gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Čekā muļķus neņēma

Kārlis Kangeris: Čekā muļķus neņēma

 


Zinātniskās izpētes komisija, kas nodarbojas ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpēti, jau ilgu laiku ir iestrēgusi Satversmes aizsardzības biroja (SAB) stūrgalvībā: tas, aizbildinoties ar personu datu aizsardzību, ir atteicis piekļuvi dokumentiem, kas ir būtiski svarīgi VDK darbības kopējās ainas izpētei. SAB pat ierosināja, lai pētnieki stājas pie viņiem darbā. Tā ir absurda situācija: Saeima ir pilnvarojusi komisiju šim darbam, taču SAB to bloķē. Par spīti visam, komisija tomēr darbojas un cer līdz pilnvaru beigām ne tikai piekļūt «čekas maisiem», bet arī izdot grāmatās jaunus pētījumus. Līdz šim jau izdoti trīs sējumi ar kopā 30 pētījumiem. Šodien intervija ar komisijas priekšsēdētāju, vēstures zinātņu doktoru Kārli Kangeri.

– Jūsu komisija strādā jau gandrīz trīs gadus?

– Nē, mēs eksistējam gandrīz trīs gadus, bet strādājam tikai astoņpadsmit mēnešus. Komisija tika izveidota 2014. gada augustā, un bija paredzēts, ka darbu sāksim 2015. gada 1. janvārī. Taču sakarā ar dažādām pārmaiņām, pārcelšanu uz Tieslietu ministriju un atpakaļ, kā arī sakarā ar dažādām personālsastāva maiņām mēs darbu sākām tikai 2015. gada oktobrī.

– Un kādi ir panākumi – par spīti tādiem kavējumiem, kas neradās jūsu vainas dēļ?

– Pētniecībai ir pieejama daļa materiālu Latvijas Nacionālajā arhīvā – krimināllietas un daudz kas cits. Neliela daļa atrodas Satversmes aizsardzības birojā – tā dēvētie čekas maisi, kur ir kartotēka un elektroniskā datu bāze. Patlaban mums ir pieeja tikai Nacionālā arhīva materiāliem. Līdztekus izmantojam kompartijas arhīva materiālus. Bieži vien ir tā, ka mums nav dokumentu oriģinālu, daudz kas ir aizvests uz Maskavu. (Uz Krieviju aizvestie dokumenti mums nav pieejami.) Tāpēc dažām lietām mēs izmantojam iespēju tikt klāt no otras puses – caur ministrijām, iestādēm un tamlīdzīgi: izmantojam resoru arhīvus. Ar Nacionālo arhīvu mums ir laba sadarbība, tiekam klāt visiem dokumentiem, kas vajadzīgi komisijas darbam. Izcīnījām arī to, ka drīkstam fotografēt dokumentus, panācām pat to, ka fotografēt drīkst visi, ne tikai komisijas pētnieki. Tēmu loks ir plašs – tur ir krimināllietas, mēs varam izsekot arī jauniešu pretestībai, pārbēdzējiem uz Rietumiem. Tagad esam pievērsušies ekonomiskajiem noziegumiem, valūtas spekulācijām, pētām, ko VDK darīja šajos jautājumos. Jo nav jau tā, ka tikai izsekoja nacionālistus. VDK darbības spektrs bija daudz plašāks. Bija arī divi pētījumi par Intūristu (PSRS Ministru Padomes Galvenā ārzemju tūrisma pārvalde Intūrists). Pētījām, kas tika darīts ar tūristiem. Uz Intūristu strādāt tika nosūtīti VDK darbinieki – gan štatā, gan ārštatā. Savulaik Gorkija – tagad Valdemāra – ielā bija tā dēvētā Miera komiteja, tās darbību arī pētām utt.

– 1964. gadā LPSR VDK paspārnē tika izveidota arī Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēm, bet 1965. gadā tās paspārnē nodibināja Literatūras sekcija, un dibinātājbiedru vidū bija rakstnieki un dzejnieki – Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis un citi… Viņi drīkstēja braukt uz ārzemēm.

– Jā. Tūdaļ pētīsim radošo savienību darbību: Rakstnieku savienību, Komponistu savienību, Mākslinieku savienību. Diemžēl mums dots īss laiks, lai to pētītu, un tas būs tikai ieskats, izvilkums no radošo savienību darbības. Skatīsim arī Latvijas Valsts universitātes 1. daļu: VDK vadībā tā noteica augstskolas politiskās līnijas un izsekoja studentu darbību universitātē. Tur arī noteica, kurus cilvēkus var sūtīt uz ārzemēm un kuri cilvēki tur var noderēt. Tā noteica, kuri pētījumi būs slepeni un tamlīdzīgi. Neesam vēl tikuši līdz komjaunatnes organizācijai, līdz jaunatnes tūrisma birojam Sputņik. Vēl arhīvā ir tā dēvētā ārzemju braucēju kartotēka, no kuras varēs saprast, kuriem ļāva un kuriem neļāva braukt un kāpēc.

– Vai jau izpētītajā materiālā jums ir bijuši pārsteigumi, sak, es to nezināju?

– Es neteiktu – pārsteigumi, bet bieži, pētot situācijas, nonācu neizpratnē par to, ka daudzi cilvēki tik viegli padevās dažādu ērtību un dzīves labumu dēļ, piekrītot kaut ko darīt čekas labā. Iespējams, ka daudzi cilvēki pat nedomāja par to, ko tas īstenībā nozīmē – būt ziņotājam vai aģentam. Jau vēlāk, kad šie cilvēki ierauga sevi kartotēkā, viņi nereti jūtas pārsteigti: kā tad tā – esmu aģents?! Likums prasa pierādīt, ka sadarbība ir bijusi brīvprātīga, un daudzi jau arī bija brīvprātīgi piekrituši sadarboties. Bet vai aģenti no tā visa guva kādu labumu? Vai viņi ar savu darbību kādam kaitēja? Vai viņi palīdzēja sistēmai? Tie ir trīs svarīgi punkti. Visi operatīvie dokumenti nav pieejami, bet tikai no tiem iespējams visu izsecināt. Visi sāka runāt par čekas maisu atvēršanu ap 2004. gadu, un Saeima pat nobalsoja, ka tie jāatver, taču prezidente Vaira VīķeFreiberga neļāva to darīt. Pirms tam, 90. gados, vieni teica, ka dokumenti ir nepilnīgi vai viltoti, citi apgalvoja, ka čekas maisu publiskošana cels sabiedrībā nemieru, tā aizvainos informatoru radiniekus, bērnus un tamlīdzīgi. Taču katram cilvēkam ir jāapzinās, ko viņš dzīvē ir izdarījis. Esmu pārliecināts: ja tu esi iekšā tajos maisos, tad tev tas jāatzīst. Toreiz kartotēku izveidoja VDK, nevis mēs šodien, un, ņemot vērā to visu – jājautā, vai tu nožēlo grēkus vai nenožēlo? Ja tu nožēlo, tad tev tos var piedot.

– Vai varēja būt tā: kāds tika vervēts, bet viņš pateica – nē, neiešu jums kalpot. Tāds atteikums varēja būt bīstams?


Pilnu interviju lasiet 19. aprīļa NRA.

April 19, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Lai gaida rindā! Ja sagaidīs…

Elita Veidemane, NRA

Lai gaida rindā! Ja sagaidīs…

Viss raksts: http://nra.lv/viedokli/elita-veidemane/207282-lai-gaida-rinda-ja-sagaidis.htm


Jānis Vasiļevskis uzrakstīja iesniegumu Ordeņu kapitulam. Viņš ir novadpētnieks, un galvenais viņa izpētes objekts ir nacionālie partizāni, viņu cīņa pret padomju varu līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum. Vēstures ceļus kopā ar partizāniem staigājot, Jānis Vasiļevskis nonāca pie vienīgā pareizā secinājuma: rosināt apbalvot ar Viestura ordeni vīrus un sievas, kas vēl teju 13 gadus turpināja cīnīties pret padomju okupantiem. Šajā cīņā piedalījās ap 20 000 cilvēku, nezaudējot drosmi un pārliecību, ka taisnība reiz uzvarēs un ka brīva Latvija nav tikai sapnis.

Jānis uzskatīja, ka šiem cilvēkiem ir jāpasaka paldies valstiskā līmenī. Šajā saulē tas jāpasaka. Vismaz «tiem nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem – tiem Latvijas nacionālajiem partizāniem, kuri vēl ir mūsu vidū un varbūt nepiedzīvos savas dzimtenes simtgadi» – kā savā iesniegumā rakstīja Jānis Vasiļevskis. Viņš nosauca 22 cīnītājus, kuriem, viņaprāt, vajadzētu piešķirt Viestura ordeni. Bet tas nebija tikai viņaprāt: ieteikuma vēstuli parakstīja 21 cilvēks – vēsturnieki, žurnālisti, esošie un bijušie Saeimas deputāti… Par katru cīnītāju bija sagatavots apraksts, vēstulei bija pievienota arī Latvijas Valsts arhīva eksperta, vēstures doktora Aināra Bambala izziņa, kurā precīzi aprakstīts, kādi sodi tika piespriesti cīnītājiem, kādos lēģeros viņi sēdējuši, kad atbrīvoti un kad reabilitēti.

Taču tas viss izrādījās «priekš kaķiem». Ordeņu kapituls lēma, ka Viestura ordeni ir cienīgi nest tikai Arvīds Blūzmanis un Regīna Tiliba. Pārējie divdesmit… Lai gaida rindā. Ja sagaidīs. Izskatās, ka Ordeņu kapituls, lai atgaiņātos no uzmācīgajiem nacionālo partizānu aizstāvjiem, «atmeta» divus 5. šķiras ordeņus: vecākajam bruņotās pretošanās kustības dalībniekam un sievietei – tā sacīt, dzimumu līdztiesības vārdā. Regīnai tolaik bija sešpadsmit gadu, viņa slēpās bunkurā kopā ar brāļiem un māsu. Bet kāpēc netika apbalvota, piemēram, Mikalīna Supe, slavenā Latgales mežabrāļu vadītāja Pētera Supes māsa, kas deviņus gadus kopā ar mežabrāļiem piedalījās kaujās pret okupantiem? Mikalīna iznāca no meža un padevās čekistu gūstā 1954. gada 24. aprīlī. Viņu notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā. Mikalīnu atbrīvoja 1961. gadā, un Latvijā viņa atgriezās 1964. gadā. Bet būtībā ikviens Vasiļevska vēstulē minētais ir pelnījis ordeni.

Nacionālie partizāni, kuri gadiem ilgā, smagā un, ar šodienas izpratni vērtējot, bezcerīgā cīņā pretojās okupantu varai, nesaņems neko, toties «par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā» Viestura ordeni saņems vairāki dažāda ranga NBS štāba un Valsts robežsardzes ierēdņi. Jānis Vasiļevskis jautā: «Vai vispār šī Ordeņu kapitula locekļi spēj novērtēt, ko nozīmē – būt gatavam atdot dzīvību? Spriežot pēc tā, kam piešķirti Viestura ordeņi – diez vai…»

Veids, kā Ordeņu kapituls izvēlas apbalvojamos, ir noslepenots, un nevienam nekas netiek paskaidrots – kādi ir ordeņa saņemšanas kritēriji, pārdomas, šaubas un pārliecība. Taču ikreiz, kad tiek publiskots apbalvoto saraksts, izceļas lielāks vai mazāks skandāls, jo ir grūti izprast kapitula domu gājienu. Šoreiz noteicošais kritērijs, iespējams, ir bijis tāds: kurš tad īsti zina to patiesību – varbūt tie mežabrāļi bija «sliktie», varbūt nelaikā un nevietā noslaktēja kādu padomju aktīvistu, un vispār – kā uz tādām mežabrāļu apbalvošanām skatīsies Krievija?!

Cita skaidrojuma it kā nav, un tas jau ir nožēlojami, bet kapitula locekļi, protams, klusēs kā zemi saēdušies. Ordeņu kapitulā ietilpst Roberts Strīpnieks, Ēriks Hānbergs, Gaidis Andrejs Zeibots, Aivars Straume, Indulis Bērziņš, Žaneta Ozoliņa, Kārina Pētersone un Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Kurš no viņiem nobijās no vēstures un kuram politiskā piesardzība bija svarīgāka par patiesību? Jānis Vasiļevskis rūgti secina: «Acīmredzot pērnā gada svinīgajā pieņemšanā, kas bija veltīta nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem, Valsts prezidenta teiktie it kā izpratnes pilnie vārdi bija liekulība…» Lai novērstu nelāgās aizdomas no prezidenta, kapituls varētu demisionēt un aizejot atklāt sava balsojuma motivāciju. Tas būtu drosmes izpaudums – protams, ja kapitulisti pareizi saprot šā jēdziena nozīmi.

April 18, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Diktatūra, radošums un totalitārā kontrole

Viss raksts šeit

Diktatūra, radošums un totalitārā kontrole:

Latvijas Padomju komponistu savienība kā totalitārā režīma ideoloģiskās, politiskās un policejiskās kontroles instruments



Latvijas sabiedrisko diskusiju vidē jau ilgu laiku viens no aktuālajiem jautājumiem ir t.s. čekas maisu problēma. Jautājumu aktualizēja gan atkārtotas diskusijas Latvijas Saeimā par Satversmes Aizsardzības birojam glabāšanā nodoto LPSR VDK dokumentu iespējamu publiskošanu, gan arī publiskošanas laika noteikšana uz 2018. gadā. Diskusijas raisa arī 2014. gadā izveidotās Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieciskā darbība, kurā iesaistīts arī raksta autors. Interesanti, ka lielā mērā sabiedrībā interese ir tieši par atsevišķo aģentu saraksta jautājumu.

Tomēr būtiski nozīmīgāk ir izprast totalitārās pagātnes kopainu, izpētīt kā tieši darbojās diktatūras pārvaldes sistēma, kādas totalitāras sabiedrības institūtus tā veidoja un izmantoja, un, kā tās atšķiras no mūsdienu demokrātiskās sabiedrības pamatiem. Kādas ir pretējās tendences, varbūt tādas, kādas savā apcerējumā “Iespējamā Eiropa” apraksta mūsdienu franču domātājs Bernārs Sordē: “Mūslaiku vēsturi veido nevis mēģinājumi labot kļūdainu lēmumu sekas, bet gan jaunu, daudz nopietnāku kļūdu pieļaušana cerībā, ka tās atpestīs no iepriekš sagandētās pieredzes un liks to aizmirst.”[1] Autora pētījuma lauks VDK zinātniskās izpētes komisijas ietvaros ir Latvijas Padomju komponistu savienības darbība un padomju represīvo struktūru attiecības ar šo organizāciju. Tādēļ tālāk rakstā tiks iezīmēta šīs organizācijas loma padomju totalitārās varas izveidotajā sabiedrības ideoloģiskās un politiskās kontroles un cenzūras izplatīšanas mehānismā. Tas ļauj izprast arī padomju režīma represīvo struktūru vietu, lomu un nozīmi radošās sfēras pārraudzībā. Jāatzīmē, ka izvēloties rakstā izmantoto empīrisko materiālu, autors neizvirzīja uzdevumu aplūkot ar šo organizāciju saistīto personu rīcību un motīvus, bet iezīmēt kopējās vēsturiskās perspektīvas tendences. Tāpat arī netika izvirzīts uzdevums, atlasot pētījumā aprakstītos padomju totalitārā režīma ideoloģiskās, politiskās un policejiskās manipulācijas gadījumus mūzikas nozarē, izvēlēties kādas slavenas vai populāras personas, uzskatot, ka cilvēki visi ir cilvēki. Tādēļ vēstures norises labāk palīdz izprast tipiski, nevis kādā mērā neordināri gadījumi. Šādu izvēli veicināja arī fakts, ka Latvijas likumdošana principā paredz iespēju katram iedzīvotājam uzzināt par savām eventuālajām attiecībām ar padomju okupācijas varas specdienestiem.[2] Tomēr raksta autors uzskata, ka vispārējie demokrātiskas un atklātas sabiedrības principi paredz nepieciešamību publiskot visu Latvijas valstij pieejamo informāciju par padomju slepeno dienestu darbību. Tas ir nepieciešams arī Latvijas 20. gadsimta vēstures pilnvērtīgai zinātniskai izpētei, piemēram, noskaidrojot tādus jautājumus kā ar padomju specdienestiem saistīto Latvijas iedzīvotāju sociālo šķērsgriezumu – piederību dažādām sociālajām, vecuma utt. grupām. Tas attiecīgi ļautu sasniegt jaunu, augstāku Latvijas okupācijas vēstures zinātniskās izpratnes līmeni.

Tomēr vispirms ir nepieciešams dot ieskatu vispārējā vēsturiskajā problemātikā, kas saistīta ar 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem raksturīgo attieksmi pret radošajām nozarēm un kultūras sfēru. Nedemokrātiskiem režīmiem vienmēr ir raksturīga saasināta interese par radošo sfēru. Minētais attiecas gan uz tādiem vēsturiskajiem totalitārajiem režīmiem kā nacistiskā Vācija vai komunistiskā PSRS, gan arī mūsdienu nedemokrātiskajām valstīm. Jau 1990. gados krievu mākslas vēsturnieks Igors Golomštoks, kurš pētījis 20. gadsimta totalitārisma izpausmes mākslā, izvirzīja vairākus pamatpieņēmumus, kas raksturo šādu režīmu attieksmi pret radošo sfēru: Pirmkārt, valsts pasludina radošās nozares par savas ideoloģijas ieroci un izmanto kā līdzekli sabiedrības pārvaldei. Otrkārt, valsts deprivatizē visas radošās dzīves jomas un to pārvaldes instrumentus (vai vismaz to lielāko daļu). Treškārt, valsts izveido visaptverošu kultūras jomas vadības un kontroles aparātu. Ceturtkārt, totalitārā valstī no visām kultūras attīstības tendencēm tiek izvēlēta viena (vai dažas), režīma ideoloģijai visatbilstošākā, kuru ne tikai atbalsta, bet arī izmanto jebkuras iespējamas opozīcijas apkarošanai.[3] Raksta autors tam labprāt pievienotu vēl vienu raksturīgu pazīmi: Piektkārt, totalitārā valsts radošās nozares pakļauj tiešai valsts institūciju kontrolei. Ievērojama loma šeit ir tieši t.s. valsts drošības institūtiem, caur kuriem tiek realizēta radošo nozaru idejiskā pārvalde un to izmantošana režīma mērķu sasniegšanai. Jautājumam par totalitāro režīmu attiecībām ar radošo sfēru pavērsušies arī mūsdienu sociologi, kulturologi, kultūras menedžmenta un citu sociālo zinātņu pētnieki, pētot dažādu valstu piekoptās kultūras politikas.[4] Rakstā aplūkojamām problēmām aktuāli ir vēl 1989. gadā Harija Hilmana Šartrāna un Klēras Makoī izstrādātie valstu kultūras politikas analīzes kritēriji, jo tajos iekļauts arī totalitāro režīmu politikas apskats.[5] Minētie autori apraksta totalitāro valstu kultūras politiku kā “inženierisku” pieeju, ko raksturo tieša valsts kontrole pār radošajām nozarēm un vispārēja iejaukšanās kultūras attīstībā. Radošā sfēra kļūst par valsts politikas instrumentu, valsts vara kontrolē galvenos kultūras nozaro produktu ražošanas resursus, pastāv noteiktas kultūras politikas vadlīnijas un to izpildes aparāts, tiek izmantotas tādas metodes kā propaganda un cenzūra.[6] Šeit var pieminēt ar vēsturnieces Annes Aplbaumas lakonisko norādījumu par padomju totalitārisma kultūras politikas būtību: “Lai pastāvīgi kontrolētu māksliniekus un intelektuāļus un turētu viņus pavadā, kultūras birokrāti praksē ik reizi atbilstoši situācijai noteica, kas ir “labs” [..]”.[7]

Minētais nav attiecināms tikai uz 20. gadsimta totalitāro režīmu kultūras politiku. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī mūsdienu Eiropas nedemokrātiskajās valstīs.Pazīstamais baltkrievu kultūras pētnieks Vadims Možeiko šādi raksturo situāciju mūsdienu Baltkrievijas radošajās nozarēs: “Baltkrievijas kultūras politikas specifika izpaužas sekojoši, ka viss mākslinieku raksturojošais (ienākumu līmenis un avoti, sociālkulturālais konteksts, radīšanas tematika un sabiedriskā aktivitāte) ir atkarīgs, pēc būtības, no viena faktora – viņa attieksmes pret esošo varu. Mākslinieka darbības pamatā tā vai citādi ir politika, tā nosaka viņu stāvokli un auditoriju. Protams, tas izkropļo tirgu, kurš sāk funkcionēt pēc saviem iekšējiem likumiem, kur popularitāte nav saistīta ar talantu, bet peļņa ar popularitāti.”[8]

Dažādu diktatūru interesi par radošo nozaru pakļaušanu noteica to specifika – iespēja tās iesaistīt režīma propagandas veidošanā un izplatīšanā. Latvija ar šādu valsts kultūras politikas veidošanas modeli saskarās galvenokārt padomju okupācijas laikā. Padomju totalitārais režīms līdzīgi kā nacistu vara Vācijā izveidoja izvērstu radošo cilvēku kontroles sistēmu. Tās mugurkauls bija t.s. radošo profesiju savienības – Rakstnieku savienība, Mākslinieku savienība, Komponistu savienība u.c. To uzdevumi bija līdzīgi kā nacistiskajā Vācijā izveidotajai Reiha kultūras kamerai (Reichskulturkammer), kas apvienoja visus radošo profesiju pārstāvjus.[9] Līdzīgas radošā sektora kontroles institūcijas veidoja arī citi 20. gadsimta nedemokrātiskie režīmi. Piemēram, fašistiskajā Itālijā visas profesionālās organizācijas tai skaitā arī radošo profesiju nodarbināto apvienības iekļāva fašistiskā režīma kontrolētajā Nacionālā Darba organizācijā (Opera Nazionale Dopolavoro).[10]

Padomju sistēmā radošo nozaru politiskā pārvalde bija sarežģīta. Tajā iezīmējās vairāki kontroles līmeņi. Pirmkārt, tā bija Padomju Savienības Komunistiskā partija un attiecīgi Latvijas Komunistiskā partija. Partijas Centrālās komitejas uzraudzībā darbojās īpaša Aģitācijas un propagandas daļa, kur izstrādāja ideoloģiskos norādījumus visām dzīves jomām un arī uzraudzīja to izpildi. Nākamo uzraudzības līmeni veidoja PSRS un Latvijas PSR izpildvaras, jeb Ministru Padomes struktūrā ietilpstošā Kultūras ministrija vai Kultūras komiteja. Minētās instances organizēja visu radošo nozaru pārvadi. Tā kā totalitārajai vari bija ļoti svarīgi kultūras sfēru izmantot par ideoloģijas ražotāju un propagandas izplatītāju, šeit svarīgu lomu spēlēja arī padomju valsts drošības iestādes (NKVD, vēlāk VDK), kuru uzdevums bija realizēt plašu nozares policejisku uzraudzību. Tā tika īstenota, izmantojot gan tiešu ideoloģisku norādījumu izplatīšanu, gan atsevišķu radošo personu uzraudzīšanu, pielietojot padomju drošības iestāžu aģentūru. Kā pārvaldes instruments kalpoja arī represijas pret radošo profesiju pārstāvjiem.[11]

Tomēr ar minētajiem pasākumiem nepietika pilnvērtīgai radošo nozaru ideoloģizācijai un politiskai kontrolei. Tādēļ padomju totalitārā vara izveidoja vēl vienu kontroles līmeni – radošo profesiju savienības. To uzdevums bija apvienot visus radošo nozaru pārstāvjus formāli sabiedriskās, bet reāli režīma kontrolētās organizācijās. Tādējādi radošās savienības kļuva par ērtu ietekmes instrumentu. Pirmkārt, tās apvienoja faktiski visus kādā radošajā jomā darbojošos. Otrkārt, kalpoja par režīma ideoloģijas un propagandas uzstādījumu novadītāju līdz to biedriem. Tāpat arī organizēja biedru iesaisti padomju politikas īstenošanā. Treškārt, radošās savienības, apvienojot visus vienas nozares piederīgos, atviegloja arī to biedru policejisko kontroli un “idejiskās tīrības” uzraudzību, ko īstenoja padomju valsts drošības institūcijas. Skaņu mākslas radītājus, komponistus, un mūzikas pētniekus, muzikologus, apvienoja Komponistu savienībā. Tā tika izveidota jau pirmās padomju okupācijas laikā 1941. gadā ar nosaukumu Latvijas PSR Komponistu savienība.[12] Sākoties PSRS un Vācijas karam organizācijas darbība tika pārtraukta un atkal atjaunota 1944. gada 11. decembrī ar nosaukumu Latvijas Padomju komponistu savienība. Kopš 1978. gada tās nosaukums atkal bija Latvijas PSR komponistu savienība.[13] 1991. gadā organizācija tika pārveidota par joprojām pastāvošo Latvijas Komponistu savienību.[14]Savienības vadībā padomju vara centās izvirzīt pazīstamus un populārus komponistus: J. Vītolu, E. Melngaili, J. Mediņu, J. Ivanovu, M. Zariņu, A. Skulti, Ģ. Ramanu, P. Dambi, J. Karlsonu.[15] Šādai politikai vajadzēja veidot sabiedrībā priekštatu par komponistu savienību kā respektablu un zināmā mērā neatkarīgu organizāciju. Tomēr realitātē situācija bija cita.

Pirmkārt, Latvijas Padomju komponistu savienība bija tikai lielākā struktūrā – Padomju Komponistu savienībā ar centru Maskavā – ietilpstoša apakšstruktūra. Minētais, protams, jāņem vērā, raksturojot visu Padomju Latvijas pārvaldes darbību (arī tādu institūtu kā Latvijas Komunistiskā partija, Ministru Padome, VDK) – tās visas bija tikai attiecīgu impērijas centrālo varas instanču vietējās filiāles ar attiecīgu rīcības iespēju līmeni.

Otrkārt, lai gan oficiālais savienības uzdevums bija tīri ideoloģisks: “Sekmēt republikas komponistu un muzikologu jaunradi, idejiski un politiski audzināt savus biedrus”[16], tajā iekļautās jaunrades sekmēšanas funkcijas paredzēja nepieciešamību pārvaldīt zināmas finanses. Padomju kultūras sfēras organizācijas sistēmā ar līdzekļu sadali mūziķiem honorāriem, algām u.c. atlīdzībām nodarbojās īpašs PSRS Mūzikas fonds ar tā attiecīgo filiāli – Latvijas PSR mūzikas fondu.[17] Visiem komponistu savienības locekļiem vienlaikus bija jābūt arī mūzikas fonda biedriem, un tikai viņiem bija pieejams fonda finansējums.[18] Ņemot vērā padomju sociālistiskās tautsaimniecības sistēmu, kas gandrīz nepieļāva nekādu privāto iniciatīvu, šāda mūzikas nozares pārvalde deva padomju režīmam visietekmīgāko kontroles rīku, ko tas izmantoja arī nozares ideoloģiskai pakļaušanai. Vienmēr ar personīgo iniciatīvu un uzņēmību raksturīgajiem radošo nozaru pārstāvjiem vienīgā iespēja pelnīt iztikas līdzekļus bija padomju valsts piešķirtie maksājumi. Arī tāda institūcija kā Latvijas Padomju komponistu savienības pārraudzītais Komponistu jaunrades (atpūtas) nams Jūrmalā, Jaundubultos, tika finansēta no valsts līdzekļiem un bija pieejama tikai savienības un Latvijas PSR Mūzikas fonda oficiālajiem biedriem.[19]

Ja attiecībā uz Komponistu savienību tika pieļauta vietējo kadru izvirzīšana vadībā, attiecībā uz mūzikas fondu pastāvēja stingra Maskavas kontrole. Arī tā direktorus mēdza tieši nozīmēt ar fonda Maskavas vadības rīkojumiem. Piemēram, pēc kara, atjaunojot padomju Mūzikas fonda darbību no jauna okupētajā Latvijā, par vietējā Mūzikas fonda direktoru pēc Maskavas norādes 1945. gadā tika iecelts kāds Emirhanovs.[20]

Nākamais kontroles instruments, kas tika izmantots Latvijas Padomju komponistu savienībā bija dažādu padomju režīma ideoloģisko norādījumu novadīšana līdz Latvijas mūziķiem, izmantojot Komponistu savienības resursus. Šo aģitācijas darbu organizēja Latvijas Komunistiskās partijas CK Aģitācijas un propagandas daļa. Savukārt savienības ietvaros darbojās Latvijas Padomju komponistu savienības komunistiskās partijas pirmorganizācija. Otrs ideoloģisko norādījumu kanāls bija Latvijas PSR Ministru padomes un Kultūras ministrijas struktūras. Var minēt vairākus raksturīgus šādu totalitārā režīma ideoloģisko norādījumu piemērus. Tādi ir 1945. gadā pieņemtie Latvijas Padomju komponistu savienības statūti, kuros bez jautājumiem par mūziķu profesionālās darbības regulēšanu kā īpaši nozīmīgus iekļāva sekojošus punktus: “Padomju komponistu un muzikologu idejiski politiskā audzināšana, viņu radošās izaugsmes atbalstīšana un profesionālās meistarības attīstīšana, vispārēja kritikas un paškritikas pielietošana, kā Savienības darbības pamats” vai – “Padomju komponisti ir jauna tipa mākslinieki [..] Savā darbībā padomju komponisti un muzikologi vadās tieši no Padomju valsts politikas.” Turpat paskaidrots kāda ir šī politika: “Sociālistiskais reālisms, kas prasa nesamierināmu cīņu pret prettautiskām modernistiskām tendencēm, kas izpauž mūsdienu buržuāzistiskās mākslas sairumu un pagrimumu, pret klanīšanos un vergošanu mūsdienu buržuāziskajai kultūrai.”[21] Pēc šiem norādījumiem notika arī jaunu biedru uzņemšana Padomju komponistu savienībā, vispirms apspriežot un vērtējot viņu “sabiedrisko stāju” un tikai tad muzikālo darbību.[22]

Nākamais padomju režīma ideoloģiskās un politiskās kontroles mehānisms bija Latvijas Padomju komponistu savienības un tās biedru iesaistīšana dažādu padomju masu propagandas pasākumu (Oktobra revolūcijas svētku, Uzvaras dienas, Milicijas vai Padomju armijas dienas svinību u.c.) apkalpošanā. Tas attiecās gan uz īpašu pasūtījuma darbu radīšanu, gan to izpildīšanu attiecīgu norišu laikā. Bieži vien šādu pasākumu gatavošana kļuva par iespēju ietekmēt savienības biedrus, piespiest tos uzklausīt pat visai skarbus padomju propagandistu norādījumus. Kā zīmīgu piemēru no padomju režīma agrīnajiem gadiem, kad šāda prakse bija īpaši izplatīta var minēt 1945. gada rudenī Komponistu savienībā notikušo apspriedi par Padomju revolūcijas svētku atzīmēšanu. Tajā padomju varai lojālais komponists, komunists Smilga norādīja visiem biedriem: “ņemt aktīvu dalību Oktobra revolūcijas 28. gadadienas svinēšanā, nodemonstrējot savu politisko stāju gājienā kopā ar strādniecību, ar tautu 7. novembrī”. Turpat Smilga pārmeta savienības biedriem: “komponisti ir pasīvi darbā, pasīvi sabiedriskā dzīvē, nav organizēti [..] Man pārmet, ka Komponistu Savienība atver savas durvis tādiem cilvēkiem, kas sevi neparāda kā aktīvu šā laika cilvēku”. Tālāk minēti arī konkrēti vainīgie – komponisti L. Garūta, A. Skulte, J. Sproģis, J. Feldmanis, Martinovskis un Sieriņš.[23]

Pēc ideoloģiskās un politiskās kontroles, ko pār Latvijas Padomju komponistu savienību realizēja galvenokārt Latvijas Komunistiskās partijas instances sekoja nākamais – policejiskās kontroles līmenis. Šeit galvenokārt darbojās padomju valsts drošības iestāžu struktūras. Policejiskās kontroles mērķis bija represēt padomju ideoloģiskajai un politiskajai apstrādei nepaklausīgos un attiecīgi iebiedēt pārējos. Pielietojamo metožu klāsts bija plašs: sākot no izsekošanas, izmantojot aģentūras pakalpojumus vai citas iespējas, gan atsevišķu komponistu savienības biedru tieša pakļaušana represijām. Zīmīgi, ka represiju akcijām sekoja sodīto izslēgšana no savienības un tās apspriešana, kas deva iespēju ietekmēt savienībā palikušos un vēl nerepresētos biedrus.

Kā šādas policejiskas kontroles piemēru var minēt gadījumu ar komponistu Nikolaju Kačalovu, mākslas zinātnieces Tatjanas Kačalovas tēvu. Latvijas Valsts arhīva 423. jeb Latvijas Komponistu savienības fondā var atrast 1948. gada decembrī notikušas savienības biedru apspriedes protokolu ar apspriedes tēmu: “Par dažu biedru izslēgšanu”. Izslēdzamo sarakstā minēts arī komponists N. Kačalovs un pamatojums: “ilgāku laiku atrodas bezvēsts prombūtnē; pēc ģimenes vārdiem apcietināts un izsūtīts”.[24] Komponista izslēgšanai piekrita visi klātesošie. 1949. gada martā tika deportēta arī komponista ģimene.[25] 1954. gadā komponists tika atbrīvots un iesniedza lūgumu atjaunot viņu savienībā, pamatojot, ka ir bijis nepatiesi denuncēts un apsūdzēts.[26] Interesanti, ka atjaunošana biedru statusā neizsauca nekādas tālākas diskusijas. Cits represīvās policejiskās kontroles piemērs ir gadījums ar komponistu Jēkabu Graudiņu, kurš 1950. gadā tika apcietināts izvirzot sekojošu apsūdzību: “Kopš pirmajām vācu okupācijas dienām [1941. gadā, OS] rakstīja apmelojoša satura rakstus avīzei “Tēvija” un skaņdarbus, kuri bija veltīti represētajiem padomju varas ienaidniekiem, pēc kara strādājot konservatorijā nepareizi izglītoja padomju studentus”.[27] Pēc aresta jautājums par J. Graudiņu tika apspriests Latvijas Padomju komponistu savienībā, izslēdzot viņu no organizācijas. Savukārt pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1955. gadā J. Graudiņu atkal uzņēma Latvijas Padomju komponistu savienībā. Iesniegumos un paskaidrojumos, lūdzot atkārtotu uzņemšanu savienībā, J. Graudiņš norādīja, ka laikrakstā “Tēvija” rakstījis tikai nevainīgas recenzijas par citu autoru darbiem un apņemas radīt augstvērtīgu padomju mūzikas mākslu.[28]

Vēl viens policejiskās kontroles paņēmiens, kam var izsekot, pētot Latvijas Padomju komponistu savienības materiālus Latvijas Valsts arhīvā, ir dažādu denunciāciju par biedru “sabiedrisko un politisko stāju” apspriešana. Kā piemēru var minēt gadījumu ar komponistu Mārtiņu Jansonu. Viņa personāla lietā ievietotajā raksturojumā komponists apzīmēts kā “Sabiedriski pasīvs, mietpilsonisku uzskatu un domu piekritējs. Uz kritiku nereaģē, ar sevi nestrādā. Savienībā ir tikai balasts.”[29] 1952. gada 30. jūnijā Komponistu savienības valdē tika apspriests minētā komponista gadījums, jo par viņu [citēju, OS] “ir ienākuši signāli no augstāk stāvošām instancēm”. Tālāk ir uzskaitīti arī ziņojumā izteiktie pārmetumi komponistam: M. Jansons ir attiecies iestāties kolhozā, saglabājis savu zemnieka saimniecību un no tās gūst arī materiālu peļņu.[30] Šajā gadījumā tomēr lieta beidzās tikai ar apsūdzētā “labošanos”, atsakoties no zemnieka saimniecības, nevis ar paša arestu un ģimenes izsūtīšanu.

Ar padomju valsts drošības iestāžu kontroli Latvijas Padomju komponistu savienības biedri saskarās arī kārtojot dažādus savas radošās darbības jautājumus, galvenokārt, ja tas bija saistīts ar koncertdarbību vai dalību festivālos ārvalstīs. Šādu procesu labi ilustrē gadījums ar pazīstamā komponista J. Ivanova dalību padomju mākslinieku delegācijā Čehoslovākijā 1967. gadā. Valsts drošības komitejai bija nepieciešams iesniegt sekojošas ziņas par komponistu: matu krāsa, acu krāsa, auguma garums.[31] Gadījums arī labi ilustrē padomju politiskās un policejiskās kontroles hierarhiju. Kamēr Valsts drošības komiteja nodarbojās ar ceļotāja praktisko uzraudzību, politisko saskaņojumu izbraukšanai no valsts deva Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja[32] un tās pirmais sekretārs J. Kalnbērziņš.[33] Savukārt ieteikums iekļaut delegācijā komponistu J. Ivanovu Latvijas komponistu savienībā tika saņemts no Padomju Komponistu savienības Maskavā.[34]

Kopasvelkot var secināt, ka Latvijas Padomju komponistu savienība tāpat kā pārējās radošo nozaru organizācijas bija pakļauta padomju totalitārā režīma politiskai, ideoloģiskai un policejiskai kontrolei. Svarīgi ir atzīmēt, ka visos kontroles līmeņos ir novērojama tieša vertikāla saikne starp PSRS centrālajām institūcijām un to dublējošajām organizācijām Latvijā. Tieši tas arī bija impērijas pārvaldes pamats. Savukārt kontroles līmeņi bija divi: politiskais, ko realizēja Padomju Savienības un Latvijas Komunistiskās partijas instances, iesaistot arī padomju izpildvaras iestādes (Kultūras ministriju u.c.). Otrs, zemākais, kontroles līmenis bija policejiskā kontrole, ko realizēja padomju valsts drošības iestādes. Arī šeit svarīgi uzsvērt impērijas varas vertikāli, kas tieši saistīja Latvijas PSR VDK un PSRS VDK, lai gan formāli Latvijas PSR VDK bija republikas izpildvaras sastāvdaļa.

Savukārt Latvijas Padomju komponistu savienība tāpat kā citas radošo profesiju savienības ir jāatzīst par totalitārā režīma varas realizācijas tiešu instrumentu. Lai gan formāli tās tika veidotas kā sabiedriskas institūcijas. Jāatzīmē, ka šādā praksē padomju totalitārais režīms neatšķīrās no citiem līdzīgiem režīmiem. Tā pamatā bija totalitārisma īpatnība: cik iespējams nepieļaut nekādu pilsoniskajai sabiedrībai raksturīgu institūtu pastāvēšanu un publiskās sfēras aizstāšanu ar valstisko sfēru. Šādu atziņu par totalitārās sabiedrības īpatnībām ir pauduši daudzi vēsturnieki, politikas zinātnieki u.c. pētnieki. Piemērām, politikas zinātnieks Ernests Gellners savā darbā “Brīvības nosacījumi” (Conditons of Liberty) uzsver, ka viena no galvenajām totalitārisma īpatnībām ir tieši pilsoniskās sabiedrības destrukcija un visdažādāko tās institūtu nonākšana tiešā režīma kontrolē.[35] Šajā ziņā zīmīga ir arī A. Aplbaumas atziņa par padomju totalitārās sabiedrības apziņas tipu: “Tas, bez šaubām, nebija tāds domāšanas veids, kas varētu veicināt demokrātisku sadarbību.”[36] Attiecīgi arī padomju okupētajā Latvijā pastāvēja vairāk vai mazāk klasiska totalitārā sabiedrība. Padomju sistēma tā vai citādi ietvēra sevī visu: institūcijas un cilvēkus. Attiecīgi gan sistēmas atbalstīšana, gan cīņa pret to zināmā mērā bija tās sastāvdaļas, bet tās sabrukums – sistēmas loģiskās attīstības pozitīvais rezultāts. Tādēļ svarīgi izprast, ka, iespējams, galvenā vēstures mācība šinī gadījumā ir nevis informācija par tās vai citas personas rīcību, bet izpratne par sistēmas darbību kopumā, par tās būtiskajām atšķirībām no demokrātiskas sabiedrības. Tāpat arī izpratne, ka pēc totalitārisma sairuma ir mainījusies Latvijas sabiedrība kopumā, iegūstot jaunu attīstību un jaunas būtiskas pazīmes. Savukārt minēto var konstatēt, salīdzinot mūsdienu sabiedrību ar pagātnes sabiedrības struktūrām.

Attiecībā uz radošās vides kontroles mehānismiem, kur labs piemērs ir arī šeit aplūkotās Latviešu Padomju komponistu savienības darbība, ir konstatējami sekojoši atzinumi. Padomju vara radošās nozares kontrolēja ideoloģiskajā, politiskajā un policejiskās uzraudzības līmenī. Pēdējo realizēja tādas organizācijas kā NKVD, vēlāk VDK. Nozīmīgākie bija pirmie divi līmeņi. Uzraudzības sistēmā galvenā loma bija padomju valsts mugurkaulam – Komunistiskajai partijai. Pārējās kontrolē iesaistītās instances (izpildvara un tajā ietilpstošās valsts drošības institūcijas) bija subordinētas Komunistiskajai partijai, saņemot no tās izpildei gan idejiskus, gan praktiskus norādījumus. Savukārt radošo profesiju savienības (arī Latvijas Padomju komponistu savienība) veidoja īpašas zemāka, bet iedarbīga kontroles līmeņa struktūras. Ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības neesamību Padomju Savienībā, šādu formāli sabiedrisku, bet reāli režīma valstiskajās struktūrās integrētu organizāciju pastāvēšana, ļāva apvienot tajās visus radošo profesiju pārstāvjus. Tas savukārt ļāva viņus pakļaut efektīvai ideoloģiskai un policejiskai kontrolei, jo reāli gandrīz nepastāvēja iespējas radošai darbībai ārpus šo organizāciju ietvariem. Savukārt Komunistiskā partija un tādas struktūras kā Valsts Drošības komiteja varēja, izmantojot radošās savienības, daudz vieglāk īstenot uzraudzības un sodīšanas funkcijas.

Ojārs Stepens, mag. hist, mag. art.

LU SZF politikas zinātnes doktorants

Latvijas PSR Zinātniskās izpētes komisijas pētnieks (LU fonda stipendiāts)

Rīga / Ogre

2017

[1] Sordet, B. Iespējamā Eiropa. Rīga. Mansards. 2014. 200. lpp.

[2] Likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu (1994). Likumi.lv. Latvijas Republikas tiesību akti. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=57277

[3] Голомшток, И. Тоталитарное искусство. Москва. Галарат. 1994. Pieejams:

https://vk.com/doc19601217_413585241?hash=027826d7f7cb3019c4&dl=f5be7409b1269a30d9

[4] Šajā skarā jāatzīmē arī Latvijā izdotais Dr. sc. inf. Sergeja Kruka pētījums par padomju kultūrpolitiku. Skat. Kruks, S. “Par mūziku skaistu un melodisku”. Padomju kultūras politika, 1932-1964. Rīga. Neputns. 2008.

[5] Hillman-Chartrand, H., McCaughey, C.. The arm’s length principle and the arts: an international perspective – past, present and future. In: Cumings, M., Schuster, J. M. D. (ed.). Who’s to Pay for the Arts? The International Search for Models of Arts Support. New York. American Council for the Arts Books. 1989.

[6] Turpat.

[7] Aplbauma, A. Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana 1944-1956. Rīga. Zvaigzne. 2016. 453. lpp.

[8] Можейко, В. Культурная политика Беларуси: на бумаге и в жизни. Наше Мнение.2012. Pieejams: http://nmnby.eu/news/analytics/4841.html

[9] Reichskulturkammer, die. Lemo. Lebendiges Museum Online. Pieejams:https://www.dhm.de/lemo/kapitel/ns-regime/kunst-und-kultur/reichskulturkammer.html

[10] Sanchez, I. Culture in Fascist Italy. How did culture in Italy change under the Fascist regime through the years 1922-1942. Academia. Pieejams:https://www.academia.edu/8515476/Culture_in_Fascist_Italy

[11] Pirmo reiz ar šādu radošās sfēras (tai skaitā arī mūzikas nozares) pārvaldes sistēmu Latvija saskarās jau 1940.-1941. gadā. Tomēr pirmās padomju okupācijas laiku ātri pārtrauca citas totalitārās varas – nacistu okupācija. Skat. Klotiņš, A. (red.). Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940-1945. Rīga. Latvijas Universitātes folkloras un mākslas institūts. 2011.

[12] Grāvītis, O. Komponistu savienības vēsture. Latvijas Komponistu savienība. Pieejams:http://www.komponisti.lv/par-mums/lksvesture

[13] Komponistu savienība, LPSR. Latvijas Padomju enciklopēdija. 5. sēj. Rīga. Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1984. 265. lpp.

[14] Grāvītis, O. Komponistu savienības vēsture. Latvijas Komponistu savienība. Pieejams:http://www.komponisti.lv/par-mums/lksvesture

[15] Komponistu savienība, LPSR. Latvijas Padomju enciklopēdija. 5. sēj. Rīga. Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1984. 265. lpp.

[16] Komponistu savienība, LPSR. Latvijas Padomju enciklopēdija. 5. sēj. Rīga. Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1984. 265. lpp.

[17] Skat. LNA LVA 234. fondu. Latvijas PSR Mūzikas fonds.

[18] LNA LVA, f. 234., apr. 1., 5. l. [Latvijas PSR Mūzikas fonda statūti]

[19] Skat. LNA LVA, f. 251., apr. 1., 3. l. [Komponistu jaunrades nams. Gada atskaites]

[20] Skat. LNA LVA, f. 234., apr. 1., 5. l. [Latvijas PSR Mūzikas fonda sarakste ar PSRS Mūzikas fondu, 1945.-1951]; LNA LVA, f. 234., apr. 1., 1. l. [Latvijas PSR Mūzikas fonds. Direktora pavēles, 1945]

[21] Latvijas Padomju Komponistu savienības statūti. LNA LVA, f. 423., apr. 1., 1. l., 2.,3. lp.

[22] Skat., piemēram, diskusijas par komponista V. Eka uzņemšanu Latvijas Padomju komponistu savienībā 1945. gadā. LNA LVA, f. 423., apr. 1., 2.l. [10.protokols]

[23] LNA LVA, f. 423., apr. 1., 6. l. [1. protokols]

[24] LNA LVA, f. 423. apr. 4., 32. l. [10. protokols]

[25] Aizvestie. 1949. gada 25. marts. Rīga. Latvijas Valsts arhīvs. 2007. 288-289. lpp.

[26] LNA LVA, f. 423. apr. 4., 32. l. [N. Kačalova iesniegums par atjaunošanu savienībā]

[27] No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940-1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Rīga. Latvijas Vēstures institūta apgāds. 1999. 244. lpp.

[28] LNA LVA, f. 423., apr. 4, 26. l. [J. Graudiņa personīgā lieta]

[29] LNA LVA, f. 423., apr. 4., 83. l., 9. lp.

[30] LNA LVA, f. 423., apr. 4., 83. l., 11., 12. lp.

[31] LNA LVA, f. 423., apr. 4., 95.l., 14. lp.

[32] LNA LVA, f. 423., apr. 4., 95. l. 13. lp.

[33] LNA LVA, f. 423., apr. 4., 95. l., 15. lp.

[34] Turpat.

[35] Gellner, E. Conditions of Liberty: Civil Society and its Rivals: Chapter 1: “A new ideal was born, or reborn, in recent decades: Civil Society… Weekend Reading: Ernest Gellner: Conditions of Liberty. Pieejams:http://www.bradford-delong.com/2017/02/weekend-reading-ernest-gellner-conditions-of-\liberty.html

[36] Aplbauma, A. Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana 1944-1956. Rīga. Zvaigzne. 2016. 139. lpp.

 

April 14, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par Maiju Silmali, drosmi un padomju iekārtu

Lelde Stumbre par Maiju Silmali, drosmi un padomju iekārtu

Linda Kusiņa, Latvijas Avīze

Viss raksts:  http://www.la.lv/lelde-stumbre-par-maiju-silmali-drosmi-un-padomju-iekartu/


Maija Silmale bija viena no tā dēvētās “franču grupas” – radošiem cilvēkiem, kurus 1951. gada 17. aprīlī apcietināja un izsūtīja par to, ka viņi pēckara laikā ik pirmdienu tikās aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī, lai spriestu par franču literatūru. Maija Silmale Taišetā pavadīja piecus gadus, viņai atļāva atgriezties dzimtenē pēc Staļina nāves, 1956. gadā. Sev atvēlētajā dzīves laikā Maija Silmale intensīvi tulkoja un atdzejoja no franču valodas, iepazīstinot latviešu lasītājus ar šīs zemes rakstniecību un turpinot ap sevi pulcināt brīvdomātājus. Starp viņiem bija arī pavisam jaunā topošā literāte Lelde Stumbre.

Kā jums radās doma rakstīt grāmatu par Maiju Silmali?

L. Stumbre: Pirmoreiz tā ienāca prātā 20. gadsimta 90. gados, kad par izsūtītajiem latviešu intelektuāļiem sāka runāt, rakstīt un atcerēties. Māris Čaklais uzrakstīja žurnālam “Karogs” par Maiju skaistu rakstu vairākos turpinājumos, aicināja rakstīt arī mani, un toreiz tapa mazs gabaliņš. Tas arī bija brīdis, kad sapratu, ka Maija taču bija ne tikai īpatnējs, traks cilvēks, kas gāja ārā no visiem rāmjiem, kā man šķita pusaudzes gados. Ar tagadējo prātu saprotu, ka viņa bija arī ļoti inteliģenta, gudra un ārkārtīga darbaholiķe. Pavīdēja doma – cik labi, ja būtu grāmata par Maiju, bet, tā kā tas bija virziens, kurā savā daiļradē negrasījos iet, tad doma turpat arī izplēnēja. Tad 2009. gadā pirmo reizi aizbraucu uz Parīzi, pavadīju tur desmit brīnišķīgas dienas un pēkšņi sapratu, ka braucu nevis vienkārši tāpēc, ka Parīze, bet gan tādēļ, ka gribas redzēt, vai tā ir tā Parīze, par kuru jūsmoja Maija. Protams, viņa pati nekad tur netika bijusi.

Kā bija jums?

Man bija gluži vai pārmērīga sajūsma, jutu: ja man vajadzētu – nedod Dievs! – dzīvot kaut kur citur pasaulē, tad tikai Parīzē. Visas desmit dienas pavadīju, klejojot pa pilsētu, iepazīstot to, un tad arī sapratu, ka man visur ir līdzi Maija, un es ar viņu iekšēji sarunājos: “Redzi, te ir Monmartra, un mākslinieki joprojām tur glezno, tur – Monparnass, kaut kas mazliet mainījies, bet pirmā mākslinieku kafejnīca “Trakais trusis” vēl arvien darbojas un, re, te ir jaunā Parīze. Pēc tam arvien vairāk sāka likties, ka vajag par viņu uzrakstīt grāmatu, kamēr vēl ir kāds, kas var par viņu pastāstīt. Labi, ka Maijas māsa Austra ir žirgta un spirgta, dzīva arī Maijas meita Helju, tāpat daktere Iluta Kalniņa, kas Maiju pēdējos gados ārstēja, bet bija skaidrs, ka nedrīkstu kavēties. Es viņu pazinu, bet man bija tikai 21 gads, kad Maija nomira…

Kā jūs ar viņu iepazināties?

Es ar Maiju iepazinos vēl bērnībā, tikko viņa atgriezās no izsūtījuma, jo mana mamma ar viņu bija labas draudzenes. Protams, ciešāk satuvinājāmies, kad biju jau pusaudze un man vajadzēja iegrozīt smadzenes pareizajā virzienā. Viņa to darīja ļoti neuzkrītoši, neuzbāzīgi – nolika priekšā te vienu, te otru grāmatu, uzlika magnetofona lenti ar šansonu dziesmām. Viss sākās ar Staļina prēmijas laureāta Iļjas Ērenburga apjomīgo grāmatu “Cilvēki, gadi, dzīve”. No šodienas viedokļa skatoties, ārkārtīgi interesanti aprakstīta 30. gadu Parīze, radošo cilvēku aprindas, Pikaso, Modiljāni un citi, ar ko Ērenburgs saticies. Viņš pazina arī Cvetajevu, Ahmatovu, Bloku, Majakovski.

Vai varat pateikt, ko latviešu kultūrai nozīmē Maija Silmale?

Droši var teikt, ka 20. gadsimta 60. gados viņa mūs visus ieveda pilnīgi citā literatūrā. Toreiz, kad viņa sāka tulkot, šeit nekas par franču literatūru nebija zināms. Atceros brīdi, kad parādījās Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis” – pats rakstnieks jau vairāk nekā desmit gadus bija miris, un mēs pēkšņi sākām jūsmot par “Mazo princi”… Izdots gan tika Ievas Lases tulkojums, Maija iztulkoja pirms tam uz ātro, savējiem. Vispār tā ir viena no fantastiskām Maijas iezīmēm, ka viņai ir diezgan liela iznākušo darbu bibliogrāfija, bet vēl jau apmēram tikpat daudz palika atvilktnēs. Viņa strādāja, tulkoja, nedomājot – drukās vai nedrukās. Maija mums 60. gados parādīja modernos franču autorus – Kamī, Lanū, Ekziperī – labi, Zolā mēs puslīdz zinājām. Arī dzejniekus – Verlēnu, Rembo. Maija atvēra pilnīgi nezināmas durvis, un mūsu dzejnieki, īpaši jaunie, ļoti daudz no tā mācījās.

Man vienmēr šķitis, ka rakstīt par cilvēku, kuru pazīsti un mīli, ir īpaši grūti…

Esmu ļoti daudz šādas grāmatas lasījusi, un ir divi veidi, kā par cilvēkiem rakstīt. Viens – kad izstāsti, ko zini, un otrs ir romāns, kā raksta Inguna Bauere, izpētot dokumentus un apkopojot atmiņas, bet pilnībā ņemot aprakstāmos cilvēkus kā romāna varoņus. Es gāju vidusceļu, rakstīju to, ko esmu par viņu sapratusi gan no savām atmiņām, gan ar citiem cilvēkiem runājot. Tomēr man nelikās godīgi izlikties, ka zinu, kā Maija domāja un jutās, jo neesmu par to ar viņu runājusi, un mēs noteikti nebijām tik tuvas, lai viņa man, sešpadsmitgadīgai meičai, par sevi ko ļoti personisku stāstītu. Es, protams, lasīju viņas vēstules, sarunājos ar Maijas māsu Austru un citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina, tomēr sapratu, ka zināmā mērā man Maija ir jārada no jauna, jāņem palīgā fantāzija. Tas, ko tiešām gribēju, – parādīt, ka padomju laikā bija cilvēki, kuri pretojās šim režīmam katru dienu, katru stundu, kā vien varēdami. Maija principā negāja iekšā nevienā padomju iestādē, pat pastā vai krājkasē.

 

Vai jūs teiktu, ka Maija Silmale bija cilvēks, kurš impulsēja apkārtējos?

Jā, bet viņa nekad ar savu viedokli neuzbāzās. Kā man teica Biruta Delle – tobrīd tas pārsteidza, bet patiešām, kad padomāju, bija jāpiekrīt: Maija nebija īpaši runīga, viņa biežāk klusēja – sēdēja istabas kaktā uz grīdas, dzēra “Camus” konjaku un pīpēja, tādēļ, kad viņa ierunājās, tas vienmēr šķita svarīgi. Viņa arī nekad nenorādīja, kas būtu jādara. Grāmatā ir aina ar mūsu sarunu parciņā, kad grasījos stāties Rakstnieku savienības jauno literātu apvienībā un manā dzīvē tas bija milzīgs notikums, bet saruna bija tāda – bez jebkādas moralizēšanas. Viņa man ļāva izlemt pašai, tikai ieteica padomāt, vai tas tiešām vajadzīgs.

Mani lasot pārsteidza Maijas Silmales drosme, spītība. Jo viss, ko viņa darīja pēc atgriešanās no izsūtījuma, nepārprotami veda jauna apcietinājuma virzienā…

Arī es par to daudz domāju. Kad viņa atgriezās un mēnesi nodzīvoja, ne­izejot uz ielas, viņa domāja: pieci gadi pavadīti ellē, viss ir pazaudēts – meita, ģimene, veselība –, vienīgais, kas vēl palicis un ko var zaudēt, ir gods. Un, ja sāksi darīt kā visi pārējie, arī tas pazudīs. Vienīgais, ko vari, – darīt darbu, ko māki, bet nekādā ziņā nepakļauties varai. Viņa tā arī nolēma – nospļauties. Izlēma, ja nedarīs, ko grib, var un spēj, tad vispār nekam nav jēgas, arī izsūtījumam ne. Jo izsūtījumam jēga ir tad, ja no turienes spēj atgriezties apskaidrots. To savās vēstulēs rakstīja arī Kurts Fridrihsons, Knuts Skujenieks – izsūtījumam ir jēga, bet ne tad, ja nolien maliņā, lai pēc tam visu dzīvi sēdētu un baidītos, ka tik atkal neatnāk pakaļ. Es viņus, protams, apbrīnoju, jo nezinu, vai man būtu tāds iekšējs spēks un spītība. To nevar pateikt, tam jāiziet cauri.

Tagad, kad iznākusi grāmata, man diezgan daudz zvana un jautā, un kāda skola aicināja izstāstīt par Maiju skolēniem. Es jautāju – vai viņiem tiešām tas interesēs? Viņi, visticamāk, nekad nav lasījuši Maijas tulkotās grāmatas un par viņu neko nezina. Vienīgais, ko varu, – ar šiem bērniem izspēlēt to iekārtu, kādā mēs dzīvojām, kad neko nedrīkstēja, kad par izlasītu grāmatu varēja burtiski ielikt cietumā. Praktiski viss, kas tagad katram pieejams telefonā, bija aizliegts. Tad nu es varētu pastāstīt, kādas sekas šādam saturam būtu bijušas padomju laikā.

MAIJA SILMALE (1924 – 1973): mūža pieturpunkti 

* Latviešu rakstniece un tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā.

* Tulkojusi Albēra Kamī romānu “Mēris”, “Svešinieks”, Antuāna de Sent-Ekziperī “Cilvēku zeme”, “Dienvidu kurjers”, “Lidojums naktī”, Armāna Lanū “Kad jūra atkāpjas”, “Labdien, Zolā kungs”, Anatola Fransa “Karalienes Pīļpleznas cepešmāja”, atdzejojusi Džovanni Bokačo romāna “Dekamerons” dzeju u. c.

* 1971. gada februārī smagi slimo Maiju Silmali apcietināja un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, pēc atbrīvošanas aizliedza publicēties.

April 3, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Leftisti zaimo komunisma upuru piemiņu

Lielie mediji nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību nesenai leftistu akcijai pie Komunisma upuru piemiņes memoriāla Vašingtonā.

Kāda pasauli satricinoša ziņa gan tā būtu, ja kaut kas līdzīgs notiktu pie holokausta memoriāla Berlīnē vai Aušvicā!

Avots:  http://www.dailywire.com/news/14945/shock-leftists-flip-memorials-victims-communism-hank-berrien#exit-modal

Screenshot_2

April 2, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deportācijai nolemti, bet izglābušies

Deportācijai nolemti, bet izglābušies. Kas notika pēc tam?

Jānis Riekstiņš , LA  25. marts, 2017

Staļina parakstītajā PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepenajā lēmumā bija teikts, ka no Latvijas uz Sibīriju mūža nometinājumā izsūtāmas 13 000 ģimenes jeb kopā 39 000 cilvēki. Šis “plāns” 25. martā tika pārpildīts, tomēr dažādu apstākļu dēļ ne visas sarakstos esošās personas toreiz izdevās notvert un izsūtīt. Šos cilvēkus tvarstīja pēc tam un centās nosūtīt nopakaļ uz Sibīriju jau aizvestajiem radiniekiem.

Pēc “rezerves sarakstiem”

Deportāciju iesāka 1949. gada 25. martā un paredzēja pabeigt divās dienās. Tomēr process ievilkās un daudziem no izsūtīšanas izdevās izvairīties. Piemēram, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (K(b)P) Rīgas apriņķa komiteja 1949. gada 31. marta ziņojumā 
LK(b)P Centrālajai komitejai norādīja: “Daudzi kulaki apriņķa pagastos jau agrāk zināja par gaidāmo izsūtīšanu, jo veselu nedēļu pirms tās pagastos uzturējās operatīvās grupas, kuras apmeklēja tikai izsūtīšanai paredzētās kulaku saimniecības, neievērojot pārdomātu konspirāciju, un tamdēļ vairāki kulaki ar ģimenēm paguva paslēpties.” Savukārt LPSR iekšlietu ministrs A. Eglītis 24. aprīļa dienesta ziņojumā PSRS iekšlietu ministram S. Kruglovam par izsūtīšanas rezultātiem rakstīja: “Tādu faktu, ka izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda un likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz. Daudzās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēguši jau pirms operācijas. Piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izsūtīšanai paredzētā vīriešu skaita. Valkas apriņķī no ešelonā Nr. 97327 iekrautajiem izsūtāmajiem vīrieši bija tikai 26%, no kuriem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā aizbēga 20 no izsūtīšanai paredzētajām ģimenēm un daudz vieninieku – jauniešu. Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā kopš operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.”

Pēdējais papildvilciens – 33. ešelons – Rēzeknes staciju atstāja tikai 1949. gada 30. martā.

Neraugoties uz Valsts drošības ministrijas darbinieku centību, daudzus izsūtāmos šajā laikā tā arī neizdevās atrast. Sākumā VDM darbinieki par to īpaši neuztraucās, jo PSRS Ministru padomes lēmumā noteiktais izsūtāmo skaits bija savākts. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus. Maskavā noteiktais “limits” bija pat pārsniegts.

Jurjānu lieta

Kad LPSR VDM darbinieki uzsāka neizsūtīto meklēšanu, izrādījās, ka tagad viņus aizsūtīt uz Sibīriju nemaz nav tik vienkārši. Vajadzēja jaunus papildizsūtīšanas lēmumus, bet dažādu VDM iestāžu viedokļi par nepieciešamajiem dokumentiem bija atšķirīgi. Piemērs tam ir sarakste saistībā ar Alberta Jurjāna un viņa sievas papildizsūtīšanu. 1949. gada 12. novembrī PSRS VDM 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Jedunovs LPSR valsts drošības ministram A. Novikam pilnīgi slepenā ziņojumā norāda: “Saskaņā ar PSRS Prokuratūrā saņemto Alberta Otto dēla, Jurjāna iesniegumu, Jūs no LPSR Alūksnes apriņķa Gaujienas pagasta esat izsūtījuši viņa bērnus: Otto Jurjānu, dzimušu 1930. gadā, uz Amūras apgabala Seriševskas rajonu un Bruno Jurjānu, dzimušu 1931. gadā, uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu. Bet pats Jurjāns un viņa sieva palika dzīvot Latvijas PSR, kaut arī viņu bērni tika izsūtīti tamdēļ, ka Albertam Jurjānam bija kulaku saimniecība, bet viņa vecākais dēls Alberts 1948. gadā notiesāts pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-1a, 19-58-8 un 58-11. panta. Saskaņā ar PSRS Prokuratūras š. g. 3. novembra norādījumu lūdzu pieņemt mērus, lai kulaku Albertu Jurjānu un viņa sievu izsūtītu no Latvijas.”

1950. gada 6. janvāra atbildes ziņojumā Jedunovam LPSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis J. Vēvers raksta: “Norādījumu par kulaka Alberta Jurjāna un viņa sievas papildizsūtīšanu mēs nevaram izpildīt. Esošo vispārējo Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu par kulaku elementu izsūtīšanu no Latvijas praksē piemērot nav iespējams, jo par katru izsūtāmo Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietums pieprasa kāda tiesu orgānu vai Sevišķās apspriedes lēmumu. Bez minētajiem dokumentiem aizturētās personas etapam netiek pieņemtas. Vienlaikus paziņoju, ka A. Jurjāns, kurš iesniedzis iesniegumu par savu dēlu atgriešanu no izsūtījuma, kopā ar sievu no pastāvīgās dzīvesvietas tagad ir paslēpies un viņa atrašanās vieta nav zināma.”

1950. gada 21. janvārī Jedunovs Vēverim norāda: “Saskaņā ar instrukciju personas, kuras bija paredzētas izsūtīšanai, bet operācijas laikā uz vietas netika atrastas, ir jāsameklē un jāizsūta individuālā kārtā. Kulaku izsūtīšana notiek uz izraksta pamata no republikas Ministru padomes lēmuma, kurš Jums ir. Tātad Jurjāna izsūtīšanai nekādi tiesu instanču personālie lēmumi nav nepieciešami. Bez tam sakarā ar Jurjāna pāriešanu nelegālā stāvoklī viņu var arestēt kā nelegāli un pēc parastās izmeklēšanas izsūtīt pēc Sevišķās apspriedes lēmuma.” Patiesībā A. Jurjāns un viņa sieva nekādi “nelegāļi” nebija, jo dzīvoja un strādāja Rīgā. Neraugoties uz PSRS VDM vairākkārtējiem norādījumiem, viņus no Latvijas tā arī neizsūtīja.

Armija neglābj

Daudziem citiem neizsūtītajiem “paveicās” mazāk nekā Jurjāniem. Viņus sameklēja, apcietināja, VDM sagatavoja un apstiprināja izsūtīšanas dokumentus, kurus sankcionēja LPSR prokurors vai viņa vietnieks. Pēc tam aizturētos no Rīgas pārsūtīšanas cietuma pa etapu nosūtīja uz Sibīrijas specnometinājuma vietām. Tur viņus ņēma specnometināto uzskaitē un pasludināja “mūža nometinājumu”. Piemēram, LPSR iekšlietu ministra vietnieks Ļjakiševs apstiprināja šādu LPSR Iekšlietu ministrijas operatīvā pilnvarotā vecākā leitnanta Ivanova sagatavoto slēdzienu par Antona Oša izsūtīšanu: “1949. gada 25. martā (..) Iekšlietu ministrijas orgāni specnometinājumā kā kulaku izsūtīja 1892. gadā dzimušo Martu Ošu. M. Ošas vīrs Antons Ošs, dzimis 1890. gadā, lietas noformēšanas un izsūtīšanas laikā atradās ieslodzījumā par nodokļu nenomaksāšanu, kā rezultātā palika neizsūtīts. Lai izpildītu Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu, es ieteiktu Ošu Antonu, Jēkaba dēlu, aizturēt un no LPSR Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietuma etapēt IeM Tomskas apgabala pārvaldes rīcībā, lai apvienotos ar izsūtīto sievu.” A. Ošu 1953. gada 18. aprīlī izsūtīja uz Tomskas apgabala 
Koževņikovas rajonu.

Daudzus jauniešus, kuri 1949. gada martā bija izvairījušies no izsūtīšanas, vēlāk iesauca karadienestā. Taču pat tas viņus no papildizsūtīšanas nepaglāba. 1951. gada 1. novembrī Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Zarelua ziņojumā LPSR valsts drošības ministra vietniekam pulkvedim J. Vēveram: “PSRS Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu demobilizēt no padomju armijas militārpersonas, kuras ir no Latvijas PSR izsūtīto kulaku un nacionālistu ģimenes locekļi. Nosūtām tādu 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas militārpersonu sarakstu, lai Jūs pieņemtu mērus pēc viņu demobilizācijas. Vienlaicīgi paziņojam, ka, lai novērstu kāda no viņiem aiziešanu nacionālistiskajās bandās, panākta vienošanās ar apgabala pavēlniecību – šo militārpersonu demobilizāciju veikt 2 – 3 dienas pirms viņu nosūtīšanas uz ģimenes specnometinājuma vietu.” Sarakstā minēti: 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas ierindnieki Jāzeps Rancāns un Arnolds Grīnbergs, 1090. atsevišķā zenītartilērijas diviziona ierindnieks Antons Gražulis un 285. gvardes artilērijas pulka ierindnieks Gunārs Beļickis. 1953. gada 14. aprīlī ģenerālmajors Zarelua ziņojumā Omskas apgabala Iekšlietu ministrijas “P” daļas priekšniekam rakstīja: “Jūsu rīcībā tiek nosūtīts Arnolds Eduarda dēls Grīnbergs, dzimis 1929. gadā, lai pievienotos viņa ģimenes locekļiem, kuri 1949. gada 25. martā ar ešelonu Nr. 97383 izsūtīti uz Omskas staciju.” 1953. gadā izsūtījumā pie vecākiem Omskas apgabalā tika nosūtīts arī Gunārs Beļickis, bet Jāzeps Rancāns un Antons Gražulis, šķiet, palikuši Latvijā.

Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīva ziņām, pēc 1949. gada marta papildus izsūtīja 513 personas – 410 “kulakus” un 103 “nacionālistus”. 1953. gada rudenī PSRS augstākās varas struktūru nostāja attiecībā uz 1949. gada martā neizsūtītajiem tomēr mainījās. LPSR Iekšlietu ministrijas 1953. gada 9. oktobra izziņā par Alfrēda Brūdera neizsūtīšanu norādīts: “1949. gada martā saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu specnometinājumā uz Omskas apgabalu tika izsūtīta kulaka Pētera Jāņa dēla Brūdera ģimene. Tajā laikā izsūtīšanai paredzētais viņa dēls Alfrēds Pētera dēls Brūders atradās traktoristu kursos un izsūtīts netika. Tagad saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas 1953. gada 29. augusta vadošo norādījumu, kurā teikts, ka “PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumam, saskaņā ar kuru no LPSR tika veikta kulaku un nacionālistu ģimeņu izsūtīšana, bija vienreizēja darbība”, Alfrēds Pētera dēls Brūders nav jāizsūta.”

Personu lietas iznīcina

Pēc LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministra V. Sējas 1964. gada 27. jūnija norādījuma, tika izveidota LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas 1. specdaļas ekspertu komisija, kurai uzdeva atlasīt un iznīcināt to 1949. gada martā izsūtīšanai paredzēto personu lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ no Latvijas netika izsūtītas. Tika pamatots, ka šīm lietām “nav zinātniski praktiskas nozīmes” un tās “zaudējušas savu praktisko nozīmi”. Par norādījuma izpildi LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas vecāko operatīvo pilnvaroto – majora Sidorova un majora Oļeksena izziņā norādīts: “Uzskaites lietas – skaitā 2823 glabāšanas vienības, 1964. gada 9. septembrī iznīcinātas, tās pārstrādājot papīra kombinātā “Jugla”.”

March 28, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

«Latvijas klusie varoņi»: Kārlis Guļevskis

«Latvijas klusie varoņi»: Kārlis Guļevskis no 1949. gada izsūtījuma izglāba savu mazmeitu

Viss raksts:

http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/latvijas-klusie-varoni-karlis-gulevskis-no-1949.-gada-izsutijuma-izglaba-savu-mazmeitu.a229556/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button


Cilvēkstāsti

Latvijas Radio raidījumā “Īstenības izteiksme” šoreiz stāsts par valgalieti Kārli Guļevski, kurš 1949. gada 25. martā no izsūtīšanas paglāba savu mazmeitu. Pārējā ģimene nonāca Sibīrijā, no kurienes atgriezās 20. gadsimta piecdesmitajos gados – jau pēc PSRS vadoņa Josifa Staļina nāves.

Pagājušajā gadā Latvijas Radio veidoja vairākus stāstus par cilvēkiem, kuri mēģināja glābt represijām nolemtos – brīdināja, slēpa vai kā citādāk palīdzēja. Radio stāstīja par talsinieci Līgu Vronovsku, kurai izdevās paglābties no izsūtījuma, pateicoties kaimiņa pārliecināšanas spējām, par Antras Kriķes ģimeni, kas no izsūtīšanas slēpās pie radiem, leģendu par Edgara Kauliņa nopelniem savu kolhoznieku sargāšanā no represijām.

Šie stāsti ļauj vairāk apjaust, ka esam ne tikai cietuši vēstures griežos, bet spējuši arī pretoties nolemtībai. Kaut nedaudz, kaut mazliet, kaut vai mēģinot pasargāt kādu cilvēku no ciešanām.

Kad atceres dienās deportāciju upuri bija pieminēti un radio vairāki stāsti izskanējuši, pārtrūka pavedieni, kā turpināt stāstīt glābēju stāstu. Līdz kādu dienu sekoja patīkams pārsteigums – vēstule, kas uzrakstīta rūpīgā rokrakstā uz divām rūtiņu papīra lapām.

Rīdzinieces Taigas Gulītes vēstule

Vēstule bija no rīdzinieces Taigas Gulītes, un tā sākās šādi:

“2017.gada februārī. Labdien! Pa radio esmu dzirdējusi raidījumus, ka nav sevišķi daudz dokumentēts par cilvēkiem, kas palīdzējuši kādam izvairīties no deportācijām uz Sibīriju. Nesen apskatījos arhīvā mūsu ģimenes deportācijas lietu. Tas nebija viegli!”

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaigas Gulītes vēstule Latvijas Radio

Taiga Gulīte vēstulē uzsver, ka negrib rakstīt par sevi, bet gan pastāstīt par savu vectēvu no mammas puses Kārli Guļevski, viņa māsu Mariju Guļevsku un vecmammu Jūli Guļevsku.

Vēstulei pievienotas divas vecu fotogrāfiju kopijas. Uz vienas redzams stalts pusmūža kungs aizsarga formas tērpā ar kuplām, uzskrullētām ūsām. Otrā tas pats kungs ar kundzi, bet aizmugurē saulē piemiegusi acis stāv pusaugu meitene. Zem fotogrāfijas paraksts – māsa Zane Bērziņa, Jūle un Kārlis Guļevski 1949.g.vasaras beigās Latvijā.

Māsu izsvītro no deportējamo saraksta

Vēstules ieintriģēts, Latvijas Radio sazvana Taigu un uzaicina uz sarunu Latvijas Radio mājā Vecrīgā.

Jau no Taigas vēstules zināms, ka 1949. gada martā Taigas ģimeni deportēja uz Tomskas apgabalu no bijušā Talsu apriņķa Valgales pagasta “Rīgmaļu” mājām.

Ģimenē bija pieci bērni, Taiga pati jaunākā, nedaudz pāri trim gadiem. Tobrīd vecākā māsa Zane, kurai bija nepilni vienpadsmit, gulēja slima ar plaušu karsoni, temperatūra pie 40 grādiem. Kopā ar Taigas tēva brāli ģimeni vispirms aizveda uz Valgales pagastnamu, arī slimo māsu.

“Es atnesu izvešanas dokumenta kopiju. Te, kur rakstīts par mūsu ģimeni. Mēs pieci bērni. Es jaunākā. Un māsa Zane, viņai bija trīs vārdi – Zane Emīlija Baiba. Un tad viņa ir izstrīpota, šeit var redzēt.”

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaKopijas no Bērziņu ģimenes izvešanas lietas Latvijas Valsts arhīvā

Taiga uz sarunu ir atnākusi ar arhīva materiālu kopijām no ģimenes izvešanas lietas, fotogrāfijām un pierakstiem. Pētot līdzpaņemtos papīrus, Taiga sāka stāstīt, kā tas sanāca, ka slimo māsu izsvītroja no saraksta un uz Sibīriju neaizveda.

“Tad, kad bijām aizvesti uz to pagastnamu, tad vecaistēvs, kā uzzināja, uzreiz devās uz turieni. Pagastnamu stingri apsargāja, un iekšā viņš netika.

Bija atnākusi arī viņa māsa Marija, kura dzīvoja viena pati, viņa bija iedomājusies lūgt, lai viņai atstāj mani, jo es biju tā mazākā. Viņi abi stāvēja pie pagastnama un tie vietējie, izvedēju palīgi, gāja iekšā, ārā, vecaistēvs viņus uzrunāja, bet viņi neviens nereaģēja. Un tad vienā brīdī parādījās krievu virsnieks. Man vecaistēvs bija strēlniekos, viņš krievu valodu arī zināja, tad viņš virsnieku uzrunāja. Virsnieks ilgi domāja, beidzot atļāva uziet viņam augšā. (..) Nu, kam bija lielākā teikšana – priekšniekam. Bet viņa vārdu es nezinu,” stāsta Taiga.

Pa vidu stāstiem Taiga rāda ar fotogrāfijas – tajās redzami viņas vecāki, māsas un brāļi vēl pirms izsūtījuma.

Un tad jau Sibīrijas laiks bez māsas Zanes, kura, pateicoties vectēva drosmei un neatlaidībai, palika Valgalē.

Starp daudzajām fotogrāfijām ir arī viena ar pagastnamu, kurā risinājās 1949.gada notikumi.

“Un šitā ir tā pagastmāja, no kurienes mūs izveda. Un tur ir sastādītas liepas. Un vienu no tām liepām ir iestādījusi mana mamma. Bet viņa vēlāk, kad atgriezāmies, vairs neatcerējās, kura tad īsti bija viņas stādītā. Šeit var redzēt to galveno ieeju, bet vecaistēvs gāja apkārt, te no otras puses,” stāsta Taiga.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaValgales pagasta nams, 6 km no Sabiles. Nams celts 1926.-1929.g. uz Valgales muižas pamatiem. (Foto varētu būt no 1929.g. nama atklāšanas)

Valgalē, kur izšķīrās Taigas ģimenes liktenis

Latvijas Radio ar Taigu dodas uz Valgali, vietu, kur izšķīrās viņas māsas un ģimenes liktenis. Todien visu laiku līst un nomaļo, cilvēku pamesto Valgales apkārtni ir apsegusi migla.

Pagastnams ir laika un cilvēku apbružāts, bet vismaz no ārpuses izskatās tāpat kā Taigas rādītajās pirmskara fotogrāfijās. Taigai par katru tā stūrīti ir kāds stāsts.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaiga Gulīte pie bijušā Abavas (Valgales) pagasta nama ieejas durvīm

“Šeit ir tā vieta, kur vecamtēvam izdevās mums uz augšu uzsūtīt vecāsmātes ceptās pankūkas un tēju. Un kanniņa, kurā bija tā tēja, tā mums izceļoja līdzi uz Sibīriju, un mēs viņu atvedām atpakaļ. Un tā vēl tagad ir pie manis kā liecība par visiem tiem laikiem un notikumiem,” stāsta Taiga.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBijušā Abavas (Valgales) pagasta nama otra ieeja

Bibliotēka ir vienīgā, kas šajā valgaliešu pašu celtajā tautas namā vēl uztur dzīvību un pulcē vietējos ļaudis.

Tās saimniece, bibliotēkas vadītāja Ritma Vītola ir gatava viesmīlīgi izrādīt vietējās rokdarbnieces pieticīgo izstādi un aizvest arī uz lielo zāli, brauciena galveno mērķi.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBibliotēkas vadītāja Ritma Vītola

Māja ir drēgna, bez gaismas un smaržo pēc pamestības. Visapkārt manāmas pēdas no dažādos laikos veiktām pārbūvēm. Savulaik tur bijis gan kolhoza centrs, gan ciema padome, gan pasts, gan feldšerpunkts, gan muzejs. Katrs laiks te atstājis savas pēdas.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBijušā Abavas (Valgales) pagasta nama lielā zāle, no kuras Kārlim Guļevskim izdevās izdabūt ārā savu mazmeitu

“1949.gada 25.martā šeit saveda izsūtāmos, starp tiem arī mēs visi. Šeit kaut kur uz grīdas gulēja māsa. Viņa bija ļoti slima, temperatūra pie 40. Tad, kad vecamtēvam izdevās tikt šeit uz otro stāvu, zālē, tad viņš bija vedis dažādus cilvēkus, lai nāk paskatīties uz slimo meiteni.

Tad vecamtēvam pēc neatlaidīgās runāšanas uz lūgšanās izdevās māsu dabūt no šejienes ārā un papīros viņa izstrīpota.

Un es domāju, ka tie dokumenti bija sastādīti jau marta sākumā, ģimenes jau sarakstītas, bet, tā kā māsu izstrīpoja no tā saraksta, tad nākamajā sarakstā kā mūsu ģimenes loceklis bija ierakstīts papa brālis. Līdz ar to mēs bijām atkal septiņi cilvēki. Un, ja jau mēs bijām šeit atvesti, tad jau viņiem vairs nebija laika meklēt vēl kādu. Tas izdevās tikai vecamtēvam, jo viņam bija [doma] – nu, kas būs, būs.

Viņš zaudēt nevar. Viņš var tikai vinnēt. Bet arī virsnieks riskēja, jo bez viņa ziņas neviens nevarētu iznest māsu ārā,” sprieda Taiga.

Par ģimeni rūpējās un cīnījās līdz pēdējam

Kārlis Guļevskis par izsūtītās meitas ģimeni rūpējās līdz pēdējam. Kad cilvēkus no pagastnama sāka vest uz Stendes staciju, ar māsas Marijas palīdzību izdevās slepus Taigas mammas kabatā ielikt stingri sarullētu naudas zīmi. Vēlāk Stendes stacijā, neskatoties uz brīdinājumiem, staigāja gar ešeloniem un sasauca Taigas mammu, un pa nelielu spraugu izdevās iedot drēbju sainīti.

Kad ģimene jau bija aizvesta, arī tad Kārlis Guļevskis nepadevās. Rakstīja aizstāvības vēstules gan uz LPSRS Augstāko padomi, gan uz Kremli Maskavā. Diemžēl nesekmīgi.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaKārlis Guļevskis (foto uzņemta 20.gs. trīsdesmitajos gados)

“Mamma to visu stāstīja. Viņš bija optimists.

Cits varbūt nobītos, bet viņš nepadevās. Viņš nečīkstēja. Strēlnieka gaitas viņu norūdīja. Un savas ūsas viņš līdz pašai pēdējai dienai turēja godā.

Pēdējos gadus viņš pie friziera vairs negāja. Un tad mans pienākums bija viņam nogriezt matus, kā tagad saka – uz nullīti, bet ūsas nekad nedrīkstēja aiztikt,” atzina Taiga.

Uzdāvina mazmeitai 20 dzīves gadus

Pēc pagasta nama apmeklēšanas Taiga ierosina aizbraukt uz vietējo kapsētu, kur ir arī viņas dzimtas kapi vairākās paaudzēs. Taiga stāsta, ka pēc izsūtījuma, ģimene jau vairs nebija tāda kā līdz tam. Kopības sajūta bija zudusi, katrs pašķīda uz savu pusi. Nu dzimtas kapos viņi pamazām ir atkal kopā.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaZane Bērziņa (pa labi) kopā ar draudzeni vidusskolas laikā

Turpina smdzināt pavasara lietus, un mazajā, nomaļajā lauku kapsētā neviena cita nav. Pa pērno lapu piebirušām takām Taiga aizved līdz dzimtas kapiem. Taiga no Rīgas ir atvedusi ziedus – sārtas tulpes un oranžas rozes. Tās viņa sadala tā, lai visām kapu kopiņām iznāktu pa pārim, bet vectēvam dubultā. Viņa dēļ šeit esam braukušas, skaidro Taiga.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaigas Gulītes dzimtas kapi. Zane Bērziņa atdusas pa vidu saviem glābējiem, vecvecākiem.

“Un šitais ir vecaistēvs. Tā ir mana māsa Zane. Viņa sešdesmit devītajā gadā nomira ar tuberkulozi. Viņai 31 gads bija. Nu liktenīgi iznāca, ka māsa guļ starp vecotēvu un vecomāti,” saka Taiga.

Uz Zanes kapakmens rakstīts viņas vārds, dzimšanas un miršanas datums un uzraksts – “Kā gribējās dzīvot, mīlēt un smiet”.

Vai Zanes vectēva pūliņi bijuši veltīgi viņas pāragrās nāves dēļ? Viņa nepiedzīvoja bagātīgi piepildītu mūžu līdz sirmam vecumam, bet Taiga norāda:

“Nu viņš faktiski uzdāvināja viņai 20 dzīves gadus. Viņa nebūtu izturējusi tālāk par Stendi.

Tad, kad māsa nomira, tad jau vecaistēvs vēl bija dzīvs, viņš to neizrādīja, bet viņam bija ļoti skumji un sāpīgi, ka liktenis tā ir iegriezies,” atzina Taiga.

Vēl mājupceļā Latvijas Radio un šī stāsta stāstītāja Taiga Gulīte piestāj klaja lauka malā, kur nedaudz tālāk mana meža malu. Vietu, kurā atradušās viņa vectēva Kārļa Guļevska mājas. Tajās pie vecvecākiem uzauga Zane, kamēr viņas ģimene, brāļi un māsas bija izsūtījumā Sibīrijā. Šodien tur, kur bija vectēva māja, aug tikai koki, kuru vidū izceļas kāda īpaši stalta egle. To var pamanīt jau pa gabalu.

“Nu žēl, tur vairs nekā nav. Tur bija vēl lielāka egle, to egli divtūkstošo gadu sākumā vējš nolauza. Bet tā ir atkal izaugusi. Laikam tā tas ir lemts – ja nav viņa paša, tad aug liela egle.”

March 24, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai vara attaisno represēto gaidas?

Viktors Avotiņš, NRA
Pilns raksts: http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/204775-vai-vara-attaisno-represeto-gaidas.htm


Divdesmit piektais marts un četrpadsmitais jūnijs ir valsts protokola pasākumi.

Tas nozīmē, ka šajās atceres dienās parasti tiek aicinātas piedalīties un piedalās valsts augstākās amatpersonas, diplomāti… Bet – Latvijas politiski represēto apvienība turklāt man šķiet viena no sabiedriski aktīvākajām organizācijām valstī. Pati LPRA, rezumējot savas darbības divdesmit gadus, atzina, ka nav diezgan ar to, ja «mūs vieno tikai drūmās pagātnes sūrums un saliedētību grauj represiju dažādības slāņi». Tādēļ apvienības darbībai jānotiek uz konkrētu ideju pamata. Tas manā uztverē nozīmē, ka apvienība vēlas domāt ne tikai par pagātni, ne tikai patērēt to, bet būt, cik iespējams, vērsta arī nākotnē. Vismaz domāt par to, vērtēt valsts izredzes uz labu nākotni. Represētie vai katrā savā konferencē un salidojumā ir pieņēmuši vismaz vienu valsts lietām, valsts politikai un stāvoklim (nevis sev) pievērstu rezolūciju.

Savukārt amatpersonas laikam taču pamatā uzskata, ka ir šajos pasākumos pagodinājušas represētos ar savu klātbūtni. Jo tas, ar ko represētie laika gaitā, vērtējot valsts politiku, ir apelējuši pie varas, lielā mērā ticis laists gar ausīm. Taču, runājot arī par pašiem represētajiem, ir vēl tādi cilvēki, kuriem represijas arvien turpinās. Vismaz viens no viņiem būs redzams šodien gājienā. Pirms dažiem gadiem (2014.) pat InterAsso (Starptautiskajai bijušo politieslodzīto un komunisma upuru asociācijai) nācās sava kongresa rezolūcijā ierakstīt, ka ir vēl vietas, kur «nacionalizācijas rezultātā prettiesiski atņemtie īpašumi nav tikuši atdoti». Turklāt man šķiet, ka arī uz mums savā ziņā attiecas tas, kas citā šī kongresa rezolūcijā prasīts no Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas un starptautiskajām organizācijām: atbalstīt «mūsu cīņu pret totalitārām tendencēm un par demokrātisko vērtību stiprināšanu, īpaši uz izplatošos autoritāru un totalitāru ideju fona». Es to saprotu kā aicinājumu uzmanīgi vērot arī savu valstu režīmus, lai tie nekādā veidā nerada augsni represēto piedzīvotā atkārtojumam.

Un arī tāpēc es ierosinātu valsts amatpersonām ja ne citādi, ja ne represēto konferencēs, tad vismaz savās runās pie pieminekļa šajos divos valsts protokola pasākumos godīgi atbildēt represētajiem uz to, ko viņi fiksējuši kā valsts varai, valsts politikai darāmu. Kas ir paveikts, kas ir ticis ieteikts aplam un nepamatoti, ko nav bijis iespējams paveikt un kāpēc? Ko tad represētie laika gaitā ir likuši varai pie sirds? Pamatā to, par ko mēs, kas domājam, esam domājuši, bet ko palaikam pat partijas nav vīžojušas vai gribējušas tik skaidri nodefinēt. «Valsts pārvaldi nodrošināt ar pieredzes bagātiem, zinošiem un valsts labā strādāt motivētiem ierēdņiem.» (16. salidojums, 2014.) «Risinot skolotāju atalgojuma jautājumu, pirmām kārtām palielināt atalgojumu par ārpusklases darbu ar patriotisku novirzienu.» (14. konference, 2002.) «Nepiedodamā vilcināšanās ar KNAB vadības darbības izvērtēšanu, kā arī daudziem ieilgušiem tiesvedību procesiem, norāda uz tiesu varas darbības neefektivitāti, kad darbība tiek imitēta, tikai rezultāts izpaliek.» (26. konference, 2015.) «Nodokļu politikā aicinām veikt izmaiņas, kas veicina biznesa attīstību un mazina plaisu starp bagātajiem un nabagajiem.» (16. salidojums, 2014.) «Lai izskaustu deputātu bezatbildību, Saeimas vēlēšanās ir jāpāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu.» (15. salidojums, 2013.)…

Ja represētie šīs atbildes saņems, tad varēs sākt domāt, ka arī valsts amatpersonām šie abi valsts protokola pasākumi nav tikai formalitāte, atrādīšanās un nodeva tai drūmajai pagātnei, kas tiem faktiski samērā vienaldzīga. Represētajiem ne šie pasākumi, ne tas, ko viņi ierosinājuši, nav formalitāte. Jo, kā viņi paši saka: «Mūsu dzīves jēga, kopā ar latviešu tautu, vienmēr bijusi par drošu, pārtikušu un pasaulē atzītu valsti.» Viņi neliekuļo. Bet vai tie, par kuriem represētie savulaik rakstīja: «…mēs ar cerībām raugāmies uz jauno politiķu paaudzi, kuri, nebūdami līdzdalīgi iepriekšējā režīma noziegumos, solīdami kalpot savai valstij un tautai pēc labākās sirdsapziņas, gandarīs iepriekšējo paaudžu varonību un ciešanas», attaisno viņu cerības?

«Aizejot viņsaulē, mums gribētos cerēt, ka nākošajām latviešu paaudzēm vairs nebūs jāzaudē sava valsts, nebūs jāatsakās no savas valodas, nebūs jāpiedzīvo ciešanas un pazemojumi badā un salā padzītiem no mājas un dzimtenes.» (16. konference, 2004.)

March 24, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Jana Palaha pašsadedzināšanās

Jana Palaha pašsadedzināšanās – tas bija protests pret PSRS

Foto - Čehijas Nacionālais muzejs/LNVM
Foto – Čehijas Nacionālais muzejs/LNVM. Jans Palahs (1948 – 1969) studiju gados Prāgā 1968. gadā

Izstāde vēsta par Prāgas Kārļa universitātes Filozofijas fakultātes studenta Jana Palaha pašsadedzināšanos Prāgas centrā 1969. gada 16. janvārī, paužot izmisīgu protestu pret PSRS un tās Austrumeiropas satelītvalstu karaspēka veikto Čehoslovākijas okupāciju un tā sauktā Prāgas pavasara apspiešanu.

“Tas bija pats redzamākais protests pret Čehoslovākijas okupāciju. Katrai nācijai ir savi simboli. Mums, čehiem, tāds simbols, īpaši jau totalitārā režīma periodā un tāpat tagad, ir Jans Palahs. Līdz komunistu sistēmas beigām 1989. gadā viņu pieminēja nelegāli, slepeni, taču regulāri,” Palaha personības nozīmi skaidro Čehijas vēstnieks Rīgā Miroslavs Koseks. Palahs bija pirmais un pazīstamākais PSRS uzturētā režīma pretinieks, kura pašsadedzināšanās kļuva zināma plašākai sabiedrībai. Viņam bija vairāki relatīvi mazāk zināmi sekotāji Čehoslovākijā, tāpat Polijā, Ungārijā, Ukrainā. Iedvesmojoties no Palaha, 1969. gada 13. aprīlī pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā mēģināja aizdedzināties Latvijas Valsts universitātes students Iļja (Elijahu) Ripss, bet 1972. gadā 14. maijā, protestējot pret Lietuvas okupāciju, Kauņā pašsadedzinājās strādnieks Roms Kalanta.

Palahs demonstratīvo pašnāvību īstenoja vairākus mēnešus pēc 1968. gada augusta, kad visi mēģinājumi liberalizēt pastāvošo režīmu (“Prāgas pavasaris”) jau apspiesti, Čehoslovākijā iedibināts okupācijas režīms un sabiedrības protestos, kas sākumā bija aktīvi, iestājās pagurums. Vienīgi augstskolu studentu aprindās vēl pastāvēja pretestības grupas. Palahs ar savu šokējošo rīcību cerēja mainīt situāciju, panākt, lai sabiedrība nenomierinātos un protesti turpinātos. Viņš nomira no apdegumiem trīs dienas pēc aizdedzināšanās. Palaha bēres izvērtās grandiozā tautas manifestācijā, tomēr tas kļuva par pēdējo 1968. gada notikumu akordu, jo propadomiskajiem Čehoslovākijas kompartijas funkcionāriem un okupācijas karaspēkam izdevās paturēt kontroli savās rokās. Atsevišķi protesti pret PSRS okupācijas karaspēka uzturēšanos valstī atsākās vien 70. gados, īpaši 1977. gadā, kad Vāclavs Havels un citi disidenti nodibināja kustību “Harta 77”. Tās ideoloģijā liela loma bija Palaha tēlam un viņa cīņai.

LNVM apskatāmo ceļojošo izstādi sagatavojis Čehijas Nacionālais muzejs. Ekspozīciju veido 24 planšetes ar fotogrāfiju reprodukcijām un tekstu latviešu un angļu valodā. Tajās detalizēts stāsts par 1968./1969. gada notikumiem Čehoslovākijā, Palaha personību, viņa gatavošanos akcijai, tās sekām un piemiņas iemūžināšana. Oriģināls eksponāts ir Jana Palaha pēcnāves maska, kas tika noņemta slepeni. Astoņas no planšetēm veltītas konkursam par Jana Palaha memoriālu viņa dzimtajā Všetatu pilsētiņā, ap 50 km no Prāgas. Memoriālu paredzēts atklāt 2018. gada augustā, un tas tiks uzbūvēts pie mājas, kurā varonis uzauga. Čehijas vēsturnieku sagatavoto ekspozīciju papildina jau pirms kāda laika Latvijas Valsts arhīva sagatavotā virtuālā izstāde “Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā”, kas pieejama interneta vidē, bet LNVM – uz ekrāna interaktīvā formā.

Čehijas vēstniecība arī turpmāk gatavojas iepazīstināt interesentus Latvijā ar zīmīgām valsts vēstures epizodēm.

March 11, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Staļina bēres filmā

http://www.rferl.org/a/manhoff-archive-part-one-stalins-funeral/28359561.html

Vienīgo neatkarīgi filmēto Staļina bēru kinomateriālu ieguva  ASV armijas  majors Martins Manhofs, filmējot no balkona.

From a balcony with a view to the Kremlin, Major Manhoff shot the only known independent footage of Stalin’s funeral

March 10, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: