gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ždanoka un draugi ­ignorē muzeja noteikumus

Juris Ciganovs: Ždanoka un draugi ­ignorē muzeja noteikumus

Ždanoka un draugi ­ignorē muzejaReiz kādas mazas Dzintarzemītes Baltijas jūras krastā pārstāve lielajā Eiropas Parlamentā Tatjana Arkadijevna Ždanoka nolēma savā dzimtajā pilsētā uzrīkot dziļi zinātnisku un analītisku konferenci par to, kā fašisma hidra izceļ savu galvu no Baltijas jūras dzīlēm, par to, kā vēl nenozūmētie nacisti pamazām pārņem varu. Saaicinājusi viņa bija tuvas un tālus viesus, dižus zinātniekus un pētniekus, kuri bija gatavi visai pasaulei izskaidrot, kādi tie latviešu leģionāri bijuši draņķi un ko ar viņiem darīt šodien. Bet nu, ak tu neraža: visi uzrunātie viesu un mielasta nami nemaz nevēlējās uzņemt Tatjanas saaicinātos viesus. Nevarēja tos ne izguldīt latvju linu palagos, ne ar sklandu raušiem pacienāt… Tad nu nolēma matemātikas zinātņu doktore pastaigāties pa Vecrīgu. Arī draugus savus paaicināja paelpot pilsētas senatnīgo gaisu, aplūkot arhitektūras celtnes un visādi citādi izbaudīt saulaino svētdienu. Gāja, gāja un atdūrās pret lielo un stalto Pulvertorni. Torņa pakājē virs durvīm vīdēja uzraksts zelta burtiem: Latvijas Kara muzejs. Nu ko, ieiesim “uz uguntiņu”? Sacīts, darīts – un Tatjana Arkadijevna ar visiem saviem draugiem dodas iekšā.

Kā jau nosaukums vēsta, tad muzejs ir par karu – daudz tādu Dzintarzemītē pagājušā gadu simtenī ir bijis. Un agrākā laikā arī netrūka. Lai neapjuktu skaitļu un vēsturisko personu rindās, Tatjanai Arkadijevnai līdzi bija zinīgs puisis, vārdā Aleksandrs Filejs, kurš viesus pavadīja izzinošajā ekskursijā muzejā, pastāstīja viņiem, ko zināja par vēsturi, par to, kā Ulmanis apspieda latvju zemniekus gan fiziski, gan, vēl trakāk, psiholoģiski, kā visi Latvijas darbaļaudis to tik vien gaidīja, ka Rīgas ielās parādīsies padomju tanki, kurus uzreiz visi apbēra ar ziediem un metās bučot sarkanarmiešiem zābakus un citus apģērba gabalus. Tatjanas Arkadijevnas viesi klausījās, mutes atpletuši. Tik viena nelaime – muzeja darbinieki par tādu Aleksandru Fileju nezināja un tādu personu redzēja pirmo reizi. Arī šā kunga (es atvainojos…) vēsturisko notikumu interpretācija bijusi labāko padomju tradīciju garā un viņa stāstītais muzeja darbinieces vēstures izpratnei nepieņemams. Starp citu – pie ieejas muzejā izlikts jau pa gabalu redzams uzraksts, ka muzejā ekskursijas var vadīt tikai muzeja darbinieki. Tatjanas Arkadijevnas viesi to atklāti ignorēja. Pēc vairākkārtējiem aizrādījumiem, ka ignorēt muzeja noteikumus nav smuki, Aleksandrs Filejs savu titulu muzeja darbiniecei nosaukt tomēr atteicās, vien uzrakstīja uz lapiņas vārdu “Aleksandrs”, pēc tam tūlīt to izraujot no rokām, saņurcīja un nometa zemē. Tatjana Arkadijevna šo skatu esot vērojusi ar cerībām, ka muzeja darbiniece klups virsū nekauņam, taču provokācija palika bez sekām.

Šo pastaigu filmēja un pēc tam atrādīja cienījamā televīzija TV3 žurnālista Anša Pūpola personā, taču sižetiņš sanāca drusku vienveidīgs, jo izpalika stāstījums par to, ka muzejs un tā darbinieki nav nekādā sakarā ar šo Ždanokas, Korena un viņa draugu gājienu uz muzeju un ka Filejs stāstījumu par Latvijas vēsturi veica uz savu galvu, neraugoties uz vairākkārtējiem muzeja darbinieces aizrādījumiem par to, ka muzejs pieļauj tikai savu darbinieku vadītās ekskursijas. Starp citu, tāda prakse pastāv gandrīz visos Eiropas un pasaules muzejos – Tatjanai kā Eiropas Parlamenta pārstāvei jau nu to vajadzētu zināt.

Pati Tatjana Arkadijevna muzeju pametusi sapīkusi – to arī varēja redzēt televīzijas sižetā. Laikam jau viņa piekrīt padomju humora un satīras klasiķim Arkādijam Raikinam: “Domāju, muzejs kā muzejs, bet nē – sliktāks par ieskrietuvi! Bufetē nav otrā ēdiena! Ermitāžā vismaz soļanka bija!” Arī viņas viesi nebija īpaši gandarīti par muzeja ekspozīciju ideoloģisko nostādījumu. Par maz mēs tos fašistus kritizējam!

March 17, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

„Kauliņi beidzot ir mesti“

Daži vārdi par 16.martu

Gunārs Nāgels

Le_iona_diena_g_jiens_p_lens-media_large
Leģionāru piemiņas gāgiens 16.martā. Foto: Edijs Pālens, LETA

Atkal pienācis tas datums, kad kā katru gadu piepildīsies Krievijas cerības, ka latvieši tai brīvprātīgi izmetīs āķi, uz ko varēs uzkarināt melus gan par āķa izmetējiem, gan par latviešu tautu un Latvijas valsti.

Visu problēmu pamatā ir tas, ka daudzi Latvijā nesaprot, cik Rietumos ienīsts ir jebkas, kam piekarināta birka „SS”. Un ir pilnīgi vienalga, ka no leģiona apzīmējuma „Latviešu SS brīvprātīgo leģions” (Lettische SS-Freiwilligen-Legion) vienīgā patiesība ir vārdam „Latviešu”. Leģions nebija nedz īsts SS (jo latvieši nav pareizās rases cilvēki), nedz arī „brīvprātīgs”, par ko liecina „Iesaukšanas pavēle” (Einberufungsbefehl), ko var apskatīt Latvijas Okupācijas muzejā. Par palīdzību izvairīties no iesaukšanas vācieši arī izpildīja nāvessodu.

Latviešiem ir skaidrs, ka, arī ja bija iesaukti Lielvācijas bruņotajos spēkos, tie nepiedalīsies cīņā PAR Lielvāciju, bet gan PRET sarkanarmijas atgriešanos Latvijā. Jo visiem bija skaidrs, ko tās atgriešanās nozīmēs.

Jauniesauktā vēstule sievai 1944.gada septembrī: „Kauliņi beidzot ir mesti! Tagad izšķirsies: būt vai nebūt! Rīt agri mums jaunajiem jāiet uz komisiju, tad mūs sūtīs uz Abrenes ielas kazarmēs un tad mūsu ceļš vedīs pret boļševikiem. (..) Galva augšā! Nekādu asaru! Nekāds izmisums! Labāk lūpās cieta spīts! Vēl jau viss nav zaudēts. Kaut arī ienaidnieks ar savām masām un milzīgo materiālu trako, tad tomēr cerība ir un cerībai jābūt. Es skaidri apzinos, cik smags man šis gājiens būs un ka bailēs nodrebēs sirds, bet tam, arī to es skaidri šobrīd jūtu, es tikšu pāri, jo es taču zinu, kā dēļ tas notiek: es gara acīm redzu, kā patlaban abi mīļie meitenīši savās gultiņās guļ – tad labāk tikt boļševiku granātas saplosītam, nekā ļaut netīrām rokām šo dievišķo mieru traucēt!”

Pirms 70 gadiem nebija nekāds informācijas laikmets. 1930.gados Latvijas presē nerakstīja par genocīdu pret latviešu tautu, tā saukto „Latviešu akciju”, kas notika turpat kaimiņos Padomju savienībā, un tāpēc lielākā daļa latviešu tautas par to nekā nezināja. Kara laikā vēl vairāk ierobežoja informācijas izplatīšanu, un Vācijas veikto masu slepkavību Latvijas teritorijā pilnais apmērs atklājās tikai vēlāk.

Tur arī veidojās šis stāsts, ko katrs cenšas vilkt sev izdevīgā virzienā: brīvības cīnītāji – upuri – fašisma rokaspuiši.

Te ir kailā cīņa par pasaules domas ietekmēšanu, un mēs šo cīņu neuzvarēsim ne ar puspatiesībām, ne ar vēsturnieku dziļi pamatotiem, bet nesalasāmiem paskaidrojumiem.

Īsi, kodolīgi un trāpīgi. Tādas ir informācijas kara triecienvienības, kurām tikai seko smagā artilērija – vēsturnieki. Acīmredzot šī kara māksla mums vēl jāapgūst.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors

March 16, 2015 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš | Leave a comment

Leģionāru datu informācijas diena

Latviešu leģionāru datu informācijas dienā iespēju iegūt ziņas par radiniekiem izmantojuši aptuveni 100 cilvēku

LETA. 2015. gada 14. marts

Iespēju iegūt ziņas par radiniekiem Latviešu leģionāru datu informācijas dienā šonedēļ izmantojuši aptuveni 100 cilvēku, aģentūru LETA informēja Latvijas Kara muzeja pārstāvis Mārtiņš Mitenbergs.

“Šogad cilvēku aktivitāte bija daudz lielāka nekā pērn. Mums vēl visu nākamo nedēļu cilvēki ir pierakstījušies, lai iegūtu vēsturnieku konsultāciju,” pastāstīja Mitenbergs.

Paredzams, ka vēl nākamos divus mēnešus cilvēki aktīvi interesēsies par šo iespēju, kas ir pieejama visa gada garumā un regulāri tiek aktualizēta, pārliecināts Kara muzeja pārstāvis. Viņš pastāstīja, ka cilvēku aktivitāte parasti palielinās valsts svētku un atceres dienās. Cilvēki bieži vēršas pie vēsturniekiem arī, kad taisa dzimtas kokus.

“Pats izpētes process gan ir ļoti lēns. Muzejs nav izziņas birojs. Cilvēku meklēšana ir ļoti komplicēts darbs,” norādīja Mitenbergs. Muzejs bieži nevis atklāj patiesību, bet palīdz cilvēkiem saprast, kas ar radinieku būtu varējis notikt, vai arī to, kur turpināt meklējumus. “Cilvēkiem bieži vien nav patiesas informācijas par radiniekiem. Viņi sniedz to informāciju, kura ir pieejama, piemēram, ka meklējamais cilvēks, iespējams, ir bijis leģionā. Ņemot vērā dzīvesstāstu, muzeja vēsturnieki mēģina saprast, kas ar šo cilvēku varētu būt noticis, vai arī iesaka cilvēkam doties uz Valsts arhīvu,” stāstīja Kara muzeja pārstāvis.

Ar šo datu informācijas dienu laikā, kad izskan savstarpēji apvainojumi, muzejs vēlējies aktualizēt, ka Latviešu leģionā ir bijuši ļoti daudzu ģimeņu locekļi.

Kā ziņots, saistībā ar iedzīvotāju lielo interesi iepriekšējos gados arī šogad muzejs rīkoja pasākumu visiem, kuri vēlējās uzzināt par savu tuvinieku likteņiem Otrā pasaules kara laikā. Pērn tika palīdzēts atrast tuviniekus vairāk nekā 80 personām.

Jau vairākus gadus Latvijas Kara muzejā glabājas Daugavas Vanagu leģionāru arhīvs, kas tiek izmantots muzeja ikdienas darbā un kuru plaši izmanto Latvijas vēsturnieki. Ikviens interesents var pārliecināties, vai viņa tuvinieki ir atrodami Kara muzeja datu bāzē.

Muzejā līdz 19.aprīlim apskatāma arī izstāde “Karš mākslinieka un fotogrāfa Voldemāra Caunes acīm”. Caune (1901-1975) bija viens no latviešu figurālās glezniecības pārstāvjiem, kurš Otrā pasaules kara laikā bija spiests uzvilkt latviešu leģionāra formas tērpu. Mākslinieks kauju laikā un to starplaikos bija atradis laiku arī gleznošanai un fotografēšanai. Izstādē, līdzās unikālām un iepriekš nepublicētām Caunes uzņemtām fotogrāfijām, redzamas arī viņa kara laikā radīto gleznu skices, kuras gleznotas ar domu vēlāk izveidot lielformāta darbus. Fotogrāfijās un gleznu skicēs viņam izdevies iemūžināt kara pretrunīgo dabu, kur līdzās postam un izmisumam atrodas vieta arī cilvēciskam priekam un biedriskumam.

Izstādes apskate ir bez maksas. Konsultēties ar Kara muzeja vēsturniekiem par savu tuvinieku meklēšanu iespējams arī turpmāk, interesējoties muzejā.

March 14, 2015 Posted by | 16.marts, Leģions | Leave a comment

Ļausim leģionāriem pieminēt traģisko pagātni

Didzis Bērziņš: Ļausim leģionāriem pieminēt traģisko pagātni

legionari_16_marts4

Autors: Didzis Bērziņš, Latvijas Universitātes pētnieks

Jau vairākas nedēļas pirms paša notikuma Latvijas mediju vidē vērojamās diskusijas liecina, ka tuvojas 16. marts – notikums, kurš spilgti apliecina tēzi, ka pagātnes izpratnes tiek veidotas un pārveidotas mūsdienu publiskajā telpā. Šā gada piemiņas pasākumam acīmredzami tikusi un tiks veltīta īpaša vērība. Par to liecina kā daudzie un tostarp krasi atšķirīgie viedokļi Latvijas medijos, tā arī politiskās norises – gan Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē, gan militārais konflikts Ukrainā.

Arī iepriekšējo gadu mediju monitorings liecina, ka pasākuma atainojums dažādos plašsaziņas līdzekļos ir bijis saistīts ar politiskām aktualitātēm – īpašu rezonansi 16. marta norises pie Brīvības pieminekļa guvušas laika periodos, kad leģionāru piemiņas diena tika ierakstīta oficiālajā atceres dienu kalendārā, Latvija mērķtiecīgi virzījās uz iestāšanos ES un NATO vai arī Latvijā aktualizējušies (aktualizēti) jautājumi par nepilsoņu tiesībām un minoritāšu stāvokli. Tādējādi šīs dienas nozīmību mazākā mērā noteikuši vēsturiski faktori, piemēram, simboliskas gadadienas, nekā aktuālās sociālpolitiskās norises. Tādēļ pamatotas šķiet bažas, ka arī šogad neatkarīgi no pašu leģionāru vēlmēm vai iecerēm 16. marta piemiņas pasākumi varētu kļūt par nozīmīgu politiskās cīņas arēnu.

Vienlaikus mediju analīze liecina arī par kādu citu tendenci, proti, lielākie skandāli un saspīlējumi pasākuma norises vietā notikuši tajos gados, kad plašsaziņas līdzekļi pasākuma priekšvakarā šim notikumam veltījuši mazāk uzmanības un pat vēstījuši, ka savu aktualitāti vai politisko provokāciju bīstamības potenciālu tas ir zaudējis. Un tieši pretēji – gadadienās, kad publiskā telpa bijusi piepildīta ar bažām par iespējamajām provokācijām, pasākumi norisinājušies bez ārkārtējiem ekscesiem. Tādējādi šogad vērojamā satraukuma pilnā mediju telpas viļņošanās ļauj cerēt, ka gan valsts iestādes, kas rūpējas par sabiedrisko drošību, gan sabiedrība kopumā (atskaitot, protams, provokatorus) izprot riskus un gatavojas tiem atbildīgi.

Cits stāsts ir par provokatoriem. Pat īpaši neiedziļinoties specifiskās niansēs, nav grūti pamanīt, ka Latvijas mediētajā vidē mērķtiecīgi darbojas organizētas cilvēku grupas, kuru mērķis ir graut Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu un ticību savai valstij. Runa šajā gadījumā nav tikai par mediju kanāliem, programmām vai atsevišķiem raidījumiem, kam pēdējā laikā tikusi veltīta īpaša vērība, bet arī strauji augošajai pastarpinātās komunikācijas sfērai – interneta un sociālo tīklu komentētājiem, kuros šīs organizētās aktīvistu grupas nodrošina nemitīgu negatīvu fonu informācijai par valstī notiekošo. Pastāv pamatotas aizdomas, ka šo darbību mērķis varētu nebūt pašaizliedzīga un nesavtīga Latvijas sociālpolitiskajai videi raksturīgo problēmu risināšana vai valsts sistēmiska uzlabošana…

Tomēr šīs darbības ir tikai ikdienišķs fons, jo centienu, kuru mērķis ir graut Latvijas valsts uzticamību, galvenā skatuve ilgstoši ir bijis tieši 16. marts. Drošības policija (DP) šogad mērķtiecīgi ir informējusi sabiedrību par veidu, kādā ar Krievijas Federācijas pastarpinātu finansējumu tiek organizēta un atbalstīta Latvijas diskreditācija. Šī publiskotā informācija gan lielākā mērā liecina par DP politikas maiņu, kas turpmāk būšot vērsta uz komunikāciju ar sabiedrību, nevis par jaunām tendencēm Latvijas Austrumu kaimiņa propagandas kampaņās.

Centieni, kuru mērķis ir diskreditēt gan leģionārus, gan Latvijas valsti, ir bijusi daļa no 16. marta piemiņas pasākumiem jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses. Šajā laikā pretpasākumus īstenojošo organizāciju nosaukumi ir mainījušies lielākā mērā nekā tajos redzamie vadošie organizatori, bet par iespējamo finansiālo atbalstu šīm aktivitātēm liecina īstenoto pasākumu vēriens – gandrīz divu desmitgažu laikā sevi par antifašistiem dēvējošie ļaudis ir rīkojuši konferences un seminārus, publicējuši apjomīgas grāmatas un neiztrūkstoši imitējuši tā saukto vienkāršo ļaužu jeb tautas protestus pret pieminekļa pakājē notiekošo.

Šo pasākumu ideja ir bijusi veidot tiešu saiti starp leģionāriem un holokaustu – noziegumu, kuram ir centrāla nozīme tā dēvēto Rietumu sabiedrību izpratnē par vērtībām un kurš Rietumu demokrātijās ir kļuvis par ārkārtēja ļaunuma apzīmētāju un notikumu, kura atkārtošanos nekad vairs nedrīkst pieļaut. Leģionāru piemiņas pasākuma laikā Brīvības pieminekļa piekājē redzamie protestētāji vai, precīzāk, šo pasākumu idejiskie organizētāji, ir pamanījuši holokausta simbolisko nozīmi mūsdienu Eiropā un ar savām aktivitātēm ik gadu cenšas pierādīt, ka leģionāru piemiņas pasākums ir spilgtākais piemērs tam, ka Latvijā atdzimst fašisms, kas varētu novest pie jauna holokausta. Lai gan holokausts nav kļuvis par pilnībā izprastu un izsāpētu Latvijas traģēdiju, jo šīs traģēdijas pilnvērtīgu izpratni Latvijā ilgstoši ir kavējusi padomju okupācijas varas noliedzošā attieksme pret šo tematu un joprojām turpina ietekmēt arī nacistiskās propagandas antisemītiskais mantojums, pašpasludināto antifašistu darbībām pie Brīvības pieminekļa ir maz kopīga ar holokausta upuru piemiņas veicināšanu.

Tomēr arī skaidrai izpratnei par protestētāju mērķiem nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai ļautos provokācijām, jo, pirmkārt, holokausta upuru fotogrāfiju plēšana ir apkaunojoša rīcība neatkarīgi no mērķiem, ar kādiem šie attēli piemiņas pasākumā tiek izvietoti un, otrkārt, nekārtību izraisīšana ir provokatoru galvenais mērķis, jo, neraugoties uz dāsno finansējumu, to rīkotie protesta pasākumi ir skaitliski nelieli un margināli, bet tiešais iespaids – nenozīmīgs. Nepārprotams šo izdarību mērķis ir radīt mediju notikumus, kas varētu radīt starptautisku rezonansi.

Neraugoties uz to, ka par būtisku tendenci ir kļuvusi kvalitatīvu ārvalstu mediju pārstāvju došanās komandējumos uz Latviju, kā rezultātā top izpētē un padziļinātā izpratnē balstīti vēstījumi par šīs dienas izcelsmi un nozīmi, joprojām pasākumā dominē sensāciju kāri žurnālisti, kas cer uz kādu skandālu. Tieši tāpēc arī neļaušanās provokācijām 16. martā ir veids, kā izrādīt cieņu leģionāriem un nedot iemeslu piemiņas pasākuma un Latvijas tēla starptautiskai diskreditācijai. Par to, ka provokācijas būs, liek domāt gan aktuālās politiskās norises, gan iedziļināšanās ‘antifašistu’ loģikā, jo ilgstoši propagandējušiem fašisma atdzimšanu Baltijas valstīs, tiem kādā brīdi nāktos pierādīt, ka nu jau tas ir atdzimis.

Vēl nepublicēta, valsts pētniecības programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros veikta pētījuma rezultāti liecina, ka vairākums leģionāru padomju periodā izjutuši dažādas diskriminācijas formas – sākot ar liegumu izbraukt uz ārzemēm, iegūt izglītību un/vai paaugstinājumu darbā un beidzot ar goda un cieņas aizskārumiem, piemēram, apsaukāšanu par fašistu. Daudzos gadījumos vara īstenojusi diskriminējošu politiku arī pret viņu tuviniekiem. Savukārt 16. marta publiskie pasākumi liecina, ka PSRS mantiniece Krievijas Federācija arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai gan pastarpināti, toties mērķtiecīgi, cenšas turpināt šo praksi. Izvairoties no leģiona glorificēšanas, Latvijas sabiedrības morāls pienākums ir nodrošināt iespēju leģionāriem un to tuviniekiem nodrošināt iespēju netraucēti pieminēt savu un savu tuvinieku traģisko pagātni.

March 14, 2015 Posted by | 16.marts, piemiņa | Leave a comment

Atmaskojot “antifašistus”

Māris Mantenieks: Atmaskojot ‘antifašistus’

http://goo.gl/TofSQw

Māris Mantenieks, latviešu izcelsmes politikas apskatnieks, ASV

Reti kurš atļaujas kritizēt kreiso jeb antifašistu gānīšanos, jo baidās tikt marķēts kā ultra-neo-konservatīvs, rasists, antisemīts vai pat kas ļaunāks. Tomēr Džeimss Kirčiks, vecākais partneris organizācijā “Foreign Policy Initiative” (FPI), amerikāņu žurnālists un autors žurnālā “Jewish Magazine Tablet”, izaicināja organizāciju ar svētu nosaukumu “Pasaule bez nacisma” (PBN) rakstā “Antinacistu grupējums slepenībā palīdz Kremlim atjaunot Krievijas impēriju”, kas publicēts “dailybeast.com” 2015.gada 8.februārī.

Kirčiks nesaudzē vārdus, viņš apsūdz PBN: “Ārēji PBN viegli sajaukt ar starptautisku nevalstisku organizāciju, kas cīnās pret fanātisma un antisemītisma postu: smalkas konferences Eiropas galvaspilsētās, sausi tūkstošu lappušu ziņojumi, kas pārpilni datiem, rūpju pilnas runas organizācijas līderu runas, kurās pasaules sabiedrību aicina būt modriem… Bet zem nekaitīgā virsslāņa, kuru “Tablet” sauc par “tādu kā Maskavā bāzētu līgu, kas cīnās pret naida runu” spraucas ārā daudz mazāk altruistiska dienas kārtība: Kremļa propagandas rīks, kas veidots, lai apkaunotu labās idejas, par kurām cīnās tie, kas tiešām vēlas apkarot naidu un ekstrēmismu – jo īpaši ASV ebreji un to sabiedrotie.”

Kā norāda Kirčiks, “PBN savu enerģiju pamatā velti tikai bijušajai Padomju savienībai, un īpaši ir pārņemta ar Ukrainu un Baltijas valstīm, kuru 40 gadus ilgušo padomju jūga okupāciju Krievija joprojām nevēlas atzīt. PBN dienaskārtībā šo valstu sakarā ir neslavas celšana to valdībām – kuras, starp citu, visas ir negatīvas pret Krievijas ietekmi – karinot tām klāt “fašistu” birku. Taktika identificēt savus politiskos oponentus kā fašistus nav nekas jauns.

Toties niknums un nopietnība, ar kādu Kremlis (tai skaitā, Putins personīgi) un tā kontrolē esošie mediji uztur šo vēstījumu, daudzus nepatīkami pārsteidz.

Tie nedaudzie pasaules iedzīvotāji, kurus Kremļa retorika nemaz nepārsteidza, bija Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņi, jo tur Kremlis šādus uzbrukumus piemēro jau desmitiem gadu, un nepagurst mālēt šo valstu politiskos darbiniekus kā “nacistus”. Visu trīs Baltijas valstu valdības klasificē PBN kā Krievijas sponsorētu priekšposteņa organizāciju. Visu šo valstu izlūkdienesti iekļauj PBN savos gadskārtējos ziņojumos to apdraudējumu sarakstā, kuri vērsti uz konstitucionālās iekārtas graušanu – blakus radikāli kreisām un, ironiskā kārtā, īstām neonacistu grupām.”

Kirčiks vēsta, ka PBN aktīvisti pamatā ir vai nu krievu etniskās minoritātes pārstāvji ar sakariem Kremlī, vai līdz kaulam savai taisnajai lietai uzticīgi staļinisti. Igaunijā valdes locekļu vidū ir prokrieviskie aktīvisti Dmitrijs Linters un Maksims Reva, kuri, Krievijas valsts kontrolēto mediju orķestrēti, 2007. gadā iesaistījās grautiņos Tallinas ielās, kad Igaunijas valdība nolēma pārcelt padomju laika kara memoriālu. Sadursmēs bojā gāja viens cilvēks, bet vairāk nekā 100 guva ievainojumus.

Somijā tikmēr PBN valdes loceklis Johans Bekmans ir rakstījis, ka Staļins bija “ļoti pieklājīgs un maigs”, kā arī ir organizējis demonstrācijas “Pussy Riot” apcietināšanas atbalstam.

Kirčiks nepiemin Latvijas atzara līderi Josifu Korenu, kurš šogad organizē 16. marta antifašistu demonstrāciju Rīgā. Nesen kļuva zināms, ka grupa, lai finansētu šīs aktivitātes, saņēmusi 25 000 dolāru no Maskavas avotiem.

Tālāk Kirčiks atsauc atmiņā nedaudz vēstures: “Pēc otrā pasaules kara pakļauto valstu iedzīvotāji bija spiesti dzīvot zem diviem noklusēšanas slāņiem: ne viņiem bija atļauts atklāti runāt par genocīdu pret ebrejiem, kas notika viņu teritorijās, nedz arī paust brīvu viedokli par piedzīvoto komunisma apstākļos. Tikai, kad beidzot padomju sistēma sagruva, ikviens beidzot varēja brīvi runāt par to, kas noticis pēdējā pusgadsimta laikā.

Tās grūtības, ar kurām saskārās atsevišķas postpadomju valstis, izvērtējot tajās notikušo holokaustu, prasīja rūpīgu pētnieku, zinātnieku un liecinieku darbu. Taču holokausta piemiņas perversizēšana un politizēšana, pēc staļinistu ābeces līmējot ikvienam, kurš ir citādos uzskatos, “fašista” vai “nacista” birku – tādējādi PBN patiesībā palīdzējuši augt problēmai, kuru it kā paši ir izveidoti apkarot: viņi ir trivializējuši holokaustu.”

Kirčiks norāda uz slavenā nacistu mednieka Efraima Zurofa pausto nepatiku, ka viņš sākotnēji sadarbojies ar PBN, lai apkarotu holokausta noliedzējus un medītu nacistu noziedzniekus, bet vēlāk vīlies šajā grupā tās “vienpusējās attieksmes dēļ”. Kirčiks gan nepiemin viņa vairākkārtējās uzstāšanās Putina sponsorētajā televīzijas kanālā “Russia Today”, kurās viņš gāna Baltijas valstis un Ukrainu par fašismu tajās un holokausta retušēšanu.

Arī Davids Kacs no “defendinghistory.com” ir uzvedies tieši tāpat, tādējādi palīdzot PBN mērķiem. Kacs noliedzis, ka ir saistīts ar PBN, bet “Russia Today” viņu pieskaitījuši PBN biedriem. Gan Kacs, gan Zurofs piedalījušies PBN sponsorētajās pret latviešu leģionāriem vērstajās demonstrācijās 16. martā Rīgā.

Kirčiks savā rakstā piemin arī kādu amerikāni Ričardu Brodski, kurš devies piedalīties 16. marta demonstrācijās Rīgā PBN sastāvā. Brodskis stāstījis, ka ticis savests ar PBN, izmantojot savus politiskos kontaktus Braitonbīčā, blīvi krievu ebreju apdzīvotā rajonā Bruklinā. Viņam ticis stāstīts par PBN rīcībā esošajiem “apsūdzošajiem pierādījumiem”, ka Eiropā atdzimst neonacisms.

Kirčika rakstā citēts PBN viceprezidents Valerijs Engles, kurš sacījis: “ja mēs nereaģēsim uz bīstamajām zīmēm, nacionālisti (uzsvars – M.M.) nāks vispirms pie varas Austrumeiropā, un tad Rietumeiropa ilgi nepaliks iepakaļus.” Uz ko Kirčiks atbild: “Tas nu gan skan vareni no viltotu NVO pārstāvošas amatpersonas, kuru atbalsta Krievijas valdība, kuru savukārt jau 15 gadus vada īstens nacionālists!”

Vienu būtisku niansi Kirčiks nav iztirzājis, un tā ir – kādas būs PBN darbošanās sekas? PBN pašu izvirzītie mērķi ir apkarot ksenofobiju, bet viņiem būtu jāsaprot, ka viņi ar savām darbībām un izteikumiem izraisa naidu tajās valstīs, kurās darbojas. Tādējādi ksenofobijas apkarošanas vietā, veicinādami to.

March 13, 2015 Posted by | 16.marts, Vēsture | Leave a comment

16. martā plāno piketu pie Krievijas un Vācijas vēstniecībām

Ziņu aģentūra LETA

Šā gada 16.martā no plkst.9 līdz 10 pie Krievijas un Vācijas vēstniecības – pie katras 30 minūtes – plānots pikets, lai sabiedrībai un medijiem atgādinātu par PSRS un nacistiskās Vācijas īstenoto prettiesisko rīcību okupētās Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā, aģentūru LETA informēja piketa organizatore Ieva Brante.

Kā aģentūrai LETA apliecināja Rīgas domes pārstāvis Uģis Vidauskis, pasākums pašvaldībā ir pieteikts likumā noteiktajā kārtībā.

Aktīvisti norāda, ka Vācija savus kara noziegumus ir nožēlojusi, bet Krievija turpina no tiem norobežoties, aizbildinoties, ka nav PSRS un tās režīma politiskā mantiniece. Šādi argumenti esot vismaz liekulīgi, zinot, ka Krievija pārņēmusi PSRS īpašo statusu ANO Drošības padomē, uzsver savu īpašo lomu uzvarā pār nacismu un Krievijas pašreizējais līderis PSRS sabrukumu nosaucis par 20.gadsimta traģēdiju.

Aktīvisti uzskata, ka pēdējos gados 16.marts Rīgas centrā tiek pārvērsts par informatīvā kara cīņu lauku, kurā Krievijas apmaksāti “antifašisti” starptautiskā līmenī publiski nomelno Latviju kā vietu, kur “atdzimst nacisms”. Šī nepatiesā politiskā retorika tiekot izmantota arī pārējās Baltijas valstīs un Ukrainā. Tolerantajai un miermīlīgajai Latvijas sabiedrībai tā neesot pieņemama.

Latviešu leģiona izveide 1943.gadā bijusi starptautisko tiesību, proti, 1907.gada Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām pārkāpums, tādēļ leģionāri juridiskā izpratnē esot nacistiskās Vācijas prettiesiskās rīcības upuri. To faktiski atzinis arī Nirnbergas tribunāls, kurā starptautiski nosodīja vācu nacisma noziegumus. Tribunāls ņēmis vērā, ka iesaukšanai vācu militārajos formējumos Latvijas un Igaunijas teritorijā bija piespiedu raksturs. Tāpēc latviešu un igauņu leģionārus neapsūdzēja kā noziedzīgo nacistu organizāciju dalībniekus. Vēlākos Nirnbergas tiesas procesos bijušajiem leģiona kareivjiem arī uzticētas apsardzes funkcijas, nepārprotami apliecinot, ka visas apsūdzības nacisma noziegumos no viņiem ir noņemtas, norāda piketa organizētāji.

Piketētāji uzskata, ka arī PSRS okupētās Latvijas teritorijā pārkāpa starptautiskos likumus. Laikā no 1944.gada 5.augusta, kad Latvijas teritorijā izsludināja mobilizāciju Sarkanajā armijā, līdz 1945.gada 1.jūlijam kopumā tikuši mobilizēti 57 422 Latvijas pilsoņi. Neesot pamatoti mūsdienu Krievijas apgalvojumi, ka PSRS mobilizējusi savas valsts pilsoņus, jo Latvija PSRS sastāvā bija iekļauta nelikumīgi, pēc padomju okupācijas un aneksijas 1940.gadā. Latvijas Republikas okupāciju un tās pilsoņu pārvēršanu PSRS pilsoņos Rietumu sabiedrotie neesot atzinuši ne Otrā pasaules kara laikā, ne arī pēc tā beigām.

Kā uzsver aktīvisti, iepriekšminētais uzsvērts arī 1998.gada 29.oktobrī Latvijas Republikas 6.Saeimā pieņemtajā deklarācijā par “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”.

“Uzskatu, ka būtu labi izveidot jaunu tradīciju, ik gadu Vācijai un Krievijai atgādinot par noziegumiem pret Latviju 2.Pasaules kara laikā. Kādēļ to darīt 16.martā? Jo tieši Latviešu leģiona izveide ir tam apliecinājums,” skaidro pilsoniski aktīva juriste Ieva Brante.

“Valsts līmenī leģionāru likteņa un 2.Pasaules kara notikumu skaidrošana pasaulei bijusi nepietiekama. Nav pieņemama situācija, kad politiskā vara norobežojas no leģionāriem un pašas pieņemtās deklarācijas “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” Krievijas spiediena dēļ, jo tas liecina par valsts vājumu informācijas kara apstākļos. Došos piketēt, jo mūsu attieksmei pret leģionāriem un Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturi ir jābūt taisnīgai un atbilstīgai demokrātiskai iekārtai,” norāda dzejniece Liāna Langa.

 

March 12, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Leģionāru mazdēla piezīmes

Krievija mērķtiecīgi ilgstošā laika periodā 16.martu ir padarījusi par vienu no centrālajiem „fašisma atdzimšanas” pasākumiem


16
2014.gada 16.martā pie Brīvības pieminekļa. Foto: Nora Krevneva


Ik gadu, tuvojoties 16.martam, gaisā valda taustāms satraukums par to, kā būs šoreiz – cik policistu ielās, cik skaļruņu, transparentu, cik „antifašistu”, cik lamu un spļāvienu sejā. Domājams, šis 16.marts ne par mata tiesu nebūs citādāks kā visi citi iepriekšējie, atšķirība tikai tā, ka esam Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts un kaimiņš agresors ir izvērsis plaša mēroga karadarbību Ukrainā.

Varam tikai spekulēt par to, vai “Daugavas vanagu” iedibinātā karavīru atceres diena tiks izmantota kā hibrīdkara daļa, vai vienkārši kalpos par uzskates materiālu Krievijas iekšējā un ārējā propagandā, jo bez fašistiskās elpas pakausī Krievijas propaganda nespēj eksistēt.

Uzspiestā taisnošanās

Gluži ar tādu pašu regularitāti, kā katru gadu pienāk marta vidus, tā jau labu laiku iepriekš sabiedrībā kopumā un valsts pārvaldē sāk cirkulēt dažādas idejas, kā attaisnoties starptautiskajā informācijas telpā. Retoriski – bet vai valsts vadībai vispār būtu jātaisnojas par kādas sabiedrības grupas organizētu piemiņas dienu un vai vispār ir par ko taisnoties?
Iemesls, kādēļ mēs taisnojamies it kā kādas globālas neizpratnes priekšā nav mūsu pašu izdomāts, bet gan uzspiests diskurss. Krievija mērķtiecīgi ilgstošā laika periodā 16.martu ir padarījusi par vienu no centrālajiem „fašisma atdzimšanas” pasākumiem, kur tā saucamās tautiešu organizācijas var atstrādāt tajās iepriekš ieguldītos līdzekļus. Patiesībā, ja ne Krievijas īstenotā reklāmas kampaņa, tad diezin vai uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pulcētos vairāk ļaužu nekā 25.martā, kad atceramies visus uz Sibīriju aizsūtītos un nobendētos.

Mēs esam ieslodzīti zināmā diskursā, kuru nenosakām mēs paši. Gluži otrādi – Krievijas varas kontrolētie plašsaziņas līdzekļi gadiem ilgi kultivējuši ideju par fašisma atdzimšanu, par neonacistu un “Waffen SS” atbalstītāju maršiem Latvijas galvaspilsētā.

Tā rezultātā no Latvijas puses mēs nerunājam vis par to, cik prātam neaptverama traģēdija bija piespiedu mobilizācija nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un Sarkanajā armijā, bet gan esam spiesti taisnoties, ka mūsu tēvi, vectēvi un vecvectēvi nav bijuši kādi rūdīti nacisti un ebreju slepkavas, tikai tieši tādi paši kara upuri kā daudzi citi. Pēdējos gados ir noticis liels skaidrojošs darbs par to, kādi latviešu formējumi bija nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos, kā arī par to, ka 16.martā neviens normāls cilvēks neatzīmē Arāja komandas pastāvēšanu vai pastrādāto.

Pēc visa šī skaidrojošā darba starptautiski ir izveidojusies izpratne par to, kas ir bijuši latviešu leģionāri, taču pēdējā laikā tādi Krievijas propagandu apkalpojoši vēsturnieki kā Aleksandrs Djukovs sludina tēzes par latviešiem slepkavniekiem Latvijas – Baltkrievijas – Krievijas pierobežā. Vispār jau Djukovs un viņam līdzīgie regulāri vēsta par baltiešiem iedzimto nacismu – “(..) baltiešu kolaboracionisms atšķīrās no pārējiem ne tikai ar savu masveida raksturu, bet arī ar motivāciju. Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotājiem kolaboracionisms bija nepieciešams izdzīvošanas dēļ. Savukārt Baltijā nacistu politika bija daudz maigāka, jo vietējie iedzīvotāji paši labprātīgi sadarbojās ar nacistiem (..)”*

Mūsu skaidrojošā cīņa joprojām ir zaudēta tajā, ka Krievijas masu medijiem ir salīdzinoši vienalga – piespiedu kārtā mobilizēti latviešu karavīri vai policijas bataljoni, kur liela daļa tomēr bija brīvprātīgie un kuri tiešām piedalījās zvērībās pret civiliedzīvotājiem. Propagandai šādi “sīkumi” nav nozīmīgi, jo propagandai ir jāsatur tikai zināma daļa patiesības – pārējais var būt arī klaji izdomājumi.

Ik gadus, kad vecie vīri dodas uz Doma baznīcu un pie Brīvības pieminekļa pieminēt savējos – tādus pašus bez vainas vainīgos -, pārņem nelāga sajūta. Nē, ne jau tāpēc, ka neatbalstītu veco vīru tiesības pulcēties un pieminēt savējos, bet visas tās melu, lamu un spļāvienu gūzmas dēļ.

Abi mani vectēvi piespiedu kārtā ir bijuši leģionā, abi pēc tam bijuši filtrācijas nometnē, abiem karš bija neizdzēšama dzīves trauma. Vectēvs nekad nelepojās ar to, ka vispār karojis, no viņa nekad nedzirdēja kādus kara varonības stāstus. Viņš tikai klusējot vakara pustumsā nolika svecīti pie leģionāru pieminekļa Džūkstē. Pieminekli saspridzināja un nolēja ar sarkanu krāsu, piemiņu un atmiņas saspridzināt gan nevarēja.

Autors ir LU doktorants, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

* Дюков А.Р. Милость к падшим: Советские репрессии против нацистских пособников в Прибалтике М.: Фонд Историческая память, 2009.

March 12, 2015 Posted by | 16.marts, Krievija, krievu impērisms | Leave a comment

Gatavo informatīvu prettriecienu 16. marta “antifašistiem”

 Foto - LETA

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda pārstāvis vēstures doktors Ainārs Lerhis

Vēsturnieku grupa gatavo īpašu informatīvo materiālu par 16. martu, lai izrādītu pretestību dažādām prokremliskām organizācijām, pseidozinātniekiem un aktīvistiem, kas izmanto šo datumu Latvijas valsts diskreditēšanai.

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda pārstāvji pašlaik pabeidz darbu pie īpaša informatīvā materiāla, kurā skaidro gan 16. marta būtību, gan analizē ap to radīto kaitīgo ažiotāžu.

Informatīvajā materiālā vienkāršā, populārzinātniskā valodā skaidrots, ka Latviešu leģions Otrā pasaules kara laikā tika izveidots nelikumīgi. Nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas noteikumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus savos bruņotajos spēkos. Vēsturnieki atgādina, ka vēsturiski par šo nodarījumu atbildīgas ir Padomju Savienība un nacistiskā Vācija, kuras uzsāka karu un okupācijas apstākļos nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus savās armijās, un neviens no karavīriem nav atzīts par vainīgu kara noziegumos Leģiona sastāvā.

Vērojot, kā 16. marts guvis rezonansi mūsdienu Latvijas sabiedrībā, fonds norāda, ka atsevišķas sabiedriskās organizācijas to izmanto, lai nepatiesi apsūdzētu Latviju un latviešus nacisma atdzimšanā un atbalstīšanā, tādējādi diskreditējot mūsu valsti starptautiski. Materiālā analizēta arī Krievijas propagandas kanālu interpretācija par 16. martu. Proti – informācija par Latviešu leģionu tiek balstīta uz vēsturiskajai patiesībai neatbilstošiem faktiem un to izskaidrojumiem. “Arī Krievijas valsts amatpersonas ik gadu publiskajā telpā aktīvi pauž savu viedokli par Latvijā atzīmēto atceres dienu, tās dalībniekus dēvējot par neonacistiem. Visas šīs darbības ir daļa no informatīvā kara, ko ar īpašu intensitāti pēdējā laikā turpina īstenot Krievija,” norāda vēsturnieki.

“Ceram, ka šis materiāls palīdzēs sabiedrībā veicināt izpratni par 16. marta tematiku, būs ieguldījums valsts tēla stiprināšanā un argumentācijas bāze pret pēdējos gados neadekvāti izskanējušajiem apvainojumiem fašisma atdzimšanā. Materiālā no visa plašā un sarežģītā informācijas apjoma, kas pieejams par Latviešu leģiona tēmu, izvilkts un īsi noformulēts svarīgākais. Šis materiāls būs interesants ikvienam Latvijas iedzīvotājam,” teica Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda pārstāvis vēstures doktors Ainārs Lerhis.

Informatīvais materiāls sagatavots latviešu, krievu un angļu valodā. Fonds iespēju robežās to izplatīs vietējiem un ārvalstu žurnālistiem, pētniekiem un viedokļu līderiem, kas strādā ar šo jautājumu. Visiem interesentiem materiāls būs pie­ejams fonda interneta lapā http://www.demoshistoria.lv.

Iepriekšējos gados novērotas situācijas, kad par leģionāru tematikas ekspertiem ārvalstu žurnālistiem uzdodas Tatjana Ždanoka un tamlīdzīgi prokremliskie darboņi, sniedzot sagrozītu informāciju. Lai vājinātu šo nomelnošanas kampaņu un palīdzētu medijiem izplatīt objektīvu informāciju, materiālam pievienoti vēstures un politikas speciālistu (Inesis Feldmanis, Ainārs Lerhis, Kārlis Kangeris, Rinalds Gulbis) kontakti.

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu 2010. gadā dibināja Latvijā pazīstami vēsturnieki. Organizācijas mērķi ir stiprināt izpratni par nācijas un Latvijas valsts izveidi, tās pastāvēšanas zīmīgākajiem notikumiem, skaidrot vēstures politizācijas negatīvās sekas, kā arī uzsvērt vēstures nozīmi nācijas identitātes veidošanā saskaņā ar Eiropas vērtībām un tradīcijām.

March 12, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Vai 16. marts jāizdzēš no atmiņas un jāsvin nākamā diena?

Vai 16. marts jāizdzēš no atmiņas un jāsvin nākamā diena? Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu

http://www.la.lv/kam-celsim-pieminekli-neiburgs/

Foto - Timurs Subhankulovs

 

1944. gada 16. un 17. marts Latvijas vēsturē ir savā ziņā saistīti un pelnījuši palikt mūsu atmiņā. Atkal tuvojas 16. marts – leģionāru piemiņas diena, taču politiskajās aprindās jau gadiem jūtamas vēsmas, ka vajadzētu akcentu no 16. marta leģionāru piemiņas dienas pārbīdīt uz 17. martu, kurā 1944. gadā Latvijas Centrālās padome (LCP) sagatavoja slaveno Memorandu, pieprasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Abiem datumiem ir vieta Latvijas vēsturē, un vai tiešām būtu nepieciešama tāda akcentu pārbīde? To žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde vaicāja vēstures doktoram, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājam Uldim Neiburgam.

– Daži grib, kā saka, “patumšos” un neērtos leģionāru tēlus aizstāt ar daudz gaišākiem…

U. Neiburgs: – Es teiktu, ka vispirms jāskatās abu datumu izcelsme un tradīciju nozīme. 16. un 17. martu grūti savienot, jo to priekšvēsture un tradīcijas ir atšķirīgas. 16. marts ir 1952. gadā trimdā “Daugavas vanagu” iedibināts, taču Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tas ieguvis pavisam citu, daudz plašāku nozīmi. Turklāt politiskā “piegarša” 16. martam patlaban ir daudz stiprāka nekā vēsturiskā. Karavīru pieminēšana nonākusi otrajā plānā, kamēr pirmajā ir dažādu politisko spēku pretim stāvēšana.

– Tas pārvērties par kaut kāda veida pretošanās izpausmi?

– Drīzāk daļas sabiedrības simboliska pretestība valsts varas nespējai tikt galā ar savas valsts vēsturi. Ja jau 1998. gadā Saeima pieņēma lēmumu, ka 16. marts ir oficiāla atceres diena, tad arī vajadzēja pie tā turēties, nevis šādi mētāties. Protams, jautājums, vai pirms šā lēmuma notika pienācīga lietas izspriešana. Jau sen bija laiks saprast, ka leģions un leģionāri ir mūsu vēsture un nav ko taisnoties par kaut kādām “neonacistu demonstrācijām” Rīgā. Tā vienkārši ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture. Tie bija 110 – 115 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas daļa brīvprātīgi, bet lielākā daļa piespiedu kārtā nonāca Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Viņiem nebija izvēles cīnīties par Latviju Latvijas armijas rindās. Tā bija liela traģēdija, taču jāapzinās, ka tie bija mūsu tēvi un vectēvi, par kuriem Latvijas valsts tajā laikā nevarēja parūpēties.

– Bet valdība teic, ka jānorobežojas, citādi no amatiem izraidīs…

– Redziet, 16. martam tradīcijas jau izveidojušās, bet 17. martam tās tikai veidojas vai to vēl nemaz nav. Pagājušajā gadā 17. datumā pie Brīvības pieminekļa pulcējās ļoti dažāda publika. Rituāliem atmiņu politikas izpausmēs ir svarīga nozīme. Par leģionāru atceres dienas rituāliem vēl varētu diskutēt, kas ko dara vai nedara, kā būtu labāk. Taču latviešiem nav lielu pretrunu saprast, kas ir 16. marts. Protams, šodien varam jautāt, vai bija politiski gudri izvēlēties datumu, kurā divas leģiona divīzijas guva kopīgu militāru panākumu pie Veļikajas upes Krievijā. Igauņi izvēlējās datumu, kad 1944. gada jūlijā pie Sinamē augstienēm sargāja Igaunijas teritoriju no otrreizējās padomju okupācijas.

Varbūt mums labāk derētu Mores kaujas vai kāda no Kurzemes lielkauju dienām, kur latviešu karavīri tiešām cīnījās uz savas zemes par savu dzimteni… Bet par 17. martu… Kā tad tas radās? Tas parādījās tikai 2001. gadā, kad Latvijas Kara muzejs ieguva LCP Memoranda oriģinālu, kurā šis datums bija ierakstīts. Bet, ja paskatās uz ārzemēm nosūtīta memoranda fotokopijas Hūvera institūta arhīvā ASV un tāpat kopiju, kas nonāca latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štābā, tad šie eksemplāri ir vai nu bez, vai datēti ar vēlāku datumu. Kuriozi, ka pazīstamais LCP dalībnieks Leonīds Siliņš savās grāmatās raksta, ka pārfotografētās Memoranda kopijas slepeni nosūtītas ar laivu uz Zviedriju jau 29. februārī, tātad krietni pirms 17. marta. Un tā nebija vienīgā tāda veida deklarācija. Līdzīgu deklarāciju, 40 personu parakstītu, Bangerskim iesniedza vēl 1943. gada 16. oktobrī. Parakstītāju vidū bija arī LCP locekļi, kas lūdza vērsties pie vāciešiem, lai kārtotu neatkarības atjaunošanas lietu.

Atbilde no vācu puses bija negatīva, tāpēc viņš vēlāk LCP Memorandu tālāk virzīt vairs neuzņēmās. Arī latviešu pašpārvalde vismaz 12 iesniegumos vērsās pie vāciešiem un prasīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēsture nav tik vienkārša, kā mums gribētos. 16. marts ir savu senču apzināšanās, savas vēstures izprašana. Bet leģions nevar būt ideāls – tas tomēr bija svešas valsts karaspēks, kurā cīnījās latvieši. Un to nevar ņemt par priekšzīmi nākotnei. Toreiz cilvēki rīkojās, spriežot, kas ir mazākais ļaunums – Vācija vai PSRS. LCP 17. marta Memorands šajā gadījumā dod labāku paraugu, jo tur ir cīņa pret abiem okupantiem, konsekventa nostāja, 1922. gada Satversme. Taču atkal, reāli skatoties – cik ģimenes skāra mobilizācija leģionā un cik daudzi zināja par LCP pastāvēšanu? LCP Memoranda parakstītāji profesors Kārlis Straubergs, sūtnis Ludvigs Sēja, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, ģenerālis Verners Tepfers piedalījās arī 1941. gada 11. jūlija sanāksmē Izglītības ministrijā, kur pieņēma pateicības telegrammu Hitleram par Latvijas atbrīvošanu no boļševikiem. Vācieši gan neļāva šo telegrammu nosūtīt. Cits piemērs: valodnieks Jānis Endzelīns parakstīja gan LCP Memorandu, gan pēc kara tika izmantots padomju propagandā, repatriantiem stāstot, cik Padomju Latvijā labi un skaisti.

– Tad kam celt pieminekli?

– Mēs īstenībā maz zinām, kāda bija vācu un padomju varas attieksme pret Memoranda parakstītājiem. 1944. gada 21. aprīlī vācieši Tallinā aizturēja lietuviešu kurjeru Kazi Ambrazeju, pie kura atrada dokumentus par baltiešu pretošanās kustību slepenajām sanāksmēm Rīgā. Seko aresti. Latvijā aiztur sešas personas un noskaidro viņu atbalstītājus. Kad 1944. gada vasarā Alfrēda Rozenberga Okupēto austrumu apgabalu Reihsministrijā notiek sarakste, no tās izriet, ka vācieši zina 160 parakstītāju vārdus. Rozenbergs raksta, ka jāvēršas pret tiem, kas strādā dažādās pašpārvaldes ģenerāldirektorijās, un viņi jāatlaiž un vēl, ka īpaši “jāuzmana” Jelgavas Lauksaimniecības universitāte, kur arī bija virkne parakstītāju. Vēlāk, kad tiek gatavota evakuācija uz Vāciju un veidoja inteliģences sarakstus, bija rīkojums Memoranda parakstītājus tur neiekļaut. Tātad vācieši zināja šos cilvēkus, bet ,izņemot Konstantīnu Čak­sti, Ludvigu Sēju un vēl dažus, kas nonāca koncentrācijas nometnēs, pret viņiem vērstās represijas salīdzinoši nebija lielas.

Pavisam nesen noskaidrojās vēl viens interesants fakts – rakstnieku Jūliju Pētersonu, dramaturga Pētera Pētersona tēvu, čeka apcietināja jau 1944. gada decembrī Rīgā. Tas, ko viņam inkriminēja, bija tiesu izpildītāja darbs vācu laikā un LCP Memoranda parakstīšana. Pētersons nomira ieslodzījumā 1945. gada oktobrī, un tikai 1990. gadā tika reabilitēts nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Nupat iznākušajā LCP Memoranda parakstītāju biogrāfiskajā vārdnīcā “Ar parakstu par Latviju” ir arī pēc kara pazīstamā ainavu arhitekta Alfona Ķišķa vārds. Izrādās, ka viņš ir bijis 19. divīzijas slavenā Ernesta Laumaņa triecienbataljona leitnants, ar trim Dzelzs krustiem apbalvots leģionārs. Pavadījis astoņus gadus ieslodzījumā Irkutskas apgabalā, padomju laikā viņš uzvarēja vairākos Vissavienības nozīmes konkursos; bija arī viens no memoriāla nacistu upuriem veidotājiem Ančupānu kalnos. Tiesa, viņa vārdu minēt nevarēja, bija jāraksta, ka autors ir projektēšanas institūts “Komunālprojekts”. Vēlāk Ķišķis pārcēlās uz Lietuvu. Nu, ja tā skatās, tad var teikt, ka 16. un 17. marts ir diezgan cieši saistīti.

Ir viens dokuments, kas varbūt ir vēl interesantāks par LCP Memorandu. Kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pagājušā gada beigās tā oriģinālu atradām Zviedrijas Valsts arhīvā, kur glabājas Vesterosas latviešu bibliotēkas dokumenti. Tā ir Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa 1944. gada 8. septembrī parakstītā deklarācija “Par Latvijas neatkarības atjaunošanu”! Todien notika pēdējā LCP vadības sēde Rīgā, kur šis dokuments tika parakstīts, un senatoram Mintautam Čakstem uztic veidot Latvijas valdību. Trimdas dažādās publikācijās šo sapulci tikai mazliet piemin un ar dažādām neprecizitātēm. Datuma uz oriģināla nav, bet tas bija uz kopijas, kas piederēja Leonīdam Siliņam. Tā kā mašīndrukas burti no pamatteksta atšķiras, visdrīzāk Siliņš datumu ielika pats. Arī senatora Čakstes vārds iedrukāts nedaudz atšķirīgi. Es to skaidroju ar piesardzību. Ja vācieši pārtvertu pilnībā noformētu dokumentu, varētu būt problēmas. Acīmredzot datumu un personu plānoja pievienot “X stundā”, kad būtu bijis iespējams šādu aktu reāli īstenot. Pauls Kalniņš drīz pēc 8. septembra devās bēgļu gaitās. Bija paredzēts, ka viņš nonāks Zviedrijā, bet vācieši viņa laivu pārtvēra un viņš nokļuva Vācijā. Tomēr slepenā sarakste starp sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno un LCP locekļiem Kurzemē turpinājās. Rīga bija jau kritusi, kad cirkulēja dažādi plāni, kā Latvijas neatkarību varētu proklamēt ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa. Kādam viņi šobrīd var šķist kā fantazētāji, bet viņi tādi nebija. Tieši Salnais bija iniciators LCP dibināšanai un visu laiku mudināja latviešus kaut ko darīt, lai demonstrētu apņemšanos atjaunot valstisko neatkarību un uzticību Rietumu demokrātijām. Latviešu diplomāti ārzemēs uzskatīja, ka Vācija tiks sakauta, taču viņi cerēja, ka galveno lomu pēc kara spēlēs Rietumu sabiedrotie, tāpēc bija vajadzīgs, lai pašā Latvijā būtu kādi spēki, kas skaidri deklarē, ka esam par demokrātisku valsti. LCP bija kā politisks centrs ar vairāk uz āru vērstu pretestību ar uzdevumu informēt ārpasauli.

Un atkal var jautāt: 1944. gadā Pauls Kalniņš parakstīja neatkarības atjaunošanas deklarāciju, bet kur viņa kā Saeimas priekšsēdētāja pozīcija Latvijas valsts pilsoņu aizstāvēšanā bija 1941. gada novembrī–decembrī, kad notika ebreju masveida slepkavošana Rumbulā, vai 1943. gadā, kad sākās pretlikumīgā mobilizācija leģionā?

– Bet var rasties jautājums: kā kļuva iespējams, ka pēc 1941. gada Latvijā vēl palika vairāk nekā 180 “buržuju”, turklāt augstos amatos bijuši, kamēr citi bija šauti un likvidēti?

– Ir stāstīts, ka Konstantīns un Mintauts Čakstes bijuši otrajā represējamo sarakstā, ko nepaspēja īstenot. Par tiem otrajiem sarak­stiem ir ziņas, ka provincē tādi it kā gatavoti un it kā redzēti, vismaz tā “Tēvija” rakstīja, bet tādi nekad nav atrasti. Kāpēc nerepresēja Paulu Kalniņu un brāļus Čakstes? Viņi nebija politiski aktīvi Kārļa Ulmaņa laikā. Varbūt viņu uzvārdi bija pārāk atpazīstami? To šodien vairs nevar pateikt, var tikai izteikt minējumus.

– Un ko mēs no tā šodien varam secināt? Ka cienīsim savus varoņus un turpināsim pētīt un meklēt?

– Ka meklēsim sev orientierus, bet gudrāk nekā līdz šim. Kad 2002. gada beigās sākās diskusija par pieminekli Konstantīnam Čakstem Brīvības bulvārī, tas netika pietiekami izskaidrots sabiedrībai. Tas bija kā ar āmuru pa pieri – tagad jums būs Čakste, kas simbolizēs visu pretestības kustību! Varbūt toreiz likās, ka Čakste būs pieņemams kā Rietumiem, tā krievvalodīgajai sabiedrībai un jābliež tik augšā. Trūka diskusijas par to, kas to pretestības kustību veidoja un ka tā jau nenozīmēja tikai Čaksti. Mēs toreiz nerunājām par vienkāršajiem Ventspils zvejniekiem, kas īstenoja laivu braucienus uz Zviedriju, par studentiem, kas uzturēja sakarus ar LCP. Tā vietā bija tikai Čakste un Čakste! Bet pastāvēja arī citas pretošanās organizācijas kā Latviešu Nacionālistu savienība 1942. gadā, “Latvijas sargi” 1944. gadā un pat daļa “pērkoņkrustiešu” ar Gustavu Celmiņu priekšgalā nogāja pagrīdē. Arī tās bija pretestības izpausmes! Es teiktu, ka vajadzīga tāda piemiņas vieta, kuras pamatā ir stāsts par Latvijas tautas brīvības centieniem cauri laikam, kur sabiedrība atpazīst pretošanās epizodes, sākot no ģenerāļa Ludviga Bolšteina demonstratīvās pašnāvības 1940. gadā un beidzot ar 1991. gada barikāžu aizstāvjiem. Varbūt vairāk jārunā par tādiem kā Eduards Andersons – latviešu jūrnieks, kam čeka iedeva augstāko sodamēru. Būdams tikai 25 gadus vecs, viņš kara laikā veica neskaitāmus braucienus pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju un bija viens no tiem drosmīgajiem, kas piekrita to darīt arī pēc Vācijas kapitulācijas. Zviedrijas izlūkdienests viņu uzskatīja par pašu kompetentāko no latviešiem, kas iesaistījās slepenajās bēgļu laivu akcijās. Zviedri ir uzņēmuši par Andersonu dokumentālo filmu. Mēs neesam, bet tādu pozitīvu kultūras produktu mums vajadzētu pēc iespējas vairāk. Kā “Segvārds Vientulis”, piemēram.

– Daudzu valstu galvaspilsētās ir tāda lieta kā “Nacionālo varoņu laukums” vai “Nacionālo varoņu aleja” un tamlīdzīgi. Bija taču ideja par memoriālu Brīvības bulvāra liepu alejā, tomēr Latvijā tāds godināšanas veids kaut kā nav iedzīvojies.

– Mums trūkst tā pozitīvā, tā varonības un izturības apliecinājuma. Ir daudz piemiņas vietu upuriem, daudz mazāk varoņiem. Varbūt mums no padomju laikiem apziņā iesēdies, ka pretestība nozīmē tikai šaušanu un dzelzceļu ešelonu spridzināšanu… Bet īstenībā valsts neatkarības idejas uzturēšana ilgtermiņā nereti ir svarīgāka par īslaicīgām militārām akcijām. Kureliešus arī var uztvert dažādi. Var vaicāt, kāpēc 1944. gada 14. novembrī viņi ļāvās atbruņoties, bet var atcerēties, ka 600 vīru leitnanta Roberta Rubeņa bataljons sekmīgi cīnījās. Bet kureliešu jautājumā gandrīz vienīgie, kas kaut ko dara, ir Andrejs Ķeizars, Vilnis Baltiņš un vēl daži vēstures entuziasti. Viņi sabiedriskā kārtā Ugālē izveidoja Rubeņa bataljona muzeju, atjaunoja bunkuru pie Usmas ezera, iekārtoja jaunu pretestības muzeju Rendā. Tomēr tās ir tikai privātas vēstures entuziastu iniciatīvas. No valsts puses šajā lietā nav bijis ne šādu iniciatīvu, ne domu apmaiņu. Varbūt nevajag grūst daudzus tūkstošus tikai “integrācijā”, bet atbalstīt arī šādas izpausmes?

– Jautājums paliek: vai tik tiešām 16. marts jāizdzēš no atmiņas par katru cenu? Vai tiešām tur noteikti jāiekombinē Čakste vai kāds cits? Bet tagad pie Brīvības pieminekļa jau iet jaunatne, neskatoties uz to, ka viņiem saka, ka tas “nav pareizi”.

– Bijusī kolēģe Anda Līce par 16. martu “Latvijas Avīzē” reiz rakstīja apmēram šādi: nu cik var patikt, ka tevi tur katru gadu apspļauda! Es to iedomājos tā – Lestene, Valsts prezidenta līdzdalība. Un, bez jebkādām provokācijām! Ja arī tur, kapsētā, kāds kaut ko gribētu pārmest, tas būtu nonsenss. Bet par Brīvības pieminekli man ir jautājums: kāpēc tur pirmajās rindās būtu jāiet Nacionālās apvienības politiķiem, nevis, piemēram, leģionāru mazbērniem? Man tā politiskā demonstrēšanās šķiet lieka. Es iedomājos tā, ka 16. marts ir svarīgs datums tiem, kam piederīgie bijuši leģionā, un visas dienas garumā tie, kuri vēlas, liek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Ziedu daudzums vakarā spilgti parādītu, ko latviešiem šī diena nozīmē. Bet es neorganizētu nekādas demonstrācijas, kur jārēķinās ar policijas un provokatoru klātbūtni. Visi oficiālie pasākumi notiktu Lestenē, nekautrējoties ne no kā. Līdzīgu piemiņas brīdi varētu rīkot Vietalvā, kur ir latviešu sarkanarmiešu Brāļu kapi, jo, kaut arī daudz ko var runāt par leģionāru un sarkanarmiešu atšķirīgo nostāju un motivācijām, atcerēsimies, ka tikai 1944./45. gadā vien sarkanajā armijā nelikumīgi mobilizēja vairāk nekā 50 tūkstošus Latvijas pilsoņu. Arī viņi ir pelnījuši, ka valsts viņus kaut kādā veidā piemin.

– Par Lesteni – lūdzu, lai organizē autobusus, lai visas augstās amatpersonas, deputāti turp brauc. Bet par nacionāļiem – tad viņu vietā vajadzētu kādu biedrību, kas darītu to, ko tagad dara viņi. Jūs domājat, ka tad, ja nebūtu politiskās “oderes”, kaut kas notiktu citādi?

– Vēl jau var darīt to, ko katru gadu pirms 16. marta saka premjeri un valdības ministri – ka latviešu brīvības cīnītāji jāpiemin 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Bet, kad pienāk 11. novembris, tad…

March 11, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Krievija piešķīrusi 25 000 eiro 16.marta pasākumiem Latvijā

LETA 2015. gada 9. marts

Krievijā izveidotais tautiešu atbalsta un tiesību aizsardzības fonds piešķīris 16.marta pasākumiem Latvijā 25 000 eiro, Latvijas Televīzijas raidījumā «Rīta Panorāma» teica Drošības policijas (DP) priekšnieks Normunds Mežviets.

Krievija piešķīrusi 25 000 eiro 16.marta pasākumiem Latvijā

Līdzekļi piešķirti Beļģijā bāzētai nevalstiskai organizācijai, starp kuras dibinātājiem ir Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka un kustības «Latvija bez nacisma» koordinators Josifs Korens, noslēgusi līgumu ar kādu organizāciju Latvijā par dažādu pasākumu rīkošanu.

Sevi par antifašistiem dēvējošie cilvēki rīkošot semināru – konferenci ar pseidozinātnieku piedalīšanos, kā arī piedalīsies pasākumos Rīgas ielās.

Mežviets norādīja, ka DP katru gadu 16.martā strādā pastiprinātā režīmā. Arī pašlaik notiek intensīvs darbs.

Plānotais dalībnieku skaits norādīts 100.

Savukārt no plkst.6 līdz 13 pašvaldībā pieteikta sapulce Brīvības pieminekļa laukumā un piegulošajos parkos. Pasākuma organizators ir biedrība «Nacionālo karavīru atbalstam». Kā pasākuma mērķis norādīts – atgādināt par 1944.gada 16.martā noritējušajām Latviešu leģiona kaujām un skaidrot Latvijas un leģiona 2.pasaules kara vēsturi garāmejošiem interesentiem.

Plānotais dalībnieku skaits norādīts 30.

Tikmēr no plkst.13 līdz 14 pašvaldībā pieteikta sapulce/pikets Brīvības pieminekļa laukumā. Pasākuma organizators ir biedrība «Latvijas Antinacistiskā komiteja». Kā pasākuma mērķis norādīta sapulce «Waffen SS» upuru piemiņai un par «Waffen SS» noziegumu attaisnošanas bīstamību.

Savukārt piketu pie Laimas pulksteņa no plkst.11 līdz 13 pieteicis Šiškins. Šiškins pasākuma pieteikumā norādījis, ka tas būs leģionāru piemiņas pasākums – izmantojot dažādu valstu karogus, plānots atveidot «miera jostu». Plānots, ka piketā varētu piedalīties 20 cilvēki.

March 9, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: