Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos

Šogad pavasarī CIP oficiālajā serverī publiskai piekļuvei ievietoto daudzo dokumentu atslepenošanas process sākās jau šā gadsimta pirmajos gados. Rus.lsm.lv jau rakstīja, ka daļa no šiem 40.-60.gadu dokumentiem ir diezgan vispārīgas atskaites, daži – aģentu ziņojumi vai to pārstāsti, arī atskaites par sanāksmēm. Pirms publiskošanas visiem dokumentiem tika veikta tā dēvētā sanitārā apstrāde – praktiski visi vārdi, kā arī jebkādas norādes, kas ļautu “izskaitļot” avotus un aģentus, tika aizkrāsoti. Atsevišķos gadījumos tika aizkrāsoti arī fragmenti, kas atklāj specdienestu darba metodes.

Šoreiz tiek publicēti vairāki dokumenti — gan aģentu liecības, gan pārstāsti no tiem, kas spējuši tikt cauri dzelzs priekškaram. Tie ir veltīti vairāk nevis latviešu (mazākā mērā arī lietuviešu un ukraiņu) mežabrāļu darbībai, bet gan vietējo iedzīvotāju attieksmei pret viņiem un starp viņiem valdošajam noskaņojumam.


1. Pretpadomju noskaņojums un partizānu aktivitāte
Informatīva atskaite, slepeni. 1951.gada 25.augusts

(Dokumentā, kurā izņemtas vairākas detaļas, piezīmēts, ka tajā atrodamā informācija ir nepārbaudīta.)

“1. Gaidāms, ka Lietuva, tāpat kā Igaunija un Latvija, 1951.-1952.gada ziemā vai 1952.gada pavasarī būs uz bada sliekšņa. Tas ir rezultāts zemnieku saimniecību produkcijas konfiscēšanai, neefektivitātei un īgnai pretestībai pret kolektivizācijas programmu.

2. Lietuvā ir kopumā zināms, ka pašreizējā aktīvā ēdiena vākšana notiek tāpēc, ka tiek veidoti uzkrājumi karam. Tas pats attiecas uz tādām lietām kā metāls; iegūt dzelzi tādiem būtiskiem zemkopības priekšmetiem kā pakaviem ir praktiski neiespējami.

3. Baltijas iedzīvotāju naids pret padomju varu ir ļoti spēcīgs; tas ir sevišķi manāms Igaunijā, kur cilvēki uzcītīgi ignorē krievus un nekad viņiem neatbild krievu valodā.

4. Baltijas apkārtnē, kā arī PSRS “citās daļās” (pēdiņas oriģinālā – red.) skaidri jūtama kara atmosfēra.

Balti (sic) lūdzas par kara [sākumu] kā viņu glābiņu. Problemātiski, vai [paši] krievi ņemtos aizstāvēt režīmu, ja Rietumi viņiem apdomīgi nāktu pretim.

5. Ukrainā valda nacionālisms. 1947., 1948., 1950. gadā un pat 1951.gada sākumā tas noveda līdz ļoti nopietnām pretpartizānu aktivitātēm, kā rezultātā PSRS ir bieži dzirdamas runas, ka “puse Ukrainas ir tikusi iznīcināta”.

Lielkrievos (sic) tiek sēta pārliecība, ka Ukraina ir nodevīga nācija,

jo tā radīja nodevēju [ģenerāli Andreju] Vlasovu (patiesībā viņš ir dzimis Ņižņijnovgorodas apgabalā, taču 1941.gadā karoja toreiz vēl Krievijas pusē, Ukrainas rietumos un zem Kijevas – red.). Bijušie karavīri ir latenti noskaņoti pret režīmu un reizēm rūgti sūdzas: “Kad Žukovs gribēja, lai ieņemam Berlīni, viņš apsolīja likvidēt kolhozus un atdot mums zemi; taču, kad tas bija beidzies, mēs atgriezāmies tajā pašā trūkumā, kas mums bija priekš. Vai tāpēc mēs cīnījāmies?”

Ja sākas karš, visiedarbīgākais, ko Rietumi var darīt, lai mēģinātu iegūt [iedzīvotāju] atbalstu PSRS, ir apsolīt cilvēkiem atgriezt zemi.

6. PSRS pastāv vienprātīgs uzskats, ka visaktīvākā partizānu darbības zona ir Ukraina. Līdz 1950. gadam tika ziņots, ka “daudzi” (sic) partizāni dzīvoja Baltkrievijas mežos un purvos. Ir dzirdēts par partizāniem Igaunijā un Latvijā. Lietuvā partizānu aktivitāte sasniedza augstāko punktu 1947.gadā. Kopš tā laika aktivitāte ir pierimusi, taču vēl joprojām pastāv kustība, kuras spēkus papildina tie, kas izvairās no deportācijas vai dienesta armijā. Tā nosedz lielāko daļu Lietuvas, un tā īpaši koncentrējas pie robežas ar Poliju un Latviju. [..]”

2. Partizānu aktivitāte un deportācijas Latvijā
Informatīva atskaite. Slepeni. 1953.gada 19.maijs

(…) Lai gan latviešu tauta bija neapmierināta ar savas valsts okupāciju, komunistu valdību un pārkrievošanas politiku, (dzēsts, iespējams, vairāku avotu vārds – red.) neuzskata, ka Latvijā jebkad pastāvējusi organizēta un efektīva pretošanās kustība. (vārds dzēsts – red.) ne reizi neredzēja nelegālas avīzes vai brošūras, un (vārds dzēsts – red.) nav informācijas par jebkādu pagrīdes preses vai brošūru izplatīšanas sistēmu. 1950. gadā partizāni nogalināja Sviļuciema kopienas izpildkomitejas priekšsēdētāju, kā arī finanšu darbinieku, un vairāki partizāni par slepkavībām tika arestēti. 1951. gadā Liepājas ielās tika nogalināts kāds drošībnieks un viņam atņemtas drēbes, un (vairāku avotu vārds dzēsts – red.) pieņem, ka slepkavību pastrādāja partizāni. (vārdi dzēsti – red.) [ka] Liepājā bija mazāk partizānu aktivitāšu nekā Dundagas mežos, un (vārdi dzēsti – red.) nav dzirdējuši par jebkādu organizētu partizānu kustību Latvijas mežos pēdējā gada vai divu laikā. [..]

3. Pret režīmu vērstas darbības Latvijā (…) Attieksme pret krieviem, partizānu aktivitāte un atbalsta pasākumi
Informatīva atskaite. Slepeni. 1958.gada 26.jūnijs

Var pieņemt, ka atskaitē pārstāstītās informācijas avots (vārds dzēsts) tādā vai citādā veidā 50.gadu otrajā pusē nokļuva Rietumos.

Atslepenotajā atskaitē nav minēts, kā informācijas avota ģimene nonāca Latvijā, tomēr acīmredzams, ka avots bija nelatviešu izcelsmes vīrietis:

“Visu laiku, kuru viņš uzturējās Latvijā, gan viņš, gan citi nelatviešu iedzīvotāji dzīvoja īslaicīgas un nedrošas militārās okupācijas apstākļos, kas apspieda visu latviešu naidu un pretīgumu pret visu krievisko.”

Iemeslus šādai attieksmei anonīmais autors atskaitē piemin vairākkārt:

“Latvijas okupāciju no Padomju Savienības lielākā daļa latviešu nekad neuzskatīja par galēju;

viņi atskatījās uz neatkarības gadiem (…) kā periodu, kad nacionālā attīstība atbilda valsts raksturiezīmēm; proti, tādām iezīmēm, kas piemīt mazai agrikulturālai valstij, kas var ļoti labi dzīvot, pārdodot tās produktus ar industriāli attīstītākām Rietumu nācijām apmaiņā pret iekārtām, luksusa precēm un patēriņa precēm, kuras latvieši nespēja ekonomiski saražot. (…) Piespiedu orientācija uz Maskavu, visu neatkarības elementu iznīcināšana un brutāla tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju deportācija atstāja pēdas, kuras nespēs dzēst neviens turpmākais padomju režīms. (…) Lielākā daļa latviešu dziļi ticēja, ka, iegūstot neatkarību, viņi spētu sasniegt augstāku dzīves standartu nekā krievi, ka viņu valsts, lai gan maza, vienmēr ir bijusi ekonomiski, intelektuāli un morāli pārāka par Padomju Savienību un ka piespiedu zemkopības kolektivizācija un privātīpašuma konfiskācija apvienojumā ar svešas komunistu birokrātijas ieviešanu ir viņus novedusi līdz nabadzīgākā Krievijas zemnieka stāvoklim.”

“Pēckara periodā Latvijā ieradās divu tipu krievi — tie, kas bija nabadzīgi un meklēja iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli, un tie, kas cieši turējās pie Komunistiskās partijas principiem un gāja krusta karā, lai pilnībā integrētu Latviju komunistiskajā valstī. Viņi redzēja Latviju kā jaunu robežšķirtni, vietu, kur vislabāk likt lietā viņu vadības un propagandas talantus un kur viņi varētu tikt pie vietas partijā, kuru būtu neiespējami sasniegt vecākajās PSRS daļās.”

CIP avota ģimene “simpatizēja latviešu nacionālajām gaidām un [alkām pēc] neatkarības. Tai pašā laikā [tā] jutās kā svešs elements, kuram neuzticas, kuru ienīst, kuru tur aizdomās,

un kurš ved nedrošu dzīvi režīmā, kas ir uzturēts tikai ar padomju militāro varu.”

Tomēr atskaites sniegšanas laikā “pēc sākotnējiem padomju varas sasniegumiem Latvijā, kas panākti, deportējot disidentu un iespējamo disidentu grupas, kā arī kolektivizācijas un privātīpašuma konfiskācijas, Komunistiskās partijas ietekme Latvijā mazinājās. Lai gan lielākā daļa latviešu apzinās, ka pretošanās bez revolūcijas vai trešā pasaules kara ir bezcerīga, viņi turpina izrādīt pasīvu pretošanos. Vēl 1953.gadā bija izplatīti pretpadomju lozungi, rakstīti uz sienām latviešu valodā, līdztekus komunistu vadoņu karikatūrām publiskās vietās un lēnībai, entuziasma trūkumam izpildīt komunistu partijas pavēles. (…)

Tālāk tekstā atzīmēts: “Dziļā un vienmēr jūtamā nacionālisma straume tika vai nu apspiesta no padomju varas, vai arī izmantota viņu pašu mērķiem.”

“Kārlis Ulmanis, bijušais Latvijas prezidents, viņa tautiešu vidū tika uzskatīts gandrīz vai par mūsdienu Pēteri Lielo. (..). Taču padomju varas pārstāvji viņu sauca par sīkburžuāzijas pārstāvi vai fašistu uzurpatoru saistībā ar viņa enerģisko rīcību pirmskara politisko krīžu laikā (tālāk izdzēsta puse rindiņas – red.). Tās nacionālās figūras, kuru aktivitāte politiskajā sfērā bija vāji jūtama vai vispār neeksistējoša, tiek [oficiāli] atzīti, konkrētāk nacionālais dzejnieks Rainis un rakstnieks Vilis Lācis. 24. jūnija vai jūlija (runa acīmredzot par Jāņiem – red.) latviešu nacionālo svētku atzīmēšana, “dziesmu svētki” (pēdiņas oriģinālā – red.) ļoti paplašinājušies. Pēc pēdējā partijas līderi paziņoja, ka šādas nacionālā gara izpausmes pieļaujamas tikai pie padomju varas. Latviešu tautas dziesmas atļautas tikai, kamēr nepauž pretpadomju viedokļus (nākamā teikuma sākums dzēsts – red.). Kaut kas līdzīgs nacionālajam karogam ar uzliktu sirpi un āmuru atļauts sanāksmēs (tālāk dzēsta aptuveni ceturtdaļa lapas – red.).”

Tomēr kopumā attieksme starp latviešiem pret padomju režīmu ir kategoriski negatīva:

50% ir kategoriski noskaņoti pret padomju varu tādā līmenī, ka varētu “piedalīties atklātā vai partizānu karā un sabotāžas darbībās ar nosacījumu, ka nāk palīdzība no rietumvalstīm.”

Vēl 20% noskaņoti pret režīmu un, kaut arī paši nepiedalītos bruņotā karā, atbalstītu antikomunistisko valdību, kad tā nāktu pie varas. Neitrāli vai vienaldzīgi pret režīmu noskaņoto ir 15%, bet vēl 10% zināmā mērā režīmu atbalsta, darbojas partijā vai tai pakļautajās organizācijās, taču nekarotu režīma labā. Visbeidzot ir 5%, kas kaislīgi atbalsta režīmu un ķertos pie ieročiem, lai to aizsargātu.

Tāpat tiek doti piemēri par mežabrāļu aktivitātēm Smiltenes apkaimē:

“Bruņota pretošanās [režīmam] Latvijā pastāvēja no 2. pasaules kara līdz 1953.gadam (vairāki vārdi dzēsti – red.). Mežainās platībās un laukos ap Smilteni bruņotu partizānu grupas dzīvoja, vācot ēdienu un laupot, uzbrūkot kolhoziem un vedot terorisma kampaņu pret krievu un latviešu komunistiem. Baumoja, ka šie vīrieši bija apbruņoti ar vācu 2. pasaules kara ieročiem, paslēptiem Vācijas padošanās laikā un tāpat, ka ieroči kontrabandas ceļā šeit nokļuvuši no Somijas. Līdz 1953.gadam bija izplatītas runas par bruņotām sadursmēm starp šiem partizāniem un vietējo policiju un drošības iestādēm.

Smiltenes latvieši šīs baumas atkārtoja ar ļaunu prieku, minot tās kā piemēru, ka viņu neatkarības gars nebija pilnībā sagrauts; pret PSRS noskaņoti krievi (dzēsti vārdi) arī atkārtoja šīs baumas, taču ar visnotaļ divējādām sajūtām, jo viņi uzskatīja, ka masu sacelšanās gadījumā būtu apdraudētas viņu dzīvības. PSRS atbalstošie krievi savukārt vai nu neticēja baumām, vai, ja pierādījumi partizānu aktivitātēm bija ļoti skaidri, dusmīgi tos norakstīja kā ārzemju aģentu pastrādātus darbus.”

Sekojošā ziņojuma daļa ir balstīta “daudzas reizes atstāstītos incidentos”. Visagrāk notikušie incidenti attiecas uz 1949.-1950.gadu, kad “[ciematā] Palsmanis tika nogalināts nezināms skaits krievu un latviešu, Komunistiskās partijas biedru. [Varas iestāžu] mēģinājumi atrast slepkavas beidzās ar nenoskaidrotu mirušo skaitu policijas un drošības spēku vidū.” Savukārt 1949.gadā ciematā Biļska “nenoskaidroti vīrieši nogalināja neidentificētu Iekšlietu ministrijas virsnieku un Smiltenes mašīnu-traktoru stacijas direktoru. (..) Viņus noķert tā arī neizdevās.”

1951.gadā “trīs neidentificēti vīrieši, bruņoti ar PPŠ šautenēm, Rankā sagūstīja neidentificētu krievu sirmgalvi, kurš strādāja drošības policijā Smiltenē. Pēc tam, kad krievam nolasīja lekciju par to, kāpēc nevajag strādāt valsts drošības iestādēs, viņam sašāva abas kājas un atstāja rāpot atpakaļ uz ciematu. Vīrietis pēcāk atkopās (dzēsti vārdi – red.).

1951.gada vasarā “dīvainā kārtā kādā Smiltenes kokzāģētavā izcēlās ugunsgrēks. Tika izsaukta vietējā ugunsdzēsēju brigāde, policija un drošībnieki, kam izdevās ugunsgrēku apdzēst. Kamēr viņus aizturēja dzēšanas darbi, tika aizdedzināts mazs šķūnis blakus Iekšlietu ministrijas garnizona štābam, no kura uguns izplatījās uz Iekšlietu ministrijas ēku.”

1953.gadā notika “vairāki komunistu partijas īpašumu aizdedzināšanas gadījumi, dedzināšanas mēģinājumi vai ļaunprātīgas dedzināšanas gadījumi.” Tālāk teikuma sākums ir dzēsts, un seko uzskaitījums: “Vītiņa, vietējā partijas sekretāra mājas degšana, trikotāžas darbnīcas degšana ap 27 kilometrus uz austrumiem no Smiltenes, un tehnikuma degšana Smiltenē.”

Pirmā teikuma sākums nodaļā “Latviešu partizānu iznīcināšana” ir dzēsts, tālāk seko “… latviešu partizāni bija iznīcināti līdz 1953.gadam, kad viņš (visticamāk, avots – red.) tika iesaukts armijā. Tālāk atkal dzēsti vairāki vārdi un

“… slepeni organizētas pretošanās grupas turpinās pastāvēt, taču atklātas bruņotas pretošanās bezjēdzība pašlaik ir skaidra ikvienam latvietim.”

May 14, 2019 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: