Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Itas Kozakevičas sirds sadega par Latviju

neatkariga.nra.lv
https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/328274-itas-kozakevicas-sirds-sadega-par-latviju?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv
Itas dzīve un attieksme pret jēdzienu „brīvība” pierādīja, ka ir iespējama godīga, intuitīva, caur sirdi un saprātu ejoša politika – bez divkosības, bez „pirkšanas – pārdošanas” attiecībām, bez meliem un solījumu nepildīšanas. Bez tā visa, kas šodien ir politikas norma.

Tas, ko darīja Ita Kozakeviča, šodienas politiķu vairumam būtu pārsteigums: viņa, ievēlēta par Augstākās Padomes deputāti (viņa arī balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā), regulāri brauca tikties ar saviem vēlētājiem. Un ne tikai tikties: Ita arī palīdzēja risināt viņu problēmas.

Bijušais tautfrontietis Armands Melnalksnis savā grāmatā „Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakevičas laiks” ievietojis arī Silvijas Šimfas atmiņas par Itu: „Es Itu apbrīnoju: rīta cēlienu nostrādājusi Augstākajā Padomē, pēc tam nobraukusi lielo ceļa gabalu līdz Jēkabpilij, viņa pieņēma un uzklausīja cilvēkus līdz vēlai nakts stundai. Turklāt situācijas un problēmas, ar kurām cilvēki nāca, bija sarežģītas un smagas, jo pats laiks toreiz (1990. gadā) bija grūts – naudas devalvācija, talonu sistēma, īpašumu dalīšanas epopeja, degvielas un kurināmā trūkums… Itas toreizējais fenomens sakņojās viņas cilvēciskajās īpašībās – tāpēc Ita bija pieņemama visdažādākajiem sabiedrības slāņiem – kā latviešiem, tā nelatviešiem, gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos.”

Ita, poliete pēc tautības, iedzīvināja Latvijā Polijas brīvības cīnītāja, Polijas nacionālā varoņa Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Andrzej Bonawentura Kościuszko) slaveno teicienu „Par jūsu un mūsu brīvību!”, skaidri pasakot, ka brīvība ir katras valsts un katras nācijas galvenā eksistences iespējamība un ka „mūsu brīvība” nevar būt svarīgāka par „jūsu brīvību” – tās abas ir vienlīdz nozīmīgas. Pat vairāk, tās ir cieši saistītas viena ar otru: bez jūsu brīvības arī mēs būsim nebrīvi… Ir skaidrs, ka tieši Ita Kozakeviča, kura kļuva par Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, spēja pārliecināt ļoti daudzus cittautiešus nostāties LTF un brīvības pusē. Bijusī tautfrontiete, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete atzina, ka Ita 1989. gadā kļuva par pirmo diplomāti starp Latviju un Poliju, kaut arī Latvija tolaik vēl nebija atguvusi neatkarību.

Itas sirsnība un nesavtīgā kalpošana cilvēkiem rezultējās ar viņas iekļaušanu tautas aptaujā par goda nosaukumu – „Sieviete Latvija”. Tas notika 1990. gada jūnijā. Toreiz draudzīgā konkurencē kopā ar Itu piedalījās žurnāliste Aīda Prēdele, sabiedriskā darbiniece Inguna Ebela, šo rindu autore – laikraksta „Atmoda” galvenā redaktore, un… šķiet, vēl kādas sievietes. Vairs neatceros detaļas, bet konkursa noslēguma pasākums notika Cēsīs, un klātesošie citē manis teiktos vārdus aizkulisēs: „Tā var būt, tā būs tikai viņa. Tādi konkursi pie mums vairs nedrīkst notikt. Jo Ita ir vienīgā.” Tautas balsojumā tiešām uzvarēja Ita, un šādi konkursi pie mums vairs nekad nav notikuši. Jo Ita patiešām bija vienīgā.

Domāju, ka politiskā dzīve mūsu valstī būtu citādāka nekā tagad, vismaz cinisma un melu un būtu mazāk, ja starp mums dzīvotu un strādātu Ita Kozakeviča. Protams, ir grūti pateikt, kura partija no esošajām būtu Itai piemērota, visticamāk – viņa veidotu savu partiju. Tas būtu viņas ideālais skatījums uz lietu kārtību. Bet viņas tik sen vairs nav, un spēcīgais, skaidrais politiskā godīguma kritērijs ir zudis līdz ar Itu Kozakeviču.

… Kad 1990. gada 28. oktobrī „Atmodas” redakcijā uzzinājām par Itas pēkšņo nāvi Itālijā, Tirēnu jūras viļņos, pār mums nolaidās melns neizpratnes un sāpju plīvurs. Kāpēc?! Kāpēc tieši Ita? Kāpēc tieši gaišajiem, labajiem cilvēkiem jāaiziet pirmajiem? No telefonsarunām ar tiem, kuri bija kopā ar Itu viņas dzīves pēdējās minūtēs, uzzinājām, ka viņai nav izturējusi sirds… Iespējams, varbūt. Izmeklēšana nedeva nekādu skaidrību. Bet Itas izvadīšanas dienā Latvijas cilvēki atnesa tik daudz ziedu, ka tie runāja skaidru valodu: mēs tevi mīlam, Ita. Mēs zinām, ka tava sirds sadega par Latviju.

Itas Kozakevičas teiktais

  • Saglabājot ticību – nevis to virspusējo, kura izpaužas tikai kaut kādos simboliskos žestos, bet to dziļāko, mēs saglabājam milzīgu pārliecības spēku, labvēlīgās attieksmes spēku, kas mums ļoti palīdz. Man tas ļoti palīdz. Citkārt pārņem bailes vai nedrošība, un tieši tad dziļākā ticība dod cilvēkam tik lielu, pārliecības pilnu mieru, ko varētu tiešām novēlēt visiem. Tā ir liela spēka apziņa.
  • Es ticu vēstures gaitai un tās mācībai – visam pienāk reiz laiks. Haoss un nekārtība nevar būt mūžīga. Absurda dzīve nevar būt mūžīga. Beidzot ir jāizšķiļas kaut kam saprātīgam

October 28, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Izdota grāmata par politieslodzīto Gunāru Freimani

lsm.lv
Brīvs cilvēks nebrīvā valstī – izdota grāmata par politieslodzīto Gunāru Freimani

“Laikā, kad nebija nekādu cerību, viņš bija brīvs cilvēks nebrīvā valstī” – tā par Gunāru Freimani viņam veltītajā, tikko iznākušajā grāmatā saka literatūrzinātniece, politiķe Janīna Kursīte.

Brīvs cilvēks nebrīvā valstī – izdota grāmata par politieslodzīto Gunāru FreimaniBaiba Kušķe00:00 / 05:18

Gunāra Freimaņa vārds ir Latvijā nepelnīti maz zināms, kaut arī viņš visu mūžu bija dedzīgs, nesalaužams Latvijas brīvības cīnītājs, par ko viņš padomju cietumos kopumā pavadīja 17 gadus.

Gan viņa liecības par apcietinājumiem, gan viņa dzejoļi un prozas darbu fragmenti tagad apkopoti grāmatā “Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta”. Tajā lasāmas arī citu cilvēku atmiņas par Gunāru Freimani un publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāra Freimaņa tā saukto “pretvalstisko darbību”.

“Viņi devās pie viņa, bija šī pirmā kratīšana, un viņi atrada šīs grāmatas un šo ierakstu dienasgrāmatā “Sibīrija – latviešu tautas kaps”. Šis bija pirmais teikums, par ko viņš pats dabūja Kolimu un, teiksim, iespēju skalot zeltu. Tikai par šo vienu teikumu faktiski.” Grāmatas sakārtotāja un komentāru autora Arņa Šablovska stāstītais norisinājās 1946. gadā, kad Gunāram Freimanim bija tikai 18 gadu. Atbalstot savu skautu vadītāju, viņš nesa viņam uz cietumu paciņas un grāmatas no viņa mājas, čeka viņu izsekoja, “izošņāja” viņa dienasgrāmatu un viņam tika piespriesti 10 gadi apcietinājumā.

Otro reizi viņu apcietināja 1964. gadā par aizliegtu trimdas autoru darbu priekšā lasīšanu un režīmam nepieņemamu dzejoļu sacerēšanu un izplatīšanu jeb oficiālajā žargonā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Sods bija pieci gadi stingrā režīma nometnē.

Trešā reize bija 1983. gads. Arnis Šablovskis stāsta: “Trešā reize ir šī tiesa, kad viņu tiesā kopā ar Gunāru Astru. Tā ir viena lieta.

Un tiesā gan par to, ko viņš bija rakstījis, publiski lasījis, gan par trimdas grāmatu pavairošanu.

Būtībā tā bija arī daļa no Astras lietas, ka viņi pavairoja šos trimdas rakstnieku darbus.”

Grāmatā publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāru Freimani. Piemēram, 1975. gada martā aģents Tercis ziņo, ka Pērnavas ielas 23 dzīvoklī tiek plānota par pretpadomju darbību kādreiz sodīto tikšanās, kuras laikā iecerēts lasīt Gunāra Freimaņa, kā arī buržuāziskās Latvijas dzejnieku Breikša, Asara un citu ideoloģiski kaitīgus darbus.

Viena no iespaidīgākajām grāmatas daļām ir paša Gunāra Freimaņa prozas darbi – “Vēstījums par Kolimu”, “Nāves kuģis”, “Izmisuma saltā elpa” un citi, kuros viņš aprakstījis savu patiešām ļoti skaudro izsūtījumu pieredzi.

Pēc piedzīvotā gluži vai neticami, bet tas viņu nesalauza, kaut arī nolaupīja jaunību, veselību un pilnvērtīgu ģimenes dzīvi, kaut arī viņš ļoti mīlēja savu sievu Dainu un abas meitas.

“Mēs aizmirstam, ka viņi – pat Gunārs Astra, pat Lidija Lasmane un Gunārs Freimanis, bija dzīvi cilvēki,” atzīmē Arnis Šablovskis. “Viņi bija vienpatņi, no lielākās daļas sabiedrības uzskatīti par dīvaiņiem, trakiem, kas bojā savu dzīvi, savu līdzcilvēku dzīvi, jo tik un tā jau nekas nemainīsies, ko tad viņi tur tā ākstās… Protams, šis spiediens bija. Bet viņš totāli izvēlējās šo savu ceļu, viņš to izjuta kā savu aicinājumu. Ar domu – ja neviens neieguldīs, tad Latvijas nebūs, tad Latvijas idejas pat nebūs.

Tieši šī iemesla dēļ ir šī grāmata, lai atgādinātu par viņa personību, jo viņam ir sava vieta, savs ieguldījums, lai mēs atgūtu Latvijas valsti.”

Grāmatā aptaujātie cilvēki, kas Gunāru Freimani pazina tuvāk, raksturo viņu kā bezkompromisu cilvēku, absolūtu cīnītāju, kurš bija arī gatavs aiziet bojā par savu dzimteni.

Gunārs Freimanis mūžībā aizgāja 1993. gadā, un Latvijas Radio fonotēka glabā dažus viņa paša balss ierakstus, kur viņš stāsta, kas viņam palīdzēja izturēt Sibīrijas elli: “Kā es izturēju? Es priekšā sev redzēju tādu zvaigzni, it kā vadzvaigzni, un uz tās it kā bija rakstīts “brīva, neatkarīga Latvija”. Un es tos 40 gadus – pa nometnēm dzīvodams ar nelieliem pārtraukumiem –, šo zvaigzni redzēju un gāju uz to. Un tā ir tā mūža misija. Un tur pat nav, ko piebilst. Jo no citurienes nebija spēku kur smelt.”

Arnis Šablovskis arī uzsver, ka Gunāram Freimanim veltītā grāmata nav tikai atskats pagātnē, bet dziļu pārdomu vērts materiāls šodienai. Gunāram Freimanim, piemēram, bija alternatīvs skatījums uz 1990. gada 4. maiju, tā īstenošanas scenārijiem un arī uz tā dēvēto “gaišo” komunistu lietu.

Arī šodien viņa kritiskais viedoklis daudziem var nepatikt, bet nu jau ar laika distanci tajā var atrast arī daudz patiesības un pamudinājumu – beidzot izrunāt to, par ko tik ilgi klusēts.

Arnis Šablovskis spriež: “Būtībā te ir vieta nopietnai, profesionālai konferencei par Latvijas Komunistiskās partijas vietu pagātnē un ietekmi uz tagadni. Es domāju, ka mēs kā valsts esam nobrieduši, lai mēs šo lietu izrunātu. Lai saprastu, kas ar mums ir noticis.

Jo tā Latvija, pēc kuras alkst Lidija Lasmane, pēc kuras alka Gunārs Astra un Gunārs Freimanis, nav tapusi.

Mums tas ir jāatzīst, un jāuzdod racionāls jautājums – kāpēc? Kā mums pietrūkst? Mums pietrūkst garīgā mugurkaula. Šie deviņdesmitgadnieki, viņiem ir stāja, viņi ir iecentrēti. Un mums arī tagad vajag jau no mazotnes garīgi iecentrētus cilvēkus. Un par to Gunārs Freimanis un visi šie cilvēki iestājās.”

Grāmatas nosaukumam “Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta” izraudzītas Gunāra Freimaņa dzejas rindas. Viņa dzeja kopumā plaši pārstāvēta viņam veltītajā grāmatā, tajā ir arī bagātīgs fotomateriālu klāsts.

October 7, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

   

%d bloggers like this: