Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Aģents Māris no “TV Varavīksnes”

www.la.lv Viss raksts: https://www.la.lv/agents-maris-no-tv-varaviksnes?fbclid=IwAR07hamZKp63oQJj–ETF48gWAGxhfXYKokzevWD9qWHah7tlxv6U9Appcw

Aģents Māris no “TV Varavīksnes”. Saruna ar Aldi Ermanbriku

 



Aldis Ermanbriks
Aldis Ermanbriks


Padomju gados augušajiem Latvijas ļaudīm Alda Ermanbrika vārds komentārus neprasīs. Pārējiem jāatgādina, ka laikā no 1964. līdz 1971. gadam Ermanbriks bija Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktors; kopš 1971. gada, līdz 1989. gadam vadīja leģendāro TV mūzikas radījumu “Varavīksne”, kuru visi gaidīja ar nepacietību, jo programmas noslēgumā parasti parādīja vienu vai dažus Rietumos tapušus videoklipus. Teiksim, Maiklu Džeksonu.

PSRS apstākļos katra tāda iespēja palūkoties aiz “dzelzs priekškara” bija kaut kas ārkārtējs, satraucošs, un Aldis Ermanbriks, pats būdams mūziķis, padomju Latvijas TV skatītājiem toreiz šo nenovērtējamo iespēju deva.

Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā viņš 2009. gadā saņēma Latvijas Mūzikas producentu apvienības balvu.

Taču Ermanbrika vārds ir arī čekas maisos. Topot režisora un scenārija autora Ginta Grūbes dokumentālajai filmai “Lustrum”, kas nesen iznākusi uz ekrāniem, ticis intervēts arī Ermanbriks.

Intervija ar bijušo “Varavīksnes” vadītāju filmā “Lustrum” gan neiekļāvās lielā apjoma dēļ. Pats intervētais, jau kādu laiku neslēpjot pagātni, tomēr vēlējās publiski paust viedokli par čekas maisiem, par to, kā tajos iekļuvis. Mūsu saruna brīžiem izvēršas sakāpinātos, emocionālos toņos.

Klausoties Ermanbrikā, rodas sajūta, ka cilvēki, kas tajā laikā varēja atļauties darīt ko tādu, kas šķita ārpus padomju apstākļos pieļaujamā, bet tomēr tika atļauts, kaut kādā veidā atradās zem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) “jumta”. Ja tā, tad kā mums uz to lūkoties tagad?

Ermanbriku VDK nolūkojusi trīs reizes. Pirmajos divos gadījumos izdevies “atkratīties”. Trešajā vairs ne. “Cilvēki tagad saka: “Nu, tie aģenti jau labi dzīvoja, tāpēc vien viņš sadarbojās!” Bet es dzīvoju komunālā dzīvoklī ar kopēju virtuvi! Ne man bija mašīna, ne dzīvoklis! Bija jau noteikti arī tādi, kas dabūja naudu, bet ne jau es,” tā Aldis Ermanbriks. Viņš uzsver, ka viņa sirdsapziņa esot tīra, jo par citiem praktiski nav ziņojis neko. Tajā pašā laikā atzīst, ka pierādīt neko nevar, un tas kremt visvairāk.

Kāds bija jūsu segvārds?

A. Ermanbriks: “Māris”. Tas ir mans otrais vārds. Tur nebija ko gudrot.

Jūsu kurators VDK Aivars Dombrovskis tā arī pateica: “Tagad būsiet Māris!”?

Es te varu stāstīt visu ko, taču es neko nevaru pierādīt. Tiesā Dombrovskis teica, ka jā, to visu viņš tā pats iztaisījis. Bet vai tā bija vai nebija? Tā ir tā galvenā nelaime, kāpēc nevajadzēja šo kartotēku vērt vaļā, mest uz galda. (“LA” jau 15. novembra publikācijā “Čekas aģentu kartotēku publicēs decembra vidū” rakstīja, ka Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentu alfabētiskā kartotēka un šo pašu personu dublējošā kartotēka pa VDK struktūrvienībām tiks publicēta Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā internetā decembra vidū. – Red.)

Pats galvenais – darba lietas, ziņojumi ir sadedzināti. Dombrovskis to arī tiesā liecināja, ka darba lietas ir tās, kurās būtu aģentu par citiem rakstītie ziņojumi. Tās sadedzināja. Personīgās lietas – tās ir tās, kur par mani rakstīja citi, kur ir arī iesniegums ar parakstu, ka tāds un tāds piekrīt sadarboties. Viņš teica: “Par tevi bija bieza mape.” To paņēma un aizveda uz Maskavu.

Viņi sadedzināja tonnām papīra, visus ziņojumus, bet atstāja mazas lapiņas! Tajā lapiņā mana paraksta nav, un tā neko nepierāda, toties rada aizdomas. Es domāju, kāpēc to nesadedzināja? Tāpēc, lai tagad sāktos šis trādirīdis, lai latviešiem vispār nebūtu nekādu varoņu. Jo mums tagad lielākie varoņi ir cietēji, tie, kurus aizveda uz Sibīriju.

Skatījos “Lustrum” un brīnījos – izrādās, tie, kas tajā laikā kaut ko darīja, tie visi kaut kā vairāk vai mazāk bijuši saistīti ar čeku. Visi bijuši aģenti! Un viņi visi, kas toreiz tiešām labas lietas darīja, tagad taisnojas! Nu, ja viņi toreiz nebūtu runājuši ar čekistiem, būtu pasūtījuši d…t vai kaut ko…

Nu, ja viņus atlaistu par to no darba, ja viņus aizsūtītu uz Sibīriju kā Lidiju Doroņinu-Lasmani, vai viņi Sibīrijā būtu varējuši darīt kaut ko par labu atmodai? Tur neko viņi nebūtu varējuši darīt! Te varēja. Ivars Godmanis bija varonis, kurš tad, kad cēlās jautājums, vai brīvai Latvijai būt vai nebūt, riskēja ar dzīvību, kaut pēc tam daudz ko salaida dēlī. Labvakarieši (TV raidījuma “Labvakar” vadītāji Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics. – Red.) tagad visi taisnojas. Vai viņi darīja kaut ko sliktu? Bet tagad sanāk, ka mums varoņu nav! Nav! Visi bijuši aģenti!

Tam nu gan nepiekrītu, ka nav varoņu! Piemēram, tā pati Doroņina-Lasmane!

Viņa bija Sibīrijā.

Viņu nesalauza…

Vēlreiz saku: ja visi būtu nesalaužami un pasūtītu čekistus d…t, nerunātu un viņus izsūtītu uz Sibīriju, vai tad mēs varētu ko darīt Latvijas labā? Neko!

Agrākie komunisti saka: stājāmies kompartijā, jo gribējām to sagraut no iekšienes… Bet kā jums šķiet, kāpēc čekisti jūs izvēlējās?

Kurš nekas nebija, to neizvēlējās. Bet par to kompartiju… Lielvārdes Kauliņtēvs, liels partijnieks (kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. – Red.). No viņa kolhoza nevienu neizsūtīja. Viņš ir varonis vai ne? Nebūdams komunistiskās partijas biedrs, viņš nevienu nevarētu paglābt! Mans tēvs iestājās partijā, jo bija pēdējais no rajona 35 skolu direktoriem, kas tur nebija.

Viņam pateica: vai nu ej prom, vai stājies partijā. Un visi par viņu atsaucās tikai labu! Tik tiešām – ja tu kaut kas biji, tu varēji kaut ko darīt; ja tu biji tikai pret un tevi aizsūtīja uz Sibīriju, tad tu neko nevarēji darīt! Tas ir tas, ko gribu pateikt! Es jau nesaku, ka biju varonis, bet, būdams te, sadarbodamies… Un ko tad nozīmē “sadarboties”?

Negribēsit taču teikt, ka lepojaties ar to, ka jūs vervēja…

(Pēc īsas pauzes.) Es arī nevarētu sacīt, ka mani savervēja… Mani nesavervēja. Čeka nerunāja ar tiem, kuri nekas nebija. Mīļie cilvēki, saprotiet, ka čeka tad bija visur! Radio un televīzijas komitejas kadru daļā sēdēja speciāls čekists. “Laukprojektā”, kur strādāja mans radinieks, 1. daļā bija divi padomju armijas pulkveži. Ikdienā mēs nevarējām zināt, vai tagad runā ar čekistu vai nē. To varbūt vēlāk uzzināja.

Kā mani savervēja!? Vervēja vairākkārt. Un ne jau tāpēc, ka es biju muļķis. Studiju laikā Filoloģijas fakultātē viņus interesēja dzejnieki, ar ko mācījos vienā kursā, – Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns. Es tiku vaļā, stāstot, ka dzejas nerakstu, bet spēlēju mūziku un viņus redzu tikai lekcijās.

Otrā reize bija, kad strādāju radio un apprecēju meiteni, kuras tēvs bija itālietis. Radio 1. daļas čekists Veļičevskis izsauca mani un pateica, ka man jāsatiekas ar tādu un tādu VDK cilvēku. Ko es varēju darīt? Viņš man prasīja, vai man esot kādi sakari ar Itāliju. Es teicu, ka meitenes tēvs ir miris un man sakaru nav.

Muļķus tiešām nevervēja…

Tātad es varu ar to lepoties!

Tā nu runāt nevaja­dzētu…

Bet es jums ieteiktu to pierakstīt. Droši! Jo es droši zinu, ka neesmu nevienu nodevis. Un tas ir galvenais! Bet es to nevaru pierādīt… Tā ziņojumu mapīte, par kuru es varētu teikt: “Redz, tā ir tukša”, tika sadedzināta. Un tā ir mana traģēdija, un tas ir pamats “raganu medībām”. Visa Saeima saka: “Jā, vajag bērt kartītes uz galda, tad visu uzzināsim.” Neko jūs neuzzināsiet, jo to materiālu, kas varētu kaut ko pierādīt, nav!

Muļķīgs jautājums: “Vai tu lepojies”… Es ne ar ko nelepojos, bet es arī ne par ko nekaunos. Nekaunos, ka biju viņu uzmanības lokā. Visi prasa tikai, vai tu biji, bet neviens neprasa, ko tu esi darījis. Man šķiet, ka nemaz neesam gatavi brīvai valstij, ja spriežam par cilvēku nevis pēc tā, ko tas darījis, bet pēc tā, kāds bijis viņa nosaukums.

Ir cilvēki, kuru kartītes no kartotēkas izņēma, bet ieraksts reģistrācijas žurnālā palika. Tātad, ja publicēs tikai kartītes, tas neko nenozīmēs. Es nezinu, vai kinooperatora Jura Podnieka kartīte tur būs vai ne. Iespējams, būs izņemta. Dombrovskis man teica: “Viņš bija mans aģents.” Operators Andris Slapiņš, viņu 1991. gadā nošāva, – “mans aģents”!

Dombrovskis teica: “Es par dzīvajiem nerunāšu, es par tiem, kas jau miruši.” Aleksandrs Grīva, kas skaņuplašu firmā “Melodija” Raimonda Paula plates rakstīja – “nē, Grīva nebija, viņš bija pretizlūkošanā”. Mīļie cilvēki, atveriet taču tautai acis! Čeka bija visapkārt, bet mēs te par tiem aģentiem…

Toreiz, kad par jums interesējās studiju gados, gan jau savervēja kādu citu.

Noteikti. Bija, kas dzēra vairāk, kam draudēja nepatikšanas. Ar tiem varēja vieglāk sarunāt. Man nekā slikta nebija. Konservatorijā bija viens komponists. Studēja. Viņš smagi piekāva savu sievu. Viņam draudēja lielas problēmas. Izmešana no konservatorijas. Bet sarunāja, un viņam “deva iespēju laboties”. Nu, tā viņi darbojās.

Jums šķiet, būs “raganu medības”?

Esiet taču saprātīgs! Ar mani “raganu medības” internetā sākās jau nākamajā rītā pēc sižeta TV3 “Nekā personīga”. Viens raksta – nu, viņš to interviju aiz bailēm, ka tagad maisus publicēs! Bet es to interviju žurnālistei Ilzei Jaunalksnei, ko tagad 11. novembrī pārraidīja, devu jau janvārī!

Es interviju devu, lai pastāstītu, kas ir čekas maisos un kā tas gadījies… Nē, nu kas ir ko sliktu darījis – tiesājiet! Es rakstīju tikai par sevi. Tikai vienu reizi man prasīja, ko es domājot par ansambli “Ornaments”. Sarunā, ne rakstiski, ar kaut kādu segvārdu parakstītu! Es būtu varējis viņiem teikt – jā, no tiem jāuzmanās, bet es teicu visu to labāko. Bet atkal – es to nevaru nevienam pierādīt!

Kā tad jūs ielika kartotēkā?

Kartīte man ir tikai no 1983. gada. Kopš tās pirmās reizes universitātē bija pagājuši 20 gadi.

Vienā manis “Varavīksnē” rādītā videoklipā fonā dejoja Mihails Barišņikovs. Viņš bija pārbēdzis no PSRS uz Ameriku. Latvijas Operas un baleta teātra baletdejotājas zvanīja uz čeku: kā tā, ko televīzija rāda! Man to tas pats Dombrovskis pēc tam teica. Un man vajadzēja rak­stīt, kur es to videoklipu dabūju. Un es uzrakstīju, ka Maskavā. Sameloju čekai. Bet es taču īstenībā zagu no satelītiem!

Igaunijā bija čaļi, kas ierakstīja. Lūdzu, stāstiet tautai, kādi bija tie laiki un ko tajos vispār varēja izdarīt! Latvijas televīzija bija vienīgā PSRS, kur rādīja Rietumu videoklipus. Pie manis brauca no Gruzijas, no Armēnijas, lai dabūtu klipus. Viņi raidīt nedrīkstēja, viņiem tos ierakstus vajadzēja, lai saviem čekas priekšniekiem mājas ballītēs rādītu. Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Leonards Bartkevičs partijas sapulcēs ik pa laikam teica: “Ermanbriks atkal rāda televīzijā riebīgos videoklipus! Viņu vajag brīdināt un, ja neklausa, atlaist!” Ir šo sapulču stenogrammas.

Domājat, es labi tur jutos? No kompartijas viedokļa es darīju vienu riebīgu darbu – ieplūdināju Rietumu ideoloģiju! “Pankus tu nedrīksti rādīt, satracināsi mūsu jaunatni. Tos metālistus ar gariem matiem arī ne!” Ja bija pārāk skaisti videoklipi, balles un vakarkleitas: “Tos tu nedrīksti rādīt!”

To teica partijas nomenklatūra, ko ikdienā sastapu, ne jau čeka. Edgara Liepiņa dzies­miņas bija jānes ne jau uz čeku, bet uz partijas centrālkomiteju Aivaram Gorim, un viņš pateica – šito var, šito ne. Partija bija tā, kas noteica, ko darīt čekai. Radio strādājot, spēlēju Tomu Džonsu, frančus, itāļus.

Man teica: “Tā gan ne!” Bet es cīnījos, sagudroju raidījumu tekstos visādus pamatojumus, kāpēc es tādus riebekļus angļu valodā spēlēju. Ka viņi ir viskautkādi cīnītāji par brīvību un mieru. Tur es sabojāju savus nervus. Vēl tagad sapņos rādās tās cīņas. Tas trakākais ir tas, ka tagad mani lamā, es esot bijis VDK aģents, bet toreiz mani lamāja, kāpēc es raidu to vai to. Visi tik naski lamāt, bet neviens nepadomā, kā bija, nepadomā to būtību!

Bet jūs tomēr neatlaida!

Varbūt tāpēc, ka skaitījos aģents? Tiešām nezinu, kāpēc citur videoklipus raidīt nedrīkstēja, bet mēs varējām. Vienīgie PSRS! Varbūt čekā izdomāja, ka tā tautā var “nolaist tvaiku”… Tātad, vēlreiz, mana teorija – ja es būtu Sibīrijā, es neko tādu nevarētu darīt. Čeka mani kaut kāda iemesla dēļ paturēja. Čeka nekad neteica: kāpēc tu to rādi, vajag Kobzonu rādīt! Bet kompartijas nomenklatūra, Bartkevičs televīzijā to teica! Čeka 80. gados nevienu necentās pāraudzināt, viņus interesēja kontakti un ceļi, kur esmu ko dabūjis. Es teicu, ka Maskavā. Nu, ja Maskavā, tad Maskavā…

Mēs tiešām no televīzijas turp ar režisoru reizēm braucām, bet tur bija bardaks un viņi neko nevarētu pārbaudīt. Redziet, partijas nomenklatūras darbinieku maisos nebūs. Viņi tāpat ar čekistiem tikās. Dombrovskis bija VDK atbildīgais par TV raidījumiem, par mūziku. Es viņu vēlāk uzaicināju uz glāzi vīna un viņš man visu ko izstāstīja.

Vai viņš arī meloja? Droši vien šo to iztaisīja sev par labu. Bet bija interesanti klausīties. Viņš teica: es regulāri tikos ar mūzikas skolu direktoriem, es regulāri tikos ar konservatorijas rektoru. Es Dombrovskim prasīju: vai tad viņš arī bija aģents? “Nē, viņš nebija. Es tikos tāpēc, ka viņš bija rektors.” Viss bija zem viņu kontroles!

Būdams aģents, tu varēji darīt labu, varēji arī sliktu. Jūs varat prasīt, vai esmu solījies sadarboties. Vienreiz esmu. 1986. gadā Jūrmalā bija ASV – PSRS Čatokvas konference. Dailes teātrī bija koncerts. Piedalījās pieci amerikāņi, Aļņa Zaķa “bends”, Raimonds Pauls un tā tālāk.

Pie darbinieku durvīm mani uzrunāja viens vīrs – esot VDK virsnieks, atbildīgs par pasākumu. “Lūdzu ziņojiet, ja kaut kas šķiet aizdomīgs.” Viņš nekonkretizēja, kas. Kas man bija jāsaka? “Ej tu prom?” Nerunāt ar viņu? Es teicu: “Kādas problēmas!” Viņiem rūpēja, lai kāds nenodibina ciešākus kontaktus ar tiem amerikāņu nēģeriem.

Nepiekrītu, ka aģentu kartītes nevajag atklāt. Slepenība rada tikai aizdomas un neuzticību sabiedrībā vienam pret otru. Atveram un ejam tālāk!

Vai tad tagad ir uzticība! Kāds no tā labums!? Atverot kartītes, mēs taču tāpat neko nezinām! Ak, kungs, kāpēc es tērēju ar jums laiku! Mēs n-e-z-i-n-ā-m! Es taču to vien tik te stāstu!

Bet tur būs vārdi…

Jā, bet mēs nezinām, ko viņš ir darījis! Kāpēc radīt aizdomas par šiem cilvēkiem!? Ko dod tas, ka viņš ir bijis aģents? Es pašā sākumā teicu, ka nosaukums nav svarīgs, svarīgs ir tas, ko esi darījis. Vai to tiešām nevar saprast!? Kartītēs nav teikts, kurš darījis labu, kurš sliktu! Ticiet man, es ar čeku runāju kādas četras reizes, bet toreizējo iestāžu vadītāji, kompartijas pirmie sekretāri – desmitiem reižu! Un viņiem kartītes nebūs! Kāda tur taisnība? Bet tauta “uzsēdusies” uz tām kartītēm, nezinot, ka visa nomenklatūra bija čekas uzmanības lokā.

Eksistē tomēr datubāze “Delta”, kur šādi tādi aģentu ziņojumi saglabājušies. Tos var salikt kopā ar kartotēku un atšifrēt segvārdus…

Par mani tur nekā nav. Tāpēc, ja ir iespēja atrast ziņojumus, tad, lūdzu, bet ja nav… Viss jādara pēc būtības.

Filmu “Lustrum” man bija diezgan grūti skatīties. Nu, viņi taču arī varēja kaut kā pēc būtības! Ja Ivars Godmanis teiktu: “Es ne”, bet pretī parādītu: bet te, lūdzu, ir ziņojums. Tad jā, bet tagad…

Un tās runas, ka čeka ir uztaisījusi atmodu… Vēlreiz – ienaidnieka valstij ir svarīgi, lai pretiniekam nebūtu nekādu varoņu. Lai viņam nebūtu cilvēku, kas ko labu darījuši. Ja ir tikai mocekļi, tad tos var viegli pieveikt.

Tad jums nav sajūtas, ka maisu atvēršana kaut kādā veidā pavelk svītru zem mūsu pagātnes?

Nē. Tagad tikai sāksies. Tā jau ir tā mana un, teiksim, labvakariešu drāma, ka stāstīt jau varam visu ko, bet ticības maniem vārdiem nebūs, jo es neko nevaru pierādīt. Pat tiesas lēmums neko nepierādīs, jo tur būs rakstīts, ka nav materiālu, kas pierāda apzinātu sadarbību. Mans aicinājums cilvēkiem ir domāt. Un nemesties virsū.

LA.lv

November 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas”

Juris Ciganovs: “Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas”

Lai arī tas nav nekas jauns, tomēr vienalga nepatīkami – tā var teikt par interneta vietnes “imhoclub.lv” “priekšsēdētāja” – tā viņš pats sevi dēvē – un bijušā virsnieka Jurija Aleksejeva kārtējiem uzrakstītiem aizvainojumiem latviešiem. Šoreiz par tādu mums jūtīgu tēmu kā deportācijas. Šis raksts bija pārpublicēts arī citur (piemēram, “vesti.lv”) – tas taču esot tikai viedoklis. Nosaukums provokatīvs – latviešu un citu savulaik PSRS teritorijā mītošo tautu deportācijas esot bijusi “Staļina humāna rīcība”. Daudzi taču esot tā darījuši – turki izsūtījuši armēņus, austrieši iznīcinājuši rusīnus, Otrā pasaules kara laikā amerikāņi satupinājuši konclēģeros savus japāņu izcelsmes līdzpilsoņus, tātad Staļins neko tādu šausmīgu neesot izdarījis, bet sekojis loģiskai nepieciešamībai. Tiesa, autors necenšas izvērst sava raksta virsrakstā pieteikto tēmu un nekad savu skaidrojumu tieši par latviešu deportāciju humānismu, bet gan atgremo jau paša reiz uzrakstīto “stāstiņu” par to, cik nepieciešami Staļinam bija izsūtīt visus Krimas tatārus.

Tātad doma – visas deportācijas bijušas nepieciešamas, lai nodrošinātu mieru padomju zemē un lai iespējamie ienaidnieki šo mieru netraucētu. Kara laikā tā vajagot darīt. Un tas ir labi. Krimas tatāri paši vien vainīgi, jo esot bijuši briesmīgi nacistu atbalstītāji – vairāk nekā 20 000 lielā skaitā dienējuši pie vāciešiem. Kolektīvās vainas princips bija ļoti raksturīgs padomju jurisprudencei, un tas pēc būtības padomju režīmu pielīdzina nacionālsociālistiskajai Vācijai. Tur vainīgi bija visi ebreji, čigāni, psihiski slimie, homoseksuālisti un tā tālāk, bet Padomju Savienībā vainīgos “atlasīja” sākumā pēc šķiriskām pazīmēm – buržuji, kulaki, citi pretpadomju elementi, bet vēlāk arī pēc nacionālām: Krimas tatāri, čečeni, Pievolgas vācieši, vēl virkne nacionalitāšu – visi vainīgi un tamdēļ izsūtāmi vai savādāk sodāmi. Krimas tatāru gadījumā sodāmi tāpēc, ka patrāpījušies zem vācu okupācijas. Pēc šīs loģikas, vāciešiem Krimas tatāri būtu kaut kādā veidā jārepresē pirmajiem, jo Otrā pasaules kara laikā PSRS Sarkanajā armijā karoja ap 65 000 šīs tautas pārstāvju, no tiem trešā daļa krita kaujas laukos. Pieciem Krimas tatāriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu. To visu biedrs Aleksejevs, protams, nemin. Toties viņš min, ka Staļins, izsūtot Krimas tatārus uz saulaino Vidusāziju, bijis daudz humānāks par amerikāņiem, kuri uzmeta Japānai divas atombumbas. Domāju, ka jebkuram loģiski domājošam cilvēkam šāds salīdzinājums ir, maigi izsakoties, derdzīgs.

Man gan nav skaidrs, kādu mērķu vadīts, biedrs Aleksejevs atkal mēģina apspēlēt deportāciju tēmu – visiem taču ir skaidrs, ka, stāstot par Krimas tatāru izsūtīšanu, viņš attaisno Staļina represijas pret latviešiem (tai skaitā). Droši vien arī Aleksejevs pats saprot, ka šī tēma mūsu tautai ir ļoti jūtīga. Bet varbūt viņam dikti pietrūkst “nevainīgā mocekļa” tēla. Nu, piemēram, uzrakstīšu es ko riebīgu par latviešu ciešanām – ka tās nemaz nav bijušas ciešanas, un pie manām durvīm klauvēs latviešu nacisti, pardon, Drošības policija. Tad varēs visur izkliegties, kā Latvijā “žņaudz demokrātiju un ierobežo brīvo domu”…

Sevišķi bēdīgi, ka kas tāds parādās laikā, kad tiek svinēta Latvijas Republikas pastāvēšanas simtā gadadiena. Ne visi vēl Latvijai otru gadsimtu.

November 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: