Latvijas klusie varoņi – Žanis Fonzovs

«Latvijas klusie varoņi»: Mērsraga zvejnieks Žanis Fonzovs aizveda 28 ar latviešu bēgļiem piepildītas laivas

Viss raksts šeit

---

Žanis Fonzovs bija jūrnieks, Mērsragā dzimis zvejnieks un laivinieks. Viņš bija viens no tiem latviešu ļoti varonīgajiem vīriešiem, jūras vilkiem, kurš palīdzēja izmisušajiem cilvēkiem, kas sākumā domāja uz kādu brīdi aizbēgt projām no Latvijas, pārcelties uz Gotlandes salu Zviedrijā.

Jūrkalnē kāpās paceļas simboliska metāla bura, kuras viena puse šajā krastā, bet otra – Gotlandes salā Zviedrijā. Tā ir vienīgā piemiņas zīme tiem latviešiem un viņu glābējiem, kuri 1944.gada vasarā, rudenī un vēl 1945.gada pavasarī kāpa nedrošā, bieži pārpildītā laivā. No Jūrkalnes līdz Gotlandei ir tikai 80 jūras jūdzes jeb 148 kilometri.

Jūrkalne nav vienīgais Kurzemes krasta ciems, no kurienes bēgļus pārveda uz Gotlandi. Uz ziemeļiem no Liepājas tādi punkti vēl bija Pāvilosta, Ulmale, Lībciems, Grīnieki, bet viņpus Ventspils – Staidzene, Lielirbe, Mazirbe, Kolka, Kaltene, Mērsrags…

Mērsragā dzimušais Žanos Fonzovs bija viens no laiviniekiem, un viņš aizveda no Kurzemes 28 ar latviešu bēgļiem piepildītas laivas.

Atbildība uz pārcēlāja pleciem

„Latvijas klusie varoņi”

Katrā no grāmatas „Latvijas klusie varoņi” nodaļām ir savs stāsts un katrā savs varonis, reizēm pat vairāki. Viņiem visiem bija ģimenes, darbabiedri, kaimiņi, līdzīgi domājošie līdzzinātāji, kuru vārdi bieži pazuduši pagātnes miglājos. Viņi visi izglāba vai vismaz centās izglābt citus no represijām vai nāves.

Latvijas Radio ielūkojas vairākos stāstos par līdz šim noklusētiem varoņiem, kuri grūtos, vēsturiskos apstākļos mēģinājuši glābt savus līdzcilvēkus.

Izbraukšana nekad nenotika dienas laikā, bet tikai nakts tumsā, un arī ne skaidrā pilnmēness naktī. Vācu patruļas apsargāja krastu, un bija jāuzmanās gan gaidītājiem, gan vedējiem. Ja krastā pazibēja vējluktura gaismiņa, tad selgā stāvošās laivas pāris cilvēku komanda varēja būt droša – brauciens nebūs velts, bet kāpās gaidošajiem tā bija zīme, ka “lielā” laiva klāt.

Ja viss izdevās veiksmīgi, dežuranti no kāpām steigšus devās paziņot kārtējai bēgļu grupiņai, lai steidzas uz krastu. Tur bērnus un reizēm arī sievietes iesēdināja mazā laiviņā, ko vīri stūma lielās laivas virzienā.

Šajos braucienos vislielākā atbildība gūlās uz pārcēlāju pleciem. No viņu pieredzes, prasmes, drosmes un gribas bija atkarīgas simtiem cilvēku dzīvības. Braucieni bija bīstami ne tikai vācu krasta apsardzes dēļ – tālāk jūrā laivas apdraudēja krievu zemūdenes un torpēdu kuģi, kas siroja Baltijas jūrā, kā arī bumbvedēji, kas bombardēja no gaisa.

Bīstamība pieauga pēc tam, kad Sarkanā armija bija ieņēmusi visu Igauniju, salas ieskaitot. Tie, kurus pārtvēra vācieši, nokļuva Vācijā, bet tie, kuriem vēlāk ceļā gadījās padomju varas nesēji, nonāca Sibīrijā.

Daudz kas bija atkarīgs no dabas apstākļiem – vētras laikā pārpildītās laivas varēja viegli piesmelties ar ūdeni un arī apgāzties. Nav vairs saskaitāms, cik bēgļu nenokļuva līdz Gotlandes krastiem, bet bija spiesti