Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Klusie varoņi, kas viņi bija

Klusie varoņi, kas viņi bija: lielākā pretpadomju pagrīdes organizācija “Tēvijas sargi”



Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv
Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv

Ko darīt “X” stundā, kad mūsu brīvību apdraud sveša vara? Laisties lapās vai tomēr pretoties, pat par spīti Valsts prezidenta aicinājumam palikt savā vietā? Latvijas pirmās padomju okupācijas laikā atradās simtiem drosminieku, kas nesekoja vadoņa paraugam, taču šodien daudzi no viņiem ir kā klusie varoņi, kuru vārdi un darbi iegūluši aizmirstībā. “Mājas Viesis” paver vienu no lappusēm par skaitā lielāko pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi” un tās dalībniekiem.

Cilvēki pazūd

“Vecāki meklē dēlu Leonardu Briedi,” 1941. gadā parādījās sludinājums laikrakstā “Tēvija”. Līdzīgus tekstus par pazudušiem tuviniekiem, kopš Latviju bija okupējusi Padomju Savienība, varēja lasīt arvien biežāk. Šodien zinām, ka cilvēkus savāca čeka, pati asiņainākā padomju varas iestāde, no kuras tolaik tikai retajam izdevās atgriezties dzīvam. Nu šāda nelaime bija piemeklējusi arī Rīgas būvvaldes arhitekta un inženiera Aleksandra Brieža ģimeni, kurā auga divi dēli. Pirmdzimtais Leonards pēc Rīgas I ģimnāzijas beigšanas 1936. gadā izvēlējās militāru karjeru. Līdz 1940. gadam viņš bija uzdienējies līdz leitnanta pakāpei, pēc okupācijas karaspēka ienākšanas kā vada komandieris tika pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Jaunākais Romualds aizgāja tēva pēdās un 1940. gadā uzsāka inženiera studijas Vācijā, Dancigā.

Lai kā tēvs un audžumāte Marija centās kaut ko uzzināt par dēlu, no 1941. gada maija par viņu vairs nebija nekādu ziņu. Leonards bija pazudis bez pēdām. Briežu ģimenē sprieda, ka viņš kā virsnieks nošauts Centrālcietumā vai likvidēts savā dienesta vietā. Neviens pat nenojauta, ka puisis iesaistījies pretpadomju pagrīdes organizācijas “Tēvijas sargi” grupā, kuru no militārpersonām, galvenokārt saviem 613. artilērijas pulka paziņām, noorganizēja jaunākais leitnants Laimonis Sala.

Aleksandrs Briedis aizgāja mūžībā, tā arī neuzzinājis sava vecākā dēla likteni, arī jaunākajam brālim Romualdam, kas pēkšņi mira 61 gada vecumā, tas neizdevās. Dzimtas kokā pie atzara ar Leonarda Brieža vārdu dzīvesgājuma pēdējā diena tika pierakstīta tikai pirms dažiem gadiem. Ģimene beidzot uzzināja, kas bija noticis.

Par tēvabrāli atsāka interesēties Romualda jaunākais dēls Ivars. Uzzinājis, ka vēsturnieks Jānis Viļums ir izpētījis organizāciju “Tēvijas sargi”, kurā darbojušies arī Latvijas virsnieki, un par viņa tuvinieku atrodas materiāli Latvijas Valsts arhīvā. Saņēmies un devies uz arhīvu, lasījis lietu, redzējis ar Leonarda roku rakstītos paskaidrojumus. “To nevar izstāstīt, kādas sajūtas pārņem, tāds smagums…” Pēc tam gājis vēl, nokopējis dokumentus – lēmumu par tēvabrāļa apcietināšanu 1941. gada 1. maijā un spriedumu par nāvessodu. Par ko padomju vara viņu apsūdzēja? Spriedumā lasāmas vien dažas rindiņas, ka Briedis ir “Tēvijas sargu” biedrs, izpildījis grupas sakarnieka funkcijas, vācis slepenas ziņas par sarkanās armijas daļu novietojumu un apbruņojumu – šim mērķim pie viņa glabājušies dažu Rīgas rajonu fotoplāni. Turklāt pie viņa atrasts ievērojams skaits patronu kontrrevolucionāriem mērķiem.

Ar to pietika, lai tā paša gada 27. novembrī Astrahaņas cietumā, neilgi pirms 23. dzimšanas dienas Leonardu Briedi nošautu.

Akmens vēsturnieku dārziņā 

Tie bija padomju propagandas meli, ka okupācijas varu 1940. – 1941. gadā Latvija uzņēma bez pretošanās. Vēsturnieks Jānis Viļums norāda, ka pirmie pretpadomju darbību jau tūlīt vasarā sāka skolēni, rudenī viņiem sekoja vairākas pieaugušo grupas un organizācijas, no kurām skaitliski lielākās bija jau pieminētie “Tēvijas sargi” (“TS”), “Latvijas Nacionālais leģions”, “Jaunlatvieši”, “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” un “Latviešu Tautas apvienība”.

Akmens Latvijas vēsturnieku dārziņā, ka pretpadomju pagrīdes darbība pirmās padomju okupācijas laikā nav kļuvusi par plašu izpētes objektu. To atzīst arī J. Viļums. Padomju pseidovēsturnieki, tādi kā Jānis Dzintars un Vincents Karaļuns, pārstāvēja oficiālo varas viedokli, kam ar patiesu un objektīvu vēstures notikumu atainojumu maz kopīga. “TS” viņi pasludināja par vācu izlūkdienesta organizētu, bet pašus dalībniekus par Vācijas vai hitleriešu “piekto kolonnu”, kas tikai šķēla sabiedrību un traucēja sociālisma celtniecībai.

Ar skaidru vēstījumu nevarēja palīdzēt trimdas vēsturnieki, jo viņiem nebija pieejami arhīvu materiāli. 1997. gadā vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš nelielā izdevumā “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā” bija apkopojis dokumentālas liecības par skolēnu darbību pirmās okupācijas laikā. Jāņa Viļuma kā Daugavpils Universitātes Vēstures fakultātes studenta pirmā publikācija par pretošanos pirmajai padomju okupācijai parādījās 2002. gadā, 2005. gadā sekoja plašāks pētījums par pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi”.

Vēsturnieks atzīst, ka pretdarbība okupācijas varai ir nozīmīgs temats ne tikai zinātniski, bet arī sabiedriski politiski, jo pierāda, ka PSRS inscenētā “sociālistiskā revolūcija” Latvijā un “brīvprātīgā” pievienošanās Padomju Savienībai, kuru vēl arvien mēdz piesaukt Kremļa propagandisti, nebija ne brīvprātīga, ne tautas atbalstīta. “Tur ir vēl ko darīt,” viņš piebilst, jo pašam izdevies sīkāk izpētīt tikai divu organzāciju darbību.

Pagrīde – patriota pienākums 

“TS” pamati tika likti 1940. gada rudenī, organizācijas veidotājs bija Latvijas universitātes Juridiskās fakultātes students Vladimirs Kļaviņš. Kā nacionāli noskaņotam cilvēkam viņam nebija pieņemama valsts okupācija, tāpēc puisis sāka meklēt domubiedrus, kuri būtu gatavi pretdarboties svešajai varai. “Nekā nedarīt un mierīgi turpināt savas studijas universitātē – to nemaz neatļāva mans raksturs. Gandrīz jāsaka, ka darboties pagrīdē uzskatīju par savu pienākumu.” Lai gan viņš tika aicināts piedalīties jau izveidotā organizācijā “Jaunlatvieši”, tomēr izlēma veidot savu grupu un meklēt sakarus ar kādu lielāku pagrīdnieku veidojumu. Bez pieredzes un zināšanām, bet ar lielu apņēmību un apziņu, ka pasākums ir bīstams. “Bet kā izveidot pašam savu grupu, jo atrast tādus cilvēkus, kas gribētu visu veidot no paša sākuma, pielikt daudz pūļu un riska lietai, kuras rezultāts drīzāk noved cietumā vai nāvē, ir gandrīz neiespējami.” Kļaviņš izšķīrās par gudru taktiku – sarunās ar cilvēkiem par darbību pagrīdē radīt iespaidu, ka runā kādas lielas un spēcīgas nelegālas organizācijas vārdā. Tāds bija sākums organizācijai, kuras biedru skaits pēc dažādām aplēsēm nepilna gada laikā sasniedza no dažiem simtiem līdz pat tūkstotim.

Pirmie, kuriem bija uzticēts aicinājums, atsaucās viņa draugi un paziņas, lielākoties gados jauni, izglītoti, inteliģenti cilvēki. Mērķis bija skaidrs – cīņa pret okupācijas varu un Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Ceļi, kā to sasniegt, bija vairāki, taču galvenokārt ar militāriem, nevis politiskiem līdzekļiem. Lielas cerības viņi lika uz iespējamo karu starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, pieļaujot varbūtību, ka atkārtosies līdzīga starptautiskā situācijai tai, kāda bija, dibinot Latvijas valsti. “TS” dalībnieki cerēja, ka Vācijas uzvaras gadījumā Latvijai tiktu piešķirta zināma suverenitāte. Cīnītāju plānos ietilpa arī padomju režīma gāšana ar pašu organizētu bruņotu sacelšanos. Pēc sava rakstura jaunā organizācija veidojās nacionālistiska, simpatizējot nacionālsociālisma ideoloģijai – uz šādiem principiem veidotu, ar devīzi “Par Latviju, nacionālu, daiļu un varenu!”, tā iztēlojās arī atjaunoto valsti. “TS” nebija pa prātam arī līdzšinējās politiskās varas – ne Saeima, ne ulmaņlaiki. “Mēs gribējām redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti, būt par Vācijas koloniju – mūs tas neapmierināja,” uzsvēra organizācijas vadītājs V. Kļaviņš.

Taupa spēkus izšķirošam brīdim 

Jaunus dalībniekus piesaistīja paši “TS” centra locekļi, izmantojot savu personīgo pazīšanos. Atbalstītāju un grupu skaits pieauga. Kā liecināja viens no organizācijas līderiem, bijušais Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) redaktors un žurnālists Juris Cālītis, kuram bija uzticēta aģitācijas nodaļas vadība, V. Kļaviņš katru dienu ticies ar aptuveni 30 biedriem. Jaunas grupas nodibināja Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Valsts tehnikumā, arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. 1941. gada sākumā par vienu no visaktīvākajām Valmieras apriņķī kļuva 15 vīru vienība Limbažu pilsētā, kur vadību uzņēmās vietējās pienotavas direktors, bijušais aizsargs Antons Meldrājs ar palīgiem bijušo aizsargu un policistu Artūru Praudiņu un Albertu Bērziņu. Meldrājs izveidoja vēl astoņas grupas tuvākajos pagastos – Pociemā, Vitrupē, Puikulē, kur katrā iestājās 10 – 15 dalībnieki. Dobeles pilsētā un pagastā “TS” pievienojās 40 vīru. Grupā ietilpa arī Dobeles vidusskolēnu grupa, kuru organizēja 11. klases audzēknis Arvīds Langenfelds. LVU studenta V. Kļaviņa dibinātās organizācijas darbība pletās plašumā, aptverot visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus.

Viens no tās uzdevumiem bija informēt Latvijas iedzīvotājus par “TS” esamību un uzturēt pārliecību, ka valstī ir cilvēki, kam pa spēkam cīnīties par neatkarības atgūšanu. Savukārt pieaugot biedru skaitam arī ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem, bija jāatrod veids, kā mazināt pretrunas. Risinājums nāca ar ideju par nelegālu preses izdevumu ar nosaukumu “Ziņotājs”, kas vienlaikus bija arī riskants solis nonākt čekas uzmanības lokā.

Organizācijas biedres, Rīgas muitas mašīnrakstītājas Elvīras Ābolas dzīvoklī Matīsa ielā 52b/33 tika ierīkota tipogrāfija, kurā līdz 1941. gada martam tapa seši izdevumi. Tirāža svārstījās no 30 līdz 80 eksemplāriem, lappušu skaits – no divām līdz trim A4 formāta lapām. Šodien skaits nešķiet iespaidīgs, taču jāpatur prātā, ka tekstus drukāja uz rakstāmmašīnas un pavairoja ar rotaprintu. “Ziņotājs” centās celt tautas pašapziņu, parādot neatkarīgās Latvijas pārākumu pār PSRS tautsaimniecībā, izglītībā, kultūrā, aicināja uz vienotību, jo uzskatīja, ka tikai tā iespējams izturēt svešās varas slogu. Izdevums ieteica, kā rīkoties okupācijas apstākļos: “Latvieti! Savaldies un neļauj sevi izaicināt. Nekādas pārsteidzības – to tikai mūsu draugi gaida. Apmeklē cītīgi visus referātus un politiskos seminārus – mācies, skaties un spried pats! Salīdzini solījumus ar to, ko patiesībā dod.” “TS” aicināja iedzīvotājus nogaidīt, nevis aktīvi, nevajadzīgi paust savu viedokli par okupācijas varu, kā arī taupīt spēkus izšķirošam brīdim.

Bruņojas un meklē sadarbību ar Vāciju 

Par izšķirošo brīdi pretpadomju pagrīdes dalībnieki uzskatīja iespējamo partizānu karu. Šim uzdevumam pievērsās arī “TS” dalībnieki – viņi veidoja bruņotas kaujas grupas, vāca un noglabāja ieročus un munīciju, izstrādāja rīcības plānus karadarbības laikam.

Ar ieroču sagādāšanu gāja grūti, jo okupācijas vara ar vienu no pirmajiem lēmumiem tautu atbruņoja – lika nodot jebkuru šaujamieroci (izņemot bises un mazkalibra šautenes), tiesa, ne visi tam paklausīja. Dažādi bija iecerēti bruņojuma sagādes ceļi – ne tikai pirkt, bet arī nozagt miličiem, sarkanarmiešiem un citiem padomju varas atbalstītājiem un pat veikt tiem uzbrukumus. Plānu nepaspēja īstenot, taču arsenāls organizācijas darbības laikā tika vākts. Ziņas, kuras par ieročiem un munīciju savos pierakstos bija apkopojis “TS” kara nodaļas vadītājs Laimonis Sala, rāda, ka vidēji uz desmit cīnītājiem bija dažas šautenes un pistoles, pieminētas arī medību bises, rokasgranātas, pudeles ar degšķidrumu, patronas. Izcēlās Limbažu pagasta “TS” biedri, kuriem bija patšautene, bet Rīgas jūrmalas vīru rīcībā bija arī 40 “Milsa” tipa rokasgranātas un transportam, lai dotos palīgā citām kaujas grupām, pat divas motorlaivas. Pat armijas lietās nespeciālistam bija skaidrs, ka apbruņojums, kas atradās organizācijas rīcībā, bija nepietiekams nopietnām militārām akcijām pret okupantu armijas daļām.

Vadība saprata, ka pašu spēkiem vien atbrīvošanās no okupācijas režīma nav iespējama un patstāvīgi veikta bruņota sacelšanās var ciest neveiksmi. Tādēļ viens no pagrīdes dalībnieku darbības virzieniem bija veidot sakarus ar kādu trešo valsti, kas kļūtu par atbalstītāju un sabiedroto cīņā pret PSRS. Pagrīdnieku vidū nebija vienprātības, tika minēta Vācija, Anglija, Zviedrija un pat ASV. Izvēli lielā mērā noteica baumas par iespējamo karu starp šīm valstīm un Padomju Savienību. Reālā situācija – nacistiskās Vācijas militārpolitiskās intereses Baltijā, gatavošanās karam pret PSRS un Latvijas izolētība noteica izvēli par labu Vācijai. Turklāt tās militārais izlūkdienests Abvērs Latvijā jau bija izveidojis plašu aģentūras tīklu. “TS” vajadzēja tikai atrast ceļu uz to, kas ar bijušā Latvijas armijas vecākā leitnanta, tagad vācu izlūkdienesta aģenta Jāņa Vītiņa palīdzību 1941. gada sākumā arī izdevās. Vītiņš bija vīrs ar bagātu militāro pieredzi, Brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, turklāt arī izcils operdziedātājs, tāpēc viņa personībai “Mājas Viesis” veltīs rakstu vienā no jūlija izdevumiem. Vadītājam V. Kļaviņam bija savi nosacījumi sadarbībā ar vāciešiem, viņš uzsvēra, ka neļaus “TS” pārvērst par spiegu organizāciju, un pieprasīja, lai apmaiņā pret informāciju tiktu sniegts materiāls atbalsts, ārpolitiska informācija, ieroči un savstarpēji kontakti. “Varam sniegt informāciju par jautājumiem, kas viņus interesē, bet nekādā gadījumā nedomājam nodarboties speciāli ar ziņu vākšanu Vācijai par labu.” Pat ar tik stingru nostāju no sadarbības vairāk ieguva vācieši nekā latviešu cīnītāji, norāda vēsturnieks.

Sagrāve un nāvessodi 

Pēc tam, kad 1941. gada marta pirmajās dienās čeka arestēja Vācijas rezidentūras vadītājus, ar kuriem “TS” bija nodibinājuši kontaktus sadarbībai ar vāciešiem, visai drīz sākās arī pagrīdes organizācijas biedru aresti. Vienu no pirmajiem apcietināja pašu vadītāju V. Kļaviņu. Pie kāda no biedriem, kuru viņš 5. martā devās apciemot, gaidīja drošības iestāžu darbinieki. Puisis neapjuka, palūdza glāzi ūdens un brīdī, kad viņam to pasniedza, iesita pa seju čekistam un izbēga no dzīvokļa. Nakti pavadīja kapos, bet aukstais laiks lika meklēt patvērumu, pēc divām dienām viņu notvēra un arestēja pie brāļiem Nītiņiem, kuriem čeka jau bija nonākusi uz pēdām.

Arī Dobeles grupas dalībnieka Teritoriālā korpusa karaspēka vienības vecākā leitnanta Pētera Skujas pirmā aizturēšana nenoritēja gludi. Kad 11. martā viņu Dobelē mēģināja apcietināt pie Kurzemes viesnīcas, Skuja izšāva ar savu mauzera (7,65 mm) pistoli un atrāvās no vajātājiem. Pie izpildu komitejas nama ieraudzījis pajūgu, atsēja zirgu no slitas un straujā braucienā pazuda no čekistu acīm. Ziņa par varonīgo leitnantu, kurš vietējiem ļaudīm bija labi pazīstams kā sabiedrisks, pievilcīga izskata un sportisks cilvēks, strauji izplatījās pa visu apkārtni. Jauniešiem viņa rīcība šķita parauga vērta. Tomēr pēc divām nedēļām arī Skuja nonāca čekistu rokās.

Biedru aresti bija brīdinājums citiem doties pilnīgā pagrīdē, taču tikai retais novērtēja draudošās briesmas. Lai kā Dobeles vidusskolas grupas vadītāju A. Langenfeldu mudināja slēpties viņa skolotājs Jānis Riņģis, puisis to neņēma vērā un 18. martā tika arestēts. Pašam skolotājam gan izdevās izvairīties no aresta. Ne visas grupas tika atklātas, taču aresti lika “TS” darbību sašaurināt, vēl jo vairāk tāpēc, ka arestēta bija visa organizācijas vadība un tās līderi.

1941. gada maijā padomju drošības komiteja ziņoja par 70 personām, kas apcietinātas par darbību “TS”. Visi tika notiesāti, 51 cīnītājam, viņu vidū arī V. Kļaviņam, J. Cālītim, J. Vītiņam Soļiļeckas un Astrahaņas cietumos izpildīja augstāko soda mēru – nošaušanu.

Šodien varam spriest, bija vai nebija dzīvotspējīga organizācija bez pieredzes, pietiekamām zināšanām un prasmēm pagrīdes darbā un konspirācijā, kas nebija novērtējusi padomju okupācijas drošības iestāžu profesionalitāti un iespējas, bez nopietna politiska un materiāla atbalsta un arī harismātiska līdera? Visticamāk, arī paši “TS” cīnītāji saprata savas organizācijas trūkumus un dzīvības riskus, taču tik un tā izšķīrās par pretošanos. Un par to viņiem pienākas gods un cieņa kā Latvijas brīvības cīnītājiem.

LA.lv

May 28, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Maisi vaļā”

2018. gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. “Maisi vaļā” ir interviju un rakstu cikls par un ap maisos atrodamo.


 

May 21, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos

Šogad pavasarī CIP oficiālajā serverī publiskai piekļuvei ievietoto daudzo dokumentu atslepenošanas process sākās jau šā gadsimta pirmajos gados. Rus.lsm.lv jau rakstīja, ka daļa no šiem 40.-60.gadu dokumentiem ir diezgan vispārīgas atskaites, daži – aģentu ziņojumi vai to pārstāsti, arī atskaites par sanāksmēm. Pirms publiskošanas visiem dokumentiem tika veikta tā dēvētā sanitārā apstrāde – praktiski visi vārdi, kā arī jebkādas norādes, kas ļautu “izskaitļot” avotus un aģentus, tika aizkrāsoti. Atsevišķos gadījumos tika aizkrāsoti arī fragmenti, kas atklāj specdienestu darba metodes.

Šoreiz tiek publicēti vairāki dokumenti — gan aģentu liecības, gan pārstāsti no tiem, kas spējuši tikt cauri dzelzs priekškaram. Tie ir veltīti vairāk nevis latviešu (mazākā mērā arī lietuviešu un ukraiņu) mežabrāļu darbībai, bet gan vietējo iedzīvotāju attieksmei pret viņiem un starp viņiem valdošajam noskaņojumam.


1. Pretpadomju noskaņojums un partizānu aktivitāte
Informatīva atskaite, slepeni. 1951.gada 25.augusts

(Dokumentā, kurā izņemtas vairākas detaļas, piezīmēts, ka tajā atrodamā informācija ir nepārbaudīta.)

“1. Gaidāms, ka Lietuva, tāpat kā Igaunija un Latvija, 1951.-1952.gada ziemā vai 1952.gada pavasarī būs uz bada sliekšņa. Tas ir rezultāts zemnieku saimniecību produkcijas konfiscēšanai, neefektivitātei un īgnai pretestībai pret kolektivizācijas programmu.

2. Lietuvā ir kopumā zināms, ka pašreizējā aktīvā ēdiena vākšana notiek tāpēc, ka tiek veidoti uzkrājumi karam. Tas pats attiecas uz tādām lietām kā metāls; iegūt dzelzi tādiem būtiskiem zemkopības priekšmetiem kā pakaviem ir praktiski neiespējami.

3. Baltijas iedzīvotāju naids pret padomju varu ir ļoti spēcīgs; tas ir sevišķi manāms Igaunijā, kur cilvēki uzcītīgi ignorē krievus un nekad viņiem neatbild krievu valodā.

4. Baltijas apkārtnē, kā arī PSRS “citās daļās” (pēdiņas oriģinālā – red.) skaidri jūtama kara atmosfēra.

Balti (sic) lūdzas par kara [sākumu] kā viņu glābiņu. Problemātiski, vai [paši] krievi ņemtos aizstāvēt režīmu, ja Rietumi viņiem apdomīgi nāktu pretim.

5. Ukrainā valda nacionālisms. 1947., 1948., 1950. gadā un pat 1951.gada sākumā tas noveda līdz ļoti nopietnām pretpartizānu aktivitātēm, kā rezultātā PSRS ir bieži dzirdamas runas, ka “puse Ukrainas ir tikusi iznīcināta”.

Lielkrievos (sic) tiek sēta pārliecība, ka Ukraina ir nodevīga nācija,

jo tā radīja nodevēju [ģenerāli Andreju] Vlasovu (patiesībā viņš ir dzimis Ņižņijnovgorodas apgabalā, taču 1941.gadā karoja toreiz vēl Krievijas pusē, Ukrainas rietumos un zem Kijevas – red.). Bijušie karavīri ir latenti noskaņoti pret režīmu un reizēm rūgti sūdzas: “Kad Žukovs gribēja, lai ieņemam Berlīni, viņš apsolīja likvidēt kolhozus un atdot mums zemi; taču, kad tas bija beidzies, mēs atgriezāmies tajā pašā trūkumā, kas mums bija priekš. Vai tāpēc mēs cīnījāmies?”

Ja sākas karš, visiedarbīgākais, ko Rietumi var darīt, lai mēģinātu iegūt [iedzīvotāju] atbalstu PSRS, ir apsolīt cilvēkiem atgriezt zemi.

6. PSRS pastāv vienprātīgs uzskats, ka visaktīvākā partizānu darbības zona ir Ukraina. Līdz 1950. gadam tika ziņots, ka “daudzi” (sic) partizāni dzīvoja Baltkrievijas mežos un purvos. Ir dzirdēts par partizāniem Igaunijā un Latvijā. Lietuvā partizānu aktivitāte sasniedza augstāko punktu 1947.gadā. Kopš tā laika aktivitāte ir pierimusi, taču vēl joprojām pastāv kustība, kuras spēkus papildina tie, kas izvairās no deportācijas vai dienesta armijā. Tā nosedz lielāko daļu Lietuvas, un tā īpaši koncentrējas pie robežas ar Poliju un Latviju. [..]”

2. Partizānu aktivitāte un deportācijas Latvijā
Informatīva atskaite. Slepeni. 1953.gada 19.maijs

(…) Lai gan latviešu tauta bija neapmierināta ar savas valsts okupāciju, komunistu valdību un pārkrievošanas politiku, (dzēsts, iespējams, vairāku avotu vārds – red.) neuzskata, ka Latvijā jebkad pastāvējusi organizēta un efektīva pretošanās kustība. (vārds dzēsts – red.) ne reizi neredzēja nelegālas avīzes vai brošūras, un (vārds dzēsts – red.) nav informācijas par jebkādu pagrīdes preses vai brošūru izplatīšanas sistēmu. 1950. gadā partizāni nogalināja Sviļuciema kopienas izpildkomitejas priekšsēdētāju, kā arī finanšu darbinieku, un vairāki partizāni par slepkavībām tika arestēti. 1951. gadā Liepājas ielās tika nogalināts kāds drošībnieks un viņam atņemtas drēbes, un (vairāku avotu vārds dzēsts – red.) pieņem, ka slepkavību pastrādāja partizāni. (vārdi dzēsti – red.) [ka] Liepājā bija mazāk partizānu aktivitāšu nekā Dundagas mežos, un (vārdi dzēsti – red.) nav dzirdējuši par jebkādu organizētu partizānu kustību Latvijas mežos pēdējā gada vai divu laikā. [..]

3. Pret režīmu vērstas darbības Latvijā (…) Attieksme pret krieviem, partizānu aktivitāte un atbalsta pasākumi
Informatīva atskaite. Slepeni. 1958.gada 26.jūnijs

Var pieņemt, ka atskaitē pārstāstītās informācijas avots (vārds dzēsts) tādā vai citādā veidā 50.gadu otrajā pusē nokļuva Rietumos.

Atslepenotajā atskaitē nav minēts, kā informācijas avota ģimene nonāca Latvijā, tomēr acīmredzams, ka avots bija nelatviešu izcelsmes vīrietis:

“Visu laiku, kuru viņš uzturējās Latvijā, gan viņš, gan citi nelatviešu iedzīvotāji dzīvoja īslaicīgas un nedrošas militārās okupācijas apstākļos, kas apspieda visu latviešu naidu un pretīgumu pret visu krievisko.”

Iemeslus šādai attieksmei anonīmais autors atskaitē piemin vairākkārt:

“Latvijas okupāciju no Padomju Savienības lielākā daļa latviešu nekad neuzskatīja par galēju;

viņi atskatījās uz neatkarības gadiem (…) kā periodu, kad nacionālā attīstība atbilda valsts raksturiezīmēm; proti, tādām iezīmēm, kas piemīt mazai agrikulturālai valstij, kas var ļoti labi dzīvot, pārdodot tās produktus ar industriāli attīstītākām Rietumu nācijām apmaiņā pret iekārtām, luksusa precēm un patēriņa precēm, kuras latvieši nespēja ekonomiski saražot. (…) Piespiedu orientācija uz Maskavu, visu neatkarības elementu iznīcināšana un brutāla tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju deportācija atstāja pēdas, kuras nespēs dzēst neviens turpmākais padomju režīms. (…) Lielākā daļa latviešu dziļi ticēja, ka, iegūstot neatkarību, viņi spētu sasniegt augstāku dzīves standartu nekā krievi, ka viņu valsts, lai gan maza, vienmēr ir bijusi ekonomiski, intelektuāli un morāli pārāka par Padomju Savienību un ka piespiedu zemkopības kolektivizācija un privātīpašuma konfiskācija apvienojumā ar svešas komunistu birokrātijas ieviešanu ir viņus novedusi līdz nabadzīgākā Krievijas zemnieka stāvoklim.”

“Pēckara periodā Latvijā ieradās divu tipu krievi — tie, kas bija nabadzīgi un meklēja iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli, un tie, kas cieši turējās pie Komunistiskās partijas principiem un gāja krusta karā, lai pilnībā integrētu Latviju komunistiskajā valstī. Viņi redzēja Latviju kā jaunu robežšķirtni, vietu, kur vislabāk likt lietā viņu vadības un propagandas talantus un kur viņi varētu tikt pie vietas partijā, kuru būtu neiespējami sasniegt vecākajās PSRS daļās.”

CIP avota ģimene “simpatizēja latviešu nacionālajām gaidām un [alkām pēc] neatkarības. Tai pašā laikā [tā] jutās kā svešs elements, kuram neuzticas, kuru ienīst, kuru tur aizdomās,

un kurš ved nedrošu dzīvi režīmā, kas ir uzturēts tikai ar padomju militāro varu.”

Tomēr atskaites sniegšanas laikā “pēc sākotnējiem padomju varas sasniegumiem Latvijā, kas panākti, deportējot disidentu un iespējamo disidentu grupas, kā arī kolektivizācijas un privātīpašuma konfiskācijas, Komunistiskās partijas ietekme Latvijā mazinājās. Lai gan lielākā daļa latviešu apzinās, ka pretošanās bez revolūcijas vai trešā pasaules kara ir bezcerīga, viņi turpina izrādīt pasīvu pretošanos. Vēl 1953.gadā bija izplatīti pretpadomju lozungi, rakstīti uz sienām latviešu valodā, līdztekus komunistu vadoņu karikatūrām publiskās vietās un lēnībai, entuziasma trūkumam izpildīt komunistu partijas pavēles. (…)

Tālāk tekstā atzīmēts: “Dziļā un vienmēr jūtamā nacionālisma straume tika vai nu apspiesta no padomju varas, vai arī izmantota viņu pašu mērķiem.”

“Kārlis Ulmanis, bijušais Latvijas prezidents, viņa tautiešu vidū tika uzskatīts gandrīz vai par mūsdienu Pēteri Lielo. (..). Taču padomju varas pārstāvji viņu sauca par sīkburžuāzijas pārstāvi vai fašistu uzurpatoru saistībā ar viņa enerģisko rīcību pirmskara politisko krīžu laikā (tālāk izdzēsta puse rindiņas – red.). Tās nacionālās figūras, kuru aktivitāte politiskajā sfērā bija vāji jūtama vai vispār neeksistējoša, tiek [oficiāli] atzīti, konkrētāk nacionālais dzejnieks Rainis un rakstnieks Vilis Lācis. 24. jūnija vai jūlija (runa acīmredzot par Jāņiem – red.) latviešu nacionālo svētku atzīmēšana, “dziesmu svētki” (pēdiņas oriģinālā – red.) ļoti paplašinājušies. Pēc pēdējā partijas līderi paziņoja, ka šādas nacionālā gara izpausmes pieļaujamas tikai pie padomju varas. Latviešu tautas dziesmas atļautas tikai, kamēr nepauž pretpadomju viedokļus (nākamā teikuma sākums dzēsts – red.). Kaut kas līdzīgs nacionālajam karogam ar uzliktu sirpi un āmuru atļauts sanāksmēs (tālāk dzēsta aptuveni ceturtdaļa lapas – red.).”

Tomēr kopumā attieksme starp latviešiem pret padomju režīmu ir kategoriski negatīva:

50% ir kategoriski noskaņoti pret padomju varu tādā līmenī, ka varētu “piedalīties atklātā vai partizānu karā un sabotāžas darbībās ar nosacījumu, ka nāk palīdzība no rietumvalstīm.”

Vēl 20% noskaņoti pret režīmu un, kaut arī paši nepiedalītos bruņotā karā, atbalstītu antikomunistisko valdību, kad tā nāktu pie varas. Neitrāli vai vienaldzīgi pret režīmu noskaņoto ir 15%, bet vēl 10% zināmā mērā režīmu atbalsta, darbojas partijā vai tai pakļautajās organizācijās, taču nekarotu režīma labā. Visbeidzot ir 5%, kas kaislīgi atbalsta režīmu un ķertos pie ieročiem, lai to aizsargātu.

Tāpat tiek doti piemēri par mežabrāļu aktivitātēm Smiltenes apkaimē:

“Bruņota pretošanās [režīmam] Latvijā pastāvēja no 2. pasaules kara līdz 1953.gadam (vairāki vārdi dzēsti – red.). Mežainās platībās un laukos ap Smilteni bruņotu partizānu grupas dzīvoja, vācot ēdienu un laupot, uzbrūkot kolhoziem un vedot terorisma kampaņu pret krievu un latviešu komunistiem. Baumoja, ka šie vīrieši bija apbruņoti ar vācu 2. pasaules kara ieročiem, paslēptiem Vācijas padošanās laikā un tāpat, ka ieroči kontrabandas ceļā šeit nokļuvuši no Somijas. Līdz 1953.gadam bija izplatītas runas par bruņotām sadursmēm starp šiem partizāniem un vietējo policiju un drošības iestādēm.

Smiltenes latvieši šīs baumas atkārtoja ar ļaunu prieku, minot tās kā piemēru, ka viņu neatkarības gars nebija pilnībā sagrauts; pret PSRS noskaņoti krievi (dzēsti vārdi) arī atkārtoja šīs baumas, taču ar visnotaļ divējādām sajūtām, jo viņi uzskatīja, ka masu sacelšanās gadījumā būtu apdraudētas viņu dzīvības. PSRS atbalstošie krievi savukārt vai nu neticēja baumām, vai, ja pierādījumi partizānu aktivitātēm bija ļoti skaidri, dusmīgi tos norakstīja kā ārzemju aģentu pastrādātus darbus.”

Sekojošā ziņojuma daļa ir balstīta “daudzas reizes atstāstītos incidentos”. Visagrāk notikušie incidenti attiecas uz 1949.-1950.gadu, kad “[ciematā] Palsmanis tika nogalināts nezināms skaits krievu un latviešu, Komunistiskās partijas biedru. [Varas iestāžu] mēģinājumi atrast slepkavas beidzās ar nenoskaidrotu mirušo skaitu policijas un drošības spēku vidū.” Savukārt 1949.gadā ciematā Biļska “nenoskaidroti vīrieši nogalināja neidentificētu Iekšlietu ministrijas virsnieku un Smiltenes mašīnu-traktoru stacijas direktoru. (..) Viņus noķert tā arī neizdevās.”

1951.gadā “trīs neidentificēti vīrieši, bruņoti ar PPŠ šautenēm, Rankā sagūstīja neidentificētu krievu sirmgalvi, kurš strādāja drošības policijā Smiltenē. Pēc tam, kad krievam nolasīja lekciju par to, kāpēc nevajag strādāt valsts drošības iestādēs, viņam sašāva abas kājas un atstāja rāpot atpakaļ uz ciematu. Vīrietis pēcāk atkopās (dzēsti vārdi – red.).

1951.gada vasarā “dīvainā kārtā kādā Smiltenes kokzāģētavā izcēlās ugunsgrēks. Tika izsaukta vietējā ugunsdzēsēju brigāde, policija un drošībnieki, kam izdevās ugunsgrēku apdzēst. Kamēr viņus aizturēja dzēšanas darbi, tika aizdedzināts mazs šķūnis blakus Iekšlietu ministrijas garnizona štābam, no kura uguns izplatījās uz Iekšlietu ministrijas ēku.”

1953.gadā notika “vairāki komunistu partijas īpašumu aizdedzināšanas gadījumi, dedzināšanas mēģinājumi vai ļaunprātīgas dedzināšanas gadījumi.” Tālāk teikuma sākums ir dzēsts, un seko uzskaitījums: “Vītiņa, vietējā partijas sekretāra mājas degšana, trikotāžas darbnīcas degšana ap 27 kilometrus uz austrumiem no Smiltenes, un tehnikuma degšana Smiltenē.”

Pirmā teikuma sākums nodaļā “Latviešu partizānu iznīcināšana” ir dzēsts, tālāk seko “… latviešu partizāni bija iznīcināti līdz 1953.gadam, kad viņš (visticamāk, avots – red.) tika iesaukts armijā. Tālāk atkal dzēsti vairāki vārdi un

“… slepeni organizētas pretošanās grupas turpinās pastāvēt, taču atklātas bruņotas pretošanās bezjēdzība pašlaik ir skaidra ikvienam latvietim.”

May 14, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par mežabrāļu izvēli un vēstures neērtajiem jautājumiem

Tiesnesis, prokurors un bende vienā personā. Par mežabrāļu izvēli un vēstures neērtajiem jautājumiem. Saruna ar Uldi Neiburgu



Vēsturnieks Uldis Neiburgs: “Manai paaudzei Otrais pasaules karš ir vēl salīdzinoši nesena vēsture, kas līdz mums nonākusi caur vectēvu un vecmammu atmiņām. Savukārt mūsdienu jauniešiem nav tik personiska skatījuma, jo viņiem Otrais pasaules karš saistās ar vecvectēvu paaudzi un viņu uztverē ir gandrīz tikpat tāls kā viduslaiki.”


Vēsturnieks Uldis Neiburgs: “Manai paaudzei Otrais pasaules karš ir vēl salīdzinoši nesena vēsture, kas līdz mums nonākusi caur vectēvu un vecmammu atmiņām. Savukārt mūsdienu jauniešiem nav tik personiska skatījuma, jo viņiem Otrais pasaules karš saistās ar vecvectēvu paaudzi un viņu uztverē ir gandrīz tikpat tāls kā viduslaiki.”

LU Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs savās grāmatās un pētījumos visvairāk rakstījis par Otrā pasaules kara vēsturi, kas joprojām turpina ietekmēt mūsu sabiedrību, lai gan kara aculiecinieku ar katru gadu paliek arvien mazāk.

Neiburgs ir pārliecināts, ka mums ir jārunā arī par neērtiem jautājumiem, jo tikai tā iespējams pārvarēt pagātnes traumas.

Vēstures doktors Uldis Neiburgs ir viens no tiem autoriem, kura pētījumus par Latvijas vēsturi ar interesi lasa ne tikai profesionāli vēsturnieki, bet arī daudz plašāks lasītāju loks, jo Neiburgs prot uzrunāt lasītāju ar saistošu valodu, spilgtām detaļām un mazāk zināmiem faktiem.

“Esmu pārliecināts, ka XXI gadsimta vēsturniekam ir svarīgi rakstīt tā, lai viņa pētījumus lasītu ne tikai šaurā speciālistu lokā, bet arī plašākā sabiedrībā,” secina Neiburgs. Pēdējos gados lasītāju atzinību izpelnījušies viņa apkopotie stāsti par Otro pasaules karu, kas izdoti grāmatās “Dievs, Tava zeme deg!” un “Grēka un ienaida liesmās”.

Neiburgs arīdzan nav vairījies pētīt sarežģītas tēmas, par kurām mūsdienu Latvijā joprojām ir pretrunīgi viedokļi: latviešu leģionāru likteni, ebreju holokaustu, Salaspils nometni, Herberta Cukura biogrāfiju u. c.

Neiburgs uzskata, ka uz visiem vēstures notikumiem nepieciešams vispusīgs skatījums, lai mūsu vēsture netiktu pasniegta tikai melnbaltās krāsās, piemēram, ka Herberts Cukurs bijis tikai un vienīgi varonīgs lidotājs vai tikai un vienīgi kara noziedznieks. Arī šobrīd Neiburgs turpina pētīt mazāk zināmas Otrā pasaules kara vēstures lappuses, rakstot monogrāfiju par ģenerāļa Kureļa grupas darbību.

Otrais pasaules karš beidzās pirms 74 gadiem, un arvien mazāk paliek cilvēku, kas to pieredzēja paši savām acīm. Vai tas nozīmē, ka laika gaitā diskusijas par Otrā pasaules kara notikumiem kļūs mazāk emocionālas, līdzīgi kā šobrīd varam salīdzinoši mierīgi runāt par Pirmo pasaules karu?

Protams, līdz ar paaudžu maiņu neizbēgami mainās arī skatījums uz vēsturi. Manai paaudzei Otrais pasaules karš ir vēl salīdzinoši nesena vēsture, kas līdz mums nonākusi caur vectēvu un vecmammu atmiņām. Savukārt mūsdienu jauniešiem nav tik personiska skatījuma, jo viņiem Otrais pasaules karš saistās ar vecvectēvu paaudzi un viņu uztverē ir gandrīz tikpat tāls kā viduslaiki.

Tādēļ ir svarīgi, lai skolā vēstures stundās viņiem būtu iespēja saņemt objektīvu informāciju par Otro pasaules karu, saprast notikumu cēloņus un likumsakarības. Arī es, rakstot grāmatas par tā laika vēstures notikumiem, cenšos atrast līdzsvaru starp faktu atspoguļošanu un cilvēku atmiņu stāstiem, emocionāliem pārdzīvojumiem, jo vēsture nav tikai sausa notikumu hronika, stāstījumam jābūt uzrunājošam.

Dažkārt dzirdēts viedoklis, ka Latvijā mēs pārāk daudz koncentrējamies uz vēsturi, turpinām izcīnīt pagātnes kaujas, lai gan šobrīd vairāk būtu jādomā par nākotni.

Tas atkarīgs, no kāda skatpunkta uz to raugās. Ja runājam par akadēmiskiem vēstures pētījumiem, es teiktu, ka Latvijā vēsture tiek pētīta un apspriesta pārāk maz, piemēram, salīdzinot ar Poliju, kur tam atvēlēts daudz vairāk resursu.

Savukārt sabiedrības kopējo noskaņojumu un strīdus par vēsturi pie mums nereti uzkurina masu mediji un politiķi, kam tas ir izdevīgi.

Dažbrīd šķiet: ja mēs paši nesāktu “cepties” jau nedēļām ilgi pirms 16. marta un 9. maija pasākumiem, tad būtu daudz vieglāk aizvadīt šīs dienas bez liekām kaislībām. Bet nedrīkst ieslīgt arī otrā galējībā, jo par vēsturi ir jārunā un mēs kā sabiedrība nevaram atļauties iebāzt galvu smiltīs, izliekoties, ka pagātnes notikumi uz mums neattiecas.

Vai piekrītat viedoklim, ka Uzvaras piemineklis būtu jānojauc?

Šis piemineklis ir svešas varas izveidots, un skaidrs, ka gadījumā ja Latvija tolaik būtu bijusi neatkarīga, demokrātiska republika un cilvēki paši varētu pieņemt lēmumu, vai tāds Rīgā ir vajadzīgs, tas nekad nebūtu uzcelts. Tomēr reālā situācija ir tāda, ka tas tika uzcelts, un šobrīd mēs dzīvojam sabiedrībā, kur daudziem cilvēkiem Uzvaras piemineklis ir svarīgs un viņi ir kategoriski pret iespējamo nojaukšanu.

Manuprāt, galvenais ir nevis tas, vai Pārdaugavas ainavā arī turpmāk būs šis piemineklis, bet gan tas, kas cilvēkiem ir galvā, kāda ir viņu izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem.

Diemžēl neviens no “Saskaņas” un citu partiju politiķiem, kas 9. maijā iet pie Uzvaras pieminekļa, vēl nav uzdrošinājušies pateikt: “Jā, mūsu vectēvi varonīgi cīnījās, sakāva nacistisko Vāciju, daudzi krita karā, un mēs esam sapulcējušies, lai godinātu viņu piemiņu. Taču šim stāstam ir arī otra puse, jo mēs dzīvojam Latvijā, kur 9. maijs nozīmē ne tikai kara beigas, bet arī vienas okupācijas nomaiņu ar citu.”

Ja tas kādreiz būtu pateikts, tad domāju, ka sabiedrības integrācijas procesā mēs būtu tikuši daudz tālāk.

Lielākā daļa cittautiešu Latvijā ieradās padomju okupācijas laikā. Protams, viņiem ir grūti samierināties, ja viņus kāds nosauc par “okupantu pēctečiem”. Padomju laikā viņiem gadu desmitiem ilgi tika stāstīts, ka viņu tēvi un vectēvi bija “atbrīvotāji”, dižās uzvaras kaldinātāji. Vai mēs varam pieprasīt, lai viņi pārskata savu lomu un atbildību par neseno Latvijas vēsturi?

Mums ir svarīgi atrast labāko veidu, kā runāt par šiem jautājumiem. Un tas nav uzlikt visiem šiem cilvēkiem zīmogu, nolamāt par “okupantiem” un “okupantu pēctečiem”. Ir jārunā par totalitāro režīmu noziegumiem, bet jāsaprot, ka atbildība par šiem noziegumiem attiecas uz konkrētām politiskām, militārām un represīvām institūcijām un to darbiniekiem, šeit nevar piemērot kolektīvās vainas principu.

Latvijas krievu kopiena nebūt nav viendabīga, tā sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem: gan pirmās brīvvalsts Latvijas pilsoņu pēctečiem, gan pēc Otrā pasaules kara iebraukušiem nepilsoņiem, gan tādiem, kas pēc neatkarības atjaunošanas dažādu apsvērumu dēļ izvēlējās pieņemt Krievijas pilsonību.

Katrai no šīm grupām ir savas saknes, un nav iespējams uzrunāt visus vienlaikus, tādēļ jāizvēlas katrai grupai piemērots vēstījums, bet dažos gadījumos varbūt jāsamierinās, ka ar šiem cilvēkiem nav jēgas diskutēt.

Nav noslēpums, ka izpratne par XX gadsimta vēstures notikumiem latviešu un krievu skolās ir ļoti atšķirīga. Vai mazākumtautību skolās gaidāmā pāreja uz mācībām latviešu valodā varētu mazināt šo plaisu?

Šobrīd būtu ļoti svarīgi ieguldīt līdzekļus vēstures skolotāju kvalifikācijas celšanā un viņu darba adekvātā novērtējumā, lai skolotāji būtu pietiekami zinoši un arī motivēti strādāt ar dažādām skolēnu grupām.

Esmu bijis arī Latvijas mazākumtautību skolās, runājis ar skolēniem un varu teikt, ka daudziem ir plašas zināšanas par vēsturi un viņiem nevar izskalot smadzenes ar Krievijas TV propagandas sižetiem par fašisma atdzimšanu Latvijā.

Mūsdienās vairākumam cilvēku priekšstats par karu laimīgā kārtā ir veidojies tikai no filmām un grāmatām, jo mēs nevaram iedomāties, ka arī XXI gadsimtā iespējams kas tamlīdzīgs. Droši vien arī ukraiņi pirms dažiem gadiem neko tādu nespēja iedomāties… Vai pieļaujat iespēju, ka tas varētu notikt arī Latvijā?

Kad es runāju ar krievu jauniešiem, prasīju, vai viņi apzinās, ko reāli nozīmē saukļi, ko 9. maijā varam redzēt pie Uzvaras pieminekļa, piemēram, “Na Berļin! Možem povtorit!”* Vai viņi saprot, kas ir karš un kādas tam būtu sekas? Jaunieši teica, ka saprot un tās visas esot muļķības.

Vai diskusijas par Otrā pasaules kara notikumiem brīžiem nesāk atgādināt tādu kā sacensību, kura tauta cietusi visvairāk? Ebreji atgādina par holokausta traģēdiju, krievi uzsver savu ieguldījumu un milzīgos upurus nacistiskās Vācijas sakaušanā, savukārt latvieši norāda, ka mēs tikām sisti no abām pusēm.

Protams, šīm diskusijām ir emocionālais fons, bet ir arī objektīvi rādītāji. Ja runājam konkrēti par Latviju, tad Otrā pasaules kara dēļ mēs zaudējām ap 600 000 cilvēku jeb gandrīz trešdaļu valsts iedzīvotāju.

Šis skaitlis ietver sevī gan karā kritušos, gan abu okupācijas režīmu represētos, gan cilvēkus, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās, un citus. Mūsu tautai tas bija milzīgs zaudējums. Skaidrs, ka sava sāpe katram ir vistuvākā un nav viegli pieņemt, ka arī citas tautas ir daudz cietušas.

Šogad diezgan lielu ažiotāžu izraisīja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa 25. marta deportāciju piemiņas pasākumā, kur viņš pieskārās latviešu kolaboracionisma tēmai. Vai asā reakcija liecina, ka latviešiem ļoti nepatīk runāt par savu atbildību šajos notikumos?

Par šiem jautājumiem noteikti ir jārunā, bet tam jāizvēlas īstais laiks un īstā vieta. Tas bija piemiņas pasākums, kurā piedalījās represiju upuri, tādēļ svarīgākais bija pieminēt viņu sāpes.

Taču vēlme rosināt diskusiju par latviešu sadarbību ar okupācijas režīmu, manuprāt, ir ļoti atbalstāma, jo līdz šim par to ir runāts pārāk maz.

Nesen noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi “Vēstures izpētes komisija”, kas radīja daudz jautājumu, jo radās iespaids, ka viss padomju okupācijas periods bijis kā pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi: visnotaļ gaišs un mierīgs laikmets, kur labsirdīgie čekisti rūpējas par saviem aģentiem, bet par čekas ziņotājiem kļūst galvenokārt alkoholiķi un garīgi slimi cilvēki.

Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka bija arī 40. un 50. gadi, kad padomju okupācijas režīms izmantoja daudz nežēlīgākas metodes, lai izrēķinātos ar saviem politiskajiem pretiniekiem.

Kādi ir jūsu iespaidi par LTV seriālu “Sarkanais mežs”? Vai tas precīzi ataino pēckara situāciju Latvijā?

Ļoti labi, ka ir uzņemts šāds seriāls, un arī es to labprāt skatos. Es to nevērtēju ar vēsturnieka piekasīgo aci, jo jāsaprot, ka vēsture ir vēsture, bet māksla ir māksla, tādēļ filmu nevar vērtēt pēc akadēmiskās vēstures kritērijiem.

Seriāls ir balstīts uz reāliem notikumiem, par niansēm var diskutēt, bet svarīgākais ir filmas vēstījums.

Pēckara gados daudzi latvieši cerēja, ka atkārtosies pēc Pirmā pasaules kara pieredzētais scenārijs, gaidīja angļu un amerikāņu palīdzību, lai nosargātu Latvijas brīvību. Vai latviešiem ir pamats aizvainojumam uz ASV un Lielbritāniju, kas piekrita Staļina spēles noteikumiem un atstāja Baltijas tautas zem padomju okupācijas varas?

Diemžēl tolaik pasaules politiskā situācija nebija mums labvēlīga. Baltijas valstis nebija pasaules uzmanības centrā, rietumvalstīm svarīgākas bija pašu intereses.

Kara laikā galvenais mērķis bija sakaut nacistisko Vāciju, bet pēc kara Rietumi nebija gatavi jaunam konfliktam ar Staļinu. Par to ir jārunā bez aizvainojuma, bet nav pamata arī to noklusēt.

Kā zināms, vēsturi raksta uzvarētāji, un katrā laikmetā valdošā vara vienus un tos pašus vēstures notikumus atspoguļo dažādā gaismā. Piemēram, Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekus padomju laikā dēvēja par “bandītiem”, bet tagad viņus uzskata par brīvības cīnītājiem. Brīžiem pat parādās otra galējība, kad visus mežabrāļus teju automātiski uzskata par varoņiem, lai gan viņu rindās bija ļoti dažādi cilvēki ar atšķirīgu motivāciju.

Tieši tādēļ būtu nepieciešams vairāk pētījumu par mūsu nacionālās pretošanās kustību, lai varētu izdarīt secinājumus par mežabrāļu darbību gan no Latvijas interešu, gan tā laika starptautisko tiesību viedokļa.

Mums šķiet pašsaprotami, ka mežabrāļiem bija likumīgas tiesības vērsties pret padomju okupācijas režīmu un tiem, kas ar to sadarbojās, tajā skaitā iznīcinot kolaboracionistus. Taču realitāte bija daudz sarežģītāka.

Pats esmu runājis ar bijušajiem partizāniem, kuri atzina, ka tobrīd mežā viņiem nebija citu iespēju: viņi paši bija tiesnesis, prokurors un bende vienā personā.

Mums ir likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, kurā skaidri pateikts, ka šis statuss neattiecas uz personām, kas pastrādājušas smagus noziegumus.

Un nevar teikt, ka vēsture vienmēr nostājas uzvarētāju pusē. Labs precedents bija sarkanā partizāna Vasilija Kononova lieta, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Mazo Batu sādžā ir pastrādāts kara noziegums un Kononovs jāsauc pie atbildības, lai gan pārstāvēja karā uzvarējušo pusi.

Latvijas vēsturnieku komisija ir paudusi viedokli, ka Herbertu Cukuru nebūtu ieteicams pārapbedīt Brāļu kapos. Kādēļ par Cukuru ir tik pretēji viedokļi: vieni viņu uzskata par varoni, citi – par kara noziedznieku?

Herberts Cukurs nav viennozīmīgi vērtējama personība. Lai gan daži viņu uzskata tikai par varoni, izcilu lidotāju un mocekli, ko nogalināja Izraēlas slepenais dienests, mēs nevaram ignorēt Cukura darbību Otrā pasaules kara laikā.

Cukurs dienēja Viktora Arāja komandā, bija atbildīgs par vienības transporta, sakaru un ieroču uzturēšanu. Arāja komanda bija iesaistīta desmitiem tūkstošu Latvijas civiliedzīvotāju iznīcināšanā, un tas, ka Cukurs bija šīs komandas loceklis, jau pats par sevi liedz uz viņu raudzīties tikai kā uz pirmskara varoni.

Manuprāt, cilvēkam ar šādu biogrāfiju nav jāatdusas Brāļu kapos, kas ir brīvās, demokrātiskās Latvijas svētvieta.

Tīri cilvēciski es varu saprast Cukura situāciju, jo viņš baidījās par savu un ģimenes drošību: pēc vāciešu ienākšanas Latvijā pats bija nonācis apcietinājumā Jelgavā, no kurienes Arājs viņu izpestīja.

Bet, tiklīdz Cukurs uzzināja, ar ko nodarbojas Arāja komanda, viņam vajadzēja nekavējoties pazust no turienes.

Iedomāsimies citu situāciju: kā būtu, ja pēc kara Cukurs būtu sadarbojies ar čekistiem un atbildējis par Stūra mājas tehnisko nodrošinājumu? Diez vai kāds tagad aģitētu, ka šādu cilvēku vajadzētu apbedīt Brāļu kapos…

Sabiedrībā ir ļoti dažādi viedokļi ne tikai par Otro pasaules karu, bet arī vēlāko padomju okupācijas laiku. Daudziem, arī latviešiem, joprojām ir nostalģiskas atmiņas par to laiku, tiek piesaukta bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, dzīvokļu dalīšana utt. Kādas ir jūsu paša atmiņas par padomju laiku?

Mana ģimene bija cietusi represijās; 1941. gada 14. jūnijā manu vecmammu un mammu izsūtīja uz Sibīriju, lai gan mammai tolaik bija tikai gads un pieci mēneši.

Tādēļ nekādu pozitīvu emociju saistībā ar padomju režīmu mums nevarēja būt. Lai gan arī mēs nevarējām izvairīties no komunisma ideoloģijas ietekmes, kas tolaik tika uzspiesta ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Atceros, 80. gadu sākumā, kad nomira Brežņevs, vecmamma teica: ak vai, tik dižens cilvēks aizgājis… Mums ir saglabājies audiokasetes ieraksts no ģimenes Ziemassvētku svinībām, kur bērni pie eglītes skaita dzejolīšus: par ziemu, sniedziņu, eglīti, bet arī par Ļeņinu un Lielo oktobri, jo tādus nu pantiņus tolaik nācās apgūt padomju bērnudārza audzēkņiem.

Ko jūs pats kā tēvs domājat par veidu, kā vēsture tiek mācīta jūsu bērniem?

Vecākais dēls jau ir patstāvīgs, bet meitas mācās 1. un 2. klasē, viņām viss vēl priekšā. Bet ar vēstures mācīšanu ir līdzīgi kā ar jebkuru citu priekšmetu; viss ir atkarīgs no skolotāja.

Mums ir daudz aktīvu un talantīgu skolotāju, kas savā darbā iegulda sirdi un dvēseli, bet gadās arī ne tik labi piemēri, kad skolotājs ir pārstrādājies, zaudējis entuziasmu, tādēļ nav spējīgs rosināt bērnu interesi. Jāsaprot, ka vēstures mācīšana nav tikai skolas un skolotāja uzdevums.

Ja ģimenē par to netiek runāts un vecākiem nav nekādas intereses par savas dzimtas un tautas vēsturi, tad maz ticams, ka bērns gribēs iedziļināties vēstures notikumos.

Pēdējos gados ir tapusi virkne filmu par Latvijas vēsturi: “Melānijas hronika”, “Tēvs Nakts”, “Nameja gredzens”, “1906”, šogad nāks klajā “Dvēseļu putenis”. Vai šīs filmas bērniem un jauniešiem var kalpot kā izziņas avots par mūsu vēsturi?

Šo filmu uzdevums nav aizstāt vēstures mācību grāmatas un skolotāja stāstījumu, bet tās var rosināt interesi un emocionālu līdzpārdzīvojumu.

Dažkārt gadījies dzirdēt viedokli, ka vēsturnieku pienākums ir atspoguļot “patieso” jeb “objektīvo” vēsturi.

Taču jāsaprot, ka nav tāda vienota “patiesās vēstures” standarta. Jā, ir vēsturiskā realitāte, bet vēsturnieka uzdevums ir maksimāli pietuvoties šai realitātei. To arī cenšos panākt ar savām grāmatām un pētījumiem.

Vēsture ir kas vairāk par notikumu hroniku

Uldis Neiburgs,

vēsturnieks

Dzimis 1972. gada 25. augustā Rīgā

Absolvējis Rīgas 69. vidusskolu un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti

2012. gadā aizstāvējis vēstures doktora disertāciju “Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”

Četru grāmatu, 80 zinātnisku un 200 populārzinātnisku publikāciju autors. Pētnieciskās intereses: Latvijas vēsture Otrā pasaules kara, padomju un nacistiskās okupācijas laikā (1939–1991), sociālā atmiņa, nacionālā identitāte

Strādājis Latvijas Kara muzejā un Okupācijas muzejā, šobrīd LU Latvijas vēstures institūta pētnieks

Trīs bērnu tēvs: dēls Kārlis (19), meitas Marta (9) un Elīna (7)

LA.lv

May 11, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK dokumentu izpētei nāksies apbruņoties ar pamatīgu pacietību

Nepieciešama ne vien pacietība un krievu valodas zināšanas, bet arī noturīga nervu sistēma, secina cilvēki, kas ielūkojušies atklātībai nodotajos bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentos. No 2. maija Latvijas Nacionālā arhīva telpās sāk darboties īpaša elektroniskā lasītava darbam ar digitalizēto “čekas maisu” saturu.

“Ir skumji, ka šitā ar mūsu tautu ir noticis, ka tik daudz ir cilvēku, kas gribēja pielāgoties un nodot savu sola biedru, kaimiņu vai skolotāju. Nu vispār – tas ir drausmīgi!” sarūgtinājumu neslēpj fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, kurš Nacionālā arhīva lasītavā pēta čekas filtrācijas nometņu pratināšanas protokolus, meklējot datus par piemirstiem latviešu fotomāksliniekiem.

No 2. maija Nacionālā arhīva telpās sāk darboties īpaši izveidota lasītava darbam ar digitalizētajiem VDK dokumentiem. Tur trijos datoros būs pieejamas čekas operatīvās lietas, bet ceturtajā – atjaunotā datubāze “DELTA” ar aģentu ziņojumu atreferējumiem.

“Kopumā tās operatīvās lietas, ja nemaldos, ir virs 400. Tā patiesībā ir maza daļiņa no visa tā agrākā VDK arhīva, kas Latvijā ir bijis. Esmu redzējis skaitļus, ka uz Krieviju savulaik aizvesti pāri par 20 000 operatīvo lietu. Tā ka tie daudzumi ir salīdzinoši nelieli, kas Latvijā palicis. Bet tas ir tomēr labāk nekā nekas,” saka vēsturnieks, arhīva vecākais eksperts Gints Zelmenis.

Operatīvajās lietās apkopoti VDK savāktie materiāli par novērotajiem cilvēkiem – aģentu ziņojumi, noklausītās sarunas, pārtvertās vēstules. “Operatīvajās lietās tai skaitā var atrast tādus aģentus, kuri vārdi nav publicētajās kartotēkās. Tā arī ir viena no operatīvo lietu vērtībām, ka tur ir papildu informācija klāt,” norāda Zelmenis.

Operatīvās lietas digitalizētas kā attēli, un meklēšanas funkcija pagaidām nedarbojas.  Tādēļ pētniekiem nāksies apbruņoties ar pamatīgu pacietību, urbjoties cauri elektronisko attēlu blāķiem.

Ērtākam darbam tos atļauts arī pārfotografēt no ekrāna un izdrukāt.

Meklēšanas funkcija ir pieejama datubāzē “DELTA”, kas ļauj iepazīties ar aģentu ziņojumu atreferējumiem. “Ja interesē kāds konkrēts notikums vai konkrēts aģents, vai konkrēts cilvēks, tad var izmantot dažus meklētājus. Šeit var meklēt arī pēc avota pseidonīma. Respektīvi, ja jums ir zināms konkrēts aģenta vārds, jūs šeit ierakstiet un tad meklējiet,” stāsta Zelmenis.

Rēķinoties ar intereses pieaugumu, arhīvs elektroniskajai lasītavai ieviesis iepriekšēju pierakstīšanos. “Jau no paša rīta deviņos cilvēki zvanīja, konsultējās, raksta e-pastus. Pašlaik jau ir lasītāji, kas strādā ar “DELTU” un pieteikumi priekšdienām. Bet nevar teikt, ka veidotos rinda,” stāsta LNA dokumentu saglabāšanas nodaļas vecākais eksperts Mārcis Raudis.

Plānots, ka vismaz sākotnēji arhīva elektroniskā lasītava būs pieejama galvenokārt zinātniekiem, kā arī akadēmisku un žurnālistikas pētījumu veicējiem, norādot konkrētu pētījuma mērķi. Citi interesenti var sekot informācijai īpaši izveidotajā arhīva interneta vietnē, kas šobrīd jau papildināta ar tiesu nolēmumiem par sadarbību ar čeku un VDK aģentūras žurnāliem.

Pamazām tiek pievienotas arhīva ekspertu apstrādātās operatīvās lietas.

Pašlaik publicēta tikai viena – par Latvijas armijas ģenerāļa Roberta Kļaviņa savervēšanu 1939. gadā. Drīzumā plānots publicēt arī čekas operatīvo lietu par vācbaltu juristu Dītrihu Andreju Lēberu un citus materiālus.

KONTEKSTS:

Nacionālais arhīva interneta vietnē pusgadu interneta pieejama daļa čekas dokumenti – Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku telefongrāmatas, kā arī aģentu kartotēkas. Iepriekš pieņemtais likums par VDK dokumentu publiskošanu paredz, ka no 1. maija Nacionālajam arhīvam jāpublisko arī citu dokumentu grupas.

May 3, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ieskats sadarbības ar VDK pārbaudes lietās

WWW.LU.LV/VDKKOMISIJA   Avots: https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49000/

Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Dr. iur. Kristīne Jarinovska, padomes priekšsēdētājas vietnieks Dr. sc. pol. Ivars Ijabs un valdes priekšsēdētājs Dr. hist. Kārlis Kangeris.

Ieskats sadarbības ar VDK pārbaudes lietās

Publiskās atmiņas centrs
20.03.2019.

 

 


Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Dr. iur. Kristīne Jarinovska publicējusi viedokli par sadarbības ar VDK pārbaudes lietām. Kopumā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstā pārbaudes lietās par sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju (VDK) konstatēšanu par laika periodu no 1994. gada 18. jūlija, kad bijusi ierosināta pirmā lieta, līdz 2010. gada 12. novembrim, kad bijusi izbeigta pēdējā šajā aprakstā esošā lieta, ir 372 uzraudzības lietas. Pārbaudes lietu iznākumi pamatā ir trīs – atzīšanās prokuratūrā, sadarbības konstatēšana tiesā vai sadarbības nekonstatēšana tiesā. Kopumā atzinuši sadarbību ir 19,09%, sadarbība konstatēta tiesā 3,23% gadījumos, bet nekonstatēta 74,73% gadījumos.

Ar viedokli *.pdf datnes veidā pilno versiju var iepazīties šeit.

Plašāka informācija, +37129777788, kristine.jarinovska@lu.lv.

Kopumā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstā pārbaudes lietās par sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju (VDK) konstatēšanu par laika periodu no 1994. gada 18. jūlija, kad bijusi ierosināta pirmā lieta, līdz 2010. gada 12. novembrim, kad bijusi izbeigta pēdējā šajā aprakstā esošā lieta, ir 372 uzraudzības lietas. Pārbaudes lietu iznākumi pamatā ir trīs – atzīšanās prokuratūrā, sadarbības konstatēšana tiesā vai sadarbības nekonstatēšana tiesā. Kopumā atzinuši sadarbību ir 19,09%, sadarbība konstatēta tiesā 3,23% gadījumos, bet nekonstatēta 74,73% gadījumos. 2,95% gadījumos atkāpi no likumdevēja iecerētajiem iznākumiem noteica dzīve, konkrēti, trijos gadījumos pārbaudāmo personu nāve, prokuratūras radoša interpretācija, piemēram, izbeidzot pārbaudes lietu likumā neparedzētos gadījumos, un pavirša uzraudzības lietu kārtošana, kas liedz noteikt lietas iznākumu. Nospiedošajā vairākumā lietu ziņas par sadarbību ar VDK sniedza alfabētiskā kartīte, konkrēti 93,28% gadījumos. 78,23% gadījumos ziņas smeltas no statistiskās kartītes un 61,56% gadījumos no ieraksta vienā no aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnāliem (žurnāla forma Nr. 10), kas 53 sējumos satur secīgu aģentūras reģistru no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim. 25,27% gadījumos ziņas iegūtas no LPSR VDK pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētās sistēmas Delta Latvija, kā arī dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību, piemēram, litera lietas, operatīvās novērošanas lietas, operatīvās izstrādes lietas, operatīvās pārbaudes lietas, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas dokumenti, LPSR VDK struktūrvienību dokumentu un seifu satura apraksti, operatīvo darbinieku darba burtnīcas. Mazākumā gadījumu ziņas par sadarbību sniedz kartīte no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas (5,65%), bet vismazāk to gadījumu, kad ziņas rastas no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietu, nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāliem (žurnāla forma Nr. 17) un reizē aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnāliem (1,61%). Salīdzinot pārbaudes lietu iznākumu ar lietas materiālu klāstu, ievērojams, ka lietās, kas sekmējās ar atzīšanos sadarbībā, 24,89% gadījumos bijuši aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnāli, 23,4% gadījumos ziņas smeltas no Delta Latvija, kā arī no dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību, un 42,86% gadījumos bijusi kartīte no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas. Sadarbības konstatēšanas lietās tikai 2,62% gadījumos bijis ieraksts aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnālā, 4,26% gadījumu bijušas ziņas no Delta Latvija, kā arī no dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību, un 14,29% – no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas. Visbeidzot, sadarbība nav konstatēta, lai gan 69% gadījumos bijuši ieraksti aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnālā, 73,4% gadījumos ziņas nākušas no Delta Latvija, kā arī no dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību un 42,86% gadījumos – no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas. Tātad, ja ir pieejams ieraksts aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnālā, atzīšanās īpatsvars palielinās par 5,8 procentpunktiem, sadarbības fakta konstatēšanas īpatsvars samazinās par 0,61 procentpunktu, bet sadarbības nekonstatēšanas īpatsvars samazinās par 5,74 procentpunktiem. Delta Latvija, kā arī dažāda veida dokumenti, kas satur informāciju par aģentūras darbību, atzīšanās īpatsvaru palielina par 4,32 procentpunktiem, sadarbības konstatēšanas īpatsvaru palielina par 1,03 procentpunktiem, bet sadarbības nekonstatēšanas īpatsvaru samazina par 1,33 procentpunktiem. Visbeidzot, ja pārbaudes lietā ir kartīte no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas, tad atzīšanās īpatsvars palielinās par 23,77 procentpunktiem, sadarbības konstatēšanas īpatsvars palielinās par 11,06 procentpunktiem, bet sadarbības nekonstatēšanas īpatsvars samazinās par 31,87 procentpunktiem. Minētais uzskatāmi liecina, ka sadarbības fakta konstatēšanas process veidots tā, ka neatkarīgi no pārbaudes lietā pieejamo dokumentu klāsta tam faktiski nav izšķiroša nozīme lietas iznākumā.

Nospiedošais vairākums pārbaudes lietu – par sadarbību ar VDK aģenta statusā, kopumā 94,35%. Tomēr skatītas arī pārbaudes lietas par sadarbību ar VDK vervēšanas kandidāta (0,27%), rezidenta (0,54%), satikšanās dzīvokļa turētāja (2,69%), ārštata operatīvā darbinieka (0,27%) un štata darbinieka statusā (1,88%). Neviena lieta nav rosināta par sadarbību ar VDK konspiratīvā dzīvokļa turētāja statusā. Ievērojams, ka atbilstoši likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 3. panta trešajai daļai satikšanās dzīvokļa turētāji nav uzskaitīti kā tādi, kas būtu uzskatāmi par “VDK informatoriem”. Neskatoties uz to, ka pat tiesa, piemēram, Jūrmalas pilsētas tiesa 1998. gada 15. decembra spriedumā, pārbaudot Aleksandra Bašarina sadarbību ar VDK, norādījusi, ka “satikšanās dzīvokļu turētāji nav pieskaitīti pie VDK informātoriem” un šis secinājums izcelts ar marķieri uzraudzības lietā (LVA, 2745. f., 2. apr., 129. l, 106. l. o. p.), likumdevējs nav steidzis precizēt likumu.

Jāņa Ādamsona lieta uzskatāmi apliecina, ka vismaz jautājumos par dienestu VDK struktūrās sagaidāma atsaucības no Krievijas Federācijas tiesiskās palīdzības lūgumu gadījumos. Tā, piemēram, ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja Oļģerta Šabanska tiesiskās palīdzības lūgums Nr. 217 Krievijas Federācijas ģenerālprokuroram bija apmierināts, sniedzot ne tikai atbildes uz jautājumiem, bet arī pievienojot arhīva izziņu par Jāņa Ādamsona dienesta gaitām, kas noslēgumā informē, ka, atvaļinoties no aktīvā dienesta PSRS 1992. gada 6. jūnijā un kļūstot par rezervistu sakarā ar pāreju uz darbu civilajā dienestā ar tiesībām vilkt militāro formastērpu, Jāņa Ādamsona kalendārā izdiena bijusi 16 gadi 10 mēneši 9 dienas, izdiena ar sevišķiem nosacījumiem (льготная выслуга – krievu val.) – 11 gadi 5 mēneši 19 dienas un kopā izdiena – 28 gadi 3 mēneši 28 dienas. Turklāt sniegta informācija par PSRS VDK robežapsardzības karaspēka daļām. Iespējai tiesiskās palīdzības ietvaros saņemt informāciju arī no Krievijas Federācijas, acīmredzot, bijusi ietekme uz pārbaudes lietām štata darbinieku gadījumā, jo no septiņām šādām lietām trijos tiesa taisījusi spriedumu par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu, esot štata darbinieka statusā, un četros gadījumos personas atzinušās pašas, iepazīstoties ar Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošajiem dokumentiem. Jāteic gan, ka pamatā izmanto TSDC rīcībā esošo informāciju, paturot iespēju lūgt Krievijas Federācijai tiesisko palīdzību tikai ārkārtas gadījumiem.

Kā liecina pēdējā 2745. fonda 2. aprakstā esošā uzraudzības lieta, kas izbeigta ar štata darbinieka Vjačeslava Šepeļeva atzīšanos, TSDC rīcībā ir Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) VDK darbinieku un pensionāru saraksts, kas sagatavots, izmantojot informāciju no “LPSR VDK Informācijas analīzes daļas kompjūterdiskiem” (LVA, 2745. f., 2. apr., 417. l., 9. lp.). Citās uzraudzības lietās pieejamie dokumenti liecina, ka, lai iegūtu informāciju par LPSR VDK darbinieku gaitām, izmantots ļoti plašs informācijas avotu spektrs. Tā, piemēram, Pētera Pārpuča pārbaudes lietā, kas sākta sakarā ar “Aizsardzības ministrijas darbinieku atestāciju valsts civildienesta ierēdņa kandidāta statusa iegūšanai” (LVA, 2745. f., 2. apr., 50. l., 143. lp.) un ko Jēkabpils rajona tiesa izbeidza sakarā ar pārbaudāmās personas nāvi (LVA, 2745. f., 2. apr., 50. l., 143. lp.), iekļauta TSDC informācija par LPSR VDK darbiniekiem, kas, spriežot pēc norādītajiem ziņu avotiem, vākta ne tikai no LPSR VDK iegūtajiem dokumentiem, bet arī no VDK pensiju sarakstiem, ieroču reģistra, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva rīcībā esošajiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas dokumentiem, “Specpoliklīnikas fonda” un pat periodiskajiem izdevumiem (LVA, 2745. f., 2. apr., 50. l., 132.–133. lp.). Kā liecina pārbaude, kas beigta ar pārbaudāmās personas Igora Grigorjeva atzīšanos par sadarbību štata darbinieka statusā, “TSDC elektroniskās datu bāzes – bijušo LPSR VDK darbinieku saraksts” (LVA, 2745. f., 2. apr., 345. l., 9. lp.), un tajā esošās ziņas verificē, piemēram, arī ar Latvijas Komunistiskās partijas Proletāriešu rajona komitejas arhīva Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) kandidāta alfabētiskajās un statistiskajās kartītēs sniegto ziņu palīdzību (LVA, 2745. f., 2. apr., 345. l., 9.–13. lp.). Minētais ir tikai ilustrācija, nevis pilns informācijas avotu klāsts LPSR VDK štata darbinieku noteikšanai. Ievērojot to, ka tiesa nekad nav noraidījusi lieciniekus, kur atlase veikta, izmantojot minētos informācijas avotus, un visos gadījumos štata darbinieku sakarā sadarbība ir vai nu atzīta, vai arī tiesā konstatēta, uzskatāms, ka tiesu prakse atzinusi šos avotus par drošticamiem.

Lai uzaicinātu lieciniekus – bijušos LPSR VDK darbiniekus – sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietā, pieticis vien ar ziņām, kas ir TSDC rīcībā, un nav bijusi iepriekš rosināta atsevišķa pārbaudes lieta katra aicinātā liecinieka sakarā. Izņemot Vjačeslavu Kambarovu, neviens cits LPSR VDK darbinieks nav mēģinājis, atsaucoties uz tiesībām neliecināt pret sevi, pakļaut šaubām faktu par savu darbu LPSR VDK. Kambarovs, esot uzaicināts sniegt liecības Valērija Ribas sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietā, kas sākta naturalizācijas procesa sakarā un kur gan Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, gan arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atstājis negrozītu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru sadarbības fakts nav konstatēts, “veselības stāvokļa dēļ” neatcerējās “daudzus notikumus, tai skaitā faktu, ka strādājis LPSR VDK” (LVA 2745, 2. apr., 383. l., 28. lp. o. p.). Prokuratūra šādu atmiņas zudumu novērtēja kā nepamatotu atteikšanos sniegt liecības un apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, ko noraidīja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa (29. lp.), bet Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija novērtēja kā liecinieka tiesības neliecināt pret sevi (74. lp. o. p.), ko apstiprināja arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments (94. lp.). Lai gan Vjačeslava Kambarova apgalvojumi Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai – “Neatceros vai esmu strādājis VDK. Es balstos uz savu darba grāmatiņu un tāds fakts tur nav minēts” (67. lp.) – palika bez ievērības, novērtējot TSDC rīcībā esošo ziņu par štata darbiniekiem drošticamību, tomēr kopumā šāda liecinieka nostāja un tās juridiskais novērtējums ir vērtējami kā spilgta ilustrācija par sadarbības fakta konstatēšanas procesa trūkumiem.

Gan darbiniekus, gan “informatorus” likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izpratnē saista kopīgs darbs VDK labā. Ievērojot minēto, darbinieka liecības par “informatoru”, esot atbildīgam par “informatora” rīcību, faktiski sniedz ziņas arī par darbinieka rīcību. Ja sadarbības fakta konstatēšanas process būtu uzskatāms par kriminālprocesu, kā rezultātā būtu efektīvi jāpiemēro Krimināllikuma normas un jāpanāk krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums (Kriminālprocesa likuma 1. pants), likumsakarīgi būtu uzskatīt, ka liecinieks bauda Kriminālprocesa likuma 110. panta trešās daļas 2. punktā paredzētās tiesības neliecināt pret sevi. Ja “informatora” sadarbība ar VDK būtu pielīdzināma noziedzīgajam nodarījumam, tad arī darbinieka, kas atbildīgs par “informatora” iesaisti VDK, rīcība būtu vienlaicīgi jāpārbauda sadarbības ar VDK fakta konstatēšanas procesā, nevis jāaicina liecinieka statusā. Tomēr sadarbības fakta konstatēšanas process ir gan iecerēts, gan arī veidots kā atsevišķs process.

Tas, ka sadarbības fakta konstatēšanas process ir atsevišķs process, izriet no deputātu debatēm, apspriežot likumprojektu Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu trešajā lasījumā Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēdē 1994. gada 19. maijā. Tieslietu ministrs, ministru prezidenta biedrs un no Latvijas Ceļa ievēlēts deputāts Egils Levits, uzstājoties Juridiskās komisijas vārdā, piemēram, norādīja, ka Juridiskā komisija iebildusi pret Andra Grota – Latvijas kristīgo demokrātu savienības deputāta un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītāja – priekšlikumu paredzēt, ka, konstatējot sadarbību, “persona ir saucama pie kriminālatbildības”. Egils Levits norādīja, ka komisijas ieskatā, “ja Saeima uzskatīs, ka tas būs nepieciešams, tad šis risinājums tiks iestrādāts Kriminālkodeksā. Tas nav šī likuma jautājums”. Savukārt, komentējot LNNK priekšlikumu atteikties no noilguma noteikšanas sadarbības fakta konstatēšanas procesam, norādīja, ka jebkurām sankcijām ir nepieciešams noilgums, tomēr piebilda: “Tās gan, protams, nav krimināla rakstura sankcijas, tās ir vairāk darba tiesiskas sankcijas.” Juridiskās komisijas priekšsēdētājs un no Latvijas Ceļa ievēlēts deputāts Aivars Endziņš emocionāli uzstāja, ka noilguma termiņam jābūt, citādi “mēs nostādām šo čekas bijušo darbinieku vai kas ir sadarbojies ar viņu, sliktākā stāvoklī kā jebkuru kriminālnoziedznieku. Kā tas iet kopā vispār ar morāli teiksim, ar grēku piedošanu, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad mēs arī pēc simts gadiem turpināsim tos pašus maisus tramdīt?”.[1] Minētais norāda uz skaidru likumdevēja nodomu nošķirt sadarbības fakta konstatēšanas procesu no citiem procesiem. Savukārt iecere sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai atvēlēt vien desmit gadus skaidro, kādēļ process nav aprakstīts pilnībā, bet likumdošanas ekonomijas principa vadīts likumdevējs noteicis konkrētu jautājumu risināšanā vadīties pēc kriminālprocesa. Proti, likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. pants paredz, ka sadarbības fakta konstatēšana norit sevišķā kārtībā, kas izriet gan no attiecīgā panta nosaukuma, gan tā otrās daļas. Savukārt likuma 14. panta ceturtajā daļā un devītajā daļā, kā arī 15. panta piektajā daļā un astotajā daļā paredzētajos gadījumos piemērojamas kriminālprocesa normas. Neskatoties uz sākotnējo ieceri un likumā noteikto, praksē sadarbības fakta konstatēšanas process uztverts kā kriminālprocesa veids, ko uzskatāmi ilustrē, piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājas Ivetas Krēvicas 2006. gada 27. oktobra vēstule Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrai, kur sadarbības fakta pārbaudes lietas nodēvētas par krimināllietām (LVA, 2745. l., 2. apr., 291. l., 71. lp.). Ievērojot minēto, neizbrīna, ka, novērtējot liecinieka tiesības sadarbības fakta konstatēšanas procesā, atstāts bez ievērības likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 8. panta pirmajā daļā paredzētais, ka “VDK darbiniekiem un informatoriem” “ir tiesības neliecināt pret sevi, ja šie paskaidrojumi var izraisīt tām nelabvēlīgas krimināltiesiskas sekas”. Ja jau TSDC “pilnvarotām amatpersonām ir tiesības prasīt bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem, lai viņi sniedz paskaidrojumus par savu darbību VDK un par vispārējo VDK darbību, struktūru, darbiniekiem un informatoriem”, tad vēl jo vairāk šādas tiesības ir tiesai, kas pārbauda sadarbību ar VDK. Diemžēl, likumdevējs atstāja nerisinātu jautājumu, kā novērtēt, vai atteikšanās sniegt liecības pamatotas ar “nelabvēlīgām krimināltiesiskām sekām”.

Spriežot pēc pārbaudes lietām par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, prokuratūra, saskaroties ar sadarbības fakta konstatēšanas procesu tiesā, faktiski izvēlējusies taktiku panākt atzīšanos sadarbībā ar VDK pirmstiesas izmeklēšanā. Minētais paskaidro, kāpēc arī salīdzinoši skopi dokumentētajos sadarbības ar VDK gadījumos atzinušies ir 19,09%, bet tiesā sadarbība konstatēta vien 3,23% gadījumos. Šādas taktikas izvēli nosaka, pirmkārt, apstāklis, ka likumdevējs izvēlējās sadarbības fakta ar VDK pārbaudi uzticēt vispārējās jurisdikcijas tiesām, bet valsts rīcībā esošo VDK dokumentu un dokumentu, kas atspoguļo rīcību ar šiem dokumentiem pēc to pārņemšanas Latvijas Republikas ziņā, pieejamību ierobežot. Rezultātā prokuroram līdztekus sadarbības fakta ar VDK pierādīšanai bija jāuzņemas arī tiesas izglītošana, bet “mācību līdzekļi” kļuva par ievērojamu daļu no tiesas lietas. Otrkārt, taktika – Confessio est regina probationum –, ko nostiprina arī likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmitā daļa, paredzot kā alternatīvu lietas nosūtīšanai tiesai, lietas izbeigšanu sakarā ar atzīšanos, aģentūras gadījumā izvēlēta sekojošās sarakstes un tās iespaida uz tiesas spriešanu rezultātā. 1994. gada 5. maija vēstulē Nr. 1/6-7 ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš lūdza Krievijas Federācijas ģenerālprokuroram sniegt prokurora palīdzību un izsniegt piecu Latvijas Republikas deputātu – Roberta Mīlberga, Andreja Siliņa, Edvīna Inkēna, Aivara Kreitusa un Georgija Andrejeva – personas un darba lietas, kuru vārdi iekļauti VDK aģentūras uzskaitē. Savukārt, ja lietu izsniegšana nebūtu iespējama, bija lūgts nodrošināt ģenerālprokuroram un viņa sevišķi pilnvarotajai personai iepazīties ar šīm lietām uz vietas (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 13. lp., 13. lp. o. p.). Krievijas Federācijas ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs Aleksejs Iļjušenko 1994. gada 7. jūnija vēstulē Nr. 13/4-4-94 norādīja, ka tiesiskā palīdzība minētajā jautājumā nav paredzēta, tādēļ lūgumu nevar izpildīt (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 14. lp.). Nepastāvot pat teorētiskai iespējai iepazīties ar LPSR VDK aģentūras personas un darba lietām, dokumentu kopums, kas štata darbinieku sakarā atzīts par drošticamu avotu un tiesisku situāciju risināšanai izmantots, lielākoties nerosinot sadarbības ar VDK pārbaudes lietas, LPSR VDK aģentūras sakarā tiesām raisījis šaubas, kas interpretētas par labu pārbaudāmajai personai, proti, nekonstatējot sadarbību ar VDK. Treškārt, iepazīstoties, piemēram, ar Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurores, vecākās tieslietu padomnieces Astra Leičenko 1994. gada 27. oktobra vēstuli Latgales priekšpilsētas tiesai, kurā lūgts Edvīna Inkēna pārbaudes lietu izskatīt slēgtā tiesas sēdē, atklājas apstāklis, ar ko prokuratūrai bijis jārēķinās, nopratinot bijušos LPSR VDK darbiniekus par aģentūras darbu un tātad arī izvēloties taktiku pārbaudes lietu virzībai:

“Šajā sakarā paskaidroju, ka pārbaudes lietas izskatīšanas procesā jānopratina ne tikai persona, kura savas drošības dēļ deva liecību – izvēloties sev pseidonīmu, bet jāpratina arī daudzi bijušās LPSR VDK pretizlūkošanas un izlūkdienesta darbinieki, kuri stājoties darba attiecībās un izbeidzot darba attiecības ar LPSR VDK – ir devuši parakstu bijušajai PSRS VDK par ziņu neizpaušanu, kas viņiem ir tapušas zināmas, pildot dienesta pienākumus. Krievijas Federācija ir bijušās PSRS mantiniece. Saskaņā ar Krievijas Federācijas likumiem, ziņu izpaušana par bijušās PSRS un LPSR VDK darbības taktiku, metodēm un struktūrvienību darba specifiku ir kriminālsodāma. Daudzi bijušās LPSR VDK darbinieki saņem Krievijas Federācijas drošības ministrijas izdienas pensijas, kuras viņi var zaudēt, pārkāpjot doto parakstu par ziņu neizpaušanu,” (LVA, 2745. f., 2. apr., 4. l., 269. lp.).

Tātad atmiņas problēmas var būt vērtējamas arī kā eifēmisms gadījumos, kad VDK darbinieks īstenībā izvairās, piemēram, no sarežģījumiem izdienas pensijas saņemšanai. Visbeidzot, likums nekad nav tieši noteicis (un arī šobrīd tieši neparedz) pārbaudes lietas par sadarbību ar VDK iznākumu publicēt gadījumā, ja persona ir atzinusies. Tikmēr, kamēr nebija izpildīta likuma prasība publicēt LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, LPSR VDK aģentūras alfabētisko kartotēku un LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku un nebija plānots bez ierobežojumiem publicēt arī citus VDK dokumentus, atzīšanās pirms lietas nodošanas tiesā varēja būt vilinoša, ja personai svarīgāk bija notušēt savu sadarbību ar VDK un atsevišķos gadījumos arī izvairīties no tiesībsargājošo iestāžu pastiprinātas uzmanības, nevis karjeras iespējas valsts dienestā, valsts politikas procesu ietekmēšana ar dalību vēlētos amatos un politisko procesu finansēšanu, kā arī iespēja naturalizēties.

Spriežot pēc uzraudzības lietās pieejamajiem dokumentiem, tikai divos gadījumos mēģināts noliegt, ka ir notikusi atzīšanās sadarbībā ar VDK. Pirmajā gadījumā pārbaudes lieta par Anatolija Jegorova sadarbību ar VDK bija izbeigta, pamatojoties uz likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmito daļu sakarā ar pārbaudāmās personas atzīšanos un pieņemot Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokuroram, tieslietu padomniekam Kārlim Kudreņickim 1998. gada 26. novembra lēmumu par pārbaudes lietu Nr. 7/106 izbeigšanu (LVA, 2745. f., 2. apr., 132. l., 92.–93. lp.). Neskatoties uz to, ka lieta izbeigta, izpildot 1998. gada 26. novembra pārbaudāmās personas lūgumu un norādi uz 1998. gada 11. augusta nopratināšanā sniegto liecību par savas sadarbības ar VDK apstākļiem (89. lp.), pārbaudāmā persona, spriežot pēc tās 1999. gada 27. jūlija iesnieguma ģenerālprokuroram, kas saņemts 1999. gada 30. jūlijā un reģistrēts ar Nr. 5-245-99 (101, 101. lp. o. p.), 1999. gada 26. jūnijā bija lūgusi pārbaudes lietu nodot izskatīšanai tiesā, bet, saņemot atteikumu, sūdzējusies ģenerālprokuroram, ka pārbaudes lieta nepamatoti izbeigta. Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurore Jadviga Kalniņa ar 1999. gada 16. augusta lēmumu par pārbaudes lietas Nr. 7/106 izbeigšanas lēmuma atcelšanu sūdzību apmierināja, atceļojot 1998. gada 26. novembra lēmumu, atjaunojot “krimināllietu” un nosūtot to pārbaudes turpināšanai (98.–100. lp.). 1999. gada 27. augustā prokurors Kārlis Kudreņickis iesniedza sūdzība par minēto lēmumu. Ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs Oļģerts Šabanskis ar 1999. gada 28. oktobra lēmumu par lēmuma atjaunot pārbaudi sadarbības fakta konstatācijas ar VDK lietā Nr. 7/106 atcelšanu (102.–105. lp.) pielika punktu mēģinājumiem atjaunot pārbaudes procesu atzīšanās sadarbībā ar VDK gadījumā.

Otrajā gadījumā pārbaudes lieta bija izbeigta, izpildot pārbaudāmās personas lūgumu, kas pamatojas uz likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmito daļu un atsaucas uz 1999. gada 28. jūlija nopratināšanā sniegtajām liecībām par “kontaktiem ar VDK” (LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 68.–71. lp.). Tomēr, spriežot pēc zvērināta advokāta Arta Gabruševa 2011. gada 20. aprīļa ordera Nr. 34370, lai veiktu Ilgvara Priedīša aizstāvību lietā par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu (LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 72. lp.), 2001. gada 20. aprīļa apliecinājuma par to, ka pārbaudāmā persona kopā ar zvērinātu advokātu iepazinās ar pārbaudes lietu, kura izbeigta 1999. gada 30. jūlijā (73. lp.) un Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurora Pētera Dzalbes 2001. gada 17. maija vēstules Nr. 273 Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokuroram Edvīnam Ziediņam, par lēmumu izbeigt pārbaudes lietu pārbaudāmā persona iesniedza sūdzību. Virsprokurors Pēteris Dzalbe, saņemot Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora pienākumu izpildītāja Agņa Pormaļa lūgumu nosūtīt pārbaudes lietas materiālus, steidza informēt, ka tas ir otrais gadījums un līdz ar Ilgvara Priedīša pārbaudes lietu nosūtīja arī pirmā gadījuma dokumentu kopijas. 2001. gada 13. jūnijā sekoja prokurora pienākumu izpildītāja Agņa Pormaļa vēstule Nr. 5-119-01, ar kuru atgriezta pārbaudes lieta. Minētā vēstule satur Pētera Dzalbes vīzu, kas datēta ar 12. jūniju, Kārlim Kudreņickim, kur norādīts, ka uzraudzības lieta ievietojama arhīvā un ka “būs Ģenerālprokuratūras atbildes kopija iesniedzējam I. Priedītim” (LVA, 2745. f., 2. apr., 147. l., 43. lp.). Šī ir pēdējā lapa attiecīgās lietas 1. sējumā, bet lietas 2. sējums beidzas ar minēto Ilgvara Priedīšana apliecinājumu un nesatur ne tikai Ģenerālprokuratūras atbildi, bet arī citus dokumentus, kas saistīti ar iesniegto sūdzību. Toties 2. sējumā ir Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 1997. gada 14. janvāra lēmums, kas ir atzīšanās novērtējuma pamatā un kas, acīmredzot, noteicis arī Ilgvara Priedīša uzraudzības lietas iznākumu.

Prokurora protesta sakarā Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā – tiesas sēdes priekšsēdētājs senators Fricis Jaunbelzējs, senatores Zaiga Raupa un Astrīda Kazārova – kasācijas kārtībā skatīja Jāņa Sprukuļa sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietu, taisot 1997. gada 14. janvāra lēmumu, ar kuru atcelts Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 1996. gada 20. septembra spriedums un lieta nodota jaunai izskatīšanas apelācijas kārtībā. Lēmumā aizrādīts uz to, ka Balvu rajona tiesa un Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nav pareizi piemērojošas tiesību normas. Augstākā tiesa norādīja, ka, skatot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu3. panta otrajā daļā noteikto kopsakarā ar 14. panta sesto daļu (lēmumā daļas kļūdaini sauktas par punktiem), secināms, ka likumā “paredzēts konstatēt sadarbības faktu, nevis aģenta sniegto ziņu saturu vai to kvalitāti” (Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 1997. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1998, 109. lpp., LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 30. lp. o. p.). Augstākā tiesa savu lēmumu pamatoja ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 450. panta 1. punktu, kas paredz, ka Krimināllikuma pārkāpums ir “Krimināllikuma Vispārīgās daļas pantu nepareiza piemērošana”. Ievērojot to, ka kriminālprocess piemērojams par tik, par cik to paredz likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, sadarbības ar VDK pārbaudes lieta nav krimināllieta un sadarbības ar VDK fakts nav noziedzīgs nodarījums, bija jābūt atbilstīga atsauce uz likumu, kas nosaka kriminālprocesuālu normu piemērošanu.

Lai izprastu Augstākās tiesas lēmumu un tā ietekmi uz turpmāko praksi sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās, īsumā jāmin lietas faktiskie apstākļi. Spriežot pēc uzraudzības lietā pieejamajiem dokumentiem (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 46. lp., 331. lp.), dokumentāli Jāņa Sprukuļa sadarbību ar VDK apliecināja šādi TSDC rīcībā esošie dokumenti – alfabētiskās, statistiskās un papildus uzskaites kartotēku kartītes, kā arī ieraksts personas un darba lietu žurnālā. Augstākā tiesa, summējot lietas faktiskos apstākļus, norādīja, ka Jānis Sprukulis bija atzinis, ka bija parakstījies ar pseidonīmu Dzintars, ticies ar LPSR VDK Balvu rajona nodaļas priekšnieku Aleksandru Kuzņecovu un pieņēmis no viņa “30 rubļus, ko ar draugiem restorānā nodzēris” (Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 1997. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1998, 109. lpp., LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 30. lp. o. p.). Tāpat Augstākā tiesa izvērsti pārstāstīja prokuratūras atzinumā norādīto par papildus uzskaites kartītes otrajā pusē norādīto: “[..] aģenta kategorijā ar minēto pseidonīmu savervēts uz patriotiskiem pamatiem, lai noskaidrotu un savlaicīgi novērstu negatīvās pretpadomju izpausmes Balvu pilsētā un rajona inteliģences, kā arī jaunatnes vidū. [..] kara gadījumā, sevišķā periodā, vai iesaucot dienēt PSRS bruņotajos spēkos, VDK darbinieki sakarus ar aģentu «Dzintars» atjauno, nosaucot šī aģenta pseidonīmu” (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 348. lp.). Salīdzinājumam jāmin kartītes otrajā pusē rakstītais: “Savervēts patriotisku motīvu vadīts, lai atklātu un savlaicīgi novērstu pretpadomju un negatīvas izpausmes Balvu pilsētas un Balvu rajona inteliģences un jaunatnes vidū. Sakari atjaunojami, izmantojot pseidonīmu” [49. lp, K. J. tulk. no krievu val.]. Lai gan Augstākā tiesa netaisīja spriedumu par sadarbības fakta konstatēšanu, tomēr no tās lēmumā izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem un dotajām norādēm par tiesību normu interpretāciju secināms, ka Augstākās tiesas ieskatā arī atzīšanās formālu saistību ar VDK nodibināšanā vai uzturēšanā ir pietiekama apzinātas sadarbības ar VDK fakta konstatēšanai. Likumsakarīgi, ka Vidzemes apgabaltiesa taisīja spriedumu, kur konstatēts, ka Jānis Sprukulis ir “sadarbojies ar bijušo VDK kā informators” (323. lp.).

Sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas procesa aprobežošanās ar pārbaudāmās personas sadarbības ar VDK konstatēšanu un virzība, neievērojot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 1. pantā noteiktos mērķus vai apsvērumus, kādēļ konkrētais process rosināts, noteikusi tā pašmērķīgo un netaisnīgo raksturu. Likuma mērķis ir valsts pienākums novērtēt VDK – institucionāli un personāla līmenī – nodarīto “Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem”, nepieciešamības gadījumā saucot pie kriminālatbildības par noziegumiem, kas veikti VDK uzdevumā, reabilitēt šī vārda visplašākajā nozīmē VDK rīcības rezultātā cietušos un nodot atklātībai “sabiedrības imunizēšanai pret [..] totalitārisma tendencēm”[2], kā to norādīja tieslietu ministrs Egils Levits likumprojekta apspriešanā pirms tā pieņemšanas pirmajā lasījumā, ne tikai VDK dokumentus šī jēdziena visplašākajā nozīmē, bet arī argumentētu VDK nodarītā novērtējumu, kā arī VDK dokumentu pētniecības rezultātus. Sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas process neatbilst minētajam. Procesa skatīšanā slēgtajās sēdēs, procesuālo dokumentu un pat gala slēdzienu ierobežotā pieejamība liegusi ne tikai izprast tiesiskos apsvērumus, kas pamatojuši slēdzienu konkrētas personas sakarā, bet arī lieguši ar konkrētas lietas palīdzību atklāt VDK nodarīto, to daudzpusīgi novērtēt un padarīt sabiedrībai pieejamu.

Minēšu dažus uzskatāmus piemērus, citējot arī liecību pierakstus. Citātos saglabātas liecību pierakstītāju pieļautās kļūdas.

Jāņa Moroza pārbaudes lieta izbeigta, pamatojoties uz likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmito daļu sakarā ar pārbaudāmās personas atzīšanos (LVA, 2745. f., 2. apr., 109. l. (1. sējums), 33. lp), lai arī TSDC rīcībā bijusi tikai papildus uzskaites kartotēkas kartīte un ieraksts personas un darba lietu žurnālā (7.–8. lpp.). Pārbaudāmā persona aprakstīja trīs epizodes savai saskarsmei ar VDK. Pirmās epizodes sakarā viņš liecināja, ka, sākot studijas 1979. gada rudenī (LVA, 2745. f., 2. apr., 110. l. (2. sējums), 24. lp. o. p.) Daugavpils pedagoģiskā institūta Bioloģijas fakultātē, bija saukts uz 101. kabinetu, kur “atradās kara komisariāta kabinets” (25. lp.), kur vīrietis, kas stādījās priekšā kā VDK darbinieks Andrejs Andrejevičs veica audzinoša rakstura pārrunas un draudēja, ka par nepalīdzēšanu VDK “pienāksies aiziet no institūta” (25. lp.). Lai tikšanās un to saturs paliktu noslēpumā, vajadzējis “dot paraksts par noslēpuma neizpaušanu” (25. lp. o. p.). Uzraudzības lietā nav dokumentālu liecību, ka būtu novērtēta Daugavpils pedagoģiskā institūta loma sadarbībai ar VDK.

Otrās epizodes sakarā, pārbaudāmā persona liecināja:

“Pēc kāda laika, konkrēti nevaru pateikt, es iepazinos pirtī ar vīrieti, kurš stādījās priekšā, kā «Abeltiņš». No sākuma saruna bija vienkārša, vispārēja rakstura. Vēlākās tikšanās «Abeltiņš» sāka runāt par politiku, filosofiju u.t.t. Viņš sāka uzaicināt uz kafeinīcu, uzcienāja. Pēc laba laika es sapratu, ka mans paziņa nav tas cilvēks par kuru izdodas. Apmērām pēc gada, ejot kopā ar savu kursa biedru, ieraudzīju pazīstamo vīrieti, par tik kursa biedrs bija no Preiļiem viņam uzprasīju vai viņš nepazīst šo vīrieti un kur viņš strādā? Kursa biedrs atbildēja, ka tas esot Preiļu baznīcas dekāns Albers Budže. Tas mani ļoti pārsteidza. Pēc tam ar Budže man vēl bija tikšanās, kuras laikā es viņam pateicu, ka zinu, kas viņš ir. Budže bija pārsteigts, [..] paskaidroja, ka labāk bet ja viņš runājot, kā privātpersona nekā mācītājs, vēlāk uzzināju, ka Budže pārcelts uz Balvu ciemu un strādā par mācītāju Tilžas draudzē” (25. lp. o. p., 26. lp.).

Minētās liecības sakarā prokuratūra pieprasīja TSDC informāciju par Albertu Budži. TSDC sniedza ziņas, ka tās rīcībā ir alfabētiskās un statistiskās kartotēku kartītes un ieraksts darba un personas lietu žurnālā (42. lpp.), kas sniedz ziņa, ka LPSR VDK 4. daļas 5. nodaļa savervējusi Albertu Budži par aģentu ar pseidonīmu Moskovskij 1958. gada 12. novembrī, 1966. gada 12. oktobrī aģents nodots 2. daļai, bet 1967. gada 12. septembrī 5. daļai. Tāpat prokuratūra nopratināja Albertu Budži. Budžem uzdoti pieci jautājumi – par kalpošanas laiku un vietām, par sakariem ar VDK, precizējošs jautājums par VDK sniegto atskaišu formu, par sakaru ar Jāni Morozu, par aģenta kartīti ar Budžes vārdu. Savus sakaru ar VDK Budže raksturoja šādi:

“No VDK darbiniekiem personīgi es pazinu Nalivaiku, Liepu Prolet, kuri bija pilnvarotie no valdības. Visus jautājumus darbā vajadzēja saskaņot ar viņiem. Ziņas mēs viņiem sniedzām regulāri par visiem jautājumiem, t. i. cik reģistrētas kristības, par kapusvētkiem, par laulātiem, pilnīgi par visu darbību. [..] Atskaites mēs iesniedzām rakstiski, bija veidlapas, kuras vajadzēja aizpildīt, konkrēti norādot par dievkalpojumu notikšanas laiku, kas piedalās, par kapusvētkiem, kādā valodā notiks dievkalpojums, kas drīkst piedalīties utt., ārkārtīgi tika atskaite bija jādod” (51. lp. o. p., 52. lp.).

Jāņa Moroza sakarā Alberts Budže liecināja:

“Ar Jāni Morozu es iepazinos Daugavpilī. Iepazīšanās notika garīgā semināra uzdevumā. Konkrēti uzdevumu man deva garīgā semināra inspektors Staņislavs Zeps. Par J. Morozu konkrēti ziņas sniedza Zeps, kā arī deva uzdevumu izpētīt vai viņš ir derīgs mācītāja amatam. Personību, kurš ir J. Morozs, es noskaidroju caur studentiem no Preiļiem, kuri mācījās Daugavpilī, konkrēti kurš mani iepazīstināja es neatceros. Ar Morozu man bija kādas 4, 5 reizes tikšanās Daugavpilī līdz viņa iesaukšanai armijā. Par notikušām tikšanās reizēm un rezultātiem es paziņoju mutiski profesoram Zepam. Rakstiski ziņojumus par Morozu netiku sniedzis. Pēc armijas esam tikušies Preiļos. Kad sāku strādāt Balvu r. tiekamies Rugāju pagastā regulāri” (52., 52. lp. o. p.).

Savukārt par viņam uzrādīto kartīti Alberts Budže teica, ka norādītās biogrāfiskās ziņas “atbilst patiesībai”, par segvārdu neko nevarēja pateikt un apgalvoja, ka nevienu ziņojumu ar segvārdu neesot parakstījis (52. lp. o. p.). Prokuratūra ne tikai nenovērtēja sniegtās ziņas par garīdznieku sadarbību ar VDK, atšķirībā no Vjačeslava Kambarova gadījuma nesteidza pārbaudīt sniegto ziņu par sadarbību ar VDK atbilstību īstenībai, nekonfrontēja ar Jāņa Moroza sniegtajām liecībām un papildus neiztaujāja par ieganstiem, kādēļ iespējamo semināristu atlase notiek ar izspiegošanas metodēm un vai tā ir vai ir bijusi vispārpieņemta prakse Romas Katoļu baznīcā. Alberts Budže nav arī konfrontēts ar faktu, ka liecība sniegta par laiku, kad Staņislavs Zeps (1908–1966) bija vairāk kā trīspadsmit gadus aizsaulē, tātad tādus norādījumus nevarēja dot, bet, ja arī deva, tad par bērnu līdz piecu gadu vecumam. Savukārt atskaite par tikšanās reizēm un rezultātiem varēja notikt tikai garīgā ceļā. Palikušas bez atbilstoša novērtējuma arī liecības par garīdznieku sniegto atskaišu saturu un detalizāciju.

Andreja Siliņa pārbaudes lieta izbeigta pusratā. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas 1995. gada 2. marta lēmumā lietā Nr. KK-283 kasācijas kārtībā izteiktie aizrādījumi un dotie norādījumi lietas skatīšanai pirmās instances tiesā palika neievēroti, jo Rīgas rajona tiesa – tiesas sēdes priekšsēdētāja Jolanta Vagule, tiesas piesēdētāji A. Treiguta un D. Dzirkale – ar sekretāru S. Savvatējevu, piedaloties prokuroram Kārlim Kudreņickim, 2000. gada 3. aprīlī izbeidza pārbaudes lietu, faktiski apmierinot pārbaudāmās personas 1996. gada 23. janvāra iesniegumu par lietas izbeigšanu, jo “tiesas procesa turpināšanai nav nekādas nozīmes”, bet formāli pamatojot to ar Latvijas Kriminālprocesa likuma 5. panta 1. un 2. punktu, kas paredz, ka krimināllietu jāizbeidz, “ja nav noticis noziedzīgs nodarījums” un “ja nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva”. Ievērojot to, ka pārbaudes lieta nav krimināllieta, sadarbības fakts ar VDK nav noziedzīgs nodarījums un likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu nosaka sevišķu kārtību, kur kriminālprocesa normas piemērojamas noteiktos gadījumos, bet pārbaudes lietas izbeigšana iespējama vien divos veidos ar tiesas spriedumu, konstatējot vai nekonstatējot sadarbību ar VDK, vai prokuratūras lēmumu atzīšanās gadījumā, šāda tiesas rīcība neatbilst likumā noteiktajam. Turklāt likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu neparedz pārbaudes lietas izbeigšanu pēc pārbaudāmās personas lūguma, kas nav pamatots ar atzīšanos. Tāpat likums neparedz pārbaudes lietas izbeigšanu pārbaudāmās personas miršanas gadījumā. Minētais saistīts faktiski ar legālo prezumpciju, ka VDK dokumenti ir īsti tikmēr, kamēr tos neapstrīd. Apstrīdēšanas gadījumā valstij svarīga tiesiskā noteiktība, bet personai – reabilitēšana, tāpēc process izbeidzams tikai ar noteiktu secinājumi, kas svarīgs arī miršanas gadījumā. Diemžēl aptuveni 2% gadījumu pārbaudes lietas izbeigtas citādi, un Andreja Siliņa lieta ir viena no tām.

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas – tiesas sēdes priekšsēdētājs Georgijs Kuzņecovs, tiesneši Ausma Keiša un Leontīne Plūksna – 1995. gada 2. marta lēmums lietā Nr. KK-283 satur iznīcinošus aizrādījumus par tiesvedību pirmās instances tiesā. Minēšu dažus aizrādījumus. Piemēram, tiesa norādīja, ka “visus pierādījumus par A. Siliņa iespējamo sadarbību ar Latvijas PSR VDK tiesa vērtējusi katru par sevi atsevišķi, bet ne kontekstā, kopumā un savstarpējā sakarībā, bet šo principu neievērošana var būtiski ietekmēt tiesas secinājumus [..]” (LVA, 2745. f., 2. apr., 3. l., 348. lp.). Aizrādīts: “Tā, nopratinot lieciniekus Zaķi, Johansonu un citus, tiesai, konstatējot pretrunas vai nepilnības viņu liecībās, salīdzinājumā ar agrāk dotajām liecībām, bija jānoskaidro liecību grozīšanas iemesli, rūpīgi jāpārbauda vienas un otras viņa liecības un pēc to rūpīgas pārbaudes kopumā ar citiem lietā savāktajiem pierādījumiem attiecīgi jānovērtē,” (348. lp.). Liecību nesakritības nevērtēšanu tiesa ilustrēja, norādot: “Tā, liecinieks Zaķis iepriekšējās pārbaudes laikā liecināja, ka sarunā ar A. Siliņu pēdējais viņam teicis, ka viņš devis «galvojumu» par darba kolēģiem pirms viņu ārzemju brauciena [..]. Tiesā jau ir cita interpretācija. Liecinieks Zaķis liecinājis, ka viņš nevarot apgalvot to, ka Siliņš rakstījis galvojumus. Tiesa pat nav centusies šo pretrunu noskaidrot,” (348. lp.). Vēl, piemēram, minēts: “Liecinieks Johansons iepriekšējās pārbaudes laikā sīki un detalizēti liecināja par aģenta sadarbību ar VDK 1. daļas operatīvo darbinieku, kuram aģents bija uz sakariem. [..] Absolūti katrs savervētais aģents zinājis savu pseidonīmu. [..] Minētie liecinieka apgalvojumi tiesā jau izteikti citā interpretācijā, bet tiesa viņa agrāk izteiktos apgalvojumus likumā noteiktā kartībā nepārbaudīja,” (348.–349. lp.). Liecinieku lomu konkrētajā pārbaudes procesā vispārīgi raksturo sekojošais: “Lietas materiālu hronoloģiska nolasīšana to sašūšanas kārtībā jeb tikai dokumenta nosaukšana tiesas izmeklēšanas beigās neliecina par tajos minēto apstākļu izmeklēšanu. Pa lielākai daļai, izmeklēšanas beigās, kad notiek lietas materiālu izšķirstīšana (pārbaude) liecinieki vairs nepiedalās tiesas sēdē un viņiem vairs neko pajautāt vai precizēt nevar, līdz ar to tā ir formāla dokumentu pārbaude, nevis izmeklēšana. Kā tas redzams no tiesas sēdes protokola, neviens jautājums nevienam neticis uzdots, šādā veidā pārbaudot lietas materiālus [..],” (349. lp.).

Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija, novērtējot pirmās instances rīcību VDK dokumentu izvērtēšanā, secina: “No iepriekšējā pārbaudē dotajām VDK darbinieku liecībām varēja izdarīt secinājumu, ka aģents nevarējis nezināt savu pseidonīmu, par aģentu nedrīkstējis noformēt personu, kura tam nav piekritusi un iereģistrēt viņu žurnālā kā aģentu. Tiesa izdarījusi secinājumu, ka A. Siliņš, kaut arī viņš dokumentos reģistrēts nevis kā kandidāts, bet jau kā aģents, neticis vervēts, parakstu par savervēšanu nav devis un nav zinājis par viņa savervēšanu par aģentu ar segvārdu «Kalns». Šādus galēji pretējus secinājumus varēja izdarīt, pārbaudot vienus un tos pašus pierādījumus tikai tādēļ, ka netika vērtēts pats ziņu avots,” (349.–350. lp.). “No lietas redzams, ka VDK dokumenti, kas attiecas uz A. Siliņu, ietilpst vienotā LPSR VDK aģentūras uzskaites sistēmā un tos aizpildījuši un parakstījuši attiecīgajā laika periodā VDK strādājošie darbinieki un pati tiesa tos atzinusi par autentiskiem. No VDK dokumentu apskates izriet, ka tajos atrodamas LPSR VDK aģentu alfabētiskās uzskaites kartiņa (forma Nr. 3) uz Andreja Siliņa vārda un visi šajā kartiņā ierakstītie rekvizīti pilnīgi attiecas uz 5. Saeimas deputātu Andreju Siliņu. [..] Kaut arī tiesa pilnīgi atzina, ka VDK aģentūras reģistrācijas un uzskaites dokumenti, tajā skaitā arī Andreja Siliņa kā aģenta «Kalns» uzskaites kartīte un reģistrācijas žurnāls ir autentiski un atzina, ka dokumentu pārņemšanas laikā šo dokumentu viltošana nenotika un tā pat nebija iespējama, tomēr aģentūras reģistrācijas žurnālu tiesa neatzina par pierādījumu viņa sadarbībai ar LPSR VDK, jo žurnāla lapas neesot cauršūtas. Šāds tiesas atzinums ir nepareizs, jo žurnāla pēdējā lappusē norādīts, ka tajā ir sanumurētas, bet ne cauršūtas 100 lapas, tāpēc tiesa nepamatoti šo apstākli – žurnāla lapu necauršūšanu pieņēmusi par pamatu, lai šo žurnālu neuzskatītu par pierādījumu,” (350. lp.).

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija aizrādīja arī par aģenta darbības novērtējumu: “Par aģenta «Kalns» aktīvu darbību liecina vairāki fakti, taču tiesa tos atstājusi bez vērtējumu. Pirmstiesas pārbaudē un tiesas izmeklēšanā liecinieks Rakovskis apliecināja, ka viņš lasījis VDK aģenta «Kalns» ziņojumus. Bet uz ko tas norāda? Uz aģenta «Kalns» rakstisko ziņojumu esamību norāda VDK aģentūras novērošanas lieta «Sindikāts». 1975. gada plānā paredzēts ar aģenta «Kalns» palīdzību organizēt U. Ziemeļa iebraukšanu no Kanādas Latvijā, nolūkā U. Ziemeli savervēt sadarbībai ar LPSR VDK. No lietas redzams, ka A. Siliņš 1973/74. gadā bija ilgstoši Kanādā – 10 mēnešus. Nav grūti izsecināt, kāpēc A. Siliņam bija uzticēts 1974. gadā izpildīt šo uzdevumu, taču tiesa šiem apstākļiem nav devusi vērtējumu. Tiesa nav devusi nekādu vērtējumu ilgstošai A. Siliņa atrašanās VDK aģentūras tīklā, t.i. no 1972. gada līdz LPSR VDK likvidācijai 1991. gadā. No liecinieka Johansona, Anspaka u.c. liecībām redzams, ka ilgstoši aģents varējis atrasties VDK aģentūras tīklā tikai tāpēc, ka viņš sniedzis VDK nepieciešamo informāciju. Tikai no VDK aģentūras novērošanas lietas «Sindikāts» vien redzams, ka A. Siliņš ir sniedzis VDK informāciju no 1974.–1981. gadam. [..] Tiesa arī šiem apstākļiem nav devusi novērtējumu,” (350.–351. lp.).

Būtisks Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas secinājums arī citu pārbaudes lietu kontekstā: “No LPSR VDK bijušo darbinieku liecībām (Rudains [domāts Rudāns – K. J.] u.c.) redzams, ka aģenti nezināja un nedrīkstēja zināt, kāda dokumentācija tiek veidota no viņa sniegtās informācijas, tā bija stingri slepena dokumentācija. Sava patiesā statusa nezināšana, t.i. savervētās personas nezināšana par viņa dēvēšanu VDK dokumentos par «aģentu», nevar būt par pamatu, lai noliegtu šīs personas apzinātu sadarbību ar VDK,” (352. lp.). Tas pats sakāms arī uz sekojošo secinājumu: “No LPSR VDK bijušo darbinieku liecībām izriet, ka LPSR VDK 70., 80-gados priekšzīmīgi pildījusi pavēles, instrukcijas, nolikumus, tādēļ pretējs tiesas secinājums ir nepamatots,” (352. lp.). Konkrēti Andreja Siliņa sakarā tiesa secināja: “No liecinieka Zaķa liecībām, kā arī no citiem lietas materiāliem redzams, ka A. Siliņš no 1972. g.–1984.g. bija LVU Cietvietu fizikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā un bija pakļauts LVU vadībai. Augstākās izglītības ministrija A. Siliņa vadīto laboratoriju nepārraudzīja, tādēļ atzinums, ka A. Siliņš sakarā ar viņa tiešo darbu esot bijis pakļauts A. Dmitrijevam – VDK aģentu vervētājam, ir absurds (VDK darbinieki nedrīkstēja sev padotos darbiniekus iesaistīt par aģentiem),” (352.–353. lp.). Ievērojot to, ka lieta izbeigta pusratā, minētais Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas lēmums palicis bez ievērības tiesu praksē par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Turklāt sadarbības analīzes reducēšana uz fakta pierādīšanu liedzis noskaidrot vairākus būtiskus padomju totalitāri un autoritāti birokrātiskā varas mehānisma darbības aspektus, tostarp, tā ietekmi uz augstāko izglītību un zinātni un PSRS robežas šķērsošanas nosacījumus.

Jura Zaķa 1994. gada 13. septembra liecība, kas sniegta Siliņa pārbaudes lietas sakarā un kas reizē kalpojusi arī par pamatu 1996. gada 21. jūnija prokurora, tieslietu padomnieka Haralda Lauznas lēmumam par pārbaudes lietas Nr. 7/57 izbeigšanu sakarā ar Jura Zaķa atzīšanos (LVA, 2745. f., 2. apr., 67. l. (2. sējums), 52.–53. lp.), ir vēl viens uzskatāms piemērs, kad sadarbības fakta konstatēšanas process faktiski izniekojis iespējas ar konkrētas lietas palīdzību atklāt VDK nodarīto, to daudzpusīgi novērtēt un padarīt sabiedrībai pieejamu. Jura Zaķa uzraudzības lieta, lai arī sastāv no diviem sējumiem, tomēr satur tikai minēto, pirms aptuveni diviem gadiem sniegtu citas pārbaudāmās personas lietas sakarā Jura Zaķa liecību par sadarbības ar VDK apstākļiem. Diemžēl, Andreja Siliņa uzraudzības lietā minētās liecības nav, bet Jura Zaķa 2. sējumā esošā liecības kopija sliktās kvalitātes un cauršuvuma dēļ vietām ir grūti salasāma, tāpēc liecība citēta ar izlaidumiem:

“LVU Pusvadītāju fiziskas problēmu laboratorijā sāku strādāt līdz ar tās izveidošanu apmēram 1960. gadā, sākumā biju darbinieks; par laboratorijas vadītāju kļuvu 1968. gadā un biju tās vadītājs līdz 1978. gadam, kad laboratorija mainīja pakļautību no LVU uz LVU Cietvielu fiziskas institūtu, un es kļuvu par šī institūta direktoru. Līdz institūta izveidošanai laboratoriju pārraudzīja LVU zinātņu prorektors. Sākumā tas bija Edgars Jansons (pašlaik LU Ķīmijas fakultātes profesors), 1974. gadā viņu nomainīja Alberts Varslavāns (pašlaik LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors). Augstākās izglītības ministrija laboratoriju tieši nepārraudzīja, tikai caur universitāti. Laboratorijas darbinieku ārzemju zinātniskie komandējumi tika formēti šādi: no PSRS Augstākās izglītības ministrijas caur Latvijas attiecīgo ministriju uz LVU un mūsu laboratoriju nonāca piedāvājums braukt komandējumā. No laboratorijas darbinieku vidus paši izvēlējāmies to, kurš brauks. Tālāk viņam bija pārrunas LVU 1. specdaļā vai Ministru Padomes Zinātnes un jaunās tehnikas pārvaldē, kā «pareizi» jāuzvedas ārzemēs. Jāpiebilst, ka 1. specdaļā universitātē un MP pārvaldē runāt iznāca ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo viņi no pārvades nāca uz šīm pārrunām uz 1. specdaļu. Pārrunas bija nevis ar tiem 1. specdaļas darbiniekiem, kas bija LVU štatu sarakstos, bet tiem, kas nāca no MP pārvaldes, kas strādāja šajā pārvaldē. Patiesībā tie bija Valsts drošības komitejas virsnieki, kuri strādāja Ministru Padomē, lai legalizētos. Lai radītu sev civila darba «fonu», t.s. «zem jumta». Tāda pati nozīme bija LPSR Augstākās izglītības ministrijas Ārējo sakaru daļai, kad to izveidoja 70. gados, un tāds pats statuss bija viņas darbiniekiem. Šie darbinieki maskējās ar savu formālo piederību MP, ministrijai vai 1. specdaļai, lai nevienam neatklātu savu piederību VDK. Šie darbinieki kā VDK virsnieki stādījās priekšā tikai rektoram un arī zinātņu prorektoram, ja ieradās universitātē. Viņiem priekšā stādījās arī Universitātes kuratori no VDK. Pārrunu laikā šie darbinieki oficiāli nestādījās priekšā kā VDK darbinieki tiem, kurus gatavoja komandējumiem, bet noteica tēmas, kuras ir īpaši nozīmīgas padomju zinātnes un tehnikas attīstībai, un par kurām būs nepieciešams tuvāk painteresēties; šīs tēmas un jautājumus, cik zinu, noteica tikai mutvārdos, vismaz man tos noteica tikai mutvārdos. Šos uzdevumus dodot, tika piekodināts pēc atbraukšanas no ārzemju komandējuma sniegt šiem darbiniekiem uz šo uzdevumu atbildi, cik zinu, arī mutvārdos, dažreiz, t.i., tādos gadījumos, ja tika atvests un viņiem nodots kāds priekšmets, lieta (piem., minerāls, mikroelektronikas detaļas u.tml.), tai bija jāpievieno šīs lietas pašrocīgi rakstīts [..] un ieguves veids un vieta.

[..] zinātnieku minētajā MP pārvaldē parasti [..] viens un tas pats darbinieks. Manā gadījumā tas bija T. Putriņš, bet Andrejam Siliņam, [..] laboratorijas bijušajam darbiniekam un tagadējam [..] deputātam tas bija t. Dmitrijevs.

[..] Putriņa man bija parasts ierasties pirms ārzemju komandējumiem, kad viņš noteica viņu interesējošās [..] un pēc manas atgriešanās atkal ierados pie [..]. Speciāla atskaite universitātes 1. specdaļai vai [..] MP pārvaldei prasīta netika, bet, ieradies pie Putriņa, pēc viņa prasītiem punktiem sastādīju un parakstīju atskaiti, ko tūlīt atdevu viņam. Putriņš vaicāja, vai man ārzemēs radušies papildus [..] izdevumi pie to jautājumu noskaidrošanas, kas interesēja; tad viņš izmaksāja kādu noteiktu [..], dažreiz rubļos (apm. divdesmit pieci līdz piecdesmit), arī valūtā. Šie pabalsti vienmēr bija nedaudz [..] nekā tā laika zinātnieka vidējā darbalga. Šādas izmaksas atceros reizes trīs. Vai arī citiem izmaksāti šādi pabalsti, es nezinu, bet es domāju, [..] nevarēju būt vienīgais.

Pirms 1978. gada Putriņš reiz man lūdza [..] manu darba kolēģi, kurš gatavojās braukt [..] zinātniskajā komandējumā, uzrakstīt, viņa [..] galvojumu. Tajā bija kolēģa dzīves dati, [..], kādas valodas viņš prot, un ka tas [..] drošs un uzticams cilvēks, kuru var droši laist uz ārzemēm. Šo aprakstu uzrakstot, es viņu pēc Putriņa lūguma parakstīju nevis ar savu īsto uzvārdu, bet ar segvārdu «Ziemelis». Putriņš man teica, ka ar segvārdu jāparakstās tādēļ, lai gadījumā, ja šis dokuments nokļūtu nejauši kādās svešās rokās, neviens neuzzinātu, kas to patiesībā rakstījis. Segvārdu «Ziemelis» izvēlēties Putriņš ļāva man pašam, pats izvēlējos tādēļ, ka mana paraksta – uzvārda – pirmais burts arī ir «Z». Kam bija dots šis pirmais «galvojums», es neatceros. Šos «galvojumus» rakstīju un parakstīju Putriņa klātbūtnē viņa darba kabinetā Ministru padomē, vienmēr tos parakstīju ar minēto segvārdu.

Reiz sarunā ar A. Siliņu viņš man teica, ka arī viņš ir Ministru padomē devis līdzīgus «galvojumus» par darba kolēģiem pirms viņu ārzemju braucieniem. Vai viņš arī tos parakstīja ar segvārdu, es nezinu. Jāpiebilst, ka es kā «Ziemelis» parakstīju arī Putriņa prasītās atskaites pēc maniem ārzemju braucieniem un kvitējumus par naudas saņemšanu no viņa.

Reiz pēc kāda ārzemju komandējuma es tiku izsaukts uz universitātes 1. specdaļu, lai pastāstītu par kādu tās darbiniekus interesējošu zinātniska rakstura jautājumu; stāstīto tur pierakstīja kādā viņu norādītā burtnīcā. 1. specdaļa principā nenodarbojās ar atskaišu – zinātnisko atskaišu – pieņemšanu, tās bija jānodod zinātņu prorektoram, bet 1. specdaļa nodarbojās ar laboratorijā un citur universitātē izstrādājamo slepeno tēmu pārraudzību, un sadalīja universitātes personālu trijās «kategorijās»: pirmkārt, tajos, kurus nepielaida slepenām tēmām, otrkārt, tajos, kurus daļēji pielaida, tad tajos, kurus var pielaist visslepenākajām [..]. Es un A. Siliņš ietilpām 2. vidējā «kategorijā»,” (LVA, 2645., f., 2. apr., 67. l. (2. sējums), 34.-39. lp.).

Uzraudzības lieta nesatur informāciju, kas liecinātu, ka Jura Zaķa liecības būtu pārbaudītas, kaut vai konfrontējot ar Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva rīcībā esošajiem Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes pirmās daļas dokumentiem. Savukārt pētījuma tapšanas laikā par Latvijas Valsts arhīva rīcībā esošajiem Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes pirmo daļu[3] zaudēta pēdējā iespēja iztaujāt Juri Zaķi (1926–2017) gan par attiecīgo izpētes objektu, gan arī par sniegtajām liecībām. Tā, piemēram, būtu lietderīgi dzirdēt paskaidrojumus par to, kā liecībā izklāstītais korelē ar, piemēram, PSRS augstākās un vidējās speciālās izglītības ministra Vjačeslava Jeļutina 1967. gada 26. maija pavēles Nr. 61-с Par PSRS ministriju un resoru komandējumu organizēšanas pilnveidošanu3. punktā noteikto, ka rektoriem uzdots veikt atlasi un komandēt ar mērķi izpētīt ārzemju zinātnisko un mācību iestāžu sasniegumus par jautājumiem, kas atbilst zinātniskiem pamatvirzieniem, ko izstrādājusi zinātniski tehniskā padome un ko atbalstījusi PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas kolēģija un PSRS Zinātņu akadēmija; ka ārzemju braucienos nosūtāmi zinātnieki, kas ir “spējīgi cienīgi pārstāvēt padomju augstāko skolu un propagandēt PSKP politiku un Padomju valsts panākumus” (LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 12. lp.). Pavēles 4. punktā bija noteikts, ka rektoriem jāorganizē sistemātisku atskaišu noklausīšanos, turklāt mēneša laikā ministrijā jāiesniedz atskaite par komandējumu kopā ar informatīvu uzziņu publikācijai, kā arī ar augstākās mācību iestādes slēdzienu par konkrētiem priekšlikumiem, kā izmantojami pozitīvie rezultāti augstākās mācību iestādes darbā, kā arī citām rekomendācijām sakarā ar ārzemju brauciena rezultātiem(LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 12. lp.). Pavēle noteica atskaišu pieņemšanas un izskatīšanas sistēmu (LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 12.–13. lp.).[4] Būtu absurdi pieņemt, ka Juris Zaķis vai Andrejs Siliņš atskaites par ārzemju komandējumiem augstskolai vai ministrijai sniedza ar pseidonīmiem attiecīgi “Ziemelis” un “Kalns” vai bija atbrīvoti no šī pienākuma sakarā ar sadarbību ar VDK.

Savukārt “galvojumu” sakarā būtu lietderīgi iztaujāt Juri Zaķi par to, kā tas saskan ar LPSR augstākās un vidējās speciālās izglītības ministra Edgara Lindes 1977. gada 23. jūnija vēstulē Nr. 276-сс Par ierobežotu izbraukšanu uz ārzemēm norādītu, ka nepieciešams pastiprināt līdzekļus valsts noslēpuma saglabāšanas nolūkos, tai skaitā norādot uz to, ka personu, kas ir iepazīstinātas ar valsts noslēpumu, izbraukšana uz ārzemēm ir izņēmuma gadījumi. Virzot komandēšanai šādu personu, jārīkojas iepriekš noteiktajā kārtībā ar to izņēmumu, ka vēstulē ir gan jānorāda uz apstākli, ka konkrēto personu komandē tieši tādēļ, ka tā ir iepazīstināta ar valsts noslēpumu, kā arī jāpamato komandēšanas lietderība. Šādu vēstuli paraksta rektors, bet viņa prombūtnē zinātņu prorektors. Vēstulē jābūt norāde uz ziņu, kas satur valsts noslēpumu, sarakstu, bet nedrīkst izpaust šo ziņu saturu (LVA, 1340. f., 1a. apr., 50. l., 22. lp.). Visbeidzot, ministrs atgādināja, ka ar valsts noslēpumu iepazīstinātas personas nedrīkst doties tūrisma braucienā vai braucienā privātās darīšanās.[5] Ja rektors vai zinātņu prorektors sniedz ministrijai visaptverošu informāciju, cita starpā, arī par personu, ko komandē, tad absurdi būtu uzskatīt, ka tādu informāciju paraksta ar pseidonīmu. Ja papildus rektoram vai zinātņu prorektoram jāsniedz “galvojums”, turklāt ar pseidonīmu, tad kādā gan nolūkā šāds “galvojums” tiek sniegts un kāda ir šāda labdara atbildība, ja ar rektora vai zinātņu prorektora atbildību nepietiek. Turklāt svarīgi būtu bijis noskaidrot labdarības labu VDK.

Iepazīstoties ar uzraudzības lietās pieejamajām liecībām, kas sniegtas pirmstiesas izmeklēšanā, atklājas atšķirības liecinieku nopratināšanā. Tā, piemēram, Andreja Siliņa uzraudzības lietas sakarā pratinātais Juris Zaķis 1994. gada 13. septembra liecību sniedza Latvijas Universitātes telpās (LVA, 2645. f., 2. apr., 67. l. (2. sējums), 33. lp.), Zigfrīds Austers 1994. gada 8. septembra liecību sniedza Rīgas Traumatoloģijas institūtā (LVA, 2745. f., 2. apr., 3. l., 104. lp.). Savukārt VDK darbinieki, spriežot pēc tiem protokoliem, kur sniegta informācija par nopratināšanas vietu, pratināti prokuratūrā, piemēram, Valērijs Rudāns (89. lp.), Tālivaldis Putriņš (94. lp.), Gunārs Lapiņš (98. lp.). Apstākļi, kādos pratināti Edmunds Johansons 1994. gada 9. septembrī no plkst. 16.15 līdz 17.30 (42. lp.), Jānis Trubiņš 1994. gada 8. septembrī no plkst. 15.30 līdz 17.00 (50. lp.), Roberts Anspaks 1994. gada 9. septembrī no plkst. 20.00 līdz 21.30 (58. lp.), Andris Trautmanis 1994. gada 26. septembrī no 16.00 līdz 17.30 (32. lp.), dokumentāli nav fiksēti. Savukārt liecību sniegšanas laiks šķiet salīdzinoši īss, jo pratināšana notikusi ne tikai Andreja Siliņa, bet arī citu tobrīd pārbaudāmo personu sakarā un vispārīgas informācijas par VDK noskaidrošanai. Tā, piemēram, Andreja Trautmaņa liecība salīdzināma ar mācību līdzekli par VDK uzbūvi, dokumentu veidiem un to sagatavošanas priekšrakstiem un pamācību par to, kā lasāmi konkrēti VDK dokumenti (32.–41. lp.). Ja ievēro, ka vispārīga rakstura informācija bija iegūstama arī no pārņemtajiem VDK dokumentiem, sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas process faktiski ir izniekojis iespējas vispusīgi iztaujāt VDK darbiniekus, lai piešķirtu dokumentos un citviet pieejamajai informācijai konkrētas aprises.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstā pieejamās uzraudzības lietas ir būtisks izpētes avots, ievērojot to, ka tikai kopš 2018. gada 20. decembra pētniekiem dota iespēja pilnvērtīgi sākt VDK un padomju totalitāri un autoritāri birokrātiskās varas mehānismu vispusīgu izpēti. Uzraudzības lietas pretēji Ģenerālprokuratūras pārliecībai neatsver tieslietas pārbaudes lietās par sadarbību ar VDK, jo atšķiras tieslietās un uzraudzības lietās pieejamais dokumentu apjoms. Tās faktiski skatāmas kopā. Turklāt, kā tas redzams arī no rakstā minētā, tiesas vai prokuratūras nolēmumu rezolutīvās daļas nesniedz pat aptuvenu priekštatu atzīšanās iemesliem, kā arī pamatam sadarbības fakta konstatēšanai vai nekonstatēšanai. Lietas pētāmas to pilnībā, sevišķi lielu uzmanību pievēršot liecībām.

Ar viedokli *.pdf datnes veidā pilno versiju var iepazīties šeit.

Plašāka informācija, +37129777788, kristine.jarinovska@lu.lv.

[1] Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde 1994. gada 19. maijā: stenogramma. Pieejams: http://www.saeima.lv/steno/st_94/st1905.html

[2] Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde 1994. gada 24. februārī: stenogramma. Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[3] Sk. Krēsliņš, Uldis, Jarinovska, Kristīne. “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Pirmā daļa”. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43782/

[4] Sk. Krēsliņš, Uldis, Jarinovska, Kristīne. “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Pirmā daļa”. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43782/

[5] Sk. Krēsliņš, Uldis, Jarinovska, Kristīne. “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Pirmā daļa”. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43782/

 

May 2, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisu svarīgākā un vērtīgākā daļa

Avots: https://www.pietiek.com/raksti/cekas_maisu_svarigaka_un_vertigaka_dala


Mēs esam dzirdējuši čekas upuru, pašu ziņotāju un čekas darbinieku liecības. Tās nereti ir pretrunīgas, un kopainu grūti atrast. Daži no svarīgākajiem jautājumiem – vai bija iespējams izvairīties no čekas tvēriena? Vai PSRS sabrukums un Latvijas neatkarības atjaunošana bija likumsakarīgs rezultāts, nejaušību virkne vai arī kāda lielāka plāna sastāvdaļa? Un pats galvenais – vai PSRS mantojums ir pilnībā pazudis, jeb citiem vārdiem – vai nav pazīmes, ka sākas demokrātijas erozija ne tikai Krievijā, bet arī Eiropas Savienībā? Atbildes mēs atradīsim vienīgi tad, ja rūpīgi atcerēsimies tā laika notikumus. Viss sākās un izšķīrās impērijas centrā – PSRS galvaspilsētā Maskavā.

PSRS formāli sabruka 1991. gadā, bet izšķiroši procesi sākās 70., 80. gadu mijā. Ārēji par to nekas neliecināja. Pat ASV 20. gadsimta ārpolitikas guru Henrijs Kisindžers reiz atzina, ka paredzējis PSRS sabrukumu, bet domājis, ka tas notiks krietnus desmit gadus vēlāk. PSRS, protams, bija ideoloģiski un ekonomiski kropls veidojums, bet tā pamati bija cieši iebetonēti stingrā autokrātiskā, gerontokrātiskā režīma birokrātijas betonā. Pat vairāk nekā mēs šodien iedomājamies. Daudziem tas šķitīs pārsteidzoši, bet čekas ietekme un varenība tad bija vēl lielāka nekā Staļina totalitārisma laikos.

PSRS kopš 1964. gada valdīja kompartijas līderis Leonīds Brežņevs, kurš vairījās no jelkādām reformām, bet bija prasmīgs administrators un varas balansa virtuozs. Paradoksālā kārtā viņa vara nekad nebija tik liela kā pašreizējam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Viņam bija jārēķinās ar partijas augstākā orgāna Politbiroja locekļu viedokļiem. Būtiskākie lēmumi tika pieņemti koleģiāli balsojot. Tas bija šaurs kompartijas elites loks, apmēram tikpat veci vīri, kuri bija apmierināti ar Brežņeva sistēmu, jo tā garantēja viņiem zināmu drošību un stabilitāti. Komunistiskās valsts visaugstākajā līmenī iespēja mierīgi nomirt savā gultā no vecuma bija sasniegums. Viņi labi atcerējās Staļina laikus, kad neviens nevarēji būt drošs par rītdienu. Īpaši politiskā elite. Beigās Brežņevs kļuva par šīs iekārtas ķīlnieku – vecie vīri neļāva viņam pamest posteni pat tad, kad viņš fiziski vairs nebija spējīgs strādāt. Brežņevs jau bija vecuma kaišu sagrauts cilvēks, biedri apmēram tādi paši. Tas, protams, vēl vairāk novājināja jau tā ideoloģiski sastindzināto valsti un tās ekonomiku.

Raksturojot dzīves līmeni Padomju impērijā, britu vēsturnieks Tonijs Džads (Tony Judt, 1948-2010) rakstīja, ka „1979. gadā pircējam Vašingtonas apgabalā būtu jāstrādā 12,5 stundas, lai varētu iegādāties vispārējo „grozu” ar pamata pārtiku (desas, piens, olas, kartupeļi, tēja, alus un tā tālāk). Tāds pats grozs „maksātu” 21,4 darba stundas Londonā, bet Maskavā 42,3 – par spīti augstajai subsīdiju pakāpei”. Protams, jāatceras, ka Padomijas cilvēkiem šīm darba stundām vēl bija jāpieskaita stundas, kas tika pavadītas, meklējot šos produktus, stāvot rindās. Ekonomiski PSRS varēja raksturot kā tipisku petrokrātiju – tā balstīja savu neefektīvo ekonomiku, pārdodot naftu, gāzi un citus dabas resursus. Tas beigās to padarīja pilnībā atkarīgu no šo resursu cenām pasaules tirgos. 80. gados, kad naftas cena burtiski nogāzās, situācija kļuva pavisam kritiska.

Bet tas pats par sevi vēl nevarēja būt izšķirošs iemesls, lai režīms sabruktu. Mūsdienās redzam, ka, piemēram, Ziemeļkoreja spēj eksistēt vēl briesmīgākā ekonomiskajā situācijā.

Pašsabrukšanas procesi sākās tur, kur to varēja gaidīt vismazāk. Toreizējais PSRS Valsts drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs, pats to neapzinādamies, bija iekustinājis procesus, kas sagrāva PSRS nākošo desmit gadu laikā. Ironiski, jo Andropovs svēti ticēja komunistu režīmam, pamatoti tika uzskatīts par idejiskāku komunistu nekā pats Brežņevs. Viņš bija uzmanīgs, prasmīgs un mērķtiecīgs birokrāts. Piedevām teju vai paranoiski baidījās no Rietumiem. Savas karjeras sākuma posmā viņš bija PSRS vēstnieks Ungārijā tieši 1956. gada pretpadomju sacelšanās laikā. Liecinieki stāsta, ka viņš esot bijis šokēts, redzot, kā ungāru dumpinieki kāra režīma drošībnieku līķus pie laternu stabiem. Andropovs bija tieši tas, kurš uzstāja un panāca, ka Maskava dumpi apspieda ar nežēlīgu, brutālu spēku. Sākotnēji Maskavā bija nolemts izvest karaspēku un mēģināt rast kompromisu ar jaunajiem Ungārijas līderiem.

1967. gadā Andropovs tiek iecelts par PSRS VDK vadītāju. BBC pētījumā norādīts, ka Brežņevs viņu iecēla šajā amatā tādēļ, ka viņš neesot piederējis nevienam no valdošajiem grupējumiem, ticis uzskatīts par salīdzinoši vāju figūru augstākajā nomenklatūrā. Pēc bēdīgās pieredzes Staļina lielā terora laikā un tam sekojošās galvenā čekista Lavrentija Berijas varas uzurpēšanas, vadošie komunisti centās turēt čeku stingrā partijas Politbiroja uzraudzībā.

Piedevām Brežņevs, būdams varas līdzsvara meistars, sadalīja atbildību par iekšējo drošību diviem savstarpēji konkurējošiem grupējumiem. Paralēli VDK viņš ļāva izvērsties savam senajam līdzgaitniekam PSRS iekšlietu ministram Nikolajam Ščolokovam. Abu organizāciju – VDK un Iekšlietu ministrijas – vadītāji viens otru nevarēja ciest un centās padarīt katrs savu drošības iestādi pēc iespējas varenāku. Ja PSRS kaut kur pastāvēja sīva konkurence, tad starp abām šīm organizācijām. Čekai bija kategoriski aizliegts vervēt ziņotājus Iekšlietu ministrijā vai tai pakļautajā milicijā, bet tai savukārt bija kategoriski aizliegts aizturēt čekistus. Abi nopietni uzlaboja darba apstākļus savās organizācijās – atalgojumu un tehnisko bāzi. Pirms tam čekā intelektuālais līmenis nebija pārāk augsts, bet milicijā vispār strādāja tādi, kuri neko citu nemācēja. Abu organizāciju vadītāji krietni nopūlējās, lai situāciju kardināli mainītu. Viņi izmantoja arī modernās sabiedrisko attiecību metodes – kino un TV parādījās neskaitāmas filmas par varonīgajiem čekistiem un pašaizliedzīgajiem miličiem. Papildus Andropovs čekistiem bija nodrošinājis dažādas privilēģijas.

Andropovs pamatīgi izvērsa čekas ietekmes tīklu, pat plašāku nekā Staļina laikā. Tad reģionos katrā rajonā bija viens čekists, bet Andropova laikā tajos tika izveidotas čekas nodaļas. Teju katrā lielākajā uzņēmumā, organizācijā, augstskolā, institūtā bija čekas pārstāvis. Īpašu uzmanību viņš pievērsa intelektuālajai jaudai. Darbam čekā tika vervēti labākie studenti, dažādu jomu izcilnieki. Ar laiku čeka kļuva par elitāru, prestižu režīma iestādi – ietekmīgu un visvarenu. Andropovs stingri raudzījās, lai viņa organizācijā nebūtu korupcijas un citu pārkāpumu. Viņš panāca, ka faktiski neviens kaut cik atbildīgs ierēdnis netika iecelts amatā bez čekas sankcijas. Tiesa, tas radīja zināmu korupcijas slāni arī čekā, jo viņu lēmumi varēja ietekmēt cilvēka karjeru, un tas padarīja čekistus par „vajadzīgiem” cilvēkiem, ar kuriem jāprot uzturēt labas attiecības. Tāpat čeka plaši izvērsa savu darbību arī ārzemēs.

Čeka bija kļuvusi par elitāru, slepenu, cieši noslēgtu brālību. Tomēr tās augstais intelektuālais līmenis bija viens no PSRS sabrukuma priekšvēstnešiem. Čekisti ļoti labi zināja patieso situāciju PSRS, viņiem bija pieejama aizliegtā literatūra, viņi varēja salīdzināt savu dzīvi ar dzīves apstākļiem ārzemēs, tai skaitā „pūstošā” kapitālisma zemēs. Un čekisti labāk par visiem redzēja un saprata, ka patiesībā sapuvusi ir Padomju Savienība. Intelekts neļāva aizmiglot skatu propagandas klišejām, viņi saprata, ka PSRS ir bezcerīgi izkurtējusi sistēma. Daļa no čekistiem bija pavadījuši ilgas stundas sarunās ar režīma kritiķiem. Tas nevarēja palikt bez sekām.

Viņi apzinājās, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas un ka ar šīm pārmaiņām paši var padarīt savu dzīvi daudz drošāku un daudzos gadījumos arī bagātāku. Čekistiem varēja pārmest daudz ko, bet ne cietpaurību un dogmatismā sasaldētu fanātismu. Vismaz daļa no čekistiem nojauta, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams, tāpat vismaz daļa no viņiem apzinājās, kādas iespējas tas pavērtu, ja notvertu pareizo mirkli pie resursu pārdales. Un tāpat daļa no viņiem apzinājās briesmas, kas draudētu, ja viņi nelokāmi paliktu bankrotējušas sistēmas drupās.

Andropova laikā Padomju sistēma vēl bija monolīta un čeka uzticami kalpoja kompartijai, bet vēlāk – Gorbačova reformu laikā – čekistu rīcība nereti bija divdomīga. Vismaz daļa bija uzsākusi īpatnēju dubultspēli. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ neizdevās konservatīvo komunistu pučs 1991. gada augustā. Čekisti vairs nerāvās akli pildīt režīma pavēles. Apvērsuma laikā tam bija būtiska nozīme. Agrākie Staļina laika neizglītotie, brutālie, fanātiskie čekisti, aci nemirkšķinot, būtu noslīcinājuši asins jūrā Borisa Jeļcina demokrātisko pretošanās kustību. Andropovs bija radījis organizāciju, kurā intelekts un vēss politiskais aprēķins ņēma virsroku pār asinskāru fanātismu. Bet 80. gadu sākumā līdz tam vēl bija tāls ceļš ejams.

Šobrīd Krievijā ir populāra sazvērestības teorija, ka Andropovs ar Gorbačovu un čeku izauklējuši kādu īpaši izsmalcinātu PSRS ilgtermiņa demontāžas plānu. Šādai versijai tomēr nav droši ticamu pierādījumu.

Andropovs bija viens no reakcionārākajiem Padomju impērijas vadītājiem. Viņš radīja plaši izmantoto terminu „ietekmes aģents”, kas bija daudz plašāk interpretējams jēdziens nekā spiegs. Spiegošanu vismaz kaut kā vajadzēja pamatot un pierādīt, bet par „ietekmes aģentu” varēja apsūdzēt teju ikvienu, kurš bija aizdomīgs vai neērts režīmam. Andropova laikā sāka praktizēt aktīvu disidentu vajāšanu, režīmam nevēlamo slodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās, izsūtīšanu uz ārzemēm. Tieši viņš panāca, ka no PSRS padzina Solžeņicinu, bet Saharovu izsūtīja iekšējā trimdā Padomju Savienībā. Andropovs, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, neaizrāvās ar masu represijām, to Brežņevs un viņa politbirojs nevēlējās atkārtot. Tā vietā viņš izmantoja, kā pats stāstīja, baļķu pludinātāju metodi, kuru bija jaunībā noskatījies dzimtajās vietās. Viņš teica, ja kaut kur izveidojies baļķu sastrēgums, tad jāatrod sastrēguma vieta un precīzi jāizķeksē tie daži baļķi, kas traucē plūdumam. Tieši tā arī darbojās čeka – ar savu visaptverošo tīklu ātri identificēja iespējamo problēmu personu loku un ar ķirurģisku precizitāti vienkārši neitralizēja. Tā varētu būt atbilde uz jautājumu – vai čekai varēja pretoties, atteikties no sadarbības? Lielākajā daļā gadījumu tas nebija iespējams – kontrole bija totāla, un izredzes nepamanīti darboties pret režīmu bija faktiski neiespējamas. Labi izglītotie čekisti, rekrutēti no augstskolu izcilniekiem, bija augsti sava amata profesionāļi un vairumā gadījumu atrada veidu, kā pielauzt cilvēkus kalpot viņiem. Protams, katrs gadījums bija individuāls – dažs tika salauzts ar šantāžas palīdzību, cits vienkārši dažādos veidos uzpirkts, cits iedzīts bezizejas stūrī. Protams, bija izņēmumi, bet arī tos čeka izmantoja, kā vispārējas iebiedēšanas piemērus, kas notiek ar tiem, kas pretojās. Mūsdienās ir cilvēki, kuri dižojas, ka viņi jau nekad nebūtu sadarbojušies vai lepni atteikuši. Te jāatceras, ka darīšana bija ar ļoti jaudīgu, visaptverošu un rafinētu organizāciju. Ja viņiem patiešām kādu vajadzēja savervēt, tad viņi atrada veidus, kā to izdarīt, un, ja tas neizdevās, tad atrada veidu, kā šos cilvēkus sabradāt, neitralizēt. Protams, bija gadījumi, kad čekisti gluži vienkārši saprata, ka persona nav pārāk bīstama un savu pūļu vērta.

1979. gadā Andropovs – pats to neapzinādamies – iedzina vēl vienu smagu ķīli Padomju režīma stabilitātē. Tieši viņš bija viens no tiem Politbiroja locekļiem, kurš pierunāja svārstīgo Brežņevu iebrukt Afganistānā. Visdrīzākais, ka viens no iemesliem bija Andropova paranoiskais aizdomīgums – bailes no „kapitālistu sazvērestībām”. Šī avantūra vēl vairāk iedragāja PSRS reputāciju, turklāt uzlika nepanesami smagu slogu jau tā novārdzinātajai ekonomikai. Bet tajā brīdī viņš to nenojauta. Tāpat kā to, ka ir pieķēries nākamajam PSRS kapracim, kuru patiesībā bija noskatījis kā Padomju Savienības jauno cerību un glābēju. Ar Mihailu Gorbačovu Andropovs iepazinās 60. gadu beigās, kad atpūtās Stavropoles novada populārajā sanatorijā „Krasnie Kamņi” (Sarkanie akmeņi). Padomju pieklājības rituāli noteica, ka vietējam komunistu līderim (kāds tur bija Gorbačovs) jāapciemo un jāizrāda cieņa ciemos atbraukušam Maskavas varas vīram. Sabiedriskais Gorbačovs ātri iepatikās uzmanīgajam, citādi ļoti atturīgajam Andropovam.

Šī tikšanās ar Gorbačovu izrādījās liktenīga visai impērijai. Gorbačovs jau toreiz bija ļoti enerģisks un spējīgs ātri iepatikties teju ikvienam sarunu biedram. Viņš mācēja klausīties un sevī savienoja divas PSRS reti savietojamas īpašības – enerģisks partijas birokrāts un intelektuālis. Vai viņš tiešām bija intelektuālis, par to domas dalās vēl mūsdienās. Bet Andropovs viņā saredzēju cilvēku, kurš sevī iemiesoja nākotnes PSRS vadītāja cerību – jauns, enerģisks, domājošs, kompartijas birokrātijai lojāls biedrs. Turpmākajos gados Andropovs darīja visu, lai Gorbačovu pārceltu uz Maskavu un tuvinātu PSRS varas olimpam. Tas nebija pārāk viegli, jo Brežņevs un viņa līdzgaitnieki greizsirdīgi uzmanīja, lai kāds no politbiroja nesakoncentrē pārāk daudz sev lojālu vīru varas virsotnē. Varas balanss bija viņu izdzīvošanas spēle burtiskā nozīmē. Tieši tā reiz Staļins bija izvirzījies cīņā par varu, koncentrējot augstākajos ešelonos kritisku masu ar saviem atbalstītājiem un ar to palīdzību padzenot no skatuves konkurentus. Lielākā daļa no viņiem beidza savu dzīvi čekas pagrabos, neizglābās pat uz Meksiku aizmukušais Trockis, kuram čekas atsūtītais aģents sašķaidīja galvu ar ledus cirtni. Neviens no Kremļa dinozauriem nevēlējās riskēt ar šāda scenārija atkārtošanos.

Andropovs šaurā lokā bieži pieminēja Gorbačovu kā jaunās paaudzes komunistu cerību. Tomēr viņa karjeru tas lobēja ārkārtīgi neuzkrītoši un uzmanīgi, bet mērķtiecīgi. Un 1980. gadā Gorbačovs jau bija kļuvis par Kompartijas Politbiroja locekli. Viņa atbalstītāju lokam bija pievienojušies arī ārkārtīgi ietekmīgais kompartijas galvenais ideologs Mihails Suslovs un ilggadējais ārlietu ministrs Andrejs Gromiko.

1982. gadā Brežņevs nomira un augstāko varu pārņēma Andropovs. Var gari un plaši diskutēt par viņa nesekmīgajiem reformu mēģinājumiem, bet no Latvijas čekas maisu konteksta ir jāpievērš īpaša uzmanība citam notikumam. Kļūstot par PSRS vadītāju, viņš nekavējoties izsludināja vispārēju cīņu pret korupciju. Protams, tam bija arī objektīvi iemesli, bet Andropovs to izmantoja arī pilnīgai varas konsolidācijai. Jau pēc mēneša viņš panāca sava ienaidnieka, iekšlietu ministra Ščolokova atlaišanu. Viņš tika apvainots nopietnos korupcijas noziegumos. Drīz čekisti burtiski pārņēma kontroli pār visu PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmu, miliciju. Būtībā tā tika sagrauta, notika tīrīšanas, kādas nebija pieredzētas kopš 1937. gada – tūkstošiem augstāko milicijas vadītāju tika izmesti no darba, viņu vietā nāca čekisti. PSRS kļuva par čekas kontrolētu impēriju. No šī viedokļa raugoties ir jāsaprot, ka izvairīties no čekas tvēriena kļuva teju neiespējami. Īpaši ņemot vērā Andropova paranoisko naidu pret visa veida disidentiem, nacionālo pretošanās kustību dalībniekiem, režīma īstiem vai iedomātiem kritiķiem. 1983. gada sākumā Latviju okupējušais režīms bija pārvērties par totālu čekas impēriju ar nepieredzēti plaši sazarotu, rafinētu un jaudīgu tīklojumu. Ar šo režīmu varēja vai nu mēģināt sadzīvot, vai arī neizbēgami nonākt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Čeka kontrolēja pilsoņus teju orveliskā mērogā. Te arī var meklēt skaidrojumu, kāpēc tik daudzi bija nokļuvuši čekas tīklos. Nav šaubu, ka kādam izdevās atteikties no sadarbības, bet visbiežāk tas bija mafijas filmām raksturīgais „piedāvājums, no kura atteikties nav iespējams”. Tas nav mēģinājums attaisnot ziņotāju rīcību, bet gan uz vēstures faktiem balstīts tā laika situācijas izklāsts.

Te svarīgi saprast vēl vienu ar Andropovu saistītu mītu. Krievijā nereti tiek spekulēts ar domu, ka, noturēdamies pie varas, viņš varēja reformēt PSRS pēc Ķīnas modeļa un tā gūt sekmes – vienlaicīgi liberalizēt ekonomiku un saglabāt partijas diktatūru. Līdzīgi tiek runāts, ka to varēja izdarīt arī viņa pēctecis Gorbačovs. BBC pētnieki šādu iespējamību noraida, jo situācija tā laika Ķīnā un PSRS bija pārāk atšķirīgas, lai šāds plāns sekmētos.

Andropova valdīšanas laiks ilga tikai no 1982. gada novembra līdz viņa nāvei 1984. gada februārī. Viņa vietā par PSRS vadītāju kļuva Brežņeva uzticamais līdzgaitnieks Konstantīns Čerņenko – vēl vecāks un tikpat vārgs kā Brežņevs. Tiek uzskatīts, ka vara netika automātiski nodota Gorbačovam tikai tādēļ, ka viņš tobrīd bija pēc kompartijas nomenklatūras mērauklām pārāk jauns. Bet jau tobrīd bija skaidrs, ka viņš būs nākamais vadītājs pēc Čerņenko, kurš pats pavēlēja, ka tieši Gorbačovs vadīs politbiroja sēdes viņa prombūtnes laikā. Daži no vadošajiem biedriem iebilda, bet Čerņenko strupi atteica, ka tā nolēmis. Viņš arī neko nepasāka, lai mazinātu čekas uzblīdušās varas izplešanos. Pēc nepilna gada nomira arī Čerņenko. Bija pienācis Andropova iecerētā PSRS reformētāja un glābēja Mihaila Gorbačova laiks. Tālāko notikumu kontekstā jāatceras, ka čeka lieliski zināja, ka viņš ir Andropova cilvēks, tātad viņu elitārās brālības vadoņa īpaši izraudzīts. Piedevām viņš mantojumā no Andropova bija saņēmis arī izmeklētu intelektuāļu grupējumu, nosacītu domnīcu.

Tomēr arī Gorbačovs pašā sākumā nebija gatavs nopietnām reformām. To vietā viņš piedāvāja lozungus, kas, rūpīgāk ieskatoties, bija nekas vairāk kā plāksteris mironim. Nebija nekādu pazīmju, ka viņam ir nopietns redzējums vai plāns brūkošās impērijas glābšanai. Bet situācija bija kļuvusi absolūti kritiska – Andropovs ar biedriem bailēs no „kapitālistiskajiem imperiālistiem” bija nesamērīgi uzaudzējis militāro industriju, naftas cenas bija sabrukušas, un sistēmas pilnīgs bankrots bija tikai laika jautājums. Piedevām vecā komunistu gvarde joprojām pretojās jelkādām puslīdz nopietnām reformām.

Lai vājinātu savu oponentu pozīcijas, Gorbačovs pavēra sistēmas katla vienu ventili – atslābināja kontroli pār medijiem. Viņš izsludināja tā dēvēto „glasnostj” politiku jeb lielāku atklātību. Viņš, iespējams, bija maz lasījis Bībeli un nezināja Jāņa evaņģēlija sākumā rakstīto – „Iesākumā bija Vārds…” Šis Gorbačova solis bija sākums „Ļaunuma impērijas” beigām. Autoritāras iekārtas spēj pastāvēt tikai un vienīgi, ja ir absolūta kontrole pār visu, īpaši par domas un vārda brīvību. Brīvā doma, reiz izrāvusies no cieši noslēgtā sistēmas katla, to beigās arī sagrāva. Vaļā neizbēgami tika parauti arī pārējie ventiļi, un Gorbačovam nekas cits neatlika, kā improvizējot mēģināt saglābt nesaglābjamo.

1987. gadā notika vēl kas zīmīgs. Kompartijas vadošo biedru lielajā sapulcē Plēnumā Gorbačovu negaidīti un asi sāka kritizēt Maskavas pilsētas kompartijas pirmais sekretārs Boriss Jeļcins. Kāpēc viņš to darīja, versijas atšķiras. Pats Gorbačovs un vairāki vēsturnieki uzskata, ka kompartijas vecā elite Jeļcinu bija sakūdījusi cerībā, ka viņu atbalstīs partiju nodaļu vadītāji. Tas būtu labs veids, kā Gorbačovu atcelt no amata kā partijas uzticību zaudējušu. Tomēr partijnieki beidzamajā mirklī nobijās nostāties Jeļcina pusē. Viņš jutās pazemots un nodots, pat nonāca slimnīcā, pēc dažādām versijām – ar sirdslēkmi vai pēc pašnāvības mēģinājuma. Vēlāk mēģināja nožēlot grēkus, bet viņam netika piedots. Vietu nomenklatūrā Jeļcins saglabāja, bet viņu pazemināja amatā, faktiski atstūma. Drīz viņš kļuva par aktīvu vecās elites un arī Gorbačova kritiķi, būtībā ienaidnieku. 1990. gadā viņš tiek ievēlēts Krievijas Federācijas Augstākajā padomē, kļūst par tās vadītāju un mērķtiecīgi virzās Krievijas neatkarības pasludināšanas virzienā. Viņš ir kļuvis par visu liberālo spēku simbolu un līderi Krievijā.

1990. gadā Jeļcins partijas kongresā vēlreiz asi kritizē Gorbačovu un demonstratīvi pamet kompartiju. Iepriekš viņa vadītais Krievijas parlaments bija lēmis, ka Krievijas likumi stāv pāri Padomju Savienības likumiem. Tādā veidā viņš faktiski mērķtiecīgi grauj Gorbačova varas bāzi. Padomju Savienības kontrolē paliek aizvien mazāk un mazāk varas resursu. Pēc Padomju armijas uzbrukumiem 1991. gada janvārī Latvijas un Lietuvas valdības iestādēm Jeļcins atklāti nostājas mūsu valstu pusē, faktiski atzīstot mūsu tiesības pašnoteikties. Šī situācija ir būtiska no tā viedokļa, ka 1987. gada Jeļcina dumpja mēģinājums un izgāšanās faktiski radīja izšķirošus priekšnosacījumus mūsu neatkarībai. Ir pamats uzskatīt, ka lielā mērā viņa aktīvās rīcības pamatā bija personīgo rēķinu kārtošana ar Gorbačovu un viņa oponentiem no vecās gvardes. Tikpat labi Jeļcinu varēja apžēlot, tad viņš būtu saglabājis augsto vietu Maskavas kompartijas vadībā un nebūtu ieguldījis tādu enerģiju Gorbačova varas bāzes sagraušanā. Šī ir kārtējā epizode, kad viens lēmums varēja vēstures ratu pagriezt mums nelabvēlīgā virzienā. Jeļcina naids, aizvainojums un ambīcijas pavisam drīz nospēlēs izšķirošu lomu PSRS pilnīgā sagrāvē.

Tikmēr vēl 1990. gadā izskatījās, ka Gorbačova reformētās PSRS plānam vēl ir cerības. Čekas sistēma uzmanīgi vēroja procesus un šķietami saglabāja kontroli pār notiekošo. Iepriekšējos gados masveidā savervētie ziņotāji bija visās sabiedriskajās organizācijās, tai skaitā neatkarības kustībās. Baltijas valstis demonstrēja skaidru vēlmi atdalīties, arī Latvijas vēl Padomju okupācijas režīma parlaments bija ievēlēts brīvās vēlēšanās un nobalsojis par neatkarības atjaunošanu. Tas pats notika arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr, godīgi sakot, mums nebija nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Neviena no rietumvalstīm negrasījās mūs atbalstīt. Tieši pretēji – mums skaidri un gaiši lika saprast, ka tiks atbalstīta Gorbačova iecerētā reformētā, demokrātiskā PSRS. Vēl 1991. gada 1. augustā savā runā Kijevā to skaidri un gaiši atzina ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais. Vienīgais, kurš kaut ko mēģināja bilst mūsu labā, bija Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Bet viņu ātri un kolektīvi apklusināja ne tikai Padomju diplomātija, bet arī mūsu vēlākie draugi un sabiedrotie. Ne 1990., ne 1991. gada pirmajā pusē pasaulē nevienam nebija vēlmes atzīt mūsu neatkarības atjaunošanu.

Gorbačovs tikmēr ar saviem līdzgaitniekiem un lielāko republiku vadītājiem ir sagatavojuši jaunu Savienības līgumu. Mazliet negribīgi Gorbačovs tajā ir iekļāvis punktu par republiku iespēju izstāties no reformētās PSRS. Tas ir priekšpēdējais trauksmes signāls komunistu vecajai, konservatīvajai gvardei. Cik noprotams, tad Gorbačova un viņa līdzgaitnieku plāns bija piedāvāt republikām, tai skaitā Latvijai, pseidoneatkarību – lielāku autonomiju, tā dēvēto suverenitāti. Patiesībā neatkarības fikciju. Ņemot vērā augsto čekas aģentu koncentrāciju visās neatkarības kustībās, iespējams, ka bija plāns, kā šo ideju iesmērēt cienījama kompromisa veidā.

Tālākie notikumi jau attīstās lavīnveida ātrumā. 29. jūlijā Gorbačovs, Jeļcins un Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs apspriež ideju par konservatīvo PSRS varas vīru – premjera Valentīna Pavlova, čekas vadītāja Vladimira Krjučkova, aizsardzības ministra Dmitrija Jazova un iekšlietu ministra Borisa Pugo – nomaiņu pret liberālākiem politiķiem. Čeka šo sarunu ieraksta un minētie vīri drīz vien zina par viņiem paredzēto likteni. 31. jūlijā Savienības līguma projekts ir gatavs un tiek nolemts, ka 20. augustā to parakstīs.

6. augustā čekas vadītājs Krjučkovs ar domubiedriem sāk izstrādāt jau iepriekš iecerētā apvērsuma plāna detaļas. Daži armijas vadītāji iebilst ārkārtas stāvokļa ieviešanai pirms Gorbačova, Jeļcina un Nazarbajeva iecerētā Savienības līguma parakstīšanas. Krjučkovs paziņo, ka „pēc 20. augusta būs par vēlu”. Līdz 17. augustam apvērsuma plāns ir izstrādāts. 18. augustā sazvērnieki sāk rīkoties. No rīta Krjučkovs čekas centrālajā mītnē sasauc sapulci, pavēl īpašai čekistu grupai doties uz Igauniju, Latviju, Lietuvu. Viņš izsniedz savam vietniekam Valērijam Ļebedevam sarakstu ar 69 neatkarības kustības vadītāju vārdiem, liek viņus izsekot un pēc pavēles saņemšanas arestēt. Citai čekas nodaļai liek ieņemt pozīcijas pie Jeļcina vasarnīcas un arī pēc pavēles saņemšanas viņu apcietināt. Cita grupa ar aizsardzības ministra lidmašīnu aizlido uz Krimu, kur tobrīd atpūšas PSRS prezidents Gorbačovs. Viņu uzdevums ir pierunāt viņu atkāpties. Gorbačovs to atsakās darīt, pēc tam viņa vasarnīcai tiek atslēgti visi sakari ar ārpasauli un viņš tur tiek faktiski ieslodzīts.

19. augustā sešos no rīta Centrālā TV tiek izziņots ārkārtas stāvoklis un Gorbačova atcelšana no amata „veselības stāvokļa dēļ”. Tiek paziņots, ka varu PSRS pārņem PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs un Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja. Tieši tajā brīdī par apvērsumu uzzina Jeļcins. Viņš steigšus ar saviem domubiedriem sacer un izplata paziņojumu, kurā nosoda apvērsumu un paziņo, ka tas ir nelikumīgs. Čekas specvienība ir aplenkusi Jeļcina rezidenci, bet nesaņem pavēli viņu apcietināt. Tā ir vēl viena epizode, kas būtībā izšķir mūsu tālāko likteni. Bez Jeļcina pretošanās kustība būtu apslāpēta jau iedīglī. Viņš steidzīgi dodas uz Krievijas parlamentu, kur desmitu tūkstošu atbalstītāju aizsargāts, izveido pretošanās centru. Zīmīgi, ka Jeļcins faktiski atkārto Rīgas un Viļņas pretošanās scenāriju, ap viņu pulcējas reformas atbalstošie pilsoņi, tiek celtas barikādes. Apvērsuma dalībnieki pamazām zaudē iniciatīvu un kontroli. Vienīgajā sazvērnieku publiskajā preses konferencē visa pasaule redz, ka viņu līderim Janajevam trīc rokas. Tomēr īpašas armijas vienības ir aplenkušas Krievijas parlamentu, čekas specvienībām ir pavēlēts sagatavoties to ieņemt. Kādā no kritiskajiem brīžiem Jeļcins savu tuvāko drošībnieku pierunāts gatavojas pamest parlamentu, lai patvertos ASV vēstniecībā. Ir liecības, ka viņš jau bija aizgājis līdz auto un gatavojās kāpt tajā. Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Ruslans Hasbulatovs, saprotot, ka bez Jeļcina pretošanās var izgāzties – īpaši, ja viņš patversies ASV vēstniecībā – atsakās doties līdzi. Jeļcins, mirkli svārstījies, tomēr izlemj palikt – kaut gan čekas specvienības iespējamais uzbrukums vēl bija pilnīgi iespējams un Jeļcina izredzes izdzīvot tajā nebija lielas. Šī epizode ir vēl viens moments, kad mūsu neatkarības likteni izšķīra mirkļa lēmums. Čeka tomēr – apsverot pašas iespējamos zaudējumus un milzīgo aizstāvju upuru daudzumu – atsakās doties uzbrukumā bez rakstiskas pavēles. Sazvērnieki ir paspējuši sastrīdēties savā starpā, neviens nevēlas parakstīt asins jūru garantējošu dokumentu. Apvērsuma liktenis faktiski ir izlemts.

21. augustā nesenie apvērsuma vadoņi steidz uz lidostu, lai lidotu pie Gorbačova izlūgties žēlastību. Tikmēr padomju armijas desantnieki un milicijas specvienības Rīgā jau dodas ieņemt Latvijas parlamenta ēku. Pa ceļam viņi uzzina jaunāko informāciju no Maskavas un pēdējā mirklī atceļ uzbrukumu. Gorbačovs atsakās sazvērniekus pieņemt, liek viņus apcietināt un citā lidmašīnā nosūtīt atpakaļ uz Maskavu. Pats atgriežas ar citu lidmašīnu, kā ķīlnieku paņēmis līdz vien čekas vadītāju Krjučkovu, nolemjot, ka ar viņu uz borta neviens neriskēs notriekt prezidenta lidmašīnu.

Tikmēr jau 20. augustā Igaunija ir paziņojusi par pilnīgu neatkarības atjaunošanu, Latvija to izdara dienu vēlāk – 21. augustā. Igauņi jau ir sazinājušies ar Jeļcinu, pirmie pasaulē atzinuši Krievijas neatkarību un pretī saņēmuši solījumu, ka to nekavējoties izdarīs arī Krievija. Nākamais Igaunijas prezidents Lenarts Meri burtiski pierunā Latvijas un Lietuvas vadītājus aizsūtīt kopā ar viņu uz Islandi savus ārlietu ministrus. 22. augustā Islandes valdība, klātesot mūsu pārstāvjiem, atzīst Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, 24. augustā to pašu Krievijas valdības vārdā izdara Jeļcins un arī Dānijas valdība. Pasaule ir nolikta notikuša fakta priekšā. PSRS vadonis Gorbačovs ir pilnībā pazaudējis iniciatīvu un pēc pāris mēnešiem ir spiests atzīt pilnīgu impērijas izbeigšanos.

Runājot par čekas impērijas sabrukuma procesu, ir svarīgi saprast, ka daļēji šis sabrukums bija ieprogrammēts, bet, no otras puses, bija virkne situāciju, kad mūsu neatkarības atjaunošana karājās mata galā. Un tā nebija viena vai divas epizodes, bet daudzas. Tas noteikti nebija kāds lielāks plāns, jo tik detalizēti tādus radīt nav iespējams. Tāpat nav iespējams apgalvot, ka mūsu neatkarības atjaunošana būtu vienīgais iespējamais variants. Garākā laika posmā varbūt, bet 1991. gadā tas patiesībā bija brīnumains iznākums.

Bet vai Padomju impērija patiešām izzuda? Britu vēsturnieks Tonijs Džads savā laikā atzina, ka – padomju valsts īstenībā neizzuda. Viņš rakstīja, ka PSRS drīzāk sadalījās daudzās mazākās pēcteču valstīs, no kurām lielāko daļu vadīja pieredzējuši komunistu autokrāti. Tiesa, Džads norādīja, ka tas neattiecas uz Baltijas valstīm, kurām bija pirmskara demokrātijas pieredze, un tās to esot pienācīgi atjaunojušas.

Bet vai tiešām? Viens no mūsu Atmodas līderiem, kurš perfekti pazina kompartijas nomenklatūras virtuvi un tā laika notikumus – Jānis Peters jau 1998. gada novembrī žurnālamRīgas Laiks atzina: „Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki.”

Šodien, kad ir atslepenota daļa no čekas arhīviem, mums ir svarīgi saprast, vai patiešām esam līdz galam attīrījuši savu valsti no šīs nomenklatūras varas, ietekmes un pats galvenais – domāšanas un rīcības paradumiem. Vai Latvijas un Eiropas Savienības varas struktūrās nav sākusies veidoties līdzīga, noslēgta nomenklatūras kasta? Faktiski politiski bezatbildīga un formālos lozungos runājoša. Vai pamazām nav izveidojusies jauna orveliska „dubultruna”? Vai, līdzīgi kā PSRS politiskajā elitē, nav izveidojusies svaigu asiņu apriti bremzējoši aizsprostojumi? Vai specdienesti atkal nav ieguvuši to pašu agrāko varu, kad faktiski neviens augstāks varas postenis netiek iegūts bez viņu piekrišanas? Tie ir svarīgi jautājumi, jo demokrātijas erozijas procesi mēdz piezagties gluži kā ļauna slimība – pamazām, ārēji nemanāmi. Atvērtie čekas maisi būs vecu papīru un nelaimīgu cilvēku likteņu vērti, ja mēs nespēsim saprast un aptvert lielo kopainu. Bez šīs izpratnes mēs varam vienu dienu atkal pamosties orveliskā murgu valstī, kur draugs spiests nodot draugu. Vai vēl trakāk – pārdot tuvāko par iespēju tikt pie treknākas vietas murgu valsts siles hierarhijā.

Raksta vajadzībām autors konsultējās ar juristu Aivaru Borovkovu, kurš 80. gados izmeklēja Kremļa korupcijas lietas gan Maskavā, gan Vidusāzijā īpašā izmeklēšanas grupā. Borovkovs ir pirmā līmeņa liecinieks tā laika situācijai PSRS drošības iestāžu augstākajā līmenī. Viņa norādītie fakti ir konfrontēti ar citiem avotiem, un ir gūti drošticami apstiprinājumi to korektumam.

Pārpublicēts no https://jaunagaita.net

May 2, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: