Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Bez pretošanās kustības brīvību varējām neatgūt

 Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/bez-pretosanas-kustibas-brivibu-varejam-neatgut-14237843

17. martā Valsts prezidents Egils Levits bija iecerējis īpaši godināt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu, gan Rīgas pilī rīkojot forumu Nacionālā pretošanās kustība Latvijas vēsturiskajā atmiņā, gan kopā ar citiem sabiedrības pārstāvjiem piedaloties vairākos atceres pasākumos. Šobrīd vīrusa dēļ pasākums pārcelts uz vēlāku laiku. Varbūt iesākumā – kas ir nacionālās pretošanās dalībnieki?Latvijas valsts tika izveidota 1918. gada 18. novembrī kā neatkarīga, demokrātiska republika. Kā starptautisko tiesību subjekts de iure tā turpināja pastāvēt arī pēc okupācijas 1940. gadā, kad pusgadsimtu de facto atradās svešu okupācijas varu pakļautībā. Un bija Latvijas tautas, es teiktu, drosmīgākā daļa, kas ar ieročiem rokās un nemilitārā veidā pretojās okupācijas režīmiem. Šāda pretestība pastāvēja līdz pat atmodas sākumam 80. gadu otrajā pusē, kad tā pārauga tautas atbrīvošanās kustībā. Sabiedrības vairākumam nebija pieņemams ne padomju, ne nacistu okupācijas režīms. Pretestībai bija dažādas, individuālas un organizētas formas un izpausmes. Pretošanās bija aktīvāka Otrā pasaules kara un pēckara laikā līdz 50. gadiem, kad dzīvas bija cerības par drīzu Latvijas valstiskuma, faktiskās suverenitātes atjaunošanu, un mazāk aktīva vēlākos okupācijas gados, kad prioritāte vairāk bija personīgā izdzīvošana un pielāgošanās.

No vēsturiskā viedokļa, manuprāt, svarīgi saprast, ka Latvijas valsts nepārtrauktība ir pastāvējusi ne tikai konstitucionālo un starptautisko tiesību līmenī (kā zinām, Baltijas valstu okupāciju un aneksiju Padomju Savienībā nekad neatzina rietumvalstis), bet otra lieta – visus šos gadus dzīva bija tautas pašnoteikšanās ideja, vēlme dzīvot brīviem pašiem savā valstī. To pauda nepārtraukti arī šie pretošanās kustības dalībnieki. Ir jau pagājis kāds laiks kopš Satversmes preambulas pieņemšanas  2014. gadā, tajā rindkopā, kas tika Satversmē iekļauta, ir skaidri un politiski nepārprotami norādīts, ka “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību”.Kādēļ tik svarīgi runāt par šo pretošanās kustību?

Jāskatās mazliet plašākā kontekstā šī pretestība, ko mēs varbūt tā īsti nemaz neesam līdz šim novērtējuši – kopš neatkarības atjaunošanas vairāk esam vai nu turpinājuši aktualizēt Kārļa Ulmaņa laikā izplatīto mītu par 700 verdzības gadiem, vai arī sekojuši atmodas laikā postulētajam, ka esam “bāreņu tauta”. Ir saprotams, ka bija svarīgi atcerēties padomju deportāciju upuru pieredzi, pieminēt holokausta upurus un tamlīdzīgi, bet tajā pašā laikā pārāk maz esam izcēluši tautas pretestību, bez kuras mēs 1990.–1991. gadā savu neatkarību nebūtu atguvuši. Un jautājums ir ne tik daudz par atsevišķu indivīdu vai pretošanās organizāciju darbības konkrētām izpausmēm, bet gan par šo pretestības būtību un vērtību.

Ja šaurākā izpratnē varam definēt nacionālo pretošanās kustību kā cīņu pret kādu ārēju spēku par tautas brīvības atgūšanu, tad pretestība plašākā nozīmē ir nācijas gars, tās genofonda svarīga sastāvdaļa. Tam vajadzētu nozīmēt, ka, jau piedzimstot un pakāpeniski pieaugot, katram individuāli un visai nācijai kopumā no paaudzes paaudzē attīstās kādas svarīgas vērtības. Un līdzās katra cilvēka individuālajai brīvībai tā noteikti ir arī valstiskuma apziņa, un mēs organiski pretojamies jebkam, kas ir pretrunā vai apdraud šīs vērtības. Ja atskatāmies uz Otrā pasaules kara periodu, ar kura pētniecību es vairāk nodarbojos, jāsaprot, ka gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība bija Latvijas ienaidnieki un no valsts tiesiskā viedokļa abas šīs varas mums nebija pieņemamas. Bet tā brīža realitātē cilvēki eksistenciālu, nevis politisku motīvu dēļ, lai vienkārši izdzīvotu, bija spiesti izvēlēties tā saukto mazāko ļaunumu. Vieniem tā bija Vācija, citiem – PSRS. Lai gan vajadzētu būt bijušam tā, ka jau ar 1939.–1940. gadu visa sabiedrība kopumā, sākot no politiskās elites līdz ierindas pilsonim, strikti ievēro t. s. sarkanās līnijas, nesadarbojas ar svešām totalitārām varām, dara visu iespējamo un brīžiem pat neiespējamo, lai aizstāvētu savu brīvību.

Tāpēc mūsdienās svarīgi būtu ne tikai pieminēt pretošanās kustības dalībniekus un kopt viņu piemiņu, bet domāt par to plašākā nākotnes kontekstā – kā šo pretestības garu un apziņu stiprināt.

Ka nācija nevis mēģina pieslieties stiprākajam vai domā, kurš mums ir mazāk pāri nodarījis (kas arī ir tāds upura vai pakļautā sindroms), bet ka mūsu mugurkauls ir stingrāks un mēs stiprinām savas valsts pamatus ikdienā.

 

Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 18. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

 

March 18, 2020 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: