Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

“Domuzīmes” diskusija par čekas maisu mantojuma izvērtēšanu


Pēcvārds. ‘Domuzīmes’ diskusija par čekas maisu mantojuma izvērtēšanu


Viss raksts: https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/pecvards-domuzimes-diskusija-par-cekas-maisu-mantojuma-izvertesanu.d?id=50930439


Interneta platformā “Kgb.arhivi.lv” sākta LPSR VDK dokumentu arhīva veidošana. Tajā publicētas arī čekas aģentūras kartītes. Uz to Latvijas sabiedrība gaidīja 27 gadus. Kā rit smagā pagātnes mantojuma izvērtēšana?

Žurnālistes Aijas Cālītesvadītajā sarunā piedalās Ainārs Bambals, Dr. hist., Latvijas Nacionālā arhīva eksperts, bijušais Latvijas PSR VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis; Bonifācijs Daukšts, Mg. hist., Latvijas PSR bijušais VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis; Eva Eglāja-Kristsone, Dr. philol., LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece; Daina Bleiere, Dr. hist., LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece; Pēteris Krilovs, kino un teātra režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēks.

Kā raksturojami publiskotie dokumenti?

Ainārs Bambals.Atgādināšu, ka Latvijā atstātais PSRS okupācijas laika Valsts Drošības komitejas materiālu klāsts ir nepilnīgs. Turklāt 1991.—1992. gadā to sadalīja starp vairākām institūcijām, pārkāpjot arhivistikas provenanses principu, ka visiem vienas iestādes dokumentiem jāglabājas vienkopus. Lielākā daļa lietu par 58 000 filtrēto personu, 60 000 cilvēku izsūtīšanām tika nodotas Valsts arhīvam, IeM tika nodotas VDK pavēles un instrukcijas, Policijas akadēmijai — vispārējā bibliotēka, daļa materiālu nonāca Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijai, daļa — Augstākajā Padomē.

Lielu dokumentu daļu izveda uz Krievijas specializētajiem arhīviem: slepenās lietvedības lietas, aģentu personīgās un darba lietas nonāca Saratovā un Uļjanovskā. Tām trūkstot, Latvijas valsts nevar pierādīt personu nodarījumu, jo nav ziņojumu, pēc kuriem varētu spriest par vainas pakāpi. Krievija 90. gadu sākumā pat bija gatava tos atdot, bet ar noteikumu, ka tos noslepenos uz 75 gadiem. Augstākā Padome tam nepiekrita.

Vai pastāvēja viltojumu iespēja, it īpaši 80. gadu beigās? Daudzi tagad saka — neesot zinājuši, ka ieskaitīti aģentos, pauž izbrīnu par kartītes esamību un noliedz jebkādu sadarbību.

A. B. Vairāk nekā 4000 aģentu kartītes, kas tika publiskotas, ir aktīvā aģentūra, kura bija VDK rīcībā 1990.—1991. gadā. LPSR VDK aģentu personīgo un darba lietu 53 reģistrācijas žurnālos fiksētas ziņas par 24 000 aģentu laika posmā no 1953. gada līdz 1987. gadam. Domājams, visā padomju okupācijas laikā Latvijā fiksēto aģentu skaits ir daudz daudz reižu lielāks. Baltijas Kara apgabalam bija sava aģentūra, robežapsardzībai — sava, IeM — sava utt. Lietuvā bija ap 100 000 aģentu.

Dokumenti ir autentiski, un to saturs nav apšaubāms. Par aģenta vervēšanas faktu kartīti sastādīja operatīvais darbinieks, apstiprināja viņa tiešais attiecīgās daļas priekšnieks. Bet VDK priekšsēdētājs reizi divos gados pārbaudīja, cik perfekti šī sociālistiskās likumības procedūra tiek ievērota. Iestādē bija izveidots siets aiz sieta, filtrs aiz filtra. Un par falsifikācijām tur nevarēja būt runas.Pēdējos gados popularizētie pekstiņi un spekulācijas, ka čekai vajadzēja taisīt sociālistiskās sacensības plānu, safabricēt pierakstījumus, — tā nav taisnība. VDK bija ļoti nopietna iestāde, tur nepastāvēja tāda domāšana. Lai cilvēki vispirms izlasa PSRS VDK 1983. gada pavēles nr. 00140. un 00145, tas ļaus šo kārtību izprast.

Tad būs izprotamākas, piemēram, arī kartītes ar sarkanajām, diagonālajām svītrām — tas nozīmē, ka aģents ir rezervē «īpašajam gadījumam», ka viņa vervētājs, operatīvais darbinieks saskaņā ar instrukciju varēja dot ziņu: «Sveiks, tā stunda ir pienākusi, dzimtene tevi sauc!»

Un kas ir žurnāli, kurus piesauc saistībā ar aģentu kartotēkas kartītēm? Kāpēc ir cerības, ka tie viesīs lielāku skaidrību, apstiprinās sadarbību?

A. B. Žurnālos informāciju ierakstīja tikai tad, kad pats vervēšanas fakts bija noticis. Kad pēc maija tiks publiskoti aģentu lietu reģistrācijas žurnāli, tur būs fiksēts arī vervētāja paraksts. Var salīdzināt žurnāla ierakstu ar kartīti, pārliecināties. Sadarbības fakta ar VDK lietās ir redzams, ka bijušie savervētie pat prasījuši parakstu grafoloģisko ekspertīzi, SAB TSDC ir liela kolekcija ar autentiskajiem parakstiem.

Daina Bleiere. Viena doma man nedod mieru: kāpēc cilvēki, kuri saka, ka nav zinājuši par savu esamību šajā kartotēkā, ka nav piekrituši sadarbībai, nav paši mēģinājuši iesūdzēt tiesā čekas virsniekus, kuri par viņiem uzrakstījuši kartītes? Cilvēkam ir sabojāta reputācija, bet, ja viņš aiziet uz tiesu, lai pierādītu, ka nav sadarbojies ar VDK, dabū tikai apstiprinājumu tam, ka patiesībā neko nevar pierādīt… Bet varbūt citā situācijā, kad pats čekists būtu apsūdzēts, viņš tomēr kaut ko sāktu atcerēties?

Savervēšana 80. gadu beigās tiešām pārsteidz un rada šaubas, jo tad jau viss «esot bijis skaidrs».

D. B. 1990. gadā bija skaidrs, bet ne 1987. un 1988. gadā! Tolaik joprojām bija dažādi veidi, kā čekai cilvēkus paķert. Ja pie kāda atrada 10 dolārus, tas jau draudēja ar krimināllietu. No ārzemēm gribējās atvest mantas, bet oficiāli ārpus PSRS vairāk nekā 300 rubļu izvest nedrīkstēja. Bija arī citas lietas — videokasešu pavairošana un izrādīšana u. tml. Piespiešanas instrumentu netrūka, vajadzēja tikai gribēšanu kādu savervēt.

Pēteris Krilovs. 1990. gadā sāku cerēt, ka beidzot tikšu klāt pie arhīviem, pie sava tēva Osvalda Bileskalna lietas. Tolaik Latvijā pastāvēja divas prokuratūras — viena kalpoja jaunajai Latvijai, uz to bija pārgājuši ap 90% darbinieku, savukārt 10% turpināja darbību kā Maskavai pakļautā LPSR prokuratūra. Uzrakstīju lūgumu reabilitēt manu tēvu un cerēju, ka tas ļaus iepazīties ar tēva lietu, ko arī saņēmu. Kamēr Augstākās tiesas arhīvā to lietu lasīju, pienāca vēstule no LPSR prokuratūras, kurā bija teikts, ka tēvs nav reabilitējams, ka viņš ir notiesāts un nošauts 1951. gadā taisnīgi, ka lieta nav pārskatāma. Vēl pēc kādiem mēnešiem pienāca vēstule ar uzaicinājumu, lai parakstu dokumentu, ka man nav nekādu pretenziju, ka neuzskatu nevienu cilvēku par vainīgu tēva notiesāšanā un nošaušanā. Tas bija 1991. gads. Un tas viss notika paralēli! Anormāli!

Kad lasīju tēva lietas dokumentus, gāju arī pie lieciniekiem, kas vēl bija dzīvi, vai viņu radiniekiem, un man iznāca viņus konfrontēt ar to, ko viņi teikuši 1944., 1945., 1947. gadā un ko stāsta tagad. Tad sapratu: lai cik čekas dokumenti būtu «sausi», tendenciozi izteikti, saturā stipri rediģēti, vērīgi pētot, var diezgan skaidri rekonstruēt čekas manipulācijas, upuru psiholoģisko padošanos bailēm un šantāžai, latviešu pēckara sabiedrības ārkārtīgu tendenci kolaborēt ar okupācijas varu. Uz šā brīža situāciju pēc kartotēkas publicēšanas es mēģinu skatīties ļoti vispārīgi, jo man tas jau ir noiets etaps.

Eva Eglāja-Kristsone. Patlaban ir redzams, cik nevajadzīgs bijis šis noilgums, gadiem nepublicējot VDK dokumentus. Ir pagājis laiks, nomainījušās paaudzes. Visinteresantāk publicētās kartītes pētīt ir īpaši 50.—60. gados dzimušajiem, sastopot tur kolēģus, varbūt autoritātes, radus, kaimiņus. Ne velti Alvis Hermanis, kurš ir no 60. gados dzimušās paaudzes, Jaunajā Rīgas teātrī veidos izrādi par čekas maisu izpēti.

Varbūt noilgums bijis tieši tāpēc, lai šis jautājums «pārdegtu» un skartu aizvien mazāku sabiedrības daļu? Lai nebūtu jāatbild par savu rīcību un tai nebūtu nekādu seku?

D. B. Nedomāju, ka bija kāda ilgtermiņa stratēģija. Drīzāk bailes no tā, ka tas vēl vairāk sašķels mūsu jau tā sašķelto sabiedrību, destabilizēs situāciju. Protams, nevar izslēgt arī savtīgas intereses — pēc iespējas attālināt konkrētu cilvēku vārdu publiskošanu.

P. K. Ja uz šo «atklātības» manifestāciju skatās no egoistiska skatpunkta — vai mani tas skar, vai neskar? —, tad, jā! Bija vērts vilkt garumā, lai apkaunojums izbalētu. Bet no parādības vispārinājuma skatpunkta viss paliek spēkā — sabiedrības, nācijas, kolektīvās pašapziņas masveida kapitulācija naidīgas ideoloģijas priekšā.

A. B. Maisu saturs interesē piecdesmitgadniekus un vecāku paaudzi. Tie, kam ir 40, kaut cik tam pievērš uzmanību, savukārt cilvēkus pirms un pēc 30 gadu vecuma šis jautājums neinteresē.

E. E.-K. Ja es nebūtu pētniece, diez vai šī tēma saistītu arī mani, jau 70. gados dzimušo. Ir, protams, interesanti zināt, ko saka sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kuru vārdi izlasāmi kartītēs. Vai izpētīt situāciju dzimtajā pusē. Es mācījos Valmierā, un mūsu fizkultūras skolotāja un vēstures skolotāja vārdi kartotēkā bija pārsteigums. No Valmieras tur ir vairāki, kas padomju laikā bija saistīti ar vēstures mācīšanu vai pētīšanu.

Tagad notiek mēģinājums šo informāciju ātri norīt un aizmirst. Bija ziņkāres bums, emocijas, varbūt daļēji mediju uzjundītas. Tomēr sabiedrības noskaņojums, šķiet, tulkojams kā vēlme ātri tam pāriet pāri, pat kaut kādā mērā attaisnot kartītēs esošos. Tomēr zinu, ka ir arī tā — ierauga cilvēku, kurš izrādījies kartotēkā, un pāriet uz otru ielas pusi.

Bet kā pret viņu vajadzētu izturēties?

P. K. Nekā īpaši! Vajag runāt, jautāt, saprast.

D. B. Katrs gadījums, kā cilvēks ir kļuvis par čekas aģentu, ir individuāls. Arī sadarbības līmenis un tās izpausmes varēja būt visai atšķirīgas. Tādēļ attieksmei pret viņiem ir jābūt individuālai, un tāda tā pārsvarā arī ir. Daudz atkarīgs no tā, kā cilvēks pats reaģē uz šo faktu — vai ir jūtama patiesa nožēla, vai tikai izlocīšanās un noliegums. Čekas aģenti ļoti bieži bija ne tikai sistēmas instruments, bet arī upuri. Taisnīgums prasītu par to neaizmirst, bet nedrīkst ignorēt arī to ļaunumu, ko viņi nodarīja.

Arī žurnāla “Domuzīme” autoru vidū izrādās savulaik VDK savervētie. Jāatzīst, ka pret viņiem dominē apjukuma, neveiklības sajūta. Šķietama tolerance pārsniedz jelkādas agrāk pašsaprotamas ētikas normas. Ja studiju laikā mēs atklātu, ka kāds ir stukačs, attieksme būtu skaidra. Mūs nesaraudinātu ar stāstiem «gribējās uz ārzemēm», «gribējās būt par farcovščiku».

A. B. Jāpagaida, kad arhīvā būs pieejama datubāzes “Delta” informācija. Tur ir ziņojumu kopsavilkums par konkrēto cilvēku. Latvijā bija palikuši ap simt optisko magnētisko disku, kurus čeka pēdējā brīdī nodzēsa. Bet Latvijas speciālistiem lielu daļu no “Deltas” informācijas izdevās atjaunot un pārnest informāciju uz modernākiem datu nesējiem.

“Delta” netiks izlikta internetā, kā tagad kartītes, bet būs pieejama arhīvā. Kad Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs nodos arhīvam dokumentus papīra formātā, pētnieki ar tiem varēs strādāt lasītavā. Nacionālais arhīvs nevar digitalizēt miljoniem lapu vienā mirklī, un tas arī nav nepieciešams. Svarīgi ir parādīt būtiskākos dokumentus, kas izgaismo totalitāro režīmu.

E. E.-K. To arhīvs darīs ļoti labi — sistemātiski publicēs dokumentus ar komentāriem. Otrs — dzīvesstāstu līmenis. Pat ja mēs pie ziņojumiem nekad netiksim, vajadzētu uzrunāt tos cilvēkus, kuri ir sapratuši, kurš par viņiem ir ziņojis. Domāju, ne vienu vien cilvēku, ieraugot ziņotāju vārdus, šobrīd pārņem visai skaidra apjausma, varbūt pat sakarību apjēgsme par to, kāpēc viņa dzīvē notika vai nenotika tas un tas. Ir nepieciešams, lai sāk runāt upuri. Bet kā to rosināt un sākt šādu procesu?

Bonifācijs Daukšts. Diemžēl sabiedrībā vēl joprojām mājo pagājušu laiku bailes. Krievija ir tuvu, pieredze liecina, ka tās specdienestiem rokas tomēr vēl ir garas un sāpīgas (Skripaļu gadījums). Tāpēc tie, kas ir cietuši no čekas, nereti atsaka iepriekš visai apņēmīgi, entuziastiski apsolītas intervijas. Kaut ko apgalvot par reālu kādas personas ļaundarīgu sadarbību ar čeku varēs TIKAI pēc “Deltas” ziņojumu apskatu publicēšanas šī gada maijā, JA vien tā informācija nebūs nocenzēta līdz bezjēgai.

P. K. Labāk gan vienu reizi no sevis spogulī tā īsti nobīties, nekā dzīvot ideālos priekšstatos, ka «ar mani tas nevar notikt».

Kas mūsu sabiedrībā un Latvijā būtu citādi, ja VDK dokumentu publiskošana būtu notikusi 90. gados?

A. B. Būtu noskaidrota patiesība. Mēs kā nācija būtu savstarpēji izlīguši, sāpīgā pagātne būtu izrunāta, un sācies atveseļošanās posms. Tie nav tikai tukši vārdi. Sabiedrība būtu taisnīgāka un vitālāka, varbūt nebūtu tik daudz aizbraucēju — tās sekas ir daudzas un dažādas.

2000. gada sākumā Jurim Vidiņam bija sakarīgs lustrācijas projekts, kuru toreizējā Saeima atsvieda atpakaļ. Arī tolaik varēja notikt lustrācija, vainīgie — nožēlot savus nodarījumus, izpirkt vainu.

P. K. Kas lustrēšanā par sevi jāatklāj?

A. B. Kā pie bikts — vervēšanas datums, apstākļi, motīvi utt. Ja cilvēks nonāca VDK uzmanības lokā saistībā ar vervēšanu, tad tika sastādīts vervēšanas plāns, piesūtīti citi aģenti, kas noskaidroja viņa paradumus, intereses, «sociālo portretu», tika vākta informācija no citiem avotiem, darbavietas, dzīvesvietas utt. Būtu jāizstāsta viss par šo viņam zināmais.

D. B. Lustrācijai, t. i., iespējai brīvprātīgi nožēlot grēkus vajadzēja būt visa šī procesa obligātai sastāvdaļai. Protams, tas būtu sāpīgs process, bet stimulētu morālu pašattīrīšanos. 90. gadu sākumā iesaistītajiem vēl nebija skaidrs, kā reaģēt, un gan čekisti, gan aģenti būtu runājuši daudz vairāk. Pašlaik visiem jau ir izstrādājusies sava aizsardzības taktika, nospraustas aizsardzības līnijas.

Kad publicēja kartotēku, es prātoju — kāpēc to tik ilgi turēja slepenībā? Tas ir nodarījis būtisku kaitējumu izpratnei par to, kā darbojās totalitārā sistēma, jo šo materiālu var analizēt, tas parāda, kā čeka darbojās, kas to interesēja, kas neinteresēja.

Arī diskusijas ap kartotēku parādīja skaidrāku ainu, lai gan neskaidrību joprojām ir daudz. Jau filmā “Lustrum” ietvertajās intervijās redzams, kā mēs pret šo smago mantojumu attiecamies un ka patiesībā negribam par to atklāti runāt. Tādēļ kartotēku publicēšana tikai daļēji risina pagātnes pārvarēšanas uzdevumu.

Tomēr vismaz vienā aspektā rezultāts ir pozitīvs: padomju gadu skartajām paaudzēm piemīt kaut kāda totalitārā paranoja. Jauni cilvēki to nesaprot — tās pastāvīgās sarunas kolēģu, studiju biedru, draugu lokā (protams, tādu, kam var uzticēties) — kurš no mums ir «stukačs»? Būtībā tā bija vispārējas savstarpējas neuzticēšanās un baiļu sistēma. Kartīšu publicēšana mums lielā mērā no šīs paranojas palīdz atbrīvoties, arī attīrīties.

P. K. Kultūras akadēmijā aktieriem uzdod tādu vingrinājumu — etīdes partnerim pateikt: «Es par tevi kaut ko uzzināju, bet pateikšu rīt!» Viss, tas cilvēks jau ir okupēts, sasaistīts, turklāt tā ir tik prasta lieta, ko spēj izdarīt katrs. Šo vienkāršo psihotehniku izmantoja arī čeka.

D. B. Paskatījos statistiskajā kartotēkā par savu dzimto Alūksnes rajonu. Tur savervēto ir salīdzinoši maz. Katrā kolhozā nemaz nesanāktu. Bet redzams, ka čeka darbojās ļoti mērķtiecīgi, bija skaidri virzieni, kurus tā kontrolēja. Viņu cilvēki bija «atslēgas vietās», kur varēja piekļūt pie tās informācijas, kas VDK interesēja.

A. B. Nevajadzēja nemaz katrā kolhozā kādam būt. Pietika ar vienu zootehniķi, kurš astoņus kolhozus apbraukāja, vai ar kioska pārdevēju dzelzceļa stacijā vai oficianti — lai modrās acis un ausis ir tur, kur cilvēki apgrozās.

Kāda bija hierarhija — vai VDK atradās komunistiskās partijas pakļautībā vai otrādi? Vai čeka bija izveidojusies par pašpietiekamu varas «homunkulu», kuras spēkos bija manipulācijas ar sabiedrību, tajā skaitā kompartiju?

A. B. Galvenais jeb vadošais spēks tomēr bija kompartija, čeka bija paklausīgs izpildītājs. Jau kopš 90. gadiem mediji pasniedz tā: briesmīgā čeka un, no otras puses, piemēram, pieklājīgais, izskatīgais, simpātiskais kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs, ar kura akceptu Bugaja vadītās Rīgas milicijas pārvaldes miliči un Rīgas Milicijas skolas kursanti 1987. gada 23. augustā iztrenkāja demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa. Vēl tā paša gada 18. novembrī lika nostādīt ap Brīvības pieminekli miliču un kārtības sargu ķēdi, lai neviens tam netiek klāt. Visi to labi atceras. Un arī to, kā Gorbunovs pēc gada kažoku apgrieza pilnīgi uz otru pusi. Lūk, par tiem, kas deva rīkojumus čekai, mēs nerunājam.

D. B. Pēdējā laikā bieži uzsver, ka Latvijas kompartija vadīja čeku. Bet tā mēs radām jaunu mītu cilvēkiem, kuri nezina un nevar iedomāties, kā, kādā līmenī un veidā partija vadīja. LKP un VDK attiecības bija komplicētākas, un tās nedrīkst atraut no visas Padomju Savienības konteksta. LPSR VDK bija koprepublikāniska institūcija, tās lielā priekšniecība — PSRS VDK — bija Maskavā. Turklāt lielās, politiskās nostādnes deva politbirojs Maskavā.

Staļina laikā aktuāla bija tēze, ka, pieaugot sociālisma panākumiem, pieaug arī pretestība, tātad jāiztīra visi šķiras ienaidnieki, un to neizdomāja vis Latvijas kompartijas vadītājs Kalnbērziņš, bet gan Staļins. Hruščova laikā radās teorija par to, ka «sociālisms ir uzvarējis» un tie, kas pretojas sociālismam, ir nonākuši maldos vai ir veco režīmu paliekas. Šādā nozīmē, protams, kompartija vadīja VDK. Čeka vadījās pēc vispārējām politiskām nostādnēm, un katrā republikā tās bija jārealizē. Latvijas kompartijas CK bija jākontrolē, kā tas notiek.

Bet vai VDK ikdienas darbs tika kontrolēts? Stipri šaubos. Kā un cik lielā mērā, vēl jāizpēta. Lai gan ir skaidrs, ka vismaz kopš 50. gadu vidus svarīgākajās politiskajās lietās čeka lēmumus un darbības saskaņoja ar LKP CK. Kompartijai vismaz teorētiski bija jākontrolē čekas kadru izvēle republikā un tās sekošana «partijas līnijai». Dažādu Maskavas (PSKP CK) ierosinātu kampaņu īstenošanā drīzāk var runāt par ciešu savstarpēju sadarbību un koordināciju.

Piemēram, 60. gados un 70. gadu sākumā bija «policijas bataljonu prāvas» — ikvienā republikā, kuras teritorija Otrā pasaules kara laikā bija atradusies vācu okupācijā, vajadzēja notikt paraugprāvām, kurās atkārtoti tiesāja garus sodus lēģeros jau izcietušos savulaik policijas bataljonā dienējušos vīrus. LKP CK rūpējās par propagandas nodrošinājumu, bet VDK par prāvu sagatavošanu. Vai spriedumi tika saskaņoti ar CK, nezinu, bet pieļauju, ka jā. Šo jautājumu nedrīkst vienkāršot. Kompartijas CK uzdevums bija kontrolēt VDK kadru politiku, bet čeka kaut kādā ziņā varēja kontrolēt kompartiju, tajā skaitā tās vadošos kadrus, jo varēja piegādāt CK kompromitējošas ziņas un tādējādi nobremzēt vai pārtraukt partijas vadošo darbinieku karjeru.

A. B. Turklāt partijas vadošie darbinieki piedalījās valsts īpašuma izzagšanā, veda no ārzemēm deficīta preces. Interesanti, ka VDK 7. nodaļas kartītes, kurās bija cilvēki, kas ziņoja par ekonomiskajiem noziegumiem, ir pilnībā izravētas, un mēs nezinām, kur tās palikušas.

Kāda bija VDK ietekme uz kultūras personībām, to skaitā trimdas latviešu sabiedrību?

E. E.-K. Domāju par to diedziņu, kurā joprojām tiek turēti cilvēki, kuri ir šajās kartītēs. Kad rakstīju grāmatu “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti” un daudz pētīju 1964. gadā VDK izveidoto Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, runājos arī ar rakstnieku cunftei piederošo nu jau mirušo Jāni Aneraudu, kurš ļoti ilgus gadus bija tās sekretārs. Joprojām viņā bija jūtamas kaut kādas bailes un vēlme, lai nekas no viņa stāstītā nekur netiktu publiskots. Labprāt uzzinātu, kas notika ar viņa autobiogrāfiju un atmiņām, kuras viņš tobrīd rakstīja ar domu — lai ģimene zina, kā viss bija.

Šī piesardzība lika domāt, ka viņš bijis iesaistīts diezgan augstā līmenī. Tāpēc bija pārsteigums ieraudzīt viņa kartīti, jo viņš bijis tieši tāds pats aģents kā daudzi citi, piemēram, Žanis Zakenfelds, kurš pildīja dažādus amatus VDK piesegorganizācijās. Šķiet, literārajā vidē aģentu ir maz. Kartītēs ir Valdis Rūmnieks, Vladimirs Kaijaks, Viesturs Vecgrāvis, Andejs Grāpis, Andrejs Dripe… Savukārt tie, kurus es mēģinu grāmatā atklāt, aģentu kartotēkā nav. Jautājums: kur viņi ir? Māra Zālīte pirms dažiem gadiem teicās zinām, kuri trimdas latvieši bija VDK aģenti. Publiski viņa par to nav runājusi, cik zinu, tas palicis arī filmas “Lustrum” aizkadrā. Bet arī šie vārdi jāmeklē un ar viņiem jārunā.

A. B. Šīs aģentu kartotēkas mums nav pieejamas. Daļa iznīcināta vai aizvesta uz Maskavu. Padomju drošības dienestiem ārzemnieks bija sevišķi vērtīgs kumoss. Kā man stāstīja VDK dokumentu pārņēmēji, 1991. gadā vienā no pārņemamajām VDK ēkām bijis arī trimdas latviešu periodikas krājums — avīzes Laiks, Brīvā Eiropa, Austrālijas Latvietis —, un pie ziņām par trimdas tautiešiem maziem burtiņiem bijis pierakstīts: VDK 2. daļa, VDK 5. daļa… Visas avīžu ķīpas drīz vien pazuda. Bet tas, ka Latvijas PSR čeka sekoja visām trimdas aktivitātēm, ir skaidrs.

Kopš 50. gadiem spiegu lietās Maskava Latvijas čekai gan vairs neuzticējās. Ārējā izlūkošana pārgāja Maskavas pārraudzībā. Latvijas čeka bija pasūtījumu izpildītāja, pieslēdzās atsevišķu uzdevumu veikšanai.

Vai ar kalpošanu čekai daļa no tautas zieda — radošā inteliģence jeb šodien mēs teiktu «kultūras cilvēki» — varēja «nopirkt» sev labākus darba apstākļus, lielākas iespējas?

P. K. Vai tāda sadarbība varēja garantēt darbu? Tik tieši ne, jo kino ir jāprot taisīt un arī citās mākslās kaut ko ir jāspēj izdarīt. Nebija tā, ka kādu savervēja un viņš uzreiz sāka taisīt filmas. Bet reprezentēties — jā. Simboliskais gadījums — aktrisi Dzidru Ritenbergu 1957. gadā Venēcijas kinofestivālā apbalvo ar Volpi kausu, bet viņa neaizbrauc uz Venēciju, jo «nebija droša», tāpēc viņas vietā aizsūta kādu no Krievijas.
Esmu daudz domājis par šīm sakarībām savas jaunības, studiju gados un par šodienas reakcijām. Par padomju laikiem patlaban spriež un tos attēlo ārkārtīgi primitīvi un sekli.

Vistipiskākais, ko atceros, — visi it kā gribēja būt ļoti brīvi. Un kaut kā piemērojās… 60.—70. gados mēs zinājām, ka padomju režīms nomināli ir, bet teicām cits citam: paskaties, māksla tomēr ir lieliska, vai ne? Redz, viens aizbrauc uz ārzemēm parādīt filmu, otram izdod grāmatu… Visi taču zināja, ka šīs iespējas tiek pirktas par šo sadarbības likmi!

Man no tās kartotēkas tikai pāris cilvēku ir pārsteigums. Savā vidē mēs skaidri zinājām, ka, lai varētu filmēt Austrumvācijā vai Irānā, kolēģis ir piekritis sadarbībai. Pat ja viņu pieliek tikai par tulku kādai starptautiskai grupai vai delegācijai un notiek vienkārša profesionāla domu apmaiņa — viņam jau ir čekas ziņotāja ēna, pat ja piekrišana ir tādā «drusciņ» līmenī.

Par šo melīgo brīvības sajūtu tomēr vajadzēja maksāt augstu likmi, un vēlmi pēc tās brīnišķīgi varēja izmantot. Palasiet Imanta Lešinska grāmatu “Starp divām pasaulēm” — ar kādu garšu tur aprakstīts, kā dzejnieki viņam skrien šņabi pirkt un kā viņš, kājas sakrustojis, ar viņiem tērgā. Tur taču viss ir skaidri redzams, nekas vairāk arī nav jātēlo.

Galvenais, kas nenotika 90. gados pēc neatkarības atgūšanas, — nebija attīrīšanās. Sabiedrībā spontāni ieviesās kolektīvs viedoklis par padomju periodu: vispār, mēs jau tā tīri un godīgi dzīvojām, tagad vienu netīru vatenīti nometām, lai nu tas tur kaktā stāv — tas tāds kauns! Uzvilkām tīras drēbes, un pat pirtī nebija jāiet! Tā nospļāvāmies pār plecu — ai, cik «tajos» laikos viss bija stulbi! Un aizmirsām. Simboliskos rituālus izdarījām. Bet neviens nepateica, ka, vecīt, tu taisīji filmas, tu taisīji izrādes, tu brauci uz ASV, tu izstādījies Rietumeiropā… Tagad it kā vairs nezinām, kā attiekties pret to kartotēku. Bet principā taču viss ir skaidrs.

Man kāds žurnālists nesen jautāja: vai es zinājis, ka Rīgas kinostudijā tāds Jānis Veļičko bijis aģents? Protams, mēs visi zinājām, ka viņš ir tas cilvēks, kuru kā filmas direktora vietnieku pieliek pie grūtām filmām ar vienu funkciju: viņš bija TAS cilvēks. Viņa klātbūtnē reti dzēra šņabi, reti runāja… Viņš bija viens, drūms, zināja, ko no viņa prasa, bet viņš tur bija.

B. D. Šī pieejamā kartīšu kartotēka ir tāda «kalpu gala» kartotēka. Te vīd tikai čekas sistēmas gribīgi vai piespiedu kalpi, pakalpiņi un «sutkas» vai vagari — augstākajos gadījumos. Bet Latvijā, Baltijā darbojās arī tās, kā PSRS okupācijas kara bāzes, tēlaini izsakoties, «muižnieku kārtas» specdienesti. To vadošajā līmenī kāds latvietis vai «mazākumtautietis» faktiski bija izņēmums un retums. Virsnieku vide Baltijā robežapsardzē un raķešu karaspēkā bija īpaši «rasistiski» lielkrieviska. Bet viņiem tomēr bija sava, zemajā līmenī, stukaču, informatoru sistēma no «iedzimtajiem». Baltijas kara apgabala, GRU, robežapsardzības, raķešu bāzu apkaimes u. c. stukaču tīkli nepārklājās. Par tiem ir minimālas ziņas, arhīvi aizvākti uz austrumiem un nav pieejami. Bet dažam tas varēja būt «savs», primārais, gandrīz garantēti neuzejamais stukaču darbības tīkls. Šo personu vārdi un uzvārdi nebūs atrodami pat vispilnākajos VDK jeb KGB «maisos». Tie ir pavisam citās kartotēkās.

Reizēm publikācijās uzpeld arī nenoskaidrotais «3. Spēks», kas 1991.gada janvārī šāva no Bastejkalna. Arī te pagaidām pētniekiem rēgojas tikai melna bilde.

Vēl nedrīkst aizmirst, ka daļa 50.—60. gadu nacionālkomunistu bija cilvēki ar kriminālu pagātni. Bēdīgi slavenais vēsturnieks Jānis Dzintars, Atmodas trenkts, aizmuka uz Maskavu. Pie kā? Uz dzīvokli pie daždien apjūsmotā nacionālkomunistu ēras lauksaimniecības ministra Aleksandra Ņikonova. Pēc kara viņi kopā bija karojuši pret nacionālajiem partizāniem. Ņikonovs Daugavpils partijas nomenklatūrā vadoši bija atbildīgs par čekas aģentu infiltrāciju nacionālo partizānu kustībā un, jo sevišķi, katoļu baznīckungu vidē.

D. B. Kartotēka it kā ļauj norādīt, kuri ir tie «sliktie». Mēs visi pārējie esam «labie», mēs jau neko. Kaut kāda taisnība bija akadēmiķim Saharovam, kurš teica, ka ikviens cilvēks, kurš dzīvojis padomju sistēmā, ir līdzvainīgs. Varbūt ne pilnīgi visi, bet katrā ziņā vairums ar savu darbību uzturēja sistēmu.

E. E.-K. Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons strādājis «viskautkur» un bijis pakalpīgs dažādās jomās. Literatūras melnstrādnieks. Bet viņa vārda kartotēkā nav. Viņam tūlīt iznāks grāmata ar dažādiem dokumentāliem materiāliem. Bērsons tomēr bijis tik drosmīgs, ka grāmatā ielicis arī dažus ziņojumu melnrakstus. Tie rakstīti pēc viena ASV un viena Vācijas brauciena, tur varam gūt ieskatu… Un, varbūt mazliet pielabotu… Redzam, ar ko viņš ir ticies, ko darījis. Tātad viņš parakstījies, ka rakstīs šādas atskaites, bet nav aģents.

D. B. Tas, ka «atskaites rakstīja visi, kas brauca uz ārzemēm», arī ir mīts. Patiešām, atskaites bija jāraksta visiem, bet ne visi, kas brauca uz ārzemēm, bija aģenti. Aģentiem deva noteiktus uzdevumus, un viņu atskaites acīmredzot kvalitatīvi atšķīrās.Vaira Vīķe-Freiberga filmā “Lustrum” stāsta, ka pie viņas Kanādā trimdas laikos viesojušies trīs cilvēki, bet kā aģents ziņojumu rakstījis viens no viņiem. Bija dažādi. Man kolēģi stāstījuši, piemēram, baznīcas lietās — uz ārzemēm brauc trīs mācītāji, un viens par otru raksta ziņojumu. Varbūt zinātniekiem un kultūras darbiniekiem čeka uzticējās vairāk nekā mācītājiem.

P. K. Maskavā mācījos VGIK, kinoinstitūtā, kopā mācījāmies, dzērām šņabi un tad pēkšņi konstatējām, ka no 20 cilvēku kursa katru no čaļiem sauc uz specdaļu un aicina sadarboties. Man likās simptomātiski, ka mani nesauc. Kuri ir tie kritēriji, pēc kādiem izvēlas? Kad pēc kāda laika mums ar vienu pasniedzēju izvērtās tāds politisks strīdiņš un es, kā parasti, šo to ironiski izteicu, viņš sacīja: «Tu vispār klusē, mēs zinām, ko tu par mums domā!» Tā nu man nekad arī netika piedāvāta sadarbība.

B. D. Kad 70. gados studēju vēsturniekos, manā kopmītnē dzīvoja kāds visādi atraktīvs čoms. Šad tad kopā iedzērām, kā jau studentu vidē ierasts. Reiz viņš tādā vakarā atzinās, ka ir piespiedu stukačs. Kā Kestners rakstījis, viņa dzīvē sāka valdīt «tipiski slāviska atmosfēra — vodka, pašmocības un vīriešu asaras». Kursa biedri situāciju zināja. Atmoda viņu izglāba.

P. K. Teātrī daudz esmu strādājis ar Dostojevska tekstiem. Brīnišķīga epizode “Brāļos Karamazovos”, kurā pie Ivana, visneticīgākā no dēliem, bezdievības sludinātāja, atnāk Velns. Un izrādās — foršs cilvēks tas velns! Viņš runā ļoti draudzīgi, pat palīdz, saka godīgas un tīras lietas… Kad ar jaunajiem aktieriem to taisīju, likās — tas ir kaut kas, ko es gribu pastāstīt par šiem padomju gadiem. Tā ir šī neģēlība, jo rada tādu atkarību… Tu nevari psiholoģiski tam pretoties, jo velns ir kā okupants, viņš strādā tevī, tavā apziņā, ir gan maigs, gan zinošs…

Ir jāsaprot, ka aģenti un ziņotāji tomēr izjuta varu — varu pār citiem cilvēkiem. Un tagad viņiem grūti atzīties, ka patiesībā viņi paši tai varai ir bijuši tikai tādi «sešinieki». Un vēl ir arī apjausma par šo cilvēku pazemojumu, ka viņi paši no šīs varas ar šo vervēšanu tika pazemoti. Arī par to nerunā. Jo kauns.

Vai ir zināms, cik čeka aktīvi spietoja ap Tautas fronti?

A. B. LKP CK bija svarīgi kontrolēt procesus, vajadzēja zināt, kas tur notiek. Un drošības komiteja darīja savu darbu. Gorbačovam bija svarīgi vadāmi masu procesi, bet galu galā tie izgāja ārpus kontroles. Viņiem nebija tik daudz cilvēku, lai pilnīgi visu varētu kontrolēt. Latvijā tolaik bija tikai apmēram 430 operatīvo darbinieku, pārējie bija atbalsta dienests.

B. D. Bija tādi, kas domāja, ka izveidosies jauna, Latvijas Republikas labā, «baltā čeka» un varēs turpināt strādāt tai.

D. B. Edmunds Johansons, tālaika Latvijas PSR VDK vadītājs, līdz 1991. gada 24. augustam bija Godmaņa pirmās valdības [1990. gada 7. maijs—1991. gada 19. novembris] sastāvā, bet Rubika LKP CK biroja loceklis bija viņa vietnieks Trubiņš. Viena versija, kā to skaidro, — čeka bija sadalījusies divos grupējumos, viens bija par sadarbošanos ar nākamo Latvijas Republiku, otra palika promaskaviska. Bet, iespējams, tā bija tikai spēle, lai izrādītos gatavi jebkādam pavērsienam.

B. D. Tāda detaļa — 1992. gadā biju LR Ārlietu ministrijas eksperts Latvijas sarunās ar Krieviju par tās bruņoto spēku izvešanu. Pēkšņi sēdes laikā man saka: lejā pie caurlaides Johansons esot atnācis, piedzēries, ej paskaties, ko ar viņu darīt! Johansons — es gribu uz delegāciju! Atbildu viņam — jūs neesat mūsu delegācijas sarakstā! Viņš — bet es nāku uz to otru, uz krievu! Krievi viņu pieņēma kā savējo.

D. B. Atgriežoties pie aģentiem jāteic, ka, protams, katra cilvēka gadījums ir individuāls. Tāpēc būtiski, ja šis klusēšanas zvērests, šī omerta tomēr tiktu lauzta, jo ir ļoti svarīgi uzzināt un izprast, kā sistēma darbojās. To nevar bez tā, ka cilvēki stāstītu, kā tas aizsākās, kādi bija kontakti, kā viņi nonāca čekas redzeslokā… Cik saprotu, vervēšanas process bija pietiekami ilgs un nebija tā, ka uzreiz cilvēku «savāca». Šodien daudzi saka: jā, kaut kas tur bija, es kaut ko tur izdarīju, un mani saņēma un lika parakstīties. Visticamāk, tā nebija. Bet, lai mēs saprastu, kā tas darbojās un kaut kādā ziņā no tā visa varētu atbrīvoties, svarīgi, ka atrastos vairāk cilvēku, kuriem būtu drosme pastāstīt par sevi. Pat ja viņi nestāstīs visus simt procentus, arī 40—50% daudz dos.

A. B. Visi šeit atstātie VDK dokumenti ar laiku nonāks Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā un būs pieejami pētniekiem mūsu lasītavā. Aicinu cilvēkus, pirms klikšķināt internetā kartītes, izlasīt turpat publicētās VDK instrukcijas un citus dokumentus, tad daudz kas kartītēs kļūs skaidrs.

Maijā internetā būs pieejamas vēl citas apjomīgas dokumentu grupas: VDK ziņojumi LKP CK, VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas, vadošo čekas darbinieku kompartijas nomenklatūras lietas, visu ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību un Intūrista, jaunatnes organizāciju dokumenti. Arī VDK aģentu personīgo un aģentu darba lietu reģistrācijas žurnāli. Jācer, ka nākamajos gados Nacionālais arhīvs internetā turpinās publicēt gan specziņojumus par nacionālajiem partizāniem, gan par pretpadomju grupu apkarošanu. Savukārt tiem, kas vēlas šos jautājumus pētīt un par tiem publiski komunicēt, arī žurnālistiem, paveras darba lauks arhīva lasītavās, lai prastu atšķirt graudus no pelavām.

Izskan, ka aģentu vieta un statuss totalitārajā mašinērijā bijusi zema, ka aģenti tādi sīkie gariņi vien bijuši. Sak, ko no tādiem prasīt, lielos lēmumus jau pieņēma citi un citur. Vai tomēr taisnība nav Uldim Ģērmanim, ka tieši uz sīkajiem ziņu pienesējiem balstījusies čekas pārraudzība pār sabiedrību un bez tiem tā būtu daudz nevarīgāka?

D. B. Sistēmas funkcionēšanā viņiem bija būtiska loma, jo viņi piegādāja čekai informāciju, piedalījās dezinformācijas izplatīšanā. Čeka gan informāciju ieguva arī no Kompartijas institūcijām un administratīvā aparāta. Taču aģenti deva iespēju čekai veikt konkrētas akcijas un iegūt tieši to informāciju, kas tai bija nepieciešama. Un viņiem bija ļoti svarīga loma, uzturot vispārēju baiļu un savstarpējas neuzticēšanās atmosfēru.

A. B. Jā, tieši «mazajiem» ikdienas cilvēkiem bija liela loma padomju totalitārisma sistēmā. Čekai nevajadzēja zināt visu par visiem, bet par konkrētām lietām un cilvēkiem. KP ar savu uzticamo VDK īstenoja totālu uzraudzību un kontroli. Un bijušās Latvijas PSR VDK un LKP dokumenti to apliecina.

P. K. No savas personīgās pieredzes varu skaidri apgalvot, ka, pēckara gados visai KGB taktikai un stratēģijai bija «asiņu» piegarša un cena — tie dalīja un reizināja cilvēku likteņus un pat dzīvības, savukārt 60.—80. gadu politikai bija padomju valsts kopskaņas, ideoloģiskā unisona stratēģija. Čeka gādāja, lai neviens pat mentāli «neizlec» no kopējās kompozīcijas, lai pat savās domās nejūtas autonoms, individuāls. Man pat ir aizdomas, ka bieži vien aģenti un kuratori mazliet azartiski spēlējās — «paskat, kā mēs viņus visus turam aiz…». Un gardi nosmējās.

March 23, 2019 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: