Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kad, kur un kā būs iespējams iepazīties ar ‘čekas maisiem’

Uzziņa: Kad, kur un kā būs iespējams iepazīties ar ‘čekas maisiem’

Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka – tie būs vieni no šogad pirmajiem publicējamiem “čekas maisu” dokumentiem, pēcāk paredzēts publicēt arī citus ar VDK darbību saistītas vēsturiskās liecības.

Portāls “Delfi” piedāvā ielūkoties svarīgākajos notikumos ceļā uz VDK dokumentu publiskošanu, kā arī ielūkoties kalendārā, kurā atzīmēti tuvākie gaidāmie notikumi “čekas maisu” publicēšanas procesā.

Atgādinām, ka pēdējā 12. Saeimas sēdē “par” šo likumprojektu balsoja 71 deputāts, bet viens balsoja “pret”. “Pret” balsoja Arvīds Ulme (ZZS). Savukārt 16 deputāti balsojumā nepiedalījās.

Portāls “Delfi” atgādina – kamēr VDK kartotēka nav publicēta, sabiedrība tajā iekļauto personu vārdus nezina. Publiskajā telpā “čekas maisos” atrodamās personas tapušas zināmas galvenokārt tādēļ, ka kandidējušas vēlēšanās. Likums neliedz kandidēt VDK aģentiem, taču viņiem vai nu jāatzīst sadarbība, vai arī jāpierāda, ka tādas nav bijis.

Kopš likuma par VDK dokumentiem spēkā stāšanās 1994. gadā pirmās instances tiesas ir izskatījušas vairāk nekā 300 lietas par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, taču sadarbības faktu spējušas konstatēt vien retos gadījumos.

Kas sagaidāms tālāk?

Šobrīd notiek aktīvs darbs pie tehniskām lietām; failu digitalizācija

LNA eksperimentē ar failu izmēriem, lai tie būtu ātri atverami, slēdz līgumus par serveru uzturēšanu, kā arī veic citus sagatavošanās darbus. “Ja mums jāiztiek ar to budžetu, kas ir mūsu rīcībā, tad mēs spēsim to izdarīt 10 gados, ja mums naudu iedos tā, kā mēs lūdzām, tad to varētu pabeigt četros gados,” stāstīja LNA direktore Sprūdža, piebilstot, ka digitalizācijas jomā pašlaik strādā trīs cilvēki.

Arhīva direktore atklāja, ka darbinieki gatavo arī komentārus, kurus pievienos publicētajiem VDK dokumentiem. Tie būs kopīgi katrai dokumentu grupai un iecerēti kā lasītāju ceļvedis. Tajos būs skaidrots – kas tā ir par dokumentu grupu, ko tajā var atrast, kādas ziņas ir šajos dokumentos, kas jāskatās tālāk, lai varētu kaut ko pētīt un saprast.

Līdz Ziemassvētkiem tiks publicēti pirmie VDK dokumenti, pievienoti skaidrojoši komentāri

Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka.

Lai dokumentus varētu skatīt, būs jāreģistrējas Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā. Tā, pēc LNA direktores Māras Sprūdžas sacītā, būs vienkārša reģistrēšanās – ar e-pasta starpniecību. Tiesa, šī kārtība vēl jāpieņem valdībā. VDK kartotēka ir krievu valodā, turklāt pārsvarā rokrakstā, tāpēc tiem, kas gribēs kaut ko pētīt, būs jāapbruņojas ar pamatīgu pacietību.

2019. gada maijā sāksies pārējo dokumentu publicēšana; arhīvs gaida papildu finansējumu

Atbilstoši likumā noteiktajam 2019. gada 1. maijā jāsāk publicēt pārējos dokumentus. Līdz tam tie jādigitalizē un jāsagatavo publicēšanai. Atšķirībā no kartotēkām šie dokumenti satur arī nepublicējamas ziņas – ziņas par trešajām personām, izsekotajiem, veselību, privāto dzīvi utt., kas pirms publicēšanas būs jāaizklāj.

“Jāņem vērā, ka daļa VDK dokumentu, kas atrodas SAB rīcībā, pārredzamā nākotnē netiks publiskota. Tāpat saprotamu iemeslu dēļ netiks publiskoti tie vērtīgie LPSR VDK dokumenti, kas tika aizvesti uz Krieviju vai atrodas kādos privātos arhīvos. Taču VDK dokumentu publiskošana varētu radīt pateicīgus apstākļus, lai publiskajā telpā pēkšņi no dažādiem vairāk vai mazāk uzticamiem avotiem parādītos citi dokumenti par vēl nezināmiem čekas aģentiem un čekistiem,” portālam “Delfi” prognozēja pētnieks un mediju eksperts Mārtiņš Kaprāns.

LNA direktore atklāj, ka, lai tas viss varētu notikt, LNA ir nepieciešams papildu finansējums, kas ir pieprasīts budžeta prioritātēs. Viņa gan atzīst, ka publicējamo dokumentu apjoms uz likuma trešo lasījumu ievērojami pieauga, tādēļ arī šim pieprasījumam būs jāveic korekcijas.

2019. gada maijā plānots veidot arī portālu, kurā būs apkopoti dokumenti

Plašāka informācija ar skaidrojumiem gaidāma nākamā gada maijā, ja jaunā valdība tam apstiprinās finansējumu.

Iecerētais portāls darbosies līdzīgi kā jau pieejamais portāls par radurakstiem.

Pirms dokumentu pētīšanas eksperti atgādina:

  • Pirms pašu dokumentu pētīšanas LNA direktore Sprūdža iesaka izlasīt tiem pievienoto skaidrojošo informāciju.
  • Tāpat viņa uzsver, ka vēlams atsvaidzināt krievu valodas zināšanas par dažādām izrunām (piemēram, raksta “o”, bet izrunā “a”), kā arī atcerēties krievu alfabētu.
  • Sprūdža arī paskaidro, ka šie dokumenti un saraksti vēl neko nestāsta – ne par to, kā un kāpēc šie cilvēki ir šajās kartotēkās, ne arī to, ko viņi darīja vai nedarīja. Likums nosaka, ka arhīva publikācijām ir informatīvs raksturs. Sadarbības faktu aizvien vēl pierāda tiesas procesā.

“Cilvēki neapzinās ne tikai VDK dokumentu relatīvi nelielo informatīvo vērtību, bet arī padomju laika sarežģītību, tostarp Komunistiskās partijas un nomenklatūras lomu padomju režīma, tostarp VDK darbības, leģitimēšanā,” portālam “Delfi” uzsver pētnieks un mediju eksperts Kaprāns.

Latvijas sabiedrībai kopumā, pēc Kaprāna uzskatiem, ir arī visnotaļ miglaini priekšstati par “parasto cilvēku” līdzdalību padomju sistēmas uzturēšanā un pārveidošanā. “Mūsu publiskajā telpā vēl aizvien dominē diezgan šablonisks skatījums uz vēlīno padomju periodu (60.–80. gadi), par kuru lielā mērā ir runa, kad sabiedrībā tiek diskutēts par tā saucamajiem čekas ziņotājiem un VDK darbību. Šādu virspusēju izpratni, īpaši jaunākajā paaudzē, pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām palīdzēja vairot arī atsevišķas partijas, skandinot anahroniskus saukļus par atbrīvošanos no komunistiem,” informē Kaprāns.

Pētnieks neuzskata, ka VDK dokumentu publicēšana sabiedrības vairākumam sagādās vilšanos vai milzīgu gandarījumu. “Šis jautājums nav sabiedrības dienas kārtības aktuālākā lieta, lai kā arī atbilstoši savai revolucionārajai sirdsapziņai pretējo nemēģinātu iegalvot atsevišķi viedokļu līderi un politiķi,” pauž Kaprāns.

Portālam “Delfi” Kaprāns uzsver, ka, viņaprāt, pēc VDK dokumentu publiskošanas medijiem kādu laiku būs pieejams nosacīti jauns materiāls, par ko stāstīt, bet māksliniekiem – par ko radīt izrādes, romānus, filmas un citas kultūras vērtības.

“Jācer, ka tieši šie procesi galu galā nevis sarīdīs cilvēkus, bet padziļinās mūsu
sabiedrības vēsturiskos priekšstatus par padomju laiku Latvijā un cilvēkiem, kas šajā laikā dzīvojuši,” domā mediju eksperts.

Kā tas sākās?

December 6, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai “čekas maisu” publiskošana padarīs Latviju laimīgāku?

 | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 04-12-2018


Tas nu ir noticis! Pēc gadiem ilgušiem politiskiem ķīviņiem 2018.gada 4.oktobrī Latvijas Saeima pieņēma lēmumu par VDK dokumentu, tostarp sensitīvās aģentu kartotēkas publiskošanu. Šis jautājums kā karsts kartupelis ticis viļāts kopš čekas dokumentu pārņemšanas 1991.gadā. Daži uzskata, ka nu beidzot Latvija varēs pavilkt svītru zem smagās 20.gadsimta vēstures, citi turpretī paredz, ka kartotēkas publiskošana bez zinātniskiem komentāriem tikai šķels sabiedrību. Arī “Laikmeta zīmju” redaktoram savulaik nācies saskarties ar VDK darba metodēm, tāpēc “čekas maisu” jautājumā man ir savs, ceru – pamatots viedoklis. Varat tam piekrist, varat nepiekrist, taču uzklausiet gan un rūpīgi pārdomājiet.

Lai nebūtu pārpratumu, pateikšu uzreiz – esmu par VDK dokumentu publisku pieejamību Latvijas Nacionālajā arhīvā, kur tos saskaņā ar Arhīvu likuma noteikumiem varētu izmantot vēsturnieki, pētnieki, žurnālisti, politiski represētie un viņu ģimenes locekļi, citi interesenti. Taču, vai tik specifiskiem vēstures dokumentiem jābūt brīvi pieejamiem arī jebkuram ziņkārīgajam internetā? Manuprāt, nē. Jo bez zinātniskiem komentāriem čekas dokumenti var radīt tikai pārpratumus. Publicēt varētu daļu vispārējo dokumentu, tāpat pazīstamākās politiska rakstura krimināllietas. Bet vai aģentu kartotēku? Par to ir nopietnas šaubas, īpaši ja tas tiks darīts tehniski, bez jebkādiem paskaidrojumiem.

Ko cilvēki sagaida no kartotēkas? Un ko viņi saņems?

Daudzi savu vēlmi redzēt aģentu kartotēku publicētu pamato ar to, ka viņiem ir tiesības zināt to cilvēku vārdus, kas vainojami represijās pret viņiem pašiem vai viņu tuviniekiem. Tomēr viņi šādu informāciju nesaņems! To aģentu kartotēka (apmēram 50 000 aģentu), kas darbojās laikā, kad tika pastrādāti smagākie noziegumi pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem, mūsu varasiestāžu rīcībā nav! Aģentu uzskaites kartītes laikaposmā līdz 1953.gadam saglabājušās vien 350 – tās, kas noformētas “pastāvīgai glabāšanai”. Tajā kartotēkas daļā, kas ir Latvijas rīcībā, reģistrēti aģenti, kuri darbojās 20.gadsimta 60., 70. un 80.gados (kopumā ap 25 000). Šajā kartotēkā cilvēki neatradīs to vārdus, kas vainojami viņu radinieku nošaušanā, spīdzināšanā vai izsūtīšanā. Līdz ar to sagaidāma liela vilšanās.

Arī tā kartotēkas daļa, kas atrodas SAB rīcībā, ir gaužām nepilnīga. Ne statistiskā, ne alfabētiskā aģentu kartotēka, ne aģentu uzskaites žurnāli pilnībā neatklāj visu VDK aģentu identitāti. Statistiskajā aģentu kartotēka ir aģenti, kas bija aktīvi 80.gadu otrajā pusē un 90.gadu pašā sākumā. Savukārt aģenti, kas izslēgti no aģentūras saraksta, tāpat vervēšanas kandidāti atrodami alfabētiskajā kartotēkā. Tomēr no apmēram 25 000 aģentu, kas strādāja VDK labā no 1953. līdz 1991.gadam, kartītes ir tikai 4300 personām. Par to var spriest pēc aģentu uzskaites žurnāliem, kur gadu gaitā redzama visu aģentu numerācija noteiktā secībā. Tikai viena bēda – žurnālā atrodami vien aģentu segvārdi, un ja attiecīgās kartītes uzskaites kartotēkā trūkst, šo aģentu identitāte paliek nezināma.

Visbeidzot, būsim godīgi – lielākā daļa to, kas skaļi pieprasa nekavējošu kartotēkas publicēšanu, to dara ne jau taisnības uzvaras vai sabiedrības izlīguma vārdā. Kādi apmierinās savas politiskās ambīcijas, bet lielākā daļa – elementāru ziņkārību. Izlasīt, pašausmināties un pasist klačiņu par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuru vārdi biezā slānī būs atrodami “maisos”. Re, kāds dzejnieks X vai režisors Y izrādījies maita! Vai tas padarīs Latviju morāli tīrāku? Noteikti nē. Var būt vēl sliktāk – cilvēki, kas nebūs saņēmuši gaidītās atbildes par nodevējiem, kuru dēļ cietuši viņu tuvinieki, savu rūgtumu un sāpes izgāzīs pār to aģentu galvām, kuru vārdus publicēs. Sabiedrība no tā labāka nekļūs.

Kāds ir katra aģenta noziegums pret Latviju un tās tautu? Mēs to nekad neuzzināsim.

Daudzi domā – pat ja neuzzināsim to aģentu vārdus, kas darbojās Staļina laikā, varēsim vismaz atmaskot tos, kuri vainojami 60. – 80.gadu represijās. Taču jau šobrīd šī laikaposma politiskajās krimināllietās ir redzami to aģentu segvārdi, kas ziņojuši par pretošanās kustības dalībniekiem, kuri vēlāk tikuši notiesāti. Ja viņu uzskaites kartītes saglabājušās, šos cilvēkus iespējams viegli identificēt. Viņu patiesos vārdus, iespējams, varētu arī publiskot kontekstā ar konkrētās krimināllietas materiālu publicēšanu. Taču, kā ar pārējiem 4300 aģentiem, kuru vārdi ir Latvijas drošības dienestu rīcībā? Ko viņi ir vai nav darījuši čekas labā? Un, cik smags ir katra aģenta konkrētais nodarījums? Ja vispār ir.

Uz šiem jautājumiem mēs atbildes nesaņemsim. Aģenta uzskaites kartītē norādīti tikai viņa personas dati, segvārds, VDK struktūrvienība, kurā viņš darbojies, un virsnieks, kas aģentu savervējis. Taču aģentu personas un darba lietas, kur fiksēta katra aģenta darbība un ziņojumi, Latvijas rīcībā nav. Šīs lietas jau 80.gadu beigās tika aizvestas uz Uļjanovsku Krievijā, bet daļa iznīcinātas tepat Latvijā. Vien no dažām krimināllietām, kurās ieraugāmi aģentu segvārdi, var spriest par atsevišķu aģentu iesaisti konkrētās darbībās. Līdz ar to faktiski nav iespējams pateikt, ko katrs aģents reāli darījis, un, vai viņa darbība nodarījusi būtisku kaitējumu konkrētiem cilvēkiem un sabiedrībai kopumā.

Jāatgādina, ka PSRS Valsts Drošības komiteja nenodarbojās tikai ar “politiskajām lietām”. Tās pārziņā bija arī ārējā izlūkošana un pretizlūkošana, smagi ekonomiskie un finanšu noziegumi, cīņa ar terorismu un organizēto noziedzību. Tāpēc mums nāksies atbildēt uz svarīgu jautājumu – vai izlūks, kaut arī darbojās PSRS labā, būtu liekams vienā morālajā kategorijā ar aģentu, kas izspiegoja disidentus? Vai aģenti, kas atmaskoja teroristus 60. – 80.gados, ir tikpat vainīgi kā tie, kas apkaroja nacionālos partizānus pēckara laikā? Nemaz nerunājot par aģentiem, kas cīnījās ar organizēto noziedzību un kukuļošanu padomju nomenklatūrā un tiesībsargājošajās struktūrās. Vai publicēt šo aģentu vārdus bez jebkādiem paskaidrojumiem par viņu darbību būtu pareizi?

Man iebildīs, ka aģentu uzskaites kartītēs ir redzama arī struktūrvienība, kurā aģents strādājis, tāpēc ikviens pats varēs spriest par katra “vainas pakāpi”. Taču tādā gadījumā bez komentāriem tik un tā neiztikt, jo diez vai visi interneta lietotāji būs tik kompetenti, lai atšķirtu dažādo VDK daļu un nodaļu numerāciju un tās nozīmi. Ja šādu komentāru nebūs, cilvēkiem visi aģenti šķitīs pār vienu kārti metami – nodevēji, kolaboracionisti, stukači. Bez tam publiskot to aģentu vārdus, kuri darbojās, piemēram, pret organizēto noziedzību vai korupciju, ir arī bīstami, jo daļa viņu darbības dēļ notiesāto vēl ir dzīvi un varētu mēģināt atriebties. Ja kas tāds patiešām notiks, kas par to atbildēs?

Vai VDK aģents vienmēr ir sinonīms vārdam “nodevējs”?

Domājams, visvairāk sabiedrību interesē to aģentu vārdi, kas darbojās VDK 5.daļā. Tā bija struktūrvienība, kuras uzdevumos ietilpa cīņa ar ideoloģisko diversiju. Šī daļa uzraudzīja visus sabiedrības slāņus – zinātniekus, kultūras darbiniekus, jaunatni, baznīcu, sabiedriskās organizācijas, mācību iestādes, citas sabiedrības grupas. Tomēr arī aģenti, kas darbojās 5.daļā, visi nav vērtējami vienādi. Ne visi bija apzināti nodevēji un arī viņu motivācija sadarbībai ar čeku bija ļoti dažāda.

Protams, VDK rīcībā bija arī tādi aģenti, kas čekai kalpoja brīvprātīgi – pārliecības vai personīgu motīvu vadīti. Parasti viņi bija ļoti motivēti un nereti uz šādu aģentu lietām lasāma norāde “Sevišķi svarīgs aģents”. Lielākā daļa šādu aģentu uzskaites kartīšu jau sen ir iznīcinātas vai arī atrodas Krievijā. Otra aģentu grupa bija tie, kas no sadarbības ar čeku guva kādu labumu, piemēram, viņiem bija iespēja izbraukt uz ārzemēm. Šajā kategorijā ir daudz intelektuāļu un ar kultūru saistītu cilvēku – zinātnieki, aktieri, mūziķi, baleta mākslinieki, garīdznieki. Visi, kas brauca uz ārzemēm pārstāvēt plašo PSRS. Taču liela daļa VDK aģentu uz sadarbību tika piespiesti ar draudu un šantāžas palīdzību.

VDK elektroniskā datu bāze “Delta”, kurā ir daļa aģentu ziņojumu un cita operatīvā informācija.

Šādi piespiedu aģenti bieži vien bija mazproduktīvi, jo viņu sadarbību ar čeku nenoteica pārliecība vai pašlabums, bet uzspiests un morāli pazemojošs “pienākums”. Līdz ar to viņi neizrādīja lielu centību čekas uzdevumu izpildē, bieži vien sniedzot VDK tikai vispārēju informāciju, kas nevarēja kaitēt konkrētiem cilvēkiem. Imants Ziedonis šādus ziņojumus nosaucis par “klačziņojumiem”. Šis vārds precīzi raksturo daudzu Latvijas intelektuāļu motivāciju sadarbībai ar čeku. Formāla atrakstīšanās, lai sistēma ļautu viņiem netraucēti strādāt. Līdzīgi kā daudziem nacionāļiem, kam piespiedu sadarbība ar VDK kalpoja kā zināma garantija, ka viņus liks mierā, jo čeka “savējiem” ļāva salīdzinoši lielāku brīvību.

Kā atzinuši paši čekisti, no visiem aģentiem, kas darbojās 80.gados, tikai puse bija aktīvie ziņotāji, pārējie – “neaktīvais balasts”, ar kuriem vervētājs laiku pa laikam satikās un pārrunāja vispārējus jautājumus. Čekā strādāja labi psihologi, kas zināja, kuru aģentu var reāli izmantot darbam, bet kurš turams īsā saitītēsavas nacionālās pārliecības dēļ. Skan paradoksāli, taču daudzi čekas aģenti, kuri bija piespiesti uz formālu sadarbību, sirdī turpināja mīlēt Latviju un ienīda padomju varu, kas viņus turēja šajās važās. Šiem cilvēkiem var pārmest mazdūšību un gļēvulību, bet ne apzinātu nodevību. Tiklīdz kļuva iespējams, viņi atteicās no kalpošanas čekai. VDK dokumentos redzams, ka daudzi aģenti izslēgti no aktīvo aģentu uzskaites tieši 80.gadu beigās – kad sākās trešā Atmoda. Daudzi no šiem aģentiem vēlāk paši aktīvi piedalījās Atmodas procesos un Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Un vēl kāds aspekts. LTV raidījumā “1:1″ dziesminieks Valdis Atāls atklāja, ka dzejnieks un vēlākais Vides Aizsardzības kluba priekšsēdis Arvīds Ulme savulaik apzināti devies uz čeku ar domu panākt piesegu grupai, kas 70.gados nodarbojās ar Cēsu Sv.Jāņa baznīcas torņa atjaunošanu. Arī teologs Juris Rubenis izteicies, ka daži luterāņu mācītāji kļuvuši par aģentiem, lai iegūtu čekas “jumtu” sev un savai draudzei. Droši vien šādi gadījumi patiešām bija, kad kāds apzināti gāja uz sadarbību, lai varētu atļauties vairāk, nekā būtu ļauts vienkāršam mirstīgajam. Vai padomju laikā Latvijas televīzijā varētu parādīties Rietumu popmūzikas klipi, ja ne Alda Ermanbrika sadarbība ar čeku? Un, vai Atmodas ruporam “Labvakar” ļautu veidot tik drosmīgus sižetus, ja ne dažu raidījuma veidotāju saikne ar VDK?

Tāpēc morāli ētiskais aspekts “čekas maisu” publiskošanas sāgā ir nozīmīgs. Vai ir pareizi publiskot visu aģentu vārdus vienkopus, līdzās patiesi vainīgajiem noliekot tos, kuru vienīgā sadarbība ar čeku bija ar šantāžu izspiestā un sakostiem zobiem parakstītā piekrišana sadarboties? Vai ir pareizi to aģentu vārdus, kuri rakstīja nevienam nekaitīgus “klačziņojumus”, nolikt līdzās Gunāra Astras, Lidijas Doroņinas-Lasmanes un citu brīvības cīnītāju nodevēju vārdiem? Diemžēl bez aģentu personas un darba lietām mēs nekad neuzzināsim, kuri VDK aģenti bija īsti nodevēji, bet kuri ziņoja vien par nebūtiskiem sīkumiem. Tieši tāpēc vēsturnieku komentāri ir tik ļoti nepieciešami. Vai vismaz plašāks skaidrojums par VDK darba dažādajām nozarēm, vervēšanas metodēm un aģentu motivāciju.

Aģentūra nebija vienīgā sadarbības forma ar čeku. Kā ar pārējām?

VDK aģenti nebija vienīgie, kas sadarbojās ar čeku. Bija arī rezidenti un konspiratīvo dzīvokļu turētāji. Par rezidentiem sauca ārštata VDK darbiniekus, kas organizēja lielākas aģentu vai informatoru grupas darbu. Savukārt konspiratīvo dzīvokļu turētājs bija persona, uz kura vārda bija reģistrēts dzīvoklis vai cits īpašums, kurā čekisti slepeni satikās ar saviem aģentiem un informatoriem. Daļa rezidentu un konspiratīvo dzīvokļu turētāju ir identificējami pieejamajos VDK dokumentos, taču ne visi. Par čekas informatoriem varēja būt gan reģistrēti aģenti, gan arī tā sauktās uzticamības personas.

VDK uzticamības personas bija cilvēki, kurus pēc likuma nedrīkstēja vai kuri paši negribēja tikt savervēti, tomēr bija ar mieru sadarboties ar čeku. Tie bija dažādu iestāžu augstākie vadītāji, partijas sekretāri, atbildīgi darbinieki vai kādas nozares speciālisti, ar kuriem VDK uzturēja regulārus operatīvos kontaktus. Būtībā šie cilvēki bija daudz lielāki kolaboracionisti, jo ar čeku sadarbojās pārliecības dēļ. Tomēr viņu vārdi nefigurē nevienā kartotēkā, jo uzticamības personas bija aizliegts reģistrēt. Dokumentos, kuros parādās ziņas par šādām personām, tās apzīmētas vien ar vārda, uzvārda un tēvavārda pirmajiem burtiem. Lēš, ka uzticamības personu skaits varēja būt pat trīs reizes lielāks par reģistrēto aģentu skaitu, tomēr viņu patiesos vārdus un identitāti mēs nekad neuzzināsim.

Liela VDK štata un ārštata darbinieku grupa bija VDK piesegorganizāciju cilvēki. Par čekas piesegorganizācijām kalpoja Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība, Latvijas Miera aizstāvēšanas komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība “Intourist”, Latvijas PSR Reliģisko kultu lietu padome un citas iestādes. Šo iestāžu vadītāji parasti bija VDK štata virsnieki vai bijušie darbinieki, bet ierindas biedri – VDK aģenti. Daļa šo cilvēku ir identificējami, tomēr lielai daļai uzskaites kartīšu trūkst. Tādejādi vēl viena liela cilvēku grupa, kas sadarbojās ar VDK, turklāt apzināti, paliks neizgaismota.

Citu PSRS slepeno dienestu aģenti Latvijā. Arī par viņiem nezinām neko.

VDK nebija vienīgais PSRS slepenais dienests Latvijā. Krietni bīstamāka organizācija bija PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvalde jeb GRU. Arī tai bija sava aģentūra, kuras uzdevumi bija daudz nopietnāki nekā VDK aģentiem. Par šo aģentūru mums nav zināms nekas, bet viņi taču joprojām dzīvo Latvijā. Sava aģenti bija arī Baltijas Robežapsardzības apgabala speciālajai (izlūkošanas) daļai, tāpat armijas, kara aviācijas un karaflotes speciālajām daļām. Kopumā šo organizāciju labā strādājošo aģentu skaits bija vismaz tikpat liels, ja ne lielāks par VDK aģentu skaitu. Tas ir milzīgs cilvēku daudzums, kuru identitāte Latvijas varas iestādēm joprojām paliek nezināma.

Bija arī personas, kas sadarbojās ar VDK, nebūdami šīs iestādes darbinieki. VDK štata virsnieku un darbinieku vārdi gandrīz visi ir zināmi, taču minētie ārštata darbinieki un cilvēki, kas sava amata ietvaros sadarbojās ar čeku, tikpat kā nekur nav nosaukti. Tādi, piemēram, bija rūpnīcu un iestāžu sevišķo (slepeno) daļu darbinieki. Šādas “1.daļas” bija visās svarīgākajās valsts iestādēs, rūpniecības uzņēmumos, augstākajās mācību iestādēs, zinātniskajos institūtos. Ārštata čekisti vai aģenti bija arī jau minēto sabiedrisko piesegorganizāciju darbinieki. Ar komitejas darbu cieši saistīti virkne prokuroru un tiesnešu, kas uzraudzīja vai iztiesāja čekas izmeklētās lietas. Tie bija konkrēti, padomju varai un čekai uzticami cilvēki, kuru loma represijās līdz šim nav pienācīga novērtēta. Tieši pretēji – vairāki no viņiem turpināja strādāt arī neatkarīgās Latvijas tiesu un prokuratūras iestādēs.

VDK bija izpildītāji. Bet kā ar pasūtītājiem?

Dīvaini, taču šis faktors Latvijas sabiedrību, šķiet, pārāk neinteresē. Savulaik padomju komunistiem bija teiciens, ka čeka ir partijas zobens. Tā bija patiesība – bez kompartijas ziņas un akcepta VDK nedarīja neko. Tieši kompartija deva čekai uzdevumus un par savu darbu VDK bija atbildīga partijai. Ar VDK kūrēšanu nodarbojās LPSR kompartijas trešais jeb tā sauktais ideoloģiskais sekretārs. Atsevišķos gadījumos pieslēdzās arī partijas 1.sekretārs. No bijušo čekistu liecībām zināms, ka pazīstamākajiem padomju varas kritiķiem spriedums ticis izlemts nevis tiesas zālē, bet jau iepriekš kompartijas 1.sekretāra kabinetā. Speciāli izraudzītiem uzticamiem tiesnešiem atlika vien to nolasīt.

Latvijas Kompartijas lēmums par Jāņa Trubiņa iecelšanu LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka amatā.

Par augstākajiem kompartijas un padomju nomenklatūras darbiniekiem VDK bija aizliegt vākt jebkādu operatīvo informāciju vai veikt operatīvo izstrādi. Komunistiskās partijas, komjaunatnes un arodbiedrību vadītājus, prokuratūras un tiesu darbiniekus nedrīkstēja arī vervēt. Ja kāds jau esošs VDK aģents nokļuva šajos amatos, viņš no aģentūras bija nekavējoties jāizslēdz un visa informācija par viņu jāiznīcina. Šie cilvēki drīkstēja būt tikai čekas uzticamības personas (brīvprātīgi informatori), ja paši to vēlējās. Vai komunistiskās partijas un padomju nomenklatūras darbinieku vārdi tiks publicēti kopā ar VDK aģentu vārdiem? Jo tieši viņi bija tie, kas veidoja un vadīja padomju sistēmu, tostarp noteica uzdevumus represīvajām iestādēm. Pretējā gadījumā sanāk – jo augstākā amatā okupācijas varai esi kalpojis, jo mazāks risks šodien tikt sabiedrības nosodītam. Vai tas ir godīgi?

****

VDK dokumentu publicēšana ir nokavēta vismaz par 20 gadiem. To vajadzēja izdarīt drīz pēc tam, kad šie dokumenti nonāca Latvijas iestāžu rīcībā, vai arī veikt visaptverošu lustrāciju, kuras laikā bijušajiem VDK aģentiem būtu iespēja pašiem doties uz kompetentām iestādēm, lai atklāti izstāstītu par savu savervēšanu, aģenta darbību un citām niansēm. Parasti šādu brīvprātīgi izgaismojušos aģentu vārdus nepublisko. Arī vairāki desmiti VDK aģentu Latvijā to ir izdarījuši pat bez oficiāla lustrācijas procesa. Tagad, kā noprotams, solījums viņu identitāti neatklāt tiks lauzts. Vai tas ir tiesiskas valsts cienīgi?

Vilis Seleckis un Linards Muciņš pārņemot VDK kartotēku 1991.gadā.

Tiem, kas iebilst pret “maisu” publiskošanu veidā, kādā tas šobrīd paredzēts, nereti pārmet, ka viņi pārāk rūpējas par bijušo aģentu tiesībām. Bet ne par to ir stāsts – situācija, kad valsts kaut ko apsola, bet solījumu netur, grauj uzticību tiesiskās paļāvības principam, un tas ir slikti jebkurā gadījumā. Tāpēc liels jautājums ir arī par tiem bijušajiem VDK aģentiem, kas līdzīgā veidā kalpojuši Latvijas drošības iestādēm. Vai tad tādu nav? Maz ticams, jo bijušie kadru čekisti vismaz kādu laiku taču ir darbojušies arī neatkarīgās Latvijas drošības iestādēs. Bet, ja šādi aģenti ir, vai arī viņu vārdi tiks publicēti kopā ar pārējiem? Tad tā būtu klaja nodevība pret cilvēkiem, kas strādājuši Latvijas drošības labā.

Personīgi es VDK aģentu kartotēkas publicēšanu uzskatu par kļūdu, un ne jau tāpēc, ka īpaši mīlētu stukačus un nodevējus, par kādiem sabiedrība VDK aģentus stereotipiski uzskata. Tomēr, vai ir morāli attaisnojami publiskot dažu tūkstošu aģentu vārdus, ja lielākā to daļa – apmēram četras piektdaļas aģentu paliks nezināmi? Sabiedrības nievām un nosodījumam tiks pamesti nieka 4300 no gandrīz 75 000 aģentu, kas VDK labā strādāja no 1941. – 1991.gadam! Un ne jau tikai VDK aģenti – neizgaismotas paliks arī GRU, robežsardzes un citu slepeno dienestu aģentūras, tāpat VDK uzticamības personas un piesegorganizāciju personāls. Kāda nozīme publicēt vienas kartotēkas driskas, ja absolūti lielākās daļas VDK un citu dienestu aģentu identitāte mums paliek nezināma?

Domāju, sabiedrība tā īsti pat neaptver, kas viņus sagaida, publiskojot kartotēku. Tur taču būs simtiem Latvijā pazīstamu un cienījamu cilvēku vārdu! Šīs kartotēkas paliekas savulaik speciāli tika atstātas Latvijā kā bumba ar laika degli, kamēr patiesi svarīgo aģentu vārdi iznīcināti vai atrodas Krievijas arhīvos. Kā kartotēkas publiskošana ietekmēs Latvijas sabiedrību? Tautā populāri un mīlēti rakstnieki, dzejnieki un komponisti, leģendāras skatuves personības, pazīstami zinātnieki, mūziķi un mācītāji, neatkarības kustību dalībnieki un nacionālās Atmodas varoņi. Ap 600 kultūras darbinieki vien – lielākā daļa tā laika Latvijas radošās inteliģences. Vai sabiedrība spēs sagremot šo faktu? Bez informācijas, ko katrs no viņiem reāli darījis, šo vārdu publicēšana radīs tikai jaunas aizdomas un naidu.

Skaidrs, ka nekādu izlīgumu “maisu” publiskošana Latvijai neatnesīs. Turklāt mūsu sabiedrība ir arī reti divkosīga. VDK aģentiem tiek pausts skaļš nosodījums, kamēr tos, kas viņus uzraudzīja un deva pavēles, ievēl vadošos amatos. Čekas aģenti tiek uzskatīti par nodevējiem, kamēr bijušie VDK kadru virsnieki vada biznesa struktūras, dažādas sabiedriskās organizācijas un pat darbojas politikā. Viena sadarbības forma ar okupācijas varu nez kāpēc tiek atzīta par ļaunāku nekā citas, kaut patiesībā tieši tās bija daudz ļaunākas. Atcerēsimies arī, ka visa padomju dzīve bija viena vienīga sadarbība ar režīmu, un mēs visi, kas tolaik dzīvojām LPSR, esam tajā piedalījušies. Ņemot šo faktu vērā, vai mums ir morālas tiesības “kārt pie lielā zvana” andrejevus un rokpeļņus, bet samierināties ar bojāriem un indriksoniem? Nosodīt ulmes un ermanbrikus, bet “slavas saulītē celt” gorbunovus un brigmaņus?

Simptomātiski, ka lielākie stukaču nosodītāji nav tie, kam uz to būtu vislielākās tiesības, kas reāli izcietuši padomju cietumus un nometnes, bet gan cilvēki, kuri padomju laikā ne ar pušplēstu vārdu nepretojās režīmam. Viņi paklausīgi stājās gan pionieros, gan komjaunatnē, gan partijā, piedalījās visos 1.maija un Oktobra “svētku” gājienos un demonstrācijās. Tieši viņi bija tie, kas stutēja padomju varu – pelēkais klusējošais vairākums. Taču nu daži no viņiem, kuri pat čekai nešķita interesanti, lai viņus vervētu, kļuvuši par lielākajiem bļāvējiem un citu nosodītājiem. Uzskatu, ka tie, kas nekad nav tikuši čekas presēti, nespēj objektīvi spriest, kā šādā situācijā rīkotos paši. To nespēj arī tie, kas nav piedzīvojuši padomju laikus, jo no šodienas cilvēka skatupunkta šo laikmetu ir grūti saprast. Vienīgie, kam patiesi būtu morālas tiesības kādu kritizēt, ir cilvēki, kas Latvijas dēļ izcietuši gan spīdzināšanu, gan cietumus un soda lēģerus, tomēr palikuši nesalauzti. Pārējiem labāk būtu paklusēt.

Pret VDK kartotēkas publicēšanu kategoriski iebildusi gan bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, gan citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp teātra režisors Alvis Hermanis, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis un pat bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra priekšnieks Indulis Zālīte. Tāpat pret kartotēkas publiskošanu iebilst SAB un Drošības policija, kuras uzskata, ka tas varētu radīt apdraudējumu nacionālajai drošībai. Dīvaini – kāpēc tiek ignorēts pašu drošības iestāžu kompetents viedoklis, bet ar vieglu roku pieņemti populistiski, nepārdomāti lēmumi?

Lai nu kā, tam visam šobrīd vairs nav itin nekādas nozīmes. Politiskais lēmums ir pieņemts un VDK dokumenti tiks publicēti, gribam to vai nē. To jāsāk darīt līdz 2018.gada 31.decembrim. Zīmīgi, ka tieši mierpilnajā Ziemassvētku un Jaunā Gada laikā Latvijai tiks pasniegta “dāvana”, kas miera vietā atnesīs naidu un šķelšanos. Vai nākamajā rītā pēc “maisu” publicēšanas Latvija pamodīsies laimīgāka, brīvāka, morāli tīrāka? Diezin vai. Viena laba ziņa gan ir – kartotēku tomēr publicēšot ar pievienotiem arhīva vēsturnieku komentāriem. Bet citādi – Dievs, esi Latvijai žēlīgs! Cerību dod vienīgi tas, ka esam stipra tauta, kas pārdzīvojusi daudz briesmīgākus laikus. Gan pārdzīvosim arī šos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

December 6, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Piekļuve VDK dokumentiem. Kur, kad un kā – LV portāls

December 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Čekas maisu” publiskošana internetā notiks vēl pirms Ziemassvētkiem

“Čekas maisu” publiskošana internetā notiks vēl pirms Ziemassvētkiem


Tā sauktie “čekas maisi” līdz šim glabājās Satversmes aizsardzības birojā, kur tos nevarēja apskatīt. Taču tagad situācija ir radikāli mainījusies. Vairāk nekā 4000 čekas aģentu kartīšu, kā arī VDK štata un ārštata darbinieku telefongrāmata ir digitalizēta un nosūtītas Nacionālajam arhīvam publiskošanai.

“Dokumentu kopijas, kas ir jāpublisko šogad, mēs esam saņēmuši pilnu komplektu. Tās ir digitālas kopijas, fiziskos dokumentus saņemsim nākamgad. Šobrīd mēs nodarbojamies ar to, lai kopijas būtu pieejamas tādā kā digitālā izstādē, kurā tās varētu apskatīt cilvēki internetā,” norāda Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.

Paredzams, ka publiskošana varētu notikt divu nedēļu laikā, kad Ministru kabinets būs pieņēmis atbilstošus noteikumus. Ar čekas maisu saturu varēs iepazīties Nacionālā arhīva mājaslapā, pirms tam tajā reģistrējoties.

“Alfabētiskajā kartotēkā ir uzvārds, dzimšanas gads, vieta uz to brīdi, kad viņš tika savervēts, kur viņš tajā brīdī strādājis, nacionalitāte vai viņš ir bijis partijas biedrs, kāda ir pilsonība un kāda ir izglītība. Tāpat būs redzama viņa kategorija, kurā gadā viņš ir savervēts un kas to izdarījis. Šajā gadījumā mēs redzam cilvēku, kas bija savervēts vēl neatkarīgās Latvijas laikā,” skaidro Nacionālā arhīva direktore.

Jārēķinās, ka bez šiem sausajiem faktiem nekas daudz vairāk publiskots netiks, piemēram, tas, kādas neģēlības konkrētais aģents ir izdarījis.

Ja būs vēlme noskaidrot, vai konkrēts aģents ir ziņojis par konkrētu cilvēku, būs jānāk uz nacionālo arhīvu. Lai arī šeit neatrodas pati svarīgākā informācija – aģentu darbu un personīgās lietas, kuras aizvestas uz Maskavu, šeit atrodas visas VDK lietas par padomju gados notiesātajiem, operatīvās izstrādes lietas, kā arī specziņojumi.

Jāpiebilst, ka vairāk nekā 300 kartotēkā minētiem cilvēkiem caur tiesu jau izdevies pierādīt, ka viņi ar čeku nav sadarbojušies. Neatkarīgi no tā kartotēka tiks publiskota pilnībā.

“Dokumentu kopumu ir sastādījusi padomju valsts, okupācijas režīms, un līdz ar to šie dokumenti uztverami kā dokumentu kopums. Likumā vēlreiz ir noteikts, ka atbildību personai šie dokumenti nenes,” norāda Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA).

Līdz ar to, ja cilvēks uzskatīs, ka viņa uzvārds publicētājā čekas aģentu sarakstā atrodas nepamatoti, viņam būs divas izvēles – Nacionālajam arhīvam iesniegt parakstītu skaidrojumu, kas tiks publicēts kopā ar viņa kartīti, vai arī vērsties tiesā.

“Mēs esam tiešā pārvaldes iestāde, kas darbojas tikai ar to, kas noteikts likumā. Ja kādam ir pretenzijas par šā likuma būtību, tad viņam ir jāvēršas Satversmes tiesā,” teic Nacionālā arhīva direktore.

Jāpiebilst, ka publiskotajā sarakstā būs ne tikai aģenti, bet arī konspiratīvo dzīvokļu turētāji un cilvēki, kurus “čekā” bija nolemts savervēt. Tāpat decembrī tiks publiskots apraksts par to, kā notika PSKP centrālās komitejas un “čekas” sadarbība. Plašāku dokumentu apjomu arhīvs iecerējis publiskot maijā.

December 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Cilvēki ‘čekas maisu’ saturu nesapratīs un vilsies, paredz arhīva vadītāja

Cilvēki ‘čekas maisu’ saturu nesapratīs un vilsies, paredz arhīva vadītāja

Sprūdža pastāstīja, ka LNA no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ir saņēmis dokumentus, kas atbilstoši likumam jāpublicē. Pirmās lietas, kas tiks publiskotas, būs bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) telefongrāmata, alfabētiskā kartotēka un statistiskā kartotēka.

Arhīvs jau veic darbus, lai gatavotos šo materiālu publicēšanai. Pārsvarā darbs pašlaik notiekot ar tehniskām lietām, piemēram, LNA eksperimentējot ar failu izmēriem, lai tie ātri atvērtos, slēdz līgumus par serveru uzturēšanu, lai arhīvs būtu gatavs iespējamai lielai cilvēku interesei u.tml.

Arhīvs pirmos VDK materiālus publiskošot līdz Ziemassvētkiem, bet Sprūdža cer, ka to izdosies izdarīt vēl nedaudz agrāk. Dokumentu publiskošana notikšot vienlaicīgi, nevis pa daļām – LNA ielikšot visu publiskojamos dokumentus un tad par to paziņos sabiedrībai. Publicētajiem materiāliem būšot skaidrojošs ievads, kas ir katra kartotēka, kā tā veidojusies u.tml.

Lai ar bijušās VDK dokumentiem strādātu, būs nepieciešama reģistrēšanās, taču tai pietikšot ar e-pastu un nebūs nepieciešama autorizēšanās, piemēram, caur banku sistēmām. Šis jautājums gan vēl būšot jāatrunā valdības noteikumos, kuri vēl jāpieņem.

Sprūdža pastāstīja, ka VDK kartotēka ir krievu valodā, turklāt pārsvarā rokrakstā, tāpēc tiem, kas gribēs kaut ko pētīt, būs jāapbruņojas ar pamatīgu pacietību. Šī iemesla dēļ eksperte pieļauj, ka pirmajā dienā par publiskotajiem materiāliem interese būs diezgan liela interese, tad interesenti secinās, ka pētīt tos ir grūti, palamāsies, ka ar kartotēku ir grūti strādāt, tajā nav meklētāja u.tml., un interese visai ātri noplaks.

LNA vadītāja uzsvēra, ka VDK materiālus publicēt tieši šādā neizvērstā veidā lēma likumdevējs. Plašāka informācija un tās meklēšanas iespējas esot sagaidāmas nākamā gada maijā, kad arhīvs plāno “palaist” plašāku portālu ar bijušās VDK informāciju. Tiesa gan maijā nekas arī varot nesanākt, jo nauda budžetā šiem mērķiem ir tikai solīta, bet reāli iedalīta vēl nav.

Sprūdža uzsvēra, ka uz publicējamo materiālu bāzes izteikt pārmetumus cilvēkiem par sadarbību ar “čeku” nebūtu pamata, jo sadarbības faktu var pierādīt tikai tiesa. Mēs cenšamies pateikt, ka tie ir tikai vārdi un uzvārdi, bez nekādas informācijas, ko šie cilvēki reāli ir darījuši, sacīja LNA pārstāve. Viņas vērtējumā, šīs kartotēkas vairāk dod ieskatu, cik plašas bija VDK intereses vervēt cilvēkus dažādās jomās – no apkopējām līdz ļoti augstiem zinātniekiem.

Arhīva vadītājai pašai šķiet, ka VDK materiālu publiskošanu nevajadzēja spiest veikt tik strauji un ka vajadzēja to darīt maijā, lai pamatīgāk sagatavotos un izskaidrotu, taču politiķi zināmā priekšvēlēšanu gaisotnē lēmuši citādāk.

December 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aģents Māris no “TV Varavīksnes”

www.la.lv Viss raksts: https://www.la.lv/agents-maris-no-tv-varaviksnes?fbclid=IwAR07hamZKp63oQJj–ETF48gWAGxhfXYKokzevWD9qWHah7tlxv6U9Appcw

Aģents Māris no “TV Varavīksnes”. Saruna ar Aldi Ermanbriku

 



Aldis Ermanbriks
Aldis Ermanbriks


Padomju gados augušajiem Latvijas ļaudīm Alda Ermanbrika vārds komentārus neprasīs. Pārējiem jāatgādina, ka laikā no 1964. līdz 1971. gadam Ermanbriks bija Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktors; kopš 1971. gada, līdz 1989. gadam vadīja leģendāro TV mūzikas radījumu “Varavīksne”, kuru visi gaidīja ar nepacietību, jo programmas noslēgumā parasti parādīja vienu vai dažus Rietumos tapušus videoklipus. Teiksim, Maiklu Džeksonu.

PSRS apstākļos katra tāda iespēja palūkoties aiz “dzelzs priekškara” bija kaut kas ārkārtējs, satraucošs, un Aldis Ermanbriks, pats būdams mūziķis, padomju Latvijas TV skatītājiem toreiz šo nenovērtējamo iespēju deva.

Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā viņš 2009. gadā saņēma Latvijas Mūzikas producentu apvienības balvu.

Taču Ermanbrika vārds ir arī čekas maisos. Topot režisora un scenārija autora Ginta Grūbes dokumentālajai filmai “Lustrum”, kas nesen iznākusi uz ekrāniem, ticis intervēts arī Ermanbriks.

Intervija ar bijušo “Varavīksnes” vadītāju filmā “Lustrum” gan neiekļāvās lielā apjoma dēļ. Pats intervētais, jau kādu laiku neslēpjot pagātni, tomēr vēlējās publiski paust viedokli par čekas maisiem, par to, kā tajos iekļuvis. Mūsu saruna brīžiem izvēršas sakāpinātos, emocionālos toņos.

Klausoties Ermanbrikā, rodas sajūta, ka cilvēki, kas tajā laikā varēja atļauties darīt ko tādu, kas šķita ārpus padomju apstākļos pieļaujamā, bet tomēr tika atļauts, kaut kādā veidā atradās zem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) “jumta”. Ja tā, tad kā mums uz to lūkoties tagad?

Ermanbriku VDK nolūkojusi trīs reizes. Pirmajos divos gadījumos izdevies “atkratīties”. Trešajā vairs ne. “Cilvēki tagad saka: “Nu, tie aģenti jau labi dzīvoja, tāpēc vien viņš sadarbojās!” Bet es dzīvoju komunālā dzīvoklī ar kopēju virtuvi! Ne man bija mašīna, ne dzīvoklis! Bija jau noteikti arī tādi, kas dabūja naudu, bet ne jau es,” tā Aldis Ermanbriks. Viņš uzsver, ka viņa sirdsapziņa esot tīra, jo par citiem praktiski nav ziņojis neko. Tajā pašā laikā atzīst, ka pierādīt neko nevar, un tas kremt visvairāk.

Kāds bija jūsu segvārds?

A. Ermanbriks: “Māris”. Tas ir mans otrais vārds. Tur nebija ko gudrot.

Jūsu kurators VDK Aivars Dombrovskis tā arī pateica: “Tagad būsiet Māris!”?

Es te varu stāstīt visu ko, taču es neko nevaru pierādīt. Tiesā Dombrovskis teica, ka jā, to visu viņš tā pats iztaisījis. Bet vai tā bija vai nebija? Tā ir tā galvenā nelaime, kāpēc nevajadzēja šo kartotēku vērt vaļā, mest uz galda. (“LA” jau 15. novembra publikācijā “Čekas aģentu kartotēku publicēs decembra vidū” rakstīja, ka Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentu alfabētiskā kartotēka un šo pašu personu dublējošā kartotēka pa VDK struktūrvienībām tiks publicēta Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā internetā decembra vidū. – Red.)

Pats galvenais – darba lietas, ziņojumi ir sadedzināti. Dombrovskis to arī tiesā liecināja, ka darba lietas ir tās, kurās būtu aģentu par citiem rakstītie ziņojumi. Tās sadedzināja. Personīgās lietas – tās ir tās, kur par mani rakstīja citi, kur ir arī iesniegums ar parakstu, ka tāds un tāds piekrīt sadarboties. Viņš teica: “Par tevi bija bieza mape.” To paņēma un aizveda uz Maskavu.

Viņi sadedzināja tonnām papīra, visus ziņojumus, bet atstāja mazas lapiņas! Tajā lapiņā mana paraksta nav, un tā neko nepierāda, toties rada aizdomas. Es domāju, kāpēc to nesadedzināja? Tāpēc, lai tagad sāktos šis trādirīdis, lai latviešiem vispār nebūtu nekādu varoņu. Jo mums tagad lielākie varoņi ir cietēji, tie, kurus aizveda uz Sibīriju.

Skatījos “Lustrum” un brīnījos – izrādās, tie, kas tajā laikā kaut ko darīja, tie visi kaut kā vairāk vai mazāk bijuši saistīti ar čeku. Visi bijuši aģenti! Un viņi visi, kas toreiz tiešām labas lietas darīja, tagad taisnojas! Nu, ja viņi toreiz nebūtu runājuši ar čekistiem, būtu pasūtījuši d…t vai kaut ko…

Nu, ja viņus atlaistu par to no darba, ja viņus aizsūtītu uz Sibīriju kā Lidiju Doroņinu-Lasmani, vai viņi Sibīrijā būtu varējuši darīt kaut ko par labu atmodai? Tur neko viņi nebūtu varējuši darīt! Te varēja. Ivars Godmanis bija varonis, kurš tad, kad cēlās jautājums, vai brīvai Latvijai būt vai nebūt, riskēja ar dzīvību, kaut pēc tam daudz ko salaida dēlī. Labvakarieši (TV raidījuma “Labvakar” vadītāji Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics. – Red.) tagad visi taisnojas. Vai viņi darīja kaut ko sliktu? Bet tagad sanāk, ka mums varoņu nav! Nav! Visi bijuši aģenti!

Tam nu gan nepiekrītu, ka nav varoņu! Piemēram, tā pati Doroņina-Lasmane!

Viņa bija Sibīrijā.

Viņu nesalauza…

Vēlreiz saku: ja visi būtu nesalaužami un pasūtītu čekistus d…t, nerunātu un viņus izsūtītu uz Sibīriju, vai tad mēs varētu ko darīt Latvijas labā? Neko!

Agrākie komunisti saka: stājāmies kompartijā, jo gribējām to sagraut no iekšienes… Bet kā jums šķiet, kāpēc čekisti jūs izvēlējās?

Kurš nekas nebija, to neizvēlējās. Bet par to kompartiju… Lielvārdes Kauliņtēvs, liels partijnieks (kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. – Red.). No viņa kolhoza nevienu neizsūtīja. Viņš ir varonis vai ne? Nebūdams komunistiskās partijas biedrs, viņš nevienu nevarētu paglābt! Mans tēvs iestājās partijā, jo bija pēdējais no rajona 35 skolu direktoriem, kas tur nebija.

Viņam pateica: vai nu ej prom, vai stājies partijā. Un visi par viņu atsaucās tikai labu! Tik tiešām – ja tu kaut kas biji, tu varēji kaut ko darīt; ja tu biji tikai pret un tevi aizsūtīja uz Sibīriju, tad tu neko nevarēji darīt! Tas ir tas, ko gribu pateikt! Es jau nesaku, ka biju varonis, bet, būdams te, sadarbodamies… Un ko tad nozīmē “sadarboties”?

Negribēsit taču teikt, ka lepojaties ar to, ka jūs vervēja…

(Pēc īsas pauzes.) Es arī nevarētu sacīt, ka mani savervēja… Mani nesavervēja. Čeka nerunāja ar tiem, kuri nekas nebija. Mīļie cilvēki, saprotiet, ka čeka tad bija visur! Radio un televīzijas komitejas kadru daļā sēdēja speciāls čekists. “Laukprojektā”, kur strādāja mans radinieks, 1. daļā bija divi padomju armijas pulkveži. Ikdienā mēs nevarējām zināt, vai tagad runā ar čekistu vai nē. To varbūt vēlāk uzzināja.

Kā mani savervēja!? Vervēja vairākkārt. Un ne jau tāpēc, ka es biju muļķis. Studiju laikā Filoloģijas fakultātē viņus interesēja dzejnieki, ar ko mācījos vienā kursā, – Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns. Es tiku vaļā, stāstot, ka dzejas nerakstu, bet spēlēju mūziku un viņus redzu tikai lekcijās.

Otrā reize bija, kad strādāju radio un apprecēju meiteni, kuras tēvs bija itālietis. Radio 1. daļas čekists Veļičevskis izsauca mani un pateica, ka man jāsatiekas ar tādu un tādu VDK cilvēku. Ko es varēju darīt? Viņš man prasīja, vai man esot kādi sakari ar Itāliju. Es teicu, ka meitenes tēvs ir miris un man sakaru nav.

Muļķus tiešām nevervēja…

Tātad es varu ar to lepoties!

Tā nu runāt nevaja­dzētu…

Bet es jums ieteiktu to pierakstīt. Droši! Jo es droši zinu, ka neesmu nevienu nodevis. Un tas ir galvenais! Bet es to nevaru pierādīt… Tā ziņojumu mapīte, par kuru es varētu teikt: “Redz, tā ir tukša”, tika sadedzināta. Un tā ir mana traģēdija, un tas ir pamats “raganu medībām”. Visa Saeima saka: “Jā, vajag bērt kartītes uz galda, tad visu uzzināsim.” Neko jūs neuzzināsiet, jo to materiālu, kas varētu kaut ko pierādīt, nav!

Muļķīgs jautājums: “Vai tu lepojies”… Es ne ar ko nelepojos, bet es arī ne par ko nekaunos. Nekaunos, ka biju viņu uzmanības lokā. Visi prasa tikai, vai tu biji, bet neviens neprasa, ko tu esi darījis. Man šķiet, ka nemaz neesam gatavi brīvai valstij, ja spriežam par cilvēku nevis pēc tā, ko tas darījis, bet pēc tā, kāds bijis viņa nosaukums.

Ir cilvēki, kuru kartītes no kartotēkas izņēma, bet ieraksts reģistrācijas žurnālā palika. Tātad, ja publicēs tikai kartītes, tas neko nenozīmēs. Es nezinu, vai kinooperatora Jura Podnieka kartīte tur būs vai ne. Iespējams, būs izņemta. Dombrovskis man teica: “Viņš bija mans aģents.” Operators Andris Slapiņš, viņu 1991. gadā nošāva, – “mans aģents”!

Dombrovskis teica: “Es par dzīvajiem nerunāšu, es par tiem, kas jau miruši.” Aleksandrs Grīva, kas skaņuplašu firmā “Melodija” Raimonda Paula plates rakstīja – “nē, Grīva nebija, viņš bija pretizlūkošanā”. Mīļie cilvēki, atveriet taču tautai acis! Čeka bija visapkārt, bet mēs te par tiem aģentiem…

Toreiz, kad par jums interesējās studiju gados, gan jau savervēja kādu citu.

Noteikti. Bija, kas dzēra vairāk, kam draudēja nepatikšanas. Ar tiem varēja vieglāk sarunāt. Man nekā slikta nebija. Konservatorijā bija viens komponists. Studēja. Viņš smagi piekāva savu sievu. Viņam draudēja lielas problēmas. Izmešana no konservatorijas. Bet sarunāja, un viņam “deva iespēju laboties”. Nu, tā viņi darbojās.

Jums šķiet, būs “raganu medības”?

Esiet taču saprātīgs! Ar mani “raganu medības” internetā sākās jau nākamajā rītā pēc sižeta TV3 “Nekā personīga”. Viens raksta – nu, viņš to interviju aiz bailēm, ka tagad maisus publicēs! Bet es to interviju žurnālistei Ilzei Jaunalksnei, ko tagad 11. novembrī pārraidīja, devu jau janvārī!

Es interviju devu, lai pastāstītu, kas ir čekas maisos un kā tas gadījies… Nē, nu kas ir ko sliktu darījis – tiesājiet! Es rakstīju tikai par sevi. Tikai vienu reizi man prasīja, ko es domājot par ansambli “Ornaments”. Sarunā, ne rakstiski, ar kaut kādu segvārdu parakstītu! Es būtu varējis viņiem teikt – jā, no tiem jāuzmanās, bet es teicu visu to labāko. Bet atkal – es to nevaru nevienam pierādīt!

Kā tad jūs ielika kartotēkā?

Kartīte man ir tikai no 1983. gada. Kopš tās pirmās reizes universitātē bija pagājuši 20 gadi.

Vienā manis “Varavīksnē” rādītā videoklipā fonā dejoja Mihails Barišņikovs. Viņš bija pārbēdzis no PSRS uz Ameriku. Latvijas Operas un baleta teātra baletdejotājas zvanīja uz čeku: kā tā, ko televīzija rāda! Man to tas pats Dombrovskis pēc tam teica. Un man vajadzēja rak­stīt, kur es to videoklipu dabūju. Un es uzrakstīju, ka Maskavā. Sameloju čekai. Bet es taču īstenībā zagu no satelītiem!

Igaunijā bija čaļi, kas ierakstīja. Lūdzu, stāstiet tautai, kādi bija tie laiki un ko tajos vispār varēja izdarīt! Latvijas televīzija bija vienīgā PSRS, kur rādīja Rietumu videoklipus. Pie manis brauca no Gruzijas, no Armēnijas, lai dabūtu klipus. Viņi raidīt nedrīkstēja, viņiem tos ierakstus vajadzēja, lai saviem čekas priekšniekiem mājas ballītēs rādītu. Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Leonards Bartkevičs partijas sapulcēs ik pa laikam teica: “Ermanbriks atkal rāda televīzijā riebīgos videoklipus! Viņu vajag brīdināt un, ja neklausa, atlaist!” Ir šo sapulču stenogrammas.

Domājat, es labi tur jutos? No kompartijas viedokļa es darīju vienu riebīgu darbu – ieplūdināju Rietumu ideoloģiju! “Pankus tu nedrīksti rādīt, satracināsi mūsu jaunatni. Tos metālistus ar gariem matiem arī ne!” Ja bija pārāk skaisti videoklipi, balles un vakarkleitas: “Tos tu nedrīksti rādīt!”

To teica partijas nomenklatūra, ko ikdienā sastapu, ne jau čeka. Edgara Liepiņa dzies­miņas bija jānes ne jau uz čeku, bet uz partijas centrālkomiteju Aivaram Gorim, un viņš pateica – šito var, šito ne. Partija bija tā, kas noteica, ko darīt čekai. Radio strādājot, spēlēju Tomu Džonsu, frančus, itāļus.

Man teica: “Tā gan ne!” Bet es cīnījos, sagudroju raidījumu tekstos visādus pamatojumus, kāpēc es tādus riebekļus angļu valodā spēlēju. Ka viņi ir viskautkādi cīnītāji par brīvību un mieru. Tur es sabojāju savus nervus. Vēl tagad sapņos rādās tās cīņas. Tas trakākais ir tas, ka tagad mani lamā, es esot bijis VDK aģents, bet toreiz mani lamāja, kāpēc es raidu to vai to. Visi tik naski lamāt, bet neviens nepadomā, kā bija, nepadomā to būtību!

Bet jūs tomēr neatlaida!

Varbūt tāpēc, ka skaitījos aģents? Tiešām nezinu, kāpēc citur videoklipus raidīt nedrīkstēja, bet mēs varējām. Vienīgie PSRS! Varbūt čekā izdomāja, ka tā tautā var “nolaist tvaiku”… Tātad, vēlreiz, mana teorija – ja es būtu Sibīrijā, es neko tādu nevarētu darīt. Čeka mani kaut kāda iemesla dēļ paturēja. Čeka nekad neteica: kāpēc tu to rādi, vajag Kobzonu rādīt! Bet kompartijas nomenklatūra, Bartkevičs televīzijā to teica! Čeka 80. gados nevienu necentās pāraudzināt, viņus interesēja kontakti un ceļi, kur esmu ko dabūjis. Es teicu, ka Maskavā. Nu, ja Maskavā, tad Maskavā…

Mēs tiešām no televīzijas turp ar režisoru reizēm braucām, bet tur bija bardaks un viņi neko nevarētu pārbaudīt. Redziet, partijas nomenklatūras darbinieku maisos nebūs. Viņi tāpat ar čekistiem tikās. Dombrovskis bija VDK atbildīgais par TV raidījumiem, par mūziku. Es viņu vēlāk uzaicināju uz glāzi vīna un viņš man visu ko izstāstīja.

Vai viņš arī meloja? Droši vien šo to iztaisīja sev par labu. Bet bija interesanti klausīties. Viņš teica: es regulāri tikos ar mūzikas skolu direktoriem, es regulāri tikos ar konservatorijas rektoru. Es Dombrovskim prasīju: vai tad viņš arī bija aģents? “Nē, viņš nebija. Es tikos tāpēc, ka viņš bija rektors.” Viss bija zem viņu kontroles!

Būdams aģents, tu varēji darīt labu, varēji arī sliktu. Jūs varat prasīt, vai esmu solījies sadarboties. Vienreiz esmu. 1986. gadā Jūrmalā bija ASV – PSRS Čatokvas konference. Dailes teātrī bija koncerts. Piedalījās pieci amerikāņi, Aļņa Zaķa “bends”, Raimonds Pauls un tā tālāk.

Pie darbinieku durvīm mani uzrunāja viens vīrs – esot VDK virsnieks, atbildīgs par pasākumu. “Lūdzu ziņojiet, ja kaut kas šķiet aizdomīgs.” Viņš nekonkretizēja, kas. Kas man bija jāsaka? “Ej tu prom?” Nerunāt ar viņu? Es teicu: “Kādas problēmas!” Viņiem rūpēja, lai kāds nenodibina ciešākus kontaktus ar tiem amerikāņu nēģeriem.

Nepiekrītu, ka aģentu kartītes nevajag atklāt. Slepenība rada tikai aizdomas un neuzticību sabiedrībā vienam pret otru. Atveram un ejam tālāk!

Vai tad tagad ir uzticība! Kāds no tā labums!? Atverot kartītes, mēs taču tāpat neko nezinām! Ak, kungs, kāpēc es tērēju ar jums laiku! Mēs n-e-z-i-n-ā-m! Es taču to vien tik te stāstu!

Bet tur būs vārdi…

Jā, bet mēs nezinām, ko viņš ir darījis! Kāpēc radīt aizdomas par šiem cilvēkiem!? Ko dod tas, ka viņš ir bijis aģents? Es pašā sākumā teicu, ka nosaukums nav svarīgs, svarīgs ir tas, ko esi darījis. Vai to tiešām nevar saprast!? Kartītēs nav teikts, kurš darījis labu, kurš sliktu! Ticiet man, es ar čeku runāju kādas četras reizes, bet toreizējo iestāžu vadītāji, kompartijas pirmie sekretāri – desmitiem reižu! Un viņiem kartītes nebūs! Kāda tur taisnība? Bet tauta “uzsēdusies” uz tām kartītēm, nezinot, ka visa nomenklatūra bija čekas uzmanības lokā.

Eksistē tomēr datubāze “Delta”, kur šādi tādi aģentu ziņojumi saglabājušies. Tos var salikt kopā ar kartotēku un atšifrēt segvārdus…

Par mani tur nekā nav. Tāpēc, ja ir iespēja atrast ziņojumus, tad, lūdzu, bet ja nav… Viss jādara pēc būtības.

Filmu “Lustrum” man bija diezgan grūti skatīties. Nu, viņi taču arī varēja kaut kā pēc būtības! Ja Ivars Godmanis teiktu: “Es ne”, bet pretī parādītu: bet te, lūdzu, ir ziņojums. Tad jā, bet tagad…

Un tās runas, ka čeka ir uztaisījusi atmodu… Vēlreiz – ienaidnieka valstij ir svarīgi, lai pretiniekam nebūtu nekādu varoņu. Lai viņam nebūtu cilvēku, kas ko labu darījuši. Ja ir tikai mocekļi, tad tos var viegli pieveikt.

Tad jums nav sajūtas, ka maisu atvēršana kaut kādā veidā pavelk svītru zem mūsu pagātnes?

Nē. Tagad tikai sāksies. Tā jau ir tā mana un, teiksim, labvakariešu drāma, ka stāstīt jau varam visu ko, bet ticības maniem vārdiem nebūs, jo es neko nevaru pierādīt. Pat tiesas lēmums neko nepierādīs, jo tur būs rakstīts, ka nav materiālu, kas pierāda apzinātu sadarbību. Mans aicinājums cilvēkiem ir domāt. Un nemesties virsū.

LA.lv

November 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas”

Juris Ciganovs: “Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas”

Lai arī tas nav nekas jauns, tomēr vienalga nepatīkami – tā var teikt par interneta vietnes “imhoclub.lv” “priekšsēdētāja” – tā viņš pats sevi dēvē – un bijušā virsnieka Jurija Aleksejeva kārtējiem uzrakstītiem aizvainojumiem latviešiem. Šoreiz par tādu mums jūtīgu tēmu kā deportācijas. Šis raksts bija pārpublicēts arī citur (piemēram, “vesti.lv”) – tas taču esot tikai viedoklis. Nosaukums provokatīvs – latviešu un citu savulaik PSRS teritorijā mītošo tautu deportācijas esot bijusi “Staļina humāna rīcība”. Daudzi taču esot tā darījuši – turki izsūtījuši armēņus, austrieši iznīcinājuši rusīnus, Otrā pasaules kara laikā amerikāņi satupinājuši konclēģeros savus japāņu izcelsmes līdzpilsoņus, tātad Staļins neko tādu šausmīgu neesot izdarījis, bet sekojis loģiskai nepieciešamībai. Tiesa, autors necenšas izvērst sava raksta virsrakstā pieteikto tēmu un nekad savu skaidrojumu tieši par latviešu deportāciju humānismu, bet gan atgremo jau paša reiz uzrakstīto “stāstiņu” par to, cik nepieciešami Staļinam bija izsūtīt visus Krimas tatārus.

Tātad doma – visas deportācijas bijušas nepieciešamas, lai nodrošinātu mieru padomju zemē un lai iespējamie ienaidnieki šo mieru netraucētu. Kara laikā tā vajagot darīt. Un tas ir labi. Krimas tatāri paši vien vainīgi, jo esot bijuši briesmīgi nacistu atbalstītāji – vairāk nekā 20 000 lielā skaitā dienējuši pie vāciešiem. Kolektīvās vainas princips bija ļoti raksturīgs padomju jurisprudencei, un tas pēc būtības padomju režīmu pielīdzina nacionālsociālistiskajai Vācijai. Tur vainīgi bija visi ebreji, čigāni, psihiski slimie, homoseksuālisti un tā tālāk, bet Padomju Savienībā vainīgos “atlasīja” sākumā pēc šķiriskām pazīmēm – buržuji, kulaki, citi pretpadomju elementi, bet vēlāk arī pēc nacionālām: Krimas tatāri, čečeni, Pievolgas vācieši, vēl virkne nacionalitāšu – visi vainīgi un tamdēļ izsūtāmi vai savādāk sodāmi. Krimas tatāru gadījumā sodāmi tāpēc, ka patrāpījušies zem vācu okupācijas. Pēc šīs loģikas, vāciešiem Krimas tatāri būtu kaut kādā veidā jārepresē pirmajiem, jo Otrā pasaules kara laikā PSRS Sarkanajā armijā karoja ap 65 000 šīs tautas pārstāvju, no tiem trešā daļa krita kaujas laukos. Pieciem Krimas tatāriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu. To visu biedrs Aleksejevs, protams, nemin. Toties viņš min, ka Staļins, izsūtot Krimas tatārus uz saulaino Vidusāziju, bijis daudz humānāks par amerikāņiem, kuri uzmeta Japānai divas atombumbas. Domāju, ka jebkuram loģiski domājošam cilvēkam šāds salīdzinājums ir, maigi izsakoties, derdzīgs.

Man gan nav skaidrs, kādu mērķu vadīts, biedrs Aleksejevs atkal mēģina apspēlēt deportāciju tēmu – visiem taču ir skaidrs, ka, stāstot par Krimas tatāru izsūtīšanu, viņš attaisno Staļina represijas pret latviešiem (tai skaitā). Droši vien arī Aleksejevs pats saprot, ka šī tēma mūsu tautai ir ļoti jūtīga. Bet varbūt viņam dikti pietrūkst “nevainīgā mocekļa” tēla. Nu, piemēram, uzrakstīšu es ko riebīgu par latviešu ciešanām – ka tās nemaz nav bijušas ciešanas, un pie manām durvīm klauvēs latviešu nacisti, pardon, Drošības policija. Tad varēs visur izkliegties, kā Latvijā “žņaudz demokrātiju un ierobežo brīvo domu”…

Sevišķi bēdīgi, ka kas tāds parādās laikā, kad tiek svinēta Latvijas Republikas pastāvēšanas simtā gadadiena. Ne visi vēl Latvijai otru gadsimtu.

November 24, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK arhīvu vērtība ir to vēsturiskais nozīmīgums

Lai runātu par novembra sākumā pirmizrādi piedzīvojušo filmu “Lustrum”, kura vēsta par neatkarīgās Latvijas mantoto VDK arhīvu, mūsu attieksmi pret šo sarežģīto pagātnes daļu, kura 30 gadus pēc PSRS okupācijas beigām aizvien ir viena no mediju aktualitātēm, radio “Naba” radījuma “Vēstures ķīlis” vadītājs Kārlis Sils uz sarunu aicināja Gintu Grūbi un filmas scenārija autori Sanitu Jembergu.

Vai jums ir izveidojusies personiska saite ar čekas maisu atvēršanas un lustrācijas jautājumiem, jo ar šo tēmu esat bijuši ilgi saistīti jau iepriekš savā profesionālajā karjerā?

Gints Grūbe: 30 gadu laikā, kopš šis jautājums tika cilāts, atlikts, pārcilāts un atkal atlikts, protams, bija izveidojusies skepse un cinisms attiecībā pret nespēju to atrisināt. Līdz pat šī gada oktobrim man nebija pārliecības, ka politiskā līmenī tiks atrasts kaut kāds atrisinājums. 1991. gadā es strādāju avīzē, un VDK arhīva pārņemšana bija tās dienas notikumi, par kuriem vēstīja ziņu virsraksti, bet tagad pret šo faktu jāattiecas kā pret 27 gadu vecu notikumu. Savervēto cilvēku dzīvesstāsti un ar tiem saistītie notikumi ir vēl senāki – tie risinājās pirms 40–50 gadiem. Sava attieksme pret notikušo jāformulē ne tikai mums, bet arī cilvēkiem, kuri ir šajā kartotēkā, – kā viņiem raudzīties uz sevi attiecībā ar šiem notikumiem.

Sanita Jemberga: Es žurnālistikā ienācu pāris gadus vēlāk, un mana iepazīšanās ar VDK sākās tiesas zālē, kur Latvijas politikas censoņi gāja apliecināt, ka viņi nav apzināti sadarbojušies. Taču bija skaidri redzams, ka abas puses melo – čekisti neko neatceras, arī savervētie neko neatceras, un, ja neviens neatzīstas, nekāds risinājums nav iespējams.

Šīs kartotēkas vērtība ir nevis aktuālā ikdiena, bet tā ir mūsu vēsture – mūsu vecāki, vecvecāki uzauga šādā režīmā, kurs mums ir jāizprot, lai mēs neatļautu kādam trakulim to atkārtot.

Kuri, jūsuprāt, bija tie cilvēki, kas pārvērta čekas maisu tēmu par cinismu Latvijā? Kā tas kļuva no tēmas, kā saskatīt idealizāciju, attīrīšanu, pārejas posmu sabiedrībā, par galēju cinismu, visu laiku pārliktu jautājumu?

Sanita Jemberga: Nedomāju, ka tas bija cinisms, bet gan bailes un kauns par to, ko cilvēks tajā laikā ir darījis. Kā to paskaidrot? Ko par to teiks draugi? Jautāts, kāpēc ir tik grūti atzīties, viens no filmas varoņiem atbildēja: “Jo sabiedrība ir nežēlīga!” Drošības iestādes piesauc drošības apsvērumus, ka šī kartotēka būs bīstama, ja būs publiska, bet tam es neticu. Tas vairāk ir bijis mēģinājums izvairīties no problēmas un cerēt, ka tā pati atrisināsies. Daļa iesaistīto cilvēku jau ir nomiruši, un būs ļoti smagi, jo mirušie neko vairs nevar paskaidrot.

Gints Grūbe: Cilvēki, kuri lēģeros tikuši savervēti vai arī paši pieteikušies, ir mūsu valsts vēstures daļa, un viņu stāsti akadēmiski ir ļoti maz pētīti. Kamēr ir dzīvi aculiecinieki un vēsturnieki paši iesaistīti vai nākuši no šīs sistēmas, ir ļoti grūtu distancēti paskatīties uz šiem notikumiem. Bet, lai restaurētu to laiku un saprastu, kas īsti notika un kas bija izejas pozīcijas, kurās Latvijas valsts atjaunojās, ir svarīgi restaurēt tieši šo daļu, pat ja tā ir subjektīva.

Savā ziņā mēs varam būt laimīgi, ka tiem, kuri ir dzīvi un atrodas kartotēkā, lustrācijas process dos iespēju mums šo laiku restaurēt.

Ne jau tie cilvēki, kuri ir čekas maisos, ir tie, kuri lemj par to atvēršanu. Vismaz lielākā daļa no viņiem noteikti tur nav. Kāpēc politiskajā laukā ir šāda vilcināšanās? Kas to nosaka?

Sanita Jemberga: Daļa no lēmējiem tur ir gan. Pat ja nav paši lēmēji, tad ir viņu draugi, radi. Mēs visu laiku mēģinām izvairīties no vienas lietas – neviens nebaidās par 40., 50. un 60. gadiem, visi baidās par 80. gadiem. Kas notiks, ja mūsu neatkarības ikonas izrādīsies bijušie VDK aģenti? Tikai tā es izskaidroju to, ka Vaira Vīķe-Freiberga divas reizes Saeimai atdeva atkārtotai izskatīšanai likumu par neatvēršanu, jo, būdama iesaistīta inteliģences aprindās, viņa ļoti labi zināja, ka, publiskojot šos maisus, notiks kaut kāda viļņošanās.

Filma neizstāsta, kurš ir vainīgs, kurš ne. Man patīk, ka esam spējuši šo sarunu pārnest nākamajā līmenī, kurā cilvēku nerādām kā vainīgo, bet kā indivīdu, kurš bija mēģinājis izdarīt morālus lēmumus amorālā situācijā. Šie cilvēki visi nav vienādi, viņiem pašiem ir savas subjektīvās motivācijas, nav vienkārši labo un slikto, katrā cilvēkā ir abas puses.

Gints Grūbe: Dokumenti, kas ir saglabājušies, vai lielākā daļa no tiem varbūt būs vilšanās tiem, kuri gaida asinis, jo nekas vairāk par vārdu uzvārdu, segvārdu un labākajā gadījumā vienu vai diviem ziņojumi par viņiem un kāds ziņojums no viņiem pašiem nav. VDK 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā iznīcināja ļoti lielu daļu dokumentu. Tagad atliek tikai iespēja šiem cilvēkiem runāt. Visos memuāros, kas rakstīti Latvijā par padomju periodu, redzam vēlmi nevis sevi nosodīt vai analizēt, bet pasargāt no potenciālā nosodījuma, ko varētu saņemt no kāda mūsdienu lasītāja.

Ko upuriem nozīmē lustrācija? Upuris ne vienmēr ir upuris, bet, piemēram, cilvēks, uz kura profesionālo karjeru, sadzīvi, ģimenes dzīvi un dzīvi kopumā ziņošana, iespējams, atstāja negatīvu iespaidu. Kādas ir viņu gaidas no lustrācijas?

Sanita Jemberga: Piedošanu varbūt? Manuprāt, upuri ir tie, kuri patiešām ir cietuši, kuriem ir pārlauztas dzīves kā Lidijai Doroņinai-Lasmanei. Mēs jautājām viņai, ko viņa sagaida. Un viņa savā kristīgajā piedošanā nesagaida neko.

Gints Grūbe: Pārsvarā tie cilvēki, ar kuriem mēs runājām, sacīja, kad viņi tikuši savervēti, kategoriski atteicās ziņot par citiem cilvēkiem. Viņi bijuši ar mieru runāt par kaut kādām vispārīgām lietām, bet ne par cilvēkiem. Protams, bija arī tādi, kuri izpildīja netīro stukača darbu, taču sistēmai bija nepieciešams uzturēt lielu aģentu skaitu tikai tādēļ, lai varētu cilvēkus turēt īsā saitītē, lai viņi neaizbēgtu uz ārzemēm tad, kad atrodas ārvalstu ceļojumā vai nodarbotos ar zinātnisko spiegošanu. V. Vīķe-Freiberga savu aģentu bija satikusi. Prezidentes kundze ir piedevusi viņam, viņi bija vairākkārt tikušies tad, kad viņa bija prezidente. Un tas laikam viņu attiecības nemainīja.

Diezgan skaidri saprotams, kas notika ar tiem, par kuriem ziņoja Staļina laikā, pēc atkušņa un 70. gadu sākumā – sekas vairumā gadījumu varēja būt diezgan traģiskas. Bet kas notika ar cilvēkiem, par kuriem ziņoja vēlajā Brežņeva laikā un pirms pārbūves?

Sanita Jemberga: 80. gados nevienu no Latvijas vairs uz Gulagu nesūtīja, bet pietika jau ar to, ka izsauca un brīdināja. Dainis Īvāns filmā neiekļautā intervijā stāsta – tu atnāc uz kopmītnēm, un tev ir atstāta zīmīte, kurā rakstīts, ka jāpiezvana pa tādu un tādu numuru. Tu aizej, piezvani un aiz bailēm pēc diviem signāliem noliec klausuli – tu esi zvanījis, bet neviens nepacēla.

Bailes bija tā ieēdušās cilvēkos, ka nevajadzēja neko daudz – tikai pabiedēt, atturēt no pretpadomju darbības, nacionālo simbolu izmantošanas, citu musināšanas, principā – uzturēt padomju varas baiļu sistēmu.

80. gados pēc pretpadomju pantiem tiesāja tikai dažus cilvēkus.

Gints Grūbe: Publicējot nabadzīgo arhīvu, ko par atmodas laiku un 80. gadiem VDK mums atstāja, un pievienojot aculiecinieku stāstus, šo laiku ir iespējams restaurēt. Taču nav jau tā, ka ir labie upuri un sliktie ziņotāji. Ziņotāji ziņoja arī par citiem ziņotājiem, tā bija plaša sistēma, kurā iekšēji viens otru uzraudzīja. Tāpēc jau arī ir likumsakarīgi, ka par visiem, kuri bija savervēti, arī ir ziņojumi. Mēs varam arī uz viņiem paskatīties kā uz upuriem no pavisam cita viedokļa.

Vai PSRS pastāvēja iespēja izveidot karjeru bez konformisma?

Gints Grūbe: Varu tikai citēt mūsu filmas varoni L. Doroņinu-Lasmani, kura saka, ka arī tajā sistēmā bija iespējams būt godīgam cilvēkam. Domāju, ka arī VDK aģentam bija iespējas būt godīgam cilvēkam, nenododot kaut kādus Latvijas nākotnes ideālus. Iespējams, ka tā vairs nebija kolaborācija tādā nozīmē kāda tā bija 50., 60. gados; 70., 80. tas jau vairāk bija konformisms par izdevīguma meklēšanu savai dzīvei. Metodes bija diezgan tipoloģiskas – VDK ievāca informāciju par visiem – interesējošo personu vecākiem, vecvecākiem, radiem ārzemēs, tuviniekiem, kuri bijuši leģionā, un tad ar šiem faktiem šantažēja vai pārsteidza.

Kā paši bijušie čekisti attaisnoja to, ka sodīja vai mēģināja iebiedēt cilvēkus? Kā viņi uztvēra, ka tie, kuri agrāk bija disidenti, tagad ir vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, kuri dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, un ka šī barjera, vara, kas viņus sargāja, ir nojaukta?

Gints Grūbe: Ja šie cilvēki ir pārvervēti vai pārgājuši strādāt uz Latvijas drošības dienestiem, par viņiem es nezinu. Taču tie VDK štata darbinieki un viņu dzīvesbiedri, kuriem ir izdienas stāžs, aizvien saņem izdienas pensijas no Krievijas. Pēc viņu nāves šo pensiju saņem viņu dzīvesbiedri. Tas ir būtisks faktors, kas mums jāpatur prātā, klausoties viņu stāstos par to laiku. Neviens no viņiem nav gatavs rādīt savu seju un stāties kameras priekšā. Vai tās ir tikai bailes? Es nezinu.

Sanita Jemberga: Neviens no viņiem neuzskata, ka viņš būtu tieši kādu pakļāvis, lauzis vai citādi padarījis par upuri. Filmā ir tāds Andris Nadziņš, kurš saka – jūs jau prasāt tā, it kā mēs būtu kādu piespieduši, viņi pašai nāca ar mums sadarboties. Un tajā ir racionālais grauds, jo cilvēki jau saprata, ka nesadarbošanās nozīmēja upurēt karjeru, tāpēc bija ar mieru ar VDK kaut kādā mērā sadarboties. Tieši tāpat kā ziņotāji, kuri ir izveidojuši stāstu, kuram viņi paši ļoti grib ticēt, arī čekisti izveidojuši stāstu par to, kā viņi nav darījuši pāri. Filmā pāridarījumā atzinās tikai viens cilvēks – noziņojis par kādu cilvēku, kurš skatījies pornogrāfiju, tad viņu sodīja, un ziņotājs par to jūtas vainīgs.

Gints Grūbe: Visi šie čekisti un aģenti būs vienā sarakstā – tur būs tādi, kuri ir bijuši īsti nelieši, ziņojuši, nodevuši citus, un būs šie aiz ideoloģiskajiem motīviem savervētie. 80. gadu beigās nebija ne aktīvi, ne vajadzīgi trīs vai četri tūkstoši ziņotāju. Pārsvarā cilvēkus vervēja tad, kad bija skaidrs uzdevums. Kad tas bija izdarīts, viņu vai nu izslēdza no aģentūras vai arī viņš skaitījās “dusošais” aģents. Piemēram, bijušais kardināls Jānis Pujats tika savervēts tad, kad viņam bija jādodas uz Vatikānu, ko viņš skaidro ar VDK bailēm, lai viņš neaizbēg no PSRS.

Kādi cilvēki un kāpēc nonāca čekas maisos, kas šobrīd atrodas Latvijā?

Gints Grūbe: No VDK kartotēkas tika izņemti cilvēki, kuri tika ievēlēti par Augstākās Padomes deputātiem un Centrālkomitejas locekļiem.

Sanita Jemberga: Tur nebūs redzama arī visa partijas nomenklatūra, visa tā laika nosacītā politiskā elite, nebūs uzticības personas, visas cienījamās augstskolu garderobistes un sekretāres, kuras ziņoja kā mīļās.

Gints Grūbe: Nebūs arī Ārējās izlūkošanas aģentūra. Bieži vien, lai strādātu ar LNNK un uzzinātu, kas tur notiek, VDK nevis vervēja cilvēku LNKK iekšienē, bet sūtīja trimdā savervētus latviešus, kuri atbrauca no savām mītnes zemēm un prasīja – kas jums te Latvijā notiek, pastāstiet, un tādā veidā viņi ieguva informāciju VDK. Tā kā viņi bija Ārējās izlūkošanas aģentūra, tad informācija par viņiem vispār nav saglabājusies un par šo trimdas stāstu mēs diemžēl neuzzināsim, lai arī tas būtu ļoti interesants vēstures aspekts.

Trimdas stāsti balansē starp oportūnismu un šantāžu?

Gints Grūbe: Eva Eglāja-Kristsone pētījusi Kultūras sakaru komiteju un padomju un trimdas literātu sadarbību. Šī bija ļoti apjomīga VDK Ārējās izlūkošanas daļa – kultūras sakaru piesegā tika sašķelta trimda, jo tā pirms tam bija vienota idejā un ticībā tam, ka Latvijas valsts kaut kad atjaunosies. Trimdas sašķelšana VDK izpratnē ir viens no tās lielākajiem sasniegumiem. Šī tēma ir plašas izpētes vērta, jo tur ir vēl dzīvi aculiecinieki, ir miris Imants Lešinskis, bet Kultūras sakaru komitejas darbinieki ir dzīvi, sekretāres vēl aizvien strādā dažādos institūtos, bijušie darbinieki daļa ir pensijā, bet daži Lešinska atmaskotie cilvēki nesen vēl lasīja Eiropas vēsturi Rīgas Stradiņa universitātē. Viņi gan paši saka, ka nezināja, ka tā bija VDK piesega organizācija, taču es tam līdz galam neticu.

Jūs pieminējāt, ka nebūs gluži visa tā inteliģence, bet cilvēki cer, ka tur būs visi Saeimas deputāti, ministri un citi, bet – kas būs tajos čekas maisos?

Sanita Jemberga: Joprojām ir daudz ilūziju par to, kas tur būs, bet tā reāli mēs ieraudzīsim kartīti ar kaut kādiem biogrāfiskiem datiem un ierakstus žurnālā – kas, kurā gadā. Kamēr cilvēki neizstāstīs paši, tur nekā nebūs, jo mūsu tiesu prakse liecina, ka viņi vienkārši pasaka, ka sadarbība nav bijusi apzināta. Un tad ir tādi goda vīri kā Georgs Andrejevs, kurš iznāk un pasaka – man piedāvāja aiziet uz tiesu un liecināt, ka es nebiju, bet es atteicos. Un viņš godīgi izstāsta, izdzīvo un ir kā piemērs, ka pēc tā visa var būt cienījams cilvēks. Viņš ļāvis mums daudz vairāk saprast par to, kā un kāpēc ticis savervēts.

Gints Grūbe: Protams, tiesas lēmumi ir jāciena, bet ir bijuši tikai 400 šādi procesi, kuros apstiprināts, ka cilvēki ir sadarbojušies apzināti, taču par pārējiem trūkst pierādījumu un dokumentācijas un tas acīmredzot būs lielākajā daļā to gadījumu, kas nākotnē nonāks tiesās. Tā kā attiecībā uz juridisko pusi skepsi var saglabāt.

Tas ir tad, kad paši ziņotāji iniciē?

Sanita Jemberga: Jā, un dabū papīru, kas saka, ka viņš nav sadarbojies ar VDK. Jo neviens jau negaidīja, ka tos maisus tomēr publiskos un tos “papīrīšus” gribēja savam sirdsmieram. Tāpēc, lai arī ir dokuments no tiesas, kas apliecina, ka nav sadarbojies, tas ne vienmēr to arī nozīmē.

Gints Grūbe: Bet es nenosodu tos, kuri neiet tiesāties, jo uzskata, ka tas ir zem viņu goda, ne arī tos, kuri ies tiesāties, jo gribēs pierādīt, ka viņi nav apzināti sadarbojušies. Interesantākais būtu, ja mēs varētu patiešām iegūt šo cilvēku stāstus par to, kā šī sistēma funkcionēja, tādējādi saņemot labu materiālu interesantām lugām, romāniem, filmām.

Saprotu, ka viens no filmas mērķiem ir vērsts uz pašlustrāciju. Kādas ir jūsu cerības uz pašlustrāciju Latvijā?

Sanita Jemberga: Uzskatu, ka tie filmas varoņi, kuri ir izstāstījuši, ir pilnīgi brīvi. Viņi runā kā brīvi cilvēki. Tur ir ciešanas, sāpes par pašu padarīto, bet viņiem vairs nav ne baiļu, ne kauna. Tikai jautājums ir, kur cilvēki, kuri vēlēsies izstāstīt par sadarbību VDK, to varēs izdarīt?

Gints Grūbe: Kopš 1991. gada apmēram 3000 cilvēku ir gājuši pārbaudīt, vai viņu vārds ir VDK arhīvos, un trešdaļa no viņiem tam ir guvuši apstiprinājumu. Šie cilvēki jau sen ir sagatavojušies runāt par sadarbību ar VDK tādā veidā, kā viņi to grib, ja radīsies vajadzība par to izteikties publiski.

Jums ir nožēla, ka nav veikts visaptverošs zinātniskais darbs attiecībā uz šo arhīvu apkopošanu?

Sanita Jemberga: Manas ir bažas, ka viss “aizies” primitīvismā – vārds uzvārds ir, tātad tu esi čekists. Gribētos, lai viņi tiek uzlūkoti kā individuāli cilvēki, kuri darbojās bezcerīgā amorālā sistēmā, ne padarot ziņotājus par upuriem, ne arī viņu vervētājus kaut kādā mērā attaisnojot. Nosodījumu, manuprāt, var paust tikai tie, kuri ir reāli cietuši. Es neesmu cietusi no tā. Es esmu cietusi, jo esmu piedzimusi PSRS, bet es neturu šos cilvēkus par vainīgiem, ka esmu tur piedzimusi. Mums ir cilvēki ar tendenci uz autoritārismu, arī politiskajās partijās, un mums ir jānosargā tas, kas mums ir, un jāatgādina – toreiz bija šādi, tā ir daļa no mūsu vēstures, mēs tā dzīvojām. Ko tur nosodīt vai nenosodīt, kādas mums tiesības?

Gints Grūbe: Domāju, ka VDK izpētes komisijas iesāktais jāļauj turpināt tiem jaunās paaudzes vēsturniekiem, kuri studēja pēc 1991. gada, kuri nav tieši saistīti ar šo sistēmu. Mums ir izaugusi un ir spēcīga jauno vēsturnieku paaudze, to mēs redzam pēc viņu monogrāfijām, pētījumiem par 20. gadsimta 40. gadiem. Domāju, ka viņi ir spējīgi analizēt arī šo dokumentu kontekstu.

November 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deputāts Jansons cer, ka pēc čekas maisu publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks

Deputāts Jansons cer, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā apgalvoja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata.

Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā.

“Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka,” uzskaitīja Jansons.

Viņš skaidroja, ka tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK.

Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti.

“Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā,” stāstīja Jansons.

Viņš atzina, ka VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture, ir pārliecināts Jansons.

Vienlaikus Jansons uzsver, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.

Tāpat viņš piebilda, ka dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu.

Jansons uz jautājumu, vai ar VDK dokumentiem, kas neskar viņu personīgi varēs iepazīties jebkurš, atbildēja, ka aizejot uz Latvijas Nacionālo arhīvu (LNA) pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties.




Jansons paļaujas, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


https://www.facebook.com/lustracijalatvija/posts/1876392202478696?__tn__=K-R

Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā aģentūrai LETA izteicās Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata. Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Vienlaikus Jansons atzīst, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.
Likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” Saeima pieņēma 1994.gadā. Kāpēc tas netika pilnā mērā realizēts un Saeimai nesen bija jāķeras pie tā grozīšanas?

Likums tika realizēts tādā redakcijā, kādā 1994.gadā tika pieņemts, bet 2014.gadā tika pieņemti šī likuma grozījumi, ar kuriem tika noteikts, ka tiek izveidota starpdisciplināra zinātniskā komisija, kas pēta VDK dokumentus. Komisijai līdz 2018.gada 31.maijam bija jāsniedz informācija Ministru kabinetam, kuram savukārt līdz 31.oktobrim bija jāizstrādā noteikumi par VDK dokumentu pieejamības kārtību. Tā kā Saeima pati ir iestrādājusi likumā kārtību, kādā publiskojami un publicējami VDK dokumenti, pieņemt atsevišķus MK noteikumus nav nepieciešams.

Ko būtisku ar nesen pieņemtajiem grozījumiem Saeima mainīja likumā?

Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā. Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka.

Vai tie ir tā saucamie “čekas ziņotāji”?

Tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK. Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti. Šajā aspektā klasisks piemērs ir vācbaltu jurista Dītriha Andreja Lēbera lieta, kur ļoti skaidri vairākos sējumos ir redzams, kā šis cilvēks, tikko iebraucot Latvijā, tiek izsekots un nepārtraukti novērots, kādus ziņojumus par viņu sniedz VDK informatori. Sākumā tika mēģināts Lēberu iztēlot par ārzemju spiegu, bet tas neizdevās, jo vācbaltietis nenodarbojās ne ar kādu spiegošanu. Lēbers ir zinātnieks un arī Latviju viņš apmeklēja pētnieciskos nolūkos. Tad VDK mēģināja “pāraudzināt” Lēberu, uzspiest viņam padomju juristu un vēsturnieku pasaules uzskatu, lai viņš varētu sadarboties ar VDK un slavēt padomju režīmu. Arī tas neizdevās. Pēc tam VDK Lēbera lietu slēdza, jo atzina to par bezperspektīvu. Lēbera lieta parāda, kā VDK novēroja un izsekoja personas, mēģināja tās iespaidot un savervēt. Tiks publicēti arī iznīcinātāju bataljonu dokumenti. Tas bija Staļina laiks, kad notika aktīva izrēķināšanās ar nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, ar nacionālajiem partizāniem, ko realizēja drošības iestādēm pakļauti iznīcinātāju bataljoni.

Publicējamo dokumentu apjoms ir ļoti liels. Vai lasītāji spēs tajos orientēties?

Būtībā publicējamo VDK materiālu apjoms ir ierobežots konkrētās summās, ko valsts ir piešķīrusi to izpētei. Viena no publicējamo materiālu grupām ir VDK sarakste ar Latvijas Kompartijas Centrālo komiteju (LKP CK), kur ļoti skaidri atklājas šīs sadarbības sistēma. Izlasot to, cilvēki varēs pietiekami skaidri uzzināt, kā strādāja totalitārais režīms padomju okupācijas laikā Latvijā. Ir padomāts par to, lai publicēti tiktu ne tikai pliki dokumenti, bet lai tie tiktu komentēti. Šos komentārus gatavo LNA darbinieki, kuri ir pētījuši padomju okupācijas laika represīvās iestādes un to dokumentus. Pētnieku vidū ir vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, Gints Zelmenis un citi vēsturnieki, kuriem ir attiecīgā kvalifikācija un iestrādes, kas veiktas Kārļa Kangera vadītajā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā. Nacionālā arhīva interneta vietnē VDK dokumenti tiks publicēti kopā ar paskaidrojumiem.

Vai publikācijā VDK ziņotāju vārdi tiks atklāti pilnībā, vai arī tiks publiskoti tikai viņu pseidonīmi?

Likums nosaka, ka VDK darbinieku, informatoru un ar tās darbību saistīto amatpersonu dati, to skaitā tie, kas norāda uz etnisko izcelsmi, piederību politiskajai organizācijai, arodbiedrībai un reliģisko pārliecību, ir publicējami pilnībā. LNA bez ierobežojuma būs pieejami dokumenti, kas nesatur informāciju par cietušajiem un trešajām personām, kuras nav darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas. Publicējot dokumentus, kuros minēti darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas, arhīvam zinātniskajos komentāros un skaidrojumos būs jāsniedz tā rīcībā esošā papildu informācija par personas notiesāšanu vai attaisnojošu spriedumu, vai apsūdzību lietās par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret valsti.

Vai tiem, kas vēlēsies iepazīties ar VDK dokumentiem, kas neskar viņus personīgi, būs jāreģistrējas, jāpamato sava interese?

Aizejot uz LNA pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties. Tas attieksies arī, piemēram, uz VDK darbinieku telefona grāmatu. Dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu. Otrs variants – jau no šā gada decembra būs pieejama VDK informatoru kartotēka internetā. Iepazīties ar to varēs arī no sava datora, autorizējoties Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. Ar pārējiem VDK dokumentiem, piemēram, operatīvās izstrādes lietām, kurās arī ir sensitīvi dati par personas ģimenes stāvokli, adopciju, veselības stāvokli, pētnieki, norādot motivāciju, varēs iepazīties bez problēmām. Tas ir solis uz priekšu, salīdzinot ar iepriekšējo likumdošanu. Agrāk tika prasīts zinātniskais doktora grāds vai zinātniskās institūcijas pilnvarojums, lai pētnieks varētu iepazīties ar VDK dokumentiem. Šobrīd likums paredz, ka žurnālists, literāts, pētnieks, vienalga – jurists vai vēsturnieks, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, varēs iepazīties un strādāt ar VDK dokumentiem, kuriem agrāk netika klāt, jo tie glabājās SAB telpās. Tas ir liels solis uz priekšu VDK materiālu pētniecībā, un es ceru, ka pētnieki arī informēs sabiedrību par saviem pētījumu rezultātiem, un sabiedrība uzzinās daudzas lietas par padomju totalitāro režīmu.

Informatoru statistiskajā kartotēkā parādīsies vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kopumā kartotēkā ir apmēram 4800 personas. Katrs interesents, ja vēlēsies, varēs pats iepazīties ar šo sarakstu. Pētnieki jau decembrī varēs sākt detalizēti pētīt VDK ziņotāju un aģentu kartotēku un konfrontēt to ar šo personu pašu stāstīto. Vairāku “čekas maisos” esošo cilvēku stāsti jau ir publiskoti, piemēram, Georga Andrejeva, Inta Cālīša, Valda Atāla, Dzintras Gekas u.c. Likums nosaka, ka atrašanās “čekas maisos” pati par sevi nerada tiesiskas sekas. 1994.gadā noteiktā tiesiskā kārtība, kas paredz, ka sadarbības faktu ar VDK konstatē tikai tiesa, joprojām paliek spēkā. Tas, ka personas vārds atrodas “čekas maisos”, pats par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, to var pierādīt tikai tiesa. Tiks sniegta arī informācija par tām personām, kuras tiesas procesos ir pierādījušas, ka nav sadarbojušās ar VDK, kā arī par tiem padsmit tiesas procesu, kuros viņu sadarbība ar VDK ir pierādīta. Tiks publiskotas apsūdzības konkrētiem aģentiem par darbību Staļina laika periodā, kas celtas par noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, bet šīs personas ir mirušas un nav līdz savai tiesai nodzīvojušas. Būs arī informācija par tiem VDK darbiniekiem, kā Alfons Noviks un citi čekisti, kuri ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci, galvenokārt tās ir deportācijas gan 1941. gan 1949.gadā. VDK darbinieku sarakstā parādīsies informācija, ka šie cilvēki ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci.

VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris ir paudis viedokli, ka likuma 14.pantā noteiktā kārtība padara faktiski neiespējamu sadarbības ar VDK konstatēšanu tiesā, un tas būtu jāsvītro no likuma.

Tas ir diskutējams jautājums. Iespējams, līdz tam kaut kad nākotnē arī nonāksim. Tajā darba posmā, kas šogad bija Saeimā, juridiskas diskusijas par šo jautājumu nebija. Likumā joprojām ir noteikts, ka sadarbības faktu ar VDK var konstatēt tikai tiesa. Iespējams, ka tādi tiesas procesi būs arī sakarā ar VDK dokumentu publicēšanu, bet nedomāju, ka tie būs masveidīgi. Ja mēs parlamentā būtu iestiguši juridiskās diskusijās par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu tiesā, šī likuma grozījumi, 12.Saeimas laikā, visticamāk, netiktu pieņemti. Iespējams, Saeima nākotnē pie šīs problēmas atgriezīsies.

Kāpēc tik ilgi neizdevās pieņemt likuma grozījumus par “čekas maisu” atvēršanu? Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šo likumprojektu divas reizes atmeta Saeimai atpakaļ, Valdis Zatlers teica, ka ir par vēlu pieņemt šādu lēmumu.

Es nevaru izskaidrot, kāpēc Latvijā ar VDK dokumentiem nerīkojās tā kā, piemēram, Lietuvā un Igaunijā. Arī Latvijā varēja rīkoties līdzīgi – noteikt, ka persona, kura savulaik ir sadarbojusies ar VDK, pati var informēt par to, kādos apstākļos “čeka” viņu savervēja, kādus ziņojumus viņš sniedza. Tad valsts viņu aizsargā apdraudējuma gadījumā un viņa vārdu nepublicē. To VDK ziņotāju vārdus, kuri neizgāja lustrāciju, Lietuvā un Igaunijā publicēja. 2017.gada nogalē es runāju ar SAB priekšnieku Jāni Maizīti, vai arī Latvijā būtu iespējama lustrācija. Maizītis apgalvoja, ka “tas viss jau ir nokavēts”. Politiķiem nekas cits neatlika kā gatavot likuma grozījumus, paredzot VDK dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam un to publicēšanu internetā.

Jāatzīst, ka bija pietiekoši liela drošības dienestu ietekme gan Vīķes-Freibergas, gan Zatlera laikā, kuri bija satraukti par iespēju, ka vienlaikus varētu tikt atklāti arī drošības dienestu informatori, kuri sadarbību bija sākuši jau padomju gados un sadarbojušies arī ar Latvijas Republikas drošības iestādēm, tas varētu likt apšaubīt uzticību valsts drošības iestādēm un būšot grūti nodrošināt informatoru tīklu šodienas Latvijas drošības iestādēm. Šie argumenti, manuprāt, neiztur kritiku, jo nevar salīdzināt demokrātiskas un totalitāras valsts drošības iestādes. Zinot, cik trauslas ir attiecības starp drošības dienestu informatoriem un darbiniekiem, gribu uzsvērt, ka katrs gadījums jāvērtē individuāli. Ne jau bijušo VDK informatoru vārdu publicēšana izsauks neuzticību Latvijas Republikas drošības iestādēm. Tie, kuri gribēs sadarboties, sadarbosies, tie, kas negribēs, nesadarbosies ne par kādu cenu.

Cik, pēc jūsu domām, ticama ir neoficiālā informācija par tiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri padomju gados esot bijuši VDK aģenti?

Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā. VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture. Protams, publiskojamajā VDK informatoru sarakstā būs vairāki pazīstami LTF dalībnieku vārdi, bet viņu nebija tik daudz, lai viņi varētu ietekmēt vairāk nekā simts tūkstošus lielo LTF, kurā saplūda daudz un dažādi sabiedrības strāvojumi. Protams, informators varēja sniegt ziņas, varēja ietekmēt kādu nelielu cilvēku loku, bet nevis ietekmēt simtus tūkstošu kustību, kas noveda pie Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas un bija kļuvusi par nekontrolējamu spēku, kuru nevarēja iegrožot ne LKP, ne VDK. Sabiedrības spriedze “čekas maisu” sakarā bija gan pirms lēmuma tos publicēt, gan pēc lēmuma publiskot VDK ziņotāju vārdus. Austrumeiropas pieredze rāda, ka nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši. Lietuvā parunāja par aktiera Donata Baņoņa sadarbību ar VDK, Polijā – par Lehu Valensu, par kura saistību ar komunistisko drošības dienestu bija dažādas versijas, un tas arī viss. Galvenais ir tikt pagātnei pāri un izrunāt visu. Jāpanāk apziņa, ka tādā veidā nekas nevar atkārtoties, un ir jāiet tālāk.

Publicēta: 14.11.2018 01:59
Emīlija Kozule, LETA

November 15, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Diskusija “Noklusēt, aizmirst vai atzīt”

Screenshot_3


“Čekas maisi”, politiķi, garīdznieki un pazīstami Atmodas aktīvisti, kuru vārdi iespējams ir šajos dokumentos, tiesas process par vārda “kolaboracionists” attiecināšanu uz kādu cilvēku – šie un līdzīgi fakti un notikumi pēdējos gados ir nonākuši mediju uzmanības lokā. Tā ir neērta tēma, jo spiež mūs atzīt, ka pagātnē mēs, latvieši, krievi un citi, esam bijuši ne tikai apspiestie un vajātie, esam pretojušies svešai varai, bet arī slavinājuši to un pat nodevuši savus līdzcilvēkus. Vienlaikus daudziem cilvēkiem kompromisi ar sevi nozīmēja iespēju ceļot, strādāt iemīļotā profesijā, pat glābt sevi un tuvākos.

Bet ko nozīmē sadarboties ar totalitāro režīmu? Kur ir robeža starp ētiski pieļaujamo un nepieļaujamo? Kā pavilkt svītru baumām un apsūdzībām? Kāda varētu būt reliģijas loma samierināšanās procesā? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem meklēsim atbildes 22. novembrī 18.00 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2a) kopā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli Solveigu Krūmiņu-Koņkovu, sabiedrisko attiecību speciālistu Jurģi Liepnieku, vēsturnieku Gati Liepiņu un trimdas publicistu Ojāru J. Rozīti. Diskusiju moderēs Sv. Pestītāja anglikāņu draudzes administrātors Ņikita Andrejevs.

Telefons informācijai: +37124429814

November 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: