Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ukrainas kolonizācija pēc Golodomora

1933. gada 31.decembra dokuments par 80 ešelonu ar krievu kolonistiem nosūtīšanu uz boļševiku organizētajā Golodomorā izmirušo Ukrainu.

Dokuments par 329 ešeloniem:

December 20, 2014 Posted by | Golodomors, Vēsture | Leave a comment

Pieminot Golodomoru

December 1, 2014 Posted by | boļševiki, Golodomors, komunisms, noziegumi pret cilvēci, piemiņa, PSRS, Video | Leave a comment

Golodomors Kazahstanā

Vācu vēsturnieks par kolektivizācijas Golodomoru Kazahstanā. 1930-33.g tur badā nomira katrs ceturtais. 

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Немецкий историк написал книгу о голодоморе в Казахстане.

По данным Роберта Киндлера, за четыре года коллективизации в Казахстане были уничтожены или вывезены почти 90% скота

Сталинский голодомор стоил жизни полутора миллионам казахов. Между 1930 и 1933 годами в Казахстане умер почти каждый четвертый житель. Об этом пишет немецкое издание Die Welt.

Голодомор в Казахстане недавно подробно описал немецкий историк-специалист по Восточной Европе Роберт Киндлер. В своей диссертации на тему «Сталинские кочевники» («Stalins Nomaden») «он описывает давно забытые преступления, типичные для социалистической и коммунистической идеологии насилия», пишет Die Welt.

Как и на Украине, в Казахстане целью советской коллективизации стало радикальное разрушение старых структур и установление на их руинах абсолютной власти коммунистических функционеров. Принцип был совсем прост. Под предлогом борьбы с зажиточными крестьянами (так называемого «раскулачивания») жители сельской местности на окраинных территориях Советского Союза, по сути, были обложены данью в неимоверных размерах, пишет немецкое издание. Тех, кто не сдавал зерно в требуемых количествах, арестовывали, пытали или сразу расстреливали. Часто крестьянам приходилось передавать государству даже семена, припасенные для посева, говорится в диссертации историка.

«Коренное население Казахстана вело главным образом кочевой образ жизни и постоянно странствовало по бескрайним степям. В 1929 году, до начала сталинской убийственной политики, по статистике, на территории республики насчитывалось около 36 миллионов животных, в том числе около 24 миллионов овец и коз, а также 6,8 миллиона коров. В среднем на каждую семью приходилась 41 голова скота.  С требованием ко всем казахам (будь то к кочевникам или оседлым крестьянам) сдавать государству зерно началась вполне предсказуемая катастрофа. Пастухам приходилось по любой цене покупать зерно и, соответственно, продавать скот. На базарах цены на зерно подскочили, а на скот рухнули. Пастухи, не выполнявшие заданий по сдаче зерна, подвергались аресту, а их скот конфисковывался. В течение кратчайшего времени по всему Казахстану появились гигантские стада, которые некому было ни кормить, ни содержать», – пишет Die Welt.

По данным историка, через четыре года коллективизации в Казахстане были уничтожены или вывезены с его территории почти 90% скота: теперь там осталось лишь чуть больше 1,6 млн. коров и 2,15 млн. овец и коз. Теперь среднестатистическая семья владела 2,2 головы скота. Этого было слишком мало для того, чтобы выжить.

«Следствием этого явилась голодная смерть примерно полутора миллионов человек. Жертвой голода стал каждый третий кочевник и каждый четвертый житель республики. Иначе говоря, сталинское безумие стоило жизни значительной части местного населения — эти цифры сопоставимы разве что с результатами террора «красных кхмеров» под предводительством Пол Пота в Камбодже с 1975 по 1979 год», – полагает Роберт Киндлер.

Диссертация Роберта Киндлера была удостоена Премии имени Иоганна Густава Дройзена (Johann Gustav Droysen). Молодой историк активно пользовался источниками в казахстанских и российских архивах.

 

April 9, 2014 Posted by | Golodomors, komunisms, noziegumi pret cilvēci, Vēsture | Leave a comment

Ukrainas Golodomora upuru 80. atceres diena

Okupācijas muzejā atzīmēs Ukrainas Golodomora upuru 80. atceres dienu

2013. gadā aprit 80 gadi, kopš padomju vara Ukrainā mākslīgi izraisīja lielo badu jeb Golodomoru. Latvijas Okupācijas muzejs, solidarizējoties ar ukraiņu tautu, aicina pieminēt vienu no lielākajām traģēdijām Ukrainas vēsturē.

Piektdien, 22. novembrī plkst. 15.00 muzejā Raiņa bulvāri 7 priekšlasījumu par Golodomora cēloņiem un sekām sniegs Ukrainas Golodomora izpētes asociācijas direktors Oleksandrs Ušinskis. Tāpat sarīkojumā pirmo reizi plašākai Latvijas sabiedrībai prezentēs informatīvu izdevumu latviešu valodā „1932.–1933. gada lielais bads – Golodomors: genocīds pret ukraiņu tautu”, ko sagatavojis Latvijas Ukraiņu kongress sadarbībā ar Ukrainas Nacionālo muzeju Ukrainas Golodomora upuru piemiņas memoriāls. Grāmatā stāstīts par boļševiku ļaundarībām, kas aizsākās 1928. gadā – pret kulakiem vērstās represijas, kolektivizācija, baznīcu sagraušana, ukraiņu inteliģences iznīcināšana, tautas sacelšanās un protestu apspiešana. Šis periods, kuru raksturo psiholoģiska, sociāla un fiziska varmācība, ilga četrus gadus, un tas ievadīja 1932.–1933. gada Golodomoru Ukrainas PSR un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas reģionā.

1932.–1933. gadā padomju režīms ne tikai konfiscēja cilvēkiem visus pārtikas krājumus, bet arī radīja apstākļus, lai atņemtu zemniekiem zeltu, sudrabu un citas vērtslietas. Bads atstāja arī citas traģiskas sekas: cilvēki saslima ar infekcijas slimībām un dažāda veida psihiskiem traucējumiem. Bija kanibālisma un līķu ēšanas gadījumi. Pastāvīgā bada novājinātās sievietes kļuva neauglīgas. Pieaugušo mirstības dēļ ciemos un pilsētās klaiņoja izsalkuši un izmocīti bērni. Varas iestādes tos vāca un nodeva padomju audzināšanas iestādēs, kur viņi zaudēja savu identitāti — uzvārdu un piederību dzimtajai vietai. 1933. gadā pakāpeniski tika samazināts pārspīlētais labības nodošanas plāns, tomēr iedzīvotāju skaits Ukrainā bija ievērojami samazinājies. Pēc dažādām aplēsēm mākslīgi uzturētais bads nomērdēja no 3 līdz 10 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju.

Ukrainas parlaments 2006. gada novembrī pieņēma likumu, kurā šos notikumus atzina par padomju genocīdu pret ukraiņu tautu. Kopš 1999. gada ik gadu 22. novembrī tiek atzīmēta Golodomora upuru piemiņas diena.

Sarīkojums Okupācijas muzejā notiks ukraiņu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu valodā. Ieeja bez maksas.

Latvijas Ukraiņu kongresa paziņojums presei “Šajā nedēļas nogalē Rīgā pieminēs Golodomora upurus un prezentēs grāmatu par Ukrainas Lielo Badu latviešu valodā”


1983. gadā veidota filma par Golodomoru. Angļu valodā.

https://www.youtube.com/watch?v=HjcO4tcobc0

This is a documentary production by Radio Quebec back in 1983 that discusses the forced Famine Genocide in Ukraine by Stalin and his henchmen – ie: his generals at that time. The video is descriptive and includes a number of interviews of the survivers of this Holocaust.

November 20, 2013 Posted by | boļševiki, Golodomors, noziegumi pret cilvēci, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Padomju represiju rēgs Ukrainā

Atis Klimovičs
Centrālās Ukrainas iedzīvotāji uzskata, ka viņi dzīvo depresijā, kuru nosaka katastrofāli zems uzticības līmenis valsts vadībai. Nav drošības par rītdienu un cerību uz dzīves uzlabošanos. Vairākums uzskata, ka neatkarīgajā valstī aizvadītos 20 gadus var dēvēt par mīņāšanos uz vietas, jo valdošajai elitei pietrūcis skaidrības par to, kāds ceļš ejams ekonomikā un politikā. Krīze ir dziļa, un, atskatoties beidzamajā nepilnus simts gadus nesenajā vēsturē, iemeslus šīsdienas grūtībām iespējams skaidrot arī ar traģiskajiem XX gadsimta notikumiem. Šīs vēstures aculieciniekus, kas, piemēram, piedzīvojuši trīsdesmito gadu drausmīgo Golodomoru, ir iespējams satikt.

Lielais bads bija padomju varas izplānots noziegums, kas, pēc daudzu ukraiņu vēsturnieku domām, būtu jāatzīst par genocīdu. Izrēķināšanās ar Ukrainas laukiem 1932., 1933. gadā bijusi iespaidīga, un lielākā daļa tajā izdzīvojušo no sāpīgajām traumām nav spējuši atbrīvoties arī visā turpmākajā dzīvē. Daudzus visu mūžu pavadījušas bailes, un pat tagad ne vien viens ukrainis nevēlas vaļsirdīgi stāstīt par nepilnus astoņdesmit gadus senajiem notikumiem. No daudziem tolaik turīgiem ukraiņu kazaku ciemiem, kur dzīvojuši strādīgi zemnieki, vairs nav ne vēsts. Tagad tur redzamas pamestas mājas, bet apdzīvotajās satiekami veci cilvēki vai alkoholiķi. Kā retas salas šo seno ciemu teritorijā redzamas dažu prasmīgi saimniekojošu zemnieku mājas.

Pret padomju varu

Pirms deviņdesmit gadiem lielajā mežu masīvā Holodnij jar (Aukstā grava) nedaudz vairāk par diviem simtiem kilometru uz dienvidiem no Kijevas bijuši redzami brīdinoši uzraksti: «Volodinja Holodnogo jaru. Projizd čekistam surovo zaboroņenij!» (Holodnij jar īpašumi. Iebraukšana čekistiem stingri noliegta! – ukraiņu val.). Tāda bijusi ukraiņu zemnieku atbilde uz jaunās – padomju – varas centieniem nodibināt savu kārtību. Centrālās Ukrainas zemnieki nav atbalstījuši boļševiku varu, jo saskatījuši tajā draudus. Holodnij jar bijusi 7000 hektāru liela mežaina teritorija, kur pret padomju varu cīnījušies apmēram 20 tūkstoši zemnieku, kas nav nolikuši ieročus piecus gadus līdz pat 1923. gadam.

Vēsturnieks, Kamjankas pilsētas novadpētniecības muzeja vadītājs Jurijs Ļaško Dienai pastāstīja, ka šajos piecos gados padomju vara bijusi tikai tur, līdz kurienei varējusi aizšaut sarkanās armijas bruņuvilcienu artilērija. Galvenie zemnieku cīņas vadītāji bijuši divi brāļi – lauku skolotājs Vasils un mūzikas pasniedzējs Petro Čučupaki, abi gājuši bojā 1920. gadā. «Bija atgriezies batjkas Hmeļņicka gars, te vienmēr valdīja brīvais kazaku gars. Te Hmeļņickis poļus sasita. Brīvības gars nebija pazudis, un zemnieki uzsāka cīņu. Tolaik atjāja no meža jauni puiši ar zobeniem, atnāca veci bruņojušies vīri, ieradās meitas, un visi dziedāja, tas bija Hmeļņicka gars,» stāstīja vēsturnieks.

Atbildēja ar Golodomoru

Kopā ar J. Ļaško aizbraucam uz Žabotinas ciemu. Daudz pamestu māju. Dodamies pie babas Katjas, kas dzimusi 1926. gadā un pieredzējusi badu. Ceļš beidzas, un līdz viņas mājiņai cauri koku pudurim un pāri nelielam strautam aizejam kājām. Sieviete smaida, atbraucis dēls, atvedis maizi. Ar motociklu atbrauc kaimiņš, atvedis Katjai pensiju – 845 grivnas (aptuveni 60 latu). Vaicāju, vai daudzi gājuši bojā bada laikā. «Kā nu ne – tepat blakus mājā bija deviņi bērni. Astoņi brālīši un māsiņa Marija. Visi nomira, turpat pagalmā arī apraka, vienīgi Marija izdzīvoja. Nāca uz mājām, pārbaudīja un, ko atrada, visu atņēma,» stāstīja sieviete. Žabotinas ciems atrodas pie meža, un tas devis papildu iespējas izdzīvot. «Lasījām čiekurus, ogas, arī medījām – ezi, zaķi vai putnu. Lasījām lapas, žāvējām. Pavasarī pārstaigājām kartupeļu lauku, kartupeļus sajaucām ar saberztajām lapām un tad cepām,» stāsta Katja.

1920. gadā šajā ciemā, pēc J. Ļaško stāstītā, bija 600 bruņotu zemnieku. Pēc piecu gadu ilgās, nogurdinošās karošanas un dzīves mežā zemnieki noticējuši boļševiku pasludinātajai amnestijai, arī jaunajai ekonomiskajai politikai jeb nepam. Gribējuši atgriezties mājās. J. Ļaško izpētījis, ka daudzu dzīves aprāvušās jau pirmajos gados pēc cīņas pārtraukšanas. Viņus nogalinājusi čeka. Golodomors, domā J. Ļaško, bijusi Maskavas atbilde uz ukraiņu neatkarības centieniem.

Kāds netālu esošā Balandines ciema iedzīvotājs, atceroties badu, stāstījis: «Mūsu ielā dzīvoja babka Riboka. Bija 18 bērnu. Trīs no viņiem nebija precēti. 15 bērni bija precējušies, tiem bija savas ģimenes. Visi bērni kopā ar savām ģimenēm nomira.»

Arī senās Boguslavas pilsētas vēsturniece Oksana Abramova ir pārliecināta, ka golodomoru vajadzētu uzskatīt par genocīdu. «Nomirt no bada Ukrainā ar tik auglīgu zemi – tas ir neiedomājami. Šeit lika nomirt, piemēram, pilnībā noslēdzot daudzus ciemus, tas ir tīšs genocīds,» teica O. Abramova. Viņasprāt, 8-10 miljoni cilvēku – tik liels ir padomju varas upuru skaits Ukrainā. «Golodomors un citas represijas ir veicinājušas verga gēna attīstību, un no tā ukraiņiem jāatbrīvojas,» Dienai teica vēsturniece.

December 27, 2011 Posted by | genocīds, Golodomors, PSRS | Leave a comment

Saruna ar Edvīnu Šnori

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=86127

”Kad taisīju “Padomju stāstu”, nevarēju iedomāties, ka pēcfilmas periods – braucieni, tikšanās, sarunas – aizņems vairāk laika nekā pati filmas radīšana,” saka Edvīns Šnore.

Kopš pirmizrādes Eiropas Parlamentā Briselē pagājuši divi gadi, bet vēl jūlijā presē varēja lasīt, ka par ”putinjugendu” dēvētā Krievijas jauniešu organizācija “Naši” režisoru un politologu Šnori viņa padomju režīmu atmaskojošā darba dēļ pasludinājusi par ”Krievijas ienaidnieku”. Viņa no palielināta fotoportreta darināto ”ienaidnieka” galvu ”našisti” ”uzsprauda uz mieta” līdzās citu iedomāto krievu nācijas naidnieku, tādu kā Igaunijas politiķa Andrusa Ansipa un Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili galvām. ”Ir gandarījums, ka mans nelielais devums tiek novērtēts,” ironiski smaida Edvīns Šnore. Patlaban viņš spēkus velta studijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūrā, lai arī bijuši piedāvājumi iesaistīties politikā. Tikmēr interese par ”Padomju stāstu”, sevišķi Rietumos, vēl ir diezgan liela. ”Lielā mērā pateicoties Krievijai, kura turpina ”atbildēt”,” paskaidro autors.

– Neesat mēģinājis doties ar filmu uz Krieviju?

E. Šnore: – Nē. Protams, man bija grūti paredzēt, ka tās izpausmes tur būs tādas, kādas tās bija. Bet katrā gadījumā tās ir tikai palīdzējušas filmai kļūt pazīstamākai, palielinājis interesi. Tajā skaitā pašā Krievijā.

– Lasīts, ka arī Gruzijas valsts televīzija ķērusies pie daudzsēriju dokumentālās filmas uzņemšanas par PSRS politiku 20. gadsimtā. Vai filmas veidotāji nav lūguši konsultāciju?

– Ir. Viņi bija Rīgā augustā. Iedevu dažus materiālus. Domāju, tā ir ļoti apsveicama iniciatīva, ka Gruzijā to dara. Būtu interesanti paskatīties, kas viņiem iznāks. Esmu redzējis dažus 1937. gada represijām veltītas gruzīnu dokumentālās filmas fragmentus, kur iekļauti arī vēsturisko notikumu inscenējumi ar aktieru piedalīšanos. Ļoti iespaidīgi. Un nebūtu slikti, ja arī pie mums valsts tādām lietām pievērstu uzmanību. Ir taču skaidrs, ka, skaidrojot mūsu vēsturi Rietumos, filmas ir ļoti būtiska lieta.

– Skaidrs, ka jūsu palīdzību lūdz vēsturisko dokumentālo filmu jautājumos. Bet vai pirmsvēlēšanu laikā sava veida palīdzību nav meklējušas arī politiskās partijas?

– Piedāvājumi ir bijuši. Es tomēr uzskatu, ka labāk lietas var ietekmēt, darot darbu, kas iznāk vislabāk. Nenoliedzami, jo sevišķi Latvijā, ja cilvēks ir politiskā partijā, tad tas ir kā zīmogs. Vari būt labs speciālists savā jomā, bet, ja esi partijā, attieksme automātiski ir aizdomīguma pilna. Man šķiet, Latvijā tas ir pārspīlēti.

– Tāds viedoklis sabiedrībā neradās no zila gaisa.

– Gluži saprotams, no kurienes tas nācis. Latvijas politiskās dzīves pieredze par to liecina. Cilvēks varēja nebūt speciālists, varēja nezināt angļu valodu, bet, ja viņš bija attiecīgajā partijā, tad vadīja finanšu sektoru, kas noveda pie galīga kraha. Vēl tagad vienam otram nav skaidrs, ka viņš būtu tā kā vainīgs. Neviens tāds nejūtas un turpina vēl pretendēt uz svarīgiem amatiem!

– Vai jums kā politologam ir kādas prognozes par Saeimas vēlēšanu iznākumu?

– Piekrītu tiem, kas saka, ka stāvoklis ir diezgan dramatisks un var izšķirties, pa kādu ceļu Latvija dosies. Ceru, vēlētāji būs kaut ko mācījušies, ka viņi redz, prot pareizi novērtēt politiķu darīto un izdarīt pareizos secinājumus. Tas gan raisa izbrīnu, ka tiem politiskajiem spēkiem, kuri noveduši Latviju pie tagadējā stāvokļa, zināms atbalsts ir joprojām. Pirmkārt, tas attiecas uz Tautas partiju (TP) un LPP/”LC” no ”Par labu Latviju” (“PLL”). Droši vien nekādi brīnumi nenotiks un diezgan daudz balsu dabūs ”Saskaņas centrs” (“SC”). Varbūt visvairāk. Taču, domāju, Jānis Urbanovičs (“SC”) par premjeru nekļūs, un stipri apšaubu, vai viņš noteiks valsts kursu tuvākajiem četriem gadiem. Koalīciju ar “SC” varētu veidot ”Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (“PCTVL”), taču viņi šajā Saeimā var arī neiekļūt. Atliek “PLL”. Neskatoties uz retoriku, kādu viņi izvērš, es šo partiju uzskatu par promaskavisku. Tagad viņi sauc 1920. gada Latvijas – Padomju Krievijas miera līgumu par pamatu mūsu attiecībām ar Maskavu, bet tajā pašā laikā tautpartijiešiem nebija nekādu problēmu atdot Krievijai Abreni. TP un “LC” valdīšanas laikā Krievijas ietekme Latvijā nevis samazinājās, bet, tieši otrādi, pieauga.

– Iznāk paradokss – ”Par labu Latviju” nav latviska partija…

– Cilvēki Latvijas pilsētās, kur TP ir pie varas, īpaši Kurzemē, kur nav tādu starpnacionālo attiecību problēmu kā Rīgā, tendēti ignorēt šo partijas politikas aspektu. Viņi uzskata “PLL” par latvisku. Bet būtiski saprast, ka latviešu esamība “PLL” vēl nenozīmē, ka tā ir latviska partija. Vilis Lācis arī bija latvietis.

– Par ko pats balsosit?

– Par ”Visu Latvijai”. Saka, ka viņiem nav pieredzes, zināšanu ekonomikā, bet tas varbūt pat ir labi. Domāju, ka ”Visu Latvijai” būs atklāti jauniem, svaigiem risinājumiem tām problēmām, kas Latvijā ir. Politiķu uzdevums ir piesaistīt speciālistus. Viņi tiktu ar to galā. Viena no problēmām ir integrācija, latviešu valodas lietošana. Situācija ar latviešu valodu 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir, maigi sakot, neapskaužama. Visu laiku tiek runāts par Latviju kā valsti ar vienu valodu, tajā pašā laikā 90% valsts ierēdņu, ja tos uzrunā krieviski, atbild krieviski. Tātad esam tomēr divkopienu valsts? Pat valsts iestāžu mājas lapas internetā ir krievu versijās. No vienas puses, valsts tērē naudu, lai izdotu bukletus krieviski, tulkotu mājas lapas un TV raidījumus, bet, no otras, organizē latviešu valodas kursus. Kam mācīties latviešu valodu, ja visu tāpat iztulko un atbild krieviski? Es pat nezinu, kādi ir argumenti tiem, kas šo procesu uztur.

– Ar integrāciju saistās arī jūsu pētījums ”Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu loma valsts neatkarības atjaunošanā 1989. – 1991. gads. Mīti un realitāte”, kas publicēts žurnāla ”Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki” jaunākajā numurā.

– Tas bija darbs studiju kursa ietvaros. Ķēros pie tā tādēļ, ka, manuprāt, integrācijas politikas neveiksmes pamatā ir tās būvēšana uz kļūdainas tēzes. Proti, ka visi Latvijā dzīvojošie ļaudis atbalstīja un atbalsta valsts neatkarību, ciena valsts valodu un vēlas tajā runāt. Šo tēzi ielika integrācijas politikas pamatā pirms 20 gadiem. Bet tā neatbilst patiesībai. 1991. gada 3. marta aptaujā par Latvijas neatkarību ”par” nobalsoja labi ja 20% no Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo kolonistu skaita. 1991. gada 3. marta aptaujas un 17. marta referenduma par PSRS saglabāšanu rezultāti liecina, ka vairāk nekā 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju balsoja pret Latvijas neatkarību. 1991. gada 4. maijā, pieņemot Neatkarības deklarāciju, ”par” balsojušo AP deputātu vidū krievu īpatsvars bija tikai 1,4% jeb divi deputāti no 138. Tas ir neproporcionāli maz, ja salīdzina, ka krievu īpatsvars Latvijā 1989. gadā bija 34%.

– Dīvaini, ka mīts ”mēs taču visi bijām par” radies laikā, kad mums apkārt vēl tik daudz cilvēku, kuri atceras, kas un kā toreiz notika.

– Ironiski, bet stāstu par lielo krievvalodīgo atbalstu Latvijas neatkarībai lielā mērā radīja pati Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF politiķi, lai de facto atjaunotu valsti, lai iegūtu Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina un Rietumu atbalstu neatkarības atjaunošanai, radīja mītu, ka neatkarību atbalsta ne tikai latvieši, bet arī no PSRS iebraukušie kolonisti.

– Toreiz tāds mīts bija nepieciešams, lai sasniegti mērķi – valsti. Taču kādēļ turpinājām dzīvot ar klapēm uz acīm?

– To ir grūti izvērtēt. Tas bija melīgs pieņēmums, un kā jebkas, ko būvē uz meliem, īstermiņā varbūt arī palīdz, taču ilgtermiņā neko neatrisina, pat vēl sarežģī. Runājot par Latvijas nelaimēm, bieži dzird vaicājam: nu visi taču bijām tik vienoti, gājām uz barikādēm, bet kāpēc tagad viss izzagts, kurā brīdī viss aizgāja šķērsām? Manā uztverē, šķērsām viss aizgāja pašā sākumā, kad tika atstumts Latvijas Pilsoņu kongress un neatkarības atjaunošanu monopolizēja LTF. Pilsoņu kongresa un AP uzskati atšķīrās ne tikai pilsonības jautājumā. Pilsoņu kongress jau 1990. gadā, piemēram, aicināja nepieļaut, lai bijusī kompartijas nomenklatūra sagrābj savās rokās Latvijas lielākos uzņēmumus. Igaunijā AP sadarbojās ar Igaunijas Pilsoņu kongresu. Tur pār valstī notiekošo saglabājās tiesiska kontrole.

– Gribat sacīt, ka visas nelaimes sākās ar konjunktūristu tikšanu pie varas?

– Kad LTF ar harismatisko Daini Īvānu priekšgalā uzvarēja vēlēšanās, Īvāns nevis pats kļuva par parlamenta priekšsēdētāju, bet atdeva posteni bijušajam Latvijas kompartijas ideoloģiskajam sekretāram Anatolijam Gorbunovam. Tas stiprināja kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras – cilvēku, kas pirms tam bija nodrošinājuši okupācijas režīma darbību Latvijā, – pozīcijas. Mēs šodien diezgan daudzās vietās amatos redzam bijušos komjaunatnes funkcionārus. Ne jau ierindas komjaunatnes biedrus, bet tos, kuri saņēma algu. Ko tur slēpt, viņi bija visīstākie kolaboracionisti.

– No politoloģijas esat stabili pārgājis uz 20. gadsimta vēstures jomu?

– Patlaban strādāju pie vēstures doktora darba, kura temats ir Rietumu attieksme pret Ukrainas golodomoru 1932./1933. gadā. Golodomors neapšaubāmi bija genocīds pret ukraiņu tautu nolūkā iznīdēt vienu tautas daļu – pārsvarā zemniecību un inteliģenci, kurā bija spēcīgs nacionālais gars, lai ukraiņiem nekad vairs nerastos potenciāls pretdarboties padomju varai vai, nedod Dievs, atdalīties no PSRS. Tam ir daudz pierādījumu.

– Un kādi ir secinājumi par Rietumu attieksmi?

– Golodomors sakrita ar pasaules ekonomisko krīzi, Lielo depresiju. Rietumi pievēra acis uz genocīdu PSRS, lai atrisinātu savas ekonomiskās problēmas. Ar PSRS pasūtījumu palīdzību tika risināts bezdarba jautājums. Tā kā arī tagad ir krīze, no tādiem momentiem jāuzmanās.

Meklējot materiālus savam doktora darbam, Kanādas Valsts arhīvā Otavā uzgāju arī kādu visai interesantu dokumentu, kas attiecas uz Latviju. Tas ir ar 1945. gada 30. oktobri datēts kāda britu vēstniecības Maskavā darbinieka ziņojums par iespaidiem, nedēļu uzturoties Rīgā 1945. g. rudenī. Zīmīgi, ka diplomāts uzsver – neredz nekādu prieku iedzīvotājos par ”atbrīvošanas” gadadienu: ”Sarkanās armijas veiktās Rīgas atbrīvošanas pirmā gadskārta 12. oktobrī (tā tekstā. – Aut.) netika izmantota kādām masu manifestācijām, atskaitot ielu dekorēšanu ar parastajiem karogiem un politiskajiem plakātiem.” Viņš raksta, ka visu slāņu latvieši izskatās nospiesti un neapmierināti.

Manuprāt, šis dokuments ir būtiska liecība par rīdzinieku attieksmi pret 13. oktobri, datumu, ko “SC” politiķi mūsdienās svin kā lielus svētkus. Toreiz cilvēki ne tuvu neuzskatīja to par atbrīvošanu. Bija skaidrs, ka atjaunots Staļina režīms un gestapo nomainījusi čeka. Vienīgie, kas pēc kara svinēja šo datumu, bija PSRS militārpersonas un atbraukušie kolonisti. Tā tas bija toreiz un tā tas lielā mērā ir arī tagad. Rīgas ”atbrīvošanas” svinēšana pie Uzvaras pieminekļa rada traģikomisku iespaidu – tur centrā ir krievvalodīgie armijas veterāni, kas stāsta, kā ”atbrīvojuši” šo zemi; tad ir liels gados jaunu krievvalodīgo klausītāju pūlis, kas viņiem pateicas. Bet procesā nekur nav manāmi atbrīvotie latvieši. Viņi jau vairāk nekā 60 gadus tam visam met lielu līkumu. Un izskatās, ka ”atbrīvotājus” tāds fakts īpaši nemulsina. Skumji, jo tas liecina par sabiedrības daļas, kura te iebrauca pēc 1944. gada, attieksmi pret vietējo tautu, ka arī to, ka savstarpējās cieņas un tolerances līmenis sabiedrībā ir zems.

– Ne jau velti tā iedzīvotāju daļa, kas pulcējas pie “uzvaras” pieminekļa, tik nikni reaģē, ja piemin vārdu ”okupācija”…

– Ir diezgan interesanti lasīt dažādas konstrukcijas, kas radītas gan krievvalodīgo vidē šeit, gan Krievijā, lai tikai nebūtu jāpiemin vārds ”okupācija”. Rodas iespaids, ka viņi gatavi lietot jebkuru citu terminu, tikai ne okupāciju. Tas izbrīna, jo, piemēram, aneksija, pret ko tie neiebilst, pēc būtības ir vēl smagāks starptautisko tiesību pārkāpums nekā okupācija. Aneksijas gadījumā agresors daudz brīvāk izmanto pakļauto teritoriju un tajā dzīvojošos, maina etnisko sastāvu. Domāju, ja padomju režīms nebūtu sabrucis, 20 gadus vēlāk latvieši pavisam droši kļūtu par minoritāti savā zemē.

September 25, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, Apmelojumi, deportācijas, genocīds, Golodomors, gulags, kara noziegumi, Krievija, nepakļaušanās, nāves nometnes, Okupācija, piemiņa, pretošanās, PSRS, represijas, Sibīrija | Leave a comment

Juščenko: komunisma elkus vēstures mēslainē!

Ukrainas prezidents Viktors Juščenko aicina atjaunot vēsturisko patiesību par Staļina valdīšanas laiku.

Prezidents piedalījās pasākumā, kas bija veltīts 20. gadadienai kopš komunistiskā terora upuru pārapbedīšanas Ivanofrankovskas apgabala Demjanovlazā. Šeit 1941. gadā Sarkanai Armijai atkāpjoties, notika masu apšaušanas.

Savā runā Juščenku uzsvēra, ka atklāt patiesību par staļinisma noziegumiem ir svarīgi ne vien Ukrainai, bet arī Eiropai un pasaulei.

“Posttotalitārai, postkolonialai un postgenocīda Ukrainai patiesība ir nepieciešama kā zāles un kā gaiss”, paziņoja Juščenko.

Viņš atgādināja, ka pasaule ir jau uzzinājusi par 1932-1933 g. Golodomoru un 1940-50-to gadu represijām un ka ir pieejami arhivi par ukraiņu nacionālās atbrīvošanās kustību.

Juščenko uzskata, ka ir pienācis laiks, lai atbrīvotos no komunisma elkiem.

“Laiks atbrīvot mūsu zemi no šiem sātaniskajiem simboliem
un tos nogādāt vēsturies mēslainē!”

Viņš pateicās biedrībai “Memorials”, kas vēl padomju laikos atklāja Demjanovlazā izdarītos noziegumus.

Juščenko atklāja upuriem veltīto memoriālu. Šeit, kompleksa centrā iekārtots arī brīvības cīņu muzejs.


Президент Виктор Ющенко выступает за восстановление исторической правды о периоде правления лидера СССР Иосифа Сталина. Об этом сказано в сообщении пресс-службы президента со ссылкой на выступление Ющенко в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области.

“Виктор Ющенко подчеркнул, что правда о сталинизме и его преступлениях нужна не только Украине, но и всей Европе и миру. Он напомнил об инициативе Европейского парламента объявить 23 августа Всеевропейским днем памяти жертв всех тоталитарных режимов”, – сказано в сообщении.

В Демьяновом Лазу президент принял участие в мероприятиях по случаю 20-летия перезахоронения жертв коммунистических репрессий, расстрелянных здесь в 1941 году при отступлении советской Красной армии.

Ющенко призвал к восстановлении правды о том периоде. “Посттоталитарной, постколониальной и постгеноцидной Украине правда жизненно необходима, как лекарство, как воздух”, – заявил президент.

Он напомнил, что мир уже узнал о Голодоморе 1932-1933 годов, репрессиях 1940-50-х годов, по поручению президента рассекречены архивные документы об украинском освободительном движении.

Ющенко считает, что настала пора освободиться от “идолов” коммунистических вождей. “Время лишить нашу землю этих сатанинских символов, окончательно отправить кумиров на свалку истории… Мы очистимся от скверны, мы возродим истину и восстановим справедливость”, – сказал, в частности, Ющенко.

Он выразил благодарность членам сообщества “Мемориал”, которые еще в советские времена раскрыли преступление советского режима в Демьяновом Лазу.

Также Ющенко открыл Мемориал жертвам коммунистических репрессий в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области. Открытие Мемориала состоялось около 13:00 при участии представителей власти Ивано-Франковского городского совета и областной государственной администрации.

В середине комплекса расположен музей освободительных сражений Прикарпатского края. В музее выставлены экспонаты частей тела, одежды, вещей жертв коммунистических репрессий, также вывешены списки с фамилиями и именами жертв.

По словам директора музея Юлиана Куйбиды, 29 октября 1989 года были перепохоронены 524 человек. “При раскопках 21 сентября 1989 г. были обнаружены три могилы. Установлено, что в одной было похоронено 212 человек, во второй – 204 и в третьей – 108”, – сказал инициатор раскопок Роман Круцик.

Мемориал построен за средства областного совета. Общая стоимость – от 300 000 гривен.

Отношения Украины и России не могут быть простыми – в этом убежден Виктор Ющенко. По его мнению, все дело в том, что это отношения двух соседних государств, у которых слишком много взаимных претензий.

“Это попытки восстановления суверенной державы. Не ловить себя на том, что отношения могут быть легкими и простыми. Этого никогда не было и не будет. Во-первых потому, что это соседские связи, это сотни вопросов. Чем дальше соседи и державы, тем более просто формировать спектр отношений и переговоров”, – сказал Ющенко.


Avots:

http://www.delfi.ua/news/daily/news/yuschenko-idolov-kommunizma—na-svalku-istorii.d?id=553049


Demjanovlaza:
http://www.poshuk-lviv.org.ua/ru/pomnik/ifrank/dem_laz.htm

October 12, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, genocīds, Golodomors, piemiņas vietas, PSRS, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Ukraina pateicas Vaiderei

EP deputātei no Latvijas izdodas Eiropā izskaidrot patiesību par Golodomorumeritiii-tn

Eiropas Parlamenta deputātei Inesei Vaiderei piešķirts Ukrainas ordenis “Par nopelniem”. Deputāte bija ielūgta Ukrainas vēstniecībā, lai no Ukrainas vēstnieka Latvijā Raula Čilačava rokām saņemtu augsto apbalvojumu kā pateicību par Vaideres neatlaidību, informējot ne tikai Eiropas Parlamentu, bet arī sabiedrību ārpus tā par patiesajiem vēsturiskajiem notikumiem Ukrainā 1932. un 1933. gadā, kad no staļiniskā režīma īstenotā genocīda jeb Golodomora bojā aizgāja miljoniem cilvēku. I. Vaidere bija arī viena no iniciatorēm Latvijas parlamentā pieņemtajai deklarācijai “Par 1932. un 1933. gada Ukrainas lielo badu”, kurā komunistiskā režīma īstenotā politika Ukrainā ir atzīta par genocīdu pret Ukrainas tautu.

I. Vaidere atzina, ka šis apbalvojums ir viens no saviļņojošākiem brīžiem viņas politiskajā karjerā. Ordenis “Par nopelniem” dibināts 1996. gadā prezidenta Leonīda Kučmas laikā. Tam ir trīs pakāpes, un ar to apbalvo ārvalstu pilsoņus par būtisku ieguldījumu Ukrainas ekonomikā, zinātnē, sociālajā un kultūras jomā, valsts aizsardzībā, pilsoniskajā un citās jomās. 2000. gadā jau piecas personas bija kļuvušas par pilntiesīgiem šā ordeņa kavalieriem, jo saņēmušas visu trīs pakāpju ordeņus. Viņu vidū, piemēram, ir lidmašīnu konstruktors Pjotrs Balabujevs un olimpisko spēļu čempions, kārtslēcējs Sergejs Bubka. Trešās pakāpes ordeni piešķir ārvalstu vēstniekiem, pazīstamiem sabiedriski politiskajiem darbiniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem un citu profesiju ļaudīm.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=46760

February 5, 2009 Posted by | genocīds, Golodomors, Vēsture | Leave a comment

“Soviet Story” dažu citu zemju TV sižetos

Edvīna Šnores vizīte Gruzijā

Gruzijas TV intervija ar Edvīnu Šnori

Estonian minister of Education about “Soviet Story”

Slovak TV about SOVIET STORY

У Вашингтоні презентовано фільм «Радянська історія»

December 28, 2008 Posted by | genocīds, Golodomors, komunisms, nāves nometnes, PSRS, represijas, totalitārisms, Vēsture | 7 Comments

Atzinība no Ukrainas

Inese Vaidere saņems Ukrainas apbalvojumu par ieguldījumu Golodomora patieso faktu atklāšanā

Eiropas Parlamenta (EP) Nāciju Eiropas grupas deputāte Inese Vaidere no Ukrainas prezidenta saņems trešās pakāpes ordeni “Par nopelniem”, informēja Vaideres pārstāvētā partija “Pilsoniskā savienība”.

Ar apbalvojumu Ukrainas valsts vēlas pateikties Vaiderei par viņas personīgo ieguldījumu, informējot pasaules sabiedrību par patiesajiem notikumiem Ukrainā 1932. un 1933. gadā, kad Krievijas totalitārais komunistiskais režīms izraisīja Ukrainā mākslīgo badu jeb Golodomoru. Vaidere ir ieguldījusi daudz darba, lai Eiropas Parlaments pieņemtu nosodošu nostāju par šo faktu. Tas arī tika panākts – 23. oktobrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Golodomora jeb mākslīgi izraisītā bada Ukrainā (1932. – 1933.) upuru piemiņu.

“Ukrainas Golodomors ir viens no lielākajiem noziegumiem pret cilvēci pasaules vēsturē,” uzskata Vaidere.  EP deputāte ir stingri pārliecināta, ka šis noziegums pret ukraiņiem atbilst genocīda definīcijai, tomēr šādu definīciju EP rezolūcijā neizdevās iekļaut Eiropas Parlamenta kreiso spēku un sociālistu iebildumu dēļ.

Savā vēstulē, kurā Ukrainas vēstnieks Rauls Čilačava informē Vaideri par šī augstā valsts apbalvojuma saņemšanu, viņš arī izsaka viņai pateicību par Latvijas un Ukrainas draudzīgo saišu stiprināšanu.

December 20, 2008 Posted by | genocīds, Golodomors, piemiņa, PSRS | Leave a comment

%d bloggers like this: