Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

VDK izpētes komisija pie Valsts prezidenta

Valsts prezidents sarunā ar VDK izpētes komisijas pārstāvjiem pauž stingru atbalstu paveiktajam un iecerētajam darbam

08.12.2014

8.decembrī, Valsts prezidents Andris Bērziņš tikās ar LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas (turpmāk – komisija) pārstāvjiem, lai pārrunātu  komisijas darba ieceres un plānotos rezultātus, kā arī šī brīža aktualitātes.

Sarunā komisijas pārstāvji uzsvēra, ka komisijas izveidošana bija politisks lēmums – 2014.gada maijā Saeima veica grozījumus likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, par vēl 30 gadiem pagarinot termiņu, lai noteiktajā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK padomju laikā; kā arī nosakot, ka dokumenti jāpublisko pēc to zinātniskās izpētes, kas jāveic noteiktā termiņā – līdz 2018.gada 31.maijam. Komisijas pārstāvji uzsvēra, ka komisijas darbs ir iecerēts kā viena no Satversmes preambulā minēto uzdevumu – sabiedrības atmiņas veidošana – izpilde. Komisijas pārstāvji uzsvēra, ka par sava darba mērķi izvirzījuši zinātniskā veidā izpētīt dokumentus par VDK un VDK darbības principus, lai pēc iespējas plašai sabiedrībai kopsavilkumu veidā skaidrotu, kā VDK sistēma bija izveidota, pēc kādiem principiem tā darbojās un kā tajā tika iesaistīti cilvēki, kā arī sniegt rekomendācijas Ministru kabinetam par tālāko rīcību pēc Komisijas darbības beigām. Komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka ir būtiski to veikt šobrīd, kamēr liela daļa cilvēku pret, kuriem veica represijas, ir dzīvi, kā arī tādēļ, ka šobrīd vēl ir iespējams daudz uzzināt no cilvēkiem, kuri darbojās PSRS nomenklatūrā un veidoja VDK sistēmu, kā arī zināja tās darbības principus.

Komisijas pārstāvji izklāstīja ieceres par pētīšanas veidu, norādot, ka dokumentu apjoms, kas būtu apskatāms, ir milzīgs, un uzsverot, ka tie nav tikai tā sauktie „čekas maisi”, jeb apmēram 4800 informatoru saraksts, kas ir tikai niecīga daļa no visiem dokumentiem. VDK tieši represēja 200 000 cilvēku, bet netieši tās skāra aptuveni astoto daļu Latvijas iedzīvotāju. Komisijas pārstāvji norādīja, ka milzu ieguldījums pētījumiem par šo tēmu nākotnē būtu ar VDK saistīto lietu digitalizācija, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka tam nepieciešamais finansējums), darba apjoms un esošie cilvēkresursi neļautu šo darbu pabeigt līdz komisijas noslēdzošā ziņojuma iesniegšanas termiņam 2018.gada maijā. Komisijas pārstāvji atzina, ka bez dokumentu digitalizācijas nav iespējama divu nozīmīgu komisijas uzdevumu izpilde – kvantitatīva datu analīze, kas ļautu veikt nākotnē pētījumus augstā līmenī par šo jautājumu, kā arī iespēja represijās cietušajiem iepazīties ar dokumentiem par sevi vai saviem tuviniekiem, turklāt tas beidzot varētu notikt bez maksas.

Pagājušajā nedēļā tika nomainīta komisijas pakļautība, to nomainot no Izglītības un zinātnes ministrijas uz Tieslietu ministriju, kā iemeslu minot iespējamo tiesvedības gadījumu ierobežošanu. Komisijas pārstāvji sarunā uzsvēra savas bažas par turpmākā komisijas darba zinātniskumu. Kā vēl vienu komisijas darbu traucējošu apstākli komisijas pārstāvji izklāstīja finansēšanas principu – komisijas darba apmaksa, kas šobrīd tiek veikta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, nevis tie ir iekļauti pamatbudžeta izdevumos. Tādēļ komisijas pārstāvji izteica aicinājumu Saeimai uzlikt par pienākumu, pieņemot lēmumu par kādas komisijas veidošanu, lemt arī par tās finansēm un tos iekļaut valsts budžetā.

Uzsverot nepieciešamību izpētīt VDK dokumentus un darbības principus, Valsts prezidents interesējās par kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – pieredzi šajā jautājumā. Komisijas pārstāvji salīdzinošā analīzē norādīja, ka abās valstīs šajā jautājumā ir strādāts dažādos virzienos, bet ir notikusi un joprojām notiek personu, kas sadarbojušās ar VDK, publiskošana. Īpaši viņi uzsvēra, ka nevienā no valstīm tas nav izsaucis milzu rezonansi, norādot, ka Latvijai šī pieredze būtu jāņem vērā.

Sarunā piedalījās Dr.hist. Kārlis Kangeris, komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks; Dr.hist. Ritvars Jansons, komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos, Okupācijas muzeja direktora vietnieks; Dr.iur. Kristīne Jarinovska, komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos, Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja; Dr.hist. Ainārs Bambals, komisijas loceklis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva eksperts, kā arī M.hist. Bonifācijs Daukšts, komisijas loceklis, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētājas vietnieks.

http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=605&art_id=22717

Radio LR1: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/aktualais-temats/vdk-zinatniskas-izpetes-komisijas-pirmais-veikums.a45920/

December 8, 2014 Posted by | arhīvi, KGB, Vēsture | 1 Comment

„Čekas maisu” atvēršana. Vai sabiedrība ir tam gatava?

LV portālam: Dr. hist. RITVARS JANSONS, LPSR VDK Zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos; Dr. hist. VITA ZELČE, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesore; Dr. iur. KRISTĪNE JARINOVSKA, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos.

 Vineta Vilcāne, LV portāls 03.12.2014

 Jautājums par Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu atslepenošanu vairākkārt bijis politiķu dienaskārtībā. Saeimas ziņā bija lemt – saglabāt vai atcelt slepenības statusu. Izskanēja arī dažādi viedokļi par VDK dokumentu, tā dēvēto „čekas maisu”, tālāko likteni.

Iepriekšējā likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” redakcija paredzēja, ka šogad beidzas noteiktais termiņš personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai. 2014.gada maijā Saeima veica grozījumus likumā, par vēl 30 gadiem pagarinot termiņu, lai noteiktajā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK padomju laikā. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, lēmums par termiņa pagarinājumu bija nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību un demokrātisko valsts iekārtu. Otrs būtisks grozījums – dokumenti jāpublisko pēc to zinātniskās izpētes, kas jāveic diezgan īsā termiņā – līdz 2018.gada 31.maijam.

Veiktie grozījumi paredz zinātniskajos slēdzienos neatkarīgas komisijas izveidi. Speciālās starpdisciplinārās komisijas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas darba un no tā izrietošās pētniecības administrēšanu veic Izglītības un zinātnes ministrija. Komisija savu darbu 14 pētnieku sastāvā jau uzsākusi un darbojas saskaņā ar reglamentu, kurā kā tās darbības mērķi ir noteikti bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniska, tostarp vēsturiska un juridiska, izpēte un materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšana, ko šī politiski represīvā institūcija nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem.

Šobrīd VDK dokumenti plašākai sabiedrībai nav pieejami, nav arī pilnībā zināms, kāda veida informācija tajos ir apkopota, jo finansējuma trūkuma dēļ izveidotā komisija nevarēja veikt priekšizpēti. Pilnvērtīgs darbs komisijai jāuzsāk pēc dažām nedēļām – 1.janvārī, bet, kamēr tās darbam nepieciešamais finansējums vēl nav piešķirts, pētnieki šobrīd strādā pēc savas iniciatīvas.

Politiski represīvās institūcijas dokumentu atslepenošana ļaus sabiedrībai izskaidrot okupācijas laika represiju mehānismu un atklāt režīma īsto seju, kas slēpās aiz skaistiem lozungiem un saulainā skata nākotnē.

Pilnīgus slēdzienus varēs dot tikai pēc dokumentu lielā apjoma zinātniskās izpētes. Tomēr, cik lielā mērā sabiedrība šodien ir gatava šai informācijai, ko tā ļaus uzzināt un kāpēc ir svarīgi par to runāt?

LV portāls jautā: Vai Latvijas sabiedrība beidzot ir gatava “čekas maisu” atvēršanai? Ko ļaus uzzināt publiski pieejamie VDK dokumenti?

Dr. hist. Ritvars Jansons, LPSR VDK Zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos:Diemžēl sabiedrībā ar “čekas maisiem” saprot tikai vairāk nekā 4000 LPSR VDK aģentūras kartotēkas kartītes, kas ir niecīga daļa no Latvijā palikušās LPSR VDK dokumentācijas. Latvijas Nacionālajā arhīvā vien glabājas 152 842 lietas un 1 257 463 kartītes – VDK dokumenti vai ar VDK darbību saistīti dokumenti. Savukārt Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā – vairāk nekā 8000 VDK aģentu ziņojumu elektroniski kopsavilkumi par 36 000 personām. Tikai visus dokumentus zinātniski un kompleksi izpētot, var iegūt pilnīgu ainu par LPSR VDK darbību. Pētījumu rezultātā sabiedrība iegūtu daudzpusīgas zināšanas par totalitārā režīma kontroles sistēmas funkcionēšanu, pavēļu došanas un izpildīšanas mehānismu no Maskavas līdz Rīgai, represiju cēloņiem un pašu represiju realizēšanu.

Vai un cik lielā mērā svarīga ir “čekas maisos” esošā informācija izpratnes veidošanā par padomju laikiem, tajā skaitā par tā laika sabiedrību?

Dr. hist. Vita Zelče, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesore:Svarīgi ir zinātniskie darbi un diskusijas par padomju periodu, kā arī tā atainojums literatūrā, kino, teātrī, mākslā. Pagaidām vēl nemākam izsvērti un godīgi stāstīt par dzīvi šajā laikā. Manuprāt, tā sabiedrības daļa, kurai tā dēvēto “čekas maisu” atvēršana ir bijusi svarīga, to sev ir izdarījusi. Nevis tehniski, iepazīstoties ar dokumentiem, bet izzinot un saprotot savas dzimtas likteni un izdzīvošanas noteikumus. Nedrīkst arī aizmirst, ka padomju okupācijas laikā daudzās jomās morāle tās parastajā formā nefunkcionēja, ka nereti dzīve līdzinājās balansēšanai uz morālās robežas kā asmens un dzīvības saglabāšanas dēļ tika izdarītas amorālas izvēles. Noteikti ir jānorāda, ka padomju laiku izpratni nevar un nedrīkst reducēt tikai uz “čekas maisiem”.

Jāteic gan, ka publiskajā telpā izskanējusī informācija par VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisiju drīzāk atgādina, ka padomju gadiem ierastās totalitārās prakses turpina pastāvēt. Demokrātiskās sabiedrībās zinātnē parasti darbojas konkursu sistēma. Tās vai citas tēmas izpētei tiek izsludināti atklāti konkursi, zinātniskās institūcijas iesniedz projektu pieteikumus, ko vērtē kvalificēti eksperti. Turklāt arī akadēmiskajā pētniecībā ir svarīga konkurence un diskusija, ko vislabāk nodrošina vairāku un no varas un politiķiem neatkarīgu pētnieku grupu darbs, kas notiek zinātniskās institūcijās.

Šoreiz VDK izpētes valsts pasūtījumā tika apietas gan valsts pētījumu programmu, gan Latvijas Zinātnes padomes konkursu sistēmas, varas paspārnē izveidojot orveliskā tipa “Patiesības ministriju”. Tādējādi zinātne atkal tiek aizvietota ar personu X politiskajām interesēm. Tas, manuprāt, nav labākais ceļš izpratnes par padomju periodu veidošanā un atrašanā.

Kādēļ un kurai Latvijas sabiedrības daļai ir svarīgi stāstīt par VDK dokumentu izpēti un tās rezultātiem?

Dr. iur. Kristīne Jarinovska, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos:1987.gada 7.janvāra laikraksta “Laiks” otrajā numurā lasām: “Protestējot pret nometnes administrācijas patvaļu, mēs, vairāki polītiskie ieslodzītie, 1986.g. februārī Mordovijā 17-a zonā sākām bada streiku. (..) Viena no galvenajām prasībām bija, lai mūs iepazīstinātu ar instrukcijām, uz kurām atsaucas savā rīcībā administrācija, bet kuras ne tikai nekur nebija publicētas, bet pat skaitījās slepenas. Tas ir viens no padomju absurdā “teātra” spilgtākajiem piemēriem. Slepenas instrukcijas regulē katra dzīvi, bet ko tās regulē, ko aizliedz vai atļauj un kādēļ, to nevienam nebūs zināt. Padomju īstenība pārspēj pat pazīstamā rakstnieka Kafkas fantāziju.”

Lai gan esam atbrīvojušies no PSRS okupācijas, atguvuši Latvijas valstiskumu un pat spējuši atjaunoto tiesisko sistēmu pielāgot laikmetīgām prasībām, tomēr, glabājot noslēpuma plīvuru pār okupācijas represīvo iestāžu, īpaši LPSR Valsts drošības komitejas dokumentiem, sociālās atmiņas politikas kontekstā Latvijas sabiedrība dzīvo Franča Kafkas, Flena O’Braiena vai Alkofribas Nazjē cienīgā realitātē. Padomju nomenklatūras īstenotā slepenības kultūra, kura bija pretrunā pat pašai komunisma ideoloģijai un, nepārprotami, pretrunā marksisma dogmām un sociālisma ideāliem, pusgadsimta garumā un vēl ceturtdaļu gadsimta ilgstoša iecietība pret šo bēdīgi slaveno fenomenu ir skaudrs apliecinājums, ka nepastāv pat teorētiska iespējamība, ka kādam būtu pilnīgs priekšstats par padomju tiesisko sistēmu Latvijas teritorijā un tās faktisko ietekmi uz Latvijas Republikas tiesību sistēmas transformāciju.

Šogad Satversmes ievadā iekļautās padomju totalitārā un autoritāri birokrātiskā režīma un veikto represiju nosodījuma vērtības ir iedzīvināmas valsts tiesiskajā sistēmā. Lai izrautos no kafkiāniskās sociālās atmiņas, ir nekavējoties jāveic visu Latvijā pieejamo PSR Valsts drošības komitejas, tās priekšteču – Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas (kopumā – “čekas”), kā arī citu LPSR represīvo institūciju, kā Ministru padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai (“Glavļits”), Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (“Kultkoms”), Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas, PSRS Reliģijas kulta lietu padomes pilnvarotā, Padomju Savienības Komunistiskās partijas LPSR LKP Centrālās komitejas (“ceka”) un citu LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas reglamenta 10.punktā minēto institūciju dokumentu digitalizēšanu, lai laikmetīgām pētniecības metodēm izzinām pagātni un patiesi spējam īstenot Satversmē ietvertās vērtības.

Atbildīgs likumdevējs, valsts pārvaldītājs un tiesnesis nevar pieļaut sociālu amnēziju par pusgadsimta ilgiem notikumiem, vēl jo mazāk to var atļauties tiesībzinātnieks, uz kura slēdzieniem paļaujas valsts varas īstenotāji, pieņemot Latvijas Republikai nozīmīgus lēmumus. Slēpjot no jaunās paaudzes informāciju par padomju totalitāri un autoritāri birokrātisko režīmu vai to cenzējot, liedzam jauniešiem tiesības izdarīt patstāvīgus slēdzienus, pat iespēju apgūt pagātnes mācību tikai teorētiski.

Vai strīdā par padomju varas darbu atsegšanu esam tikpat bezspēcīgi kā padomju pilsonis strīdā ar resoru, rādīs 12.Saeimas rīcība, lemjot par LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas finansējumu un VDK, PSKP un represiju dokumentu digitalizāciju.

December 3, 2014 Posted by | arhīvi, REPRESĒTIE, čekisti | 2 Comments

Nepiešķir naudu VDK mantojuma izpētes komisijai

Apmāna tautu, nepiešķir naudu VDK mantojuma izpētes komisijai

Ilustratīvs foto

11.Saeimas deputāti ir uztaisījuši brāķi likumā par LPSR Valsts drošības komitejas slepenajiem dokumentiem. Pavasarī, kad beidzās aizlieguma termiņš tos publicēt, deputāti lēma, ka to cilvēku vārdus, kuri kalpojuši čekai, joprojām neatklās.

Taču finansēs zinātnisku pētījumu par politiski jūtīgo mantojumu. Tomēr, kā ziņo TV3 Nekā Personīga, valdība ir piemānījusi sabiedrību. Šāda speciāla starpdisciplināra komisija ir izveidota, taču nauda tai nav iedota.Un atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija par šo jautājumu neinteresējas.11.Saeima pavasarī atklāja, ka ir pienācis termiņš, kad būtu jāver vaļā tā sauktie čekas maisi. Saeimas deputātiem bija dažādas domas, ko darīt ar Latvijā noslepenotajiem Valsts drošības komitejas dokumentiem, kuros lasāmi gan darbinieku, gan aģentu vārdi.

Vieni teica, ka viss jāpublicē, citi teica, ka šie nepilnīgie arhīva dokumenti jāaiznes uz Doma laukumu un jāsadedzina. Saeima nolēma pieņemt kompromisa likumu. Dokumentiem saglabāt slepenības statusu, taču ļaut tiem piekļūt speciāli šim darbam deleģētiem zinātniekiem.

Saeima paredzēja, ka zinātniskajai komisijai darbs būtu jāsāk nākamgad un jāpabeidz simboliskā laikā – uz Latvijas simtgadi 2018.gadā.

Lēmumu pieņēma ar 62 deputātu balsīm – atturējās vienīgi Saskaņas centra deputāti. Pavisam drīz Laimdotas Straujumas valdība apstiprināja VDK izpētes komisijas 18 cilvēku lielo sastāvu ar vēstures doktoriem Kārli Kangeri un Ritvaru Jansonu priekšgalā. Paredzot, ka turpmākos trīs gadus komisiju nodrošinās ar 250 tūkstošiem eiro.

Zinātnieki uzreiz ķērās pie darba, apzinot, cik dažādās vietās glabājas VDK atstātais mantojums, ko būtu nepieciešams digitalizēt. Pastiprināto interesi izraisošā čekas ziņotāju kartotēka ir tikai neliela tā daļa.

RITVARS JANSONS, Dr. hist., VDK izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieks: – Jāatgādina, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā vien ir vairāk nekā 152 000 lietu, kas saistītas ar VDK . Tāpat tur ir kompartijas dokumenti. Un ir vairāk nekā miljons kartiņu gan par represētiem cilvēkiem, gan viņu represētājiem, tā ka tas ir milzīgs dokumentu apjoms. Nav tā, kā saka, ka pie mums Latvijā nav palikuši nekādi KGB dokumenti! Viens no komisijas uzdevumiem ir parādīt šo dokumentu kopumu.

Zinātnieki negribēja zaudēt laiku un nolēma sastādīt plānu, lai sabiedrībai būtu redzams, kā tā līdzekļus izlietos. Iecerēja arī starptautisku zinātnisku konferenci. Jau augustā priekšizpētei lūdza piešķirt 40 tūkstošus eiro. Komisijas kūrēšana bija uzticēta Izglītības ministrijai. Taču tagad izrādās, tā neko nav darījusi.

Toreizējā izglītības ministre Ina Druviete novilcinājusi šo jautājumu. Vēl 6.oktobra koalīcijas padomes sēdē Druviete solīja līdzekļus rast no ministrijas rezervēm, taču to neizdarīja. Druviete vēlēšanās atbalstu neguva un zaudēja šo amatu. Otro nedēļu ministres krēslā ir «Vienotības» atbalstītā Mārīte Seile. Viņa par VDK izpētes komisiju uzzināja no «Nekā personīga».

MĀRĪTE SEILE, Izglītības un zinātnes ministre: – Ja mēs raugāmies no IZM perspektīvām, tad neesmu šo komisiju deklarējusi kā galveno prioritāti IZM darbā. Bet tas nenozīmē, ka šo konkrēto darbu drīkst nedarīt. Jo, ja mēs skatāmies vēstures kontekstā, tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums.

Jaunā ministre steigā lūdza Finanšu ministriju atrast naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, taču saņēma atteikumu. Saeimas deputāti ir neizpratnē, ka komisija ar viņu balsojumu ir izveidota, bet naudas tai nav.

ANDREJS JUDINS, Saeimas Juridiskās komisijas loceklis (VIENOTĪBA): – Mani pārsteidz, ka jautājums joprojām nav atrisināts, jo, kad mēs pavasarī balsojām par grozījumiem likumā, mums bija dziļa pārliecība, ka komisija varēs strādāt, un ja finansējuma trūkuma dēļ tā nevar sākt darbu – tas ir ļoti slikti.

AUGUSTS BRIGMANIS, Saeimas ZZS frakcijas priekšsēdētājs: – Ja jau reiz tāda lieta ir izveidota, tad IZM un administratīvam vadītājam jāaktualizē šis jautājums, jo atrast tādu naudu – cik jūs teicāt, 40 tūkstošus? – tam nevajadzētu būt problēmai, tas ir vairāk jautājums par attieksmi un vēlmi, lai viņa (komisija) patiešām strādātu.

INĀRA MŪRNIECE, 12. Saeimas priekšsēdētāja (Nacionālā apvienība): – Jautājums ir par politisko gribu, ja jau vairākums nobalsoja un lēmums stājies spēkā, tad šī politiskā griba ir jāapliecina arī darbos. Un šobrīd tas ir Straujumas valdības jautājums, lai finansējums no vienas vai otras budžeta ailes tiktu piešķirts un komisija varētu sākt strādāt.

Dīvainības notikušas ar komisijas administratīvo direktoru, kura pienākums būtu no Izglītības ministrijas puses kūrēt jautājumus par telpām un finansējumu zinātniekiem. Valdība šim darbam augustā apstiprināja amatpersonu no ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta Armandu Plāti.

Taču gandrīz vienlaikus ministrija likvidēja Plātes amatu un viņš no darba aizgāja. Tad ministrija aizmuguriski, neapspriežoties ar komisiju, viņa vietā iecēla juriskonsultu no šā paša departamenta Māri Stradu. Mums zināms, ka Strads par saviem jaunajiem pienākumiem VDK izpētes komisijā uzzināja, atgriežoties no atvaļinājuma, un jau septembrī lūdzis sevi no tiem atstatīt. Tomēr ministrija viņu līdz šim nav atcēlusi.

Iegūt komentārus no Inas Druvietes par to, kāpēc ministrija faktiski bremzējusi VKD izpētes komisijas darbu, nevis veicinājusi to, šai nedēļā nebija iespējams. Nav arī skaidrs, kāpēc «Vienotība» nepalīdzēja jaunajai izglītības ministrei, kuru tā solīja atbalstīt.

Lai arī likums un valdības lēmums paredz, ka komisija sāk darbu no 1. janvāra, finansējums šai VDK izpētes komisijai nākamā gada budžetā nav paredzēts. Jaunais Saeimas budžeta komisijas vadītājs kritizē Izglītības ministrijas darbu un sola naudu atrast.

KĀRLIS ŠADURSKIS, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs (VIENOTĪBA): – Domāju, šī kļūda ir jālabo, jo ir bezjēdzība veidot komisiju bez budžeta. Tātad laba iniciatīva vienkārši tiek norakta.

Okupācijas laika drūmās vēstures lappuses ir pētītas

Taču tās bijušas atsevišķu vēsturnieku iniciatīvas, darbs nav bijis sistematizēts. Šovasar uz dažiem mēnešiem atvēra čekas mājas pagrabus, kas raisīja milzīgu sabiedrības interesi.

PSRS režīms nosodīts valsts pamatdokumentā Satversmes preambulā. Nepieciešamību izvērtēt okupācijas sekas jaunā Saeimas priekšsēdētāja pieminēja savā runā 18.novembrī.

5. augustā ar speciālas komisijas izveidošanu Straujumas valdība parādīja, ka tā vēlas izvērtējumu, ko Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijai un tās iedzīvotājiem.Taču šāda komisija palikusi tikai uz papīra.

RITVARS JANSONS, Dr. hist., VDK izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieks: – Vai nu mēs darām, vai pasakām, ka valstij tas nav vajadzīgs politiskā līmenī, un nedarām un nemānām sabiedrību!

 

 

November 24, 2014 Posted by | arhīvi, KGB, Vēsture | 1 Comment

Slepenie KGB arhīvi Krievijā

 KGB arhīvi Krievijā: – absolūti slepeni vēl 30 gadus

Krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

http://www.agentura.ru/projects/control/30years/


КГБ: тайна еще на 30 лет

В сентябре 2014 года выяснилось, что на 30 лет продлены сроки засекречивания сведений, засекреченных ВЧК-КГБ в 1917-1991 гг. Еще в марте 2014 года Межведомственная комиссия по защите государственной тайны постановила:
продлить на тридцать лет, с даты подписания настоящего заключения, сроки засекречивания сведений органов безопасности за 1917-1991 гг., составляющих государственную тайну, выделенных экспертными комиссиями МБ-ФСБ России в ходе рассекречивания, по следующим категориям:
  1. Сведения, раскрывающие силы, средства, источники, методы, планы, результаты разведывательной, контрразведывательной и оперативно-разыскной деятелности, а также данные о финансировани этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  2. Сведения о лицах, сотрудничающих или сотрудничавших на конфиденциальной основе с органами, осуществляющими разведывательную, контрразведывательную и оперативно-разыскную деятельность;
  3. Сведения, раскрывающие принадлежность конкретных лиц к кадровому составу органов контрразведки; подразделений, непосредственно осуществляющих борьбу с терроризмом, организованной преступностью и коррупцией, специальным оперативным подразделением;
  4. Сведения, раскрывающие силы, средства, методы, планы, состояние или результаты проведения контртеррористических специальных операций, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  5. Сведения о сотрудниках органов безопасности, выполняющих или выполнявших специальные задания в специальных службах (организациях) иностранных государств или в преступных группах;
  6. Сведения, раскрывающие состояние, мероприятия или результаты оперативно-мобилизационной работы органов безопасности;
  7. Сведения, раскрывающие оперативно-поисковые или оперативно-технические мероприятия, проводимые подразделениями, непосредственно осуществляющими борьбу с организованной преступностью и коррупцией, специальными оперативными подразделениями;
  8. Сведения, раскрывающие силы, средства или методы ведения следствия по уголовным делам о преступлениях против основ конституционного строя, безопасности государства, мира или безопасности человечества, по уголовным делам, в ходе предварительного следствия по которым исследоуются обстоятельства, содержащие сведения, отнесенные к государственной тайне;
  9. Сведения, раскрывающие силы, средства, методы, планы, состояние или результаты деятельности органов радиоэлектронной разведки средств связи, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения:
  10. Сведения о системе шифрованной, кодированной или засекреченной связи, о шифрах, их разработке, изготовлении и обеспечении ими, о методах или средствах анализа шифровальных средств, средств специальной защиты, об информационно-аналитических системах специального назначения;
  11. Сведения, раскрывающие методы, способы или средства защиты информации, содержащей сведения, составляющие государственную тайну, планируемые и (или) проводимые мероприятия по защите информации от несанкционированного доступа, иностранных технических разведок и утечки по техническим каналам, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  12. Сведения об организации или фактическом состоянии защиты государственной тайны;
  13. Сведения, раскрывающие методы, средства, организационные, технические или иные меры, направленные на обеспечение режима секретности, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  14. Сведения, раскрывающие построение охраны государственной границы, исключительной экономической зоны или континентального шельфа РСФСР-СССР, содержание, организацию или результаты основных видов деятельности пограничных органов и пограничных войск;
  15. Сведения о бюджетных расходах, связанных с обеспечением обороны, безопасности государства или правоохранительной деятельности в РСФСР-СССР (кроме обобщенных показателей);
  16. Сведения, раскрывающие планируемые или фактические затраты, связанные с антитеррористической деятельностью;
  17. Сведения, раскрывающие расходы денежных средств на содержание войск по отдельным статьям смет органов безопасности;
  18. Сведения, раскрывающие расходы денежных средств на научно-исследовательские, опытно-конструкторские работы по созданию вооружения, военной техники органов безопасности;
  19. Сведения, раскрывающие расходы денежных средств на заказы, разработку, производство или ремонт вооружения, военной техники, режимных объектов;
  20. Сведения о подготовке или распределении кадров, раскрывающие меорприятия, проводимые в целях обеспечения безопасности государства;
  21. Сведения, раскрывающие силы, средства, источники, методы, планы, результаты деятельности по противодействию терроризму, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  22. Сведения о лицах, сотрудничающих или сотрудничавших на конфиденциальной основе с органами, осуществляющими деятельность по противодействию терроризму;
  23. Сведения, раскрывающие меры по обеспечению антитеррористической защищенности критически важных объектов и потенциально опасных объектов инфраструктуры РСФСР-СССР, результаты оценки их уязвимости.

Источник: 

Отрывок из книги “Новое дворянство. Очерки истории ФСБ” (Андрей Солдатов, Ирина Бороган)

Между тем, даже активно работая над новой трактовкой образа Андропова и пропагандируя историю КГБ, силовики не снимали покрова секретности с реальных исторических свидетельств деятельности спецслужбы.

Вплоть до сегодняшнего дня архивы, которые могли бы пролить свет на историю советской службы госбезопасности, остаются по большей части закрытыми. Многие хранилища доступны только сотрудникам спецслужб, и через 19 лет после падения Советского Союза не утихают дебаты о том, стоит ли открывать архивы КГБ. Мало того, некоторые из архивов, открытых в 1990-е, были вновь засекречены в годы путинского правления.

начале 1990-властидемонстрировалиготовностьрассекретитьархивыВ декабре 1991-го была создана Комиссия по рассекречиванию документов ЦК КПСС под руководством Дмитрия Волкогонова, ведущего российского специалиста по военной истории.

В 1992 году правительство Ельцина предложило диссиденту Владимиру Буковскому выступить свидетелем на слушаниях в Конституционном суде РФ по «делу КПСС», благодаря чему Буковский получил доступ к архивным документам. Вооружившись миниатюрным сканером и лэптопом, он умудрился отсканировать множество документов, в том числе и доклады КГБ Центральному комитету КПСС, и теперь они стали достоянием общественности. (Буковский рассказывал нам, что ему удалосьсканировать документы, поскольку сотрудники архива понятия не имели, как выглядит ручной сканер.)В результате вышла в свет книга Буковского «Московский процесс» и появился Интернет-сайт, где доступны эти документы.12

В 1993 году Россия вступила в Международный совет архивов – объединение специалистов, сформированное специально для описания архивов репрессивных режимов и выработки рекомендаций по работе с такими архивами. Однако после кровопролитного конфликта между Ельциным и Верховным Советом в октябре 1993-го вопрос о передаче архивов силовых ведомств был похоронен.

Большинство архивов спецслужб СССР попросту остались в архивах ведомств – ФСБ, МВД и Военной прокуратуры. В конечном итоге место Комиссии по рассекречиванию заняла Межведомственная комиссия по защите государственной тайны. В результате массив документов, доступный широкой общественности до 1995 года, закрылся для публики. Никита Петров, научный сотрудник общества «Мемориал», рассказал, что уже рассекреченные документы ЦК КПСС были изъяты из Российского государственного архива новейшей истории Службой внешней разведки.13 «У нас есть закон о 30-летнем сроке рассекречивания, но он не выполняется, – говорит Петров, – 13-ая статья закона «О гостайне» четко говорит о том, что после истечения 30-летнего срока должны рассекречиваться практически все материалы. То есть сейчас все документы, которые были подписаны на лето 1980 года, должны быть доступны. Но они же придумали такую процедуру рассекречивания, которая растягивает этот процесс до бесконечности. Эксперты должны посмотреть, комиссия должна принять решение… И это при том, что ФСБ наделена правом рассекречивания собственных документов, то есть им не нужно обращаться в какие-то межведомственные комиссии. Не надо забывать, что есть еще один документ, который игнорируется спецслужбами — это указ Ельцина от июня 1992 года, который предписывал безусловно снять все грифы секретности с документов, которые регламентировали массовые репрессии и нарушения прав человека. Но это не выполняется, мы и сейчас не можем просто прийти в архив ФСБ и смотреть документы 1937 года.»

В МАЕ 2006 года в честь 30-й годовщины создания Московской Хельсинкской группы, Архив национальной безопасности при университете Джорджа Вашингтона разместил в Интернете серию документов бывшего СССР, имевших отношение к этой организиции, в том числе отчеты КГБ Центральному комитету КПСС об «антиобщественных элементах», создавших 30 лет назад Московскую Хельсинскую группу, а также о разнообразных репрессивных мерах, предпринятых КГБ с целью положитьконецвраждебнойдеятельностиБольшинство документов, опубликованных Архивом национальной безопасности, были взяты из собрания Волкогонова, подаренного им Библиотеке Конгресса в 1990-е годы. Сложилась абсурдная ситуация: отчеты о действиях органов по подавлени инакомыслия в 2006году были доступны в Интернете на русском и английском языках, в то время как в России эти документы упрятали в закрытые хранилища и засекретили до конца 2000-х годов на основании Закона о государственной тайне.14

Никита Петров об архиве ФСБ:

Когда в начале 2000-х пошла кампания, что у нас, дескать, читальный зал открывается, ходите-смотрите, это был в принципе даже шаг вперед. Но это был бы действительно шаг вперед, если бы он опирался на закон «Об архивном деле». А получилась в чистом виде вкусовщина. Есть зал, есть начальство, которое решает кому и что давать, при этом нет справочного аппарата — а ведь исследователь, который приходит в архив, должен получить прежде всего справочный аппарат: описи, перечень фондов, чтобы понимать, что ему тут нужно. Нет, так не работают, работают вслепую. Пишут заявку — мне нужно про это и про это — а архивисты сами решают, дать ему что-то или нет, найти или не найти.

В конце концов даже историки ФСБ стали испытывать трудности при работе в собственном архиве. В ноябре 2010 года Никита Петров представлял в обществе «Мемориал» свою книгу-справочник «Кто руководил органами госбезопасности 1941-1954». На презентации Александр Зданович, главный историк Федеральной службы безопасности, пожаловался, что ему «не дают» материлы в архивах, поэтому он очень рад, что есть такой человек как Никита Петров, к которому он может обратиться за справочной информацией.

В июле 2007 года ФСБ объявила о рассекречивании двух миллионов документов периода массовых репрессий 1920-1950-х годов. Многие восприняли это как свидетельство готовности ФСБ обнародовать содержимое архивов. Но в действительности историки не увидели этих документов: доступ к ним получили только родственники жертв террора.Тот же вводящий в заблуждение прием был использован в случае с документами, касающимися массовой казни в Катыни, – эпизода, по сей день отравляющего российско-польские отношения. В 1940 году в России и на Украине были расстреляны тысячи пленных польских офицеров (самая массовая казнь свершилась в Катынском лесу, на западе России). Советские власти возлагали всю вину за это злодеяние на немцев. Лишь в 1990 году Михаил Горбачев признал, что расстрел польских военнопленных – дело рук НКВД. Ельцин открыл засекреченные материалы расследования, однако во время президентства Путина российский военный прокурор прекратил уголовное дело.

В январе 2009-го Верховный суд РФ отклонил ходатайство о возобновлении расследования – на основании смерти всех лиц, привлеченных к ответственности по этому делу, а также в связи с тем, что родственникам погибших не удалось представить данные генетической экспертизы, подтверждающих их родство с расстрелянными.

По словам Анны Ставицкой, адвоката, защищающего интересы родственников десяти катынских жертв, «это решение означало конец усилиям активистов разрешить эту проблему в России» и группа заявителей решила обратиться в Европейский суд по правам человека в Страсбурге.15

В конце 2008 года в Твери вышла книга, посвященная 90-летию УФСБТверскойобластиизданиифигурируетДмитрийТокаревмайорНКВД. Он возглавлял Калининское УНКВД с 1938-го по 1945 год, в книге он предстает героем войны, грозойнемецкихшпионов. Но именно его управление весной 1940 года казнило 6000 польских офицеров в Осташковском лагере. Рапорты о казнях, которые тогда называли «приведением в исполнение», подписаны Токаревым. Ни одного упоминания о трагедии в книге нет.

Ситуация вокруг катынской трагедии неожиданно изменилась весной 2010 года. В апреле Владимир Путин принял участие в траурной церемонии в Катыни вместе с польским премьер-министром Дональдом Туском, российские власти оказали полное содействие в расследовании авиакатастрофы, в которой погиб польский президент, летевший в Катынь, а Дмитрий Медведев не только прилетел на похороны, но и передал 67 томов советских документов по катынской трагедии польской стороне. Однако этот неожиданный дружественный шаг был вызван вполне прозаическими причинами: на территории Польши открыли огромные залежи сланцевого газа, американские добывающие компании тут же предложили их разработать, и возникла реальная угроза, что Польша не только откажется от продукции «Газпрома», но и заменит в недалеком будущем Россию в роли главного экспортера газа в Европе. Осознавая эту безрадостную перспективу, в Кремле решили поступиться некоторыми позициями в борьбе за симпатии Варшавы.

ИЗ-ЗА ЗАСЕКРЕЧИВАНИЯ АРХИВОВ мы не имеем исчерпывающего отчета о массовых репрессиях, которые проводили советские органы госбезопасности. Любая попытка изложения исторических фактов неизбежно связана с обнародованием имен людей, служивших в советских спецслужбах. Архивы, из которых можно почерпнуть такого рода информацию, закрываются. Сотрудники ФСБ, многие их которых служили в КГБ, хотят, чтобы так было и впредь. А тем временем они сочиняют более невинную версию истории органов госбезопасности, превознося Андропова как героя.

November 23, 2014 Posted by | arhīvi, KGB | 1 Comment

Valsts Drošības komitejas arhīva mantojums Latvijā

Kamēr Saeimā notiek diskusijas par tā dēvētajiem čekas maisiem, vēsturnieks atklāj, kas īsti šajā atstātajā mantojumā atrodas un kas pētniekiem būtu jāatklāj sabiedrībai
Vdk_k_pnes_ieva___ka-media_large
Kāpnes uz “stūra mājas” pagrabiem. Foto: Ieva Čīka, LETA

Ainārs Bambals 23.aprīlis 2014

Rakstu par Valsts drošības komitejas (VDK) arhīva mantojumu pamudināja uzrakstīt vairāki apstākļi. Sabiedrības aizvien nerimstošā interese par bijušās Latvijas PSR VDK dokumentiem, ko uztur masu mediji, tāpat nepieciešamība objektīvi izvērtēt padomju represīvā režīma darbību kopumā, tai skaitā arī VDK.

Nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē par VDK arhīva dokumentārā mantojuma jautājumu, bet kā darbinieks, kas ikdienā strādā ar vienu no bijušās Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumentu sastāvdaļām, kas nonākusi glabāšanā Latvijas Valsts arhīvā, gribētu izteikt savu viedokli VDK arhīva dokumentu jautājumā.

Represīvo režīmu arhīvu nozīme

XX gadsimta 80. – 90.gadu mija Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kas pēc Otrā pasaules kara bija PSRS satelītvalstis, iezīmējās ar strauju šo valstu represīvo režīmu sabrukumu. Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā, padomju okupācijas režīma sabrukums notika ļoti strauji, tā atguva savu valstisko neatkarību un iespēju veidot jaunu, demokrātijai atvērtu sabiedrību.

Padomju okupācijas laika ideoloģija nepieļāva domas brīvību, politisko un ekonomisko neatkarību. Tās sekas jūtam vēl šodien. No šī aspekta ir ļoti svarīgi izvērtēt padomju okupācijas režīma darbību.

Mainoties politiskajai varai Latvijā, aktualizējās arī bijušā padomju represīvā režīma arhīvu jautājums. Kā zināms, represīvie režīmi ir izplatījušies kopš modernās valsts sākumiem. Pasaules arhīvos ir dokumenti, kas to apliecina. Izņēmums nav arī bijušās PSRS represīvā režīma arhīvi.

Kā norāda autoritatīvs starptautiskais arhīvu eksperts spānis Antonio Gonsaless Kvintana, “arhīvi, kas bija būtiski represīvo darbību veikšanai, jaunajās politiskajās iekārtās (kas garantē brīvību un pienākumus, ko nosaka Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija) pārvēršas par nozīmīgu līdzekli jaunu sociālo attiecību dibināšanā”.

Latvijas situācijā laikā, kad notiek pāreja no padomju totalitārās varas sistēmas uz demokrātisku sabiedrību, bijušo padomju represīvā režīma arhīvu (piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas, Valsts drošības komitejas, Iekšlietu ministrijas) izvērtēšana XX gs. deviņdesmitajos gados bija kļuvusi par nozīmīgu soli jauna tipa demokrātiskas sabiedrības veidošanā.

90.gadu vidū pēc šo arhīvu atvēršanas cilvēkiem radās iespēja pašiem iepazīt represīvā režīma darbības mehānismu, informācijas vākšanas un uzkrāšanas metodes. Bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentos uzkrātā informācija par iedzīvotājiem ir visai apjomīga, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka šīs informācijas ticamība un autentiskums vēl ir pārbaudāma lieta.

No vienas puses, pirmkārt, visās valstīs, kas pārdzīvojušas politisko represiju periodus, ir vērojama interese par bijušo represīvo režīmu arhīviem. Otrkārt, jaunajās demokrātiskajās valstīs (Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Slovēnijā, Slovākijā, Horvātijā, Čehijā, Ungārijā, Bulgārijā, Vācijā (VDR „Stasi” arhīvi) u.c. bijušo represīvo režīmu arhīvu dokumenti un tajos esošā informācija ir ļoti svarīga arī individuālo tiesību jomā (pilsoņu sociāli tiesiskā reabilitācija, kompensāciju, pensiju piešķiršana, īpašuma atgūšana un citi aspekti.).

Treškārt, būtiska ir pašas sabiedrības attieksme pret bijušo represīvo režīmu arhīviem, pret savu vēsturi, kuras drūmie pagātnes liecinieki ir arhīvu dokumenti. Šo arhīvu dokumentārā mantojuma izvērtēšanai pēdējo 20 gadu laikā veltītas vairākas starptautiskas konferences Baltijas un Austrumeiropas valstīs, arī Krievijā.

No otras puses, Latvijā MP VDK arhīva dokumentu izmantošana vēstures pētniekiem joprojām ir svarīga Latvijas vēstures aktuālo problēmu (padomju varas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem un padomju represīvā režīma darbība; kolaborācijas jautājums; nacionālā pretošanās kustība abiem totalitārajiem (padomju un vācu) režīmiem), holokausta un citu tēmu izpētē. Latvijas Vēsturnieku komisija savus pētījumus, kas tagad apkopoti 28 sējumos, lielā mērā ir balstījusi uz bijušās LPSR VDK arhīva dokumentu izpēti.

Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumenti kā vēstures avots (apliecinātājs) šajā gadījumā iegūst prioritāru nozīmi, ir vitāli svarīgs faktors Latvijas vēstures tēmu izpētē. Vēstures pētniekiem te vēl daudz darāmā.

Runājot par Latvijas PSR MP VDK atstāto arhīva dokumentāro mantojumu, manuprāt, apzīmējums “VDK arhīvu mantojums” ir precīzāks tajā aspektā, ka pēc PSRS sabrukuma un PSRS MP VDK republikānisko struktūru likvidēšanas Baltijas valstīs, šo valstu civilie arhīvi glabāšanā pārņēma tikai daļu no bijušo VDK arhīvu (10. daļas) dokumentiem.

Citai daļai VDK dokumentu tika noteikti izmantošanas ierobežojumi vai dokumenti tika nodoti šo valstu īpašajos arhīvos. Savukārt liela, apjoma ziņā patlaban pat grūti konstatējama daļa dokumentu tika aizvesta uz VDK speciālajiem arhīviem Krievijā.

Nenoliedzami, pašreizējā situācijā bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentiem piemīt gan juridiskā, gan evidences (pierādījuma), gan fiskālā vērtība (īpašuma, mantas kompensācijas) un kā tādi tie tagad vēl aizvien tiek izmantoti gan pilsoņu sociāli tiesiskajā reabilitācijā, gan represiju vaininieku saukšanā pie atbildības, gan vēstures pētījumos.

Par Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumentu sastāva pilnīgumu

1991.gada augusta beigās Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma vairākus likumdošanas aktus, kas atzina Latvijas Komunistiskās partijas darbību par antikonstitucionālu, un lēmumu par PSRS drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā.

Augstākā Padome pieņēma lēmumu abu augšminēto iestāžu arhīvus nodot valsts arhīviem. Tā laika Latvijas Valsts arhīvs (LVA) bijušās LKP dokumentus, vēlāk arī Partijas arhīva dokumentus par laika posmu līdz 1987.gadam (iztrūkst LKP pēdējo gadu dokumenti) saņēma diezgan pilnīgā veidā, bet sliktāka situācija dokumentu pārņemšanā bija ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentiem (LVA nav nodoti VDK lietvedības dokumenti, pavēles utt.).

Šīs komitejas “vēsturiskā arhīva” (nosacīts apzīmējums – aut.) lielākā daļa nonāca Valsts arhīvā, bet pārējie, tajā skaitā lietvedības un operatīvās darbības dokumenti – citās institūcijās.

Kā vairākus gadus vēlāk atzina LVA direktore D.Kļaviņa, “1991.gadā pieņemtais lēmums bija kļūdains, jo tā laika atbildīgās personas neveica precīzu uzskaitījumu, ko, cik un kāda iestāde pārņēma…”

Turklāt “Likums par arhīviem” tika pieņemts 1991.gada 26.martā, bet bijušās Latvijas KP un VDK dokumenti Valsts arhīva pārziņā nonāca 1991.gada rudenī. Līdz ar to šajā likumā nebija ietvertas normas, kas noteiktu šo arhīvu izmantošanu un aizsargātu trešo personu intereses un tiesības. Patlaban daļēji šo personu intereses aizsargā Fizisko personu datu aizsardzības likums, bet VDK dokumentu izmantošanu reglamentē virkne citu normatīvo aktu.

1991.gada rudenī Valsts drošības komiteja Latvijā tika izformēta. Bijušās VDK dokumentu un citu materiālu pārņemšanu Latvijas īpašumā uzdeva Ministru Padomei, kura šim nolūkam izveidoja īpašu komisiju, un tā pēc saviem ieskatiem, nevis saskaņā ar “Likumu par arhīviem” pieņēma lēmumus par šo dokumentu turpmāko likteni.

Kā liecina SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, “atsevišķi tika pārņemti operatīva rakstura materiāli – operatīvo uzskaišu un aģentūras materiāli, kas tika nodoti Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā”.

Turklāt liela daļa operatīvās dokumentācijas un arhīvu materiālu tika aizvesti uz Krievijas Federāciju jau sākot ar 80.gadu beigām, bet palikušais VDK dokumentu apjoms laikā līdz 90.gadu vidum sadalījās starp vairākām valsts institūcijām: Latvijas Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Iekšlietu ministrijas Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Tādējādi jāsecina, ka 1991.gadā Latvijā, likvidējot Latvijas PSR VDK un pārņemot šīs institūcijas dokumentus, netika ievērots viens no svarīgākajiem starptautiskajiem arhīvniecības principiem, proti, provenances princips – viens no arhīvu darbības pamatprincipiem, kas nosaka, ka vienas izcelsmes dokumenti tiktu saglabāti vienkopus. Plašākā nozīmē ietver sevī arī reģistrācijas jeb dokumentu oriģinālās kārtības principu.

Ir jāatzīst, ka Latvijā atstātā VDK arhīva dokumentu sastāva pilnīgumu tagad ir grūti noteikt, problēma būtu jāpēta.

Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumentu mantojums

Runājot par Latvijas PSR MP VDK arhīva (10.daļas) dokumentu sastāvu, pēc visai ticamām, bet nepārbaudītām ziņām, pēc stāvokļa uz 1988.gada 31.decembri VDK (10.daļā) glabājās sekojoši dokumentu kompleksi:

Krimināllietu fonds (pamatfonds un izbeigto lietu fonds) un atbilstoša kartotēka, kā arī šo lietu reģistrācijas žurnāli; Filtrācijas lietu fonds un kartotēka, šo lietu reģistrācijas žurnāli; Latvijas PSR VDK lietvedības materiāli; Latvijas PSR VDK pensijā aizgājušo darbinieku personas lietas; Operatīvās uzskaites lietas; Profilakses materiāli un attiecīga kartotēka; Iznīcinātāju bataljonu kaujinieku personas lietas un šo lietu reģistrācijas žurnāli, kartotēka un pavēles par šo bataljonu personālsastāvu; Speciālo pārbaužu materiāli par personām, kas izbrauc uz ārzemēm; Speciālo pārbaužu lietas ar materiāliem; Speciālo pārbaužu materiāli par jauniesaucamajiem padomju armijas režīma daļās; Aģentu personas lietas; Aģentūras uzskaites kartotēka; Latvijas PSR VDK operatīvās uzskaites kartotēka; “Bandītisko formējumu” dalībnieku, “bandītu atbalstītāju” personas lietas un uzskaites kartotēka; No “bandītisko formējumu” uzbrukumiem cietušo personu uzskaites kartotēka.

Aptuveni līdzīga rakstura dokumentu grupas bija arī Lietuvas PSR VDK un Igaunijas PSR VDK arhīvos, lai gan šeit vērojamas atsevišķas nianses.

Latvijas PSR VDK arhīva (10.daļas) struktūra bija sekojoša:

vadība (2 darbinieki) – daļas priekšnieks un viņa vietnieks, kas pildīja vispārējus uzdevumus; sekretariāts (2-3 darbinieki) – veica slepenās lietvedības dokumentu pārvaldi, reģistrēja saņemtos un nosūtītos dokumentus, veica glabāšanā pieņemto lietu uzskaiti un saraksti ar institūcijām; grupa (4 darbinieki) – nodarbojās ar speciālo pārbaužu veikšanu; grupa (2 darbinieki) – nodarbojās ar speciālo pārbaužu veikšanu par jauniesaucamajiem padomju armijas režīma karaspēka daļās; grupa (3 darbinieki) – veica pārbaudes operatīvās uzskaites dokumentu un kartotēkas apkalpošanu; grupa (2 darbinieki) veica aģentūras uzskaites lietu un dokumentu reģistrāciju un kārtošanu; grupa (2 darbinieki) strādāja ar “profilakšu” materiāliem, kā arī veica dokumentu par iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem un cīņas pret nacionālo pagrīdi apstrādi; viens darbinieks nodrošināja krimināllietu fonda apkalpošanu.

Kopumā VDK arhīvā (10.daļā) 80.gadu beigās strādāja vidēji 18-22 darbinieki, 90.gadu sākumā – ap 30. Būtībā Latvijas PSR MP VDK arhīvs (10.daļa) rūpējās par Latvijas PSR VDK operatīvo vajadzību nodrošināšanu. VDK arhīva (10.daļas) darbu ar VDK dokumentiem reglamentēja virkne PSRS VDK normatīvo dokumentu.

Pēc VDK arhīva dokumentu mantojuma sadalīšanas starp Latvijas tiesībsargājošajām un valsts institūcijām, Latvijas Iekšlietu ministrijā atrodas: PSRS (LPSR) VDK vispārējās lietvedības un slepenās pavēles, rīkojumi, instrukcijas, mācību līdzekļi – 456 vienības; Policijas akadēmijā (tagad likvidēta) atradās Latvijas PSR VDK bibliotēka – ap 9000 vienībām.

SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) atrodas: 

operatīvās lietas – 411 sējumi, šo lietu uzskaites žurnāli – 102 vienības; operatīvās uzziņas kartotēka – 9199 kartiņas; aģentūras uzskaites kartotēka – par apmēram 6000 personām; aģentūras reģistrācijas žurnāli (1953-1987) – 53 vienības elektronisko skaitļojamo mašīnu diski un lentas – 130 vienības; VDK pavēļu reģistrācijas žurnāli (1953-1991) – 30 vienības; 5 aģentūras izstrādes žurnāli; 7 operatīvās meklēšanas žurnāli; 2 uzskaites-novērošanas lietu žurnāli; 3 operatīvās novērošanas lietu uzskaites žurnāli un citi – 35 vienības; Latvijas PSR VDK apmeklētāju uzskaites kartotēka (1988-1989) – 209 kartiņas; kartotēka par ārzemniekiem – 4174 kartiņas; kartotēka par ārzemniekiem, kas uzturējušies viesnīcās – 2647 kartiņas; operatīvo materiālu alfabētiskā kartotēka par atsevišķu ārzemju kuģu komandām (no 1971. gada) – 185 kartiņas; Liepājas pierobežas zonas iedzīvotāju, kas nokļuvuši VDK uzmanības lokā, kartotēka – 111 kartiņas; ārvalstu specdienestu XX gs. 20.-30.gadu (Krievijas, Lietuvas, Polijas, Latvijas u.c.) aģentu un aizdomās turēto personu uzskaite ar norādēm par arhīva un personas lietām – 2893 kartiņas; Jēkabpils apriņķa leģionāru, policistu, aizsargu, t.s. vācu spiegu, bandītu atbalstītāju (kas sodīti pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.panta) kartotēka – 2929 kartiņas; darba kartotēka par Otrā pasaules kara laika aģentiem (krievu, vācu u.c.) – 2158 kartiņas; VDK Informācijas analīzes daļas materiāli – instrukcijas, datu bāzes apraksti u.c. – 353 vienības; grāmatvedības dokumenti – aptuveni 90 vienības.

Latvijas Valsts arhīvs bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentus pieņēma vairākos posmos, sākot no 1991.gada septembra līdz 1992.gada augustam, kā arī vēlāk, laika posmā līdz 1997.gadam, saņemot nelielākus dokumentu kompleksus no LR Ģenerālprokuratūras un Iekšlietu ministrijas.

Latvijas nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīvā pieņemto Latvijas PSR VDK (un tās priekšteču, tai skaitā Iekšlietu tautas komisariāta ) izcelsmes dokumentu klāsts ir šāds:

1821.fonds “PSRS pārbaudes-filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas (1944-1952)”; 1.-2. apraksti – filtrācijas lietu pamatfonds un izbeigto filtrācijas lietu fonds, kā arī šo lietu reģistrācijas žurnāli – kopskaitā 58436 lietas un attiecīga kartotēka; 1822.fonds “Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljoni (1944-1956 [1991])”. 1.-2. apr. – pavēles, uzskaites grāmatas un sarakstes dokumenti par Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljonu personālsastāvu; Iznīcinātāju bataljonu kaujinieku komandējošā sastāva personas lietas, šo lietu reģistrācijas žurnāli – kopskaitā 3082 lietas un kartotēka ar 44 000 kartītēm; 1825.fonds “Latvijas PSR VDK dokumentu kolekcija”, 1.-4. apr. – Latvijas PSR VDK saņemtie un speciālai pārbaudei paredzētie pilsoņu dokumenti (1961-1991); Nacionālo partizānu formējumu uzskaites grāmata, kartotēka (1944-1956) – ar 32 404 kartiņām; Latvijas PSR VDK apriņķu, pilsētu un rajonu slepenās lietvedības dokumentu uzskaites žurnāli, veidlapu paraugi (1940-1991); Latvijas PSR VDK rakstītie Vācu drošības policijas palīgvienības “Arāja komanda” dalībnieku uzskaites dokumenti (1952-1977), pavisam 504 lietas.

1846.fonds “Latvijā apglabāto vācu karagūstekņu kapu grāmatas (1945-1950)”. 1. apr. – lietvedības dokumenti – kopskaitā 31 lieta; 1847.fonds “PSRS Iekšlietu (Valsts drošības) ministrijas Iekšlietu karaspēka 5. strēlnieku divīzija (1944-1956)” – 1. apr. – lietvedības dokumenti – 16 lietas; 1894.fonds “1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas (1949-1954 [1992]) – 1.-4. apr. – izsūtīto personu uzskaites lietas; izsūtīšanai paredzēto iedzīvotāju saraksti; ešelonos Nr. 97320 – Nr. 97351; Nr. 97383 izsūtīto personu saraksti, izsūtīšanas lietu reģistrācijas žurnāli un attiecīgā kartotēka – kopā 13 358 lietas.

1986.fonds “Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1919-1991)” – 1.-4. apr. – krimināllietu pamatfonda krimināllietas, uzraudzības lietas, pārbaudes materiāli; izbeigtās krimināllietu fonda krimināllietas; krimināllietu reģistrācijas žurnāli – kopskaitā 52 653 lietas un kartotēka ar 93 608 kartītēm; 1987.fonds “1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas (1941-1956 [2000])” – 1. apr. – izsūtīto iedzīvotāju uzskaites un personas lietas – kopā 5165 lietas; 1994.fonds “1945.-1955. gadā no Latvijas izsūtīto vācu tautības iedzīvotāju, bezvalstnieku, reliģisko sektu dalībnieku un antisociālu elementu personas lietas (1945-1955 [2001])” – 1. apr. – izsūtīto iedzīvotāju personas lietas, – kopā 1239 lietas.

Tāds kopumā ir Latvijas PSR Valsts drošības arhīva dokumentu mantojums. Pārņemot bijušās VDK arhīva dokumentus, Valsts arhīva arhīvisti vadījās pēc viena no galvenajiem arhīvniecības principiem, proti, dokumentu oriģinālās kārtības principa. Raksturojot kopumā LVA esošo VDK dokumentu kompleksu, jāsecina, ka tas ir viena rakstura – proti, saistīts ar padomju represīvā režīma cilvēktiesību pārkāpumiem.

Daži secinājumi

Pirmkārt, Latvijā palikušā bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentu mantojuma pilnīgumu joprojām grūti noteikt, jo pārņemot dokumentus, netika ievērots provenances princips (dokumentus pārņēma Valsts arhīvs, LR Ģenerālprokuratūra, Iekšlietu ministrija, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs) un līdz ar to bijušās VDK dokumenti ir sadrumstaloti nodalīti starp institūcijām, sarežģīti (bet ne neiespējami) noteikt kopsakarības un gūt viengabalainu priekšstatu par VDK arhīva dokumentu sastāva pilnīgumu. Tie ir zinātniski jāizvērtē.

Otrkārt, pārņemot VDK dokumentus, Latvijas likumdevējs nebija nodrošinājis pietiekamu likumdošanas normatīvo bāzi, kas līdz pat šodienai apgrūtina VDK arhīva dokumentu saglabāšanu, aprakstīšanu un izmantošanu.

Treškārt, uz Krieviju aizvesto VDK dokumentu sastāvs, saturs un apjoms nav zināms (joprojām pilnībā apzināts), un tas apgrūtina Latvijā atlikušo valsts drošības arhīvu dokumentu sastāvu pilnvērtīgi pētīt arī no avotpētniecības viedokļa un citiem aspektiem.

Ceturtkārt, Latvijā palikušo VDK dokumentu lielākā daļa izmantojama kā juridiskā pierādījuma dokumenti (VDK krimināllietas, filtrācijas lietas un citi dokumenti), ko arī valsts institūcijas izmanto atbilstoši Latvijas likumdošanai (arhīvi sniedz izziņas, tiesībsargājošās institūcijas pēta cilvēktiesību pārkāpumus un noziegumus pret cilvēci). Savukārt Latvijas nacionālās vēstures pētniecības iestādes izmanto VDK arhīva dokumentus vēsturiskās patiesības noskaidrošanā un aktuālo vēstures problēmu pētniecībā.

Piektkārt, avotpētniecības nolūkos svarīgi būtu salīdzināt Latvijas PSR VDK arhīva dokumentu sastāva un satura pilnīgumu ar Lietuvas un Igaunijas radniecīga veida dokumentiem (tas būtu atsevišķa raksta temats turpmākajam – aut.), jo VDK darbības principi šajās valstīs bija līdzīgi. Iespējams, tas sekmētu dziļāku situācijas izpratni un VDK dokumentu avotpētniecisko apriti.

Pēdējo vairāk nekā 20 gadu garumā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīva dokumenti jau ir kļuvuši par vērtīgu informācijas avotu, ko izmanto vēstures pētnieki. To apliecina Latvijas Vēsturnieku komisijas sagatavoto rakstu 28 sējumi, kas lielā mērā tapuši, pateicoties minēto VDK arhīva dokumentu izpētei.

Jācer, ka arī turpmāk šie dokumenti kļūs par vērtīgu izziņas avotu padomju totalitārā represīvā režīma noziedzīgās darbības pētniecībā Baltijas valstīs.

* Raksts pirmo reizi saīsinātā variantā bez atsaucēm publicēts LU žurnālā “Latvijas Vēsture” Nr.4(56), 2004.-61.-65.lpp.

Autors ir Dr.hist., Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva Dokumentu aprakstīšanas daļas galvenais arhīvists

November 10, 2014 Posted by | arhīvi, Vēsture, čeka | 1 Comment

Kolektīvais atmiņas zudums: čekas ēna mūsdienās

Vai noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa?

Kas ir Alfons Noviks?

Ierakstīsim to interneta meklētājā. Populārākie rezultāti būs no blogiem kā Bonifācija Daukšta emuārs, gulags.wordpress.com, privātiem projektiem kā nekropole.info. Latviešu valodā mēs pat interneta enciklopēdijā Wikipedia neatradīsim šādu šķirkli, jo vienīgais šķirklis ir krieviski, kas balstīts uz 1999.gadā Maskavā izdotu NKVD vadītāju uzziņas materiālu.

Protams, te nu vajadzētu teikt, ka katram pašam kā nedaudz izglītotam cilvēkam ir jāzina, kas ir Alfons Noviks – asiņains čekists, kurš viens no vienīgajiem Latvijā notiesāts par noziegumiem pret cilvēci PSRS okupācijas režīma kalpībā.

Nelaime tikai tā, ka, ja es būtu septiņpadsmit gadus jauna Zolitūdes skolniece, kas par šo personību vēlas uzzināt ko vairāk, ja es būtu imigrants no Libānas, kas vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi, ja es būtu vienkārši tikko naturalizējies un uzticības solījumu valstij devis vīrs no Ludzas, kurš pēc eksāmena grib saprast ko vairāk par to, ko viņa vecāki un skolotāji nav stāstījuši, tad Latvijas Republika kā valsts šādu iespēju nepiedāvā.

Kas tad ir Alfons Noviks? Paraudzīsimies uz to nevis ar universitātes absolventu, sociālo zinātņu laukā pudu sāls apēdušu, kuriem pieejamas bibliotēkas, vēsturnieku pētījumi, universitātes disertācijas, arhīvi, aģentūras LETA ziņu bāze, „Lursoft” un Tiesu informatīvās sistēmas arhīvs, bet vidēji miermīlīga, vidēji labestīga, vidēji slinka, ikdienišķa Latvijas iedzīvotāja acīm. Nav tāda Novika.

Ja nerunājam par vecāko paaudzi, tad kopējā sociālās atmiņas modelī Alfons Noviks vienkārši neeksistē.

Publiskajā diskusijā daudz un cītīgi uztraucoties par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, mazliet esam atstājuši novārtā valsts kopīgās sabiedriskās atmiņas oficiālus un oficiozus informācijas kanālus, kas vienkāršā, saprotamā valodā darinātu mūsu tautas stāstu.

Jau dzirdu argumentus par to, ka laimīgas nākotnes vārdā mums nav jāzina, kas ir Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs vai Staņislavs Zukulis. Vēl jo vairāk mums nav jāzina, kas ir Latvijas PSR Brīvprātīgā patriotiskā biedrība, kas ir Flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība, ko darīja Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kādi uzdevumi bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai, kāda bija PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes loma mūsu dzīvē, kas ir Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks.

Būtu jau ļoti jauki, ja visu iepriekš minēto sarīkojumu nebūtu nekad bijis, taču jāatzīst, ka patlaban ekonomiski aktīvās vidējās un vecākās paaudzes sociāli psiholoģisko portretu, proti, sabiedrības – nevis katra cilvēka – portretu līdztekus Jāņa Čakstes, Miķeļa Valtera un Gustava Zemgala uzvilktam audeklam, līdztekus Krišjāņa Barona, Raiņa, Kārļa Skalbes un Ulda Bērziņa gruntējumam, līdztekus vecāku, draugu, paziņu, skolotāju zīmējumam, savus sarkanus otas triepienus mūsu Latvijas sabiedrības portretā likuši arī Vēveris, Avdjukēvičs, Zukulis, Pugo un Noviks. „Glavļita”, „Kultkoma” un Ārzemju draudzības biedrības vadītāji. Ierindas čekisti, cenzori, trimdas tautiešu valgotāji un aģenti.

Ignorēt tos, kas ir gleznojuši ar melnu un asins sarkanu triepienu, būtu vēl bērnišķīgāk, aklāk un bezatbildīgāk valsts nākotnei nekā ignorēt Baronu, Raini un Čaksti.

Latvijas attīstītā demokrātijas pilnveidošanas un iekšējas nostiprināšanas ceļa modelis ir apspriešanās demokrātijas ideāltips uz vācu sociologa Jirgena Hābermāsa publiskās sfēras teorētiskā ietvara. Viens no publiskās sfēras komunikācijas elementiem ir noklusēšana. Tā ir maz Latvijā pētīta lieta, kas plaši izpaužas praksē kā ziņu selektīva izplatīšana, negribēšana publiski paust viedokli, nevēlēšanās atcerēties, sabiedrības ģenēzes un konkrētu sabiedrības aspektu apiešana publiskajā telpā.

Tas ironiski sasaucas ar Martina Heidegera aforismu, ka tiesības izteikties vislabāk nopelnīt ir klusējot. Diemžēl virkne dzīves piemēru mudina paust hipotēzi, ka Latvijas sabiedrība ir metusies uz brangu tiesību izteikties nopelnīšanu, jo noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa.

Valdībā apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju kā “visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Sabiedrības integrācija veicina pilsonisko līdzdalību, kas ir vērsta uz sabiedrisko problēmu demokrātisku un racionālu risināšanu.” Šajā gadījumā mūsu kopsabiedriskais, konstitucionālais virsmērķis ir īstenot Satversmes preambulā noteikto totalitāro režīmu nosodījumu un īstenot Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu integrācijas izpratni tajā daļā, kura attiecas uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu.

Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes paredz to 3.3. apakšpunktā “Saliedētu sociālo atmiņu”. Atmiņa par PSRS okupācijas režīma totālās kontroles, represiju, apziņas un vārda brīvības apspiešanas sistēmu ir neatņemama kopīgās sociālās atmiņas daļa. Jau žurnāla “IR” portālā publicēts, ka: “Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums – šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā “Virtuves sarunas” akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.”

Ir svarīgi mācīt ne vien par eksemplāriem notikumiem staļinisko represiju laikā, bet atspoguļot eksemplārus un statistiskus piemērus par visiem PSRS okupācijas režīma periodu elementiem.

Pašreizējo Latvijas sabiedrības sociālo atmiņas diagnozi var raksturot kā kolektīvu atmiņas zudumu par lielu daļu laika no Staļina nāves 1953.gadā līdz Radošo savienību plēnumam 1988.gadā.

Protams, ir atsevišķi uzplaiksnījumi, sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar Rīgas kinostudijas filmām, sākot ar autobiogrāfijām, beidzot ar pārraidēm par kādu konkrētu jomu, taču politiskā dzīve, politiskā virsbūve, politiskās represijas un atsevišķu cilvēku iesaiste čekistu īstenotajā sabiedrības intelekta un vārda brīvības apspiešanā ir teju tabu, par ko pieklājīgā sabiedrībā neklājas runāt. It kā mēs viesībās pieminētu kādu neglītu slimību, ar ko sirgusi mājasmāte. Sabiedrības locekļi labprāt atceras privātas dzīves detaļas – draudzību, dziesmas, kāzas, sēņošanu, ogošanu, mazdārziņa kopšanu, dažādus iespaidus un romantizētus sīkumus kā gāzētā ūdens automāti, maizes mašīnas, kvasa mucas, tramvaja biļetes, dzērienu tarhūnu un piena pudeles, vilcienu uz Mazsalacu un lenšu magnetofonus, bet sabiedrība kopumā ir gurda atminēties, kādām metodēm un kā tika vadīta un pārvaldīta. Protams, protams, neiztrūks to, kas teiks, ka viņi labi atceras koka intarsijas portretu bērnudārza zālē vingrošanas laikā vai kolhoza priekšsēdētāja kabinetā, kam: „Pašā Rīgas vidū piemineklis stalts. Granīts brūni sarkans,” ka zina, kāda ir semantika vārdam „kaklauts” latviešu valodā, būs zinātāji, ka taču skolās māca par nacionālkomunistiem, par to kā, kurš un kāpēc izskauda jāņogas, jāņtārpiņus, kā arī attiecīgo sieru.

Bet kopumā mums ir jāatzīst, ka interese un oficiāla valsts sociālās atmiņas politika par padomju stagnācijas periodu ir daudz mazāka ne kā par 1918.gadu un 1940.gadu.

Nenoliegsim, ka eksistē vēsturnieku pētījumi un ikdienišķa publicistika. Vienlaikus kopīgas sociālās atmiņas politikas par šo laiku nav, acīmredzot tādēļ, ka daudzi šodien sabiedriski vai ekonomiski aktīvi pilsoņi pildīja kādu sociālo lomu arī PSRS okupācijas periodā. Traģikomiski to raksturo daži Curriculum vitae, kas, aizstājot kādreizējās ar roku rakstītās autobiogrāfijas, ir literāru eksperimentu laboratorijas, kurās dažkārt brīnumainas pārvērtības piedzīvo kādreizējie padomju darba vietu, organizāciju un izglītības iestāžu nosaukumi, amati un kvalifikācijas.

Pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (Vienotība) un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) gudrai un tālredzīgai rīcībai, patlaban ir radīta iespēja konkretizēt mūsu sociālās atmiņas politikas bāzi sāpīgās un svarīgās padomju totalitāro represiju tēmās par čekistu un to satelīta organizāciju, atbalstītāju un slepeno palīgu darbību Latvijas teritorijā, jo, tuvojoties Latvijas simtgadei, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komiteju valdība ir izveidojusi savlaicīgi un neatkarīgu no politiskās ietekmes.

Vienlaikus šādus atzinīgus vārdus nevar teikt par Latvijas politisko eliti kopumā, jo vairāk kā ceturtdaļu gadsimta PSRS okupācijas represīvo orgānu izpēte ir bijusi pakļauta politizācijai, kā arī, manuprāt, mitoloģiju radošam slepenības oreolam, kas sabiedrībai ir liedzis savlaicīgi kolektīvi apzināties, pārdzīvot, piedot un pieņemt šīs vēstures lappuses nevis abstrakcijā, vispārinājumā, bet konkrētības pilnībā, kas nedod vielu mistifikācijai, spekulācijām, kas ļautu veselīgi izvairīties no kolaboracionisma sērgas ar ārvalsts specdienestiem un ietekmes aģentūrām šodienas politiskajā dzīvē.

Pieminētās valdības Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes norāda, ka: “Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu. Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā.”

Līdz ar to mūsu komisijas darbs atšķirībā no tās saliedētības politikas, kuras norit uz latviešu valodas un Latvijas kultūras pamata, ir veicināt un nevis kā brīvprātīgai akadēmiķu kopai, bet kā valdības komisijai organizēt patiesu, precīzu, pilnīgu un publiskotu zināšanu iegūšanu un papildināšanu par PSRS okupācijas režīma periodu, tieši represīvās darbības, vārda brīvības apspiešanas kontekstā. Pamatnostādnes arī konstatē, ka: “Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā.” Valdība ar šo dokumentu nolēmusi, ka: “Lai novērstu šo šķērsli sabiedrības integrācijā, ir nepieciešams izstrādāt valstiska līmeņa atmiņu politiku, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidolā. Demokrātiskās valstīs atmiņu politika ir specifisks rīcībpolitikas virziens, kas, neiejaucoties akadēmiskajā vēstures izpētē, mazina konfliktējošu vēstures reprezentāciju iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās.”

Minēto iemeslu dēļ Komisijas darbs neaprobežosies ar Totalitāro seku dokumentēšanas centrā sastopamo aģentu kartotēku, nedz arī ar čekistu aģentūras darbu, bet visiem tiem dokumentu kopumiem, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Iekšlietu ministrijas arhīva un provenances principu neievērojošo dokumentu turētāju rīcībā, skarot arī tās institūcijas, kuras bija faktiski Valsts drošības komitejas veidotas kā tās māsas organizācijas vai piesegorganizācijas.

Ar komisijas reglamentu un tās tiesībām ikviens interesents var iepazīties šeit.

Viens no pētniecības priekšnosacījumiem, kā arī sociālās atmiņas politikas priekšnosacījumiem ir avotu vispārēja pieejamība. Saliedētai, sevi izprotošai un vienotai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram vēstures, socioloģijas vai jurisprudences pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos. Zinātnieka tiesības nav izšķirt, kurš ir lemjams gaismai, kurš krēslai, bet meklēt sakarības. Šādi zinātniskā interese un sabiedrības ideoloģiskā interese par vienu Latvijas sociālās atmiņas politiku par padomju stagnācijas periodu rod kopsaucēju Latvijas Nacionālā arhīva fondu pārvēršanā ciparu formātā.

Digitalizētas lietas, no vienas puses, ļaus veikt plašus statistiskus aprēķinus, verificēt korelācijas un secinājumus par represīvo struktūru, cenzūras un kompartijas sadarbību, atklājot cilvēka individuālo kolaboracionisma motivāciju. No otras puses, ļautu sabiedrībai atbrīvoties no mītiem, savā ziņā individuāli īstenot Satversmes preambulā ietverto nosodījumu totalitārajam režīmam, stiprinot arī jaunajā paaudzē izpratni par cieņu, godu, indivīda rīcības nozīmi attiecībā pret līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un valsti.

Ministru kabineta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija ir dibināta šā gada 5.augustā, tās rīcība izriet no likuma, tās virsmērķis ir saliedēta sociālā atmiņa. Komisijai dotā uzdevuma izpilde saistīta arī ar nepieciešamību digitalizēt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva ar Valsts drošības komitejas darbību, kā arī pret Latvijas tautu vērstajiem totalitārajiem noziegumiem saistītos fondus: iedzīvotāju filtrācijas un izsūtīšanas lietas, krimināllietas, PSKP un VDK nomenklatūras lietas, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas.

Ievērojot, ka esam apņēmušies, ka komisijas priekšsēdētāja vietniece savu darbu tajā veiks pro bono publico, proti, sabiedrības labā un bez atalgojuma, atļaušos minēt pāris piemērus par Latvijas Nacionālā arhīva represiju lietu digitalizācijas apjomu un eventuālo finansiālo ieguldījumu, kas sabiedrībai būtu jāsedz.

Lai nebūtu pārpratumu, čekas represiju upuri nav tie vairāk nekā 5000 slepeno ārštata aģentu, kuru kartītes atrodas Satversmes aizsardzības birojā. Plašākā dokumentu kolekcija pieejama Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas ir nepieejama nevis slepenības režīma, bet gan apjoma dēļ. Kopējais ar čekas represijām saistīto fondu lietu apjoms ir 152 842 lietas un 1 257 miljoni kartīšu.

Spilgts ir aprēķins, ka, nemainoties tagad šim nolūkam paredzētajam finansējumam, čekas dokumentu digitalizācija tiktu pabeigta un kļūtu brīvi pieejama ikvienam Latvijas pilsonim, kurš, piemēram, cietis staļiniskajās zvērībās vai ticis ierobežots, sodīts vai citādi represēts brežņeviskās stagnācijas laikā,… 2097.gadā – aptuveni Latvijas Republikas simt astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā.

Būsim godīgi – Latvijas tautas ciešanu atspoguļošanas un iemūžināšanas nodrošināšanā ciparu formātā nākamajām paaudzēm divdesmit piecus gadus ir darīts vairāk nekā nekas, bet ne stipri vairāk nekā nekas.

Konkrēti piemēri: Latvijas Valsts arhīva fonds Nr. 1821 „PSRS IeTK Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas” ietver 58 tūkstošus 451 lietas, kuras atrodas uz 642 961 lapām. Varbūt neuzsvērta, bet šī ir viena no lielākajām represēto kategorijām. Šīs vairāk nekā pusmiljonu lapas nav vis nekāda periodika, kurā ir konkrēts katra numura lappušu skaits, kurā ir konkrēts tipogrāfijas formāts, kuru var ielikt skanēšanas automātā un nospiest podziņu. Lietas ir atšķirīgas, lietās esošo dokumentu skaits pašsaprotami ir atšķirīgs, lietās lietotais papīrs ir atšķirīgs, tāpat tinte, rakstāmmašīnas, zīmuļi, lietas ir dziestošas, ir lietas uz balējoša, dziestoša papīra.

Šis vairāk nekā pusmiljons ir jāsakārto ar zinoša, lietpratīga cilvēka rokām. Ievērojot iepriekš minēto, lietu aprakstīšanas un ievades izmaksas 22 tūkstošu eiro apmērā, skanēšanas 49 tūkstošu eiro, kā arī kartotēkas ievadīšanas datu bāzē 72 tūkstoši eiro nešķiet pārspīlētas. Kopējās izmaksas, lai saglabātu pieejamus sabiedrībai, zinātnei un patiesībai likteņus filtrācijā pēc Otrā pasaules kara, ir 148 tūkstoši eiro.

No vienas puses, summa ir nopietna, par to varētu iegādāties trīs apvidus auto ostas policijai, no otras puses – ja parēķinām, ka šo darbu varēja arī neatlikt uz 23 gadiem, bet veikt pakāpeniski – izmaksas būtu vien 536 eiro mēnesī.

Citi piemēri ir LVA fonds Nr. 1822 „Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljoni (1944. – 1954.). Pavēles un komandējošā sastāva kaujinieku personas lietas. LPSR VDM iznīcinātāju kaujinieku kartotēka”, kas ir viens no viennozīmīgākajiem avotiem par cilvēkiem, kas atalgojuma vai citu motīvu vilināti cīnījās pret nacionālajiem partizāniem, kas PSRS okupācijas varai nepakļāvīgos pakļāva nāvei purvos un meža bunkuros, ir 3082 lietas, kā arī 44 tūkstoši uzskaites kartītes, kuru atklāšana digitālai apstrādei nodokļu maksātājiem izmaksātu 13 464 eiro, savukārt kartotēkas pārveidošana datu bāzes formātā – 38 820 eiro.

Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadības ieskatā digitalizējami būtu arī citi fondi kā LVA fonds Nr. 1824 „Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941. – 1964.). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka”, kas ietver 4012 lietas uz 253 tūkstošiem lapu, fonds Nr. 1825 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu kolekcija”, kas apkopo 502 lietas 100 tūkstošos lapu, fonds Nr. 1894 „1949.gada 25.martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas”, kurā 13 429 lietās ir miljons un simts divi tūkstoši 550 lapas, kā arī atbilstošs skaits uzskaites kartīšu, fonds Nr. 1987 „1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas”, kurā ir 5167 lietas uz 444 190 lapām, fonds Nr. 1986 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas”, kas aptver ziņas par 52 924 čekistu upuriem, pēdējā fonda digitalizācijas izmaksas ir vislielākās un varētu sasniegt 1 159 miljonus latu.

Uzsvēršu – ar esošajiem cilvēkresursiem digitalizāciju var veikt 83 gados. Lai šos darbus pabeigtu desmit gados, ir nepieciešami papildus apmēram 20 apmācīti darbinieki.

Tas ir mūsu parāds tiem cilvēkiem, kuri savas pārliecības par neatkarīgu Latvijas valsti, savas nostājas dēļ vai gluži vienkārši tādēļ, ka bija apolitiski līdzcilvēku nežēlības, atriebības, patoloģiskas godkāres, ļaunuma un terora upuri, ir kļuvuši nevis par kolaborantiem, par aktīviem okupācijas atbalstītājiem, bet par salauztiem mūžiem, zaudētām cerībām un nenotikušiem sapņiem. Parāds tiem cilvēkiem, kuru dēļ mūsu Satversmē tagad stāv vārdi par padomju totalitārā režīma nosodīšanu.

Diezin vai mēs varam uztvert šo nosodījumu kā aizmiršanu un noklusēšanu – sak’ „nu nosodīja 2014.gada vasarā Saeima, papīrs parakstīts un nolikts plauktā, miers ar viņu”. Satversmes priekšvārds ietver arī kādu vienkāršu, cilvēcisku vērtību, kas būtu dabiska godprātīgam sabiedrības pilsonim dabiska arī bez ietveršanas likumā: „Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm.”

Parūpēsimies tad nu, lai mūsu nesenā vēsture būtu konkrēta – ar skaitļiem, uzvārdiem, ar kopīgu izpratni par ļaunuma cēloņiem, ar konkrētu patiesību un konkrētu piedošanu. Ar ticību nākotnē, kas ir skaidra skatiena balstīta, bez kolektīvā atmiņas zuduma.

Autore ir Ministru kabineta Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece, juridiskās zinātnes doktore

October 28, 2014 Posted by | arhīvi, izpēte, noziegumi pret cilvēci, REPRESĒTIE, Vēsture, čeka | Leave a comment

Ļaunuma impērijas izgaismošana: patiesības digitalizācija

Čekistu veidotās izsūtīto un represēto personu kartotēkas veselu ceturtdaļu gadsimtu kopš valsts neatkarības atgūšanas nav digitalizētas
 
Didzis Šēnbergs 1.septembris 2014

Ilgais mūžs sairst etapā. Deviņdesmit četri dzimtajā pagastā nodzīvoti un godam nostrādāti gadi, pēdējās trīs dienas čekistu ķetnās, kurās izdziest moku ceļā uz Sibīriju.

Muižas kalējs Andrejs piedzima 1855.gada 14.februārī Turaidas „Kalna Bisenieku” saimnieka tiesneša Jāņa Šēnberga jaunākā dēla Andreja un viņa sievas Annas ģimenē. Kā krietns darba cilvēks – puika, jauneklis un vīrs – piedzīvoja gan ķeizaru Aleksandru II, ko Turaidā sveica ar latviešu tautasdziesmām un rudzu puķu kronīšiem, gan Kārli Ulmani ziedu viju vārtos, gan Krimas, Turku, Pirmo un Otro pasaules karu, Latvijas Republikas izcīnīšanu un sagrāvi, apgādāja un izskoloja divpadsmit bērnus, lai kā pusakls večukiņš, izsūtīts kopā ar dēlu un vedeklu, 1949.gada 28.martā mirtu svešumā.

Tādu likteni viņam bija vēlējis Maskavas režīms Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča, drošības ministra Alfona Novika, viņa vietnieka Jāņa Vēvera, 2.daļas priekšnieka apakšpulkveža Āboliņa, „A” daļas priekšnieka Bokovikova, ministrijas Rīgas apriņķa priekšnieka, pulkveža Jastrebova un pilnvarotā Savčenko personās ar LPSR Ministru padomes tā gada 17.marta lēmumu Nr.282-cc. Tā ir viena no simt tūkstošiem dvēseļu, kuras stāstu glabā čekas arhīva fondi.

Šogad pieņemtā Satversmes preambula nosoda padomju totalitāro okupācijas režīmu. Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums – šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā „Virtuves sarunas” akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.

Saeimas apstiprinātais Nacionālais attīstības plāns (NAP) paredz cilvēka drošumspējas jeb cilvēkdrošības jēdzienu. Šis jēdziens ir plašāks nekā to pierasts saprast. Cilvēkdrošības jēdziens ietver Latvijas iedzīvotāju vienotu attieksmi pret vēsturi, kas novērstu satricinājumus un ārēja ienaidnieka izmantotu Latvijas iedzīvotāju informētības par vēsturi dažādību.

Cilvēkiem jābūt izglītotiem par padomju totalitārā režīma noziegumiem, tas izriet no Satversmes un NAP cilvēkdrošības jēdziena.

Sociālās atmiņas politikas veidošanu paredz valdībā jau vairākus gadus apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes periodam līdz 2018.gadam.

Saeimas lēmums grozīt likumu par okupācijas varas Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas (VDK) dokumentiem, nododot tos zinātniskai izpētei ir likumsakarīgs posms, lai īstenotu Satversmes preambulu, NAP un integrācijas pamatnostādnēs paredzēto vienoto valsts ideoloģiju. Ministru kabinets šogad 5.augustā izveidoja valdības zinātnisko komisiju autoritatīvā vēstures doktora, Latvijas Vēstures institūta pētnieka Kārļa Kangera vadībā. Tajā strādā kā vēsturnieki, tā arī juristi, sociologi, filozofi, arhīva eksperti. Tās uzdevums ir līdz 2018.gadam vadīt plašu pētniecību par VDK tumsas impērijas Latvijai un tās tautai pāri nodarīto.

Patiesība un patiesa informācija ir tā, kura veidos nākotnes Latvijas publisko ētiku. Šajā patiesībā ir svarīga precizitāte un detaļas, ne vien par VDK kā abstraktu ļaunumu, ne vien par staļiniskā totalitārisma īstenotām izsūtīšanām, bet arī par konkrētiem padomju totalitārās varas īstenošanas instrumentiem ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK), tās Latvijas nodaļas Centrālās komitejas (LKP CK), Galvenās pārvaldes valsts noslēpuma aizsardzībai presē („Glavļits”) vai Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs („Kultkoms”) palīdzību, kuru uzdevums bija apspiest īstenības izpratni, kavēt patiesību, morāli kavēt Latvijas sabiedrības intelektuālo attīstību, liegt akadēmisko un zinātniskās darbības brīvību, apspiest vārda un apziņas brīvību.

Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā ir PSKP LKP CK augstākās nomenklatūras lietas, VDK nomenklatūras lietas, kā arī politiski represēto lietas. Tas ir liels, daudz neaprakstīts pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu apliecinošo dokumentu skaits. Piemēram, lai arī eksistē VDK kartotēka par aptuveni simt tūkstošiem filtrētu, tajā skaitā vergu nometnēs aiz polārā loka ieslodzītu Latvijas iedzīvotāju, tomēr čekisti iznīcināja personas lietas pēc cilvēka operatīvā nozīmīguma izbeigšanās – priekšrakstā vīriešiem tie bija astoņdesmit gadu -, tāpēc saglabājušās tikai lietas par 1910.gadā dzimušajiem un jaunākajiem šādi represētajiem jeb apmēram piecdesmit divi tūkstoši lietu.

Jāpiebilst, ka, neraugoties uz arhīva ekspertu praktiski neapmaksāto, bet fanātisko darbu, aptuveni puse no šīm lietām nav aprakstītas. Daļa no četrdesmit astoņiem tūkstošiem krimināllietu nav klasificētas. Šīs vēstures liecības ir jāieskanē, jāpārvērš ciparu formātā un šādi jānodod nācijas publiskā rīcībā, lai gan akadēmiķi, bakalauri, maģistranti, gan visi Latvijas ļaudis gūtu dokumentālu pierādījumu savā sociālajā atmiņā par ļaunuma mašinērijas struktūru un tās darbības principiem. Tas ļautu izdarīt pareizas personiskas izvēles par savu rīcību nākotnē.

Sešus mēnešus ilgstošā Krievijas-Ukrainas kara ēnā bailes un posts, cilvēka izvēles nozīme šādos apstākļos nav akadēmiski sausi, bet latviešu valstsnācijas nākotnei vitāli nepieciešami pētījumu un publiskās diskusijas temati.

Noziegumi pret latviešu tautu arī ir jāliek nācijas publiskās ētikas pamatā – personas, kuras ir atbalstījušas Latvijas okupāciju un anektēšanu 1940.gadā, kuras nodevušas Latvijas Republiku, kuras ir atbalstījušas staļiniskās represijas un rusifikāciju, nedrīkst būt nācijas kultūras koda sastāvdaļa. Tās ir traģiskas, lai arī bieži talantīgas personības, bet izsaku cerību, ka VDK zinātniskās komisijas pētījums ļaus formulēt savu attieksmi ne tikai pret pamanāmākajiem kolaborantiem kā rakstnieks un politiķis Vilis Lācis, zinātnieks Augusts Kirhenšteins, Paulis Lejiņš vai dzejnieks Arvīds Grigulis, bet vēl pret daudzām konkrētām vēsturiskām personībām un to patieso lomu latviešu nācijas izaugsmē vai šīs izaugsmes apspiešanā.

Saeima ļāva Ministru kabinetam veidot VDK zinātniskās izpētes komisiju līdz šā gada beigām, taču, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes iniciatīvai, valdība ir savu darbu veikusi savlaicīgi, apstiprinot komisiju jau piecus mēnešus pirms tam un dodot mandātu sākt darbu. Kangera komisija darbu sākusi, uzskatu, ka priekšizpēte ir jāfinansē jau ar šo septembri.

2014.gadā komisijai ir jāizveido zinātnisko pētījumu programma, jāapkopo VDK noziegumu un lustrācijas bibliogrāfija, jāizveido jau esošo publikāciju vietne un jāaprēķina vajadzīgais Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā esošo okupācijas laika VDK kartotēku, nomenklatūras lietu un represēto lietu digitalizācijai. Valdības nekad nav arhīvam piešķīrušas līdzekļus pat šo fondu skanēšanas sākšanai, lai gan ir zināms, ka summas nemaz nav astronomiskas – piemēram, piecpadsmit tūkstošu nomenklatūras lietu digitalizācijas izmaksas ekspertu ieskatā ir aptuveni divsimt tūkstoši eiro. Šiem minimāliem izdevumiem jārod līdzekļi, jo komisijas locekļi par darbu komisijas sēdēs atalgojumu nesaņems.

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, 80.gados, cilvēku varēja ierobežot un arī sodīt par to, ka viņš, piemēram, ir izplatījis cilvēktiesību pamatdokumenta kopiju, rakstījis dzejoļus, devis draugam franču literatūru, nosūtījis māksliniecisku sievietes akta fotogrāfiju uz fotoizstādi sociālistiskajā Bulgārijā vai pat izpaudis laikrakstā Bauskas iedzīvotāju skaitu (par pēdējo sodīja pat „Glavļita” cenzoru). VDK zinātniskās komisijas uzdevums ir veikt rūpīgu darbu, atklājot ne vien staļinisma zvērību, bet arī brežņeviskās stagnācijas padomju iekārtas konkrētus notikumus, publiskojot piemērus sabiedrībai, lai šāds antiintelektuāls ļaunums Latvijas vēsturē nekad vairs neatkārtotos.

Lai nodrošinātu iespēju sabiedrībai un plašākam pētītāju lokam nepastarpināti iepazīties ar patiesību, uzsvēršu – patiesībai ir jābūt konkrētai. Jānodrošina pieeja arhīvu dokumentiem par čekistu, kompartijas vadoņu, iznīcinātāju-teroristu, ietekmes aģentu, cenzoru, citu represīvo iestāžu kopdarbību, publiskojot varas mehānismu un pavēļu sistēmu okupētajā Latvijas Republikas teritorijā.

Tagad, piemēram, nodrošina tiešsaistes pieejamību laikrakstiem, kas iznāca Latvijas teritorijā līdz 1940.gadam, šādi ļaujot ne vien arhivāriem, bibliotekāriem, bet arī plašam zinātnieku lokam, ikvienam interesentam iepazīties ar laikrakstiem tiešsaistē. Šādai pašai iespējai ar laiku jābūt arī par čekistu dokumentiem.

Kremļa tumsas kalpu krātie papīri, kuros ieaudies latviešu tautas liktenis, dzimtu traģēdijas un cilvēku rīcības sociāli psiholoģiskās saknes, daudzos gadījumos, kas attiecināmi uz filtrāciju, izsūtīšanu vai VDK politisko krimināllietu rezultātā radīto ieslodzījumu moku nometnēs, ir uz nekvalitatīva papīra, rakstīti ar zīmuli, laika zoba ēsti un draud aiziet iznīcībā, ja netiks skanēti un darīti pieejami pētniekiem ciparu formātā. Vēl pēc gadu desmitiem šie dokumenti būs nesalasāmi, un vēsture būs zudusi.

Pat čekistu veidotās izsūtīto, filtrēto un krimināllietās represēto personu kartotēkas ceturtdaļu gadsimta kopš valsts atgūtās neatkarības nav digitalizētas.

Ir izveidojusies pat paradoksāla situācija, ka cietēju vārdi, uzvārdi un viņu personīgā informācija pilnos sarakstos ir publicēta grāmatās (piemēram, „Aizvestie”), taču PSKP nomenklatūras un Valsts Drošības komitejas štata darbinieku, kā arī iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, kuri slepkavoja Latvijas aizstāvjus – nacionālos partizānus un civiliedzīvotājus, lietas ne tikai nav pieejamas sabiedrībai, bet pat pētniekiem nav pieejamas digitālā veidā. Tas ir nepieciešams jēgpilnu skaitlisko secinājumu izdarīšanai, turklāt pašu PSKP nomenklatūras lietu un VDK represēto lietu sakārtošana ciparu formātā nepieciešama arī to saglabāšanai nākamajām paaudzēm.

Latvijas sabiedrība vēlas drošību, labklājības apspīdētu rītdienu. Vienlaikus izpratne par mūsu sabiedrības funkcionēšanu nav iespējama bez tās atmiņas portreta, kam neatņemams ir padomju laika apspiešanas nospiedums. Mūsu kopīgs pienākums ir likt nacionālās ētikas pamatā patiesību par vēstures tumšajām lappusēm un nest digitālā gaismā konkrētas, pieejamas liecības par ļaunuma impēriju.

http://www.ir.lv/2014/9/1/launuma-imperijas-izgaismosana-patiesibas-digitalizacija

September 1, 2014 Posted by | arhīvi, gulags, KGB, PSRS, REPRESĒTIE, Vēsture, čeka, čekisti | 1 Comment

Pagātni nevar sadedzināt

Vēstures doktors Ainārs Bambals: Pagātni nevar sadedzināt

Elitas Veidemanes Intervija ar Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva ekspertu vēstures doktoru Aināru Bambalu: par čekas maisu kārtējo vētīšanu, par iespējām tos sadedzināt, par kolaborāciju Latvijā un inteliģences lēnumu attiecībā uz diskusijas uzsākšanu.

Ainārs Bambals: – Šā gada 8. maijā likumā tika pieņemti grozījumi par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, tāpēc tika nolemts izveidot VDK darbības izpētes komisiju, lai no juridiskā, vēsturiskā un tiesiskā viedokļa pētītu, kādu iespaidu VDK atstājusi uz Latvijas iedzīvotājiem. Komisijai jāsāk darboties no 2015. gada 1. janvāra un jāpabeidz izpēte līdz 2018. gada 31. maijam. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē Saeimas deputāte Ilma Čepāne norādīja, ka laika ir maz un līdz Latvijas simtgadei ar šo jautājumu jātiek galā.

– Ko īsti darīs šī komisija? Tā nebūs kārtējā gaisa tricināšana?

– Saeimas uzstādījums bija izpētīt čekas maisus. Tajos ir 4800 uzskaites kartīšu, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), un ir vēl reģistrācijas žurnāli, citi dokumenti. Par to visu vajadzēs dot atzinumu. Saeimas lēmumā ir arī frāze, ka pēc izpētes beigām dokumenti būtu publicējami. Kā tas rezultēsies – pagaidām nav ne jausmas.

– Ko jūs sagaidāt no šīs izpētes? Vai ar šo kartīšu izpēti pietiks, lai konstatētu – lūk, tāds un tāds ir bijis čekas aģents? Varbūt tās kartītes kāds ir speciāli sacerējis, lai mēs saplēstos cits ar citu?

– Par šo tēmu sabiedrībā vienmēr, faktiski 20 gadu garumā, ir bijušas dažādas spekulācijas. Es arhīvā strādāju ilgu laiku, tāpēc uz šiem dokumentiem raugos citādi. Mani tracina, ja kāds saka: tur ir falsifikācijas, pierakstījumi. VDK dokumentācija bija sakārtota, un, ja kāds domā, ka tur ir kaut kas pazudis vai izzagts, tad pēc reģistrācijas žurnāliem var konstatēt, kas konkrēti ir pazudis. Tāpēc tukši runāt, ka tur vairs nekā nav, viss aizvests – tas ir lieki. Es, protams, nevēlos, lai sāktos raganu medības, nevienam nav vajadzīgs. Bet skumji ir tas, ka citas Austrumeiropas valstis – tostarp arī Lietuva un Igaunija – ir šo jautājumu sakārtojušas. Viņiem ir lustrācijas likums, ir pētniecības institūcijas. Tas viss ir Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Čehijā… Nelaime ir tā, ka 1991. gadā, kad čekas mantība tika dalīta, nebija ievērots dokumentu nedalāmības princips, proti, jēgpilna eksistence ir tad, kad visi dokumenti atrodas vienkop. Bet tad sadalīja starp Valsts arhīvu, kur tika nodotas VDK krimināllietas, izsūtīšanas lietas, filtrācijas lietas – aptuveni 600 000 glabājamo vienību, milzīgi sējumi. Savukārt Augstākās padomes komisija pārņēma operatīvās lietas un tā dēvētos čekas maisus, [vēlāk] tad izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un nodeva dokumentus tam. Operatīva rakstura dokumentus pārņēma Iekšlietu ministrija, arī Policijas akadēmija pārņēma daļu dokumentu, arī instrukcijas, darba metodikas aprakstus, bibliotēku un tamlīdzīgi. Operatīvā darba metodes visā pasaulē faktiski ir vienādas. Taču sabiedrībai nekas netika paskaidrots – kas pārņemts, kas arhivēts, kas tur īsti ir. Tāpēc radās dažādi minējumi un spekulācijas. Ja, piemēram, maisos ir pieci Jāņi B., tad kurš būs tas īstais čekas aģents? Es kā arhīvists varu pateikt, ka ir tā dēvētais dokumentu integritātes princips, pēc kā var identificēt īsto cilvēku. Pat tad, ja, piemēram, rūpnīcā VEF būtu strādājuši divi Jāņi B., pēc dokumentiem varētu noteikt, kurš ir īstais, tas ir, kurš ir čekas aģents.

– Bet ir taču daudz runāts par to, ka liela daļa dokumentu esot izvesta uz Maskavu, un mēs pie viņu arhīviem netiekam, tātad informācija ir nepilnīga.

– Nepilnīga ir tajā ziņā, ka [pamatā] tika izvestas aģentu lietas, un tieši tāpēc tiesa nevar pierādīt sadarbības faktu, jo aģentu lietās ir viens būtisks dokuments – aģenta pašrocīgs paraksts, ka viņš ir labprātīgi piekritis sadarboties.

– Daudzi uzskata, ka čekas maisi ir vienkārši jāsadedzina: lai vienreiz ir miers!

– Deputātam Andrejam Elksniņam bija tāda ideja: šos maisus iznīcināt un līdz ar to pārvilkt šim Latvijas vēstures posmam treknu svītru. Bet Arhīvu likumā ir rakstīts, ka tas ir Nacionālā arhīva fonds, tāpēc to tik vienkārši nedrīkst iznīcināt. Bet galvenais ir veikt sabiedrībā izskaidrojošo darbu: parādīt, kāda tolaik bija sistēma, kā tā samala cilvēkus, kā šantažēja. Tie ir simtiem izkropļotu likteņu, cilvēki ir nodzērušies, viņiem tika liegtas jebkādas karjeras iespējas…

– Viens otrs, domāju, pat darījis sev galu. Vai mums viņus vajadzētu žēlot?

– Nesen Rīgā bija diskusija, ko rīkoja dzejniece Liāna Langa, un tur mēs runājām par kolaborāciju. Domāju, ka šādai diskusijai, kurā iesaistās sabiedrība, vajadzētu notikt vismaz nākamo triju gadu laikā, un tai vajadzētu rezultēties pirmām kārtām ar nācijas izlīgumu – ar grēku nožēlošanu un piedošanu. Vācijā, piemēram, šis izlīgums risinājās 25 gadu garumā. Tas viss jāstāsta bērniem un mazbērniem [kāpēc tā noticis].

– Ja pēkšņi atklāsies, ka Jānis B. ir bijis čekas aģents, tā būs traģēdija ne tikai viņam vien, bet arī visai ģimenei – bērniem, mazbērniem. Kā viņš varēs tālāk dzīvot?

– Protams, tā būs traģēdija. Bet šis cilvēks pirms tam zināja, uz ko viņš iet.

– Vai uzskaites kartītēs nevar būt kļūdas vai provokācijas? Pieņemsim, uz kāda konkrēta cilvēka vārda ir uztaisīta aģenta kartīte, bet viņam nav itin nekāda sakara ar čeku. Varbūt čekas kurators vienkārši gribējis izpildīt vervēšanas plānu?

– To visu var pārbaudīt. Var veikt grafoloģisko ekspertīzi, lai uzzinātu, kad šī kartīte uzrakstīta. Tā lielā mērā varētu būt mūsu šodienas piecdesmitgadnieku paaudze, kuru čeka centās ievilināt savos tīklos. Dīdžejs Gobziņš, piemēram, atzinās, ka viņš ticis savervēts, tāpat daudzi citi ir publiski atzinušies. Un to var izskaidrot, kādos apstākļos tas noticis. Tā varēja būt arī vervēšana universitātē, izmantojot draudus vai šantāžu. Tāpēc viss jānoskaidro – kā notika kolaborācija? Tāda diskusija mums nav bijusi. Jānoskaidro abu pušu argumenti.

– Kam šī diskusija jāuzsāk?

– Domāju, ka to vajadzētu uzsākt inteliģencei, radošo profesiju pārstāvjiem. Tā ir sabiedrības daļa, kas lielā mērā ir cietusi no čekas. Tās varētu būt arī klerikālās aprindas, kaut gan es nedomāju, ka baznīca šobrīd būtu gatava diskutēt par šādu jautājumu.

– 90. gadu sākumā uz laikrakstu Atmoda atnāca kāds bijušais čekists un piedāvāja nopublicēt savu aģentu sarakstu. Tās nebija aģentu kartītes, bet vienkāršas, ar roku aizrakstītas lapas, kurās figurēja tolaik pazīstamu kultūras un mākslas darbinieku vārdi, kuriem blakus bija viņu segvārdi. Nopublicējām. Bez īsto vārdu atklāšanas. Sabiedrība šūmējās par to, ka «inteliģenti», lūk, kādi viņi ir, nodevēji un tā tālāk. Bet es tomēr gribu viņus aizstāvēt: daudzus no viņiem taču varēja šantažēt, varēja draudēt viņu ģimenēm. Situācijas varēja būt ļoti smagas.

– Tāpēc domāju, ka izpētes komisijai jābūt [gana] autoritatīvai, tai jādod atzinums par šādu dokumentu autentiskumu. To visu var izpētīt. Bet sabiedrībai tas nav pateikts. Protams, varēja arī ko «pierakstīt», bet šie gadījumi jāizpēta, jāuzliek punkti uz «i». Es nerunāju par katra savervētā kāršanu pie lielā zvana, es runāju par pētniecisko darbu.

– Ko sabiedrībai dos pētnieciskais darbs?

– Sabiedrībai būs svarīgs rezultāts. Mēs varēsim kliedēt mītus, piemēram, par čekistiem, kuriem bija jāpilda plāns, vai par pierakstījumiem, vai par maisiem, kas jau iznīcināti. Tad noskaidrosim to! Uzzināsim, kas ir uz Maskavu aizvests un kas ne.

– Vai šai komisijai ir atrasta nauda? Bez naudas tā taču nedarbosies.

– Par naudu nezinu, par to acīmredzot lems nākamā Saeima. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē tika lemts, ka Izglītības, Kultūras, Tieslietu un Finanšu ministrijām šis jautājums ir jāatrisina.

– Kāds ir komisijas sastāvs? Vai Antonijs Zunda arī tajā ir iekļauts?

– Sākumā bija doma, ka Universitāte deleģēs tieši viņu, pēc tam komisijas sastāvā tika iekļauts cits cilvēks.

– Kāpēc tā?

– Nezinu detaļas. Es personālijas neatlasīju.

– Iespējams, bažas par Zundu bija tādas, ka viņš padomju norieta gados esot vērsies pret studentu disidentu Konstantīnu Pupuru. Zunda toreiz bija LVU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, un Pupurs mācījās šajā fakultātē.

– To labi atceros, jo es tur arī mācījos. Toreiz Konstantīns Valujevs atnāca no Maskavas Vēstures un arhīvu institūta (Istoriko arhivnij institut – A. B.) un pieņēma savas mātes uzvārdu – Pupurs. Atceros, dienas vidū fakultātē ieradās vīri pelēkos uzvalkos, tika sasaukta komjauniešu sapulce, kur tika paziņots, ka no Zviedrijas radiostacijas dzirdēta ziņa: grupas Helsinki – 86 rindas ir papildinājis Vēstures un filozofijas fakultātes students Konstantīns Pupurs. Tas bija 1987. gads. Skandāls bija milzīgs, un tāda ideoloģijas caurausta fakultāte kā mūsējā burtiski vārījās. No universitātes Konstantīnu gan uzreiz neizslēdza, viņš vēlāk gāja uz Kara katedras nodarbībām ar nozīmīti, kas piesprausta pie žaketes atloka: sakrustoti Latvijas Republikas un ASV karodziņi. Pupuru izraidīja no PSRS 1988. gada jūlijā.

– Vai sabiedrība ir gatava diskutēt par kolaborāciju? Šis jēdziens ir diezgan plašs, turklāt jutīgs.

– Vispirms nodefinēsim: kolaborācija ir nodevīga sadarbība ar okupācijas varu, darbojoties pret savu tautu.

– Tad jau visi, kas dzīvoja padomju gados, ir kolaboranti.

– Tieši tāpēc ir jābūt diskusijai: kur ir robeža starp kolaborāciju un konformismu, kas deva kaut kādas karjeras iespējas padomju valstī. Ja runājam par pēckara posmu, mūsu Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 44 000 uzskaites kartīšu par tā dēvētajiem istrebiķeļiem (iznīcinātāji – krievu val.), kas piedalījās nacionālo partizānu apkarošanā un bija faktiskā čekas pakļautībā. Mums ir vairāk nekā [2800 personu lietu] par komandējošo sastāvu: viņi saņēma algu, dienesta ieroci, apģērbu un pārtikas talonus un gāja iznīcināt latviešu pretošanās kustības dalībniekus. Šie istrebiķeļi ir visīstākie kolaboranti. Viņi darbojās līdz pat 1953. gadam. Dažas vienības pat vēl ilgāk. Viņi ne tikai ķemmēja mežus un apkaroja nacionālo pagrīdi, bet arī aktīvi darbojās 1949. gada 25. marta deportācijās, nodrošinot šīs akcijas. Tā teikt – sargāja «sociālistisko mieru».

– Daudzi no šiem istrebiķeļiem ir dzīvi?

– Grūti pateikt. Vēl 90. gadu sākumā arhīvs daudziem no viņiem ir sniedzis izziņas par darba stāžu. Droši vien daudzi vēl ir dzīvi. Pirmie istrebiķeļu bataljoni tika nodibināti Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos, Kurzemē tas notika tikai pēc kapitulācijas. Istrebiķeļi ļoti aktīvi apkaroja nacionālo pagrīdi, un domāju, ka viņu darbība arī jāpēta.

– Noteikti. Tie taču ir visīstākie noziedznieki.

– Viņi pildīja būtībā tādas pašas funkcijas kā šucmaņi vācu laikā. Šī grupa būtu jāpēta padziļināti. Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 260 lietu ar pavēlēm, kas bija jāpilda istrebiķeļiem, ir štatu saraksts, ir algu kartītes, ir ziņojumi par čekistiskajām kaujas operācijām, kur viņi piedalījušies. Ir 2823 personu jeb kadru lietas: ļičnij ļistok po učotu kadrov rabotņika osobovo naznačeņija*. Daudzi istrebiķeļi pēc tam pārgāja Iekšlietu ministrijas dienestā, strādāja par miličiem, par pilnvarotajiem ciema padomēs, un viņu lietas glabājas Iekšlietu ministrijas arhīvā. Bet to cilvēku lietas, kas piedalījās kaujas čekistiskajās operācijās pret nacionālo pagrīdi, glabājas Nacionālajā arhīvā.

– Kas vēl atrodams arhīvā?

– Arhīvā glabājas ap 100 000 kartīšu par represētajiem, sākot no 1919. gada, turpinot ar 20.–30. gadu robežpārkāpējiem, kas nonākuši NKVD nagos, tad 1940./1941. gada represētie, vēlāk nacionālo partizānu, tad disidentu lietas, no kurām pēdējā datēta ap 1985. gadu, ir arī Aleksandra Laventa lieta par valūtas spekulācijām un kontrabandu. Protams, ir arī Gunāra Astras, Lidijas -Lasmanes lieta un daudzas citas.

– Kas notiek Krievijā ar represēto piemiņu?

– Esmu bijis Vjatkas apgabalā, Permas apgabalā. Piemiņas vietās likām krustus. Katru gadu 30. oktobrī Krievijā sanāk kopā padomju gados represētie, taču viņu paliek arvien mazāk. No aptuveni 800 lielajām represiju vietām Krievijā un Kazahstānā piemiņas zīmes ir uzstādītas tikai kādās četrās vai piecās. Tā ir Ļevašova, kur šauti cilvēki 1938. gadā, ir uzstādīts piemiņas akmens Pēterburgā pretim Vasīlija salai, ir Butovas poligonā, Komunarkā, Magadanā. Esmu runājis ar Memorial pārstāvjiem: Krievijas varas iestādēm ir tāda attieksme – represētie izmirs, un problēma atkritīs pati no sevis.

– Represēto mums daudz. Bet daudz vairāk ir to, kas pakļāvās kolaborācijai.

– Latvijas iedzīvotāji ir spēcīgi pakļauti kolaborācijas sekām, jo mums [Baltijā] pāri gājušas trīs okupācijas. Nekur Eiropā tā nav bijis. Un varbūt tieši tāpēc Eiropā daudzviet nesaprot mūsu attieksmi pret Komunistisko partiju, kuras darbību mēs ar likumu izbeidzām 1991. gadā. Austrumeiropā bijušie komunisti transformējās par sociāldemokrātiem, sociālistiem vai jaunajiem kreisajiem, Latvijā izveidojās citas partijas. Mūsu Saeimā taču arī darbojas bijušie komunisti. Par to ir jādiskutē, un radošie cilvēki varētu sākt šo diskusiju.

– Neesmu tik optimistiska, ka šāda diskusija jelkad sāksies. Manuprāt, jauno paaudzi šāda diskusija diez vai varētu interesēt. Ja nu vienīgi vēsturnieku aprindās.

– Problēma ir tā, ka neesam pārdzīvojuši komunismu, jo atklāta visu paaudžu saruna par to nav bijusi. Un, ja kāds grib vainot valdību pie visām likstām, kas šodien notiek, tās ir sekas nenotikušajai diskusijai par kolaborāciju.

– Čekas maisus vēdina pirms katrām vēlēšanām.

– Tas ir likumā ierakstīts: jāpārbauda kandidātu biogrāfijas. Bet runa jau nav tikai par pārbaudīšanu: jāpārbauda viss mehānisms – kompartijas loma, sadarbība ar Valsts drošības komiteju. VDK bija izpildītāji, un visas komandas nāca no Maskavas. Latvijas kompartijas Centrālā komiteja tikai akceptēja šīs komandas. Naivi domāt, ka divdesmitpiecgadīgie neinteresēsies par to, kas noticis ar viņu vecākiem vai radiniekiem. Ja Maskava sadomās publicēt aģentu lietas, tā būtu spēcīga dziļbumba.

– Kāpēc tad Maskava tās nepublicē?

– Acīmredzot ir bijusi vienošanās par ziņu neizpaušanu. Neviens sevi cienošs specdienests neatklāj savu aģentu tīklu.

– Jūs kā vēsturnieks uzskatāt, ka šie dokumenti jāpēta un pēc tam jāpublicē. Bet ja, piemēram, kāds jūsu tuvinieks būtu šajos čekas maisos?

– Runa šobrīd nav par publiskošanu, ir tikai par pētīšanu. Kad par šiem dokumentiem būs speciālistu atzinums, būs nepieciešama politiskā izšķiršanās – publiskot to visu vai ne. Vienkārši jādara gals visādām spekulācijām par maisu saturu.

– Kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) to neizdarīja līdz galam?

– Pirmām kārtām bija mazs štats. Nebija arī finanšu resursu. Domāju arī, ka viņi bija aplikti ar dažādām izziņas funkcijām – ne tikai ar uzdevumu pārbaudīt deputāta kandidātus pirms Saeimas vēlēšanām.

– Vai esat pētījis, kāda citās valstīs ir bijusi sabiedrības reakcija uz šādu sensitīvu datu atklāšanu?

– Deviņdesmito gadu sākumā tas viss bija diezgan emocionāli. Nezinu, vai Latvijā kāds informators ir darījis sev galu, tas jāvaicā Indulim Zālītem (TSDC bijušais vadītājs – E. V.), bet Vācijā tādi gadījumi ir bijuši. Taču tas nenozīmē, ka par to nevajag runāt. Ir svarīgi pārliecināt čekistus un ziņotājus, ka jāatklāj tas, ko viņi darījuši. Mūsu tauta nevar dzīvot tālāk, ja ir bijusi šāda pagātnes trauma, mēs nevaram to aprakt zemē vai sadedzināt. Pagātni nevar sadedzināt.

August 18, 2014 Posted by | arhīvi, Vēsture, čeka, čekisti | 1 Comment

Valdība apstiprina VDK dokumentu izpētes komisijas izveidi

Komisija publicēs arī atsevišķu čekas ziņotāju vārdus

St_ra_m_ja_kaspars_krafts-media_large
Madara Rudzīte 5.augusts 2014
Valdības sēdē otrdien apstiprināta zinātnieku komisija, kas pētīs VDK dokumentus, lai sabiedrību infomētu par VDK darbību Latvijā, represēto personu lietām, atbildīgo personu pārkāpumiem un padomju sistēmu kopumā, kā arī informāciju nodotu sabiedrībai digitālā formātā līdz 2018. gadam.

Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pārziņā ir komisija, norādīja, ka šogad komisija ir gatava strādāt bez atlīdzības. Ministre Ina Druviete (Vienotība) uzsvēra, ka no 2015. līdz 2017. gadam komisijai būs vajadzīgi 250 tūkstoši eiro gadā, lai finansētu komisijas darbību: “Pārsvarā līdzekļi nepieciešami materiālu digitalizācijai. Dokumentu teksti strauji izbāl, jo rakstīti ar ķīmisku zīmuli uz sliktas kvalitātes papīra.” Šogad līdzekļi nav nepieciešami, jo komisija izmantos jau apkopotus dokumentus no Latvijas Valsts arhīva (LVA), kā arī Igaunijas, Lietuvas un Krievijas arhīviem.

Komisiju vadīs Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris (Dr. hist). Komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos un Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons (Dr.hist) Ir.lv teica, ka pēc būtības komisija savu darbu jau sākusi. Viņš uzsvēra, ka komisijas mērķis ir parādīt, ka “VDK nebija autonoma iestāde, bet pavēles saņēma no Maskavas un kompartijas. VDK darbība bijusi noziedzīga, un sabiedrība par to ir atbilstoši jāinformē.”

“VDK kartotēka bija pieejama zinātniskiem pētījumiem 20 gadus pēc tās darbības beigām. Pēc komisijas izvērtējuma juridiski un zinātniski pamatoti dokumenti, iekļaujot atsevišķu ziņotāju vārdus, tiks publicēti pēc likumā noteiktajām normām arī tad, ja lietā nav oficiāla tiesas sprieduma,” teica Jansons.

Viņš uzsvēra: “Ja mēs spējam pierādīt kāda cilvēka atbildību gan zinātniski, gan juridiski, likums mums atļauj šos pētījumus publicēt.” Tajā pašā laikā viņš izcēla, ka komisija nevēlas radīt šķelšanos sabiedrībā, bet veicināt vēsturisko mantojumu.

Viņš nenoliedza, ka atsevišķu vārdu publicēšana sabiedrībā var radīt satraukumu, bet svarīgāka par vienkārši vārdu publicēšanu ir visas sistēmas izpēte. Tāpēc komisija strādās, lai sabiedrību atbilstoši informētu par varas kanāliem, dažādiem VDK ziņojumiem, saziņu ar PSRS un LPSR varas iestādēm, represētāju un represēto lietām.

Komisijā darbosies zinātnieki no Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Vēstures institūta, Sociālās atmiņas pētniecības centra, Filozofijas un socioloģijas institūta, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Latvijas Okupācijas muzeja, Latvijas Vēstures muzeja un Latvijas Okupācijas izpētes biedrības.

August 5, 2014 Posted by | arhīvi, KGB, čeka, čekisti | 1 Comment

Rosina čekas maisu digitalizāciju

Lai čekas maisus paglābtu no laikazoba, rosina to digitalizāciju

Par to, kā jānotiek Valsts drošības komitejas materiālu zinātniskai izpētei, drīzumā kopīgi lems Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Saeimas, muzeju un zinātnisko institūtu pārstāvji.

Uzdevumu zinātniski izpētīt čekas maisu saturu deva Saeima, maijā pieņemot grozījumus likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Likumā teikts, ka vajag zinātniski, vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. VDK dokumentu zinātnisko izpēti uzticēja veikt Ministru kabineta izveidotai speciālai starpdisciplinārai komisijai. Šobrīd ar komisijas veidošanu nodarbojas IZM, jo tās kompetencē ietilpst zinātnes joma. Ministrija aicinājusi darbam komisijā savus pārstāvjus izvirzīt Latvijas Nacionālajam vēstures arhīvam, Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātei, Vēstures institūtam, Sociālās atmiņas pētniecības centram, Filozofijas un socioloģijas institūtam, Latvijas Nacionālam vēstures muzejam, Okupācijas muzejam un Okupācijas izpētes biedrībai. Visi aicinātie kandidatūras izvirzījuši. Izglītības un zinātnes ministres padomnieks Didzis Šēnbergs pagaidām atturējās izpaust, kādas personas ieteiktas darbam komisijā. Kopumā komisijā varētu darboties desmit līdz divdesmit personas.

Komisijas sastāvs vēl būs jāapstiprina Ministru kabinetam.


Pētīs trīs gadus


Jau nākamajā nedēļā paredzēta pirmā sēde, kurā gan pagaidām lems tikai par sagatavošanos izpētei. Tiks spriests arī par veidiem un principiem, pēc kuriem notiks zinātniskā izpēte. Kaut arī likums paredz, ka komisija jāizveido līdz nākamā gada sākumam, D. Šēnbergs spriež, ka ir noderīgi pasteigties. Ja komisija jau tagad izstrādās darba plānu, tā līdz nākamā gada budžeta apstiprināšanai, arī pagūs pieprasīt un, cerams, saņemt finansējumu.

Pagaidām nav skaidrības, cik daudz naudas būs nepieciešams, lai nodrošinātu komisijas darbību. Nojaušams gan, ka gana apjomīgi līdzekļi būs vajadzīgi dokumentu digitalizācijai. Latvijas Nacionālā vēstures arhīva pārstāvis Ainārs Bambals teic, ka lielu daļu VDK dokumentu pēc 20 vai 30 gadiem vairs nevarēs izlasīt. Tie aizpildīti ar ķīmisko zīmuli un teksts pamazām izdziest. Daļa dokumentu rakstīti uz ļoti neizturīga papīra. Tāpēc dokumentus vajadzētu digitalizēt, lai saglabātu nākamajām paaudzēm un arī pētniekiem būtu ērtāk strādāt. Digitalizēšanas izmaksas nav aprēķinātas. Taču A. Bambals stāsta: zināms, ka 15 000 lietu par nomenklatūras darbiniekiem digitalizēšana izmaksātu 200 000 eiro. Čekas dokumentu ir vēl vairāk. Arī D. Šēnbergs piekrīt, ka laikazobs dokumentus sagrauzis. “Zinātniskās izpētes ietvaros dokumentus daudz šķirstīs un pētīs, tas sairumu var tikai paātrināt,” teic D. Šēnbergs.

Kā tiks atalgots komisijas locekļu darbs, kuriem pašiem būs jāveic izpēte, pagaidām nav skaidrs.

Darbs komisijai būs jāpabeidz līdz 2018. gada 17. jūnijam. D. Šēnbergs gan uzskata, ka būtu pareizi ar izpētes starprezultātiem sabiedrību iepazīstināt jau agrāk.

Pret komunistiem un čekistiem


Sagatavošanās sēdē aicināta piedalīties arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība), kura bažījas, ka komisijas darbā varētu iesaistīties personas, kuras pie VDK dokumentiem nebūtu pielaižamas.

Viņa arī norāda, ka likumā diemžēl nav noteikti nekādi kritēriji, kādām personām būtu jāveic čekas dokumentu izpēte. Rezultātā var rasties situācija, ka čekas darbību pēta tie, kuri paši vajājuši disidentus vai citādi stiprinājuši represīvo padomju sistēmu. “Tas komisijas darbu padarītu par farsu,” tā I. Mūrniece.

D. Šēnbergs šādas bažas noraida: “Ir pilnīgi nepieļaujami, ka komisijas darbā varētu iesaistīties personas, kas pašas varētu būt saistītas ar VDK, kā arī cilvēki, kas bijuši Latvijas komunistiskās partijas biedri vai darbojušies padomju nomenklatūrā. Pat ja šie cilvēki mainījušies, nav pieļaujams, ka viņu līdzdarbošanās diskreditētu komisijas darbu.”

D. Šēnbergs gan piebilda, ka tikšot uzklausīti visi ieteikumi par to, kā un kas jāpēta. Tātad ieteikumus varēs sniegt arī tie, kuri nav komisijas locekļi.

Iespējams, politiķu bažas saistītas ar to, ka LU Vēstures fakultāte darbam komisijā līdz ar trīs citiem vēsturniekiem izvirzījusi Antoniju Zundu, kuram tiek pārmesta padomiskā pagātne un tas, ka, padomju varas norieta gados viņš, būdams Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, vērsies pret studentu, padomju disidentu Konstantīnu Pupuru. LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē apgalvo, ka darbam komisijā izvirzīti tie fakultātes pārstāvji, kuri jau līdz šim pētījuši 20. gadsimta notikumus. Zinātnieku darbībai padomju laikā uzmanība jau pievērsta. A. Šnē norāda, ka A. Zunda ir respektabls vēsturnieks, kurš vadījis, piemēram, pie Valsts prezidenta izveidoto vēsturnieku komisiju.

VDK bibliotēka vēl nav uzieta


Jāpiebilst, ka paši politiķi, kaut arī piedalīsies komisijas pirmajā sēdē – kopā ar I. Mūrnieci turp došoties arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, kā arī izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete –, komisijas pastāvīgajā darbā nepiedalīsies.

Likums arī paredz, ka pēc zinātniskās izpētes VDK materiāli būs publiski pieejami, tiesa gan, valdības noteiktajā kārtībā un apjomos. Jāpiebilst, ka jau tagad tikai maza daļa no VDK dokumentiem ir slepena. A. Bambals arī norāda: neatkarības atgūšanas laikā VDK dokumenti tika sadalīti vairākās daļās, kas saskaņā ar arhivēšanas principiem bija nepieļaujami. Tagad, piemēram, pat nav zināms, kur atrodas VDK bibliotēka, kurā bija dažādas instrukcijas un rokasgrāmatas, ko arī nepieciešams izpētīt, lai pilnībā saprastu čekas darbību.

July 7, 2014 Posted by | arhīvi, stukači, čeka, čekisti | Leave a comment

%d bloggers like this: