Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1946.g. Okupantu propagandas meli, lai izvilinātu no mežiem nacionālos partizānus

68868596_2422531781134577_2214561897473114112_o

March 27, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gatis Krūmiņš: Alternatīva – Sibīrija vai nāve

Epidēmiju dabu var salīdzināt. Viena no tādām Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Sarkanais vīruss nobendēja tūkstošus, sagandēja dzīvi visai tautai, tomēr mēs zinājām, kā tas izskatās – šis komunisma vīruss. Tagad cīnāmies ar neredzamu slepkavu. Un tomēr mums nav tiesību aizmirst vēsturiskās epidēmijas, kas izmainījušas tautu esību. Viena no šādām epidēmijām tika mums uzsūtīta 1949. gada 25. martā, kad padomju vara deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā notika šīs traģēdijas sagatavošana, saruna ar vēsturnieku, asociēto profesoru, Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu.

– Kāda bija Baltijas padomju republiku kompartiju loma 1949. gada deportāciju sagatavošanā?

– Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latviju vēlreiz okupēja Padomju Savienība, un padomju vara mēģināja atgriezties pie tā, ko jau bija uzsākusi 1940./41. gadā. Dokumenti liecina, ka pilnīga kolektivizācija tika plānota jau uz 1941. gada beigām, to iesākot Latgalē. Taču to nepaspēja, jo 1941. gadā Vācija iebruka Padomju Savienībā. Savukārt 1945. gadā padomju varai visu faktiski vajadzēja sākt no sākuma. To saprata arī Maskavā. Kremlis izveidoja tiešās pārraudzības struktūru speciāli katrai Baltijas padomju republikai, proti, biroju. Šie biroji funkcionēja no 1944. gada oktobra līdz 1947. gadam. Ideja bija skaidra: palīdzēt vietējām kompartijām un tās cieši kontrolēt, apzinoties vietējo komunistu zemo rīcībspēju. Daudzi bija krituši frontē, un faktiski jebkurš komunists varēja dabūt kādu vadošu amatu, pat dzērājs vai muļķis būdams, īpaši tas attiecās uz lauku rajoniem. Maskava ātri saprata, ka padomju vara paliek Baltijā uz ilgāku laiku, jo ne angļi, ne amerikāņi te nekādu karu nesāks, tāpēc te varēja rīkoties kā savās mājās un restartēt 1940./41. gada aktivitātes. Rūpniecību pārņemt bija diezgan vienkārši, bet lielākās problēmas sagādāja lauksaimniecība. 1946. gadā Jānis Kalnbērziņš, pirmais kompartijas Latvijas centrālkomitejas vadītājs, aktīvi runāja par kolhozu atjaunošanu. Bet tad parādījās virkne faktu, kas apliecināja: kolhozu lieta uz priekšu neiet tik raiti, kā Maskavai gribētos… Un ne tikai tāpēc, ka cilvēki pretojas, bet arī tāpēc, ka varas ešelonos pietrūkst viennozīmīga atbalsta. 1946. gadā bija tāds Jānis Jurgens*, Latvijas kompartijas trešais sekretārs, atbildīgs par lauksaimniecības politiku. Tā dēvētais Krievijas latvietis, bez neatkarīgās Latvijas pieredzes. Tomēr viņš saprata, ka kolhozi nav tā labākā izvēle un varbūt ka tos nevajag tik aktīvi organizēt. Viņa nomaiņu panāca Latvijā izveidotā īpašā biroja cilvēki, noziņojot Maskavai, ka Jurgens nepareizi izrunājies par kolhozu gaišo nākotni. Tādos gadījumos cilvēku nostūma ļoti zemu. Tomēr ne šajā gadījumā: viņu ļoti atbalstīja Kalnbērziņš, Vilis Lācis un citi. Nav brīnums, ka pēc tam viņš kļuva par rektoru.

– Apbrīnojami, ka kvēlie komunisti – Lācis un Kalnbērziņš – iestājās par tādu, būtībā atkritēju.

– Arī vietvarās notika līdzīgi brīnumi. 1947. gadā Maskava lēma, ka ikvienā apriņķī jānodibina paraugkolhozs. Tā, piemēram, Turaidas pagastā, kur komunistu bija vairāk nekā citur, partorgam Kalniņam uzdeva veidot paraugkolhozu. Bet turienes komunisti jau bija sadalījuši trimdā devušos latviešu mājas un mantu, un Kalniņš sev bija dabūjis Turaidas muižas centru. Viņš Otrā pasaules kara laikā pabija Padomju Savienībā un teica, ka labi zinot, kādi ir kolhozi, tāpēc viņš mūžam neko tādu netaisīs Latvijā. Tomēr viņu spieda to darīt, un viņš, nevarēdams ar to samierināties, turpat pie savas jauniegūtās muižas pakārās. 1946./47. gadā vietējie komunisti pat sāka nodarbināt cilvēkus savās lauku saimniecībās, paši faktiski kļūdami par budžiem un kulakiem. No Maskavas atbraukušie kontrolētāji ziņoja, ka iecerēto kolhozu vietā veidojas individuālas saimniecības… Tad padomju vara sāka likt milzu nodokļus šīm saimniecībām. Bet līdztekus daudzi saprātīgi domājoši cilvēki arī varas aprindās saprata, ka šādas saimniecības varētu būt glābiņš ekonomikai. 1946. gads bija bada gads, tikko bija beidzies karš, un Padomju Savienībā cilvēki daudzviet mira badā. Tāpēc jau 1945./46. gadā no Krievijas šeit iebrauca ļoti daudz labākas dzīves meklētāju, jo Latvijā badā neviens nemira! Tomēr okupācijas vara centās sagraut Latvijas saimniecības sistēmu. Tas bija politisks jautājums: kontrolēt lauksaimniecībā saražoto produkciju. Vērtējot no ekonomiskajām un loģiskajām kategorijām: tas bija viens no bezjēdzīgākajiem pēdējo simt gadu pasākumiem – kolektivizācija. Ukrainas golodomors, protams, deva padomju valstij savu labumu: ukraiņiem atņēma visus graudus, pārdeva ārzemēs, sapirkās padomju valstij mašīnas.

– Tas nekas, ka tāpēc badā nomira miljoni.

– Protams. Cilvēkus aplaupīja, padarīja par lauku proletariātu. Doma par kolhoziem bija vienkārša: salikt visus vienkop un kontrolēt ar zināmu skaitu stučītāju uz visiem. Tā vienkāršāk – gan politiski, gan ekonomiski. 1947. gadā Maskava uzskatīja, ka situācija Baltijā ir nokārtota, un savāca atpakaļ savus birojus. Un tieši tobrīd kolektivizācijas process sāka bremzēties, jo entuziasma nebija… 1948. gada otrajā pusē statistika parādīja, ka kolektivizācijas plāni netiek pildīti – sevišķi Lietuvā, kur joprojām bija ļoti aktīva nacionālo partizānu kustība, no turienes jau bija deportēti cilvēki. Uz Latviju atbrauca kārtējais Maskavas emisārs, lai nopietni runātu ar Kalnbērziņu. Un mūsu kompartijas pirmais sekretārs tā arī pateica, ka mums steigties nav pamata un kolektivizāciju varētu pabeigt ap 1951./52. gadu. Kāpēc tik ilgi? Tāpēc, ka situācija esot ļoti sarežģīta, budži esot saauguši ar inteliģenci utt. Turklāt bija aizliegts kolhozos uzņemt budžus.

– Kāpēc? Tieši viņus – pēc komunistu grābslīgās loģikas – vajadzēja ņemt: budžiem taču bija lopi, zemes, mājas…

– Tas bija politisks jautājums – padzīt šos cilvēkus no savām dzīvesvietām. Kaut ar deportācijām. Izrādās, ka ne tikai šodien cilvēki rīkojas neracionāli un stulbi… tobrīd visa tā kolhozu lieta bija pamatīgs spēriens lauksaimniecībai zem jostasvietas – tieši tajā laikā, kad valstī trūka pārtikas. Maskava, uzzinot par situāciju, sāka satraukties, un bija jau arī par ko. Igauņu kompartijas sekretārs Karotamms piedāvāja veidot iekšējus budžu anklāvus Igaunijā, lai tos nav jādeportē no valsts, savukārt Kalnbērziņš sarunās ar Maskavas pārstāvjiem 1948. gadā vispār bija apšaubījis deportācijas kā metodi, norādot, ka atšķirībā no Lietuvas, kur pirmais sekretārs Snečkus var pārvietoties tikai bruņumašīnā (plašas deportācijas Lietuvā jau bija notikušas), viņš pa ielu Rīgā varot brīvi kājām staigāt. Rezultātā visu trīs Baltijas republiku kompartiju pirmie sekretāri tika izsaukti pie Staļina 1949. gada janvārī. Tobrīd jau bija gatavs lēmums par deportācijām Baltijas valstīs – atsaucoties uz Baltijas valstu priekšlikumu…

– Bet tie taču ir meli. Nebija tāda priekšlikuma no Baltijas valstīm.

 

March 25, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bez pretošanās kustības brīvību varējām neatgūt

 Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/bez-pretosanas-kustibas-brivibu-varejam-neatgut-14237843

17. martā Valsts prezidents Egils Levits bija iecerējis īpaši godināt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu, gan Rīgas pilī rīkojot forumu Nacionālā pretošanās kustība Latvijas vēsturiskajā atmiņā, gan kopā ar citiem sabiedrības pārstāvjiem piedaloties vairākos atceres pasākumos. Šobrīd vīrusa dēļ pasākums pārcelts uz vēlāku laiku. Varbūt iesākumā – kas ir nacionālās pretošanās dalībnieki?Latvijas valsts tika izveidota 1918. gada 18. novembrī kā neatkarīga, demokrātiska republika. Kā starptautisko tiesību subjekts de iure tā turpināja pastāvēt arī pēc okupācijas 1940. gadā, kad pusgadsimtu de facto atradās svešu okupācijas varu pakļautībā. Un bija Latvijas tautas, es teiktu, drosmīgākā daļa, kas ar ieročiem rokās un nemilitārā veidā pretojās okupācijas režīmiem. Šāda pretestība pastāvēja līdz pat atmodas sākumam 80. gadu otrajā pusē, kad tā pārauga tautas atbrīvošanās kustībā. Sabiedrības vairākumam nebija pieņemams ne padomju, ne nacistu okupācijas režīms. Pretestībai bija dažādas, individuālas un organizētas formas un izpausmes. Pretošanās bija aktīvāka Otrā pasaules kara un pēckara laikā līdz 50. gadiem, kad dzīvas bija cerības par drīzu Latvijas valstiskuma, faktiskās suverenitātes atjaunošanu, un mazāk aktīva vēlākos okupācijas gados, kad prioritāte vairāk bija personīgā izdzīvošana un pielāgošanās.

No vēsturiskā viedokļa, manuprāt, svarīgi saprast, ka Latvijas valsts nepārtrauktība ir pastāvējusi ne tikai konstitucionālo un starptautisko tiesību līmenī (kā zinām, Baltijas valstu okupāciju un aneksiju Padomju Savienībā nekad neatzina rietumvalstis), bet otra lieta – visus šos gadus dzīva bija tautas pašnoteikšanās ideja, vēlme dzīvot brīviem pašiem savā valstī. To pauda nepārtraukti arī šie pretošanās kustības dalībnieki. Ir jau pagājis kāds laiks kopš Satversmes preambulas pieņemšanas  2014. gadā, tajā rindkopā, kas tika Satversmē iekļauta, ir skaidri un politiski nepārprotami norādīts, ka “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību”.Kādēļ tik svarīgi runāt par šo pretošanās kustību?

Jāskatās mazliet plašākā kontekstā šī pretestība, ko mēs varbūt tā īsti nemaz neesam līdz šim novērtējuši – kopš neatkarības atjaunošanas vairāk esam vai nu turpinājuši aktualizēt Kārļa Ulmaņa laikā izplatīto mītu par 700 verdzības gadiem, vai arī sekojuši atmodas laikā postulētajam, ka esam “bāreņu tauta”. Ir saprotams, ka bija svarīgi atcerēties padomju deportāciju upuru pieredzi, pieminēt holokausta upurus un tamlīdzīgi, bet tajā pašā laikā pārāk maz esam izcēluši tautas pretestību, bez kuras mēs 1990.–1991. gadā savu neatkarību nebūtu atguvuši. Un jautājums ir ne tik daudz par atsevišķu indivīdu vai pretošanās organizāciju darbības konkrētām izpausmēm, bet gan par šo pretestības būtību un vērtību.

Ja šaurākā izpratnē varam definēt nacionālo pretošanās kustību kā cīņu pret kādu ārēju spēku par tautas brīvības atgūšanu, tad pretestība plašākā nozīmē ir nācijas gars, tās genofonda svarīga sastāvdaļa. Tam vajadzētu nozīmēt, ka, jau piedzimstot un pakāpeniski pieaugot, katram individuāli un visai nācijai kopumā no paaudzes paaudzē attīstās kādas svarīgas vērtības. Un līdzās katra cilvēka individuālajai brīvībai tā noteikti ir arī valstiskuma apziņa, un mēs organiski pretojamies jebkam, kas ir pretrunā vai apdraud šīs vērtības. Ja atskatāmies uz Otrā pasaules kara periodu, ar kura pētniecību es vairāk nodarbojos, jāsaprot, ka gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība bija Latvijas ienaidnieki un no valsts tiesiskā viedokļa abas šīs varas mums nebija pieņemamas. Bet tā brīža realitātē cilvēki eksistenciālu, nevis politisku motīvu dēļ, lai vienkārši izdzīvotu, bija spiesti izvēlēties tā saukto mazāko ļaunumu. Vieniem tā bija Vācija, citiem – PSRS. Lai gan vajadzētu būt bijušam tā, ka jau ar 1939.–1940. gadu visa sabiedrība kopumā, sākot no politiskās elites līdz ierindas pilsonim, strikti ievēro t. s. sarkanās līnijas, nesadarbojas ar svešām totalitārām varām, dara visu iespējamo un brīžiem pat neiespējamo, lai aizstāvētu savu brīvību.

Tāpēc mūsdienās svarīgi būtu ne tikai pieminēt pretošanās kustības dalībniekus un kopt viņu piemiņu, bet domāt par to plašākā nākotnes kontekstā – kā šo pretestības garu un apziņu stiprināt.

Ka nācija nevis mēģina pieslieties stiprākajam vai domā, kurš mums ir mazāk pāri nodarījis (kas arī ir tāds upura vai pakļautā sindroms), bet ka mūsu mugurkauls ir stingrāks un mēs stiprinām savas valsts pamatus ikdienā.

 

Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 18. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

 

March 18, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Raksts, kas 1986. gadā apturēja Daugavpils HES celtniecību

ĪSUMĀ:

  • Raksta autori 1986. gadā atļaujas apstrīdēt projekta lietderību.
  • Īvānam Daugavas tematika bija tuva, jo viņa ģimenes mājas atradās netālu no Pļaviņām.
  • Īvāns ar inženieri Snipu iepazinās nejauši bibliotēkas lasītavā.
  • Īvāns informāciju vāca no iestādēm, Snips no HES projektētājiem.
  • Rakstu publicēja 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā „Literatūra un Māksla”.
  • Tā, izrādījās, bija pirmā publikācija PSRS, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.
  • Sāka pienākt protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu.
  • Divus mēnešus vēlāk iestājās cenzūra. Aizliedza pat pieminēt rakstos vārdu „Daugava”.
  • Tomēr notikums iedvesmoja mūziķus, ražotājus, kas savos darbos izvietoja uz to atsauces.
  • 1987. gada beigās vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.

„Vai no 2000. gada viedokļa paraugoties, mēs pašlaik nerisinām svarīgas enerģētiskas problēmas ar tvaika mašīnas laika metodēm?” Šis ir viens no provocējošajiem jautājumiem, ar kuru pie lasītājiem vēršas Dainis Īvāns un Artūrs Snips savā rakstā „Par Daugavas likteni domājot”. Ir 1986. gada rudens. Daugavpils HES celtniecības sagatavošanas darbi norit jau kopš 1979. gada, un tiem iztērēti 12 miljoni rubļu.

Autori rakstā atļaujas apstrīdēt milzīgā projekta lietderību, apsverot zaudējumus, ko tas nesīs Latvijas ekonomikai, ekoloģijai un kultūrvidei.

Visu periodika.lv ieskanēto 17. oktobra laikraksta numuru vari apskatīt šeit.

Citāts no raksta: „Vai jautājums par Daugavpils HES celtniecības ekonomisko lietderību nebūtu vēl un vēl vērtējams un pārvērtējams, turklāt, nevis šaura resora vai ieinteresētu organizāciju pavadā ejot, bet principiāli, tautsaimnieciski plaši un pilnīgi.”

Raksta tapšana un aicinājumi nerakstīt

Raksts ir kopdarbs. Artūrs Snips, enerģētikas inženieris, tajā analizē Daugavpils HES celtniecības tehniski ekonomiskos aspektus, bet Dainis Īvāns, tobrīd literatūrkritiķis – HES graujošo ietekmi uz mūsu dabas un kultūras vērtībām.

„…mums, tāpat kā jums, vajadzīga arī dzīva, īsta Daugaviņa, māmulīte, Daugaviņa, melnacīte, mūsu likteņupe, republikas nacionālais lepnums, par kuru tik daudz dzeju un dainu, kas, iespējams, pēc gadiem, stāvot pie duļķainiem dambjiem, arī pārvērtīsies fikcijā,” raksta autori.

Raksta iniciators ir Dainis Īvāns. Viņa vecvecāku mājas bija netālu no Pļaviņām, un, kā viņš pats atzīst – viņā jau no bērnības sūrstēja rēta par Pļaviņu HES dēļ iznīcināto Staburagu. 1986. gada vasaru viņš pavadīja sievas dzimtajā pusē – skaistajā Daugavas senlejā pie Slutišķu sādžas, kur buldozeru un ekskavatoru skaļā klātbūtne tobrīd uzstājīgi apliecināja – drīz arī šī skaistuma vairs nebūs:

„Ieraudzījām mietiņus, kas pašos kalnu galos bija sadzīti, un kad sākām jautāt, ko tie mietiņi nozīmē, tad mums teica: „Tur viļņosies Daugavpils jūra!” Nu, un tā painteresējāmies… Jā, tur viena sādža tikšot noslīcināta zem zemes, otra sādža… Un es domāju, tas taču ir kaut kas tik skaists, un mūsu bērni to vairs neredzēs. Un tad man likās, ka kaut kas būtu jādara. Bet neviens nedara. Griezos pie dažiem žurnālistiem, viņi teica: „Labāk nebāz galvu! Tā ir lieta, ko nedrīkst aiztikt un par to diskutēt.””

Pilnīgi cita reakcija bija Ķeguma HES inženierim Artūram Snipam, kad Dainis Īvāns viņu nejauši satika Valsts bibliotēkas lasītavā.

„Tad es pastāstīju par Daugavpils HES, par to nejēdzību un izteicos, ka kaut ko vajadzētu darīt. Artūrs kasīja bārdu un tā smīnēdams teica – nu, mēs tiksim ar viņiem ātri galā!” atceras Īvāns.

Pirms raksta tapšanas, lai veiktu pētniecību, autori devās uz Daugavpili. Kamēr Dainis Īvāns vāca informāciju dažādās iestādēs, Artūrs Snips to vilināja ārā no celtniekiem, kas strādāja Daugavpils HES projektēšanas birojā, visatsaucīgākā bija kāda kolēģe no Kuibiševas.

„Tur bija no mūsu HES cilvēki, kas jau gaidīja, ka viņus paaugstinās amatā, būtībā mani kolēģi, ar kuriem es HES strādāju. Bet viņi teica – ziniet, mēs nekādu informāciju jums nedosim. Toties informāciju iedeva viena forša meitene no Kuibiševas. Tā nelikās zinis par vietējiem, kas teica, ka nedrīkst dot dokumentus, viņa man visu iedeva, šo to es izrakstīju un tā tālāk, un tā joprojām,” stāsta Snips.

1986. gada 17. oktobrī rakstu „Par Daugavas likteni domājot” nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”, un tik sprādzienveidīgu reakciju pat paši autori nebija gaidījuši.

Tautas atbalsts un vārda „Daugava” aizliegums 

„Mēs jau toreiz nezinājām, kas sekos, jo toreiz es nezināju to, ko zinu tagad, ka nekāda precedenta visā bijušajā Padomju Savienībā šādām publikācijām nebija.

Tā izrādījās bija pirmā publikācija visā Maskavas kontrolētajā teritorijā, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.

Man liekas, tāpēc arī tam bija tāds sprādziena efekts. Reakcija bija tāda, ka es domāju – varētu šo rakstu pasaules žurnālistikas hrestomātijā likt. Ne jau tik daudz tāpēc, ka mēs labi uzrakstījām, bet tas bija īstajā brīdī, un tāda bezprecedenta situācija, ka viens raksts varēja radīt apvērsumu sabiedrības domāšanā.

Nākošajā dienā mans dzīvoklis piepeši pārvērtās par sacelšanās štābu. Zvanīja, prasīja, sāka mūs aicināt. Faktiski sākās kaut kas līdzīgs kodolreakcijai, ko vairs nevarēja apturēt,” par tā laika notikumiem stāsta Īvāns.

Tautas atbalsts bija milzīgs. Lavīnām sāka gāzties protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu. Diskusijai pieslēdzās arī zinātnieki – hidrologi, biologi, ģeogrāfi un citi profesionāļi, tā ieguva starptautisku rezonansi, līdzīgi procesi sākās arī citās valstīs.

Divus mēnešus pēc raksta publicēšanas vara aizliedza presei ne tikai rakstīt par šo karsto aktualitāti, bet pat pieminēt savos rakstos vārdu „Daugava”.

„Tas izvērtās līdz absurdam. Pie manis toreiz pat griezās zīmīgas fabrikas ar nosaukumu „17. jūnijs” darbinieki un teica: „Ziniet, mums lika no līnijas noņemt vafeles, uz kuru zilā apvākojuma bija rakstīts „Daugava”,” atceras Īvāns.

Mūziķi savukārt šajā laikā Daugavas vārdu sāka daudzināt tik plaši un skaļi kā nekad. ”Mikrofona” aptaujā pēkšņi popularitātes vilnī nokļuva dziesmas, kas apdziedāja likteņupi, sevišķi bieži sāka skanēt Mārtiņa Brauna un Viļa Plūdoņa „Daugaviņa”.

Visai epopejai punkts tika pielikts 1987. gada beigās, kad vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.

Totalitārās Padomju Savienības vēsturē tas bija unikāls tautas gribas panākums, tomēr, iespējams, visdrīzāk bija tāpēc, ka jau bija sākusies Gorbačova ēra un tā sauktie „pārkārtošanās” jeb „perestroikas” procesi.

Savulaik, 50. gadu nogalē, ļoti līdzīgi pret Pļaviņu HES bija iestājusies žurnāliste Vera Kacena, arī viņas raksts raidīja milzu ažiotāžu sabiedrībā, bet rezultāts bija nepielūdzams, Staburags nogrima dziļi dzelmē, bet žurnālistei visu mūžu aizliedza publicēties.

Žurnāls, kas vērsās pret sistēmu

Nav nejauši, ka abus šos rakstus nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”. Pat dziļākajos stagnācijas gados tajā varēja sajust brīvdomības elpu, bet no 80. gadu sākuma atļaušanās un uzdrīkstēšanās kļuva aizvien lielāka. Visspilgtāk tā izpaudās aktuālajās diskusijās, ko laikraksts publicēja turpinājumos, runājot par cilvēka vietu un lomu tā laika sabiedrībā, par dabas aizsardzību, nevairoties norādīt uz trūkumiem.

„Mēs rakstījām par tām lietām, kas sapuvušas, kas sistēmā „smird”, kur cilvēki jau skaidri redz, ka vadītāji runā vienu, bet notiek pavisam kaut kas cits.

Ar to sākās cilvēku domāšana, ka kaut kas nav kārtībā šajā sistēmā,” uzsver ilggadējais „Literatūras un Mākslas” redaktors Jānis Škapars.

Kopš 80. gadu sākuma Škapara darbībai vara sekoja līdzi „ar palielināmo stiklu”, un pēc Dziesmu svētkiem veltītās diskusijas 1985. gadā arī atstādināja no amata. Dziesmu svētku diskusijā bija pārāk klaji izskanējusi kritika par svētkos valdošo proletārisko internacionālismu.

Lai arī laikā, kad laikraksts publicēja Īvāna un Snipa rakstu, Škapars vairs nebija amatā, viņš un viņa komanda savā ilggadīgajā darbā bija sagatavojuši tam pateicīgu augsni. Jānis Škapars publikāciju ļoti augstu novērtē, vienlaikus piebilstot – pārspīlēta tomēr ir daudzkārt dzirdētā frāze, ka ar to sākās Trešā atmoda.

Kāda ir žurnālistu un mediju loma šodien, salīdzinājumā ar 1986.gadu, par to klausieties un lasiet intervijā ar Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku Mārtiņu Kaprānu.

„Tad, kad parādījās Īvāna un Snipa raksts, process jau bija pateicīgs, lai rakstītu. Tad, kad mēs rakstījām, mums bruka virsū no visām pusēm kā maitas putni un knābāja mūs.

Bet Īvāns ar Snipu izdarīja lielu darbu, jo tam rakstam ir fundamentāla nozīme Atmodas pavērsienos, uzvilnījumā.

Rakstam ir milzīga nozīme, bet es domāju – nevajadzētu pārspīlēt – ar vienu rakstu nesākās Trešā atmoda. Tas bija process – liels, grūts un sāpīgs priekš latviešu tautas.”

Vai Atmodas sākumu ir iespējams saistīt ar kādu vienu notikumu un vai tas ir nepieciešams – arī tā varētu būt pārdomu vērta diskusija. Bet, kā atzīst Dainis Īvāns – „stāvēt par Daugavu toreiz bija tas pats, kas stāvēt par Latviju”, un toreiz ar Daugavas vārdu lūpās sākās mūsu dvēseļu atdzimšana, kas ir pats galvenais, lai spētu piepildīties pat šķietami neiespējamas lietas.

March 6, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Filma par Hitlera-Staļina paktu

https://www.arte.tv/en/videos/080961-000-A/the-hitler-stalin-pact/

Franču filma ar subtitriem angļu valodā/
102 min.

March 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Franču filma par masu slepkavību Katiņā

https://www.arte.tv/en/videos/087406-000-A/stalin-and-the-katyn-massacre/?fbclid=IwAR1T4g5SA0t09tCIJ058Y2TBfokOTlPVCikdZe6r0N4yUF7nUrz0bIFDctg


Franču valodā ar itāļu subtitriem
1 st. 37 min.

March 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

PSRS 30-to gadu izsūtītie

Izsūtīja miljonus un liela daļa no tiem gāja bojā. Cieta arī ļoti daudz etnisko Krievijas latviešu.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)
(Tildes tulkotājs atrodams šeit)

severreal.org
https://www.severreal.org/a/30451474.html?fbclid=IwAR0L8tNZ66lMznGQjmUlB2lKsYA7WUcKz9GzD-VuqjxighJhy3-D1OxC_Bw

“Куда они сбегут – еле ноги волочат”. Как жили на Севере в спецпоселениях


Тысячи человек безвестно пропали в специальных поселениях на Севере, куда отправляли жить раскулаченных крестьян в начале 1930-х годов. Сегодня эти поселки почти все исчезли. А в тех, что остались, потомки репрессированных и надзирателей вместе борются за электричество и дороги, выяснил корреспондент Север.Реалии.

Лежневка - дорога, по которой спецпоселенцы возили бревна
Лежневка – дорога, по которой спецпоселенцы возили бревна

– Я жила в поселке Салтозеро, что в Плесецком районе. Это 40 км от Пуксоозеро. А еще дальше в тайгу был поселок Ледь-озеро, – рассказала Альбина Даурова, бывшая жительница Архангельской области. – Когда училась в школе, классный руководитель Новомир Геннадьевич Иванов рассказывал, что между Салтозером и Ледь-озером находился пункт – глухая тайга, – куда привозили раскулаченных крестьян. Ими было основано поселение. Крестьяне в тайге выжили и жили. В мое время – это 80-е годы – от этого поселения уже ничего не осталось. Впрочем, сейчас от Ледь-озера и Салтозера тоже почти ничего нет.

Вывозить крестьян в глухие северные края советская власть массово начала в 1930 году. Высылке подлежали семьи репрессированных по “первой категории” – расстрелянных или отправленных в лагеря представителей “контрреволюционного кулацкого актива”, а также вся “вторая категория” – оставленные в живых богатые кулаки и полупомещики с семьями. Позднее к кулакам присоединились высланные по национальному признаку – поляки, немцы, молдаване, украинцы, финны, крымские татары. После войны в спецпоселки отправились обвиненные в коллаборационизме.

Михаил Супрун
Михаил Супрун

– Ссылка была узаконена Уголовным кодексом 1922 года. Массовые ссылки начались после 30 января 1930 года, когда Политбюро приняло постановление “О мероприятиях по ликвидации кулацких хозяйств в районах сплошной коллективизации”. В Архангельскую область, Карелию и северные районы Вологодской области было отправлено почти 800 тысяч репрессированных со всех регионов, плюс 58 тысяч поляков, немцев – от 11 до 12 тысяч. Спецпоселения создавались обычно на месте или рядом с существовавшими деревнями, чтобы использовать поселенцев как рабочую силу. Только в Архангельской области ссыльных поляков расселили в 130 поселках, а по стране их были тысячи, – рассказывает Михаил Супрун, профессор истории Северного Арктического федерального университета имени М. В. Ломоносова.

“Всего за 1930 и 1931 год отправлено на спецпоселение 1 803 392 человека”, – говорится в справке Отдела по спецпереселенцам ГУЛАГа ОГПУ.

“К началу 1932 года в Северном крае трудом спецпоселенцев было построено 319 спецпоселков, – пишет в своей диссертации кандидат исторических наук Мурманского педагогического университета Людмила Лобченко. – В том числе, на территории сферы деятельности трестов наркомата лесной промышленности СССР сооружено 217 крупных спецпоселков, и 102 спецпоселка были построены в 17 районах края для престарелых и одиноких спецпоселенцев”.

Немец Кинслер стал Поповым

Многие спецпоселенцы скрывали свою биографию, изменяли фамилии. У Александра Андреевича Попова настоящая фамилия – Кинслер. Он родился в 1941 году, в семье репрессированных немцев. Его мать Эллу Андреевну Шлегель и отца Андрея Андреевича Кинслера из Саратовской области пригнали в 30-х годах в поселок Литвино Ленского района Архангельской области. Их сын Александр Кинслер скрывал свою родословную, и когда женился в 1962 году, взял фамилию жены.

Чтобы перейти через ручей в сельпо за продуктами, надо было просить разрешения

– Мы были обязаны каждую неделю отмечаться у коменданта Павла Лужкова, – вспоминает Александр Попов. – Наши бараки были с двух сторон окружены широкими ручьями. Чтобы перейти через ручей в сельпо за продуктами, надо было просить разрешения у коменданта. Я был ребенком и тоже ходил просить для себя разрешение сходить за хлебом. Комендант разрешение мог не дать, если у него было плохое настроение, которое часто портилось из-за жены. Комендант Лужков был небольшого роста, ходил в галифе и с пистолетом на боку. А жена его – высокая женщина. Комендант, чтобы удовлетворить ее прихотям, посылал мужчин из числа репрессированных немцев, чтобы они принесли ее на руках из бани к дому. И несли – распаренную, довольную. Ослушаться не могли.

Деревня Литвино
Деревня Литвино

Спецпоселенцы в Литвино размешались в бараках со стенами из жердей. Щели затыкали тряпками, мхом, дощечками. Семья Кинслеров из девяти человек жила на четырех квадратных метрах. Из двух железных бочек сделали печки, где сушили одежду после работы на лесоповале.

Комендант мог застрелить человека, и ему никакого наказания за это не было

Наркомзему РСФСР, ответственному за спецколонизацию, предписывалось использовать труд спецпоселенцев в первую очередь на лесозаготовках и промыслах, и только совсем непригодных к тяжкому труду отправлять в сельское хозяйство. Каждый из поселенцев в Литвино должен был выполнить норму – спилить, отчистить от веток семь кубометров леса в день (в КАМАЗ входит примерно четыре кубометра). Такая нагрузка была не по силам, и поселенцы план не выполняли – заработная плата у них не превышала 200 рублей. Хлеб стоил на рынке примерно 100 рублей.

Из зарплаты каждого человека высчитывалось 10 процентов на содержание коменданта.

– Комендант был царь и бог. Отец моего близкого друга из Холмогорского района был комендантом, – рассказывает историк Михаил Супрун. – Официальная часть работы коменданта – выгонять на работы, следить за выполнением норм выработки и порядком. Неофициально – все зависело от личности коменданта. Комендант мог застрелить человека, и ему никакого наказания за это не было. Если комендант был холостой, то он позволял себе всякие мерзости в отношении женщин.

Землянки для спецпоселенцев
Землянки для спецпоселенцев

С 1931 года управление спецпоселениями было передано от райисполкомов в ОГПУ. Комендант поселка подчинялся районной спецкомендатуре. В поселке комендант следил за поведением поселенцев, выявлял уголовно-преступные элементы, ловил беглецов, которые пытались сбежать из поселка. В непроходимой тайге удавалось это немногим. Многие были с детьми, с которыми далеко не уйдешь. Беглецов находили с овчарками и возвращали обратно, после наказывали, сажали в карцер. При повторной попытке бегства – отправляли в лагеря.

Коменданты, чтобы удержать рабочую силу, отказывались выдавать паспорта под любыми предлогами

Вырваться из спецпоселка было невозможно, несмотря даже на межгосударственные соглашения.

– 12 августа 1941 года по соглашению между советским и польским руководством полякам предложили воевать на стороне союзников в армии польского командующего Владислава Андерса. Однако многие коменданты, чтобы удержать рабочую силу, отказывались выдавать паспорта под любыми предлогами, – рассказывает Супрун.

Режим спецпоселения стал менее жестким в 1954 году. После XX съезда КПСС, где Никита Хрущев развенчал культ личности Сталина, в 1956 году с поселков сняли специальный статус. Они стали обычными деревнями в составе районов, кроме мест, где проживали крымские татары, немцы, поляки. В их отношении режим спецпоселения действовал по-прежнему. В 90-х годах крымские татары самовольно стали возвращаться в Крым. Выселенные из Поволжья немцы обратно не вернулись.

Бессмертный полк в Литвино
Бессмертный полк в Литвино

Сегодня в деревне Литвино, основанной репрессированными немцами, о погибших поселенцах не вспоминают. Жители почитают память бойцов Красной армии, проводят шествие Бессмертного полка. Немец Александр Попов в нем участие не принимает. Его отца Андрея Кинслера во время войны забрали в трудовой батальон, домой он не вернулся.

Дорога как место рождения

Сегодня за сохранение бывших спецпоселков борются потомки репрессированных и их бывших начальников. Внуки спецпоселенцев из деревни Орлово, три брата – Анатолий, Николай и Алексей Нечепуренко живут сейчас в Архангельске. Переехал в город и Сергей Федоров – сын начальника лесозаготовительного пункта, который командовал поселенцами.

Бывшие бараки в Орлово, построенные бабушкой и дедушкой братьев Нечепуренко, теперь превратились в их дачные дома. Каждый раз, проходя по разбитой дороге в Орлово, братья гадают, на каком участке пути родился Николай, средний брат.

Анатолий Нечепуренко
Анатолий Нечепуренко

– Отец не успел довезти мать до больницы – Николай родился в телеге. Место его рождения на дороге нам родители не показали. Отец всего боялся, – говорит старший брат Анатолий Нечепуренко.

По закону, отцы семей поселенцев в течение трех дней должны сообщать обо всех изменениях, произошедших в семье: исчезновение, смерть, рождение. В случае нарушения можно было получить пять суток ареста и штраф.

– Мать и отец были членами семей раскулаченных. Моих бабушку Антонину Андреевну и деда Михаила Васильевича Коновалых новая советская власть посчитала зажиточными людьми. В Астрахани у деда был пароход, служанка. За это их сослали вместе с 11-летней дочерью Надеждой, моей будущей мамой, – рассказал Анатолий Нечепуренко. – Это был очень тяжелый путь, их гнали по железной дороге и по морю с 1932 по 1934 годы. Баржу с репрессированными – около тысячи человек – долго возили по всему Белому морю. Баржа приставала то к одному берегу, то к другому, охранники хотели ее затопить в море, как это делали с другим баржами, потому что не знали, что делать с раскулаченными людьми. Моя мать всегда говорила, что это бог их спас.

Дети часто болели и умирали. Хорошо, что не было случаев людоедства

Потом баржу решили отправить в город Котлас по реке Северная Двина. Но не успели до морозов – река стала замерзать. Баржа встала. Конвойные приказали выгружаться. По льду пошли на берег. Вокруг ничего не было. Глухая тайга.

– Людям оставили десять палаток, но разместить там тысячу человек было невозможно, – вспоминает Нечепуренко. – Стали рыть землянки – вода проступала в ямах. Оказалось, что рядом болото. Стали рыть обводные канавы, осушали землю. Но это мало помогало. Летом в землянках со стен капала вода. Дети часто болели и умирали. Хорошо, что не было случаев людоедства, как в соседнем поселении Яреньга в Ленском районе.

Лагерь спецпоселенцев Макариха, 1930 г.
Лагерь спецпоселенцев Макариха, 1930 г.

Приказали строить бараки. Для начальства теплые дома строили из круглого леса. Ходить по улицам вечером было нельзя. Паспорта у поселенцев отобрал комендант. Он выполнял приказы не только начальников НКВД, но и указания директора предприятия, к которому прикреплялись поселенцы. Обычно это были начальники лесозаготовительных пунктов.

Коменданту не было дела, что мы все дети своего отца

– Лесопункт – это примерно тоже самое, что и леспромхоз, только масштабами меньше. Заготовляли лес вручную, по пояс в снегу зимой, техники тогда особой не было, – рассказывает Сергей Федоров, сын начальника лесопункта в Орлово Евгения Федорова.

– Мама рассказывала, что у них было два коменданта. С хорошим комендантом люди вздохнули свободно, могли ходить за ягодами, грибами в лес и возвращались обратно. А плохой комендант людей порол кнутом, заставлял работать. Хотя и без этой нагайки все трудились изо всех сил, – говорит Анатолий Нечепуренко. – На мою мать он однажды наставил пистолет. Орал. А она была в таком шоке, что даже спустя годы не помнила, за что на нее орал комендант. Надо было выполнять норму, иначе пайка хлеба уменьшалась, или ее не выдавали совсем. В 1939 году у матери родился я. Справку о рождении выдал комендант, где наша фамилия была написана неправильно. У нас у всех ошибки в фамилии. Коменданту не было дела, что мы все дети своего отца. Еще трое родившихся детей умерли от голода.

Никто зла не держит на советскую власть, даже наоборот

Дети спецпоселенцев с 1935 года были восстановлены в правах и, получив паспорт, могли покинуть место ссылки родителей. Но многие остались вольнонаемными, работали на лесозаготовительном пункте. Сергей Федоров говорит, что со временем противоречия между ссыльными и надзирающими за ними стерлись, несмотря на тяжелые условия работы.

– Никто зла не держит на советскую власть, даже наоборот. Мы обычно видимся летом, когда живем в деревнях, – рассказывает он. – Первые три года я жил в поселке Орлово, который основали раскулаченные с Украины и Астраханской области. После Великой Отечественной войны, думаю, они подзабыли обиды. Воевали вместе.

Митинг в спецпоселке, посвященный ударному сплаву леса
Митинг в спецпоселке, посвященный ударному сплаву леса

Сейчас в Орлово никто постоянно не живет, поселок стал дачным. Но Анатолий Нечепуренко говорит, что отношение к жителям поселка у властей не изменилось. Электричества в поселке не было до 1982 года, когда Нечепуренко смог добиться в Холмогорском райисполкоме постройки подстанции. А вот нормальной дороги до сих пор нет. По самодельной грунтовке от трассы М8 до деревни в распутицу на машине не проехать, и таскать тяжести дачникам приходится на себе, как это делали их предки-спецпоселенцы.

– Уже к Путину на прямую линию два раза обращался, но никто ничего не делает, – говорит Нечепуренко. – От нашей прокуратуры, местной администрации приходят отписки, что мы – “дачники” и никаких прав не имеем. Получается, мы не люди.

Поддерживаемый силами потомков репрессированных, поселок Орлово остается на областной карте. Другие поселки исчезают. Добраться к ним можно только по воздуху или зимой на снегоходе. Следы многих спецпоселков исчезли бесследно.

– От спецпоселка Конюхово осталось только два полуразрушенных дома из дерева. Маленькая часовенка в лесу и поклонный крест на берегу – единственные памятники репрессированным, установленные сотрудниками национального парка “Онежское поморье”, – рассказывает историк Сергей Яковлев из Северодвинска. Он составил фотоархив и разыскивает места, где когда-то были спецпоселки.

Были случаи людоедства от голода, многие умирали прямо в лесу

Сколько в таких местах погибло людей – точно неизвестно. Поморский “Мемориал” собрал данные о 22 тысячах человек, умерших в годы репрессий. Остальные – без вести пропавшие. Заниматься их розыском с каждым годом становится все труднее. В 2009 году против историка Михаила Супруна Архангельское отделение УФСБ возбудило уголовное дело, обвинив его в передаче Германии пяти тысяч копий архивных дел репрессированных этнических немцев и поляков. В ходе обыска у него изъяли архив. Через три года суд прекратил уголовное дело, Супрун направил жалобу в ЕСПЧ.

Галина Шаверина
Галина Шаверина

С юридической точки зрения бывшие специальные поселения не имеют сегодня никакого статуса, рассказывает Галина Шаверина, руководитель Северодвинского отделения регионального объединения пострадавших от политических репрессий “Совесть”.

– По образованию я не историк, а врач, но занимаюсь этой темой, потому что считаю чрезвычайно важным сохранить для поколений память о страшном прошлом, – говорит Шаверина. – Раскулаченных людей чаще поселяли на пустых местах, у нас на севере, как правило, в лесу. В Ягринлаге обессиливших от голода людей направляли на заготовки ягод, грибов, веток – вообще без охранников, куда они сбегут, если еле ноги волочат. Многие умирали прямо в лесу. Об этом надо помнить. Без памяти не бывает будущего. К сожалению, государство никак не участвует в сохранении памяти о специальных поселках и лагерях, где погибали тысячи.

March 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: