Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

“J. Smits” nosūdz Baltvilku

‘Maisi vaļā’: ‘J. Smits’ nosūdz, ka Baltvilks neapdzejos 9. maiju; bijušais operas direktors Bomiks nekomentē

Bijušās PSRS VDK elektroniskajā datubāzē atrodami trīs atreferēti aģenta “J. Smits” ziņojumi. Tajos vēstīts gan par dzejnieka runāto Latvijas Komponistu savienībā, gan par baleta solistes neatgriešanos no viesizrādēm ārzemēs, gan par Ziemeļkorejas specdienestu interesi par PSRS Komponistu savienības delegātiem. VDK aģentu kartotēka liecina, ka aģents “J. Smits” ir muzikologs, kādreizējais operas direktors, pašreizējais Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komitejas vadītājs Arvīds Bomiks. Uz portāla “Delfi” jautājumiem par sadarbību ar čeku viņš atteicās atbildēt.

Datubāzē “Delta Latvija” atrodamie aģenta “J. Smits” ziņojumu atreferējumi balstīti ar 1985., 1987. un 1988. gadu datētos aģenta ziņojumos, taču aizvadītā gada decembrī publiskotajā Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvā atrodamā aģenta “J. Smits” kartīte liecina, ka viņš savervēts jau 1975. gadā. Ziņotāju savervējis VDK 5. daļas 2. nodaļas darbinieks Māris Dreijers. Kartītē lasāms, ka savervētais aģents ir 1940. gadā dzimušais Arvīds Bomiks, savervēšanas brīdī – laikraksta “Literatūra un Māksla” Mūzikas nodaļas vadītāja vietnieks. Aģenta “J. Smits” personiskās lietas numurs ir “15874”.

VDK 5. daļas atbildības joma bija cīņa pret ideoloģisko diversiju. Tās 2. nodaļa uzraudzīja radošo inteliģenci.

Portāls “Delfi” publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē “Delta”, to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma “Skrivanek”, un arī aģentu kartīšu attēlus.

Baltvilku vizīte čekā iedvesmo rakstīt: “Mazo zivi tikai drusku pabaidīja”

1981. gadā Bomiks kļuva par Mūzikas, teātra un kino nodaļas redakcijas vadītāju izdevniecībā “Liesma”, un, kā viņš pats 1988. gada nogalē stāstīja intervijā Amerikas latviešu laikrakstam “Laiks”, šis amats viņam ļāvis iepazīties ar daudziem mūziķiem un māksliniekiem.

Senākais no datubāzē “Delta” pieejamiem aģenta “J. Smits” ziņojumu atstāstiem datēts ar 1985. gada aprīli un saistīts ar Latvijas Komponistu savienības darbību. Tajā vēstīts, ka dzejnieks Jānis Baltvilks, piedaloties Komponistu savienības Bērnu un jauniešu sekcijas sanāksmē, paziņojis, ka bērniem nav vajadzīgas patriotiskas dziesmas ar politiskiem tekstiem un viņš šādus tekstus nerakstīs. “J. Smita” ziņojumā apgalvots, ka sanāksmē Baltvilks izteicis neizpratni, kādēļ gan “piektās klases skolēnam vajadzīga patriotiskā audzināšana un dziedāt par 1.maiju un Uzvaras dienu”. Pārējie klātesošie šādus uzskatus esot nosodījuši.

Dzejnieks Baltvilks nomira 2003. gadā. Viņa atraitne Dzintra Baltvilka pēc “J. Smita” ziņojuma izlasīšanas atzīst, ka vairs neatminas, vai Baltvilks viņai kādreiz stāstījis par šo sanāksmi. Tomēr viņa nešaubās, ka ziņojumā atstāstīti tieši Baltvilka izteikumi: “Tas ir Baltvilks, tādi bija viņa uzskati, un tos viņš nekad neslēpa.” Bomika vārds dzejnieka atraitnei neko neizsaka.

Dzintra Baltvilka stāsta, ka dzejnieks Jānis Baltvilks VDK uzmanības lokā bijis pastāvīgi. “To viņš izjuta un zināja, tāpēc ka visa viņa uzvedība un rīcība bija priekš šīs organizācijas diezgan provocējoša. Viņš rīkojās tā, kā rīkojās. Reizēm vieglprātīgi, bet tāds nu viņš bija.” Ģimenei gan Baltvilks izstāstījis tikai par dažām epizodēm, piemēram, mēģinājumu viņu savervēt.

“Bija tāda situācija, bija tāds Māris Ošs (1980. gadā izveidoja Jukuma Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras kopu, kas nonāca VDK redzeslokā, – red.). Tajos laikos viņš bija tāds zināmā mērā disidents. Viņš nebija Jānim draugs, bet viņi tikās, viņiem bija sarunas. Bija tāda reize, kad Jānis tika izsaukts uz čeku, viņam nolika priekšā papīrus, pastāstīja, kur un kā viņš ar to Ošu ir ticies, lika saprast, ka viņi tam Ošam seko un līdz ar to zina arī, ar ko viņš tiekas. Tad viņam draudēja, kad aicināja rakstīt pašam ziņojumus, un draudēja ar bērniem: “Jūs taču zināt, saprotat…”” Baltvilks no piedāvājuma kļūt par ziņotāju atteicies.

Viņa paziņu lokā, arī literātu lokā, visticamāk, bijuši vairāki VDK ziņotāji. Par to ģimene pārliecinājusies astoņdesmito gadu vidū, kad VDK aizturējusi Baltvilku “profilakses” nolūkos. “Pirms viena Rakstnieku savienības kongresa Jānis diezgan plaši izsacīja savu viedokli un to, ka kongresā viņš runās par nacionālo jautājumu, par valodu. Un tad agri no rīta Brīvības ielā, kur mēs toreiz dzīvojām, ieradās delegācija, savāca Jāni un uz to dienu viņu aizveda projām. Apcietināja vai aizturēja, tā laikam mēs to varam formulēt. Vakarā tad viņu izlaida, bet tas kongress jau bija beidzies. Viņš, gatavojoties uzstāties kongresā, bija sagatavojis diezgan asas tēzes, iepriekšējā vakarā kādā draugu lokā, kurā bija pietiekoši daudz cilvēku, bija izsacījies par plānoto runu, bet kāds bija padevis ziņu čekistiem,” atminas Baltvilka.

Pēc vienas no “vizītēm” VDK Baltvilks sarakstījis dzejoli “Lielā zive”. Plašu popularitāti šis dzejolis iemantoja 1985. gadā, kad tas pārtapa grupas “Eolika” dziesmā ar Borisa Rezņika mūziku. Patiesībā šis dzejolis ir ar politisku zemtekstu – tajā vēstīts gan par Latvijas un Padomju Savienības attiecībām, gan “ierindas pilsoņa” attiecībām ar PSRS represīvo aparātu. “To domu vajadzēja vārdos ietērpt tā, lai var izteikt un iznest, bet lielākoties tur visi saskatīja tikai dabas tēmu,” tā Baltvilka atraitne.

Balerīna aizbēg viesizrāžu pēdējā dienā

1988. gada rudenī Latvijas PSR ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Akadēmiskā operas un baleta teātra baleta trupa devās viesizrādēs uz Itāliju un Dienvidslāviju, kur tika izrādīta Čaikovska baleta “Riekstkodis” un divertismenta programma. Ar 12. oktobri datēto pavēli par komandējumā nosūtāmo viesizrāžu dalībnieku sarakstu parakstījis Bomiks, kurš tobrīd jau dažus mēnešus ieņēma operas direktora amatu. Datubāzē “Delta” “Delfi” uzgāja vienu ar 1988. gada novembri datētu dokumentu, kas tapis, atreferējot divu aģentu – aģenta “J. Smits” un aģenta “Mazais” – ziņojumus par 1988. gada 11. novembrī notikušu incidentu Itālijas galvaspilsētā Romā. VDK aģentūras kartotēkā atrodamā aģenta “Mazais” kartīte liecina, ka šis aģents ir baletdejotājs Artūrs Bluks. Viņu 1985. gada septembrī savervējis 5. daļas 2. nodaļas virsnieks Aivars Dombrovskis. Aģenta personiskās lietas numurs ir “22044”. Bluks ir bijis iekļauts 1988. gada viesizrādēs devušās baleta trupas sastāvā, liecina “Delfu” rīcībā esošā tā brīža operas direktora Bomika pavēle. Bluka pašreizējo atrašanās vietu un nodarbošanos noskaidrot neizdevās.

Datubāzē “Delta” atrodamajā dokumentā atreferēti aģentu “J. Smits” un “Mazais” ziņojumi, kuros vēstīts par baleta solistes Olgas Jaroslavcevas aizbēgšanu – viņa pēc ekskursijas neatgriezās autobusā, bet nedēļu vēlāk no ASV piezvanīja vecākiem un pavēstīja, ka “beidzot ir īstenojusi savas dzīves sapni”.

Jaroslavcevas aizbēgšanu labi atminas bijusī baleta soliste Lita Beiris. Par daudzsološu uzskatītā jaunā dejotāja pazudusi Romā notikušo viesizrāžu pēdējā dienā. “Kad atklājās, ka viņas nav, sacēlās diezgan pamatīga jezga. Laikam jau uzreiz visiem bija skaidrs, kas noticis,” stāsta Beiris.

Ziņojuma atreferējumā lasāms, ka īsi pirms aizbēgšanas Jaroslavceva savam partnerim Andrejam Rumjancevam pavēstījusi, ka drīzumā viņam nāksies meklēt sev jaunu partneri, kā arī izdalījusi savām draudzenēm pārtikas produktus. Rumjencevs aizgāja mūžībā 2015. gada novembrī. Beiris spriež, ka kāds no trupas noteikti bijis informēts par Jaroslavcevas plāniem, taču divas bijušās balerīnas, kuras kādreizējie kolēģi sauc par Jaroslavcevas tuvākajām draudzenēm baleta trupā, nevēlējās sniegt plašākus komentārus par trīsdesmit gadus vecajiem notikumiem.

“Olga vienkārši neatgriezās autobusā,” portālam “Delfi” sacīja bijusī balerīna Natālija Smirnova. Ziņojuma atreferējumā pieminēto epizodi ar produktu izdalīšanu viņa vairs neatminoties un pieļauj, ka viens no abiem aģentiem, kuru sniegtās ziņas atreferētas datubāzē “Delta” uzietajā ziņojumā, to varētu būt izdomājis.

Ar Mihailu Geršanoku, kurš ziņojumu atreferējumā minēts kā cilvēks, kas palīdzējis Jaroslavcevai aizbēgt, baletdejotāja, būdama jau ASV, apprecējās. 1989. gadā Jaroslavceva pievienojās Amerikas Baleta teātrim, kura mākslinieciskais direktors tolaik bija bijušais rīdzinieks Mihails Barišņikovs. Barišņikovs no Padomju Savienības aizbēga 1974. gadā – viesizrāžu laikā Kanādā. Bijusī rīdziniece Jaroslavceva Amerikas Baleta teātrī nodejoja vienpadsmit gadus.

Pēc dejotājas karjeras Jaroslavceva pievērsusies baleta tehnikas un horeogrāfijas pasniegšanai un strādā Grīnvičas baleta akadēmijā Ņujorkā. Uz vairākkārtējiem “Delfu” mēģinājumiem sazināties, lai uzzinātu viņas versiju par aģentu ziņojumu atreferējumā minētajiem faktiem, viņa nereaģēja.

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāsta, ka viesizrāžu trupās iekļauto mākslinieku un pavadošā personāla saraksts apstiprināts trijās dažādās institūcijās – arodbiedrībā, Centrālās komitejas Izbraukšanas komisijā un Kultūras ministrijā. VDK bijušas tiesības teikt “galavārdu” par viesizrāžu dalībnieku galīgo sastāvu. “Nepaklausīgie”, kurus VDK kaut kādu iemeslu dēļ turēja aizdomās par nelojalitāti, izpelnījās “neizbraucošo” statusu, kas nozīmē, ka konkrētais mākslinieks viesizrāžu trupas sastāvā nemaz netika iekļauts. Savukārt tie, kam palaimējās tikt iekļautiem uz rietumvalstīm braucošo baleta trupu sastāvā, tika modri pieskatīti: viņus uzmanīja gan pašu kolēģi – VDK ziņotāji, gan VDK štata darbinieki.

Bijušais partijas sekretārs muzikologs Bomiks: “Es šobrīd nekomentēšu!”

Padomju pilsoņi, kas baudīja režīma uzticību, gan nešķita gana uzticami citiem līdzīgu režīmu specdienestiem. Vēl viens “Deltā” uziets aģenta “J. Smits” ziņojums vēsta par Ziemeļkorejas režīma “naidīgu rīcību” pret PSRS pilsoņiem. Aģents sūrojas, ka 1987. gada marta nogalē, kad viņš kopā ar citiem PSRS Komponistu savienības delegātiem uzturējies Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā, ziemeļkorejieši teju katru dienu slepus pārbaudījuši delegātu personiskās mantas, uzmanīgi vērojuši viņu savstarpējās attiecības un pārvietošanos, bet naktīs viņiem numuros atslēgti telefonsakari.

1980. gadu presē atrodamās publikācijas liecina, ka 80. gadu vidū Arvīds Bomiks ieņēma Latvijas Komponistu savienības partijas organizācijas sekretāra amatu. Viņa interešu lokā bijis gan pašdarbības kolektīvos notiekošais, gan draudzīgo sociālistisko valstu mūziķu viesošanās Padomju Latvijā. Bomiks mēdzis gremdēties pārdomās par jauniešu morālās stājas atbilstību sociālistiskās morāles normām. 1987. gada septembra sākumā vairāki tobrīd vadoši Padomju Latvijas laikraksti, tostarp “Cīņa” un “Rīgas Balss”, publicēja sarūgtinājuma pilnas Bomika pārdomas par jaunatnes samaitāšanu. Gan izvairoties tieši pieminēt pavisam nesen notikušo “Helsinku 86” organizēto ziedu nolikšanas akciju pie Brīvības pieminekļa, Bomiks šajā publikācijā norāda: “Es zinu, ka 23. augusta notikumi sapulcēja daudzus jauniešus, viņu vidū bija pat vēl tīrie bērni un pusaudži. Domāju, ka tikai nenobrieduši politiskie uzskati lika viņiem skandēt lozungus, kuros vēsture ir apgriezta ar kājām gaisā. Likumsakarīgi ir arī tas, ka izprovocētā akcija dažos gadījumos reducējās līdz huligāniskiem izlēcieniem, kuros bija iejaukti skolēni un arodskolu audzēkņi, tātad tie cilvēki, kuru apziņa un kultūra vēl ir veidošanās stadijā, bet sociālā morāle nestabila.”

Bijušais Latvijas Komponistu savienības partijas sekretārs un kādreizējais operas direktors Bomiks šobrīd ir Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komitejas vadītājs. “Es atturēšos komentēt, jo man ir citi plāni šajā sakarā, un tāpēc es šobrīd nekomentēšu. Neņemiet ļaunā. Man ir pašam savi plāni šajā sakarā,” atbildot uz “Delfu” piedāvājumu viņam izklāstīt savu notikumu versiju par sadarbību ar VDK intervijā “DELFI TV ar Jāni Domburu” ierakstā, intervijā portālam “Delfi” vai paša rakstiskā izklāstā, sacīja Bomiks.

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, lūgts komentēt biedrības attieksmi pret tās amatpersonu saistību ar VDK, atzina, ka tā nav viennozīmīga – esot biedri, kas uzskata, ka ikvienam, kura vārds ir kartotēkā, būtu jānāk klajā ar paskaidrojumiem, bet kopēju nostāju Rīgas Latviešu biedrība vēl nav formulējusi.

“Mums šobrīd ir tāda nostāja, ka tas ir biedru ziņā – vai viņi to skaidro vai nē,” sacīja Gailītis. Bomiks Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas vadītāja amatā esot nonācis pēc tās iepriekšējā vadītāja – mūzikas vēsturnieka un komponista Oļgerta Grāvīša – rekomendācijas. Gailītis neņemas spriest, vai Bomika atrašanās “čekas maisos” nemet ēnu uz Rīgas Latviešu biedrību kopumā. “Attīrīšanās būtu vajadzīga, bet jautājums ir, vai mēs kā biedri varam kādu tā “izsūtīt”,” teica Gailītis.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami “Delta Latvija” datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā “DELFI TV ar Jāni Domburu”.

Savukārt “Delfi” šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK “mantojumu” informācijas sistēmā “Delta Latvija” – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par “maisiem”, nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

“Delta” ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – “Delfi” pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo “Delta Latvija” datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze “Delta Latvija” Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču “Delta Latvija” nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču “Delfi” centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem

 

November 8, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: