Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par ceļu uz brīvību, kas bija ilgs un smags

https://www.vestnesis.lv/ta/id/96818?s=03

Francijas Kultūras centrā līdz 12.decembrim ir atvērta izstāde “Franču grupa un Kurts Fridrihsons”. Tā tapusi sadarbībā ar Okupācijas muzeju, kura fondos glabājas mākslinieka gleznas, zīmējumi un rokraksti, pavisam 1500 vienību. Kopā ar muzeja speciālistiem izstādi veidojusi jaunā mākslas zinātniece Ieva Grantiņa, kas Kurta Fridrihsona personības un jaunrades pētniecībai veltījusi savu mākslas maģistra darbu un pašlaik veic mākslinieka darbu kataloģizēšanu.

Viņi paši sevi nekad netika saukuši par franču grupu. Šis nosaukums pirmo reizi parādījās čekas nopratināšanas protokolos. Sākot ar 1951.gada 4.janvāri, tika apcietināti un vēlāk nosūtīti uz Vorkutas, Taišetas, Intas, Omskas un citām gulaga nometnēm 13 cilvēki, kuru vienīgā vaina bija interese par franču kultūru. Viņus tiesāja par “dzimtenes nodevību” un “kontrrevolucionāru darbību”. Apsūdzības galvenais iegansts tika atrasts 1946.gada kultūras dzīves notikumos, tā sauktajās literārajās pēcpusdienās. Aktieru Irīnas un Arnolda Stubauu dzīvoklī uz tām pulcējās literāti, mākslinieki un citi kultūras cilvēki, kas garīgo badu pēckara Rīgā pārdzīvoja smagāk par maizes badu. Viņi bija iepazinuši demokrātiju, toleranci un eiropeiskās kultūras vērtības, labi orientējās pasaules literatūrā. Kad padomju okupācijas režīms noteica stingrus ierobežojumus ne vien informācijai no Rietumiem, bet arī visam Eiropas kultūras mantojumam, kas radies pēc 1917.gada, viņi sajuta cilvēcisku vēlēšanos dalīties savā iepriekšējā kultūras pieredzē. Tie bija ceļojumu iespaidi, stāsti par satiktajiem cilvēkiem, dzirdēto mūziku, redzētajām izstādēm un lasītajām grāmatām.
 

TANTUKI.PNG (117929 bytes)
Kurts Fridrihsons.
Skaistais variants
 Man acīs līgojas vēl egles augstās
Un sejā sitas sasalušais sniegs,
Neviens te, jutu, roku nepasniegs,
Bet atceroties sirds vēl sāpēs raustās.Elza Stērste. No dzejoļa “Likteņa ceļi”

Izstādes mērķis ir vēlreiz atgādināt šo cilvēku vārdus, vēsturisko situāciju un notikumu gaitu. Viņi bija trīspadsmit: Kurts Fridrihsons (1911–1991) – mākslinieks, Elza Stērste (1885–1976) – dzejniece, dramaturģe un tulkotāja, Ieva Lase (1916–2002) – tulkotāja, Maija Silmale (1924–1973) – tulkotāja, Milda Grīnfelde (1909–2000) – tulkotāja, Eleonora Sausne (1910–1969) – skolotāja, Alfrēds Sausne (1900–1994) – literāts, bibliofils, Irīna Stubaus (1908–1999) – aktrise, Arnolds Stubaus (1910–1958) – aktieris, Skaidrīte Sirsone (1920–1998) – literatūras kritiķe, Mirdza Ersa (1924) – jaunībā aktrise, vēlāk tulkotāja, Miervaldis Ozoliņš (1922–1999) – aktieris, un Gustavs Bērziņš – jurists un literāts, dzimis 1910. gadā, tuvāku ziņu par viņu pašlaik nav.
Kurtam Fridrihsonam, ko nosauca par grupas organizētāju, tāpat Elzai Stērstei un Ievai Lasei tika piespriesti 25 gadi, Mirdzai Ersai – 7 gadi, pārējiem – 10 gadi labošanas darbu nometnē. Amnestija, kas nāca pēc Staļina nāves, soda ilgumu samazināja, un pēc pieciem nometnē pavadītiem gadiem viņi visi dzīvi atgriezās Latvijā. Protams, ar dažādām veselības problēmām, ierobežotām darba iespējām un citiem sarežģījumiem. Bet – bez naida sirdī. Par to stāsta arī ekspozīcija. Kurts Fridrihsons 1954.gadā vēstulē dzīvesbiedrei raksta: “Nevienam nav tik lielu spēju, lai pārbaudītu Patiesības vajadzību. Es negribu atrast dārgakmeņus citur kā savās gleznās.” Un sarunā 1991.gadā: “Es nezinu, vai izsūtījumā bija grūti. Varbūt tur bija dzīves akadēmija. Cietums – varmācības un izturības augstskola.”
Maija Silmale 1954.gadā vēstulē māsai Austrai: “Ceļš uz brīvību ir ilgs un smags. Mēs visi tiecamies uz vienu gaismu. Taču mēs katrs nākam no savas tumsas.”
Veiksmīgo sadarbību ar Latvijas Okupācijas muzeju šīs emocionālās ekspozīcijas izveidošanā atzinīgi novērtēja Francijas vēstnieks Mišels Fušē:
“Izstāde ceļ godā cilvēkus, kas mīlējuši Francijas kultūru, aizstāvējuši eiropeiskas vērtības un tikuši par to sodīti. Viņu vārdi būtu jāzina arī francūžiem.”
Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele uzsvēra, ka tieši tas arī ir muzeja aicinājums un misija – likt cilvēkiem atminēties, pieminēt un atgādināt. Ja daudzi tomēr nesadzird, neizprot, ir jāatgādina dziļāk. Un izstāde to spēj.
Ekspozīciju ievada kadri no 1994.gadā uzņemtās dokumentālās filmas “Sods par sapni”, kuras scenārija autori ir Inta Geile un Andris Rozenbergs. Izstādītas fotogrāfijas un piemiņas lietas no privātiem arhīviem, izsūtījuma laikā rakstītās vēstules, dzejoļi un piezīmes no Latvijas Valsts arhīva, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem. Šajā kontekstā īpašu gaismu izstaro Kurta Fridrihsona akvareļi un zīmējumi. Tie atspoguļo to garīgo atmosfēru, ko izsūtījumā spēja uzburt atmiņas par Franciju, ceļojumiem, kādreiz skatītiem mākslas darbiem.
Annai Žīgurei vārds tika dots kā Okupācijas muzeja fonda padomes priekšsēdētājai. Viņa nolasīja divus savas vecmāmiņas Elzas Stērstes dzejoļus, kas sacerēti 1953.gadā Sibīrijā. “Likteņa ceļi” un “Marselīne” – tā savu dzīvesbiedri mēdza saukt Edvarts Virza. Tā ir skumja, dziļi traģiska un garā stipra dzeja.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

December 7, 2020 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: