Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Gatis Krūmiņš: Alternatīva – Sibīrija vai nāve

Epidēmiju dabu var salīdzināt. Viena no tādām Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Sarkanais vīruss nobendēja tūkstošus, sagandēja dzīvi visai tautai, tomēr mēs zinājām, kā tas izskatās – šis komunisma vīruss. Tagad cīnāmies ar neredzamu slepkavu. Un tomēr mums nav tiesību aizmirst vēsturiskās epidēmijas, kas izmainījušas tautu esību. Viena no šādām epidēmijām tika mums uzsūtīta 1949. gada 25. martā, kad padomju vara deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā notika šīs traģēdijas sagatavošana, saruna ar vēsturnieku, asociēto profesoru, Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu.

– Kāda bija Baltijas padomju republiku kompartiju loma 1949. gada deportāciju sagatavošanā?

– Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latviju vēlreiz okupēja Padomju Savienība, un padomju vara mēģināja atgriezties pie tā, ko jau bija uzsākusi 1940./41. gadā. Dokumenti liecina, ka pilnīga kolektivizācija tika plānota jau uz 1941. gada beigām, to iesākot Latgalē. Taču to nepaspēja, jo 1941. gadā Vācija iebruka Padomju Savienībā. Savukārt 1945. gadā padomju varai visu faktiski vajadzēja sākt no sākuma. To saprata arī Maskavā. Kremlis izveidoja tiešās pārraudzības struktūru speciāli katrai Baltijas padomju republikai, proti, biroju. Šie biroji funkcionēja no 1944. gada oktobra līdz 1947. gadam. Ideja bija skaidra: palīdzēt vietējām kompartijām un tās cieši kontrolēt, apzinoties vietējo komunistu zemo rīcībspēju. Daudzi bija krituši frontē, un faktiski jebkurš komunists varēja dabūt kādu vadošu amatu, pat dzērājs vai muļķis būdams, īpaši tas attiecās uz lauku rajoniem. Maskava ātri saprata, ka padomju vara paliek Baltijā uz ilgāku laiku, jo ne angļi, ne amerikāņi te nekādu karu nesāks, tāpēc te varēja rīkoties kā savās mājās un restartēt 1940./41. gada aktivitātes. Rūpniecību pārņemt bija diezgan vienkārši, bet lielākās problēmas sagādāja lauksaimniecība. 1946. gadā Jānis Kalnbērziņš, pirmais kompartijas Latvijas centrālkomitejas vadītājs, aktīvi runāja par kolhozu atjaunošanu. Bet tad parādījās virkne faktu, kas apliecināja: kolhozu lieta uz priekšu neiet tik raiti, kā Maskavai gribētos… Un ne tikai tāpēc, ka cilvēki pretojas, bet arī tāpēc, ka varas ešelonos pietrūkst viennozīmīga atbalsta. 1946. gadā bija tāds Jānis Jurgens*, Latvijas kompartijas trešais sekretārs, atbildīgs par lauksaimniecības politiku. Tā dēvētais Krievijas latvietis, bez neatkarīgās Latvijas pieredzes. Tomēr viņš saprata, ka kolhozi nav tā labākā izvēle un varbūt ka tos nevajag tik aktīvi organizēt. Viņa nomaiņu panāca Latvijā izveidotā īpašā biroja cilvēki, noziņojot Maskavai, ka Jurgens nepareizi izrunājies par kolhozu gaišo nākotni. Tādos gadījumos cilvēku nostūma ļoti zemu. Tomēr ne šajā gadījumā: viņu ļoti atbalstīja Kalnbērziņš, Vilis Lācis un citi. Nav brīnums, ka pēc tam viņš kļuva par rektoru.

– Apbrīnojami, ka kvēlie komunisti – Lācis un Kalnbērziņš – iestājās par tādu, būtībā atkritēju.

– Arī vietvarās notika līdzīgi brīnumi. 1947. gadā Maskava lēma, ka ikvienā apriņķī jānodibina paraugkolhozs. Tā, piemēram, Turaidas pagastā, kur komunistu bija vairāk nekā citur, partorgam Kalniņam uzdeva veidot paraugkolhozu. Bet turienes komunisti jau bija sadalījuši trimdā devušos latviešu mājas un mantu, un Kalniņš sev bija dabūjis Turaidas muižas centru. Viņš Otrā pasaules kara laikā pabija Padomju Savienībā un teica, ka labi zinot, kādi ir kolhozi, tāpēc viņš mūžam neko tādu netaisīs Latvijā. Tomēr viņu spieda to darīt, un viņš, nevarēdams ar to samierināties, turpat pie savas jauniegūtās muižas pakārās. 1946./47. gadā vietējie komunisti pat sāka nodarbināt cilvēkus savās lauku saimniecībās, paši faktiski kļūdami par budžiem un kulakiem. No Maskavas atbraukušie kontrolētāji ziņoja, ka iecerēto kolhozu vietā veidojas individuālas saimniecības… Tad padomju vara sāka likt milzu nodokļus šīm saimniecībām. Bet līdztekus daudzi saprātīgi domājoši cilvēki arī varas aprindās saprata, ka šādas saimniecības varētu būt glābiņš ekonomikai. 1946. gads bija bada gads, tikko bija beidzies karš, un Padomju Savienībā cilvēki daudzviet mira badā. Tāpēc jau 1945./46. gadā no Krievijas šeit iebrauca ļoti daudz labākas dzīves meklētāju, jo Latvijā badā neviens nemira! Tomēr okupācijas vara centās sagraut Latvijas saimniecības sistēmu. Tas bija politisks jautājums: kontrolēt lauksaimniecībā saražoto produkciju. Vērtējot no ekonomiskajām un loģiskajām kategorijām: tas bija viens no bezjēdzīgākajiem pēdējo simt gadu pasākumiem – kolektivizācija. Ukrainas golodomors, protams, deva padomju valstij savu labumu: ukraiņiem atņēma visus graudus, pārdeva ārzemēs, sapirkās padomju valstij mašīnas.

– Tas nekas, ka tāpēc badā nomira miljoni.

– Protams. Cilvēkus aplaupīja, padarīja par lauku proletariātu. Doma par kolhoziem bija vienkārša: salikt visus vienkop un kontrolēt ar zināmu skaitu stučītāju uz visiem. Tā vienkāršāk – gan politiski, gan ekonomiski. 1947. gadā Maskava uzskatīja, ka situācija Baltijā ir nokārtota, un savāca atpakaļ savus birojus. Un tieši tobrīd kolektivizācijas process sāka bremzēties, jo entuziasma nebija… 1948. gada otrajā pusē statistika parādīja, ka kolektivizācijas plāni netiek pildīti – sevišķi Lietuvā, kur joprojām bija ļoti aktīva nacionālo partizānu kustība, no turienes jau bija deportēti cilvēki. Uz Latviju atbrauca kārtējais Maskavas emisārs, lai nopietni runātu ar Kalnbērziņu. Un mūsu kompartijas pirmais sekretārs tā arī pateica, ka mums steigties nav pamata un kolektivizāciju varētu pabeigt ap 1951./52. gadu. Kāpēc tik ilgi? Tāpēc, ka situācija esot ļoti sarežģīta, budži esot saauguši ar inteliģenci utt. Turklāt bija aizliegts kolhozos uzņemt budžus.

– Kāpēc? Tieši viņus – pēc komunistu grābslīgās loģikas – vajadzēja ņemt: budžiem taču bija lopi, zemes, mājas…

– Tas bija politisks jautājums – padzīt šos cilvēkus no savām dzīvesvietām. Kaut ar deportācijām. Izrādās, ka ne tikai šodien cilvēki rīkojas neracionāli un stulbi… tobrīd visa tā kolhozu lieta bija pamatīgs spēriens lauksaimniecībai zem jostasvietas – tieši tajā laikā, kad valstī trūka pārtikas. Maskava, uzzinot par situāciju, sāka satraukties, un bija jau arī par ko. Igauņu kompartijas sekretārs Karotamms piedāvāja veidot iekšējus budžu anklāvus Igaunijā, lai tos nav jādeportē no valsts, savukārt Kalnbērziņš sarunās ar Maskavas pārstāvjiem 1948. gadā vispār bija apšaubījis deportācijas kā metodi, norādot, ka atšķirībā no Lietuvas, kur pirmais sekretārs Snečkus var pārvietoties tikai bruņumašīnā (plašas deportācijas Lietuvā jau bija notikušas), viņš pa ielu Rīgā varot brīvi kājām staigāt. Rezultātā visu trīs Baltijas republiku kompartiju pirmie sekretāri tika izsaukti pie Staļina 1949. gada janvārī. Tobrīd jau bija gatavs lēmums par deportācijām Baltijas valstīs – atsaucoties uz Baltijas valstu priekšlikumu…

– Bet tie taču ir meli. Nebija tāda priekšlikuma no Baltijas valstīm.

 

March 25, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: