Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

20 jautājumi Andrim Paulam-Pāvulam

ppp
Andrim Paulam-Pāvulam savulaik neizdevās līdz galam pierādīt, ka padomju sistēmā nebija obligāti stāties kompartijā, ja dzīvē gribēja tikt uz augšu, — huligāna un nekomjaunieša sekmīgās farmācijas studijas pārtrauca Atmodas notikumi, kuros Pauls- Pāvuls nonāca tautas kustības LNNK un Pilsoņu kongresa veidotāju spicē. Sekoja darbība apvienībā Tēvzemei un brīvībai, Pauls-Pāvuls bija fonda Tēvzeme direktors, bet tad pārgāja uz Andra Šķēles veidoto Tautas partiju. Taču pirms astoņiem gadiem Pauls-Pāvuls no Rīgas pārcēlās uz senču mājām Ziemeļvidzemē, kļuva par aitkopi un savu kādreizējo saistību ar politiku atgādina tikai kā aktīvs tviterdiskusiju dalībnieks. Playboy Pauls-Pāvuls atklāj, kuri spēki nosaka pasaules kārtību un kāpēc laukos ir nākotne.

Intervē Ivars Āboliņš un Egīls Zirnis

1
PLAYB0Y: Kāpēc 40 gadu vecumā nolēmāt pamest politiku un Rīgu un ķerties pie aitkopības?
PAULS-PĀVULS: Es esmu tas gadījums, uz ku­ra pasaules uztveri lielu iespaidu atstāju­si Indija. 2005. gadā ar sievu bijām turp aizbraukuši un apmeklējām tādas vie­tas, kur tūristi parasti nebrauc. Spilgtā­kos iespaidus guvu Haidarabadas štatā. Tas ir musulmaņu štats. Sanāca saruna ar vietējiem musulmaņiem, ari par dvī­ņu torņu uzspridzināšanas tēmu, un viņi apgalvoja: «Kāds terorisms? Aizmirstiet! Mēs mierīgi dzīvojam. Amerikāņi pa­ši uzlaida gaisā savas tukšās čaumalas – dvīņu torņus. Bin Ladens ir CIP aģents, un tam patiesībā nav nekāda sakara ar islāmu, mēs redzam, kā Rietumu pasaule dzīvo, neievērojot Dieva likumus, finan­siāli iet bojā. Arī Eiropā pēc pāris gadiem sāksies ļoti nopietna krīze, un situācija radikāli mainīsies.»

Indijā piedzīvotais man deva pamatī­gu grūdienu. Atbraucis mājās, sāku vai­rāk analizēt notiekošo. Tolaik strādāju Tautas partijas birojā. Runāju ar Minis­tru prezidentu Aigaru Kalvīti un finan­šu ministru Ati Slakteri par to, ka varētu būt krīze, bet viņi mani nosauca par ba­da dzeguzi: «Kāda krīze? Viss strauji iet uz augšu!»

PLAYB0Y: Un tad sapratāt, ka uz augšu viss ies tikai laukos?
PAULS-PĀVULS: No Rīgas uz laukiem skato­ties, viss izskatās stipri citādi, nekā tagad to redzu no otras puses. Tas Pauls-Pāvuls, kas līdz 2007. gadam strādāja Saeimā, neko nesaprata no lauksaimniecības po­litikas. Ja tu to nesaproti, tad tie, kas sa­prot, tevi apspēlē.

Viens piemērs. Lauksaimniecības re­gulās ir tāds jēdziens kā liellopu vienī­bas, tās izmanto kā nosacījumu subsīdiju saņemšanai. Šajās vienībās desmit aitas ir viena govs. Ja tev nav noteikta vienību skaita, tu subsīdijas nevari saņemt. Zem­nieki un ari politiķi būtībā regulas nelasa. Es tomēr izlasīju un atklāju, ka liellopu vienība aitai Latvijā atšķiras no tās, kas ir ES regulā, un būtībā viens pats panā­cu, ka to maina. Kad jautāju ierēdņiem, kāpēc Latvijas aitkopji ir tā apdalīti, vi­ņi pateica skaidri un gaiši: nepārmetiet mums, to jūsu pašu zemnieku organizā­cijas ielobēja. Acīmredzot aitkopjiem tajā bridi nebija laika vai zināšanu, un tad ci­tas nozares ielobēja sev par labu.

Tā tas ir tāpēc, ka pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas nekā­da valsts agrārpolitika netika ieviesta. Brīvā tirgus apstākļos nozares savstarpēji konkurē, un tad nu tas, kuram vairāk lai­ka vai spēka, izlobē sev par labu. Piemē­ram, graudu audzētājiem raža ir nokulta, salādēta kuģos, aizvesta, teiksim, uz Irā­nu, un visa ziema viņiem ir brīva, tāpēc viņi var savu nozari lobēt vairāk nekā citi savējās. Es šorīt piecēlos piecos no rīta, jo dzimst jēri. Man katru dienu ir ko da­rīt. Ja Zemnieku saeimas kongress notik­tu nevis tradicionāli martā, bet kulšanas laikā augustā, tad tajā dominētu lopkop­ji, kuriem būtu atelpas bridis pēc siena pļaušanas.

PLAYB0Y: Cik strādnieku jums tagad ir?
PAULS-PĀVULS: Viens. Divatā tiekam galā 200 hektāros.

2
PLAYB0Y: Cik ienesīgs bizness ir aitkopība?
PAULS-PĀVULS: Aitkopība Eiropā ir lielisks ģi­menes bizness, ar kuru ģimene 40 hekt­āros ar 240 labām gaļas šķirnes aitu mātēm var mierīgi pabarot un izskolot trīs bērnus. Tas jāspēj ari Latvijā.

PLAYB0Y: Cik jums ir bērnu?
PAULS-PĀVULS: Trīs pieaugušas meitas un dēls. Divas meitas ir ārzemēs, Amster­damā un Londonā, trešā tepat Latvijā, gaida manu trešo mazbērnu. Atgriežo­ties pie aitkopības ienesīguma, tas, pro­tams, atkarīgs no daudziem apstākļiem. Mēs, Aitkopju asociācija, esam izstrādā­juši ilgtermiņa stratēģiju. Tā paredz līdz 2020. gadam krietni palielināt aitu skai­tu Latvijā. Šī nozare ir ļoti perspektīva, jo ES katru gadu importē jēra gaļu par mil­jardu eiro – pamatā no Jaunzēlandes un Austrālijas. Latvieši nezina, kur likt lop­barību, un katru pavasari dedzina kūlu, kas būtībā ir pērn neizbarotā lopbarība. Uzbeki uzskata, ka mums te aitām ir pa­radīze, jo ir ar ko tās barot. Viņiem vien­kārši nav tādas greznības kā zāle.

PLAYB0Y: Kas būtu jādara cilvēkam, kurš Lat­vijā grib uzsākt aitkopības biznesu?
PAULS-PĀVULS: Pirmām kārtām viņam jāsa­prot, kādi ir viņa resursi un viņa īpašumā esošā zeme, kādai nozarei tā visvairāk būtu piemērota. Ja tie ir desmit hektāri, tur nodarboties ar aitām nav jēgas, pie­trūks ganību platības, var, piemēram, au­dzēt cidonijas, bet aitkopību sākt var no kādiem 40 hektāriem.

PLAYB0Y: No nulles, tikai ar ideju šo biznesu sākt nav iespējams?
PAULS-PĀVULS: Pavisam no nulles, ja nav ne­kāda senču īpašuma, būs diezgan pa­grūti. Jārēķinās ari ar to, ka kvalitatīva aitu māte maksās savus 200 eiro, plus vēl transports uz šejieni, tātad var izrēķi­nāt, cik maksās 240 galvu ganāmpulka iegāde. Plus tehnika barības sagādei. Ne­skaitot zemi, ar kādiem 100 tūkstošiem jārēķinās. Protams, var sākt ar mazumi­ņu – ganāmpulku pakāpeniski izaudzēt pats, siena sagādes pakalpojumu pirkt no kaimiņiem.

PLAYBOY:Vai bankas šāda biznesa uzsākša­nu labprāt kreditē?
PAULS-PĀVULS: Uz mājlopu biznesu bankas vispār diez cik labi neskatās. Bet es par to konkrētāk nezinu teikt, jo man kredī­tu nav un neviens hektārs zemes nav ie­ķīlāts. Esmu mēģinājis palēnām tikt galā ar saviem līdzekļiem. Man bija citi biznesi Rīgā, ari ar nekustamajiem īpašumiem. Ļoti labi pārdevu māju Rīgā un varēju in­vestēt šeit, laukos. 2005.-2006. gadā sāku šeit intensīvi darboties. Pie senču īpašu­miem vēl piepirku zemi klāt, tajā laikā to varēja dabūt lētāk nekā tagad, kad zem tūkstoš latiem par hektāru neatradīsi. Nu jau septiņus gadus esmu aitkopis.

3
PLAYB0Y: ļūsu ģimene ikdienā ēd jērgaļu?
PAULS-PĀVULS: Protams! Kad es te laukos sāku ņemties, mani bijušie kolēģi man atveda un uzdāvināja cūku, ko bija no­saukuši par Ingūnu – tāpēc, ka ļoti labi rok (smaida). Kad tā cūka bija jākauj, es to ari izdarīju, līdz tam biju kāvis tikai jērus. Kopš man pašam ir bijusi iespēja salīdzināt šos radikāli atšķirīgos proce­sus, es cūkgaļu vairs neēdu. Zinātnieku pētījumi liecina, ka stress, kas dzīvnie­kam rodas, to kaujot, ietekmē gaļas kva­litāti. Cūku bez stresa nav iespējams nokaut. Jēru var.

PLAYB0Y: Kaut jēriņu jums nav žēl?
PAULS-PĀVULS: Tas nav žēlums vai nežēlums, tā ir dabas un Dieva nolikta un kristiešiem Bībelē noteikta kārtība, ti­kai kaušana ir jāveic pareizi. Nevar au­dzēt mājlopus ar apziņu, ka tos kaus kaimiņš vai kāds cits, nevis tu pats. Mēs esam daudz ko pazaudējuši no kristīga­jām vērtībām – man šķiet dīvaini, ja ie­vērojam baušļus no 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas, bet aizmirstam 3. Mozus grā­matas 11. nodaļā Tā Kunga noteiktos ēda­mos un neēdamos lopus – jērus ēst var, bet cūkas nevar! Nesaprotu, kādas «kris­tīgās vērtības» patlaban pie varas esošie grib ielobēt Satversmes preambulā.

4
PLAYB0Y: Kāpēc Latvijā jēra gaļa nav īpaši populāra?
PAULS-PĀVULS: Pirms kara Latvijā aitas au­dzēja galvenokārt vilnai, tā bija ļoti pie­prasīta, jo sintētisko šķiedru nebija. Tāpēc te selekcionēja vilnas aitas, tās kā­va tikai tad, kad vairs neatmaksājās tu­rēt, tātad vecas, un tad gaļa bija ar nelāgu piegaršu. Gaļas šķirnes aitām ir pavisam cita gaļas kvalitāte, ar ļoti zemu holeste­rīna līmeni. Tagad Latvijā jēra gaļu patē­rē izglītots cilvēks, kuram zināšanas par pārtiku ir virs viduslīmeņa.

PLAYB0Y: Ko darāt ar aitu vilnu un ādām?
PAULS-PĀVULS: Ar vilnu esmu nosiltinājis šo māju. Ar ādām Latvijā ir slikti, ģērēšana izmaksā dārgāk nekā ievestās ādas. Lai atmaksātos vilnas un ādu pārstrādes biz­ness, pagaidām trūkst apjoma.

PLAYB0Y: Cik liels aitkopis esat Latvijas mērogā?
PAULS-PĀVULS: Paliels, bet man daudz vēl jādara, lai saimniecību sakārtotu un iz­koptu labu ganāmpulku. Tas prasa gadu desmitus. Patlaban ganāmpulkā ir gan­drīz 500 aitu. Risku nedaudz sadalu, es­mu paņēmis klāt ari gaļas govis.

5
PLAYB0Y: Graudus audzēt te, Vidzemē, nevar?
PAULS-PĀVULS: Tas ir nopietns jautājums. Latvijā būtībā ir notikusi zemes reforma, bet nav notikusi agrārā reforma. Deviņ­desmito gadu sākumā zeme no valsts īpašuma tika transformēta privātīpašu­mā, nenosakot, ko ar šo zemi visprātīgāk būtu darīt. Filozofiski raugoties, valstij ir jāsaražo tikai viens produkts – vese­li, čakli un gudri pilsoņi. Vislabāk tādi pilsoņi var uzaugt lauku saimniecībās, kur ģimene pati sev izaudzē tīru pārti­ku, kur bērni redz šo procesu un palīdz darbos. Tā notiek Eiropā, taču Latvi­jā šī struktūra ir nojaukta. Deviņdesmi­tajos gados, atdodot zemi likumīgajiem īpašniekiem, netika nodrošināts tiem nepieciešamais atbalsts, un bijušie kol­hoznieki viņus vienkārši izkonkurēja ar privatizēto tehniku, lopiem un padom­ju laika saimniekošanas metodēm. Pie mums neatjaunojās Eiropā tradicionālā ģimenes lauksaimniecība, bet sāka vei­doties privātas lielsaimniecības nomātās platībās. Pat 18. gadsimta sākuma lielais mēris nav iztukšojis laukus tik ļoti, kā tas noticis pašlaik.

PLAYB0Y: Vai nav tā, ka nākotnē laukos dzī­vos tikai bagāti cilvēki?
PAULS-PĀVULS: Valsti ar eiropeisku agrā­ro politiku tā nevajadzētu notikt. Mums, piemēram, ir pilni veikali ar poļu dārze­ņiem. Polijā valsts atbalsta mazās saim­niecības, lai cilvēki nebrauktu prom no laukiem. Tur valsts subsidē ne tikai jau­nas tehnikas iegādi, kā tas ir Latvijā, bet ari lietotas. 1994. gadā iznākušajā trim­dinieka agronomijas zinātņu doktora Jura Zuševica grāmatā Ievads agrārpolitikā teikts, ka Latvijā nedrīkstētu būt par 100 hektāriem lielākas saimniecības. Bet viņa ieteikumi nav ievēroti. Rezultā­tā mūsu lielie graudu audzētāji ir ieķīlā­juši savas zemes un sapirkuši ļoti dārgu tehniku. Lai tā atmaksātos, viņiem vajag zemi vēl klāt. To viņi var dabūt, atņemot mazajiem, tāpēc visu laiku tiek borēts, ka mazās saimniecības nav perspektī­vas, un mazie brauc prom uz Īriju, izno­mājot zemi lielajiem. Pēc tam tiek taisīta kampaņa «Nepārdosim zemi ārzemnie­kiem!», un no Zemkopības ministrijas uz Ministru kabinetu aizceļo likumprojekts par zemes pirmpirkuma tiesībām 50 ki­lometru rādiusā no saimniecības!

Tas ir tikai lielo ražotāju interesēs. Ze­mes pārdošanas regulācijas mehānis­mam būtu jābūt citam. Ja būtu noteikts, ko tu vari audzēt attiecīgajā zemē, un ja saimniecības nedrīkstētu būt lielākas par simt hektāriem, nevienam ārzemniekam mūsu zeme neinteresētu. Bet mums jau ir tikai Rietumu bankas, lielsaimniekiem kredīti ir tajās, lielsaimniecību kredīt­saistības ir pāri 1100 latiem uz hekt­āru. Visa lauksaimniecības zeme (tostarp mana, kas nav apķīlāta) Latvijā ir ap­krauta ar kredītsaistībām vidēji 333 lati par hektāru. Baiss cipars. Atliek nākt kā­dam lielākas neražas gadam vai nosvārstīties graudu tirgum, un lielsaimniecībai, kurā ir 2000 hektāru, tehnika par mil­jonu, banka pateiks: «Nevari samaksāt? Viss!» Un šī lielsaimniecība aizies ārzem­niekam. Pie tik bīstamas perspektīvas ir novedusi līdzšinējā lauksaimniecība bez agrārās politikas. Un tāda neraža var būt jau šogad.

6
PLAYB0Y: Jūsu bizness ir subsidēts?
PAULS-PĀVULS: Jā. Bet lauksaimniecība tiek subsidēta visur. Subsīdija ir instru­ments, ar kuru Eiropa regulē savu iz­devīgumu, proti, apdzīvotus laukus un ģimenes, kas var uzaudzināt un izskolot vismaz trīs bērnus. Bet pie mums tas ir aizgājis pilnīgi greizi, ir attīstījušās tās no­zares, kas Latvijā principā nevarētu attīs­tīties. Bruno Rubess ir rakstījis, ka nevar iedomāties tādu vājprātu kā graudkopī­ba Latvijā, jo nav iespējams konkurēt ar milzu platībām Amerikā vai Ukrainā. Ne­būtu prātīgi ari nodarboties ar piena lop­kopību, Eiropas sviesta kalni mums jau ir nepārejami. Eiropas Savienībā ir graudu, piena un cūkgaļas pārprodukcija. Toties ir nozares, kuru produktu Eiropā jo­projām trūkst, kaut vai bioloģiski audzē­tu augļu, dārzeņu, liellopu un jēra gaļas. Pie mums to regulē paši lauksaimnieki, piemēram, Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija iestājas par to, lai netiktu sub­sidētas jaunas bioloģiskās saimniecības, jo tad esošajiem (asociācijas biedriem) samazinātos subsīdijas. Būtībā tas ir pret visas sabiedrības interesēm. Vai ari iedo­māsimies – noticis brīnums, ir izdzīvojis VEF un turpina štancēt savus tranzistorus, pēc kuriem pasaulē nav pieprasījuma. Un valsts subsidē, jo jāatbalsta ražotājs, kā tas tagad notiek ar tā dēvētajiem ražojoša­jiem lauksaimniekiem, kuri ražo pārpro­dukciju.

7
PLAYB0Y: Vai tie produkti, ko dēvē par bioloģiski audzētajiem, tādi patie­šām vienmēr ir?
PAULS-PĀVULS: Vienas kultūras var izaudzēt ar bioloģiskajām metodēm, citas nevar. Mana saimniecība ir bioloģiska. Tas no­zīmē, ka es, audzējot jēriem spēkbarī­bu – auzas un miežus -, nesmidzinu tos ar pesticīdiem, nelietoju minerālmēslus, man ir dabīgā aprite, pašam savi kūts­mēsli, es ievēroju pareizu agrotehniku, Mēness fāzes, dabas noteikto kārtību – visu to, ko lielsaimniecības vienkārši ne­var izpildīt, tāpēc tām vajadzīga ķīmija.

Bioloģisko lopbarības graudu Latvijā trūkst, tie ir dārgi. Mūsu graudkopji grau­dus eksportē, bet mums pietrūkst lopba­rības, tāpēc tiek ievesta pamatā ģenētiski modificēta soja. Es ar auzām, ganību zāli un sienu varu jēru līdz normālai kauja­mai kondīcijai izaudzēt astoņos mēne­šos. Intensīvajā saimniecībā, kur jēri tiek turēti kūti un piebaroti ar ģenētiski mo­dificētu spēkbarību, to var sasniegt trīs mēnešos. Ja jums tirgū kāds piedāvā trīs mēnešus vecu un kautsvarā 20 kilo sma­gu jēru, tad ziniet, ka tas ir piebāzts ar ģe­nētiski modificētu soju.

PLAYB0Y: Veikalā skatāties, kādus produk­tus pērkat?
PAULS-PĀVULS: Skatos. Ir tikai viens apzīmē­jums, ar kuru apzīmē bioloģiski sertificē­tu pārtiku visā ES teritorijā, tas jāskatās.

PLAYB0Y: Vai mazās saimniecības vispār var ievērot šos sertifikācijas standartus?
PAULS-PĀVULS: Kad pirms desmit gadiem šeit sākām, es, gribēdams izaudzēt tīru pārtiku, vaicāju vietējiem, vai viņu bēr­ni negrib piepelnīties ravējot. Vietējie uz mani skatījās kā uz dīvaini, kamēr viens mazais zemnieks pateica: «Kurš tad mūs­dienās ar rokām ravē?» Tā kā pesticīdu tirdzniecība nav pietiekami kontrolē­ta, viņi nopērk pudeli, spaini izšķaida un ar miglotāju izlaista pa savu dārziņu, bet paši pēc tam brīnās par visādām kaitēm.

Uzskats, ka mazais zemnieks izau­dzē kaut ko tīru un nesertificējas tikai tāpēc, ka dārgi, ir mīts. Sertifikācija to­mēr ir lētāka nekā atbalsts, ko saņem par bioloģisko saimniekošanu, bet jāstrādā čaklāk.

PLAYBOY:Vai tas nozīmē, ka mūsu priekšsta­ti par Latviju kā zaļa dzīvesveida valsti ir pārāk optimistiski?
PAULS-PĀVULS: Ja valsts nepiedāvās nor­mālu nākotnes vīziju, lai ģimenes va­rētu atgriezties un sākt saimniekošanu, nekādas zaļas Latvijas nebūs, jo lielajās saimniecībās ar industriālām metodēm nekādu zaļumu nodrošināt nav iespē­jams. Astoņi cilvēki ar 2000 hektāriem tikt galā var tikai ar ķīmiju. Ja valsts vē­las, lai pilsoņi atgriezos Latvijā un vei­dotu laukos saimniecības, tad pirmām kārtām būtu jāuzrunā cilvēki vecumā no 41 līdz 50 gadiem, respektīvi, tā ģimene, kas ārzemēs sapelnījusi kapitālu un tagad ar bērniem grib atgriezties un saimnie­kot. Bet likumā mēģina ielobēt, ka jauna­jam zemniekam jābūt jaunākam par 40 gadiem! Šis likums tika veidots, lai slēptā formā lielsaimniecības lēti varētu dabūt zemi no tiem īpašniekiem, no kuriem patlaban viņi to nomā, lai īpašniekam nebūtu manevra iespējas. Nezinu nevie­nu citu nozari, kur tik liela ietekme uz nozares politiku būtu sabiedriskām or­ganizācijām, kāda tā ir lauksaimniecībā.

Kāpēc tā? Politiķim galvenais ir vēlē­tāji un nevēlēšanās uzņemties risku un atbildību, tad labāk spēlēt demokrātiju: «jūs, zemnieki, paši visu izlemiet un tad nāciet ar kopīgu viedokli uz ministriju». Viedokļa izveides laikā mazie tiek gudri apspēlēti, lielie tiek pie krējuma, un po­litiķiem paliek iespēja teikt: ko tad mēs, jūs taču paši tā vienojāties. Tāds ir tvaika nolaišanas mehānisms valsti, kurā jau 20 gadus nav agrārpolitikas. Ja Stendzenieks Šleseru ir nokristījis par Buldozeru, tad šis Stendzenieka Buldozers Zemnieku saeimas Buldozeram Jurim Lazdiņam var pienest tikai ūdeni. Juris Lazdiņš savai graudkopības nozarei perfekti ir sastūmis visu, pat citur Eiropā neiespējamo. Žēl, ka Juris nav aitkopis…

8
PLAYB0Y: No kurienes jums tāds dubults uzvārds?
PAULS-PĀVULS: Esmu pētījis, bet nevaru sa­dzīt rokā. Tēva tēvs mīklainos apstākļos pazuda kara laikā, ari mans tēvs nomira, kad man bija tikai 16 gadu. No vecmā­miņas esmu uzzinājis, ka tēvs visu mū­žu nodzīvojis ar viltotiem dokumentiem. Viņš bija dzimis 1926. gadā, bet pēc kara uztaisīja, ka dzimis 1929. gadā, lai nebūtu aizdomas, ka viņš bijis leģionā.

Tēvs bija uzņēmīgs cilvēks. Mums bija privātmāja VecmīlgrāvI, audzējām puķes, un tēvs mani mācīja, ka labāk dzīvot pie stulba krieva nekā pie gudra vācieša.

9
PLAYB0Y: Vienmēr esat gribējis būt pie zemes?
PAULS-PĀVULS: Laikam vienmēr, un 40 ga­dos, kad esi nodauzījies pa pasauli, gribas atgriezties. Latvietim ar valstiskuma gēnu tā ir, kā ir, gribas svešām varām kalpot, bet zemnieka gēns viņā ir saglabājies. Bī­belē ir teikts: «mīli savu tuvāko», nevis kuru katru, kas pagadās. Mēs nez kāpēc vairāk mīlam citus, nevis tuvāko: sievu, bērnus, kaimiņu. Laikam tas no kalpības gadiem. Piemēram, tagad stāsta, ka pa­domju laikos noteikti bija jāstājas kom­partijā, citādi izdzīvot nevarēja. Varēja gan! Es būtībā izaugu kā huligāns kara lau­kā – mana apziņa veidojās laikā, kad tika nojaukts vecais Vecmīlgrāvis un vietā bū­vētas piecstāvu betona barakas iebraucē­jiem. Mēs, puikas, naktis tās demolējām, cik spējām – sitām ārā logus, ķēpājām sie­nas. Lielākais prieks bija par strādnieku atstātu krāsas mucu 5. stāvā – to ērti va­rēja apgāzt un iztecināt kāpņu telpā līdz pirmajam stāvam. Rezultātā pēc 8. klases mani izmeta no 1. vidusskolas. Pārgāju uz 31. vidusskolu un, nebūdams komjau­nietis, bez problēmām iestājos Medicīnas institūtā, audzēju tulpes un jau pirmajā kursā braucu ar žiguli.

PLAYB0Y: Par farmaceitu nekļuvāt?
PAULS-PĀVULS: Institūtu nepabeidzu, jo sākās pārmaiņu laiks.

10
PLAYB0Y: jūsu ķīmijas skolotājs bija pašreizējais arhibīskaps Jānis Vanags.
PAULS-PĀVULS: Ne tikai ķīmijas, faktiski ari garīgais skolotājs. No skolas viņu izmeta, viņš kļuva par Saldus, Gaiķu un Lutriņu draudžu mācītāju, un tad mums, jaunie­šiem, bija tāds kā garīgais tūrisms – vie­nu nedēļu braucām pie Vanaga uz Saldu, otru pie Jura Rubeņa uz Liepāju, trešo pie Modra Plātes uz Kuldīgu…

11
PLAYB0Y: Kā nonācāt LNNK pirmajā padomē?
PAULS-PĀVULS: Nebiju saistīts ar disidentu aprindām. 1988. gada 8. maijā Kultūras fonda izsludinātajā kapu sakopšanas tal­kā mēs, četri domubiedri, nolēmām tikt galā ar kokiem, kas Meža kapos bija aizstādīti priekšā Jāņa Čakstes pieminek­lim. Pieteicāmies Kultūras fondā talkot, bet citiem pa «kluso telefonu» palaidām ziņu, ka fonds atļāvis «pa īstam» sakopt Čakstes pieminekli. Sagādājām zāģus, cirvjus, saradās talcinieki. Nevienam neienāca prātā, ka tas varētu nebūt at­ļauts. Dažu stundu laikā visas liepas un vilkābeles bija gar zemi. Nākamajā die­nā, 9. maijā, padomju kara veterāni nāk uz Meža kapiem un tur tajā komunāru alejā ieauga skatu, ko visu padomju laiku nav redzējuši!

Tad mani darbā aizturēja un ierosināja krimināllietu par vērtīgu koku iznīcinā­šanu. Taču mēs četri bijām gatavojušies un devām aptuveni šādas liecības: bijām pieteikušies grābt lapas, kas tie citi, ne­zinām – droši vien citas Kultūras fondā pieteiktās grupas. Vēl šodien atceros, kā fonda vadītāja Ramona Umblija bļāva, ka esam fondu palikuši zem sitiena. Mūsu akcija bija tapusi redzama, un mani Anta Bergmane uzaicināja uz Titavu dzīvokli, kur tika veidota Neatkarības kustība. Es­mu bijis klāt ļoti daudzos notikumos un centies procesus analizēt. Ar Raitu Val­teru notikumus ari filmējām. Ir diezgan skumji noskatīties, kā vēsture mūsdienās tiek viltota.

PLAYB0Y: jūs esat skeptiski vērtējis 1991. gada janvāra barikāžu nozī­mi Latvijas neatkarības atjaunošanā.
PAULS-PĀVULS: Mani uztrauc tas, ka jauniešiem skolās tiek mācīts, ka «bari­kādēs latvieši paši izcīnīja neatkarību». Bīstamākais šajā vēstures interpretācijā ir noklusējums – ja kāds ar mums būtu gribējis karot, no barikādēm būtu pali­kusi slapja vieta. Jo no militārā viedokļa barikādes bija idiotisms. Es vairāk sliecos domāt, ka tā bija lielvaru vienošanās. To vēl vairāk apstiprina tas, ka pēc tam Pa­saules brīvo latviešu apvienība (PBLA) kā cimds ar roku sastrādājās ar bijušajiem komunistiem.

Lielos vilcienos man ir zudusi ticība, ka pasaulē kaut kas varētu notikt nejauši. Lielvaras vienojas, un mums nav iespēju uzzināt šo vienošanos detaļas. Kad liel­varas vienojas, tām nepieciešams kāds mehānisms, lai iezemieši domātu, ka vi­ņi paši ir pārmaiņu īstenotāji. Esmu ru­nājis ar nopietniem bijušajiem KGB štata darbiniekiem, kuri saka: mēs jūs 80. ga­dos centāmies modināt, bet jūs kā nemodāties, tā nemodāties.

13
PLAYB0Y: Kāpēc PBLA par politiskās  sadarbības partneri 1993. gadā iz­vēlējās nevis LNNK, bet Latvijas ceļu?

PAULS-PĀVULS: Mēs, iezemieši, nenovērtējam lielvaru ietekmes aģentus. Tā ir tā pati tēma «mīli savu tuvāko». Daudzi latvieši ne tikai šeit, bet arī trimdā kalpoja savu mītnes zemju interesēm. Ja pieņemam, ka lielvaras bija savā starpā vienojušās par kaut ko, arī viņu ietekmē esošajiem latviešiem vajadzēja par to vienoties. Tie, protams, ir tikai mani pieņēmumi, iz­veidojušies, lasot tālaika politisko dar­binieku memuārus. Ir lietas, par kurām neviens nerunā, ir lietas, kas netiek pa­teiktas līdz galam. Nu, piemēram, Edvīns Inkēns nekad nav izskaidrojis, kā tas va­rēja būt, ka viņš sēdēja Tautas frontes Ār­lietu komitejā, kas atradās Dzirnavu ielā, LPSR VDK konspiratīvajā dzīvokli, vai kādos apstākļos iepazinās ar nākamo ār­lietu ministru Jāni Jurkānu un kāda loma visā tajā bija VDK 1. daļas vadītājam Ro­bertam Anspakam.
5. Saeimas laikā tika izveidota izmek­lēšanas komisija, lai izmeklētu Augstākās padomes laikā notikušo. Es tajā komisi­jā strādāju. Mēs pieprasījām informāciju ari no PBLA informācijas biroja Minsterē. Šim birojam bija no Latvijas saņemtā informācija jāizplata tālāk trimdas or­ganizācijām un medijiem visā pasaulē.

Mīklainā kārtā, kā mums izmeklēšanas komisijā paskaidroja Jānis Ritenis, biroju pieteicās vadīt Juris Lorencs. Viņš saņēma faksus (tajā laikā tas bija modernākais sa­karu līdzeklis) gan no Tautas frontes, gan LNNK, gan Pilsoņu kongresa un tālāk pa pasauli sūtīja selektīvi – daudzus Pilso­ņu kongresa dokumentus lika šūplādē un tālāk sūtīja gandrīz tikai Tautas frontes un Augstākās padomes viedokli. Mēs no Austrālijas vēlāk dabūjām visu tolaik no­sūtītās informācijas paku un atklājām, ka ir sūtīta ne tikai vienpusīga, bet ari Pil­soņu kongresu nomelnojoša informāci­ja. Tā visā pasaules sabiedrībā tika radīts viedoklis, ka Latvijā ir tikai Tautas fronte, Augstākā padome un pārējie ir kaut kā­di margināli radikāļi. Igaunijā bija citādi, tur Augstākā padome skaidri pateica, ka neatkarības deklarācija jāpieņem kopā ar Pilsoņu kongresu. Tā ari notika, un atšķi­rībā no latviešiem igauņi tagad ir krietni vienotāka nācija ar jaunu, modernu kon­stitūciju.

1991. gada augustā kā Pilsoņu kon­gresa pārstāvis biju Austrālijā, uzstājos ar referātiem lielākajās pilsētās. Sūtnim Dē­liņam rādiju savu PSRS pasi, un viņš teica: nav problēmu, tūlīt uztaisīsim tev Latvi­jas pasi. Pat nobildēja mani. Kad pēc pāris dienām gāju pakaļ pasei, Dēliņš apmulsis saka: bijis zvans no Rīgas – nekādu pasi neizsniegt… Tajā pašā laikā viena no pir­majām Latvijas diplomātiskajām pasēm tika izsniegta tam pašam Robertam An­spakam no VDK. Tā nu sanāk, ka patie­sībā nezinām, kam par šo «neatkarību» vairāk varam būt pateicīgi…

PLAYBOY:Vai čekas maisi jāpublisko?
PAULS-PĀVULS: Nav jēgas, un NATO to neļaus. Čekas maisi ir nobēdzināti SAB. Lieta tā­da, ka starp vervētāju un aģentu pastāv saimnieka un kalpa attiecības, un, zūdot vienam saimniekam, kalps meklē citu. Neliegsim šo prieku NATO. Būtu jāpublicē instrukciju kopums, kas rāda, kā tā sistē­ma darbojās: ko darīja kompartija, ko Dro­šības komiteja, ko Drošības komitejas štata darbinieks, ko aģents un tā tālāk. Ie­domāsimies LPSR vietā lielu sēņu pārstrā­des rūpnīcu – direktors, cehu priekšnieki, tehnologi un sēņotāji, kuri, iznākot no meža, satiek tikai sagādniekus. Nav godī­gi, ja, rūpnīcai bankrotējot, par bubuli tiek pataisīti tikai sēņotāji, kuri pat īsti nezina, ko sagādnieki ar sēnēm iesāk…

14
PLAYB0Y: Kāpēc savulaik LNNK apvienojās ar Tēvzemei un brīvībai?
PAULS-PĀVULS: Neilgi pirms 6. Saeimas vēlēšanām tika izveidots uzņēmums Lat­vijas Naftas tranzīts, kurā tika ieslēptas politiskās akcijas – ventspilnieki vieno­jās, ka ir jādalās ar politiķiem, lai varētu panākt Ventspils Naftas «pareizu» priva­tizāciju. 20 procenti akciju starp partijām tika sadalīti šādi: septiņi procenti Latvijas ceļam, septiņi procenti topošajam Saim­niekam un seši procenti nacionāliem, ko pārstāvēja LNNK. Es par šim akcijām uz­zināju jau 6. Saeimas laikā, kad politiskais spēku samērs bija mainījies, tēvzemieši nonāca pozīcijā un Guntars Krasts kļuva par ekonomikas ministru, bet LNNK bija krietnā mazākumā. Tad viņiem tika ie­teikts pašiem atrisināt akciju jautājumu ar LNNK. Es tajā laikā biju pie partijas izvei­dota fonda Tēvzeme direktors. Fondā kā viena no dibinātājām bija Baiba Pētersone no LNNK. Viņa neko nezināja par akci­jām, bet tika politiski pārliecināta, ka jā­panāk LNNK un TB apvienošanās, ko ari ļoti godprātīgi izdarīja (smaida). Rezultātā tika atrisināts ari akciju jautājums. Galve­nie darītāji tur bija Guntars Krasts ar Nor­mundu Lakuču. Man Andrejs Krastiņš ir stāstījis, kā viņi gājuši pie viņa, pieprasī­juši akcijas un acīmredzot ari dabūjuši, jo pēc tam Lakučs kļuva par Latvijas Naftas tranzīta pārstāvi Ventspils Nafta pado­mē un pilnīgi neizskaidrojami nonāca pie turības – kad es viņu pirmoreiz iepazinu, viņš noteikti neatstāja turīga cilvēka ie­spaidu.

Ap to pašu laiku Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieki lūdza man noorganizēt tikšanos ar Krastu, lai informētu viņu, ka ir neapgāžami pie­rādījumi par to, ka Lakučs ir bijis čekas aģents. Es šo tikšanos organizēju Vecā­ķu mežā. Krasta reakcija bija ļoti dīvaina. Viņš pat pauda tādu kā zināmu sašu­tumu un teica, ka tā tas vienkārši ne­var būt. Tomēr Lakuča sadarbība ar VDK ir nepārsūdzami pierādīta ar Augstā­kās tiesas Senāta lēmumu. Kad Krasts ar Lakuču guva virsroku TB/LNNK, man ar šo partiju vairs nebija pa ceļam. Intuitī­vi Krasts ar Lakuču man personīgi atstāja saimnieka un kalpa attiecību iespaidu…

15
PLAYB0Y: Kāpēc iestājāties Tautas partijā?
PAULS-PĀVULS: Es, vēl būdams TB/LNNK, bi­ju pārliecināts, ka bezpartijiskais Šķēle ir nacionāli domājoša nopietna politiska figūra, un, ja tēvzemieši viņu nepiesaistīs sev, viņš agri vai vēlu izveidos savu par­tiju. Lakuča un Krasta grupējums turpre­tim teica, ka Šķēle drīz būs politisks līķis. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mūsu ceļi šķirās. Publiski tiku izķēzīts kā «Šķē­les cilvēks tēvzemiešos».

PLAYB0Y: Kur jūs iepazināties ar Šķēli?
PAULS-PĀVULS: Pēc 6. Saeimas vēlēšanām uz austrumiem orientētajam Ziedoņa Čevera blokam bija 51 balss un kaut kas bija jādara, lai nepielaistu viņu pie va­ras. Prezidents Guntis Ulmanis kā pirmo Ministru prezidenta kandidātu nosauca nevis Čeveru, bet tēvzemiešu līderi Māri Grīnblatu – ar skaidru domu vilcināt lai­ku, kamēr tiek atrasts reāls kandidāts kā alternatīva Čeveram, kura kandidatūra varētu garantēti pārliecināt dažus neno­balsot par Čeveru. Grīnblatu balsojumā, protams, izgāza, bet pa to laiku Šķēle jau bija atrasts. Es viņu pirmoreiz iepazi­nu, kad mums ar Grīnblatu bija noteik­ta tikšanās Ave Lat telpās Antonijas ielā desmitos vakarā. Tur ieraudzīju kaut ko tādu, ko līdz tam Latvijas politiskajā elitē nebiju redzējis: desmit vakarā, rakstām­galds, aiz tā sēž virs kreklā ar uzrotītām piedurknēm, tur nemētājas ne benčiki, ne viskija pudeles, tikai papīri, un tas virs strādā. Grīnblats bija diezgan šokēts.

Kad Šķēle sāka veidot partiju, pietei­cos ar nosacījumu, ka nepiedalīšos po­litiskajā darbībā. Kopā ar Eināru Cilinski bijām bijuši Pilsoņu kongresa vēlēšanu galvenie organizatori un pusgada lai­kā panākuši, ka uz vēlēšanām aiziet 800 tūkstoši vēlētāju – no tiem laikiem man bija palikuši plaši sakari un zināšanas par Latviju, tāpēc piedalījos Tautas partijas struktūras izveidē valsti. Tad nu savas pa­stāvēšanās laikā tā bija vienīgā partija ar izcilu teritoriālo struktūru Latvijā. Veido­jot politisku partiju, ir ļoti svarīgi, uz kā­du vietējās nodaļas veidotāju tu trāpi. Ja trāpīsi uz kādu vietējo ākstu vai dzērāju, tad nekā nebūs, rajons zaudēts.

PLAYB0Y: Savu sākotnējo viedokli par Šķēli neesat mainījis?
PAULS-PĀVULS:Tajā laikā sadarbojos ari ar zemessardzes vadību. Šķēles valdībai bi­ja nopietns zemessardzes atbalsts, un par padomnieku pie Šķēles izdevās iedabūt zemessardzes Aināru Bašķi. Šķēle tie­šām sāka ļoti nopietni vilkt Latviju ārā no krīzes, bet kā saimniecisks cilvēks viņš vēl nebija sapratis to politisko kultūru, kas Latvijā izveidojusies. Man šķiet, Šķē­le salūza tajā bridi, kad visas partijas gāja pie viņa kā bezpartijiska premjera pra­sīt: «Kur ir mana daļa?!» Piemēram, aiziet Lakučs pie Mottes un pieprasa tēvzemie- šiem namiņu (vienu, otru, trešo) Vecrī­gā! To Šķēle neizturēja. Protams, namiņi līdz tēvzemiešiem tā ari nenonāca…

PLAYB0Y: Vai Tautas partiju Šķēle dibināja jau salauzts?
PAULS-PĀVULS: (Ilgi domā.) Es teiktu, cerību vēl nezaudējis, un cerēja visiem šiem sī­kajiem lakučiem sadot pa purnu. Bet tad pieslēdzās Lembergs, un karā kā jau karā noasiņoja abas puses… Man prieks, ka ta­gad ari Šķēle pievērsies aitkopībai – viņa meitai piederošajam Ogres pienam Dag­dā ir lielākais aitu ganāmpulks Latvi­jā. Šķēlēm ir labs deguns…

16
PIAYB0Y: Kas tagad noticis ar Māri Grīnblatu, kam kādreiz bijāt palīgs? Bijušais premjera kandidāts, bet tagad viņš ir tikai Jāņa lesalnieka padom­nieks Saeimā…
PAULS-PĀVULS: Grīnblats ir filozofs, nevis saimniecisks cilvēks. Man pat grūti par to runāt… īsāk sakot, viņš neizturēja pār­baudi ar varu. Sagrābties naudu nekad nav bijis viņa mērķis, un viņš tajā nav piedalījies. Tie, kas tajā laikā grāba nau­du, ir nodrošinājuši viņam puslīdz ele­mentāru komfortu, bet viņš nekad par to nav teicis paldies…

17
PLAYB0Y: Ko domājat par kādreizējā LNNK līdera Einara Repšes politis­kajām pārvērtībām?
PAULS-PĀVULS: (Sāk smieties.) Kāpēc reformkomunistiem un Tautas frontei, ieguvu­šiem divas trešdaļas balsu Augstākajā padomē, būtu bijusi vajadzīga spēcīga Neatkarības kustība ar vadoni, kurš bija iz­virzījies par līderi, tolaik apprecot Gunāra Astras audžumeitu? Latvijas Bankas prezi­denta amatam Repši ieteica Ojārs Kehris, viens no argumentiem – «labi zina angļu valodu». Ar šo amatu LNNK tika klasiski nogriezta galva.

PLAYB0Y: Galva jau pati arī ļāvās… Kas ar Repši notiks tagad?
PAULS-PĀVULS: Sen neesmu ar viņu ticies, bet nesaprotu, kā pie esošajiem komercban­ku procentiem var dzīvot cilvēks, kuram mīnusā ir miljoni? Ceru, tagad pat tantei Bauskā ir skaidrs, ja ilggadējs bankas un Ministru prezidents var tik tizli iekulties miljonu parādos, tad no naudas lietām patiesībā viņš nesaprot neko!

18
PLAYB0Y: Kas notiks pēc vēlēšanām? Vai nedzīvosim citā Latvijā?
PAULS-PĀVULS: Visās partijās ir labi cilvē­ki, bet mēs neapzināmies savu vērtību, gribam kalpot lielvarām, lai gan mums būtu iespēja mūsu brīnišķīgajā zemē un ģeopolitiskajā situācijā ļoti labi dzīvot. Ti­kai tautai tad jābūt vienotai, lai, balansē­jot starp lielvarām, kļūtu par zelta akcijas turētāju, nevis akli ietu lielākā akcionā­ra pavadā…

19
PLAYB0Y: Komponists un ekspolitiķis Imants Kalniņš gan aicina nebalansēt, bet orientēties uz Krieviju.
PAULS-PĀVULS: Kāpēc ekspolitiķis?! Imants Kalniņš Saeimā ir bijis viens no labāka­jiem valsts budžeta speciālistiem. La­bi saprotu viņu. Viņš ir īsts, nacionāls valstsvīrs. Kalniņš redz, ka mēs no viena grāvja esam iemetušies otrā, un domā, ka šajā teritorijā mums nav cita varianta kā panākt izlīgumu. Divas karojošas nomet­nes – tas ir tikai lielvaru interesēs. Lai kā mēs gribētu, 1994. gadā atstātos iebrau­cējus, par nožēlu, no šejienes ārā neda­būsim. Mēs viņus ari neintegrēsim. Cik ilgi turpināsim savstarpēji apkaroties?

Zviedrijas diplomāts Larss Fredēns ir aprakstījis, kā notika Krievijas militā­ro pensionāru atstāšana Latvijā. Latvijas valsts vārdā sarunas ar Krieviju 1994. ga­da janvāri faktiski risināja ASV prezi­dents. ASV interesēja Skrundas lokatora ātrāka likvidācija, un pretī viņi apsolīja Jeļcinam nodrošināt Latvijā palikušajām militārpersonām un viņu ģimenēm ne ti­kai cilvēktiesības, bet ari «tautību tiesī­bas». Kad vienošanās bija panākta, visu Latvijas parlamenta frakciju pārstāvji tika uzaicināti uz Balto namu un laipni in­formēti, ka šāda vienošanās (presidental commitment) pastāv Un tad no Losandželosas ieradās Nils Muižnieks mūs integrēt…

Mēs varam prognozēt lielvaru intere­ses. Piemēram, Ukrainas gadījumā abām lielvarām varētu nebūt izdevīga stipra valsts Eiropas centrā. Rezultāts varētu būt tāds, ka pa Dņepru Ukraina tiek sadalīta, viena puse nonāk Austrumu, otra – Rie­tumu ietekmes sfērā, un abas lielvaras ir apmierinātas. Latviešu izdzīvošanas inte­resēs ir panākt līdzsvaru starp lielvarām un kļūt par «zelta akciju», te mums tā dē­vētā 5. kolonna var būt pat ļoti noderīga…

20
PLAYB0Y: Politikā atgriezties vairs negribat?
PAULS-PĀVULS: Pie šis sistēmas neredzu jē­gu. PSRS laikos butaforiskā LPSR Augstā­kā padome bija tikai barotava vietējiem aktīvistiem. Līdzīgi ir ar Saeimu Eiropas Savienībā. Būtiskas ir tikai Eiropas Parla­menta vēlēšanas. Mums obligāti ievēro­jamās regulas latviski iztulko jau Briselē, bet šeit vietējie tās tikai sačakarē. Pa­tiesībā optimālākā pārvalde mums bū­tu mūsu Eiropas parlamentāriešu iecelts grāmatvedis, kurš ar šo saimniecību mie­rīgi varētu tikt galā bez tām 100 gudrajām galvām. Bet, ja nopietni, vēlētājiem ie­teiktu pēc pārliecības izvēlēties dajebkuru partiju un no tās saraksta svītrot visus, kuriem ir kredītsaistības un nav ģimene ar vismaz trim bērniem.

Avots: Playboy, aprīlis, 2014
PLAYBOY APP_20Q

May 14, 2014 Posted by | Atmodas_laiks | 1 Comment

VAK meklē Atmodas laika amatieru filmējumus

Ielūgums
Aicinām jūs uz kinoamatieru tikšanos, kuras mērķis ir apzināt un izgaismot Atmodas laiku, kad viena no organizācijām, kas iekustināja Atmodas procesus, bija Vides aizsardzības klubs. Gaidām jūs ar jūsu kino un videomateriāliem, kuros filmēti to gadu notikumi.
No jūsu kino un videomateriāliem iecerēts veidot 50 minūšu dokumentārfilmu (režisors Rodrigo Rikards, scenārija autore Lelde Stumbre).

2014. gada vasarā arī organizēsim divu dienu amatierfilmu festivālu, kur būsiet mīļi gaidīti.

Mums īpaši interesē materiāli, kuros atainotas gan pirmsatmodas VAK aktivitātes – talkas, gan festivāls Baltica, pirmās demonstrācijas utt.

Dažas no akcijām, kuras, ļoti iespējams, kāds ir filmējis:

Talku kustība, baznīcu sakopšana, jumtu likšana – pirmā talka Dārtes vai Vānes baznīcā, Tērvetes baznīca un parks.
Pirmais VAK publiskais mītiņš pie VEF kultūras pils – „Par tīru gaisu”. 1987.g. oktobris.
1988.gada 27.aprīlī Arkādijas parkā VAK organizē masu demonstrāciju un mītiņu „Pret metro celtniecību”, kurā piedalās 30 000 cilvēki.
Melno karogu manifestācija 1988.gada 14. jūnijā pie Kongresu nama, pieminot latviešu deportācijas.
Sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijas mītiņš Mežaparkā 1988. 17. jūnijā.
Folkloristu aktivitātes festivālā Baltica.
VAK organizēta Lūgšana pie jūras 1988.gada septembrī, kurā 300 000 cilvēki sadevās rokās, stāvot pie Baltijas jūras.
Stopakcija pret sabiedrisko transportu ap Brīvības pieminekli 1988. gadā.
Akcija pret Slokas papīrfabriku, pirmais mītiņš par konkrētu vides aizsardzības jautājumu – Lielupes piesārņošanu 1989.gadā.
Manifestācija un gājiens pret migrāciju Daugavas stadionā 1989. gadā.
Pirmā Starptautiska konference Ēdolē par Baltijas jūras aizsardzību 1989. gadā.
Mītiņš pie PSKP Centrālkomitejas – VAK publiski pieprasa oficiāli nosodīt un slēgt Komunistisko partiju Latvijā 1990. gada martā.
VAK akcija un mītiņš – Talka Zvārdes baznīcā, Zvārdes poligona ieņemšana (pirmais mītiņš pret padomju armiju) 1993. gadā.
Zaļo Dziedāšanas svētki 1997. g. Kandavā.
Kangaru festivāls, sniega figūras, VAK jauniešu nodaļa.

Tikšanās laiks – 11.janvāris, plkst. 10.00-17.00, vieta – Okupācijas muzejs (bij. ASV vēstniecība, Raiņa bulvāris 7.)
Dienas kārtība:
10.00 – 11.00 – pulcēšanās;
11.00 – VAK prezidenta A. Ulmes uzruna;
11.20 – Filmu materiālu skate;
14.00 – 14.30 – Pārtraukums;
14.30 – Filmu materiālu skate;
17.00 – Pasākuma noslēgums.

Uz tikšanos!
Vides aizsardzības klubs
Arvīds Ulme

Saziņai:
Elita Kalniņa, elita@vak.lv
Ingvars Leitis, ingvaram@gmail.com, tel. 29847337

Lūgums padot šo ziņu tālāk –  tiem, kas tajos laikos filmēja.

January 4, 2014 Posted by | Atmodas_laiks, Filmas, represijas | Leave a comment

Jānis Rožkalns Okupācijas muzejam nodod Latvijas Neatkarības kustības arhīvu

Pieminot ievērojamo Latvijas neatkarības idejas uzturētāju padomju okupācijas laikā Gunāru Astru un atzīmējot viņa dzimšanas dienu, Latvijas Okupācijas muzejā 22.oktobrī norisinājās tikšanās reize ar diviem Gunāra Astras līdzgaitniekiem, Jāni Rožkalnu, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku, bijušās brīvības cīnītāju un cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 (H86) dalībnieku un dzejnieku, publicistu Nikolaju Braunu, kurš speciāli uz šo sarīkojumu ieradās no Krievijas,- ziņo spektrs.com

Janis_rozkalns_okupacijas_muzejaa_foto_spektrs_com-large
SpektrsCom 24.oktobris 2013

Jānis Rožkalns arī nodeva muzejam Latvijas Neatkarības kustības arhīvu, kas satur vērtīgas liecības par neatkarības kustības dalībnieku veiktajām akcijām un izplatītajiem pretpadomju materiāliem.

Uz atceres dienas pasākumu ieradās Gunāra Astras cīņu biedri, draugi. Pasākumā ieradās arī politiķi: Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, 11.Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs un citi. Pasākumā uzstājās dziesminieks Aivars Lapšāns, kā arī kinooperators Raits Valters demonstrējot videofilmu „Gunārs Astra. Sirdsbalss.”

Mūziķa Lapšāna uzruna:“Ieskatoties padomju laikus okupētajā Latvijā un salīdzinot ar šīs dienas politiskajiem notikumiem redzams, ka totalitārais režīms atgriežas. Toreiz valdīja padomju ideoloģija, šodien agresīvā homoseksuāļu ideoloģija. Mūsu dienās raugoties iedomājos par Brīzi, kurš aktīvi atbalstīja ģimenes vērtības un iestājās pret homoseksuālo ideoloģiju. Šodien mēs esam Aivaru Brīzi zaudējuši, viņš ir aizsaukts mūžībā. Un Jānis Rožkalns viens no Latvijas Atmodas cēlējiem, kuru pārliecības dēļ apcietināja. Jāņa ticība Dievam un apliecināšana glābusi no situācijas, kad viņam vēlējās piespriest astoņus gadus cietumsoda, bet viņš zināja, ka cilvēks nav noteicējs, bet Dievs. Rezultātā viņam piesprieda četrus gadus. ir kaut kas daudz lielāks, nekā cilvēki. Un Dievs ir tas, kurš nosaka mūsu gaitas.Kāpēc tādi, kā viņi nevarētu kļūt par Latvijas prezidentu, salīdzinājumā ar to, kādu Latvijas prezidentu mēs redzam šodien…

Viņi ir Latvijas sirdsapziņa. Esmu priecīgs, ka varu būt šeit. Es vēlos Jums nodziedāt dziesmu ar Knuta Skujinieka vārdiem, kurš kopā ar Gunāru Astru sēdējis cietumā par pārliecību brīvai Latvijai. Dzejolis saucās „Es atnākšu”. Tā ir pārliecība. Tā ir tāda sirdsapziņas balss, kura zina, ka atgriezīsies reiz savās mājās Latvijā.

Viss raksts ar video: http://www.ir.lv/blogi/politika/janis-rozkalns-okupacijas-muzejam-nodod-latvijas-neatkaribas-kustibas-arhivu


No čekas paglābtais arhīvs

Foto no Okupācijas muzeja arhīva
Foto no Okupācijas muzeja arhīva

Latvijas Okupācijas muzejs no bijušā Latvijas Neatkarības kustības (LNK) dalībnieka Jāņa Rožkalna saņēmis 85 dokumentus un relikvijas, kas skar nevardarbīgas pretošanās organizācijas darbību Latvijā 70. –  80. gados. Vēsturisko liecību svinīgā atdošana notika 22. oktobrī, kas ir LNK biedra un Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931 – 
1988) dzimšanas diena.

Vērtīgos dokumentus izdevies saglabāt tikai tādēļ, ka LNK biedru arestu un kratīšanu laikā 1983. gadā J. Rožkalns tos slēpis savas dzīvesvietas – mājas Ļeņina (Brīvības) ielā 209 – 
pagrabā. Dzīvokļus čekisti pārbaudīja ļoti rūpīgi, raujot no sienām pat tapetes un uzlaužot grīdu, taču slēpni pagrabā tie neatrada. Daļa dokumentu saglabājusies arī, pateicoties LNK caur Tallinu uzturētajai slepenajai sarakstei ar Rietumvācijā dzīvojošajiem Pāvilu Bruveru un Pauli Kļaviņu.

Kā viena no svarīgākajām relikvijām tiek izcelts LNK zīmogs. Ar to apzīmogoti visi organizācijas dokumenti, kas sūtīti starptautiskajām organizācijām. Tāpat saglabātas klišejas proklamāciju izgatavošanai, šablons uzrakstam “Saharovs – mūsu sirdsapziņa”, kuru izmantoja teksta uzpūšanai ar krāsu baloniņa palīdzību uz sienām.

Okupācijas muzejam nodotajā dokumentu mapē ir dažādi iesniegumi, arī īpaši šifri tekstu slepenošanai, P. Brūvera 80. gados Minhenē izdoti kabatas formāta LNK ikmēneša ziņu biļeteni “Pasaule un mēs” par svarīgāko pasaulē un Latvijā. Šos biļetenus trimdas latvieši pa pastu un citādi sūtīja uz Latviju, bet daļu izplatīšanai LNK saņēma pa pagrīdes kanāliem Rīgā. Tikai vienā eksemplārā saglabājies Rīgā izdotais burtnīcas formāta, ar rakstāmmašīnu rakstītais un ar foto kontaktkopijas metodi pavairotais pagrīdes “LNK biļetens”. Tajā cita starpā minēta no ASV Kongresa saņemtā ziņa, ka 1972. gada maijā “Apollo 16″ apkalpe uz Mēness novietojusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus.

Dokumentu vidū atrodama sīka instrukcija, kā pārejama PSRS–Somijas robeža. Ne tikai aprak-stīts grūtais pārgājiens pa Karēlijas purviem un mežiem, bet arī doti iemācāmi teksti somu valodā un ieteikts pēc robežas pārejas nekontaktēties ar iedzīvotājiem, jo pastāvēja lielas iespējas, ka tie pārbēdzēju nodotu policijai, kura savukārt bēgli nosūtītu atpakaļ uz Padomju Savienību. No LNK krājuma nāk arī 1980. gadā Ojāra un Zvaigznītes Ginteru pārtulkotā un pagrīdes tipogrāfijā Lietuvā iespiestā pamācība “Tiem, kuriem priekšā stāv pratināšana”. Tas ir izcilā krievu matemātiķa, cilvēktiesību cīnītāja un politieslodzītā Aleksandra Volpina juridisks traktāts, kā uzvesties, ja apcietinājusi čeka.

Latvijas Neatkarības kustība kā nelegāla pretošanās organizācija pastāvēja no 1974. līdz 1983. gadam, kad tās darbību pārtrauca PSRS Valsts drošības komitejas izdarītie aresti un kratīšanas. LNK dalībnieki bija Pāvils un Olafs Brūveri, Jānis Rožkalns, Jānis Vēvers, Alfrēds Lēvalds, Gunārs Astra, Alfrēds Aperats, Edmunds Cirvelis – kopumā ap 20 cilvēku.

October 26, 2013 Posted by | arhīvi, Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

TV pirmizrāde “Uzturiet debesis spēkā”

Uzturiet debesis spēkā

Jau ievadot Atmodas notikumiem veltīto nedēļu, pirmdien, 30. septembrī, pulksten 21.15 pirmoreiz televīzijas ēterā dokumentālā filma “Uzturiet debesis spēkā…” – Latvijas trešās atmodas vēstures lieciniece. Jānis Peters, Dainis Īvāns, Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Georgs Andrejevs un citi Tautas frontes savulaik atbalstītie Latvijas Republikas Augstākās padomes un PSRS Tautas deputāti atceras un vērtē laiku no Radošo savienību plēnuma 1988. gadā līdz augusta pučam 1991. gadā. Laiku no tautas pašapziņas atdzimšanas masu kustībā līdz Latvijas atjaunotās neatkarības starptautiskai atzīšanai. Dokumentālo filmu veidojuši žurnālisti – Atmodas laika liecinieki – Viktors Avotiņš, Edvīns Inkēns, Jānis Gavars un Normunds Beļskis.

September 25, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, Filmas | Leave a comment

Todien divu noziedznieku vienošanās zaudēja spēku

Ģirts Vikmanis, LA

Pirms 24 gadiem – 1989. gada 23. augustā – apmēram divi miljoni Baltijas iedzīvotāju sastājās dzīvā ķēdē, veidojot “Baltijas ceļu”, kas no Viļņas cauri Rīgai vijās līdz Tallinai un apliecināja Baltijas republiku prasību atgūt neatkarību.

Baltieši pieminēja Molotova–Ribentropa paktu, kas bija sadalījis Eiropu. Baltijas valstu neatkarības kustību pārstāvji sarunā atceras tolaik piedzīvoto un spriež, kā toreizējie sapņi un ideāli īstenojušies mūsdienās.

Uz brālības pamata

Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” izveidotājs Vītauts Landsberģis 1989. gada 23. augustā atradās ceļa sākumā – Viļņā Ģedimina laukumā kopā ar radiniekiem. Tur bijuši arī skautu un gaidu kustības dalībnieki, trimdas lietuvieši un politiski represētie. No rīta viņš devies uz Lietuvas radio, lai teiktu uzrunu, un jau bijis zināms, ka Lietuvā piekļuvi ceļiem bloķē padomju ie-
stādes. “Toreiz uzrunāju tautu, sakot, lai tā nesatraucas, bet sadodas rokās ar kaimiņiem, ja arī viņi ir tālu līdz galvenajam ceļam,” atceras V. Landsberģis.

“Tā man bija stresaina diena. Todien Latvijas Centrālkomiteja aizliedza koordinēt “Baltijas ceļa” norisi pa radio. Visu vajadzēja precizēt. Man bija jāieraksta uzrunas teksts,” atceras toreizējais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns. Tomēr dažādi PSRS varas iestāžu liktie šķēršļi neesot traucējuši – akcijas koordinācija bijusi tāda, kuru varētu veikt aizvērtām acīm.

Viņš devies uz Ķoņu pagastu Latvijas un Igaunijas pierobežā, kuru šķērsoja “Baltijas ceļš”. Tur noticis vietējo latviešu un igauņu improvizēts mītiņš. “Bija dažādi nacismu un komunismu raksturojoši simboli, Hitlera un Staļina ģīmetnes. Visi šie atribūti tika iemesti ugunī. Šajā dienā mēs pateicām, ka ir beidzies Otrais pasaules karš,” stāsta D. Īvāns. “Todien divu noziedznieku vienošanās zaudēja spēku, jo mēs sākām atzīmēt savus vienotības svētkus – “Baltijas ceļu”.”

Tikmēr Igaunijas neatkarības kustības aktīvists Tunne Kelams atceras, ka jau iepriekš – 1987. gadā – igauņi pulcējušies uz sanāksmēm Hirves parkā Tallinā, pieminot Molotova–Ribentropa paktu un tā slepeno protokolu, kas sadalīja Eiropu. Parks kļuva par neatkarības kustības aktīvistu pulcēšanās vietu, un tajā attīstījās daudzas idejas. “Baltijas ceļa” dienā T. Kelams pievienojies cilvēkiem, kas atradušies netālu no parka. “Pēc “Baltijas ceļa” cilvēki vairāk sāka ticēt Igaunijas neatkarības idejai. Iepriekš daudzi domāja, ka tas nav sasniedzams mērķis,” teic T. Kelams.

Globāls notikums

“Baltijas ceļš” tolaik nebija trīs Baltijas tautu izolēts notikums, tas ir jāskata kontekstā ar 20. gs. astoņdesmito gadu Austrumeiropas kustībām, kas vērsās pret komunistiskajiem režīmiem. “Tā bija ļoti plaša zīme, ka komunistisko režīmu ļodzīšanās un krišana Centrāleiropā izplatīsies uz austrumiem un nebeigsies pie Molotova–Ribentropa līnijas. “Baltijas ceļš” bija stingrs mūsu gribas apstiprinājums, padomju varai netika atstātas cerības, ka pārmaiņas varētu apstāties. Tas bija atgādinājums, ka esam tādas pašas Eiropas nācijas kā citi,” teic V. Landsberģis. “Baltijas ceļš” tolaik kļuva par pasaules mēroga notikumu, kas tika plaši atspoguļots pasaules lielākajos medijos.

D. Īvāns spriež, ka bijis lepns par “Baltijas ceļu”, un norāda, ka tā adresāts bija arī Kremlis, kur tolaik Mihailu Gorbačovu nomācis jautājums par Vācijas atkalapvienošanās iespējamību. Pēc D. Īvāna vārdiem, PSRS līderis vēlāk atzinis, ka “Baltijas ceļš” viņam esot sasējis rokas Vācijas jautājumā. T. Kelams atceras, ka vairākus mēnešus pirms “Baltijas ceļa” Igaunijā viesojusies eiroparlamentāriešu grupa Baltijas valstu jautājumos. “Viņi bija konservatīvi un uzskatīja, ka jābūt stabilitātei – Baltijas republikām jāpaliek PSRS sastāvā. “Baltijas ceļš” bija pret šādām idejām un parādīja tautas gribu,” teic T. Kelams.

Neticētu savām acīm

“Baltijas ceļa” dalībnieki atceras, ka tolaik viņiem neesot bijušas plašas vīzijas, ko darīt, kad tiks atgūta neatkarība un kā brīvības ideālus īstenot dzīvē. T. Kelams aicina atcerēties Igaunijas vēsturisko pieredzi, ka nākotnē nav nekā neiespējama, taču nekas nepastāv pats par sevi, attiecinot to uz dalību NATO, ko viņš tomēr neuzskata par simtprocentīgu Igaunijas drošības garantu. Tāpat Kelams uzskata, ka Igaunijas būtiskākais ceļš mūsdienās ir turpināt veidot nacionālu valsti, taču sarežģījumus gan Latvijā, gan Igaunijā radot padomju mantojums un tālaika domāšanas paliekas. T. Kelams pauž prieku, ka 23. augustu kā totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu 2009. gadā pasludinājis Eiropas Parlaments. Igaunijas vēstniecības Latvijā misijas vadītāja vietniece Merje Stanciene vērtē, ka nav salīdzināma situācija Baltijas valstīs 1989. gadā un mūsdienās, jo tagad, piemēram, ir daudz augstāks dzīves standarts, cilvēkiem ir iespēja brīvi ceļot, Baltijas valstis piedalās NATO, kas ir spēcīgs drošības garants Baltijas valstīm.

D. Īvāns domā, ka Latvijas Tautas frontes kongresa pirmie delegāti neticētu tam, kas pa šiem gadiem noticis Latvijā. “Mēs tikām vaļā no PSRS – to neviens tolaik nevarēja iedomāties. Mēs esam NATO valsts, un tas ir krietni augstāks drošības līmenis nekā starpkaru Latvijā, mums ir mazāk draudu. Arī materiāli esam labāk nodrošināti,” teic D. Īvāns. Viņš gan atzīst – mūsdienu problēma ir tautiešu došanās strādāt uz ārzemēm, par ko “Baltijas ceļa” laikos neviens nevarēja iedomāties.

V. Landsberģis uzskata, ka Lietuva līdz mūsdienām būtu varējusi sasniegt vairāk, un esot jautājums par to, kā tiek izmantota iegūtā brīvība. “Lietuvas sabiedrība mūsdienās ir sašķelta dažādās atšķirīgās grupās, lai gan tolaik bijām vienotāki,” saka V. Landsberģis. Tagad visās trijās Baltijas valstīs aug jauna paaudze, kas nav dzīvojusi padomijā. “Viņiem nav to laiku ideāli. Viņi ir atšķirīgi un nav sasaistīti padomju formulās un uztraukumos. Viņi ir vairāk eiropeiski un brīvāki,” spriež V. Landsberģis.

“Vēlu lietuviešiem, latviešiem un igauņiem paturēt “Baltijas ceļu” atmiņās par brālību, kas tolaik bija tik stipra kā nekad iepriekš un pēc tam,” vēlējuma vārdus teic V. Landsberģis.

Uzziņa

“Baltijas ceļa” 24. gadadienas atceres pasākumi * Rīgā: notiek “Baltijas ceļa” atceres dienas. Rīdzinieki un pilsētas viesi, piedaloties akcijā “Europeana 1989” aicināti atnest tālaika liecības un atribūtus uz Esplanādi no plkst. 12 līdz 20, lai tos varētu nofotografēt un ievietot “Baltijas ceļa” digitālajā kartē.

Eiropas mājas Sarunu istabā plkst.14 notiks “Baltijas ceļa” atceres pasākums.

* Bauskā: plkst. 20 Rātslaukumā tiks iedegts svecīšu ugunsceļš.

* Ķoņu pagastā: plkst. 20 pie Latvijas un Igaunijas robežas notiks muzikāls atceres pasākums.

* Alūksnē: plkst. 9 pie Alūksnes Jaunās pils sāksies ziedu segas veidošana, bet plkst.18 pie Jaunās pils notiks atceres pasākums.

* Jēkabpilī: Daugavas kreisajā krastā pie tilta plkst. 18. Jēkabpils Latviešu biedrība rīko pulcēšanos, lai atcerētos Baltijas ceļu un laistu Daugavas straumē ziedus.

* Tallinā: pie Brīvības cīņu uzvaras kolonnas atzīmēs 2009. gadā ES noteikto visu totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu Eiropā. Pēcpusdienā Hirves parkā notiks pulcēšanās, pieminot 1987. gadā īstenoto pieprasījumu atzīt Molotova–Ribentropa paktu un pulcēšanās parkā tradīcijas pirmsākumu.

* Viļņā: notiks piemiņas pasākums pie Adama Mickēviča pieminekļa, kur 1987. gadā šajā dienā lietuvieši sapulcējās uz mītiņu pret Molotova–Ribentropa paktu.

* Londonā: sestdien, 24. augustā, plkst. 14 “Baltijas ceļa” atceri Haidparkā rīko Lietuvas Jaunatnes apvienība Apvienotajā Karalistē.

August 23, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Aicina sadoties rokās interaktīvajā Baltijas ceļā

Unikālā notikuma idejas atbalstītājus aicina veidot virtuālo karti
Balticway-media_large

Latvieši, lietuvieši un igauņi aicināti vēlreiz pievienoties Baltijas ceļam, šoreiz – sociālajos medijos. Interaktīvajā lapā thebalticway.eu plānots atjaunot vēsturisko notikumu, lai apliecinātu Baltijas valstu atbalstu brīvībai, vienotībai un kopīgiem ideāliem arī patlaban.

Unikālā notikuma gadadienas priekšvakarā Baltijas valstu iedzīvotāji aicināti atzīmēt šo notikumu, vēl vienu reizi ”sadodoties rokās” sociālajos tīklos. Latvieši, lietuvieši, igauņi un visi citi pasaules iedzīvotāji, kuri atbalsta Baltijas ceļa idejas, tiek aicināti izmantot sociālos tīklus, lai pievienotos virtuālai kartei, kas simboliski izseko vēsturiskā ceļa dalībnieku soļus no Tallinas līdz Viļņai.

Jaunākajai paaudzei, kura par šo notikumu ir dzirdējusi no saviem vecākiem un vecvecākiem, šī ir iespēja apliecināt pasaulei, ka Baltijas ceļa demonstrācijā iemiesoties ideāli vēl aizvien ir dzīvi. 1989. gada 23. augustā gandrīz divi miljoni cilvēku no trīs valstīm sadevās rokās miermīlīgā protesta akcijā, lai apliecinātu ticību brīvībai, demokrātijai un neatkarībai.

Baltijas ceļš bija nozīmīgākais mirklis ceļā uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Tās dienas notikumus vēroja visi pasaules mediji, un Baltijas ceļš kļuva par vēsturisku simbolu vienotībai brīvības vārdā.

Savukārt Saeimas mājaslapā ievietots dokuments – deklarācija, ar kuru pirms 22 gadiem 21.augustā AP deputāti atjaunoja Latvijas faktisko neatkarību.

Nozīmīgākie dokumenti par Baltijas ceļa organizēšanu 2009.gadā tika iekļauti UNESCO programmas ”Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Baltijas ceļš pasaules mērogā tika atzīts par iespaidīgu nevardarbīgu protesta un solidaritātes paušanas aktu, kas tajā laikā bija unikāls miera kultūras piemērs.

Sociālo mediju kampaņas mērķis ir atdzīvināt 1989.gada vasaras emocijas, dodot iespēju arī jaunākajai paaudzei, kurai nebija iespējas šo Baltijas vēsturei nozīmīgo notikumu piedzīvot, izrādīt savu atbalstu un vienlaikus teikt ”paldies” saviem vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kuri stāvēja uz ceļa toreiz, pirms 24 gadiem.

Ielogojoties lapā ar savu sociālo mediju kontu Twitter, Facebook vai Draugiem.lv, ikviens var ”pievienoties” demonstrācijai, sekojot 600 km garajam ceļam uz virtuālas kartes. Piektdienas, 23.augusta, naktī Baltijas ceļa oficiālajā gadadienā, ceļš tiks pabeigts un ierakstīts vēsturē.

Jau vēstīts, ka 23. un 24.augustā no plkst.12 līdz 20 Esplanādē, ”Rīga 2014″ atklātajā telpā Eiropas digitālais arhīvs, bibliotēka un muzejs ”Europeana” sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku aicina Latvijas iedzīvotājus dalīties ar atmiņām, fotogrāfijām un citām liecībām no Baltijas ceļa norises.

Baltijas ceļa dalībniekiem būs iespēja digitalizēt savu līdzpaņemto Baltijas ceļa piemiņas lietu un iekļaut to digitālajā arhīvā publicēšanai vietnē europeana1989.eu, kurā apkopoti materiāli par ”Dzelzs priekškara” krišanas notikumiem Eiropā 1989.gadā. Piemiņas lieta var būt jebkas, kas konkrētajam cilvēkam saistās ar Baltijas ceļa akciju – fotogrāfija, dokuments, piespraude, apģērba gabals, tramvaja biļete u.c. Visi līdzi paņemtie materiāli tiks uzreiz atgriezti atpakaļ īpašniekam.

Sociālo mediju lietotāji, kuri vēlas uzzināt vairāk par Baltijas ceļa vēsturi, ir aicināti sekot Baltijas ceļa kontiem Twitter, Facebook un Draugiem.lv, kuros līdz pat piektdienas naktij varēs uzzināt interesantus faktus, fotogrāfijas un citātus no 1989.gada vasaras notikumiem.

August 22, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Digitalizēs liecības par ”Baltijas ceļu”

Viesturs Sprūde, LA
 

F

Latvijas iedzīvotāji 23. un 24. augustā tiek aicināti piedalīties ES projekta “Europeana 1989″ informācijas dienās Rīgā, Esplanādē, nesot līdzi personiskās fotoliecības un citas piemiņas lietas, kas attiecas uz 1989. gada 23. augusta ”Baltijas ceļu”.

Šīs liecības tiks digitalizētas un to digitālās kopijas ievietotas interneta vietnē “europeana1989.eu”. Iedzīvotāji tāpat tiek aicināti dalīties savos atmiņu stāstos par ”Baltijas ceļu”.

Par gaidāmo pasākumu, kas minētajās dienās no plkst. 12 līdz 20 notiks nodibinājuma “Rīga 2014″ kultūras vasarnīcā, ceturtdien žurnālistiem pavēstīja ”Europeana 1989” pārstāvji Džonatans Pardejs un Franks Drauške. Projekta Latvijas vēstniece ir Sarmīte Ēlerte, un Latvijā kampaņa tiek īstenota sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. ”Europeana” ir ES vēstures digitālais muzejs, arhīvs un bibliotēka, kuras uzdevums ir internetā nodrošināt piekļuvi Eiropas daudzvalodīgajam kultūras mantojumam, kolekcionēt arī notikumu dalībnieku mutvārdu liecības. Šobrīd aktuāli ir savākt materiālus par “dzelzs priekškara” krišanas notikumiem Eiropā 1989. gadā, jo nākamgad revolucionārajiem notikumiem Vācijā, Ungārijā, Polijā, Čehijā un Baltijā apritēs 25 gadi.

”Europeana 1989” materiālu vākšanas kampaņa sākās jūnija sākumā Polijā, augusta sākumā tā jau notika Viļņā un Panevēžā; tagad gaidāma Rīgā, bet augusta beigās Tallinā.

”Mēs aicinām Latvijas iedzīvotājus ievietot internetā savas atmiņas un fotoattēlus par vienu no viņu dzīves ievērojamākajiem notikumiem – ”Baltijas ceļu”, kad viņi veidoja vēsturi,” sacīja Džonatans Pardejs.

Savukārt Sarmīte Ēlerte uzsvēra, ka tas ir veids, kādā Baltijas valstu iedzīvotāju vēsturiskā atmiņa kļūst par daļu no visas Eiropas vēsturiskās atmiņas.

Nodoms ir projekta vietnē izveidot digitālo karti, kurā notikuma līdzdalībnieku vai viņu piederīgo atmiņas, foto­grāfijas, audio un video ieraksti un citas dokumentālas liecības būs izvietotas atbilstoši stāstītāju atrašanās vietai 1989. gadā. Projekta pārstāvji norāda, ka visas atnestās liecības pēc digitalizēšanas tūlīt tiks atdotas atpakaļ īpašniekiem, bet tie, kuri 23. un 24. augustā nevarēs ierasties Esplanādē, liecības par ”Baltijas ceļu” vietnē “europeana1989.eu” varēs ievietot arī patstāvīgi. ”Europeana” jau īstenojusi līdzīgu materiālu vākšanas kampaņu saistībā ar Pirmā pasaules kara vēsturi.

August 22, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

23.augustā – Baltijas ceļa atceres pasākums

2013.gada 23.augustā LATVIJAS OKUPĀCIJAS IZPĒTES BIEDRĪBA rīko pasākumu

1989.gada 23.augusta Baltijas ceļš – triju Baltijas valstu ceļa sākums uz Eiropu

Šā gada 23.augustā aprit 24 gadi kopš trīs Baltijas Republikas Lietuva, Latvija un Igaunija sadevās rokās, veidojot unikālo Baltijas ceļu. Latvijas Okupācijas izpētes biedrība rīko pasākumu, kas paredzēts atmiņai par Baltijas ceļu, kas notika 1989.gada 23.augustā. Šajā dienā plkst. 19:00 ~2 miljoni cilvēku sadevušies rokās vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja mūsu valstu galvaspilsētas (Tallinu, Rīgu un Viļņu). Šī demonstrācija pievērsa Pasaules uzmanību vēsturiskajam faktam – Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas 50.gadadienai, kad PSRS un Vācija sadalīja ietekmes sfēras Austrumeiropā.

Pasākumā piedalīsies Baltijas ceļa organizatori un dalībnieki, tiks rādīti fragmenti no filmas „Padomju stāsts”, kurā atainoti 1939.gada Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dokumentālie kadri un stāstīts par tā ietekmi uz Eiropas tautu likteņiem.
P R O G R A M M Ā:

Ievads. LOIB valdes priekšsēdētāja Rutas Pazderes uzruna

1. Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres uzruna

2. Igaunijas Republikas vēstnieka uzruna

3. Lietuvas Republikas vēstniecības pārstāvja uzruna

4. Latvijas Republikas Saeimas deputāta Romualda Ražuka uzruna

5. “Baltijas ceļa” organizatora Andreja Cīruļa uzruna par Baltijas ceļa īpašo nozīmi triju Baltijas valstu neatkarības atgūšanā

6. Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvja Ivara Švānfelda uzruna

7. Filmas “Padomju stāsts” režisora Edvīna Šnores uzruna

8. Īsfilma par Molotova- Ribentropa pakta noslēgšanu 1939.gada 23.augustā

Noslēgums. LOIB valdes priekšsēdētāja vietn. Bonifācijs Daukšts

August 21, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Eiropas mērogā aicina vākt liecības par ‘Dzelzs priekškara’ krišanu un ‘Baltijas ceļu’

Eiropas mērogā aicina vākt liecības par 'Dzelzs priekškara' krišanu un 'Baltijas ceļu'

Lai saglabātu Eiropas kultūras un vēstures mantojumu, ikviens Eiropas iedzīvotājs ir aicināts iesaistīties vērienīgā projektā “Europena 1989” – digitālās kolekcijas veidošanā par teju ceturtdaļgadsimtu seniem notikumiem, kas saistīti ar “Dzelzs priekškara” krišanu, portālu “Delfi” informē Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” pārstāvji.

 

“Vēsture nav tikai muzejos un citās institūcijās glabātie materiāli, vēsture ir tas, ko piedzīvojuši un pieredzējuši reāli cilvēki. Mums ir jālepojas ar savu pieredzi un uzkrātajām zināšanām par valsts notikumiem, tāpēc stāstos par pagātni mums ir jādalās, lai veidotu valsts vēsturi,” projekta atklāšana pasākumā sacīja Europeana” izpilddirektore Džila Kazinsa. 

“Europeana 1989” ietvaros šogad notiks pasākumi Čehijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji īpaši tiek aicināti dalīties atmiņās par 1989. gada 23. augustā notikušo akciju “Baltijas ceļš“, dodot savu ieguldījumu vēstures saglabāšanā.

Baltieši savus atmiņu stāstus, fotogrāfijas, video vai skaņas ierakstus par miljoniem cilvēku veidoto dzīvo ķēdi, kas savienoja trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, var pievienot projekta digitālajai kartei, norādot arī savu atrašanās vietu akcijas laikā.

Liecību apkopošanas dienas Rīgā notiks no 22. līdz 24. augustam, Esplanādes parkā iepretim Raiņa piemineklim, nodibinājuma “Rīga 2014” atvērtajā birojā – “Esplanāde 2014”, informē projekta pārstāvji.

“Divi miljoni cilvēku no visām Baltijas valstīm sadevās rokās uz 15 minūtēm, lai miermīlīgi parādītu pasaulei, ka neatkarība ir nepieciešama visās valstīs. Man tas bija ļoti emocionāls notikums. Domāju, ka tie, kas piedalījās Baltijas ceļā, šo notikumu atminēsies visu mūžu,” projekta atklāšanas pasākumā jūnija sākumā Varšavā uzsvēra projekta “Europeana 1989” Latvijas vēstniece Sarmīte Ēlerte.

Lietuvas projekta vēstnieka lomu uzņēmies viens no Lietuvas neatkarības kustības līderiem Vītauts Landsberģis, savukārt Igauniju pārstāv Igaunijas neatkarības kustības līderis un politiķis Tunne Kelams.

Čehiju – tulkotājs un viens no “Samta revolūcijas” aktīvistiem Petrs Januška, Vāciju – publicists un cilvēktiesību aizstāvis Volfgangs Templins, Ungāriju – bijušais disidents un cilvēktiesību aktīvists Laszlo Rajks, Poliju – rakstnieks, publicists un politiķis, pirmais nekomunistiskais premjers Austrumu blokā pēc Otrā pasaules kara Tadeušs Mazoveckis, kā arī fotožurnālists Kriss Nīdentals, kurš dokumentējis gan dzīvi aiz Dzelzs priekškara, gan tā krišanas laikā. Nīdentāla darbi saņēmuši starptautiskus apbalvojumus un publicēti lielākajos pasaules medijos, norāda “Europena” pārstāvji.

“2014.gadā pasaule svinēs ievērojamā 1989.gada 25. gadadienu, kad tika sagrauti mūri un robežas, un Eiropas ļaudis atkal kļuva vienoti,” raksta projekta organizatori.

“Europeana 1989” mērķis ir radīt spilgtu un pilnīgu ainu par revolucionārajiem notikumiem Eiropā, aicinot katras projektā iesaistītās valsts iedzīvotājus dalīties ar saviem stāstiem, fotogrāfijām, video un skaņas ierakstiem. Projekta rezultātā tiks izveidots lielisks arhīvs, kuru varēs izmantot pētniecības, mācību vai izklaides nolūkos.

Vairāk par projektu var uzzināt šeit.

July 12, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Jānis Rožkalns: Sliktajiem vajag, lai godprātīgie klusē

Neatkarīgā piedāvā interviju ar Jāni Rožkalnu.

«Vēl tagad atceros to neaprakstāmo lepnuma izjūtu (ar baiļu piegaršu) par savu rīcību, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā. Toreiz man bija 23 gadi. Varat iedomāties to lielo cilvēku pūli apmēram 50 m apkārt piemineklim! Un tu zini, ka apmēram katrs desmitais ir čekists civilā apģērbā. Un tad tu ar ziedu klēpi ej viens pats pāri tukšajam laukumam, kas šķir pūli no pieminekļa, (..) tu sajūti, kā cilvēki uzmundrinoši sauc un aplaudē – tieši tev. Izjūta ir grandioza, sirds paliek tik liela – lielāka par pašu! (..)

Ejot atpakaļ, tu redzi, ka no vairākām pusēm tev tuvojas vairāki vīri uzvalkos un vējjakās. Bet viņi negrib to darīt tukšā laukuma vidū, viņi sagaida tevi pūlī. (..) Tevi vairākas stipras rokas satver aiz elkoņiem. (..) Bet tu zini, ka viss būs labi. Viss patiešām beidzās labi, jo čekas rīcība vairs bija tikai sīka atrauga, kas ātri vien aizrijās lielajā Latvijas cilvēku jaunās enerģijas vilnī. Tagad saprotu, ka es biju viens no Atmodas «atklāšanas slēdžiem» – ar to viss sākās! (..) Un ej nu sazini, kā cilvēce būtu attīstījusies, ja tu un vēl daudzi tādi paši visās Baltijas valstīs tad nebūtu sadūšojušies. Bail padomāt, kā viss varēja būt…»

Šo emocionālo uzrunu, ko kāda raksta komentāros bija ielicis cilvēks ar niku Rakstnieks, delfi portālā ieraudzīja Jānis Rožkalns, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, bijušais brīvības cīnītājs un cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 (H86) dalībnieks. «Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei. Gājiena priekšgalā bija divi latviešu jaunieši – Eva Biteniece un Rolands Silaraups. Lepnums un spīts bija ierakstīts viņu abu un pārējo gājiena dalībnieku acīs. Jo pēc 50 okupācijas gadiem tā bija pirmā reize, kad latvietim atkal bija iespēja izcīnīt gājiena tiesības līdz savam Brīvības piemineklim. Kā parādīja vēlākā vēsture – tas iezvanīja mūsu brīvību.

– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?

– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.

– Kādā veidā H86 sāka organizēt šo leģendāro manifestāciju?
– 1987. gada martā Rietumos nonāca pirmie septiņi pārfotografētie teksti, ko nosūtīja H86. Vēlāk nosūtījām videoierakstu, kur Rolands Silaraups kopā ar biedriem stāstīja, kā iecerēta 14. jūnija akcija. Šo filmu televīzijas demonstrēja visā Rietumu pasaulē. Mediju komentāros tika uzsvērts, ka «latvieši pārbauda perestroiku» – ja 14. jūnija akcijā Rīgā notiks izrēķināšanās ar H86, tad visas runas par pārmaiņām ir tikai mīts. Tādēļ fakts, ka helsinkieši 14. jūnijā netika apcietināti, uz Rietumu žurnālistiem un politiķiem atstāja sprādzienveida iespaidu – tātad PSRS patiešām mainās! Reizē mēs arī sapratām: bez represijām PSRS neeksistēs, un tas nozīmē, ka nav tālu arī Latvijas brīvība. Tajos mēnešos radio Brīvā Eiropa vadība izjuta spēcīgu diplomātisko spiedienu no Maskavas, jo arī tā saprata, ka 14. jūnijs kļūst par liktenīgu datumu: radio vadībai tika piekodināts neaicināt cilvēkus piedalīties šajā pasākumā, drīkstēja veidot tikai reportāžas. Tad radio latviešu redakcijas vadītājs Jānis Trapāns uzņēmās lielu personisko atbildību, garantējot vadībai, ka Rīgā asinsizliešanas nebūs. Ja tomēr tas būtu noticis, gan Trapāns, gan žurnālists Pāvils Brūvers savus amatus zaudētu. Interese par perestroiku pasaulē bija milzīga, un to es pats izjutu vēlāk, tad, kad man tika atņemta PSRS pavalstniecība un manai ģimenei nācās emigrēt uz Rietumiem, man no visas pasaules nāca ielūgumi lasīt lekcijas par to, kas notiek Latvijā un padomijā. Valstu parlamenti, komisijas, prese – visi gribēja zināt, vai tiešām PSRS – šī milzīgā ļaunuma impērija – var sabrukt?

– Jūsu seju neredz 14. jūnija gājiena pirmo rindu fotogrāfijās. Kā tā? Esat pašā maliņā, ne kopā ar pārējiem H86 cilvēkiem.

– Man bija īpašs uzdevums. Manā rīcībā bija neliels Minox fotoaparāts, ar kuru neuzkrītoši fotografēt visu, kas notiek. Jo represiju draudi bija reāli! Tūlīt pēc gājiena devos uz mūsu grupas dalībnieku Ginteru dzīvokli Basteja bulvārī un zvanīju uz Minheni, uz radio Brīvā Eiropa. Tur ar milzīgu nepacietību gaidīja mūsu zvanu. Starp citu, tā paša gada 23. augustā tieši šajā dzīvoklī arestēja visu H86 grupu. Viena lieta, ko gan es nesaprotu joprojām: visu 1987. gadu čeka mums ļāva zvanīt uz Minheni.

– Čekai tas taču bija izdevīgi: varēja noklausīties jūsu sarunas.
– Jā, bet viņi jau paši to visu zināja. Tad tālsarunas dabūt bija ļoti grūti. Ja VDK nojauta, ka kāds grasās pa telefonu stāstīt ko nelabvēlīgu, tālsarunas vienmēr tika atteiktas, jo tās gāja caur Maskavu. Bet mums šādu problēmu nebija, kaut arī mēs darbojāmies gluži kā žurnālisti: tikko izstāstījām, kas notiek Rīgā, un pēc stundas to Pāvils Brūvers komentē jau radiostacijā Brīvā Eiropa.– Ir arī tādi cilvēki, kas nevēlas runāt par tiem notikumiem. Piemēram, Rolands Silaraups. Kāpēc?
– Rolands bija visa 14. jūnija pasākuma rīkošanas centrā un tā laika tautas varonis. Jo liepājnieki, kuriem to vajadzēja darīt, bija čekas nobloķēti un uz Rīgu netika. Kaut arī ik nedēļu Rolandu uz ielas ar draudiem aizturēja čekisti, šis jauneklis bija kā klints: drosmīgs un nelokāms. Pēc tam, kad viņu 1987. gadā izsūtīja no Latvijas, viņš apbraukāja visus trimdas latviešu centrus, stāstot par notikumiem Rīgā un vienlaikus vācot materiāli tehnisko atbalstu jaunajai demokrātijai, kas tikko dzima Latvijā. Mūs izsūtīja tajā pašā gadā, mēs satikāmies jau Minsterē, un tad bija savākti daudzi tūkstoši dolāru – ar mērķi Vides aizsardzības klubam, LNNK, Pilsoņu kongresa un Helsinku grupas atbalstam. Pasaules Brīvo latviešu apvienībā (PBLA) bija izveidots apakškonts, kurā šī nauda atradās. Rolands gaidīja, kad ieradīsimies mēs, lai saņemtu informāciju, kam un ko vajag – videokameras, biroju iekārtas un tamlīdzīgi. Minsterē Rolands mūs klātbūtnē zvanīja PBLA vadītājiem, lai noskaidrotu, kādā veidā mēs pirksim visu nepieciešamo Latvijai, lai tūdaļ to sūtītu uz dzimteni. Redzēju, ka telefonsarunas laikā Rolands kļūst bāls. Izrādās, Rolandam atbildēja, ka visu naudu pārņem PBLA un viņš neko nedabūs. Nēģeris savu bija padarījis, nēģeris varēja būt brīvs… Drīz Berlīnē notika PBLA vadības tikšanās ar Latvijas kompartijas CK sekretāra Anatoliju Gorbunova komandu, un visa nauda aizgāja citos virzienos. Šie notikumi Rolandu pilnībā sagrāva. Viņam bija tikai 19 gadi, un viņš jau pirms tam bija arestēts par pretpadomju darbību. Pēc Minsteres šoka viņš aizbrauca uz Ameriku un pirmos gadus nekontaktējās pat ar tuviniekiem. Un viņu var saprast: dažos mēnešos viņš piedzīvoja to, kā pietiktu trim dzīvēm – no okupācijas un tautas atmodas triumfa, visas pasaules latviešu apceļošanai līdz prastai nodevībai. Tikai vēlāk mēs pamazām aptvērām, kas ir neoliberālisma vaibsti, kuros nav redzamas ne garīgās vērtības, ne dzīves principu sarkanās līnijas. Vien «intereses» un kompromiss.

– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?

– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.

– Tad kur tā ir?

– Pirms dažām dienām tika aktualizēts jautājums par Satversmes preambulu, kas ir solis pareizā virzienā. Arī es piedalījos šajā sarunās, mēs tikāmies ar Egilu Levitu, bija arī garīdznieki un vēsturnieki. Ir izstrādātas Satversmes preambulas vadlīnijas. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mūsu esošajā Satversmē nav pateikts mērķis un uzdevumi, kāpēc tad mūsu valsts ir dibināta, ir tikai izskaidrota procedūra, kā tai funkcionēt. Tagad šo ideju aktīvi virza Vienotība, kas vēlēšanās ir krietni zaudējusi savas pozīcijas, jo vajag taču kaut kā reabilitēties. Diemžēl Vienotības būtība ir liberālās idejas…

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa gan uzstāj, ka viņas pārstāvētā partija nav liberāla.

– Kādā gudrā grāmatā ir teikts: «Pēc viņu darbiem jums tos būs pazīt!» Bet, domājot par neoliberālismu, es redzu to kā jaunu, bīstamu pseidoreliģiju, kas gan nav atdalīta no valsts, bet tieši pretēji – tiek saplūdināta ar valsti. Jo tās mērķis, līdzīgi kā islāmam, ir – sagrābt varu pasaulē. Un nepārsteidz, ka, redzot liberālisma radīto dziļo sajukumu, pasaulē jau sāk runāt par to, ka liberālo domāšanu izraisa prāta novirzes. Rietumos pat ir publicēta grāmata Liberālisma ārprāts. Jo tas, ka cilvēks sāk noliegt savas tautas garīgās pamatvērtības, gadsimtos veidoto ģimenes institūtu un tikumību, tiešām liecina par prāta novirzēm. Visa Rietumu pasaule iet pretī lielam postam, jo islāms nāk virsū ar pilnīgi citu attieksmi pret dzīvi, kam liberālās valstis nav pretinieki. Ja kaut kas radikāli nemainīsies, pēc gadiem desmit Eiropa būs islāma kontinents.

– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?

– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.

– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?

– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.

– Kaut arī cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 aktivitāšu laikā latviešu tauta nebija organizēta šā vārda vistiešākajā nozīmē, tā tomēr spēja pretoties padomju varas spiedienam, izveidojot plašu patriotisku tautas kustību – Latvijas Tautas fronti. Pienācīgi novērtējot laikraksta Atmoda un vēl dažu tā laika mediju lomu tautas organizēšanā, tomēr nevar apgalvot, ka toreiz būtu vērojams kāds īpaši centralizēts medijs, kas vadītu visus procesus, nosakot vērtību sistēmu. Varbūt tāds tagad būs Latvijas sabiedriskais medijs, kas tiks tapināts uz Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas bāzes?

– Palasīju par šo tā dēvēto «apvienoto sabiedrisko mediju». Izrādās, tas ir sorosiešu pseidokoncepts, kas brīvs no visām tradicionālajām vērtībām – ģimenes, garīgajām, nacionālajām. Tas ir neoliberāļu tehnokrātisks mudžeklis, kas radīts sabiedrības pakļaušanai. Nav ko brīnīties: izstrādes partneri ir Sorosa fonds–Latvija un Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā. Abas – skandalozas aģentorganizācijas. Sabiedrisko konsultatīvo padomi visu izstrādes laiku boikotēja, darba grupas neapstiprināja, acīmredzot visu dzelžainā tvērienā turēja NEPLP locekļi Dimants un Grūbe. Tas ir vēl viens mēģinājums galējiem liberāļiem sagrābt sabiedriskos medijus savās rokās, un šoreiz visus! Paldies Nacionālajai apvienībai, kas spēja apturēt šo pretvalstisko afēru. Ir jādara viss iespējamais, lai panāktu šā koncepta pārstrādi mūsu sabiedrības vairākuma interesēs.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?

– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…

June 14, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, pretošanās, PSRS sabrukšana | Leave a comment

%d bloggers like this: