gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Nollendorfs: Mums pietrūkst pašpārliecības, ka mēs esam šīs zemes saimnieki

nra.lv nra.lv   Viss raksts: http://nra.lv/latvija/225253-nollendorfs-mums-pietrukst-pasparliecibas-ka-mes-esam-sis-zemes-saimnieki.htm

Nollendorfs: Mums pietrūkst pašpārliecības, ka mēs esam šīs zemes saimnieki

«Tātad tiekamies Okupācijas muzejā,» atvadoties bilstu. «Tiekamies Okupācijas muzeja pagaidu telpās,» pielabo sirmais kungs. Pacietības atrasties «nemājās», Raiņa bulvārī, pagaidām ir pieticis pieciem gadiem, un Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs, ilggadējs muzeja ārlietu pārzinātājs, vēsturnieks, literāts un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs stingri cer, ka nākamā gada beigās muzejs ienāks jaunajās mājās – Nākotnes namā, kas beidzot būs tapis pēc Gunāra Birkerta skicēm, tagadējā, īstā Okupācijas muzeja ēkai Strēlnieku laukumā savienojoties ar jauno piebūvi. No tumšās pagātnes mēs ienāksim nākotnes gaismā – tāda ir jauntopošā muzeja iecere. Šodien – intervija ar Valteru Nollendorfu, kas no Latvijas kopā ar ģimeni aizbrauca Otrā pasaules kara laikā, savukārt atgriezās dzimtenē pagājušā gadsimta 90. gados.

– 2014. gadā Rīgas Būvvaldē tika iesniegts Okupācijas muzeja rekonstrukcijas projekts. Nu jau tuvojas 2017. gada nogale, taču nekas nav pavirzījies uz priekšu. Kas notiek?

– Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Saeimas pieņemtajiem Okupācijas muzeja likuma grozījumiem, kas paredz ēku pabeigt līdz nākamā gada septembra beigām, tātad pirms valsts simtgades. Tā vismaz bija paredzēts… Taču VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas šo ēku būvē, paziņoja, ka tas tā nenotiks. Tas lika visiem sarosīties un jautāt: kas notiek? Esam sākuši vairāk izprast šo procesu, un jaunā VNĪ vadība ir apņēmības pilna to novest līdz galam. Būvniecība varētu sākties nākamgad pavasarī.

– Kāpēc, jūsuprāt, viss ir tā ieildzis?

– Domāju – daļēji VNĪ iekšējo procesu dēļ. Mēs esam strādājuši ar vismaz četriem VNĪ vadītājiem, un pēdējā gada laikā mainījās vismaz trīs mūsu projekta kuratori. Tas neliecina par labu darba organizāciju. Otrkārt, divu gadu laikā, kopš projekts tika iesniegts Rīgas Būvvaldē, ir mainījušies normatīvi, bet tas nozīmē, ka visam jānotiek saskaņā ar jauno Būvniecības likumu: visu izskatīja ļoti rūpīgi, līdz ar to tika atrastas dažādas problēmas. Un tas liecina, ka nav bijusi pietiekama kontrole šā projekta attīstības gaitā. Mēs paši esam vairāk strādājuši ekspozīcijas un muzeja zāļu iekārtošanas jomā, un viss ir sagatavots, lai mūsu jaunā ekspozīcija veiksmīgi iekļautos topošajā muzeja ēkā.

– Vai kavējumam nav kādu politisku iemeslu?

– Medijos tas regulāri ieskanas… Ja tie ir politiski iemesli, tad nākas jautāt: kādi tie ir un kas tiem pamatā? Es uz šo lietu skatos daudz plašāk. Tas, ka šis projekts kavējas kopš 2013. gada, neļauj mums pilnvērtīgi strādāt un attīstīt mūsu darbību. Jauno ekspozīciju mēs sākām veidot 2006. gadā, savukārt 2011. gadā mēs atsākām šo procesu no jauna. Tagad to darām vēlreiz, jo ir nākušas klāt daudzas jaunas tehnoloģijas. Jauno ekspozīciju turpinām attīstīt, bet to neviens vēl nav redzējis. Esmu pārliecināts, ka jaunā ekspozīcija būs daudz labāka par veco un ka tā būs daudz pieejamāka un emocionālāka nekā iepriekšējā. Kad ienāksim jaunajā ēkā, espozīcijai vajadzēs «iegulties» telpās precīzi līdz milimetram.

– 2015. gadā sabiedrību uzrunāja arhitektu vēstule ar aicinājumu necelt Nākotnes namu. Toreiz arhitekte Zaiga Gaile uzrakstīja vēstuli Par Okupācijas muzeja ēkas un Strēlnieku laukuma ansambļa aizsardzību un saglabāšanu, kas tika nosūtīta Kultūras ministrijai, Rīgas domei, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Vēstuli parakstījuši 20 arhitekti, paziņojot, ka nodoms īstenot Nākotnes namu ir jāpārskata, jo, viņuprāt, 1970. gadā celtā bijušā Sarkano strēlnieku muzeja ēka atstājama kā modernisma arhitektūras piemineklis, bet Okupācijas muzeja pārbūvei domātie līdzekļi jānovirza Stūra mājai.

– Šī vēstule bija kā zibens no zilām debesīm. Tieši tajā brīdī, kad šķita, ka projekts ir gatavs iesniegšanai, tas viss sākās, un debates izvērsās ļoti asas un nepatīkamas. Faktiski šī protesta vēstule bija ļoti novēlota, viens otrs no arhitektiem jau agrāk bija negatīvi izteicies par projektu, taču tas jau bija apstiprināts. Otrs aspekts bija Stūra māja. Tā jau bija atvērta 2014. gadā, un tad daudzos cilvēkos radās doma, ka Okupācijas muzeju var ievietot Stūra mājā. Tas nozīmētu, ka mums jānoraksta visas ekspozīciju koncepcijas un sagataves: Stūra mājas telpas absolūti nav piemērotas Okupācijas muzeja ekspozīcijām. Stūra māju mums gan neviens nebija piedāvājis, un tā ir autentisks čekas objekts, kurā nekad nebija izvietojies vācu gestapo. Stūra mājas čekas pagrabi tagad ir atvērti, interese no apmeklētāju puses ir liela. VNĪ renovēs iekštelpas, tagad ir renovēta fasāde un jumts. Kad tas notiks, mēs sadarbībā ar Kultūras ministriju izveidosim tur pastāvīgu izstādi.

– Sakiet, kāda tagad ir valdības un Kultūras ministrijas attieksme pret muzeja rekonstrukciju?

– Pozitīva. Ir izveidota darba grupa, kuru pirmoreiz sasaucām muzeja telpās. Tajā bija iesaistīta Kultūras ministrija, Finanšu ministrija, VNĪ, arhitekti, Saeimas pārstāvji. Šo darba grupu turpmāk vadīs tieši Kultūras ministrija. Domāju, ka šī grupa strādās līdz brīdim, kad realizēsies muzeja rekonstrukcijas projekts. Ar VNĪ ir nokārtots arī tas, ka mūsu pārstāvis regulāri piedalās VNĪ plānošanas sanāksmēs. Mēs šim procesam varam dot savus akcentus, ja gadījumā kaut kas nesaskan ar to, kas mums vajadzīgs.

– Portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti par «uzvaras pieminekļa» nojaukšanu. Protams, to vajadzēja izdarīt deviņdesmito gadu pašā sākumā. Viens otrs gan izsakās, ka visu varētu paveikt diplomātiskāk, piemēram, uz šī neglītā un draudīgā veidojuma uzrakstīt – Okupācijas piemineklis, bet zem tā izveidot Okupācijas muzeju.

– Nu tad mēs gaidīsim vēl divdesmit gadu, kamēr kaut kas mainīsies… Manuprāt, ir nepieciešams vēsturiskais skaidrojums, un šobrīd pat vientiesim ir skaidrs, ka tas ir pretbrīvības piemineklis. Atcerēsimies arī, ka laukums, kurā šis «piemineklis» uzbūvēts, tiešām bija Uzvaras laukums – nosaukts par godu uzvarai pār Bermontu. Vēsturiskās peripetijas ir savādas, ieskaitot 1946. gadā tur pakārtos vācu ģenerāļus. Šo «pieminekli» atklāja 1985. gada rudenī, savukārt Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada rudenī. Pazīstot padomju politisko funkcionāru vēlmi izmantot simboliskas lietas, nebūtu brīnums, ka datums nav izvēlēts nejauši. Turklāt par tautas ziedotiem līdzekļiem…

– Kā tad. Mums, žurnālistiem, astoņdesmito gadu sākumā bez prasīšanas atvilka no algas pa desmit rubļiem. Tāda tā «ziedošana»… Nu, labi, bet ko tad iesākt ar to «pieminekli»?

– Paldies Dievam, man tas nav jāizlemj. Tas, ko es varu ieteikt: atsvešināt šo «pieminekli», ieliekot to tādā kontekstā, ka tas nav īstais piemineklis īstajā vietā. Par laimi – netālu atrodas Nacionālā bibliotēka, kas pievērš uzmanību. Respektīvi, mēs spējam piepildīt rietumu – austrumu asi ar ievērojamiem objektiem, ieskaitot Okupācijas muzeju un Stūra māju, Vecrīgu ar Rātsnamu un Melngalvju namu, pilsētas centru ar krievu karavadoni Barklaju de Tolli un pareizticīgo katedrāli.

– Jūs esat vadījis daudz ekskursiju pa Okupācijas muzeju. Kas ir bijis pārsteidzošākais, ko esat vērojis cilvēkos, kuri varbūt nezina mūsu vēsturi?

– Man ir sajūta, ka lielākā daļa cilvēku – arī augstos amatos esošie – vispirmām kārtām ir cilvēki. Varbūt tās ir pieklājības vizītes, tomēr viņiem vienmēr kaut kas pieķeras… ne tik daudz zināšanu, cik emociju veidā. Anglijas karalienei Elizabetei II pie mums bija paredzēts uzkavēties 25 minūtes. Pēc tam, kad vizīte muzejā beidzās, Elizabete II kopā ar toreizējo Valsts prezidenti Vairu VīķiFreibergu izgāja laukā. Viņa vēlāk izstāstīja manai sievai, ka Anglijas karalienei asara noritējusi pār vaigu. 2007. gadā mūsu muzejā viesojās Japānas imperators. Muzeja krājumos bija piemiņas lietas, kuras mūsu leģionāri gulagā bija iemainījuši no japāņu ieslodzītajiem, un viena tāda piemiņas lieta bija kāda japāņu kareivja futrālis ar brillēm. Imperators to ieraudzīja un… pielipa tam ar skatienu. Vēlāk, uz jauno gadu, līdz mums atnāca ziņa: imperators sarakstījis septiņus dzejoļus par aizgājušo gadu, un viens no dzejoļiem saucas Okupācijas muzejs. Viņš rakstīja, ka «arī mūsu karavīri cieta – salā un badā»… Muzeju savulaik apmeklēja arī Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņai tika atvēlētas desmit minūtes. Es saku: nu kādas desmit minūtes?! Labi, atbild viņas pavadoņi, divpadsmit… Tomēr Merkeles kundze muzejā palika 20 minūšu. Viņa ļoti labi saprata, ko nozīmē komunisma vara un kā tā izrīkojās ar cilvēkiem. Un tomēr pats svarīgākais mūsu uzdevums ir parādīt ne vien komunisma briesmas, bet to, ka mūsu Latvija ir turpinājuma un izaugsmes valsts – nevis nezin no kurienes radusies, neizdevusies valsts. Tāpēc mēs rādām arī nacionālos partizānus, kuri cīnījās par Latviju – par esošas, nevis iznīcinātas valsts brīvību. Pēc Pirmā pasaules kara mēs ieguvām neatkarību, un tas bija pacēlums, pēc Otrā pasaules kara mūs mēgināja iemīt dubļos – ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ir jābūt lielam gribasspēkam – pārvarēt sajūtu, ka mēs esam tik apspiesti, ka vairs nespējam pretoties. Un galvenais jautājums ir par jauno paaudzi.

– Vai jaunā paaudze, jūsuprāt, izprot pagātni? Mēs taču balstāmies vēsturē, lai varētu iet tālāk.

– Tāpēc mēs uzsveram pretošanās nozīmi. Kaut vai tikai ar dūri kabatā! Citādi es neprotu skaidrot Trešās atmodas fenomenu. Ja mūsu valsts ideja nebūtu palikusi dzīva, par ko tad mēs cīnītos? Tikai viena nelaime: iespējams, mūsu atmiņas par brīvvalsti bija pārāk spēcīgas, un mēs cerējām, ka 1991. gadā mēs no sevis spēsim izsvītrot 50 okupācijas gadu. Taču to mēs nespējām izdarīt, tāpēc šodien mums nereti pietrūkst tālredzības, un Rietumu pieredzi mums tolaik nebija iespējams iegūt. Savukārt tie, kas nāca no Rietumiem, deva padomus, īsti neizprotot, kāda šeit ir situācija. Runājot par šodienas jauniešiem… Es nezinu, vai viņi saprot vēstures nozīmi. Bet mēs mēģinām viņiem par to stāstīt. Protams, ir grūti izstāstīt sajūtas… Atceros, kā 1990. gada 4. maijā stāvēju zem liepām pie Saeimas nama un skaitīju balsis, kas tika atdotas par Neatkarības deklarāciju. Man bija asaras acīs, kad sapratu – balsu pietiek! Un tajā pašā laikā mēs domājām: ko tālāk? Liels darbs bija izdarīts, vēl lielāks stāvēja priekšā. Mēs ar savu lielo darbu vēl neesam tikuši galā: neesam pilnībā atbrīvojušies no vecās padomju nomenklatūras mentalitātes… Mūsu vēsture ir ļoti samocīta, un mums ar to jātiek skaidrībā. Jautājums ir tikai: kā to izdarīt? Šis process rit lēni. Dzīvoju jau divdesmit otro gadu Latvijā un saprotu, ka mums ļoti svarīgi ir nezaudēt dūšu un tik intensīvi nenodarboties ar ikdienas politiskajām kaislībām, bet vērtēt vēsturi. Es varu apgalvot, ka lietas iet uz priekšu, protams, lēnām. Tāpat kā muzejs attīstās lēnām – ar kavējumiem, ar nespēju vienoties, ar opozīciju. Ja lietas neietu, tad Latvija tiešām būtu neizdevusies valsts. Mums ir tās pašas blusas, kas arī citām tautām, mēs neesam citādi! Bet mums ir viena problēma: neesam iemācījušies diskutēt. Mēs vēl aizvien debatējam. Debatēs ir tā: mans uzskats, tavs uzskats – kurš uzvarēs, izmantojot spēcīgākus argumentus? Taču, lai risinātu problēmas, kuru mums ir ļoti daudz, ir jāmēģina likt kopā arī to cilvēku idejas, ar kuriem tu nevari citādi rast kompromisu. Ar cerībām skatos uz veselības reformu: šķiet, ejam pareizā virzienā. Ja nebūs viss padarīts līdz galam, nekas – pielāpīsim.

– Jūs runājat par valsti, jūs par to iestājaties, jūs uztraucaties par to. Bet ir tik daudz cilvēku, kas lamā savu valsti.

– Vai tikai tā lamāšana nav palikusi kopš padomju laikiem, kad cilvēki lamāja to, kā nebija? Jā, mēs esam atguvuši savu valsti, bet mēs, iespējams, neesam katrs individuāli to cēluši ar tādām spējām un iedvesmu, kā mēs to varētu darīt. Patiesību sakot, nav jau jāceļ valsts – tev ir jāceļ sava dzīve. Un līdz ar to celsies arī valsts. Man stāsta, ka laukos tagad nevarot dabūt darbaspēku – kaut arī cilvēki tur dzīvo. Kāpēc tā? Padomāsim: pagājušā gadsimta 20. gados, pēc zemes reformas, teju katrs latvietis vēlējās iegūt «savu kaktiņu, savu stūrīti zemes», un bija jaunsaimnieki, kas ļoti grūtos, pat neiespējamos apstākļos līda līdumus, iekopa zemi. Bet kā ceļarullis pēc tam nāca padomju ideoloģija, kurā privātīpašums un darbs tā labā tika apsaukāts par kapitālisma briesmīgāko paveidu. Darba tikums aizgāja vējā, un tas notika padomju okupācijas gados. Padomju vara iznīcināja nelielās lauku struktūras, šīs naturālās saimniecības, kurās savulaik auga latviešu tautas pamatu pamats – latvieši kā zemkopju tauta.

– Vai mēs vēl varam atgriezties pie zemes?

Nē, nevaram. Tagad dominē lielsaimniecības. Citādā veidā lauksaimniecībai nav iespēju eksistēt. Taču liela traģēdija mūsu atjaunotajā neatkarībā ir tā, ka neesam ielikuši pietiekami daudz līdzekļu savas tautas intelekta resursu attīstībā. Mūsu lielākā bagātība ir mūsu tautiešu gudrās galvas. Un ne tikai kulturāli, mākslinieciski apdāvinātās. Mums ir liels intelektuālais potenciāls, ko mēs pienācīgi neattīstām. Vienmēr esam deklarējuši – izglītība, izglītība! Bet tai ir jāpiešķir līdzekļi.

– To atgriešanos pie zemes vairāk domāju pārnestā nozīmē: atgriešanās pie saknēm, pie latviskuma.

– Mēs šajā zemē esam bijuši no aizlaikiem. Latvija ir mūsu vieta, mūsu zeme. Mēs esam bijuši zemkopji, bet tagad mums ir citas iespējas šo zemi kopt un pie tās turēties. Taču mums pietrūkst pašpārliecības par to, ka mēs esam šīs zemes saimnieki. Ja kāds vēlas še dzīvot kopā ar mums – jā, lūdzu, bet mums ir zināmi noteikumi, mums ir savs sadzīves veids, mēs esam latvieši un savā zemē runāsim un dzīvosim latviski. Mums jāatgūst šī pašpārliecība un jādzīvo ar lepnumu tālāk.

October 12, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Lielāks atbalsts Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem

Valsts budžetā iestrādāts lielāks atbalsts Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem

Jānis Rožkalns, Agris Šēfers, Bruno Javoišs (2010.g.) / Publicitātes foto
Pēc Nacionālās Apvienības priekšlikuma 2017.gada 8.septembra Ministru kabineta ārkārtas sēdē kā viens no prioritārajiem pasākumiem valsts budžetam 2018.gadam un ietvaram 2018.–2020. gadam ir apstiprināts papildu finansējums Aizsardzības ministrijai 700 000 EUR apmērā, lai nodrošinātu Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku pabalsta pieaugumu.

Padomju okupācijas laikā Latvijas brīvības cīnītāji tika apcietināti, tiesāti, spīdzināti, likti cietumā, izsūtīti uz nometnēm Sibīrijā vai izsūtīti no valsts. Tas notika ne tikai Staļina laikā, bet regulāri, visos padomju varas okupācijas gados, līdz pat 1989.gadam. Bija aizliegts izkārt sarkanbalto karogu, pieminēt brīvo Latviju, sapulcēties mājas draudzēs (tātad bez čekas kontroles) un lūgt Dievu, aizliegts runās kritizēt nekārtības un iekārtu, paust savas domas.

Varas ienaidnieka zīmogu uzlika ne tikai drošības komitejas apcietinātajiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem. Tiem bija ierobežotas iespējas iegūt izglītību, veidot profesionālo karjeru, strādāt labi apmaksātu darbu. Lai gan pretošanās kustības dalībnieki formāli pēc likuma skaitās tikai brīvības cietumnieki, tomēr zinām, ka arī viņu tuvinieku loku komunistiskā sistēma izslēdza no sabiedrības un liedza izdzīvošanas pamattiesības. Dažus nepaklausīgos ieslodzīja trako namā, un tagad pat grūti pierādīt, ka patiesībā tas bija apcietinājums. Šie cilvēki ar savām dzīvēm rādīja, ka tautas gars nav salauzts. Viņu patiesības mīlestības un drošsirdības dēļ mums atkal ir brīva valsts.

Absurdā veidā komunistu sistēmas represijas izrādījušās paliekošas un ietekmējušas brīvības cīnītāju vecuma pensijas, ko viņi saņem no Latvijas valsts. Nav zināms, cik liela būtu Gunāra Astras pensija, ja viņš būtu dzīvs, bet viņa cīņubiedrs, Trīszvaigžņu ordeņa Lielvirsnieks, Jānis Rožkalns (dzimis 13.08.1949.), viens no Latvijas Neatkarības Kustības dibinātājiem un vadītājiem, grupas „Helsinki-86″ dalībnieks, pašlaik saņem pensiju 90,35 EUR un Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka pabalstu 100 EUR mēnesī. Par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā “sevišķi bīstams valsts noziedznieks” viņš no 1983. līdz 1987. gadam pavadījis Permas speciālā režīma tā saucamajā „darba labošanas nometnē”, pēc atgriešanās Latvijā viņš drīzumā tika izsūtīts ārpus PSRS. Latvijā kopā ar ģimeni viņš atgriezās tikai 2003. gadā, jau pirmspensijas vecumā.

Arī daudzi citi brīvības cīnītāji dzīvo galējā nabadzībā, tādēļ 2016. gada aprīlī tapa pilsoņu grupas iesniegums, lai panāktu lielāku valsts atbalstu. Parakstītāju vidū ir rakstnieki Nora Ikstena, Liāna Langa, Otto Ozols, uzņēmējs Vilis Vītols, zinātnieks Ivars Kalviņš, arhibīskapi Jānis Vanags un Pēteris Sproģis un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Grupas pārstāvji tika uzaicināti uz NA valdes sēdi, Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, VIENOTĪBAS un ZZS Saeimas frakcijas sēdēm.

No budžeta veidošanas viedokļa kā vienkāršākais risinājums tika ieteikts palielināt Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka pabalstu, ko administrē Aizsardzības ministrija, jo speciālās pensijas piešķiršanu lielākā daļa mērķgrupas varētu nesagaidīt. Priekšlikums guva vairāk vai mazāk formālu atbalstu visās frakcijās un koalīcijas partijās un ir paredzams Saeimas vairākuma atbalsts budžeta pozīcijas palielināšanai.

Ja budžets tiks apstiprināts, tad jau ar 2017.gada janvāri Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki saņems ap 300 EUR lielu pabalstu, kas nodrošinās cilvēcīgus dzīves apstākļus cilvēkiem, kuri mūsu valsts atjaunošanai ziedojuši savus mūža gadus, veselību un bija gatavi atdot arī savas dzīvības.

Iniciatīvas grupas pārstāvji izsaka pateicību visām Saeimas koalīcijas frakcijām, deputātiem un cilvēkiem, kas atbalstīja šo priekšlikumu un nobalsos par to, pieņemot nākamā gada budžetu.

Jebkurai tautai, arī latviešiem ir mazas izdzīvošanas izredzes, ja tā neatceras savus varoņus un tiem nepateicas. Šis MK lēmums ir viens no svarīgākajiem Latvijas simtgades sagaidīšanas pasākumiem.

Uzziņai: Likums „Par Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” tika pieņemts 1996.gada 10.maijā un kopš tā laika Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki saņem pabalstu no Aizsardzības ministrijas. Līdz februārim pabalsts bija 71.14 EUR jeb 50 latu mēnesī, kopš 2016.gada februāra tika nedaudz palielināts un ir 100 EUR mēnesī. Tomēr 1996.gadā piešķirtais pabalsts bija lielāks par minimālo algu (1996.gadā minimālā alga bija 38 LVL), tādēļ iniciatīvas grupa sniedza priekšlikumu pabalstu piesaistīt minimālajai algai. Iniciatīvas mērķgrupa ir aptuveni 360 Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Nav paredzams, ka viņu skaits pieaugtu, drīzāk tas ļoti strauji sarūk.

October 4, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

J. Vasiļevskis: Ceru, ka mežabrāļu nopelnus novērtēs

Pētnieks Jānis Vasiļevskis: Ceru, ka mežabrāļu nopelnus novērtēs

… Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai…

2002. gadā Lidijai piezvanīja no Igaunijas vēstniecības: lūdza, lai viņa atbrauc. Kad Lidija Roze tur ieradās, viņai Igaunijas prezidenta vārdā svinīgos apstākļos tika pasniegts Igaunijas augstākais apbalvojums – Ērgļa Krusta (Kotkarist) Zelta krusts. Motivācija: par igauņu mežabrāļa glābšanu.
Tādu un līdzīgu stāstu ir simtiem. Dramatisku un traģisku stāstu, arī brīnumainas izglābšanās stāstu. Bet visiem ir viens pamatmotīvs: dzimtenes brīvība, par kuru jācīnās. Jānis Vasiļevskis jau kopš astoņdesmitajiem gadiem apzina mežabrāļu – nacionālo partizānu – gaitas, joprojām cerot, ka valsts beidzot atzīs šo cilvēku varonību un ziedošanos Latvijai un apbalvos viņus ar augstākajiem ordeņiem. Bet, iespējams, pietiktu arī ar pļavas ziedu pušķi…

– Pirms daudziem gadiem jūs uzsākāt latviešu nacionālo partizānu gaitu pētīšanu. Kas raisīja jūsu interesi?
– Astoņdesmitajos gados es strādāju Talsu muzejā, biju Talsu rajona vēstures un kultūras pieminekļu inspektors. 1988. gadā daudzviet Latvijā sākās politiski represēto apzināšana. Talsu muzejā sapulcinājām ieinteresētos cilvēkus no visiem pagastiem – tolaik vēl ciemu padomēm -, izveidojās aktīvu cilvēku loks, kas mums palīdzēja. No Laidzes pagasta nāca kāds vīrs, kuru pirms tam nepazinu. Izrādījās, ka viņš bija viens no īstajiem mežabrāļiem, no Pētera Čevera grupas vīriem. Šī grupa līdz 1950. gada nogalei darbojās Vandzenes mežos. Viņš man uzticējās un sāka stāstīt, kā viņiem ir gājis. 1989. gadā iepazinos ar vēl diviem viņa grupas biedriem, kas bija jaunākie puiši – viņi ienāca grupā 1949. gadā, izvairoties no 25. marta izvešanas. Pārējie bija pieredzes bagāti leģionāri – virsnieki un karavīri, jau fronti izgājuši. Leģionārus, protams, sodīja ar nāvi, taču jaunākie puiši, nenosēdējuši lēģerī piespriestos 25 gadus, atgriezās Latvijā. Valdis Dzelzgalvis no Sibīrijas atgriezās 1986. gadā, viņš tur jau bija «brīvais», taču viņam tur bija darbs un Latvijā nebija, pie kā atgriezties, mājas Kurzemē sarkanarmija bija nopostījusi. Un, lūk, šis vīrs, Dzelzgalvis, bija pirmais īstais mežabrālis, ko iepazinu. 1989. gadā kopā izbraukājām Vandzenes mežus, sameklējām bunkuru, kurā dzīvoja mežabrāļi. Tad arī sāku vākt ziņas par citiem Talsu puses mežabrāļiem. Iedziļinājos tiktāl, ka sapratu: šis darbs jādara vēl nopietnāk. Iepazinos ar Māri Markusu, mani ar viņu iepazīstināja radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Mums toreizējā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijā bija pieeja personālo pensionāru lietām, bija noorganizēta grupa šo dokumentu izpētei. Tur atradās ļoti vērtīga informācija – uzzinājām, kurš bijis čekists, kurš bijis kompartijas funkcionārs, kādos amatos un kādās vietās katrs strādājis. Tā kā ar Māri bijām domubiedri arī pa LNNK līniju, 1991. gadā nolēmām, ka Usmas ezera krastā, jahtkluba teritorijā, jāorganizē pirmais Latvijas nacionālo partizānu saiets.
– Kad īsti tas notika? Pirms augusta puča?

– Tas notika 1991. gada jūlijā. Māris sēdēja LNNK birojā, zvanījās pa visu Latviju: viņam bija četras piezīmju grāmatiņas, pilnas ar vajadzīgajiem tālruņu numuriem, viņš organizēja dalībniekus uz šo saietu. Māris bija pirmais man zināmais cilvēks, kas nopietni pieķērās mežabrāļu darbības pētīšanai. Es lielākoties nodarbojos ar Kurzemes mežabrāļu apzināšanu. Un tad bija tā: uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis no Baltijas kara apgabala GRU (Главное pазведывательное yправление – galvenā izlūkošanas pārvalde, krievu val.), piedāvādams Markusam laiku televīzijā, lai viņš apturētu «eto banģitskoje sborišče» («šo bandītu saietu» – krievu val.). Nedomājiet, pulkvedis teica, ka mēs jums kaut ko tādu atļausim rīkot, uzsūtīsim jums omoniešus. Un draudi bija tiešām reāli. Mums izdevās panākt, ka salidojumu apsargā 30 ar automātiem bruņoti Jura Vectirāna vīri: viņš vadīja 1. policijas bataljonu. Skats bija iespaidīgs: no Rīgas lielajā ikarusā brauc mežabrāļi, viņiem pa priekšu trīs mikroautobusi ar bruņotiem vīriem, kas apsargā vecos mežabrāļus. Pretim toreiz brauca sarkanarmijas kolonna, kura tika atspiesta malā… Vecajiem vīriem tā bija kā medusmaize: viņus ar godu ved uz viņu pirmajiem svētkiem. Usmas pasākumā kopumā piedalījās ap 300 cilvēku no visas Latvijas.

– Jau vēlāk jūs pārgājāt strādāt uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

– Tur nostrādāju vairāk nekā piecpadsmit gadu, un mans darbalauks tieši bija bruņota nacionālās pretošanās kustība un, protams, arī čekas darbība tās apkarošanā. Mēs meklējām ziņas par čekistiem, paralēli nāca arī informācija par mežabrāļiem. Esmu lepns, ka, strādājot šo darbu, man ir izdevies tikties ar unikāliem, garā stipriem vīriem, kas ir daudz izcietuši, tomēr palikuši nesalauzti – par spīti Sibīrijai un lēģeriem. Daudzi no viņiem piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu.

– Mēs vairāk vai mazāk zinām vēsturi, tomēr jums, kas saskāries ar tik daudziem mežabrāļu likteņiem, noteikti ir kaut kas īpašs, kas palicis prātā.

– Sākumā nebiju domājis, ka mežabrāļu kustība ir bijusi tik plaša. Aktīvo mežabrāļu skaits bija ap 14 000 cilvēku. Pretēji 1940. gadam, kad nenotika pretošanās padomju okupācijai, tūdaļ pēc sarkanarmijas atkārtotās ienākšanas Latvijas teritorijā 1944. gada 17. jūlijā – augusta vidū jau sākās bruņota pretošanās. Latgalē šī kustība bija daudz asāka un nopietnāka: notika uzbrukumi padomju varas iestādēm, nelielām karaspēka vienībām un čekistiem – kamēr Kurzemē vēl bija aktīva fronte. Tieši Latgalē tika izveidotas divas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) organizācija. Viena bija Ziemeļlatgalē, otra Dienvidlatgalē. Šīs apvienības aptvēra visu Latgali un daļu no Vidzemes.

– Varbūt pieminēsiet kādu konkrētu cilvēku?

– Viens no šiem stiprajiem vīriem, nacionālajiem partizāniem, ir Arvīds Blūzmanis. Viņš ir vecākais Latvijas nacionālais partizāns, pērn nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņš bija 19. divīzijas leģionārs – viens no tiem, kuri pēc vācu karaspēka kapitulācijas nepadevās gūstā, bet turpināja cīņu. Mežā bijis divas ziemas un vienu vasaru. Arvīds nonāca Ēvalda Pakuļa vadītajā nacionālo partizānu grupā, kas dislocējās Kuldīgas apriņķa Kabiles mežos. Grupas sastāvā Blūzmanis 1946. gada 1. janvārī piedalījās vienā no lielākajām Kurzemes mežabrāļu kaujām ar čekas karaspēku, kad ap 30 vīru grupai uzbruka skaitā vismaz desmitreiz lielāka karaspēka vienība. Kauja turpinājās visu dienu. «Mēs viņus pamatīgi sakāvām, līdz viņi bija spiesti atkāpties, zaudējot vismaz 50-60 vīru,» stāstīja Arvīds.

Savā cienījamajā vecumā Arvīds ir saglabājis možu garu, labu atmiņu un jūtas diezgan labi. Jautāju, ko viņš darītu, ja būtu situācija, kad atkal būtu jāizšķiras – iet mežā vai padoties, Arvīds atbildēja:

«Šaut es vēl tagad protu, skaidrs, ka ietu mežā!» Arvīds Blūzmanis ir kļuvis arī par «kinozvaigzni»: viņš kā Latvijas pārstāvis ir filmēts nesenajā NATO dokumentālajā filmā Mežabrāļi – cīņa par Baltiju (Forest Brothers – Fight for the Baltics). Tur ir inscenēta tieši Kabiles mežabrāļu grupas kauja, kuru jau pieminēju.

– Ir ļaudis, kas apšauba nacionālo partizānu devumu cīņā pret okupantiem, sak, nevainīgu cilvēku slepkavas, bandīti, miera grāvēji un kas tur vēl.

– Partizānu karš nav pozicionālais karš, kāds notiek frontē, kur visiem ir skaidrs – te ir mūsu ierakumi, bet tur, tālāk, ir pretinieks. Mēs bliežam uz viņiem, viņi bliež uz mums. Partizānu kara taktika ir citāda: uzbrukumi notiek no slēpņiem, pēkšņi. Nacionālie partizāni vērsās ne tikai pret sarkanarmiešiem un čekistiem, bet arī pret viņu vietējiem pakalpiņiem. Protams, ir bijuši personīgi rēķini, bet atsevišķie personīgās atriebības gadījumi nedod pamatu negatīvi spriest par visu nacionālo bruņotās pretošanās kustību kopumā.

– Pērn jūs Ordeņu domes kapitulam iesniedzāt nacionālo partizānu sarakstu – tie bija cilvēki, kuriem, jūsuprāt, pienākas Viestura ordenis. Savā pavadvēstulē jūs rakstījāt: «Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.» Jūsu sarakstā bija 23 nacionālie partizāni. 4. maijā ordeni piešķīra tikai diviem…

– Jā. Pa šo laiku daži jau aizgājuši mūžībā. Bet es ceru, ka pārējie nacionālie partizāni saņems ordeni 18. novembrī. Visi dokumenti jau sen ir iesniegti. Mūsu sarakstā esošie cilvēki ir pārbaudīti ļoti rūpīgi, to darīja vēstures doktors un arhīvu speciālists Ainars Bambals, viņš izskatīja visas krimināllietas, pārliecinoties, ka visi ir reabilitēti. Ja kāds no šiem partizāniem būtu nošāvis kādu neapbruņotu civilpersonu, tad arī šodien viņam nebūtu reabilitācijas. Starp apbalvošanai izvirzītajiem tādu nav, visi ir īstie mežabrāļi un mežasievas.

– Atceros, bija sašutums, kad nacionālajiem partizāniem tika atteikts Viestura ordenis.

– Kā man paskaidroja Ordeņu kapitula sekretāre, nevienam neesot atteikts, tikai nav paspēts izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes, ko paredz pastāvošā kārtība. Mūsu dokumenti esot iesniegti pārāk vēlu.

– Kad tad jūs tos iesniedzāt?

– 16. martā. Vispār jau savādi: kādi draudi valsts drošībai var nākt no šiem deviņdesmitgadīgajiem cilvēkiem, ja tik dikti viņi jāpārbauda?

– Mežabrāļi ir varoņi – viennozīmīgi. Viņi cīnījās par savu dzimteni – Latviju, zinot, ka jebkurā mirklī čekisti viņus var nogalināt. Kā jūs domājat: vai šodienas cilvēki varētu tā ziedoties Latvijas labā?

– Kad paskatījos 4. maija apbalvojamo sarakstā, tur atradu daudz militāro ierēdņu. Nenoliedzu, varbūt viņi ir godavīri, varbūt tiešām viņi ir cītīgi strādājuši, bet… Nacionālie partizāni gāja mežā, ņēma rokās ieroci, zinādami, ka ir tikai divi varianti: vai nu viņus nošaus, vai – labākajā gadījumā – būs jāpavada daudzi gadi Sibīrijas lēģeros. Šie cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību. Un šis kritērijs stāv pāri jebkuriem citiem nopelniem, kas attiecas uz dzimteni. Dzīvība ir augstākais upuris, manuprāt. Reizēm ielūkojos sociālajos tīklos, un mani līdz sāpēm sarūgtina tās ķengas, ko daudzi mūsu laikabiedri gāž pār Latviju. Man nav pieņemams, ka cilvēki slikti izsakās par valsti. Un tomēr es ticu, ka daudzi būs tādi, kas arī šodien ies mežā, ja tas būs nepieciešams, lai kā partizāni cīnītos par Latviju. Bet vai tā būs lielākā daļa, par to gan šaubos… Mēs visi mākam lamāt un kritizēt valsti, bet ļoti nedaudzi paši sev pajautā: un ko es esmu devis valstij?

– Atcerieties, nesen ziņu lentēs un komentāros parādījās tāds Jānis Kuzins, kas gatavojās celt pieminekli mierīgo iedzīvotāju slepkavam – sarkanajam partizānam Vasīlijam Kononovam. Kā vērtējat šādu soli?

– Domāju, ka tāds Kuzins ir tikai bandinieks, aiz kura stāv nopietnāki spēki. Tā bija apzināti provokatīva ziņa, lai papētītu reakciju. Protams, kaut kādā krievvalodīgā pagalmā aiz kūts, uz privātas zemes, var uzlikt jebkādu pieminekli, bet nekas tāds, domāju, nenotiks.

– Dzirdēju, ka Cēsīs radusies nesaprašanās represēto vidū: tur tiek domāts par ekspozīcijas izveidošanu, tomēr daļa represēto nepiekrīt šai idejai. Kas noticis?

– Cienījami cilvēki ir izdomājuši ļoti labu lietu. Cēsīs, bijušās milicijas pagalma ēkā savulaik atradās sešas iepriekšējās aizturēšanas kameras. Ja Cēsu pusē notvēra kādus «pretpadomju elementus», viņus vispirms pāris dienas noturēja Cēsīs – šajās kamerās. Tāpēc radās doma tur izveidot ekspozīciju par pretošanās kustību Cēsu pusē. Protams, atzīstama lieta. Diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ daži no Cēsu politiski represēto biedrības biedriem šai iecerei iebilst, jo tur nebūšot informācijas par izsūtītajiem. Sākās matu skaldīšana: kurš cietis vairāk, kurš mazāk… Bet izsūtītajiem taču visās dzelzceļa stacijās, kurās notika cilvēku lādēšana lopu vagonos, ir piemiņas akmeņi, visos rajonu un daudzos pagastu muzejos ir ekspozīcijas par izsūtītajiem novadniekiem, tāpēc es šo attieksmi nesaprotu. Šajā Cēsu ekspozīcijā būs informācija par tiem, kas piedalījās pretošanās kustībā, un šie stāsti nebūs tikai par mežabrāļiem vien. Pirmajā kamerā būs stāsts par diviem septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Otrajā – stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš 1943. gada izlaidumā atteicās izkārt Hitlera portretu un karogus ar kāškrustu. Trešajā – Kārlis Plaudis («Klints»), vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā būs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu – «Kārlēnu», kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta Krūklandu mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Visi šie cilvēki pelnījuši, lai arī par viņiem atceras.

 

… Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai…

2002. gadā Lidijai piezvanīja no Igaunijas vēstniecības: lūdza, lai viņa atbrauc. Kad Lidija Roze tur ieradās, viņai Igaunijas prezidenta vārdā svinīgos apstākļos tika pasniegts Igaunijas augstākais apbalvojums – Ērgļa Krusta (Kotkarist) Zelta krusts. Motivācija: par igauņu mežabrāļa glābšanu.
Tādu un līdzīgu stāstu ir simtiem. Dramatisku un traģisku stāstu, arī brīnumainas izglābšanās stāstu. Bet visiem ir viens pamatmotīvs: dzimtenes brīvība, par kuru jācīnās. Jānis Vasiļevskis jau kopš astoņdesmitajiem gadiem apzina mežabrāļu – nacionālo partizānu – gaitas, joprojām cerot, ka valsts beidzot atzīs šo cilvēku varonību un ziedošanos Latvijai un apbalvos viņus ar augstākajiem ordeņiem. Bet, iespējams, pietiktu arī ar pļavas ziedu pušķi…

– Pirms daudziem gadiem jūs uzsākāt latviešu nacionālo partizānu gaitu pētīšanu. Kas raisīja jūsu interesi?
– Astoņdesmitajos gados es strādāju Talsu muzejā, biju Talsu rajona vēstures un kultūras pieminekļu inspektors. 1988. gadā daudzviet Latvijā sākās politiski represēto apzināšana. Talsu muzejā sapulcinājām ieinteresētos cilvēkus no visiem pagastiem – tolaik vēl ciemu padomēm -, izveidojās aktīvu cilvēku loks, kas mums palīdzēja. No Laidzes pagasta nāca kāds vīrs, kuru pirms tam nepazinu. Izrādījās, ka viņš bija viens no īstajiem mežabrāļiem, no Pētera Čevera grupas vīriem. Šī grupa līdz 1950. gada nogalei darbojās Vandzenes mežos. Viņš man uzticējās un sāka stāstīt, kā viņiem ir gājis. 1989. gadā iepazinos ar vēl diviem viņa grupas biedriem, kas bija jaunākie puiši – viņi ienāca grupā 1949. gadā, izvairoties no 25. marta izvešanas. Pārējie bija pieredzes bagāti leģionāri – virsnieki un karavīri, jau fronti izgājuši. Leģionārus, protams, sodīja ar nāvi, taču jaunākie puiši, nenosēdējuši lēģerī piespriestos 25 gadus, atgriezās Latvijā. Valdis Dzelzgalvis no Sibīrijas atgriezās 1986. gadā, viņš tur jau bija «brīvais», taču viņam tur bija darbs un Latvijā nebija, pie kā atgriezties, mājas Kurzemē sarkanarmija bija nopostījusi. Un, lūk, šis vīrs, Dzelzgalvis, bija pirmais īstais mežabrālis, ko iepazinu. 1989. gadā kopā izbraukājām Vandzenes mežus, sameklējām bunkuru, kurā dzīvoja mežabrāļi. Tad arī sāku vākt ziņas par citiem Talsu puses mežabrāļiem. Iedziļinājos tiktāl, ka sapratu: šis darbs jādara vēl nopietnāk. Iepazinos ar Māri Markusu, mani ar viņu iepazīstināja radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Mums toreizējā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijā bija pieeja personālo pensionāru lietām, bija noorganizēta grupa šo dokumentu izpētei. Tur atradās ļoti vērtīga informācija – uzzinājām, kurš bijis čekists, kurš bijis kompartijas funkcionārs, kādos amatos un kādās vietās katrs strādājis. Tā kā ar Māri bijām domubiedri arī pa LNNK līniju, 1991. gadā nolēmām, ka Usmas ezera krastā, jahtkluba teritorijā, jāorganizē pirmais Latvijas nacionālo partizānu saiets.
– Kad īsti tas notika? Pirms augusta puča?

– Tas notika 1991. gada jūlijā. Māris sēdēja LNNK birojā, zvanījās pa visu Latviju: viņam bija četras piezīmju grāmatiņas, pilnas ar vajadzīgajiem tālruņu numuriem, viņš organizēja dalībniekus uz šo saietu. Māris bija pirmais man zināmais cilvēks, kas nopietni pieķērās mežabrāļu darbības pētīšanai. Es lielākoties nodarbojos ar Kurzemes mežabrāļu apzināšanu. Un tad bija tā: uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis no Baltijas kara apgabala GRU (Главное pазведывательное yправление – galvenā izlūkošanas pārvalde, krievu val.), piedāvādams Markusam laiku televīzijā, lai viņš apturētu «eto banģitskoje sborišče» («šo bandītu saietu» – krievu val.). Nedomājiet, pulkvedis teica, ka mēs jums kaut ko tādu atļausim rīkot, uzsūtīsim jums omoniešus. Un draudi bija tiešām reāli. Mums izdevās panākt, ka salidojumu apsargā 30 ar automātiem bruņoti Jura Vectirāna vīri: viņš vadīja 1. policijas bataljonu. Skats bija iespaidīgs: no Rīgas lielajā ikarusā brauc mežabrāļi, viņiem pa priekšu trīs mikroautobusi ar bruņotiem vīriem, kas apsargā vecos mežabrāļus. Pretim toreiz brauca sarkanarmijas kolonna, kura tika atspiesta malā… Vecajiem vīriem tā bija kā medusmaize: viņus ar godu ved uz viņu pirmajiem svētkiem. Usmas pasākumā kopumā piedalījās ap 300 cilvēku no visas Latvijas.

– Jau vēlāk jūs pārgājāt strādāt uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

– Tur nostrādāju vairāk nekā piecpadsmit gadu, un mans darbalauks tieši bija bruņota nacionālās pretošanās kustība un, protams, arī čekas darbība tās apkarošanā. Mēs meklējām ziņas par čekistiem, paralēli nāca arī informācija par mežabrāļiem. Esmu lepns, ka, strādājot šo darbu, man ir izdevies tikties ar unikāliem, garā stipriem vīriem, kas ir daudz izcietuši, tomēr palikuši nesalauzti – par spīti Sibīrijai un lēģeriem. Daudzi no viņiem piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu.

– Mēs vairāk vai mazāk zinām vēsturi, tomēr jums, kas saskāries ar tik daudziem mežabrāļu likteņiem, noteikti ir kaut kas īpašs, kas palicis prātā.

– Sākumā nebiju domājis, ka mežabrāļu kustība ir bijusi tik plaša. Aktīvo mežabrāļu skaits bija ap 14 000 cilvēku. Pretēji 1940. gadam, kad nenotika pretošanās padomju okupācijai, tūdaļ pēc sarkanarmijas atkārtotās ienākšanas Latvijas teritorijā 1944. gada 17. jūlijā – augusta vidū jau sākās bruņota pretošanās. Latgalē šī kustība bija daudz asāka un nopietnāka: notika uzbrukumi padomju varas iestādēm, nelielām karaspēka vienībām un čekistiem – kamēr Kurzemē vēl bija aktīva fronte. Tieši Latgalē tika izveidotas divas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) organizācija. Viena bija Ziemeļlatgalē, otra Dienvidlatgalē. Šīs apvienības aptvēra visu Latgali un daļu no Vidzemes.

– Varbūt pieminēsiet kādu konkrētu cilvēku?

– Viens no šiem stiprajiem vīriem, nacionālajiem partizāniem, ir Arvīds Blūzmanis. Viņš ir vecākais Latvijas nacionālais partizāns, pērn nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņš bija 19. divīzijas leģionārs – viens no tiem, kuri pēc vācu karaspēka kapitulācijas nepadevās gūstā, bet turpināja cīņu. Mežā bijis divas ziemas un vienu vasaru. Arvīds nonāca Ēvalda Pakuļa vadītajā nacionālo partizānu grupā, kas dislocējās Kuldīgas apriņķa Kabiles mežos. Grupas sastāvā Blūzmanis 1946. gada 1. janvārī piedalījās vienā no lielākajām Kurzemes mežabrāļu kaujām ar čekas karaspēku, kad ap 30 vīru grupai uzbruka skaitā vismaz desmitreiz lielāka karaspēka vienība. Kauja turpinājās visu dienu. «Mēs viņus pamatīgi sakāvām, līdz viņi bija spiesti atkāpties, zaudējot vismaz 50-60 vīru,» stāstīja Arvīds.

Savā cienījamajā vecumā Arvīds ir saglabājis možu garu, labu atmiņu un jūtas diezgan labi. Jautāju, ko viņš darītu, ja būtu situācija, kad atkal būtu jāizšķiras – iet mežā vai padoties, Arvīds atbildēja:

«Šaut es vēl tagad protu, skaidrs, ka ietu mežā!» Arvīds Blūzmanis ir kļuvis arī par «kinozvaigzni»: viņš kā Latvijas pārstāvis ir filmēts nesenajā NATO dokumentālajā filmā Mežabrāļi – cīņa par Baltiju (Forest Brothers – Fight for the Baltics). Tur ir inscenēta tieši Kabiles mežabrāļu grupas kauja, kuru jau pieminēju.

– Ir ļaudis, kas apšauba nacionālo partizānu devumu cīņā pret okupantiem, sak, nevainīgu cilvēku slepkavas, bandīti, miera grāvēji un kas tur vēl.

– Partizānu karš nav pozicionālais karš, kāds notiek frontē, kur visiem ir skaidrs – te ir mūsu ierakumi, bet tur, tālāk, ir pretinieks. Mēs bliežam uz viņiem, viņi bliež uz mums. Partizānu kara taktika ir citāda: uzbrukumi notiek no slēpņiem, pēkšņi. Nacionālie partizāni vērsās ne tikai pret sarkanarmiešiem un čekistiem, bet arī pret viņu vietējiem pakalpiņiem. Protams, ir bijuši personīgi rēķini, bet atsevišķie personīgās atriebības gadījumi nedod pamatu negatīvi spriest par visu nacionālo bruņotās pretošanās kustību kopumā.

– Pērn jūs Ordeņu domes kapitulam iesniedzāt nacionālo partizānu sarakstu – tie bija cilvēki, kuriem, jūsuprāt, pienākas Viestura ordenis. Savā pavadvēstulē jūs rakstījāt: «Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.» Jūsu sarakstā bija 23 nacionālie partizāni. 4. maijā ordeni piešķīra tikai diviem…

– Jā. Pa šo laiku daži jau aizgājuši mūžībā. Bet es ceru, ka pārējie nacionālie partizāni saņems ordeni 18. novembrī. Visi dokumenti jau sen ir iesniegti. Mūsu sarakstā esošie cilvēki ir pārbaudīti ļoti rūpīgi, to darīja vēstures doktors un arhīvu speciālists Ainars Bambals, viņš izskatīja visas krimināllietas, pārliecinoties, ka visi ir reabilitēti. Ja kāds no šiem partizāniem būtu nošāvis kādu neapbruņotu civilpersonu, tad arī šodien viņam nebūtu reabilitācijas. Starp apbalvošanai izvirzītajiem tādu nav, visi ir īstie mežabrāļi un mežasievas.

– Atceros, bija sašutums, kad nacionālajiem partizāniem tika atteikts Viestura ordenis.

– Kā man paskaidroja Ordeņu kapitula sekretāre, nevienam neesot atteikts, tikai nav paspēts izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes, ko paredz pastāvošā kārtība. Mūsu dokumenti esot iesniegti pārāk vēlu.

– Kad tad jūs tos iesniedzāt?

– 16. martā. Vispār jau savādi: kādi draudi valsts drošībai var nākt no šiem deviņdesmitgadīgajiem cilvēkiem, ja tik dikti viņi jāpārbauda?

– Mežabrāļi ir varoņi – viennozīmīgi. Viņi cīnījās par savu dzimteni – Latviju, zinot, ka jebkurā mirklī čekisti viņus var nogalināt. Kā jūs domājat: vai šodienas cilvēki varētu tā ziedoties Latvijas labā?

– Kad paskatījos 4. maija apbalvojamo sarakstā, tur atradu daudz militāro ierēdņu. Nenoliedzu, varbūt viņi ir godavīri, varbūt tiešām viņi ir cītīgi strādājuši, bet… Nacionālie partizāni gāja mežā, ņēma rokās ieroci, zinādami, ka ir tikai divi varianti: vai nu viņus nošaus, vai – labākajā gadījumā – būs jāpavada daudzi gadi Sibīrijas lēģeros. Šie cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību. Un šis kritērijs stāv pāri jebkuriem citiem nopelniem, kas attiecas uz dzimteni. Dzīvība ir augstākais upuris, manuprāt. Reizēm ielūkojos sociālajos tīklos, un mani līdz sāpēm sarūgtina tās ķengas, ko daudzi mūsu laikabiedri gāž pār Latviju. Man nav pieņemams, ka cilvēki slikti izsakās par valsti. Un tomēr es ticu, ka daudzi būs tādi, kas arī šodien ies mežā, ja tas būs nepieciešams, lai kā partizāni cīnītos par Latviju. Bet vai tā būs lielākā daļa, par to gan šaubos… Mēs visi mākam lamāt un kritizēt valsti, bet ļoti nedaudzi paši sev pajautā: un ko es esmu devis valstij?

– Atcerieties, nesen ziņu lentēs un komentāros parādījās tāds Jānis Kuzins, kas gatavojās celt pieminekli mierīgo iedzīvotāju slepkavam – sarkanajam partizānam Vasīlijam Kononovam. Kā vērtējat šādu soli?

– Domāju, ka tāds Kuzins ir tikai bandinieks, aiz kura stāv nopietnāki spēki. Tā bija apzināti provokatīva ziņa, lai papētītu reakciju. Protams, kaut kādā krievvalodīgā pagalmā aiz kūts, uz privātas zemes, var uzlikt jebkādu pieminekli, bet nekas tāds, domāju, nenotiks.

– Dzirdēju, ka Cēsīs radusies nesaprašanās represēto vidū: tur tiek domāts par ekspozīcijas izveidošanu, tomēr daļa represēto nepiekrīt šai idejai. Kas noticis?

– Cienījami cilvēki ir izdomājuši ļoti labu lietu. Cēsīs, bijušās milicijas pagalma ēkā savulaik atradās sešas iepriekšējās aizturēšanas kameras. Ja Cēsu pusē notvēra kādus «pretpadomju elementus», viņus vispirms pāris dienas noturēja Cēsīs – šajās kamerās. Tāpēc radās doma tur izveidot ekspozīciju par pretošanās kustību Cēsu pusē. Protams, atzīstama lieta. Diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ daži no Cēsu politiski represēto biedrības biedriem šai iecerei iebilst, jo tur nebūšot informācijas par izsūtītajiem. Sākās matu skaldīšana: kurš cietis vairāk, kurš mazāk… Bet izsūtītajiem taču visās dzelzceļa stacijās, kurās notika cilvēku lādēšana lopu vagonos, ir piemiņas akmeņi, visos rajonu un daudzos pagastu muzejos ir ekspozīcijas par izsūtītajiem novadniekiem, tāpēc es šo attieksmi nesaprotu. Šajā Cēsu ekspozīcijā būs informācija par tiem, kas piedalījās pretošanās kustībā, un šie stāsti nebūs tikai par mežabrāļiem vien. Pirmajā kamerā būs stāsts par diviem septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Otrajā – stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš 1943. gada izlaidumā atteicās izkārt Hitlera portretu un karogus ar kāškrustu. Trešajā – Kārlis Plaudis («Klints»), vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā būs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu – «Kārlēnu», kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta Krūklandu mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Visi šie cilvēki pelnījuši, lai arī par viņiem atceras.

October 3, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dokumentu krājums “Latvijas neatkarības idejas uzturēšana trimdā”

Iznācis dokumentu krājums “Latvijas neatkarības idejas uzturēšana trimdā”


26. septembrī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā notika dokumentu krājuma “Latvijas neatkarības idejas uzturēšana trimdā 1945-1991” atvēršanas pasākums. Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra sagatavotais dokumentu krājums ir ceturtais sējums dokumentu krājumu sērijā “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšana (1945-1991) dokumentos”. Sērijas pirmajos trīs sējumos apkopoti dokumenti par nevardarbīgo pretošanos padomju okupācijas režīmam (1945-1985), Atmodas laiku (1986. gada jūlijs – 1990. gada maija sākums) un pārejas periodu (1990. gada 4. maijs – 1991. gada 21. augusts).

Latviešu trimdas aktivitātēm veltītajā sējumā ir iekļauti 140 dokumenti, kuri visi ir iztulkoti  un tiek piedāvāti lasītājam latviešu valodā. Krājuma mērķis ir ar dokumentu palīdzību atspoguļot trimdas politisko aktivitāšu ģeogrāfisko plašumu, tematisko daudzveidību, plašā trimdas politisko organizāciju skaita darbību un trimdas politiskās darbības attīstības tendences un to izmaiņas laikā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības faktiskajai atgūšanai 1991. gada 21. augustā. Attiecīgi tematiski krājumā publicētie dokumenti iespējami plaši nosedz visus galvenos notikumus trimdas politiskajā darbībā ar mērķi veicināt Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu šajā laika periodā: dažādas trimdas politiskās akcijas, trimdas reakciju uz Baltijas valstīm nozīmīgiem notikumiem starptautiski vai mītnes zemē, kā arī ikdienas politiskā lobija darbu. Krājumā mēģināts sniegt ieskatu arī ģeogrāfiski iespējami plašā trimdas kopienu darbībā, ar dokumentiem raksturojot ne vien lielāko un aktīvāko, bet arī mazāku vai mazaktīvu, vai attālākās valstīs dzīvojošu kopienu politiskās aktivitātes. Tāpat pievērsta uzmanība, lai krājumā ar dokumentu piemēriem būtu pārstāvēts visu galveno trimdas ar politisko darbību saistīto organizāciju veikums, kā arī kopīgi ar lietuviešiem un igauņiem, vai pat vēl plašāku organizāciju sastāvā veiktās politiskās darbības.

Darbs pie šī dokumentu krājuma sastādīšanas ir ildzis septiņus gadus, galvenokārt tādēļ, ka trimdas vēstures un politisko aktivitāšu dokumentālās liecības ir izkaisītas pa visu pasauli līdzīgi kā paši trimdas latvieši. Baltijas stratēģisko pētījumu centra pētnieki dokumentu krājuma sagatavošanas gaitā apceļojuši visas lielākās trimdas mītnes zemes (ASV, Austrāliju, Lielbritāniju, Zviedriju, Vāciju, Jaunzēlandi, Venecuēlu u.c.) un atlasījuši piemērotus dokumentus gan mītnes zemju nacionālajos arhīvos, gan trimdas latviešu pašu veidotos un uzturētos arhīvos, arī trimdas organizāciju un to pēcteču organizāciju birojos un trimdas sabiedrisko darbinieku vai viņu mantinieku personīgajās dokumentu kolekcijās. Protams, tā kā nav iespējams vienā krājumā atspoguļot visu daudzo trimdas organizāciju daudzveidīgo darbību gandrīz piecdesmit gadu garumā, šajā krājumā no daudzajiem tūkstošiem arhīvos atlasīto dokumentu ir iekļauti tikai paši nozīmīgākie un raksturīgākie dokumenti. Lielākā daļa krājumā publicēto dokumentu iepriekš nav publicēti.

Kā apliecina krājumā iekļautā dokumentu izlase, trimdas darbības Latvijas neatkarības idejas saglabāšanai visus garos trimdas gadus bija pārsteidzoši daudzveidīgas, plašas un aktīvas. Diemžēl par tām joprojām zinām ļoti maz un trimdas vēsturē ir joprojām vairāk nepētītu, kā pētītu jautājumu. Sastādītāji cer, ka šis krājums un tajā iekļautā informācija par trimdas dokumentu atrašanās vietām būs gan noderīgi pētniekiem, gan arī rosinās interesi par trimdas vēsturi kā tādu.

Kristīne Beķere
Latvijas Zinātņu akadēmijas
Baltijas stratēģisko pētījumu centrs (BSPC)


No kreisās pirmajā rindā: BSPC direktors akadēmiķis Tālavs Jundzis, krājuma sastādītāja Kristīne Beķere, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis, LZA Trimdas konsultatīvās padomes loceklis Oļģerts Pavlovskis; otrajā rindā: Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis Pēteris Blumbergs, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā priekšsēdis Andris Ķesteris
Foto – Jānis Brencis

October 1, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievijai nāksies “pārrakstīt vēsturi”

Māris Antonevičs: Krievijai nāksies “pārrakstīt vēsturi”

Viss raksts: http://www.la.lv/krievijai-naksies-parrakstit-vesturi/

Vārdu salikums “vēstures pārrakstīšana” jau kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu Krievijas politiskajā vārdnīcā. Tam parasti ir apsūdzošs raksturs un tas tiek izkliegts ikreiz, kad kāds norāda uz PSRS (un arī senāku laiku) noziedzīgām darbībām vai vienkārši nepatīkamiem pagātnes faktiem. Vispār jau interesanti, ka tiek lietots tieši vārds “pārrakstīšana”, jo tas pats par sevi nav nekas nekrietns. Pārrakstot taču var agrākās interpretācijas padarīt korektākas, atbilstošas faktiem, kas iepriekš ideoloģisku iemeslu dēļ noklusēti vai piedomāti klāt (Krievijas varas pārstāvji ar lielu naidu metās virsū tiem vēsturniekiem, kas bija atklājuši patiesību par dažiem padomju laika mītiem, piemēram, “28 pamfiloviešiem” un Zoju Kosmodemjansku).

Nupat laikraksta “Komsomoļskaja pravda” interneta portālā ievēroju pārmetošu komentāru par to, ka Latvijas Aizsardzības ministrija godinājusi SS leģionārus. Par spīti banālajam raksta noformējumam (kolāža ar kara laika propagandas plakātu un mūsdienu 16. marta pasākumu), autora pozīciju pat varētu dēvēt par Krievijai diezgan miermīlīgu. Taču viņš ir ļoti neapmierināts, ka ministrija atzīmējusi leģionāru cīņas Vidzemē, jo tieši šajā laikā vācieši esot izlaupījuši Rīgu, aizvedot sev līdzi dažādas materiālas vērtības. Interesanta pozīcija, jo mūsdienās jau vairs nav noslēpums, ar cik vērienīgu izlaupīšanu “atbrīvotajās” teritorijās nodarbojās paši sarkanarmieši. Bet iemeslus, kāpēc mūsdienās latviešiem ir svarīgi atzīmēt šo Otrā pasaules kara notikumu un leģionāru nozīmi, var izlasīt Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunā Mores kauju piemiņas pasākumā: “Latviešu karavīri pie Mores turēja fronti, lai padomju okupanti nevarētu tik ātri ieņemt Latvijas sirdi – Rīgu. No tās uz Kurzemi kā pēdējo cerību zemi plūda kara bēgļu straumes. Ap 150 000 no Latvijas izbēgušo patvērās ārvalstīs, veidojot trimdu. Tās devums Latvijas neatkarības atjaunošanā, pasaulei nemitīgi atgādinot par Latvijas valsts okupāciju, ir neatsverams.”

Protams, grūti iedomāties, ka mūsdienu Krievija varētu kaut nedaudz citādāk paskatīties uz Otrā pasaules kara notikumiem – tie ir kļuvuši par Putina ideoloģijas centrālo sastāvdaļu. Taču pavisam noteikti Krievijai neizdosies izvairīties no citas savas vēstures lappuses “pārrakstīšanas”. Novembrī būs simtgade notikumam, kuru PSRS dēvēja par “Lielo oktobra revolūciju” un kuras gadadienas bija lielākie svētki valstī. Kā Krievija tagad gatavojas atzīmēt šo notikumu? Te, pat no attāluma raugoties, var jaust lielu apjukumu, ko vēl vairāk saasina daži pēdējā laika notikumi.

Padomju laika vēstures interpretācija, ka “proletariāta vadoņa” Ļeņina vadībā notikusi tautas sacelšanās pret apspiedējiem, mūsdienās vairs neder, tomēr arī neviena cita versija īsti nav iedzīvojusies. To visspilgtāk apliecina Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā un arī daudzie komunistu pieminekļi (un vietvārdu nosaukumi) pa visu Krieviju. Kad Ukrainā 2013. gada nogalē un 2014. gada sākumā sākās Maidana notikumi, viens no pārmaiņu simboliem bija Ļeņina pieminekļu gāšana, kas savukārt ar sašutumu tika uztverta Krievijā. Tieši Ļeņina pieminekļu “aizsargāšana” Doņeckā un citās Austrumukrainas pilsētās kļuva par platformu, kur dzima idejas par savdabīgajām pseidovalstīm, kur realizēt tā sauktās “krievu pasaules” idejas. Tātad Ļeņina un viņa rīkotās “revolūcijas” tēlam joprojām ir būtiska loma šajā sludinātajā “krievu pasaulē”. Tajā pašā laikā vēl lielākas kaislības un līdzīga politiskā mobilizācija notiek arī ap pilnīgi pretēju tēlu – caru Nikolaju II. Uz pēdējā Krievijas monarha sirdsapziņas tāpat ir pietiekami daudz nekrietnību, taču Romanovu ģimenes traģiskā nāve bija iemesls, kāpēc Krievijas Pareizticīgā baznīca 2000. gadā iecēla viņus svēto kārtā. Speciālisti gan mēģinājuši skaidrot smalkos kanonizācijas aspektus – to, ka Nikolajs II ir nevis vienkārši “svētais”, bet “svētais moceklis”, bet tas nav viens un tas pats, taču nu jau ap šo tēlu veidojas kaut kas līdzīgs sektām. Īpaši tas sāka izpausties, kad parādījās jauna filma par Nikolaja II jaunības dēkām ar baletdejotāju Matildi Kšešinsku. Protesti pret šo filmu, kas patiesībā esot diezgan nevainīga, ieguvuši pat vardarbīgas formas, kas dažiem ekspertiem jau licis ierunāties par “pareizticīgo terorismu”, kādu atšķirībā no islāma terorisma pasaule līdz šim nepazina. No otras puses, arī Donbasā teroristi izmanto pareizticīgos simbolus, tā ka lielu izbrīnu varbūt arī nevajadzētu izrādīt. Vēl tiek atgādināts, ka tieši kinoteātru dedzināšana bija pirmais solis, kas Irānu savulaik noveda pie islāma diktatūras, ar mājienu, ka arī Krievijā ar pareizticību varētu notikt līdzīgi procesi, ja tiem ļaus vaļu. Tomēr fakts ir tas, ka vienlaikus tiek gan pielūgts nogalinātais cars, gan “kaifots” par viņa simbolisko slepkavu, kura pīšļi kā pielūgsmes objekts joprojām stāv Maskavas sirdī. Te bez vēstures pārrakstīšanas vienā vai otrā virzienā nu nekādi neiztikt.

September 30, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mēģina “uzsildīt” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju

Viss raksts: http://www.la.lv/megina-uzsildit-latvijas-krievijas-vesturnieku-komisiju/

Mēģina “uzsildīt” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju

Latvijas–Krievijas vēsturnieku divpusējās komisijas līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Čubarjans nesen bez liekas reklāmas viesojies Rīgā, lai pārrunātu šobrīd stagnējošās komisijas darbības atjaunošanu un iegrieztos arī Ārlietu ministrijā.

Pazīmes liecina, ka tuvākā gada laikā notiks mēģinājums atjaunot 2014. gada Ukrainas notikumu dēļ “iesaldētās” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas darbību. Par to liecina kā politiķu izteikumi, tā komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētāja Aleksandra Čubarjana neafišētā vizīte Rīgā, un arī ideja par komisijas nodošanu no Valsts prezidenta kancelejas paspārnes Latvijas Zinātņu akadēmijai (LZA).

Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju izveidoja saskaņā ar vienošanos, ko 2010. gada decembra beigās Maskavā panāca Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers un viņa Krievijas kolēģis Dmitrijs Medvedevs. Toreiz oficiāli izvirzītais mērķis bija 20. gadsimta Latvijas un PSRS attiecību mazāk aplūkoto un diskutablo epizožu akadēmiska pētniecība. Neoficiāli pastāvēja cerības, ka abu valstu vēsturnieku sadarbošanās varētu pozitīvi ietekmēt reālo politiku, piemēram, padarītu Krievijas noraidošo nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā ne tik kategorisku. No Latvijas puses LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Antonija Zundas vadītās komisijas līdzstrādnieki vairākkārt apmeklēja Krievijas arhīvus. Atlasīto materiālu kopijas bija paredzēts izmantot kopējam dokumentu krājumam “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939”. Rosība pie dokumentu krājuma un komisijas darbs kopumā apstājās 2014. gada vasarā Krievijas agresijas Ukrainā dēļ.

Latvijas vēsturnieki komisijā tolaik vienbalsīgi nobalsoja, ka sadarbība ar Krieviju morālu apsvērumu dēļ nav iespējama. Nenotika arī 2014. gada decembrī Rīgā paredzētā kopējā komisijas sanāksme. Juridiski komisija tomēr turpināja pastāvēt. Jāsaka, vairākums tajā reiz strādājušo vēsturnieku pauzes laikā dažādu apsvērumu dēļ institūciju pameta un, cik zināms, tad Latvijas vēsturnieku aprindās arī šobrīd nav entuziasma par tās atdzimšanu.

Šā gada 14. – 15. augustā Rīgā Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijas sēdes ietvaros notika Latvijas satiksmes ministra Ulda Auguļa un Krievijas Federācijas transporta ministra Maksima Sokolova sarunas, pēc kurām Ārlietu ministrijas (ĀM) izplatītajā informācijā presei tika pieminēts, ka līdz ar ekonomiskajiem jautājumiem apspriestas “arī abu valstu vēsturnieku dialoga turpināšanas iespējas”. Tas izklausījās pēc kurioza (kāds gan tranzītam sakars ar vēsturi!), taču izrādījās, ka viss ir nopietni. Septembra trešajā nedēļā uz trim dienām Rīgā bija ieradies komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs akadēmiķis Čubarjans, kura ceļš veda uz LZA, LU un arī ĀM. Preses relīzes par šo notikumu netika izplatītas, taču, optimisma pilns, par vizīti Krievijas ziņu aģentūrai TASS 12. septembrī paziņoja pats Čubarjans. Viņš informēja, ka ticies ar LZA prezidentu Ojāru Spārīti, LU rektoru Indriķi Muižnieku un vairākiem komisijas locekļiem, tajā skaitā ar priekšsēdētāju Zundu. “Es pārliecinājos, ka Latvijas puse ir gatava komisijas darba atjaunošanai. Tas arī ir galvenais rezultāts,” pavēstīja Čubarjans. Viņš paskaidroja, ka izdevies vienoties par agrāk ieplānoto kopējo dokumentu krājumu un 2018. gadā Krievijas vēsturnieki piedalīšoties Latvijas valstiskuma simtgadei veltītā konferencē. Turklāt komisijas locekļi no Latvijas “tuvākajā laikā” informēšot par laiku, kad Rīgā varētu notikt kopīgā komisijas sēde.

“Uzsveru, ka iniciatīva aicināt Čubarjanu uz Rīgu nenāca no mūsu komisijas puses,” lūgts skaidrot situ­āciju, norāda komisijas līdzpriekšsēdētājs Zunda. Krievu akadēmiķis Latvijā ieradies pēc LZA prezidenta Spārīša ielūguma. Formāli raugoties, tā arī notika. Spārīša kungs atklāj, ka citstarp pārrunāta gaidāmā komisijas jumtinstitūcijas maiņa no Valsts prezidenta kancelejas uz LZA. Priekšlikumu izteikusi pati kanceleja, jo pašreizējā situācija esot “neveikla”. LZA prezidents ideju pilnībā atbalsta: “Kanceleja pateica, ka pie viņiem komisija atrodas politizētā patronātā, tas ir, Valsts prezidents nav paritāra persona komisijas otras puses patronam – Krievijas ZA. Es varu piedāvāt politiski nei­trālu aizsegu šīs komisijas darbībai.” Spārītis atzīst, ka viņam pagaidām nav daudz ko stāstīt, jo tālākais esot organizatorisks un dokumentu kārtošanas jautājums, kas jāveic citām institūcijām, tādām kā ĀM, jo lēmums acīmredzami pieņemts valdības līmenī: “Man grūti pateikt, kurš šajā lietā ir toņa uzdevējs, bet, ja jau augusta vidū starpvaldību sarunu līmenī tika lemts, ka būtu labi komisijas darbību aktivizēt…”

“Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomās sēdes laikā puses atzīmēja vēlmi sekmēt LZA un Krievijas ZA dialogu vēstures jomā, kā arī atbalstīt Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas darbību, tādējādi aicinot abu valstu vēsturniekus turpināt sākto darbu arhīvu materiālu apzināšanā un apkopošanā. Vienlaikus Latvijas Ārlietu ministrija vēlas uzsvērt, ka komisija ir neatkarīga un tās darbība nav saistāma ar aktuālo Latvijas un Krievijas starpvaldību attiecību darba kartību un nevar ietekmēt šo attiecību dinamiku,” skaidro ĀM Komunikāciju direkcijas pārstāve Vita Dobele. Viņa arī atzīst, ka Čubarjans iegriezies ĀM, taču tā bijusi “pieklājības vizīte programmas noslēgumā”.

Ne Spārītim, ne Zundam nav komentāru attiecībā uz Čubarjana atklāsmēm aģentūrai TASS, tajā skaitā par it kā drīzumā gaidāmo komisijas sēdi Rīgā un Krievijas vēsturnieku līdzdalību Latvijas simtgades konferencē. Sarunu laikā, Spārīša vārdiem sakot, drīzāk skanējusi “laba griba bez konkrēta datuma”. Savukārt profesors Zunda teic, ka priekšlikums par apvienotās komisijas sēdes sasaukšanu tikšot izskatīts Latvijas puses komisijas sēdē, “un tad arī vienu divu mēnešu laikā paziņosim lēmumu, vai atsākt pilna apjoma sadarbību”. Abi kritiski uzņem Maskavas viesa vilinošos solījumus gādāt, lai komisijas darba atsākšanas gadījumā Krievijas arhīvu durvis pētniekiem no Latvijas atvērtos “vēl plašāk nekā līdz šim”. Pieredze liecina, ka Čubarjanam gluži vienkārši nav tādu pilnvaru ietekmēt arhīvu attieksmi. Kas attiecas uz komisijas Latvijas daļas paspārnes maiņu, tad Latvijas ZA prezidents lēš, ka tas notiks ne agrāk par 2018. gada 1. janvāri, jo saistīts ar nākamā budžeta gada uzsākšanu. Spārītis neslēpj, ka ir iepriecināts par komisijas gaidāmo pārnākšanu uz LZA, kas atbilst akadēmijas darbības mērķim – atjaunot zinātniskās iestādes funkcijas.

Interesanti, ka pavērsiens divpusējās vēsturnieku komisijas lietā sakrīt ar Krievijas centieniem atjaunot augstākā ranga vēsturnieku sakarus arī pa citiem kanāliem. “Saņēmu uzaicinājumu piedalīties konferencē “Krievija pasaulē. Aizrobežu rusistika: mūsdienu tendences” un pēc tam postpadomju telpas valstu vēstures institūtu direktoru sēdē 25. – 27. septembrī Maskavā. Sanāksmes dalībniekiem paredzēta dzīvošana pieczvaigžņu viesnīcā “Zolotoje koļco” Maskavas centrā iepretim Krievijas ĀM. Vēstures konferencēm tādas vietas parasti neizvēlas. Neesam gluži postpadomju valsts un man arī īsti nebūtu ar viņiem par ko runāt,” teic LU Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis. “Tā arī viņiem uzrakstīju, ka šāda formāta pasākumā piedalīties nevaru. Būsim priecīgi sadarboties ar Krieviju projektos, kas strādā zinātnes labā, taču vēlos izvairīties no pompoziem pasākumiem, kuru mērķi nav skaidri,” viņš piebilst. Igauņu kolēģa nostāja neesot zināma, bet Lietuvas Vēstures institūta direktors uz Maskavu gan došoties, taču ne lai piedalītos attiecīgajā sanāksmē.

September 22, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieki cīnās ar viltus ziņām par Salaspili

Nedalīs upurus “labajos” un “pārējos”: Vēsturnieki cīnās ar viltus ziņām par Salaspili

 
Bijusī nacistu nometne Salaspilī ir viena no Krievijas propagandas mediju iecienītajām tēmām, par kuru jau sacerēta ne viena vien viltus ziņa. Visticamāk, šie uzbrukumi nebeigsies. Līdz gada beigām jābeidzas darbam pie Salaspils memoriāla ansambļa vārtu būves rekonstrukcijas un jaunas ekspozīcijas iekārtošanas. To kopīgi veic Salaspils novada dome, Daugavas muzejs un Latvijas Okupācijas muzejs. Finansējums – 300 tūkstoši eiro – 2016. gadā tika iegūts no tā sauktajām “deputātu kvotām”. Taču jau tagad krievvalodīgajos medijos parādījās savdabīgas apsūdzības, ka “vēstures kombinatori” ekspozīcijas iekārtošanas projektu uzsākuši tikai tādēļ, lai “noklusētu”, “melotu” un tādā garā. Kā apgalvo avīze “Vesti segodņa”, patiesā vēlme esot “ar buldozeriem nolīdzināt skulpturālo ansambli”. Par šobrīd Salaspils memoriālā notiekošo un Salaspils vietu viltus ziņu tematikā “LA” jautāja vienam no renovācijas darba grupas locekļiem, Okupācijas muzeja vēsturniekam un grāmatas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941 – 1944” līdzautoram, vēstures doktoram ULDIM NEIBURGAM.

Ekspozīcijas vēl nav, bet karagājiens pret jums jau sācies – nesen vienā vietējā krievvalodīgajā avīzē bija uzbrūkošs apcerējums ar daiļrunīgu virsrakstu: “Mūsu Salaspils pasakas”.

Ar to kundzi, raksta autori, diezgan plaši sarakstījāmies. Centos viņai izskaidrot visu, kas viņu interesēja. Bet rezultāts bija tāds, ka es sapratu, ka šis cilvēks nemaz netaisījās ieklausīties. Viņai viss jau bija skaidrs pirms publikācijas tapšanas. Daudz “ekspertu” un “vēsturnieku” esot sašutuši kā par Rudītes Vīksnes, Kārļa Kangera un manu kopējo grāmatu, tā par topošās muzeja ekspozīcijas iespējamo saturu. Sašutuši esot arī agrākie ieslodzītie. Īstenībā akadēmiskajās aprindās grāmatu uzņēma ļoti labi. Vienīgā kritika, ja to tā var saukt, nākusi no “vēsturniekiem”, kuri drīzāk ir Kremļa propagandisti, kā arī no viņiem līdzīgi domājošajiem Latvijā. Šajā kritikā ir tikai pāris konkrētas lietas, par kurām vērts padomāt. Piemēram, par vācu organizētās pretpartizānu operācijas “Ziemas burvība” rezultātā 1943. gadā Salaspilī nonākušo kopīgo skaitu. Bet pamatā jau šī kritika ir tāpēc, ka apstrīdam padomju laika pārspīlējumus un attiecībā uz Salaspils nometni lietojam tās oficiālo nosaukumu – “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Īstenībā tas ir diskutabli, kā Salaspili mūsdienās saukt plašākā sabiedrībā. Vārds “koncentrācijas nometne” ir diezgan izplatīts un vēsturiski par koncentrācijas nometnēm jau saucam ļoti dažāda tipa nometnes. Galvenais ir saturs. Man nav problēmu saprasties ar cilvēkiem, kas gatavi ieklausīties argumentos. Ir bijušas arī ļoti saturīgas sarunas ar krievu valodā rakstošiem vai raidošiem medijiem, bet šis gadījums ar “Vesti segodņa” autori… Iznāk, ka viņas rīcībā ir kādi slepeni pierādījumi, piemēram, tam, ka slimu un novārgušu baltkrievu bērnu asinis vācieši atzinuši par masveidā lietojamām vērmahta karavīru ārstēšanai. Nu, ja kundzei tādi ir, lai viņa tos liek galdā. Bet tā vietā ir klaigāšana un mūsu saukšana par “meļu triumvirātu”, kas izraisa vien smaidu.

Vēl viens kuriozs, par kuru smieties vai raudāt, ir apgalvojumi, ka mēs stāstā par Salaspili izmantojot tikai “nacistu pakalpiņu” liecības. Tādi kā Salaspils nometnes vecākā biroja darbinieki, ieslodzītie Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, uz kuriem diezgan daudz atsaucamies, bija labi izglītoti, pārzināja vācu valodu, tādēļ, piedraudot ar sodiem, viņiem lika rūpīgi sekot līdzi nometnes statistikai – cik cilvēku tajā atrodas, cik aiziet darbos, cik atnāk, cik aizsūtīti prom. Neparts un Riekstiņš pārzināja situāciju daudz labāk nekā tie, kas neredzēja vairāk par savu baraku vai darba vietu. Saukt šos cilvēkus par kolaborantiem ir pilnīgs absurds, kas liecina par tādu pārmetumu paudēju infantilitāti. Šādu nometņu iekšējo pārvaldi vienmēr organizēja, izmantojot arī pašus ieslodzītos. No ieslodzītajiem nāca kā nometnes vecākais, tā viņa palīgi, kantora darbinieki, darba komandu un baraku vecākie. Kas attiecas uz pārmetumiem, ka mēs “ignorējot” bijušo ieslodzīto baltkrievu bērnu stāstus, ieteiktu palasīt mūsu grāmatu. Protams, viņu apstākļi bija nežēlīgi un varbūt pat vieni no sliktākajiem. Bet bērni bija tikai viena neliela daļa no ieslodzīto kopuma, kas tur atradās. Viņi tur uzturējās vairākus mēnešus, nevis visus četrus gadus. Esmu ticies un runājis ar bijušajiem ieslodzītajiem baltkrievu bērniem. Mēs sapratāmies ļoti labi.

Jūs runājat tikai par Salaspils nometni, kamēr kareivīgi noskaņotā publika tajā pašā katlā liek arī vairākus kilometrus attālajās padomju karagūstekņu nometnēs notikušo.

Atgādināšu, ka šis ir Salaspils memoriāls, kas veltīts civiliedzīvotājiem paredzētajai nometnei. Padomju karagūstekņu nometnes mūsdienu Salaspils teritorijā bija vairākas. Bojāgājušajiem šo nometņu vietā ir piemiņas stēla. Ir arī padomju un pēc kara Salaspilī turēto vācu karavīru kapi. Uz tiem, tāpat kā uz cara laika Krievijas armijas garnizona kapiem, būs norādes un informācijas stends pie memoriāla. Garnizona kapi patiešām ir viena no iespējamajām vietām, kur varēja būt apbedīti Salaspils nometnē bojāgājušie. Bet vai tad, kad pirms pāris gadiem tur atrada cilvēku mirstīgās atliekas, kāds veica tiesu medicīnas ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai šie cilvēki tiešām nāca no nometnes? Neesmu neko tādu dzirdējis. Netaisāmies dalīt bojāgājušos “labajos” un “pārējos”, taču viss jādara korekti. To jau var redzēt arī Krievijas telekanālu sižetos, ka šie mediji turpina padomju propagandas stilu un faktiski izmanto ieslodzīto ciešanas ideoloģiskiem mērķiem.

September 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sašutums par filmas par mežabrāļiem recenziju

Latvijas vēstnieka Kanādā Kārļa Eihenbauma sašutumu raisījis Kanādas militārā žurnāla «Esprit de corps» redaktora un izdevēja Skota Teilora komentārs par NATO filmu par mežabrāļiem Baltijā, kurā viņš apsūdz NATO par vēstures pārrakstīšanu un uzskata, ka filma glorificē nacismu.


Teilora komentārs un Eihenbauma atbilde uz šo komentāru publicēta Kanādas interneta portālā «Herald Opinions». Teilors savā komentārā filmā minētos latviešu leģionārus sauc par «brīvprātīgajiem», kā arī norāda, ka viņi nogalinājuši ebrejus. Tāpat viņš skaidrojis, ka leģionāri karojuši tikai vienā, nevis abās frontes pusēs, – gan Sarkanās armijas, gan nacistiskās Vācijas pusē, kā arī pieminējis piemiņas dienu, 19.martu, ar ko patiesībā domāti 16.marta pasākumi.

«Kanāda šobrīd Latvijā ir izvietojusi ir 400 karavīrus, lai atturētu Krieviju no agresijas. Nākamgad, 19.martā, latvieši iestudēs savu ikgadējo parādi Rīgā, lai tā pieminētu 2. pasaules kara «Waffen SS» leģiona slavu. Tieši tā, arī Kanādas vienības būs tur, brīdī, kad latvieši izrādīs cieņu nacismam,» raksta Teilors.

Žurnāla redaktors komentārā arī norāda, ka filmā redzamie mežabrāļi bijuši tērpti vācu armijas stila drēbēs un nēsājuši vācu ieročus, kā arī darbojušies tikai Kurzemē, nevis arī citur Latvijā. «NATO filma pilnībā pārraksta vēsturi ar mērķi demonizēt Krieviju. Galvenā problēma ir tā, ka filma attaisno nacistu atbildību holokausta zvērībās,» uzskata Teilors.

Latvijas vēstnieks Kanādā atbildes rakstā žurnālista komentārus sauc par dīvainiem un nepamatotiem apvainojumiem un norāda, ka ir pietiekami daudz faktu, kas atspēko «Esprit de corps» redaktora apgalvojumus.

«Varbūt viņš pats to neapzinās, bet Teilors ir izdarījis lielisku darbu, lai piedāvātu lasītājiem viedokli par NATO un Latviju no Kremļa skatu punkta. Kremlis noteikti piekristu žurnālistam un aplaudētu viņa viedoklim. NATO filma jau kopš tās publicēšanas brīža bijusi Krievijas valdības sponsorētu mediju mērķis. Vēloties veicināt empātiju pret Krieviju, Teilors ir sagrozījis vēsturi, un sagrozījis par tālu,» ir pārliecināts Eihenbaums.

Kā liecina militārā žurnāla mājaslapā pieejamā informācija, Teilors iepriekš bijis Kanādas militāro spēku kājnieks, bet kopš 1988.gada ir žurnāla redaktors un publicists. Tāpat viņš ir arī dokumentālo filmu režisors un kara korespondents.

Jau ziņots, ka Krievijas Ārlietu ministrija jūlijā paziņoja, ka filma ir vēstures pārskatīšana, un norādīja, ka filmā par brīvības cīnītājiem nodēvēto karavīru rokas esot līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm. Viņi esot vainojami desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nāvē.

NATO filmā izskaidrota partizānu rašanās un attēlotas iestudētas stilizētas cīņu ainas, kuras pavada bijušo nacionālās pretošanās kustību dalībnieku stāstītais par piedzīvoto. Viens no intervējamiem ir bijušais latviešu partizāns Arvīds Ēriks Bluzmanis.

Latvijas nacionālie partizāni bija cīnītāji, kas ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu pēc Otrā pasaules kara. Partizāni tiek saukti arī par mežabrāļiem, jo to apmešanās vietas galvenokārt bija mežu bunkuros.

September 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aicinām pieminēt un atdot pēdējo godu Konstantīnam Pupuram

Aicinām pieminēt un atdot pēdējo godu Konstantīnam Pupuram

konstantins-pupurs-48637601

Šī gada 9. septembra vakarā pāragri un negaidīti mūžībā devies Nacionālās apvienības aktīvs biedrs, Atmodas aktīvistu grupas “Helsinki-86” viens no ievērojamākiem biedriem un nesalaužams Latvijas patriots – Konstantīns Pupurs.

Konstantīnu Pupuru mēs atceramies kā cilvēku, kurš 1988. gada 14. jūnijā uzdrošinājās kļūt par pirmo, kurš Padomju okupācijas laikā publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu un iznesa to cauri Rīgai.

Aicinām pieminēt un atdot pēdējo godu Konstantīnam Pupuram piektdien, 15. septembrī, pulksten 14:00 Rīgas Svētā Pētera baznīcā.

  • Atvadīšanās Rīgas Svētā Pētera baznīcā no 12:00
  • 14:00 atvadu dievkalpojums Rīgas Svētā Pētera baznīcā
  • 16:00 guldīšana zemes klēpī Rīgas 1. Meža kapos
  • pēc tam – atvadu mielasts Latvijas Kara muzejā

September 14, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nemirstīgā baraka

Nemirstīgā baraka – bessmertnij barak, Interneta vietne Krievijā, kas veltīta Staļina terora upuru piemiņai un padomju varas noziegumu atmaskošanai.

http://bessmertnybarak.ru

Vietne krievu valodā, bet šķiet, ka tiek gatavota arī saīsināta versija angliski.

Adrese feisbukā: https://www.facebook.com/immortalgulag

Tviterī: https://twitter.com/immortalgulag

Vietne krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Вы когда-нибудь задумывались, почему мы так плохо знаем свое прошлое? Лишь единицы могут рассказать о своих дальних предках, о том, куда уходят корни их семьи.

ХХ век стал столетием потери истории. Её вырубали, выжигали, уничтожали, морили голодом. Трудно даже представить себе, сколь большая ее часть останется для нас тайной. На уроках истории о многом не говорят, а о многом заведомо умалчивают. О героических страницах истории нашего народа рассказывают в подробностях. О плохом же принято не вспоминать. Как можно дать точную оценку тому времени? Как может человек задумываться о будущем, не имея связи с прошлым? Не помнящий и не знающий историю будет повторять ошибки вновь и вновь.

Я решил пойти другим путем: напомнить всем, какой ценой досталось нам то, чем принято сегодня гордиться. Мы переживаем тяжелейшие времена подмены и открытого перевирания исторических событий.

Пройти мимо, не замечать, забыть? Совесть не позволяет этого сделать. Уже запущены группы в социальных сетях под названием «Бессмертный барак», где поначалу собирались данные по хэштегу. А теперь со всех уголков мира нам приходят истории судеб, воспоминания о тех временах, фотографии из личного архива, копии личных дел невинно осужденных. Изначально эта акция была лишь дополнением и пояснением истинного масштаба трагедии народа.

«Бессмертный барак» — это проект, который даст возможность понять, какой ценой ковали Победу, каким усердием и кровью был совершен первый полет человека в космос, какова истинная цена строительства заводов и фабрик. Какими жертвами достигнут прогресс в строительстве мостов и дорог. Скольких человеческих жизней стоили разработки каменоломен, штольней, урановых рудников. В фундаменте всего, что сделано, лежат сотни тысяч человеческих костей. Все построено на крови, трудом людей, которых никогда не вернуть в их перемолотые государством семьи. Безумные депортации, страшный голод, когда человек ест человека… Это времена, когда человеческая жизнь ничего не стоила, она измерялась лишь цифрами, цифрами с большим количеством нулей.

А вы хотели бы знать правду? Почитать воспоминания о том времени, посмотреть фото тех лет, увидеть лица людей, которые заложили фундамент сегодняшней гордости?

Мне становится больно, когда я вижу детей, несущих портреты Сталина. Я совсем не понимаю наше правительство, которое до сих пор боится признать террор, который происходил в нашей стране на протяжении десятилетий. Меня возмущает, что архивы вновь засекречены еще на 30 лет, видимо, чтоб ни один узник ГУЛАГа так и не узнал правды. Я не могу смириться с тем, что мы даже не знаем, где захоронены эти люди.

Когда мне начали присылать письма, истории, рассказы, воспоминания своих пожилых и уже ушедших родственников — я понял: вот он, ключ, который позволит сохранить хоть что-то, сделать первый шаг — успеть, расспросить как можно больше людей. Вот она, поистине народная история и общественная память.

Все это тяжело собирать по крупицам, и я призываю всех, кто читает эти слова, прислушаться. Надо успеть расспросить родственников. Надо пробовать искать своих потерянных предков. Это моральный долг каждого человека. Назвать поименно каждого — наша обязанность. Только восполнив свою память, разделив все плохое и хорошее, понимая, какой страх пережил наш народ, мы получим право идти вперед.

Наверное, правы те, кто говорит о необходимости покаяния и о том, что пора прекратить бряцать оружием 9 мая: хватит уже войны и убийств, хватит террора и преследований. Пора остановиться. Надо просить прощения за все, что мы предпочли забыть, за страх и боль наших предков. Я уверен, придет тот день, когда на Кремлевской стене вместо фамилий палачей появятся доски с фамилиями тех, кого загубил красный террор и сталинский режим. Этот проект — шаг к такому дню.

Редактор «Бессмертного барака» Андрей Шалаев

September 12, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: