Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Eiropas liktenis un Intermarium

Eiropas liktenis un Intermarium

Raivis Zeltīts


1. Divas Eiropas Savienības

Eiropas Savienība tika dibināta kā kristīgu Eiropas nāciju savienība saskaņā ar kopīgu civilizācijas identitāti.

Eiropas savienības tēvi Ķonrāds Adenauers un Robērs Šūmanis zināja, ka Eiropu nevar vienot ar varu un imperiālismu, kā to gadsimtiem bija mēģinājušas dažādas Eiropas lielvaras, bet tikai respektējot nacionālās atšķirības un katras valsts intereses, turklāt sasaistot šīs intereses savstarpēji izdevīgā mehānismā. Eiropu izveidotu “konkrēti sasniegumi, kas (..) radīs patiesu solidaritāti”[1] – tā Eiropas Ogļu un tērauda savienības izveidošanas brīdī sacīja Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis. “Politiskā vienotība nenozīmē tautas absorbēšanu. Politiskā integrācija nenozīmē atteikšanos no nacionālās suverenitātes. Saikne, kas vieno Eiropu, neizraisīs tēvzemes noliegšanu.”[2] Vai var izteikties vēl skaidrāk? Eiropas Savienība bija paredzēta kā Eiropas nāciju savstarpējās sadarbības formāts! Šis politiskais reālisms savijās ar izpratni par demokrātijas būtību, proti, “vai nu demokrātija būs kristīga, vai arī tā nepastāvēs. Antikristīga demokrātija ir karikatūra, kas ieslīgs vai nu tirānijā, vai anarhijā.”[3]

Taču vienlaikus pastāvēja arī otrs virziens – tas pats vecais imperiālisms, tikai jaunā formā. Tā ir Riharda Kudenhova Kalergi Pan-Eiropa, kura nozīmētu tautu sajaukšanu un nacionālo atšķirību likvidāciju utopijas vārdā. Tas bija pamats Eiropas federālistu kustībai, kas Eiropas Savienību grib pārveidot (un zināmā mērā ir pārveidojuši) kā centralizētu un birokratizētu monstru, kas ar savu diktātu kontrolē katru atsevišķo valsti. Itāļu komunists Altiero Spinelli bija oficiālais Eiropas Federālistu kustības dibinātājs, kurš bija atslēgas figūra Adenauera un Šūmaņa Eiropas pārveidošanā par to, kas Eiropas Savienība ir šodien. Viņa vārdā ir nosaukta arī galvenā Eiropas Parlamenta ēka Briselē. Šie komunistiskās izcelsmes Eiropas federālisti runā nevis par Eiropas būtību jeb tās identitāti kā civilizācijai un šīs identitātes saglabāšanu, bet par funkcijām. Piemēram, par to pašu “demokrātiju”, kas, kā redzam, atrauta no tās kristīgā konteksta, Eiropas Komisijas izpildījumā tik tiešām arī pārvēršas par tirāniju un anarhiju vienlaikus. Šīs komisijas pieprasītā “solidaritāte” ir šķirta no patiesām vērtībām un kopīgiem sasniegumiem, kas varētu mudināt Eiropas nācijas atdot daļu no savas neatkarības kopējās lietas labad. Tāpēc tā nav solidaritāte, bet gan diktāts, kas tiek pamatots ar kreisā multikulturālisma ideoloģiskajiem saukļiem. Šī ideoloģija pilda tādu kā pseido-reliģijas uzdevumu šai jaunajai pseido-elitei, kas cenšas piesavināties monopolu uz eiropeiskumu, vienlaikos noliedzot Eiropas kultūras pamatus.

Līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem tādi Eiropas līderi kā Mārgareta Tečere aizstāvēja Eiropas Savienību kā sadarbības modeli starp nacionālajām valstīm pret federālistu modeli, kas paredz varas centralizāciju Briselē un nacionālo valstu lomas samazināšanu. Taču Junkera un Merkeles fanātiskā rīcība imigrācijas krīzes laikā izjauca šo līdzsvaru, kas novedis pie Lielbritānijas izstāšānās no savienības, kā arī pie Centrālās un Austrumeiropas valstu atsvešināšanās no savienības. Eiropas Savienība atrodas strupceļā. Neviens nav diskreditējis Eiropas vienotības ideju vairāk kā šie federālisti. Daudzi tāpēc novēršas no Eiropas Savienības idejas kā tādas.

Taču Eiropa nav tikai “Briselē”. Eiropa ir tur, kur ir “sakņošanās senā Grieķijā [sniedz] noteiktu kopēju intelektuālo un māksliniecisko tradīciju, – Romā – politisko, tiesisko un militāro [tradīciju], bet kristietībā – (..) barbariskā cilvēka pārvēršanu un pārveidošanu ar cēlu reliģiju un ētiku.”[4] Eiropa ir mūsu “plašākā tēvzeme”, un “eiropeiskums ir arī latviskuma priekšnosacījums – zaudējot eiropeiskumu, mēs neizbēgami zaudējam arī savu latviskumu.”[5] Mēs esam eiropieši un nesam atbildību ne tikai par latviskās identitātes saglabāšanu un attīstīšanu, bet arī par mūsu kopējās civilizācijas likteni.

2. Fundamentālās pārmaiņas pasaulē

Tikmēr visa pasaule ir fundamentāli mainījusies. Amerikāņu politologa Fukujamas ideja, ka līdz ar PSRS sabrukumu ir notikusi Rietumu liberālisma totāla uzvara visā pasaulē, 21. gadsimta sākumā arvien vairāk pierādīja savu utopisko raksturu – 2001. gada 11. septembra terorakti, 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā, tā paša gada starptautiskā finanšu krīze un visbeidzot – 2014. gads kā Krievijas-Ukrainas kara sākums, un 2015. gada imigrācijas krīze. Ir pienācis starptautisko attiecību pārkārtošanās laikmets no pasaules, kas balstīta uz Rietumu vadītā liberālisma un brīvā tirgus principiem, uz pasauli, kas balstīta uz civilizācijām un to interesēm, gluži kā to paredzēja amerikāņu politologs Hantingtons. Šajā starptautiskās sistēmas pārkārtošanās laikā Eiropas Savienība ir Rietumu civilizācijas “slimnieks”. Ekonomiski un demogrāfiski stagnējoša, iekšēji sašķelta, bez jebkādām vienojošām vērtībām, bez spēcīgiem, vienojošiem līderiem – tāda ir Eiropas Savienība šodien. Turklāt komplektā nāk kreisā multikulturālisma ideoloģijas izraisītā nespēja tikt galā ar radikālā islāma un Krievijas draudiem.

Briselei zaudējot savu prestižu un ietekmi, arvien nozīmīgākas kļūst nacionālo valstu pozīcijas un to divpusējās attiecības. Nacionālisms atgriežas kā vadošais spēks visā Eiropā. Īpaši tas ir izteikts starp Eiropas jaunajām nācijām t.s. Intermarium (Baltijas-Adrijas-Melnās jūras) reģionā, kuras sāk apzināties, ka Rietumu civilizācijas atjaunotne ir to misija.[6] Atgriežas ideja par šo valstu savstarpēju savienību, kas tiek interpretēta dažādi – sākot ar pragmatisku ekonomisko sadarbību bez politiskas savienības, beidzot ar ciešu politisko savienību kā alternatīvu Eiropas Savienībai.

Intermarium idejai ir dziļas saknes Eiropas vēsturē. Polijas-Lietuvas valsts bija pirmā republika Eiropā – Rietumu kultūras bastions pret Krievijas un Osmaņu imperiālismu. Šī savienība, kas reiz bija lielākā Eiropas valsts, beidza pastāvēt 18. gadsimta beigās. 20. gadsimta sākumā reģionālu apvienību atjaunot centās Polijas līderis Juzefs Pilsudskis. Arī Latvijas Brīvības cīņu vadītājs ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš redzēja šīs idejas stratēģisko nozīmi: “Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem – ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām.”[7] Diemžēl, tieši tā arī notika. Nespēja aptvert jauno valstu neatkarības reģionālo kontekstu deva iespēju Vācijai un PSRS jaunās valstis vienu pēc otras izolēt, sadalīt un iznīcināt. Taču Intermarium ideja pēc kara sākuma Ukrainā un imigrācijas krīzes atkal atdzimst. Šī ideja atdzimst dažādos formātos – Višegradas valstu grupa, Trīs jūru iniciatīva, 16+1 sadarbības formāts. Lai arī joprojām pastāv iekšējas pretrunas starp dažām no reģiona valstīm, kopējā tendence nav noliedzama – valstu integrācija ziemeļu-dienvidu virzienā pastiprinās.

Tomēr ir arī šķēršļi. Starp tiem tiek minēta politiskās gribas un institūciju trūkums, kas sadarbību nostiprinātu, un kontaktu trūkums starp reģiona nāciju politiskajām un sabiedriskajām elitēm. Lai šī brīža draudīgajā ģeopolitiskajā situācijā nostiprinātu Intermarium valstu bloku, tiek norādīts uz veicamajiem institucionāliem pasākumiem: reģiona departamentu izveides katras valsts ārlietu ministrijā, drošības jautājumu sanāksmju institucionalizācija, regulāra ekonomiskā diplomātija, ceļu un dzelzceļa infrastruktūras (TEN-T) un enerģijas infrastruktūras (“Trans-European Energy Network”) ciešāka sasaiste starp reģiona valstīm, Centrāleiropas Tehnoloģiju Insitūta un Centrāleiropas universitātes izveide politiskās elites izglītošanai Intermarium garā, kā arī Centrāleiropas vēstures, kultūras un identitātes kursu iekļaušana reģiona izglītības iestāžu izglītības programmās. Tādā veidā tiktu nostiprināts jauns spēlētājs Eiropas Savienības iekšienē, kas ekonomiskās ietekmes un iedzīvotāju skaita ziņā būtu līdzvērtīgs Vācijai vai Francijai.[8]

Šādi integrētam Centrāleiropas, jeb Intermairum reģionam ir potenciāls kalpot kā jaunajam Eiropas Savienības kodolam. Šī reģiona valstīm piemīt nesalaužams nacionālās pašapziņas un pretestības gars. Visi Rietumeiropā notiekošie politiskie un sociālie procesi Intermarium reģionā ir norisinājušies ar vairāku desmitgažu vai pat gadsimtu nobīdi, tāpēc šīs nācijas ir jaunas. Komunistiskais režīms aiz “dzelzs priekškara” šīs nācijas apspieda, taču vienlaikus nostiprināja to nacionālās pretestības garu. Tāpēc Intermarium valstis spēj paveikt vairāk nekā Rietumeiropas valstis. Tiem, kuriem rūp nacionālo valstu un kristīgās Rietumu kultūras saglabāšana vienotajā Eiropā, ir tikai viens risinājums – Intermarium!

3. Eiropa, Intermarium un Ukraina

Intermarium likteni izšķirs pamatā divas valstis. Viena no tām ir Ukraina, turklāt neatkarīgi no tās dalības Eiropas Savienībā. Bez brīvas Ukrainas, bez Ukrainas kā ģeopolitiska spēlētāja – nebūs Intermarium, un nebūs arī cerības Eiropas nākotnei. Daudzu Rietumu nacionālistu ideja, ka Eiropas atdzimšanu var panākt ar Krievijas palīdzību pāri Ukrainas līķim, ir absolūta muļķība un tuvredzība! Savukārt mums jāatceras ģenerāļa Radziņa vārdi – “Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni.”[9] Ukrainas ģeopolitiskais novietojums, tās teritorijas lielums, iedzīvotāju skaits un resursi padara to par fundamentālu elementu mūsu reģionā. Kontrolējot Ukrainu, Krievija ir impērija, kas valda pār mūsu Eiropas daļu. To zaudējot, Krievija zaudē arī savu impērijas statusu, bet mēs saglabājam brīvību.

Tikpat svarīgs ir Polijas faktors un it īpaši Polijas kā jaunās Eiropas lielvalsts loma un tās spēja sadarboties ar Ukrainu. Polija un Ukraina kopā veido Intermarium būtiskāko daļu ar aptuveni 80 miljoniem iedzīvotāju un minimālo savienojumu starp Baltijas un Melno jūru. Šādas savienības izjaukšana ir viens no Krievijas galvenajiem mērķiem mūsu reģionā, kam netiek taupīti nekādi resursi.

2019. gadā, tāpat kā 1919. gadā, pastāv tikai viens jautājums – vai nākamajos gados Centrālā un Austrumeiropa tiks iekļauta boļševistiskā Krievijas impērijā, vai arī tā spēs apvienoties konfederācijā Polijas vadībā? Jebkāds starpstāvoklis ir tikai pagaidu posms – ģeopolitiska anomālija. Ir jāatceras, ka Intermarium liktenis ir atkarīgs no Vācijas un Krievijas varas pieauguma vai krituma. Uz divdesmit gadiem starp Pirmo un Otro pasaules karu abu šo Eiropas lielvaru sabrukums ļāva izveidot jaunās nacionālās valstis. Tā laika Rietumu lielvara Lielbritānija apzinājās, ka viens no lielākajiem riskiem Rietumiem ir Vācijas un Krievijas alianse – Eirāzija. Tāpēc starp abiem pasaules kariem tās ģeostratēģija Intermarium reģionā paredzēja “bufervalstu” nostiprināšanu, lai atdalītu Vāciju no Padomju Krievijas. Tas ir mūsu neatkarības pirmā posma ģeopolitiskais konteksts. Pildsudska nesekmīgie centieni šīs valstis apvienot vienā savienībā un arī britu noliedzošā attieksme pret ciešāku šo valstu savienību šo stratēģiju padarīja par īslaicīgu risinājumu.

Ko mēs redzam šodien? “Vairāku ātrumu” Eiropā arvien spēcīgāk nostiprinās uz Krieviju vēsturiski orientētā un no Krievijas gāzes atkarīgā Vācija. “Nord Stream 2” projekts ļaus Krievijai apiet Ukrainu un piegādāt gāzi Vācijai pa tiešo, tā atbrīvojoties no pēdējiem šķēršļiem lai sāktu liela apmēra uzbrukumu Ukrainai. Tas faktiski ir vēl viens “Molotova-Ribentropa pakts”. Visu ļaunāku padara ideja par Eiropas Savienības armiju, kas faktiski būtu Krievijas militārās ietekmes turpinājums Eiropā. Federāla Eiropa Vācijas vadībā ir risks Rietumiem! Ģeopolitiskais reālisms prasa atgriezties pie Pilsudska Intermarium idejas, stiprinot divpusējās attiecības ziemeļu-dienvidu līnijā starp reģiona valstīm un to attiecības ar vadošo Rietumu lielvaru ASV, kuras interesēs ir nepieļaut Eirāzijas projekta izveidošanos.

Es prognozēju sekojošo notikumu secību tuvākajā Eiropas nākotnē. Pirmā fāze ir Eiropas reģionalizācijas un Intermarium konsolidācijas process, kas ir aizsācies jau šobrīd. BREXIT, “Divu ātrumu Eiropa”, valstu savstarpēji sadarbības formāti, apejot Briseli – tas viss veicina Eiropas Savienības faktisku sadalīšanos vairākos blokos, tās formālajai vienotībai paliekot nemainīgai. Skatoties globālākā kontekstā, par ASV prioritāti arvien vairāk kļūs Klusā okeāna reģions – nākotnes pasaules ģeopolitisko aktivitāšu galvenā arēna. Tāpēc ASV atbalsta lielāku Intermarium pastāvību. Ekonomiski spēcīgākā reģiona valsts Polija visticamāk kļūs par Eiropas atslēgas nāciju, izveidojot jaunu spēku līdzsvaru Eiropā starp Vāciju un Krieviju, lai novērstu Eirāzijas izveidošanos. Tas nozīmēs Polijai uzņemties lielāku līderību pār visu reģionu, veicinot Intermarium valstu savstarpējo militāro sadarbību, enerģētisko neatkarību un vienotu balsi ārpolitikā.

Otrajā fāzē notiks Eiropas Savienības reformēšanās ar Intermarium kā šīs savienības centru. Tas sāksies Krievijas un Rietumeiropas dezintegrācijas brīdī, kuru iemesli galvenokārt demogrāfiski. Eiropas islamizācijas nākamajās fāzēs musulmaņu imigranti beigs spēlēt pasīvu lomu kā kreiso partiju elektorātam un kļūs par Rietumu politikas veidotājiem. Kopā ar jauniem imigrācijas viļņiem no Āfrikas, Rietumeiropas valstis izmainīsies līdz nepazīšanai. Izcilo franču rakstnieku Žana Raspaja (“Svēto nometne”) un Mišela Velbeka (“Pakļaušanās”) darbi ir pravietiski, paredzot hedonisma un materiālisma novārdzinātās Eiropas padošanos daudz spēcīgākajai islāma civilizācijai. Šajā kontekstā Rietumeiropas valstis būs spiestas atgriezties pie tradicionālajām Eiropas vērtībām, lai izdzīvotu – Eiropas Savienība atkal kļūs par Nāciju Eiropu! Britu vēsturnieks Toinbijs reiz konstatēja, ka civilizācijas norieta fāzē tās robeža kļūst par centru vēlākai jaunās civilizācijas izplatībai uz abām pusēm. Bijušās Romas impērijas robeža pie Reinas agrajos viduslaikos kļuva par topošās Rietumu civilizācijas jauno centru.[10] Šķiet, ir neizbēgami, ka Intermarium kā Rietumu civilizācijas robežreģions kļūs par nāciju Eiropas Savienības centru. Amerikāņu ģeopolitiķis Džordžs Frīdmens paredz, ka šāda savienība Polijas vadībā varētu izplesties uz Austrumiem – Krievijas dezintegrācijas brīdī.[11] Šādas jaunas Eiropas Savienības uzdevums varētu būt saglabāt un attīstīt Eiropas nāciju dažādību un unikalitāti, kā arī kopējo Eiropas civilizācijas identitāti. Šīs savienības politiskais pamats būs nacionālo valstu līdzvērtīga sadarbība – tā, kā to paredzēja Eiropas Savienības dibinātāji Robērs Šūmanis un Konrāds Adenauers.

Tikmēr jau šobrīd ir jāpastiprina komunikācija starp Intermarium valstu nacionālistiem un konservatīvajiem, apejot gan ultraliberālās, gan Krievijas propagandas radītos mītus. Jaunais nacionālisms nozīmē atzīt mūsu nacionālās identitātes eiropeisko kontekstu un Intermarium reģiona valstu savstarpējo atkarību. Tam ir nepieciešama sadarbības un nacionālā izlīguma politika starp reģiona valstīm un tautām, kuras tiek šķeltas, izmantojot pagātnes aizvainojumus un valstu īstermiņa savtīgās intereses.

[1] Ležēns, Renē. Robērs Šūmanis, Eiropas Tēvs (1886-1963). Politika kā svētuma ceļš. Rīga: KALA raksti, 2017., 30-31.lpp

[2] Turpat… 237.lpp

[3] Turpat… 183.lpp

[4] Jurevičs, Pauls. Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955., 129.lpp

[5] Turpat… 134.lpp

[6] Šo ideju ļoti konkrēti pauž tieši Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Skat., piemēram, https://visegradpost.com/en/2019/02/11/prime-minister-viktor-orbans-state-of-the-nation-address-full-speech/?fbclid=IwAR0cGZk5ZEptZVBNZ5DTg-HQsB6sKXEvZuYEefJR9yvt0YKVQhbD6q8qaDU

[7] Radziņš, Pēteris Voldemārs. Baltijas valstis un Ukraina. No: Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums. Sastādītājs Purviņš, Agris. Ģenerāļa Radziņa biedrība, 2016 545.lpp

[8] http://visegradplus.org/opinion/time-intermarium-isthmus/

[9] Radziņš… 544. lpp

[10] Toynbee, Arnold J., A Study of History. Abridgement of volumes I-VI by D.C. Somervell, Oxford University Press, 1961, 9-15. lpp

[11] Frīdmens, Džordžs. Valstu un tautu likteņi. Analīze un prognozes nākamajiem 100 gadiem. Rīga: Izdevniecība Avots, 2012., 148-149. lpp

January 25, 2020 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Paldies par detalizēto rakstu un atsaucēm – man būs par ko padomāt

    Comment by Raitis | February 18, 2020 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: