Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Aģents Māris no “TV Varavīksnes”

www.la.lv Viss raksts: https://www.la.lv/agents-maris-no-tv-varaviksnes?fbclid=IwAR07hamZKp63oQJj–ETF48gWAGxhfXYKokzevWD9qWHah7tlxv6U9Appcw

Aģents Māris no “TV Varavīksnes”. Saruna ar Aldi Ermanbriku

 



Aldis Ermanbriks
Aldis Ermanbriks


Padomju gados augušajiem Latvijas ļaudīm Alda Ermanbrika vārds komentārus neprasīs. Pārējiem jāatgādina, ka laikā no 1964. līdz 1971. gadam Ermanbriks bija Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktors; kopš 1971. gada, līdz 1989. gadam vadīja leģendāro TV mūzikas radījumu “Varavīksne”, kuru visi gaidīja ar nepacietību, jo programmas noslēgumā parasti parādīja vienu vai dažus Rietumos tapušus videoklipus. Teiksim, Maiklu Džeksonu.

PSRS apstākļos katra tāda iespēja palūkoties aiz “dzelzs priekškara” bija kaut kas ārkārtējs, satraucošs, un Aldis Ermanbriks, pats būdams mūziķis, padomju Latvijas TV skatītājiem toreiz šo nenovērtējamo iespēju deva.

Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā viņš 2009. gadā saņēma Latvijas Mūzikas producentu apvienības balvu.

Taču Ermanbrika vārds ir arī čekas maisos. Topot režisora un scenārija autora Ginta Grūbes dokumentālajai filmai “Lustrum”, kas nesen iznākusi uz ekrāniem, ticis intervēts arī Ermanbriks.

Intervija ar bijušo “Varavīksnes” vadītāju filmā “Lustrum” gan neiekļāvās lielā apjoma dēļ. Pats intervētais, jau kādu laiku neslēpjot pagātni, tomēr vēlējās publiski paust viedokli par čekas maisiem, par to, kā tajos iekļuvis. Mūsu saruna brīžiem izvēršas sakāpinātos, emocionālos toņos.

Klausoties Ermanbrikā, rodas sajūta, ka cilvēki, kas tajā laikā varēja atļauties darīt ko tādu, kas šķita ārpus padomju apstākļos pieļaujamā, bet tomēr tika atļauts, kaut kādā veidā atradās zem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) “jumta”. Ja tā, tad kā mums uz to lūkoties tagad?

Ermanbriku VDK nolūkojusi trīs reizes. Pirmajos divos gadījumos izdevies “atkratīties”. Trešajā vairs ne. “Cilvēki tagad saka: “Nu, tie aģenti jau labi dzīvoja, tāpēc vien viņš sadarbojās!” Bet es dzīvoju komunālā dzīvoklī ar kopēju virtuvi! Ne man bija mašīna, ne dzīvoklis! Bija jau noteikti arī tādi, kas dabūja naudu, bet ne jau es,” tā Aldis Ermanbriks. Viņš uzsver, ka viņa sirdsapziņa esot tīra, jo par citiem praktiski nav ziņojis neko. Tajā pašā laikā atzīst, ka pierādīt neko nevar, un tas kremt visvairāk.

Kāds bija jūsu segvārds?

A. Ermanbriks: “Māris”. Tas ir mans otrais vārds. Tur nebija ko gudrot.

Jūsu kurators VDK Aivars Dombrovskis tā arī pateica: “Tagad būsiet Māris!”?

Es te varu stāstīt visu ko, taču es neko nevaru pierādīt. Tiesā Dombrovskis teica, ka jā, to visu viņš tā pats iztaisījis. Bet vai tā bija vai nebija? Tā ir tā galvenā nelaime, kāpēc nevajadzēja šo kartotēku vērt vaļā, mest uz galda. (“LA” jau 15. novembra publikācijā “Čekas aģentu kartotēku publicēs decembra vidū” rakstīja, ka Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentu alfabētiskā kartotēka un šo pašu personu dublējošā kartotēka pa VDK struktūrvienībām tiks publicēta Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā internetā decembra vidū. – Red.)

Pats galvenais – darba lietas, ziņojumi ir sadedzināti. Dombrovskis to arī tiesā liecināja, ka darba lietas ir tās, kurās būtu aģentu par citiem rakstītie ziņojumi. Tās sadedzināja. Personīgās lietas – tās ir tās, kur par mani rakstīja citi, kur ir arī iesniegums ar parakstu, ka tāds un tāds piekrīt sadarboties. Viņš teica: “Par tevi bija bieza mape.” To paņēma un aizveda uz Maskavu.

Viņi sadedzināja tonnām papīra, visus ziņojumus, bet atstāja mazas lapiņas! Tajā lapiņā mana paraksta nav, un tā neko nepierāda, toties rada aizdomas. Es domāju, kāpēc to nesadedzināja? Tāpēc, lai tagad sāktos šis trādirīdis, lai latviešiem vispār nebūtu nekādu varoņu. Jo mums tagad lielākie varoņi ir cietēji, tie, kurus aizveda uz Sibīriju.

Skatījos “Lustrum” un brīnījos – izrādās, tie, kas tajā laikā kaut ko darīja, tie visi kaut kā vairāk vai mazāk bijuši saistīti ar čeku. Visi bijuši aģenti! Un viņi visi, kas toreiz tiešām labas lietas darīja, tagad taisnojas! Nu, ja viņi toreiz nebūtu runājuši ar čekistiem, būtu pasūtījuši d…t vai kaut ko…

Nu, ja viņus atlaistu par to no darba, ja viņus aizsūtītu uz Sibīriju kā Lidiju Doroņinu-Lasmani, vai viņi Sibīrijā būtu varējuši darīt kaut ko par labu atmodai? Tur neko viņi nebūtu varējuši darīt! Te varēja. Ivars Godmanis bija varonis, kurš tad, kad cēlās jautājums, vai brīvai Latvijai būt vai nebūt, riskēja ar dzīvību, kaut pēc tam daudz ko salaida dēlī. Labvakarieši (TV raidījuma “Labvakar” vadītāji Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics. – Red.) tagad visi taisnojas. Vai viņi darīja kaut ko sliktu? Bet tagad sanāk, ka mums varoņu nav! Nav! Visi bijuši aģenti!

Tam nu gan nepiekrītu, ka nav varoņu! Piemēram, tā pati Doroņina-Lasmane!

Viņa bija Sibīrijā.

Viņu nesalauza…

Vēlreiz saku: ja visi būtu nesalaužami un pasūtītu čekistus d…t, nerunātu un viņus izsūtītu uz Sibīriju, vai tad mēs varētu ko darīt Latvijas labā? Neko!

Agrākie komunisti saka: stājāmies kompartijā, jo gribējām to sagraut no iekšienes… Bet kā jums šķiet, kāpēc čekisti jūs izvēlējās?

Kurš nekas nebija, to neizvēlējās. Bet par to kompartiju… Lielvārdes Kauliņtēvs, liels partijnieks (kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. – Red.). No viņa kolhoza nevienu neizsūtīja. Viņš ir varonis vai ne? Nebūdams komunistiskās partijas biedrs, viņš nevienu nevarētu paglābt! Mans tēvs iestājās partijā, jo bija pēdējais no rajona 35 skolu direktoriem, kas tur nebija.

Viņam pateica: vai nu ej prom, vai stājies partijā. Un visi par viņu atsaucās tikai labu! Tik tiešām – ja tu kaut kas biji, tu varēji kaut ko darīt; ja tu biji tikai pret un tevi aizsūtīja uz Sibīriju, tad tu neko nevarēji darīt! Tas ir tas, ko gribu pateikt! Es jau nesaku, ka biju varonis, bet, būdams te, sadarbodamies… Un ko tad nozīmē “sadarboties”?

Negribēsit taču teikt, ka lepojaties ar to, ka jūs vervēja…

(Pēc īsas pauzes.) Es arī nevarētu sacīt, ka mani savervēja… Mani nesavervēja. Čeka nerunāja ar tiem, kuri nekas nebija. Mīļie cilvēki, saprotiet, ka čeka tad bija visur! Radio un televīzijas komitejas kadru daļā sēdēja speciāls čekists. “Laukprojektā”, kur strādāja mans radinieks, 1. daļā bija divi padomju armijas pulkveži. Ikdienā mēs nevarējām zināt, vai tagad runā ar čekistu vai nē. To varbūt vēlāk uzzināja.

Kā mani savervēja!? Vervēja vairākkārt. Un ne jau tāpēc, ka es biju muļķis. Studiju laikā Filoloģijas fakultātē viņus interesēja dzejnieki, ar ko mācījos vienā kursā, – Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns. Es tiku vaļā, stāstot, ka dzejas nerakstu, bet spēlēju mūziku un viņus redzu tikai lekcijās.

Otrā reize bija, kad strādāju radio un apprecēju meiteni, kuras tēvs bija itālietis. Radio 1. daļas čekists Veļičevskis izsauca mani un pateica, ka man jāsatiekas ar tādu un tādu VDK cilvēku. Ko es varēju darīt? Viņš man prasīja, vai man esot kādi sakari ar Itāliju. Es teicu, ka meitenes tēvs ir miris un man sakaru nav.

Muļķus tiešām nevervēja…

Tātad es varu ar to lepoties!

Tā nu runāt nevaja­dzētu…

Bet es jums ieteiktu to pierakstīt. Droši! Jo es droši zinu, ka neesmu nevienu nodevis. Un tas ir galvenais! Bet es to nevaru pierādīt… Tā ziņojumu mapīte, par kuru es varētu teikt: “Redz, tā ir tukša”, tika sadedzināta. Un tā ir mana traģēdija, un tas ir pamats “raganu medībām”. Visa Saeima saka: “Jā, vajag bērt kartītes uz galda, tad visu uzzināsim.” Neko jūs neuzzināsiet, jo to materiālu, kas varētu kaut ko pierādīt, nav!

Muļķīgs jautājums: “Vai tu lepojies”… Es ne ar ko nelepojos, bet es arī ne par ko nekaunos. Nekaunos, ka biju viņu uzmanības lokā. Visi prasa tikai, vai tu biji, bet neviens neprasa, ko tu esi darījis. Man šķiet, ka nemaz neesam gatavi brīvai valstij, ja spriežam par cilvēku nevis pēc tā, ko tas darījis, bet pēc tā, kāds bijis viņa nosaukums.

Ir cilvēki, kuru kartītes no kartotēkas izņēma, bet ieraksts reģistrācijas žurnālā palika. Tātad, ja publicēs tikai kartītes, tas neko nenozīmēs. Es nezinu, vai kinooperatora Jura Podnieka kartīte tur būs vai ne. Iespējams, būs izņemta. Dombrovskis man teica: “Viņš bija mans aģents.” Operators Andris Slapiņš, viņu 1991. gadā nošāva, – “mans aģents”!

Dombrovskis teica: “Es par dzīvajiem nerunāšu, es par tiem, kas jau miruši.” Aleksandrs Grīva, kas skaņuplašu firmā “Melodija” Raimonda Paula plates rakstīja – “nē, Grīva nebija, viņš bija pretizlūkošanā”. Mīļie cilvēki, atveriet taču tautai acis! Čeka bija visapkārt, bet mēs te par tiem aģentiem…

Toreiz, kad par jums interesējās studiju gados, gan jau savervēja kādu citu.

Noteikti. Bija, kas dzēra vairāk, kam draudēja nepatikšanas. Ar tiem varēja vieglāk sarunāt. Man nekā slikta nebija. Konservatorijā bija viens komponists. Studēja. Viņš smagi piekāva savu sievu. Viņam draudēja lielas problēmas. Izmešana no konservatorijas. Bet sarunāja, un viņam “deva iespēju laboties”. Nu, tā viņi darbojās.

Jums šķiet, būs “raganu medības”?

Esiet taču saprātīgs! Ar mani “raganu medības” internetā sākās jau nākamajā rītā pēc sižeta TV3 “Nekā personīga”. Viens raksta – nu, viņš to interviju aiz bailēm, ka tagad maisus publicēs! Bet es to interviju žurnālistei Ilzei Jaunalksnei, ko tagad 11. novembrī pārraidīja, devu jau janvārī!

Es interviju devu, lai pastāstītu, kas ir čekas maisos un kā tas gadījies… Nē, nu kas ir ko sliktu darījis – tiesājiet! Es rakstīju tikai par sevi. Tikai vienu reizi man prasīja, ko es domājot par ansambli “Ornaments”. Sarunā, ne rakstiski, ar kaut kādu segvārdu parakstītu! Es būtu varējis viņiem teikt – jā, no tiem jāuzmanās, bet es teicu visu to labāko. Bet atkal – es to nevaru nevienam pierādīt!

Kā tad jūs ielika kartotēkā?

Kartīte man ir tikai no 1983. gada. Kopš tās pirmās reizes universitātē bija pagājuši 20 gadi.

Vienā manis “Varavīksnē” rādītā videoklipā fonā dejoja Mihails Barišņikovs. Viņš bija pārbēdzis no PSRS uz Ameriku. Latvijas Operas un baleta teātra baletdejotājas zvanīja uz čeku: kā tā, ko televīzija rāda! Man to tas pats Dombrovskis pēc tam teica. Un man vajadzēja rak­stīt, kur es to videoklipu dabūju. Un es uzrakstīju, ka Maskavā. Sameloju čekai. Bet es taču īstenībā zagu no satelītiem!

Igaunijā bija čaļi, kas ierakstīja. Lūdzu, stāstiet tautai, kādi bija tie laiki un ko tajos vispār varēja izdarīt! Latvijas televīzija bija vienīgā PSRS, kur rādīja Rietumu videoklipus. Pie manis brauca no Gruzijas, no Armēnijas, lai dabūtu klipus. Viņi raidīt nedrīkstēja, viņiem tos ierakstus vajadzēja, lai saviem čekas priekšniekiem mājas ballītēs rādītu. Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Leonards Bartkevičs partijas sapulcēs ik pa laikam teica: “Ermanbriks atkal rāda televīzijā riebīgos videoklipus! Viņu vajag brīdināt un, ja neklausa, atlaist!” Ir šo sapulču stenogrammas.

Domājat, es labi tur jutos? No kompartijas viedokļa es darīju vienu riebīgu darbu – ieplūdināju Rietumu ideoloģiju! “Pankus tu nedrīksti rādīt, satracināsi mūsu jaunatni. Tos metālistus ar gariem matiem arī ne!” Ja bija pārāk skaisti videoklipi, balles un vakarkleitas: “Tos tu nedrīksti rādīt!”

To teica partijas nomenklatūra, ko ikdienā sastapu, ne jau čeka. Edgara Liepiņa dzies­miņas bija jānes ne jau uz čeku, bet uz partijas centrālkomiteju Aivaram Gorim, un viņš pateica – šito var, šito ne. Partija bija tā, kas noteica, ko darīt čekai. Radio strādājot, spēlēju Tomu Džonsu, frančus, itāļus.

Man teica: “Tā gan ne!” Bet es cīnījos, sagudroju raidījumu tekstos visādus pamatojumus, kāpēc es tādus riebekļus angļu valodā spēlēju. Ka viņi ir viskautkādi cīnītāji par brīvību un mieru. Tur es sabojāju savus nervus. Vēl tagad sapņos rādās tās cīņas. Tas trakākais ir tas, ka tagad mani lamā, es esot bijis VDK aģents, bet toreiz mani lamāja, kāpēc es raidu to vai to. Visi tik naski lamāt, bet neviens nepadomā, kā bija, nepadomā to būtību!

Bet jūs tomēr neatlaida!

Varbūt tāpēc, ka skaitījos aģents? Tiešām nezinu, kāpēc citur videoklipus raidīt nedrīkstēja, bet mēs varējām. Vienīgie PSRS! Varbūt čekā izdomāja, ka tā tautā var “nolaist tvaiku”… Tātad, vēlreiz, mana teorija – ja es būtu Sibīrijā, es neko tādu nevarētu darīt. Čeka mani kaut kāda iemesla dēļ paturēja. Čeka nekad neteica: kāpēc tu to rādi, vajag Kobzonu rādīt! Bet kompartijas nomenklatūra, Bartkevičs televīzijā to teica! Čeka 80. gados nevienu necentās pāraudzināt, viņus interesēja kontakti un ceļi, kur esmu ko dabūjis. Es teicu, ka Maskavā. Nu, ja Maskavā, tad Maskavā…

Mēs tiešām no televīzijas turp ar režisoru reizēm braucām, bet tur bija bardaks un viņi neko nevarētu pārbaudīt. Redziet, partijas nomenklatūras darbinieku maisos nebūs. Viņi tāpat ar čekistiem tikās. Dombrovskis bija VDK atbildīgais par TV raidījumiem, par mūziku. Es viņu vēlāk uzaicināju uz glāzi vīna un viņš man visu ko izstāstīja.

Vai viņš arī meloja? Droši vien šo to iztaisīja sev par labu. Bet bija interesanti klausīties. Viņš teica: es regulāri tikos ar mūzikas skolu direktoriem, es regulāri tikos ar konservatorijas rektoru. Es Dombrovskim prasīju: vai tad viņš arī bija aģents? “Nē, viņš nebija. Es tikos tāpēc, ka viņš bija rektors.” Viss bija zem viņu kontroles!

Būdams aģents, tu varēji darīt labu, varēji arī sliktu. Jūs varat prasīt, vai esmu solījies sadarboties. Vienreiz esmu. 1986. gadā Jūrmalā bija ASV – PSRS Čatokvas konference. Dailes teātrī bija koncerts. Piedalījās pieci amerikāņi, Aļņa Zaķa “bends”, Raimonds Pauls un tā tālāk.

Pie darbinieku durvīm mani uzrunāja viens vīrs – esot VDK virsnieks, atbildīgs par pasākumu. “Lūdzu ziņojiet, ja kaut kas šķiet aizdomīgs.” Viņš nekonkretizēja, kas. Kas man bija jāsaka? “Ej tu prom?” Nerunāt ar viņu? Es teicu: “Kādas problēmas!” Viņiem rūpēja, lai kāds nenodibina ciešākus kontaktus ar tiem amerikāņu nēģeriem.

Nepiekrītu, ka aģentu kartītes nevajag atklāt. Slepenība rada tikai aizdomas un neuzticību sabiedrībā vienam pret otru. Atveram un ejam tālāk!

Vai tad tagad ir uzticība! Kāds no tā labums!? Atverot kartītes, mēs taču tāpat neko nezinām! Ak, kungs, kāpēc es tērēju ar jums laiku! Mēs n-e-z-i-n-ā-m! Es taču to vien tik te stāstu!

Bet tur būs vārdi…

Jā, bet mēs nezinām, ko viņš ir darījis! Kāpēc radīt aizdomas par šiem cilvēkiem!? Ko dod tas, ka viņš ir bijis aģents? Es pašā sākumā teicu, ka nosaukums nav svarīgs, svarīgs ir tas, ko esi darījis. Vai to tiešām nevar saprast!? Kartītēs nav teikts, kurš darījis labu, kurš sliktu! Ticiet man, es ar čeku runāju kādas četras reizes, bet toreizējo iestāžu vadītāji, kompartijas pirmie sekretāri – desmitiem reižu! Un viņiem kartītes nebūs! Kāda tur taisnība? Bet tauta “uzsēdusies” uz tām kartītēm, nezinot, ka visa nomenklatūra bija čekas uzmanības lokā.

Eksistē tomēr datubāze “Delta”, kur šādi tādi aģentu ziņojumi saglabājušies. Tos var salikt kopā ar kartotēku un atšifrēt segvārdus…

Par mani tur nekā nav. Tāpēc, ja ir iespēja atrast ziņojumus, tad, lūdzu, bet ja nav… Viss jādara pēc būtības.

Filmu “Lustrum” man bija diezgan grūti skatīties. Nu, viņi taču arī varēja kaut kā pēc būtības! Ja Ivars Godmanis teiktu: “Es ne”, bet pretī parādītu: bet te, lūdzu, ir ziņojums. Tad jā, bet tagad…

Un tās runas, ka čeka ir uztaisījusi atmodu… Vēlreiz – ienaidnieka valstij ir svarīgi, lai pretiniekam nebūtu nekādu varoņu. Lai viņam nebūtu cilvēku, kas ko labu darījuši. Ja ir tikai mocekļi, tad tos var viegli pieveikt.

Tad jums nav sajūtas, ka maisu atvēršana kaut kādā veidā pavelk svītru zem mūsu pagātnes?

Nē. Tagad tikai sāksies. Tā jau ir tā mana un, teiksim, labvakariešu drāma, ka stāstīt jau varam visu ko, bet ticības maniem vārdiem nebūs, jo es neko nevaru pierādīt. Pat tiesas lēmums neko nepierādīs, jo tur būs rakstīts, ka nav materiālu, kas pierāda apzinātu sadarbību. Mans aicinājums cilvēkiem ir domāt. Un nemesties virsū.

LA.lv

November 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas”

Juris Ciganovs: “Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas”

Lai arī tas nav nekas jauns, tomēr vienalga nepatīkami – tā var teikt par interneta vietnes “imhoclub.lv” “priekšsēdētāja” – tā viņš pats sevi dēvē – un bijušā virsnieka Jurija Aleksejeva kārtējiem uzrakstītiem aizvainojumiem latviešiem. Šoreiz par tādu mums jūtīgu tēmu kā deportācijas. Šis raksts bija pārpublicēts arī citur (piemēram, “vesti.lv”) – tas taču esot tikai viedoklis. Nosaukums provokatīvs – latviešu un citu savulaik PSRS teritorijā mītošo tautu deportācijas esot bijusi “Staļina humāna rīcība”. Daudzi taču esot tā darījuši – turki izsūtījuši armēņus, austrieši iznīcinājuši rusīnus, Otrā pasaules kara laikā amerikāņi satupinājuši konclēģeros savus japāņu izcelsmes līdzpilsoņus, tātad Staļins neko tādu šausmīgu neesot izdarījis, bet sekojis loģiskai nepieciešamībai. Tiesa, autors necenšas izvērst sava raksta virsrakstā pieteikto tēmu un nekad savu skaidrojumu tieši par latviešu deportāciju humānismu, bet gan atgremo jau paša reiz uzrakstīto “stāstiņu” par to, cik nepieciešami Staļinam bija izsūtīt visus Krimas tatārus.

Tātad doma – visas deportācijas bijušas nepieciešamas, lai nodrošinātu mieru padomju zemē un lai iespējamie ienaidnieki šo mieru netraucētu. Kara laikā tā vajagot darīt. Un tas ir labi. Krimas tatāri paši vien vainīgi, jo esot bijuši briesmīgi nacistu atbalstītāji – vairāk nekā 20 000 lielā skaitā dienējuši pie vāciešiem. Kolektīvās vainas princips bija ļoti raksturīgs padomju jurisprudencei, un tas pēc būtības padomju režīmu pielīdzina nacionālsociālistiskajai Vācijai. Tur vainīgi bija visi ebreji, čigāni, psihiski slimie, homoseksuālisti un tā tālāk, bet Padomju Savienībā vainīgos “atlasīja” sākumā pēc šķiriskām pazīmēm – buržuji, kulaki, citi pretpadomju elementi, bet vēlāk arī pēc nacionālām: Krimas tatāri, čečeni, Pievolgas vācieši, vēl virkne nacionalitāšu – visi vainīgi un tamdēļ izsūtāmi vai savādāk sodāmi. Krimas tatāru gadījumā sodāmi tāpēc, ka patrāpījušies zem vācu okupācijas. Pēc šīs loģikas, vāciešiem Krimas tatāri būtu kaut kādā veidā jārepresē pirmajiem, jo Otrā pasaules kara laikā PSRS Sarkanajā armijā karoja ap 65 000 šīs tautas pārstāvju, no tiem trešā daļa krita kaujas laukos. Pieciem Krimas tatāriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu. To visu biedrs Aleksejevs, protams, nemin. Toties viņš min, ka Staļins, izsūtot Krimas tatārus uz saulaino Vidusāziju, bijis daudz humānāks par amerikāņiem, kuri uzmeta Japānai divas atombumbas. Domāju, ka jebkuram loģiski domājošam cilvēkam šāds salīdzinājums ir, maigi izsakoties, derdzīgs.

Man gan nav skaidrs, kādu mērķu vadīts, biedrs Aleksejevs atkal mēģina apspēlēt deportāciju tēmu – visiem taču ir skaidrs, ka, stāstot par Krimas tatāru izsūtīšanu, viņš attaisno Staļina represijas pret latviešiem (tai skaitā). Droši vien arī Aleksejevs pats saprot, ka šī tēma mūsu tautai ir ļoti jūtīga. Bet varbūt viņam dikti pietrūkst “nevainīgā mocekļa” tēla. Nu, piemēram, uzrakstīšu es ko riebīgu par latviešu ciešanām – ka tās nemaz nav bijušas ciešanas, un pie manām durvīm klauvēs latviešu nacisti, pardon, Drošības policija. Tad varēs visur izkliegties, kā Latvijā “žņaudz demokrātiju un ierobežo brīvo domu”…

Sevišķi bēdīgi, ka kas tāds parādās laikā, kad tiek svinēta Latvijas Republikas pastāvēšanas simtā gadadiena. Ne visi vēl Latvijai otru gadsimtu.

November 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK arhīvu vērtība ir to vēsturiskais nozīmīgums

Lai runātu par novembra sākumā pirmizrādi piedzīvojušo filmu “Lustrum”, kura vēsta par neatkarīgās Latvijas mantoto VDK arhīvu, mūsu attieksmi pret šo sarežģīto pagātnes daļu, kura 30 gadus pēc PSRS okupācijas beigām aizvien ir viena no mediju aktualitātēm, radio “Naba” radījuma “Vēstures ķīlis” vadītājs Kārlis Sils uz sarunu aicināja Gintu Grūbi un filmas scenārija autori Sanitu Jembergu.

Vai jums ir izveidojusies personiska saite ar čekas maisu atvēršanas un lustrācijas jautājumiem, jo ar šo tēmu esat bijuši ilgi saistīti jau iepriekš savā profesionālajā karjerā?

Gints Grūbe: 30 gadu laikā, kopš šis jautājums tika cilāts, atlikts, pārcilāts un atkal atlikts, protams, bija izveidojusies skepse un cinisms attiecībā pret nespēju to atrisināt. Līdz pat šī gada oktobrim man nebija pārliecības, ka politiskā līmenī tiks atrasts kaut kāds atrisinājums. 1991. gadā es strādāju avīzē, un VDK arhīva pārņemšana bija tās dienas notikumi, par kuriem vēstīja ziņu virsraksti, bet tagad pret šo faktu jāattiecas kā pret 27 gadu vecu notikumu. Savervēto cilvēku dzīvesstāsti un ar tiem saistītie notikumi ir vēl senāki – tie risinājās pirms 40–50 gadiem. Sava attieksme pret notikušo jāformulē ne tikai mums, bet arī cilvēkiem, kuri ir šajā kartotēkā, – kā viņiem raudzīties uz sevi attiecībā ar šiem notikumiem.

Sanita Jemberga: Es žurnālistikā ienācu pāris gadus vēlāk, un mana iepazīšanās ar VDK sākās tiesas zālē, kur Latvijas politikas censoņi gāja apliecināt, ka viņi nav apzināti sadarbojušies. Taču bija skaidri redzams, ka abas puses melo – čekisti neko neatceras, arī savervētie neko neatceras, un, ja neviens neatzīstas, nekāds risinājums nav iespējams.

Šīs kartotēkas vērtība ir nevis aktuālā ikdiena, bet tā ir mūsu vēsture – mūsu vecāki, vecvecāki uzauga šādā režīmā, kurs mums ir jāizprot, lai mēs neatļautu kādam trakulim to atkārtot.

Kuri, jūsuprāt, bija tie cilvēki, kas pārvērta čekas maisu tēmu par cinismu Latvijā? Kā tas kļuva no tēmas, kā saskatīt idealizāciju, attīrīšanu, pārejas posmu sabiedrībā, par galēju cinismu, visu laiku pārliktu jautājumu?

Sanita Jemberga: Nedomāju, ka tas bija cinisms, bet gan bailes un kauns par to, ko cilvēks tajā laikā ir darījis. Kā to paskaidrot? Ko par to teiks draugi? Jautāts, kāpēc ir tik grūti atzīties, viens no filmas varoņiem atbildēja: “Jo sabiedrība ir nežēlīga!” Drošības iestādes piesauc drošības apsvērumus, ka šī kartotēka būs bīstama, ja būs publiska, bet tam es neticu. Tas vairāk ir bijis mēģinājums izvairīties no problēmas un cerēt, ka tā pati atrisināsies. Daļa iesaistīto cilvēku jau ir nomiruši, un būs ļoti smagi, jo mirušie neko vairs nevar paskaidrot.

Gints Grūbe: Cilvēki, kuri lēģeros tikuši savervēti vai arī paši pieteikušies, ir mūsu valsts vēstures daļa, un viņu stāsti akadēmiski ir ļoti maz pētīti. Kamēr ir dzīvi aculiecinieki un vēsturnieki paši iesaistīti vai nākuši no šīs sistēmas, ir ļoti grūtu distancēti paskatīties uz šiem notikumiem. Bet, lai restaurētu to laiku un saprastu, kas īsti notika un kas bija izejas pozīcijas, kurās Latvijas valsts atjaunojās, ir svarīgi restaurēt tieši šo daļu, pat ja tā ir subjektīva.

Savā ziņā mēs varam būt laimīgi, ka tiem, kuri ir dzīvi un atrodas kartotēkā, lustrācijas process dos iespēju mums šo laiku restaurēt.

Ne jau tie cilvēki, kuri ir čekas maisos, ir tie, kuri lemj par to atvēršanu. Vismaz lielākā daļa no viņiem noteikti tur nav. Kāpēc politiskajā laukā ir šāda vilcināšanās? Kas to nosaka?

Sanita Jemberga: Daļa no lēmējiem tur ir gan. Pat ja nav paši lēmēji, tad ir viņu draugi, radi. Mēs visu laiku mēģinām izvairīties no vienas lietas – neviens nebaidās par 40., 50. un 60. gadiem, visi baidās par 80. gadiem. Kas notiks, ja mūsu neatkarības ikonas izrādīsies bijušie VDK aģenti? Tikai tā es izskaidroju to, ka Vaira Vīķe-Freiberga divas reizes Saeimai atdeva atkārtotai izskatīšanai likumu par neatvēršanu, jo, būdama iesaistīta inteliģences aprindās, viņa ļoti labi zināja, ka, publiskojot šos maisus, notiks kaut kāda viļņošanās.

Filma neizstāsta, kurš ir vainīgs, kurš ne. Man patīk, ka esam spējuši šo sarunu pārnest nākamajā līmenī, kurā cilvēku nerādām kā vainīgo, bet kā indivīdu, kurš bija mēģinājis izdarīt morālus lēmumus amorālā situācijā. Šie cilvēki visi nav vienādi, viņiem pašiem ir savas subjektīvās motivācijas, nav vienkārši labo un slikto, katrā cilvēkā ir abas puses.

Gints Grūbe: Dokumenti, kas ir saglabājušies, vai lielākā daļa no tiem varbūt būs vilšanās tiem, kuri gaida asinis, jo nekas vairāk par vārdu uzvārdu, segvārdu un labākajā gadījumā vienu vai diviem ziņojumi par viņiem un kāds ziņojums no viņiem pašiem nav. VDK 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā iznīcināja ļoti lielu daļu dokumentu. Tagad atliek tikai iespēja šiem cilvēkiem runāt. Visos memuāros, kas rakstīti Latvijā par padomju periodu, redzam vēlmi nevis sevi nosodīt vai analizēt, bet pasargāt no potenciālā nosodījuma, ko varētu saņemt no kāda mūsdienu lasītāja.

Ko upuriem nozīmē lustrācija? Upuris ne vienmēr ir upuris, bet, piemēram, cilvēks, uz kura profesionālo karjeru, sadzīvi, ģimenes dzīvi un dzīvi kopumā ziņošana, iespējams, atstāja negatīvu iespaidu. Kādas ir viņu gaidas no lustrācijas?

Sanita Jemberga: Piedošanu varbūt? Manuprāt, upuri ir tie, kuri patiešām ir cietuši, kuriem ir pārlauztas dzīves kā Lidijai Doroņinai-Lasmanei. Mēs jautājām viņai, ko viņa sagaida. Un viņa savā kristīgajā piedošanā nesagaida neko.

Gints Grūbe: Pārsvarā tie cilvēki, ar kuriem mēs runājām, sacīja, kad viņi tikuši savervēti, kategoriski atteicās ziņot par citiem cilvēkiem. Viņi bijuši ar mieru runāt par kaut kādām vispārīgām lietām, bet ne par cilvēkiem. Protams, bija arī tādi, kuri izpildīja netīro stukača darbu, taču sistēmai bija nepieciešams uzturēt lielu aģentu skaitu tikai tādēļ, lai varētu cilvēkus turēt īsā saitītē, lai viņi neaizbēgtu uz ārzemēm tad, kad atrodas ārvalstu ceļojumā vai nodarbotos ar zinātnisko spiegošanu. V. Vīķe-Freiberga savu aģentu bija satikusi. Prezidentes kundze ir piedevusi viņam, viņi bija vairākkārt tikušies tad, kad viņa bija prezidente. Un tas laikam viņu attiecības nemainīja.

Diezgan skaidri saprotams, kas notika ar tiem, par kuriem ziņoja Staļina laikā, pēc atkušņa un 70. gadu sākumā – sekas vairumā gadījumu varēja būt diezgan traģiskas. Bet kas notika ar cilvēkiem, par kuriem ziņoja vēlajā Brežņeva laikā un pirms pārbūves?

Sanita Jemberga: 80. gados nevienu no Latvijas vairs uz Gulagu nesūtīja, bet pietika jau ar to, ka izsauca un brīdināja. Dainis Īvāns filmā neiekļautā intervijā stāsta – tu atnāc uz kopmītnēm, un tev ir atstāta zīmīte, kurā rakstīts, ka jāpiezvana pa tādu un tādu numuru. Tu aizej, piezvani un aiz bailēm pēc diviem signāliem noliec klausuli – tu esi zvanījis, bet neviens nepacēla.

Bailes bija tā ieēdušās cilvēkos, ka nevajadzēja neko daudz – tikai pabiedēt, atturēt no pretpadomju darbības, nacionālo simbolu izmantošanas, citu musināšanas, principā – uzturēt padomju varas baiļu sistēmu.

80. gados pēc pretpadomju pantiem tiesāja tikai dažus cilvēkus.

Gints Grūbe: Publicējot nabadzīgo arhīvu, ko par atmodas laiku un 80. gadiem VDK mums atstāja, un pievienojot aculiecinieku stāstus, šo laiku ir iespējams restaurēt. Taču nav jau tā, ka ir labie upuri un sliktie ziņotāji. Ziņotāji ziņoja arī par citiem ziņotājiem, tā bija plaša sistēma, kurā iekšēji viens otru uzraudzīja. Tāpēc jau arī ir likumsakarīgi, ka par visiem, kuri bija savervēti, arī ir ziņojumi. Mēs varam arī uz viņiem paskatīties kā uz upuriem no pavisam cita viedokļa.

Vai PSRS pastāvēja iespēja izveidot karjeru bez konformisma?

Gints Grūbe: Varu tikai citēt mūsu filmas varoni L. Doroņinu-Lasmani, kura saka, ka arī tajā sistēmā bija iespējams būt godīgam cilvēkam. Domāju, ka arī VDK aģentam bija iespējas būt godīgam cilvēkam, nenododot kaut kādus Latvijas nākotnes ideālus. Iespējams, ka tā vairs nebija kolaborācija tādā nozīmē kāda tā bija 50., 60. gados; 70., 80. tas jau vairāk bija konformisms par izdevīguma meklēšanu savai dzīvei. Metodes bija diezgan tipoloģiskas – VDK ievāca informāciju par visiem – interesējošo personu vecākiem, vecvecākiem, radiem ārzemēs, tuviniekiem, kuri bijuši leģionā, un tad ar šiem faktiem šantažēja vai pārsteidza.

Kā paši bijušie čekisti attaisnoja to, ka sodīja vai mēģināja iebiedēt cilvēkus? Kā viņi uztvēra, ka tie, kuri agrāk bija disidenti, tagad ir vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, kuri dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, un ka šī barjera, vara, kas viņus sargāja, ir nojaukta?

Gints Grūbe: Ja šie cilvēki ir pārvervēti vai pārgājuši strādāt uz Latvijas drošības dienestiem, par viņiem es nezinu. Taču tie VDK štata darbinieki un viņu dzīvesbiedri, kuriem ir izdienas stāžs, aizvien saņem izdienas pensijas no Krievijas. Pēc viņu nāves šo pensiju saņem viņu dzīvesbiedri. Tas ir būtisks faktors, kas mums jāpatur prātā, klausoties viņu stāstos par to laiku. Neviens no viņiem nav gatavs rādīt savu seju un stāties kameras priekšā. Vai tās ir tikai bailes? Es nezinu.

Sanita Jemberga: Neviens no viņiem neuzskata, ka viņš būtu tieši kādu pakļāvis, lauzis vai citādi padarījis par upuri. Filmā ir tāds Andris Nadziņš, kurš saka – jūs jau prasāt tā, it kā mēs būtu kādu piespieduši, viņi pašai nāca ar mums sadarboties. Un tajā ir racionālais grauds, jo cilvēki jau saprata, ka nesadarbošanās nozīmēja upurēt karjeru, tāpēc bija ar mieru ar VDK kaut kādā mērā sadarboties. Tieši tāpat kā ziņotāji, kuri ir izveidojuši stāstu, kuram viņi paši ļoti grib ticēt, arī čekisti izveidojuši stāstu par to, kā viņi nav darījuši pāri. Filmā pāridarījumā atzinās tikai viens cilvēks – noziņojis par kādu cilvēku, kurš skatījies pornogrāfiju, tad viņu sodīja, un ziņotājs par to jūtas vainīgs.

Gints Grūbe: Visi šie čekisti un aģenti būs vienā sarakstā – tur būs tādi, kuri ir bijuši īsti nelieši, ziņojuši, nodevuši citus, un būs šie aiz ideoloģiskajiem motīviem savervētie. 80. gadu beigās nebija ne aktīvi, ne vajadzīgi trīs vai četri tūkstoši ziņotāju. Pārsvarā cilvēkus vervēja tad, kad bija skaidrs uzdevums. Kad tas bija izdarīts, viņu vai nu izslēdza no aģentūras vai arī viņš skaitījās “dusošais” aģents. Piemēram, bijušais kardināls Jānis Pujats tika savervēts tad, kad viņam bija jādodas uz Vatikānu, ko viņš skaidro ar VDK bailēm, lai viņš neaizbēg no PSRS.

Kādi cilvēki un kāpēc nonāca čekas maisos, kas šobrīd atrodas Latvijā?

Gints Grūbe: No VDK kartotēkas tika izņemti cilvēki, kuri tika ievēlēti par Augstākās Padomes deputātiem un Centrālkomitejas locekļiem.

Sanita Jemberga: Tur nebūs redzama arī visa partijas nomenklatūra, visa tā laika nosacītā politiskā elite, nebūs uzticības personas, visas cienījamās augstskolu garderobistes un sekretāres, kuras ziņoja kā mīļās.

Gints Grūbe: Nebūs arī Ārējās izlūkošanas aģentūra. Bieži vien, lai strādātu ar LNNK un uzzinātu, kas tur notiek, VDK nevis vervēja cilvēku LNKK iekšienē, bet sūtīja trimdā savervētus latviešus, kuri atbrauca no savām mītnes zemēm un prasīja – kas jums te Latvijā notiek, pastāstiet, un tādā veidā viņi ieguva informāciju VDK. Tā kā viņi bija Ārējās izlūkošanas aģentūra, tad informācija par viņiem vispār nav saglabājusies un par šo trimdas stāstu mēs diemžēl neuzzināsim, lai arī tas būtu ļoti interesants vēstures aspekts.

Trimdas stāsti balansē starp oportūnismu un šantāžu?

Gints Grūbe: Eva Eglāja-Kristsone pētījusi Kultūras sakaru komiteju un padomju un trimdas literātu sadarbību. Šī bija ļoti apjomīga VDK Ārējās izlūkošanas daļa – kultūras sakaru piesegā tika sašķelta trimda, jo tā pirms tam bija vienota idejā un ticībā tam, ka Latvijas valsts kaut kad atjaunosies. Trimdas sašķelšana VDK izpratnē ir viens no tās lielākajiem sasniegumiem. Šī tēma ir plašas izpētes vērta, jo tur ir vēl dzīvi aculiecinieki, ir miris Imants Lešinskis, bet Kultūras sakaru komitejas darbinieki ir dzīvi, sekretāres vēl aizvien strādā dažādos institūtos, bijušie darbinieki daļa ir pensijā, bet daži Lešinska atmaskotie cilvēki nesen vēl lasīja Eiropas vēsturi Rīgas Stradiņa universitātē. Viņi gan paši saka, ka nezināja, ka tā bija VDK piesega organizācija, taču es tam līdz galam neticu.

Jūs pieminējāt, ka nebūs gluži visa tā inteliģence, bet cilvēki cer, ka tur būs visi Saeimas deputāti, ministri un citi, bet – kas būs tajos čekas maisos?

Sanita Jemberga: Joprojām ir daudz ilūziju par to, kas tur būs, bet tā reāli mēs ieraudzīsim kartīti ar kaut kādiem biogrāfiskiem datiem un ierakstus žurnālā – kas, kurā gadā. Kamēr cilvēki neizstāstīs paši, tur nekā nebūs, jo mūsu tiesu prakse liecina, ka viņi vienkārši pasaka, ka sadarbība nav bijusi apzināta. Un tad ir tādi goda vīri kā Georgs Andrejevs, kurš iznāk un pasaka – man piedāvāja aiziet uz tiesu un liecināt, ka es nebiju, bet es atteicos. Un viņš godīgi izstāsta, izdzīvo un ir kā piemērs, ka pēc tā visa var būt cienījams cilvēks. Viņš ļāvis mums daudz vairāk saprast par to, kā un kāpēc ticis savervēts.

Gints Grūbe: Protams, tiesas lēmumi ir jāciena, bet ir bijuši tikai 400 šādi procesi, kuros apstiprināts, ka cilvēki ir sadarbojušies apzināti, taču par pārējiem trūkst pierādījumu un dokumentācijas un tas acīmredzot būs lielākajā daļā to gadījumu, kas nākotnē nonāks tiesās. Tā kā attiecībā uz juridisko pusi skepsi var saglabāt.

Tas ir tad, kad paši ziņotāji iniciē?

Sanita Jemberga: Jā, un dabū papīru, kas saka, ka viņš nav sadarbojies ar VDK. Jo neviens jau negaidīja, ka tos maisus tomēr publiskos un tos “papīrīšus” gribēja savam sirdsmieram. Tāpēc, lai arī ir dokuments no tiesas, kas apliecina, ka nav sadarbojies, tas ne vienmēr to arī nozīmē.

Gints Grūbe: Bet es nenosodu tos, kuri neiet tiesāties, jo uzskata, ka tas ir zem viņu goda, ne arī tos, kuri ies tiesāties, jo gribēs pierādīt, ka viņi nav apzināti sadarbojušies. Interesantākais būtu, ja mēs varētu patiešām iegūt šo cilvēku stāstus par to, kā šī sistēma funkcionēja, tādējādi saņemot labu materiālu interesantām lugām, romāniem, filmām.

Saprotu, ka viens no filmas mērķiem ir vērsts uz pašlustrāciju. Kādas ir jūsu cerības uz pašlustrāciju Latvijā?

Sanita Jemberga: Uzskatu, ka tie filmas varoņi, kuri ir izstāstījuši, ir pilnīgi brīvi. Viņi runā kā brīvi cilvēki. Tur ir ciešanas, sāpes par pašu padarīto, bet viņiem vairs nav ne baiļu, ne kauna. Tikai jautājums ir, kur cilvēki, kuri vēlēsies izstāstīt par sadarbību VDK, to varēs izdarīt?

Gints Grūbe: Kopš 1991. gada apmēram 3000 cilvēku ir gājuši pārbaudīt, vai viņu vārds ir VDK arhīvos, un trešdaļa no viņiem tam ir guvuši apstiprinājumu. Šie cilvēki jau sen ir sagatavojušies runāt par sadarbību ar VDK tādā veidā, kā viņi to grib, ja radīsies vajadzība par to izteikties publiski.

Jums ir nožēla, ka nav veikts visaptverošs zinātniskais darbs attiecībā uz šo arhīvu apkopošanu?

Sanita Jemberga: Manas ir bažas, ka viss “aizies” primitīvismā – vārds uzvārds ir, tātad tu esi čekists. Gribētos, lai viņi tiek uzlūkoti kā individuāli cilvēki, kuri darbojās bezcerīgā amorālā sistēmā, ne padarot ziņotājus par upuriem, ne arī viņu vervētājus kaut kādā mērā attaisnojot. Nosodījumu, manuprāt, var paust tikai tie, kuri ir reāli cietuši. Es neesmu cietusi no tā. Es esmu cietusi, jo esmu piedzimusi PSRS, bet es neturu šos cilvēkus par vainīgiem, ka esmu tur piedzimusi. Mums ir cilvēki ar tendenci uz autoritārismu, arī politiskajās partijās, un mums ir jānosargā tas, kas mums ir, un jāatgādina – toreiz bija šādi, tā ir daļa no mūsu vēstures, mēs tā dzīvojām. Ko tur nosodīt vai nenosodīt, kādas mums tiesības?

Gints Grūbe: Domāju, ka VDK izpētes komisijas iesāktais jāļauj turpināt tiem jaunās paaudzes vēsturniekiem, kuri studēja pēc 1991. gada, kuri nav tieši saistīti ar šo sistēmu. Mums ir izaugusi un ir spēcīga jauno vēsturnieku paaudze, to mēs redzam pēc viņu monogrāfijām, pētījumiem par 20. gadsimta 40. gadiem. Domāju, ka viņi ir spējīgi analizēt arī šo dokumentu kontekstu.

November 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deputāts Jansons cer, ka pēc čekas maisu publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks

Deputāts Jansons cer, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā apgalvoja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata.

Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā.

“Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka,” uzskaitīja Jansons.

Viņš skaidroja, ka tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK.

Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti.

“Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā,” stāstīja Jansons.

Viņš atzina, ka VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture, ir pārliecināts Jansons.

Vienlaikus Jansons uzsver, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.

Tāpat viņš piebilda, ka dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu.

Jansons uz jautājumu, vai ar VDK dokumentiem, kas neskar viņu personīgi varēs iepazīties jebkurš, atbildēja, ka aizejot uz Latvijas Nacionālo arhīvu (LNA) pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties.




Jansons paļaujas, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


https://www.facebook.com/lustracijalatvija/posts/1876392202478696?__tn__=K-R

Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā aģentūrai LETA izteicās Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata. Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Vienlaikus Jansons atzīst, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.
Likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” Saeima pieņēma 1994.gadā. Kāpēc tas netika pilnā mērā realizēts un Saeimai nesen bija jāķeras pie tā grozīšanas?

Likums tika realizēts tādā redakcijā, kādā 1994.gadā tika pieņemts, bet 2014.gadā tika pieņemti šī likuma grozījumi, ar kuriem tika noteikts, ka tiek izveidota starpdisciplināra zinātniskā komisija, kas pēta VDK dokumentus. Komisijai līdz 2018.gada 31.maijam bija jāsniedz informācija Ministru kabinetam, kuram savukārt līdz 31.oktobrim bija jāizstrādā noteikumi par VDK dokumentu pieejamības kārtību. Tā kā Saeima pati ir iestrādājusi likumā kārtību, kādā publiskojami un publicējami VDK dokumenti, pieņemt atsevišķus MK noteikumus nav nepieciešams.

Ko būtisku ar nesen pieņemtajiem grozījumiem Saeima mainīja likumā?

Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā. Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka.

Vai tie ir tā saucamie “čekas ziņotāji”?

Tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK. Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti. Šajā aspektā klasisks piemērs ir vācbaltu jurista Dītriha Andreja Lēbera lieta, kur ļoti skaidri vairākos sējumos ir redzams, kā šis cilvēks, tikko iebraucot Latvijā, tiek izsekots un nepārtraukti novērots, kādus ziņojumus par viņu sniedz VDK informatori. Sākumā tika mēģināts Lēberu iztēlot par ārzemju spiegu, bet tas neizdevās, jo vācbaltietis nenodarbojās ne ar kādu spiegošanu. Lēbers ir zinātnieks un arī Latviju viņš apmeklēja pētnieciskos nolūkos. Tad VDK mēģināja “pāraudzināt” Lēberu, uzspiest viņam padomju juristu un vēsturnieku pasaules uzskatu, lai viņš varētu sadarboties ar VDK un slavēt padomju režīmu. Arī tas neizdevās. Pēc tam VDK Lēbera lietu slēdza, jo atzina to par bezperspektīvu. Lēbera lieta parāda, kā VDK novēroja un izsekoja personas, mēģināja tās iespaidot un savervēt. Tiks publicēti arī iznīcinātāju bataljonu dokumenti. Tas bija Staļina laiks, kad notika aktīva izrēķināšanās ar nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, ar nacionālajiem partizāniem, ko realizēja drošības iestādēm pakļauti iznīcinātāju bataljoni.

Publicējamo dokumentu apjoms ir ļoti liels. Vai lasītāji spēs tajos orientēties?

Būtībā publicējamo VDK materiālu apjoms ir ierobežots konkrētās summās, ko valsts ir piešķīrusi to izpētei. Viena no publicējamo materiālu grupām ir VDK sarakste ar Latvijas Kompartijas Centrālo komiteju (LKP CK), kur ļoti skaidri atklājas šīs sadarbības sistēma. Izlasot to, cilvēki varēs pietiekami skaidri uzzināt, kā strādāja totalitārais režīms padomju okupācijas laikā Latvijā. Ir padomāts par to, lai publicēti tiktu ne tikai pliki dokumenti, bet lai tie tiktu komentēti. Šos komentārus gatavo LNA darbinieki, kuri ir pētījuši padomju okupācijas laika represīvās iestādes un to dokumentus. Pētnieku vidū ir vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, Gints Zelmenis un citi vēsturnieki, kuriem ir attiecīgā kvalifikācija un iestrādes, kas veiktas Kārļa Kangera vadītajā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā. Nacionālā arhīva interneta vietnē VDK dokumenti tiks publicēti kopā ar paskaidrojumiem.

Vai publikācijā VDK ziņotāju vārdi tiks atklāti pilnībā, vai arī tiks publiskoti tikai viņu pseidonīmi?

Likums nosaka, ka VDK darbinieku, informatoru un ar tās darbību saistīto amatpersonu dati, to skaitā tie, kas norāda uz etnisko izcelsmi, piederību politiskajai organizācijai, arodbiedrībai un reliģisko pārliecību, ir publicējami pilnībā. LNA bez ierobežojuma būs pieejami dokumenti, kas nesatur informāciju par cietušajiem un trešajām personām, kuras nav darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas. Publicējot dokumentus, kuros minēti darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas, arhīvam zinātniskajos komentāros un skaidrojumos būs jāsniedz tā rīcībā esošā papildu informācija par personas notiesāšanu vai attaisnojošu spriedumu, vai apsūdzību lietās par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret valsti.

Vai tiem, kas vēlēsies iepazīties ar VDK dokumentiem, kas neskar viņus personīgi, būs jāreģistrējas, jāpamato sava interese?

Aizejot uz LNA pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties. Tas attieksies arī, piemēram, uz VDK darbinieku telefona grāmatu. Dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu. Otrs variants – jau no šā gada decembra būs pieejama VDK informatoru kartotēka internetā. Iepazīties ar to varēs arī no sava datora, autorizējoties Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. Ar pārējiem VDK dokumentiem, piemēram, operatīvās izstrādes lietām, kurās arī ir sensitīvi dati par personas ģimenes stāvokli, adopciju, veselības stāvokli, pētnieki, norādot motivāciju, varēs iepazīties bez problēmām. Tas ir solis uz priekšu, salīdzinot ar iepriekšējo likumdošanu. Agrāk tika prasīts zinātniskais doktora grāds vai zinātniskās institūcijas pilnvarojums, lai pētnieks varētu iepazīties ar VDK dokumentiem. Šobrīd likums paredz, ka žurnālists, literāts, pētnieks, vienalga – jurists vai vēsturnieks, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, varēs iepazīties un strādāt ar VDK dokumentiem, kuriem agrāk netika klāt, jo tie glabājās SAB telpās. Tas ir liels solis uz priekšu VDK materiālu pētniecībā, un es ceru, ka pētnieki arī informēs sabiedrību par saviem pētījumu rezultātiem, un sabiedrība uzzinās daudzas lietas par padomju totalitāro režīmu.

Informatoru statistiskajā kartotēkā parādīsies vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kopumā kartotēkā ir apmēram 4800 personas. Katrs interesents, ja vēlēsies, varēs pats iepazīties ar šo sarakstu. Pētnieki jau decembrī varēs sākt detalizēti pētīt VDK ziņotāju un aģentu kartotēku un konfrontēt to ar šo personu pašu stāstīto. Vairāku “čekas maisos” esošo cilvēku stāsti jau ir publiskoti, piemēram, Georga Andrejeva, Inta Cālīša, Valda Atāla, Dzintras Gekas u.c. Likums nosaka, ka atrašanās “čekas maisos” pati par sevi nerada tiesiskas sekas. 1994.gadā noteiktā tiesiskā kārtība, kas paredz, ka sadarbības faktu ar VDK konstatē tikai tiesa, joprojām paliek spēkā. Tas, ka personas vārds atrodas “čekas maisos”, pats par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, to var pierādīt tikai tiesa. Tiks sniegta arī informācija par tām personām, kuras tiesas procesos ir pierādījušas, ka nav sadarbojušās ar VDK, kā arī par tiem padsmit tiesas procesu, kuros viņu sadarbība ar VDK ir pierādīta. Tiks publiskotas apsūdzības konkrētiem aģentiem par darbību Staļina laika periodā, kas celtas par noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, bet šīs personas ir mirušas un nav līdz savai tiesai nodzīvojušas. Būs arī informācija par tiem VDK darbiniekiem, kā Alfons Noviks un citi čekisti, kuri ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci, galvenokārt tās ir deportācijas gan 1941. gan 1949.gadā. VDK darbinieku sarakstā parādīsies informācija, ka šie cilvēki ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci.

VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris ir paudis viedokli, ka likuma 14.pantā noteiktā kārtība padara faktiski neiespējamu sadarbības ar VDK konstatēšanu tiesā, un tas būtu jāsvītro no likuma.

Tas ir diskutējams jautājums. Iespējams, līdz tam kaut kad nākotnē arī nonāksim. Tajā darba posmā, kas šogad bija Saeimā, juridiskas diskusijas par šo jautājumu nebija. Likumā joprojām ir noteikts, ka sadarbības faktu ar VDK var konstatēt tikai tiesa. Iespējams, ka tādi tiesas procesi būs arī sakarā ar VDK dokumentu publicēšanu, bet nedomāju, ka tie būs masveidīgi. Ja mēs parlamentā būtu iestiguši juridiskās diskusijās par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu tiesā, šī likuma grozījumi, 12.Saeimas laikā, visticamāk, netiktu pieņemti. Iespējams, Saeima nākotnē pie šīs problēmas atgriezīsies.

Kāpēc tik ilgi neizdevās pieņemt likuma grozījumus par “čekas maisu” atvēršanu? Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šo likumprojektu divas reizes atmeta Saeimai atpakaļ, Valdis Zatlers teica, ka ir par vēlu pieņemt šādu lēmumu.

Es nevaru izskaidrot, kāpēc Latvijā ar VDK dokumentiem nerīkojās tā kā, piemēram, Lietuvā un Igaunijā. Arī Latvijā varēja rīkoties līdzīgi – noteikt, ka persona, kura savulaik ir sadarbojusies ar VDK, pati var informēt par to, kādos apstākļos “čeka” viņu savervēja, kādus ziņojumus viņš sniedza. Tad valsts viņu aizsargā apdraudējuma gadījumā un viņa vārdu nepublicē. To VDK ziņotāju vārdus, kuri neizgāja lustrāciju, Lietuvā un Igaunijā publicēja. 2017.gada nogalē es runāju ar SAB priekšnieku Jāni Maizīti, vai arī Latvijā būtu iespējama lustrācija. Maizītis apgalvoja, ka “tas viss jau ir nokavēts”. Politiķiem nekas cits neatlika kā gatavot likuma grozījumus, paredzot VDK dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam un to publicēšanu internetā.

Jāatzīst, ka bija pietiekoši liela drošības dienestu ietekme gan Vīķes-Freibergas, gan Zatlera laikā, kuri bija satraukti par iespēju, ka vienlaikus varētu tikt atklāti arī drošības dienestu informatori, kuri sadarbību bija sākuši jau padomju gados un sadarbojušies arī ar Latvijas Republikas drošības iestādēm, tas varētu likt apšaubīt uzticību valsts drošības iestādēm un būšot grūti nodrošināt informatoru tīklu šodienas Latvijas drošības iestādēm. Šie argumenti, manuprāt, neiztur kritiku, jo nevar salīdzināt demokrātiskas un totalitāras valsts drošības iestādes. Zinot, cik trauslas ir attiecības starp drošības dienestu informatoriem un darbiniekiem, gribu uzsvērt, ka katrs gadījums jāvērtē individuāli. Ne jau bijušo VDK informatoru vārdu publicēšana izsauks neuzticību Latvijas Republikas drošības iestādēm. Tie, kuri gribēs sadarboties, sadarbosies, tie, kas negribēs, nesadarbosies ne par kādu cenu.

Cik, pēc jūsu domām, ticama ir neoficiālā informācija par tiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri padomju gados esot bijuši VDK aģenti?

Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā. VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture. Protams, publiskojamajā VDK informatoru sarakstā būs vairāki pazīstami LTF dalībnieku vārdi, bet viņu nebija tik daudz, lai viņi varētu ietekmēt vairāk nekā simts tūkstošus lielo LTF, kurā saplūda daudz un dažādi sabiedrības strāvojumi. Protams, informators varēja sniegt ziņas, varēja ietekmēt kādu nelielu cilvēku loku, bet nevis ietekmēt simtus tūkstošu kustību, kas noveda pie Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas un bija kļuvusi par nekontrolējamu spēku, kuru nevarēja iegrožot ne LKP, ne VDK. Sabiedrības spriedze “čekas maisu” sakarā bija gan pirms lēmuma tos publicēt, gan pēc lēmuma publiskot VDK ziņotāju vārdus. Austrumeiropas pieredze rāda, ka nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši. Lietuvā parunāja par aktiera Donata Baņoņa sadarbību ar VDK, Polijā – par Lehu Valensu, par kura saistību ar komunistisko drošības dienestu bija dažādas versijas, un tas arī viss. Galvenais ir tikt pagātnei pāri un izrunāt visu. Jāpanāk apziņa, ka tādā veidā nekas nevar atkārtoties, un ir jāiet tālāk.

Publicēta: 14.11.2018 01:59
Emīlija Kozule, LETA

November 15, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Diskusija “Noklusēt, aizmirst vai atzīt”

Screenshot_3


“Čekas maisi”, politiķi, garīdznieki un pazīstami Atmodas aktīvisti, kuru vārdi iespējams ir šajos dokumentos, tiesas process par vārda “kolaboracionists” attiecināšanu uz kādu cilvēku – šie un līdzīgi fakti un notikumi pēdējos gados ir nonākuši mediju uzmanības lokā. Tā ir neērta tēma, jo spiež mūs atzīt, ka pagātnē mēs, latvieši, krievi un citi, esam bijuši ne tikai apspiestie un vajātie, esam pretojušies svešai varai, bet arī slavinājuši to un pat nodevuši savus līdzcilvēkus. Vienlaikus daudziem cilvēkiem kompromisi ar sevi nozīmēja iespēju ceļot, strādāt iemīļotā profesijā, pat glābt sevi un tuvākos.

Bet ko nozīmē sadarboties ar totalitāro režīmu? Kur ir robeža starp ētiski pieļaujamo un nepieļaujamo? Kā pavilkt svītru baumām un apsūdzībām? Kāda varētu būt reliģijas loma samierināšanās procesā? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem meklēsim atbildes 22. novembrī 18.00 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2a) kopā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli Solveigu Krūmiņu-Koņkovu, sabiedrisko attiecību speciālistu Jurģi Liepnieku, vēsturnieku Gati Liepiņu un trimdas publicistu Ojāru J. Rozīti. Diskusiju moderēs Sv. Pestītāja anglikāņu draudzes administrātors Ņikita Andrejevs.

Telefons informācijai: +37124429814

November 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ilmārs Knaģis “Ne mēs tos laikus izdomājām“


Ilmārs Knaģis “Ne mēs tos laikus izdomājām“


Ilmārs Knaģis ir leģendārs vīrs, kuram nu jau aprit 92. gadi. Interesanta un vērtīga ir grāmatas pirmā daļa par 20. gs. 30. gadiem Latvijas mazpilsētā Jēkabpilī, par mazā zēna piedzīvojumiem pirmās brīvvalsts laikā. Grāmatas otrā daļa vēsta par Sibīrijas periodu. Trešā nodaļa atgriežas mūsdienās, kad Latvija atkal ir brīva. Ilmārs apraksta savas un likteņbiedru sajūtas, ko papildina ar informāciju par politisko, ekonomisko un kultūras situāciju valstī.
Grāmata būs vērtīgs ieguvums visām paaudzēm. Visi, kas pasūtīs papīra grāmatu, saņems grāmatu arī PDF formātā.


Uz grāmatu fondu

November 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ermanbriks: Mans vārds ir VDK aģentu kartotēkā

Viss raksts: https://apollo.tvnet.lv/6451153/muzikis-ermanbriks-mans-vards-ir-vdk-agentu-kartoteka?utm_medium=social&utm_source=twitter.com

 

Mūziķis Ermanbriks: Mans vārds ir VDK aģentu kartotēkā

Mūzikas žurnālists Aldis Ermanbriks. FOTO: Edijs Pālens/LETA

Īsi pirms savu pilnvaru beigām 12. Saeima pieņēma lēmumu atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu – čekas maisus. Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, žurnālistu un mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70. un 80. gados, taču iztrūks komentārs par būtiskāko – kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja, vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga.


Par VDK vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, dokumentālajā filmā “Lustrum” stāsta vairākas sabiedrībā zināmas personas. Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru atceras kā padomju gados populārā raidījuma “Varavīksne” veidotāju.

Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam.

Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju: viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas Radio skanētu Šarla Aznavūra balss un skatītāji beidzot iepazītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M.

No 1971. gada ēterā demonstrētā “Varavīksne” ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem.

Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, un viņš bija ar māksliniekiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.

83. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Tagad VDK viņu vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.

“Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros grupai “Ornaments” bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem, un man vienā sarunā prasīja, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist,” atceras Ermanbriks.

“Bet es taču nezinu, ko viņi domā, kas viņu galvās ir. Es pat nevaru… es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju, nu labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu “Ornaments”, un es teicu – jā, es viņus pazīstu, viņi ir… viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc,” teic bijušais radio žurnālists.

Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu “Varavīksnē” demonstrētu videoklipu. Lainoela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

Ermanbriks stāsta: “Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas pie mums nelabas filmas – “Baltās Naktis”. Aizliegtas, protams. Nu, es biju līdz ar to sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? […] uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz,” atminas Ermanbriks.

“Bet es to nozagu no satelītiem. Tallinā tas notika. Videoinženieri  tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad, tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā „Varavīksne“, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē.”

Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem, taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 90. gada beigās un 91. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļa darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta “Māra” ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē Delta , bet arī tur nav ne Ermanbrika ziņotais, ne par viņu rakstītais.

Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs.

“Mani tracina visvairāk tas, ka šie aģenti… nu tie bija… tie bija viss… varbūt vismaznozīmīgākie visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal, tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija,” teic mūzikas žurnālists.

“Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja, kāpēc tu to dari un teica arī konkrēti – to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt. Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai,” atceras Ermanbriks.

“Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav. Es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es  diezgan… biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku no šiem partijas darbiniekiem… tie, kas vadīja, faktiski… šo ideoloģisko darbu… to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze.”

80. gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas skaņu ierakstu Studija izdeva plati un kaseti “Dziesmas brīvai Latvijai”. Tajā uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, tajā skaitā brīvās Latvijas valsts himna.

Viņš stāsta, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.

Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt par neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi – vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga.

November 12, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Palmira Lāce katru gadu piemin Masļenkos kritušos robežsargus

Aizmirst nedrīkst. Palmira Lāce katru gadu piemin Masļenkos kritušos robežsargus

Katru gadu 17.jūnijā bijusī politiķe Palmira Lāce organizē braucienu uz Aizgāršas robežpunktu Goliševā. Kopā ar domubiedriem viņa ved ozollapu vainagus, lai pieminētu 1940.gadā naktī no 14. uz 15.jūniju Masļenkos nogalinātos. Tonakt padomju NKVD uzbruka Latvijas robežsardzei, nošāva trīs robežsargus un divas civilpersonas, kā arī nodedzināja sardzes ēku. Tagad Masļenkiem vairs nevar piekļūt, jo šī vieta atrodas Krievijā. Vistuvāk ir Goliševa, bet Ludzas upe plūst garām kādreizējai Masļenku sardzei, tādēl straumē iemestie piemiņas vainagi aizpeld līdz traģēdijas vietai.

Ir auksta februāra diena, kad LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” veidotājus Lāce uzņem savās mājās Durbes novadā. Silti smaržo malkas krāsns. Pie tās aizmidzis balts runcis gluži kā no Kārļa Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas.” Uz palodzes binoklis, ar kuru Palmira pa istabas logu vēro gulbjus uz aizsalušā ezera. Tur neviena netraucēti atpūšas desmitiem gulbju. Reiz viņa saskaitījusi pat 120 putnus! Bet uz galda vēstures grāmatas. Arī tantes, dzejnieces Broņislavas Mārtuževas, reiz Ziemassvētkos sūtīta apsveikuma kartīte.

Pēc dzejas rindu nolasīšanas Palmira piebilst: “Viņai ļoti patika, ka es braucu uz robežu un pieminu robežsargus. Viņi sargāja mūsu robežu. Es pazinu robežsargu Jāni Birzi. Mēs 1992. – 1993.gadā vēl braucām, un tad viņš rādīja visas tās robežsargu mītņu vietas. Es atceros, kā vienu vakaru mēs sēdējām ezera krastā. Viņš 18 gadus bijis izsūtījumā Noriļskā, un viņš stāstīja, kā tas bija. 1940.gadā robežsargi redzēja, kā krievi ienāk. Robežsargi nomīnēja robežu, bet viņiem piezvanīja un pateica, ka ir jāatmīnē. Viņi atmīnēja, nodziedāja himnu un raudāja.”

Palmiras kundze rāda fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā 1990.gada 23.augustu. Todien viņa kopā ar domubiedriem pirmo reizi aizbrauca uz Masļenkiem. Pēdējos pāris kilometrus līdz kādreizējam robežpunktam 80 cilvēku devās krusta gājienā. Sievietes bija tautastērpos un ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Traģēdijas vietā uzstādīja lielu ozolkoka krustu.

Palmira Lāce stāsta: “Braucām uz Šmaiļiem, un tad mēs satikām vienu krievu tanti un onkuli. Kad viņi ieraudzīja mūs tautas tērpos, viņi teica: “Mi vas 50 ļet ždaļi. (*Mēs jūs 50 gadus gaidījām).”

“Es tai tantei teicu, ka mums ir liels krusts un ka man ir doma krustu ierakt vietā, kur robežsargi bija nošauti; kur salikti gulēja. Tad viņa mums izstāstīja, kur. Viņa, tolaik jauna meitene, bija aizgājusi un redzējusi, ka tajā vietā viņi, nošautie, gulēja. Mēs tur krustu uzlikām. Mans kolēģis Jānis Lasmanis un viņam vēl kāds palīdzēja, es neatceros uzvārdu, uztaisīja lielu ozolkoka krustu. No Šmaiļiem līdz Masļenkiem mēs gājām kājām, jo es tā biju iedomājusies, ka tas būs krusta ceļš. Vīri lielo krustu nesa uz pleciem no Šmaiļiem līdz Masļenkiem. Tad mēs to ierakām. Arī tie krievu čekisti jau bija klāt,” stāsta Lāce.

“Mēs noskaitījām tēvreizi un himnu nodziedājām. Apraudājāmies. Mācītājs Miķelsons iesvētīja krustu. Un pēc tam braucām uz Abreni. Tā tante Šmaiļos vēl stāstīja, ka tad, kad nocirta to krustu, viņa esot raudājusi. Padomju gados visas baznīcas Krievijas pierobežā bija iznīcinātas, un tās vietējās tantes bija gājušas un Dievu lūgušas pie tā  krusta. Tik mēnesi vien viņas dabūja Dievu palūgt pie krusta. Ticīgiem cilvēkiem tas kaut ko nozīmēja,” stāsta Lāce.

Kā stāsta Palmira, atceres brīdi Masļenkos un Abrenē uzmanīja krievu miliči, kuri pēc piemiņas brīža pavēlēja visiem sakāpt autobusos un pavadīja līdz pat Viļakai. Mēnesi vēlāk, tā pašā 1990.gada septembrī, Lāce vēlreiz aizbrauca uz Masļenkiem un ieraudzīja, ka krusts ir nocirsts un sadedzināts. Pāri palikušo koka gabalu viņa aizveda uz Latvijas Okupācijas muzeju.Palmira: “..mēs iebraucām Šmaiļos pie Annas tantes. Viņa teica, ka viens šoferis bija pazaudējis tiesības dzērumā, un viņam pateica – ja viņš to krustu nocirtīs, viņš dabūs tās tiesības atpakaļ. Un tad viņš to krustu bija nocirtis. Mēs, protams, pārdzīvojām, ka tā noticis. 1990. gada 5.oktobrī mēs, 10 cilvēki, vēl aizbraucām uz Masļenkiem. Sakopām, sastādījām rozes ap krusta vietu. 1992.gadā, kad Latvijā vēl bija Krievijas karaspēks un vēl viss nebija brīvs, izdomāju, ka kaut kā ir jāgodina robežsargi. Izdomāju, ka braukšu uz Goliševu, jo tur Ludzas upe tek garām un arī Masļenkiem tā garām tek. Piezvanīju Maijai Cālītei. Teicu, ka vienai pašai ne īpaši omulīgi braukt, jo tur vēl nebija robežpunkts iekārtots,” saka Lāce.

“Aizbraucām abas. Iebridām upē. Cālīte spēlēja kokli un nodziedāja tautas dziesmas robežsargiem par godu. Vainagu ielaidām. Tad nodomāju, ka tā mēs varētu pieminēt katru gadu. Jo, ja mēs katru gadu tā darīsim, tad jaunā paaudze neaizmirsīs tos robežsargus. Man ir šausmīgas dusmas. Visi saka, ka mēs nepretojāmies (*padomju karaspēkam iebrūkot 1940. gadā). Nu kā tad nepretojās? Mūsu robežsargi gāja pretī viņiem un krita. To nedrīkst tā novienkāršot, sakot, ka nepretojās. Viņi ir jāpiemin, un mēs katru gadu braucam.”

 

Katru gadu 17. jūnijā, dienā, kad PSRS okupēja Latviju, Palmira Lāce kopā ar leģionāriem, nacionālajiem partizāniem, jaunsargiem, draugiem, bērniem un mazbērniem brauc uz Latvijas robežu. Arī šogad. Ap dienas vidu Goliševā pie Aizgāršas robežkontroles punkta pieripoja autobuss un vieglie auto. No bagāžniekiem tika izceltas rudzu vārpas un margrietiņas no Latvijas laukiem un ozollapu vainagi.

Palmira Lāce  apģērbusi balto Abrenes tautas tērpu. Starp atbraucējiem arī Aija Cālīte. Viņas kokle un tautas dziesmas atkal plūdīs pāri upei, aiz kuras rokas stiepiena attālumā jau ir Krievija. Pieminēt robežsargus atbrauca arī ievērojamā disidente Lidija Doroņina-Lasmane. Mācītāji, Nacionālo karavīru biedrības un Ordeņa brālības pārstāvji. Aizgāršas baltais un aprīkotais robežpunkts kontrastē ar otrā pusē redzamo. Latvijas puse sakopta. Krievijas pusē ēkas nav. No meža rēgojas vien robežstabs ar Krievijas ģerboni. Uz Krieviju ved tilts, bet tas ir slēgts.

Piemiņas brīža dalībniekus sagaidīja Aizgāršas robežkontroles punkta priekšnieks Edgars Rancāns, un visi devās pāri ziedošai pļavai uz upmalu. Soļi bija jāsper uzmanīgi, lai neuzkāptu uz “pēdu joslas” – uzartas un nolīdzinātas zemes joslas uz valsts robežas, lai robežsargi var redzēt vai no pretējās puses Latvijā nav ienācis kāds robežpārkāpējs. Robežsargi sagādājuši krēslus, lai cilvēki varētu apsēsties upmalā. Vēsturnieks Ainārs Bambāls atgādināja par 1940. gada 15. jūnija rītausmā notikušo uzbrukumu Latvijas robežsargiem. Mācītāji Guntis Kalme un Andris Vasiļevskis noturēja svētbrīdi. Bet Palmira Lāce runāja par dzimtenes mīlestību. Viņa apņēmusies rīkot piemiņas brīžus Aizgāršā tik ilgi, cik spēs.

“Tā kā mūžs iet uz norietu, es domāju, ka  piesaistīšu jauniešus. Man mazmeitas ar vainagiem bija un citi bērni. Būs tā, kā Dievs ir paredzējis. Un Dievs ir paredzējis mums būt brīviem. Un ir jāgrib būt brīviem, jo brīvība nav pati par sevi saprotama lieta. Tā ir kā trausls zieds, kas ir jākopj un par kuru jārūpējas. Ja mēs to nedarīsim, tad kas to darīs mūsu vietā? Esmu centusies saglabāt šo tradīciju, un es to nodošu jaunajai paaudzei, lai mēs tos robežsargus nekad neaizmirstam. To, kas bijis, nedrīkst aizmirst,” intervijā LTV filmēšanas grupai uzsvēra bijusī deputāte un Masļenku krusta akcijas iniciatore.

Ilgstošā sausuma dēļ Ludzas upe šovasar ir maza un sekla. Upei pa vidu stiepjas Latvijas un Krievijas robeža, kuru šķērsot nedrīkst. Tāpēc tālu brist nevarēja. Robežsargi Krievijas pusē nebija redzami. Taču nevienam nebija šaubu, ka otrā pusē netrūkst acu, kas vēro notiekošo pie upes. Lai vainagi iekļūtu straumē un aizpeldētu līdz Masļenkiem, Palmira, nesaudzējot tautas tērpu un veselību, brida dzestrajā ūdenī. Skanot dziesmai, vainagi rāmi peldēja aizvien tālāk un tālāk, un drīz tie bija jau Krievijas pusē.

LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” pirmizrāde 16.novembrī plkst.21.15. Filmas autori: režisore Dace Slavinska, žurnāliste Judīte Čunka, operatori Uvis Burjāns un Armands Rudzītis.

November 10, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Spriedze, čekas maisus neatverot, tikai pieaugtu

12. Saeima neilgi pirms tās pilnvaru beigām pieņēma ilgi muļļāto likumu par tā saukto čekas maisu atvēršanu. Kā tiks organizēta to satura publiskošana un skaidrošana, vai nesāksies raganu medības, vai tieši otrādi – tiks sperts solis uz priekšu nācijas apziņas un piedošanas virzienā, Neatkarīgā sarunājās ar Latvijas Nacionālā arhīva (turpmāk – Arhīva) ekspertu, vēstures doktoru un čekas maisu zinātniskās izpētes komisijas pētnieku Aināru Bambalu un vēsturnieku, likumprojekta Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izstrādes vadītāju, Saeimas deputātu Ritvaru Jansonu (Nacionālā apvienība).


Neatkarīgā: – Likums paģēr līdz šā gada beigām Arhīva mājaslapā publicēt aģentu kartotēkas, kuras Arhīvam nodos Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Kā tas notiks, un vai pirmos datus sabiedrība ieraudzīs internetā jau pirms Ziemassvētkiem?

Ainārs Bambals: – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) skenē kartotēkas, ko līdz 3. decembrim pdf formātā nodos Arhīvam, kuram līdz gada beigām kartotēka jāpublisko. Pie tā strādā darba grupa, mūsu IT speciālisti, un, domāju, publicēsim, kā to prasa likums, līdz 31. decembrim.

Ritvars Jansons: – TSDC atrodas vairākas kartotēkas – gan informatoru, gan VDK ārštata darbinieku kartītes, gan VDK 1988. gada telefongrāmatas. Tiks arī publicēti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (KP CK) 101. fonda jeb kompartijas vadošās institūcijas lietu apraksti, lai parādītu šīs institūcijas saikni ar VDK, bet šie dokumenti tiks publiskoti no 2019. gada 1. maija.

November 9, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gints Grūbe: ”Lustrum” ir stipras nācijas psihoterapija simtgadē

Anda Burve-Rozīte 

Gints Grūbe: ”Lustrum” ir stipras nācijas psihoterapija simtgadē

Gints Grūbe vienā no agrākās čekas kamerām.

 


Kad pirms četriem gadiem režisors Gints Grūbe kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica žurnālisti Sanitu Jembergu sāka veidot filmu Lustrum, viņam bija pārliecība, ka Saeima nenonāks līdz lēmumam par čekas maisu publiskošanu. Intervijā Ir Grūbe atklāj, ka vēlējās sarežģīto un, pēc viņa domām, politiski ietekmēto procesu dokumentēt, dodot vārdu Atmodas līderiem, radošajai inteliģencei un VDK virsniekiem, vērtējot to kā stipras nācijas psihoterapiju. Dokumentālās filmas Lustrum pirmizrāde notiek 8.novembrī kinofestivālā Lielais Kristaps, pēcāk tā būs redzama kinoteātros visā Latvijā.


Cik gadu tev bija, kad sākās Atmodas process?
Četrpadsmit, piecpadsmit. Gāju vidusskolā. Bet attiecībā uz notikumiem, ar kuriem sākas filmas stāsts – augusta puču, varu pateikt pavisam konkrēti: man ir astoņpadsmit gadu, esmu tobrīd tikko iestājies Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Manas klasesbiedrenes brālis strādā laikrakstā Atmoda. Kāds viņu kolēģis iet atvaļinājumā un man piedāvā 1991.gada augustā viņu aizvietot.

Mans pirmais darba mēnesis bija laiks, kad sākās augusta pučs. Bija skaidrs, ka visi notikumi var pavērsties savādāk. Mani vecāki bija diezgan pārbijušies par to, kur strādāju tajā brīdī. Es, kā jau astoņpadsmit gadīgs jaunietis, kā tāds Bertoluči sapņotājs, ne par ko nebiju pārbijies. Man pēc tam bieži bija sapnis – tulkoju to baiļu kontekstā – ka es pavisam konkrēti apcietinu Rubiku. Tieši, kā dokumentālajos kadros no arhīva, kas tagad redzami Lustrum.

Kad vēlāk studēju politoloģiju, mana pētniecības tēma bija Politiskā kultūra pārejas laika sabiedrībās, postkomunistiskais reģions. Es beidzu ar šo tēmu nodarboties brīdī, kad likās, tēma vairs nav aktuāla. Tas bija laiks, kad [Alvis] Hermanis pateica, ka Latvija pārvēsrtusies par garlaicīgo Dāniju. Tad man arī likās, ka sabiedriskos notikumus šeit vairs nav iespējams analizēt ar postkomunistiskiem argumentiem, postkomunistiskām vērtībām, ka mūsu sociālā dzīve, mūsu vērtību maiņa ir notikusi neatgriezeniski un mēs esam vesternizēta demokrātija. Laba vai slikta, bet esam.

Bija kādi konkrēti apstākļi Latvijas politikā, kas lika tev tā domāt?
Man likās, ka politika kļuvusi par samērā garlaicīgu, prognozējamu. Jā, bija ekonomiskā krīze, bet tie šķita iekšpolitiski procesi, kas ir risināmi. Pēc Latvijas iestāšanās ES, NATO bija sajūta, ka integrējamies eiroatlantiskajās struktūrās un nekas mūsu skaisto integrāciju neapturēs. Tad sākās procesi Polijā, Ungārijā – populisma vilnis. Tas iezīmējās arī Latvijā. Tas nenāk no Donalda Trampa, kā nereti domājam. Saknes, kāpēc tā augsne ir dzīva, ir tieši postsovjetiskajā pagātnē. Ar to iespējams operēt, no vienas puses, ar antikomunistiskiem saukļiem un argumentiem, bet no otras – apelējot pie cilvēku instinktiem attiecībā uz komunistisko pagātni. Tajā brīdī es sapratu, ka tēma ir būtiska un nenotikušais lustrācijas process vēl aizvien svarīgs.

Kad Saeima 2014.gadā pieņēma lēmumu sākt VDK arhīvu izpēti un to, ka 2018.gadā šie arhīvi, iespējams, tiks publicēti, es tam neticēju. Tāpēc nolēmu metodiski vākt kopā, arhivēt, kā šis jautājums tiek risināts un muļļāts. Mana intuīcija bija pareiza: redzēju, kā vēsturnieku komisijai neļauj  strādāt – nedod naudu, maina atbildību. To var norakstīt uz politisko rutīnu, ltaču bija redzams, ka tas ir politiski ietekmēts process.

Komisijas atbildību procesa vilcināšanā tu redzi?
Kaut kādā ziņā, jā. Esmu par to, ka šādai komisijai nebija jābeidz darbs, bet tas ir nākamais jautājums. Es negaidīju, ka Saeimā tiks pieņemts lēmums par arhīvu publiskošanu, manuprāt, šādu lēmumu noteica vēlēšanu situācija. Tam ir divas sliktas blaknes. Proti, mums nebūs institūcijas, kas dos kontekstu, kad tiks palaisti publicēšanai 4000 cilvēku vārdi. Ja nebūs institūcijas, kas analizē, reflektē, iedod kontekstu, mēs varam nonākt ļoti netīrā raganu medību procesā. Netaisīsim jau Lustrum 2lai runātu ar nākamajiem [VDK arhīvā atrodamajiem] varoņiem. Otra svarīga un bīstama blakne: redzu tendenci vājināt sabiedriskos medijus, mediju vidi kopumā. Sabiedriskie mediji ir tie, kuriem būtu jānosaka dienaskārtība šādos jautājumos. Mediji ir tie, kuriem pēc maisu publiskošanas diskusija kvalitatīvā līmenī būtu jāturpina un jāpārņem. Ja tie apzināti tiek vājināti, ir liels risks, ka tēmas virzība būs bīstama.

Kā tu vērtē komisijas darbu?
Izdarītā apjoms ir ļoti liels, ņemot vērā, ka viņiem tika liegta pieeja visiem arhīviem. Viņiem var pārmest haotiskumu attiecībā uz tēmu izvēli un pieeju, bet procesā, kā šai komisijai bija jāstrādā, savādāku risinājumu nemaz nevaru iztēloties.

Filmu veidojot, mēs sapratām, ka bija cilvēki, kuri devās uz komisiju runāt, gribēja stāstīt, kā viņus vervēja, kas notika, bet komisija nebija gribējusi viņus uzklausīt.

Mani filma nolika tajā pozīcijā, kā kādreiz, veidojot Vakara intervijas – ka dziļa cilvēciska saruna reizēm var būt kas līdzīgs terapeitiskam procesam. Tāpēc augstu vērtēju cilvēkus, kuri ar mums runāja, uzticējās. Mana pārliecība, kāpēc arī dažus pierunājām runāt – ja nerunās, pēc [VDK arhīva] publiskošanas informāciju varēs iztulkot visādi. Iespējams, kad tie 4000 uzvārdi parādīsies, mēs nebūsim tam visam gatavi.

Cik grūti bija pierunāt cilvēkus atklāt savu stāstu?
Bija cilvēki, teiksim, Jānis Stradiņš, viens no tiem cilvēkiem, kuru dēļ Lidija Lasmane–Doroņina acīmredzot nolika Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs mēģinājām vairākas reizes ar viņu sazināties. Sākumā viņš teica, ka veselība neatļauj, pēc tam vairs necēla telefonu. Vismaz Lidijas Doroņinas–Lasmanes atstāstā ir skaidrs, ka viņa ziņojumi čekas maisos ir saglabājušies. Tā ir viņa izvēle par to nerunāt. Ir arī cilvēki, kuri mums filmā saka, nav zinājuši, ka ir tur iekšā, kaut gan mēs zinājām – viņi gājuši pārbaudīt sevi [VDK arhīva materiālos]. Mēs ļāvām katram… melot būtu pārāk skaļš vārds, bet runāt par šiem jautājumiem tādā veidā, kādā viņi to grib.

Viena no filmas vērtībām ir, ka tā niansēti fiksē izbailes, kaunu, sarūgtinājumu vaibstos. Visu, ko verbāli ļoti grūti vai pat neiespējami atklāt.
90.gadu vidū es studēju Bonnā, Vācijā, pēc tam Berlīnē. Tajā laikā Vācija ļoti plaši tika konfrontēta ar Stasi (VDR Valsts drošības ministriju – red.). Tur bija simtiem tūkstošu neoficiālo Stasi līdzstrādnieku. Atšķirība ar Latvijas situāciju fundamentāla: viņi bija neoficiālie līdzstrādnieki drošības struktūrā, kas bija pašu valsts izveidota. Pašu austrumvāciešu radīta valsts ar pašu drošības dienestu. Latvija turpretī bija okupēta valsts un VDK bija okupācijas varas drošības dienests, kas vervēja cilvēkus sadarboties.

Mēs smējāmies, ka mūsu studija ir kā Grinčs, kas grasās valstij sabojāt Ziemassvētkus. Tikko mums iznāca filma Tēvs Nakts, kas kaut kādā ziņā skar latviešu antisemītisma jautājumus. Tagad lustrācija. Man tie nodomi nav grinčiski, drīzāk cēli – lai esam spēcīga nācija, kas nevienu jautājumu negrib pagrūst zem tepiķa.

Iespējams, pats labākais veids, kā svinēt simtgadi – izvelkot no paklājapakšas smagos jautājumus.
Man ir labs piemērs par vēstures pārstrādi sabiedrībā. Vācijā bija ļoti liels šoks, kad 1993.gadā atklājās, ka Krista Volfa, VDR nācijas sirdsapziņa un augsta līmeņa rakstniece, 60.gadu sākumā trīs gadus bijusi Stasi savervēta ar segvārdu Margrēta. Sabiedrības reakcija bija ārkārtīgi negatīva. Krista Volfa nonāca depresijā. Intelektuālā līmenī viņai bija ļoti grūti atrast attieksmi pret sevi ar segvārdu Margrēta, kas darbojās tajā 1963.gadā. Ja domājam šodien, kā latviešu aģents Pīlādzis, vai aģents Kristians, vai aģente Laime jutās tajā laikā, kad ziņoja, tas ir ļoti interesants jautājums. Zināmā mērā man atbildi sniedza Māra Zālīte, kad runājām par viņas vervēšanas faktu. Viņa citēja Česlavu Milošu, kurš teicis, ka cilvēkiem, kuri dzimuši brīvībā, nav tiesību nosodīt tos, kuri dzimuši nebrīvē.

Tu piekrīti?
Es piekrītu. Šis nav jautājums par nosodīšanu. Es, un arī mūsu filma, nenosoda nevienu. Lustrācijai ir jēga, ja ir iespēja ar cilvēkiem runāt par piedzīvoto, parādīt jaunajām paaudzēm padomju laika kontekstu. Mums ir izaugusi paaudze, kurai padomju okupācijas režīms, čeka un tās atstātais mantojums ir abstrakcija. Esmu ar to saskāries, strādājot ar jaunākās paaudzes scenāristiem pie dokumentālajām filmām par 90.gadu sākumu. Viņi būvē scenārijus, balstoties avīžu driskās. Nav nepastarpinātas pieredzes un nav arī sabiedrībā notikusi saruna par to. Viņi nav uzauguši kultūrā, kurā par notikušo runā. Vācu jaunieši, piemēram, ir uzauguši kultūrā, kurā par kolaborāciju ar nacistu režīmu runā jau no bērna kājas.

Vēl par vāciešiem gribēju pateikt: 2006.gadā iznāca filma Citu dzīve par Stasi darbinieku, kurš noklausījās jauno dramaturgu ballītes un sarunas. To filmu, atšķirībā no Good bye, Lenin!, nepaņēma tā gada kinofestivāla programmā, jo uzskatīja par pārāk vienkāršu. Beigās tā dabūja Oskaru kā labākā ārzemju filma. Šī filma izraisīja diskusiju, ka pēc Stasi arhīva atvēršanas, Berlīnes mūra krišanas pirmie kultūras artefakti, kas nāca ārā par šo vēstures periodu, bija komēdijas par nostaļģiju. Tas bija veids, kā pārvarēt traumu. Mums Latvijā jau vēl nekas tāds nav uzradīts. Runājoties ar filmas Lustrum varoņiem – tur ir tāds materiāls filmām, romāniem! Ja kāds neierakstīs n–tās sarunas ar Jāni Peteru, tas būs noziegums pret Latvijas vēsturi. Tās ir fundamentālas atmiņas. Peters pats saka, vienā pusē viņu uzskatīja par čekas aģentu, otrā pusē – par CIP aģentu.

Ko es esmu domājis par Jāni Peteru un citiem tā laika varoņiem – viņi nevarēja nesadarboties ar varas dienestiem, bet viņu loma valsts neatkarības atjaunošanā ir ārkārtīgi nozīmīga. Mēs varam skatīties arī, vai viņi kaut kādā ziņā padomju sistēmu ar visu čeku neapspēlēja. Šie cilvēki, lielāka daļa, nebija brīvprātīgi aģenti. Viņi, tāpat kā leģionā, netika iesaukti brīvprātīgi. Viņi tika šantažēti ar konkrētām metodēm. Izņemot tos, kuri sadarbojās, jo gribēja braukt uz ārzemēm.

Tu gribi šo cilvēku motivācijā saskatīt kādu augstāku mērķi, kas viņiem bijis: izpētīt un aprakstīt sistēmu, kā teica Rokpelnis, vai sadarboties, lai apspēlētu?
Bet tā ir mana valsts! Es esmu ļoti ideālistisks tajos 16–18 gados, kad notika Atmoda. Man tas viss bija pa īstam. Kā teicis kurš tur no filozofiem: muļķis tu būsi ar ticību un muļķis bez ticības. Tad labāk esmu tas muļķis ar ticību. Man bija būtiski, filmu taisot, nevis viņus atmaskot un dzīt sienā, bet ticēt viņiem, no [arhīvu] materiāliem zinot, ka viņi nestāsta visu. Pirmoreiz ar to saskāros, kad taisīju Vakara interviju ar Mavriku VulfsonuTā bija ļoti gara saruna, no kuras ēterā nokļuva tikai viena daļa. Viņam toreiz bija daudz, daudz smagāk par šiem jautājumiem runāt kā jebkuram no cilvēkiem filmā Lustrum šodien.

Tu kā Atmodas laika bērns gribi ticēt, ka radošajā inteliģencē tajā laikā bija cilvēki, kuri valsts neatkarības atgūšanas dēļ bija gatavi riskēt ar visu, bija pietiekami bezbailīgi, nevis ka tā bija tikai fasāde, un tur bija arī nodevība, bailes?
Viņi bija okupācijas varas par aģentiem padarīti. Savā dziļākajā būtībā viņi neviens nekalpoja, lai maksimāli ilgi tiktu saglabāta PSRS, vai, lai PSRS mantojums pēc sabrukšanas tiktu pēc iespējas labāk sadalīts VDK virsnieku vidū.

Ir skaidrs, ka Atmodas procesi bez sadarbības ar VDK nav notikuši. Ja varam ticēt čekas virsniekiem, viņi saka, ka bija konkrēta nodaļa, kurai bija jāatbild par TV raidījumu Labvakar!, Tautas fronti. Aģentiem bija uzdevums stāties Tautas frontē. Mēs ierakstījām arī sarunu ar Daini Īvānu, kas filmā neiegāja. Īvāns saka, ka bija ticies ar [VDK ģenerālmajoru Edmundu] Johansonu, kurš Augstākajā padomē reiz ierāvis un teicis, ka Tautas frontē ir viņa cilvēki, bet LNNK to ir vēl vairāk. Tas jau vispārzināms, ka drošības dienesti parasti savās interesēs izmanto tieši radikālākos spārnus.

Vai vari ienirt savā sešpadsmitgadnieka dzīves izjūtā un pateikt, kā tolaik saprati Atmodas procesu un kā tagad vērtē – ko tolaik pārprati visvairāk?
Ļoti labi spēju ienirt. Man ir 16 gadi, Cēsīs ierodas Rīgas Kinostudijas kastinga grupa un Cēsu kultūras darbinieki grib piespēlēt viņiem mani – jāfilmējas Vara lomā Pieša filmā Maija un Paija. Man zvanās uz mājām, bet es neatbildu. Tajā brīdī Latvijā viss notiek, esmu jauns cilvēks, kurš lasa laikrakstu Atmoda, pasūta Ļiteraturnaja gazeta, seko līdzi visiem politiskajiem procesiem un man liekas pazemojoši skriet uz kaut kādu pasaku filmas kastingu.

Man liekas, mēs bijām paaudze, kas ir iesaukta vēsturisko notikumu dienestā. Pēkšņi vairs nebija vēstures mācību grāmatu, pēc kurām mācīties – pēdējā no tām ir CK sekretāra Aleksandra Drīzuļa redakcijā, kuru vairs neizmanto, bet jaunas vēl nav sarakstītas. Ar skolas autobusu braucam uz tautas manifestācijām Rīgā. Es atceros visas tās sajūtas. Likās, visu laiku būs interesanti. Visu laiku būs notikumi. Protams, bija zināma naivitāte, bet esmu tajās pašās pozīcijās, kā Ivars Godmanis filmā Lustrum – mums ir izdevusies valsts. Mēs to paveicām.

Kad ar Dāvi Sīmani pabeidzām filmu Tēvs Nakts, uz pirmizrādi uzaicinājām Marģeri Vestermani teikt atklāšanas runu. Viņš iznāca priekšā un teica: tajā brīdī, kad mūsu valsts nacionālais varonis būs Žanis Lipke un nevis Herberts Cukurs, mēs varēsim teikt, ka Latvija ir pa īstam demokrātiska valsts. Tas, man liekas, ir ļoti svarīgi – ka tu ar savām darbībām neveic destrukciju pret savu valsti, bet esi atbildīgs.

Es jūtos atbildīgs. Jaunā filma Lustrum ir žurnālistisks darbs. Tā robeža, kad žurnālistikā esi kritisks un esi destruktīvs, ir ļoti tuva. Kā atrast balansu, lai tu ar savu darbību neiznīcini sapni, kas tev bija 16 – 18 gadu vecumā [Atmodas laikā] un kuram tici aizvien?

Kas ir tie ‘’mēs’’, kuriem izdevās atjaunot Latviju?
Mēs nevaram, protams, apgalvot, ka VDK ar visu tās aģentu tīklu atjaunoja Latvijas valsti. Bet kāpēc mēs to nevaram apgalvot? Tikai tapēc, ka vienā brīdī brīvības process kļuva neapturams. Ja to gribēja apturēt, tam bija jābeidzas ar masu slepkavošanu. Tādā ziņā ‘’mēs’’ – tie ir tie tūkstoši, kas ticēja ideāliem un 18.novembrī šogad ar lielu prieku ies skatīties Latvijas simtgades desmitreiz dārgāko uguņošanu, kāda bijusi citos gados.

Vai tavu filmu var uztvert kā Atmodas laika līderu nocelšanu no pjedestāla, parādot, ka viņi bija tikai cilvēki – ar bailēm, gļēvumu? Baiļu atmosfēra aizvien ir klātesoša tajā laikā, bet mēs to nejutām manifestācijās, kurās stāvējām, Tautas frontes kongresā, raidījumā Labvakar un tā tālāk.
Es ļoti augtsu vērtēju, ka cilvēki par to ir gatavi runāt. Zinu, kādas bija šīs sarunas [arī aizkadrā], kādas bija sarunas ar viņiem pēc tam, kad bija kameru priekšā runājuši. Viņi baidās aizvien.

No kā?
Ka uz viņiem rādīs ar pirkstu – čekisti, neiedziļinoties kontekstā, kā tika šantažēti un piespiesti, vai vispār tikai formāli ierakstīti, lai tiktu uz ārzemēm. Tur ir n–tie aspekti. Tāpēc saku: ja nav komisijas, kas katram cilvēkam un viņa stāstam dod kontekstu, tad publiskošana ir ļoti bīstama. Baidos, ka sabiedrisko mediju, žurnāla IrLatvijas AvīzesDelfu un kas mums vēl ir normālie mediji slejām un ēteram nepietiks vietas, lai četri tūkstoši cilvēku savus vervēšanas stāstus izstāstītu.

Savulaik, kad taisījām filmu par Rīgas geto ar Lilitu Eglīti un Lindu Olti, atradām cilvēkus, kuri bija dzīvojuši Rīgas geto teritorijā. Kad nāca iekšā vācieši un lika atbrīvot mājas, viņiem bija jāizvācas. Šie cilvēki negribēja ar mums runāt – vienu dienu teica jā, otru dienu nē, trešo dienu – atkal, jā. Man beigās pieleca, ka viņiem ir bail. Bailes iedzītas tajā laikā vēl kā bērniem.

Tas ir viens baiļu līmenis. Otrs: cilvēki baidās, ka neviens viņu stāstā neiedziļināsies. Ka viņiem vienkārši piekārs birkas. To teica arī Ivars Lācis, LU rektors, kurš publiski izstāstīja savu sadarbības faktu ar čeku jau sen. Viņš teica, ka baidās, kā tas atsauksies uz viņa bērniem un mazbērniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šo [atklāšanas] procesu veicam gudri.

Šobrīd paralēli pabeidzu darbu pie filmas, kas angliski saucas My father, the spy. Tas ir stāsts par Imantu Lešinski un viņa ģimeni. Stāsts par to, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē. Mūsu rīcībā nonāca vairāki līdz šim neredzēti videomateriāli, kas netika izmantoti filmai par viņu, bet bija interesanti Lustrum kontekstāImanta Lešinska apgalvojumi nekad nav tikuši konfrontēti ar cilvēkiem, par kuriem viņš runā. Mums bija iespēja par to runāt. Piemēram, kad Jānis Peters runā par šantažēšanu, viņš domā, ka tieši Imants Lešinskis bija viens no organizatoriem. Ir ļoti būtiski, ka Lešinskis pasaka: Kultūras sakaru komiteja bija VDK apakšstruktūra. Kaut gan Kultūras sakaru komitejas darbinieki, ar kuriem esmu runājis, visi kā viens apgalvo, ka par to nezināja. Jautājums, ko izdevās ar šiem kultūras sakariem izdarīt – to mums stāstīja Vaira Vīķe–Freiberga (filmā nav iekļauts – red.). Liels materiāls, ko nākotnē pētīt, ir par trimdu. Proti, latviešu kultūras darbinieku sūtīšana uz ārzemēm tika izmantota, lai sašķeltu trimdu. Pirms tam trimda bija vienota. Protams, tur bija konservatīvie un sociāldemokrāti, viss spektrs, bet nekad nebija radies fundamentāls konflikts – ka tas un tas sadarbojies ar čeku. Čekai tā bija iespēja radīt konfliktu trimdā, apgrūtināt cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Piemēram, dzejniece Velta Toma Kanādā tika norieta par to, ka brauca uz Latviju, Kultūras sakaru komitejas uzaicināta. No Lešinska ir saprotams, ka šīs komitejas arhīvi Maskavā ir pieejami. Paša Lešinska lieta gan noslepenota.

Kā tev šķita, runājot ar cilvēkiem filmā Lustrum, vai viņi ir tikuši galā ar to savu identitātes daļu, kas savulaik tā vai citādi sadarbojās ar čeku?
Tas, ko izdarīja Rokpelnis – viņš [grāmatā Muzejs] savu sadarbību padarīja par literāru faktu. Tas ir pozitīvākais, kas var būt no lustrācijas – ka to pārstrādā mākslas darbos. Man, piemēram, nekad nebija ienācis prātā, ka Māras Zālītes saruna ar čekas vervētāju ir daļa no rokoperas Lāčplēsislibreta.

Ko lai šie cilvēki dara ar savu kaunu, kas filmā redzams viņu sejās?
Filozofs Mamardašvili reiz rakstīja, ka prāta mati aug uz iekšu, nevis uz āru. Varoņiem, ar kuriem mēs runājām, tie prāta mati aug uz āru. Dažiem no viņiem nav jāmudžinās, domājot neparastus rakursus, kā stāstīt par notikušo. Viņi ar kaut ko sevī tikuši galā, pieņemot lēmumu atklāti runāt. Kaut kādā ziņā lustrācija ir psihoterapijas veids Latvijas simtgadē. Protams, ir bīstamība. Mēs redzējām literārās vides reakciju uz Rokpelni. Viņš palika tomēr nesaprasts. Tas norāda, ka šādai publiskai sarunai vēl neesam līdz galam gatavi.

Ko darīt ar vilšanos, kas tomēr rodas, uzzinot, ka daļa Atmodas varoņu ir čekas maisos?
Mums tāds īsts stukačs filmā ir tikai viens – Taškovs, kurš to atzīst. Viņš nav saistīts ar radošo inteliģenci, ir darbonis neformālā vides aizsardzības organizācijā. Pārējie… Tas ir jautājums par kolaborācijas dažādiem līmeņiem. Ir labi, ka mēs par to atklāti runājam, nevis postpadomiskums mūsos izpaužas, izdarot izvēli vēlēšanās, kas balstīta uz absurdiem populistiskiem apgalvojumiem. Ir labi, ka tie prāta mati šajā gadījumā aug uz āru. Radošā inteliģence spēlēja ļoti būtisku lomu Atmodas laika politiskās kultūras formēšanā. Protams, ka viņi tika izmantoti, bija centieni pakļaut.

Tu vairāk viņus redzi upura lomā?
Jā. Es domāju, ka, neskatoties uz to, viņi izdarīja ļoti daudz. Ja nebūtu Jāņa Petera, Māras Zālītes un daudzu citu darbu, nekāda Atmoda nebūtu notikusi. Viņu pienesums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir daudz lielāks, kā viņu līdz galam nepierādītais sadarbības fakts. Mēs nevaram teikt, ka Petera, vai Zālītes zemtekstus dzejā [kas uzjundīja tautas masas] pasūtīja VDK. Svarīgi ir arī tas, ka viņi filma runā atklāti, atšķirībā no VDK darbiniekiem, kuri gandrīz visi vēlējās palikt anonīmi. Bija čekas virsnieki, kuri mūs pasūtīja tālāk. Mūsu filma sākas ar čekista jautājumu, cik mēs būtu gatavi maksāt par to, ka viņš runā. Tātad, par tirgus vērtību. (Smejas.)

Jaunā paaudze saka – liekam čekas maisu jautājumu nost, mums tas nav aktuāli! Ko tu domā par to?
Protams, būtu bijis daudz labāk, ja tas viss notiktu 1988.gadā, kad Jānis Rukšāns Tautas Frontes valdes sēdē ierosināja – vajag lustrāciju sākt. Mēs šodien būtu pavisam citā situācijā.

Kādā nozīmē citā?
Daudz mazāk saskaldīta nācija. Ar mazāku savstarpēju aizdomīgumu. Mēs būtu paspējuši trīsdesmit gados šo traumatismu pārvērst mākslas artefaktos. Saku, jo zinu Melānijas hronikas terapeitisko funkciju [par citu traumatisku vēstures pieredzi].

Man liekas, būtu ļoti bīstami saistībā ar kolaborācijas faktu, ja tas radītu ļaunuma eskalāciju attiecībā uz cilvekiem, kuri ir čekas maisos. Ja katrs savā personīgajā neapmierinātībā ar valsts ekonomiskajiem  un politiskajiem procesiem sāktu notiekošo novelt uz VDK atstāto mantojumu Latvijā. Tam nav nekāda pamata. Neviens no šiem [čekas] cilvēkiem nav ievēlēts Saeimā. Iepriekšējā Saeimā bija – Arvīds Ulme. Protams, Krievijai ir savi specdienesti, tie šeit strādā. Kā Johansons filmā vēl pirms nāves saka, viņu aģentūra jau bija tikai ‘’viena no’’. Bija arī militārā aģentūra un citas.

Uz cik stingra pamata uzbūvēta Latvijas neatkarība?
Man ir viennozīmīgi skaidrs, ka mūsu drošības garantija ir investīcijas labā izglītībā. Tai skaitā cilvēku mūžizglītībā, politiskā izglītotībā. Milzīga nozīme ir mediju kvalitātei, jo arī viņi daļēji veic izglītības funkciju. Un vēl nozīme ir labvēlīgam liktenim. Savulaik par to runājām ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani. Viņa teica, ka Latvijai vēsturē tieši liktenis bieži bijis nelabvēlīgs. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt, bet saglabāt sevi kā demokrātisku valsti mēs varam. To var izdarīt izglītoti, atbildīgi cilvēki visās paaudzēs. Mums jau tas izdodas. Man nav sajūtas, ka esam neizdevusies valsts. Arī filma Lustrum to apliecina. Tā parāda, ka esam spēcīga nācija, kas spēj atklāti par sadarbību ar VDK runāt.

November 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: