Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Gunta Kalmes sprediķis 2019.g.16. martā Jāņa baznīcā

Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība (1 Jņ 5, 4). Baznīca šobrīd dzīvo Jēzus Kristus ciešanu laikā, un pēc nepilna mēneša būs Klusā nedēļa ar tās noslēguma dramatiskajiem notikumiem – Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, bez kurām nav saprotama Lieldienu – Jēzus Kristus uzvaras pār nāvi svinēšanas jēga.

Lielā Piektdiena un Klusā Sestdiena ir brīdis, kad kristietība bija ārēji visbezcerīgākajā situācijā – Jēzus Kristus miris, mācekļi Viņu nodeva, aizliedza, pameta un aizbēga. Nebija neviena sabiedrotā no kā sagaidīt palīdzību. Sakāve, pilnīga katastrofa. Nomāktība, vaina, nolemtības un bezcerības apziņa valdīja Jēzus mācekļos.

Bet viņiem nebija ne jausmas, ka uzvara jau bija notikusi.

Klusajā Sestdienā Kristus neatradās kapā, bet bija nokāpis ellē, lai velniem pasludinātu savu uzvaru. Dr. Mārtiņš Luters teica: “Viņš ir nokāpis ellē un ņēmis karogu – kā varonis, kas izcīnījis uzvaru -, ar to atgrūdis vaļā vārtus un sacēlis nemieru velnu vidū, tā, ka cits izkritis pa logu, cits pa durvīm.”

Jēzus lielākā uzvara nav augšāmcelšanās, kas ir tikai uzvaras redzamais īstenojums, bet gan pirms tam Ģetzemanes dārzā sacītais: Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek! (Lk 22, 42). Tie taču ir tie paši ko vārdi, ko Kristus mums mācīja un kurus ikdienas (cerams!) sakām Mūsu Tēvslūgšanā! Ar šo Jēzus – patiess cilvēks, uzvar savu cilvēcību, nodod sevi pilnīgi Dieva ziņā, apliecina savu piederību Viņam un nostājas pilnīgi Dieva un Viņa uzvaras pusē. Tātad, katru reizi, kad lūdzam šo lūgšanu, lai atceramies, ka Tavs prāts nozīmē – Tava uzvara. Tava uzvara lai notiek! Pat, ja nezinām kad un kā tā tiks dāvāta.

Mācekļiem nebija dots ielūkoties Dieva slēptajās darbībās. Viņi redzēja tikai Jēzus nāvi, savu gļēvumu un aiz slēgtām durvīm pārdzīvoja savas sāpes, kaunu, bezcerību un bailes. Viņiem šķita, ka pats Dieva Dēls ir cietis sakāvi cīņā pret pasaules ļaunumu.

Kristīgā ticība ir reālistiska. Tā saka, ka kopš grēkākrišanas ļaunums ir cilvēku un pasaules pavadonis, jo ir dziļi ieperinājies mūsos pašos. Grēks un ļaunums, kas caur to ielaužas mūsos, aizvien sagādā daudz posta. Ja spriežam – gan jau viss kaut kā pats no sevis noregulēsies, utml. – tas nozīmē, ka dzīvojam lētticīgās ilūzijās.

Grēks aizvien cenšas mūs ievest neceļos. Ja kāds ir ļāvis sevi apsēst varaskārei, tad ļaunums, būdams agresīvs pēc dabas, izplešas tālāk. Ja to neaptur, tas var pārmesties uz citiem cilvēkiem, sociālajām grupām, pat valstīm. Tad ļaunuma apturēšanai sabiedrībai vajag mobilizēt lielus resursus, un, kā rāda pēdējā gadsimta vēsture, šai ļaunumu apspiešanas cīņā ir milzu cilvēku upuri.

Kāds visam sacītajam ir sakars ar Latviešu leģionu? Vistiešākais! Pirmkārt, leģions cīnījās pret 20. gadsimta lielļaunumu – sarkano mēri, – PSRS (abriveatūra faktiski nozīmē – Pastāvīgi Spīdzināt, Represēt, Slepkavot); otrkārt, lai pareizi izprastu leģiona nozīmi, tas jāskata Dieva vadītās latviešu tautas brīvības cīņu lielajā garīgajā kontekstā, nevis kā atsevišķs izolēts notikums.

20. gadsimtā vien esam sīvi cīnījušies par savas tautas pašnoteikšanos. Mēs iestājāmies par savas tautas tiesībām 1905. gada revolūcijā pret cara Nikolaja II režīmu, kurš savu varmācīgo raksturu iezīmēja kā ar Asiņaino svētdienu Pēterburgā, tā ar Asiņaino ceturtdienu Rīgā un ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijām Latvijā.

Mēs aizsargājām savu zemi latviešu strēlnieku cīņās 1. Pasaules karā pret vāciešiem un, izcīnījām savu jauniegūto valsti Neatkarības karā, lai beidzot paši būtu noteicēji savā zemē.

1940. gadā mēs kaunpilni zaudējām savu valsti un pieredzējām neaizmirstamās Baigā gada šausmas. 1941. gadā, sākoties Vācijas – PSRS karam, partizānu cīņās centāmies nodarīt zaudējumus bēgošajām sarkanarmijas daļām. Kad 1943. gadā tā atkal tuvojās Latvijai, nebija šaubu, ka Baigais gads atkārtosies. Tam bija jāstājas pretī, un vienīgais toreiz reālais veids bija Latviešu leģions. Tā bija latviešu tautas cīņa par savu pastāvēšanu, tā, kā tas toreiz bija iespējams. Kāda latvju politiķe reiz kādam leģionāram pārmeta līdzdaļu šajā cīņā, uz ko sirmais vīrs atbildēja: ko tad citu mums bija darīt? Noskatīties kā krievi izposta mūsu zemi un izvaro mūsu sievas un bērnus, vai? Uz to viszinīgai politiķei nebija atbildes. Kā katram cilvēkam, tā arī katrai tautai ir dabiskas tiesības uz pašaizsardzību un pienākums par to iestāties visiem iespējamiem līdzekļiem.

1943. gadā Latviešu leģionā (un pirms tam arī citās vienībās) – latvieši beidzot gāja cīnīties pret savu ienaidnieku.

Latviešu karš pret baiso ļaunuma impēriju, kas postīja mūsu zemi, nebeidzās ar vācu kapitulāciju. Pēc tās vairāk nekā 4000 leģionāru Kurzemes mežos turpināja savu karu pret sarkanajiem okupantiem. Viņi pelnīti uzreiz tapa par vienību kodoliem, labākajiem kaujiniekiem un to komandieriem.

Uzklausīsim, ko par šo latviešu tautas cīņas posmu saka dažādu nozaru pārstāvji: vēsturnieks, žurnāliste, valsts amatpersona.

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis: Galvenais un izšķirīgais nacionālo partizānu lietā ir tas, ka runa ir par pretestību augstākā mērā kriminālam okupantu režīmam, kura mērķis bija centralizēti izplānots sistemātisks un konsekvents genocīds pret latviešu nāciju. Tāpēc jebkura pretestība šiem noziedziniekiem pret cilvēcību un viņu atbalstītājiem ir cildena lieta, kas neprasa nekādus citus attaisnojumus.

Žurnāliste Elita Veidemane: Ienāca plukatu un bezgožu armija un sāka dzīvot pēc saviem — zemiskās vienkāršības — likumiem. Ja gribēja nogalināt — nogalināja. Ja gribēja izvarot — izvaroja. Ja gribēja ēst — atņēma, laupīja un paldies nepateica. Toreiz, pēc četrdesmitā gada, par padomju savienību .. neviens nerunāja, teica vienkārši — krievi ienāca. Krievi laupīja, izvaroja un galināja.

Latvijas Republikas prezidents R.Vējonis: Nacionālie partizāni ticēja brīvas un neatkarīgas Latvijas idejai. Latvijai atgūstot neatkarību, partizānu pārliecība kļuva par realitāti.

Divu gadu leģiona un 12 gadu partizānu cīņas daudz deva tautas pretestības apziņā. Lai arī čekas karaspēkam izdevās partizānus ar milzīgu pārspēku nomākt, taču visam komunistu okupācijas režīmam neizdevās iznīdēt latviešu un tautas valstsgribu. Tā iegāja tautas dvēseles zemdegās. To pārņēma inteliģence, skolu jaunatne, vēlākā nevardarbīgā reliģiskā un politiskā pretestība visdažādākajos veidos, līdz tā uzliesmoja plašā tautas apņēmībā iestāties par savu neatkarību Janvāra Barikādēs. Tā turpinās arī šodienas pilsoniskajā pretestībā visiem ārējiem un iekšējiem pretvalstiskajiem, Latvijas valstij nelojālajiem spēkiem, piektajai kolonai, uzmundrinot inertos, neuzņēmīgos un pasīvos savējos. Šodien mums jau hibrīdkara apstākļos jāturpina cīnīties par Latvijas valsti informatīvajā, kultūras un informatīvajā karā, kas vērsts pret mūsu nācijas valstsgribu un tās pretestības spējām.

Leģionāri, kuri 2. Pasaules kara laikā cīnījās frontē un kuri turpināja pēc tā savu cīņu partizānos, ap sevi pulcējot vēl citus cīnītājus, piedzīvoja daudz dramatisma, traģisma un grūtību. Ar katru gadu gan cīnītāju, gan viņu atbalstītāju un cīņas iespēju kļuva aizvien mazāk. Grūti pat iedomāties, cik bezcerīga varēja šķist situācija pēdējiem atlikušajiem partizāniem vientuļajos meža bunkuros – bez atbalstītājiem (jo tie bija nogalināti vai deportēti), tikpat kā bez pārtikas, pat bez reālām cīņas iespējām. Gadiem ejot, viņu cerības sāka izplēnēt, jo gaidītā Sabiedroto palīdzība tā arī neatnāca. Viņu cīņas turpinājās līdz pēdējam aktīvajam partizānam Latvijas mežos.

Šādos brīžos viņiem nudien varēja šķist kā Jēzus mācekļiem – sakāve, katastrofa. Kāda gan te uzvara? – jo tik ļoti cerētais 1919. gada scenārijs neatkārtojās. Toreiz neviens no cilvēkiem nevarēja redzēt lielo Dieva perspektīvu, un plānu ne tikai mums vien atdot brīvību, bet to dāvāt arī daudzām PSRS apspiestajām tautām un piedevām vēl sagraut pašu ļaunuma impēriju.

Leģionāru un partizānu asinīm nopirktie gadi izglāba mūsu tautas pretestības garu, kas citādi līdz 80-to gadu beigām būtu komunistu propagandas pārmākts un vardarbīgā režīma salauzts, sadrupis, demoralizējies vēl pirms pienāca Atmoda. Profesors Heinrihs Strods rakstīja: Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. .. neoficiālā nacionālā pagrīdes vara, .. ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti „nebrauca tur, kur šaudās.”

Ne velti ASV prezidents Bils Klintons 1994. gadā, apmeklējot Rīgu, sacīja: Visu amerikāņu vārdā es lepni ieņemu vietu šajā nepārrautajā brīvības ķēdē. Tā stiepjas atpakaļ līdz jūsu tēviem, vīriem, kuri devās mežos, lai pretotos okupantu karapūļiem.

Ja skatāmies uz šo cīņu vēl plašāk, tad redzam tādu pat partizānu karu arī Lietuvā. Pagājušā gadā 6. oktobrī Viļņā tika svinīgi pārapbedītas Lietuvas nacionālo partizānu ģenerāļa Adolfas Ramanauskas-Vanagas mirstīgās atliekas. Komunistu okupanti viņu bija arestējuši, sadistiski spīdzinājuši, nogalinājuši un slepeni aprakuši. Lietuvas Seims pieņēma rezolūciju, kura apstiprināja, ka laikā no 1954. gada 26. novembra līdz 1957. gada 29. novembrim, ģenererālis ir bijis Lietuvas vienīgās likumīgās varas augstākais pārstāvis. Viņa mirstīgās atliekas atrada un pārapbedīja ar pilnu militāru godu, kāds pēc protokola pienākas tikai valsts prezidentam. Izvadīšanā premjers Sauļus Skvernelis sacīja: “Tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts,” bet Seima spīkers Viktors Pranckietis teica: “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība.”

Kad Krievija ar tai raksturīgajiem ciniskajiem meliem un apvainojumiem izteica sašutumu par ģenerāļa svinīgo pārapbedīšanu, Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite uz to lepni atbildēja, ka Krievijas sašutums apliecina viņa lielos nopelnus.

Krievijas histēriskā reakcija uzskatāmi parāda vēl ko. Mūsu leģionāriem parasti pārmet, ka viņi ir cīnījušies vācu formās. Lietuviešu nacionālie partizāni cīnījās savos, Lietuvas armijas formas tērpos, bet Krievijas patoloģiski agresīvajā attieksmē tas neko nemaina, – tātad ne jau pret formas tērpiem ir iebildumi, bet pret visiem, kas atklāti un drosmīgi, no spēka pozīcijām, ir cīnījušies (un Ukraina joprojām cīnās!) pret ļaunuma impēriju.

Mācīsimies no brāļiem lietuviešiem, kā godināt savus karavīrus un lepoties ar tiem. Ņemsim to par paraugu īpaši tad, kad daži mūsu politiķi kārtējo reizi iesaka leģionārus godināt nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pēc iespējas tālāk, – tikai Lestenē vai dzimtas kapos (ar neizteiktu domu, ka labāk jau nemaz). Un atgādināsim valdībai tās pienākumus, ko tā pati sev norādījusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karāLatvijas valdības pienākums ir … rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tas ir valdības PIENĀKUMS, neatkarīgi no viņu individuālajiem viedokļiem, aprēķiniem vai gļēvuma pakāpes. Mūsu tautas spontānais patriotisms katru gadu martā tiek slāpēts un klusināts kā nevēlams, aizbildinoties, ka visi Latvijas karavīri tiek godināti 11.novembrī. Vai pagājušajā gadā leģionāri tika godināti? Un aizpagājušajā? Kur, kad, kuri, kā? Kura no valsts amatpersonām to veica?

19. divīzijas dziesmā ir vārdi: Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi,/ Un brīvību nesīsim tev. To brīvību, ko ieguvām Trešajā atmodā, mēs esam saņēmuši no saviem cīnītājiem, kā sacīja ASV prezidents –nepārrautajā brīvības ķēdē, jo leģionāru cīņas un viņu klātesamību mūsu tautai palīdzēja uzturēt apziņu par to, ka neesam gļēvuļi, ka esam pretojušies okupācijai un tātad mēs kā nācija esam gribējuši un gribam aizstāvēt savu valsti.

Arī 1940. gadā gan armija, gan tauta bija gatavi pretoties agresoram. Sākotnēji robežsargiem bija dota pavēle cīnīties līdz pēdējai patronai. Viņu toreiz neizšautās patronas izšāva mūsu leģionāri vēlāk – frontē. Ģenerālis Rūdofs Bangerskis par mūsu leģionāriem sacīja: Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mūsu valsts brīvība ir mūsu karavīru – leģionāru uzvara. Jo abi Latvijas okupanti, kā nacistiskais Reihs, tā komunistiskā PSRS, kā valstis ir Dieva aizslaucītas vēstures mēslainē, bet mēs esam un būsim. Mūsu valsts neatkarība ir atjaunota. Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi.

Visas ļaunuma impērijas neizbēgami sabrūk. Sabruks arī tās, kas šobrīd pasaulei draud ar kodolieročiem un pašiedomāto varenību, aiz tās tikai slēpjot savu atpalicību un to diktatoru varmācību un bailes. Jo Dieva spriedums pār ļaunumu ir jau pasludināts un īstenots.

Galīgā uzvara pār ļaunumu īstenojās jau pirms diviem tūkstošiem gadu – un pirmie par to uzzināja ne Jēzus mācekļi, bet ļaunie gari. Kā jau ļaunie, to zina arī diktatori, tāpēc jau viņi bailēs trīc un dreb par savu varu. Bet mums ir svarīgi šai Dieva uzvarai pievienoties – un mēs tai varam tapt līdzdalīgi tikai tā, kā to darīja Kristus – aktīvi un konsekventi nostājoties pret ļaunumu, aizvien cīnoties pret to.

Kad ienaidnieku pārspēks liekas neuzvarams, uzbrukumi nepārtraukti un kad šķiet, ka neko nespējam darīt un nekā sevi aizstāvēt, lai atceramies aizvien atgriezties pie sākotnējas uzvaras un to parauga, kuri to izcīnījuši. Mēs jau to darām -1991. gadā nevis dibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām jau reiz pasludināto un izcīnīto. Mēs atskatījāmies uz mūsu varoņiem un no tiem ņēmām paraugu jaunajām cīņām. Mēs tikai atgriezāmies pie reiz jau notikušās uzvaras, mēs nostājāmies taisnības uzvaras pusē.

Daugavas vanagi, PBLA, “Ģenerāļu Klubs” un fonds Namejs 2019. gadu ir pasludinājuši par Latvijas Varoņu gadu. Godināsim mūsu cīnītājus, šodien – mūsu leģionārus un ņemsim viņus par paraugu.

Savus leģionārus mēs pamatoti varam uzskatīt par paraugiem, un ne tikai militārās cīņas, bet arī ticības paraugiem, jo viņi saglabāja latviešu tautas tās patriotiskās un garīgās vērtības, kas sabiedrībā un armijā bija izkoptas pirmās neatkarīgās Latvijas republikas laikā.

Tikai viens piemērs. Latvijas Armijas leitnants Eduards Stauvers tika iesaukts leģiona 15. divīzijā. 1945. gada aprīļa beigās pēc ielu cīņām Berlīnē leitnants Stauvers pēc Latvijas Armijas tradīcijas vadīja pēdējo Vakarjundu. Kad mūsu karavīri dziedājuši Latvijas himnu un korāli Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, klātesošie spāņu brīvprātīgie virsnieki ar lielu izbrīnu un cieņu novērtēja mūsu karavīrus, kas tik smagā brīdī lūdz Dievu par savu Tēvzemi.

Mēs, latvieši, esam uzvarētāji, varoņu tauta, jo esam izcīnījuši un atguvuši savu valsti. Tad arī rīkosimies un ieturēsim tam atbilstošu lepnu un pašapzinīgu stāju. Un atcerēsimies un pildīsim arī mēs ģenerāļa R.Bangerska pēdējo pavēli: Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!

March 21, 2019 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: