Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievu militārās vienības Hitlera armijā. Ģenerālis Vlasovs un viņa ROA.

 

Krievu militārās vienības Hitlera armijā. 1.daļa – ģenerālis Vlasovs un viņa ROA

 |  Publicēts 08-05-2017    © Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Kremlis un tā līdzskrējēji nemitas apsūdzēt Latviju nacisma glorificēšanā, kā piemēru minot latviešu leģionārus un tiem veltīto piemiņas pasākumu 16.martā. Kaut labi zināms, ka latviešu zēni necīnījās par nacisma idejām, bet gan savas zemes pasargāšanu no boļševiku terora, apsūdzības nacismā un fašismā tiek atkārtotas atkal un atkal, tā naidojot un šķeļot mūsu sabiedrību. Krietni negribīgāk Kremļa propagandisti runā par daudzajām krievu militārajām vienībām, kas karoja Vērmahta, vācu policijas un SS rindās. Krievijā bijuši mēģinājumi izvērtēt šo cilvēku patieso motivāciju un vismaz daļu no tiem reabilitēt kā cīnītājus pret boļševismu, taču, kamēr šajā zemē valdīs Putina režīms, kas uzvaru pār nacismu pārvērtis reliģiskā kultā, objektīvu novērtējumu Otrajā Pasaules karā vācu pusē karojošajiem krievu karavīriem sagaidīt ir neiespējami.

Visi krievu militārie formējumi, kas cīnījās kopā ar vāciešiem, Krievijā bez atšķirības tiek dēvēti par kolaboracionistiem un dzimtenes nodevējiem. Tomēr, vai patiešām simtiem tūkstošu krievu kareivju un virsnieku, kas plecu pie pleca ar citu tautu brīvprātīgajiem cīnījās pret “sarkano mēri”, bija gļēvuļi un nodevēji, kas personīga labuma dēļ pārdeva savu tautu? Protams, ka nē! Iemesli sadarbībai ar vāciešiem bija dažādi, taču galvenie no tiem – naids pret Staļina tirāniju un masu represijas, kas smagi skāra visas PSRS tautas, tostarp krievus. Pēc kara padomju ideologi darīja visu, lai šos cilvēkus nomelnotu kā tautas nodevējus un izsvītrotu no sabiedrības apziņas. Tika un joprojām tiek melots par krievu leģionāru formastērpu valkājušo karavīru patieso skaitu, jo komunistu paradīzē, kur visi tik ļoti mīlēja Staļinu, taču nevarēja būt tik daudz režīma pretinieku.

Kolaboracionisti un dzimtenes nodevēji? Drīzāk gan drosmīgi cīnītāji pret boļševiku tirāniju!

Pazīstamākais krievu militārais formējums, kas Otrajā Pasaules karā cīnījās kopā ar vāciešiem, bija Krievijas Atbrīvošanas armija ROA (Русская Освободительная Армия, РОА) ģenerāļa Andreja Vlasova vadībā. Kas bija šie vīri un viņu virspavēlnieks? Vlasovs piedzima 1901.gada 14.septembrī Nižegorodas guberņas Sergačas apriņķa Lomakinas ciemā kā jaunākais dēls 13 bērnu ģimenē. Viņa vecāki bija trūcīgi zemnieki. Tēvs nespēja dot pienācīgu izglītību visiem bērniem, taču Andrejam līdz 1917.gada boļševiku apvērsumam bija iespēja mācīties Nižegorodas Garīgajā seminārā. 1918.gadā viņš sāka apgūt agronoma specialitāti, taču 1919.gadā tika iesaukts Sarkanajā Armijā.

Pilsoņu kara laikā Vlasovs dienēja 2.Donas divīzijā un piedalījās cīņās Dienvidkrievijā, Kaukāzā, Krimā un Austrumukrainā. No 1922.gada pārcelts štāba darbā, bijis pasniedzējs militārās skolās. 1930.gadā iestājies Vissavienības komunistiskajā (boļševiku) partijā. 1935.gadā sācis mācības Mihaila Frunzes vārdā nosauktajā Kara akadēmijā. 1937.gadā Vlasovu iecēla par 72.strēlnieku divīzijas 133.pulka komandieri, bet 1938.gadā – par divīzijas komandiera vietnieku. Šajos gados Vlasovs bijis arī Ļeņingradas un Kijevas kara apgabalu kara tribunālu loceklis.

Andrejs Vlasovs (vidū) kopā ar biedriem Mihaila Frunzes Kara akadēmijā, 1935.gads.

1938.gada rudenī Vlasovu nosūtīja uz Ķīnu par ģeneralisimusa Čana Kaiši militāro padomnieku karā ar Japānu, par ko vēlāk viņš tika apbalvots ar Ķīnas Zelta Pūķa ordeni. 1940.gada janvārī ģenerālmajoru Vlasovu iecēla par 99.strēlnieku divīzijas komandieri Kijevas kara apgabalā. Vlasova vadībā divīzija kļuva par labāko Sarkanajā Armijā, par ko ģenerālis tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1941.gada janvārī Vlasovs kļuva par Kijevas īpašā kara apgabala 4.mehanizētā korpusa komandieri un pēc Staļina ierosinājuma tika apbalvots ar Ļeņina ordeni.

Vācijai iebrūkot Padomju Savienībā, Andrejs Vlasovs jau bija pazīstams padomju ģenerālis. Viņa vadītais korpuss kara pirmajās dienās bija viena no retajām Sarkanās Armijas daļām, kas spēja nopietni pretoties uzbrūkošajai vācu armijai. Pēc Ņikitas Hruščova rekomendācijas Vlasovu iecēla par komandieri 37.armijai, kas aizstāvēja Kijevu. Pēc izmisīgām cīņām viņa armijas vienībām izdevās izlauzties uz austrumiem. Pats Vlasovs šajās cīņās tika ievainots.

Andrejs Vlasovs dažādās dienesta pakāpēs un amatos Sarkanajā Armijā,
20.gadsimta 30.gadu otrā puse – 40.gadu sākums.

1941.gada novembrī Staļins Vlasovam uzdeva organizēt 20.armiju, kam vajadzēja iekļauties Rietumu frontes sastāvā Maskavas aizstāvēšanai. 5.decembrī Vlasova vadītie spēki pie Krasnaja Poļanas ciema, tikai 32 kilometrus no Kremļa mūriem, apturēja vācu 4.tanku armijas uzbrukumu. Vēlāk Vlasova 20.armija padzina vāciešus no Volokalamskas un Solņečnogorskas. Par ieguldījumu vācu armijas sakāvē pie Maskavas Vlasovs 1942.gada 24.janvārī tika apbalvots ar otru Sarkanā Karoga ordeni un ģenerālleitnanta uzplečiem. Pēc šīm kaujām viņu līdzās Staļinam sāka dēvēt par “Maskavas glābēju”.

Ģenerālis Vlasovs Maskavas aizstāvēšanas kauju laikā 1941./1942.gada ziemā.

1942.gada 8.martā Vlasovs tika nozīmēts par Volhovas frontes komandiera vietnieku. Sarkanā Armija šeit bija nonākusi grūtā situācijā. 20.aprīlī Vlasovs sāka komandēt 2.triecienarmiju, kuras uzdevums bija pārraut Ļeņingradas blokādi. Operācija beidzās ar neveiksmi un 2.triecienarmija nonāca aplenkumā. Visu maiju un jūniju Vlasova vienības nesekmīgi centās izlauzties, taču 25.jūnijā vācieši aplenkuma loku noslēdza pilnīgi. 2.triecienarmija tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Vlasovs atteicās pamest savus atlikušos karavīrus aplenkumā un ar pēdējo lidmašīnu atgriezties padomju teritorijā.

Nākamās trīs nedēļas ģenerālis kopā ar karavīru grupu slapstījās pa mežiem, cenšoties sasniegt frontes līniju. Šajā laikā Vlasovs apsvēra arī pašnāvības iespēju gūsta vietā, tomēr nolēma, ka būtu muļķīgi nolikt galvu Staļina režīma dēļ. 1942.gada 11.jūlijā viņš un vienības pavāre Voronova pārtikas meklējumos ieklīda vecticībnieku ciemā Tuhovežā. Viņi nokļuva ciema vecākā namā, kas slepus izsauca vācu dienestā esošo krievu palīgpoliciju. Svešiniekus aizturēja un ieslēdza šķūnī. Nākamajā dienā pēc gūstekņiem ieradās vācu patruļa un, lai gan pirms tam Vlasovs bija uzdevies par bēgli skolotāju, vācieši pēc kādas fotogrāfijas padomju avīzē pazina ģenerāli.

Ģenerālis Vlasovs gūstekņu nometnē (kreisajā pusē) un nopratināšanas laikā (labajā pusē).

Atrodoties augstāko virsnieku karagūstekņu nometnē Viņņicā, Vlasovs un pulkvedis Vladimirs Bajerskis 1942.gada 3.augustā parakstīja uzsaukumu vācu varas iestādēm, kurā norādīja, ka Staļina režīma pretinieki krievu karagūstekņu vidū atrodas smaga lēmuma priekšā, ar kuru valsti turpmāk saistīt savas cerības par dzimtenes atbrīvošanu no tirānijas – ar Vāciju vai Rietumu sabiedrotajiem. Tā kā Vācija ir pieteikusi karu boļševiku režīmam, loģiskāk būtu piebiedroties vāciešiem, ja vien tie sniegtu drošas garantijas Krievijas nākotnei. Vēstulē tika piedāvāts radīt vienotu centru jaunās Krievijas armijas izveidošanai. Augustā un septembrī Vlasovs apmeklēja karagūstekņu nometnes Ļeņingradas un Pleskavas apgabalos, kā arī Baltkrievijā. Atsaucība viņa idejai visur bija liela. Septembra beigās Vlasovs devās uz Berlīni, lai personīgi tiktos ar Trešā Reiha vadītājiem.

Ģenerālis Vlasovs bieži tikās ar Trešā Reiha varasvīriem.
Augšā kreisajā pusē – tikšanās ar Himleru, labajā pusē – Vlasovs un Vīnes gauleiters
Baldurs fon Šīrahs; attēlā apakšā – krievu ģenerāļi pieņemšanā pie Jozefa Gebelsa.

1942.gada 27.decembrī klajā nāca ģenerāļu Andreja Vlasova un Vasīlija Mališkina Krievu komitejas vārdā parakstītā tā sauktā Smoļenskas deklarācija. Tajā boļševisms raksturots kā krievu tautas ienaidnieks un krievu ļaudīm piedāvāts cīnīties pret Staļina režīmu, organizējot krievu brīvprātīgo armiju “Krievijas atbrīvošanai no komunisma”. Propagandas nolūkos vācu virspavēlniecība piekrita šādas armijas izveidošanai, tomēr vēl ilgi nesteidzās veikt nekādu reālu darbu, lai tas notiktu. Tomēr 1943.gada pavasarī sākās pirmo krievu vienību formēšana no krievu karagūstekņiem un baltemigrantiem. Pati pirmā no ROA vienībām bija 1.gvardes triecienbrigāde, ko saformēja 1943.gada maijā. Interesanti, ka Vlasovs, atšķirībā no saviem padotajiem, nekad netika uzvilcis vācu formastērpu. Viņš nēsāja speciāli šūtu militāra fasona mundieri bez pazīšanās zīmēm un bikses ar ģenerāļa lampasiem. Uz viņa formas cepures bija redzamas Krievijas karoga balti-zili-sarkanās krāsas.

Attēlā kreisajā pusē – ģenerālis Vlasovs;
labajā pusē – ROA 1.gvardes triecienbrigādes parāde Pleskavā 1943.gadā.

1943.gada sākumā vācieši sāka īstenot propagandas plānu “Sudraba ausma” (Silberstreifen), kura mērķis bija parādīt Sarkanās Armijas karavīriem, ka pret boļševikiem cīnās ne vien vācieši, bet arī paši krievi, un aicināt tos pārnākt vācu pusē. 1943.gada 3.martā Vlasovs uzrakstīja atklātu vēstuli Sarkanās Armijas karavīriem “Kāpēc es nostājos uz cīņas ceļa ar boļševismu”. Ģenerāļa paraksts bija redzams arī uz daudzām aģitācijas lapiņām krievu valodā, kuras vācu lidmašīnas izkaisīja virs Sarkanās Armijas ierakumiem frontē, un kuras tika izdalītas krievu karagūstekņiem gūstekņu nometnēs. Lielas cerības vācieši lika uz ģenerāļa Vlasova personīgu dalību operācijā, taču ģenerālis tajā laikā apbraukāja krievu karagūstekņu nometnes un uzstājās ar runām par nākotnes brīvo un demokrātisko Krieviju. Vāciešiem šādas runas nepatika un ģenerālim uz laiku tika noteikts mājas arests.

Vācu propagandas lapiņas, kas aicina Sarkanās Armijas karavīrus necīnīties par Staļinu.

Par Vlasova štābu un visas Krievijas atbrīvošanas kustības centru kļuva nesen izveidotā Dābendorfas propagandistu skola netālu no Berlīnes, oficiāli saukta par Īpašas nozīmes Austrumu propagandas nodaļu (Ostpropagandaabteilung zur besonderer Verwendung) – vienīgā militārā mācību iestāde, kas sagatavoja virsniekus topošajai Krievijas Atbrīvošanas armijai. Pirmie kursanti Dābendorfā ieradās 1943.gada 23.februārī no Vulhaides karagūstekņu nometnes. Apmācību kursu tolaik vadīja Liepājas aizstāvēšanas kauju komandieris 1941.gadā, ģenerālis Ivans Blagoveščenskis, par pasniedzējiem strādāja no gūstekņu nometnēm atbrīvotie krievu virsnieki un instruktori.

Vlasovs Dābendorfas skolā, attēlā vidū – skolas krūšu nozīme.

No 1943. līdz 1945.gadam Dābendorfas skolu beidza gandrīz 5000 krievu karavīru. Pavisam notika 12 izlaidumi, pirmais no tiem jau 1943.gada 22.martā. Marta nogalē no nometnes Vustravā, kur gatavoja vadošos kadrus okupētajām austrumu teritorijām, Dābendorfā ieradās pasniedzēju grupa, ko vadīja ģenerālis Fjodors Truhins, kurš vēlāk kļuva par skolas priekšnieku. Kopumā Dābendorfā bija piecas kursantu rotas, rezerves vads, saimniecības vads, sanitārā daļa un klubs. Skolas personāls – 54 virsnieki, 11 apakšvirsnieki un 44 ierindnieki. Personāls bija tērpts Vērmahta uniformās ar krievu parauga uzplečiem, kokardi un rokas uzšuvi “РОА”.

Dābendorfas skolas priekšnieks ģenerālis Fjodors Truhins un kursanti.

Dābendorfas galvenais uzdevums bija izaudzināt no krievu karagūstekņiem nelokāmus Staļina režīma pretiniekus. Lai arī vācieši uz laiku bija kļuvuši par viņu sabiedrotajiem, jau no paša sākumā skolā pastāvēja pretrunas starp krievu kursantu nacionālajām jūtām un vācu personāla aizspriedumiem. Kursantu vidū cirkulēja uzskati un idejas, kas bija klajā pretrunā nacionālsociālisma ideoloģijai un Hitlera plāniem par Krievijas nākotni. Skolas absolventi, dodoties atpakaļ uz savām karaspēka daļām, bija kļuvuši par pārliecinātiem krievu nacionālās valsts idejas piekritējiem. Viņi palika uzticīgi ģenerālim Vlasovam un regulāri informēja ROA augstāko vadību par Austrumu frontē notiekošo.

Vlasovs un viņa karavīri mācībās un atpūtā.

Dābendorfas skolas teritorijā tika izdoti laikraksti “Заря” (”Ausma”) un “Доброволец” (”Brīvprātīgais”). Pirmais bija domāts krievu karagūstekņiem, otrais – krievu brīvprātīgajiem. Jau pirmajā “Dobrovoļec” numurā Vlasovs publicēja Smoļenskas deklarāciju 600 000 eksemplāru lielā tirāžā. Vēlāk avīzes “Zarja” tirāža nostabilizējās ap 100 – 120 tūkstošiem, bet “Dobrovoļec” ap 40 – 60 tūkstošiem eksemplāru. Labu laiku abas avīzes iznāca bez jebkādas cenzūras un tajās nemitīgi tika uzsvērts, ka krievu karavīrs nav vāciešu padotais, bet gan līdztiesīgs sabiedrotais cīņā ar boļševismu.

Vlasoviešu avīzes “Dobrovoļec” un “Zarja”.
Avīzes ievadraksts vēsta: “Glābsim mūsu Dzimteni no boļševiku patvaļas!”

1944.gada sākumā liela daļa krievu militāro vienību tika nosūtītas uz Rietumu fronti un izvietotas Atlantijas nocietinājumu līnijā no Holandes līdz Spānijai. Krievu leģionāriem tā bija vilšanās – viņi gribēja cīnīties ar boļševikiem nevis Rietumu sabiedrotajiem, kurus par ienaidniekiem neuzskatīja. Daži krievu virsnieki pat ieteica saviem karavīriem padoties gūstā vai pāriet pie partizāniem. Bija karavīri, kas tā arī izdarīja, tomēr lielākā daļa palika savās pozīcijās. “Šaubīgos” krievu virsniekus vācieši nomainīja ar savējiem, bet Vlasovu viņam it kā pakļautajām vienībām klāt nelaida. Līdz ar to krievu leģionāriem tomēr nācās cīnīties ar Rietumvalstu sabiedroto spēkiem, kad tie 1944.gada 6.jūnijā izcēlās krastā Normandijā. Šajās kaujās krievu vienības parādīja izcilas kaujasspējas.

Dažādu pakāpju Trešā Reiha medaļas Austrumu tautām par drosmi un nopelniem.
Ar šīm medaļām apbalvoja arī ģenerāļa Andreja Vlasova ROA karavīrus.

1944.gada 16.septembrī Vlasovs Berlīnē tikās ar SS reihsfīreru Heinrihu Himleru. Tikšanās laikā tika apspriests jautājums par Krievijas atbrīvošanas kustības centra izveidošanu. Himlers Vācijas valdības vārdā piekrita atzīt šādas organizācijas pilnvaras. 1944.gada 14.novembrī Prāgas pilī sanāca Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas KONR (Комитет освобождения народов России, КОНР) dibināšanas sēde, kas pieņēma tās politisko platformu, sauktu par Prāgas manifestu. Par KONR Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja ģenerāli Andreju Vlasovu, par bruņoto spēku komandieri – Fjodoru Truhinu. KONR apvienoja visus pret Staļina režīmu noskaņotos spēkus Vācijas teritorijā, tostarp emigrantu organizācijas, PSRS tautu nacionālās komitejas, Vlasova armiju un citas krievu militārās formācijas. Par komitejas mērķi tika izvirzīta “cīņa pret boļševikiem un ekspluatatoriem par jaunu brīvu Krieviju”.

Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas dibināšanas sapulce Prāgas pilī,
KONR emblēma un biedra grāmatiņa.

Prāgas manifestu rakstīja trīs bijušie padomju intelektuāļi – mikrobiologs A.Zaicevs, arhitekts N.Troickis un žurnālists N.Kovaļčuks, tā tapšanā piedalījās arī ģenerāļi Vasīlijs Mališkins, Fjodors Truhins, Dmitrijs Zakutins un Georgijs Žiļenkovs. Manifesta politiskā programma sastāvēja no 14 punktiem. Galvenie no tiem – Staļina tirānijas gāšana, kara izbeigšana un cieņpilna miera noslēgšana ar Vāciju uz noteikumiem, kas nekaitē Krievijas godam un neatkarībai, terora un vardarbības režīma iznīdēšana Krievijā, ieslodzījuma nometņu un kolhozu likvidēšana, zemes nodošana zemniekiem privātīpašumā, patiesa reliģijas, sirdsapziņas, vārda, pulcēšanās un preses brīvības nodrošināšana.

Pret Staļina režīmu vērstie propagandas plakāti krievu valodā.

Līdz 1944.gada novembrim vācu virspavēlniecība nesteidzās iesaistīt krievu militārās vienības kaujās, vairāk izmantojot tās propagandas nolūkos, policijas un apsardzes dienestā, kā arī partizānu apkarošanā. Tikai pēc KONR izveidošanas sākās nopietna Krievijas Atbrīvošanas armijas formēšana. Pirmā ROA divīzija tika saformēta 1944.gada 23.novembrī. Nedaudz vēlāk tai pievienojās citas daļas, bet 1945.gada sākumā, saskaņā ar vācu pavēli, zem ROA izkārtnes apvienoja gandrīz visas krievu vienības, kas cīnījās kopā ar vāciešiem. Padomju historiogrāfija visus šos karavīrus dēvēja vienā vārdā – vlasovieši. Tas radījis vēsturiskajā literatūrā sastopamo maldīgo skaitli, ir kā ROA rindās būtu cīnījušies 800 000 vīru. Patiesībā tikai nepilna trešā daļa no šī skaita reāli bija pakļauta Vlasovam (par pārējām krievu vienībām Hitlera armijā lasiet raksta 2.daļā).

ROA karavīra rokas uzšuve (kreisajā pusē) un ROA veterānu krusts (labajā pusē).

1945.gada 28.janvārī ROA karavīri nodeva zvērestu. Tajā teikts: “Es, kā savas Dzimtenes uzticams dēls, brīvprātīgi stājoties Krievijas tautu Bruņoto spēku cīnītāju rindās, savu tautiešu priekšā zvēru – savas tautas labklājības vārdā un ģenerāļa Vlasova virsvadībā cīnīties ar boļševismu līdz pēdējai asins lāsei. Šo cīņu izcīna visas brīvību mīlošās tautas savienībā ar Vāciju Ādolfa Hitlera vadībā. Es zvēru būt uzticīgs šai savienībai. Šī zvēresta izpildīšanai esmu gatavs atdot savu dzīvību.” Zvēresta teksts parāda, ka 1945.gada janvārī vismaz formāli ROA vairs neatradās Vērmahta pakļautībā, bet tika uzskatīta par “sabiedrotās valsts armiju”. Tāpat Vlasovam bija izdevies savai armijai izcīnīt statusu, kas noteica tās neitralitāti attiecībās ar ASV un Lielbritāniju.

Andrejs Vlasovs savu virsnieku un karavīru vidū.

Vlasova armijai brīvprātīgi pievienojās liela grupa augstākā ranga padomju virsnieku, kas bija krituši vācu gūstā. Viņu vidū bija pieci ģenerālmajori, divi brigādes komandieri, 29 pulkveži, 16 apakšpulkveži, 41 majors. Starp ROA cīnītājiem bija pat trīs Padomju Savienības varoņi. Daudz Sarkanās Armijas virsnieku ROA pievienojās pēc Prāgas manifesta publicēšanas. Līdzās padomju karagūstekņiem ROA rindās stājās arī bijušie krievu virsnieki no baltemigrantu vidus. ROA vadītāju vidū bija balto armijas ģenerāļi Angelejevs, Belogorcevs, Borodins, pulkveži Kromiadi, Saharovs un citi. Armiju atbalstīja ģenerāļi Arhangeļskis un fon Lampe, tāpat Donas un Kubaņas kazaku atamani emigrācijā. Daudz ROA izveidošanā ieguldījis Rīgā dzimušais vācbaltietis Vilfrīds Štriks-Štrikfelds.

Krievijas Atbrīvošanas armijas virsnieki un apakšvirsnieki.

Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas Bruņoto spēku sastāvā 1945.gada sākumā ietilpa Centrālā štāba virsnieku rezerve, kavalērijas eskadrons, apsardzes bataljons, sardzes rota un speciālo uzdevumu vienība, trīs kājnieku divīzijas, KONR kara aviācija, pulkveža Koidas brigāde, ģenerālleitnanta Borisa Šteifona Krievu korpuss, 15.kazaku kavalērijas korpuss, atamana Domanova Atsevišķais kazaku korpuss Itālijā, KONR Kazaku karaspēka pārvalde, ģenerālmajora Antona Turkula Atsevišķais korpuss, majora Vtorova Atsevišķā prettanku brigāde, 1.apvienotā KONR virsnieku skola, KONR Bratislavas izlūku skola, KONR Marienburgas izlūku skola un tehniskās palīgvienības.

Krievijas atbrīvošanas armijas karavīra ķivere, dienesta grāmatiņa un kokarde.

Pēc padomju vēsturnieku ziņām visās ROA vienībās kopā bija ap 120 – 130 tūkstošiem karavīru, kaut pats Vlasovs uzskatīja, ka viņa pakļautībā atrodas ap 230 – 250 tūkstošiem vīru. Tāpat Vlasova armijas rīcībā 1945.gada sākumā bija 44 kaujas lidmašīnas, 25 tanki un bruņumašīnas, vairāk nekā 570 mīnmetēju, 230 lielgabalu, 2000 ložmetēju. Pārējie karavīri bija bruņoti ar vieglajiem strēlnieku ieročiem. ROA vienības bija izkaisītas starp dažādām vācu karaspēka daļām milzu teritorijā – no Zagrebas Horvātijā un Tolmeco Itālijā līdz Bādšandavai pie Drēzdenes. Tas tika darīts ar nolūku, jo vācieši ne visai uzticējās saviem krievu “sabiedrotajiem”.

Krievijas atbrīvošanas armijas ROA karavīru formastērpi.

Ar Sarkanās Armijas daļām ROA pirmoreiz saskārās 1945.gada 8. – 9.februārī, kad pulkveža Saharova prettanku vienība piedalījās kaujā ar padomju 230.strēlnieku divīziju pie Noilevinas Oderas upes rajonā. ROA karavīru drosmi šajās cīņās augstu novērtēja vācu virspavēlniecība. Otrā saķeršanās ar padomju spēkiem notika 13.aprīlī. Tobrīd ROA 1.kājnieku divīzija bija nodota vācu 9.armijas rīcībā Berlīnes aizstāvēšanas organizēšanai. Ar ROA aviācijas atbalstu 1.kājnieku divīzija iesaistījās kaujā ar padomju 33.armijas vienībām pie Firstenbergas. Kaujas veiksme bija mainīga un divīzijas komandieris ģenerālmajors Bunjačenko 15.aprīlī pieņēma lēmumu pārtraukt bezjēdzīgos uzbrukumus un savu karavīru nāvi, izvedot vienību no kaujas lauka. Tā nebija nodevība vai gļēvulība, jo pat Vērmahta pavēlniecība bija spiesta savā ziņojumā atzīt ROA karavīru augsto kaujas garu.

Ģenerālis Sergejs Bunjačenko un ROA 1.kājnieku divīzija 1945.gada sākumā.

Pēc Oderas līnijas pamešanas Bunjačenko divīzija devās uz Čehiju, kur tobrīd atradās Vlasova štābs. Šeit divīzija ierakstīja zelta lappusi ROA vēsturē. Jau aprīļa beigās Prāgas sacelšanās vadītāji lūdza krievu leģionāru palīdzību pilsētas atbrīvošanā no vāciešiem. Lēmumu pieņemt nebija viegli, jo sacelšanās dalībnieku vidū bija ne mazums komunistu partizānu, kas darbojās Maskavas “militāro konsultantu” vadībā. Šādos apstākļos ģenerālis Vlasovs bija pret sadarbību ar čehiem, tomēr Bunjačenko un viņa divīzija nolēma sacelšanos atbalstīt. Čehu virsnieku delegācija majora Mašeka vadībā parakstīja ar Bunjačenko vienošanos par kopēju cīņu gan ar nacionālsociālistisko Vāciju, gan ar boļševismu. No ROA puses faktiski tā bija pilnīga attiecību saraušana ar vāciešiem.

ROA 1.kājnieku divīzijas cīnītāji Prāgā.

Prāgā tika izplatītas lapiņas ar vienošanās tekstu krievu un čehu valodā. ROA vienību iesaistīšanās deva nelielu cerību čehiem nosargāt savu pilsētu neizpostītu, kā arī varbūtību, ka Sarkanā Armija Prāgu nesasniegs, jo pilsētai strauji tuvojās amerikāņu karaspēks ģenerāļa Patona vadībā. ROA 1.kājnieku divīzija palīdzēja čehiem triecienā ieņemt lidlauku Ruzinā un iznīcināt vairāk nekā 40 vācu visjaunākā modeļa reaktīvās kaujas lidmašīnas. Majors Mašeks čehu tautas vārdā apsolīja “nekad neaizmirst jūsu palīdzību grūtā brīdī”. Kaujās par Prāgu no 1945.gada 5. – 8.maijam ROA karavīri palīdzēja čehu nemierniekiem atbruņot vācu spēkus, bet, kad pilsētai tomēr tuvojās Sarkanā Armija, atkāpās uz rietumiem un padevās amerikāņu un britu vienībām.

Kreisajā pusē – Prāgas iedzīvotāji pateicas ROA karavīriem par palīdzību pilsētas atbrīvošanā;
labajā pusē – piemineklis kritušajiem ROA cīnītājiem vienā no Prāgas kapsētām.

1945.gada 12.maijā tika parakstīta pavēle par Krievijas Atbrīvošanas armijas likvidēšanu. Tajā pašā dienā ģenerālis Vlasovs tika arestēts. Jāatzīmē, ka jau aprīļa beigās Spānijas diktators Franko bija piedāvājis Vlasovam politisku patvērumu un pat atsūtījis lidmašīnu, kam vajadzēja ģenerāli nogādāt drošībā. Taču Vlasovs atteicās pamest savus karavīrus. Arī 12.maijā ASV okupācijas zonas komandants Donahjū piedāvāja Vlasovu nogādāt dziļāk amerikāņu zonā. Ģenerālis atteicās arī šoreiz. Tā vietā viņš devās uz ASV 3.armijas štābu Pilzenē, lai panāktu politiska patvēruma garantijas saviem padotajiem. Atceļā padomju specvienība ģenerāli arestēja. Amerikāņu konvojs nepretojās. Pēc aresta Vlasovs tika nogādāts maršala Ivana Koņeva štābā un no turienes Maskavā.

Arī vairums Vlasova armijas karavīru tika izdoti PSRS, tāpat KONR un ROA augstākā vadība. Tikai nelielam skaitam izdevās iegūt patvērumu Rietumos. Sākumā PSRS vadība plānoja publisku Vlasova un citu ROA vadītāju tiesas procesu, taču baidījās, ka tiesas laikā apsūdzētie paudīs uzskatus, kas “objektīvi var sakrist ar padomju varu neapmierinātās iedzīvotāju daļas noskaņojumu”. Tāpēc lietu tika nolemts skatīt slēgtā sēdē. “Dzimtenes nodevēju” liktenis gan tika izlemts nevis tiesā, bet 1946.gada 23.jūlija PSKP CK Politbiroja sēdē. Vlasovs un viņa līdzgaitnieki tajā tika atzīti par vainīgiem “dzimtenes nodevībā” un ar PSRS Augstākās Tiesas Kara kolēģijas spriedumu 1.augustā pakārti. Sodīto miesas kremēja NKVD krematorijā, bet pelnus izkaisīja Donskoja klostera kapsētā Maskavā, kur atdusas tūkstošiem čekas noslepkavoto “tautas ienaidnieku” pelni.

Andreja Vlasova un ROA vadības tiesas process 1946.gada 30. – 31.jūlijā Maskavā.

Tik augsta ranga padomju komandiera pāriešana vācu pusē boļševiku varai bija ārkārtīgi nepatīkama. Tāpēc to centās noklusēt un visus vlasoviešus bez atšķirības padarīt par tautas nodevējiem. Šķita, ka jaunajā Krievijā Vlasova un viņa armijas lomu beidzot varētu novērtēt objektīvi, bez ideoloģiskā un politiskā spiediena, tāpēc 2001.gadā kustības “Par Ticību un Tēvzemi” garīgais vadītājs mūks Nikons vērsās pie Krievijas Galvenās kara prokuratūras ar prasību pārskatīt Vlasova lietu. Tomēr prokuratūra “neatrada iemeslu” Vlasova reabilitācijai. 2001.gada 1.novembrī arī Krievijas Augstākās tiesas Kara kolēģija atteicās reabilitēt Vlasovu, atceļot vien apsūdzības pantu par pretpadomju aģitāciju.

Objektīvi vēstures fakti gan liecina, ka Andrejs Vlasovs nebija nodevējs. Viss, ko viņš darīja, tika darīts tēvzemes labā, cerībā, ka boļševiku sakāve novedīs pie Krievijas kā nacionālas valsts atdzimšanas. Vācija tika uzskatīta vien par pagaidu sabiedroto cīņā ar boļševismu, un ikviens ROA cīnītājs bija gatavs jebkurā brīdī pagriezt ieroci uz pretējo pusi, ja Vācija sadomātu apdraudēt jaunās topošās Krievijas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. Ir skaidrs, ka arī lielākā daļa krievu kareivju un virsnieku Vlasova armijai pievienojās patriotisku motīvu vadīti. Iespējams, viņi nodeva boļševiku režīmu, kam bija zvērējuši uzticību, tomēr palika uzticami savai zemei un tautai, ko šis režīms nežēlīgi apspieda. Turklāt padomju vara taču pati atteicās no saviem gūstā kritušajiem karavīriem, pat negrasoties tos starptautiski aizstāvēt. Tad kāpēc lai karavīri būtu lojāli šādai varai?

Plakāts, kas skaidri parāda, par ko patiesībā cīnījās ROA.
Uzraksts uz plakāta vēsta: “Visas cerības uz tevi, ROA karavīr!”

Vācijā Vlasovs uzrakstīja Krievijas atdzimšanas programmu. Tā paredzēja sociālismu nomainīt ar demokrātisku valsts iekārtu un padarīt Krieviju par tiesisku valsti. Ģenerālis vēlējās savu valsti atkal ievest Eiropas tautu kopībā. Viņš tolaik rakstīja: “Izvēle mums ir viena – vai nu brīvu, līdztiesīgu Eiropas tautu saime, vai verdzība zem Staļina jūga!” Vācieši uz Vlasovu nepārtraukti izdarīja spiedienu, lai viņš atzītu jaunās Krievijas robežas tālu Krievzemes iekšienē, taču ģenerālis kategoriski atteicās apspriest šo jautājumu, norādot, ka to pēc kara izšķirs jaunā Krievijas valdība. Viņš arī atteicās sniegt jebkādus antisemītiskus paziņojumus, kā to no viņa gaidīja vācu iestādes.

ROA avīzes “Dobrovoļec” ievadraksts vēsta – “Eiropas liktenis ir mūsu liktenis!”.

Arī pārējie vlasovieši vienmēr bija stingri un nepiekāpīgi galvenajā jautājumā, proti, ka Krievijas teritoriālā nedalāmība un neatkarība ir principāls un neapspriežams jautājums. Vienošanās ar vāciešiem ir tikai pagaidu nepieciešamības diktēts solis. Protams, vāciešiem šāda nostāja nebija pieņemama. ROA vadītajiem nereti tika atņemtas tiesības brīvi pārvietoties, bieža parādība bija vlasoviešu virsnieku aresti. Tieši tāpēc vecā krievu emigrācija ģenerāli Vlasovu un viņa karavīrus joprojām turpina uzskatīt par simbolu pretošanās kustībai bezdievīgajam boļševiku režīmam un patiesiem cīnītājiem par vēsturiskās Krievzemes atdzimšanu.

Turpinājums sekos.

 

March 21, 2019 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Atklātībā nāk fotogrāfija par deportācijām un atklāj ģimenes stāstu

Foto avots: okupacijasmuzejs.lv

1949. gada deportāciju atceres dienā, 25. martā, Latvijas Okupācijas muzejs nodos sabiedrības apskatei unikālu, līdz šim vēl nepublicētu fotogrāfiju, kura ataino 1949. gada 25. marta deportāciju.

Fotogrāfijā redzama latviešu ģimene Ventspils dzelzceļa stacijā īsi pirms vagonu ešelonu ar 1161 cilvēkiem aizveda no Latvijas.

Uz vagonu fona redzama Kroju ģimene – vecāki Marta un Vilis, kā arī viņu meitas Valija un Maiga. Trešā meita Rasma tika ievietota citā vagonā, jo paņemta no Ventspils pilsētas.

Ceturtā meita Olga ar divgadīgo meitiņu Virgīniju bija vienīgās no ģimenes, kuras netika izsūtītas un palika Latvijā.

Kroju ģimeni deportēja uz Omskas apgabala, Šerbakuļas rajonu, Borisovskas ciemu un no izsūtījuma atbrīvoja tikai 1958. gadā.

Vecākiem Martai un Vilim bija aizliegts atgriezties Latvijā, un viņi mira Sibīrijā, meitas atgriezās Latvijā.

Ģimene fotogrāfiju meitai un māsai Olgai atsūtīja 1950. gadu sākumā. Okupācijas muzejam savukārt to aizvadītajā gadā dāvināja Virgīnija Krebs.

Viņa stāstīja, ka mamma par izsūtītajiem vecākiem un māsām runājusi nelabprāt. Tikai pieaugušā vecumā Virgīnija mazpamazām uzzinājusi, ka radinieki ir izsūtījumā un kādēļ tā ir noticis. Arī pēc tam, kad mātes māsas atgriezušās Latvijā, kontaktēšanās nebija viegla, jo atšķirtībā pavadītie gadi darījuši savu.

Deportācijas bija slepenas padomju okupācijas režīma operācijas, kuras fotografēt vai filmēt bija aizliegts,

tādēļ labi saprotams ir fakts, ka šīs fotogrāfijas autors nav zināms.

Attēls uzņemts ar PSRS platfilmas fotoaparātu “KOMSOMOLEC”.

Iepriekš zināmas trīs fotogrāfijas, kas saistītas ar 1949. gada 25. marta deportāciju, uzņemtas Stendes stacijā.

To autors ir tobrīd jaunais puisis Jānis Indriks.

Jauniegūtās fotogrāfijas simboliska publiskošana notiks pirmdien, 25. martā plkst. 15 Latvijas Okupācijas muzejā, Raiņa bulvārī 7. Pasākumā tiks demonstrēti arī dokumentāli videointerviju kadri.

LA.lv

 

March 20, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK aģentu karotēka kā vēstures avots

Krievu valodā. Ieraksts no semināra Valsts terors PSRS. Avoti un pētniecības metodes. (Государственный террор в СССР. Источники и методы изучения).
Докладчик – Сергей Жариков


Картотека агентуры КГБ как исторический источник

March 7, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

KGB un rokmūzika PSRS

 

Krievu valodā. Ieraksts no semināra Valsts terors PSRS. Avoti un pētniecības metodes. (Государственный террор в СССР. Источники и методы изучения).

March 6, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gandrīz visi atbalstīja partizānus..

 Zigmārs Turčinskis: “Rancānos “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē, gribot negribot.”
Zigmārs Turčinskis: “Rancānos “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē, gribot negribot.”

Ziemeļlatgale bija viens no tiem Latvijas reģioniem, kurā aktīvas nacionālo partizānu cīņas ilga līdz pat 50. gadu sākumam. LU Latvijas Vēstures institūta vēsturnieks ZIGMĀRS TURČINSKIS šobrīd strādā pie grāmatas, kas veltīta pretestības kustībai padomju režīmam Tilžas, Baltinavas, Rugāju, Nautrēnu un Kārsavas apvidū. Līdzīgi agrākajiem pētījumiem par Ziemeļvidzemes mežabrāļiem, arī šoreiz darbā izmantoti gan arhīvos glabātie čekas dokumenti, gan laikabiedru mutvārdu stāsti un liecības, kas veido visai precīzu notikumu ainu. “Ar to gadās interesanti. Iebrauc tādā Kalvines ciemā, kur agrāk bijušas 12 mājas, bet palikusi tikai viena, un izrādās, ka tajā dzīvo tante, kas visu pēckara laiku kā bērns piedzīvojusi un var ļoti cilvēciski izstāstīt!” teic autors. Šie pagātnes notikumi brīžiem ir ļoti skarbi un traģiski, ne vienmēr mērojami ar mūsdienu mērauklu.

Kāpēc tāda reģiona izvēle pētījumam?

Mēdz strīdēties, kurā Latvijas novadā nacionālo partizānu kustība bijusi vislielākā. Esmu mēģinājis skaitīt partizānu daudzumu uz iedzīvotāju un varu sacīt, ka vismaz starp Vidzemi un Latgali nav lielu atšķirību. Latgalei raksturīgs, ka tur partizānu organizācijas veido visādas struktūras un raksta daudz papīru – deklarācijas, pavēles. Kurzemē, kur mežos bija daudz leģionāru ar kauju pieredzi, tā nenotika. Par Ziemeļlatgali rakstu tādēļ, ka šobrīd man par to savākta informācija, no kuras izveidot loģisku stāstu. Apskatītajā reģionā nacionālo partizānu organizāciju izveidoja 1947. gadā, un tā turpināja cīņu līdz 1951. gadam. Idejiskais līderis tur ir bijušais Tilžas pagasta policijas priekšnieks, policijas kapteinis Augusts Kudreņickis, kurš izveidoja kontaktu ar trim 1946. gada februārī no Sarkanās armijas dezertējušiem puišiem. Viņi dezertēja ar visiem ieročiem no armijas daļas Cēsīs un aizgāja mežā, tieši lai uzsāktu cīņu, jo “tūlīt nāks angļi un amerikāņi”. Viņu līderis ir Antons Gabrāns, ar segvārdu “Zemitāns”. Kudreņickis 1947. gadā iepazinās ar Gabrānu, un tika izveidota grupa “Lecošā saule”, kuru 1948. gadā pārdēvēja par “Ziemeļlatgales neatkarības vienību”. Tā darbojās līdz 1951. gada rudenim, kad organizāciju sagrāva. Interesantākais, ka viņi visu laiku rakstīja atskaites un ziņojumus par savu darbību, sapulces protokolēja. Pēdējais sapulces protokols datēts ar 1951. gada 2. oktobri. Viņi tajā brīdī grupā ir tikai astoņi cilvēki.

Droši vien iepriekš grupa bija lielāka?

Jā, nāca klāt ļaudis, kas bēga no aresta. 1948. gada vasarā viņu bija trīs grupas, kādi padsmit cilvēki. 20 cilvēki vienā nacionālo partizānu vienībā jau skaitījās pārāk daudz. 1949. gads Rietumos bija Berlīnes krīze. Šķita, drīz viss mainīsies. Tas veicināja partizānu darbību. Partizānu sastāvs visu laiku mainījās – kāds krita, kāds nāca klāt. Interesanti, ka 1949. gadā viņi sev izveidoja 80 cilvēku lielu “rezervistu” grupu – tie bija nacionālo partizānu atbalstītāji, kas dzīvoja mājās, bet ar visiem ieročiem un formastērpiem un bija gatavi pievienoties, ja sāktos “lielais karš”. Viņiem bija oficiāli noformētas lapas, ka es, tāds un tāds, esmu iestājies rezervistos. Kad vienību iznīcināja, čekisti viņu bunkuros atrada visus šos dokumentus un pievienoja lietai. Kudreņicka un Gabrāna grupa Ziemeļlatgalē bija nacionālo partizānu kustības kodols, taču viņiem apkārt vēl bija vairākas skolēnu pagrīdes grupas – “Latgales vanagi” Nautrēnu vidusskolā un diezgan paliela grupa, taču bez nosaukuma Malnavas lauksaimniecības tehnikumā. Trešā bija skolēnu organizācija “Imanta” Rugāju vidusskolā. Viņi visi bija savstarpēji saistīti un darbojās kopā. Caur skolēnu grupām tika pavairotas un izplatītas dažādas lapiņas.

Kā tieši izpaudās grāmatā aplūkotās partizānu grupas darbība?

Šī grupa bija pat ļoti aktīva. Viņi nošāva Tilžas pagasta čekas priekšnieku kapteini Beloborodovu, Kārsavas partorgu un izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņi trīs gadus pēc kārtas – 1947., 1948. un 1949. gadā publiski nošāva vienu ciema padomes priekšsēdētāju.

Publiski?

Jā. Iegāja ciema padomes ēkā un nošāva. Tā aprakstīts dokumentos. 1947. gadā Kukovas ciema padomē cilvēki gaidīja, kad atbrauks, kā rakstīts, “ar Lielā Tēvijas kara ordeņiem apbalvotais komjaunietis”, padomes priekšsēdētājs Jermacāns. Atnāca arī divi jauni cilvēki “viens basām, otrs apautām kājām”. Arī apstājās priekšsēdētāju gaidīt. Kad Jermacāns atbrauca, “nezināmie” izvilka pistoles, viņu nošāva un aizgāja. Tieši tādā pašā veidā notika ar Nautrēnu pagasta Kristinku ciema padomes priekšsēdētāju komjaunieti Aleksandru Kalvānu. Un 1949. gada augustā ar Nautrēnu ciema padomes priekšsēdētāju Aleksandru Melni.

Droši vien viņiem bija tuvinieki, kuru reakciju nav grūti uzminēt.

Neviens nav priecīgs, ja nošauj viņa radinieku, jo “viņš jau neko nedarīja”. Tomēr nošaujamie bija izvēlēti mērķtiecīgi, ar saprotamu iemeslu. Piemēram, Melnis bija aktīvists jau kopš 1941. gada. Viņa biogrāfijā rakstīts – piedalījies kolhozu dibināšanā, cīņās pret padomju varas ienaidniekiem un tā tālāk. Ir protams arī diskutabli gadījumi… Rancānos nošāva tēvu un dēlu Bozovičus. Rancānu sādžā bija 56 saimniecības. Gandrīz visas atbalstīja partizānus. Liela daļa “Latgales vanagu” bija tieši rancānieši. Un tagad iedomājieties, ka viņiem visiem pa vidu dzīvo sarkanais aktīvists, kura dēls ir komjaunietis… Ar to komjaunatni arī bija tā, ka “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē gribot negribot, lai varētu pasargāt organizāciju un atbalsta bāzi. Protams, Bozoviču meitas, kas palika…

Kā šo grupu iznīcināja?

Tas jau nenotika vienā reizē. Viņus dzenāja un nīdēja ik pa brīdim. Viņi cieta diezgan smagus zaudējumus 1948. gada rudenī. Nogalināja Augustu Kudreņicki. 1949. gadā organizācija bija faktiski jāveido no jauna. 1949. gada novembrī nogalināja arī Antonu Gabrānu un 1950. gada pavasarī, partizāniem sanākot kopā, organizācija atkal jāveido no jauna. Tad izvirzās Viktors Mareckis, un viņi noturējās līdz 1951. gadam. Čeka pret viņiem lietoja visas klasiskās metodes – iesūtīja aģentus, indēja. Tas ir garš stāsts. Redziet, kad 1946. gadā Antons Gabrāns, Alberts Pudāns un Viktors Mareckis dezertēja no Cēsīm un pārnāca mājās, viņi izveidoja lielisku atbalsta bāzi trīs ciemos – Tilžas pagasta Numernē, Baltinavas pagasta Kalvinē un Silarašos. Tajos ciemos bija kādas 30 mājas, un visas viņus atbalstīja. Viņi tur dzīvoja, pat īpaši neslēpjoties. Visi zināja, ka ciema malā ir viņu bunkurs. Viņiem nevajadzēja laupīt. Vienā mājā paprasīja puskukuli maizes, otrā putraimu kuli, un pietika. Iekrišana notika idiotiska iemesla dēļ. Vienā no mājām dzīvoja saimnieks, kuru necieta sievasmāte. Šī sieviete beigās aizskrēja un “nostučījax” visu čekai, lai ieriebtu znotam. Uzreiz paņēma ciet pusciemu. Bija ap 20 arestēto. Tas notika 1948. gada aprīlī. Partizāniem gan izdevās izvairīties no vajātājiem, taču stabilā atbalsta bāze, kur tie dzīvoja divus gadus, pajuka. Jāsaka, ka 1946. gadu viņi bija pavadījusi klusi, bet 1947. gadā bija gājuši uz Tilžas pagasta Zaļmežiem aplaupīt pastu. Tur atradās arī pienotava un veikals. Viņi paņēma naudu, bet viens no vietējiem sāka žēloties, ka atnācis pēc piena naudas, vai nevarētu viņa daļu tomēr iedot. Gabrāns apprasījies, cik tad pienākas. 60 rubļu. Tos arī pret kvīti izsniedzis. Pateicīgais vīrs vēl uzaicināja partizānus pie sevis paēst. Izrādījās, ka viņš pazīst Kudreņicki un tā atbalstītājus. Tā toreiz viņus pilnīgi nejauši saveda kopā.

Un ko čekisti?

Čeka pie viņiem visu laiku sūtīja aģentus – kaujiniekus. Piemēram, kā krita Kudreņickis. Sākās ar to, ka vienu no partizānēm – Annu Voitu – kādā sadursmē sašāva kājā. Viņa un vēl divi partizāni apmetās kādās mājās, līdz ievainojums sadzīs. Pēc pārtikas brauca pie viņas radinieka, kas izrādījās čekas aģents. Viņš ievilināja abus partizānus savās mājās, čekistu slēpnī. Partizānus nošāva. Pēc tam paņēma ciet gan ievainoto sievieti, gan saimnieci, pie kuras viņa slēpās. Ievainotā neizturēja un izstāstīja, ka Kudreņickis ziemu pavada Drudžu ciemā. Čekisti aplenca māju, kur viņš slēpās, taču Kudreņickis, nošāvis divus uzbrucējus, ielēca pajūgā un izmuka. Neilgi pēc tam viņam piesūtīja aģentu ar segvārdu “Akmens”, īstajā uzvārdā Romanovskis. No Viļakas puses. Viņš Kudreņicki nošāva – čekas dokumentos nav precīzi aprakstīts, kā, – un grupa palika bez vadības. “Akmeni” pēc tam pārcēla uz Gulbeni un iesaistīja cīņā pret Smilgas nacionālo partizānu grupu. Taču Smilgas grupai viņš šķita aizdomīgs un viņu pašu nošāva. Bet Ziemeļlatgales partizānu grupas vadību pārņēma Antons Gabrāns. Uz Kudreņicki viņi bija visu laiku paļāvušies kā uz tēvu, jo viņš bija vecāks vīrs, kamēr Gabrānam bija apmēram 21 gads. Tikmēr 1949. gada aprīlī Nautrēnu vidusskolā sākās “Latgales vanagu” aresti. Pieci puiši aizbēga mežā. Līdz ar to mežā atkal bija pietiekami daudz cilvēku, jauni puikas, kas gribēja darboties. Gabrānam gribot negribot nācās tēlot nopietnu komandieri. Īstenībā viņš darbojās ļoti loģiski un mērķtiecīgi.

Līdz pienāca 1951. gads…

Partizāni Viktors Mareckis un Kazimirs Brasla bija iegājuši pie kāda atbalstītāja, kurš viņiem iedeva kaut ko, kam bija pievienotas miega zāles. Sajutuši ko nelāgu, viņi noklumburēja kilometru, pirms sabruka. Viņus atrada un paņēma ciet. Pārējie trīs grupas dalībnieki tajā laikā dzīvoja saimniecības ēkā noslēptā bunkurā Ērzeļovas sādžā pie Daugavpils dzelzceļa, pie Armašovu ģimenes. Noruna bija, ka Mareckis un Brasla atgriezīsies 15. oktobrī līdz pulksten pieciem rītā. Viņi neatgriezās. Ko vajadzēja darīt pārējiem? Protams, ātri pamest šo vietu! Bet viņi turpināja tur dzīvoties, un pulksten 12 dienā viņus aplenca. Viņi visi trīs bunkurā paši nošāvās. Tas arī čekas dokumentos rakstīts. Kurzemē bija tāda slavena partizānu dziesma “Tur mežā mazā bunkurītī…”, radusies 1945. gada rudenī vai ziemā. Tad, lūk, kad 1951. gada oktobrī iznīcināja Ziemeļlatgales vienību, viņu bunkurā starp citiem dokumentiem atrada dziesmu vārdu pierakstus. Kurzemes partizānu “Bunkurīti”! Tas nozīmē, ka šī dziesma bija aizgājusi no mutes mutē līdz otram Latvijas galam, kaut nebija ne sakaru, ne vienotas organizācijas!

Atvērtā čekas aģentu kartotēka grāmatas rakstīšanā palīdz?

Kartītes ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” tur bija vairākiem. Bet tur arī ir interesanti gadījumi. Tāds Metjolkins… Viņš 1949. gada janvārī savās mājās ievilināja un sašāva savu radinieku Biksānu un Jāzepu Rūzu. Čeka viņam atdeva partizānu ķermeņus apglabāt. Acīmredzot operatīvos nolūkos bija nolemts labāk tos nevis publiski izrādīt, bet gādāt, lai neviens notikušo nezina. Metjolkins viņus apglabāja mežā aiz mājas un visu mūžu to vietu sargāja, lai neizposta. Priecīgs par izdarīto viņš nebija. Vēl tāds pabaiss gadījums: Rugāju pusē zem trieciena nonāca Donāta Malnača grupa, Malnaču nošāva, pārējie izklīda. Divi no partizāniem – Ādolfs Kazaks un Kārlis Smoļaks – uzbrukuma laikā bija aizgājuši tikties ar Smilgas grupu uz Gulbenes mežiem. Atnāk atpakaļ, konstatē, ka grupas nav, bet atbalstītāji arestēti. Turklāt kritis bija arī Kazaka tēvs. Viņi izlēma aiz bēdām piedzerties. Aizgāja uz ciemu, paaicināja tuvākos atbalstītājus, arī vietējo kolhoza priekšsēdētāju un turpat mežmalā sāka dzert. Sadzērās diezgan pamatīgi, līdz nākamajam rītam, kad no ciema atskrēja Smoļaka vecāmāte un lamājās, ka kolhoza priekšsēdētājs mežā dzer ar partizāniem, kamēr darbā viņu visi gaida. Kad vecāmāte aizgāja prom un prom posās arī abi partizāni, viens no tiem, ar kuru viņi bija kopā dzēruši, tāds Laimonis Vītols, izrāva pistoli un abus nošāva. Izrādījās, ka viņš ir aģents – kaujinieks, iesūtīts ar uzdevumu. Iznāca, ka viņi nodzēruši bēres ne tikai saviem biedriem, bet arī paši sev…

LA.lv

March 3, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: