Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Agris Dzenis par marksistu inspirētiem 1905.gada notikumiem

No FB

Baumas un dezinformācija kā masveida iedarbības ierocis tika pielietotas jau 1905. gadā – ar tālejošām, taču ne konstruktīvām sekām.

  1. gada revolūcija Latvijā nebija visas tautas neapmierinātības ar cara varu izpausme, kā to ilgstoši skaidroja marksistiskā ideoloģija. Vismaz revolūcijas ekstrēmākās izpausmes: uzbrukumi karaspēkam un policijai, laupīšanas, muižu un iestāžu postīšanas bija nelielu, radikāli noskaņotu sociāldemokrātu grupiņu īstenotas. Lai iesaistītu kustībā pēc iespējas plašākas iedzīvotāju masas, sociāldemokrāti jau pirms 1905. gada izmantoja mērķtiecīgu aģitāciju, bet 1905. gada beigās, izmantojot informācijas vakuumu un satiksmes traucējumus, veiksmīgi pielietoja baumu un melu izplatīšanu, daudzus cilvēkus iesaistot traģiskos notikumos pret viņu pašu gribu.

Kā iesaistīt cīņā masas?
Apzīmējums ”melnā sotņa” latviešu vēsturiskajā atmiņā visbiežāk tiek attiecināts uz cara armijas daļām – soda ekspedīcijām. Tomēr šīs ekspedīcijas Latvijā ieradās tikai 1905. gada decembra vidū, bet baumas par ”melno sotņu” Baltijas guberņas pāršalca jau 28.-29. novembrī.
Kādi politiskie apstākļi Baltijas guberņās valdīja novembra nogalē? 17. oktobrī bija izdots cara manifests, kas garantēja domas, vārda un sapulču brīvību. Valdnieks bija apsolījis izveidot pirmo parlamentu Krievijas impērijā – Valsts Domi. Politiskās brīvības prasības no valdības puses bija izpildītas, taču radikālie sociāldemokrāti manifestu uzskatīja par cara varas vājuma pazīmi un nolēma gāzt patvaldību militāra apvērsuma ceļā. Tomēr trūka kaujinieku un ieroču, masās nebija revolucionāra noskaņojuma, bet revolucionārajā kustībā iesaistījās tikai neliela daļa sabiedrības. Vairumam zemnieku nebija saprotami sociāldemokrātu mērķi, turklāt arī veselais saprāts nemudināja uzbrukt likumīgās varas pārstāvjiem un labi bruņotajiem cara armijas karavīriem. Tādēļ sociāldemokrāti izmantoja mērķtiecīgi izplatītas baumas. Baumu izplatīšana tik lielā mērogā Latvijā notika pirmoreiz. Faktiski tas bija īsts dezinformācijas uzbrukums, kas pret savu gribu ierāva notikumu virpulī daudzus zemniekus un vēlāko kara tiesu skatījumā padarīja tos par valsts noziedzniekiem.

Baumu racionālais grauds bija sadursmes, kas Rietumkrievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsētās 18. oktobrī sākās starp pareizticības un cara atbalstītājiem no vienas, bet ebrejiem un sociāldemokrātiem – no otras puses. Pēc sociāldemokrātu ziņām, sadursmes ievadīja armijas un policijas apsargāta demonstrācija ar svētbildēm un cara portretiem, kam sekoja ebreju, sociāldemokrātu un inteliģentu piekaušana un nogalināšana, viņu veikalu un dzīvokļu izlaupīšana un izdemolēšana, bet pēc oficiālajām ziņām, šie grautiņi bija krievu reakcija uz sociāldemokrātu bruņoto vienību laupīšanām un uzbrukumiem varas pārstāvjiem. Pavisam sadursmēs tika nogalināti ap 4000, bet ievainoti ap 10 000 cilvēku – gan sociāldemokrātu atbalstītāji, gan patvaldības piekritēji, gan arī sievietes un bērni. Patvaldības, pareizticības un krieviskuma aizstāvjus, bet vēlāk – visus savus ideoloģiskos pretiniekus sociāldemokrāti sauca par melno sotņu jeb simtu. Šādi 17. gadsimtā dēvēja Krievijas pilsētu un lauku zemāko slāņu pašpārvaldes iecirkņus un zemessardzes vienības. Monarhistiski noskaņotās organizācijas tikai 1906. gada gaitā šo sociāldemokrātu lamuvārdu pieņēma kā savu goda nosaukumu. Nepamatotas baumas par “melnās sotņas” briesmu darbiem spēlēja izšķirošo lomu bruņoto sacelšanos izraisīšanā Latvijā.

Neeksistējošie ļaundari
Viena no plašākajām bruņotajām sadursmēm ar karaspēku Latvijā 29. novembrī – 1. decembrī notika Tukuma pilsētā. Padomju vēstures literatūrā par šo sadursmi teikts, ka vairāk nekā 2000 revolucionāri noskaņotu, bruņotu zemnieku un kalpu no plašas apkārtnes Tukumā sapulcējušies, atsaucoties uz sociāldemokrātu Tukuma komitejas izplatīto uzsaukumu ”Ar aukstiem un karstiem ieročiem uz Tukumu!”. Arhīvos un bibliotēkās šādu uzsaukumu nav izdevies atrast. Ja tāds arī ticis izdots, visticamāk, šie pāris vārdi bija adresēti sociāldemokrātu lauku šūniņu biedriem un kalpojuši kā bruņotās sacelšanās signāls, bet zemnieku mobilizēšanu apkārtnē vajadzēja veikt pašiem lauku sociāldemokrātiem. Jāšaubās, vai zemnieki, kuru vairums nezināja par sociāldemokrātu plāniem, būtu bruņojušies un devušies uz Tukumu nezinot, ar ko un kāpēc ir jācīnās. Pētot dokumentus un laikabiedru atmiņas, ir noskaidrots, ka zemnieki bruņojās un devās uz Tukumu baumu par ”melnās sotņas” uzbrukumu ietekmēti.

  1. gada novembra nogalē visā Kurzemē un Vidzemē vienlaikus tika izplatītas baumas par ”melno sotņu” kā mistisku laupītāju un slepkavu bandu, ko neviens nekad netika redzējis.

Pirmā nosaukuma ”melnā sotņa” pielietošana fiksēta saistībā ar ebreju grautiņu mēģinājumu 23. oktobrī Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Saskaņā ar preses ziņām, to izprovocējuši paši ebreji, kuru pašaizsardzības vienības apvienojās ar latviešu sociāldemokrātiem un veica reidu pa priekšpilsētu. Viena no šādām vienībām Mazā Kalna ielā nogalināja Krievijas – Baltijas vagonu fabrikas strādnieku un dienestmeitu. 24. oktobrī Jaroslavļas ielā sociālisti uzbruka krievu strādnieku demonstrācijai, kas nesa cara portretu. Uz demonstrantiem un karavīriem, kas tos apsargāja, tika šauts no māju logiem. Izcēlās kauja, kurā vairāki cilvēki tika nogalināti un ievainoti. Vēlāk daži ebreji šāva uz kareivju patruļu, kas atbildēja un divus no tiem nošāva. Pēc tam sadusmoti vecticībnieki uzbruka latviešiem un ebrejiem. Ja pie kāda no tiem atrada ieročus, sociālisti tika piekauti, bet daži arī nogalināti. Pavisam šinī dienā tika nogalināti 10 un ievainoti 30 cilvēki. Pilsētā izplatījās baumas, ka tas ir ”pogroms (grautiņš)”, ko turklāt organizē nevis ebreji, krievi vai latvieši, bet gan vācieši.

Lai atrisinātu radušos situāciju, 24. oktobrī Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja mītiņu. Tajā tika paziņots, ka ”melnās sotņas” parādīšanās sociāldemokrātu federatīvajai komitejai ir likusi pārtraukt ģenerālstreiku, tomēr sociāldemokrātu bruņotās patruļas darbosies arī turpmāk, lai nodrošinātu kārtību. Pēc ilgākām debatēm par ”melno sotņu” sapulce nosūtīja valsts domnieku un uzņēmēju delegāciju pie Vidzemes gubernatora pēc atļaujas strādnieku patruļām pašaizsardzības nolūkos nēsāt ieročus. Gubernators tomēr atbildēja, ka viņš nevar atļaut daļai pilsoņu apbruņoties. Šīs ir pirmās ziņas, kur apzīmējums ”melnā sotņa” attiecināts uz revolucionāru pretiniekiem.

Pilnīgi cita rakstura baumas par ”melno sotņu” tika izplatītas Baltijas guberņu laukos. 23. novembrī Igaunijā, Tērbatas apriņķa Karoles pagastā naktī ieradās kaimiņu pagasta ļaudis ar zīmīti: ”Melnā sotņa nāk. Nākat mums palīgā un dodat šo ziņu tālāk.” Visi vīrieši apbruņojās un sapulcējās pie pagasta nama, tomēr izrādījās, ka kaimiņu pagastā nekāda melnā sotņa nav bijusi. Ap 28. novembri šādas baumas izplatījās arī Vidzemē un Kurzemē. Sapulcējušies vīri pēc labākās sirdsapziņas, lai novērstu briesmas savām ģimenēm un mantai, meklēja un konfiscēja ieročus, ar ko aizstāvēties pret laupītājiem, kā arī iestājās sociāldemokrātu veidotajā tautas milicijā.

Baumas tika izplatītas organizēti un pēc vienas shēmas: pagastos un pilsētās pēkšņi parādījās sveši jātnieki, kas sauca, ka ”melnā sotņa” jau atrodas kaut kur tuvumā, visnežēlīgākajos veidos slepkavo visus pēc kārtas, laupa un dedzina. Jātnieki, izliekoties par bēgļiem no vietām, kur sotņa bija pastrādājusi savus briesmu darbus, aicināja ļaudis bruņoties, pulcēties un doties cīņā pret to. Neviens no baumu izplatītājiem nevarēja paskaidrot, kas īsti ir ”melnās sotņas” dalībnieki, turklāt netika teikts, ka tie būtu valdības karaspēks vai policija. Baumas bija visfantastiskākās: Kandavas apkārtnē, Zemītē kāda sieva stāstījusi, ka ieradusies melnā sotņa – lieli, melni vīri ar garām astēm, kuri iešot pa mājām laupīdami un apšaudami iedzīvotājus.

Kandavas apkārtnē, Zantē pret ”melno sotņu” sapulcējušies un apbruņojušies vīri esot devušies uz Zemīti; kad tur ”sotņu” nav sastapuši, tie aizvesti uz Tukumu. Tukuma apkārtnē, Slampē baumas par ”melno sotņu”, kas dedzinot un laupot, sacēlušas paniku pagastā, bet neviens nezināja, kas tā ir. Sēmē izplatījās baumas par ”sotņu”, kas nākot no Rīgas uz Tukumu vai no Ventspils uz Talsiem. Sēmes muižas vagars sapulcinājis vīrus un teicis, ka jāiet uz Tukumu gaidīt ”melno sotņu”; tad visi pie pagastnama sapulcējušies devušies uz Tukumu.

Pēc zemnieku sapulcēšanās un apbruņošanās zemnieku nodaļas devās uz vietu, kuru, saskaņā ar baumām, postīja ”sotņa”, un pārliecinājās, ka nekādi laupītāji tur nav iebrukuši. Tālāk pastāvēja divas iespējas: zemnieki devās mājās, vai arī sociāldemokrātu līderi uzņēmās komandēšanu un izmantoja zemniekus uzbrukumiem karaspēkam pilsētās, muižām, karaspēka nodaļām un muižnieku pašaizsardzības vienībām laukos.

Melnās sotņas bubulim ticēja ne tikai zemnieki, bet arī muižnieki un valdības pārstāvji. Baumu par ”sotņas” tuvošanos ietekmē Jaunpils muižā patvērušies muižnieki 29. novembrī pieņēma lēmumu doties uz Tukumu kopā ar dragūnu vadu, kam bija pavēlēts pārvietoties uz pilsētu, jo muižnieki negribēja palikt karavīru neapsargātā pilī. Sabilē policija iedzīvotājiem izsniedza konfiscētos ieročus, lai varētu pretoties ”sotņai”. Talsos muižnieki un namnieki izveidoja pašaizsardzības nodaļu, lai aizstāvētu pilsētu pret laupītājiem. Baumu ticamību veicināja apstāklis, ka dzelzceļnieku, pasta un telegrāfa darbinieku streika dēļ provinces pilsētas un pagasti 1905. gada novembrī bija izolēti no ārpasaules.

Arī Tukumā cilvēki sauca ”Melnā sotņa nāk!” un drudžaini bruņojās, taču nevienam nebija priekšstata, kas tā īsti ir. Pilsētā izplatījās baumas par muižnieku uzpirktu 300 – 500 huligānu bandas nākšanu uz Tukumu. Ārkārtas tautas sapulcē Viesīgās biedrības namā 29. novembra vakarā šīs baumas tika apstiprinātas.

Kam baumas izdevīgas?
Tā sauktajā Tukuma prāvā Rīgas kara tiesā 1906.g. beigās – 1907.g. sākumā skolotājs Justins Grots un garīdznieks Jānis Ārents apgalvoja, ka baumas par ”melno sotņu” apzināti izplatīja revolucionāri, lai šī iemesla dēļ organizētu savas patruļas, piemānītu varas iestādes un tādā veidā sagrābtu pilsētu. Izanalizējot situāciju, jāsecina, ka šādas baumas visizdevīgākās bija tieši sociāldemokrātiem. Tikai šādu baumu iespaidā bija iespējams mobilizēt pie mierīgas dzīves radušos zemniekus, kam nebija skaidri revolucionāru mērķi, un kuriem nebija vēlēšanās pretoties valdības orgāniem un karaspēkam. Pēc zemnieku sapulcēšanas sociāldemokrāti, kuru darbībai šķietamu likumību piešķīra rīcības padomju vēlēšanas, varēja turpināt manipulācijas ar ”tautu” jau ar citiem līdzekļiem.

Par to, ka minēto baumu uzturēšana notika sociāldemokrātu interesēs, liecina daudzi notikumi Kurzemē. Kandavas mācītājs A. Bernevics rakstīja, ka 29. novembrī baumas par ”melnās sotņas” tuvošanos sacēla vispārējas šausmas. Šajā dienā kāds sabilietis atgriezās Sabilē no Kandavas, un tur sastapa daudz ļaužu, kas bija gatavi doties pretī ”melnajai sotņai”, jo Kandava un muižas esot izlaupītas un degot, bet banda tagad tuvojoties Sabilei. Braucējs centās paskaidrot, ka Kandavā viss ir mierīgi, bet par to Sabiles sociālistu vadoņi viņu arestēja. Par sodu viņam iedeva šauteni un lika iet sargāt Sabili pret ”melno sotņu”.

  1. novembrī ziņa posties cīņā pret ”melno sotņu” pāršalca Durbes novadu. Četru pagastu zemnieki, bruņojušies ar visiem iespējamiem ieročiem un rīcības komiteju locekļu vadīti, devās uz Embūti. Pie Embūtes baznīcas kroga runu teica sociāldemokrāts Švarcs, kurš uzsvēra, ka tagad pirmais spēcīgais trieciens jādod pašai muižniecībai: ”Mums jāiznīcina šī melnā sotņa!” Sapulcei beidzoties, vairāki simti zemnieku devās vajāt bēgošos muižniekus. Neilgi pēc tam pie Eņķu kroga atdrāzās jātnieks – Nodegu muižas kalps, kurš stāstīja, ka Nodegu muižā iebrukusi melnā sotņa, kas laupa un slepkavo visā apkārtnē. Noskaidrojās, ka ”sotņa” nav laupītāji, bet bēgošie muižnieki – paša Nodegu muižas īpašnieka un dažu citu muižnieku ģimenes, kā arī dragūnu nodaļa, tomēr sociāldemokrāti nolēma uzbrukt muižai. Izraisījās apšaude, kuras laikā muižniekiem un karavīriem izdevās atstāt muižu.
  2. novembrī uz Talsiem pa Tukuma ceļu auļoja jātnieks: ”Viņa zirgs putās. Ja satiek vai redz kādu cilvēku, tad kliedz ”melnā sotņa nāk!” Un dodas tālāk, nekā tuvāki nepaskaidrodams, bet dažās vietās piemetinādams: ”kauj lopus, šauj, cērt, dur!”” Talsos jātnieks sauca, ka melnā sotņa šauj, dur un laupa jau šaipus Kandavai, un ka viņš pats ir no Strazdes muižas. Ziņnesis arī teicis: ”Tik steidzoši nāk, ka es atstāju nokautu cūku pussvilinātu, un metos zirgam mugurā, lai jūs pie laika glābjaties.”

Talsinieki tam noticēja, un jau divos pēcpusdienā ielas bija tukšas, visi paslēpās namos. Pašaizsardzības iniciatīvu Talsos tomēr pārņēma nevis sociāldemokrāti, bet pilsētnieki. Brandmeistars Žanis Beķers un ugunsdzēsēju priekšnieks barons Štrombergs nolēma pūst ugunsdzēsēju tauri, lai sapulcētu ugunsdzēsējus un sūtītu tos sotņai pretī. Štrombergs sociāldemokrātiem lika priekšā kopīgi veidot pašaizsardzības spēkus, lai pasargātu pilsētu no ”melnās sotņas”. Sākotnēji mēģināja veidot ”balto” namnieku gvardi un ”sarkanos” miličus, taču pie ”sarkanajiem” neviens negāja. Sociāldemokrāti nodalījās no oficiālās apsardzības un organizēja to paši. Talsu namīpašnieki ļoti nopietni gatavojās aizsardzībai – lika noslēgt pagalmu vārtus, izlika sargus, lika iedzīvotājiem turēt gatavībā verdošu ūdeni, cirvjus, dakšas un citus aukstos ieročus. Naktī uz ielām dežurēja ar šautenēm bruņoti vīrieši. Gaidītie laupītāji tomēr neieradās nedz Talsos, nedz citās apdzīvotās vietās.

Zināmi arī gadījumi, kad sociāldemokrāti pēc varas sagrābšanas vērsās pret saviem pretiniekiem, mēģinot piekarināt tiem ”melnās sotņas” birku. 2. decembrī Kuldīgas rātslaukumā sociāldemokrāti sasauca tautas sapulci, kur publiski tiesāja kontrrevolucionārus – gorodovojus Lēmani un Jansonu, miesniekus Reiski, Prenclavu un Strazdiņu. Prenclavs un Strazdiņš tika apsūdzēti ”melnās sotņas” – pilsoniskās pašaizsardzības organizēšanā. Kontrrevolucionāri tika apžēloti, jo apsūdzības neviens nespēja pierādīt.

Zemnieku varmācīgā mobilizēšana
Daudzos gadījumos revolucionāri, pulcējot zemniekus, pielietoja ne tikai baumas, bet arī fiziskas izrēķināšanās draudus. Sevišķi daudz šādu gadījumu fiksēts sakarā ar zemnieku iesaistīšanu Tukuma kaujās.

  1. gadā kara tiesai tika nodoti Pienavas pagasta zemnieks R. Bitenieks un Praviņu pagasta zemnieks A. Kuģenieks par to, ka 1905. gada novembra beigās, būdami bruņoti, viņi ar varu piespieduši Praviņu muižas kalpus doties uz uzbrukumu karaspēkam Tukumā. Zemnieks Jēkabs Krišjānis kara tiesai liecināja, ka Vānes muižas strādniekus revolucionāri ar draudiem piespieduši doties uz Tukumu. Kādā vakarā pirms sacelšanās pie zemnieka D. Riekstiņa ieradušies bruņoti Pūres muižas kalpi un saimniekdēls Graudiņš. Piedraudot ar ieročiem, tie likuši viņam doties uz Kaivi un tur paziņot, ka nākamajā dienā visiem jādodas uz Tukumu.

Jaunpils “Grebu” māju kalps M. Vecsils kara tiesā liecināja, ka K. Strautmanis jājis pa Jaunpils mājām un aicinājis visus uz karu Tukumā; kādu karu – to viņš nav paskaidrojis. Dažus kalpus Strautmanis draudējis nošaut, ja tie neies uz karu.

Daudzi Tukuma prāvā apsūdzētie liecināja, ka uz cīņu gājuši spiesti vai baumu iespaidā. Apsūdzētie Oto Grīnfelds no Degoles un Rūdolfs Krepliņš no Vecmokām liecināja, ka uz Tukumu piespiesti iet ar varu. Pie Grīnfelda ieradies nepazīstams cilvēks un paziņojis, ka “melnā sotņa“ laupa Ozolmuižu. Viņš devies uz turieni, bet Ozolmuižā nekādas “sotņas“ nav bijis. Atpakaļceļā Grīnfelds sastapis ap 100 cilvēku lielu bruņotu pūli, kas viņu piespieda iet uz Tukumu. Jānis Millers un Fricis Jankevičs liecināja, ka Vecmokās ieradās 30 – 40 cilvēku liels pūlis, kas viņus piespiedis iet uz Tukumu, kur esot “melnā sotņa“. Apsūdzētie Matīss Pampe, Jānis Apse, Ansis Cīrulis un Roberts Osis no Lestenes pagasta liecināja, ka pagasta rīcības komitejas locekļi Žanis Biezais, Jānis Grīnbergs, Kreicbergs un Grosbergs viņiem izsnieguši ieročus un piespieduši iet uz Tukumu, sakot, ka tur ieradušies laupītāji.

Apsūdzētais Eduards Neidorfs apgalvija, ka par to, ka cīņa notiek nevis ar laupītājiem, bet karavīriem, uzzinājis tikai Tukumā, kad zaldāti jau bijuši apšauti. Marija Upmane liecināja, ka 1. decembrī pie viņas atnācis paziņa E. Neidorfs un teicis, ka ieradies Tukumā, jo saņēmis ziņu, ka pilsētai uzbrukuši kaut kādi laupītāji. Ja viņš būtu zinājis, ka tiek gatavots kaut kas pret karavīriem, neparko neietu uz Tukumu.

Tukumniekam Miķelim Daibem 30. novembrī lika nākt līdzi bruņotu ļaužu pūlis, lielākoties laucinieki. Viņš aizvests uz policijas pārvaldes pagalmu, kur viņam iedota bise, tad aizvests uz Raudas ielu, kur stāvēja bruņotu ļaužu bars. Viņš bisi nometis, bet tās vietā iedots revolveris. Tad visu nakti kopā ar pūli viņš stāvējis uz ielas. Nākamajā dienā pēc lielgabalu šāvieniem nobijies un aizskrējis uz Viesīgo biedrību, kur nemiernieki Bērziņš un Anskalns aplūkojuši viņa pistoli un teikuši, ka viņš neesot šāvis un esot spiegs, tāpēc arestēts un atlaists tikai pēc miera noslēgšanas ar karaspēku. Atgriežoties mājās, no pārdzīvojumiem viņš zaudējis prātu.

No minētajiem apsūdzētajiem kara tiesa piesprieda piecus gadus spaidu darbu Miķelim Daibem, bet pārējiem – četrus gadus, vienīgi E. Neidorfs tika attaisnots. Tādēļ var apgalvot, ka revolucionāru pielietotā dezinformācija un varmācība ne tikai ierāva cilvēkus viņiem nevēlamu notikumu virpulī, bet arī izpostīja viņu nākotni.

December 10, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Par ceļu uz brīvību, kas bija ilgs un smags

https://www.vestnesis.lv/ta/id/96818?s=03

Francijas Kultūras centrā līdz 12.decembrim ir atvērta izstāde “Franču grupa un Kurts Fridrihsons”. Tā tapusi sadarbībā ar Okupācijas muzeju, kura fondos glabājas mākslinieka gleznas, zīmējumi un rokraksti, pavisam 1500 vienību. Kopā ar muzeja speciālistiem izstādi veidojusi jaunā mākslas zinātniece Ieva Grantiņa, kas Kurta Fridrihsona personības un jaunrades pētniecībai veltījusi savu mākslas maģistra darbu un pašlaik veic mākslinieka darbu kataloģizēšanu.

Viņi paši sevi nekad netika saukuši par franču grupu. Šis nosaukums pirmo reizi parādījās čekas nopratināšanas protokolos. Sākot ar 1951.gada 4.janvāri, tika apcietināti un vēlāk nosūtīti uz Vorkutas, Taišetas, Intas, Omskas un citām gulaga nometnēm 13 cilvēki, kuru vienīgā vaina bija interese par franču kultūru. Viņus tiesāja par “dzimtenes nodevību” un “kontrrevolucionāru darbību”. Apsūdzības galvenais iegansts tika atrasts 1946.gada kultūras dzīves notikumos, tā sauktajās literārajās pēcpusdienās. Aktieru Irīnas un Arnolda Stubauu dzīvoklī uz tām pulcējās literāti, mākslinieki un citi kultūras cilvēki, kas garīgo badu pēckara Rīgā pārdzīvoja smagāk par maizes badu. Viņi bija iepazinuši demokrātiju, toleranci un eiropeiskās kultūras vērtības, labi orientējās pasaules literatūrā. Kad padomju okupācijas režīms noteica stingrus ierobežojumus ne vien informācijai no Rietumiem, bet arī visam Eiropas kultūras mantojumam, kas radies pēc 1917.gada, viņi sajuta cilvēcisku vēlēšanos dalīties savā iepriekšējā kultūras pieredzē. Tie bija ceļojumu iespaidi, stāsti par satiktajiem cilvēkiem, dzirdēto mūziku, redzētajām izstādēm un lasītajām grāmatām.
 

TANTUKI.PNG (117929 bytes)
Kurts Fridrihsons.
Skaistais variants
 Man acīs līgojas vēl egles augstās
Un sejā sitas sasalušais sniegs,
Neviens te, jutu, roku nepasniegs,
Bet atceroties sirds vēl sāpēs raustās.Elza Stērste. No dzejoļa “Likteņa ceļi”

Izstādes mērķis ir vēlreiz atgādināt šo cilvēku vārdus, vēsturisko situāciju un notikumu gaitu. Viņi bija trīspadsmit: Kurts Fridrihsons (1911–1991) – mākslinieks, Elza Stērste (1885–1976) – dzejniece, dramaturģe un tulkotāja, Ieva Lase (1916–2002) – tulkotāja, Maija Silmale (1924–1973) – tulkotāja, Milda Grīnfelde (1909–2000) – tulkotāja, Eleonora Sausne (1910–1969) – skolotāja, Alfrēds Sausne (1900–1994) – literāts, bibliofils, Irīna Stubaus (1908–1999) – aktrise, Arnolds Stubaus (1910–1958) – aktieris, Skaidrīte Sirsone (1920–1998) – literatūras kritiķe, Mirdza Ersa (1924) – jaunībā aktrise, vēlāk tulkotāja, Miervaldis Ozoliņš (1922–1999) – aktieris, un Gustavs Bērziņš – jurists un literāts, dzimis 1910. gadā, tuvāku ziņu par viņu pašlaik nav.
Kurtam Fridrihsonam, ko nosauca par grupas organizētāju, tāpat Elzai Stērstei un Ievai Lasei tika piespriesti 25 gadi, Mirdzai Ersai – 7 gadi, pārējiem – 10 gadi labošanas darbu nometnē. Amnestija, kas nāca pēc Staļina nāves, soda ilgumu samazināja, un pēc pieciem nometnē pavadītiem gadiem viņi visi dzīvi atgriezās Latvijā. Protams, ar dažādām veselības problēmām, ierobežotām darba iespējām un citiem sarežģījumiem. Bet – bez naida sirdī. Par to stāsta arī ekspozīcija. Kurts Fridrihsons 1954.gadā vēstulē dzīvesbiedrei raksta: “Nevienam nav tik lielu spēju, lai pārbaudītu Patiesības vajadzību. Es negribu atrast dārgakmeņus citur kā savās gleznās.” Un sarunā 1991.gadā: “Es nezinu, vai izsūtījumā bija grūti. Varbūt tur bija dzīves akadēmija. Cietums – varmācības un izturības augstskola.”
Maija Silmale 1954.gadā vēstulē māsai Austrai: “Ceļš uz brīvību ir ilgs un smags. Mēs visi tiecamies uz vienu gaismu. Taču mēs katrs nākam no savas tumsas.”
Veiksmīgo sadarbību ar Latvijas Okupācijas muzeju šīs emocionālās ekspozīcijas izveidošanā atzinīgi novērtēja Francijas vēstnieks Mišels Fušē:
“Izstāde ceļ godā cilvēkus, kas mīlējuši Francijas kultūru, aizstāvējuši eiropeiskas vērtības un tikuši par to sodīti. Viņu vārdi būtu jāzina arī francūžiem.”
Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele uzsvēra, ka tieši tas arī ir muzeja aicinājums un misija – likt cilvēkiem atminēties, pieminēt un atgādināt. Ja daudzi tomēr nesadzird, neizprot, ir jāatgādina dziļāk. Un izstāde to spēj.
Ekspozīciju ievada kadri no 1994.gadā uzņemtās dokumentālās filmas “Sods par sapni”, kuras scenārija autori ir Inta Geile un Andris Rozenbergs. Izstādītas fotogrāfijas un piemiņas lietas no privātiem arhīviem, izsūtījuma laikā rakstītās vēstules, dzejoļi un piezīmes no Latvijas Valsts arhīva, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem. Šajā kontekstā īpašu gaismu izstaro Kurta Fridrihsona akvareļi un zīmējumi. Tie atspoguļo to garīgo atmosfēru, ko izsūtījumā spēja uzburt atmiņas par Franciju, ceļojumiem, kādreiz skatītiem mākslas darbiem.
Annai Žīgurei vārds tika dots kā Okupācijas muzeja fonda padomes priekšsēdētājai. Viņa nolasīja divus savas vecmāmiņas Elzas Stērstes dzejoļus, kas sacerēti 1953.gadā Sibīrijā. “Likteņa ceļi” un “Marselīne” – tā savu dzīvesbiedri mēdza saukt Edvarts Virza. Tā ir skumja, dziļi traģiska un garā stipra dzeja.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

December 7, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā

“Miliči dzina no dzīvokļiem, filmējām un kasetes vedām uz “Labvakar!” Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā, par ko rakstīja pat “The Wall Street Journal”

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”


Akcijas pirmajā dienā 1989. gada 18. februārī pie nama Tereškovas ielā 25. Fotogrāfijas autors nav zināms, taču tas bijis kāds no studentiem.
Akcijas pirmajā dienā 1989. gada 18. februārī pie nama Tereškovas ielā 25. Fotogrāfijas autors nav zināms, taču tas bijis kāds no studentiem.

1989. gadā par šo notikumu rakstīja “The Wall Street Journal”, par to runāja no Latvijas Augstākās padomes tribīnes un, pats par sevi saprotams, sabiedrībā.

Proti, 1989. gada 18. februārī bariņš apņēmīgu Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studentu ieņēma tikko uzbūvēto deviņstāvu dzīvojamo namu Rīgā, Tereškovas ielā 25 (tagad Buļļu iela) un

nama 53 dzīvokļos izmitināja 76 cilvēkus, kas līdz tam bija dzīvojuši nožēlojamos apstākļos avārijas stāvoklī esošās ēkās, komunālajos dzīvokļos vai ārkārtīgā saspiestībā.

Saskaņā ar tolaik avīzēs ziņoto, studenti namā iemetināja 14 ģimenes ar bērniem, 18 inteliģences pārstāvjus, 22 strādniekus, 7 studentus, 2 Afganistānas kara veterānus, 3 Lielā Tēvijas kara dalībniekus, 10 invalīdus.

Nams bija domāts no plašās PSRS nesen Latvijā ieceļojušajiem padomju celtniekiem migrantiem, taču, atmodas sākuma noskaņojuma iedvesmoti, “mati” bija izšķīrušies par netaisnības apkarošanu ar šādām metodēm – cīnīties ar nelikumību pret nelikumību, jo likumīgi nekas nebija panākams, kā to toreiz traktēja.

Akcija turpinājās līdz 1989. gada 4. maijam, kad miliči dumpiniekus no nama burtiski iznesa.

Laika ritumā Tereškovas ielas akcija nez kāpēc pagaisusi no atmodas hronikām, daudz iespaidīgāku notikumu un manifestāciju aizēnota. Iespējams, pie vainas bija akcijas izteikti patvarīgais raksturs, kas to darīja nedaudz neērtu.

Tomēr 1989. gada sākumā šim notikumam bija liela rezonanse un tas deva ieguldījumu sabiedrības sapurināšanā un pilsoniskās nepakļaušanās gara modināšanā. Aigars Dudelis bija viens no Tereškovas ielas “dumpja” dalībniekiem no pirmās līdz pēdējai dienai. Diemžēl sarunā neizdevās iesaistīt vairākus viņa tā laika līdzbiedrus – Covid-19 apstākļi diktē savu.

Kā nonācāt līdz tādai, īpaši padomju apstākļos, pārgalvīgai idejai?

Aigars Dudelis: “Uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.”

A. Dudelis: Par pirmo impulsu man grūti pateikt. Pirms nākt uz redakciju, parunāju ar savu tā laika līdzbiedru Ģirtu Kaivēnu. Arī viņam šķiet, ka visa sākums bija mūsu pasniedzējs, Matemātikas katedras docents Oļģerts Dzenītis.

Viņš bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs. Šķiet, viņš mūs arī uzkūdīja. Kādam bija arī sakari ar Latvijas Valsts televīzijas žurnālisti Brigitu Zeltkalni. Viņa bija populāra, jo televīzijā atspoguļoja dzīvokļu trūkuma un migrantu problēmas. Zeltkalne mums toreiz piespēlēja pirmo duci, ko iemitināt Tereškovas ielas mājā.

Viņai bija savs saraksts ar tādiem cilvēkiem, kas dzīvoja šausmīgos apstākļos. 1989. gada 18. februāris bija sestdiena. Ap plkst. 10 no rīta pie mājas vienlaikus piebrauca 12 taksometri, kas atveda cilvēkus un viņu iedzīvi. Man vēl saglabājušies saraksti, kurš students uz kuru adresi brauc, kuru ģimeni atved un kurā dzīvoklī tā jāiemitina. Katrai ģimenei bija “piestiprināts” viens students. Pirmajā dienā iemitinājām, ja nemaldos, 12 dzīvokļos.

Presē rakstīja, ka akciju organizējis “Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Kopmītņu studentu klubs”.

Nu, “klubs” jau radās pēc tam, kad akcija bija sākusies. Vienkārši mums kaut kā vajadzēja sevi nosaukt, lai varētu pie kāda vērsties un piedalīties Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēs.

“Fizmatu” kopmītnes jau atradās turpat līdzās – Tereškovas ielā 5. Tur starpā bija kādi 200–300 metru. Cik mēs kā darītāji bijām? To tagad grūti pateikt, bet jau pirmajā dienā vismaz kādi 40 vai vairāk. Starp mums bija arī pasniedzēji.

Un kā reaģēja vara?

Miliči un kaut kādi čekisti privātā apģērbā atbrauca jau pirmajā dienā. Stāvēja pa gabalu bariņā un runājās. Bet viņi nezināja ko darīt. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds mēdz notikt Rietumos, bet ne PSRS. Pēc tam vēlāk pilsētas izpildkomitejas sēdēs Alfrēds Rubiks teica, ka “milicija neatradās vajadzīgajā līmenī”.

Bet tad bija tā, ka cilvēki padzirdēja, ka šeit dod dzīvokļus jaunā mājā, un, es tiešām nezinu, kā viņi to padzirdēja, taču cilvēki sāka nākt, un svētdienas vakarā mums bija pilni jau gandrīz visi dzīvokļi!

Cilvēki, lielākoties vecāka gadagājuma, nāca, stāstīja savu dzīvesgājumu un grūtos apstākļus, kādos jādzīvo. Mēs tā paskatījāmies viņu godīgajās acīs, iedevām atslēgas un teicām: “Nu, jums uz tādu un tādu dzīvokli.” Dzīvokļu aizņemšana ātri aizgāja pašplūsmā.

Bet kā iekļuvāt ēkā? Kā tikāt pie atslēgām?

Bija tā, ka vispirms gājām pie sētnieces, kas tur jau savā būcenī dzīvoja. Bijām uztaisījuši no universitātes studentu arodbiedrības pēc būtības fiktīvu izziņu ar zīmogu, ka šajā mājā jāizsniedz dzīvokļi desmit, es vairs neatceros, studentiem vai kam. Protams, sētniece tādai lapiņai neuzticējās. Viņai vajadzēja “zvanu no augšas”.

Atslēgas viņa mums nedeva. Bet starp mums bija arī tādi ar prasmīgām rokām – prata durvis ar lauznīti smuki izcelt no eņģēm. Slēdzenes mums bija sapirktas. Tā mēs visai mājai nomainījām atslēgas. Šķiet, sētniece pēc tam nobijās un aizgāja.

Pa dienu mēs, tāds bariņš, dežurējām pie durvīm. Atbrauca miliči, paskatījās, aizbrauca. Naktī durvis slēdzām ciet. Dežu­rējām pa trim. Sēdējām turpat kāpņu pirmajā laukumiņā un sitām zoli. Tā tas no 1989. gada februāra līdz maijam arī turpinājās.

Uz apsargāšanu vēl palīgā nāca Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas un Fizkultūras institūta studenti. Viņi bija par Tereškovas ielas akciju padzirdējuši, un dažiem no mūsējiem bija kontakti ar citām augstskolām no studentu celtnieku vienību laikiem. Vajadzēja tomēr palielu baru, lai varētu nodrošināt nakts dežūras un lai izskatītos, ka esam daudz.

Tiem cilvēkiem, kas bija gatavi iemitināties šajā ēkā, vajadzēja būt psiholoģiski gataviem jebkādam scenārijam un, šķiet, arī galīgi izmisušiem.

Jā, bet viņi šai akcijai noticēja. Brigita Zeltkalne taču bija ļoti populāra! Tā bija cīņa par sociālo taisnīgumu, cīņa pret migrantiem. Tas bija netaisnīgi, ka dzīvokļus nedabū vietējie, bet dabū nesen atbraukuši celtnieki. Bija jau arī starp tiem, kas iemitinājās, tādi jauni kā mēs, studenti, vai tikko pabeiguši, kam tajos apstākļos īsti nebija pamata pretendēt uz dzīvokli. Gadījās arī tā, ka vieni nobijās un izvācās, bet citi nāca vietā.

Skatos, Tereškovas 25 iemītnieku sarakstā vienā dzīvoklī ierakstīts “vēstures zinātņu kandidāts un pasniedzējs Mārtiņš Virsis”, vēlākais vēsturnieks un diplomāts. Pie viņa vārda ir atzīme “dzīvokļu rindā nav”.

Ideja, ar kuru toreiz sākām, arī bija tāda, ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas Rīgā īsti vairs nav kur dzīvot. Viņi varētu palikt aspirantūrā, bet… Kopmītnēs tāds palikt nedrīkst, bet sava dzīvokļa nav. Dzīvokļu rindas taču bija bezgalīgi garas, un tajās vēl bija jātiek.

Tajā pašā laikā jaunuzbūvētie dzīvokļi biezā slānī tika migrantiem – celtniekiem un tā tālāk. Tereškovas ielas 25. nams arī bija domāta kā celtnieku kopmītne. Kad mēs māju ieņēmām, viņi bija ļoti dusmīgi un nāca skaidroties. Kautiņa nebija, bet riktīgas pārrunas gan. Viņi, starp citu, pēc tam bija tīri laimīgi, jo saņēma labākus dzīvokļus Zolitūdē.

Studentu pārstāvjus aicināja uz Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēm, kur risināja jautājumu par likumīgiem dzīvokļiem tiem cilvēkiem, kurus bijāt izmitinājuši Tereškovas ielā?

Ne nu gluži aicināja. Gājām, jo baidījāmies, ka viņi vecākos cilvēkus vienkārši apmuļķos – sasolīs un nekā nedos. Gājām, lai būtu vismaz liecinieki. Tās sēdes bija diezgan mokošas. Runāja par katru cilvēku. Un, jā, vienus uzņēma dzīvokļu rindā, citiem iedeva pagaidu platību. Kaut ko jau mūsu akcija panāca.

Skandāla dēļ viņi beidzot dabūja sākt ko darīt lietas labā. Nu, skaidrs, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks uz to visu reaģēja.

Kad Ģirts Kaivēns vienā no sēdēm nolasīja tādu kā referātu par Tereškovas ielu un izklāstīja mūsu prasības, Rubiks sacīja: “Ģirt, dēliņ, ko tur runā, kas tevi audzināja!” un vēl tamlīdzīgi. Es tās frāzes blociņā pierakstīju.

“Ģetskij protest” (“Bērnu protests”), “U stroiteļei boļ­še uma čem u vas, stuģentov” (“Celtniekiem prāta vairāk nekā jums, studentiem”). Universitātes rektors Juris Zaķis bija riktīgs partijnieks. Viņš bija ļoti sašutis par to, ko mēs darījām. Taču universitātē daudzi mūs arī atbalstīja, nāca pretim – pasniedzēji, fakultātes dekāns Andris Broks.

Tolaik prese negatīvā kontekstā bieži minēja Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka dzīvokļu lietās Andra Meikališa vārdu.

Viņš bija diezgan latviski noskaņots. No Rubika puses Meikališs, šķiet, tika norīkots tikt galā ar šo konfliktu. Un viņš tajā diezgan iedziļinājās. Domāju, par to, ka daudzi no Tereškovas ielā iemitinātajiem dabūja dzīvokļus un šī lieta vispār pavirzījās, jāpateicas viņam. Ja par to visu būtu iespēja lemt Rubikam, neviens neko nedabūtu.

VEF ēdināšanas kombināts un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi studentiem uz Tereškovas ielu esot veduši ēdienu, cilvēki nesušu kafiju – gluži kā 1991. gada janvāra barikādēs!

Jā! Tas bija fantastiski! Tas sākās jau svētdien, otrajā akcijas dienā. Uzputeņi un vēl nezin kas. Vietējās tantiņas bija ļoti dāsnas. Neatceros, vai bija arī kāda nauda. Iespējams, jo dzīvošanai un visam pārējam sametāmies paši. Bet šķiet, mēs neņēmām naudu. Tas bija tāds altruisma laiks. Galvenā bija ideja. Kā saka, “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”!

Galu galā jūs, dumpīgos studentus, tomēr izlika.

Pirmais mēģinājums bija aprīļa beigās. Toreiz viņiem nekas neiznāca. Šķiet, mēs bijām aizslēguši durvis, un viņu pašu arī nebija daudz. Laiki bija tādi, ka miliči paši nezināja, ko darīt. Un tad nāca 4. maijs. Tobrīd mājā bija palikuši aizņemti vēl tikai daži dzīvokļi. Pārējie bija vai nu kaut kā to dzīvokļa jautājumu nokārtojuši, vai sabijušies un aizgājuši paši.

Bija milicijas ultimāts, un mēs tajā dienā, kādi 50, vienkārši sasēdāmies uz trepēm līdz otrajam stāvam. Miliči nāca un stiepa studentus prom. Iekrāmēja piecus, septiņus tajā dzeltenajā milicijas mikroautobusiņā – “citronā” – un veda uz iecirkni Daugavgrīvas ielā, pie baznīcas.

Nekādas pretošanās nebija. Mēs daži no augšas filmējām. Pēc tam uzskrējām augšā balkonā un noslēpāmies. Kaseti ar uzfilmēto laikus caur pirmo stāvu atdevām citiem, lai aiznes uz televīziju “Labvakar!”. Mūs tā arī neatrada. Kad viss noklusa, paši aizbraucām uz to milicijas iecirkni. Tur mums iznāca riktīgs “tusiņš” – smējāmies, dziedājām. Pēc kādām divām trim stundām visus tā arī atlaida.

Bet jums bija vēl viena akcija…

Jā, nākamajā dienā es ar vēl vienu studentu – Ivaru Litavnieku – izdomājām ar vienu no kundzēm, kura tad bija izlikta no Tereškovas ielas mājas, uztaisīt simbolisku akciju pie Preses nama. Šķiet, viņas uzvārds bija Buša. Bija māte un meita, kas dzīvojušas avārijas mājā Rucavas ielā, taču kurām pēc tā laika likumiem nekas vietā nepienācās.

Uzcēlām zālienā iepretim Preses namam telti un izlikām plakātu “No rīta vēl Tereškovas 25”. Iznāca milicis – sieviete. Skatījās, bet nesaprata, kas uz plakāta rakstīts, jo latviski nemācēja. Tad atbrauca dzeltenais busiņš un mūs savāca. Aizveda uz tagadējo Prokuratūras ēku pie stacijas. Tur bija īslaicīgās aizturēšanas izolators.

Nosēdējām divas diennaktis, līdz mūs izpestīja An­dris Teikmanis – toreiz, ja nemaldos, viņš bija Latvijas Tautas frontes jurists. Tā tas viss pēc tam arī noklusa.

It kā pret mums bija ierosināta krimināllieta, sauca uz pārrunām, gribēja zināt, kurš mūs uz Tereškovas ielas akciju uzkūdījis, taču laikus bijām vienojušies, ka neko nestāstīsim, teiksim, ka visu paši. Esmu no Valmieras puses, un mamma man vēlāk teica, ka viņi bija braukuši turp un interesējušies, kas es tāds. Taču nekāds sods mani ne universitātē, ne kā citādi neķēra.

Gadu pēc notikušā, 1990. gada martā, jūs, vairāki akcijas dalībnieki, tikāties “Padomju Jaunatnes” redakcijā un stāstījāt, ka galvenais mērķis esot bijis pievērst sabiedrības uzmanību problēmai, izkustināt ierēdņus. Mūsdienās, atmodas kontekstā, Tereškovas ielas akcijas jēga gan šķiet dziļāka.

Teorētiski tāda tā doma jau toreiz bija – ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas nav kur dzīvot. Tādas vispārējas frāzes. Taču bija arī politiskā doma, par kuru tā laika avīzēs vēl daudz rakstīt nevarēja. Tas bija Tautas frontes laiks. Es darbojos Vides aizsardzības klubā, piedalījos visādās manifestācijās un gājienos.

Toreiz politiskā aktivitāte bija tik liela, ka studentiem tikai vajadzēja piespēlēt ideju, un viss notika. Protams, apakšā visam bija cīņa pret iebraucēju privilēģijām, pret migrantiem. Tas pats, kas “Metro nav draugs” gadījumā.

Dzīvokļu jautājums bija ļoti sasāpējis – ka vietējiem, latviešiem, nav kur dzīvot. Tur Brigita Zeltkalne daudz iedvesmoja. Viņa toreiz pie mums atsūtīja arī ārzemju korespondentus. Paši jau mēs neko nereklamējamies. Bet uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.Saistītie raksti

“Padomju Jaunatne” toreiz rakstīja: “Skaitļos izteikti akcijas rezultāti ir šādi: saņemti divdesmit dzīvokļi jaunajās mājās, piešķirtas piecas pagaidu dzīvojamās platības, divi dzīvokļi – senāk celtās ēkās bez labierīcībām. Par vairākiem informācijas nav. Bet divus dzīvokļus – Tereškovas ielā – vēl aizvien apdzīvo akcijas dalībnieki.”

Kā domājat, vai čeka ar savu ziņotāju palīdzību jūsu operāciju toreiz uzmanīja?

Droši vien. Pieņemu, to varēja izdarīt vēlāk, kad jau bijām liels bars. Bet to gan var teikt, ka viņi to situāciju nekontrolēja. Klāt netika un, ko darīt, nezināja. Visus divarpus mēnešus. Katrā gadījumā informācija par to, ko grasāmies uzsākt, nebija noplūdusi. Tas nozīmē, ka ziņotāju nebija.

December 7, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: