Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā poļi uzdāvināja latviešiem divdesmit treknos gadus

 neatkariga.nra.lv  neatkariga.nra.lv

Kā brīnums (sk. Cud nad Wisłą, Miracle of the Vistula, чудо на Висле) tiek novērtēta Padomju Krievijas jeb Sarkanās armijas sakāve kilometrus desmit no Varšavas. Ir vajadzīgi papildu apstākļi, kuru dēļ kādas kaujas iznākumu nodēvēt par brīnumu. Jā, tādus apstākļus var uzrādīt. Poļi taču bija līdz savai galvaspilsētai nevis atkāpušies, bet atbēguši. Cik ātri cilvēki ar paunām vispār spēja paši paskriet un zirgus nodzīt, tik ātri – pāris mēnešu laikā – viņi arī atskrēja no Kijevas pie Dņepras līdz Varšavai pie Vislas. Padomju armijas uzbrukums, protams, bija sācies ar kaujām, bet poļi tajās tika sakauti ļoti ātri un pēc tam tikai bēga, kamēr padomju armijas komandieri pēc sava galvenā politiskā vadoņa Ļeņina norādījumiem jau sacerēja plānus, pavēles un uzsaukumus tālākam uzbrukumam “pāri baltās Polijas līķim uz Berlīni”. Drīz vien šāda lielība izrādījās neprāts kā pats parocīgākais izskaidrojums brīnumam, cik nu brīnumu vispār var izskaidrot.

Ko poļi iemācīja Staļinam

Vēl pāris gadu desmitus vēlāk padomju iebrukumu Polijā varēja nosaukt par ļoti svarīgu izmēģinājumu zibenskaram, kādu, ņemot vērā savu priekšgājēju sakāves mācības, vispirms turpat Polijā un pēc tam citur lietoja vācieši, galu galā tomēr piedzīvojot vēl smagāku sakāvi nekā padomju armija savā Polijas izgājienā.

No šodienas skatpunkta par “brīnuma pie Vislas” sekām var uzskatīt arī atturību, ar kādu Ļeņina pēctecis Staļins un pēc tam visi viņa pēcteči paplašināja Padomju Savienību, pamatā tomēr paliekot pie vecajām, labajām Krievijas impērijas robežām. Polijas kampaņā Staļins bija pats piedalījies, organizējot neveiksmīgu uzbrukumu nevis Varšavai, bet Ļvovai, kuras noturēšana arī bija brīnums, lai gan visa kara gaitu tas neizšķīra.

Toties Staļins piedzīvoja to, cik bīstami ir atstāt uzbrūkošas armijas aizmugurē neieņemtus pretestības punktus, no kuriem ienaidnieki vienmēr gatavi iznākt un apslaktēt nevis vairs uzbrucējus, bet bēgošus iebrucējus.

Tādā veidā Sarkanā armija Polijā piedzīvoja katastrofu ar kara darbības apjomam neproporcionāli lielu nogalināto un ienaidniekam padevušos karavīru skaitu. Staļins to poļiem nepiedeva un Katiņā piedzina no viņiem asinsnaudu par viņu vai viņu tēvu grēkiem. Polija tika padarīta par vasaļvalsti padomju impērijā, kur tai piešķīra jau cara impērijas laikā aprobētus autonomijas elementus. Latvijai un latviešiem tādu privilēģiju cara laikā nebija un līdz ar to tās nepienācās arī padomju laikā, kas pienāca tad, kad sevi bija izsmēlis 1920. gada triks ar Latvijas noslēpšanos aiz Polijas.

Gan tā Polija, aiz kuras Latvija paslēpās, gan pati Latvija radās praktiski vienā un tajā pašā brīdī. Tādā veidā tika aizpildīts varas vakuums, kas dažādās teritorijās palika pēc vācu ķeizarvalsts sabrukuma. Poļi 1918. gada 11. novembrī atbruņoja vācu garnizonu Varšavā un vēl pēc dažām dienām piešķīra pagaidu valdnieka pilnvaras Juzefam Pilsudskim, bet Latvijā 18. novembrī pati sevi un valsti ar Kārļa Ulmaņa valdību izsludināja Tautas padome. Tajā pašā laikā uz to pašu vācu mantojumu pieteicās arī Padomju Krievija. Tā denonsēja 1918. gada 3. marta Brestas (Brestļitovskas, lai nesajauktu šo vietu ar Brestu Francijā) miera līgumu ar Vāciju un uzsāka iebrukumus vācu atstātajās teritorijās, kur vien nesastapa pietiekami nopietnu bruņotu pretestību. Vēl neiekarotās Latvijas pārvaldīšanai Krievijā 1918. gada 4. decembrī tika izveidota Latvijas Padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, kurš aiz uzbrūkošajām Sarkanās armijas daļām 21. decembrī iebrauca Latvijā un 1919. gada 4. janvārī – Rīgā. Janvāra beigās šķita, ka tikai pāris dienas atlikušas līdz K. Ulmaņa valdības iedzīšanai jūrā pie Liepājas, kā tas tiešām un arī burtiskā nozīmē notika, bet ne P. Stučkas dēļ. Ko nespēja viņš, to paveica Andrievs Niedra ar vēl trešo Latvijas valdību vienā un tajā pašā laikā. Lai cik tas izklausītos dīvaini, divas savstarpēji naidīgās K. Ulmaņa un A. Niedras valdības pret savu gribu bija spiestas samesties kopā pret P. Stučkas valdību kaut uz pāris mēnešiem, ar ko pietika, lai izdzītu P. Stučku 22. maijā no Rīgas un 2. jūnijā – no Latvijas. Padomju armija tobrīd vēl spēja noturēt Latgalē joslu šaipus tagadējās Latvijas un Krievijas robežas, kamēr uzvarējušo valdību spēki metās viens otram virsū Cēsu kaujās.

Par to var strīdēties bezgalīgi, kuros gadījumos jeb cik lielā mērā kauju rezultāti diktēja politisko kombināciju gaitu, bet kuros gadījumos karavīri īstenībā bija krituši par upuriem politiķu, ģenerāļu vai grūti klasificējamu avantūristu kombinācijām jau pirms pirmā šāviena.

Likteņa dāvanas Latvijai

Pirmā pasaules kara pāreja lokālos starpvalstu un pilsoņu karos bija arī pāreja no pozīciju kara uz jau pieminētajiem zibenskariem, kas izvērtās daudzviet, bet Padomju Krievijas un Polijas kara gadījumā pievērsa sev uzmanību ar karadarbībā iesaistīto cilvēku skaitu un – galvenais – ar attālumiem, kādus šie cilvēki burtiski noskrēja šurpu un turpu. Padomju ofensīva mazajā Latvijā jau sen bija ne tikai sākusies, bet arī beigusies (un Igaunijā viss bija noticis vēl ātrāk nekā Latvijā), kamēr poļi 1919. gada aprīlī iesāka un līdz 1920. gada maijam turpināja savu pirmo atbildes triecienu. Krievijas otrais trieciens Polijai ilga no maija līdz augustam, Polijas otrais trieciens Krievijai – no augusta līdz oktobrim. Tad abu pušu spēki bija tik ļoti izsīkuši, ka valstis ielaidās uz miera sarunām. Par to norises vietu kļuva Rīga. Miera līgums starp Poliju un Krieviju tika parakstīts 1921. gada 18. martā Melngalvju namā.

Ar miera līgumu starp Poliju un Krieviju vēlāk notika tas pats, kas ar 1920. gada 11. augustā Rīgā, Ārlietu ministrijas ēkā parakstīto miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kā arī 1920. gada 2. februārī Tartu parakstīto miera līgumu starp Igauniju un Krieviju un 1920. gada 12. jūlijā Maskavā parakstīto miera līgumu starp Lietuvu un Krieviju. Krievija no visām šajos līgumos ierakstītajām saistībām atteicās līdz ar 1939. gada 23. augustā Maskavā noslēgto Hitlera un Staļina paktu jeb Vācijas un Padomju Savienības ārlietu ministru Joahima fon Ribentropa un Vjačeslava Molotova parakstīto Neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un PSRS. Īstenībā ar šo līgumu abas puses vienojās par pozīcijām, kuras katra puse uzskatīja par sev izdevīgākajām, lai vai nu uzbruktu, vai sagaidītu otras līgumslēdzējas puses uzbrukumu. Uzbrukums notika pēc nepilniem diviem gadiem no Vācijas puses.

Būtu pārspīlējums izskaidrot Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmos divdesmit gadus tikai un vienīgi kā sekas karam starp Poliju un Krieviju, taču šī kara ietekme tik tiešām bija lielāka, nekā tā iegūlusies vai īstenībā nemaz nav iegūlusies Latvijas iedzīvotāju caurmēra priekšstatos par savas valsts vēsturi.

Pirmkārt, Latvijas tagadējās robežas austrumos ir apmēram tādas, kādas Polijas un Latvijas armiju apvienotie spēki izcīnīja 1920. gada sākumā tieši tajā laikā, kad Maskavā jau notika slepenas miera sarunas starp Latviju un Krieviju.

Tieši tāpēc, ka kaujas laukos labi veicās koalīcijai, kuras galvenais spēks bija poļi, padomju puse kļuva pietiekami piekāpīga, lai noslēgtu ar Latviju vismaz pamieru un tādējādi pārvērstu Latviju no Polijas sabiedrotās par neitrālu valsti. Pamiera sarunu sākumā strīdi bija par to, kā organizēt Latgalē referendumu par teritorijas statusu tādā veidā, lai ar referenduma rezultātiem pamatotu kaut kādu īpašu Latgales statusu starp Latviju un Krieviju, bet kara gaita piespieda Krieviju apsolīt Latvijai visu Latgali, ieskaitot tajā tagadējo Pitalovu. Paradoksāli, ka kara gaita izrādījās labvēlīga Latvijai arī tad, kad kara laime sāka uzsmaidīt Krievijai. Tas liedza arī poļiem prasīt Latgalei īpašu statusu ar garantijām poļu nacionālajām vajadzībām un – galvenais – poļu muižnieku īpašumiem. Vēl šajā pašā spēlē gribēja iesaistīties arī Lietuva, kas karoja ar Poliju par Viļņu.

Otrkārt, laika ziņā, bet galvenokārt nozīmes ziņā sekoja Polijas lielā uzvara pār Krieviju, bez kuras 1920. gada 11. augusta līgums ātri vien būtu pārvērties par tādu pašu arhīva materiālu kā, piemēram, A. Niedras valdības lēmumi, kas var piesaistīt vēsturnieku interesi, bet nerada nekādas sekas neviena cilvēka dzīvē. Latvijas un Krievijas 1920. gada miera līgumam šādas sekas ir un būs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs Latvijas Republika.

Jāiegaumē Egila Levita teiktais

“Latvijas valstij un tautai šis līgums bija svarīgs toreiz, pirms gadsimta, un aizvadītā gadsimta laikā tā politiski simboliskā un juridiskā nozīme ir tikai pieaugusi,” apliecināja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits miera līguma parakstīšanai veltītajā pasākumā 11. augustā. Viņa vārdiem runājot, parakstīšanas brīdī līgums “nozīmēja ļoti daudz – kara beigas, mieru un izcīnītu uzvaru pret neatkarīgas Latvijas valsts idejas pretiniekiem”, bet “vēl lielāku nozīmi miera līgums ieguva 20 gadus vēlāk, kad Padomju Savienība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, lauza šajā līgumā noteikto un okupēja Latviju”. Proti, “visus 50 okupācijas gadus mēs atgādinājām par pieļauto starptautisko tiesību pārkāpumu un konsekventi prasījām Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata”. Pēc piecdesmit gadiem šī prasība tika apmierināta līdz ar Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanu par spīti tam, ka “otra līgumslēdzēja puse – Krievija – šobrīd neuzskata miera līgumu par spēkā esošu un tai saistošu kopš 1940. gada, jo tad esot “notikusi būtiska apstākļu maiņa, kā dēļ līgums zaudējis savu spēku”.


TĀ TAS BIJA. Latvijas Valsts prezidents Egils Levits 2020. gada 11. augustā uzstājās Latvijas un Krievijas miera līguma simtās gadadienas atceres pasākumā Oksana Džadana/ F64

Attiecībā uz šodienu taisnība E. Levitam, ka “Latvijas pozīcija arī ir akceptēta visā starptautiskajā kopienā” nebūt ne vārdos, bet darbos, kuru dēļ Krievija nevar atkārtot to, ko tā vienreiz jau izdarīja 1940. gadā. Tagad tā ir Krievijas iekšēja problēma, kā noformēt algas izmaksu savam vēstniekam Latvijā un visiem vēstniecības darbiniekiem valstī, kādas it kā nemaz neesot. Šādu vai tādu apsvērumu dēļ laikam taču pazuda 1994. gadā sagatavotais projekts toreiz vēl Krievijas Augstākās padomes lēmumam par 1920. gada līguma denonsēšanu. Projekta parādīšanās ir izskaidrojama ar tajā brīdī aktuālo ķīvēšanos par procedūru Krievijas armijas pārpalikumu izvešanai no Latvijas. Krievijas politiķi meklēja iespējas, kā pārvērst šo, no viņu viedokļa, defektu par efektu, pastiprinot vārdu karu ar Latviju. No tā laika preses zināms par analogu lēmumprojektu arī attiecībā uz Igauniju. Galu galā arī Krievijā uzvarēja veselais saprāts, ka līgumus neievērot var, bet pašai sevi pasludināt par līgumu lauzēju nevajag.

Polijas loma Latvijas un Krievijas miera līguma padarīšanā par joprojām spēkā esošu dokumentu ir tāda, ka karā sakautā Krievija tikai pēc gadu desmitiem bija spējīga revanšēties Eiropā. Pa to laiku Latvija paguva savākt de iure atzīšanas no tobrīd spēcīgākajām Eiropas un pasaules valstīm un piedevām deponēt šo līgumu Tautu Savienības krātuvē. Vēl jo svarīgāka bija pieredze, ka Latvijas tauta un teritorija tik tiešām dod pietiekamus resursus patstāvīgas valsts uzturēšanai gadu desmitu garumā.

Diemžēl nedrīkst dokumentu multiplicēšanai piešķirt pārāk lielu nozīmi, ko E. Levits ilustrēja ar “Gruzijas Demokrātiskās Republikas traģisko piemēru. Gruzija pasludināja neatkarību 1918. gada 26. maijā. Savukārt 1920. gada 7. maijā tā parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, un 1921. gada 11. janvārī valsti de iure atzina Eiropas lielvaras. Taču 1921. gada 12. februārī Padomju Krievija iebruka Gruzijā, turklāt bez kara pieteikuma. Ieņemtajā Tbilisi no Krievijā dzīvojošajiem gruzīnu lieliniekiem tika izveidota Gruzijas revolucionārā komiteja” utt. tieši tāpat, kā mēs to visu zinām pēc 1940. gada notikumiem Latvijā. Ja Padomju Krievijas karaspēks būtu izturējis J. Pilsudska savākto pēdējo poļu spēku 1920. gada 16. augusta pretuzbrukumu, 1940. gads Latvijā būtu iestājies jau 1920. gadā.

 

August 17, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas okupācija Staļina izpildījumā pēc Ļeņina padoma

neatkariga.nra.lv

Viss raksts:  https://neatkariga.nra.lv/izpete/321055-latvijas-okupacija-stalina-izpildijuma-pec-lenina-padoma?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv

Pasaules sadalīšanai seko pasaules pārdalīšana

Pēc 1980. gada arī latviešiem tika piedāvāts gūt labumu no okupācijas režīma spēka, bet ne labumu tāpēc vien, ka pienācis 1980. gads. Proti, pienācis termiņš Komunistiskās partijas 1961. gada programmā ierakstītajam solījumam līdz 1980. gadam uzcelt komunismu, “kurā visi sabiedriskās bagātības avot plūst varenā straumē“. Varbūt A. Voss bija sajaucis ar komunisma iestāšanos Latvijas PSR apbalvošanu Oktobra revolūcijas ordeni, ko viņš varēja traktēt kā apliecinājumu, “ka okupācijas režīms viņa vadībā ja ne spējis, tad visdrīzākajā laikā spēs nodrošināt latviešiem tik augstu materiālo labklājību, ka tad vairs nav kauns ne publiski uzspiestos pasākumos, bet savā vidū un savās domās nosaukt okupāciju par pašu vien paveiktu revolūciju”. A. Vosa priekšnieks Leonīds Brežņevs (1906-1882, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra amatā no 1966. gada oktobra līdz savai nāvei 1982. gada novembrī) 1980. gadā jau bija piesavinājies tiesības piešķirt apbalvojumus arī balsts vārdā un attiecīgo dekrētu par ordeni parakstījis 10. jūlijā. Taču ordenis nebija komunisms. Tūlīt pēc tam 19. jūlijā L. Brežņevs pasludināja nevis komunisma uzcelšanu, bet Olimpisko spēļu atklāšanu Maskavā.

1980. gads tiešām deva iemeslus visas Padomju Savienības pārvaldes nomenklatūrai noticēt, ka viņi ir nodrošinājuši sev un saviem bērniem un bērnubērniem mūžīgi mūžos varu un maizi, t.i., sviestmaizi ar lasu ikriem un visu pārējo, ko vien cilvēks varētu gribēt. savu atrašanos amatā L. Brežņevs attaisnoja ar to, ka izveidoja vismaz trīs pieturas punktus šādai ticībai. PSRS un ASV kosmosa kuģu “Sojuz” un “Apollo” saslēgšanās 1975. gada 15. jūlijā ļāva sevi saprast kā skatpunktu uz zemeslodi, kas sadalīta starp abām valstīm. Tūlīt pēc tam šāda vienošanās tika nolaista uz zemes, 1975. gada 30. jūlija / 1. augusta ceremonijā Helsinkos parakstot deklarāciju par Otrā pasaules kara rezultātā novilto robežu negrozāmību. Pēc tam atlika to visu nosvinēt tautas vai tautu svētkos, par kādiem derēja Olimpiskās spēles Maskavā.

Svētki tur tiešām izvērtās lieli un skaļi. Svētku burzmā varēja palaist garām to, ko komunistu Latvijas oficiozs “Cīņa” publicēja tajā paša 1980. gada 20. jūlija numurā, kura 1. lpp. redzams L. Brežņevs Olimpisko spēļu atklāšanas brīdī. Toties avīzes ceturtajā jeb pēdējā lappusē nācās skaidrot, kāda ir “antiolimpiskā farsa neveiksme”. Zem šāda virsraksta atzīts, ka kaut “tikai sportistu saujiņa no vairākām zemēm” tomēr nav atbraukusi uz Maskavu, bet piedalījusies “ASV valsts departamenta cītīgi izreklamētās “plašās starptautiskās vieglatlētikas sacensībās” Filadelfijā” “par izsmieklu ASV un visas pasaules sabiedriskajai domai.”

Paldies kaut vai nejaušībai par to, ka tieši blakus viena otrai noliktas korespondence no ASV un korespondence no Afganistānas, jo Maskavas olimpisko spēļu boikotu ASV un to sabiedrotie organizēja sakarā ar PSRS iebrukumu Afganistānā. Tādā veidā šīs valstis izpauda savu morālo atbalstu tiem, kas cietuši no iebrukuma. Tāpēc ar korespondenci no Afganistānas galvaspilsētas Kabulas “Cīņa” informēja, ka neviens Afganistānā no iebrukuma vismaz spēļu atklāšanas brīdī vairs necieš, jo visi vienpadsmit vārdos uzskaitītie “bruņotas bandas locekļi” ne tikai “padevušies tautas pārstāvjiem” atbilstoši raksta virsrakstam, bet “pārgāja revolūcijas pusē”, kā rakstīts tālākajā tekstā.

Ne katrs cūkkopis ir vēsturnieks

Latvijas PSR pasludināšanas 40. gadadiena tika svinēta tad, kad jau vairāk nekā pusgadu Afganistānā turpinājās kaujas tiešā saistībā ar PSRS iebrukumu, neskaitot to, ka PSRS iesaistījās cīņā, kas Afganistānā jau bija sākusies. Tomēr A. Voss nesaprata vai negribēja saprast, ka turpmāk atkal arī uz Latviju var attiekties varas dalīšana ar ieročiem, nevis ar saldu vārdu un naudas plūdiem, kurus A. Voss raksturoja tā, ka “mūsu kolhoznieku vidējā izpeļņa mēnesī septiņdesmitajos gados pieaugusi par 58 procentiem, bet sovhozu strādnieku un kalpotāju mēnešalga pusotrkāršojusies”, pie tam “ievērojami apsteidzot darba ražīguma pieauguma tempus”. Attiecībā uz šīs naudas segumu vismaz par pārtika precēm viņš solīja, ka “cūku skaita palielināšanā pērn gūts liels progress, un šogad šim darbam jāturpinās ar neatslābstošu sparu, jo tieši cūkkopība dod iespēju drīzāk pārvarēt grūtības iedzīvotāju nepārtrauktā apgādē ar gaļu”.

Par savu tribīni A. Voss bija izvēlējies nevis partijas avīzi “Cīņa”, bet literatūras mēnešrakstu “Karogs”, kura iesaistīšana cūkkopības problēmu iztirzāšanā tolaik bija tikpat parasta lieta kā sociālistiskās revolūcijas pieminēšana. Šeit citēta viņa intervija žurnāla 1980. gada jūlija numurā, jo par centrālo notikumu Latvijas okupēšanā paši okupanti bija izvēlējušies 21. jūlijā notikušo Latvijas pasludināšanu “par Latvijas Padomju Sociālistisku Republiku” un lūgumu uzņemt to uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Tā tas bija domāts un labi izdomāts kopš paša sākuma, kad par Saeimas deputātiem ievēlētie un par Tautas saeimas deputātiem pasludinātie cilvēki uz savu pirmo sēdi tika sapulcināti ne Saeimas namā, bet Nacionālajā teātrī. Tā bija nepārprotama zīme, ka 1940. gada 21. jūlijs aizvietos tajās pašās telpās notikušo 1918. gada 18. novembrī tieši tāpat, kā Latvijas Republiku aizvietos Latvijas PSR.

Tagad jau visi gudri pamācīt, ka pēc tā, ko A. Voss intervijas sākumā sarunāja sociālistisko revolūciju Latvijā, visiem vajadzēja būt skaidram, ka šis cilvēks arī par cūkkopību nepateiks neko tādu, kam varētu noticēt. Vēlākie notikumi Latvijā un visā Padomju Savienībā to apliecināja, bet tas diemžēl negarantē pat visperfektākā vēsturisko notikumu zinātāja spējas paredzēt nākotni. Drošāk var ieteikt neticēt nekādiem solījumiem par nākotni, ja tie tiek uzstatīti tādam faktoloģiski nepareizu un neloģisku izteicienu blāķim, kādu bija savēlis A. Voss.

VOSS LIEPĀJĀ. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāra Augusta Vosa ciemošanās Liepājā neliecina, ka viņš zināja vai vismaz gribēja zināt, kas tur īsti notika 1940. gada vasarā LNB arhīvs

Viņa intervija pilnā apjomā un autentiskā izskatā ir jebkuram viegli pieejama (ja kāds to vēl nezina, tad attālinātā pieeja bibliotēkas fondiem atvieglota uz Covid-19 epidēmijas laiku) pilnā apmērā, bet pats galvenais attiecībā uz Latvijas okupāciju viņa intervijā noformēts šādi: “Cik ļoti šīs revolucionārās pārmaiņas latviešu darba tautā bija gaidītas un nobriedušas, to liecina notikumi 1940. gada jūnija dienās – pēc tam, kad bija atkāpusies Ulmaņa valdība. Kaut pilnā bruņojumā pastāvēja buržuāziskās valsts balsti – policija, aizsargi un armija (neaizmirsīsim, ka 17. jūnija vakarā Ulmanis visus viņus aicināja palikt savās vietās), neapbruņotās strādnieku masas izgāja ielās. Jau 20. jūnijā, dienu pirms Tautas valdības nodibināšanas, Liepājas 10 000 strādnieki pārņēma varu pilsētā, bet 21. jūnijā tikpat spontāni Rīgas ielās ar antifašistiskiem lozungiem un prasot tautai tiesības, soļoja ap 70 000 darbaļaužu. Lauku proletariāta un trūcīgās zemniecības demonstrācijas notika katrā Latvijas pagastā, turienes aizsargu degungalā. Buržuāzija nebija spējīga pretoties tautas gribai, sociālistiskās pārvērtības sākās un turpinājās bez asins izliešanas. Par tautas lielum lielā vairākuma politisko noskaņojumu liecina daži skaitļi no Tautas saeimas vēlēšanu rezultātiem”, par ko arī Neatkarīgā ir jau rakstījusi, “kā 1700 vēlētāji atdeva 2559 balsis par fiktīvu Saeimu”.

Ja kāds netic, tad lai viņš pārliecinās, ka no A. Vosa teiktā nav izlaists neviens vārds par Padomju Savienību, jo šādu vārdu tur nav. Proti, nav nekādu paskaidrojumu par to, kāpēc tad pēkšņi “bija atkāpusies Ulmaņa valdība”. A. Voss taču pats pasaka, ka visvisādas demonstrācijas sākās “pēc tam” un tādējādi nevarēja būt šīs atkāpšanās cēlonis, bet par PSRS prasību valdībai atkāpties viņš nesaka neko. Toties viņš pats atkārto Kārļa Ulmaņa pirmkārt jau valsts iestādēm un amatpersonām adresētos vārdus “palikt savās vietās”, t.i., nedarīt neko bez valdības ziņas, kas nozīmē – nedarīt neko, kamēr valdības nav. Valdība gan drīz vien uzradās, bet tā bija valdība, kādu “Padomju Savienības vēstniecībā Rīgā sastādīja un Maskavā apstiprināja 18. jūnijā”. Līdz ar to vairs nebija nekādas “buržuāziskās valsts”, ko varētu balstīt “policija, aizsargi un armija”.

Taisnība, ka Liepāja pilnīgā okupantu kontrolē tika pārņemta jau pirms valdību maiņas oficiālās noformēšanas. Tomēr izcelts šis gadījums tika tad un tādā mērā, kādā cilvēki aizmirsa vai bija spiesti aizmirst, kas tad īstenībā īsti notika. Notikumu gaita Liepājā kaut apsteidzošā virzienā, bet tomēr novirzījās no plāna, kas 1940. gada jūnijā neļāva komunistiem šādus notikumus popularizēt. Ja kāds 1940. gadā būtu lasījis “Cīņu”, kas kopš 1940. gada 22. jūnija iznāca kā legāls lielformāta izdevums, tad viņš no 23. jūnija avīzes uzzinātu, kur gājuši “Demonstranti Jelgavā”, no 24. jūnija avīzes – kā “Ventspils tautas namu pārņēmuši strādnieki” un kā noticis “strādnieku mītiņš Lielvārdē”, bet Liepāja no Latvijas kartes bija pazudusi.

Laikam ritot, Liepāja tika atlikta uz kartes atpakaļ, vismaz vienā gadījumā to izdarot pārlieku rūpīgi, ļaujot saprast. kas tad tur īsti notika. Svinot okupācijas kārtējo pusapaļo gadadienu 1975. gada vasarā, žurnāls “Zvaigzne” attiecīgā gada 11. numurā nodrukāja notikumu dalībnieka Alfrēda Stankevica stāstījumu, ka “Pulvera ielas rajonā gājienu mēģināja apturēt policistu un aizsargu motociklistu kolonna, vēlāk arī buržuāziskās armijas vienība. Taču tad strādnieki lūdza aizstāvību pie padomju jūrniekiem, un vecā armija nobaidījās. Annas tirgū gājienā jau bija ieslēgušies vairāki tūkstoši strādnieku.” Tātad nekas nenotika tā, kā piecus gadus vēlāk stāstīja no Liepājas ļoti tālu bijušais (Krievijā dzimušais un līdz Latvijas okupācijai dzīvojušais) A. Voss. Pirmkārt, “vairāki tūkstoši strādnieku” tomēr nav tas pats, kas “10 000”. Otrkārt, Latvijas Republikas policija un armija tomēr mēģināja reaģēt uz to, kas notiek tās “degungalā”. Treškārt – un tas pats galvenais – varu pārņēma nevis strādnieki, kas varēja tikai kaut ko lūgt, bet PSRS karaspēks, kas atradās Liepājā atbilstoši Latvijas Republikas un Padomju Savienības līgumam par ārzemju kara bāzēm Latvijas teritorijā. Par to visu jau 21. jūnijā jūsmīgi, bet skaidri pavēstīja uz komunistu pārņemtās avīzes “Kurzemes Vārds” resursu bāzes izdotā avīze “Komunists”.

Nāves draudi ir labs arguments

Ļoti drīz izrādījās, ka 1940. gada notikumu propaganda A. Vosa ierādītajā stilā rada nevis efektu, bet defektu. Nācās atvadīties no viņa un viņa vārdiem, atgriežoties pie reālistiskāka 1940. gada notikumu traktējuma apmēram tāpat, kā tas tika darīts pagājušā gadsimta 40. un 50. gados. Būtu pārlieku piņķerīgi izsekot šīm pārmaiņām soli pa solim, bet vērts palūkoties, pie kā padomju propaganda bija nonākusi 1985. gadā ar kārtējo pusapaļo Latvijas PSR jubileju un gada sākumā ievēlētu Augstāko Padomi, kuras priekšsēdētāja Aleksandra Drīzuļa (1920-2006; lūdzu nesajaukt ar AP Prezidija priekšsēdētāju – tie bija dažādi amati ar atsevišķām amatpersonām) referātu jeb instrukciju deputātiem žurnāls “Zvaigzne” nodrukāja 1985. gada 14. numurā.

Protams, ka sociālistisko revolūciju starp visu citu viņš pieminēja, bet akcenti tomēr bija jau pavisam citi. Uzstāšanās sākās, sapinot “divas savstarpēji saistītas ievērojamas vēsturiskas gadskārtas: 40. gadadienu kopš padomju tautas Uzvaras Lielajā Tēvijas kara un 45. gadadienu kopš padomju varas atjaunošanas Baltijā”; šī pati formula tika lietota, pamatojot Dziesmu un deju svētkus 1985. gadā, bet ne 1980. gadā, kaut divu pusapaļu gadskārtu sasaiste pastāvēja gan vienā, gan otrā gadījumā. Būtībā jāpiekrīt A. Drīzuļa teiktajam, ka “Baltijas buržuāziskās republikas izrādījās vājš ķēdes posms imperiālisma sistēmā”, lai gan viņam būtu vajadzējis runāt konkrētāk par tā saukto Versaļas sistēmu ar buferbvalstīm starp Krieviju un Vāciju.

Kā galveno argumentu Latvijas nonākšanai padomju savienības sastāvā A. Drīzulis izmantoja atsauci uz Ļeņina 1910. gadā izteiktu paredzējumu, ka “kādā mazā valsti pēc tam, kad lielā kaimiņu valsts jau izdarījusi sociālo revolūciju, iespējams, ka buržuāzija mierīgi atdod savu varu, ja viņa pārliecināsies, ka pretošanās ir veltīga, un atzīs par labāku saglabāt savu galvu”. Reāli gan nenotika varas un īpašumu atdošana apmaiņā pret galvu neatdošanu. Okupanti paņēma vietējo varasvīru galvas tieši tāpat kā viņu varu un īpašumus, bet tas bija pēc tam. Pirms okupācijas šīs galvas domāja apmēram to, ko Ļeņins bija paredzējis un Staļins izmantoja.

August 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: