Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ieskats sadarbības ar VDK pārbaudes lietās

WWW.LU.LV/VDKKOMISIJA   Avots: https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49000/

Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Dr. iur. Kristīne Jarinovska, padomes priekšsēdētājas vietnieks Dr. sc. pol. Ivars Ijabs un valdes priekšsēdētājs Dr. hist. Kārlis Kangeris.

Ieskats sadarbības ar VDK pārbaudes lietās

Publiskās atmiņas centrs
20.03.2019.

 

 


Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Dr. iur. Kristīne Jarinovska publicējusi viedokli par sadarbības ar VDK pārbaudes lietām. Kopumā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstā pārbaudes lietās par sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju (VDK) konstatēšanu par laika periodu no 1994. gada 18. jūlija, kad bijusi ierosināta pirmā lieta, līdz 2010. gada 12. novembrim, kad bijusi izbeigta pēdējā šajā aprakstā esošā lieta, ir 372 uzraudzības lietas. Pārbaudes lietu iznākumi pamatā ir trīs – atzīšanās prokuratūrā, sadarbības konstatēšana tiesā vai sadarbības nekonstatēšana tiesā. Kopumā atzinuši sadarbību ir 19,09%, sadarbība konstatēta tiesā 3,23% gadījumos, bet nekonstatēta 74,73% gadījumos.

Ar viedokli *.pdf datnes veidā pilno versiju var iepazīties šeit.

Plašāka informācija, +37129777788, kristine.jarinovska@lu.lv.

Kopumā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstā pārbaudes lietās par sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju (VDK) konstatēšanu par laika periodu no 1994. gada 18. jūlija, kad bijusi ierosināta pirmā lieta, līdz 2010. gada 12. novembrim, kad bijusi izbeigta pēdējā šajā aprakstā esošā lieta, ir 372 uzraudzības lietas. Pārbaudes lietu iznākumi pamatā ir trīs – atzīšanās prokuratūrā, sadarbības konstatēšana tiesā vai sadarbības nekonstatēšana tiesā. Kopumā atzinuši sadarbību ir 19,09%, sadarbība konstatēta tiesā 3,23% gadījumos, bet nekonstatēta 74,73% gadījumos. 2,95% gadījumos atkāpi no likumdevēja iecerētajiem iznākumiem noteica dzīve, konkrēti, trijos gadījumos pārbaudāmo personu nāve, prokuratūras radoša interpretācija, piemēram, izbeidzot pārbaudes lietu likumā neparedzētos gadījumos, un pavirša uzraudzības lietu kārtošana, kas liedz noteikt lietas iznākumu. Nospiedošajā vairākumā lietu ziņas par sadarbību ar VDK sniedza alfabētiskā kartīte, konkrēti 93,28% gadījumos. 78,23% gadījumos ziņas smeltas no statistiskās kartītes un 61,56% gadījumos no ieraksta vienā no aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnāliem (žurnāla forma Nr. 10), kas 53 sējumos satur secīgu aģentūras reģistru no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim. 25,27% gadījumos ziņas iegūtas no LPSR VDK pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētās sistēmas Delta Latvija, kā arī dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību, piemēram, litera lietas, operatīvās novērošanas lietas, operatīvās izstrādes lietas, operatīvās pārbaudes lietas, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas dokumenti, LPSR VDK struktūrvienību dokumentu un seifu satura apraksti, operatīvo darbinieku darba burtnīcas. Mazākumā gadījumu ziņas par sadarbību sniedz kartīte no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas (5,65%), bet vismazāk to gadījumu, kad ziņas rastas no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietu, nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāliem (žurnāla forma Nr. 17) un reizē aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnāliem (1,61%). Salīdzinot pārbaudes lietu iznākumu ar lietas materiālu klāstu, ievērojams, ka lietās, kas sekmējās ar atzīšanos sadarbībā, 24,89% gadījumos bijuši aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnāli, 23,4% gadījumos ziņas smeltas no Delta Latvija, kā arī no dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību, un 42,86% gadījumos bijusi kartīte no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas. Sadarbības konstatēšanas lietās tikai 2,62% gadījumos bijis ieraksts aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnālā, 4,26% gadījumu bijušas ziņas no Delta Latvija, kā arī no dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību, un 14,29% – no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas. Visbeidzot, sadarbība nav konstatēta, lai gan 69% gadījumos bijuši ieraksti aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnālā, 73,4% gadījumos ziņas nākušas no Delta Latvija, kā arī no dažāda veida dokumentiem, kas satur informāciju par aģentūras darbību un 42,86% gadījumos – no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas. Tātad, ja ir pieejams ieraksts aģentūras personas un darba lietu reģistrācijas žurnālā, atzīšanās īpatsvars palielinās par 5,8 procentpunktiem, sadarbības fakta konstatēšanas īpatsvars samazinās par 0,61 procentpunktu, bet sadarbības nekonstatēšanas īpatsvars samazinās par 5,74 procentpunktiem. Delta Latvija, kā arī dažāda veida dokumenti, kas satur informāciju par aģentūras darbību, atzīšanās īpatsvaru palielina par 4,32 procentpunktiem, sadarbības konstatēšanas īpatsvaru palielina par 1,03 procentpunktiem, bet sadarbības nekonstatēšanas īpatsvaru samazina par 1,33 procentpunktiem. Visbeidzot, ja pārbaudes lietā ir kartīte no nepublicētās papildus uzskaites kartotēkas, tad atzīšanās īpatsvars palielinās par 23,77 procentpunktiem, sadarbības konstatēšanas īpatsvars palielinās par 11,06 procentpunktiem, bet sadarbības nekonstatēšanas īpatsvars samazinās par 31,87 procentpunktiem. Minētais uzskatāmi liecina, ka sadarbības fakta konstatēšanas process veidots tā, ka neatkarīgi no pārbaudes lietā pieejamo dokumentu klāsta tam faktiski nav izšķiroša nozīme lietas iznākumā.

Nospiedošais vairākums pārbaudes lietu – par sadarbību ar VDK aģenta statusā, kopumā 94,35%. Tomēr skatītas arī pārbaudes lietas par sadarbību ar VDK vervēšanas kandidāta (0,27%), rezidenta (0,54%), satikšanās dzīvokļa turētāja (2,69%), ārštata operatīvā darbinieka (0,27%) un štata darbinieka statusā (1,88%). Neviena lieta nav rosināta par sadarbību ar VDK konspiratīvā dzīvokļa turētāja statusā. Ievērojams, ka atbilstoši likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 3. panta trešajai daļai satikšanās dzīvokļa turētāji nav uzskaitīti kā tādi, kas būtu uzskatāmi par “VDK informatoriem”. Neskatoties uz to, ka pat tiesa, piemēram, Jūrmalas pilsētas tiesa 1998. gada 15. decembra spriedumā, pārbaudot Aleksandra Bašarina sadarbību ar VDK, norādījusi, ka “satikšanās dzīvokļu turētāji nav pieskaitīti pie VDK informātoriem” un šis secinājums izcelts ar marķieri uzraudzības lietā (LVA, 2745. f., 2. apr., 129. l, 106. l. o. p.), likumdevējs nav steidzis precizēt likumu.

Jāņa Ādamsona lieta uzskatāmi apliecina, ka vismaz jautājumos par dienestu VDK struktūrās sagaidāma atsaucības no Krievijas Federācijas tiesiskās palīdzības lūgumu gadījumos. Tā, piemēram, ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja Oļģerta Šabanska tiesiskās palīdzības lūgums Nr. 217 Krievijas Federācijas ģenerālprokuroram bija apmierināts, sniedzot ne tikai atbildes uz jautājumiem, bet arī pievienojot arhīva izziņu par Jāņa Ādamsona dienesta gaitām, kas noslēgumā informē, ka, atvaļinoties no aktīvā dienesta PSRS 1992. gada 6. jūnijā un kļūstot par rezervistu sakarā ar pāreju uz darbu civilajā dienestā ar tiesībām vilkt militāro formastērpu, Jāņa Ādamsona kalendārā izdiena bijusi 16 gadi 10 mēneši 9 dienas, izdiena ar sevišķiem nosacījumiem (льготная выслуга – krievu val.) – 11 gadi 5 mēneši 19 dienas un kopā izdiena – 28 gadi 3 mēneši 28 dienas. Turklāt sniegta informācija par PSRS VDK robežapsardzības karaspēka daļām. Iespējai tiesiskās palīdzības ietvaros saņemt informāciju arī no Krievijas Federācijas, acīmredzot, bijusi ietekme uz pārbaudes lietām štata darbinieku gadījumā, jo no septiņām šādām lietām trijos tiesa taisījusi spriedumu par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu, esot štata darbinieka statusā, un četros gadījumos personas atzinušās pašas, iepazīstoties ar Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošajiem dokumentiem. Jāteic gan, ka pamatā izmanto TSDC rīcībā esošo informāciju, paturot iespēju lūgt Krievijas Federācijai tiesisko palīdzību tikai ārkārtas gadījumiem.

Kā liecina pēdējā 2745. fonda 2. aprakstā esošā uzraudzības lieta, kas izbeigta ar štata darbinieka Vjačeslava Šepeļeva atzīšanos, TSDC rīcībā ir Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) VDK darbinieku un pensionāru saraksts, kas sagatavots, izmantojot informāciju no “LPSR VDK Informācijas analīzes daļas kompjūterdiskiem” (LVA, 2745. f., 2. apr., 417. l., 9. lp.). Citās uzraudzības lietās pieejamie dokumenti liecina, ka, lai iegūtu informāciju par LPSR VDK darbinieku gaitām, izmantots ļoti plašs informācijas avotu spektrs. Tā, piemēram, Pētera Pārpuča pārbaudes lietā, kas sākta sakarā ar “Aizsardzības ministrijas darbinieku atestāciju valsts civildienesta ierēdņa kandidāta statusa iegūšanai” (LVA, 2745. f., 2. apr., 50. l., 143. lp.) un ko Jēkabpils rajona tiesa izbeidza sakarā ar pārbaudāmās personas nāvi (LVA, 2745. f., 2. apr., 50. l., 143. lp.), iekļauta TSDC informācija par LPSR VDK darbiniekiem, kas, spriežot pēc norādītajiem ziņu avotiem, vākta ne tikai no LPSR VDK iegūtajiem dokumentiem, bet arī no VDK pensiju sarakstiem, ieroču reģistra, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva rīcībā esošajiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas dokumentiem, “Specpoliklīnikas fonda” un pat periodiskajiem izdevumiem (LVA, 2745. f., 2. apr., 50. l., 132.–133. lp.). Kā liecina pārbaude, kas beigta ar pārbaudāmās personas Igora Grigorjeva atzīšanos par sadarbību štata darbinieka statusā, “TSDC elektroniskās datu bāzes – bijušo LPSR VDK darbinieku saraksts” (LVA, 2745. f., 2. apr., 345. l., 9. lp.), un tajā esošās ziņas verificē, piemēram, arī ar Latvijas Komunistiskās partijas Proletāriešu rajona komitejas arhīva Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) kandidāta alfabētiskajās un statistiskajās kartītēs sniegto ziņu palīdzību (LVA, 2745. f., 2. apr., 345. l., 9.–13. lp.). Minētais ir tikai ilustrācija, nevis pilns informācijas avotu klāsts LPSR VDK štata darbinieku noteikšanai. Ievērojot to, ka tiesa nekad nav noraidījusi lieciniekus, kur atlase veikta, izmantojot minētos informācijas avotus, un visos gadījumos štata darbinieku sakarā sadarbība ir vai nu atzīta, vai arī tiesā konstatēta, uzskatāms, ka tiesu prakse atzinusi šos avotus par drošticamiem.

Lai uzaicinātu lieciniekus – bijušos LPSR VDK darbiniekus – sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietā, pieticis vien ar ziņām, kas ir TSDC rīcībā, un nav bijusi iepriekš rosināta atsevišķa pārbaudes lieta katra aicinātā liecinieka sakarā. Izņemot Vjačeslavu Kambarovu, neviens cits LPSR VDK darbinieks nav mēģinājis, atsaucoties uz tiesībām neliecināt pret sevi, pakļaut šaubām faktu par savu darbu LPSR VDK. Kambarovs, esot uzaicināts sniegt liecības Valērija Ribas sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietā, kas sākta naturalizācijas procesa sakarā un kur gan Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, gan arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atstājis negrozītu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru sadarbības fakts nav konstatēts, “veselības stāvokļa dēļ” neatcerējās “daudzus notikumus, tai skaitā faktu, ka strādājis LPSR VDK” (LVA 2745, 2. apr., 383. l., 28. lp. o. p.). Prokuratūra šādu atmiņas zudumu novērtēja kā nepamatotu atteikšanos sniegt liecības un apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, ko noraidīja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa (29. lp.), bet Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija novērtēja kā liecinieka tiesības neliecināt pret sevi (74. lp. o. p.), ko apstiprināja arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments (94. lp.). Lai gan Vjačeslava Kambarova apgalvojumi Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai – “Neatceros vai esmu strādājis VDK. Es balstos uz savu darba grāmatiņu un tāds fakts tur nav minēts” (67. lp.) – palika bez ievērības, novērtējot TSDC rīcībā esošo ziņu par štata darbiniekiem drošticamību, tomēr kopumā šāda liecinieka nostāja un tās juridiskais novērtējums ir vērtējami kā spilgta ilustrācija par sadarbības fakta konstatēšanas procesa trūkumiem.

Gan darbiniekus, gan “informatorus” likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izpratnē saista kopīgs darbs VDK labā. Ievērojot minēto, darbinieka liecības par “informatoru”, esot atbildīgam par “informatora” rīcību, faktiski sniedz ziņas arī par darbinieka rīcību. Ja sadarbības fakta konstatēšanas process būtu uzskatāms par kriminālprocesu, kā rezultātā būtu efektīvi jāpiemēro Krimināllikuma normas un jāpanāk krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums (Kriminālprocesa likuma 1. pants), likumsakarīgi būtu uzskatīt, ka liecinieks bauda Kriminālprocesa likuma 110. panta trešās daļas 2. punktā paredzētās tiesības neliecināt pret sevi. Ja “informatora” sadarbība ar VDK būtu pielīdzināma noziedzīgajam nodarījumam, tad arī darbinieka, kas atbildīgs par “informatora” iesaisti VDK, rīcība būtu vienlaicīgi jāpārbauda sadarbības ar VDK fakta konstatēšanas procesā, nevis jāaicina liecinieka statusā. Tomēr sadarbības fakta konstatēšanas process ir gan iecerēts, gan arī veidots kā atsevišķs process.

Tas, ka sadarbības fakta konstatēšanas process ir atsevišķs process, izriet no deputātu debatēm, apspriežot likumprojektu Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu trešajā lasījumā Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēdē 1994. gada 19. maijā. Tieslietu ministrs, ministru prezidenta biedrs un no Latvijas Ceļa ievēlēts deputāts Egils Levits, uzstājoties Juridiskās komisijas vārdā, piemēram, norādīja, ka Juridiskā komisija iebildusi pret Andra Grota – Latvijas kristīgo demokrātu savienības deputāta un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītāja – priekšlikumu paredzēt, ka, konstatējot sadarbību, “persona ir saucama pie kriminālatbildības”. Egils Levits norādīja, ka komisijas ieskatā, “ja Saeima uzskatīs, ka tas būs nepieciešams, tad šis risinājums tiks iestrādāts Kriminālkodeksā. Tas nav šī likuma jautājums”. Savukārt, komentējot LNNK priekšlikumu atteikties no noilguma noteikšanas sadarbības fakta konstatēšanas procesam, norādīja, ka jebkurām sankcijām ir nepieciešams noilgums, tomēr piebilda: “Tās gan, protams, nav krimināla rakstura sankcijas, tās ir vairāk darba tiesiskas sankcijas.” Juridiskās komisijas priekšsēdētājs un no Latvijas Ceļa ievēlēts deputāts Aivars Endziņš emocionāli uzstāja, ka noilguma termiņam jābūt, citādi “mēs nostādām šo čekas bijušo darbinieku vai kas ir sadarbojies ar viņu, sliktākā stāvoklī kā jebkuru kriminālnoziedznieku. Kā tas iet kopā vispār ar morāli teiksim, ar grēku piedošanu, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad mēs arī pēc simts gadiem turpināsim tos pašus maisus tramdīt?”.[1] Minētais norāda uz skaidru likumdevēja nodomu nošķirt sadarbības fakta konstatēšanas procesu no citiem procesiem. Savukārt iecere sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai atvēlēt vien desmit gadus skaidro, kādēļ process nav aprakstīts pilnībā, bet likumdošanas ekonomijas principa vadīts likumdevējs noteicis konkrētu jautājumu risināšanā vadīties pēc kriminālprocesa. Proti, likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. pants paredz, ka sadarbības fakta konstatēšana norit sevišķā kārtībā, kas izriet gan no attiecīgā panta nosaukuma, gan tā otrās daļas. Savukārt likuma 14. panta ceturtajā daļā un devītajā daļā, kā arī 15. panta piektajā daļā un astotajā daļā paredzētajos gadījumos piemērojamas kriminālprocesa normas. Neskatoties uz sākotnējo ieceri un likumā noteikto, praksē sadarbības fakta konstatēšanas process uztverts kā kriminālprocesa veids, ko uzskatāmi ilustrē, piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājas Ivetas Krēvicas 2006. gada 27. oktobra vēstule Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrai, kur sadarbības fakta pārbaudes lietas nodēvētas par krimināllietām (LVA, 2745. l., 2. apr., 291. l., 71. lp.). Ievērojot minēto, neizbrīna, ka, novērtējot liecinieka tiesības sadarbības fakta konstatēšanas procesā, atstāts bez ievērības likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 8. panta pirmajā daļā paredzētais, ka “VDK darbiniekiem un informatoriem” “ir tiesības neliecināt pret sevi, ja šie paskaidrojumi var izraisīt tām nelabvēlīgas krimināltiesiskas sekas”. Ja jau TSDC “pilnvarotām amatpersonām ir tiesības prasīt bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem, lai viņi sniedz paskaidrojumus par savu darbību VDK un par vispārējo VDK darbību, struktūru, darbiniekiem un informatoriem”, tad vēl jo vairāk šādas tiesības ir tiesai, kas pārbauda sadarbību ar VDK. Diemžēl, likumdevējs atstāja nerisinātu jautājumu, kā novērtēt, vai atteikšanās sniegt liecības pamatotas ar “nelabvēlīgām krimināltiesiskām sekām”.

Spriežot pēc pārbaudes lietām par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, prokuratūra, saskaroties ar sadarbības fakta konstatēšanas procesu tiesā, faktiski izvēlējusies taktiku panākt atzīšanos sadarbībā ar VDK pirmstiesas izmeklēšanā. Minētais paskaidro, kāpēc arī salīdzinoši skopi dokumentētajos sadarbības ar VDK gadījumos atzinušies ir 19,09%, bet tiesā sadarbība konstatēta vien 3,23% gadījumos. Šādas taktikas izvēli nosaka, pirmkārt, apstāklis, ka likumdevējs izvēlējās sadarbības fakta ar VDK pārbaudi uzticēt vispārējās jurisdikcijas tiesām, bet valsts rīcībā esošo VDK dokumentu un dokumentu, kas atspoguļo rīcību ar šiem dokumentiem pēc to pārņemšanas Latvijas Republikas ziņā, pieejamību ierobežot. Rezultātā prokuroram līdztekus sadarbības fakta ar VDK pierādīšanai bija jāuzņemas arī tiesas izglītošana, bet “mācību līdzekļi” kļuva par ievērojamu daļu no tiesas lietas. Otrkārt, taktika – Confessio est regina probationum –, ko nostiprina arī likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmitā daļa, paredzot kā alternatīvu lietas nosūtīšanai tiesai, lietas izbeigšanu sakarā ar atzīšanos, aģentūras gadījumā izvēlēta sekojošās sarakstes un tās iespaida uz tiesas spriešanu rezultātā. 1994. gada 5. maija vēstulē Nr. 1/6-7 ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš lūdza Krievijas Federācijas ģenerālprokuroram sniegt prokurora palīdzību un izsniegt piecu Latvijas Republikas deputātu – Roberta Mīlberga, Andreja Siliņa, Edvīna Inkēna, Aivara Kreitusa un Georgija Andrejeva – personas un darba lietas, kuru vārdi iekļauti VDK aģentūras uzskaitē. Savukārt, ja lietu izsniegšana nebūtu iespējama, bija lūgts nodrošināt ģenerālprokuroram un viņa sevišķi pilnvarotajai personai iepazīties ar šīm lietām uz vietas (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 13. lp., 13. lp. o. p.). Krievijas Federācijas ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs Aleksejs Iļjušenko 1994. gada 7. jūnija vēstulē Nr. 13/4-4-94 norādīja, ka tiesiskā palīdzība minētajā jautājumā nav paredzēta, tādēļ lūgumu nevar izpildīt (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 14. lp.). Nepastāvot pat teorētiskai iespējai iepazīties ar LPSR VDK aģentūras personas un darba lietām, dokumentu kopums, kas štata darbinieku sakarā atzīts par drošticamu avotu un tiesisku situāciju risināšanai izmantots, lielākoties nerosinot sadarbības ar VDK pārbaudes lietas, LPSR VDK aģentūras sakarā tiesām raisījis šaubas, kas interpretētas par labu pārbaudāmajai personai, proti, nekonstatējot sadarbību ar VDK. Treškārt, iepazīstoties, piemēram, ar Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurores, vecākās tieslietu padomnieces Astra Leičenko 1994. gada 27. oktobra vēstuli Latgales priekšpilsētas tiesai, kurā lūgts Edvīna Inkēna pārbaudes lietu izskatīt slēgtā tiesas sēdē, atklājas apstāklis, ar ko prokuratūrai bijis jārēķinās, nopratinot bijušos LPSR VDK darbiniekus par aģentūras darbu un tātad arī izvēloties taktiku pārbaudes lietu virzībai:

“Šajā sakarā paskaidroju, ka pārbaudes lietas izskatīšanas procesā jānopratina ne tikai persona, kura savas drošības dēļ deva liecību – izvēloties sev pseidonīmu, bet jāpratina arī daudzi bijušās LPSR VDK pretizlūkošanas un izlūkdienesta darbinieki, kuri stājoties darba attiecībās un izbeidzot darba attiecības ar LPSR VDK – ir devuši parakstu bijušajai PSRS VDK par ziņu neizpaušanu, kas viņiem ir tapušas zināmas, pildot dienesta pienākumus. Krievijas Federācija ir bijušās PSRS mantiniece. Saskaņā ar Krievijas Federācijas likumiem, ziņu izpaušana par bijušās PSRS un LPSR VDK darbības taktiku, metodēm un struktūrvienību darba specifiku ir kriminālsodāma. Daudzi bijušās LPSR VDK darbinieki saņem Krievijas Federācijas drošības ministrijas izdienas pensijas, kuras viņi var zaudēt, pārkāpjot doto parakstu par ziņu neizpaušanu,” (LVA, 2745. f., 2. apr., 4. l., 269. lp.).

Tātad atmiņas problēmas var būt vērtējamas arī kā eifēmisms gadījumos, kad VDK darbinieks īstenībā izvairās, piemēram, no sarežģījumiem izdienas pensijas saņemšanai. Visbeidzot, likums nekad nav tieši noteicis (un arī šobrīd tieši neparedz) pārbaudes lietas par sadarbību ar VDK iznākumu publicēt gadījumā, ja persona ir atzinusies. Tikmēr, kamēr nebija izpildīta likuma prasība publicēt LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, LPSR VDK aģentūras alfabētisko kartotēku un LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku un nebija plānots bez ierobežojumiem publicēt arī citus VDK dokumentus, atzīšanās pirms lietas nodošanas tiesā varēja būt vilinoša, ja personai svarīgāk bija notušēt savu sadarbību ar VDK un atsevišķos gadījumos arī izvairīties no tiesībsargājošo iestāžu pastiprinātas uzmanības, nevis karjeras iespējas valsts dienestā, valsts politikas procesu ietekmēšana ar dalību vēlētos amatos un politisko procesu finansēšanu, kā arī iespēja naturalizēties.

Spriežot pēc uzraudzības lietās pieejamajiem dokumentiem, tikai divos gadījumos mēģināts noliegt, ka ir notikusi atzīšanās sadarbībā ar VDK. Pirmajā gadījumā pārbaudes lieta par Anatolija Jegorova sadarbību ar VDK bija izbeigta, pamatojoties uz likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmito daļu sakarā ar pārbaudāmās personas atzīšanos un pieņemot Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokuroram, tieslietu padomniekam Kārlim Kudreņickim 1998. gada 26. novembra lēmumu par pārbaudes lietu Nr. 7/106 izbeigšanu (LVA, 2745. f., 2. apr., 132. l., 92.–93. lp.). Neskatoties uz to, ka lieta izbeigta, izpildot 1998. gada 26. novembra pārbaudāmās personas lūgumu un norādi uz 1998. gada 11. augusta nopratināšanā sniegto liecību par savas sadarbības ar VDK apstākļiem (89. lp.), pārbaudāmā persona, spriežot pēc tās 1999. gada 27. jūlija iesnieguma ģenerālprokuroram, kas saņemts 1999. gada 30. jūlijā un reģistrēts ar Nr. 5-245-99 (101, 101. lp. o. p.), 1999. gada 26. jūnijā bija lūgusi pārbaudes lietu nodot izskatīšanai tiesā, bet, saņemot atteikumu, sūdzējusies ģenerālprokuroram, ka pārbaudes lieta nepamatoti izbeigta. Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurore Jadviga Kalniņa ar 1999. gada 16. augusta lēmumu par pārbaudes lietas Nr. 7/106 izbeigšanas lēmuma atcelšanu sūdzību apmierināja, atceļojot 1998. gada 26. novembra lēmumu, atjaunojot “krimināllietu” un nosūtot to pārbaudes turpināšanai (98.–100. lp.). 1999. gada 27. augustā prokurors Kārlis Kudreņickis iesniedza sūdzība par minēto lēmumu. Ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs Oļģerts Šabanskis ar 1999. gada 28. oktobra lēmumu par lēmuma atjaunot pārbaudi sadarbības fakta konstatācijas ar VDK lietā Nr. 7/106 atcelšanu (102.–105. lp.) pielika punktu mēģinājumiem atjaunot pārbaudes procesu atzīšanās sadarbībā ar VDK gadījumā.

Otrajā gadījumā pārbaudes lieta bija izbeigta, izpildot pārbaudāmās personas lūgumu, kas pamatojas uz likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmito daļu un atsaucas uz 1999. gada 28. jūlija nopratināšanā sniegtajām liecībām par “kontaktiem ar VDK” (LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 68.–71. lp.). Tomēr, spriežot pēc zvērināta advokāta Arta Gabruševa 2011. gada 20. aprīļa ordera Nr. 34370, lai veiktu Ilgvara Priedīša aizstāvību lietā par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu (LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 72. lp.), 2001. gada 20. aprīļa apliecinājuma par to, ka pārbaudāmā persona kopā ar zvērinātu advokātu iepazinās ar pārbaudes lietu, kura izbeigta 1999. gada 30. jūlijā (73. lp.) un Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurora Pētera Dzalbes 2001. gada 17. maija vēstules Nr. 273 Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokuroram Edvīnam Ziediņam, par lēmumu izbeigt pārbaudes lietu pārbaudāmā persona iesniedza sūdzību. Virsprokurors Pēteris Dzalbe, saņemot Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora pienākumu izpildītāja Agņa Pormaļa lūgumu nosūtīt pārbaudes lietas materiālus, steidza informēt, ka tas ir otrais gadījums un līdz ar Ilgvara Priedīša pārbaudes lietu nosūtīja arī pirmā gadījuma dokumentu kopijas. 2001. gada 13. jūnijā sekoja prokurora pienākumu izpildītāja Agņa Pormaļa vēstule Nr. 5-119-01, ar kuru atgriezta pārbaudes lieta. Minētā vēstule satur Pētera Dzalbes vīzu, kas datēta ar 12. jūniju, Kārlim Kudreņickim, kur norādīts, ka uzraudzības lieta ievietojama arhīvā un ka “būs Ģenerālprokuratūras atbildes kopija iesniedzējam I. Priedītim” (LVA, 2745. f., 2. apr., 147. l., 43. lp.). Šī ir pēdējā lapa attiecīgās lietas 1. sējumā, bet lietas 2. sējums beidzas ar minēto Ilgvara Priedīšana apliecinājumu un nesatur ne tikai Ģenerālprokuratūras atbildi, bet arī citus dokumentus, kas saistīti ar iesniegto sūdzību. Toties 2. sējumā ir Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 1997. gada 14. janvāra lēmums, kas ir atzīšanās novērtējuma pamatā un kas, acīmredzot, noteicis arī Ilgvara Priedīša uzraudzības lietas iznākumu.

Prokurora protesta sakarā Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā – tiesas sēdes priekšsēdētājs senators Fricis Jaunbelzējs, senatores Zaiga Raupa un Astrīda Kazārova – kasācijas kārtībā skatīja Jāņa Sprukuļa sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietu, taisot 1997. gada 14. janvāra lēmumu, ar kuru atcelts Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 1996. gada 20. septembra spriedums un lieta nodota jaunai izskatīšanas apelācijas kārtībā. Lēmumā aizrādīts uz to, ka Balvu rajona tiesa un Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nav pareizi piemērojošas tiesību normas. Augstākā tiesa norādīja, ka, skatot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu3. panta otrajā daļā noteikto kopsakarā ar 14. panta sesto daļu (lēmumā daļas kļūdaini sauktas par punktiem), secināms, ka likumā “paredzēts konstatēt sadarbības faktu, nevis aģenta sniegto ziņu saturu vai to kvalitāti” (Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 1997. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1998, 109. lpp., LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 30. lp. o. p.). Augstākā tiesa savu lēmumu pamatoja ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 450. panta 1. punktu, kas paredz, ka Krimināllikuma pārkāpums ir “Krimināllikuma Vispārīgās daļas pantu nepareiza piemērošana”. Ievērojot to, ka kriminālprocess piemērojams par tik, par cik to paredz likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, sadarbības ar VDK pārbaudes lieta nav krimināllieta un sadarbības ar VDK fakts nav noziedzīgs nodarījums, bija jābūt atbilstīga atsauce uz likumu, kas nosaka kriminālprocesuālu normu piemērošanu.

Lai izprastu Augstākās tiesas lēmumu un tā ietekmi uz turpmāko praksi sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās, īsumā jāmin lietas faktiskie apstākļi. Spriežot pēc uzraudzības lietā pieejamajiem dokumentiem (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 46. lp., 331. lp.), dokumentāli Jāņa Sprukuļa sadarbību ar VDK apliecināja šādi TSDC rīcībā esošie dokumenti – alfabētiskās, statistiskās un papildus uzskaites kartotēku kartītes, kā arī ieraksts personas un darba lietu žurnālā. Augstākā tiesa, summējot lietas faktiskos apstākļus, norādīja, ka Jānis Sprukulis bija atzinis, ka bija parakstījies ar pseidonīmu Dzintars, ticies ar LPSR VDK Balvu rajona nodaļas priekšnieku Aleksandru Kuzņecovu un pieņēmis no viņa “30 rubļus, ko ar draugiem restorānā nodzēris” (Latvijas Republikas Augstākas tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 1997. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1998, 109. lpp., LVA, 2745. f., 2. apr., 148. l., 30. lp. o. p.). Tāpat Augstākā tiesa izvērsti pārstāstīja prokuratūras atzinumā norādīto par papildus uzskaites kartītes otrajā pusē norādīto: “[..] aģenta kategorijā ar minēto pseidonīmu savervēts uz patriotiskiem pamatiem, lai noskaidrotu un savlaicīgi novērstu negatīvās pretpadomju izpausmes Balvu pilsētā un rajona inteliģences, kā arī jaunatnes vidū. [..] kara gadījumā, sevišķā periodā, vai iesaucot dienēt PSRS bruņotajos spēkos, VDK darbinieki sakarus ar aģentu «Dzintars» atjauno, nosaucot šī aģenta pseidonīmu” (LVA, 2745. f., 2. apr., 7. l., 348. lp.). Salīdzinājumam jāmin kartītes otrajā pusē rakstītais: “Savervēts patriotisku motīvu vadīts, lai atklātu un savlaicīgi novērstu pretpadomju un negatīvas izpausmes Balvu pilsētas un Balvu rajona inteliģences un jaunatnes vidū. Sakari atjaunojami, izmantojot pseidonīmu” [49. lp, K. J. tulk. no krievu val.]. Lai gan Augstākā tiesa netaisīja spriedumu par sadarbības fakta konstatēšanu, tomēr no tās lēmumā izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem un dotajām norādēm par tiesību normu interpretāciju secināms, ka Augstākās tiesas ieskatā arī atzīšanās formālu saistību ar VDK nodibināšanā vai uzturēšanā ir pietiekama apzinātas sadarbības ar VDK fakta konstatēšanai. Likumsakarīgi, ka Vidzemes apgabaltiesa taisīja spriedumu, kur konstatēts, ka Jānis Sprukulis ir “sadarbojies ar bijušo VDK kā informators” (323. lp.).

Sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas procesa aprobežošanās ar pārbaudāmās personas sadarbības ar VDK konstatēšanu un virzība, neievērojot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 1. pantā noteiktos mērķus vai apsvērumus, kādēļ konkrētais process rosināts, noteikusi tā pašmērķīgo un netaisnīgo raksturu. Likuma mērķis ir valsts pienākums novērtēt VDK – institucionāli un personāla līmenī – nodarīto “Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem”, nepieciešamības gadījumā saucot pie kriminālatbildības par noziegumiem, kas veikti VDK uzdevumā, reabilitēt šī vārda visplašākajā nozīmē VDK rīcības rezultātā cietušos un nodot atklātībai “sabiedrības imunizēšanai pret [..] totalitārisma tendencēm”[2], kā to norādīja tieslietu ministrs Egils Levits likumprojekta apspriešanā pirms tā pieņemšanas pirmajā lasījumā, ne tikai VDK dokumentus šī jēdziena visplašākajā nozīmē, bet arī argumentētu VDK nodarītā novērtējumu, kā arī VDK dokumentu pētniecības rezultātus. Sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas process neatbilst minētajam. Procesa skatīšanā slēgtajās sēdēs, procesuālo dokumentu un pat gala slēdzienu ierobežotā pieejamība liegusi ne tikai izprast tiesiskos apsvērumus, kas pamatojuši slēdzienu konkrētas personas sakarā, bet arī lieguši ar konkrētas lietas palīdzību atklāt VDK nodarīto, to daudzpusīgi novērtēt un padarīt sabiedrībai pieejamu.

Minēšu dažus uzskatāmus piemērus, citējot arī liecību pierakstus. Citātos saglabātas liecību pierakstītāju pieļautās kļūdas.

Jāņa Moroza pārbaudes lieta izbeigta, pamatojoties uz likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 14. panta četrpadsmito daļu sakarā ar pārbaudāmās personas atzīšanos (LVA, 2745. f., 2. apr., 109. l. (1. sējums), 33. lp), lai arī TSDC rīcībā bijusi tikai papildus uzskaites kartotēkas kartīte un ieraksts personas un darba lietu žurnālā (7.–8. lpp.). Pārbaudāmā persona aprakstīja trīs epizodes savai saskarsmei ar VDK. Pirmās epizodes sakarā viņš liecināja, ka, sākot studijas 1979. gada rudenī (LVA, 2745. f., 2. apr., 110. l. (2. sējums), 24. lp. o. p.) Daugavpils pedagoģiskā institūta Bioloģijas fakultātē, bija saukts uz 101. kabinetu, kur “atradās kara komisariāta kabinets” (25. lp.), kur vīrietis, kas stādījās priekšā kā VDK darbinieks Andrejs Andrejevičs veica audzinoša rakstura pārrunas un draudēja, ka par nepalīdzēšanu VDK “pienāksies aiziet no institūta” (25. lp.). Lai tikšanās un to saturs paliktu noslēpumā, vajadzējis “dot paraksts par noslēpuma neizpaušanu” (25. lp. o. p.). Uzraudzības lietā nav dokumentālu liecību, ka būtu novērtēta Daugavpils pedagoģiskā institūta loma sadarbībai ar VDK.

Otrās epizodes sakarā, pārbaudāmā persona liecināja:

“Pēc kāda laika, konkrēti nevaru pateikt, es iepazinos pirtī ar vīrieti, kurš stādījās priekšā, kā «Abeltiņš». No sākuma saruna bija vienkārša, vispārēja rakstura. Vēlākās tikšanās «Abeltiņš» sāka runāt par politiku, filosofiju u.t.t. Viņš sāka uzaicināt uz kafeinīcu, uzcienāja. Pēc laba laika es sapratu, ka mans paziņa nav tas cilvēks par kuru izdodas. Apmērām pēc gada, ejot kopā ar savu kursa biedru, ieraudzīju pazīstamo vīrieti, par tik kursa biedrs bija no Preiļiem viņam uzprasīju vai viņš nepazīst šo vīrieti un kur viņš strādā? Kursa biedrs atbildēja, ka tas esot Preiļu baznīcas dekāns Albers Budže. Tas mani ļoti pārsteidza. Pēc tam ar Budže man vēl bija tikšanās, kuras laikā es viņam pateicu, ka zinu, kas viņš ir. Budže bija pārsteigts, [..] paskaidroja, ka labāk bet ja viņš runājot, kā privātpersona nekā mācītājs, vēlāk uzzināju, ka Budže pārcelts uz Balvu ciemu un strādā par mācītāju Tilžas draudzē” (25. lp. o. p., 26. lp.).

Minētās liecības sakarā prokuratūra pieprasīja TSDC informāciju par Albertu Budži. TSDC sniedza ziņas, ka tās rīcībā ir alfabētiskās un statistiskās kartotēku kartītes un ieraksts darba un personas lietu žurnālā (42. lpp.), kas sniedz ziņa, ka LPSR VDK 4. daļas 5. nodaļa savervējusi Albertu Budži par aģentu ar pseidonīmu Moskovskij 1958. gada 12. novembrī, 1966. gada 12. oktobrī aģents nodots 2. daļai, bet 1967. gada 12. septembrī 5. daļai. Tāpat prokuratūra nopratināja Albertu Budži. Budžem uzdoti pieci jautājumi – par kalpošanas laiku un vietām, par sakariem ar VDK, precizējošs jautājums par VDK sniegto atskaišu formu, par sakaru ar Jāni Morozu, par aģenta kartīti ar Budžes vārdu. Savus sakaru ar VDK Budže raksturoja šādi:

“No VDK darbiniekiem personīgi es pazinu Nalivaiku, Liepu Prolet, kuri bija pilnvarotie no valdības. Visus jautājumus darbā vajadzēja saskaņot ar viņiem. Ziņas mēs viņiem sniedzām regulāri par visiem jautājumiem, t. i. cik reģistrētas kristības, par kapusvētkiem, par laulātiem, pilnīgi par visu darbību. [..] Atskaites mēs iesniedzām rakstiski, bija veidlapas, kuras vajadzēja aizpildīt, konkrēti norādot par dievkalpojumu notikšanas laiku, kas piedalās, par kapusvētkiem, kādā valodā notiks dievkalpojums, kas drīkst piedalīties utt., ārkārtīgi tika atskaite bija jādod” (51. lp. o. p., 52. lp.).

Jāņa Moroza sakarā Alberts Budže liecināja:

“Ar Jāni Morozu es iepazinos Daugavpilī. Iepazīšanās notika garīgā semināra uzdevumā. Konkrēti uzdevumu man deva garīgā semināra inspektors Staņislavs Zeps. Par J. Morozu konkrēti ziņas sniedza Zeps, kā arī deva uzdevumu izpētīt vai viņš ir derīgs mācītāja amatam. Personību, kurš ir J. Morozs, es noskaidroju caur studentiem no Preiļiem, kuri mācījās Daugavpilī, konkrēti kurš mani iepazīstināja es neatceros. Ar Morozu man bija kādas 4, 5 reizes tikšanās Daugavpilī līdz viņa iesaukšanai armijā. Par notikušām tikšanās reizēm un rezultātiem es paziņoju mutiski profesoram Zepam. Rakstiski ziņojumus par Morozu netiku sniedzis. Pēc armijas esam tikušies Preiļos. Kad sāku strādāt Balvu r. tiekamies Rugāju pagastā regulāri” (52., 52. lp. o. p.).

Savukārt par viņam uzrādīto kartīti Alberts Budže teica, ka norādītās biogrāfiskās ziņas “atbilst patiesībai”, par segvārdu neko nevarēja pateikt un apgalvoja, ka nevienu ziņojumu ar segvārdu neesot parakstījis (52. lp. o. p.). Prokuratūra ne tikai nenovērtēja sniegtās ziņas par garīdznieku sadarbību ar VDK, atšķirībā no Vjačeslava Kambarova gadījuma nesteidza pārbaudīt sniegto ziņu par sadarbību ar VDK atbilstību īstenībai, nekonfrontēja ar Jāņa Moroza sniegtajām liecībām un papildus neiztaujāja par ieganstiem, kādēļ iespējamo semināristu atlase notiek ar izspiegošanas metodēm un vai tā ir vai ir bijusi vispārpieņemta prakse Romas Katoļu baznīcā. Alberts Budže nav arī konfrontēts ar faktu, ka liecība sniegta par laiku, kad Staņislavs Zeps (1908–1966) bija vairāk kā trīspadsmit gadus aizsaulē, tātad tādus norādījumus nevarēja dot, bet, ja arī deva, tad par bērnu līdz piecu gadu vecumam. Savukārt atskaite par tikšanās reizēm un rezultātiem varēja notikt tikai garīgā ceļā. Palikušas bez atbilstoša novērtējuma arī liecības par garīdznieku sniegto atskaišu saturu un detalizāciju.

Andreja Siliņa pārbaudes lieta izbeigta pusratā. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas 1995. gada 2. marta lēmumā lietā Nr. KK-283 kasācijas kārtībā izteiktie aizrādījumi un dotie norādījumi lietas skatīšanai pirmās instances tiesā palika neievēroti, jo Rīgas rajona tiesa – tiesas sēdes priekšsēdētāja Jolanta Vagule, tiesas piesēdētāji A. Treiguta un D. Dzirkale – ar sekretāru S. Savvatējevu, piedaloties prokuroram Kārlim Kudreņickim, 2000. gada 3. aprīlī izbeidza pārbaudes lietu, faktiski apmierinot pārbaudāmās personas 1996. gada 23. janvāra iesniegumu par lietas izbeigšanu, jo “tiesas procesa turpināšanai nav nekādas nozīmes”, bet formāli pamatojot to ar Latvijas Kriminālprocesa likuma 5. panta 1. un 2. punktu, kas paredz, ka krimināllietu jāizbeidz, “ja nav noticis noziedzīgs nodarījums” un “ja nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva”. Ievērojot to, ka pārbaudes lieta nav krimināllieta, sadarbības fakts ar VDK nav noziedzīgs nodarījums un likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu nosaka sevišķu kārtību, kur kriminālprocesa normas piemērojamas noteiktos gadījumos, bet pārbaudes lietas izbeigšana iespējama vien divos veidos ar tiesas spriedumu, konstatējot vai nekonstatējot sadarbību ar VDK, vai prokuratūras lēmumu atzīšanās gadījumā, šāda tiesas rīcība neatbilst likumā noteiktajam. Turklāt likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu neparedz pārbaudes lietas izbeigšanu pēc pārbaudāmās personas lūguma, kas nav pamatots ar atzīšanos. Tāpat likums neparedz pārbaudes lietas izbeigšanu pārbaudāmās personas miršanas gadījumā. Minētais saistīts faktiski ar legālo prezumpciju, ka VDK dokumenti ir īsti tikmēr, kamēr tos neapstrīd. Apstrīdēšanas gadījumā valstij svarīga tiesiskā noteiktība, bet personai – reabilitēšana, tāpēc process izbeidzams tikai ar noteiktu secinājumi, kas svarīgs arī miršanas gadījumā. Diemžēl aptuveni 2% gadījumu pārbaudes lietas izbeigtas citādi, un Andreja Siliņa lieta ir viena no tām.

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas – tiesas sēdes priekšsēdētājs Georgijs Kuzņecovs, tiesneši Ausma Keiša un Leontīne Plūksna – 1995. gada 2. marta lēmums lietā Nr. KK-283 satur iznīcinošus aizrādījumus par tiesvedību pirmās instances tiesā. Minēšu dažus aizrādījumus. Piemēram, tiesa norādīja, ka “visus pierādījumus par A. Siliņa iespējamo sadarbību ar Latvijas PSR VDK tiesa vērtējusi katru par sevi atsevišķi, bet ne kontekstā, kopumā un savstarpējā sakarībā, bet šo principu neievērošana var būtiski ietekmēt tiesas secinājumus [..]” (LVA, 2745. f., 2. apr., 3. l., 348. lp.). Aizrādīts: “Tā, nopratinot lieciniekus Zaķi, Johansonu un citus, tiesai, konstatējot pretrunas vai nepilnības viņu liecībās, salīdzinājumā ar agrāk dotajām liecībām, bija jānoskaidro liecību grozīšanas iemesli, rūpīgi jāpārbauda vienas un otras viņa liecības un pēc to rūpīgas pārbaudes kopumā ar citiem lietā savāktajiem pierādījumiem attiecīgi jānovērtē,” (348. lp.). Liecību nesakritības nevērtēšanu tiesa ilustrēja, norādot: “Tā, liecinieks Zaķis iepriekšējās pārbaudes laikā liecināja, ka sarunā ar A. Siliņu pēdējais viņam teicis, ka viņš devis «galvojumu» par darba kolēģiem pirms viņu ārzemju brauciena [..]. Tiesā jau ir cita interpretācija. Liecinieks Zaķis liecinājis, ka viņš nevarot apgalvot to, ka Siliņš rakstījis galvojumus. Tiesa pat nav centusies šo pretrunu noskaidrot,” (348. lp.). Vēl, piemēram, minēts: “Liecinieks Johansons iepriekšējās pārbaudes laikā sīki un detalizēti liecināja par aģenta sadarbību ar VDK 1. daļas operatīvo darbinieku, kuram aģents bija uz sakariem. [..] Absolūti katrs savervētais aģents zinājis savu pseidonīmu. [..] Minētie liecinieka apgalvojumi tiesā jau izteikti citā interpretācijā, bet tiesa viņa agrāk izteiktos apgalvojumus likumā noteiktā kartībā nepārbaudīja,” (348.–349. lp.). Liecinieku lomu konkrētajā pārbaudes procesā vispārīgi raksturo sekojošais: “Lietas materiālu hronoloģiska nolasīšana to sašūšanas kārtībā jeb tikai dokumenta nosaukšana tiesas izmeklēšanas beigās neliecina par tajos minēto apstākļu izmeklēšanu. Pa lielākai daļai, izmeklēšanas beigās, kad notiek lietas materiālu izšķirstīšana (pārbaude) liecinieki vairs nepiedalās tiesas sēdē un viņiem vairs neko pajautāt vai precizēt nevar, līdz ar to tā ir formāla dokumentu pārbaude, nevis izmeklēšana. Kā tas redzams no tiesas sēdes protokola, neviens jautājums nevienam neticis uzdots, šādā veidā pārbaudot lietas materiālus [..],” (349. lp.).

Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija, novērtējot pirmās instances rīcību VDK dokumentu izvērtēšanā, secina: “No iepriekšējā pārbaudē dotajām VDK darbinieku liecībām varēja izdarīt secinājumu, ka aģents nevarējis nezināt savu pseidonīmu, par aģentu nedrīkstējis noformēt personu, kura tam nav piekritusi un iereģistrēt viņu žurnālā kā aģentu. Tiesa izdarījusi secinājumu, ka A. Siliņš, kaut arī viņš dokumentos reģistrēts nevis kā kandidāts, bet jau kā aģents, neticis vervēts, parakstu par savervēšanu nav devis un nav zinājis par viņa savervēšanu par aģentu ar segvārdu «Kalns». Šādus galēji pretējus secinājumus varēja izdarīt, pārbaudot vienus un tos pašus pierādījumus tikai tādēļ, ka netika vērtēts pats ziņu avots,” (349.–350. lp.). “No lietas redzams, ka VDK dokumenti, kas attiecas uz A. Siliņu, ietilpst vienotā LPSR VDK aģentūras uzskaites sistēmā un tos aizpildījuši un parakstījuši attiecīgajā laika periodā VDK strādājošie darbinieki un pati tiesa tos atzinusi par autentiskiem. No VDK dokumentu apskates izriet, ka tajos atrodamas LPSR VDK aģentu alfabētiskās uzskaites kartiņa (forma Nr. 3) uz Andreja Siliņa vārda un visi šajā kartiņā ierakstītie rekvizīti pilnīgi attiecas uz 5. Saeimas deputātu Andreju Siliņu. [..] Kaut arī tiesa pilnīgi atzina, ka VDK aģentūras reģistrācijas un uzskaites dokumenti, tajā skaitā arī Andreja Siliņa kā aģenta «Kalns» uzskaites kartīte un reģistrācijas žurnāls ir autentiski un atzina, ka dokumentu pārņemšanas laikā šo dokumentu viltošana nenotika un tā pat nebija iespējama, tomēr aģentūras reģistrācijas žurnālu tiesa neatzina par pierādījumu viņa sadarbībai ar LPSR VDK, jo žurnāla lapas neesot cauršūtas. Šāds tiesas atzinums ir nepareizs, jo žurnāla pēdējā lappusē norādīts, ka tajā ir sanumurētas, bet ne cauršūtas 100 lapas, tāpēc tiesa nepamatoti šo apstākli – žurnāla lapu necauršūšanu pieņēmusi par pamatu, lai šo žurnālu neuzskatītu par pierādījumu,” (350. lp.).

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija aizrādīja arī par aģenta darbības novērtējumu: “Par aģenta «Kalns» aktīvu darbību liecina vairāki fakti, taču tiesa tos atstājusi bez vērtējumu. Pirmstiesas pārbaudē un tiesas izmeklēšanā liecinieks Rakovskis apliecināja, ka viņš lasījis VDK aģenta «Kalns» ziņojumus. Bet uz ko tas norāda? Uz aģenta «Kalns» rakstisko ziņojumu esamību norāda VDK aģentūras novērošanas lieta «Sindikāts». 1975. gada plānā paredzēts ar aģenta «Kalns» palīdzību organizēt U. Ziemeļa iebraukšanu no Kanādas Latvijā, nolūkā U. Ziemeli savervēt sadarbībai ar LPSR VDK. No lietas redzams, ka A. Siliņš 1973/74. gadā bija ilgstoši Kanādā – 10 mēnešus. Nav grūti izsecināt, kāpēc A. Siliņam bija uzticēts 1974. gadā izpildīt šo uzdevumu, taču tiesa šiem apstākļiem nav devusi vērtējumu. Tiesa nav devusi nekādu vērtējumu ilgstošai A. Siliņa atrašanās VDK aģentūras tīklā, t.i. no 1972. gada līdz LPSR VDK likvidācijai 1991. gadā. No liecinieka Johansona, Anspaka u.c. liecībām redzams, ka ilgstoši aģents varējis atrasties VDK aģentūras tīklā tikai tāpēc, ka viņš sniedzis VDK nepieciešamo informāciju. Tikai no VDK aģentūras novērošanas lietas «Sindikāts» vien redzams, ka A. Siliņš ir sniedzis VDK informāciju no 1974.–1981. gadam. [..] Tiesa arī šiem apstākļiem nav devusi novērtējumu,” (350.–351. lp.).

Būtisks Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas secinājums arī citu pārbaudes lietu kontekstā: “No LPSR VDK bijušo darbinieku liecībām (Rudains [domāts Rudāns – K. J.] u.c.) redzams, ka aģenti nezināja un nedrīkstēja zināt, kāda dokumentācija tiek veidota no viņa sniegtās informācijas, tā bija stingri slepena dokumentācija. Sava patiesā statusa nezināšana, t.i. savervētās personas nezināšana par viņa dēvēšanu VDK dokumentos par «aģentu», nevar būt par pamatu, lai noliegtu šīs personas apzinātu sadarbību ar VDK,” (352. lp.). Tas pats sakāms arī uz sekojošo secinājumu: “No LPSR VDK bijušo darbinieku liecībām izriet, ka LPSR VDK 70., 80-gados priekšzīmīgi pildījusi pavēles, instrukcijas, nolikumus, tādēļ pretējs tiesas secinājums ir nepamatots,” (352. lp.). Konkrēti Andreja Siliņa sakarā tiesa secināja: “No liecinieka Zaķa liecībām, kā arī no citiem lietas materiāliem redzams, ka A. Siliņš no 1972. g.–1984.g. bija LVU Cietvietu fizikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā un bija pakļauts LVU vadībai. Augstākās izglītības ministrija A. Siliņa vadīto laboratoriju nepārraudzīja, tādēļ atzinums, ka A. Siliņš sakarā ar viņa tiešo darbu esot bijis pakļauts A. Dmitrijevam – VDK aģentu vervētājam, ir absurds (VDK darbinieki nedrīkstēja sev padotos darbiniekus iesaistīt par aģentiem),” (352.–353. lp.). Ievērojot to, ka lieta izbeigta pusratā, minētais Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas lēmums palicis bez ievērības tiesu praksē par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Turklāt sadarbības analīzes reducēšana uz fakta pierādīšanu liedzis noskaidrot vairākus būtiskus padomju totalitāri un autoritāti birokrātiskā varas mehānisma darbības aspektus, tostarp, tā ietekmi uz augstāko izglītību un zinātni un PSRS robežas šķērsošanas nosacījumus.

Jura Zaķa 1994. gada 13. septembra liecība, kas sniegta Siliņa pārbaudes lietas sakarā un kas reizē kalpojusi arī par pamatu 1996. gada 21. jūnija prokurora, tieslietu padomnieka Haralda Lauznas lēmumam par pārbaudes lietas Nr. 7/57 izbeigšanu sakarā ar Jura Zaķa atzīšanos (LVA, 2745. f., 2. apr., 67. l. (2. sējums), 52.–53. lp.), ir vēl viens uzskatāms piemērs, kad sadarbības fakta konstatēšanas process faktiski izniekojis iespējas ar konkrētas lietas palīdzību atklāt VDK nodarīto, to daudzpusīgi novērtēt un padarīt sabiedrībai pieejamu. Jura Zaķa uzraudzības lieta, lai arī sastāv no diviem sējumiem, tomēr satur tikai minēto, pirms aptuveni diviem gadiem sniegtu citas pārbaudāmās personas lietas sakarā Jura Zaķa liecību par sadarbības ar VDK apstākļiem. Diemžēl, Andreja Siliņa uzraudzības lietā minētās liecības nav, bet Jura Zaķa 2. sējumā esošā liecības kopija sliktās kvalitātes un cauršuvuma dēļ vietām ir grūti salasāma, tāpēc liecība citēta ar izlaidumiem:

“LVU Pusvadītāju fiziskas problēmu laboratorijā sāku strādāt līdz ar tās izveidošanu apmēram 1960. gadā, sākumā biju darbinieks; par laboratorijas vadītāju kļuvu 1968. gadā un biju tās vadītājs līdz 1978. gadam, kad laboratorija mainīja pakļautību no LVU uz LVU Cietvielu fiziskas institūtu, un es kļuvu par šī institūta direktoru. Līdz institūta izveidošanai laboratoriju pārraudzīja LVU zinātņu prorektors. Sākumā tas bija Edgars Jansons (pašlaik LU Ķīmijas fakultātes profesors), 1974. gadā viņu nomainīja Alberts Varslavāns (pašlaik LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors). Augstākās izglītības ministrija laboratoriju tieši nepārraudzīja, tikai caur universitāti. Laboratorijas darbinieku ārzemju zinātniskie komandējumi tika formēti šādi: no PSRS Augstākās izglītības ministrijas caur Latvijas attiecīgo ministriju uz LVU un mūsu laboratoriju nonāca piedāvājums braukt komandējumā. No laboratorijas darbinieku vidus paši izvēlējāmies to, kurš brauks. Tālāk viņam bija pārrunas LVU 1. specdaļā vai Ministru Padomes Zinātnes un jaunās tehnikas pārvaldē, kā «pareizi» jāuzvedas ārzemēs. Jāpiebilst, ka 1. specdaļā universitātē un MP pārvaldē runāt iznāca ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo viņi no pārvades nāca uz šīm pārrunām uz 1. specdaļu. Pārrunas bija nevis ar tiem 1. specdaļas darbiniekiem, kas bija LVU štatu sarakstos, bet tiem, kas nāca no MP pārvaldes, kas strādāja šajā pārvaldē. Patiesībā tie bija Valsts drošības komitejas virsnieki, kuri strādāja Ministru Padomē, lai legalizētos. Lai radītu sev civila darba «fonu», t.s. «zem jumta». Tāda pati nozīme bija LPSR Augstākās izglītības ministrijas Ārējo sakaru daļai, kad to izveidoja 70. gados, un tāds pats statuss bija viņas darbiniekiem. Šie darbinieki maskējās ar savu formālo piederību MP, ministrijai vai 1. specdaļai, lai nevienam neatklātu savu piederību VDK. Šie darbinieki kā VDK virsnieki stādījās priekšā tikai rektoram un arī zinātņu prorektoram, ja ieradās universitātē. Viņiem priekšā stādījās arī Universitātes kuratori no VDK. Pārrunu laikā šie darbinieki oficiāli nestādījās priekšā kā VDK darbinieki tiem, kurus gatavoja komandējumiem, bet noteica tēmas, kuras ir īpaši nozīmīgas padomju zinātnes un tehnikas attīstībai, un par kurām būs nepieciešams tuvāk painteresēties; šīs tēmas un jautājumus, cik zinu, noteica tikai mutvārdos, vismaz man tos noteica tikai mutvārdos. Šos uzdevumus dodot, tika piekodināts pēc atbraukšanas no ārzemju komandējuma sniegt šiem darbiniekiem uz šo uzdevumu atbildi, cik zinu, arī mutvārdos, dažreiz, t.i., tādos gadījumos, ja tika atvests un viņiem nodots kāds priekšmets, lieta (piem., minerāls, mikroelektronikas detaļas u.tml.), tai bija jāpievieno šīs lietas pašrocīgi rakstīts [..] un ieguves veids un vieta.

[..] zinātnieku minētajā MP pārvaldē parasti [..] viens un tas pats darbinieks. Manā gadījumā tas bija T. Putriņš, bet Andrejam Siliņam, [..] laboratorijas bijušajam darbiniekam un tagadējam [..] deputātam tas bija t. Dmitrijevs.

[..] Putriņa man bija parasts ierasties pirms ārzemju komandējumiem, kad viņš noteica viņu interesējošās [..] un pēc manas atgriešanās atkal ierados pie [..]. Speciāla atskaite universitātes 1. specdaļai vai [..] MP pārvaldei prasīta netika, bet, ieradies pie Putriņa, pēc viņa prasītiem punktiem sastādīju un parakstīju atskaiti, ko tūlīt atdevu viņam. Putriņš vaicāja, vai man ārzemēs radušies papildus [..] izdevumi pie to jautājumu noskaidrošanas, kas interesēja; tad viņš izmaksāja kādu noteiktu [..], dažreiz rubļos (apm. divdesmit pieci līdz piecdesmit), arī valūtā. Šie pabalsti vienmēr bija nedaudz [..] nekā tā laika zinātnieka vidējā darbalga. Šādas izmaksas atceros reizes trīs. Vai arī citiem izmaksāti šādi pabalsti, es nezinu, bet es domāju, [..] nevarēju būt vienīgais.

Pirms 1978. gada Putriņš reiz man lūdza [..] manu darba kolēģi, kurš gatavojās braukt [..] zinātniskajā komandējumā, uzrakstīt, viņa [..] galvojumu. Tajā bija kolēģa dzīves dati, [..], kādas valodas viņš prot, un ka tas [..] drošs un uzticams cilvēks, kuru var droši laist uz ārzemēm. Šo aprakstu uzrakstot, es viņu pēc Putriņa lūguma parakstīju nevis ar savu īsto uzvārdu, bet ar segvārdu «Ziemelis». Putriņš man teica, ka ar segvārdu jāparakstās tādēļ, lai gadījumā, ja šis dokuments nokļūtu nejauši kādās svešās rokās, neviens neuzzinātu, kas to patiesībā rakstījis. Segvārdu «Ziemelis» izvēlēties Putriņš ļāva man pašam, pats izvēlējos tādēļ, ka mana paraksta – uzvārda – pirmais burts arī ir «Z». Kam bija dots šis pirmais «galvojums», es neatceros. Šos «galvojumus» rakstīju un parakstīju Putriņa klātbūtnē viņa darba kabinetā Ministru padomē, vienmēr tos parakstīju ar minēto segvārdu.

Reiz sarunā ar A. Siliņu viņš man teica, ka arī viņš ir Ministru padomē devis līdzīgus «galvojumus» par darba kolēģiem pirms viņu ārzemju braucieniem. Vai viņš arī tos parakstīja ar segvārdu, es nezinu. Jāpiebilst, ka es kā «Ziemelis» parakstīju arī Putriņa prasītās atskaites pēc maniem ārzemju braucieniem un kvitējumus par naudas saņemšanu no viņa.

Reiz pēc kāda ārzemju komandējuma es tiku izsaukts uz universitātes 1. specdaļu, lai pastāstītu par kādu tās darbiniekus interesējošu zinātniska rakstura jautājumu; stāstīto tur pierakstīja kādā viņu norādītā burtnīcā. 1. specdaļa principā nenodarbojās ar atskaišu – zinātnisko atskaišu – pieņemšanu, tās bija jānodod zinātņu prorektoram, bet 1. specdaļa nodarbojās ar laboratorijā un citur universitātē izstrādājamo slepeno tēmu pārraudzību, un sadalīja universitātes personālu trijās «kategorijās»: pirmkārt, tajos, kurus nepielaida slepenām tēmām, otrkārt, tajos, kurus daļēji pielaida, tad tajos, kurus var pielaist visslepenākajām [..]. Es un A. Siliņš ietilpām 2. vidējā «kategorijā»,” (LVA, 2645., f., 2. apr., 67. l. (2. sējums), 34.-39. lp.).

Uzraudzības lieta nesatur informāciju, kas liecinātu, ka Jura Zaķa liecības būtu pārbaudītas, kaut vai konfrontējot ar Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva rīcībā esošajiem Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes pirmās daļas dokumentiem. Savukārt pētījuma tapšanas laikā par Latvijas Valsts arhīva rīcībā esošajiem Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes pirmo daļu[3] zaudēta pēdējā iespēja iztaujāt Juri Zaķi (1926–2017) gan par attiecīgo izpētes objektu, gan arī par sniegtajām liecībām. Tā, piemēram, būtu lietderīgi dzirdēt paskaidrojumus par to, kā liecībā izklāstītais korelē ar, piemēram, PSRS augstākās un vidējās speciālās izglītības ministra Vjačeslava Jeļutina 1967. gada 26. maija pavēles Nr. 61-с Par PSRS ministriju un resoru komandējumu organizēšanas pilnveidošanu3. punktā noteikto, ka rektoriem uzdots veikt atlasi un komandēt ar mērķi izpētīt ārzemju zinātnisko un mācību iestāžu sasniegumus par jautājumiem, kas atbilst zinātniskiem pamatvirzieniem, ko izstrādājusi zinātniski tehniskā padome un ko atbalstījusi PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas kolēģija un PSRS Zinātņu akadēmija; ka ārzemju braucienos nosūtāmi zinātnieki, kas ir “spējīgi cienīgi pārstāvēt padomju augstāko skolu un propagandēt PSKP politiku un Padomju valsts panākumus” (LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 12. lp.). Pavēles 4. punktā bija noteikts, ka rektoriem jāorganizē sistemātisku atskaišu noklausīšanos, turklāt mēneša laikā ministrijā jāiesniedz atskaite par komandējumu kopā ar informatīvu uzziņu publikācijai, kā arī ar augstākās mācību iestādes slēdzienu par konkrētiem priekšlikumiem, kā izmantojami pozitīvie rezultāti augstākās mācību iestādes darbā, kā arī citām rekomendācijām sakarā ar ārzemju brauciena rezultātiem(LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 12. lp.). Pavēle noteica atskaišu pieņemšanas un izskatīšanas sistēmu (LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 12.–13. lp.).[4] Būtu absurdi pieņemt, ka Juris Zaķis vai Andrejs Siliņš atskaites par ārzemju komandējumiem augstskolai vai ministrijai sniedza ar pseidonīmiem attiecīgi “Ziemelis” un “Kalns” vai bija atbrīvoti no šī pienākuma sakarā ar sadarbību ar VDK.

Savukārt “galvojumu” sakarā būtu lietderīgi iztaujāt Juri Zaķi par to, kā tas saskan ar LPSR augstākās un vidējās speciālās izglītības ministra Edgara Lindes 1977. gada 23. jūnija vēstulē Nr. 276-сс Par ierobežotu izbraukšanu uz ārzemēm norādītu, ka nepieciešams pastiprināt līdzekļus valsts noslēpuma saglabāšanas nolūkos, tai skaitā norādot uz to, ka personu, kas ir iepazīstinātas ar valsts noslēpumu, izbraukšana uz ārzemēm ir izņēmuma gadījumi. Virzot komandēšanai šādu personu, jārīkojas iepriekš noteiktajā kārtībā ar to izņēmumu, ka vēstulē ir gan jānorāda uz apstākli, ka konkrēto personu komandē tieši tādēļ, ka tā ir iepazīstināta ar valsts noslēpumu, kā arī jāpamato komandēšanas lietderība. Šādu vēstuli paraksta rektors, bet viņa prombūtnē zinātņu prorektors. Vēstulē jābūt norāde uz ziņu, kas satur valsts noslēpumu, sarakstu, bet nedrīkst izpaust šo ziņu saturu (LVA, 1340. f., 1a. apr., 50. l., 22. lp.). Visbeidzot, ministrs atgādināja, ka ar valsts noslēpumu iepazīstinātas personas nedrīkst doties tūrisma braucienā vai braucienā privātās darīšanās.[5] Ja rektors vai zinātņu prorektors sniedz ministrijai visaptverošu informāciju, cita starpā, arī par personu, ko komandē, tad absurdi būtu uzskatīt, ka tādu informāciju paraksta ar pseidonīmu. Ja papildus rektoram vai zinātņu prorektoram jāsniedz “galvojums”, turklāt ar pseidonīmu, tad kādā gan nolūkā šāds “galvojums” tiek sniegts un kāda ir šāda labdara atbildība, ja ar rektora vai zinātņu prorektora atbildību nepietiek. Turklāt svarīgi būtu bijis noskaidrot labdarības labu VDK.

Iepazīstoties ar uzraudzības lietās pieejamajām liecībām, kas sniegtas pirmstiesas izmeklēšanā, atklājas atšķirības liecinieku nopratināšanā. Tā, piemēram, Andreja Siliņa uzraudzības lietas sakarā pratinātais Juris Zaķis 1994. gada 13. septembra liecību sniedza Latvijas Universitātes telpās (LVA, 2645. f., 2. apr., 67. l. (2. sējums), 33. lp.), Zigfrīds Austers 1994. gada 8. septembra liecību sniedza Rīgas Traumatoloģijas institūtā (LVA, 2745. f., 2. apr., 3. l., 104. lp.). Savukārt VDK darbinieki, spriežot pēc tiem protokoliem, kur sniegta informācija par nopratināšanas vietu, pratināti prokuratūrā, piemēram, Valērijs Rudāns (89. lp.), Tālivaldis Putriņš (94. lp.), Gunārs Lapiņš (98. lp.). Apstākļi, kādos pratināti Edmunds Johansons 1994. gada 9. septembrī no plkst. 16.15 līdz 17.30 (42. lp.), Jānis Trubiņš 1994. gada 8. septembrī no plkst. 15.30 līdz 17.00 (50. lp.), Roberts Anspaks 1994. gada 9. septembrī no plkst. 20.00 līdz 21.30 (58. lp.), Andris Trautmanis 1994. gada 26. septembrī no 16.00 līdz 17.30 (32. lp.), dokumentāli nav fiksēti. Savukārt liecību sniegšanas laiks šķiet salīdzinoši īss, jo pratināšana notikusi ne tikai Andreja Siliņa, bet arī citu tobrīd pārbaudāmo personu sakarā un vispārīgas informācijas par VDK noskaidrošanai. Tā, piemēram, Andreja Trautmaņa liecība salīdzināma ar mācību līdzekli par VDK uzbūvi, dokumentu veidiem un to sagatavošanas priekšrakstiem un pamācību par to, kā lasāmi konkrēti VDK dokumenti (32.–41. lp.). Ja ievēro, ka vispārīga rakstura informācija bija iegūstama arī no pārņemtajiem VDK dokumentiem, sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas process faktiski ir izniekojis iespējas vispusīgi iztaujāt VDK darbiniekus, lai piešķirtu dokumentos un citviet pieejamajai informācijai konkrētas aprises.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstā pieejamās uzraudzības lietas ir būtisks izpētes avots, ievērojot to, ka tikai kopš 2018. gada 20. decembra pētniekiem dota iespēja pilnvērtīgi sākt VDK un padomju totalitāri un autoritāri birokrātiskās varas mehānismu vispusīgu izpēti. Uzraudzības lietas pretēji Ģenerālprokuratūras pārliecībai neatsver tieslietas pārbaudes lietās par sadarbību ar VDK, jo atšķiras tieslietās un uzraudzības lietās pieejamais dokumentu apjoms. Tās faktiski skatāmas kopā. Turklāt, kā tas redzams arī no rakstā minētā, tiesas vai prokuratūras nolēmumu rezolutīvās daļas nesniedz pat aptuvenu priekštatu atzīšanās iemesliem, kā arī pamatam sadarbības fakta konstatēšanai vai nekonstatēšanai. Lietas pētāmas to pilnībā, sevišķi lielu uzmanību pievēršot liecībām.

Ar viedokli *.pdf datnes veidā pilno versiju var iepazīties šeit.

Plašāka informācija, +37129777788, kristine.jarinovska@lu.lv.

[1] Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde 1994. gada 19. maijā: stenogramma. Pieejams: http://www.saeima.lv/steno/st_94/st1905.html

[2] Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde 1994. gada 24. februārī: stenogramma. Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html

[3] Sk. Krēsliņš, Uldis, Jarinovska, Kristīne. “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Pirmā daļa”. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43782/

[4] Sk. Krēsliņš, Uldis, Jarinovska, Kristīne. “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Pirmā daļa”. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43782/

[5] Sk. Krēsliņš, Uldis, Jarinovska, Kristīne. “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Pirmā daļa”. Pieejams: www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43782/

 

May 2, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisu svarīgākā un vērtīgākā daļa

Avots: https://www.pietiek.com/raksti/cekas_maisu_svarigaka_un_vertigaka_dala


Mēs esam dzirdējuši čekas upuru, pašu ziņotāju un čekas darbinieku liecības. Tās nereti ir pretrunīgas, un kopainu grūti atrast. Daži no svarīgākajiem jautājumiem – vai bija iespējams izvairīties no čekas tvēriena? Vai PSRS sabrukums un Latvijas neatkarības atjaunošana bija likumsakarīgs rezultāts, nejaušību virkne vai arī kāda lielāka plāna sastāvdaļa? Un pats galvenais – vai PSRS mantojums ir pilnībā pazudis, jeb citiem vārdiem – vai nav pazīmes, ka sākas demokrātijas erozija ne tikai Krievijā, bet arī Eiropas Savienībā? Atbildes mēs atradīsim vienīgi tad, ja rūpīgi atcerēsimies tā laika notikumus. Viss sākās un izšķīrās impērijas centrā – PSRS galvaspilsētā Maskavā.

PSRS formāli sabruka 1991. gadā, bet izšķiroši procesi sākās 70., 80. gadu mijā. Ārēji par to nekas neliecināja. Pat ASV 20. gadsimta ārpolitikas guru Henrijs Kisindžers reiz atzina, ka paredzējis PSRS sabrukumu, bet domājis, ka tas notiks krietnus desmit gadus vēlāk. PSRS, protams, bija ideoloģiski un ekonomiski kropls veidojums, bet tā pamati bija cieši iebetonēti stingrā autokrātiskā, gerontokrātiskā režīma birokrātijas betonā. Pat vairāk nekā mēs šodien iedomājamies. Daudziem tas šķitīs pārsteidzoši, bet čekas ietekme un varenība tad bija vēl lielāka nekā Staļina totalitārisma laikos.

PSRS kopš 1964. gada valdīja kompartijas līderis Leonīds Brežņevs, kurš vairījās no jelkādām reformām, bet bija prasmīgs administrators un varas balansa virtuozs. Paradoksālā kārtā viņa vara nekad nebija tik liela kā pašreizējam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Viņam bija jārēķinās ar partijas augstākā orgāna Politbiroja locekļu viedokļiem. Būtiskākie lēmumi tika pieņemti koleģiāli balsojot. Tas bija šaurs kompartijas elites loks, apmēram tikpat veci vīri, kuri bija apmierināti ar Brežņeva sistēmu, jo tā garantēja viņiem zināmu drošību un stabilitāti. Komunistiskās valsts visaugstākajā līmenī iespēja mierīgi nomirt savā gultā no vecuma bija sasniegums. Viņi labi atcerējās Staļina laikus, kad neviens nevarēji būt drošs par rītdienu. Īpaši politiskā elite. Beigās Brežņevs kļuva par šīs iekārtas ķīlnieku – vecie vīri neļāva viņam pamest posteni pat tad, kad viņš fiziski vairs nebija spējīgs strādāt. Brežņevs jau bija vecuma kaišu sagrauts cilvēks, biedri apmēram tādi paši. Tas, protams, vēl vairāk novājināja jau tā ideoloģiski sastindzināto valsti un tās ekonomiku.

Raksturojot dzīves līmeni Padomju impērijā, britu vēsturnieks Tonijs Džads (Tony Judt, 1948-2010) rakstīja, ka „1979. gadā pircējam Vašingtonas apgabalā būtu jāstrādā 12,5 stundas, lai varētu iegādāties vispārējo „grozu” ar pamata pārtiku (desas, piens, olas, kartupeļi, tēja, alus un tā tālāk). Tāds pats grozs „maksātu” 21,4 darba stundas Londonā, bet Maskavā 42,3 – par spīti augstajai subsīdiju pakāpei”. Protams, jāatceras, ka Padomijas cilvēkiem šīm darba stundām vēl bija jāpieskaita stundas, kas tika pavadītas, meklējot šos produktus, stāvot rindās. Ekonomiski PSRS varēja raksturot kā tipisku petrokrātiju – tā balstīja savu neefektīvo ekonomiku, pārdodot naftu, gāzi un citus dabas resursus. Tas beigās to padarīja pilnībā atkarīgu no šo resursu cenām pasaules tirgos. 80. gados, kad naftas cena burtiski nogāzās, situācija kļuva pavisam kritiska.

Bet tas pats par sevi vēl nevarēja būt izšķirošs iemesls, lai režīms sabruktu. Mūsdienās redzam, ka, piemēram, Ziemeļkoreja spēj eksistēt vēl briesmīgākā ekonomiskajā situācijā.

Pašsabrukšanas procesi sākās tur, kur to varēja gaidīt vismazāk. Toreizējais PSRS Valsts drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs, pats to neapzinādamies, bija iekustinājis procesus, kas sagrāva PSRS nākošo desmit gadu laikā. Ironiski, jo Andropovs svēti ticēja komunistu režīmam, pamatoti tika uzskatīts par idejiskāku komunistu nekā pats Brežņevs. Viņš bija uzmanīgs, prasmīgs un mērķtiecīgs birokrāts. Piedevām teju vai paranoiski baidījās no Rietumiem. Savas karjeras sākuma posmā viņš bija PSRS vēstnieks Ungārijā tieši 1956. gada pretpadomju sacelšanās laikā. Liecinieki stāsta, ka viņš esot bijis šokēts, redzot, kā ungāru dumpinieki kāra režīma drošībnieku līķus pie laternu stabiem. Andropovs bija tieši tas, kurš uzstāja un panāca, ka Maskava dumpi apspieda ar nežēlīgu, brutālu spēku. Sākotnēji Maskavā bija nolemts izvest karaspēku un mēģināt rast kompromisu ar jaunajiem Ungārijas līderiem.

1967. gadā Andropovs tiek iecelts par PSRS VDK vadītāju. BBC pētījumā norādīts, ka Brežņevs viņu iecēla šajā amatā tādēļ, ka viņš neesot piederējis nevienam no valdošajiem grupējumiem, ticis uzskatīts par salīdzinoši vāju figūru augstākajā nomenklatūrā. Pēc bēdīgās pieredzes Staļina lielā terora laikā un tam sekojošās galvenā čekista Lavrentija Berijas varas uzurpēšanas, vadošie komunisti centās turēt čeku stingrā partijas Politbiroja uzraudzībā.

Piedevām Brežņevs, būdams varas līdzsvara meistars, sadalīja atbildību par iekšējo drošību diviem savstarpēji konkurējošiem grupējumiem. Paralēli VDK viņš ļāva izvērsties savam senajam līdzgaitniekam PSRS iekšlietu ministram Nikolajam Ščolokovam. Abu organizāciju – VDK un Iekšlietu ministrijas – vadītāji viens otru nevarēja ciest un centās padarīt katrs savu drošības iestādi pēc iespējas varenāku. Ja PSRS kaut kur pastāvēja sīva konkurence, tad starp abām šīm organizācijām. Čekai bija kategoriski aizliegts vervēt ziņotājus Iekšlietu ministrijā vai tai pakļautajā milicijā, bet tai savukārt bija kategoriski aizliegts aizturēt čekistus. Abi nopietni uzlaboja darba apstākļus savās organizācijās – atalgojumu un tehnisko bāzi. Pirms tam čekā intelektuālais līmenis nebija pārāk augsts, bet milicijā vispār strādāja tādi, kuri neko citu nemācēja. Abu organizāciju vadītāji krietni nopūlējās, lai situāciju kardināli mainītu. Viņi izmantoja arī modernās sabiedrisko attiecību metodes – kino un TV parādījās neskaitāmas filmas par varonīgajiem čekistiem un pašaizliedzīgajiem miličiem. Papildus Andropovs čekistiem bija nodrošinājis dažādas privilēģijas.

Andropovs pamatīgi izvērsa čekas ietekmes tīklu, pat plašāku nekā Staļina laikā. Tad reģionos katrā rajonā bija viens čekists, bet Andropova laikā tajos tika izveidotas čekas nodaļas. Teju katrā lielākajā uzņēmumā, organizācijā, augstskolā, institūtā bija čekas pārstāvis. Īpašu uzmanību viņš pievērsa intelektuālajai jaudai. Darbam čekā tika vervēti labākie studenti, dažādu jomu izcilnieki. Ar laiku čeka kļuva par elitāru, prestižu režīma iestādi – ietekmīgu un visvarenu. Andropovs stingri raudzījās, lai viņa organizācijā nebūtu korupcijas un citu pārkāpumu. Viņš panāca, ka faktiski neviens kaut cik atbildīgs ierēdnis netika iecelts amatā bez čekas sankcijas. Tiesa, tas radīja zināmu korupcijas slāni arī čekā, jo viņu lēmumi varēja ietekmēt cilvēka karjeru, un tas padarīja čekistus par „vajadzīgiem” cilvēkiem, ar kuriem jāprot uzturēt labas attiecības. Tāpat čeka plaši izvērsa savu darbību arī ārzemēs.

Čeka bija kļuvusi par elitāru, slepenu, cieši noslēgtu brālību. Tomēr tās augstais intelektuālais līmenis bija viens no PSRS sabrukuma priekšvēstnešiem. Čekisti ļoti labi zināja patieso situāciju PSRS, viņiem bija pieejama aizliegtā literatūra, viņi varēja salīdzināt savu dzīvi ar dzīves apstākļiem ārzemēs, tai skaitā „pūstošā” kapitālisma zemēs. Un čekisti labāk par visiem redzēja un saprata, ka patiesībā sapuvusi ir Padomju Savienība. Intelekts neļāva aizmiglot skatu propagandas klišejām, viņi saprata, ka PSRS ir bezcerīgi izkurtējusi sistēma. Daļa no čekistiem bija pavadījuši ilgas stundas sarunās ar režīma kritiķiem. Tas nevarēja palikt bez sekām.

Viņi apzinājās, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas un ka ar šīm pārmaiņām paši var padarīt savu dzīvi daudz drošāku un daudzos gadījumos arī bagātāku. Čekistiem varēja pārmest daudz ko, bet ne cietpaurību un dogmatismā sasaldētu fanātismu. Vismaz daļa no čekistiem nojauta, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams, tāpat vismaz daļa no viņiem apzinājās, kādas iespējas tas pavērtu, ja notvertu pareizo mirkli pie resursu pārdales. Un tāpat daļa no viņiem apzinājās briesmas, kas draudētu, ja viņi nelokāmi paliktu bankrotējušas sistēmas drupās.

Andropova laikā Padomju sistēma vēl bija monolīta un čeka uzticami kalpoja kompartijai, bet vēlāk – Gorbačova reformu laikā – čekistu rīcība nereti bija divdomīga. Vismaz daļa bija uzsākusi īpatnēju dubultspēli. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ neizdevās konservatīvo komunistu pučs 1991. gada augustā. Čekisti vairs nerāvās akli pildīt režīma pavēles. Apvērsuma laikā tam bija būtiska nozīme. Agrākie Staļina laika neizglītotie, brutālie, fanātiskie čekisti, aci nemirkšķinot, būtu noslīcinājuši asins jūrā Borisa Jeļcina demokrātisko pretošanās kustību. Andropovs bija radījis organizāciju, kurā intelekts un vēss politiskais aprēķins ņēma virsroku pār asinskāru fanātismu. Bet 80. gadu sākumā līdz tam vēl bija tāls ceļš ejams.

Šobrīd Krievijā ir populāra sazvērestības teorija, ka Andropovs ar Gorbačovu un čeku izauklējuši kādu īpaši izsmalcinātu PSRS ilgtermiņa demontāžas plānu. Šādai versijai tomēr nav droši ticamu pierādījumu.

Andropovs bija viens no reakcionārākajiem Padomju impērijas vadītājiem. Viņš radīja plaši izmantoto terminu „ietekmes aģents”, kas bija daudz plašāk interpretējams jēdziens nekā spiegs. Spiegošanu vismaz kaut kā vajadzēja pamatot un pierādīt, bet par „ietekmes aģentu” varēja apsūdzēt teju ikvienu, kurš bija aizdomīgs vai neērts režīmam. Andropova laikā sāka praktizēt aktīvu disidentu vajāšanu, režīmam nevēlamo slodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās, izsūtīšanu uz ārzemēm. Tieši viņš panāca, ka no PSRS padzina Solžeņicinu, bet Saharovu izsūtīja iekšējā trimdā Padomju Savienībā. Andropovs, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, neaizrāvās ar masu represijām, to Brežņevs un viņa politbirojs nevēlējās atkārtot. Tā vietā viņš izmantoja, kā pats stāstīja, baļķu pludinātāju metodi, kuru bija jaunībā noskatījies dzimtajās vietās. Viņš teica, ja kaut kur izveidojies baļķu sastrēgums, tad jāatrod sastrēguma vieta un precīzi jāizķeksē tie daži baļķi, kas traucē plūdumam. Tieši tā arī darbojās čeka – ar savu visaptverošo tīklu ātri identificēja iespējamo problēmu personu loku un ar ķirurģisku precizitāti vienkārši neitralizēja. Tā varētu būt atbilde uz jautājumu – vai čekai varēja pretoties, atteikties no sadarbības? Lielākajā daļā gadījumu tas nebija iespējams – kontrole bija totāla, un izredzes nepamanīti darboties pret režīmu bija faktiski neiespējamas. Labi izglītotie čekisti, rekrutēti no augstskolu izcilniekiem, bija augsti sava amata profesionāļi un vairumā gadījumu atrada veidu, kā pielauzt cilvēkus kalpot viņiem. Protams, katrs gadījums bija individuāls – dažs tika salauzts ar šantāžas palīdzību, cits vienkārši dažādos veidos uzpirkts, cits iedzīts bezizejas stūrī. Protams, bija izņēmumi, bet arī tos čeka izmantoja, kā vispārējas iebiedēšanas piemērus, kas notiek ar tiem, kas pretojās. Mūsdienās ir cilvēki, kuri dižojas, ka viņi jau nekad nebūtu sadarbojušies vai lepni atteikuši. Te jāatceras, ka darīšana bija ar ļoti jaudīgu, visaptverošu un rafinētu organizāciju. Ja viņiem patiešām kādu vajadzēja savervēt, tad viņi atrada veidus, kā to izdarīt, un, ja tas neizdevās, tad atrada veidu, kā šos cilvēkus sabradāt, neitralizēt. Protams, bija gadījumi, kad čekisti gluži vienkārši saprata, ka persona nav pārāk bīstama un savu pūļu vērta.

1979. gadā Andropovs – pats to neapzinādamies – iedzina vēl vienu smagu ķīli Padomju režīma stabilitātē. Tieši viņš bija viens no tiem Politbiroja locekļiem, kurš pierunāja svārstīgo Brežņevu iebrukt Afganistānā. Visdrīzākais, ka viens no iemesliem bija Andropova paranoiskais aizdomīgums – bailes no „kapitālistu sazvērestībām”. Šī avantūra vēl vairāk iedragāja PSRS reputāciju, turklāt uzlika nepanesami smagu slogu jau tā novārdzinātajai ekonomikai. Bet tajā brīdī viņš to nenojauta. Tāpat kā to, ka ir pieķēries nākamajam PSRS kapracim, kuru patiesībā bija noskatījis kā Padomju Savienības jauno cerību un glābēju. Ar Mihailu Gorbačovu Andropovs iepazinās 60. gadu beigās, kad atpūtās Stavropoles novada populārajā sanatorijā „Krasnie Kamņi” (Sarkanie akmeņi). Padomju pieklājības rituāli noteica, ka vietējam komunistu līderim (kāds tur bija Gorbačovs) jāapciemo un jāizrāda cieņa ciemos atbraukušam Maskavas varas vīram. Sabiedriskais Gorbačovs ātri iepatikās uzmanīgajam, citādi ļoti atturīgajam Andropovam.

Šī tikšanās ar Gorbačovu izrādījās liktenīga visai impērijai. Gorbačovs jau toreiz bija ļoti enerģisks un spējīgs ātri iepatikties teju ikvienam sarunu biedram. Viņš mācēja klausīties un sevī savienoja divas PSRS reti savietojamas īpašības – enerģisks partijas birokrāts un intelektuālis. Vai viņš tiešām bija intelektuālis, par to domas dalās vēl mūsdienās. Bet Andropovs viņā saredzēju cilvēku, kurš sevī iemiesoja nākotnes PSRS vadītāja cerību – jauns, enerģisks, domājošs, kompartijas birokrātijai lojāls biedrs. Turpmākajos gados Andropovs darīja visu, lai Gorbačovu pārceltu uz Maskavu un tuvinātu PSRS varas olimpam. Tas nebija pārāk viegli, jo Brežņevs un viņa līdzgaitnieki greizsirdīgi uzmanīja, lai kāds no politbiroja nesakoncentrē pārāk daudz sev lojālu vīru varas virsotnē. Varas balanss bija viņu izdzīvošanas spēle burtiskā nozīmē. Tieši tā reiz Staļins bija izvirzījies cīņā par varu, koncentrējot augstākajos ešelonos kritisku masu ar saviem atbalstītājiem un ar to palīdzību padzenot no skatuves konkurentus. Lielākā daļa no viņiem beidza savu dzīvi čekas pagrabos, neizglābās pat uz Meksiku aizmukušais Trockis, kuram čekas atsūtītais aģents sašķaidīja galvu ar ledus cirtni. Neviens no Kremļa dinozauriem nevēlējās riskēt ar šāda scenārija atkārtošanos.

Andropovs šaurā lokā bieži pieminēja Gorbačovu kā jaunās paaudzes komunistu cerību. Tomēr viņa karjeru tas lobēja ārkārtīgi neuzkrītoši un uzmanīgi, bet mērķtiecīgi. Un 1980. gadā Gorbačovs jau bija kļuvis par Kompartijas Politbiroja locekli. Viņa atbalstītāju lokam bija pievienojušies arī ārkārtīgi ietekmīgais kompartijas galvenais ideologs Mihails Suslovs un ilggadējais ārlietu ministrs Andrejs Gromiko.

1982. gadā Brežņevs nomira un augstāko varu pārņēma Andropovs. Var gari un plaši diskutēt par viņa nesekmīgajiem reformu mēģinājumiem, bet no Latvijas čekas maisu konteksta ir jāpievērš īpaša uzmanība citam notikumam. Kļūstot par PSRS vadītāju, viņš nekavējoties izsludināja vispārēju cīņu pret korupciju. Protams, tam bija arī objektīvi iemesli, bet Andropovs to izmantoja arī pilnīgai varas konsolidācijai. Jau pēc mēneša viņš panāca sava ienaidnieka, iekšlietu ministra Ščolokova atlaišanu. Viņš tika apvainots nopietnos korupcijas noziegumos. Drīz čekisti burtiski pārņēma kontroli pār visu PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmu, miliciju. Būtībā tā tika sagrauta, notika tīrīšanas, kādas nebija pieredzētas kopš 1937. gada – tūkstošiem augstāko milicijas vadītāju tika izmesti no darba, viņu vietā nāca čekisti. PSRS kļuva par čekas kontrolētu impēriju. No šī viedokļa raugoties ir jāsaprot, ka izvairīties no čekas tvēriena kļuva teju neiespējami. Īpaši ņemot vērā Andropova paranoisko naidu pret visa veida disidentiem, nacionālo pretošanās kustību dalībniekiem, režīma īstiem vai iedomātiem kritiķiem. 1983. gada sākumā Latviju okupējušais režīms bija pārvērties par totālu čekas impēriju ar nepieredzēti plaši sazarotu, rafinētu un jaudīgu tīklojumu. Ar šo režīmu varēja vai nu mēģināt sadzīvot, vai arī neizbēgami nonākt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Čeka kontrolēja pilsoņus teju orveliskā mērogā. Te arī var meklēt skaidrojumu, kāpēc tik daudzi bija nokļuvuši čekas tīklos. Nav šaubu, ka kādam izdevās atteikties no sadarbības, bet visbiežāk tas bija mafijas filmām raksturīgais „piedāvājums, no kura atteikties nav iespējams”. Tas nav mēģinājums attaisnot ziņotāju rīcību, bet gan uz vēstures faktiem balstīts tā laika situācijas izklāsts.

Te svarīgi saprast vēl vienu ar Andropovu saistītu mītu. Krievijā nereti tiek spekulēts ar domu, ka, noturēdamies pie varas, viņš varēja reformēt PSRS pēc Ķīnas modeļa un tā gūt sekmes – vienlaicīgi liberalizēt ekonomiku un saglabāt partijas diktatūru. Līdzīgi tiek runāts, ka to varēja izdarīt arī viņa pēctecis Gorbačovs. BBC pētnieki šādu iespējamību noraida, jo situācija tā laika Ķīnā un PSRS bija pārāk atšķirīgas, lai šāds plāns sekmētos.

Andropova valdīšanas laiks ilga tikai no 1982. gada novembra līdz viņa nāvei 1984. gada februārī. Viņa vietā par PSRS vadītāju kļuva Brežņeva uzticamais līdzgaitnieks Konstantīns Čerņenko – vēl vecāks un tikpat vārgs kā Brežņevs. Tiek uzskatīts, ka vara netika automātiski nodota Gorbačovam tikai tādēļ, ka viņš tobrīd bija pēc kompartijas nomenklatūras mērauklām pārāk jauns. Bet jau tobrīd bija skaidrs, ka viņš būs nākamais vadītājs pēc Čerņenko, kurš pats pavēlēja, ka tieši Gorbačovs vadīs politbiroja sēdes viņa prombūtnes laikā. Daži no vadošajiem biedriem iebilda, bet Čerņenko strupi atteica, ka tā nolēmis. Viņš arī neko nepasāka, lai mazinātu čekas uzblīdušās varas izplešanos. Pēc nepilna gada nomira arī Čerņenko. Bija pienācis Andropova iecerētā PSRS reformētāja un glābēja Mihaila Gorbačova laiks. Tālāko notikumu kontekstā jāatceras, ka čeka lieliski zināja, ka viņš ir Andropova cilvēks, tātad viņu elitārās brālības vadoņa īpaši izraudzīts. Piedevām viņš mantojumā no Andropova bija saņēmis arī izmeklētu intelektuāļu grupējumu, nosacītu domnīcu.

Tomēr arī Gorbačovs pašā sākumā nebija gatavs nopietnām reformām. To vietā viņš piedāvāja lozungus, kas, rūpīgāk ieskatoties, bija nekas vairāk kā plāksteris mironim. Nebija nekādu pazīmju, ka viņam ir nopietns redzējums vai plāns brūkošās impērijas glābšanai. Bet situācija bija kļuvusi absolūti kritiska – Andropovs ar biedriem bailēs no „kapitālistiskajiem imperiālistiem” bija nesamērīgi uzaudzējis militāro industriju, naftas cenas bija sabrukušas, un sistēmas pilnīgs bankrots bija tikai laika jautājums. Piedevām vecā komunistu gvarde joprojām pretojās jelkādām puslīdz nopietnām reformām.

Lai vājinātu savu oponentu pozīcijas, Gorbačovs pavēra sistēmas katla vienu ventili – atslābināja kontroli pār medijiem. Viņš izsludināja tā dēvēto „glasnostj” politiku jeb lielāku atklātību. Viņš, iespējams, bija maz lasījis Bībeli un nezināja Jāņa evaņģēlija sākumā rakstīto – „Iesākumā bija Vārds…” Šis Gorbačova solis bija sākums „Ļaunuma impērijas” beigām. Autoritāras iekārtas spēj pastāvēt tikai un vienīgi, ja ir absolūta kontrole pār visu, īpaši par domas un vārda brīvību. Brīvā doma, reiz izrāvusies no cieši noslēgtā sistēmas katla, to beigās arī sagrāva. Vaļā neizbēgami tika parauti arī pārējie ventiļi, un Gorbačovam nekas cits neatlika, kā improvizējot mēģināt saglābt nesaglābjamo.

1987. gadā notika vēl kas zīmīgs. Kompartijas vadošo biedru lielajā sapulcē Plēnumā Gorbačovu negaidīti un asi sāka kritizēt Maskavas pilsētas kompartijas pirmais sekretārs Boriss Jeļcins. Kāpēc viņš to darīja, versijas atšķiras. Pats Gorbačovs un vairāki vēsturnieki uzskata, ka kompartijas vecā elite Jeļcinu bija sakūdījusi cerībā, ka viņu atbalstīs partiju nodaļu vadītāji. Tas būtu labs veids, kā Gorbačovu atcelt no amata kā partijas uzticību zaudējušu. Tomēr partijnieki beidzamajā mirklī nobijās nostāties Jeļcina pusē. Viņš jutās pazemots un nodots, pat nonāca slimnīcā, pēc dažādām versijām – ar sirdslēkmi vai pēc pašnāvības mēģinājuma. Vēlāk mēģināja nožēlot grēkus, bet viņam netika piedots. Vietu nomenklatūrā Jeļcins saglabāja, bet viņu pazemināja amatā, faktiski atstūma. Drīz viņš kļuva par aktīvu vecās elites un arī Gorbačova kritiķi, būtībā ienaidnieku. 1990. gadā viņš tiek ievēlēts Krievijas Federācijas Augstākajā padomē, kļūst par tās vadītāju un mērķtiecīgi virzās Krievijas neatkarības pasludināšanas virzienā. Viņš ir kļuvis par visu liberālo spēku simbolu un līderi Krievijā.

1990. gadā Jeļcins partijas kongresā vēlreiz asi kritizē Gorbačovu un demonstratīvi pamet kompartiju. Iepriekš viņa vadītais Krievijas parlaments bija lēmis, ka Krievijas likumi stāv pāri Padomju Savienības likumiem. Tādā veidā viņš faktiski mērķtiecīgi grauj Gorbačova varas bāzi. Padomju Savienības kontrolē paliek aizvien mazāk un mazāk varas resursu. Pēc Padomju armijas uzbrukumiem 1991. gada janvārī Latvijas un Lietuvas valdības iestādēm Jeļcins atklāti nostājas mūsu valstu pusē, faktiski atzīstot mūsu tiesības pašnoteikties. Šī situācija ir būtiska no tā viedokļa, ka 1987. gada Jeļcina dumpja mēģinājums un izgāšanās faktiski radīja izšķirošus priekšnosacījumus mūsu neatkarībai. Ir pamats uzskatīt, ka lielā mērā viņa aktīvās rīcības pamatā bija personīgo rēķinu kārtošana ar Gorbačovu un viņa oponentiem no vecās gvardes. Tikpat labi Jeļcinu varēja apžēlot, tad viņš būtu saglabājis augsto vietu Maskavas kompartijas vadībā un nebūtu ieguldījis tādu enerģiju Gorbačova varas bāzes sagraušanā. Šī ir kārtējā epizode, kad viens lēmums varēja vēstures ratu pagriezt mums nelabvēlīgā virzienā. Jeļcina naids, aizvainojums un ambīcijas pavisam drīz nospēlēs izšķirošu lomu PSRS pilnīgā sagrāvē.

Tikmēr vēl 1990. gadā izskatījās, ka Gorbačova reformētās PSRS plānam vēl ir cerības. Čekas sistēma uzmanīgi vēroja procesus un šķietami saglabāja kontroli pār notiekošo. Iepriekšējos gados masveidā savervētie ziņotāji bija visās sabiedriskajās organizācijās, tai skaitā neatkarības kustībās. Baltijas valstis demonstrēja skaidru vēlmi atdalīties, arī Latvijas vēl Padomju okupācijas režīma parlaments bija ievēlēts brīvās vēlēšanās un nobalsojis par neatkarības atjaunošanu. Tas pats notika arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr, godīgi sakot, mums nebija nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Neviena no rietumvalstīm negrasījās mūs atbalstīt. Tieši pretēji – mums skaidri un gaiši lika saprast, ka tiks atbalstīta Gorbačova iecerētā reformētā, demokrātiskā PSRS. Vēl 1991. gada 1. augustā savā runā Kijevā to skaidri un gaiši atzina ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais. Vienīgais, kurš kaut ko mēģināja bilst mūsu labā, bija Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Bet viņu ātri un kolektīvi apklusināja ne tikai Padomju diplomātija, bet arī mūsu vēlākie draugi un sabiedrotie. Ne 1990., ne 1991. gada pirmajā pusē pasaulē nevienam nebija vēlmes atzīt mūsu neatkarības atjaunošanu.

Gorbačovs tikmēr ar saviem līdzgaitniekiem un lielāko republiku vadītājiem ir sagatavojuši jaunu Savienības līgumu. Mazliet negribīgi Gorbačovs tajā ir iekļāvis punktu par republiku iespēju izstāties no reformētās PSRS. Tas ir priekšpēdējais trauksmes signāls komunistu vecajai, konservatīvajai gvardei. Cik noprotams, tad Gorbačova un viņa līdzgaitnieku plāns bija piedāvāt republikām, tai skaitā Latvijai, pseidoneatkarību – lielāku autonomiju, tā dēvēto suverenitāti. Patiesībā neatkarības fikciju. Ņemot vērā augsto čekas aģentu koncentrāciju visās neatkarības kustībās, iespējams, ka bija plāns, kā šo ideju iesmērēt cienījama kompromisa veidā.

Tālākie notikumi jau attīstās lavīnveida ātrumā. 29. jūlijā Gorbačovs, Jeļcins un Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs apspriež ideju par konservatīvo PSRS varas vīru – premjera Valentīna Pavlova, čekas vadītāja Vladimira Krjučkova, aizsardzības ministra Dmitrija Jazova un iekšlietu ministra Borisa Pugo – nomaiņu pret liberālākiem politiķiem. Čeka šo sarunu ieraksta un minētie vīri drīz vien zina par viņiem paredzēto likteni. 31. jūlijā Savienības līguma projekts ir gatavs un tiek nolemts, ka 20. augustā to parakstīs.

6. augustā čekas vadītājs Krjučkovs ar domubiedriem sāk izstrādāt jau iepriekš iecerētā apvērsuma plāna detaļas. Daži armijas vadītāji iebilst ārkārtas stāvokļa ieviešanai pirms Gorbačova, Jeļcina un Nazarbajeva iecerētā Savienības līguma parakstīšanas. Krjučkovs paziņo, ka „pēc 20. augusta būs par vēlu”. Līdz 17. augustam apvērsuma plāns ir izstrādāts. 18. augustā sazvērnieki sāk rīkoties. No rīta Krjučkovs čekas centrālajā mītnē sasauc sapulci, pavēl īpašai čekistu grupai doties uz Igauniju, Latviju, Lietuvu. Viņš izsniedz savam vietniekam Valērijam Ļebedevam sarakstu ar 69 neatkarības kustības vadītāju vārdiem, liek viņus izsekot un pēc pavēles saņemšanas arestēt. Citai čekas nodaļai liek ieņemt pozīcijas pie Jeļcina vasarnīcas un arī pēc pavēles saņemšanas viņu apcietināt. Cita grupa ar aizsardzības ministra lidmašīnu aizlido uz Krimu, kur tobrīd atpūšas PSRS prezidents Gorbačovs. Viņu uzdevums ir pierunāt viņu atkāpties. Gorbačovs to atsakās darīt, pēc tam viņa vasarnīcai tiek atslēgti visi sakari ar ārpasauli un viņš tur tiek faktiski ieslodzīts.

19. augustā sešos no rīta Centrālā TV tiek izziņots ārkārtas stāvoklis un Gorbačova atcelšana no amata „veselības stāvokļa dēļ”. Tiek paziņots, ka varu PSRS pārņem PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs un Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja. Tieši tajā brīdī par apvērsumu uzzina Jeļcins. Viņš steigšus ar saviem domubiedriem sacer un izplata paziņojumu, kurā nosoda apvērsumu un paziņo, ka tas ir nelikumīgs. Čekas specvienība ir aplenkusi Jeļcina rezidenci, bet nesaņem pavēli viņu apcietināt. Tā ir vēl viena epizode, kas būtībā izšķir mūsu tālāko likteni. Bez Jeļcina pretošanās kustība būtu apslāpēta jau iedīglī. Viņš steidzīgi dodas uz Krievijas parlamentu, kur desmitu tūkstošu atbalstītāju aizsargāts, izveido pretošanās centru. Zīmīgi, ka Jeļcins faktiski atkārto Rīgas un Viļņas pretošanās scenāriju, ap viņu pulcējas reformas atbalstošie pilsoņi, tiek celtas barikādes. Apvērsuma dalībnieki pamazām zaudē iniciatīvu un kontroli. Vienīgajā sazvērnieku publiskajā preses konferencē visa pasaule redz, ka viņu līderim Janajevam trīc rokas. Tomēr īpašas armijas vienības ir aplenkušas Krievijas parlamentu, čekas specvienībām ir pavēlēts sagatavoties to ieņemt. Kādā no kritiskajiem brīžiem Jeļcins savu tuvāko drošībnieku pierunāts gatavojas pamest parlamentu, lai patvertos ASV vēstniecībā. Ir liecības, ka viņš jau bija aizgājis līdz auto un gatavojās kāpt tajā. Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Ruslans Hasbulatovs, saprotot, ka bez Jeļcina pretošanās var izgāzties – īpaši, ja viņš patversies ASV vēstniecībā – atsakās doties līdzi. Jeļcins, mirkli svārstījies, tomēr izlemj palikt – kaut gan čekas specvienības iespējamais uzbrukums vēl bija pilnīgi iespējams un Jeļcina izredzes izdzīvot tajā nebija lielas. Šī epizode ir vēl viens moments, kad mūsu neatkarības likteni izšķīra mirkļa lēmums. Čeka tomēr – apsverot pašas iespējamos zaudējumus un milzīgo aizstāvju upuru daudzumu – atsakās doties uzbrukumā bez rakstiskas pavēles. Sazvērnieki ir paspējuši sastrīdēties savā starpā, neviens nevēlas parakstīt asins jūru garantējošu dokumentu. Apvērsuma liktenis faktiski ir izlemts.

21. augustā nesenie apvērsuma vadoņi steidz uz lidostu, lai lidotu pie Gorbačova izlūgties žēlastību. Tikmēr padomju armijas desantnieki un milicijas specvienības Rīgā jau dodas ieņemt Latvijas parlamenta ēku. Pa ceļam viņi uzzina jaunāko informāciju no Maskavas un pēdējā mirklī atceļ uzbrukumu. Gorbačovs atsakās sazvērniekus pieņemt, liek viņus apcietināt un citā lidmašīnā nosūtīt atpakaļ uz Maskavu. Pats atgriežas ar citu lidmašīnu, kā ķīlnieku paņēmis līdz vien čekas vadītāju Krjučkovu, nolemjot, ka ar viņu uz borta neviens neriskēs notriekt prezidenta lidmašīnu.

Tikmēr jau 20. augustā Igaunija ir paziņojusi par pilnīgu neatkarības atjaunošanu, Latvija to izdara dienu vēlāk – 21. augustā. Igauņi jau ir sazinājušies ar Jeļcinu, pirmie pasaulē atzinuši Krievijas neatkarību un pretī saņēmuši solījumu, ka to nekavējoties izdarīs arī Krievija. Nākamais Igaunijas prezidents Lenarts Meri burtiski pierunā Latvijas un Lietuvas vadītājus aizsūtīt kopā ar viņu uz Islandi savus ārlietu ministrus. 22. augustā Islandes valdība, klātesot mūsu pārstāvjiem, atzīst Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, 24. augustā to pašu Krievijas valdības vārdā izdara Jeļcins un arī Dānijas valdība. Pasaule ir nolikta notikuša fakta priekšā. PSRS vadonis Gorbačovs ir pilnībā pazaudējis iniciatīvu un pēc pāris mēnešiem ir spiests atzīt pilnīgu impērijas izbeigšanos.

Runājot par čekas impērijas sabrukuma procesu, ir svarīgi saprast, ka daļēji šis sabrukums bija ieprogrammēts, bet, no otras puses, bija virkne situāciju, kad mūsu neatkarības atjaunošana karājās mata galā. Un tā nebija viena vai divas epizodes, bet daudzas. Tas noteikti nebija kāds lielāks plāns, jo tik detalizēti tādus radīt nav iespējams. Tāpat nav iespējams apgalvot, ka mūsu neatkarības atjaunošana būtu vienīgais iespējamais variants. Garākā laika posmā varbūt, bet 1991. gadā tas patiesībā bija brīnumains iznākums.

Bet vai Padomju impērija patiešām izzuda? Britu vēsturnieks Tonijs Džads savā laikā atzina, ka – padomju valsts īstenībā neizzuda. Viņš rakstīja, ka PSRS drīzāk sadalījās daudzās mazākās pēcteču valstīs, no kurām lielāko daļu vadīja pieredzējuši komunistu autokrāti. Tiesa, Džads norādīja, ka tas neattiecas uz Baltijas valstīm, kurām bija pirmskara demokrātijas pieredze, un tās to esot pienācīgi atjaunojušas.

Bet vai tiešām? Viens no mūsu Atmodas līderiem, kurš perfekti pazina kompartijas nomenklatūras virtuvi un tā laika notikumus – Jānis Peters jau 1998. gada novembrī žurnālamRīgas Laiks atzina: „Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki.”

Šodien, kad ir atslepenota daļa no čekas arhīviem, mums ir svarīgi saprast, vai patiešām esam līdz galam attīrījuši savu valsti no šīs nomenklatūras varas, ietekmes un pats galvenais – domāšanas un rīcības paradumiem. Vai Latvijas un Eiropas Savienības varas struktūrās nav sākusies veidoties līdzīga, noslēgta nomenklatūras kasta? Faktiski politiski bezatbildīga un formālos lozungos runājoša. Vai pamazām nav izveidojusies jauna orveliska „dubultruna”? Vai, līdzīgi kā PSRS politiskajā elitē, nav izveidojusies svaigu asiņu apriti bremzējoši aizsprostojumi? Vai specdienesti atkal nav ieguvuši to pašu agrāko varu, kad faktiski neviens augstāks varas postenis netiek iegūts bez viņu piekrišanas? Tie ir svarīgi jautājumi, jo demokrātijas erozijas procesi mēdz piezagties gluži kā ļauna slimība – pamazām, ārēji nemanāmi. Atvērtie čekas maisi būs vecu papīru un nelaimīgu cilvēku likteņu vērti, ja mēs nespēsim saprast un aptvert lielo kopainu. Bez šīs izpratnes mēs varam vienu dienu atkal pamosties orveliskā murgu valstī, kur draugs spiests nodot draugu. Vai vēl trakāk – pārdot tuvāko par iespēju tikt pie treknākas vietas murgu valsts siles hierarhijā.

Raksta vajadzībām autors konsultējās ar juristu Aivaru Borovkovu, kurš 80. gados izmeklēja Kremļa korupcijas lietas gan Maskavā, gan Vidusāzijā īpašā izmeklēšanas grupā. Borovkovs ir pirmā līmeņa liecinieks tā laika situācijai PSRS drošības iestāžu augstākajā līmenī. Viņa norādītie fakti ir konfrontēti ar citiem avotiem, un ir gūti drošticami apstiprinājumi to korektumam.

Pārpublicēts no https://jaunagaita.net

May 2, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: