Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāds labums no zinātnieku sadarbošanās ar VDK

Rietumos nozagtas pretvēža zāles – kāds labums no zinātnieku sadarbošanās ar VDK

Lai gan par atrašanos čekas maisos visbiežāk var dzirdēt nopēlumu, to pētnieks Indulis Zālīte uzskata, ka, piemēram, zinātnieku sadarbošanās ar Valsts drošības komiteju (VDK), nesusi arī labumu, viņš atklāja “Delfi TV ar Jāni Domburu” studijā. Šai kontekstā raidījuma laikā tuvāk apskatītas Mārča Auziņa, Jāņa Stradiņa un Ivara Godmaņa kartītes.

Uz jautājumu par to, cik daudz latviešu zinātnieki, būdami aģenti, Rietumos nozaga svarīgas lietas un atveda tās šurp, Zālīte atbild ar “diezgan daudz”. Kā piemēru viņš min ārstniecības preparātu paraugus, kuriem mūsu ķīmijas institūtos atšifrēja struktūras, veica klīniskos pētījumus un sāka ražot kā savus. “Pretvēža preparāti, jaunas paaudzes anestēzijas līdzekļi. Mēs varam diezgan droši teikt, ka tie preparāti izglāba mūsu cilvēku dzīvību, diez vai es varētu kaut ko sliktu par tiem zinātniekiem teikt,” skaidro Zālīte.

Neilgi pēc VDK dokumentu nākšanas atklātībā skaidrojumu par atrašanos čekas maisos savā blogā publicēja bijušais Latvijas Universitātes rektors Auziņš. “Draugiem un kolēģiem, jo viņiem ir tiesības zināt,” teikts ieraksta sākumā. Pirms tam intervijās Auziņš gan apgalvoja, ka nav sadarbojies ar VDK.

Zālīte intervijā norāda, ka līdzīgi kā citi, Auziņš nu publiski runā par sadarbības faktu, bet ne par saturu. Raidījuma vadītājs tomēr atzīmē, ka blogā ir pieminēts, piemēram, tas, ka Auziņš pārkopējis publiski pieejamu referātu tēžu krājumu. “Tāpēc jau Padomju Savienība sabruka, ka visi kopēja atklātus dokumentus un veda,” ironizē Zālīte.

Čekas maisos atrodama arī akadēmiķa Stradiņa kartīte, tas gan nav pārsteigums, jo par šo faktu viņš pats informēja vēl 1995. gadā. Stradiņa kartīti “rotā” sarkans zīmogs ar uzrakstu “signaļnaja” jeb brīdinājuma. Ko tas nozīmē, nav zināms, teic Zālīte, jo skaidrojošie dokumenti nav pieejami, bet VDK darbinieki neatceras vai negrib atcerēties skaidrojumu.

Tāpat atrodama informācija, ka viņš 1987. izslēgts no aģentu rindām izmantošanas neiespējamības dēļ, ar paskaidrojumu, ka traucējis veselības stāvoklis. Aģentus varēja izslēgt dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā, jau pieminētais veselības stāvoklis, divkosība, pārcelšanas uz dzīvi citā republikā, nāve un citi apstākļi.

Jāatzīmē, ka kartītes, uz kurām redzama izslēgšana no aģentu rindām, bija plānots iznīcināt, bet nav paspēts. Zālīte pieļauj, ka ir bijusi daļa kartīšu, kuras likvidēt tomēr sanācis, bet to nu vairs nav iespējams uzzināt.

Godmanis, kurš pirms politiķa karjeras darbojās kā fiziķis un pasniedzējs, no aģentu rindām izslēgts 1990. gadā, redzams publicētajos dokumentos. Līdzīgi kā ar Stradiņa kartīti, šo bija plānots iznīcināt, bet nepaspēja.

Zālīte atklāj, ka ne vienmēr zinātnieki varēja zināt, ka sadarbojas ar VDK, jo vervētājs varēja strādāt piesega amatā, piemēram, kā vadītājs institūta daļai, kura atbild par braucieniem uz ārzemēm, tādējādi atskaites varēja tikt rakstītas, bet nezinot īsto adresātu. Bet bija arī daļa, kura skaidri apzinājās, ar ko ir darīšana, jo viņiem palīdzēja attīstīt noteiktas iemaņas vai iemācīties valodas, lai dotos uz ārzemēm. “Es esmu redzējis atskaites, kuras zinātnieki ir rakstījuši pēc ārzemju konferencēm, tur ir viena daļa satura, otra daļa ir pupu mizas,” teic Zālīte.

Uz čekas maisos esošo zinātnieku kartītēm visbiežāk atrodama atzīme par to, ka viņi sadarbojušies ar VDK pirmo daļu. LPSR VDK uzbūve liecina, ka pirmā daļa bija ārējā izlūkošana, kurai bija četri darbības virzieni: nelegālā izlūkošana, ārējā pretizlūkošana, zinātniski tehniskā izlūkošana un politiskā izlūkošana. Šai gadījumā tiek runāts par zinātniski tehnisko izlūkošanu.

Pilnu Dombura sarunu ar Zālīti vari noskatīties šeit.

January 17, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kaut viens čekists atvainotos!

Kaut viens čekists atvainotos! Politiski represētās Maijas Bergmanes dzīves stāsts


Maija Bergmane
Maija Bergmane

Maija Bergmane, kura ir arī aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa māte, ir politiski represētā. Pēc tam kad decembrī internetā tika publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb čekas maisiem, sabiedrībā tas raisīja lielu interesi un dažādas runas par aģentu kartītēs lasāmajiem uzvārdiem. Bet M. Bergmanei tas izraisīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vēlējās dalīties pārdomās ar “Latvijas Avīzi”, ko VDK darbība un čekas maisi nozīmē represētajiem cilvēkiem.

Atrāva vaļā rētas

M. Bergmane: Ieslēdzu “Rīta panorāmu”, dzirdu – čekas maisi, ieslēdzu Latvijas Radio, lai noklausītos laika prognozi, bet man stāsta par čekas maisiem. Atveru internetu, bet tur atkal čekas maisi, paņemu avīzi – tas pats. Izsita mani no sliedēm. Esmu stipra sieviete, no stipras dzimtas, bet nevaru savākties. Dzeram ar dēlu Jāni kafiju, viņš ir neizpratnē: mammu, kas ar tevi notiek? Asaras birst. Vakarā apguļos, un man uzpeld atmiņā daudzas Sibīrijā, bet īpaši pēc atgriešanās Latvijā pārdzīvotās ainas. Manām abām draudzenēm, kuras arī ir represētās, tieši tas pats. To, ko es varu piedot, es nevaru aizmirst. Tās rētas mums jau bija aizdzijušas, bet atrāva to kreveli vaļā. Varbūt ne līdz galam, bet atrāva. Būtu aizveduši tos maisus uz mežu, sadedzinājuši un melnu krustu virsū.

Vēsturniekiem ir sava misija – viņi raksta vēsturi. Bet tā ir mūsu likteņu vēsture. Es saprotu, tā ir jāizgaismo, bet man personīgi tas neko nedod. Es nerunāju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir jāzina mūsu vēsture, bet mums tas ir garām. Kaut vai viens čekists televīzijā mums atvainotos, vismaz tiem, kas vēl ir dzīvi. Par to, ka tomēr savu roku ir pielikuši pie tā, lai mēs nokļūtu Sibīrijā un pēc astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā, piedzīvotu pazemojumus, nicinājumu un visu pārējo naidīgo attieksmi, ko vien pret vienu kulaku ģimeni var paust. 1957. gadā, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu atbraucu no Omskas apgabala, man bija tikai septiņpadsmit gadu.

No pārdzīvojumiem noslīcinājās

Kad manu tēvu 1940. gadā aizveda no mājām Jēkabpilī un Krievijā nošāva, man bija tikai seši mēneši. Mēs aizbraucām dzīvot pie maniem vecvecākiem Ābeļu pagastā (pašreizējais Salas novads), un tad pienāca 1949. gads. Vecātēva mājā dzīvoja kāda sieviete, pie kuras regulāri piestaigāja kāds pielūdzējs. Mani vecvecāki to piecieta ar dziļu nepatiku, jo viņiem tāda morālā stāja nebija pieņemama. Kaut gan manai ģimenei nekādu pierādījumu nebija, bet, visticamāk, mēs kļuvām par viņu upuriem.

Vecaimātei bija 12 govis un divi zirgi, un ar to pietika, lai viņa nokļūtu izsūtāmo sarak­stā. Mūs cilvēki brīdināja. Mamma paņēma mani un brāli un devās pie vecāsmātes māsas. Arī tur mūs brīdināja, un, lai pārlaistu izsūtīšanas, mēs devāmies pie citiem labi pazīstamiem cilvēkiem. Mums pienesa ziņu, ka vecāmāte, kas palika savā lauku mājā, ir aizvesta uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja lopu vagoni. Man bija deviņi gadi, un es labi atceros, kā mēs viņu meklējām pa tiem lopu vagoniem. Sasēdāmies vienā vagonā kopā – mana mamma, bērni un māte, un tā sākās mūsu likteņa hronika Sibīrijā.

Martā Daugava vēl bija aizsalusi, bet vēlāk, kad ledi izgāja, Ābeļu pagasta priekšsēdētājs Stērstiņš no pārdzīvojumiem, ka ir izsūtītas 30 ģimenes un viņu likteņi ir salauzti, ielēca Daugavā. Viņš taču bija parakstījies par šo cilvēku izvešanu.

Rektors taču lika to parakstu

Jāteic, ka es kā bērns izsūtījuma laiku neatceros ar šausmām, jo vecāki par mums ļoti rūpējās, bija ko ēst un mugurā vilkt, bija arī pašiem sava uzcelta māja un netrūka krievu cilvēku laipnības. Mana ciešanu hronika sākās, kad 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, jo tur man nebija jāpārcieš tas, ko nācās pārdzīvot atgriežoties, kad tev mugurā ir pufaika un jāsāk jauna dzīve Latvijā, bet mācoties krievu vidusskolā.

Iestājos Jēkabpils krievu vidusskolas 9. klasē, bet pēc tam Rīgas 4. medicīnas skolā krievu grupā. Nevienai represētajai audzēknei netika piešķirta kopmītne. Paldies manam fizkultūras skolotājam Vītolam, kurš man to izgādāja, jo es nodarbojos ar sportu.

Mūs neuzņēma žurnālistos, juristos un citur, bet izglītoties medicīnā bija iespējams.

Kāds no man pazīstamajiem studentiem slikti mācījās, dzerstījās, nenolika eksāmenu, viņu izsauca un savervēja, un viņš nodeva divus draugus. Tas ir reāls stāsts. Nu tad kā? Rektors taču lika to parak­stu. Es saprotu, ka tā bija sistēma un augstskolu rektoriem bija jāparakstās, jo viņus piespieda to darīt, ja grib palikt amatā. Bet rektoriem būtu jāpieceļas un jāatvainojas studentiem, kuriem viņi sabendēja dzīvi. Tagad mēs visu to palaidīsim, sak, nekas jau traks nav noticis. Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš izstāstīja savu stāstu, un es jums stāstu savējo. Jūs tagad esat tas dvēseles analītiķis. Mārcis ir rektors, bet kas tad es? Žēlsirdīgā māsiņa, kura izbridusi deviņus gadus gulagu. Mums katram ir savs dzīves stāsts.

Daudzi nodevuši savus tuvākos

Strādāju 1. bērnu poliklīnikā Rīgā par medicīnas māsu. Dakteris Peders, lai viņam vieglas smiltis, man sacīja: Maija, tev tomēr vajadzētu iestāties partijā. Medicīnas iestādēs ir subordinācija, un es, būdama māsiņa, vienmēr biju pakļauta ārstam. Partijas jautājumā, protams, ne, bet uzreiz bija skaidrs, ka man pieklājīgi jāatsakās. Kamēr domāju, kā to izdarīt, viņš mani atkal aicināja iestāties. Tad es saņēmos un vaicāju: vai jūs, dakter, vēlaties manu tiešu atbildi, kāpēc es nestāšos partijā? Un tā tiešā atbilde bija tāda, ka es nevaru nodot visdārgāko, kas man ir uz pasaules, – savu tēvu un māti. Mans tēvs 1940. gadā tika izsūtīts un nošauts, bet māte no Latvijas izvesta 1949. gadā. Kopš tā laika viņš nekad neteica, lai es stājos partijā, un pret mani izturējās ar lielu cieņu.

Ir daudzi, kas nodevuši savus tuvākos, jo sabiedrība jau nav viengabalaina – mēs esam dažādi savā būtībā, audzināšanā, mentalitātē…

Čekists noskūpstīja roku un aizgāja

Atmodas sākumā, kad cilvēki vēl nevarēja skaļi runāt to, ko domā, manas kolēģes medicīnas māsas nopirka puķes un aizgāja tās nolikt pie Brīvības pieminekļa. Viņas bija nofotografētas, izsekotas, un manam priekšniekam narkologam Jānim Strazdiņam (tajā laikā Maija Bergmane bija virsmāsa narkoloģijas ambulatorajā dispanserā, kur nostrādāja 21 gadu. – M. L.) piezvanīts. Pēc kāda laika dakteris Strazdiņš saka: nu ir ziepes! Būšot kolektīva sapulce, un tajā piedalīšoties arī VDK pārstāvis, kas pieskatīja mūsu iestādi. Es precīzi nevaru pateikt, kurš toreiz manā ie­stādē bija ziņotājs, bet Bērnu 1. poliklīnikā gan atceros – Mirdza Afanasjeva, Rīgas pasu galda priekšnieka sieva, kura tur strādāja par statistiķi.

Sapulcē, izņemot kadru daļas priekšnieci, neviens nezināja, ka esmu represētā, jo represētie par savu likteni parasti klusēja. Sapulcē cēlos kājās, jo man jau vairs nebija ko zaudēt, un skaidrā krievu valodā pateicu visu, kāpēc manas kolēģes nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi. Vienai daļai bira asaras, viena daļa bija apjukusi, jo viņi pirmo reizi dzirdēja savu galveno māsu, kura pateica, kāpēc arī viņa iet un ies pie pieminekļa. Visi klusēja.

Kad pavadīju to čekistu, viņš man noskūpstīja roku un aizgāja.

Dzīvoju ar divām mentalitātēm

Manī bija izveidojušās divas mentalitātes – esmu piedzimusi kā latviete, bet daudz ieguvusi no krievu mentalitātes, jo es kā ­jauns cilvēks veidojos Krievijā. Tāpēc es varbūt daudz ko nesaprotu šeit. Kad manī uzdzirkstī latviešu mentalitāte, tad esmu patriote un cīnītāja. Bet, kad uzdzirkstī krievu mentalitāte, tad kļūstu arvien iejūtīgāka un cilvēciskāka.

Kad atbraucu uz Latviju, jutu, kā mani pārbauda, vai es varu vai nevaru to izturēt, vai mana mamma vēlreiz izturēs vai ne. Tur jau nebija ne likumu, nekā, tur bija tikai attieksme. Bet, ja esi mērķtiecīgs, ­stiprs un motivēts, tu spēj visu izturēt. Cik esi stiprs, tik vari tikt ar sevi galā. Bez šaubām, kādam jau vajadzēja to karjeru. Zinātnieki, mākslinieki, režisori, dejotāji… Visiem visu vajadzēja, bet žēlsirdīgajai māsai neko nevajadzēja.

Mūsu pienākums bija cīnīties, un mums joprojām ir jācīnās, jo dzimtene tāpat kā māte ir viena. Saviem bērniem un mazbērniem vienmēr saku: esiet tik laipni un ievērojiet 4. bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus dēlus. Būs vecumdienās vismaz kas ūdens krūzi pasniedz. Kad LTV “Tautas panorāmā” klausos cienījama vecuma ļaužu sūkstīšanos, ka pie visa vainīgi citi, tad vienmēr gribas jautāt: kur ir jūsu bērni?

Pēc onkoloģiskās operācijas man bija nepieciešamas dārgas zāles, ko par savu pensiju nevarēju atļauties. Mani dēli, ne jau valdība, vilka mani ārā no tā purva. Kad man saka: tev jau laba dzīve, tu biji represētā, tev iedeva lielāku pensiju, tad gribas skaļi lamāties. Jārunā par mūsu likteņiem, nevis pensijām. Toreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas mana, jaunas meitenes, psiholoģija bija tāda, ka visiem mani jāžēlo, bet es sastapos ar šausmīgu nežēlastību. Daudziem krievu cilvēkiem es varu pateikt paldies, jo viņi mūs, represētos, tālāk nerepresēja, ko diemžēl es nevaru teikt par daudziem latviešiem.

Kad visu šo sasummēju kopā un vakarā apgulstos, man tie čekas maisi nāk virsū kā sniega lavīna. Ja es spētu staigāt, uz to maisu kratīšanas laiku labprāt aizbrauktu projām no valsts, lai par tiem nebūtu jādzird un to saturs jāredz. Bet, tā kā uz savu sapņu zemi Japānu nevaru aizbraukt, jo jau deviņus gadus esmu ratiņkrēslā, bērni un mazbērni to man uzdāvināja Ziemassvētkos divās gleznās ar sakuras zariem un tempļiem.

Kad man tie maisi uzdzen stresu, palasu Guntara Rača dzeju. Tā man ir tikpat kā nomierinoša tablete.

LA.lv

January 17, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: