gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mūrniece 16. martā uz ārzemēm nebrauks

Mūrniece: Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā uz ārzemēm nebraukšu

Baiba Lulle, http://goo.gl/ZWIMqC

Par ebreju īpašumu restitūciju, 16. martu un to, vai Saeimas vadīšana ietekmē politisko nostāju šajos jautājumos, intervija ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība (NA)).

– Esat otrā augstākā valsts amatpersona pēc Valsts prezidenta. Šis statuss ir līdzvērtīgs jūsu reālajai ietekmei politikā?

– Neesmu ne partijas, ne frakcijas priekšsēdētāja, atteicos vadīt NA frakciju. Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumi pat paredz zināmu politisko neitralitāti, ko, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, cenšos vairāk ievērot. Saeimas priekšsēdētājam ir jānodrošina Saeimas darbs, viņa uzdevums nav tāds pats kā vienas partijas priekšsēdētāja uzdevums. Strādāju, lai Latvijas valsts, nevis vienas konkrētas partijas mērķi, tiktu sasniegti. Es tiektos uz tādu Saeimas vadīšanas veidu, kāds ir arī virknē citu valstu, kur spīkeri distancējas no vienas partijas politisko interešu aktīvas lobēšanas.

– Iepriekšējie spīkeri nebija politiski neitrāli?

– Tas jāvērtē vēlētājiem un Saeimas deputātiem. Runāju par sevi. Protams, esmu ievēlēta no NA un mana iekšējā izjūta par tās principiem politikā nekur nepazūd, bet kā Saeimas priekšsēdētājai man primāri jādomā par valsts kopējiem mērķiem un interesēm, kā arī parlamenta darba nodrošināšanu.

– Cik aktīvi piedalījāties koalīcijas veidošanas sarunās?

– Tā kā runa bija par manu potenciālo amatu Saeimas vadībā, uzskatīju, ka nav ētiski tajās piedalīties.

– Citi vēlākie amatu ieņēmēji gan sarunās piedalījās.

– Varbūt viņiem tas likās ētiski, man ne.

– Vai, veidojot koalīciju, tika runāts par rīcību 16. martā? Bija nosacījumi ministriem un arī jums kā Saeimas spīkerei neiet leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa?

– Cik zinu, skaļā balsī vai tieši tas nebija izteikts. Protams, zemstrāvās tas virmoja, citastarp, atceroties iepriekšējo gadu, kad pēc dalības gājienā amatu nācās atstāt vides ministram Eināram Cilinskim. Bet tie nav precīzi, koalīcijas līgumā nostiprināti principi.

– Kā vērtējat jūsu partijas tieslietu ministra Dzintara Rasnača pausto gatavību 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Premjere paudusi, ka arī šogad nebūs citāda attieksme kā pērn.

– 16. marts ir diena, kad pieminam Latvijas kritušos karavīrus, un es nevienu nepamācīšu, kādā veidā to darīt. Tā ir katra personiska izšķiršanās un brīvas gribas izpausme.

– Rasnačs sākotnējiem twitter ierakstiem piebildis, ka to darīs no darba brīvajā laikā. Parasti gājiens notiek ap. plkst. 11, bet šajā laikā varētu notikt Ministru kabineta komitejas sēde, un, iespējams, Rasnačs rātni sēdēs valdībā. Jautājums, vai konceptuāli NA neiestāsies pret šādas ministru brīvās gribas ierobežošanu?

– Nē, NA nekad nav uzspiedusi saviem biedriem, deputātiem vai ministriem, kā rīkoties 16. martā, un tas nenotiks arī šogad.

– Nerunāju par uzspiešanu, bet par to, ka šī brīvā izpausme tiek ierobežota – valdības vadītājai šāda rīcība nešķiet pieņemama.

– Tā ir valdības vadītājas atbildība, kā viņa rīkosies. Es personīgi vienmēr esmu iestājusies par smago vēstures jautājumu risināšanu. To konsekventi esmu darījusi, gan strādājot par žurnālisti Latvijas Avīzē, gan Saeimā, vadot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un rīkojot konferences. Esmu uzrunājusi par to sabiedrību gan Lestenē, gan tiekoties ar latviešu karavīriem, kuri uzsvēruši, ka viņiem ir ļoti svarīgi, lai es aizbrauktu uz Lesteni un tur runātu kā Saeimas priekšsēdētāja. Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā nekur uz ārzemēm nebraukšu, pirms došanās uz Lesteni piedalīšos dievkalpojumā Doma baznīcā.

– Vai mūsu atrašanās uz pulvermucas kontekstā ar Krievijas ekspansīvo politiku nepaģēr citu, piesardzīgāku amatpersonu uzvedību, citastarp, attiecībā uz piedalīšanos 16. marta pasākumos?

– Nesaprotu, kā jūs to domājat.

– Zinām, kā parasti tiek interpretēts šis gājiens un kādu rezonansi tas izsauc Krievijas un pāris citu valstu medijos, kā arī daļā Latvijas sabiedrības. Vai šajā situācijā sekas nevar būt vēl nevēlamākas?

– Tā ir cilvēku pašu izvēle un atbildība, kā viņi rīkojas.

– To jau dzirdēju. Bet jautāju, vai šajā situācijā nebūtu jārīkojas piesardzīgāk?

– Provokācijas 16. martā droši vien būs, esmu pārliecināta, ka Latvijai nedraudzīgi spēki ļoti aktīvi rīkosies arī šogad un centīsies šo jautājumu pārvērst par farsu. Esam piedzīvojuši ļoti nepatīkamas situācijas, kad ir centušies pazemot latviešu karavīru cieņu un kritušo karavīru piemiņu.

– Kontekstā ar tautas vēlētu prezidentu, ko NA parasti ir atbalstījusi, esat izteikusies, ka, «ņemot vērā dažādus riskus, patlaban ideja par tautas vēlētu Valsts prezidentu nebūtu atbalstāma». Kāpēc te jūs šos riskus ņemat vērā, bet 16. marta gadījumā – ne?

– Tas ir mans uzskats. Vispirms jābūt diskusijai par to, kāds prezidents Latvijai ir vajadzīgs šajā ģeopolitiski svārstīgajā, riskantajā situācijā. Jābūt diskusijai sabiedrībā, kurā politiķiem jāieklausās.

– Kāpēc NA maina viedokli?

– Paudu savu personisko nostāju. Priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu atbalstītu kādā citā situācijā, kad neredzētu lielus ģeopolitiskus riskus. Ideja pati par sevi ir ļoti simpātiska, bet tā būtu īstenojama sakārtotākā Latvijā. Šobrīd mūsu kaimiņvalsts ļoti cenšas ietekmēt sabiedrisko domu un nostiprināt savu ietekmi Latvijā un Baltijas reģionā kopumā, Latvijas politikā ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, Latvijā notiek informatīvais karš. Ir virkne risku saistībā ar tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu. Bažas raisa arī tas, ka par to tiek runāts sasteigti, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām.

– Varat precizēt par nezināmas izcelsmes naudas ietekmi Latvijas politikā?

– Neprecizēšu, bet aizdomas par to tiek izteiktas un mediju telpā tās parādās.

– Saeimas vadīšanas un Eiropas prezidentūras statuss neliek NA piezemēt savus principus vai mainīt nostāju? Vai NA tikpat noraidoša kā līdz šim būs arī pret ebreju īpašumu restitūciju, par ko Ārlietu ministrija (ĀM) iesniegs likumprojektu Saeimā?

– Ko domājat ar principu piezemēšanu?

– Kaut vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā, ko iepriekš NA atbalstīja un 2011. gadā arī iesniedza Saeimā attiecīgus Satversmes grozījumus. Arī restitūciju jautājumā no NA politiķiem dzirdēti vairs ne tik kategoriski viedokļi.

– Par tautas vēlētu prezidentu savu nostāju neesmu mainījusi. Tā bija NA nostāja 10. Saeimā. 11. Saeimā par to mēs nopietni nerunājām, diskusija par tautas vēlētu prezidentu netika aktualizēta. (NA 11. Saeimas vēlēšanu programmā gan bija ierakstīts, ka «jānosaka, ka valsts prezidentu ievēlē tauta», un «jāparedz Valsts prezidenta funkciju paplašināšana gan izpildvaras, gan likumdevējas varas, gan tiesu varas atzarā» – B.L.).

– Tā nepārtraukti tiek aktualizēta, tikai nekādi nenonāk līdz nopietnam izvērtējumam Saeimā.

– Runāju par diskusijām mūsu partijā. Es NA iestājos un sāku strādāt tikai 11. Saeimā un savu viedokli neesmu mainījusi.

Runājot par ebreju īpašumu restitūciju: tīri cilvēciski man nekas nav pret kapu un sinagogu atdošanu ebreju kopienai. Sinagoga Kandavā ir nolaista, un kauns tai iet garām. Bet jautājums ir par procesu. Izskanējis, ka par nekustamo īpašumu nodošanu varētu tapt likumprojekts par piecu īpašumu nodošanu Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei. Manuprāt, ja par to vienojas, jānostiprina šo īpašumu atdošana atsevišķos likumprojektos, kuros precīzi jāpasaka, kāds ir to atdošanas mērķis un tālākais liktenis, ka īpašuma saņēmējs to nedrīkst tālāk pārdot vai nodot lietošanā citiem, nedrīkst mainīt objekta statusu. Tad deputāti varētu atsevišķi izšķirties par katra īpašuma nodošanu vai nenodošanu, izvērtējot šos mērķus.

– NA strikta nostāja iepriekš bija: denacionalizācija ir beigusies. Vai pēc šiem pieciem precedentiem nevar sekot arī citi pieprasījumi, uz citiem īpašumiem var pretendēt dažādas organizācijas, kuras sevi uzskata par iepriekšējo organizāciju turpinātājām?

– Uzskatu, ka tiem ir jābūt dažādiem likumprojektiem, jo, ja visus piecus īpašumus liksim vienā, īpašumu skaitu teorētiski varētu palielināt kaut vai līdz simts. Par to, ka denacionalizācija ir beigusies, tā vienmēr ir bijusi NA nostāja. Bet, ja raugās plašāk, nevis tikai uz vienas sabiedrības grupas interesēm, tad varam runāt arī, piemēram, par Latvijas Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu, kur ir situācija ļoti līdzīga.

– Maisam gals atkal vaļā?

– Ja vispār par to runājam, tad šai diskusijai ir jābūt atvērtai.

– NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš 2012. gadā atkāpās no tieslietu ministra amata, nespējot pieņemt spēcīgo lobiju šajā jautājumā, bet nu projektu nevirza caur Tieslietu ministriju, bet Vienotības vadīto ĀM.

– Tobrīd situācija un diskusija bija savādāka. Tobrīd runāja par ļoti liela īpašumu skaita atgūšanu, kas nebija tikai sabiedriskās celtnes, runāja arī par materiālo kompensāciju vairāku desmitu miljonu latu apjomā. Tagad runā par kapiem un sinagogu. Es ļoti vēlētos iegūt detalizētu informāciju arī par pārējiem objektiem, bet tādas šobrīd nav. Tas raisa pārdomas.

– Jā, tagad prasības ir piezemētākas, bet vai tas liek mainīt NA principiālo nostāju par to, ka denacionalizācijai pielikts punkts?

– Mēs frakcijā par to neesam detalizēti diskutējuši, un attiecībā uz kapu vai sinagogu atdošanu paužu personisko viedokli, jo esmu redzējusi, kāda izskatās sinagoga Kandavā, par ko man sāp sirds. Ja ebreju draudzes būtu gatavas to pārņemt un lietot atbilstoši mērķim, par to tikai priecātos.

– Neoficiāli minēts, ka tā esot Latvijas pateicība ASV par NATO klātbūtni valstī. Tas ir pieņemams pateikšanās veids tiesiskā valstī?

– Šādu viedokli neesmu dzirdējusi. Tas, ka mums ir ļoti būtiska sadarbība ar NATO un tās klātbūtne te, ir pašsaprotami, bet restitūcija nav saistāma ne ar kādām pateicībām.

– Vai trīs ar NA saistītu cilvēku esamība Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā ir sakritība?

– Kuru? Varbūt jaucat ar Vienotību?

– Ir tur arī Vienotības jaunatnes organizācijas valdes loceklis Gatis Liepiņš, bet arī jūsu dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš arī kandidējis Saeimas vēlēšanās NA sarakstā, NA deputātes Ingunas Rībenas palīdze Rudīte Meņģelsone, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis, kurš bijis LNNK biedrs.

– Jā, R. Jansons ir mans dzīvesbiedrs, viņš ir vēsturnieks, kurš uzreiz pēc studijām pievērsās VDK jautājumu pētīšanai, strādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, arī savu doktora darbu veltījis VDK tēmai. Latvijā nebūt nav tik daudz vēsturnieku, kas būtu strādājuši ar šiem jautājumiem.

Un, Žvinkļa kungs, piedodiet, LNNK biedrs – kurā gadā!

Šai komisijai ir veicami ļoti svarīgi uzdevumi, un nav brīnums, ka ir spēki, kam šī komisija ir nepatīkama un kas cenšas tās darbu traucēt vai diskreditēt. To mēģina izdarīt dažādos veidos.

– Ja mēģina diskreditēt, vai nebija rūpīgāk jāpārdomā cilvēku sastāvs, lai nebūtu pamata spekulācijām? Nav šaubu par Jansona vai Žvinkļa kunga profesionalitāti, bet par R. Meņģelsoni, kas bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste, nevis pētniece, Vienotības pārstāvi G. Liepiņu, kuram nav pat maģistra grāds, lai gan komisija saucās «zinātniskā».

– Bet es taču nedz veidoju, nedz apstiprināju šo komisiju! Jūs taču nesāksiet izvirzīt šādu tēzi!

– Pārfrāzēšu – vai partijisko cilvēku esamība komisijā nevar radīt aizdomu ēnu par komisijas darba politizēšanu?

– Ekspertu, kas šo tēmu pārzina, Latvijā nebūt nav daudz. Cilvēki, kas ir komisijā, ir pētījuši šo tēmu ilgāku laika posmu, tie ir cilvēki ar doktora grādiem.

– Ne visi.

– Tad vismaz viņi ir eksperti šajos jautājumos.

– Jūs gan nebijāt tā, kas personiski piešķīra finansējumu komisijai, tomēr aktīvi iestājāties par tā piešķiršanu, kad to laikus nebija izdarījusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

– Es iestājos par to, lai komisijai vispār būtu iespēja strādāt, jo tās praktisko darbību centās dažādi bremzēt.

– Kas?

– Zināmi politiskie spēki, to skaitā koalīcijas partijas. Tas, ka pieņēma likumu par VDK dokumentu publiskošanu pēc zinātniskās izpētes, vispār ir brīnums, kas varēja notikt tikai īsi pirms Saeimas vēlēšanām. Sākotnējā diskusija par VDK darbības pētniecību gāja strupceļā, bet, kad par to aktīvi sāka interesēties sabiedrība un, ņemot vērā to, ka tālu vairs nebija Saeimas vēlēšanas, šis brīnums notika. Likumā bija paredzēts ar Ministru kabineta rīkojumu veidot šo komisiju. Vispirms centās bremzēt tās izveidošanu, pēc tam – padarīt to maksimāli neefektīvu, kas pastāv tikai formāli, uz papīra. Vēlāk tika rasti dažādi veidi, kā mest sprunguļus komisijas darbā, lai tā reāli nesāktu strādāt.

– Piemēram?

– Nepiešķirot finansējumu.

– Tas, ka IZM it kā aizmirsa vai nepanāca finansējuma piešķiršanu komisijai, nebija neapzināti?

– Tas nebija ne neapzināti, ne nejauši. Tas bija tīši.

– Spriežot pēc tā, kuras partijas rokās bija IZM un Finanšu ministrija, varam nojaust, kura partija meta šos sprunguļus?

– Par to, kas ir nepieciešams, lai komisija sāktu reāli strādāt, ne reizi vien runājām koalīcijas padomē, Cilvēktiesību komisijā, kuru tobrīd vadīju es, Valstiskās audzināšanas apakškomisijā, kuru vadīja Raivis Dzintars (NA), un sabiedrības saliedētības komisijā, ko vadīja Ilmārs Latkovskis (NA). Pēc tam šīs diskusijas tika pārceltas uz koalīcijas padomi, līdz panācām pozitīvu risinājumu, pateicoties sabiedrības interesei.

– Aktīvi iestājāties par finansējuma – 250 000 eiro gadā – piešķiršanu komisijai pēc tam, kad to nebija izdarījusi IZM. Neredzat tur interešu konfliktu, ņemot vērā, ka komisijas vadībā ir jūsu vīrs?

– Mans dzīvesbiedrs nav saņēmis nekādu finansējumu no šīs komisijas. Es iestājos par Latvijas valsts prioritātēm, par to, ko cilvēki man lūdza darīt pirms vēlēšanām un vēl tad, kas strādāju Latvijas Avīzē, ka šāda pagātnes izvērtēšana ir nepieciešama.

– Komisijas locekļiem nemaksā par šo darbu?

– Nē, viņi nav saņēmuši nekādu atlīdzību!

– Kam tad aiziet šis finansējums?

– Tas ir labs jautājums, par ko varētu painteresēties.

February 27, 2015 Posted by | 16.marts, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

Atteikšanās no 16.marta ir nodevība

 Vēsture sabiedrības ikdienas dzīvē spēlē ievērojami lielāku lomu, nekā mēs sākumā spējam iedomāties. Pagājušā gadsimta notikumi vēl šodien ļoti būtiski ietekmē cilvēku vērtību sistēmu un priekšstatus par pasauli; šīs atmiņas un vēstures interpretācija bieži izraisa lielus strīdus starp atsevišķām sabiedrības grupām. Par sociālo atmiņu, 16.martu un 9.maiju, šodienas notikumiem Ukrainā intervijā portālam «Apollo» savu viedokli pauda profesore Vita Zelče.

Profesore: Atteikšanās no 16.marta ir nodevība

Viens no sāpīgākajiem pagātnes un vēstures jautājumiem Latvijas sabiedrībā ir padomju okupācija 1940.gadā. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka valsts 1940.gadā tika okupēta, taču daļai cilvēku, galvenokārt krievu tautības pārstāvjiem, kuri vai kuru ģimenes Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara, ir cits uzskats – Latvija PSRS sastāvā iestājās brīvprātīgi. Piemēram, SKDS socioloģisko aptauju dati liecina, ka 2012. gadā 29% no visiem aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem bija pārliecināti – Latvija Padomju Savienībā iekļāvās brīvprātīgi. Savukārt 2004. gadā šādi atbildēja vien 24% no visiem respondentiem. «Levada Centra» 2014. gada jūlija aptaujas rezultāti rāda, ka 20% no aptaujātajiem Krievijas iedzīvotājiem atzina, ka 1940. gada notikumi vērtējami kā Baltijas valstu okupācija. 53% uzskata, ka tā nebija okupācija, bet 27% no respondentiem – nav viedokļa.  Šajā gadījumā arī ir redzamas atšķirības sociālajā atmiņā un cilvēku vērtību sistēmā. Šajā gadījumā arī ir redzamas atšķirības sociālajā atmiņā un cilvēku vērtību sistēmā.

«Ja mēs runājam par vēsturi kā zinātni, kas veido cik vien iespējams objektīvu stāstu par pagātni, tad šajā gadījumā dokumentu un faktu kopums par Padomju Savienības agresīvo ārpolitiku, piedalīšanos ietekmju sfēru dalīšanā, noslēgto līgumu nepildīšanu un armijas ievešanā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā  ir ļoti bagātīgs, lai šaubu par okupāciju nebūtu. Zināšanas pašas par sevi neveido cilvēku ikdienas dzīves uzskatus un pārliecību. Būtiska nozīme ir politiskajai pārliecībai, vērtību sistēmai, dzimtas liktenim, morālei. Ja cilvēki savā ikdienā ir pieņēmuši, pasaules uzskatā svarīga vieta ir Padomju Savienības glorifikācijai un Krievijas impēriskajām vērtībām, tad to ietvarā viņi arī vērtē Latvijas okupāciju. Savukārt, ja cilvēku vērtību sistēmas pamatā ir visu tautu tiesības neatkarīgi pastāvēt un veidot savu dzīvi, viņi jau citādāk raugās uz 1940.gada notikumiem,» skaidro profesore.

1940.gada notikumi – Latvijas okupācija ir viens Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā, kas iezīmēja Latvijas neatkarības zaudēšanu. Otrajā pasaules karā uzvarēja antihitleriskā koalīcija, kuru veidoja trīs pasaules lielvalstis – ASV, PSRS un Lielbritānija. Tiesa, mūsdienās Krievija, būdama PSRS mantiniece, uzsver tikai savu nopelnu uzvaras kaldināšanā, atsakoties no saviem sabiedrotajiem.

«Otrais pasaules karš un uzvara tajā ir mūsdienu Krievijas identitātes galvenais stūrakmens. Uzvara tiek likta arī ideoloģijas un varas leģitimitātes pamatā. Krievija jau kopš Putina nākšanas pie varas ir izvēlējusies ļoti skaidru vēstures un atmiņas politikas kursu, kurā tiek glorificēta uzvara karā, bet netiek runāts par cenu, kāda tika samaksāta par to, proti, par milzīgajiem cilvēku upuriem, »skaidro Zelče.

«Atsaucoties uz nesen mūžībā aizgājušo krievu sociologu Borisu Dubinu var teikt, ka ka Otrā pasaules kara heroizācija un tā radītā posta aizmiršana liecina, ka atmiņas vietā izvēlēts «piemineklis». Tas nozīmē, ka Otrā pasaules kara traumatiskā norise Krievijā nav izvērtēta, tāpat nav izprasti kara cēloņi un sekas. Tādējādi Otrais pasaules karš nav pārtapis pieredzē, kas nekad vairs neļautu sabiedrībai attīstīties tajā gultnē, kas jau reiz to virzīja uz karu. Krievijas iedzīvotājiem nav izveidojusies imunitāte pret totalitārismu, patvaldību, ksenofobiju, sociālo pasivitāti, izolacionismu un citām nedemokrātiskiem režīmiem raksturīgām paradībām. Staļiniskais kara mīts, kas tiek spodrināts šā laika Krievijā, atbrīvo to no vainas un atbildības par to, kas notika pirms kara, tā laikā un arī pēc kara. Tostarp arī par citu zemju okupāciju un represijām,» stāsta Zelče.

Tuvojoties 16.martam, aktuāls kļūst jautājums par leģionāru nozīmi Latvijas sabiedrībā un to, kādēļ Krievija izmanto šo dienu propagandas nolūkiem, aktīvi stāstot, ka Latvijā atdzimst fašisms. Profesore saka, ka leģionāri ir vērtējami kā vēstures upuri jeb ķīlnieki divu totalitāro režīmu sadursmes dēļ.

«Ja mēs runājam par 16.martu, tad runa par fašisma atdzimšanu iekļaujas Krievijas vēstures politikā, jo šis ir uzbrukums valstij, kuras iedzīvotāji vēsturisko apstākļu dēļ nokļuva nacistiskās Vācijas armijā, ļauj arī aizvirzīt tālāk sarunu par Padomju savienības vainu Otrā pasaules kara izraisīšanā un Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā,» skaidro Zelče.

Krievijas vēstures interpretācija akcentē, ka Otrā pasaules kara uzvarētāji bija krievu tauta, aizmirstot, ka Sarkanajā armijā karoja ne tikai krievi vien. Piemēram, Sarkanās armijas sastāvā bija 21 nacionālā strēlnieku divīzija, tostarp astoņas gruzīņu, divas igauņu, viena lietuviešu, divas latviešu, kā arī vēl citi nacionālie formējumi. Spilgta liecība par 201. latviešu strēlnieku divīziju, kurai par izcilību Maskavas kaujās tika piešķirts 43. gvardes divīzijas goda nosaukums, ir pirms diviem gadiem klajā nākusī Veras Kacenas grāmata «Kājāmgājējs karā».

«Pēdējā laikā Krievijas masu medijos un publiskajā telpā tiek runāts, ka Padomju Savienība karā būtu uzvarējusi tikai bez sabiedrotajiem – ASV un Lielbritānijas, kas arī bija šī kara uzvaras kaldinātāji,» saka profesore.

Zelče uzsver, ka 16.marts kā piemiņas diena Latvijā ir saprotama, pat nepieciešama. Ar latviešu leģionu leģionu personiski bija saistīta lielākā daļa Latvijas ģimeņu, tajā mobilizētajiem cilvēkiem bija vecāki, brāļi, māsas, bērni, draugi, skolas biedri. Leģionāru liktenis ir ieaudies daudzu ģimeņu dzīvēs, kas turpinājās arī pēc kara. Atteikšanās no šīs dienas, šo cilvēku piemiņas būtu nodevība pašiem pret sevi, jo tā no aktuālās atmiņas tiktu dzēsts veselas paaudzes traģiskais liktenis.

Kā saka profesore, kopš apgaismības laikmeta vēsturei ir morālā misija – mācīt cilvēkiem to, kas ir labi, un kas ir slikti. Raugoties pagātnē šā laika cilvēkiem vajadzētu saprast, kā dzīvot ir pareizāk, saprātīgāk un vērtīgāk, un ko nekādā ziņā nedrīkst darīt.

«Rietumu sabiedrība ir izvēlējusies holokaustu par vēstures un atmiņas galveno tēmu. Galvenais iemesls tam ir nepieļaut cilvēku masveida iznīcināšanu etnisko, reliģisko un citu iemeslu dēļ. Eiropas sabiedrība, pieminot holokaustu, ir mācījusies dzīvot bez kariem, vardarbības un cienīt cilvēka dzīvības vērtību,» saka profesore.

Ukrainas konflikta kontekstā Zelče stāsta, ka notiekošais vēlreiz apstiprina, ka vēstures morālā misija ir mācīt noteiktas vērtības. Eiropas politiķi saprot un apzinās, ka nedrīkst atkārtoties kaut kas līdzīgs pagājušā gadsimta 30.-ajiem gadiem, tādēļ ir ļoti svarīgi diplomātiskie centieni, mēģinot atrisināt šo situāciju, izveidot drošas garantijas un sargāt demokrātiskās vērtības. Šobrīd gan izteikti vērojams, ka Eiropa un Krievija ir kā divas pasaules, kurās dominē gandrīz pretējas vērtību sistēmas, tostarp cilvēka attieksmē pret dzīvību.

«Sākoties Mihaila Gorbačova «perestroikai» viens no tās varas instrumentiem cilvēku iniciatīvas atraisīšanai bija atklātas sarunas par padomju pagātni uzsākšana. Tādēļ 80.-to gadu beigās PSRS publiskajā telpā sākās staļiniskās politikas atmaskošana. Bija skaudri stāsti par to, kas reāli bija Gulags, represijas un kā totalitārais režīms ietekmēja bija cilvēku likteņus. Levadas centra direktors Ļevs Gudkovs savulaik ir teicis, ka atklātība sakompromitēja Padomju Savienības ideoloģizēto vēstruri, un līdz ar šiem atmaskojumiem arī sākās PSRS sabrukums, jo režīms bija zaudējis savu leģitimitāti» saka Zelče.

Profesore skaidro, ka parastais padomju cilvēks, kurš varbūt arī nebija pārāk zinošs, dzīvoja ar pārliecību, ka viņš dzīvo pasaulē labākajā valstī, ka tajā ir daudz un dažādu brīvību, ka ir ļoti taisnīga un godīga valsts pārvalde, kurai ir slavena vēsture. Par to gādāja varas piedāvātais Padomju Savienības vēstures stāsts, kas tika kultivēts masu medijos un mācīts skolās, kā arī represīvās struktūras, kas sodīja ikvienu tā kritiķi un apšaubītāju. Sākoties atmaskojumiem, cilvēki ieguva atskārsmi, ka dzīvojuši noziedzīgā valstī, kas ir dibināta nelikumīgā veidā, kas ir nogalinājusi miljoniem savu iedzīvotāju.

«Šāda nasta daudziem bijušajiem padomju cilvēkiem izrādījās pārāk smaga, jo radīja pamatu negatīvai identitātei. Krievijas sociologi raksta, ka sākās vēstures uzstumšana no ikdienas, jo pašidentifikācijā noziegumiem pārpildītā vēsture nebija vajadzīga. Savukārt Putina režīms sāka veidot savu vēstures politiku, kurā atteicās no nožēlas un morāles, un tā vietā liekot padomju vēstures glorificēto variantu. Liela daļa cilvēku šo vēstures politiku atbalstīja,» stāsta Zelče.

Krievija vēstures un atmiņas veidošanas politikā veiksmīgi izmanto arī populārās kultūras modernās tehnoloģijas, pateicoties kurām ir iespējams pagātni pārvērst daudz skaistākos un spilgtākos vēstures stāstos. Piemēram, daudzie seriāli vēsta par skaistu, varonīgu, dižu karu, kurā ir daudz pozitīvo varoņu. Tā uzvarošs karš top par skaistu notikumu, nevis nāvi un postu nesošu karu. Atsakoties no nožēlas par bojāgajušajiem un staļinisma upuriem, kā arī vispārcilvēciskās morāles normām, kas ietver arī cieņu pret ikviena cilvēka dzīvību un tiesībām dzīvot, Krievijas politiskā elite, ir izvēlējusies vieglāko ceļu savas likumības stiprināšanai.

«Ja Krievija nostāsies uz demokrātijas ceļa, tad viens no tās galvenajiem uzdevumiem būs savas pagātnes morāles dimensijas sakārtošana, jo valsts nevar dzīvot pilnvērtīgi, ja tā attaisno savu pilsoņu nogalināšanu represijās un karā vien varas interešu un ambīciju dēļ, ja tā akceptē dzīvības mazvērtību. Tādēļ ir jābūt nožēlai par citām zemēm atnesto postu 30.-to gadu nogalē un 40.-jos gados. Arī Latvijas situācijā, veidojot attieksmi un zināšanas pret pagātni, atslēgas vārds ir morāle. Tāpēc galvenais kritērijs, dažādām sabiedrības grupām vienojoties par to vai citu vēstures notikumu vērtējumu, ir morāles vērtības,» noslēdz Zelče.

February 24, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Saņemti pirmie pieteikumi pasākumiem 16.martā

Rīgas pašvaldībā jau trīs mēnešus pirms Leģionāru dienas 2015.gada 16.martā iesniegti trīs pieteikumi par šajā dienā plānotajiem pasākumiem, aģentūra LETA uzzināja Rīgas domē.

Domes pārstāvis Uģis Vidauskis skaidroja, ka vienā vietā un vienā laikā, ja pieteicēji savstarpēji nevienojas, var notikt tikai viens pasākums. Likuma izpratnē priekšroka ir tam, kurš iesniedzis pieteikumu ātrāk. Šajā gadījumā pieteicēji to zinājuši, jo visi pasākumu pieteikumi saņemti 16.decembrī, kas ir tieši trīs mēnešus pirms plānotā pasākuma – likums paredz, ka pieteikums jāiesniedz ne ātrāk kā četrus mēnešus un ne vēlāk kā desmit darba dienas pirms pasākuma.

16.martā no plkst.11 līdz plkst.13 pašvaldībā jau pieteikts gājiens maršrutā Doma baznīca-Zirgu iela-Līvu laukums-Kaļķu iela-Brīvības bulvāris (Brīvības piemineklis). Pasākuma organizators ir biedrība “Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa”. Kā pasākuma mērķis minēta ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pēc dievkalpojuma. Plānotais dalībnieku skaits norādīts 100.

Savukārt 16.martā no plkst.6 līdz plkst.13 pašvaldībā pieteikta sapulce Brīvības pieminekļa laukumā un piegulošajos parkos. Pasākuma organizators ir biedrība “Nacionālo karavīru atbalstam”. Kā pasākuma mērķis norādīts – atgādināt par 1944.gada 16.martā noritējušajām Latviešu leģiona kaujām un skaidrot Latvijas un leģiona 2.pasaules kara vēsturi garāmejošiem interesentiem. Plānotais dalībnieku skaits norādīts 30.

Tikmēr no plkst.10 līdz plkst.14 pašvaldībā pieteikta sapulce/pikets Brīvības pieminekļa laukumā. Pasākuma organizators ir biedrība “Latvijas Antinacistiskā komiteja”. Kā pasākuma mērķis norādīta sapulce “Waffen SS” upuru piemiņai un par “Waffen SS” noziegumu attaisnošanas bīstamību. Plānotais dalībnieku skaits norādīts desmit.

Vidauskis informēja, ka pieteikumi ir saņemti likumā noteiktā kārtībā, bet vēl nav izskatīti. Pašvaldība Rīgas pilsētas izpilddirektora personā šos pieteikumus un arī citus, ja tādi tiks saņemti, izskatīs saprātīgā laika periodā pirms plānotā datuma – pēdējais likumā noteiktais termiņš ir piecas darba dienas pirms pasākuma.

Likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” neparedz speciālas atļaujas izdošanu, pašvaldība iejaucas – ierobežo vai sliktākajā gadījumā aizliedz pasākuma norisi -, ja konstatē minētā likuma pārkāpumus. Pirms pieteikumu izskatīšanas izpilddirektors lūdz tiesībsargājošām struktūrām sniegt atzinumu par pieteiktajiem pasākumiem.

“Uzreiz var teikt, ka pasākumi būs jākoriģē, jo redzams, ka to norises vietas atsevišķos laikos pārklājas. Minēto problēmu pašvaldība, visticamāk, pārrunu veidā ar organizatoriem, risinās pieteikumu izskatīšanas laikā,” paskaidroja Vidauskis.

January 3, 2015 Posted by | 16.marts, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

16. marts katru gadu būs karstais jautājums

“16. marts katru gadu būs karstais jautājums”. Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

Foto - Karīna Miezāja

Teoloģijas doktors, mācītājs Guntis Kalme ik gadu 16. martā ir gājis leģionāru piemiņas gājiena priekšgalā pie Brīvības pieminekļa. Tieši tāpēc G. Kalmes viedokli par mūsdienu aktualitātēm vēlējās uzzināt Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.

V. Krustiņš: – Pēc neilga laika visā pasaulē atzīmēs 70 gadus kopš Otrā pasaules kara beigām. Ziņots, ka Krievijā jau 120 pilsētas ir vienojušās par lielu pasākumu, ko sauks “Nemirstīgā pulka gājiens”. Krievija savus uzvaras svētkus svinēs diženi. Krievu prese jau domā, kā tā izskatīsies Rīgā.

Karu pieredzējušo palicis vairs ļoti maz – tiem, kam kara beigās bija 18, tagad ir 88 gadi. Tāpēc, par leģionāru piemiņas dienu domājot, var rasties retorisks jautājums – cik ilgi gājieni pie Brīvības pieminekļa vēl notiks? Ir personas, kas norāda, ka tas jau būtu jābeidz un ka tā it kā esot tikai leģionāru lieta, un ka viņu jau esot tik maz. Bet, lūk, paliekot tie jaunie līdzgājēji blakus. Un te nu ir jautājuma būtība – vai tas, ka gājieni turpināsies arī bez vecajiem cīnītājiem, ir pareizi, vajadzīgi un kam būtu jārūpējas, lai tā notiek, jeb – vai, cik labi, visi nu viņi ir prom, mēs viņus cienījām; ja vēl kāds cienāt, tad ejiet uz kapiem.

Vai šī kara piemiņa ir jāturpina?

Viens krievu pulkvedis kara vēsturnieks Sergejs Buldigins Pēterburgā nupat ir izdevis grāmatu “Nakanuņe” – par to, kā Latvijas armija tika iznīcināta, pirms Otrais pasaules karš sākās Latvijas teritorijā, kā to padomju režīms izdarīja. Un otrā viņa grāmatā “Istorija Pribaltijskih teritoriaļnih strelkovih korpusov” – ir visu represēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju virsnieku saraksts: vārdi un datumi, kad arestēti un kad nošauti. Kā būs ar viņu piemiņu?

G. Kalme: – Minētais autors citē PSRS GRU (galvenās izlūkpārvaldes) ziņojumu: “kara laikā Latvijas armija morālā ziņā būs paraugs buržuāziskās Latvijas aizsardzībai”. Tātad Latvijas armijas kaujas gars tika novērtēts augsti. Bet 1940. gadā Latvijas armija piedzīvoja kaunu, ko neaizmirsa nekad, – savas zemes atdošanu bez pretošanās. 1943. gadā, kad tika izveidots Latviešu leģions, latviešiem bija izvēle – pasīvi gaidīt, kad atkārtosies Baigais gads, vai arī cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Latviešu leģions parādīja, ka tā cīnītāji ierakstās kopējā lielajā latviešu tautas brīvības cīnītāju ķēdē. Leģiona vēstures mācības stunda latviešu vēsturei ir šāda: latvieši vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos – ir patrioti un cīnītāji. To apliecina arī fakts, ka pēc kara četri tūkstoši leģionāru turpināja cīņu kā nacionālie partizāni. Vēlāk cīņa turpinājās kā nevardarbīga pretošanās, ko veica skolu jaunatne, inteliģence, brīvības cīnītāji utt., līdz visi kopā sagaidījām atmodu. Leģionāru gars – kā vēlme cīnīties pat neiespējamos apstākļos – ir ārkārtīgi svarīga.

Šodienas informatīvajā karā mums tiek radīts priekšstats, ka esam “failed state” (no angļu val. – nestabila jeb caurkritusi valsts), par kuru nav vērts cīnīties. Raivis Dzintars formulēja, ka 16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols: “Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību brīvības cīnītāju piemiņai.” Ne tikai piemiņai, bet arī viņu ideālam – brīvai, neatkarīgai Latvijai. Un par to ir jācīnās vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos. Par savu zemi līdz galam cīnīsimies tikai un vienīgi mēs paši. Citiem tā būs interešu vai tirgus objekts. Leģionāri, kas cīnījās morāli ļoti grūtos apstākļos, ir paraugs, ka var nākties cīnīties ne tikai savās formās, zem saviem karogiem, bet arī morāli sliktos apstākļos (vācu okupācijas laikā) – arī zem sveša karoga, lai tikai cīnītos pret Baigā gada atkārtošanos. Leģionāri cīnījās cerībā, ka atkārtosies 1919. gads. Ilgus gadus šī cerība tika izsmieta kā naiva. Tagad vēsturnieki atklājuši, ka sabiedrotajiem patiešām bija militāri plāni trešajam pasaules karam, bet viņu politiķi nolēma to nedarīt. Ja tas būtu noticis, tad Kurzemē esošā 19. divīzija pievienotos sabiedrotajiem. Nacionālo partizānu cerības bija liktas tieši uz to. Mēs nezinājām, ka 1943. gadā Teherānas konferencē Rūzvelts jokojot sacījis Staļinam, ka par Baltijas valstīm viņš negrasās karot ar Padomju Savienību. Mēs paļāvāmies uz Atlantijas hartu un saglabājām savu cīņas garu. Leģions tad arī reprezentē šo cīņas gara saglabāšanu par spīti un neatkarīgi no ap­stākļiem, kad neskatāmies uz tiem, bet uz savu ideālu.

– Tādā gadījumā būtu loģiski, ja neviens nepārmestu jauniešiem, kuri ar karogiem iet kopā ar leģionāriem, arī tad, ja viņi turpinātu iet nākotnē, pēc pēdējiem leģionāriem. Ir dažas amatpersonas, kuras uzskata, ka tāda rīcība būtu, mazākais, kļūda, misēšanās, no kādas jāatrunā.

– Ja tiek apelēts pie tautas patriotisma, tas ir jādara pareizi, konsekventi un godīgi. Šobrīd, no vienas puses, 11. un 18. novembrī vara vēršas pie tautas patriotisma, aicina kopā svinēt svētkus, atcerēties savus cīnītājus u. tml. Bet, kad par šīm pašām vērtībām tauta vēlas iet 16. martā, piepeši tas nav ieteicami un nav politkorekti. Valsts nav morāli tiesīga pārmest jauniešiem, kuri 16. martā iet apliecināt savu piederību tiem pašiem ideāliem, par kuriem viņi tiek uzslavēti 11. un 18. novembrī. Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts–Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē un valsts, pret kuru viņi cīnījās, jo­projām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā. Bieži vien šādiem pārmetumiem ir arī iracionāls raksturs, jo to pamatā ir bailes no godīguma, ka cilvēki kaut ko var darīt tikai savas sirdsapziņas un patiesības dēļ.

Profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka Otrajā pasaules karā pat lielvalstis nevarēja izveidot alianses, sekojot saviem morālajiem principiem, bet tikai īslaicīgām politiskām un militārām interesēm. Izveidojās tā sauktā dīvainā savienība starp Angliju, ASV un Padomju Savienību, kas, iesākoties aukstajam karam, protams, sabruka. Tad kāpēc kaut kas tiek pārmests mums, kas nesākām šo karu, negribējām to un no tā tikai guvām milzu ciešanas? Lietas jātver lielajos kontekstos. Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti. To, kas šodien ir palicis pāri no patriotisma, varētu saukt par bezsasniegumu jeb tikai piederības patriotismu. Agrāk pamatoti varējām lepoties ar valsts mēroga panākumiem, bet tagad to vairs nav. Lai vara nemāna ar veiksmes stāstiem, cilvēki diemžēl joprojām brauc prom. Tāpēc patriotisms ir atdūries pret pamatu, no kura tālāk vairs nav kur atkāpties. Kad nav vairs ar ko lepoties, jo ekonomiskajā, politiskajā jomā un informatīvajā karā esam ļoti izpostīti, paliek tikai mana piederības sajūta zemei, tautai, valstij. Tas ir tas, ko nevar atņemt un ko nedrīkst atļaut sev izvilt, izmuļķot. Ja esam Latvijas valstij piederīgi, tad mums ir jāprot par to pastāvēt un jāgrib to darīt. Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties no cīnītājiem, kas par to ir lējuši savas asinis. Ja mēs to izdarīsim, tā būs nodevība pret viņiem un nākamreiz mums spiedīs atteikties vēl no kaut kā.

Tāpēc 16. marts ir un katru gadu būs karstais jautājums. Pret to vajadzētu izveidot konsekventi godīgu attieksmi. Mēs kā nākamajā gadā ES prezidējošā valsts nedrīkstētu laist garām unikālu iespēju Eiropai izstāstīt patieso leģiona un latviešu tautas traģikas vēsturi Otrajā pasaules karā. Tā būtu arī iespēja NATO ģenerālsekretāram svinēt savu dzimšanas dienu starp sirmajiem karavīriem. Tāpēc cerēsim, ka piepeši nenotiks remontdarbi Doma baznīcā vai netiks pārrakta Kaļķu iela, vai ap Brīvības pieminekli netiks uzslieta sēta. Ja tā tomēr notiks, atcerēsimies, ka esam to jau piedzīvojuši – ar riteņbraucēju sacensībām 1987. gadā un žogu 2006. gadā. Tam nevajadzētu mūs nobiedēt.

Tādēļ valstij vajadzētu atcerēties, ko pati ir oficiāli paudusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara laikā: “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tas būtu tikai godīgi un krietni – pret šiem cilvēkiem izturēties ar to cieņu, kādu viņi ir pelnījuši un kādu valsts minētājā deklarācijā viņiem ir solījusi. Ja valsts vara ir piemirsusi pašas solīto, ir labi, ja tauta, un īpaši jaunieši, to atgādina.

– Vai baznīca ir gatava atbalstīt šādu notikumu virzību, attieksmi, proti – neaizmirsīsim savu pagātni un būsim patrioti?

– Arhibīskaps Jānis Vanags vēstījumā konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000. gada 11. jūnijā un sprediķī Rīgas Domā 2001. gada 16. martā sacīja: “Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija – par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, ko ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas nepietiekami pazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem – lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

– Mums cilvēki vēstulēs raksta: ja tagad ir bīstama situācija, tad, lūdzu, pierobežas rajonos dodiet zemessargiem ieročus turēšanai mājās.

– Kā saprotu, pēc 7. oktobrī rīkotās konferences “Vai zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai?” un 15. oktobra Nacionālo bruņoto spēku konferences spēkā ir kārtība, ka bataljona komandieris izlemj, kam viņš atļauj ieroci glabāt mājās. Tas saskaņā ar aizsardzības ministra teikto ir saistīts ar attiecīgu apmācības līmeni vai 
atrašanos paaugstinātas gatavības apakšvienības sastāvā. Tiks vēl precizēts, kāda valsts apdraudējuma līmenī ekipējums būs jāizsniedz visiem zemessargiem. Zemessardzes spēks ir tās decentralizētībā un spējā ātri mobilizēties.

– Sarunā redakcijā aizsardzības ministram jautāju, vai zemessardze organizatoriski tiks ietilpināta jēdzienā “pašvaldība”? Vai vietējo cilvēku vads, rota vai bataljons tiks iesaistīti savas teritorijas kontrolē un aizsargāšanā? Ulmaņa laikā bija aizsargi, uz katru apriņķi – pulks. Bet tagad no tā vairāmies, jo tas nozīmē organizēties.

– 2018. gadā plānots izveidot 14 paaugstinātas gatavības vada apakšvienības ar pretgaisa aizsardzības, prettanku, snaiperu un inženieru spējām.

– Ja, piemēram, tiktu saņemta ziņa, ka Ludzā atgriezušies trīs cilvēki no tā sauktās Jaunkrievijas un ar viņiem kopā mežos ir vēl 30 cilvēki, kas gatavi “atbrīvot Latviju”, kas notiktu tālāk? Kuram tādā gadījumā būtu jārīkojas? Kura specializētā rota turp lidos? Ja zemessardzei tur teikšana, tad vismaz tā gādātu, lai tie no meža neiet uz Rīgas pusi un nesavāc vēl kādus klāt.

– Ja zemessardze veidota pēc teritoriālā principa, tad teorētiski gadījums ir vienkāršs: vietējās zemessardzes vienības aplenc attiecīgo apgabalu, izliek kontrolposteņus uz ceļiem un neļauj pārvietoties tālāk, līdz ierodas vienība, kas izķemmē mežus un spēj ar tiem tikt galā.

Atcerēsimies Šveici, kas, būdama mazāka par Latviju, joprojām savu nei­tralitāti sargā ar efektīviem bruņotajiem spēkiem. Katrs fiziski vesels vīrietis ir vienlaikus savas zemes karavīrs, kam mājās ir ierocis. Tas nozīmē – tauta pati ir spēcīga, grib un var sevi aizsargāt. Profesionālie NBS nozīmē, ka ir neliels, augsti profesionāls bruņots spēks, par kura gatavību, ekipējumu mēs kā valsts u. tml. rūpējamies. Tikai ir jautājums, vai šis viens spēks, respektīvi, 5000 cilvēku, spēs atrisināt militāros uzdevumus, kas varētu rasties valsts okupācijas gadījumā? Oficiālais uzstādījums ir aizsargāt teritoriju tik ilgi, līdz ieradīsies sabiedroto papildspēki. Šādā uzstādījumā zemessardzes loma ir īpaši nozīmīga.

Nākot uz redakciju, Rīgas ielās diemžēl neredzēju nevienu plakātu, kas aicinātu latviešus stāties zemessardzē. Kādreiz jūsu pieminētajā aizsargu organizācijā bija 68 000. Atcerēsimies Somijas pieredzi – tā sauktajās lotās, paramilitārajā organizācijā, līdz 1944. gadam bija apvienoti 242 000 somu sieviešu. Tajā laikā tā bija pasaulē lielākā militārā palīgorganizācija. Un gods kam gods, kopā ar varonīgo Somijas armiju tā spēja nosargāt savas valsts un nācijas godu. Bet vienmēr jāatceras, ka par to ir jāspēj maksāt un pirmām kārtām tas ir jādara valdībai, kas reāli pārstāv savu tautu un reprezentē savas tautas vērtības.

– Aizsardzības ministrs saka – nevaram organizēt labu zemessardzi, ja to neapmāca. Kas traucē, vaicāju. Uzņēmēji arī pretojoties, nelaižot uz mācībām. Valstij ir visas iespējas noteikt, ka reizi gadā atlaižami uz mācībām! Bet izskatās, ka tā nav politikas sastāvdaļa.

– Zemessardzē ir 8000 cilvēku, bet cik no viņiem ir valstī, cik apmeklē mācības un cik reāli ir kaujasspējīgi? Šajā ziņā zemessardzei kā brīvprātīgai organizācijai ir līdzība ar draudzi. Zinu, cik man ir draudzes locekļu uz papīra un cik svētdienās dievkalpojumos ir aktīvu kristiešu, un šie cipari diezgan būtiski atšķiras.

– Vairs nerunā par to, kāpēc mums vispār ir radušās problēmas. Tāpēc, ka Latvija bija okupēta un okupācijas laikā Latvijā tika iepludināti daudzi cilvēki no citurienes. Bet vara par to vairs nevēlas dzirdēt.

– Ir notikusi diskursa nomaiņa – no deokupācijas un okupācijas seku pārvarēšanas uz integrāciju. Bet integrācija ir izgāzusies. Acīmredzot Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir tā sauktās piektās kolonnas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A. Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas “Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods”: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000. gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finanšu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes. Krievijas ĀM darba kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.” Ja neliekamies zinis par to, tad dzīvojam savā ilūziju pasaulītē. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S. Karaganova doktrīna vēl 1992. gadā vēstīja: “Krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.” Ja nespējam tikt galā ar piekto kolonnu, tad secinājumi par savu valsts drošību ir jāizdara pašiem.

– Sarunā ar jauno izglītības ministri teicu – redzu, ka skolotāji cīnās par savām algām, bet neredzu, ka cīnītos par mācību un audzināšanas vērtībām. Vai tad mūsu skolas galvenais uzdevums nav audzināt piederības sajūtu valstij – valstisko jeb pilsonisko piederību? Jo pēc skolas to neviens nedara, jo nav jādara. Vai varam nodrošināt valsts aizsardzību, ja pedagoģiski tā nav nodrošināta?

– Esam iegājuši jaunā civilizācijas attīstības posmā, kas nozīmē, ka arī starpvalstu konflikti tiek risināti citādi nekā iepriekš. Tie vairs nenotiek tikai militāri. Ceturtās paaudzes jeb tā sauktajā hibrīdkarā valsts tiek apdraudēta visupirms citos veidos, un militārais ir noslēdzošais. Valsts drošība neiet pa ārējo nocietinājumu līniju, bet pa izglītību, vērtībām, iekšējo drošību, informatīvo un virtuālo telpu, kiberdrošību utt. Šajā cīņā morālās un garīgās vērtības ir ārkārtīgi būtiska aizsardzības līnija. Ja audzinām no vērtībām brīvus liberālās sabiedrības cilvēkus, tad reāli izaudzinām egoistiskus mietpilsoņus jeb tā sauktos postmodernās sabiedrības homo oeconomicus, kurus interesē tikai paša vēders un maks. Ja izglītības sistēmā audzinām valsts ideālos neieinteresētu cilvēku, nevajag iedomāties, ka vienā brīdī kā pieaudzis valsts pilsonis viņš kļūs arī patriots. Tā diemžēl nenotiek. Tāpēc audzināšanā ir jābūt valstiskai attieksmei no paša sākuma, viscaur un konsekventai visos jautājumos.

Mums ir pēdējais laiks nopietni ķerties pie savas nacionālās ideoloģijas izveides. Paldies tiem, kas izcīnīja Satversmes preambulu. Tas ir aizmetnis mūsu nacionālajai ideoloģijai. Vēl nepilnīgs un aizsākuma stadijā, bet vismaz kaut kas.

– Profesors Stradiņš ar to vēl joprojām nebija apmierināts.

– Es arī. Bet labāk kaut kas nekā nekas.

– Bet no kura lai sagaidām šo produktīvo darbību?

– Sāksim no lielā konteksta. Kas notiek, kad civilizācija sāk aiziet projām no sava radošā avota, proti, no Dieva? Kristīgās civilizācijas gadījumā Kristū kopā ir Dieva mīlestība un patiesība. Bet mēs, attālinoties no Dieva, gribam no Kristus vairs pārņemt tikai mīlestību: lai viņš akceptē mūs, kādi esam, un ļauj mums darīt visu, kas mums ienāk prātā. Tā mēs norobežojamies no būtiskas Dieva atklāsmes daļas – Viņa patiesības. Ar to sākas destrukcija, jo civilizācija zaudē savu garīgā un morālā spēka avotu. Kas notiek pēc tam? ASV nupat ir uzbūvējusi Džeralda Forda vārdā nosauktu milzīgu aviācijas bāzes kuģi, kas maksājis 17 miljardus dolāru. Kā šis jaunais aviācijas bāzes kuģis spēj atrisināt Ukrainas karu? Nekā. Pirmkārt, tas ir nepiemērots hibrīdkaram, otrkārt, ja nav morālā spēka lietot bruņojumu, tad tas nepalīdz. Tāpēc atcerēsimies, ka mums arvien no jauna ir jāapliecina tās vērtības, kas ir mūsu civilizācijas pamatā. Tikai apliecinot tās, mēs gūstam no tām šodien tik deficīto spēku, vīrišķību un drosmi.

– Pēdējā ekumeniskajā dievkalpojumā redzēju visu vadošo sabiedrību.

– Ekumenika ir vērtīgs pasākums. Vienmēr jāatceras, ka tas, kas vieno kristiešus, ir daudz svarīgāks un nozīmīgāks nekā tas, kas šķir. Tāpēc šis būtu īstais brīdis Latvijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts vismaz lielākajām konfesijām kopīgā balsī iestāties par preambulā minētajām kristīgajām vērtībām. Ne tikai abstrakti, bet visnotaļ konkrēti, piemēram, ceturto bausli “Godā savu tēvu un māti!” attiecinot arī uz latviešu leģionāriem un viņu piemiņu.

http://www.la.lv/guntis-kalme-16-marts-katru-gadu-bus-karstais-jautajums-bet-kapec/5/

December 13, 2014 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

16.marts – pretestības diena pašmāju gļēvlatvismam

16.marts – pretestības diena pašmāju gļēvlatvismam.
Saruna ar mācītāju Kalmi Foto - Karīna Miezāja

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Augšāmcelšanās draudzes mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme gadu pēc gada ir sacījis sprediķi 16. martā un piedalījies leģionāru gājienā pie Brīvības pieminekļa. Viņš, būdams vairāku grāmatu autors, Lutera akadēmijas mācībspēks, arī “LA” komentāru autors, vienmēr ir iestājies gan par kristīgajām, gan nacionālajām vērtībām. Ar Gunti Kalmi sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.<

V. Krustiņš: – Kā kļuvāt par leģionāru mācītāju?
– Politrepresētie 1989. gadā mani lūdza būt par savu mācītāju. Izveidojās draudze. Starp represētajiem bija arī leģionāri. Mani sāka aicināt uz leģionāru, nacionālo partizānu pasākumiem. Manas ģimenes vēsturē vectēvs no mātes puses bija 19. divīzijas majora Ernesta Laumaņa komandētā bataljona rotas komandieris, par ko nonāca Vorkutas un Džezkazganas lēģeros. Otrs vectēvs bija Latvijas robežsargs un “sēdēja” Salaspilī no 1941. līdz 1944. gadam. Tāpēc man nav nekādas patikas ne pret vienu no okupantiem – ne komunistiem, ne nacistiem. Jā, vectēvs, kas bija leģionā, vācu laikā ir glābis kā latviešus, tā ebrejus no nacistu represijām.

– Tātad jūs arvien piedalāties leģionāru gājienos aiz pārliecības, tāpat kā ministrs Cilinskis, kuru Straujuma izmeta no valdības. Citus mācītājus amata tērpā tur neesmu redzējis.

– Arī citi mācītāji ir aicināti, ir piedalījušies un sacījuši uzrunas Domā un Lestenē. Katram mācītājam ir savas dotības, sava kalpošana, kurai Dievs viņu izredz; man acīmredzot nolikts kalpot šiem cilvēkiem. Uzskatu to par lielu godu.

– Šā gada notikumi ap leģiona gājienu bija savā ziņā summējoši. Līdz šim neviens varas pārstāvis nebija nokļuvis tādā situācijā kā Nacionālās apvienības ministrs, kuru izsvieda no valdības, vēl pirms viņš bija “apgrēkojies” – tikai par nodomu, nevis darīto.

Tiek runāts, ka leģionāru jau ir palicis maz, un kaut kad gājiens pie pieminekļa beigsies, jo pēc gadiem nebūs vairs kam iet. Vai domājat, ka šie gājieni, piemiņas pasākumi turpināsies arī pēc tam, kad leģionāru fiziskās klātbūtnes vairs nebūs?Esmu pārliecināts, ka tie nevar beigties. Jo runa nav par vienu kauju, bet gan par militāras pretošanās faktu, ko šie gājieni atgādina.

– 11. novembris nav beidzies ar to, ka visi Brīvības cīņu dalībnieki ir aizgājuši mūžībā. 16. marts nebeigsies tieši tāpat, jo tā ir mūsu militāras uzvaras svinēšana. Precīzāk būtu teikt – tā bija 18. martā, bet pavēle kaujai tika dota 16. martā, taču svarīga ir arī iedibinātā tradīcija.

Būtiski ir tas, ka 16. marts tikai no piemiņas pasākuma spontāni ir kļuvis par tautas patriotisma pasākumu, par sava veida nacionālās pretestības dienu pašmāju gļēvlatvismam, neļaujot pārveidot Latviju par “gļēvlatviju” un vienlaikus arī par pretestības dienu Krievijas imperiālisma tīkojumiem.

– Tātad gājieni un citi piemiņas pasākumi turpināsies, un teikt, ka notiekošais ir tikai politiķu manevrs, lai “piesmērētos” vēlētājam, ir banalizēšana.


– Jā, tā ir trivializēšana un banalizēšana, lai diskreditētu patriotus, pierakstītu viņiem zemus motīvus, vēlēšanos gūt “pīāru”, ievērību un reitingu spodrināšanu. Neesmu to manījis daudzajiem jauniešiem, pusmūža cilvēkiem, kuri ar katru gadu sāk nākt arvien vairāk, un vecajiem cilvēkiem. Viņiem ir svarīgi apliecināt vērtības, kas veido mūs kā Latvijas pamatnāciju, tās valstsnāciju.

– Ļoti būtiski, ka esat pamanījis jauniešu klātbūtni. Daži stāsta, ka tā ir “veču lieta” un ka līdz ar viņiem iet tikai kādi pievilināti, politizēti jaunieši… Jūs domājat, ka tā ir apzināta savu senču mantojuma pārņemšana?


– Piedalīšanās zināmā mērā ir jaunatnes reakcija uz to, ka Latvijas oficiālajā vēstījumā ir patriotisko vērtību vakuums. Tā ir atbilde uz valdošās elites pieglaimošanos, piekāpšanos, gļēvumu. Te skaidri redzama spontānā vēlme apliecināt vērtības, kas mums tiek atņemtas, izviltas, noklusētas. Cilvēki ar garīgu instinktu tās meklē un arī atrod.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT 

 

April 11, 2014 Posted by | 16.marts, Patriotisms | Leave a comment

G.Kalmes 16. marta sprediķis Doma baznīcā

 

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.  Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules (Sal māc 1, 4-7, 9.)

Ir aplami iedomāties, ka reliģija un tās vērtības ir garīgi anestezējošs pasākums, lai aizmirstos no grūtībām, tautas opijs. Tā domāt būtu sekot padomju ideoloģijai, ka reliģija ir māņi, aiziešana no dzīves īstenības, domāta neveiksminiekiem un arī tad tikai dievnama sienās.

 

Gluži pretēji: reliģija runā un aicina nopietni rēķināties ar realitāti – un vispirms ar augstāko – Dievu. Saistoties ar Viņu, uzklausot Dieva atklāsmi, cilvēkam ir iespēja iemantot pārikdienišķu pasaules skatījumu. Tāpēc ticēt nenozīmē izvairīties no pasaules, aizbēgot kādā iedomātā īstenībā, bet dievišķu svētību un redzējumu guvušam, doties ar tām dzīves cīņās un uzvarēt. Šāds redzējums nozīmē arī skatīt notiekošo garīgā dziļsaiknē, taujājot pēc pēdējā vadmotīva kāda rīcībā. Šādu attieksmi var saukt par kristīgo reālismu. Tas balstās 3 darbībās: saprašanā, atmiņā, cīņā par vērtībām un pret antivērtībām.

 

1)      Pazīšana notiek pēc rezultāta. Laiks, darbi, norises, īpaši tās, kas atkārtojas (dzirdējām, kā Sālamans par to izteiksmīgi runā), parāda kas ir kas un kurš ir kurš. “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā” (Lk 12, 2) “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt 7, 20). Saviem vajātājiem Kristus saka: “Jūs esat no sava tēva – velna, ..Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava .. viņš ir .. melu tēvs” (Jņ 8, 43-4). Reiz notiekušo sapratušiem, tas jāatceras un jāvēsta citiem. Tāpēc

 

2)      atmiņa nodrošina saikni ar savējiem pagātnē, tagadnē un nākotnē: “Bet sargies .., ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds .. dari to zināmu saviem bērniem un .. bērnu bērniem” (5 Moz 4, 9). Tas mūs sagatavo cīņai par saviem ideāliem.

 

3)      Apustulis Pāvils mudina garīgai pretestībai: “bruņojieties visiem Dieva ieročiem” (Ef 6, 11). Viņš rosina: “cīnies labo ticības cīņu” (1Tim 6, 12) Apustulis Jēkabs vēsta: “stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk 4, 7) Kristus velnam saka: “Atkāpies, sātan!” (Mt 4, 10).

 

Tātad, kristīgā reālisma principi ir: saprast, atcerēties, cīnīties. To uzzinājuši, ielūkosimies šobrīd notiekošajā:

 

Mēs tiekam intensīvi kušināti ar frāzēm, ka “šogad vairāk kā jebkad esam pakļauti provokācijām” (to esam dzirdējuši jau agrāk), baroti ar pseidogudrībām, ka patriotiski būtu šogad pie Brīvības pieminekļa neiet (arī to iepriekšējos gadus mums ieteica) utml. Tas tikai parāda, ka bailes ir kļuvušas stiprākas par savu pašapziņu un nacionālo lepnumu. Tā vietā, lai gada garumā būtu stiprinājuši savu valstiskumu un nacionālo drošību, piepeši izrādās, ka politiskas ērtības ir svarīgākas par nacionālām vērtībām. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.” Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu. Ja kāds atkārtos nodrāzto: “Eiropa mūs nesapratīs”, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī tad netrūka kušinātāju. Sapratīs arī šo mūsu vēstures dramatisko lappusi. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu.

 

Lūk, kā dažos teikumos to var veikt: “šodien, 16.martā, latviešu leģionāru atceres dienā,  mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi.”

 

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu par 1940.gadu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

 

Bet Baigais gads mums kaut ko iemācīja. Pēc tā vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

 

Šodienas starptautiskajā situācijā to saprast un atcerēties ir īpaši svarīgi.

 

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada pārliecību – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Ar satraukumu lasām par sadursmēm Doņeckā, Harkovā, par gatavošanās Donbasa okupācijai un Ukrainas Krimas kara bāžu ieņemšanai ar spēku, tās pārdēvējot par “bandītiskiem grupējumiem.” Patvaļīgi ieceltais Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs ir jau aicinājis krievvalodīgos Ukrainas austrumu reģionus rīkot referendumus par pievienošanos Krievijai. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem.

 

Šī sajūtaesam to jau redzējuši! – tikai apstiprinās un pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš tā arī nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tas nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

 

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, „jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”[1]

 

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz laika. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

 

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un jau pat Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

 

Vēsturē ir norises, kas atkārtojas. Tāpēc no tām ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

 

Tik tālu mēs esam jautājumā par saprašanu un tālāk vēstīšanu. Nu iesākas cīņa. Atbilstoši laika garam, tā klasificējama kā mīkstais karš.

 

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: „Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

 

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

 

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Latviešu leģiona atceres dienas nozīme. Atkal tas pats: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns.

 

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

 

Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

 

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: „Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”[2]

 

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim (uz kuru ir it kā pārcelta latviešu leģionāru pieminēšana, bet kas tā arī nenotiek). Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Latviešu leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

 

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

 

16. marta jautājums, lūkojoties katram pašam uz sevi, ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

 

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz „tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

 

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

 

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

 

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

 

Šodienas mācība ir kopsavelkama īsi, bet dziļi: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

1) Saprast to, kas esam mēs paši un kas ir mūsu pretinieks,
2) atcerēties notikušo un vēstīt to nākamām paaudzēm,
3) cīnīties par Dieva mums dotajām vērtībām – mūsu Dzimteni un Latvijas valsti.

March 18, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms | Leave a comment

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība 

Foto: Timurs Subhankulovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Par spīti politiķu bailēm no Rietumu neizpratnes vai Kremļa dusmām, kā arī dažādiem aicinājumiem nerīkot 16. marta gājienu vai to boikotēt, leģionāru atceres pasākumi Rīgā un citviet Latvijā noritēja kā katru gadu un pat nedaudz mierīgāk nekā citkārt. Latvijas drošības dienesti kārtējo reizi apliecināja, ka ir gatavi nodrošināt gan leģionāriem un viņu atbalstītājiem, gan viņu pretiniekiem jeb tā sauktajiem “antifašistiem” viņu demokrātiskas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, vienlaikus novēršot jebkādas sadursmes atšķirīgi domājošo grupu starpā.

Apjukušie “antifašisti” 


Saspringta atmosfēra Brīvības pieminekļa apkārtnē jautās jau no paša rīta. Pieminekli, Bastejkalnu un daļu Doma laukuma iejoza gājēju plūsmu ierobežojošās barjeras, pie kurām dzīvo ķēdi veidoja Valsts un pašvaldības policisti, bet policijas specvienību kareivji dežurēja autobusos.

Atšķirībā no citiem gadiem, kad “antifašisti” leģionārus gaidīja pie Brīvības pieminekļa, šoreiz viņi bija pieteikuši pasākumu Doma laukumā. Akcijas dalībnieku skaits nebija īpaši liels – padsmit cilvēku ar Georga lentītēm un plakātiem krievu valodā bija saorganizējuši “antifašisti” Eduards Gončarovs un Aleksandrs Gapoņenko. Turpat tuvumā grozījās arī krievu radikālā flanga politiķi Vladimirs Buzajevs un Ilarions Girss. Vēl pāris desmitu “antifašistu” no Vācijas bija atgādājis Efraims Zurofs. Vācieši gan izskatījās krietni saguruši un apjukuši. Kā uzzināju, viņu autobuss ilgstoši nav laists pāri Latvijas robežai un pēc tam vairākas stundas aizturēts dokumentu noformēšanai. Pēc neoficiālas informācijas, šo aizkavēšanos Zurofa komandai “sarūpējusi” Drošības policija, kas šogad īpaši rūpīgi sekojusi “antifašistu” aktivitātēm.

Protesta vietu Doma laukumā rīkotāji, visticamāk, bija izvēlējušies ar mērķi konfrontēt leģionārus, kad viņi iznāks no tradicionālā dievkalpojuma Doma katedrālē. Taču šis nodoms īsti nepiepildījās, jo policija mainīja ierasto gājiena maršrutu, novirzot to pa Smilšu ielu. Tādējādi antifašistu svilpieni un lamas īsti netraucēja.

Gājiena priekšgalā gāja mācītājs Guntis Kalme, bijušie leģionāri un citi kara veterāni, kā arī biedrības “Daugavas vanagi” pārstāvji. Aiz viņiem soļoja Nacionālās apvienības politiķi – Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Jānis Dombrava, Inese Laizāne, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš un citi. Vislielākā uzmanība gan tika pievērsta Eināram Cilinskim, kuram šis gājiens maksājis ministra amatu. Tālāk sekoja leģionāru atbalstītāji un domubiedri, kuru vidū netrūka arī jauniešu. Pēc policijas aplēsēm, leģionāru gājienā kopumā piedalījās ap 1500 cilvēku. Gājienam abās malās virzījās policijas kolonnas, kārtību uzturēja arī organizatoru nolīgta apsardzes firma “TM Security”. Kā novēroju gājiena sākumā, tam centās pievienoties nelielas cilvēku grupiņas ar nacistisko simboliku, bet policisti pēc pasākuma organizatoru lūguma viņus dzina prom. Paši gājiena dalībnieki nesa plakātus, kuros ar attēliem vai uzrakstiem dažādās valodās nosodīja gan komunistisko, gan nacistisko režīmu, gan lielvalstu imperiālās tieksmes.

Atšķirīgas pasaules izpratnes


Vīzentāla centra vadītāju Efraimu Zurofu, kurš arī šogad klātienē vēroja 16. marta pasākumus Rīgā, gan nepārliecināja šie plakāti. “Tā ir tikai maskēšanās. Viņi apgalvo, ka ir pret nacismu, bet soļo vienā kolonnā ar cilvēkiem, kuri karoja Trešā reiha pusē!” skaidroja “nacistu mednieks”. Viņaprāt, nav pareizi pielīdzināt leģionārus brīvības cīnītājiem, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā brīva Latvija nebūtu iedomājama. Pēc Vīzentāla centra vadītāja domām, bijušie leģionāri drīkstētu pieminēt savus kritušos biedrus kaut kur nomaļos kapos, bet ļaut doties gājienā Rīgas centrā, nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un rīkot viņiem karogu aleju – tā esot nacisma glorificēšana.

Vairākiem uzrunātajiem leģionāriem un viņu pēcnācējiem, kārtējo reizi dzirdot apvainojumus par nacisma atbalstīšanu, kaklā kāpa kamols. Turklāt vairāk sāpot nevis “antifašistu” lamas, bet gan latviešu politiķu vienaldzība un gļēvā vēlme izlikties, ka šim datumam nav nekādas nozīmes. “Ja nebūtu leģionāru, tad nebūtu arī daudzu mūsu politiskās un sabiedriskās elites pārstāvju. Daudzi, ieskaitot eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, varēja paglābties no padomju represijām un emigrēt tikai tādēļ, ka leģionāri upurēja savas dzīvības, noturot “Kurzemes katlu”,” teica sirmais gājiena dalībnieks Jānis Ķirsis, kurš pie pieminekļa atnācis pieminēt savu tēvu – leģionāru Mārtiņu Ķirsi. “Skumji, ka daži politiķi aiz vēlmes ieslīdēt siltos krēslos Eiropas parlamentā gatavi nodot pat savus senčus,” rūgtas mieles politiķu pēdējā laika retorika atstājusi arī biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” vadītājam Jānim Atim Krūmiņam.

Brīvības laukumā gājiens tika sagaidīts ar svilpieniem, nicīgiem žestiem un ierastajiem saukļiem “Pozor!” (Kauns – krievu val.) un “Fašism neproidjot!” (“Fašisms netiks cauri! – krievu val.). Pat šos dažus vārdus “antifašisti” tā arī nav iemācījušies latviski vai arī uzskata valsts valodas lietošanu par kaut ko pazemojošu. Īpaši lielu troksni gan viņi nesacēla. Sākotnēji “Apvienība pret nacismu” bija iecerējusi rīkot pasākumu pašā laukuma malā, bet atbildīgās amatpersonas viņiem ierādīja vietu Bastejkalna pakājē un skaņu tehniku atļāva lietot tikai pirms gājiena ierašanās. Tādēļ “antifašisti” bija redzami, bet gandrīz nedzirdami. Troksni vairāk cēla atsevišķi krievvalodīgo bariņi pie norobežojošajām barjerām. Gājiena dalībnieki uz lamām atbildēja, dziedot strēlnieku dziesmas un “Daugav’s abas malas”. Pēc ziedu nolikšanas pasākuma dalībnieki netraucēti izklīda.

Septiņi aizturētie


“Kopumā pasākums noritēja salīdzinoši mierīgāk nekā citus gadus, kaut vai pērn, kad gandrīz notika fiziska konfrontācija un tika pieprasīta mana demisija. Vēlos pateikt lielu paldies policistiem, robežsargiem un visiem pārējiem iesaistītajiem iekšlietu dienestiem par labu darbu,” pēc gājiena žurnālistiem atzina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija). Zināms, ka pasākuma norises vietā Rīgā aizturēti septiņi cilvēki – trīs par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā, divi – par narkotiku reibumu un vēl divi par sīko huligānismu. Kozlovskis informēja, ka uz valsts robežas aizturētas un atpakaļ uz savām valstīm nosūtītas vairākas tā sauktajā melnajā sarakstā iekļautās personas. Pēdējās dienas iekšlietu dienesti strādājuši pastiprinātā režīmā. Taču to, cik daudz policistu bija iesaistīti kārtības nodrošināšanai pasākumu norises vietās, Iekšlietu ministrija neatklāj. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz iekšlietu ministrs nevēroja 16. marta pasākumus klātienē, bet ieradās pie Brīvības pieminekļa tikai pēc to noslēguma. “Ministrs drošības pasākumus uz vietas nekoordinē. To dara atbildīgas policijas amatpersonas. Tādēļ mana klātbūtne neuzlabotu drošības situāciju, bet gan varētu to politizēt un pat pasliktināt,” paskaidroja Kozlovskis. Atgādināšu, ka pērn TV kameras nofilmēja kā “antifašistu” līderis Josifs Korens iekāpj mašīnā pie Kozlovska un ilgstoši ar viņu sarunājas. Pēc tam ministram par šo sarunu nācās ilgstoši skaidroties.

Rietumos pieaug izpratne


Viena lieta ir novērst draudus pasākuma laikā, bet ne mazāk būtiski ir samazināt tos draudus, ko rada vienpusīga 16. marta notikumu atspoguļošana ārvalstu, it īpaši Krievijas, plašsaziņas līdzekļos un diplomātiskajās aprindās. Interese par šo dienu ārzemju medijos joprojām saglabājas augsta. Šogad uz 16. marta pasākumiem bija akreditējušies vairāk nekā 150 žurnālistu, no kuriem aptuveni puse bija ārvalstnieki. Uzkrītoši liela daļa ārvalstu žurnālistu ir tieši no Krievijas. Tas apstiprina ekspertu novērojumus, ka rietumos pakāpeniski aug izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem. Neoficiāli avoti Valsts kancelejā informē, ka arī mūsu ārlietu dienesti pēdējās dienas strādājuši pastiprinātā režīmā, skaidrojot ārzemju partneriem šīs dienas patieso nozīmi. Sagatavotas un pa diplomātiskajiem kanāliem izplatītas faktu lapas par Latvijas vēstures jutīgajiem jautājumiem Otrā pasaules kara laikā. Esot bijis ieplānots uz 16. martu Rīgā izveidot arī īpašu preses centru ārvalstu žurnālistiem, kurā viņi varētu saņemt objektīvu informāciju no vēstures ekspertiem. Nezināmu iemeslu dēļ tas šogad netika realizēts, bet cerams, ka nākampavasar šāds centrs leģionāru dienai tiks veidots. Pretējā gadījumā skaidrotāja lomu ārvalstu žurnālistiem bieži vien uzņemas tādi “eksperti” kā Korens, Gapoņenko un Tatjana Ždanoka.

March 17, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

March 16, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms, Leģions, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

Par Eiropu, drošību un varas ambīcijām

14.03.2014 Ritvars Jansons

Tuvojoties 16. martam, ir dīvaini vērot, ka valsts vadība par  galveno drošības apdraudējumu uzskata vēlmi godināt latviešu karavīru piemiņu, nevis pret sirmajiem vīriem un Latvijas valsti rīkotās provokācijas. Ja Eiropa nesapratīs, amatu nebūs?

Tā vietā, lai vērstos pret provokatoriem vai vismaz censtos starptautiski skaidrot Latvijas vēsturi, valsts amatpersonas izvirza  vispirms aizliegumus, pēc tam ultimātu ministram Eināram Cilinskim. Valdība ministram 16.martā aizliedz nolikt ziedus… pie Brīvības pieminekļa! Jo – „ko gan Eiropā par mums domās”? Premjerministre Laimdota Straujuma skaidro:  esot būtiski ņemt vērā Latvijas sadarbības partneru, Eiropas Savienības dalībvalstu reakciju par ministra piedalīšanos latviešu karavīru piemiņas godināšanā. “Uzskatu, ka ministru klātbūtne tur ir pilnīgi lieka, to nesaprot ne Austrumos, ne Rietumos,” piebalso ekspremjers Valdis Dombrovskis.

Iespējams, iemesls bažām par Eiropas līderu reakciju ir ne vien skaļi paustās rūpes par Latvijas valsts tēlu, bet arī savtīgāki apsvērumi. Šis ir arī laiks, kad noteikti Latvijā sevi izsmēluši politiķi trauksmaini cenšas iekļūt Eiroparlamentā un augstākos Eiropas amatos. Tāpēc Latvijas tendenciozā saistīšana ar nacismu Rietumeiropas acīs viņiem šobrīd vismazāk vajadzīga. Neveikla taisnošanās ar izteikumiem par Katalonijas neatkarību jau pieredzēta…

Vai mūs sapratīs Kremlis?

Otrkārt, bažām, ka „Eiropa mūs nesapratīs” spīd cauri bailes „kaitināt Krieviju”. Pēdējo gadu Latvijas ārpolitikas stratēģija atgādina zemnieciņa viltības: Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij gūt papildus labumus no sadarbības ar Krieviju pat tur, kur tas ilgtermiņā kaitē Latvijas nacionālajām interesēm vai pat ir klajā pretrunā integrācijai Rietumu pasaulē. Tad politiķiem piemirstas par valsts pašcieņu arī tik svarīgajos vēstures jautājumos.

Rietumeiropā gadu desmitus valdījis koncepts, ka absolūtais ļaunums 20. gadsimta vēsturē bijis nacisms un nacistiskā Vācija. Līdz ar uz to PSRS, kura cīnījās pret nacistisko Vāciju, noziegumiem Rietumeiropa ir pievērusi acis. Acu pievēršana turpinās arī pret PSRS juridiskās mantinieces – Krievijas agresiju Ukrainā. Rietumeiropas līderu izpratni par Latvijas vēsturi politiķi varētu mazliet mainīt, sistemātiski skaidrojot vēstures faktus oficiālās un neoficiālās sarunās Rietumeiropā. Jo: kamēr vien Krievijā valdīs Putina režīms, Krievijas propaganda turpinās nomelnot Latviju. Piekāpšanās nav arguments cīņā ar propagandu. Pieņemsim: ja arī 16. martā cilvēki nepieminēs leģionārus  pie Brīvības pieminekļa, Kremļa finansētie un kontrolētie mediji var skaļi vēstīt, ka „nacisms atdzimst” Lestenes Brāļu kapos. Ja leģionāri tiks pieminēti 11.novembrī, Krievijas TV var atskanēt, ka Lāčplēša diena esot „nacistu svētki”. Jāsecina, ka nevis piekāpšanās propagandai, bet tikai godīga attieksme pret savu vēsturi radīs cieņu pret Latvijas valsti un arī tās vadītājiem.

Ar sarkanbaltsarkano karogu

Latvijā no 1935. gada ir vieta, kas kļuvusi par visu brīvības cīnītāju piemiņas vietu. Tas ir Brīvības piemineklis Rīgā. Vienlaikus Brīvības piemineklis simbolizē arī neatkarīgas Latvijas valsts ideju. Sevišķi svarīgi to bija saglabāt garajos okupācijas gados. Pretošanās okupācijai bija sākusies jau 1940. gada jūnijā. Pat Latvijas 20. gadsimta vēstures vistraģiskākajā – 1941. gadā valsts svētkos 18. novembrī pie pieminekļa gūlās ziedi. Latvijas iedzīvotāju vēlmi atjaunot valsti un attieksmi pret okupācijas režīmiem demonstrēja nacionālās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944. gada 17. marta iesniegums Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim par nepieciešamību atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Dokumentā, kurš šobrīd pazīstams kā LCP memorands, organizācija aicināja atjaunot Latvijas valstisko suverenitāti un izveidot Latvijas armiju, aktīvi iesaistoties Latvijas aizstāvēšanā pret draudošo otrreizējo komunistisko okupāciju.

Memorandu parakstīja 189 pazīstamas personības, to vidū – pēdējās LR Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņs, vicepriekšsēži Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns, Saeimas deputāti un bijušie Ministru kabineta locekļi, garīdznieki, augstskolu mācībspēki, literāti, Latvijas armijas ģenerāļi ārsti, lauksaimnieki, mūziķi un daudzi citi sabiedriski aktīvi cilvēki.

Tajā pat laikā 2. pasaules kara frontē cīnījās nacistiskās Vācijas armijā zem sveša karoga mobilizētie latviešu leģionāri.Navdokumentālu pierādījumu – leģionāru memoranda vai rezolūcijas par to, ka viņi būtu gatavojušies atjaunot Latvijas Republiku. Taču tas, ka arī okupācijas apstākļos Latvijas valsts pastāvēja de jure – Rietumvalstis neatzina Latvijas okupāciju, leģionāriem vairoja cerības, ka Latvijas valsts tiks izcīnīta nākotnē. Īpašā situācija komunistu, vēlāk – nacistu okupācijas apstākļos veicināja karavīru ilūzijas par neatkarīgas valsts atjaunošanu vai vismaz autonomijas iegūšanu Vācijas valsts sastāvā, cīnoties nacistiskās Vācijas armijā. Latvijas Republika de facto tolaik nepastāvēja un tā Otrajā pasaules karā nekaroja. Līdz ar to daļa leģionāru kaujas Latviešu leģionā saistīja ar cīņu par savu dzimteni, kas varētu novest pie neatkarīgas valsts izcīnīšanas. Vēsturē jau bija precedents, kad pirmajā pasaules kara rezultātā uz Krievijas un Vācijas impērijas drupām latviešu karavīriem izdevās izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Minēto precedentu gribēja atkārtot liels skaits no savām vienībām dezertējušo leģionāru, kuri 1944. gada nogalē, karadarbībai sākoties Kurzemē, pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa ap 2000 vīru lielajai grupai. Kurelieši bija cieši saistīti ar LCP. Ap 500 vīru lielais kureliešu- Roberta Rubeņa vadītais bataljons 1944. gada novembrī un  decembrī Kurzemē cīnījās pret vācu spēkiem. Tā latviešu karavīru – kureliešu vienība (t.sk. bijušies leģionāri), kuras mērķis bija Latvijas Republikas atjaunošana, piedalījās reālās kaujās pret nacistiskās Vācijas vienībām.

1945. gada 8. maijā ap 4000 latviešu leģionāru Kurzemē nepadevās komunistiskajām režīmam un devās mežos, lai uzsāktu nacionālo partizānu gaitas. Viņi cīnījās par neatkarības atjaunošanu, cerot uz Rietumu Sabiedroto valstu militāru konfliktu ar PSRS. Tad Latvijas nacionālie partizāni karotu Sabiedroto pusē. Par bijušo leģionāru – nacionālo partizānu cīņas mērķiem liecina dokumenti. Partizānu deklarācijas vēsta, ka partizāni cīnījās  par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu.

Cīnītāji pret okupācijas varām nacistu un staļinistu laikā saglabāja Latvijas neatkarības ideju. Viņi šo ideju arī nodeva nākamajām paaudzēm. Bez šī procesa mums nebūtu tādas Atmodas, kāda mums bija, un varbūt nebūtu arī atjaunota Latvijas Republika, bet valsts, kura atdalījusies no PSRS. Arī bijušie leģionāri arī bija Latvijas neatkarības idejas saglabātāji ne tikai pēckara gados. Arī viņu dēli un meitas atjaunoja Latvijas Republiku, rodot spēku no saviem vecākiem. Tādēļ neapspļaudīsim cilvēkus, kuri leģionāru piemiņas dienā -16. martā vēlas nolikt ziedus pie neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa. Cilvēki, kuriem pašapziņa liek pieminēt kritušos upurus, droši skatoties acīs savai vēsturei, to darīs – neskatoties ne uz aizliegumiem, ne nopēlumiem.

Tomēr šogad īpašu nozīmību pelnījusi LCP Memoranda 70 gadskārta. Tā parakstīšanas dienā š.g. 17. martā 18.00 pie Brīvības pieminekļa notiks piemiņas pasākums “Latvijas Centrālās Padomes Memorandam – 70″.  Pieminekļa pakājē tiks iedegtas 189 sveces.

Visi iepriekš minētie cilvēki ir lolojuši Latvijas neatkarības ideju, tādēļ pelnījuši piemiņu un mūsu cieņu.

March 14, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Ritvars Jansons: 16. marta pretinieku pasākumos ir ieguldīta liela nauda

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora vietnieku Ritvaru Jansonu – par valdošo aprindu «16. marta histēriju», par šodienas un vēstures paralēlēm ar Ukrainu, par «nacistiem» un nacistiem.

– Parīt 16. marts, un Latvijas sabiedrība sadalījusies divās daļās: vieni uzskata, ka jāparāda nacionālā stāja un jādodas pie Brīvības pieminekļa kopā ar latviešu leģionāriem nolikt ziedus, otri ir pārliecināti, ka nevajag kaitināt nedz Austrumus, nedz Rietumus. Kā, jūsuprāt, izturēties pret šo dienu? Piekrist «antifašistiem», kas uzskata šo dienu par apkaunojumu, vai ar cieņu izturēties pret latviešu karavīriem?

– Mēs nevaram runāt ne par kādu apkaunojumu. Domāju, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa 16. martu uztver kā piemiņas dienu. Valstiskā līmenī visus latviešu karavīrus piemin 11. novembrī, bet tas ir mazliet abstrakti. Savukārt 16. marts jau ir tradīcijām bagāts datums: to sākotnēji akcentēja latviešu pēckara trimda, konkrēti – organizācija Daugavas vanagi, pirmoreiz Latvijā šo dienu atzīmēja 1993. gadā, bet Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kurā pauda oficiālo nostāju pret šiem latviešu karavīriem.

– Piebildīsim, ka šī nostāja bija pozitīva un skaidrojoša. Taču tūdaļ arī sākās Krievijas propagandas kampaņa ar mērķi – diskreditēt Latviju pasaules acīs, apgalvojot, ka tā glorificē nacistus. Pakļaujoties Krievijas spiedienam, Saeima 2000. gadā svītroja 16. martu no oficiāli atzīmējamo dienu saraksta.

– Uzskatu, ka mēs savā valstī varam izvēlēties piemiņas dienas atzīmēšanu tad, kad mēs to vēlamies, un neviens nedrīkst mums norādīt, kad pieminam savus karavīrus. Mēs simto reizi varam runāt par leģionāru juridisko statusu Otrā pasaules kara laikā, un ir starptautiski atzīts, ka viņi nebija kara noziedznieki, līdz ar to mums ir tiesības pieminēt karavīrus, kas ir vardarbīgi ierauti kara darbībā (tikai 15% atzina, ka ir brīvprātīgi aizgājuši karot). Rīgas dome (RD) atļāva rīkot alternatīvus pasākumus, kas vērsti pret leģionāriem, un no RD puses tā ir izdabāšana leģionāru pretiniekiem. No otras puses, policijai ir vieglāk kontrolēt situāciju, ja pasākums ir atļauts. Acīmredzot tā nauda, kas tiek ieguldīta šajos pretleģiona pasākumos, ir tik liela, ka tie notiktu arī tad, ja tiktu aizliegti. Kā liecina «antifašista» Josifa Korena izteicieni – ja viņš var piedāvāt viesnīcai 62 000 eiro par viena pasākuma norisi, tad iedomājieties, kādas summas kopumā tiek ieguldītas šajā pasākumā. No kurienes gan šī nauda nāk? Visticamāk, ka ne no ES struktūrfondiem…

– Vēlreiz precizēsim, kāpēc 16. marts ir latviešu leģiona piemiņas diena.

– Kā jau minēju, šo piemiņas dienu pēc kara ieviesa bijušo leģionāru un trimdinieku organizācija Daugavas vanagi, un tas notika Cedelgēmas nometnē Beļģijā. 1944. gada 16. marts ir diena, kad plecu pie pleca pret sarkano armiju cīnījās abas – 15. un 19. – latviešu leģiona divīzijas. Kaujas notika Krievijā, Veļikajas upes krastos, un latvieši uzvarēja. Latviešiem ir senas un dziļas tradīcijas mirušo piemiņas saglabāšanā, un šī diena patiesībā ir mirušo piemiņas diena. Jāatzīst, ka 16. marts pēdējos gados ir iekļāvis sevī arī protesta akcijas iezīmes, ņemot vērā mūsu valdošo aprindu duālo attieksmi pret 16. martu un Krievijas propagandistu melus. Atcerēsimies, ka bija arī reizes, kad ap Brīvības pieminekli bija žogi un policistu ķēdes, lai nelaistu ziedu nolicējus pie pieminekļa. Valdība ir lēmusi, ka ministri nedrīkst šajā dienā piedalīties leģionāru piemiņas gājienā, bet Einārs Cilinskis apgalvo, ka tomēr to darīs, un viņu par to, iespējams, atstādinās no amata – arī tas cilvēkos izraisa protestu. Bet tajā visā es redzu arī ko citu. Visu laiku ir uzsvērts, ka leģionāri cīnījās pret boļševikiem un viņu realizēto represiju atgriešanos Latvijas teritorijā, tāpēc 16. marts šobrīd, manuprāt, iegūst tādu pretimpērisku raksturu. Mēs redzam, kas patlaban notiek Ukrainā – arī tur vietējos iedzīvotājus Krievija dēvē par nacistiem…

– …apzināti kļūdaini jaucot jēdzienus «nacionālists» un «nacists»…

– …un, jo vairāk Krievija vērsīsies pret nacionālām izpausmēm, jo vairāk cilvēku savas valsts vēsturē akcentēs tos momentus, kuros var saskatīt vēršanos pret impēriju. Runa pat nav par latviešiem vai krieviem, runa ir par impēriju, jo 16. marta gājienā, cik zinu, piedalīsies ne tikai latvieši, bet arī ukraiņi, igauņi, lietuvieši…

– Jūs pavisam nesen apmeklējāt Ukrainu. Kādu noskaņojumu tur jutāt?

– Biju Kijevā, runāju ar cilvēkiem Ukrainas vēsturnieku un muzejnieku vidē. Tur Eiropas Savienību uzskata par glābiņu daudzējādā ziņā, ne tikai kā glābiņu no impērijas. Viņi domā, ka ES atrisinātu arī viņu pašu iekšējās problēmas. Ukraina tiešām ir viens liels problēmu mezgls, un tas nav tikai jautājums – Eiropas Savienība vai Eirāzijas savienība. Ukrainā ir lielas klanu, korupcijas un tiesiskuma problēmas, vēsturiskās atmiņas problēmas. Tā ir jārisina viņiem pašiem, un kļūdaini ir domāt, ka ES tās atrisinās. Protams, Maidans bija ceļa meklējums, lai atbrīvotos no Krievijas spiediena, bet to varēja uzskatīt arī par iekšējo problēmu risināšanas iespēju. Kijevas Maidans nebija krievu un ukraiņu sadursme, redzēju, ka uz Kijevu ar speciāliem autobusiem ved cilvēkus no citiem Ukrainas apgabaliem, lai viņi atbalstītu Jaunukoviču – tā dēvēto Janukoviča gvardi, kas bija ar rungām bruņota un ķiverēs. Tur bija ne tikai krievi, bet arī ukraiņi. Citādi ir ar Krimu, tur izšķiršanās starp brīvību un impēriju jau ir notikusi. Viens otrs saka: paskatīsimies, kādi būs referenduma rezultāti. Nu, nebūsim naivi. Krievija jau ir pieņēmusi lēmumu šo teritoriju pievienot sev, izmantojot tos pašus līdzekļus un shēmas, ko savulaik izmantoja, okupējot Baltijas valstis. Toreiz nenotika militāra pretdarbība, jo Padomju Savienības militārais pārspēks bija tik milzīgs, lai valsti okupētu gandrīz bez neviena šāviena.

– Latvijas robežpunktā Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā bija pretošanās provokatīvam uzbrukumam no PSRS puses.

– Jā, bija – kā atsevišķs izņēmums. Viss sagatavošanās process, lai pievienotu Krimu Krievijai, liecina, ka Baltijas valstu okupācijas scenārijs tiek efektīvi atkārtots Krimā, sākot no provokācijām uz robežas un armijas ievešanas, turpinot ar pakļāvīgas vietējās administrācijas norīkošanu, «vēlēšanām» armijas klātbūtnē un vietējās «Kirhenšteina valdības» došanos uz Maskavu – ar lūgumu iekļaut valsti Padomju Savienības sastāvā. Krimas gadījumā – ar pievienošanu Krievijai. Viss ir tāpat kā Baltijas valstīs 1940. gadā – augsnes sagatavošana, ideoloģiskā apstrāde, melīga propaganda. Sākumposmā PSRS apgalvoja, ka ienācēji (okupanti) atbrīvo darbaļaudis no kaklakungiem un buržuāziskajiem plutokrātiem, bet vēlāk padomju ideoloģijā skaidri parādījās tas, ka PSRS glāba Latvijas iedzīvotājus no «Ulmaņa fašistiskā režīma». Jēdzienu «nacionālsociālisms» nebija ērti izmantot, jo tā sastāvā ir vārds «sociālisms». Krimā patlaban notiek tāda pati augsnes sagatavošana: Krievijas propagandas rupori Krimā skandina, ka Kijevā nodibinājies nelikumīgs, nacistisks režīms.

Pilnu interviju lasiet 14. marta Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

March 14, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: