Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Agris Dzenis par marksistu inspirētiem 1905.gada notikumiem

No FB

Baumas un dezinformācija kā masveida iedarbības ierocis tika pielietotas jau 1905. gadā – ar tālejošām, taču ne konstruktīvām sekām.

  1. gada revolūcija Latvijā nebija visas tautas neapmierinātības ar cara varu izpausme, kā to ilgstoši skaidroja marksistiskā ideoloģija. Vismaz revolūcijas ekstrēmākās izpausmes: uzbrukumi karaspēkam un policijai, laupīšanas, muižu un iestāžu postīšanas bija nelielu, radikāli noskaņotu sociāldemokrātu grupiņu īstenotas. Lai iesaistītu kustībā pēc iespējas plašākas iedzīvotāju masas, sociāldemokrāti jau pirms 1905. gada izmantoja mērķtiecīgu aģitāciju, bet 1905. gada beigās, izmantojot informācijas vakuumu un satiksmes traucējumus, veiksmīgi pielietoja baumu un melu izplatīšanu, daudzus cilvēkus iesaistot traģiskos notikumos pret viņu pašu gribu.

Kā iesaistīt cīņā masas?
Apzīmējums ”melnā sotņa” latviešu vēsturiskajā atmiņā visbiežāk tiek attiecināts uz cara armijas daļām – soda ekspedīcijām. Tomēr šīs ekspedīcijas Latvijā ieradās tikai 1905. gada decembra vidū, bet baumas par ”melno sotņu” Baltijas guberņas pāršalca jau 28.-29. novembrī.
Kādi politiskie apstākļi Baltijas guberņās valdīja novembra nogalē? 17. oktobrī bija izdots cara manifests, kas garantēja domas, vārda un sapulču brīvību. Valdnieks bija apsolījis izveidot pirmo parlamentu Krievijas impērijā – Valsts Domi. Politiskās brīvības prasības no valdības puses bija izpildītas, taču radikālie sociāldemokrāti manifestu uzskatīja par cara varas vājuma pazīmi un nolēma gāzt patvaldību militāra apvērsuma ceļā. Tomēr trūka kaujinieku un ieroču, masās nebija revolucionāra noskaņojuma, bet revolucionārajā kustībā iesaistījās tikai neliela daļa sabiedrības. Vairumam zemnieku nebija saprotami sociāldemokrātu mērķi, turklāt arī veselais saprāts nemudināja uzbrukt likumīgās varas pārstāvjiem un labi bruņotajiem cara armijas karavīriem. Tādēļ sociāldemokrāti izmantoja mērķtiecīgi izplatītas baumas. Baumu izplatīšana tik lielā mērogā Latvijā notika pirmoreiz. Faktiski tas bija īsts dezinformācijas uzbrukums, kas pret savu gribu ierāva notikumu virpulī daudzus zemniekus un vēlāko kara tiesu skatījumā padarīja tos par valsts noziedzniekiem.

Baumu racionālais grauds bija sadursmes, kas Rietumkrievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsētās 18. oktobrī sākās starp pareizticības un cara atbalstītājiem no vienas, bet ebrejiem un sociāldemokrātiem – no otras puses. Pēc sociāldemokrātu ziņām, sadursmes ievadīja armijas un policijas apsargāta demonstrācija ar svētbildēm un cara portretiem, kam sekoja ebreju, sociāldemokrātu un inteliģentu piekaušana un nogalināšana, viņu veikalu un dzīvokļu izlaupīšana un izdemolēšana, bet pēc oficiālajām ziņām, šie grautiņi bija krievu reakcija uz sociāldemokrātu bruņoto vienību laupīšanām un uzbrukumiem varas pārstāvjiem. Pavisam sadursmēs tika nogalināti ap 4000, bet ievainoti ap 10 000 cilvēku – gan sociāldemokrātu atbalstītāji, gan patvaldības piekritēji, gan arī sievietes un bērni. Patvaldības, pareizticības un krieviskuma aizstāvjus, bet vēlāk – visus savus ideoloģiskos pretiniekus sociāldemokrāti sauca par melno sotņu jeb simtu. Šādi 17. gadsimtā dēvēja Krievijas pilsētu un lauku zemāko slāņu pašpārvaldes iecirkņus un zemessardzes vienības. Monarhistiski noskaņotās organizācijas tikai 1906. gada gaitā šo sociāldemokrātu lamuvārdu pieņēma kā savu goda nosaukumu. Nepamatotas baumas par “melnās sotņas” briesmu darbiem spēlēja izšķirošo lomu bruņoto sacelšanos izraisīšanā Latvijā.

Neeksistējošie ļaundari
Viena no plašākajām bruņotajām sadursmēm ar karaspēku Latvijā 29. novembrī – 1. decembrī notika Tukuma pilsētā. Padomju vēstures literatūrā par šo sadursmi teikts, ka vairāk nekā 2000 revolucionāri noskaņotu, bruņotu zemnieku un kalpu no plašas apkārtnes Tukumā sapulcējušies, atsaucoties uz sociāldemokrātu Tukuma komitejas izplatīto uzsaukumu ”Ar aukstiem un karstiem ieročiem uz Tukumu!”. Arhīvos un bibliotēkās šādu uzsaukumu nav izdevies atrast. Ja tāds arī ticis izdots, visticamāk, šie pāris vārdi bija adresēti sociāldemokrātu lauku šūniņu biedriem un kalpojuši kā bruņotās sacelšanās signāls, bet zemnieku mobilizēšanu apkārtnē vajadzēja veikt pašiem lauku sociāldemokrātiem. Jāšaubās, vai zemnieki, kuru vairums nezināja par sociāldemokrātu plāniem, būtu bruņojušies un devušies uz Tukumu nezinot, ar ko un kāpēc ir jācīnās. Pētot dokumentus un laikabiedru atmiņas, ir noskaidrots, ka zemnieki bruņojās un devās uz Tukumu baumu par ”melnās sotņas” uzbrukumu ietekmēti.

  1. gada novembra nogalē visā Kurzemē un Vidzemē vienlaikus tika izplatītas baumas par ”melno sotņu” kā mistisku laupītāju un slepkavu bandu, ko neviens nekad netika redzējis.

Pirmā nosaukuma ”melnā sotņa” pielietošana fiksēta saistībā ar ebreju grautiņu mēģinājumu 23. oktobrī Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Saskaņā ar preses ziņām, to izprovocējuši paši ebreji, kuru pašaizsardzības vienības apvienojās ar latviešu sociāldemokrātiem un veica reidu pa priekšpilsētu. Viena no šādām vienībām Mazā Kalna ielā nogalināja Krievijas – Baltijas vagonu fabrikas strādnieku un dienestmeitu. 24. oktobrī Jaroslavļas ielā sociālisti uzbruka krievu strādnieku demonstrācijai, kas nesa cara portretu. Uz demonstrantiem un karavīriem, kas tos apsargāja, tika šauts no māju logiem. Izcēlās kauja, kurā vairāki cilvēki tika nogalināti un ievainoti. Vēlāk daži ebreji šāva uz kareivju patruļu, kas atbildēja un divus no tiem nošāva. Pēc tam sadusmoti vecticībnieki uzbruka latviešiem un ebrejiem. Ja pie kāda no tiem atrada ieročus, sociālisti tika piekauti, bet daži arī nogalināti. Pavisam šinī dienā tika nogalināti 10 un ievainoti 30 cilvēki. Pilsētā izplatījās baumas, ka tas ir ”pogroms (grautiņš)”, ko turklāt organizē nevis ebreji, krievi vai latvieši, bet gan vācieši.

Lai atrisinātu radušos situāciju, 24. oktobrī Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja mītiņu. Tajā tika paziņots, ka ”melnās sotņas” parādīšanās sociāldemokrātu federatīvajai komitejai ir likusi pārtraukt ģenerālstreiku, tomēr sociāldemokrātu bruņotās patruļas darbosies arī turpmāk, lai nodrošinātu kārtību. Pēc ilgākām debatēm par ”melno sotņu” sapulce nosūtīja valsts domnieku un uzņēmēju delegāciju pie Vidzemes gubernatora pēc atļaujas strādnieku patruļām pašaizsardzības nolūkos nēsāt ieročus. Gubernators tomēr atbildēja, ka viņš nevar atļaut daļai pilsoņu apbruņoties. Šīs ir pirmās ziņas, kur apzīmējums ”melnā sotņa” attiecināts uz revolucionāru pretiniekiem.

Pilnīgi cita rakstura baumas par ”melno sotņu” tika izplatītas Baltijas guberņu laukos. 23. novembrī Igaunijā, Tērbatas apriņķa Karoles pagastā naktī ieradās kaimiņu pagasta ļaudis ar zīmīti: ”Melnā sotņa nāk. Nākat mums palīgā un dodat šo ziņu tālāk.” Visi vīrieši apbruņojās un sapulcējās pie pagasta nama, tomēr izrādījās, ka kaimiņu pagastā nekāda melnā sotņa nav bijusi. Ap 28. novembri šādas baumas izplatījās arī Vidzemē un Kurzemē. Sapulcējušies vīri pēc labākās sirdsapziņas, lai novērstu briesmas savām ģimenēm un mantai, meklēja un konfiscēja ieročus, ar ko aizstāvēties pret laupītājiem, kā arī iestājās sociāldemokrātu veidotajā tautas milicijā.

Baumas tika izplatītas organizēti un pēc vienas shēmas: pagastos un pilsētās pēkšņi parādījās sveši jātnieki, kas sauca, ka ”melnā sotņa” jau atrodas kaut kur tuvumā, visnežēlīgākajos veidos slepkavo visus pēc kārtas, laupa un dedzina. Jātnieki, izliekoties par bēgļiem no vietām, kur sotņa bija pastrādājusi savus briesmu darbus, aicināja ļaudis bruņoties, pulcēties un doties cīņā pret to. Neviens no baumu izplatītājiem nevarēja paskaidrot, kas īsti ir ”melnās sotņas” dalībnieki, turklāt netika teikts, ka tie būtu valdības karaspēks vai policija. Baumas bija visfantastiskākās: Kandavas apkārtnē, Zemītē kāda sieva stāstījusi, ka ieradusies melnā sotņa – lieli, melni vīri ar garām astēm, kuri iešot pa mājām laupīdami un apšaudami iedzīvotājus.

Kandavas apkārtnē, Zantē pret ”melno sotņu” sapulcējušies un apbruņojušies vīri esot devušies uz Zemīti; kad tur ”sotņu” nav sastapuši, tie aizvesti uz Tukumu. Tukuma apkārtnē, Slampē baumas par ”melno sotņu”, kas dedzinot un laupot, sacēlušas paniku pagastā, bet neviens nezināja, kas tā ir. Sēmē izplatījās baumas par ”sotņu”, kas nākot no Rīgas uz Tukumu vai no Ventspils uz Talsiem. Sēmes muižas vagars sapulcinājis vīrus un teicis, ka jāiet uz Tukumu gaidīt ”melno sotņu”; tad visi pie pagastnama sapulcējušies devušies uz Tukumu.

Pēc zemnieku sapulcēšanās un apbruņošanās zemnieku nodaļas devās uz vietu, kuru, saskaņā ar baumām, postīja ”sotņa”, un pārliecinājās, ka nekādi laupītāji tur nav iebrukuši. Tālāk pastāvēja divas iespējas: zemnieki devās mājās, vai arī sociāldemokrātu līderi uzņēmās komandēšanu un izmantoja zemniekus uzbrukumiem karaspēkam pilsētās, muižām, karaspēka nodaļām un muižnieku pašaizsardzības vienībām laukos.

Melnās sotņas bubulim ticēja ne tikai zemnieki, bet arī muižnieki un valdības pārstāvji. Baumu par ”sotņas” tuvošanos ietekmē Jaunpils muižā patvērušies muižnieki 29. novembrī pieņēma lēmumu doties uz Tukumu kopā ar dragūnu vadu, kam bija pavēlēts pārvietoties uz pilsētu, jo muižnieki negribēja palikt karavīru neapsargātā pilī. Sabilē policija iedzīvotājiem izsniedza konfiscētos ieročus, lai varētu pretoties ”sotņai”. Talsos muižnieki un namnieki izveidoja pašaizsardzības nodaļu, lai aizstāvētu pilsētu pret laupītājiem. Baumu ticamību veicināja apstāklis, ka dzelzceļnieku, pasta un telegrāfa darbinieku streika dēļ provinces pilsētas un pagasti 1905. gada novembrī bija izolēti no ārpasaules.

Arī Tukumā cilvēki sauca ”Melnā sotņa nāk!” un drudžaini bruņojās, taču nevienam nebija priekšstata, kas tā īsti ir. Pilsētā izplatījās baumas par muižnieku uzpirktu 300 – 500 huligānu bandas nākšanu uz Tukumu. Ārkārtas tautas sapulcē Viesīgās biedrības namā 29. novembra vakarā šīs baumas tika apstiprinātas.

Kam baumas izdevīgas?
Tā sauktajā Tukuma prāvā Rīgas kara tiesā 1906.g. beigās – 1907.g. sākumā skolotājs Justins Grots un garīdznieks Jānis Ārents apgalvoja, ka baumas par ”melno sotņu” apzināti izplatīja revolucionāri, lai šī iemesla dēļ organizētu savas patruļas, piemānītu varas iestādes un tādā veidā sagrābtu pilsētu. Izanalizējot situāciju, jāsecina, ka šādas baumas visizdevīgākās bija tieši sociāldemokrātiem. Tikai šādu baumu iespaidā bija iespējams mobilizēt pie mierīgas dzīves radušos zemniekus, kam nebija skaidri revolucionāru mērķi, un kuriem nebija vēlēšanās pretoties valdības orgāniem un karaspēkam. Pēc zemnieku sapulcēšanas sociāldemokrāti, kuru darbībai šķietamu likumību piešķīra rīcības padomju vēlēšanas, varēja turpināt manipulācijas ar ”tautu” jau ar citiem līdzekļiem.

Par to, ka minēto baumu uzturēšana notika sociāldemokrātu interesēs, liecina daudzi notikumi Kurzemē. Kandavas mācītājs A. Bernevics rakstīja, ka 29. novembrī baumas par ”melnās sotņas” tuvošanos sacēla vispārējas šausmas. Šajā dienā kāds sabilietis atgriezās Sabilē no Kandavas, un tur sastapa daudz ļaužu, kas bija gatavi doties pretī ”melnajai sotņai”, jo Kandava un muižas esot izlaupītas un degot, bet banda tagad tuvojoties Sabilei. Braucējs centās paskaidrot, ka Kandavā viss ir mierīgi, bet par to Sabiles sociālistu vadoņi viņu arestēja. Par sodu viņam iedeva šauteni un lika iet sargāt Sabili pret ”melno sotņu”.

  1. novembrī ziņa posties cīņā pret ”melno sotņu” pāršalca Durbes novadu. Četru pagastu zemnieki, bruņojušies ar visiem iespējamiem ieročiem un rīcības komiteju locekļu vadīti, devās uz Embūti. Pie Embūtes baznīcas kroga runu teica sociāldemokrāts Švarcs, kurš uzsvēra, ka tagad pirmais spēcīgais trieciens jādod pašai muižniecībai: ”Mums jāiznīcina šī melnā sotņa!” Sapulcei beidzoties, vairāki simti zemnieku devās vajāt bēgošos muižniekus. Neilgi pēc tam pie Eņķu kroga atdrāzās jātnieks – Nodegu muižas kalps, kurš stāstīja, ka Nodegu muižā iebrukusi melnā sotņa, kas laupa un slepkavo visā apkārtnē. Noskaidrojās, ka ”sotņa” nav laupītāji, bet bēgošie muižnieki – paša Nodegu muižas īpašnieka un dažu citu muižnieku ģimenes, kā arī dragūnu nodaļa, tomēr sociāldemokrāti nolēma uzbrukt muižai. Izraisījās apšaude, kuras laikā muižniekiem un karavīriem izdevās atstāt muižu.
  2. novembrī uz Talsiem pa Tukuma ceļu auļoja jātnieks: ”Viņa zirgs putās. Ja satiek vai redz kādu cilvēku, tad kliedz ”melnā sotņa nāk!” Un dodas tālāk, nekā tuvāki nepaskaidrodams, bet dažās vietās piemetinādams: ”kauj lopus, šauj, cērt, dur!”” Talsos jātnieks sauca, ka melnā sotņa šauj, dur un laupa jau šaipus Kandavai, un ka viņš pats ir no Strazdes muižas. Ziņnesis arī teicis: ”Tik steidzoši nāk, ka es atstāju nokautu cūku pussvilinātu, un metos zirgam mugurā, lai jūs pie laika glābjaties.”

Talsinieki tam noticēja, un jau divos pēcpusdienā ielas bija tukšas, visi paslēpās namos. Pašaizsardzības iniciatīvu Talsos tomēr pārņēma nevis sociāldemokrāti, bet pilsētnieki. Brandmeistars Žanis Beķers un ugunsdzēsēju priekšnieks barons Štrombergs nolēma pūst ugunsdzēsēju tauri, lai sapulcētu ugunsdzēsējus un sūtītu tos sotņai pretī. Štrombergs sociāldemokrātiem lika priekšā kopīgi veidot pašaizsardzības spēkus, lai pasargātu pilsētu no ”melnās sotņas”. Sākotnēji mēģināja veidot ”balto” namnieku gvardi un ”sarkanos” miličus, taču pie ”sarkanajiem” neviens negāja. Sociāldemokrāti nodalījās no oficiālās apsardzības un organizēja to paši. Talsu namīpašnieki ļoti nopietni gatavojās aizsardzībai – lika noslēgt pagalmu vārtus, izlika sargus, lika iedzīvotājiem turēt gatavībā verdošu ūdeni, cirvjus, dakšas un citus aukstos ieročus. Naktī uz ielām dežurēja ar šautenēm bruņoti vīrieši. Gaidītie laupītāji tomēr neieradās nedz Talsos, nedz citās apdzīvotās vietās.

Zināmi arī gadījumi, kad sociāldemokrāti pēc varas sagrābšanas vērsās pret saviem pretiniekiem, mēģinot piekarināt tiem ”melnās sotņas” birku. 2. decembrī Kuldīgas rātslaukumā sociāldemokrāti sasauca tautas sapulci, kur publiski tiesāja kontrrevolucionārus – gorodovojus Lēmani un Jansonu, miesniekus Reiski, Prenclavu un Strazdiņu. Prenclavs un Strazdiņš tika apsūdzēti ”melnās sotņas” – pilsoniskās pašaizsardzības organizēšanā. Kontrrevolucionāri tika apžēloti, jo apsūdzības neviens nespēja pierādīt.

Zemnieku varmācīgā mobilizēšana
Daudzos gadījumos revolucionāri, pulcējot zemniekus, pielietoja ne tikai baumas, bet arī fiziskas izrēķināšanās draudus. Sevišķi daudz šādu gadījumu fiksēts sakarā ar zemnieku iesaistīšanu Tukuma kaujās.

  1. gadā kara tiesai tika nodoti Pienavas pagasta zemnieks R. Bitenieks un Praviņu pagasta zemnieks A. Kuģenieks par to, ka 1905. gada novembra beigās, būdami bruņoti, viņi ar varu piespieduši Praviņu muižas kalpus doties uz uzbrukumu karaspēkam Tukumā. Zemnieks Jēkabs Krišjānis kara tiesai liecināja, ka Vānes muižas strādniekus revolucionāri ar draudiem piespieduši doties uz Tukumu. Kādā vakarā pirms sacelšanās pie zemnieka D. Riekstiņa ieradušies bruņoti Pūres muižas kalpi un saimniekdēls Graudiņš. Piedraudot ar ieročiem, tie likuši viņam doties uz Kaivi un tur paziņot, ka nākamajā dienā visiem jādodas uz Tukumu.

Jaunpils “Grebu” māju kalps M. Vecsils kara tiesā liecināja, ka K. Strautmanis jājis pa Jaunpils mājām un aicinājis visus uz karu Tukumā; kādu karu – to viņš nav paskaidrojis. Dažus kalpus Strautmanis draudējis nošaut, ja tie neies uz karu.

Daudzi Tukuma prāvā apsūdzētie liecināja, ka uz cīņu gājuši spiesti vai baumu iespaidā. Apsūdzētie Oto Grīnfelds no Degoles un Rūdolfs Krepliņš no Vecmokām liecināja, ka uz Tukumu piespiesti iet ar varu. Pie Grīnfelda ieradies nepazīstams cilvēks un paziņojis, ka “melnā sotņa“ laupa Ozolmuižu. Viņš devies uz turieni, bet Ozolmuižā nekādas “sotņas“ nav bijis. Atpakaļceļā Grīnfelds sastapis ap 100 cilvēku lielu bruņotu pūli, kas viņu piespieda iet uz Tukumu. Jānis Millers un Fricis Jankevičs liecināja, ka Vecmokās ieradās 30 – 40 cilvēku liels pūlis, kas viņus piespiedis iet uz Tukumu, kur esot “melnā sotņa“. Apsūdzētie Matīss Pampe, Jānis Apse, Ansis Cīrulis un Roberts Osis no Lestenes pagasta liecināja, ka pagasta rīcības komitejas locekļi Žanis Biezais, Jānis Grīnbergs, Kreicbergs un Grosbergs viņiem izsnieguši ieročus un piespieduši iet uz Tukumu, sakot, ka tur ieradušies laupītāji.

Apsūdzētais Eduards Neidorfs apgalvija, ka par to, ka cīņa notiek nevis ar laupītājiem, bet karavīriem, uzzinājis tikai Tukumā, kad zaldāti jau bijuši apšauti. Marija Upmane liecināja, ka 1. decembrī pie viņas atnācis paziņa E. Neidorfs un teicis, ka ieradies Tukumā, jo saņēmis ziņu, ka pilsētai uzbrukuši kaut kādi laupītāji. Ja viņš būtu zinājis, ka tiek gatavots kaut kas pret karavīriem, neparko neietu uz Tukumu.

Tukumniekam Miķelim Daibem 30. novembrī lika nākt līdzi bruņotu ļaužu pūlis, lielākoties laucinieki. Viņš aizvests uz policijas pārvaldes pagalmu, kur viņam iedota bise, tad aizvests uz Raudas ielu, kur stāvēja bruņotu ļaužu bars. Viņš bisi nometis, bet tās vietā iedots revolveris. Tad visu nakti kopā ar pūli viņš stāvējis uz ielas. Nākamajā dienā pēc lielgabalu šāvieniem nobijies un aizskrējis uz Viesīgo biedrību, kur nemiernieki Bērziņš un Anskalns aplūkojuši viņa pistoli un teikuši, ka viņš neesot šāvis un esot spiegs, tāpēc arestēts un atlaists tikai pēc miera noslēgšanas ar karaspēku. Atgriežoties mājās, no pārdzīvojumiem viņš zaudējis prātu.

No minētajiem apsūdzētajiem kara tiesa piesprieda piecus gadus spaidu darbu Miķelim Daibem, bet pārējiem – četrus gadus, vienīgi E. Neidorfs tika attaisnots. Tādēļ var apgalvot, ka revolucionāru pielietotā dezinformācija un varmācība ne tikai ierāva cilvēkus viņiem nevēlamu notikumu virpulī, bet arī izpostīja viņu nākotni.

December 10, 2020 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Paldies!

    Comment by Domo | January 12, 2021 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: