Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ermanbriks: Mans vārds ir VDK aģentu kartotēkā

Viss raksts: https://apollo.tvnet.lv/6451153/muzikis-ermanbriks-mans-vards-ir-vdk-agentu-kartoteka?utm_medium=social&utm_source=twitter.com

 

Mūziķis Ermanbriks: Mans vārds ir VDK aģentu kartotēkā

Mūzikas žurnālists Aldis Ermanbriks. FOTO: Edijs Pālens/LETA

Īsi pirms savu pilnvaru beigām 12. Saeima pieņēma lēmumu atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu – čekas maisus. Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, žurnālistu un mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70. un 80. gados, taču iztrūks komentārs par būtiskāko – kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja, vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga.


Par VDK vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, dokumentālajā filmā “Lustrum” stāsta vairākas sabiedrībā zināmas personas. Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru atceras kā padomju gados populārā raidījuma “Varavīksne” veidotāju.

Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam.

Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju: viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas Radio skanētu Šarla Aznavūra balss un skatītāji beidzot iepazītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M.

No 1971. gada ēterā demonstrētā “Varavīksne” ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem.

Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, un viņš bija ar māksliniekiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.

83. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Tagad VDK viņu vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.

“Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros grupai “Ornaments” bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem, un man vienā sarunā prasīja, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist,” atceras Ermanbriks.

“Bet es taču nezinu, ko viņi domā, kas viņu galvās ir. Es pat nevaru… es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju, nu labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu “Ornaments”, un es teicu – jā, es viņus pazīstu, viņi ir… viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc,” teic bijušais radio žurnālists.

Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu “Varavīksnē” demonstrētu videoklipu. Lainoela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

Ermanbriks stāsta: “Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas pie mums nelabas filmas – “Baltās Naktis”. Aizliegtas, protams. Nu, es biju līdz ar to sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? […] uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz,” atminas Ermanbriks.

“Bet es to nozagu no satelītiem. Tallinā tas notika. Videoinženieri  tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad, tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā „Varavīksne“, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē.”

Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem, taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 90. gada beigās un 91. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļa darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta “Māra” ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē Delta , bet arī tur nav ne Ermanbrika ziņotais, ne par viņu rakstītais.

Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs.

“Mani tracina visvairāk tas, ka šie aģenti… nu tie bija… tie bija viss… varbūt vismaznozīmīgākie visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal, tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija,” teic mūzikas žurnālists.

“Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja, kāpēc tu to dari un teica arī konkrēti – to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt. Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai,” atceras Ermanbriks.

“Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav. Es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es  diezgan… biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku no šiem partijas darbiniekiem… tie, kas vadīja, faktiski… šo ideoloģisko darbu… to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze.”

80. gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas skaņu ierakstu Studija izdeva plati un kaseti “Dziesmas brīvai Latvijai”. Tajā uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, tajā skaitā brīvās Latvijas valsts himna.

Viņš stāsta, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.

Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt par neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi – vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga.

November 12, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: