Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Palmira Lāce katru gadu piemin Masļenkos kritušos robežsargus

Aizmirst nedrīkst. Palmira Lāce katru gadu piemin Masļenkos kritušos robežsargus

Katru gadu 17.jūnijā bijusī politiķe Palmira Lāce organizē braucienu uz Aizgāršas robežpunktu Goliševā. Kopā ar domubiedriem viņa ved ozollapu vainagus, lai pieminētu 1940.gadā naktī no 14. uz 15.jūniju Masļenkos nogalinātos. Tonakt padomju NKVD uzbruka Latvijas robežsardzei, nošāva trīs robežsargus un divas civilpersonas, kā arī nodedzināja sardzes ēku. Tagad Masļenkiem vairs nevar piekļūt, jo šī vieta atrodas Krievijā. Vistuvāk ir Goliševa, bet Ludzas upe plūst garām kādreizējai Masļenku sardzei, tādēl straumē iemestie piemiņas vainagi aizpeld līdz traģēdijas vietai.

Ir auksta februāra diena, kad LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” veidotājus Lāce uzņem savās mājās Durbes novadā. Silti smaržo malkas krāsns. Pie tās aizmidzis balts runcis gluži kā no Kārļa Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas.” Uz palodzes binoklis, ar kuru Palmira pa istabas logu vēro gulbjus uz aizsalušā ezera. Tur neviena netraucēti atpūšas desmitiem gulbju. Reiz viņa saskaitījusi pat 120 putnus! Bet uz galda vēstures grāmatas. Arī tantes, dzejnieces Broņislavas Mārtuževas, reiz Ziemassvētkos sūtīta apsveikuma kartīte.

Pēc dzejas rindu nolasīšanas Palmira piebilst: “Viņai ļoti patika, ka es braucu uz robežu un pieminu robežsargus. Viņi sargāja mūsu robežu. Es pazinu robežsargu Jāni Birzi. Mēs 1992. – 1993.gadā vēl braucām, un tad viņš rādīja visas tās robežsargu mītņu vietas. Es atceros, kā vienu vakaru mēs sēdējām ezera krastā. Viņš 18 gadus bijis izsūtījumā Noriļskā, un viņš stāstīja, kā tas bija. 1940.gadā robežsargi redzēja, kā krievi ienāk. Robežsargi nomīnēja robežu, bet viņiem piezvanīja un pateica, ka ir jāatmīnē. Viņi atmīnēja, nodziedāja himnu un raudāja.”

Palmiras kundze rāda fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā 1990.gada 23.augustu. Todien viņa kopā ar domubiedriem pirmo reizi aizbrauca uz Masļenkiem. Pēdējos pāris kilometrus līdz kādreizējam robežpunktam 80 cilvēku devās krusta gājienā. Sievietes bija tautastērpos un ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Traģēdijas vietā uzstādīja lielu ozolkoka krustu.

Palmira Lāce stāsta: “Braucām uz Šmaiļiem, un tad mēs satikām vienu krievu tanti un onkuli. Kad viņi ieraudzīja mūs tautas tērpos, viņi teica: “Mi vas 50 ļet ždaļi. (*Mēs jūs 50 gadus gaidījām).”

“Es tai tantei teicu, ka mums ir liels krusts un ka man ir doma krustu ierakt vietā, kur robežsargi bija nošauti; kur salikti gulēja. Tad viņa mums izstāstīja, kur. Viņa, tolaik jauna meitene, bija aizgājusi un redzējusi, ka tajā vietā viņi, nošautie, gulēja. Mēs tur krustu uzlikām. Mans kolēģis Jānis Lasmanis un viņam vēl kāds palīdzēja, es neatceros uzvārdu, uztaisīja lielu ozolkoka krustu. No Šmaiļiem līdz Masļenkiem mēs gājām kājām, jo es tā biju iedomājusies, ka tas būs krusta ceļš. Vīri lielo krustu nesa uz pleciem no Šmaiļiem līdz Masļenkiem. Tad mēs to ierakām. Arī tie krievu čekisti jau bija klāt,” stāsta Lāce.

“Mēs noskaitījām tēvreizi un himnu nodziedājām. Apraudājāmies. Mācītājs Miķelsons iesvētīja krustu. Un pēc tam braucām uz Abreni. Tā tante Šmaiļos vēl stāstīja, ka tad, kad nocirta to krustu, viņa esot raudājusi. Padomju gados visas baznīcas Krievijas pierobežā bija iznīcinātas, un tās vietējās tantes bija gājušas un Dievu lūgušas pie tā  krusta. Tik mēnesi vien viņas dabūja Dievu palūgt pie krusta. Ticīgiem cilvēkiem tas kaut ko nozīmēja,” stāsta Lāce.

Kā stāsta Palmira, atceres brīdi Masļenkos un Abrenē uzmanīja krievu miliči, kuri pēc piemiņas brīža pavēlēja visiem sakāpt autobusos un pavadīja līdz pat Viļakai. Mēnesi vēlāk, tā pašā 1990.gada septembrī, Lāce vēlreiz aizbrauca uz Masļenkiem un ieraudzīja, ka krusts ir nocirsts un sadedzināts. Pāri palikušo koka gabalu viņa aizveda uz Latvijas Okupācijas muzeju.Palmira: “..mēs iebraucām Šmaiļos pie Annas tantes. Viņa teica, ka viens šoferis bija pazaudējis tiesības dzērumā, un viņam pateica – ja viņš to krustu nocirtīs, viņš dabūs tās tiesības atpakaļ. Un tad viņš to krustu bija nocirtis. Mēs, protams, pārdzīvojām, ka tā noticis. 1990. gada 5.oktobrī mēs, 10 cilvēki, vēl aizbraucām uz Masļenkiem. Sakopām, sastādījām rozes ap krusta vietu. 1992.gadā, kad Latvijā vēl bija Krievijas karaspēks un vēl viss nebija brīvs, izdomāju, ka kaut kā ir jāgodina robežsargi. Izdomāju, ka braukšu uz Goliševu, jo tur Ludzas upe tek garām un arī Masļenkiem tā garām tek. Piezvanīju Maijai Cālītei. Teicu, ka vienai pašai ne īpaši omulīgi braukt, jo tur vēl nebija robežpunkts iekārtots,” saka Lāce.

“Aizbraucām abas. Iebridām upē. Cālīte spēlēja kokli un nodziedāja tautas dziesmas robežsargiem par godu. Vainagu ielaidām. Tad nodomāju, ka tā mēs varētu pieminēt katru gadu. Jo, ja mēs katru gadu tā darīsim, tad jaunā paaudze neaizmirsīs tos robežsargus. Man ir šausmīgas dusmas. Visi saka, ka mēs nepretojāmies (*padomju karaspēkam iebrūkot 1940. gadā). Nu kā tad nepretojās? Mūsu robežsargi gāja pretī viņiem un krita. To nedrīkst tā novienkāršot, sakot, ka nepretojās. Viņi ir jāpiemin, un mēs katru gadu braucam.”

 

Katru gadu 17. jūnijā, dienā, kad PSRS okupēja Latviju, Palmira Lāce kopā ar leģionāriem, nacionālajiem partizāniem, jaunsargiem, draugiem, bērniem un mazbērniem brauc uz Latvijas robežu. Arī šogad. Ap dienas vidu Goliševā pie Aizgāršas robežkontroles punkta pieripoja autobuss un vieglie auto. No bagāžniekiem tika izceltas rudzu vārpas un margrietiņas no Latvijas laukiem un ozollapu vainagi.

Palmira Lāce  apģērbusi balto Abrenes tautas tērpu. Starp atbraucējiem arī Aija Cālīte. Viņas kokle un tautas dziesmas atkal plūdīs pāri upei, aiz kuras rokas stiepiena attālumā jau ir Krievija. Pieminēt robežsargus atbrauca arī ievērojamā disidente Lidija Doroņina-Lasmane. Mācītāji, Nacionālo karavīru biedrības un Ordeņa brālības pārstāvji. Aizgāršas baltais un aprīkotais robežpunkts kontrastē ar otrā pusē redzamo. Latvijas puse sakopta. Krievijas pusē ēkas nav. No meža rēgojas vien robežstabs ar Krievijas ģerboni. Uz Krieviju ved tilts, bet tas ir slēgts.

Piemiņas brīža dalībniekus sagaidīja Aizgāršas robežkontroles punkta priekšnieks Edgars Rancāns, un visi devās pāri ziedošai pļavai uz upmalu. Soļi bija jāsper uzmanīgi, lai neuzkāptu uz “pēdu joslas” – uzartas un nolīdzinātas zemes joslas uz valsts robežas, lai robežsargi var redzēt vai no pretējās puses Latvijā nav ienācis kāds robežpārkāpējs. Robežsargi sagādājuši krēslus, lai cilvēki varētu apsēsties upmalā. Vēsturnieks Ainārs Bambāls atgādināja par 1940. gada 15. jūnija rītausmā notikušo uzbrukumu Latvijas robežsargiem. Mācītāji Guntis Kalme un Andris Vasiļevskis noturēja svētbrīdi. Bet Palmira Lāce runāja par dzimtenes mīlestību. Viņa apņēmusies rīkot piemiņas brīžus Aizgāršā tik ilgi, cik spēs.

“Tā kā mūžs iet uz norietu, es domāju, ka  piesaistīšu jauniešus. Man mazmeitas ar vainagiem bija un citi bērni. Būs tā, kā Dievs ir paredzējis. Un Dievs ir paredzējis mums būt brīviem. Un ir jāgrib būt brīviem, jo brīvība nav pati par sevi saprotama lieta. Tā ir kā trausls zieds, kas ir jākopj un par kuru jārūpējas. Ja mēs to nedarīsim, tad kas to darīs mūsu vietā? Esmu centusies saglabāt šo tradīciju, un es to nodošu jaunajai paaudzei, lai mēs tos robežsargus nekad neaizmirstam. To, kas bijis, nedrīkst aizmirst,” intervijā LTV filmēšanas grupai uzsvēra bijusī deputāte un Masļenku krusta akcijas iniciatore.

Ilgstošā sausuma dēļ Ludzas upe šovasar ir maza un sekla. Upei pa vidu stiepjas Latvijas un Krievijas robeža, kuru šķērsot nedrīkst. Tāpēc tālu brist nevarēja. Robežsargi Krievijas pusē nebija redzami. Taču nevienam nebija šaubu, ka otrā pusē netrūkst acu, kas vēro notiekošo pie upes. Lai vainagi iekļūtu straumē un aizpeldētu līdz Masļenkiem, Palmira, nesaudzējot tautas tērpu un veselību, brida dzestrajā ūdenī. Skanot dziesmai, vainagi rāmi peldēja aizvien tālāk un tālāk, un drīz tie bija jau Krievijas pusē.

LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” pirmizrāde 16.novembrī plkst.21.15. Filmas autori: režisore Dace Slavinska, žurnāliste Judīte Čunka, operatori Uvis Burjāns un Armands Rudzītis.

November 10, 2018 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: