Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dokumenti stāsta par mēģinājumiem glābt izsūtītos


Latvijas PSR AP prezidija Apžēlošanas komisiju 40. gadu beigās vadīja AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins. Atsevišķi viņa mēģinājumi “aizlikt vārdu” par deportētajiem nevainagojās panākumiem.


1941. gada 14. jūnijā, izpildot PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas rīkojumu, PSRS Valsts drošības tautas komisariāts (VDTK) un Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK), aktīvi piedaloties milicijai, okupācijas armijai un boļševiku aktīvistiem, no Latvijas svešumā aizveda 15 425 cilvēkus – Latvijas Republikas bijušos valdības locekļus, politisko partiju un sabiedrisko organizāciju dalībniekus, militāros un sabiedriskos darbiniekus, zinātniekus, ārstus, skolotājus, kultūras darbiniekus, kā arī daudzu citu profesiju pārstāvjus kopā ar viņu ģimenes locekļiem.

Tolaik neviens no Latvijā palikušajiem nezināja, kamdēļ šos ļaudis aizveda, uz kurieni un kāds būs viņu tālākais liktenis.

Gadu pēc latviešu tautas “Bērtuļu nakts” rakstnieks un publicists Pauls Kovaļevskis vācu okupācijas perioda avīzē “Tēvija” rakstīja: “Nelietīga varmācība – vai šis vārds spēj izteikt to pazemojumu, ko latviešu tauta piedzīvoja viņās baigajās dienās? Desmiti tūkstoši latviešu aizgāja šo moku ceļu. Un simti tūkstoši citu sakniebtām lūpām, nevarīgās dusmās, sāpēs un aizvainojumā bija spiesti noskatīties drāmā, ko sātanisko drāmu citadele Maskavā uzveda viņiem un viņu priekšā.”

Tikai kara beigu posmā, kad reizē ar PSRS okupācijas armiju Latvijā atgriezās padomju režīms, dzimtenē palikušie tuvinieki no Sibīrijas nometinājuma vietām un nometnēm sāka saņemt vēstules, kas vēstīja par pārdzīvoto. Daudzās vēstules bija adresētas LPSR Augstākās padomes (AP) prezidija Apžēlošanas komisijai, kuru vadīja AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins.

Tajās bija lūgumu noņemt no specnometinājuma uzskaites un ļaut atgriezties dzimtenē. Pēc šiem lūgumiem AP prezidija darbinieki sagatavoja plašus sarakstus, kurus nosūtīja izskatīšanai LPSR VDTK (vēlāk – ministrijai), jo tikai tam bija tiesības lemt par izsūtīto atbrīvošanu vai atstāšanu Sibīrijā. Arhīvu materiāli liecina, ka atgriezties dzimtenē izsūtītajiem toreiz centās palīdzēt gan atsevišķas augstas amatpersonas un pazīstami kultūras darbinieki, gan arī vienkāršie darba darītāji.

Tomēr nospiedošā vairākumā visi izsūtīto apžēlošanas lūgumi šajā laikā tikai noraidīti.

“Nepartijiskais” Kirhenšteins

1944. gada 23. novembra iesniegumā Kirhenšteinam profesors, medicīnas doktors Pēteris Sniķers rakstīja: “Ņemot vērā, ka LPSR Valsts universitātē pēdējā un priekšpēdējā kursā ir tik niecīgs studentu skaits, kāds nekad šajā fakultātē nav bijis, lūdzu Jūsu gādību, lai medicīnas fakultātes IV kursa students Alfs Pētera d. Sniķers tiktu atsaukts atpakaļ no PSRS un varētu šeit sekmīgi pabeigt savas studijas medicīnas fakultātē, jo ārsti LPSR ir ļoti vajadzīgi un pat nepieciešami. Alfa Sniķera atrašanās vieta nav zināma. 1941. g. 14. jūnijā viņš tika izsūtīts uz PSRS.”

Atbalstot lūgumu, profesors Pauls Stradiņš norādīja: “Medicīnas fakultātes padome apstiprina ziņas par Medicīnas fakultātes studentu Alfu Sniķeri un no savas puses pievienojas lūgumam sekmēt Alfa Sniķera atgriešanos Rīgā, lai turpinātu pārtrauktās studijas.” Kirhenšteins lūgumu nosūtīja LPSR valsts drošības tautas komisāram Alfonam Novikam. 1945. gada 9. janvārī Noviks Kirhenšteinam paziņoja, ka A. Sniķers, būdams ieslodzīts Usoļskas nometnē, miris 1942. gada 20. novembrī.

Profesors Sniķers iestājās arī par zobārstes Elgas Raiskas atbrīvošanu no izsūtījuma. Viņa 1944. gada 6. novembrī Kirhenšteinam adresētajam lūgumam pievienots šāds Medicīnas fakultātes dekāna vietas izpildītāja Stradiņa iesniegums: “Medicīnas fakultāte savā 23. novembra sēdē, ievērojot lielo mācību spēku trūkumu, nolēma griezties pie valdības iestādēm ar lūgumu sekmēt fakultātes mācību spēku atgriešanos atpakaļ Rīgā. Šinī sakarībā Medicīnas fakultātes padome lūdz Jūsu gādību, lai bij. asistente Elga Raiska varētu atgriezties atpakaļ savā agrākā dzīves vietā LVU zobārstniecības fakultātē.”

Kirhenšteins lūgumu par Raiskas atbrīvošanu nosūtīja Berijam. Lūgums netika atbalstīts. 1946. gada 14. novembrī plašā ziņojumā par ārstu trūkumu PSRS AP prezidija priekšsēdētājam Nikolajam Šverņikam Kirhenšteins lūdza ļaut atgriezties bijušajam LU asistentam Visvaldim Cēsniekam, Annai Peciņai, universitātes asistentei ārstei Mildai Veisai, veterinārārstam Augustam Martinsonam un vēlreiz stomatoloģei Elgai Raiskai. Neviens ārsts no izsūtījuma netika atbrīvots.

1944. gadā izveidotā VK(b)P CK Latvijas biroja priekšsēdētājs V. Rjazanovs Kirhenšteina aktivitātes izsūtīto atbrīvošanā nodēvēja par “nepartijisku pozīciju”.

Kādā ziņojumā Maskavai viņš rakstīja: “Biedrs Kirhenšteins izsaka neapmierinātību ar b. Kalnbērziņu, b. Lāci un b. Noviku. Viņš daudz pļāpā par to, ka bb. Kalnbērziņš, Lācis un Noviks sasēdināja cietumos latviešu tautu, veic Latvijas izpostīšanu.” Tādus izteicienus Rjazanovs nosauca par buržuāziski nacionālistiskām muļķībām, taču mierināja savus Maskavas priekšniekus, ka Kirhenšteins ar šādām runām neuzstājoties publiski. Turklāt Kirhenšteinam neesot praktiskas ietekmes uz republikas politiskajām un saimnieciskajām lietām. Viņa noskaņojumi vienkārši traucējot partijas organizācijas darbu.

Regīnas Pumpures gadījums

1946. gada 27. novembrī Kirhenšteins nosūtīja LPSR iekšlietu ministram Augustam Eglītim izsūtītās Ilgas Privkas lūgumu ļaut atgriezties dzimtenē. Privkas atgriešanos bija rosinājis LPSR mūzikas vidusskolas vadītājs, izcilais mūzikas darbinieks Jāzeps Mediņš, “lai dotu iespēju lūdzējai turpināt muzikālo izglītību”. Lūgums netika atbalstīts.

1947. gada jūlijā Privka Latvijā atgriezās patvaļīgi, tika aizturēta un 1950. gadā nosūtīta atpakaļ uz nometinājuma vietu.

Nesaņēmusi atļauju atgriezties, 1947. gada maijā patvaļīgi Sibīriju atstāja arī Regīna Pumpure. Par viņas atstāšanu Latvijā iestājās Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis un aktrise Lilita Bērziņa. 1947. gada septembrī viņi iesniegumā Novikam aizrādīja, ka Pumpure jau strādā Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī par diriģenti koncertmeistari un viņas darbs teātrim nepieciešams. Noviku lūdza palīdzēt mūziķei saņemt pagaidu dokumentus dzīvošanai Rīgā “līdz lietas galīgai izšķiršanai”.

Lūgumā PSRS AP prezidija priekšsēdētājam Šverņikam Smiļģis un Bērziņa rakstīja: “Latvijas PSR Valsts Dailes teātris griežas pie Jums, dziļi cienījamais Nikolaj Mihailovič, ar vislielāko lūgumu palīdzēt mums Regīnas Reinholda meitas Pumpures (dzimušas 1919. gada 7. septembrī Rīgā), mūsu darbinieces, diriģentes, koncertmeistares lietā, kura 1941. gada jūlijā (pareizi – jūnijā. – Aut.) kopā ar saviem vecākiem tika izsūtīta no Latvijas uz Novosibirskas apgabalu. Laika posmā no 1944. gada līdz 1946. gadam viņa strādāja kā aktrise, tajā pašā laikā turpināja nodarboties ar savas muzikālās izglītības attīstīšanu. Pēc viņas vecāku nāves (patiesībā Pumpures māte bija dzīva. – Aut.) viņa atgriezās atpakaļ uz dzimteni un sāka strādāt mūsu kolektīvā, vienlaikus nodarbojoties ar muzikālo izglītību, kā ar vokālo komponistu, tā arī diriģentu. Lūgumu par tiesībām dzīvot dzimtenē viņa jau 1945. gadā iesniedza Latvijas Augstākajai padomei, kurš 1946. gadā tika nosūtīts Lietu pārskatīšanas komisijai.

Otrs lūgums, kurš arī bija adresēts LPSR Augstākajai padomei, 1946. gada 11. septembrī ar Nr.1/201 tika nodots Latvijas PSR iekšlietu ministram. Ļoti lūdzam Jūs, biedri Šverņik, atļaut Regīnai Pumpurei dzīvot dzimtenē, kā arī ar Jūsu palīdzību noformēt dokumentus par tiesībām dzīvot Rīgā, tā kā viņa pusgada laikā daudzkārt bija neaizstājama kolektīva locekle un ar iedvesmu veic visus savus sabiedriskos pienākumus.

Mūsu teātra viesizrāžu mākslinieciskajos panākumos Maskavā, mūsu dzimtenes galvaspilsētā, liela daļa ir arī diriģentes Regīnas Reinholda m. Pumpures darbs, kura veica visu muzikālo darbu nacionālajās izrādēs “Uguns un nakts” (izrāde 1947. gadā saņēma Staļina prēmiju), kā arī izrādē “Pūt, vējiņi!”.”

Lūgumi Pumpurei nepalīdzēja. 1948. gada 4. decembrī viņu arestēja no jauna.

Pumpurei piesprieda gulaga nometni uz trim gadiem ar vēlāku nosūtīšanu atpakaļ uz iepriekšējo nometinājuma vietu.

Bija atsevišķi gadījumi, kad pat padomju drošības orgānu darbinieki uzdrošinājās apelēt par izsūtīto atbrīvošanu, tādēļ 1948. gada jūlijā LPSR iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs pulkvedis Alberts Sieka nosūtīja Rīgas apriņķa IeM daļas priekšniekam apakšpulkvedim Danušaitim, Cēsu apriņķa IeM daļas priekšniekam apakšpulkvedim Šmidtam un visiem LPSR pilsētu un apriņķu daļu priekšniekiem slepenu rīkojumu: “Neraugoties uz Latvijas PSR IeM vairākiem norādījumiem, kuri aizliedz IeM un milicijas darbiniekiem IeM un VDM orgānu represētajām personām izsniegt jebkādus raksturojumus vai atsauksmes, līdz pat šim laikam sastopami agrāk doto norādījumu pārkāpumi.”

Dokumentā minēts, ka Rīgas apriņķa Salas pagasta izpildkomiteja nosūtījusi 1941. gadā izsūtītajai “Streiķei Matildei Dāvida m.” (pareizi – Straupei Matildei Lūcijai Jēkaba meitai. – Aut.) uz Tomskas apgabalu apliecību par tiesībām iebraukt Latvijā. Apliecību bija parakstījuši pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Spera, pagasta partordze Samunova un milicijas iecirkņa pilnvarotais biedrs Striguns.

Tāpat 1948. gada aprīlī Cēsu apriņķa IeM daļas kriminālmeklēšanas nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais Ruska izsniedza raksturojumu izsūtītajai Bijai, bet Cēsu apriņķa IeM daļas priekšnieka vietnieks milicijas leitnants Grundmanis apstiprināja pilnvarotā parakstu ar zīmogu.

“Lai turpmāk izbeigtu līdzīgus gadījumus”, Sieka ieteica LPSR IeM apriņķu daļu priekšniekus brīdināt padotos un vairs nedot nekādus šāda veida raksturojumus vai atsauksmes par represētajām personām. Šis jautājums bija jāaktualizē arī kompartijas apriņķu komitejās.

“Žēl to cilvēku”

Arī 1949. gada marta deportācijas laikā atradās ne mazums godīgo un drosmīgo, kuri atteicās piedalīties noziedzīgajā pasākumā un sniedza nelaimīgajiem palīdzību.

Piemēram, Rīgas apriņķa Skultes pagasta komjaunietis Ābols un Olaines kūdras fabrikas direktors Tarundajevs kategoriski atteicās piedalīties izvešanas akcijā. Skultes pagasta telefoniste Miķelsone savlaicīgi brīdināja zemnieku Liepiņu par gaidāmo izsūtīšanu. Arī Inčukalna pagasta desmitsētu pilnvarotā E. Linde brīdināja vairākus zemniekus par gaidāmajām briesmām.

Dundagas pagastā 1949. gada 25. martā pēc LK(b)P biedra kandidāta J. Eglīša iniciatīvas tika sasaukta kolhoza “Jaunais ceļš” kopsapulce, kurā izvirzīja jautājumu par “kulaka” Pāvela nepareizu izsūtīšanu. Valkas apriņķa lauksaimniecības daļas vadītājs A. Vītols, 25. martā komandēts uz Plāņu pagastu nodrošināt izsūtīšanas akciju, Plāņos nesaistījās ar vietējo partijas organizāciju, neiepazīstināja to ar saņemtajiem norādījumiem un nekontrolēja izvešanas norisi, tā vietā bez partijas apriņķa komitejas atļaujas aizbraucot no pagasta.

Madonas apriņķa Praulienas pagasta izpildkomitejas sekretāre Velta Kalašņikova, neraugoties uz visstingrāko aizliegumu, izsūtīšanas operācijas sākumā aizgāja no aktīvistu apspriedes un kategoriski atteicās piedalīties izsūtīšanas procesā. Gulbenes apriņķa Galgauskas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs M. Korzjukevičs izsūtīšanas laikā zemniecei A. Gailītei izdeva izziņu par to, ka viņa ir kolhoza biedre. Tādu pašu izziņu viņš izdeva zemniekam P. Matīsam, tā cerot glābt šos cilvēkus no Sibīrijas.

Viļānu apriņķa Gaigalavas pagastā Garenčevas ciema padomes deputāts J. Stiuriņš savās mājās paslēpa jau agrāk notiesātā “kulaka” Mazura ģimenes locekli Annu Mazuru.

Kad VDM darbinieks Priļehošins jautāja, kamdēļ tā rīkojies, Stiuriņš atbildēja, ka viņam žēl cilvēku, kurus izsūta no Latvijas.

Līdzīgi gadījumi tajās baigajās dienās bija sastopami arī citos apriņķos.

Represīvo iestāžu pavēles un soda draudi neapturēja mājās palicēju vēlēšanos palīdzēt aizvestajiem. 1949. gada 27. jūlijā Dundagas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Fricsons nekavējās izsniegt izziņu “pilsonei Alvīnei Kārļa meitai Vandzbergai, dzimušai 1875. gada 18. oktobrī Dundagas pagastā, no 1876. g. Līdz 1949. g. dzīvoja Dundagas pagasta Vītolu mājās”, apliecinot, ka izpildkomitejai nav iebildumu par to, lai Vandzberga atgrieztos dzimtenē un dzīvotu Burmeistaru mājās pie brāļa Teodora Grausmaņa. Izziņa Vandzbergai bija vajadzīga, lai saņemtu atļauju izbraukt no Omskas apgabala.

Līdzīgu atsauksmi 1949. gada 21. augustā sagatavoja Cēsu apriņķa Jaunraunas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Mušperts. Tā bija domāta Omskas apgabala Kačanoviču rajona izsūtītajai Klārai Kārļa meitai Bluķei, dzimušai 1905. gadā. Mušperts liecināja, ka Bluķe “vairākus pēdējos gadus slimoja un neko sliktu nav izdarījusi, bet tamdēļ par viņas un viņas 13 gadīgās meitas Dainas atgriešanos šajā pagastā izpildu komitejai iebildumu nav”.

Neapmierināta ar šādiem gadījumiem, LPSR Ministru padome 1949. gada 16. decembrī izdeva slepenu rīkojumu apriņķu un pilsētu izpildu komiteju priekšsēdētājiem “aizliegt jebkāda veida izziņu un atsauksmju izsniegšanu personām, kuras 1949. gada 25. martā izsūtītas no Latvijas PSR teritorijas” un veikt izskaidrošanu pagastu un ciemu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, “ka par jebkāda veida izziņu un atsauksmju izsniegšanu personām, kuras izsūtītas no Latvijas PSR teritorijas, viņi, pamatojoties uz PSRS Augstākās padomes prezidija 1948. gada 26. novembra dekrēta pamata, ir jāsauc pie kriminālatbildības kā bēgšanas līdzdalībnieki”.

Arhīva dokumenti liecina, ka tomēr arī vēlākajos gados daudzi vietējie darbinieki, cenšoties panākt aizvesto atbrīvošanu, turpināja sūtīt iestādēm un amatpersonām dažādu veidu lūgumus un atsauksmes.

LA.lv

June 21, 2019 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: