Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Deputāts Jansons cer, ka pēc čekas maisu publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks

Deputāts Jansons cer, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā apgalvoja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata.

Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā.

“Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka,” uzskaitīja Jansons.

Viņš skaidroja, ka tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK.

Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti.

“Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā,” stāstīja Jansons.

Viņš atzina, ka VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture, ir pārliecināts Jansons.

Vienlaikus Jansons uzsver, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.

Tāpat viņš piebilda, ka dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu.

Jansons uz jautājumu, vai ar VDK dokumentiem, kas neskar viņu personīgi varēs iepazīties jebkurš, atbildēja, ka aizejot uz Latvijas Nacionālo arhīvu (LNA) pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties.




Jansons paļaujas, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


https://www.facebook.com/lustracijalatvija/posts/1876392202478696?__tn__=K-R

Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā aģentūrai LETA izteicās Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata. Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Vienlaikus Jansons atzīst, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.
Likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” Saeima pieņēma 1994.gadā. Kāpēc tas netika pilnā mērā realizēts un Saeimai nesen bija jāķeras pie tā grozīšanas?

Likums tika realizēts tādā redakcijā, kādā 1994.gadā tika pieņemts, bet 2014.gadā tika pieņemti šī likuma grozījumi, ar kuriem tika noteikts, ka tiek izveidota starpdisciplināra zinātniskā komisija, kas pēta VDK dokumentus. Komisijai līdz 2018.gada 31.maijam bija jāsniedz informācija Ministru kabinetam, kuram savukārt līdz 31.oktobrim bija jāizstrādā noteikumi par VDK dokumentu pieejamības kārtību. Tā kā Saeima pati ir iestrādājusi likumā kārtību, kādā publiskojami un publicējami VDK dokumenti, pieņemt atsevišķus MK noteikumus nav nepieciešams.

Ko būtisku ar nesen pieņemtajiem grozījumiem Saeima mainīja likumā?

Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā. Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka.

Vai tie ir tā saucamie “čekas ziņotāji”?

Tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK. Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti. Šajā aspektā klasisks piemērs ir vācbaltu jurista Dītriha Andreja Lēbera lieta, kur ļoti skaidri vairākos sējumos ir redzams, kā šis cilvēks, tikko iebraucot Latvijā, tiek izsekots un nepārtraukti novērots, kādus ziņojumus par viņu sniedz VDK informatori. Sākumā tika mēģināts Lēberu iztēlot par ārzemju spiegu, bet tas neizdevās, jo vācbaltietis nenodarbojās ne ar kādu spiegošanu. Lēbers ir zinātnieks un arī Latviju viņš apmeklēja pētnieciskos nolūkos. Tad VDK mēģināja “pāraudzināt” Lēberu, uzspiest viņam padomju juristu un vēsturnieku pasaules uzskatu, lai viņš varētu sadarboties ar VDK un slavēt padomju režīmu. Arī tas neizdevās. Pēc tam VDK Lēbera lietu slēdza, jo atzina to par bezperspektīvu. Lēbera lieta parāda, kā VDK novēroja un izsekoja personas, mēģināja tās iespaidot un savervēt. Tiks publicēti arī iznīcinātāju bataljonu dokumenti. Tas bija Staļina laiks, kad notika aktīva izrēķināšanās ar nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, ar nacionālajiem partizāniem, ko realizēja drošības iestādēm pakļauti iznīcinātāju bataljoni.

Publicējamo dokumentu apjoms ir ļoti liels. Vai lasītāji spēs tajos orientēties?

Būtībā publicējamo VDK materiālu apjoms ir ierobežots konkrētās summās, ko valsts ir piešķīrusi to izpētei. Viena no publicējamo materiālu grupām ir VDK sarakste ar Latvijas Kompartijas Centrālo komiteju (LKP CK), kur ļoti skaidri atklājas šīs sadarbības sistēma. Izlasot to, cilvēki varēs pietiekami skaidri uzzināt, kā strādāja totalitārais režīms padomju okupācijas laikā Latvijā. Ir padomāts par to, lai publicēti tiktu ne tikai pliki dokumenti, bet lai tie tiktu komentēti. Šos komentārus gatavo LNA darbinieki, kuri ir pētījuši padomju okupācijas laika represīvās iestādes un to dokumentus. Pētnieku vidū ir vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, Gints Zelmenis un citi vēsturnieki, kuriem ir attiecīgā kvalifikācija un iestrādes, kas veiktas Kārļa Kangera vadītajā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā. Nacionālā arhīva interneta vietnē VDK dokumenti tiks publicēti kopā ar paskaidrojumiem.

Vai publikācijā VDK ziņotāju vārdi tiks atklāti pilnībā, vai arī tiks publiskoti tikai viņu pseidonīmi?

Likums nosaka, ka VDK darbinieku, informatoru un ar tās darbību saistīto amatpersonu dati, to skaitā tie, kas norāda uz etnisko izcelsmi, piederību politiskajai organizācijai, arodbiedrībai un reliģisko pārliecību, ir publicējami pilnībā. LNA bez ierobežojuma būs pieejami dokumenti, kas nesatur informāciju par cietušajiem un trešajām personām, kuras nav darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas. Publicējot dokumentus, kuros minēti darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas, arhīvam zinātniskajos komentāros un skaidrojumos būs jāsniedz tā rīcībā esošā papildu informācija par personas notiesāšanu vai attaisnojošu spriedumu, vai apsūdzību lietās par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret valsti.

Vai tiem, kas vēlēsies iepazīties ar VDK dokumentiem, kas neskar viņus personīgi, būs jāreģistrējas, jāpamato sava interese?

Aizejot uz LNA pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties. Tas attieksies arī, piemēram, uz VDK darbinieku telefona grāmatu. Dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu. Otrs variants – jau no šā gada decembra būs pieejama VDK informatoru kartotēka internetā. Iepazīties ar to varēs arī no sava datora, autorizējoties Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. Ar pārējiem VDK dokumentiem, piemēram, operatīvās izstrādes lietām, kurās arī ir sensitīvi dati par personas ģimenes stāvokli, adopciju, veselības stāvokli, pētnieki, norādot motivāciju, varēs iepazīties bez problēmām. Tas ir solis uz priekšu, salīdzinot ar iepriekšējo likumdošanu. Agrāk tika prasīts zinātniskais doktora grāds vai zinātniskās institūcijas pilnvarojums, lai pētnieks varētu iepazīties ar VDK dokumentiem. Šobrīd likums paredz, ka žurnālists, literāts, pētnieks, vienalga – jurists vai vēsturnieks, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, varēs iepazīties un strādāt ar VDK dokumentiem, kuriem agrāk netika klāt, jo tie glabājās SAB telpās. Tas ir liels solis uz priekšu VDK materiālu pētniecībā, un es ceru, ka pētnieki arī informēs sabiedrību par saviem pētījumu rezultātiem, un sabiedrība uzzinās daudzas lietas par padomju totalitāro režīmu.

Informatoru statistiskajā kartotēkā parādīsies vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kopumā kartotēkā ir apmēram 4800 personas. Katrs interesents, ja vēlēsies, varēs pats iepazīties ar šo sarakstu. Pētnieki jau decembrī varēs sākt detalizēti pētīt VDK ziņotāju un aģentu kartotēku un konfrontēt to ar šo personu pašu stāstīto. Vairāku “čekas maisos” esošo cilvēku stāsti jau ir publiskoti, piemēram, Georga Andrejeva, Inta Cālīša, Valda Atāla, Dzintras Gekas u.c. Likums nosaka, ka atrašanās “čekas maisos” pati par sevi nerada tiesiskas sekas. 1994.gadā noteiktā tiesiskā kārtība, kas paredz, ka sadarbības faktu ar VDK konstatē tikai tiesa, joprojām paliek spēkā. Tas, ka personas vārds atrodas “čekas maisos”, pats par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, to var pierādīt tikai tiesa. Tiks sniegta arī informācija par tām personām, kuras tiesas procesos ir pierādījušas, ka nav sadarbojušās ar VDK, kā arī par tiem padsmit tiesas procesu, kuros viņu sadarbība ar VDK ir pierādīta. Tiks publiskotas apsūdzības konkrētiem aģentiem par darbību Staļina laika periodā, kas celtas par noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, bet šīs personas ir mirušas un nav līdz savai tiesai nodzīvojušas. Būs arī informācija par tiem VDK darbiniekiem, kā Alfons Noviks un citi čekisti, kuri ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci, galvenokārt tās ir deportācijas gan 1941. gan 1949.gadā. VDK darbinieku sarakstā parādīsies informācija, ka šie cilvēki ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci.

VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris ir paudis viedokli, ka likuma 14.pantā noteiktā kārtība padara faktiski neiespējamu sadarbības ar VDK konstatēšanu tiesā, un tas būtu jāsvītro no likuma.

Tas ir diskutējams jautājums. Iespējams, līdz tam kaut kad nākotnē arī nonāksim. Tajā darba posmā, kas šogad bija Saeimā, juridiskas diskusijas par šo jautājumu nebija. Likumā joprojām ir noteikts, ka sadarbības faktu ar VDK var konstatēt tikai tiesa. Iespējams, ka tādi tiesas procesi būs arī sakarā ar VDK dokumentu publicēšanu, bet nedomāju, ka tie būs masveidīgi. Ja mēs parlamentā būtu iestiguši juridiskās diskusijās par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu tiesā, šī likuma grozījumi, 12.Saeimas laikā, visticamāk, netiktu pieņemti. Iespējams, Saeima nākotnē pie šīs problēmas atgriezīsies.

Kāpēc tik ilgi neizdevās pieņemt likuma grozījumus par “čekas maisu” atvēršanu? Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šo likumprojektu divas reizes atmeta Saeimai atpakaļ, Valdis Zatlers teica, ka ir par vēlu pieņemt šādu lēmumu.

Es nevaru izskaidrot, kāpēc Latvijā ar VDK dokumentiem nerīkojās tā kā, piemēram, Lietuvā un Igaunijā. Arī Latvijā varēja rīkoties līdzīgi – noteikt, ka persona, kura savulaik ir sadarbojusies ar VDK, pati var informēt par to, kādos apstākļos “čeka” viņu savervēja, kādus ziņojumus viņš sniedza. Tad valsts viņu aizsargā apdraudējuma gadījumā un viņa vārdu nepublicē. To VDK ziņotāju vārdus, kuri neizgāja lustrāciju, Lietuvā un Igaunijā publicēja. 2017.gada nogalē es runāju ar SAB priekšnieku Jāni Maizīti, vai arī Latvijā būtu iespējama lustrācija. Maizītis apgalvoja, ka “tas viss jau ir nokavēts”. Politiķiem nekas cits neatlika kā gatavot likuma grozījumus, paredzot VDK dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam un to publicēšanu internetā.

Jāatzīst, ka bija pietiekoši liela drošības dienestu ietekme gan Vīķes-Freibergas, gan Zatlera laikā, kuri bija satraukti par iespēju, ka vienlaikus varētu tikt atklāti arī drošības dienestu informatori, kuri sadarbību bija sākuši jau padomju gados un sadarbojušies arī ar Latvijas Republikas drošības iestādēm, tas varētu likt apšaubīt uzticību valsts drošības iestādēm un būšot grūti nodrošināt informatoru tīklu šodienas Latvijas drošības iestādēm. Šie argumenti, manuprāt, neiztur kritiku, jo nevar salīdzināt demokrātiskas un totalitāras valsts drošības iestādes. Zinot, cik trauslas ir attiecības starp drošības dienestu informatoriem un darbiniekiem, gribu uzsvērt, ka katrs gadījums jāvērtē individuāli. Ne jau bijušo VDK informatoru vārdu publicēšana izsauks neuzticību Latvijas Republikas drošības iestādēm. Tie, kuri gribēs sadarboties, sadarbosies, tie, kas negribēs, nesadarbosies ne par kādu cenu.

Cik, pēc jūsu domām, ticama ir neoficiālā informācija par tiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri padomju gados esot bijuši VDK aģenti?

Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā. VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture. Protams, publiskojamajā VDK informatoru sarakstā būs vairāki pazīstami LTF dalībnieku vārdi, bet viņu nebija tik daudz, lai viņi varētu ietekmēt vairāk nekā simts tūkstošus lielo LTF, kurā saplūda daudz un dažādi sabiedrības strāvojumi. Protams, informators varēja sniegt ziņas, varēja ietekmēt kādu nelielu cilvēku loku, bet nevis ietekmēt simtus tūkstošu kustību, kas noveda pie Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas un bija kļuvusi par nekontrolējamu spēku, kuru nevarēja iegrožot ne LKP, ne VDK. Sabiedrības spriedze “čekas maisu” sakarā bija gan pirms lēmuma tos publicēt, gan pēc lēmuma publiskot VDK ziņotāju vārdus. Austrumeiropas pieredze rāda, ka nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši. Lietuvā parunāja par aktiera Donata Baņoņa sadarbību ar VDK, Polijā – par Lehu Valensu, par kura saistību ar komunistisko drošības dienestu bija dažādas versijas, un tas arī viss. Galvenais ir tikt pagātnei pāri un izrunāt visu. Jāpanāk apziņa, ka tādā veidā nekas nevar atkārtoties, un ir jāiet tālāk.

Publicēta: 14.11.2018 01:59
Emīlija Kozule, LETA

November 15, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: