Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Brūvers: Čekas maisu publiskošana saduļķos gaisu

Brūvers: Čekas maisu publiskošana saduļķos gaisu
VARĒTU IZRUNĀT. «To personu, kuras atrodas čekas maisos, nav nemaz tik daudz, un tas nozīmē, ka būtu iespējams ar katru izrunāt – vai tu esi bijis, vai tu neesi bijis ziņotājs,» uzskata Pāvils Brūvers ©Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

2018. gada pavasarī, ņemot vērā čekas maisu tēmas aktualitāti, sabiedriskā organizācija Latvija pasaulē (LP) ar Zinātņu akadēmijas līdzdalību izveidoja darba grupu, lai izvērtētu bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu autentiskumu, aģentūras saraksta publicēšanas lietderību, veiktu juridisko pretrunu analīzi un modelētu procesa sociālos riskus un sekas.

Pagarā vēstule ar izpētes secinājumiem tika publicēta 2018. gada 16. augustā, un galvenais tajā paustais aicinājums bija šāds: aģentūras sarakstus nepublicēt. Tas izsauca sabiedrības daļas sašutumu, kaut arī darba grupas sastāvā bija godājami cilvēki – Ojārs Spārītis, Indulis Zālīte, Aloizs Vaznis, Jānis Vanags, Pāvils Brūvers, Jānis Streičs un citi. Darba grupas vadītājs bija LP valdes priekšsēdētājs Andris Ruģēns, kurš savulaik bija LPSR Iekšlietu ministrijas štāba ārštata darbinieks, faktiski – OBHSS (otdel borbi s hisčeņijem sociaļističeskoj sobstvennosti – nodaļa cīņai pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu – no krievu val.) operatīvais darbinieks ar savu aģentūru.

Ruģēns izskaidroja darba grupas nostāju. Komentāru un pārdomu sesijā piedalījās darba grupas loceklis, bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, agrāk – žurnālists radiostacijā Brīvā Eiropa.

Andris Ruģēns par čekas maisiem

Latvijas teritorijā bija četras PSRS slepeno dienestu struktūras – divas PSRS VDK tiešās pakļautības, kuras neatskaitījās LPSR Ministru padomei un LKP CK – tās bija PSRS VDK militārā pretizlūkošana un PSRS VDK Robežapsardzības karaspēka izlūkošana un pretizlūkošana, viena PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvaldes (GRU) struktūra, kuru pārstāvēja Baltijas Kara apgabala politpārvalde (daļēji), un LPSR VDK, kura operatīvi un strukturāli pakļāvās PSRS VDK. Katrai no tām bija savs aģentu tīkls.

No pirmajām trim mums nav neviena dokumenta vai uzvārda, nevienas personīgās vai operatīvās lietas. Pēc čekistu informācijas, kas saskan ar mūsu sabiedroto informāciju, vislielākā un bīstamākā bija GRU aģentūra. Laika posmā no 1970. līdz 1991. gadam LPSR VDK aģentūrā bija aptuveni 25 000 aģentu (plus nezināms skaits tā dēvēto uzticamības personu, kuras zināja tikai operatīvais darbinieks un kuras netika reģistrētas). Aģentu skaits bija milzīgs. Liela daļa GRU aģentu un PSRS VDK abu tiešo struktūru aģentu ir pametuši Latviju (militāristi), daudzi jau miruši. Robežsardzes aģentūrā bija gandrīz visi robežzonā dzīvojošie, kuriem bija pienākums ziņot par jebkuru svešinieku vai aizdomīgu personu.

Tad kas mums ir? Ir «nejauši atstāta» apmēram piektā daļa no LPSR VDK aģentu uzskaites kartītēm – ap 4800 cilvēku uzskaites kartītes (katram divas – viena alfabētiskā, viena attiecas uz nodaļu, kurai piesaistīts aģents; kartītē ir personas dati, darbavieta, adrese, segvārds; paraksta nav). Ir reģistrācijas žurnāls, kur atzīmēts segvārds un datums, uzvārda, vārda un paraksta nav. Ir elektroniskā datu bāze DELTA, kurā ir vairāk nekā 7000 aģentu ziņojumu un nepilni 2000 informatīvo signālu. Kā minimums ir 1,2 miljoni ziņojumu. Nav neviena ar aģenta roku rakstīta dokumenta, paraksta par sadarbību, naudas saņemšanu, ziņojuma. Nav nevienas personīgās lietas. Ir zināms, ka astoņdesmito gadu beigās un 90. gadu sākumā trūkstošās 20 000 kartītes un visas personīgās lietas tika izvestas uz Jaroslavļu, bet daļa Latvijā – iznīcināta. Skaidrs, ka tā mazā dokumentu daļa, kas atrodas Latvijā, atstāta ar nolūku.

Kā tika vervēti aģenti? Katram operatīvajam darbiniekam bija jāsavervē noteikts aģentu skaits – gan milicijā, gan VDK. Bija situācijas, kad atnāca cilvēks, deva informāciju, bet ar noteikumu, ka viņa vārds nefigurēs. Priekšniecība par tādiem anonīmiem ziņojumiem galvu rāva nost, tādēļ dažkārt formēja fiktīvos aģentus: ņēma kāda paziņas datus, noformēja uz viņu kartīti, uzrakstīja viņa vārdā ziņojumu, pat dažkārt izmaksāja naudu, kuru izmantoja operatīviem nolūkiem. Kartīti vēlāk parasti iznīcināja un aģentu atskaitīja. Bet kā to pārbaudīt? Turklāt 80. gados VDK instrukcija Nr. 00140 noteica, ka aģentu var vervēt bez viņa paraksta un pat aizmuguriski. Divas kartītes uz konkrēta vārda un piešķirtā segvārda ieraksts reģistrācijas žurnālā nevienā pasaules tiesā, atskaitot vietējo revolucionāro tribunālu, nav pierādījums!

Savulaik uz Rīgu no Vācijas atbrauca Gauks, kurš veica STAZI dokumentu pārbaudi, un teica: nerādiet nevienam. Ar šiem pierādījumiem jūs neko nepierādīsiet!

Par to, kas ir kartotēkā. Cilvēki domā, ka viņi uzzinās stukaču vārdus un darbus. Naivie! Kartotēkā ir aptuveni 380 pēckara aģentu kartīšu, starp kurām ap 80 ir tā dēvētie aģenti kaujinieki, kuri slepkavoja mežabrāļus, savukārt, uzdodoties par partizāniem, slepkavoja iedzīvotājus. Pārējie lielākoties ir cilvēki, kuri bija saistīti vai nu ar infrastruktūras apsargāšanu (HES, lidostas, ostas, gāzes un naftas vadi), vai nu aģenti, kuri tika iefiltrēti organizētās noziedzības grupās. Ar disidentu un ideoloģisko izsekošanu nodarbojās tikai daļa no aģentiem, turklāt mazākā. Ideoloģiskajā daļā lielākoties ir zinātnieki, mākslinieki, garīdznieki, kuri brauca ārzemju komandējumos, cilvēki, kuri brauca ciemos pie radiem uz ārzemēm. Vai viņi ko ziņoja un ko viņi ziņoja – to neviens nezina: par to nav ne mazākās informācijas.

No 1982. gada, kad pie varas nāca Jurijs Andropovs, VDK oficiāli izveidoja nodaļu cīņai pret korupciju un ekonomiskajiem noziegumiem, līdz tam ar to nodarbojās citas, arī 5. – ideoloģiskā, bet neafišējot, jo tas bija Iekšlietu ministrijas OBHSS uzdevums. Kartotēkā ir vairākas grupas – ekonomiskie aģenti; aģenti, kuri nebija saistīti ar ideoloģiju; aģenti, kuru vienīgais grēks ir atskaite darbavietā par ārzemju braucienu (visi jūrnieki, kuriem bija pirmā vīza, bija aģentūrā); aģenti, kuri pat nezina, ka tur ieskaitīti; aģenti, kuri strādāja Rietumu specdienestu uzdevumā vai bija iesūtīti no partizāniem; aģenti, kuri bija reāli stukači, un jau minētie 380 pēckara aģenti.

Bez papildu informācijas nav iespējams noteikt, vai cilvēks ir pelnījis tiesu un sodu vai vismaz morālu nosodījumu, vai varbūt tautas pateicību. Apmēram 403 ir tiesā pierādījuši, ka nav sadarbojušies. Apmēram divarpus procentiem no 4800 ir tiesas ceļā pierādīts, ka viņi bijuši reāli stukači. Plus vēl minētie 380. Kādi 500 ir atzinuši sadarbības faktu paši. Kādi 100 sadarbojas ar DP un SAB. Varbūt publicēt visus kopā? Attiesātie caur ECT pieprasīs atvainošanos un naudas kompensāciju (teorētiski līdz 300 000 katrs) un 100% vinnēs. Tie, kuri sadarbojas ar DP un SAB, iespļaus Mežvietam un Maizītim acīs, un neviens pie pilna prāta vairs ar tādām struktūrām nesadarbosies. Un ko ar tiem, kuri tur ieskaitīti aizmuguriski? Un tiem, kuri miruši un savu nevainību nevar pierādīt?

Ko mēs iegūsim? Vēl vienu «sarkano līniju» sabiedrībā? Vinnēs tie, kuru kartītes izņemtas un par kuru noziegumiem maksās tie, kuri ir nevainīgi. Vinnēs Krievija, kura būs sašķēlusi jau tā sašķelto Latvijas sabiedrību, sagrāvusi daudz no tā, ko izdarījuši mūsu drošības orgāni, desakralizējusi Atmodu – kartotēkā ir dažs labs tā laika vadonis un disidents.

Kāpēc tika atstātas šīs 4800 kartītes? 380 ir ar atzīmi – «glabāt mūžīgi». Par pārējām domas dalās. Johansons atzinās, ka Godmanis viņam uzdevis organizēt Latvijas VDK, un tāpēc atlasīti tie, par kuriem bijusi pārliecība, ka viņi ir lojāli Latvijas Republikai. Protams, iepludinot tur dažus, kuri būs lojāli tam, kurš sēž Kremlī… Jebkurā gadījumā: publicēt šādu sarakstu būtu noziegums pret tautu, konkrētiem cilvēkiem un valsti. Es piedāvāju deputātei Laizānei, lai publicē tos 380 plus tos 2,5%, kuri atzīti ar tiesas lēmumu par vainīgiem, un lai vēsturnieki rokas dokumentos, un publicējam visu tad, ja ir pierādījumi. Nē, tas, lūk, esot par ilgu!

Pāvils Brūvers par čekas maisiem

– Brūvera kungs, jūs parakstījāt augšminēto vēstuli, atbalstot rosinājumu nepublicēt čekas maisu saturu. Kāpēc?

– Kādreiz es biju pārliecināts, ka čekas maisu saturs jāpublisko. Tomēr darba grupā runātais mani pārliecināja, ka to nedrīkst darīt. Es sev pajautāju: vai publicēšana dotu kādu pozitīvu rezultātu? Nē, nedotu. Tikai saduļķotu gaisu. Man bija tāda sajūta, ka šie čekas maisi ir tāda kā speciāli iedēta un jau sabojājusies ola. Atceros no savas bērnības: bijām ar klasi aizgājuši ekskursijā uz inkubatoru, un tur es ieraudzīju olu, kas bija lielāka par pārējām. Skolotāja teica: tikai nepieskaries! Es nebiju apturams: ar kāju pabakstīju olu, un tā saplīsa! Kā viss pēc tam smirdēja… Tieši tāpat ir ar šo čekas maisu «olu» – tā ir veca, nostāvējusies, un, ja tā saplīsīs, smirdēs ilgi un baisi. Protams, no tās jātiek vaļā, bet to vajadzētu darīt prātīgi un lēnām. Man pat bija priekšlikums…

– Kāds?

Pilna intervija lasāma 1.oktobra Neatkarīgajā Rīta Avīzē

 

October 1, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: