Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pētniece atrisina 70 gadus senu «nezināmās meitenes» dienasgrāmatas mīklu

Detektīvstāsta cienīgus notikumu pavērsienus šogad piedzīvojusi folkloras pētniece Sanita Reinsone. Strādājot pie Latviešu folkloras krātuves jaunā Autobiogrāfiju krājuma, viņas rokās nonāca kādas nezināmas meitenes dienasgrāmata. Tā rakstīta vidusskolas pēdējā klasē laikā, kad Latvijā ienāca Padomju armija. Dienasgrāmatas liktenis bijis dramatisks – dumpinieciskos pierakstus kādā kratīšanā konfiscēja “čeka”. Bet, pateicoties kādam cilvēkam, tie tomēr izslīdēja no “čekas” nagiem un 70 gadus slepeni glabājās kādā skapjaugšā. Tomēr līdz pat šim rudenim nebija zināms, kas ir dienasgrāmatas autore un kāds bijis viņas liktenis.


„Šis stāsts sākās pēc „Meža meitu” uzrakstīšanas, kad man vairāki cilvēki sāka sūtīt dažādus materiālus, kas saistīti ar represijām, šādām smagām tēmām,” atceras folkloras pētniece Sanita Reinsone. „Meža meitas” ir viņas 2015. gada grāmata par sievietēm, kuras nacionālo partizānu kara laikā bija spiestas dzīvot mežos un purvos.

Sociālās saziņas vietnē „Twitter” Sanitu uzrunāja sieviete vārdā Ilze Dambekalna, kuras dzimtā glabājās kāda ļoti īpaša dienasgrāmata. „Bija skaidrs, ka tur apakšā ir stāsts, kas varētu būt traģisks. Arī Ilzei tā likās. Tā bija jauna meitene, kura raksta 1941. gadā, un patiešām raksta par tādām lietām, par ko varēja sanākt ārkārtīgi lielas nepatikšanas.” Piemēram, viņa beidz skolu un ļoti skarbi izsakās par to, kas viņai jāmācās:

”Kā es nolikšu padomju vēsturi? Kā man tas viss riebjas! Staļins, velns viņu parauj! Esmu grāmatu līdz pusei izlasījusi, nespēju…”

”18.jūnijs. Izlaiduma akts. Internacionāle. Nē, es neatvēršu muti, es neatvēršu! Lai dzied, kas grib! Tiesības, izredzes, drošība, brīvība – ar šādiem vārdiem Aināre piekliedz zāli, un es pilnīgi nevaru valdīties.”

„Proti, ko cilvēks, jaunietis, kas ir audzis brīvajā Latvijā, pārdzīvo, kad viņu noliek šīs jaunās padomju iekārtas sistēmā,” dienasgrāmatas saturu raksturo Reinsone.

Dienasgrāmatas tālākais liktenis ir gandrīz neticams – kādā kratīšanā to bija konfiscējusi “čeka”, taču Ilzes Dambekalnas vectētiņš to bija ar viltu atņēmis kādam čekistam, kurš uzdevās par viņa draugu. „Vectētiņš strādāja par miesassargu, adjutantu vai nu Augustam Kirhenšteinam vai… Nav īsti zināms,” saka Ilze. Viņa pati vectēvu nav satikusi. No ģimenes stāstiem tikai zināms, ka viņš sākumā ļoti ticējis padomju ideāliem, vienlīdzībai, sācis strādāt drošības struktūrās, taču vīlies to darba metodēs.

Vectētiņa paslēpto nezināmās meitenes dienasgrāmatu Ilze atrada pusaudža gados. „Kad izlasīju, tas man bija – ah! Kā kaut ko tādu var uzrakstīt?! Kā tas ir iespējams, ka ir tik milzīga mīlestība pret savu valsti?!” viņa apbrīnā iesaucas.

Ilzes mamma šo stāstu negribēja cilāt, taču Ilzi urdīja neziņa – kas ar šo nezināmo meiteni ir noticis? Vai tikusi represēta, vai izdzīvojusi?

Izlasījusi grāmatu „Meža meitas”, viņa saprata, ka jāvēršas pie pētnieces Sanitas Reinsones. Un te sākās Sanitas detektīvdarbs. „Rakstītāja raksta ļoti labi, un man jau sākumā bija aizdomas, ka varbūt viņa ir rakstniece. Izlasot dienasgrāmatu un velkot kopā faktus, atklājās daži pieturas punkti. Meitenes vārds ir Irma, uzvārds nebija zināms, bet bija zināms viņas 18.dzimšanas dienas datums, no kā es izsecināju dzimšanas gadu. Vēstures arhīvu datubāzē uzradās šāda Irma ar uzvārdu, kas man neko neizteica. Bet, meklējot tālāk, „literatura.lv” bija piefiksējusi kādu trimdas rakstnieci ar vārdu Irma Vīksniņa,” meklējumu ceļu atklāj Reinsone.

Viņai izdevās atrast Irmas Vīksniņas dēlu Ansi Vīksniņu ASV un aizsūtīt viņam rokrakstu paraugus pārbaudei. „Nākamajā dienā viņš man atrakstīja ārkārtīgi aizkustinošu vēstuli, ka tā noteikti ir viņa māte, viņš pazīst šo rokrakstu, jo viņa rakstījusi dienasgrāmatas arī vēlāk, trimdā,” ar sajūsmu atceras pētniece.

„Tas bija ļoti liels pārsteigums. Man nebija ne jausmas, ka mamma jaunībā ir turējusi dienasgrāmatu,” saka Ansis Vīksniņš, kad sazvanīts advokāta praksē Minesotā.

Izlasīt vēl Latvijā rakstīto mammas jaunības dienasgrāmatu viņam bijis liels pārdzīvojums, jo vēlāk par šo laiku ģimenē nav daudz runāts. Neiznāca arī iztaujāt, jo Irma Vīksniņa pāragri aizgāja mūžībā, kad Ansim bija tikai 12 gadu. „Tāpēc arī šī dienasgrāmata ir tik skaists atspoguļojums, kas dod iespēju vismaz man kaut ko iemācīties par viņas jaunību!” viņa balsī dzirdams gandarījums.

Dzīvojot ASV, Irma Vīksniņa aktīvi darbojusies latviešu sabiedrībā, bijusi laikraksta „Laiks” korespondente Čikāgā un sarakstījusi divus romānus. Bet dēla lielākais pārsteigums mammas jaunības dienasgrāmatās esot bijis lasīt par iepazīšanos ar tēti, kuru viņa sākotnēji uzskatījusi vienkārši par draugu.

„Kādā ierakstā viņa mamma pat izsaka pārsteigumu, ka viņi aizgājuši uz kino un kāpēc Viktors gribējis turēt viņas roku! Par to man bija mazliet jāpasmejas, jo pēc trim gadiem viņi jau laulājās un pavadīja kopā visu dzīvi,” viņš smaidot saka.

Beidzot atrisinātā „nezināmās meitenes” dienasgrāmatas mīkla ir liels atvieglojums arī Ilzei Dambekalnai, kuras padomju varai lojālais vectētiņš to savulaik tomēr noslēpa no čekas. „Tas man bija liels prieks, ka varbūt tādā veidā mans vectēvs ir izglābis kādam dzīvību. Neskatoties ne uz ko – kur viņš ir strādājis, ko varbūt negribot kādam palīdzējis sliktu izdarīt…” viņa uzsver.

Irmas Vīksniņas rakstītās dienasgrāmatas fragmentus tagad iespējams izlasīt gan pie šī raksta portālā lsm.lv, gan Latviešu folkloras krātuves mājaslapā „autobiogrāfijas.lv”:

http://garamantas.lv/lv/collection/1117599/Nezinamas-Rigas-skolnieces-dienasgramata

December 30, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Edvīns Inkēns. Rezidents

http://www.laikmetazimes.lv/2018/08/14/rezidents/?fbclid=IwAR1Gy-Hb02Wdvh4XE6akZWQ9al0l7mRoc1EZWijAoCBphhtZv8IEfujqCDY

© Ervīns Jākobsons (priekšvārds, beigu komentārs). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Pavisam nejauši “Laikmeta zīmju” rīcībā nonāca kāds interesants raksts. Tā autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen – 90.gadu beigās, un, iespējams, saistīts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Jājautā – kāpēc mēs nolēmām šo pusanonīmo sacerējumu publicēt, jo īpaši ja tas skar konkrētus, sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, par kuriem Latvijas tiesa reiz lēmusi – viņu sadarbība ar VDK nav pierādīta. Tāpēc, ka raksts ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā, kad aktīvi tiek diskutēts par tā saukto čekas maisu publiskošanu. Rakstu esam nedaudz saīsinājušai un stilistiski rediģējuši. Un tā jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme…


****

Kas ir Edvīns Inkēns? Latviešu patriots, kas aktīvi iesaistījās Atmodas laika procesos? Patiess žurnālists, kurš centās atsegt aizmirstās vēstures lapaspuses? Aktīvs politiķis un Latvijas tēla veidotājs? Kas īsti ir šis tik aktīvais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. Acīmredzami šim vīram ir ko slēpt. Mana pārliecība ir – ja gribi būt politikā, jābūt izgaismotiem visiem tavas dzīves ceļiem. Vēl vairāk – ja vēlies apšaubīt kāda cita godīgumu, pašam jābūt tīram un godīgam. Tāpēc esmu gatavs bez ļaunuma, sausiem faktiem atsegt Edvīna Inkēna dzīves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistīts ar Atmodas laiku, un tāpēc interesants. Raksts nebūtu tapis, ja Inkēna kungs distancētos no politikas un darbotos, teiksim, uzņēmēja lauciņā. Bet diemžēl tā nav.

Edvīna Inkēna studenta gaitas sākās 1976.gadā, mācoties toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātē. Studentu vidū Edvīns izcēlās kā asprātīgs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumā brauca kolhozu talkās, rīkoja ballītes. Edvīns bija viens no grupas saliedētājiem. Kā zināms, katrā augstskolā Padomju Savienībā bija kuratori no VDK (Valsts Drošības Komiteja jeb čeka – Red.). Otrajai daļai jeb pretizlūkošanai bija īpaša interese par studentiem. Tajā laikā Universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu.

Edvīns nokļuva redzeslokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979.gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no 2.daļas, uzvārdā Zaļais. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš jau studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot. 1983.gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti un brauciena laikā izpildīja 2.daļas doto uzdevumu – atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompromata pamata abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar sava ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstāto mantojumu. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu gan atrodas Piemaskavas pilsētā Podoļskā, bet daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.

VDK aģenta uzskaites kartīte. Līdzīga droši vien ir arī Inkēna kungam.

1984.gadā Inkēns tika pārvests darbā uz 1.daļu (VDK 1.daļa nodarbojās ar ārējo izlūkošanu – Red.). Tas notika pēc īpašas viņa personības analīzes. Atcerēsimies, ka Edvīns tolaik strādāja Latvijas Radio ārzemju raidījumu redakcijā, plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu (diplomāts, politiķis un žurnālists, vairākus gadus strādāja diplomātiskajā darbā Zviedrijā, kur, domājams, bijis saistīts ar PSRS drošības iestādēm – Red.). Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons (komunistu partijai pietuvināts žurnālists – Red.). Jau 1983.gadā Edvīns skaloja cilvēku smadzenes ar raidījuma “Globuss” starpniecību. Nākamajā gadā viņš pārgāja strādāt uz Propagandas redakciju. Nostrādāja Ivara Ķezbera (politiķis un diplomāts, no 1973. līdz 1978.gadam strādāja PSRS vēstniecībā Zviedrijā, kad, domājams, bija saistīts ar VDK – Red.), kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri, ieteikums.

Tomēr 1986.gadā Čatokvas konferences (ASV – PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā – Red.) laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles augstākās VDK aprindas uzticēja Edvīna kolēģim Jānim Gavaram. Tas notika tādēļ, ka, neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam, ko viņš dara, viņa angļu valodas nepietiekamība darbu lika uzņemties Gavaram. Šajā laikā Edvīna Inkēna saimnieki bija 1.daļas darbinieki Ločmelis (Pēteris Ločmelis – LPSR VDK 1.daļas 2.nodaļas operatīvais pilnvarotais – Red.) un Anspaks (Roberts Anspaks – VDK 1.daļas 2.nodaļas darbinieks – Red.).

Atmodas laiku sākumā, 1987.gadā, VDK pastiprināti gatavoja atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs, jo nereti gadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā gadījās arī ar Robertu Anspaku, kurš kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu labpatika šos abus kungus savest kopā Pārdaugavā LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvoklī kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts [Anspaks].

1987.gada vasarā notikumiem attīstoties neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu (Cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86″ dalībnieku – Red.) izraidīšanas no valsts. Un tad sākās pašas interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.

Edvīns Inkēns (labajā pusē) intervē savus politiskās aizmugures labvēļus –
Nikolaju Neilandu (kreisajā pusē) un Ivaru Ķezberu (vidū).

“Labvakar” laiks

1988.gada janvārī no vecā Āgenskalna (Latvijas TV vecā studija Āgenskalnā – Red.) tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu “Labvakar, Latvija”. Tā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifiskajiem studijas komentāriem. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja. Pati iecere nāca no Inkēna puses. Kas viņu uz to pamudināja, varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987.gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14.jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes (Brigita Zeltkalne, “Panorāmas” žurnāliste – Red.) kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14.jūniju, protams arī pašu “H-86″ rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vēlāk, ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli televīzijā tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju (LPSR VDK galvenā ēka, tā sauktā Stūra māja – Red.). Caur presi sabiedrība tika noskaņota nelabvēlīgi pret tik lielu atklātību. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam – katrs notikums jāatspoguļo un tam jādod atbilstošs novērtējums.

Raidījuma “Labvakar” vadītāju trijotne – Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics un Edvīns Inkēns.

Inkēnam uzticēja veidot reportāžu par nākamajiem “kalendārajiem nemieriem” – 23.augustu Rīgā. To viņš paveica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušo. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar ļaudīm, kas pārsvarā nezināja 23.augusta nozīmi. Taču bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā. Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodaļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina alošanos, tad tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV Propagandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un citādāk jau arī tolaik nevarēja.

Problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu sāka virzīt procesus. Var minēt 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova – Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību. Edvīna sarunu biedrs bija tolaik LPSR kultūras ministrs Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka oficiāli tādas lietas tika noliegtas. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat Austrumberlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Tomēr uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels risks. Viņš saminstinājās un sāka runāt par [vēstures] baltajiem plankumiem. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tiek gūta lēnām un gudri. Taču attiecībā pret čeku viņš pārforsēja. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves (krievu “perestroika” – Red.) piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka Inkēns vairs nekalpo padomju idejām. Šādus uzskatus veicināja “Labvakar” komandas biežie braucieni uz ārvalstīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti televīzijā “reakcionārie” trimdas tautieši.

Jāatgādina – VDK 1.daļa nodarbojās ar izlūkošanu. Bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja par padomju idejām, bet sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienība – Red.) un ALA (Amerikas latviešu apvienība – Red.) vadības ticību tiem spēkiem, kas 88.-89.gadā veidoja Atmodu. To visu perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt – no tautas. Tautas Frontes Ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā 30. Tieši otrajā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1.daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim labpatika, ka vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitejā vēl darbojās Kalniete, Vulfsons, Freimanis.

Inkēns un Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem un draugiem no 1.daļas, bieži ecējās. Acīmredzami tolaik abiem piemita līderu loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgajā darbā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satika Ilzi (Ilze Jurkāne, banku un finanšu speciāliste, kulinārijas eksperte – Red). Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka Jānis Jurkāns tolaik bija precējies. Paldies Dievam, ka čeka tik zemu nenolaidās un kopējā lieta varēja turpināties.

Sevišķi svarīga bija PBLA piekšsēža Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē. Tas notika 1989.gada rudenī LTF 2.kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs, kas stāvējis pie Padlatvijas šūpuļa – Bruno Kalniņš – viesotos šeit un tiktos ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka “Labvakar” intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai. Kalniņa kungs, lai arī aicināts, tā arī Latviju neapmeklēja.

Bijušo komunistu un trimdinieku politiskais tandēms tapa ar tiešu čekas un Inkēna līdzdalību. Kreisajā pusē – PBLA priekšēdis Gunārs Meierovics, labajā pusē Latvijas PSR (vēlāk LR)

Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju Savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis un ļaudis nezināja, uz kuru paļauties, VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un ievirzīt mierīgā gultnē. Mēs, specdienestos strādājošie, apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtas stāvokļa ieviešanai, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi (lasiet ŠEIT). Tieši tāpēc notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana no valsts. Būtībā daudzi no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži (vārdā nesaukšu) aizbrauca ar mūsu gādību un centās kalpot, kā nu mācēja. Varbūt tieši tāpēc viņiem šodien tik grūti pieņemt Trīszvaigžņu ordeni?

Lai nu kā, bet tolaik vismaz 1.daļai bija svarīgi veidot tiltu ar pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un, galvenais, noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986.gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātības politiku, bija Baltijas reģions. Tomēr mēs centāmies, lai procesus virzītu pazīstami cilvēki, kādi vadīja Tautas Fronti. Nacionāļi mums var pārmest, ka savās aktivitātēs tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot, melno darbu paveica tieši LNNK (Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība – Red.) un VAK (Vides Aizsardzības Klubs – Red.). Idejiskā ziņā. Vienīgi runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te par pilsoņu ideoloģisko apstrādi jāsaka paldies Inkēnam un “Labvakar”. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt cilvēka imidžu bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu.

Lai arī VDK valdīja dažādi uzskati, dominējušais bija – tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošie tautieši arī pieņemtu līdzšinējos līderus. TF Ārlietu komiteja to paveica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā izskaidrot fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda (izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci) pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās? Pirmā TF kongresa pārtraukumā, politnama Mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu neuzticību Augustam Vosam Maskavā un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas “neko ļaunu tautai nav darījis”, nomainītu ar, citēju, “rakstnieku un komunistu Jāni Peteru”. Zinu, ka daudzus materiālus LNNK paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja.

Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu Gorbunovu? Lai cik tas neliktos dīvaini, trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau 1989.gadā. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins (kā viņu nereti dēvēja VDK strādājošie krievi) Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1.kongresa tautas “ārējā” fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, [videofilmēšanas] kameras, izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikāla materiāla, no kura daļu mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi tolaik bija spēles noteikumi.

“Labvakar” komanda pie tautiešiem Austrālijā.
No kreisās – Jānis Šipkēvics, režisors Juris Vaičunas, Ojārs Rubenis un ‘gaspoģins’ Edvīns Inkēns.

Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt – līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus Rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs – mēs nevarējām pilnībā kontrolēt Rietumu specdienestu interesi un arī kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja, ka spēle notiek uz abām pusēm, lai arī reālu pierādījumu tam nebija.

Edvīnam Inkēnam nācās arī ciest. Tīri fiziski. Manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums – 1988.gada 6.septembris. Viesnīcas “Rīga” restorānā Inkēna kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējjakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40.gadu, puiši gribēja apsēsties, pret ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet sākās roku palaišana. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt bija lieki – cik ātri trijotne ieradās, tikpat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un arī neaizstāvējās. Savam draugam Robertam pat lūdza neko nesākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var arī saistīt ar atmaksu par Ivara nostādīšanu neērtā stāvoklī būtiska jautājuma priekšā. Bet var būt arī citi iemesli. Līdzīgs gadījums vienā publiskā pasākumā notika arī 1989.gadā, kad Edvīns devās nokārtot dabiskās vajadzības un piedzīvoja līdzīgu uzbrukumu. Jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību nepubliskot. Ne visi to spēj.

Divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt kāda atbilde žurnālistam vai personīga nepatika. Iemesls – daži VDK virsnieki ziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo, kā jau sākumā uzsvēru, Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2.daļas (pretizlūkošana) uz l.daļu (izlūkošana). Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.

Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāka apmāvēja par Edvīnu Inkēnu. Lai kā kuram viņš patiktu vai nē, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojās ar profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad uzzinām, parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998.gada oktobra “Lauku Avīzē”. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau ilgus gadus ir Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dinsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?

LPSR VDK 1.daļas aģentu kartotēka. Šeit jābūt arī Edvīna Inkēna kartītei.

Vajadzētu atcerēties, kā veidojās “Labvakar” fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies, var būt divejāda. Svarīgi, kā tā tiek izgaismota. Piemēram, Interfronte “Labvakar” sižetos bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā, vai arī rubināja degunu sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica, kā būs, ja nebūs. Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem, tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm un nākotnes nodomiem. Jo tautai jau viss nav jāzina. Kas attiecas uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, parādot, ka, piemēram, LNNK pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas tikai proponē latvisku Latviju un gremdējas pirmskara nostalģijā.

Kas attiecas uz personām, kuras izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos, un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, “Labvakar” strikti ievēroja ideoloģiskās daļas ieteikumu tādus labāk nerādīt. Nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim vai kādam citam. Zinātņu Akadēmijas Tautas kinostudijā tapa režisora Zigurda Vidiņa filma “Četri stāsti bez epiloga” par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988.gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda – tādu nevarot rādīt sabiedrībai. Protams, aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, radot ažiotāžu, kaut filmu normāli varēja parādīt Latvijas Televīzijā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas baidīsies. Bet Propagandas redakcija varēja būt drosmīgāka un sabiedrības vēlmēm pretimnākošāka.

Tajā pašā laikā bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas par to, ka neskatoties uz filmēšanas aizliegumu pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, “Labvakar” komanda tomēr ieradās un savu darbu paveica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus uztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā (smejies) izdevumā “Auseklis” tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi. Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu vai pat docenta Abeltiņa dzīvokli. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja, ko var rādīt, bet ko ne.

“Labvakarieši” pie Brīvības pieminekļa, Edvīns Inkēns vēl bez bārdas vidū.

Dažreiz domas tomēr dalījās. Piemēram, kad 1988.gada septembrī liela grupa LNNK entuziastu talkas veidā divas dienas atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK, saprotams, interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl nebija noticis [LNNK] partijas kongress, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. “Labvakar” gan kaseti paņēma, tomēr neparādīja. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja rezonanse sabiedrībā. Kontrolējot brīvdomības garu, tomēr bija svarīgiatļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Arī Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Jāsaprot viens – VDK Latvijā nevēlējās pieļaut līdzīgu situācijas attīstību, kā tas notika Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā (kur nemieri pārauga pilsoņu karā – Red.).

Bijušais VDK l.daļas operatīvais darbinieks ROZE. 1998.gada oktobrī.

****

“Laikmeta zīmju” komentārs. Edvīna Inkēna sadarbības fakta ar VDK konstatācija tika veikta tā saukto Saeimas piecīšu lietas izmeklēšanas ietvaros. Sadarbību tolaik atzina vien Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. Pārējie, ieskaitot Inkēnu, savu vainu noliedza. Tomēr VDK aģentu uzskaites materiāli liecina, ka Edvīns Inkēns ar aģenta segvārdu “Uģis” savervēts 1981.gada jūnijā un izslēgts no aģentu saraksta 1988.gada 26.septembrī. Viņa personīgās darba lietas numurs VDK 1.daļā (ārējā izlūkošana) ir Nr.982. Inkēna lietu izskatīja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 1994.gadā. Lai gan izmeklēšanā vairāki VDK darbinieki, tostarp Inkēna kūrētājs Pēteris Ločmelis, liecināja par viņa saistību ar Kantori, un to apstiprināja arī aģenta Uģa ziņojumi VDK, tomēr lietas izskatīšanas gaitā tiesā bijušie čekisti pēkšņi sāka mainīt savas liecības. Šī iemesla dēļ prokurore Astra Leičenko atteicās turpināt uzturēt apsūdzību, bet Reabilitācijas un specdienestu lietu virsprokurors Pēteris Dzalbe neizmantoja savas tiesības pieņemt lēmumu par apsūdzības uzturēšanas turpināšanu. Tāpēc tiesnesei Žanetei Vēverei neatlika nekas cits, kā vien pieņemt Edvīnam Inkēnam labvēlīgu spriedumu.

 

Lai gan tiesas spriedumā teikts, ka Inkēna aģenta “uzskaites kartītes falsifikācijas fakts ir pierādīts”, tomēr tā nav. Gan VDK pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons, gan viņa vietnieks Jānis Trubiņš lietā liecināja, ka kartītes falsifikācija 1981.gadā, kad savervēts Inkēns, bija praktiski neiespējama, tāpat kā tas, ka aģents varēja nezināt savu segvārdu. Arī “Laikmeta zīmju” veidotājs, kurš, lai arī pavisam nedaudz, tomēr no personīgās pieredzes šo to zina par Latvijas PSR VDK vervēšanas metodēm un ar to saistītajiem iekšējiem noteikumiem, sliecas domāt, ka Inkēns ar 99% pārliecību tomēr uzskatāms par čekas aģentu un pats to apzinājās. Tomēr, tā kā eksistē tiesas spriedums, kas liecina pretējo, lasītājiem pašiem jāizšķir – ticēt eksčekista Rozes paustajam vai nē.

Publicējot šo materiālu, mūsu mērķis nav nomelnot Inkēna kungu vai apšaubīt tiesas kompetenci, iztiesājot viņa lietu. Edvīns Inkēns ir tikai piemērs, jo viņa vietā varēja būt jebkurš cits. Mūsu vēlme bija parādīt čekas aģentu vervēšanas metodes, ar kādām šī iestāde panāca cilvēku sadarbošanos. Tāpat bijušā čekista Rozes aprakstītais visai precīzi raksturo VDK darbību Atmodas gados un to, kā šī organizācija centās kontrolēt Atmodas gaitu, vismaz tās sākuma posmā. Uzzinām arī, kā jaunās varas posteņos tika bīdīti tā sauktie gaišie komunisti un kāpēc trimdas tautiešu varas spice tik labprātīgi sadarbojās ar bijušajiem (?) partijniekiem. Šis pret Inkēnu savulaik vērstais kompromats ir patiesa laikmeta liecība un kā tādu to arī vajadzētu uztvert. Jo tādu kā viņš bija tūkstošiem.

Jāpasaka arī kas cits. Pat ja Inkēns bija VDK aģents un to apzinājās, tas nenozīmē, ka viņš bija pret Latvijas neatkarību. Ir jāsaprot, ka daudzi čekas aģenti, vismaz PSRS pastāvēšanas beigu posmā, tika piespiesti sadarboties. Dažus piespieda ar kāda kompromata palīdzību, citi to darīja, lai tiktu uz ārzemēm vai netiktu kavēta viņu karjera. Tieši tāpēc čekas aģentu uzskaites lietās ir tik daudz sabiedrībā pazīstamu inteliģences, zinātnes un kultūras darbinieku. Daudzi no šādā veidā savervētajiem savu “aģenta pienākumu” veica apzināti nolaidīgi, sniedzot čekai maznozīmīgu informāciju, kas neietekmēja citu cilvēku likteņus. Atmodas notikumiem uzņemot apgriezienus, arī aģents Uģis pamazām izslīdēja no čekas ietekmes zonas un galu galā tika izslēgts no aģentu saraksta. Tomēr atjaunotās Latvijas liktenis varēja izveidoties pavisam citādāks, ja ne čekas radītā bijušo komunistu un trimdas varasvīru liberāļu komanda “Latvijas Ceļš”, kas sagrāba varu pēc neatkarības atgūšanas. Un šajā procesā Inkēna kungam ir ļoti lieli “nopelni”…

© Ervīns Jākobsons (priekšvārds, beigu komentārs). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

December 30, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas ģenerālis memuāros atklāj patieso aģentu būtību

Jaunumi “čekas maisu” lietā. Arvien vairāk sāk parādīties VDK kartotēkā atrodamo cilvēku skaidrojumi par savu pagātni.

Tā, piemēram, bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš savā blogā publicējis vairāku lappušu garu stāstu par savu sadarbību ar VDK. Citi sabiedrībā pazīstami cilvēki savus stātus gan vēl pietaupa.

Vairākas epizodes Auziņa un citu stāstītajā saskan ar pēdējā LPSR čekas priekšnieka Edmunda Johansona memuāros minēto, piemēram, par taktiku, kā VDK potenciālos aģentus spieda un mudināja sadarboties.

Bijušais LU rektors Mārcis Auziņš atceras, ka pirmā saskarsme ar čekistiem bijusi astoņdesmitajos gados, kad viņam bija paredzēts braukt uz fiziķu konferenci ārzemēs. “Čekisti” brīdinājuši, ka viņu ārzemēs var mēģināt savervēt ārzemju specdienesti. Par aģentu viņš kļuvis, kad vēlējies stažēties Ķīnā. Auziņš pagaidām interviju sniegt nevēlas.

Vervētājs man teica – mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничить). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt – (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Kas no manis tika prasīts? Man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā.

Auziņa teiktais saskan ar pēdējā LPSR “čekas” vadītāja Edmunda Johansona atmiņām, kas izdotas 2006. gadā. Johansons nomira pērn.

“Cilvēkus, kuri piekrita palīdzēt komitejai, mēs nekad nesaucām par aģentiem. Mēs delikāti lūdzām cilvēku palīdzēt. Viņš pats varēja izvēlēties, vai sadarbību apliecināt ar parakstu vai ne. Mums, protams, bija izdevīgāk, ja aģents parakstījās, jo tādējādi viņš arī psiholoģiski tika ciešāk piesaistīts komitejai,” norādīja Johansons.

Tiesa gan, Johansona teiktais par VDK aģentiem ir krasā pretstatā tiem, kas atzinuši sadarbību. Kamēr publiski izskan apgalvojumi, ka aģenti kolēģus nav nodevuši, “čekas” priekšnieka atmiņās minēts kas cits.

Aģenti pamatā bija profesionāļi. Ja arī nebija, tad, ilgus gadus strādājot ar mums, par tādiem kļuva. Viņi tā iejutās savā tēlā, ka dzīvi bez kontakta ar operatīvo darbinieku pat nespēja iedomāties. Kā zvēram jāmeklē medījums vai zvejniekam zivis, tā aģentam bija jāmeklē personas, kas dara kaut ko nelikumīgu. Ko tādu atrodot, viņš guva gandarījumu un apziņu, ka Dzimtenes labā izdarījis ko vērtīgu.

Interesanti, ka Johansona atmiņās sīki un smalki aprakstīta sadarbība ar Atmodas aktīvistiem – “Labvakar” komandu, Ivaru Godmani. Ar Godmani pēdējais LPSR “čekas” priekšnieks ticies vairākkārt pēc paša Godmaņa iniciatīvas, konspiratīvi viesnīcā “Rīga”. Zīmīgi, ka Atmodas aktīvisti par sadarbību ar “čeku” un aģentu kartītēm runāt atsakās vai vispār ignorē mediju interesi.

VDK Zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris norāda: “Ja paskatās uz žurnāliem, tas beidzas 1987. gadā. Kas ir saglabājies. Bet Johansona laikā, no 1987. – 1991. gada augustam, ir savervēti vēl 1500 aģenti. Tur varētu būt cilvēki, kurus viņš varēja mēģināt no zināmām aprindām izmantot. Tie, kas Atmodas kustībā iesaistījās. Kontroles mehānisma uzdevums, varbūt arī iespaidošanas uzdevums, to mēs nezinām.”

Lielāka skaidrība gaidāma maijā, kad arhīvs sāks publicēt VDK operatīvās lietas un personiskās lietas.

December 29, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Čekas maisu» pētnieki pārtrauc rezultātu publicēšanu LU vietnē

Viss raksts: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/cekas-maisu-petnieki-partrauc-rezultatu-publicesanu-lu-vietne.a265429/


Valsts drošības komisijas (VDK) darba pētnieki ir pārtraukuši pabeigto darbu elektronisku publicēšanu Latvijas Universitātes tīmekļa vietnē.


Komisijas pārstāve Marta Starostina norāda, ka šāds lēmums pieņemts pēc Datu valsts inspekcijas (DVI) norādes, ka pētījumā nedrīkst būt publiskoti cilvēku vārdi un uzvārdi un viņu biogrāfijas. Pretēja prakse būtu pretrunā Fizisko personu datu aizsardzības likumam, jo personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu fizisko personu. Tas attiecas arī uz personas vārdu un uzvārdu.

“Tāpēc visu pētījumu elektroniska publicēšana šobrīd pilnīgi pārtraukta,” raksta Starostina.

Ar papīra formā jau izdotajiem rakstu krājumiem gan sabiedrības pārstāvji, gan valsts institūcijas varēs arī turpmāk iepazīties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur ir pieejami izdevumu obligātie eksemplāri, kā arī citās bibliotēkās, informē Starostina.

DVI portālam lsm.lv uzsver, ka, publicējot datus, to apstrādei ir jānotiek atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likumā teiktajam. Vārdi un uzvārdi ir viens no ierastākajiem identifikatoriem personas datu apstrādē. Sākotnēji DVI norādīja, ka šajā gadījumā VDK izpētes komisija varēja pētījuma rezultātus publicēt, neminot cilvēku vārdus un uzvārdus, jo tas ir pretēji Fizisko personu datu aizsardzības likumā teiktajam attiecība uz personas datu apstrādi.

Tomēr vēlāk DVI norādīja, ka vispār nekomentē šo konkrēto gadījumu. “Ne Latvijas Universitāte, ne Komisija par šo faktu nav informējusi Datu valsts inspekciju. Līdz ar to Datu valsts inspekcijas rīcībā nav informācijas par Komisijas pētījumu publicēšanas pārtraukšanu, šādas rīcības pamatojumu, kā arī rīcību ar jau publicētajiem pētījumiem,” raksta DVI.

Iepriekš inspekcija arī apšaubīja komisijas rīcību, atzīmējot, ka Satversmes 96.pantā nostiprinātas ikvienas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. “Savukārt saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, informācija par fiziskās personas privāto dzīvi ir ierobežotas pieejamības informācija. Tādējādi informācijas par fiziskas personas dzīvi publiskošana ir pieļaujama tikai, ja tā atbilst Satversmei un personas datu aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām,” decembrī norādīja inspekcija.

Ziņots, ka DVI sāka pārbaudi par bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas publikācijām, kurās pieminēti VDK darbinieku dzīvie ģimenes locekļi. Komisijas mājaslapā izvietotie zinātnieku raksti detalizēti norādīja VDK augsta ranga darbinieku, piemēram, LPSR iekšlietu ministru, VDK priekšsēdētāju un to vietnieku personas lietas, kā arī viņu biogrāfijas detaļas – ģimenes locekļu vārdus, uzvārdus, darba gaitas un attiecību aspektus. Komisijai ir bijušas ilgstošas un smagas sarunas arī ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB) par dokumentu publiskošanu. Biroja vadītājs Jānis Maizītis vēl nesen norādīja, ka pētnieku uzdevums ir ieteikt valdībai, ko darīt ar dokumentiem, nevis nākt klajā ar saviem uzskatiem.

Jau ziņots, ka VDK materiālu izpētes speciālā valdības izveidotā starpnozaru komisija tapusi pēc Saeimas lēmuma, ka pirms VDK dokumentu publiskošanas vēl jāveic šo materiālu zinātniskā izpēte. Bijušās Valsts drošības komitejas dokumenti publiski būs pieejami pēc 2018.gada maija beigām, bet jau tagad ir skaidrs, ka kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar padomju laika represīvo iestādi.

December 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK interesējuši dažādu sociālo slāņu cilvēki

Vairums aģentūras LETA sazvanīto cilvēku, kuru vārdi atrodami kartotēkā, uzsvēra, ka tiesā ir pierādījuši, ka nav apzināti sadarbojušies ar VDK, vai arī atzina, ka ir nonākuši saskarsmē ar “čekas” darbiniekiem, taču tas noticis saistībā ar kādu konkrētu gadījumu, nevis viņi bijuši regulāri ziņotāji.

Latvijas Nacionālā arhīva vietnē kgb.arhivs.lv atrodamā informācija liecina, ka par aģentiem tikuši vervēti visdažādāko jomu pārstāvji, aptverot visu Latvijas PSR teritoriju.

Likumā ir noteikts, ka Latvijas Nacionālā arhīva publicētās ziņas par “čekas maisu” saturu ir “informatīva rakstura ziņas un nerada juridiskas sekas bez atbilstoša fakta konstatējuma tiesas nolēmumā”, proti, bez tiesas sprieduma nevar apgalvot, ka kartotēkās minētie cilvēki tiešām sadarbojušies ar VDK. Daudzi no “čekas maisos” minētajiem ir tiesājušies un tiesā pierādījuši, ka apzināti ar VDK nav sadarbojušies.

Publiskotajos “čekas maisos” atrodami, piemēram, atsevišķu kultūras darbinieku vārdi. Kultūras darbinieki, ar kuriem aģentūrai LETA izdevās sazināties, norādīja, ka viņu vārda parādīšanās VDK dokumentos ir pārsteigums, un uzsvēra, ka viņi neesot ziņojuši VDK. Publiskotajos dokumentos atrodams, piemēram, dziedātājs un Latvijas šlāgeraptaujas vadītājs Guntis Skrastiņš, aktieris Jānis Jarāns, Latgales dzejnieks Antons Kūkojs, mūžībā aizgājušais aktieris Harijs Spanovksis, rokgrupas Līvi dalībnieks Aivars Brīze, mūziķis Roberts Gobziņš un gleznotāja Maija Tabaka.

Saskaņā ar informāciju VDK dokumentos, Skrastiņš ticis vervēts 1983.gadā un viņam dots pseidonīms “Modris”. Dziedātājs aģentūrai LETA norādīja, ka viņa datu atrašanās “čekas maisos” ir liels pārsteigums. Viņš gan pieļauj, ka tas varētu būt saistīts ar kādu viņa pratināšanas reizi 1983.gadā. Kā atminējās Skrastiņš, viņš ticis aicināts uz vienu vienīgo sarunu ar “trīs vīriem” par to, vai viņš varot apliecināt, ka kāds krievu aktieris uz ielas spēlējis saksofonu. Skrastiņš atceras, ka toreiz viņam lika notikumu rakstiski aprakstīt, tomēr viņš atteicies to darīt. Pēc tam viņam tika uzdoti jautājumi, uz kuriem viņš atbildējis, savukārt papīru, uz kura bijusi viņa liecība, viņš parakstījis. “Gribot, negribot, varbūt tā bija mana vienīgā kļūda, ka papīru, uz kura bija atbildes uz jautājumiem, es parakstīju. Un vairāk nekāda sakara man absolūti nav bijis,” uzsvēra dziedātājs. Tāpat Skrastiņš piebilda, ka informācijā, kas par viņu redzama dokumentos, ir būtiskas kļūdas, jo dzimšanas gads, mēnesis, kā arī viņa dzimšanas vieta ir nepareiza.

Aktieris Jarāns saskaņā ar dokumentiem tāpat esot vervēts 1983.gadā, viņa segvārds esot bijis “Ivars”. Kā aģentūrai LETA sacīja aktieris, viņš nav zinājis, ka atrodas tā sauktajos “čekas maisos”. Jarāns sacīja, ka ziņojis VDK viņš neesot, norādot, ka kādreiz bijis tā saucamais “fartsovšķiks”, kad dzīvoja ostas rajonā, kā rezultātā viņam bijusi saskarsme ar ārzemniekiem. Reiz, kā stāstīja aktieris, viņš ticis noķerts un viņam piedāvāts, vai nu aiziet no teātra vai parakstīties.

Saskaņā ar informāciju VDK dokumentos Latgales dzejnieks Antons Kūkojs vervēts 1981.gadā, viņam piešķirot pseidonīmu “Jāzeps”, bet aktierim Spanovksim bijis segvārds “Haris”. Kartotēkā atrodama arī kartiņa ar rokgrupas Līvi dalībnieka Aivara Brīzes vārdu, tomēr viņš ir iekļauts kategorijā “vervēšanas rezerve”. Turklāt kartiņa reģistrēta 1990.gada decembrī, jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas un mēnesi pirms janvāra barikāžu sākuma. Visi minētie jau ir aizgājuši viņsaulē.

Par vairākiem kultūras darbiniekiem, kuru vārds varētu būt sastopams tā sauktajos “čekas maisos”, publiski jau bija izskanējusi informācija, tostarp mūziķi Robertu Gobziņu un gleznotāju Maiju Tabaku. Pēc dokumentos paustā, gleznotāja Tabaka esot vervēta 1976.gadā, viņai dodot pseidonīmu “Viktorija”. Viņas kartītei pāri ar sarkanu pildspalvu ir krieviski rakstīts “signaļnaja”. Mūziķim Gobziņam esot ticis piešķirts segvārds “Lunis”.

Tāpat bijušās VDK dokumentos atrodams dramaturga Jāņa Jurkāna vārds, Rīgas Kinostudijas režisora Rolanda Kalniņa vārds, aktiera Andra Bērziņa vārds, režisores Vijas Beinertes vārds, režisora Arvīda Krieva vārds, režisora Jāņa Streiča vārds, aktiera Rolanda Zagorska vārds u.c.

“Maisos” atrodama arī virkne kādreizējo vai esošo pašvaldību darbinieku. Piemēram, no pašreizējā Rīgas domes sasaukuma dokumentos ir arī deputāta Mihaila Kameņecka (Saskaņa) vārds, kurš esot vervēts 1990.gadā un darbojies ar segvārdu “Aleksejs”. Kameņeckis sarunā aģentūrai LETA atzina, ka zinājis par savu atrašanos “maisos”, tādēļ pirms vairāk nekā desmit gadiem par to vērsies tiesā, kura sadarbības faktu nav konstatējusi. “Savulaik biju PSRS džudo izlases tiesnesis un daudz ceļoju pa dažādām valstīm. Iespējams, tādēļ kādam varēja būt interese mani kur reģistrēt, taču nekāda sadarbība ar VDK man nav bijusi,” sacīja deputāts.

Tāpat “maisos” atrodams 1942.gadā dzimušais Rīgas domes deputāts Igors Solovjovs. Ieraksts liecina, ka Solovjovs it kā vervēts 1985.gadā un iekļauts kategorijā “kandidāts īpašiem periodiem”. Solovjovs sarunā aģentūrai LETA sacīja, ka par sava vārda atrašanos čekas maisos nav zinājis un ir par to pārsteigts. “Turklāt 8.Saeimā es strādāju Ārlietu komisijā un man bija pielaide valsts noslēpumam,” sacīja deputāts, norādot, ka ar VDK nav sadarbojies.

VDK dokumentos atrodams arī Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča vārds. AT preses pārstāve Rasma Zvejniece aģentūrai LETA teica, ka AT priekšsēdētājs neuzskata par nepieciešamu atgriezties pie jautājumiem, kas jau detalizēti vērtēti un analizēti, viņam kandidējot uz AT priekšsēdētāja amatu un saņemot ar šo amatu saistīto nepieciešamo pielaidi valsts noslēpumam gan 2008.gadā, gan atkārtoti 2015.gadā. Tiesas spriedums, ar kuru atzīts, ka Bičkovičs nav veicis apzinātu sadarbību ar bijušo VDK, ir spēkā, norādīja AT pārstāve.

“Čekas maisos” minēts arī Ogres rajona tiesas tiesnesis Arnis Naglis, kuram aģenta kartītē dots segvārds “Slaviks”. Kartītes dati norāda, ka Naglis vervēts 1990.gadā. Medijos Nagļa vārda izskanēja tad, kad viņa vadītais tiesas sastāvs atzina, ka vēsturnieks Gatis Liepiņš publikācijā Ogres kolaboranta slavināšana, nosaucot PSRS Iekšlietu sistēmas darbinieku Vladislavu Laizānu par “kolaborantu”, ir paudis nepatiesību un nodarījis morālo kaitējumu Laizāna dēlam un atraitnei. Zemgales apgabaltiesa šo Nagļa lēmumu atcēla. Ar pašu Nagli aģentūrai LETA piektdien neizdevās sazināties.

VDK dokumenti liecina, ka vervēts ļoti daudz izglītības darbinieku, zinātnieku un studentu. Latvijas Universitātes (LU) rektors Indriķis Muižnieks, kurš VDK dokumentos atrodams ar segvārdu “Juris”, par savu atrašanos “čekas maisos” uzzinājis pirms pieciem gadiem – ziņas saņemtas neoficiāli. Iesniedzot oficiālu informācijas pieprasījumu un pārliecinoties par savu atrašanos “maisos”, Muižnieks vērsies prokuratūrā. Vēlāk tiesa atzina, ka sadarbības fakts ar čeku nav konstatēts. Domājot par iemesliem savai būšanai kartotēkā, Muižnieks pieņēmis, ka tas saistīts ar viņa ārzemju komandējumiem, kuros viņš bija devies saistībā ar zinātni un pētniecību. Muižnieks pieļauj, ka arī pārējie LU kādreizējie rektori – Juris Zaķis, Ivars Lācis un Mārcis Auziņš, kas tāpat kā viņš atrodami “maisos”, tajos varētu būt tikuši iekļauti tāda paša iemesla dēļ.

LU pasniedzējs Rolands Tjarve ar segvārdu “Rihards”, kurš VDK esot ticis vervēts 1986.gadā, aģentūrai LETA sacīja, ka par savas kartiņas esamību “čekas maisos” nav zinājis. Viņš skaidroja, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš ir minēts “čekas maisos”, ir tāpēc, ka 1984.gadā, studiju laikā, esot pirmajā kursā, iesaukts iekšlietu karaspēkā un aizsūtīts uz Ziemeļkaukāzu speciālā apakšvienībā, apsargājot par īpaši smagiem noziegumiem notiesātus noziedzniekus. Tjarve uzsvēra, ka divu gadu laikā, kurus pavadīja šajā apakšvienībā, divas vai trīs reizes nācies konvojēt apsūdzētos uz tiesu, kā arī pirms un pēc šī konvoja bijusi jāiziet instruktāža un jāparakstās, ka neizpaudīs neko par redzēto tiesā un VDK izolatorā. “Tas ir vienīgais kontakts man ar “čeku”, kā arī vienīgais izskaidrojums, kā varēja rasties mana kartīte šajā arhīvā. Mana sirdsapziņa ir tīra, es neesmu darījis nekādu kaitējumu cilvēkiem,” sacīja Tjarve. Vienlaikus viņš norādīja, ka dosies uz tiesu, “lai pierādītu, ka nekad nav sadarbojies ar VDK”.

Tāpat publiskotajos VDK dokumentos redzams akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārds, Daugavpils Universitātes Inovatīvās mikroskopijas centra dibinātāja Gunta Liberta vārds, bijušās Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējas Valdas Podkalnes vārds, vēsturnieka Antonija Zundas vārds, kurš esot bijis kā kandidāts īpašiem periodiem, zinātnieka Broņislava Leščinska vārds, Vācijā dzīvojošā ķīmiķa Kurta Švarca vārds, fiziķa Andra Šternberga vārds u.c.

Krievijas Radio Svaboda vēsta, ka VDK dokumentos atrodams arī Latvijas pareizticīgo metropolīta Aleksandra jeb laicīgajā dzīvē Aleksandra Kudrjašova vārds. Viņš esot vervēts 1982.gadā un viņam dots segvārds “Lasītājs”. Tāpat VDK parādās citu garīdznieku vārdi, piemēram, pirmais Latvijas katoļu kardināls Julijans Vaivods, kurš esot vervēts 1948.gadā, piešķirot segvārdu “Omega”.

VDK vervējusi arī daudzus tā laika žurnālistus. Ar žurnālistu Daini Lemešonoku, kurš vervēts 1987.gadā ar pseidonīmu “Namejs”, bijušo žurnālistu un savulaik populārā starptautiskā mūzikas industrijas foruma Forte Riga vadītāju Māri Liedi, radio galveno redaktoru Jāni Ozolu, kā arī LPSR Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas TV propagandas redakcijas pārstāvi Jāni Gavaru aģentūra LETA mēģināja sazināties, taču nesekmīgi.

Publiskotajos dokumentos redzami arī žurnālista Anatolija Kreipāna un Atmodas laika raidījuma Labvakar vadītāju Edvīna Inkēna, Jāņa Šipkēvica un Ojāra Rubeņa vārdi. No trijotnes vissenāk esot vervēts Inkēns – 1981.gadā, 1986.gadā esot vervēts Šipkēvics, savukārt 1988.gadā – arī Rubenis.

VDK dokumentos redzams arī kāds 1957.gada 14.maijā dzimis Valdis Valters ar segvārdu Stīvs. Bijušais basketbolists Valdis Valters ir dzimis šajā gadā, taču citā datumā – 4.augustā. Bijušais sportists sociālajā tīklā Twitter ir noliedzis savu sadarbību ar VDK, jo viņa dzimšanas dati ir citi. Valters uzsver, ka nav rakstījis nevienu ziņojumu un arī kartiņā minētais vervētāja uzvārds viņam esot pilnīgi nepazīstams. “Es brīnos par daudziem, kuri tanī laikā rakstīja par mani, bet tur nav! Mēs nojautām, kuri tie bija, un viņi arī neslēpās. Kartiņa izskatās pēc fake,” norāda bijušais sportists. “Maisos” atrodama kartiņa ar kādreizējā VEF basketbola komandas kapteiņa Oļģerta Jurgensona vārdu. Dokumentos figurē arī ilggadējās Latvijas PSR mākslas vingrošanas izlases vecākās treneres Baibas Kaimiņas vārds ar segvārdu “Bumba”.

“Čekas maisos” atrodami arī vairāku sabiedrībā zināmu uzņēmēju vārdi, no kuriem daļas vārdu šajā kontekstā līdz šim nebija publiski izskanējuši. Ar dažiem no uzņēmējiem neizdevās sazināties. Kādam viņu vārda parādīšanās “maisos” neesot pārsteigums.

“Čekas maisos” atrodams ilggadējā telekomunikāciju uzņēmuma Lattelecom prezidenta Gundara Strautmaņa vārds. Viņa segvārds bijis “Ekrāns”. Strautmanis aģentūrai LETA apliecināja, ka viņa vārds VDK dokumentos parādās saistībā ar tolaik ieņemtu augstāku amatu. “Man nekādu pārsteigumu par to nav, jo biju apvienībā Alfa ģenerāldirektora vietnieks zinātniskajā darbā un padomju laikā man bija augstākā līmeņa pielaide valsts noslēpumam,” sacīja Strautmanis. Viņš teica, ka nav vērsies tiesā par sadarbības fakta neatzīšanu ar čeku. “Es neesmu īpaši par to, kā tautā saka, “cepies”, jo man šajā ziņā sirdsapziņa ir absolūti tīra, nevienam nekādu ļaunumu neesmu nodarījis,” sacīja Strautmanis.

Vakardien publiskotajos dokumentos atrodams uzņēmēja, ēdināšanas kompleksa Lido īpašnieka Gunāra Ķirsona vārds. Kā liecina informācija Latvijas Nacionālajā arhīvā, viņš esot vervēts 1982.gada jūnijā. Ķirsonam ticis piešķirts pseidonīms Alfa. Ar Ķirsonu aģentūrai LETA līdz šim nav izdevies sazināties.

“Maisos” atrodama arī uzņēmēja, miljonāra Jevgēņija Gomberga vārds, kurš ir lielākais uzņēmuma SIA “Teikas nami” īpašnieks (97,07%), kā arī SIA B221 līdzīpašnieks (75%) un izņēmuma Kuratorija līdzīpašnieks (25%). Gomberga segvārds šajos sarakstos ir Jūdžins. Tāpat kartītēs atrodams kādreizējā kādreizējā “Banka Baltija” Uzraudzības padomes vadītāja Aleksandra Laventa vārds.

VDK dokumentos atrodami arī citi uzņēmējdarbībā strādājošu cilvēki vārdi – Ventspils uzņēmējs Genādijs Ševcovs, Aldis Čeksters, Valdis Lokenbahs, Haims Kogans, lai arī šīs personas gadījumā par diviem gadiem atšķiras norādītais dzimšanas gads, bijušais grāmatu apgāda Atēna vadītājs Pēteris Jankavs u.c.

Dokumentos atrodami arī krietni senāk savervēti cilvēki, piemēram, Vidvuds Šveics ar segvārdu “Apogs”, par kura sadarbību ar “čeku” vēsturnieki vēstījuši jau iepriekš. Viņš kā VDK aģents pēckara gados uzdots par viltus mežabrāli, lai iefiltrētos Rietumu dienestos.

December 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvija nododas čekas maisu studēšanai


Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”.
Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”.

Ceturtdien ap plkst. 15.30 beidzot atvērās teju trīs gadu desmitus slepenībā turētie čekas maisi. Interneta vietnē “kgb.arhivi.lv” publiskai apskatei nodota PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēka. Ar nokopētajām kartītēm ļoti drīz bija pilni sociālie tīkli, taču, komentārus lasot, nerodas sajūta, ka tie kādā būtu izsaukuši naidu. Ja nu vienīgi izbrīnu.

Latvijas Nacionālā arhīva darbinieki gan bija uztraukušies, vai potenciāli lielais interesentu skaits neparalizēs sistēmas darbību. Tomēr vismaz vakar vakarā sistēma strādāja labi. Reģistrēšanās process ir ātrs un vienkāršs. Pēc tā vietnes apmeklētājs nonāk izvēles priekšā, kuru no virtuālās VDK dokumentu lasītavas sadaļām nolūkot vispirms – LPSR VDK tālruņu grāmatu, LPSR VDK ār­štata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, LPSR VDK aģentūras alfabētisko vai statistisko kartotēku, LKP CK fonda dokumentu aprakstu, nolikumu par PSRS valsts drošības orgānu aģentūras aparātu, aģentūras uzskaites instrukciju, pretizlūkošanas vārdnīcu.

Ja ir vēlēšanās atrast un pārbaudīt kādu konkrētu personību, tad no visa uzskaitītā droši vien pareizāk ķerties pie aģentu alfabētiskās kartotēkas.

Publicētais kartīšu materiāls ir ļoti plašs, tādēļ vairāk iepazinos ar LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku, kas satur ziņas par VDK likvidēšanas brīdī aktīvajiem aģentiem, rezidentiem, satikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētājiem.

Šajā kartotēkā aģenti sadalīti pa VDK daļām un reģionālajām nodaļām atbilstoši tā laika dalījumam rajonos. Konkrēti 5. daļa bija atbildīga par cīņu pret “ideoloģiskajiem noziegumiem”. Jābrīdina, ka šajā sadaļā atradīsiet daudzas pazīstamas personības – literatūrzinātniekus, kinoļaudis, māksliniekus, radio personības, žurnālistus, arī elektriķus un mācītājus.

Tur būs gan literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis “Ozija”, savervēts vēl 1972. gadā kā Latvijas Valsts universitātes students un Siguldas novadpētniecības muzeja darbinieks, gan 1991. gada janvāra barikāžu varonis Andris Slapiņš “Olivers”, Rīgas kinostudijas režisors, savervēts 1986. gadā.

Diemžēl “maisos” ir arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, polit­ieslodzītais Uldis Ofkants “Ozols”. No viņa agrāk pieejamās biogrāfijas zināms, ka Latvijas PSR VDK darbinieki aicinājuši Ofkantu uz pārrunām 1962. gadā, bet savervēts viņš 1970. gadā. Ofkants bija pazīstams kā 1979. gada 23. augusta “Baltijas hartas” parakstītājs – dokumentu toreiz parakstīja 45 cilvēktiesību cīnītāji no Baltijas, atgādinot Rietumiem par zaudēto valstiskumu.

Pētot šīs padomju totalitārā režīma laika liecības, jāpatur prātā, ka kartītes nestāsta, ko konkrētā persona darījusi vai nav darījusi kā informators.

“Jāatceras, ka VDK bija konkrēts uzdevums kontrolēt šādu vidi, un to tad viņi to arī centās kontrolēt,” komentējot čekas interesi par latviešu inteliģences aprindām, norāda vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA). Daudzi nonākuši VDK varā vēl studiju gados, taču netrūkst arī tādu, kas savervēti jau kā sabiedrībā labi zināmas personības. Piemēram, labvakarietis Ojārs Rubenis kartotēkā nonācis 1988. gada maijā jau kā TV darbinieks.

Saistītie raksti

Vietne “kgb.arhivi.lv” sniedz visai detalizētu informāciju par lietām, kas izlobāmas no kartītēs redzamajiem šifriem un atzīmēm. Taču ne par visu. Vairākām ir sarkans zīmogs “Iz drugih organov” (“No citiem orgāniem”). Tāds, piemēram, ir Gatim Kokinam “Valdim” un Robertam Gobziņam “Lunim” (savervēts 1983. gadā kā students).

Jansons skaidro, ka šādas atzīmes pauž, ka konkrētā persona visdrīzāk tikusi savervēta vēl dienesta laikā padomju armijā, kad vispirms ieskaitīta “īpašajā daļā” (“osobij otdel”), bet tad nodota VDK rīcībā. Taču nav arī izslēgts, ka attiecīgais aģents ticis pārvervēts no milicijas vai armijas izlūkdienesta GRU. VDK aģentu kartotēkas saturs un tajā iekļuvušās personas nav izstāstāmas vienā publikācijā. Skaidrs, ka katram, kurš vēlas apmierināt savu ziņkārību, tā jāapmeklē pašam. Jo tā ir informācija, kas, pat samērā pavirši pārskatot, rada daudz pārdomu.

LA.lv

December 21, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viedoklis par internetā publicēto LPSR VDK aģentūras kartotēku

Publicējam Publiskās atmiņas centra padomes locekļa, pētnieka Mg. sc. pol. Didža Šēnberga viedokli par Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva tīmekļvietnē publicēto LPSR VDK aģentu kartotēku *.pdf datņu paplašinājuma formā.


LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskats *.pdf datnes paplašinājuma formā ir pieejams šeit.

Viedoklis par publicēto LPSR VDK aģentu kartotēku *.pf datnes paplašinājuma formā ir pieejams šeit.

Šis raksts nav zinātniskais pētījums un nav zinātniskais komentārs, bet sniedz viedokli par LPSR VDK aģentu kartotēku, lai atbildētu uz atsevišķiem jautājumiem, kas varētu rasties plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, studējošajiem un sabiedrības interesentiem. Konkrētais raksts nav padziļinātas pētniecības rezultāts, bet tapis 2018. gada 20. decembrī.

Aplūkojot pieejamo LPSR VDK aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, jāizvairās no absolūtas kvantitatīvas analīzes vairāku iemeslu dēļ, no kuriem būtiskākie ir kartotēkas nepilnīgums un aģentu darba un personas lietu žurnālu nepilnīgums. Līdz ar to, ja, aplūkojot kartotēku, minēts skaits vai īpatsvars, tad šie skaitļi nav galīgi un noteikti jāprecizē turpmākās izpētes gaitā. Viens no iemesliem ir arī tas, ka vienai un tai pašai fiziskai personai kartītes var būt vairākas. Tomēr varam apskatīt dažas tendences un kliedēt kādus sabiedrībā populārus mītus.

Parasti par LPSR VDK aģentu kartotēku eksistē mīti.

Piemēram, «komunistus nevervēja». Kartotēkā ir ne mazāk kā 350 PSKP biedru un kandidātu, kas būtu nedaudz zem 10%. Piemēram, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas publicētā VDK instrukcija aizliedz vervēt konkrētas nomenklatūras amatpersonas[1]. Piemēram, tās 3.15. apakšpunkts paredz, ka PSKP un VĻKJS biedrus, partijas un komjaunatnes Komiteju biroju locekļus, partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, partijas un komjaunatnes aparāta, PSRS Bruņoto Spēku politorgānu, savienoto un autonomo republiku Augstāko Padomju un vietējo Tautas deputātu padomju atbildīgos un tehniskos darbiniekus, arodbiedrību, tiesu un prokuratūras darbiniekus nedrīkst izmantot kā aģentus, rezidentus, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētājus.

Ar instrukcijas 3.15. apakšpunktu var apgāzt vēl vienu mītu «nav kartotēkā, nebija aģents». Ja kādu ievēlēja PSKP pirmorganizācijas sekretāra amatā, pieņēma darbā PSKP vai VĻKJS, tad aģenta lieta un kartīte bija jāiznīcina. Līdz ar to skaidrs, ka personām, kas bija PSKP, VĻKJS un citos 3.15. apakšpunktā minētajos nomenklatūras amatos, kartītes neesamība ir dabiska, neatkarīgi no tā, vai konkrētā persona bija aģents vai nebija. Personas no aktīvās kartotēkas arī izslēdza. Lietas nododot arhīvā, uz kartītes raksta, piemēram, «izslēgts izmantošanas neiespējamības», «atteikuma sadarboties», «slimības, vecuma dēļ».

Piemēram, 1913. gadā dzimis aģents, vervēts 1949. gadā, jau 1986. gadā var tikt izslēgts «lielā vecuma dēļ», kaut sasniegti vien 73 gadi. LPSR VDK «operatīvā interese» zuda, kad persona sasniedza 80 gadu vecuma slieksni, tad, teiksim, arī iznīcināja filtrācijas lietas. Vēl piemērs. 1915. gadā dzimusi persona, kas vervēta 1948. gadā, tiek 1982. gadā izslēgta no aktīvās aģentūras vecuma dēļ –67 gadu vecumā. Tajā pat gadā šī paša iemesla dēļ izslēdz 1918. gadā dzimušo – 64 gadi. Izslēgto lietas no arhīva kaut kad arī iznīcināja, tad arī kartītes.

Nākamais mīts ir, ka LPSR VDK aģentūras kartotēkā pamatā atrodas «inteliģence» vai latviešu intelektuāļu vārdi un uzvārdi.

Pieejamā LPSR VDK aģentūras kartotēka liecina, ka pārstāvētas visas sabiedrības šķiras, slāņi un nodarbošanās daudzveidīgums PSRS okupētajā Latvijā. Iepazinos ar informāciju par vairākiem tūkstošiem LPSR VDK aģentūras kartotēkas kartītēm, arī nedaudz mazāk kā četriem simtiem sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas lietām tiesā. Piemēram, kartotēkā minēti ne mazāk kā 110 dažādi inženieri, ne mazāk kā 70 autovadītāji un automehāniķi, ne mazāk kā 68 elektriķi un elektromontieri, 62 dažādi meistari, 38 mehāniķi, 27 atslēdznieki, 25 brigadieri, 25 stūrmaņi, 25 matroži, ne mazāk kā 20 meža darbinieki, vismaz 15 traktoristi, vismaz 10 kolhoznieki, 10 mājsaimnieces, 10 mašīnisti, 10 motoristi, kā arī ne mazāk kā 36 personas, par kurām nodarbošanās minēta “nestrādā” un ne mazāk kā 40 pensionāri. Vismaz 40 personas definēti kā strādnieki. Arī ne mazāk kā 100 studentu. Vismaz 225 gadījumos, lai arī norādīta institūcija, nav norādīts amats vai nodarbošanās. Protams, LPSR VDK aģentu kartotēkā norādīti arī izglītības, zinātnes un kultūras darbinieki, taču to ir mazākums iepretim strādniekiem un kalpotājiem. Studējošie pirms pirmā diploma ieguves PSRS šķiru izpratnē skaitījās strādnieki.

Aģentu kartotēkas personu izglītības līmenis liecina pret mītu par “inteliģenci”. Vidējā un nepabeigta vidējā izglītība nav retums. Protams, vēlākajos PSRS okupācijas gados vidējais izglītības līmenis aģentiem pieaug. Savukārt 1949. gadā Alūksnes mežsaimniecībā savervētā 41 gadus vecā mežsarga izglītības līmenis ir četras pamatskolas klases, tajā pašā gadā savervēta 20 gadus jauna dzelzsceļnieka izglītība sešas pamatskolas klases, tikpat klašu 1950. gadā savervētam 26 gadus jaunam atslēdzniekam. Iepazinos gan tikai ar 12 kartīšu datiem, kuru personām ir 4–5 klašu izglītība, tie ir lauksaimnieki, kolhoznieki, strādnieks, autovadītājs, dārkopis, vairākas nestrādājošas personas. Savukārt ar 6 klašu izglītību iepazinos ar 36 personu kartīšu datiem, 7 klases apguvušas jau 49 personas, to vidū, piemēram, radiodarbnīcas priekšnieks, kolhoza priekšsēdētājs, Ventspils naftas bāzes brigadieris, Armijas, aviācijas un flotes brīvprātīgas veicināšanas biedrības (DOSAFF) rajona komitejas priekšnieks, stacijas priekšnieks, vairāki kuģu kapteiņi, iepazinos ar 130 pamatizglītību ieguvušo personu kartītēm, 1077 kartīšu informāciju, kur norādīta vidējā, vidējā speciālā un vidējā tehniskā izglītība, 71 kartīti ar nepabeigtu augstāko izglītību. Reti, bet atsevišķās kartītēs izglītība ir konkretizēta. Lai arī visiem garīdzniekiem tas nav norādīts, tomēr vismaz trim personām norādīta augstākā teoloģiskā izglītība – Nīcgales un Raipoles katoļu draudžu priesteriem un vienam luterāņu mācītājam, vienam milicim “2 kursi Omskā” [milicijas skolā]. Lai arī kartotēkā norādīti zinātņu kandidāti un zinātņu doktori, tikai trim kartotēkas fiziskām personām – vienam LPSR ZA Fizikālās enerģētikas institūta līdzstrādniekam, vienam P. Stučkas LVU Fizikas institūta un vienam LPSR ZA Koksnes ķīmijas insitūta tiešā tekstā norādīts zinātņu kandidāta statuss, vienai personai ir norādīta augstākās PSKP partijas skolas izglītība.

Nākamais mīts, ka LPSR VDK aģenti bijuši vienīgi paši latvieši.

Nekavēšos pie latviešu un krievu īpatsvara savstarpējā salīdzinājuma, jo, ievērojot, ka LPSR aģentu kartotēka aptver nelielu daļu no darba un personas lietu žurnālos minēto aģentu skaita, tas varbūt nebūtu korekti. Minēšu, ka iepazinos ar 61 baltkrieva, 61 ebreja, 49 ukraiņu, 35 poļu, 19 lietuviešu, 14 vāciešu, 7 armēņu, 6 tatāru, 4 rumāņu (dēvēti par “moldāviem”), 2 azeru, 1 beļģa, 1 bulgāra, 1 čečena, 1 dāņa, 1 igauņa, 1 kabardieša, 1 mordovieša, 1 soma, 1 tadžika LPSR VDK kartītēm.

LPSR VDK aģentu kartotēkā iekļauto vecumgrupa.

Ne mazāk kā 100 LPSR VDK aģentu kartotēkā iekļautajām personām šogad – 2018. gadā – apritētu simt un vairāk gadu. Vecākā persona, par kuru lasīju, ir 1882. gadā Liepājas apriņķī dzimušais, augstāko izglītību ieguvušais un Mežaparkā dzīvojošais Ādams Grēbers Oto dēls, par kuru norādīts, ka tas kā bezpartejisks pensionārs esot drošības dienestu darbinieka Pankratova savervēts 18. darba jaunatnes vakara vidusskolā 1938. gada 23. jūlijā, vervēšanu sankcionējis Badamjancs, sevārds – KAZANSKIJ. Pensionētais skolotājs no Aizputes Grēbers bija LSDSP biedrs, aktīvs Skolotāju savienības dalībnieks, Latvijas Skolotāju slimokases darbinieks un mira 1961. gadā, te gan iespējama kļūda vecumā, jo minēts ka viņš dzimis arī 1887. gadā, taču jebkurā gadījumā tas ir vecākais kartotēkā manis sastaptais. Kā netipiski sena gadagājuma kartotēkā varu minēt arī 1896. gadā dzimušo Annu Aigari Kristapa meitu, kura dzīvoja pašreizējā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 4 un bija LPSR Lauksaimniecības ministrijas tehnoloģe ar segvārdu KRASNOJARKA, savervējis valsts drošības dienestu Rīgas pilsētas daļas darbinieks Stelmaks 1939. gada 18. maijā. LPSR VDK aģentu kartotēkā norādītās personas, kas dzimušas no 1900. gada līdz 1918. gadam, aprakstītas kā vervētas visplašakajā laika posmā – aplūkoju datus par šo personu kartītēm, kas vervētas no 1940. gada 6. februāra līdz 1985., 1986. un pat 1988. gadam – pēdējās kā tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāji. No 1919. gada līdz 1938. gadam dzimušas ne mazāk kā 510 aģentu kartotēkā iekļauto personu, tātad tām šobrīd apritētu 99 līdz 80 gadu. Iepazinos ar vēl ne mazāk kā 100 kartīšu datiem, kurās personas dzimušas līdz Latvijas Republikas okupācijai 1940. gadā. Jaunākās personas, ar kuru kartītēm iepazinos, dzimušas 1971., 1972., 1973. gadā – piemēram, Malnavas tehnikuma 1971. gadā dzimušo 10. klases skolēnu, aģentu AKSPERU vervējis Ludzas rajona daļas darbninieks Volkovs 1988. gada 10. jūnijā, kad audzēknim bija 17 gadu. Alternatīvajā dienestā LPSR VDK “Z” (konstitucionālās iekārtas aizsardzība, bijusī 5. “ideoloģiskā” daļa) darbinieks Kļimovs aģentu BOROVIK vervējis 18 gadu vecumu sasniegušu 1991. gada 8. augustā, dažas dienas pirms neveiksmīgā “Augusta puča” un LPSR VDK aizliegšanas. 1967. gadā līdz 1973. gadā dzimušie vervēti lielākoties kā skolēni (“audzēknis”), kursanti un strādnieki, izņemot vienu milici un vienu brigadieri.

Jāpieskarās arī vervēšanas laikam. Jāatspēko mīts, ka aģentus beidza vervēt Atmodas laikā. Protams, kā zināms, žurnālu ierakstu nav kopš 1987. gada 12. janvāra, tātad par tālāko laika periodu pārliecināties ir salīdzinoši sarežģītāk, taču kartotēkā norādīts vervēšanas laiks. Iepazinos ar 24 kartītēm, kas noformētas 1991. gadā, 50 kartītēm no 1990. gada, 91 kartīti no 1989. gada.

Aģentu darba vietas, kā jau var spriest no profesiju un amatu dažāduma, arī ir visdaudzveidīgākās. Pieskaršos tikai dažām īpatnībām. PSRS institūciju nosaukumi bija gari un sarežģīti, tika lietotas abreviatūras, konvencionāli un kolokviāli saīsinājumi. Tā, ka kartīte ir tikai meklēšanas instruments darba un personas lietai vai arhīva lietai pastāvīgās glabāšanas kartītēm, tad institūcijas nosaukums šeit parasti ir saīsināts un visbiežāk atspoguļots nepareizs. Kartīte ir fiziski neliela, līdz ar to, piemēram, nosaukumu “PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības Ceļojumu pārvalde” ierakstīt ir praktiski neiespējami, līdz ar to ir rakstīti pašizdomāti saīsinājumi. Atsevišķos gadījumos tos var būt grūtāk atšifrēt, līdz ar to šobrīd arī aptuvenu statistiku par iestādēm veidot nav lietderīgi. Veiksmīgāki ir gadījumi, kad lietotas pieņemtās PSRS un LPSR institūciju abreviatūras, piemēram, kirilicā “Latgiprodortrans” – Latvijas Valsts ceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūts, “Latgiprogorstroj” – Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts un tā tālāk. ŽER, ŽEK, ŽEU, DzER — «Dzīvokļu ekspluatācijas rajons» jeb namu pārvalde. Piemēram, AK-12 ir konkrēts “abonenta kastītes” uzņēmums, savukārt, v/č-11143 ir konkrēta PSRS Bruņoto spēku karaspēka daļa. Virkne kolhozu nosaukumi ir nepareizi vai neprecīzi, tie ir jāskata kopā ar attiecīgo LPSR rajonu, kur adresē pierakstīta fiziskā persona. Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība katra pierakstīta ar vismaz pieciem dažādiem un nepareiziem nosaukumiem. Piederība reliģiskai organizācijai ir pierakstīta aptuveni – gan katoļu priesteru, gan evenģēliski luterisko mācītāju, gan Austrumu ortodoksālās baznīcas kalpotāju gadījumā ir minētas gan atsauces uz draudzi, gan uz baznīcu kopumā. Piemēram, iekšlietu struktūru aģentu gadījumā LPSR Iekšlietu ministrijas līmenī akcents ir likts uz ministriju, bet rajonu līmeni ir visai nosacīti apzīmējumi, kas uzreiz nerada priekšstatu par to, cik daudz milicijas darbinieku bijis aģentu vidū. LPSR lekšlietu ministrijas sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulācijas apkarošanas pārvalde (OBHSS) un attiecīgās rajonu struktūrvienības minētas tikai kā šis akronīms. Atsevišķos gadījumos iestādes vietā vervētājs ir ierakstījis dienesta pakāpi kā gadījumā ar Ludzas rajona iekšlietu pārvaldes inspektoru, kur iestāde ir “vecākais milicijas leitnants”.Gan LPSR Zinātņu akadēmijas gadījumā, gan Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes gadījumā daļā kartotēkas ir norādes uz konkrētām struktūrvienībām – institūtiem, fakultātēm, laboratorijām, observatoriju, daļā norāžu nav. Brīvo profesiju pārstāvji bieži definēti kā savas darba vietas darbinieki – piemēram, monumentālās glezniecības mākslinieks kā Teodora Zaļkalna LPSR Valsts mākslas akadēmijas vecākais pasniedzējs, rakstnieks kā šīs akadēmijas bibliotēkas vadītājs. Bieži konkrētu institūciju iespējams noskaidrot tikai no dzīvesvietas kā gadījumā ar Jelgavas rajonā esošas narkoloģiskās slimnīcas dārznieku. Līdzīgi Daugavpils vai Rēzeknes pedagoģisko institūtu var atpazīt vienīgi kontekstā ar fiziskās personas dzīvesvietu, jo kartītē norādīts “fizkultūras pasniedzējs, pedinstitūts”, “direktora vietnieks, pedskola”. Tajā pašā laikā militāri-rūpnieciskajā kompleksā ietilpstošās Ar Oktobra Revolūcijas ordeni apbalvotās ražošanas apvienības “Alfa” gadījumā pēkšņi norādīta konkrēta 210. daļa.

Atsevišķas piezīmes par PSRS valsts drošības dienestu struktūrvienībām, kuras vervējušas personas. Iepazinos ar 57 LPSR VDK 1. daļas (izlūkošana) darbinieku izveidotajām kartītēm, 120 LPSR VDK 2. daļas (pretizlūkošana) veidotajām kartītēm, 25 LPSR VDK 3. daļas, 54 – 4. daļas, 80 – 5. daļas (ideoloģiskā pretizlūkošana) un tā tālāk, taču vēlos vērst uzmanību uz dažām īpatnībām. Piemēram, 1944. gada 20. septembrī Slokas kūdras rūpnīcā vervē PSRS attiecīgā kara apgabala struktūrvienības, 1944. gada 19. novembrī Smiltenes mežniecībā aģentu savervē 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija, kā arī vienlaikus Smiltenes iekšlietu daļa (pārvalde), vairākos gadījumos personas savervējis PSRS VDK Robežsardzes karaspēks, Abrenes apriņķa Iekšlietu tautas komisariāta nodaļa 1939. gada 16. maijā (!) un kādu Abrenes ģimnāzijas skolēnu 1940. gada 13. jūnijā, VDK nodaļa pie LPSR Ministru Padomes. Arī, piemēram, Baltkrievijas kara apgabala valsts drošības dienesta struktūrvienības, Baškīrijas APSR VDK 2. daļa, PSRS Bruņoto spēku Brestas pilsētas garnizona sevišķā daļa, vairāki desmiti citu PSRS Bruņoto spēku karaspēka daļu sevišķo daļu, Tadžikijas PSRS VDK, Kazahijas PSR VDK, īpaši Ceļinogorodas apgabala, Tomskas apgabala VDK, Vorkutas apgabala VDK, Odesas apgabala VDK, Volgogradas apgabala VDK, Kaļiņigradas apgabala VDK, Kirovas apgabala VDK, Murmanskas apgabala VDK, Komi APSR VDK, Ļeņingradas apgabala VDK, Maskavas pilsētas VDK, Lietuvas PSR VDK, kā arī, protams, LPSR VDK republikas pakļautības pilsētu un rajonu daļas un nodaļas, kas ir vairākumā. Dažiem LPSR VDK aģentiem 20. gadsimta astoņdesmitajos gados kā vervētājs norādīta LPSR lekšlietu ministrijas sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulācijas apkarošanas pārvalde, kas rada likumsakarīgu jautājumu, kāpēc pret OBHSS un LPSR iekšlietu ministrijas vadību likumdevējs noteicis citu tiesisku regulējumu kā LPSR VDK. Kā zināms, SMERŠ nebija viena organizācija, bet trīs institucionālās struktūras ar vienu nosaukumu – PSRS Aizsardzības tautas komisariāta galvenā pretizlūkošanas pārvalde jeb armijas smeršs, kā arī PSRS Kara flotes tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pretizlūkošanas nodaļa, savukārt atsevišķas personas ir savervējis tieši armijas smeršs, kas rada jautājumus par to, cik morāli pareizi ir normatīvie akti par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu, kur šis jautājums nav risināts. Vervēšanas institūciju vidū ir arī spaidu darbu nometņu valsts drošības institūciju daļas.

Sīkāk neaplūkojot to, kādu informāciju sniedz kartotēkā ietilpstošās aģenta kandidāta jeb vervēšanas kandidāta, rezidenta, tikšanās dzīvokļa turētāja vai konspiratīvā dzīvokļa turētāja kartītes, īsi aplūkošu jautājumu, kādu tipveida informāciju sniedz LPSR VDK aģenta kartīte. Par piemēru izvēlējos Mavrika Vulfsona kartīti, jo viņa politiskā pārliecība un darbība jau 1940. gadā ir pieejama publiskos resursos. Kartīte sniedz informāciju, ka Mavriks Vulfsons Hermaņa dēls, dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā, dzīvojošs Mednieku ielā 4–13, Rīgā, Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmija mācībspēks (kartītē – Mākslas akadēmija), PSKP biedrs, ebrejs, ieguvis augstāko izglītību, ar segvārdu “GRANT”, LPSR VDK 1. daļas (izlūkošana) 2. nodaļas darbinieka Pumpura savervēts 1983. gada 11. oktobrī, ko sankcionējis 1. daļas priekšnieks Gunārs Pudels, 1988. gada 28. augustā izslēgts “turpmākas izmantošanas neiespējamības dēļ, vecuma dēļ”. Norāde par izslēgšanu dažādu iemeslu dēļ sastopama nelielai daļai kartīšu. Atsevišķos gadījumos norādīts konkrētāks iemesls, piemēram, kāds 1937. gadā dzimis un 1963. gada 15. aprīlī savervēts Latvijas Valsts universitātes docents, zinātņu kandidāts un PSKP biedrs 1982. gada 6. aprīlī neilgi pirms 45 gadu vecuma sasniegšanas “izslēgts turpmākas izmantošanas neiespējamības dēļ, jo pārlieku liela spirtoto dzērienu patēriņa dēļ pilnībā degradējies”. Kāds 1929. gadā dzimis dzelzceļnieks, kas savervēts divdesmit gadu vecumā 1949. gada 20. oktobrī, 1954. gadā izslēgts “par dezinformāciju”, citam norādīts, ka tas 1949. gada 17. februārī izslēgts un arestēts kā dubultaģents. Cits aģents nav tieši atzīmēts kā izslēgts, bet norādīts, ka tas 1980. gada 14. martā izbraucis uz ASV, vēl kāds 1981. gada 13. augustā izbraucis uz Izraēlu. Aģenti izslēgti kā iemeslu minot slimību un tālākas izmantošanas neiespējamību bez paskaidrojumiem. Daži izslēgti atteikšanās sadarboties dēļ. Protams, jāņem vērā, ka nav izslēgtas arī cilvēciskas kļūdas, kad LPSR VDK darbinieks aizpildīja izslēgšanas iemeslus, tā kāds 1949. gadā savervēts aģents arestēts 1954. gada 31.aprīlī.

Kā iepriekš minēts, šis viedoklis nav pētījums, bet 2018. gada 20. decembrī, atbildot uz kolēģu jautājumiem, radušās pārdomas, kas tiks papildinātas. Plašāka informācija – vdk@lu.lv

 


[1] https://www.lu.lv/en/jf/par-mums/ul-media/news/zina/t/25687/

 

 

December 20, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uz VDK aģentiem un «čekistiem» datu regula neattiecas

Latvijas Nacionālais arhīvs savā mājaslapā publicēs Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēku jeb tā sauktos “čekas maisus”. Publiskojot to saturu, daudz tiek piesaukta datu aizsardzība, bet sabiedrības tiesības zināt aģentu vārdus liekamas augstāk par šo personu tiesībām uz privātumu.

ĪSUMĀ:

  • Arhīvs: Problēmām ar datu aizsardzību nevajadzētu būt.
  • Uz VDK darbiniekiem un aģentiem datu aizsardzības regula neattiecas.
  • VDK ziņojumos trešo personu sensitīvus datus gan sargās.
  • Par tiesvedības riskiem ekspertiem ir dažādas domas.

Reģistrēšanās ar savu personas kodu apmaiņā pret piekļuvi VDK kartotēku arhīvam internetā nepieciešama, lai varētu identificēt cilvēkus, kas apskata un apstrādā kartotēkā esošo personu datus.

Daļa dokumentu satur dažādus personas fiziskos datus, kuru dēļ pētniekiem savulaik atteikta pielaide tiem. Arhīvā norāda, ka interneta datu bāzē pagaidām būs redzami tādi fizisko personu dati kā vārds un uzvārds, dzimšanas gads, dzīvesvieta, darba vieta, segvārds. Problēmas ar datu aizsardzību tie vairs nevarot sagādāt.

“Šie dokumenti ir sastādīti padomju periodā, līdz ar to tur nekādu personas kodu nav un nevar nemaz būt. Arī darba vietas un adreses ir uz to brīdi, kad viņi tika savervēti un kad viņi darbojās. Otrkārt, arī likums nosaka, ka šī ir vienkārši informatīva publikācija,”  skaidroja Nacionālā arhīva vadītāja Māra Sprūdža.

“Sabiedrībai ir tiesības zināt, un no 1991. gada nu vesela paaudze izaugusi,” norādīja VDK izpētes komisijas vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Čekas maisu atvēršana. Ko publiskos decembrī?

Avots: “LV portāls”

10 612 kartītes no VDK aģentūras alfabētiskās uzskaites:
Par VDK aģentūru, vervēšanas kandidātiem, izslēgto aģentūru,  ziņas par VDK 1. daļas (nodarbojās ar izlūkošanu) aģentūru, kura gatavojās izbraukt uz ārzemēm vai darbojās PSRS teritorijā, kā arī par vervēšanas kandidātiem īpašajam periodam – kara vai citam neparedzētam gadījumam.4141 kartīte  no VDK aģentūras statistiskās uzskaites kartotēkas:
Darbojošies aģenti, sakārtoti pēc darbības jomām un VDK teritoriālajām apakšvienībām.

Abās šīs kartotēkās kartītes ir identiskas, atšķirīgs ir tikai to kārtošanas veids.  

Kartītēs ir: personas vārds, tēvavārds, dzimšanas gads, vieta, adrese, darbavieta un ieņemamais amats, vervētāja uzvārds, amats, priekšnieka uzvārds, kurš apstiprinājis vervēšanu, vervēšanas datums, atzīmes par aģenta izslēgšanu.

75 kartītes no VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkas: Personas, kas uz sabiedriskiem pamatiem sniedz palīdzību drošības orgāniem pretizlūkošanas darbā rūpniecības un transporta, kā arī atsevišķās Aizsardzības ministrijas iestādēs un objektos. Viņu uzdevums – strādāt aģentiem un uzticības personām.

Ārštata darbiniekiem nav segvārdu, taču ir lietas numurs un abreviatūra, kas veidota no vārda, uzvārda un tēva vārda pirmajiem burtiem.

Minētajās kartotēkās fiksēts ap četrarpus tūkstošiem VDK aģentu. Taču precīzu skaitu varēs noskaidrot tikai pēc šo dokumentu digitalizācijas, jo viena un tā pati persona varēja būt iekļauta vairākās kartotēkās.

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komitejas apraksti pilnā apjomā:  69 apraksti, 11 589 lietas.

Dokumenti no 1946. līdz 1991. gadam, satur LKP CK saraksti ar citām institūcijām, sēžu protokolus un stenogrammas, kā arī 2026 personas lietas, kurās apkopota informācija par LKP CK darbinieku karjeru.

1988.gada VDK darbinieku telefongrāmata.

Decembrī publiskojamo VDK dokumentu ieskenētas kopijas internetā būs pieejamas PDF formātā ar ierobežotām meklēšanas iespējām.

Ar kompartijas vadību saistītie dokumenti būs pieejami nākamgad.

LV portāls

Šogad spēkā stājusies fizisko personu datu aizsardzības regula, bet uz VDK tā gan nav attiecināma.Uz VDK darbiniekiem un ar čeku saistītām personām neattiecas Vispārīgās datu regulas tiesības lūgt dzēst datus vai tos labot, vai liegt piekļuvi datiem.

Atbildīgās amatpersonas skaidro, ka šajā gadījumā pienākums publicēt datus noteikts likumā. Tā kā tās ir vēstures liecības, to slēpšana vai izmaiņas to saturā būtu pretrunā likuma mērķim.

“Labot jau arī var tikai tos datus, kas, iespējams, ir neprecīzi vai vairs nav nepieciešami personas datu apstrādei. Likums nosaka, ka šie ir paredzēti publicēšanai, kādā apjomā, un tiek publicēti vēsturiskie dokumenti, kuros ir šie ieraksti, kādi viņi ir. Tur šobrīd labot kaut ko – tas būtu pilnīgi pretēji jebkurai loģikai un publicēšanas mērķim,” uzsvēra Datu valsts inspekcijas direktora vietniece Lāsma Dilba.

No nākamā gada maija internetā sāks publiskot nākamos ar VDK darbību saistītos dokumentus: protokolus, VDK aģentu lēmumus un ziņoto. Tur sensitīvu datu esot ļoti daudz: gan par saslimšanām un diagnozēm, seksuālo orientāciju. Arī par to, kurš ir adoptēts vai kurš krāpis laulāto.

“Tie būs lēmumi, tie būs protokoli. Publicēsim arī interesantākos aģentu ziņojumus. Nu šeit tiešām būs personas datu aizsardzība – trešās personas, izsekotās personas tiks aizklātas, un arī attiecībā gan uz darbiniekiem, gan ziņotājiem – viss, kas ir saistīts ar personīgo dzīvi, ar veselību, arī tiks aizklāts,” skaidroja Srūdža.

Eksperti gan nav vienisprātis par to, vai līdz ar šo datu publiskošanu sagaidāmi iespējami tiesvedības riski.

VDK pētnieku ieskatā šie dokumenti tapuši padomju, nevis  brīvās valsts vēsturē. Līdz ar to Latviju tiesā sūdzēt nebūtu loģiski. Arhīva direktore gan domā citādāk.

“Nu, visādā ziņā tādu viedokli, ka kāds varētu vērsties tieši pret arhīvu, mēs tādas problēmas neredzam. Jautājums ir, vai kāds varētu vērsties Satversmes tiesā un apšaubīt šo likumu? Tā ir cita lieta,” pauda Sprūdža.

KONTEKSTS:

Jau ceturtdien, 20. decembrī, sabiedrība varēs iepazīties ar VDK dokumentu pretrunīgāko daļu – aģentu kartotēku. Tajā ir aptuveni 4500 aģentu kartīšu.

Saeima 4. oktobrī atbalstīja likuma grozījumus, kas paredz Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē jau šogad publicēt vairākus bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentus jeb tā sauktos čekas maisus. Plānots, ka starp šogad publicējamajiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka. Pēcāk paredzēts publicēt arī citus ar VDK darbību saistītus dokumentus.

Jau 2014. gada maijā Saeima bija pieņēmusi likuma grozījumus, kas paredz pēc VDK izpētes komisijas darba beigām, tas ir, pēc šā gada 31. maija, publiskot VDK dokumentus, tiesa – Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apjomā. VDK zinātniskās izpētes komisija gan ne reizi vien norādījusi uz šķēršļiem, lai strādātu ar Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajiem “čekas maisiem”. Tikmēr valsts vadītāji «čekas maisu» pētniekiem pārmeta nesadarbošanos ar SAB.

December 19, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pašlustrācija. Jānis Peters

Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu sarunu turpināt un atklāt savu stāstu visai sabiedrībai.

Sarunas ar dzejnieku Jāni Peteru fragmenti izmantoti filmā “Lustrum”; sadarbībā ar filmas veidotājiem piedāvājam pilnu sarunu (skat.video raksta sākumā).

Jānis Peters (1939) ir latviešu dzejnieks. Latvijas Rakstnieku savienībā bijis valdes sekretārs, dzejas konsultants un valdes pirmais sekretārs. Laikā no 1991. līdz 1992. gadam bijis Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, laikā no 1992. līdz 1997. gadam ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā. Peters saņēmis arī vairākus apbalvojumus: Sv. Marka ordeni Venēcijā, Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākas ar literāro profesionālo darbību saistītas balvas.

“Lustrum”: Bail nebija?

Jānis Peters: Toreiz nevienam bail nebija. Atmodas laikā – 1988. gadā vēl milzīga atmoda nebija, bet Maskavā bija perestroika. Maskavieši zināja vairāk un nebaidījās gandrīz ne no kā. Mums jau tādu rakstnieku nebija, kas parakstītu protesta vēstules – pilnīgi pretpadomju.

Mums nebija Solžeņicina, cilvēktiesību aizstāvju, kas stāv uz ielas pie mauzoleja, – visas šīs grupas.

Tiem, kam bija sakari ar Maskavas rakstniekiem… Mums bija īsta draudzība ar Vozņesenski, Jevtušenko, Okudžavu, Dovlatovu, Ahmaduļinu. Neteiksim, ka ar revolucionāriem, bet liberāļiem, kuri kritizēja padomju sistēmu. Bet atļautības robežās. Tas bija cits laiks. Mēs tomēr, analizējot padomju iekārtu, aizmirstam, ka tā evolucionēja. Nevar salīdzināt Staļina laiku varbūt pat ar Hruščova un Brežņeva ne, kaut gan Brežņevs bija smagāks gadījums, nerunājot par Gorbačovu. Visi Rietumu avoti, ko esmu lasījis – grāmatas, politologi, vēsturnieki –, apgalvo, ka Gorbačovs patiešām gribēja pārveidot PSRS. Bet viņam nebija zināšanu, viņš nebija īsts intelektuālis – bija cilvēks tomēr no laukiem, no Stavropoles. Kaut arī bija diplomēts jurists, studēja vienā laikā ar Mamardašvili. Sieva skaitījās marksistiskā filozofe.

Nevaram notikumus vērtēt, šajā zināšanu un informācijas kalnā stāvot, un teikt: “Vai, kā tas tur rīkojās! Kāpēc Peters teica, ka Ļeņins teica tā un tā…” Te ir tā atbilde, ka es pratu runāt. Tauta man rakstīja vēstules – pakas! Paraksti daudzi – brīžiem 100. Zinātnieki, institūti – tas man ļoti glaimoja. Un man ar to plēnumu arī pietika.

Pēc tam nekas nesekos?

Ievadrunā teicu, ka rīkojamies atbilstoši PSKP 19. konferences nostādnēm.

Jūs tā domājāt?

Jā. Uzņēmu ar sajūsmu perestroikas nostādnes. Varat smieties – es jau biju priecīgs un apreibis no tā, ka 87. gadā ceļmalās uz Salacgrīvu un Kuivižiem bija privātie cilvēki, kas cepa šašliku. Drīkstēja. Padomju apstākļos tas bija kas neparasts. Tas bija sākums, iedīglis t.s. kooperatīviem un daļēji privātīpašumam. Mēs to plēnumu arī veltījām 19. konferencei. Reigans bija Maskavā. Viņš pieņēma Modri Plāti un padomju disidentus. Tie tika ielūgti oficiālās pusdienās pie Reigana Maskavā, ASV vēstniecības savrupmājā. Starp tiem arī mācītājs Plāte, stipri liels revolucionārs.

Izsauca jūs pie sevis CK?

Ielūdza uz biroju un teica… Viņi nezināja… Visa Padomju Latvijas nomenklatūra, VDK ieskaitot, nezināja, kas notiek. Nesaprata Gorbačovu: ko viņš grib, kas pareizi, kas ne, kā tagad jādara. Skatījās apkārt.

Ģenerālis Zukulis man pienāca CK koridorā klāt: “Vai jūs nevarētu atnākt uz VDK kolēģiju un izstāstīt, kas valstī notiek?” Es neaizgāju. Bet Jakubāns aizgāja, pateica, ka viss notiek labi un pareizi – tā kā ģenerālsekretārs un CK vēlas. Viņi bija apmulsuši galīgi. Tāpat kā Maskavā: vieni apmulsuši, otri priecājās.

Gorbačovam jau sāka rasties ienaidnieki. Tas nebija parasts. Sākumā visi viņam klanījās. Kam klanījās? PSKP CK ģenerālsekretāram – amatam, lai kas tur būtu bijis.

Kāpēc neaizgājāt uz VDK?

Nav vērts man tur iet. Man nelikās loģiska šī lieta. Bet Jakubāns ar savu humoru… Enerģisks, mazliet jokdaris, izstāstīja, ka viss pareizi.

Vai viņi jums uzticējās?

Nu, nē. Kādi viņi? CK tāpat kā visur bija divas nometnes. Tad jālasa lekcija. Domāju, ka vispār bija kādas trīs kompartijas visā PSRS no 18, 19 miljoniem biedru. Bija vecie, īstie, staļiniskie boļševiki – nerunāsim par ļeņiniskajiem, kam bija varbūt kādi ideāli, ieskaitot Linardu Laicenu, kuru nošāva utt. Vispār es par komunistiem nemaz nesaucu to partiju – tā bija boļševiku partija. Jo Ļeņins tādu nodibināja. Līdz 1953. gadam rakstīja: VK(b)P  – Vissavienības komunististiskā (boļševiku) partija. Vēl bija partijas, kurās bija Pikaso un Pablo Neruda. Boļševiku partija ir boļševiku partija – vēl tagad tā gribu dēvēt.

Tātad boļševiku daļa, kas bija nikna vēl. 1988. gads. Tad bija jaunā paaudze, kas uz kaut ko cerēja, – t.s. 20. kongresa paaudze, kurā Hruščovs atvēra gulaga vārtus. Masveidā izlaida cilvēkus. Nometnes kaut kādas vēl palika PSRS, bet masveidā cilvēki nāca mājās. Gulagi kā sistēma tika iznīcināta. Tā ir 20. kongresa paaudze: Vācietis, Ziedonis, varbūt sākumā Belševica.

Tad bija trešā kompartija – es tos saucu par partijas biedriem. Ne boļševiki, ne komunisti, bet partijas biedri, kuri ieņēma amatus: galvenais inženieris, rūpnīcas direktors, kolhoza priekšsēdētājs. Leģendārais Jānis Blūms, brīnišķīgs cilvēks, viņam 40. gadā boļševiki iznīcināja visu ģimeni, bet viņš bija Komunistiskās partijas (KP) biedrs un Sociālistiskā Darba Varonis. (..) Saimnieciski darbinieki, partijas-padomju aktīvs. Padomju darbinieks bija Alfrēds Rubiks, tīri labs Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Leca acīs partijas nomenklatūrai. Pugo teica: “Kā savadīt Rubiku?” Rubiks iestājās pret nomenklatūras izvietošanu jaunajā, sarkanajā mājā pretī (Gorkija ielā) 145. Ko panāca Rubiks? Ka partijas darbiniekus no turienes izliek, jo 20 vai 40 000 strādnieku gaida dzīvokļus.

Jūs tomēr esat nacionāli noskaņots dzejnieks. Kāpēc lai viņi jums uzticētos?

Tāpēc, ka es mācēju runāt. Es runāju ar visiem. Runāju ar LNNK, parakstīju Pilsoņu komitejas publisko [vēstījumu], ka esmu par pilsonību… (..) Mācēju runāt arī ar partiju. Noskaitīju trīs partijas visā PSRS, bet Latvijā bija vismaz divas partijas. Kad man tur bija jāiet pie kultūras daļas vadītāja, pie CK sekretāra… Es te putrojos. Ar dāmām no kultūras nodaļas, kur bija Nellija Janaus, kurai tagad skaistuma salons, nelaiķe Helēna Pētersone – normālas sievietes, partijas darbinieces. Gājām uz ēdnīcu CK, un dāmas teica: “Paskaties, kā mellie uz mums skatās!” Melnsimtnieki pie cita galdiņa. Tur jau bija sadursmes. Nacionālists. Tāds bija arī Ziedonis. Bet,

ja partija kaut ko nolēma, tad vienmēr bažīgi prasīja, ko par to teiks Ziedonis. Viņiem bija liela bijība.(..)  Viņi šausmīgi negribēja kaitināt inteliģenci. Lielo.

Vienīgais valstsvīrs, kas spēja saturēt PSRS, bija Staļins: uzsita dūri uz galda, nospieda gaili – nošāva. Noturēja kā valsti: sliktu, ļaunu, briesmīgu. Bet visi pārējie jau attīstījās relatīvi līdzīgi civilizētajai pasaulei. Es neslavēju nevienu – mani tikai ārkārtīgi uztrauc netaisnība, ka nenovērtējam personības. Viss labais, kas PSRS notika, nebija sistēmas dēļ, bet pateicoties cilvēkiem. Kāpēc mums ir šodien tik daudz labu padomju laika filmu? “Ceplis”. Jaunatne saka: visu aizliedza. Bet vēl tagad gribas redzēt.

Ar dzejnieku Jāni Peteru sarunājās režisors un žurnālists Gints Grūbe un Sanita Jemberga. Materiāls sagatavots LTV Kultūras raidījumu redakcijā sadarbībā ar studiju “Mistrus Media”. Montāžas režisors Guntis Lēmanis.

December 19, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

PUBLICĒTAJOS ČEKAS MAISOS NESPECIĀLISTI “NOLAUZĪS KAKLU”

Ja neprotat krievu valodu, nav pat vērts mēģināt. Kā jēgpilni urķēties čekas maisos, kurus tūdaļ publiskos


Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža norādījusi, ka dokumenti būs pieejami visi vienlaikus kā virtuālā izstāde, kurā būs ieskenētas tikai čekas savervēto aģentu kartītes bez sīkākiem paskaidrojumiem.

Būs jāburto rokraksti

Sprūdža prognozē, ka iedzīvotāju interese par čekas maisiem pirmajās dienās būs liela, taču informācijas sarežģītās meklēšanas dēļ, visticamāk, ātri apsīks. Jāuzsver, ka ieraksti kartītēs veikti rokrakstā krievu valodā un rokraksts ne vienmēr ir raiti izlasāms. Nebūs datorizētu meklēšanas iespēju. Tātad, lai atrastu konkrētu kartīti, interneta lietotājam vajadzēs “braukt cauri” līdz konkrētajam uzvārdam. Kartītes Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā publicēs līdz 2018. gada beigām.

Būs arī nepieciešama reģistrācija, bet tā nebūs grūta. Pietiks, ka norādīsiet savu e-pastu (nebūs vajadzīga sarežģītāka autorizēšanās, piemēram, ar e-parakstu vai internetbanku).

Vairāk nekā 4500 aģentu vārdu

Krievu alfabēta kārtībā būs sarindoti vairāk nekā 4500 aģentu kartīšu. Tajās būs redzams personas vārds un uzvārds, segvārds, ar kādu tā darbojusies, vervētāja uzvārds un kategorija. Tieši šai kategorijas sadaļai vēsturnieki aicina pievērst īpašu uzmanību. Ja kartītē būs ieraksts “Aģents”, konkrētais cilvēks, visticamāk, arī bijis čekas ziņotājs.

Bet var būt rakstīts arī “Potenciālais aģents”, tātad – persona, kas tajā brīdī, iespējams, vēl tikai vervēta un pat nav savervēta. Ir arī ieraksti “Konspiratīvā dzīvokļa turētājs” un “Rezidents”, kas liecina, ka konkrētais cilvēks koordinēja vairāku aģentu darbību. Tā arī ir galvenā šajās kartītēs atrodamā informācija, un konkrēti par personas paveikto tā neko nepasaka.

Vēsturnieki uzsver, ka sabiedrībai tas būtu jāņem vērā. Sprūdža norāda, ka pēc šiem dokumentiem nevar izspriest, vai persona ir sadarbojusies, aktīvi ziņojusi vai savervēta un pēc tam centusies neko nedarīt. “To nevar pateikt pēc šīs kartotēkas,” saka Latvijas Nacionālā arhīva direktore.

Kā adata siena kaudzē

Konkrēto personu varēs identificēt pēc adreses un darbavietas norādes. Te jāpiebilst, ka tiks publicētas jau arī mirušu simtiem aģentu kartīšu. Virtuālajā kartotēkā salīdzinoši viegli varēs atrast cilvēku, kuram nav ļoti izplatīts uzvārds, bet sarežģītāk tādu, kuram ir tāds pats uzvārds kā desmitiem citu aģentu, piemēram, Bērziņš vai Ivanovs. Aģenti nebūs sakārtoti pēc profesijām: garīdznieki, dzejnieki, inženieri, aktieri un citi.

Tātad, ja nezināt meklējamā vārdu, adresi un darbavietu, viņu uziet šajā kartotēkā būs tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Piemēram, ziņotājs jūsu padomju laikā apmeklētajā katoļu draudzē varēja būt kāds Jānis Kalniņš, kurš dzīvoja kaimiņpilsētā un strādāja par krāvēju veikalā. Šāda informācija nekādi neliecina, ka viņš varētu būt iefiltrējies kā ziņotājs kristiešu draudzē.

Kas par mani ziņojis?

Vai kāds konkrēti par jums ir ziņojis čekai, pašlaik personiski var noskaidrot, ar rakstveida pieprasījumu vēršoties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, iepriekš sazinoties pa tālruni 67227778 (likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 12. pants).

Centram par tā rīcībā esošajiem dokumentiem mēneša laikā jādod atbilde. Ja atbilde ir apstiprinoša, ir tiesības iepazīties ar šiem dokumentiem, ciktāl tas neskar trešās personas intereses, kā arī saņemt izrakstus no tiem. Politiski represētajiem ir tiesības pieprasīt un saņemt visu informāciju, tostarp informāciju par tiem VDK darbiniekiem un informatoriem, kuri bija iesaistīti čekas darbībās pret konkrēto personu.

Būs arī šoks

Jau vēstījām, ka aģentu kartīšu publicēšana daļā sabiedrības varētu radīt pamatīgu šoku. Anglikāņu baznīcā nesen notikušajā diskusijā par čekas maisiem “Noklusēt, aizmirst vai atzīt: par sadarbošanos ar padomju varu vēsturnieks Gatis Liepiņš, kurš darbojies VDK zinātniskās izpētes komisijā, teica, ka čekas maisos ir atrodami cilvēki no visa plašās Latvijas katoļu baznīcas garīdzniecības spektra – no vadības līdz parastiem draudzes kalpotājiem.

Līdz pat šim laikam baznīcā arī nav notikusi lustrācija vai diskusija par šiem jautājumiem, aģenti nav vēlējušies vai arī viņiem nav bijusi iespēja atklāti pastāstīt par savu sadarbību ar VDK.

VDK arhīva materiāli liecina, ka no 1953. līdz 1991. gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. Plašāka informācija Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā par čekas maisiem gaidāma 2019. gada maijā, kad plānots publicēt plašākus skaidrojumus.

December 17, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: