Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atbalsta VDK dokumentu izpētes likumu

Saeima konceptuāli atbalsta bijušās VDK dokumentu zinātniskās izpētes likumu

(28.05.2015.)

Saeima 28.maijā, pirmajā lasījumā atbalstīja bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes likuma projektu, kas paredz regulējumu VDK dokumentu izpētes starpdisciplinārās komisijas darbībai, risina komisijas darbības finansiālo jautājumu, kā arī informācijas aizsardzību.

Likumprojekts noteic, ka valdības izveidotās speciālās starpdisciplinārās komisijas darbību, tostarp pētniecības administrēšanu, nodrošinās Latvijas Universitāte (LU), kas šo uzdevumu pildīs Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārraudzībā atbilstoši šim mērķim piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Komisijas darbības administrēšanas funkcijas nodošana LU diskusiju laikā atzīta par efektīvāko risinājumu, ņemot vērā šīs iestādes pieredzi un kompetenci pētnieciskā darba administrēšanā, norāda likumprojekta autori.

Likumprojekts arī paredz komisijas locekļiem un citām VDK dokumentu zinātniskajā izpētē iesaistītajām personām informācijas neizpaušanas pienākumu. Tāpat noteikts, ka VDK dokumentu zinātniskās izpētes rezultāti ir ierobežotas pieejamības informācija līdz brīdim, kad spēkā stājas attiecīgi Ministru kabineta noteikumi dokumentu publisku pieejamību.

Saskaņā ar piedāvāto likuma redakciju IZM līdz 2018.gada 1.augustam valdībai jāiesniedz informatīvais ziņojums par VDK dokumentu zinātniskās izpētes rezultātiem. Valdībai noteikumi par VDK dokumentu pieejamību saskaņā ar likumu būs jāizdod līdz 2018.gada 31.oktobrim.

Saeima 2014.gada 8.maijā veica grozījumus likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, uzdodot valdībai VDK materiālu izpētes nolūkā izveidot speciālu starpnozaru komisiju. Kā termiņš, līdz kuram veicama VDK dokumentu zinātniskā izpēte, likumā noteikts 2018.gada 31.maijs.

Saeima likumprojektam piešķīra steidzamību, un galīgajā lasījumā to plānots izskatīt 4.jūnijā.

Saeimas Preses dienests

May 28, 2015 Posted by | KGB, čekisti | Leave a comment

Latviešu leģiona majors Ernests Laumanis karā un gulaga lēģeros

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Ernests Laumanis nostādīja ierindā 19. latviešu ieroču-SS divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonu un paziņoja saviem vīriem, ka karš viņiem ir beidzies. Kurzemes lielkauju laikā laumanieši bija izpelnījušies t. s. frontes ugunsdzēsēju reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Ernests Laumanis bija izcils varonības un drošsirdības paraugs saviem karavīriem. Dzimtenes mīlestība un nelokāma uzticība saviem ideāliem ļāva E. Laumanim palikt garā nesalauztam arī ieslodzījumā padomju soda nometnēs Vorkutā un Mordvijā, kur viņš pavadīja 20 garus gadus un bija spilgta autoritāte citu politieslodzīto vidū.

Bērnība un jaunības gadi Liepājā

Ernests Laumanis piedzima 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Ernestam jau no sešu gadu vecuma pa dienu nācās būt galvenajam atbildīgajam par mājas darbiem, t. sk., rūpēties par jaunāko brāli Frici. Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikumu. Abu brāļu aizraušanās ar futbolu it īpaši sekmējās par pāris gadiem jaunākajam Fricim, kurš kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas “Olimpijas” balstiem. Jau vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simts Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru. Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā – to aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis spēlēja futbolu Augsburgas bēgļu nometnes komandā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš bija atgriezies Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākumaPēc okupācijas varu maiņas Liepājā 1941. gada 29. jūnijā E. Laumanis sekoja aicinājumam pieteikties latviešu pašaizsardzības spēkos un kļuva par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības (tajā pieteicās daudzi Drāšu fabrikas (“Liepājas metalurgs”) strādnieki) komandieri. Šī bija viena no četrām pilsētā izveidotām vienībām, kuras dalībnieki (kopskaitā ap 70 cilvēku) sākotnēji nēsāja pazīšanās zīmi – baltu rokas apsēju ar zaļu ugunskrustu un, bruņoti ar padomju parauga šautenēm, veica militāri svarīgu objektu apsargāšanu un kārtības nodrošināšanu. Kā zināms, 1972. – 1974. gadā notika t. s. padomju paraugprāva pret 21. (Liepājas) policijas bataljona dalībniekiem, apsūdzot viņus ebreju iznīcināšanā 1941. gada septembrī un decembrī Liepājā un Šķēdes kāpās. Kaut arī 21. latviešu policijas bataljonā acīmredzot iekļāvās arī daļa šo noziegumu līdzdalībnieku, līdz šim nav izdevies konstatēt kādas liecības par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības dalībnieku dalību šajās soda akcijās, un čekas pēckara pratināšanās to ir noliedzis arī pats E. Laumanis. Viņš bija to brīvprātīgo vidū, kuri, ietērpti Latvijas armijas formastērpos un svinīgi no Liepājas pavadīti, 21. latviešu policijas bataljona sastāvā 589 vīru stiprumā pa dzelzceļu 1942. gada 1. aprīlī sasniedza Krasnoje Selo. Vēl nepilnīgi apbruņotu, bez pietiekama skaita automātisko ieroču, bataljonu drīz vien iesaistīja cīņās pret sarkano armiju Ļeņingradas frontē. Īpaši smagas kaujas pret skaitliski lielāku pārspēku notika 1942. gada 20. – 22. jūlijā, kad sarkanarmiešu uzbrukumus ievadīja stundām ilga artilērijas un mīnmetēju uguns, un tajos piedalījās pat smagie tanki un lidmašīnas. Virsleitnants E. Laumanis bija starp tiem 34 karavīriem, kurus par izrādīto varonību izvirzīja apbalvošanai, un viņš tika iecelts par rotas komandieri.Latviešu leģionā

Pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī 21. bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu. Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē. Savu karavīru atmiņā E. Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no karavīra un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez kādas garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. E. Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, E. Laumanis centās pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.

19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par cīņām pie Vamžiem, vēlāk atcerējās, ka “mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā”.

1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā raksta J. Zvirbulis, kad E. Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi teicis: “Paldies Dievam.” Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien teicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija E. Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.

Desmit gadi Vorkutā

Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. Par E. Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc 10 gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta. Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”

Politieslodzīto nometnē Mordvijā

Tā kā E. Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām viņš izteica pārliecību, ka “mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākošajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz”. 1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordvijā. Tur E. Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrista latviski “Bhagavadgītu” (“Dievišķo dziesmu”), uzrakstīja savu dzīves “Credo”. Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot. Daudzu atmiņā E. Laumanis ir palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms. “Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājamies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir,” tādu E. Laumani vēl šodien atceras dzejnieks Knuts Skujenieks. Pašu E. Laumani ieslodzījumā Mordvijā stiprināja sarakste ar meitu Brigitu, kura savu tēvu pirmoreiz bija ieraudzījusi divu, otrreiz jau 14 gadu vecumā un pēc īslaicīgas tikšanās viņu kā cilvēku tagad iepazina ar vēstuļu starpniecību. Arī no Mordvijas 1962. gada 1. decembrī nosūtītajā vēstulē savai mūža mīlestībai – Brigitas mātei Domicellai (viņi iepazinās kara laikā kādā no frontes atvaļinājumiem) Ernests rakstīja: “Esmu Tev pateicīgs par lielo laimi, kuru Tu man esi devusi – mūsu meitu [..] Esmu Tevi pa otram lāgam iemīlējis: kā es varu nemīlēt tevi, ja tik ļoti mīlu Brigitu, viņa taču ir daļa no Tevis [..] Es vairāk nekā Dievam nelūdzu, lai tikai viņa būtu laimīga, lai viņas dzīve būtu skaistāka nekā mana.”

Mūža pēdējie gadi Latvijā

Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai tur uzlabotu veselību. Kādu laiku E. Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, E. Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli “Rubeņu” mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā. “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” tā E. Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, un tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.

G. Stefans stāsta, ka E. Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordvijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē. Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, E. Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks un, klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī ir bijis nepatīkams pārsteigums, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu. Aizdomīga tolaik likusies arī E. Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas bijušā direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”. Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapu piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.

Foto no Latvikas Okupācijas muzeja arhīva

Latvijas Nacionālais arhīvs-Latvijas Valsts arhīvs

May 19, 2015 Posted by | 2. pasaules karš, KGB, nepakļaušanās, pretošanās, REPRESĒTIE, čeka | Leave a comment

Padomju partizānu kara noziegumi

Padomju partizānu kara noziegumi Baltkrievijā, Baltijā un Somijā

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

ВОЕННЫЕ ПРЕСТУПЛЕНИЯ СОВЕТСКИХ ПАРТИЗАН В БЕЛОРУССИИ, ПРИБАЛТИКЕ И ФИНЛЯНДИИ

КО ВСЕМ ОГРОМНАЯ ПРОСЬБА – ПО МАКСИМУМУ ПРОПИАРИТЬ ЭТУ СТАТЬЮ, ПЕРЕПОСТИТЬ ЕЁ К СЕБЕ В ЖУРНАЛЫ, А ССЫЛКИ НА НЕЁ ПОСТАВИТЬ ВЕЗДЕ, ГДЕ ТОЛЬКО МОЖНО

Первого апреля 2011 года умер Василий Кононов, бывший советский партизан, приговорённый в Латвии к тюремному заключению за преступления, совершённые им на территории республики во время войны 1941-45гг. Дело Кононова, который отсидел два года и подал на аппеляцию в Европейский Суд по Правам Человека, вызвало огромный резонанс в РФ. Официальная Россия всячески поддерживала Кононова как вербально – в речах первых лиц страны, так и практическими действиями: наняла ему адвоката, организовала манифестации у латвийского посольства в Москве и оплатила похороны военного преступника на средства российских налогоплательщиков.

В чём же обвинили Василия Кононова? Европейский суд добыл свидетельства (см. оригинал судебного решения), что Кононов, командуя партизанским отрядом, отдал приказ уничтожить мирных жителей хутора Малые Баты. Главы семейства жителей Малые Баты ПОДОЗРЕВАЛИСЬ партизанами в сотрудничестве с немцами и вычаде им партизанского отряда Чугунова, который был ранее расстрелян ССовцами в одном из амбаров хутора. Утром 27 мая 1944г. отряд Кононова разбился на шесть групп, каждая из которых уничтожила по одной из шести семей, проживавших на хуторе. Среди расстреляных и сожжённых живьём жителей оказалось три женщины, одна из которых – Текла Крупник – была на девятом месяце беременности. Она пыталась спастись бегством в лес, но была поймана партизанами и брошена в окно своего горящего дома, где сгорела вместе с расстреляным мужем. На следующее утро жители соседней деревни нашли на пепелище её обгоревший скелет рядом со скелетом неродившегося ребёнка.

Военный преступник Василий Кононов перед смертью

Хотя советская и нынешняя российская пропаганда изображают партизан как добрых, “благородных и бескорыстных борцов против фашизма”, якобы бежавших в леса, чтобы мстить оккупантам за их зверства, реальность была далека от этой лубочной картинки. И военное преступление Кононова и его отряда – не исключение, а только одно из огромного числа подобных злодеяний, совершённых советскими партизанами в годы войны. Многие из этих партизан, включая отряд Кононова, были диверсантами, заброшенными в немецкий тыл по директивам Москвы для осуществления тактики выжженной земли, согласно которой лишение крова и даже уничтожение мирных жителей необходимо, если это наносит урон врагу.

Например, первый пункт приказа Ставки Верховного Главнокомандования №0428 от 17.11.1941г. гласит:
«1. Разрушать и сжигать дотла все населенные пункты в тылу немецких войск на расстоянии 40 — 60 км в глубину от переднего края и на 20 — 30 км вправо и влево от дорог. Для уничтожения населенных пунктов в указанном радиусе действия бросить немедленно авиацию, широко использовать артиллерийский, и минометный огонь, команды разведчиков, лыжников и партизанские диверсионные группы, снабженные бутылками с зажигательной смесью, гранатами и подрывными средствами.»

Некоторые злодеяния партизан были рутинно зафиксированы немецкой оккупационной администрацией и советскими компетентными органами, и некоторые из этих записей и поныне хранятся в архивах:

«2-е управление СД. Командиру тайной полиции и СД хауптштурмфюреру Гезе в Пинске

5.4.43 Бандиты увели из д. Мукошин портниху Кравчук. Девушка была найдена потом мертвой в лесу, голова, грудь и все тело несколько раз распорты. Глаза были выколоты. Половой орган был изрезан. Что побудило бандитов на подобное обращение с девушкой – неизвестно.

Два бандита застрелили в квадрате 19 – влево наверху сестру одного из полицейских.»

РГАСПИ. Ф. 69. д.824. Л.20-23.

«В район нашей деятельности прибыл 7-й батальон отрядов Сабурова. Партизаны этого батальона занимаются неслыханными грабежами, бандитизмом и пьянством, разъезжают по селам в форме немецких солдат. Жителей, убегающих в леса, расстреливают… »

Сообщения и переписка НКГБ и ЦПШД янв. 43-дек.43. гг. РЦХИДНИ.

Неудивительно, что российские власти не хотят открывать архивов даже 70-летней давности!

Вот что пишет польский историк Богдан Музиал вo Frankfurter Allgemeine Zeitung от 21 июня 2004г. (первоначально русский перевод статьи появился на сайте inosmi.ru, но потом был оттуда удалён):

В ходе борьбы с партизанами в Белоруссии погибло, не считая убитых евреев, до 350 тысяч человек. Эти преступления хорошо изучены. Однако почти неизвестен тот факт, что зачастую и партизаны тоже жестоко обращались со своим населением. Они тоже наводили ужас на целые районы, сжигали деревни и города, убивали мирных жителей, проводили карательные походы. Таким образом, население попало между молотом и наковальней. Некоторые населенные пункты попеременно “усмирялись” то немцами, то партизанами, как, например, городок Налибоки, в 120 км от Минска. Но если немцы арестовывали и расстреливали только зачинщиков беспорядков, то партизаны убивали всех подряд. Так, 8 мая 1943 г. партизаны напали на опорный пункт организованной немцами самообороны. Они убили 127 гражданских лиц, включая детей, сожгли здания и угнали почти 100 коров и 70 лошадей.

Заметим походу, что резню в Налибоках устроил партизанский отряд Тувьи Бельского за то, что местное население сотрудничало с верной польскому правительству в изгнании Армией Крайовой и не хотело подчиниться партизанскому центру в Москве. Голливуд снял фильм «Вызов», мало отличающийся от советской пропаганды о войне и героизирующий командовавших отрядом братьев Бельских, чем вызвал протесты поляков, считающих Бельских головорезами и убийцами мирного населения.

Тувья Бельский третий слева во главе своего партизанского отряда

Особенную проблему создавало то обстоятельство, что партизанам нужно было кормиться. Они добывали себе продукты и одежду у местного населения. Во время этих снабженческих операций партизаны нередко вели себя, как обычные грабители, во всяком случае, так воспринимало их население. Они реквизировали женское белье, детскую одежду, хозяйственный скарб, – вещи, мало пригодные в лесу. Зато их можно было обменять на алкоголь или подарить партизанкам.

Большинство военных операций партизан и без того были направлены не против немецких оккупантов, а против действительных или мнимых коллаборационистов и их семей, а также против всех, кто хорошо относился к немцам и был антисоветчиком. А кто был антисоветчиком, партизаны решали сами.

На повестке дня были расстрелы, изнасилования и грабежи. 22 февраля 1943 г. отряд Михайлова убил в деревне Чигринка Могилевского района (восточнее Минска) около 70 мирных жителей. На счету этого отряда были также грабежи, изнасилования и расстрелы. По сообщению одного высокопоставленного офицера Красной Армии, сделанному в июне 1943 г., отряд Бати, действовавший примерно в 200 км от Минска, “терроризировал мирное население”. В частности, 11 апреля 1943 г. они “расстреляли ни в чем не повинные семьи партизан в селе Сокочи: женщину с 12-летним сыном, второй сын-партизан которой погиб ранее, а также жену одного партизана и ее двух детей – двух и пяти лет”. В другом докладе говорится, что в апреле 1943 г. партизаны отряда Фрунзе, действовавшего севернее Минска, расстреляли в ходе “карательной операции 57 человек”, включая младенцев.

Некоторые партизанские отряды сжигали сразу по несколько населенных пунктов, как например, комиссар Фролов вместе со своими партизанами, действовавший в Витебской области. В апреле 1943 г. они превратили в пепел множество деревень, расстреляли “мирных жителей и других партизан”. И это было далеко не исключение.

Сожжение партизанами деревень и расстрелы женщин с детьми действительно были достаточно частым явлением. Вот какое письмо прислали читатели в белорусскую газету «Наша Нива» в 2000г.:

Жили мы в местечке в Западной Белорусии. Где-то в пятидесятые годы, когда я ходил в школу, как-то сказал дома, что деревню Борки сожгли немцы. Тогда моя мать рассказала мне, что деревню Старожевщина и деревню Борки Ивацевичского района сожгли партизаны.

В Старожевшине родственников у нас не было, поэтому подробностей мы не знали. В Борках же жила большая семья родного брата моей матери. А на небольшом хуторе под Слонимом жила их сестра. Эти партизаны часто заходили на хутор и даже оставляли там раненых. Поэтому и предупредили, что, если есть родственники в Борках, то “пусть убегают!” Но война, шесть маленьких детей… И семья осталась в Борках.

“Самооборонцы” не пускали партизан в деревню со стороны леса, поэтому те вошли со стороны местечка. Когда жена моего дядьки увидела что два партизана идут сжигать хату, то вышла навстречу: “Хлопчики, не палите хату, вон – шесть детей у окопчика сидят!” Один партизан выстрелил в воздух: “Уйди, сука!” А второй его поправил: “Разве так бьют, вот так бьют!” Советский партизан застрелил белорусскую мать шестерых детей и сжег их дом.

Возможно, тот убийца жив и по сей день и получил, как ветеран, привилегии. Но подобные военные преступления не имеют срока давности.

Интересно, что сам факт намеренного убийства женщин и детей только за то, что они были членами семей “полицаев”, по сей день воспринимается бывшими партизанами как нечто нормальное и не подлежащее осуждению. Вот как оценивает своё участие в расстрелах женщин и детей бывший партизан Яков Исаакович Шепетинский:

Г.К. – Семьи полицаев тоже уничтожались?

Я.Ш. – Не всегда и не везде. Но было такое нередко, что сейчас скрывать…Мне лично их жалко не было. Они наших еврейских малых детей живьем сжигали, да на куски разрывали, так почему я должен был переживать за полицейское отродье? Истребляли все полицейское семя, всю их породу. Око за око… Убийство гражданских, родственников предателей, в жестокой партизанской войне – дело почти обычное… И вы это и без меня знаете. Просто многие не хотят об этом рассказывать…

Но хорошо известно, что партизаны уничтожали не только семьи полицаев. Так, согласно финским документам, приведённым Веикко Эрккиля (Veikko Erkkilä, (1999). Vaiettu sota, Arator Oy. ISBN 952-9619-18-9), в Финляндии советские партизаны уничтожили около двухсот мирных жителей, в основном, женщин, детей и стариков. Известность получило нападение советских партизан на хутор Лямсянкюля, в ходе которого партизаны согнали хуторян в деревянный дом и сожгли его. В результате рейда погибли семь мирных жителей, включая двух детей шести и трёх лет от рода. В деревне Лаанила в северной Финляндии 4 июля 1943г. советские партизаны обстреляли гостиницу и грузовик, в котором ехали мирные жители, в результате чего погибло более 10 человек.

Мирные жители Финляндии, убитые советскими партизанами

Вместо того, чтобы разыскивать и наказывать военных преступников из числа партизан, власти бывшего СССР открыто репрессируют тех, кто публикуют правду о злодеяниях партизан, как например, журналиста и краеведа Виктора Хурсика, который в своей книге «Кровь и пепел Дражно» описал имевшее место в 1943г. уничтожение белорусской деревни партизанским отрядом Израиля Лапидуса из бригады комбрига Иванова. Партизаны напали на деревню и без разбору стреляли, резали и заживо сжигали мирных жителей. Показания уцелевших дражненцев автор подтверждает документами из Национального архива Республики Беларусь.

История о бесчинствах партизан в Дражно получила широкую огласку, когда в середине апреля 2008 года активисты Белорусского Добровольного Общества Защиты Памятников Истории и Культуры установили мемориальный крест в память о зверски уничтоженных мирных жителях этой деревни. Крест простоял у ограды католического кладбища деревни Дражно всего несколько дней. Политика Вячеслава Сивчика, священника Леонида Акаловича и журналиста Виктора Хурсика, которые участвовали в установке мемориального знака, осудили на 15 суток ареста. Крест выкопали и отвезли на тракторе в соседнюю деревню Залужье.

Крест, поставленный в Дражно в память о жертвах партизан

Вот, что рассказывает один из свидетелей той резни: Выстрелы разбудили нас около четырёх утра 14 апреля 1943 года. Мама кричала: «Дзеткі, гарым!» Голые выскочили на двор, смотрим: все хаты горят, стрельба, крики… Мы побежали спасаться на огород, а мама вернулась в дом, хотела что-то вынести. Соломенная крыша хаты к тому времени уже пылала. Я лежал, не двигался, долго не возвращалась мама. Повернулся, а её человек десять, даже женщины, колют штыками, кричат: «Получай, сволочь фашистская!» Видел, как ей перерезали горло. – Старик снова сделал паузу, его глаза были опустошены, казалось, Николай Иванович снова переживал те ужасные минуты. – Катя, сестра моя, вскочила, просила: «Не стреляйте!», достала комсомольский билет. До войны она была пионервожатой, убеждённой коммунисткой. Билет и партийное удостоверение отца во время оккупации зашила в пальто и носила с собой. Но высокий партизан, в кожаных сапогах, обмундировании начал целиться в Катю. Я закричал: «Дзядзечка, не забівайце маю сястру!» Но раздался выстрел. Пальто сестры вмиг набрякло кровью. Она умерла на моих руках. Я навсегда запомнил лицо убийцы. Помню, как я отползал. Смотрю, соседку Феклу Субцельную вместе с малюткой-дочкой три партизана живьём бросили в огонь. Свою кроху тётка Фекла держала на руках. Дальше, у дверей пылающей хаты, лежала старушка Гриневичиха, обгоревшая, в крови…

Паспорт Валентины Шматко, убитой партизанами из отряда Лапидуса

Нелицеприятную историю, в которой партизаны предстают преступниками, Виктор Хурсик не считает журналистской сенсацией. Да разве об этих фактах знаю только я?! В любой деревне вам расскажут шепотом, как партизаны грабили, расстреливали за одежду, еду или просто так, как кутили и насиловали. Многие факты зафиксированы работниками особых отделов партизанских отрядов и бригад, хранятся в архивах. Моя роль в этой истории – транслятор. Я просто озвучил факты, которые достаточно хорошо известны. Единственное, что выглядит сенсационно в нынешних условиях в Беларуси, – вопреки официальной точке зрения на партизанское движение, вдруг появился иной взгляд… Но мы ещё очень далеки от того, чтобы поставить памятник безымянной крестьянке, у которой муж воевал на фронте, а партизаны грабили подворье. Это в деревне Хозянинки Пуховичского района командир отряда Писарчик расстрелял мать и её малолетних детей за то, что истерзанная поборами женщина не выдержала… Ещё дальше в России и Белоруссии и даже на Украине – от того, чтобы назвать партизан-преступников преступниками и судить их за их преступления. Из всех республик бывшего СССР справедливость робко пытаетеся восторжествовать пока только в Прибалтике.

http://nationalliberal.livejournal.com/756701.html

Поедание себе подобных – давняя российская традиция. Еще у Мамина-Сибиряка и В.Шишкова можно прочитать о гостеприимных сибирских хозяевах, пускавших одиноких путников на ночлег. А потом, соответственно, в кастрюлю.
Так постепенно и выкристаллизовался психотип лентяя и бездельника – зачем что-то сеять, выращивать и т.д. . если пища сама по дорогам ходит?
При Советской власти людоедство расцвело пышным цветом. Перевод надписи: трупоеды и останки их жертв.

Этого не отрицали даже официальные плакаты тех лет:

Интересен призыв: “заграничных буржуев ЕСТЬ”.

Или просто буква У пропущена?
Заграничные буржуи в это время слали людоедам продукты:

Но аппетит, как говорится,  приходит вовремя еды. И человечину стали не только есть сами, но и торговать ею на базарах.

Ай да бизнес! Заграничным буржуям и в голову бы не пришло. Вот она, как говорит Задорнов, русская соображалка! Куда там тупым пиндосам!
Война ничего нового не принесла. Я не блокаду Ленинграда имею в виду – о людоедстве в Ленинграде общеизвестно. Я о поедании советскими бойцами своих боевых товарищей.

Finnish soldiers displaying Soviet soldiers’ skins near Maaselkä, on the strand of lake Seesjärvi during Continuation War on the 15th of December in 1942. Original caption: “An enemy recon patrol that was cut out of food supplies had butchered a few members of their own patrol group, and had eaten most of them.” (“Vihollisen vakoilupartio, jäätyään muonalähetyksiä vaille, oli teurastanut pari saman partion jäsentä ja syönyt niistä suurimman osan.”) http://de.wikipedia.org/w/index.php?title=Datei:Maaselk%C3%A4_cannibalism.jpg&filetimestamp=20070531121908
Перевод: Финские солдаты демонстрируют кожу советского солдата около Maaselkä, на берегу озера Seesjärvi, во время продолжительной войны 15 декабря 1942. Оригинальная подпись: вражеский разведпатруль, будучи отрезан от запасов пищи, зарубил нескольких членов своей группы и большую часть съел.
Долго думал: зачем нужно было кожу снимать? Потом понял. Разведгруппа в тылу врага. Не один день. Не мылись давно. Воняли. Гурманы, блин…

“The lid of a mess-tin and the rib-bones of a Russian soldier photographed at Leipäsuo in the Karelian Isthmus in March 1942. Apparently the incident involved a Russian infiltrator behind Finnish lines, and the victim was an Ingrian colleague. The photograph was captioned incorrectly in the print paper as being from 1943, but even in March 1942 Leipäsuo was very much in Finnish hands.”
http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Russian_Ribs_-_Winter_War.jpg
Перевод: Крышка котелка и человеческие кости – рёбра советского солдата. Сфотографировано в Leipäsuo на Карельском перешейке в марте 1942. Вероятно, инцидент связан с советским проникновением за финские позиции, и жертва, якобы – “коллега ингерманландец”. На фото сзади ошибочно напечатан 1943 год, хотя даже в марте 42 Leipäsuo был в руках финнов.
Потери СССР пропавшими без вести составили около 4,5 млн чел.
http://infox.ru/science/past/2010/05/05/Minoboronyy__potyeri.phtml
Теперь понятно, куда они пропали? И что далеко не все из них лежат непохороненные?
Не отставали от Большой Земли и жители оккупированной России. Приказ немецкой комендатуры г.Урицк Ленинградской обл.: (http://waralbum.ru/9834/)

А вот этот ритуал уже из наших дней:

Преемственность поколений, так сказать.

Спасибо за Победу
Деду-людоеду,
Чтоб не знали муки
Людоеды-внуки.

Вообще говоря, единственный человеческий путь прекратить это государственное победобесие – установить 9 мая как день памяти всех павших независимо от того, на какой стороне они сражались. И молиться за упокой их душ. Но это подходит для нормальных стран, Украины например. Но поскольку Россия возомнила использовать эту дату ради удовлетворения своих великодержавных   амбиций, приходится вытаскивать на свет Божий неприглядные для нее факты. И пусть кремлевские тролли верещат сколько угодно – не я начал эту пляску на костях.

Пусть меня извинят за москальскую мову,
Если в данном контексте она некрасива,
Но – мое восхищение городу Львову,
А точнее, конечно – свободному Львиву!
Украина! Где ныне надежды Майдана?
Над тобою глумится донецкая банда!
Эти гниды – детеныши вшей Магадана –
Вновь велят тебе чествовать флаг оккупанта.
Флаг расстрелов и пыток, флаг Голодомора,
Лагерей, депортаций, кровавого бреда,
Палачей и рабов, нищеты и позора,
Флаг бездарной войны и постыдной победы!
Чтоб у тех депутатов отсохли культяпки,
Чтоб родные плевались, заслышав их имя!
В Украине вывешивать красные тряпки –
Это хуже, чем свастики в Йерусалиме!
И ведь главное – все по закону, хоть режьте!
А в ответ – ни импичмента нет, ни волнений…
“Ще не вмерла…” в эфире звучит, как и прежде,
Но увы – вызывает все больше сомнений.
И в России, зашедшейся в рабском угаре,
Все довольнее лыбились хамские хари,
И ползли на парад недобитые твари –
Не солдаты (тех нет уже), а вертухаи.
Но львивяне не предали память народа
И пошли, наплевав на ментов и приказы,
Чтобы встать на пути коммунячьего сброда,
Чтоб сорвать этот шабаш червоной заразы!
И несладко досталось москальским агентам –
Отстоять свои фетиши коротки лапки!
И валялись в грязи их фальшивые ленты,
И пылали по городу красные тряпки!
Пусть теперь пропаганды казенные жерла
Изрыгнут “хулиганы!”, кремлевским в угоду –
Слава хлопцам, что впрямь доказали: не вмерла!
Есть кому заступиться за честь и свободу!
Нет, не все еще в жизни решает парламент!
Если с ними законы, но правда – за вами,
Значит, надо идти, наплевав на регламент,
И сразиться с совками не только словами!
Затолкайте им в глотки их цацки и флаги!
Превратите их идолов в прах и руины!
Чтобы те, кто мечтает о новом ГУЛАГе,
И ступить не могли по земле Украины!
И пускай подводить еще рано итоги,
И у власти в столице – все та же орава,
Но сегодня во Львиве был день перемоги!
Коммунякам – гиляку! Героям же – слава!
Юрий Нестеренко

April 5, 2015 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, KGB, PSRS, Vēsture, čekisti | Leave a comment

Jarinovska aicina VDK kartotēku jau drīzumā publicēt internetā

 Bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas  valsts sekretāre Kristīne Jarinovska

Bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Kristīne Jarinovska. Foto: LETA

2015. gada 24. martā

Bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāre Kristīne Jarinovska, kura ar valdības lēmumu izslēgta no LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas, nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (VL-TB/LNNK), rosinot grozīt likumu, lai VDK aģentu kartotēka tiktu publicēta internetā jau līdz šī gada 4.maijam.

Jarinovska vēstulē Mūrniecei norādījusi, ka VDK zinātniskās izpētes komisija 6.marta sēdē nolēma, ka visiem VDK dokumentiem jānoņem valsts noslēpuma statuss, jo to objektīva izpēte slepenības režīmā nav iespējama. Tāpat tika lemts īstenot arhīvu provenances principu, nosakot, ka visiem dokumentiem jānonāk Latvijas Nacionālajā arhīvā.

Paužot savu personisko viedokli, Jarinovska arī ierosina grozīt likumu, nosakot, ka Ministru kabinets nodrošina, lai VDK aģentu kartotēku publicē internetā šī gada 4.maijā. Viņa uzskata, ka līdzīgas darbības būtu jāveic arī ar datu bāzi «Delta Latvija».

«Pēc atklātības nodrošināšanas būs iespējama objektīva pētniecība, samierināšanās un sociālās atmiņas politikas veidošana,» pauda Jarinovska. «Saliedētai, sevi izprotošai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos,» rezumēja Jarinovska.

Kā ziņots, neraugoties uz VDK dokumentu izpētes komisijas iebildumiem, valdība pērn piekrita VDK dokumentu izpētes komisijas administrēšanas darbu nodot Tieslietu ministrijai (TM). Tāpat valdība apstiprināja 250 000 eiro finansējuma piešķiršanu komisijas darbam trim turpmākajiem gadiem.

Šā gada februārī tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs uzdeva TM sagatavot grozījumu projektu Ministru kabineta rīkojumā, paredzot izslēgt no komisijas sastāva Jarinovsku. Komisija Jarinovskas izslēgšanu neatbalstīja. Nesamierinoties ar šādiem pavērsieniem, par savu atkāpšanos paziņoja komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.

Tagad TM uzskata, ka komisijas sastāvā pakāpeniski jāveic izmaiņas, papildinot to ar kvalificētiem un strādāt motivētiem komisijas locekļiem un izslēdzot no komisijas sastāva personas, kurām šīs motivācijas vai kvalifikācijas trūkst.

March 26, 2015 Posted by | KGB, Vēsture | Leave a comment

25.marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes

SKAUDRĀ VĒSTURE: 25. marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes

Hulda Štālmane ar meitām Mirdzu un jaundzimušo Rasmu gadus piecpadsmit pirms lēmuma viņas visas izsūtīt uz Sibīriju / Arhīvs

Lieldienu mielasts pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Pirmais no labās Kārlis Štālmanis, blakus viņam sieva Hulda, otrajā rindā viņu meitas Mirdza un Rasma / Arhīvs

Arnis Kluinis, NRA http://goo.gl/DNRtVu

«Mans nodarījums izdarīts laikā no 1945. g. līdz 1947. g. ieskaitot un pastāv iekš tam, ka esmu atstāstījis dažas anekdotes, kuras apvaino padomju valsts varu,» kasācijas sūdzībā tiesai 1948. gada 29. janvārī no «cietuma Nr. 1 Rīgā» rakstīja desmit gadu sodu saņēmušais Kārlis Štālmanis. Turpinājumā viņu nošāva, viņa sievu un meitu izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada martā.

Katra diena būtu sēru diena Latvijā, ja varētu zināt un paturēt prātā katru no upuriem, kas nogalināti padomju okupācijas laikā starp Latvijas robežsargu un viņu ģimeņu slepkavošanu Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā un Padomju Savienības diktatora Staļina nāvi 1953. gada 5. martā. Par jebkuru dienu no 1941. gada jūnija līdz 1945. gada maijam pie Latvijas valsts karoga varētu piestiprināt divas sēru lentes, jo Latvijas iedzīvotājus vienlaikus slepkavoja divi okupācijas režīmi. Šā laika nogriežņa sākumā plašākas iespējas bija vāciešiem, kuru varā nonāca pāris miljoni Latvijas iedzīvotāju. No tiem iznīcināšanai pirmie oficiāli tika izraudzīti ebreji un čigāni, bet tikpat labi arī jebkurš cits, kas vien bija kaut šķietami aizskāris vācu režīmu. Padomju okupanti tobrīd varēja darboties ar vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri kopš 1940. gada bija jau aizdabūti uz austrumiem. Šajā reizē iezīmējās pati principiālākā atšķirība starp nacistiem un komunistiem. Proti, pie Rīgas geto un padomju nāves nometņu tīrīšanas no nevēlamiem ieslodzītajiem abas puses ķērās aptuveni vienā laikā – 1941. gada beigās, tikai nacisti sāka ar sieviešu un bērnu, bet komunisti – ar vīriešu apšaušanu. 1943. gadā jau varēja atskaitīties, ka šie darbiņi paveikti. Vienīgi ārkārtējas apstākļu sakritības vai cilvēku spējas izglāba pa kādam no nāvei nolemto grupu pārstāvim vienā vai otrā frontes pusē; šādu gadījumu zīmols ir Eižena Finka (1885–1958) vārds. 1944. gadā abi okupācijas režīmi sāka dalīt Latvijas teritoriju un laurus par efektīvākajiem paņēmieniem, kā uzturēt cilvēku paklausību piefrontes joslās. 1945. gada pavasarī šie paņēmieni tika iegrozīti atbilstoši Padomju Savienības uzvarai pasaules karā. Padomju terora režīma manieres laikā no 1945. līdz 1953. gadam parāda ar Kārli Štālmani (1904–1951) saistītie notikumi. K. Štālmaņa sievas un meitas gaitas noteica komunistu režīma pašreformēšanās drīz vien pēc Staļina nāves.

Bailes, bailes un bailes

Šeit turpinās tieši pirms gada iesāktais stāsts par Štālmaņiem. Rīt ap pulksten septiņiem no rīta paies 66 gadi kopš brīža, kad pie kādas mājas Rīgā, Kalnciema ielā, piebrauca automašīna ar cilvēku ķērājiem. Viņiem norādītajā adresē vajadzēja savākt trīs «nacionālistus un bandītus» – konkrētajā gadījumā trīs sievietes, Emīliju Huldu Mariju Štālmani, dzimušu Keiri (1900–1962, Prūsijā tiešām kristītu par Huldu, nevis Hildu), ar meitām Mirdzu (1922–2012, tobrīd jau laulībā Ozoliņu) un Rasmu (1932, vēlāk laulībā Kalniņu). Viņu noziegums pret padomju varu bija būt sievai un meitām Kārlim Reinholdam Štālmanim, par kura noziegumiem pret padomju varu un Staļinu mēs tagad zinām no viņa paša rakstiskās atzīšanās uz 239. lapas Latvijas Valsts arhīva 1986. fonda 1. apraksta 5281. lietā. Tā ir apjomīga lieta ar 296 lapām par triju pasta darbinieku notiesāšanu un, kaut fragmentāri, par viņu tālāko likteni un reabilitāciju 1991. gadā. Nav jābūt nez kādam kriminālistikas ģēnijam, lai no lietas materiāliem saprastu, ka šo cilvēku pretvalstiskā darbība ir valsts drošības darbinieku izdomājums. Jau viņu kolēģi kopš 1954. gada nodarbojās ar to, ka pārgrozīja un mīkstināja 1947. gada fantāzijas par pretvalstisku grupu vai pat organizāciju pastā.

Tomēr nevar teikt, ka valsts ienaidniekus izdomājušie valsts drošības iestāžu darbinieki nebūtu savu maizīti patiešām nopelnījuši. Viņu uzdevums bija turēt cilvēkus bailēs, ka gandrīz jebkas varētu kļūt par iemeslu vienalga cik bargam sodam. Pasta darbinieki pilnīgi pamatoti uzskatījuši, ka pāri šim «gandrīz» sniegtos viņu sasveicināšanās uz ielas ar bijušā darbabiedra sievu. Kā tagad stāsta Rasma, viņi metušies ielai pāri, ja pamanījuši Huldu nākam pretī. Gan jau kāds no viņiem jutās labāk pēc tam, kad 1949. gada 25. martā Rīga un visa Latvija tika iztīrīta no cilvēkiem, kuru dēļ nemitīgi jālūkojas uz visām četrām debesu pusēm. Tikai tā varēja izgrozīties no tikšanās ar Huldu, Mirdzu, Rasmu un vēl daudzām un daudziem viņām līdzīgiem – ej nu visus viņus atšķir, turklāt momentā atšķir un pamūc malā! Citā veidā aplaimoti tika arī tie, ar kuriem nesveicinājās. Izsūtītie taču nokļuva starp citiem tādiem pašiem, kur vairs nenācās redzēt, kā pazīstami cilvēki izliekas viņus neredzam, bet neizsūtītie tika it kā reabilitēti ar to, ka viņus neizsūtīja kā citus. Tātad – nav viņi noziegušies vai nav vismaz pārāk noziegušies pret padomēm, pret Staļinu. Varbūt ar tādiem jau drīkst atsākt sveicināties, pat sarunāties? Ja stāsts par Štālmaņiem Neatkarīgajā parādītos dažus gadus iepriekš, Mirdza varētu dalīties savā pieredzē par to, uz kuru pusi pēc mātes un māsas aizvešanas mainījusies cilvēku attieksme pret viņu – izvedamo sarakstā bijušu, bet neaizvestu personu.

Drošības iestāžu izgāšanās

Par Štālmaņu sievietēm liecina Latvijas Valsts arhīva 1894. fonda Rīgas apraksta 73. lieta ar diviem identiski noformētiem lēmumiem par cilvēku izsūtīšanu, kas atšķiras tikai ar to, ka pirmajā lēmumā nosaukti trīs, bet otrā – divi cilvēki. Starp šiem lēmumiem lietā iešūts cilvēku ķērāju komandas priekšnieka raports, ka Mirdza atradusies kopā ar savu vīru, demobilizētu sarkanarmieti. Mirdza sareģistrējusies ar viņu 1949. gada 16. martā. Apmēram stundu ilgā sazināšanās starp instancēm 26. marta rīta agrumā beigusies ar lēmumu vīra dēļ atstāt Mirdzu Latvijā, kaut tikpat labi varēja notikt otrādi. Izsūtījuma vietā Rasma sastapusi ne vienu vien cilvēku ar bijušā sarkanarmieša regālijām. Cita lieta, ka viņas māsasvīra Mārtiņa biogrāfijā Sarkanā armija bijusi fikcija. Viņa māte Dore pratusi iedot dēlam līdzi uz Rīgu milzīgu 40. gadu dārgumu – par puscūci pirktu izziņu no Ķekavas ciema padomes, ka viņš bijis Sarkanajā armijā. Pamācoši, ka katru cilvēka vārdu un pat domu it kā kontrolējošās valsts drošības iestādes nebija spējušas atklāt šo reālo pretvalstisko mahināciju.

Kas jāsaka, tas jāsaka

Pretvalstiskā grupas radīšana ne jau pašā pastā, bet izmeklēšanas iestādē notikusi ar diviem veciem labiem paņēmieniem – stukačiem un viņu uzrādīto cilvēku spīdzināšanu. Nekā citādi nevar izskaidrot, kāpēc 1947. gada 27. augustā apcietinātais Ernests Eihvalds (1901–?) tajā pašā dienā uz pirmo viņa pratināšanas protokolā ierakstīto jautājumu: «Jūs esat arestēts par pretpadomju darbību. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?» atbildējis tikpat vienkārši un skaidri: «Jā, es atzīstu sevi par vainīgu pretpadomju darbībās.» Tālāk izmeklētājiem nācies mocīt ne tikai apcietināto, bet arī sevi, lai kopīgi izdomātu, kas tās bijušas par darbībām. 11. septembra pratināšanā panākta standartatzīšanās, ka darbība bijusi grupas izveidošana, atliekot uz vēlāku laiku jautājumu, ko tad darījusi grupa. Tobrīd pietika ar to, ka grupā nosaukti Jānis Bergs (1883–1952), Kārlis Štālmanis un vēl daži – pietiekams skaits cilvēku, kurus sašķirot pa apsūdzēto un liecinieku lomām. 8. oktobrī apcietinātais K. Štālmanis nākamajā dienā jau skaitījis līdzīgi kā iepriekš E. Eihvalds: «Es atzīstu vainīgu par to, ka es, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu un būdams piekritējs neatkarīgai Latvijas valstij, (..) kā pārliecināts buržuāziskais nacionālists veicu pretpadomju nacionālistisku aģitāciju» utt. līdz galvenajam: «Jā, es esmu nacionālistiskas grupas dalībnieks.» Ja tas pateikts, tad izmeklēšanas darbs jau gandrīz paveikts, jo ko nu vairs pievērst uzmanību tādiem sīkumiem par šo grupu, ka tās kopīgā darbošanās bijusi sēdēšana krogā Marijas un Dzirnavu ielas stūrī (pagājušā gadsimta 40. gadu vidū daudzām Rīgas ielām bija tādi nosaukumi kā tagad, nevis kā pierasts no nesenāka padomju varas laika). Ticami taču, ka krogā gāja kā krogā atbilstoši liecībai, ar ko vēl kāds pasta darbinieks nopelnīja sev liecinieka, nevis apsūdzētā lomu: «It īpaši Štālmanis bieži stāstīja anekdotes, kuru saturs apmeloja partijas un padomju valsts vadītājus. Izsmēja piecgades plānu nepamatotību, apmeloja padomju varu, diskreditēja kolhozus un padomju politiku. Burtiski citēt šīs anekdotes man nebūtu ērti, jo tās ir necenzētas.»

Sodu gradācija

Kārļa meita Rasma nekādas anekdotes no tēva nav dzirdējusi. Viņa toties var pastāstīt par paņēmieniem, kā izspiestas liecības no Kārļa un viņa biedriem. Apcietinātajiem rādīti stukaču ziņojumi par viņiem. Pratināšanas protokolos tie nav iekļauti, stukaču identitāte nav atklāta izmeklēšanas materiālos, kaut gan grūti bija iedomāties 1947. gadā to, kā šie materiāli tiks iztirzāti tagad, 2015. gada 25. marta Neatkarīgajā.

Pratināšanas mērķis bijis panākt, lai apcietinātie pasaka, nu, vismaz paraksta apmēram to pašu, kas ziņojumos pateikts priekšā. Kā panākt? Ļoti vienkārši, kaut vai tā, ka izmeklēšanas iestāde ēdienu apcietinātajiem nav devusi vispār. Viņiem bijis jāiztiek ar to, ko atnesuši piederīgie, cik nu tie varējuši, ja dzīvojuši Rīgā, ja viņiem bijis ko dot un ja viņiem paziņots, kur viņu piederīgais atrodas. Kas šādā veidā pie ēdiena neticis, tas ēdis vai badojies atbilstoši tam, kā citi varējuši un gribējuši ar viņu dalīties; vai kurš kuru varējis piespiest dalīties. Vai cilvēks spētu izturēt daudzas dienas, nedēļas un mēnešus šādā situācijā, kas vismaz draudu līmenī varētu turpināties arī gadiem? Cilvēki teica un parakstīja jebko, lai tiktu nevis ārā no cietuma, bet uz tādu cietumu, kurā kaut cik baro.

Kad apsūdzētie pabaroti tik, lai varētu viņus rādīt tiesnešiem, Kārlis centies tiesai norādīt, kāpēc viņš atzinies par vēl kaut ko bez anekdošu stāstīšanas: «Es izmeklētājam neatzinos, ka Čērčils ir uzstājies un tāpēc drīz būs karš, un mēs izžmiegsim komunistus, bet, ja tāda atzīšanās ir, tad tikai tāpēc, ka viņš pie sevis lika stāvēt 48 stundas.» Tāds, lūk, krievu valodā rakstītā tiesas protokola fragmenta tulkojums, kas iekļauts 1991. gadā rakstītā Latvijas PSR prokuratūras protestā Latvijas Republikas Augstākajai tiesai ar prasību par visu triju šajā lietā notiesāto reabilitāciju. 1947. gadā tiesa laida gar ausīm Kārļa un viņu biedru žēlošanos par izmeklēšanas metodēm un notiesāja J. Bergu un E. Eihvaldu uz 25 gadiem, anekdošu vīriņu K. Štālmani – tikai uz 10 gadiem katorgas darbos. J. Bergs tos izturējis līdz 1952. gadam un iegrāmatots kā miris pats savā nāvē, K. Štālmanis vairākas reizes bēdzis un par to nošauts 1951. gadā. Līdz Rasmai nonākuši viņa izdzīvojušo biedru minējumi, kas tieši uzticēti tikai Huldai, ka viņš varbūt sajucis prātā, varbūt izvēlējies nāvi apzināti. E. Eihvaldam soda mērs 1956. gadā samazināts līdz jau izciestajiem 10 gadiem, dokumenti liecina par viņa izlaišanu no soda nometnes, bet Štālmanēm viņš nav atrādījies.

Tiesas precedents PSRS mērogā

Staļina nāves ierosinātās pārgrozības režīma funkcionēšanā jau 1954. gadā noveda pie pārsteidzoša atklājuma, ka anekdošu stāstītāju radiniekiem nemaz nav pienākusies 1949. gada izsūtīšana. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas darbinieki sapratuši, ka izsūtīšana bijusi domāta, lai nodrošinātos pret atriebību, ko varētu gaidīt no bruņotās cīņās nogalinātu (noķertu, sodītu) personu tuviniekiem. No anekdošu stāstītāju radiniekiem tas nav bijis gaidāms, viņi izsūtāmiem piepīti tikai plānotā skaita sasniegšanas vai nejaušību pēc. Sarakstē starp iestādēm šīs tēzes, protams, izteiktas piņķerīgākā un grūtāk uztveramā juridisko terminu valodā, bet tieši tāpēc katra nākamā iestāde tās akceptējusi. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas slēdziens par Štālmaņu izsūtīšanas nelikumību aizsūtīts uz PSRS Iekšlietu ministriju, no tās uz PSRS Ģenerālprokuratūru un no turienes iesniegts PSRS Augstākajai tiesai kā protests pret Valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes 1950. gada 1. februāra lēmumu izsūtīt Štālmanes.

Štālmaņu gadījumā pati no sevis iezīmējas tāda juridiska nianse, kas bieži tiek izlaista 1949. gada soda akcijas aprakstā, ka izsūtīšana martā skaitījās tikai drošības līdzeklis soda izpildei, nevis pats sods. Lēmumi par cilvēku izsūtīšanu no Latvijas tika rakstīti uz veidlapām, kurās jau tipogrāfijā iespiesti vārdi, ka pašas veidlapas jāsūta Sevišķajai apspriedei, no kuras gan reti varēja saņemt ko citu nekā soda nodrošinājuma pārvēršanu sodā.

Diez vai Latvijas PSR Iekšlietu ministrija pati būtu sākusi pētījumu par anekdotēm no Latvijas PSR lietoto Krievijas Federācijas sodu likumu viedokļa, ja Latvijā neatrastos Mirdza, kas nenogurusi staigāja pa iestādēm ar lūgumiem pārskatīt sodu mātei un māsai. Rezultātā iegūts ļoti bargu un autoritatīvu juridisko instanču atzinums ievērot mērenību anekdošu stāstītāju sodīšanā. Varbūt šis precedents vēl noderēs cilvēkiem, kurus kādā no nākamajiem Latvijas vēstures pavērsieniem tieši anekdotes būs nostādījušas tiesas priekšā.

March 26, 2015 Posted by | KGB, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Kas noticis ar VDK dokumentiem

Kristīne Jarinovska 27.februāris 2015

Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiķiem

Vairs nav neviena cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem


Vdk-agenti_trifanova-media_large
VDK aģentūras kartotēkas čemodāniņš Stūra mājas ekspozīcijā. Foto: Evija Trifanova, LETA

Šonedēļ kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinējām arī 21 gada jubileju kopš Saeimas plenārsēdē apspriest sāka Latvijas vēsturē vispolitiskāko likumu jeb “vispolitiskāko dokumentu”, kā to 1994.gada 24.februārī no Saeimas tribīnes nodevēja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi “Delta Latvija”, diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotēku, kuru aizzīmogoja aizejošā vara, un koka skapīšiem ar alfabētisko kartotēku, kuru pirms aizzīmogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabēra maisos. Par “čekas aģentiem”.

Šī eseja noteikti nav pētījums vai slēdziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatīvo regulējuma “izaugsmi”.

Lai gan jau Atmodas laikā diskutēja par nepieciešamību likvidēt LPSR Valsts drošības komiteju, piemēram, “Tautas frontes rīcību var uzskatīt par nevēlēšanos dienas kārtībā uzņemt jautājumu par VDK likvidēšanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildību par šīs organizācijas noziedzīgo, antinacionālo, prettautisko darbību” (Laiks, 1989. gada 29. jūlijā), tomēr apstākļu dēļ faktiski to bija iespējams likvidēt tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija līdz pat iestādes darbības izbeigšanai LPSR VDK priekšsēdētājs turpināja būt Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmums par VDK likvidēšanu paredzēja pārņemt tās īpašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka “Izziņā un izmeklēšanā esošās lietas” nodot prokuratūrai, pašvaldībām pārņemt komitejas rajonu un pilsētu daļu telpas, savukārt, “komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhīvu ģenerāldirektoram”, bet “operatīvo arhīvu un kartotēkas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai”. Lēmums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvērsums, līdz ar to nevaram pieprasīt no brīvību atguvušās valsts rītausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrībai šodien.

Vienlaikus tieši šis lēmums, kurš bija pretrunā arhīvu lietai būtiskajam provenances principam (princips paredz – dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institūcija jāglabā vienkopus, tos nedrīkst sajaukt), uzsāka esošās sekas ar šīs represīvās institūcijas mantojumu.

Kā norādīts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhīvs sašķēlās starp Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišķa cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arī uz to, kas ir pārņemts Latvijas institūcijās.

Piemēram, Ministru kabineta 2009. gada rīkojums Nr.442 paredzēja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidētās Policijas akadēmijas studiju programmu īstenošanas laiku programmu īstenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arī bijušo VDK bibliotēku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slēgusi “sadarbības līgumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotēkas izmantošanu”. Arhīva eksperts Bambals, kurš strādā ar “čekas” lietām arhīvā, zina stāstīt, ka šo bibliotēku nav redzējis. Jākonstatē arī, ka “čekas” 10. daļas jeb arhīva dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rīkojums par VDK likvidēšanu.

Šādos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk – likums „Par bijušās VDK dokumentiem”). Likuma mērķa “nodrošināt bijušās VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu” virzienā divdesmit viena gada laikā īpaši virzījušies neesam, lai arī, kā uzsvēra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsēdē, sākotnējais valdības mērķis bija tos glabāt vienā vietā – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti līdz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institūcijas, kura koordinētu visu iesaistīto iestāžu darbību ar tiem. Divdesmit gadus – līdz 2014.gada 22.maijam – likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa. Turklāt šī norma bija attiecināta uz visiem datu nesējiem “neatkarīgi no informācijas fiksēšanas un uzglabāšanas veida”, dokumentiem, kas atrasti bijušās VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, tātad arī uz disketēm, datu lentēm, kā arī tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresēti “čekai”. Kāpēc likumu šos gadus neizpildīja un dokumentus nenodeva arhīvam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnēji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vēlāk iekļāva Satversmes aizsardzības birojā. Likums paredzēja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhīvā jau esošie dokumenti paliek valsts arhīvā. Līdz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistēmiski.

Likums paredzēja, ka TDSC apzina Valsts arhīvā “un citās valsts glabātavās” esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhīvam, vēlāk Latvijas Nacionālajam arhīvam nekad nav tikuši piešķirti finanšu līdzekļi pat visu lietu aprakstīšanai – virkne lietu gaida savu aprakstītāju vēl šodien. Ja lietas nav aprakstītas, tad līdz galam nekad nebija iespējams īstenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesības pieprasīt TDSC informāciju, vai Valsts arhīvā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrētu cilvēku var būt ne tikai lietā, kas nes šīs personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rīcībā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minēto tieslietu ministra Romāna Apsīša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aģentūras kartotēkas dokumentus (lūk, tieši aģentūras dokumentus!) “sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas”. Šī norma ir alternatīva 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par “ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, jau ātrāk – 20 gadus pēc dokumenta uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidēja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varēja pieprasīt aģentūras kartotēkas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasīja un, ja nepieprasīja, kāpēc? Norma ir nepārprotama, kā arī likuma 18.panta deleģējums bija spēkā līdz 2014.gada 22.maijam.

Nepētīju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildē SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas līdz 1991.augustam ir sadarbojušās ar PSRS drošības iestādēm, taču, iepazīstoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lēmumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona būtu, pieprasot informāciju SAB struktūrvienībai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesībām un minēto noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesības prasīt izsniegt dokumentus 20 gadus pēc dokumentu uzrakstīšanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem – proti, personām ar doktora zinātnisko grādu – kā arī publicistiem, lai ko tas arī nozīmētu – literātus, dzejniekus vai pētnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minētajos “masu informācijas līdzekļos” -, jeb 2011.gada 25.augusts vēl Senāta lēmuma brīdī nebija iestājies.

Citēšu Augstāko tiesu: “Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādīja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minētā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrības tiesības un, iespējams, arī pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazīties ar minētajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minēto personu privātās intereses, ņemot vērā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsēdes stenogrammu, http://www.saeima.lv).”

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnīgi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta līdz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institūcija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vēsturē, jurisprudencē, socioloģijā vai citur varēja brīvi pieprasīt VDK aģentu kartotēku izpētei, kā arī saņemt to, ja vien šī informācija uz pavisam cita likuma pamata – likuma „Par valsts noslēpumu” pamata – nav atzīta par sevišķi slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešā veidā uz likumu „Par bijušās VDK dokumentiem”. Nostāja atbilst arī 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: “sabiedrības interese iepazīties ar šiem dokumentiem un arī publicēt šos dokumentus ir uzskatīta tomēr par svarīgāku nekā privātā interese, taču arī privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šī robeža ir vilkta vairāk sabiedrības interešu pusē.” Šādi gan – sabiedrības pusē.

Mazs kopsavilkums: līdz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšķietamā mērķa un vēsturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrības, kuru pārstāvētu zinātniskās institūcijas un masu informācijas līdzekļi, tiesības iepazīties ar aģentūras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesībām, bet noteikumu normas skaidri paredzēja tiesības zinātniekiem iegūt izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institūcijas saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu ir tās, kuras iekļautas Izglītības un zinātnes resora uzturētajā Zinātnisko institūciju reģistrā. Piemēram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aģentūra Latvijas Vēstures institūts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošības komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzēja grozīt likumu, pagarinot sadarbības fakta konstatēšanas noilguma termiņu līdz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulēja tiesības iegūt aģentu kartotēkas informāciju, uzsverot, ka lēmums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību. Uzsvēršu, grozīt 17.pantu, kas reglamentē sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņu.

Lai arī savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslēpumam, tomēr tas nesniedz adepta ezotēriskas zināšanas. Kāpēc ezotēriskas? Man nav atklāsmes, ko nozīmē mitoloģiskais jēdziens “čekas maisu atvēršana”. Savukārt ir skaidrs, ko nozīmē informācijas atklātība, informācijas pieejamība un ikvienam vērotājam ir acīmredzams, ja vien likumā nav rakstīts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanu regulē tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arī Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aģentūras kartotēkas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainīgs kopš likuma pieņemšanas līdz 2014.gadam un tieši tāpat nemainīgi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. Vienīgā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem, būtu apstāklis, ja nebūtu izpildīts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rīkojums un Valsts drošības komiteja vēl kādu laiku slepus darbojusies nelikvidēta.

2013.gada 12.decembra plenārsēdē SC deputāts Ņikita Ņikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu – 17. pantu, kas skar sadarbības fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aģentu uzskaites kartītēm un (citēju deputātu) “emocionāliem argumentiem”, piemēram, “šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arī cita kategorija, kas strādāja atbildīgos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzīgas kartītes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šī viņu sadarbība tika ļoti rūpīgi slēpta. Un mūsu neatkarības atgūšanas sākumā daudzi no viņiem piedalījās arī Atmodas procesos”.

Iespējams, šāds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentē dokumentu izmantošanu un publicēšanu, izskaidrojams ar to, ka arī 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozīja vienā dienā ar steidzamību divos lasījumos Mareka Segliņa vadībā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija “dega zilās ugunīs”, tomēr jāatzīst, ka Segliņa laikā nebija iztecējis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidēšanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevējs ar 18.panta otro daļu dokumentu publicēšanu vai nepublicēšanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arī šo divdesmit gadu termiņu paredzēja.

Protams, var jau būt, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozījumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicēšanu, iespējams, pat aizver vai atver kādus iedomu “maisus”, bet tur nu sabiedrība nav vainīga, ja kāds kolektīvi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturīga tradīcija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtējā “diskusija par čekas maisu publicēšanu”, lai gan saprātīgi būtu bijis izmantot toreizējo normatīvo regulējumu un vienkārši lūgt šo informāciju izsniegt. Lūk, 2014.gada 3.aprīļa plenārsēdē gan tika celti priekšā deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozīja 18.pantu, kas reglamentēja dokumentu publiskošanu, kā arī grozīja iepriekš nekad negrozīto deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpēti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasījumā likums vēl paredzēja izpēti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa Izglītības un zinātnes ministrijai “Valsts pētījumu programmas”, kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galīgajā lasījumā pēc kultūras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulējuma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir “nacionālā dokumentārā mantojuma” daļa, bet pēc Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institūciju “Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju”, kura atbilstoši šī likuma mērķim ir zinātniska. Tikai pēc šīs komisijas zinātniskās izpētes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas būs pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Līdz ar to, spriežot sistēmiski, likumdevējs ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institūciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija līdz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aģentūras kartotēka līdz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institūcijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemēram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: “Vēsturniekiem [..] jāpiedalās pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem pētniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu.” Dr.hist. Ainārs Bambals akcentēja: “Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi.” Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvēra: “Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, TDSC vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu” (Briede, Madara. Latvijas Avīze, 2014. gada 9. maijs). No minētajām institūcijām zinātniskās institūcijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

2014.gada jūlijā, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatīvai, tika sākta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvēlējās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzīja Latvijas Vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš izvirzīja arī vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešā veidā strādā ar VDK dokumentiem arhīvā. Pēc savas iniciatīvas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpētes biedrība – Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rudīti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. Valdībai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsēdētāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. Kristīne Jarinovska, kā to rekomendēja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris Šnē, kā arī komisijas administratīvā vadītāja amatā Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

Pēc tam Plātes kungu apbalvoja ar valsts civildienesta attiecību izbeigšanu un ar 2015.gada 20.augusta rīkojuma Nr.433 parakstīšanu komisijas administratīvais vadītājs kļuva juriskonsults, tiesību maģistrs Māris Strads, savukārt 3.punkts paredz, ka komisija pieņem un saskaņo reglamentu ar ministru tā, lai īstenotu minētā likuma 1.panta sestajā daļā noteikto mērķi, kā to paredz minētā likuma 18.panta pirmā secunda daļa.

2014.gada 20.augustā izglītības un zinātnes ministre saskaņoja komisijas reglamentu, ar kuru var iepazīties šeit. Reglaments ietvēra vienošanos ar ministri, ka, iepriekš neinformējot un nesaskaņojot ar komisiju, neveiks izmaiņas komisijas darba organizācijā, tai skaitā bija ietverta norma, ka komisijas locekļi nekļūs valsts amatpersonas, ka zinātniskās izpētes veikšana nav uzticama personām, kam varētu būt interešu konflikts sakarā ar sadarbību ar “čeku”, tās padotības institūcijām, piesega organizācijām un šo organizāciju kopuma rīcību kontrolējošām amatpersonām. Apraksts sagatavots, pamatojoties uz Dr.hist. Ritvara Jansona zinātnieka atzinumu un Dr.iur. Kristīnes Jarinovskas apkopojumu par institūcijām, kuras sadarbojās ar Valsts drošības komiteju vai citā veidā uzskatāmas par represīvām okupācijas varas institūcijām.

Ministrs Levits 1994.gada 24.februāra runā uzsvēra, ka lai gan likums sašaurināts uz galveno institūciju – VDK, tomēr “valdība uzskata, ka ir iespējams tām institūcijām, kas ar šo jautājumu darbosies [tajā skaitā komisijai] savos nolikumos, protams, darboties plašāk” [..] “tas ir vajadzīgs mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm un tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo mācību un cita veida zinātniskie materiāli”.

2014.gada 10.decembrī Ministru kabinets, neesot komisijas locekļu piekrišanai (valdības sēdē pret to iebilda Dr.hist. Ritvars Jansons, dokumentus bija sagatavojusi arī Dr.iur. Kristīne Jarinovska), mainīja komisijas padotību, nododot to tieslietu ministra padotībā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrēšanā, un tieslietu ministram sagatavot priekšlikumu valsts budžetam, paredzot, ka komisijai 2015., 2016. un 2017.gadā finansējumu 750 000 eiro kopsummā, 250 000 eiro gadā. Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pēdējam lasījumam Saeimā, tādējādi liedzot publiskas diskusijas iespējamību par to. Finansējumu ietvēra apakšprogrammā ar nosaukumu “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” paskaidrojumi norāda, ka finansējums lūgts komisijas darba un ar to saistītās pētniecības un administrēšanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašām nevis komisijā, bet Tieslietu ministrijā.

250 000 eiro sadalīti – 203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu.

2014.gada 22.decembrī, tiekoties ar tieslietu ministru, komisija bija informēta, ka turpmāk to uzskatīs par forumu, kas apvieno personas, kas izpilda Tieslietu ministrijas pasūtījumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) komisiju saistīja ar „Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai” darba administrēšanas vadībai. Rasnača kungs izteica vēlējumu, lai abu komisiju administratīvo vadību uzņemtos cilvēks, kas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekļiem ir pazīstams.

2014.gada sākumā atklājās, ka Tieslietu ministrija par komisijas administratīvo vadītāju ir pieņēmusi ģeogrāfijas zinātņu maģistru Jāni Tomelu, kas iepriekš bijis Rasnača palīgs Saeimā.

Jānorāda, ka nekas neliecina, ka citādi visnotaļ simpātiskajam Tomeļa kungam būtu juridiskā izglītība vai cita juridiskā kvalifikācija, kuras dēļ komisiju pārcēla no vietas, kuras tās administratīvais vadītājs vismaz bija tiesību maģistrs.

Tieslietu ministrija ar 2015.gada 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidīja iespēju apstiprināt un tādējādi turpināt iepriekš spēkā esošā reglamenta noteikto darba organizēšanas kārtību, tajā norādīja, ka komisijai “nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla” (patiesi īpatnēji – kas tad ir komisijas personālsastāvs un kam tad ir finanšu līdzekļi, ko Saeima piešķīra tieši komisijai?), kā arī uzsvēra, ka nevienā normatīvajā aktā nav noteikta tās padotība tieslietu ministram. Pēdējais taisnība, jo nevienā normatīvajā aktā patiešām nav norādīta nekāda komisijas padotība, tikai, kāpēc tad tieslietu ministrs ir minēts valdības rīkojumā un pauž viedokli par komisijas darba vadību?

Valdības rīkojuma Nr. 433 5.punkts paredz: “Ja nepieciešams, komisijas priekšsēdētājs komisijas mērķu īstenošanai var pieaicināt komisijas darbā ekspertus, kuri nav komisijas sastāvā un kuru atalgojumu vai atlīdzību var noteikt, savstarpēji vienojoties.” 2015.gada 15.janvārī, tiekoties atsevišķiem komisijas locekļiem, ministrija informēja, ka komisijas darba apmaksu var veikt tikai pēc izmaiņu veikšanas valsts budžeta kodos un ka pamatojumu šādām izmaiņām, proti, darba plānu 2015.gadam ar konkrētu norādi uz veicamajiem pētījumiem, šo pētījumu apjomu, izpildes termiņu, veicēju, kā arī atlīdzības apmēru un tās noteikšanas pamatojumu, jāizstrādā komisijai. Tāpat norādīja, ka reizē ar izmaiņām valsts budžeta kodos plānots sagatavot valdībā lēmumu par izņēmumu no vispārīgās Publisko iepirkumu likumā noteiktās kārtības. Kurš tad vienosies ar ekspertiem – komisijas priekšsēdētājs kā valdības rīkojumā, vai Tomeļa kungs? Reglaments nav pieņemts vēl tagad.

Manā rīcībā esošās ziņas liecina, ka Latvijas Vēstures institūta direktors Dr.hist. Guntis Zemītis ir nosūtījis dokumentu Ministru prezidentei, savukārt Latvijas Universitāte arī vērsusies pie izglītības un zinātnes ministres, lūdzot deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu – Valsts drošības komitejas zinātnisko izpēti – Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

Komisijā jau aicināju un tagad publiski atbalstu viedokli, ka, ievērojot iepriekš minēto, sabiedrības interesēs likumsakarīga un pareiza būtu zinātniskās komisijas administrēšanas nodošana Latvijas Vēstures institūtam, kas ir zinātniska un no politiķiem neatkarīga iestāde.

Autore ir Dr.iur., Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos

February 27, 2015 Posted by | izpēte, KGB, Okupācijas laiks, čeka | 1 Comment

VDK izpētes komisija pie Valsts prezidenta

Valsts prezidents sarunā ar VDK izpētes komisijas pārstāvjiem pauž stingru atbalstu paveiktajam un iecerētajam darbam

08.12.2014

8.decembrī, Valsts prezidents Andris Bērziņš tikās ar LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas (turpmāk – komisija) pārstāvjiem, lai pārrunātu  komisijas darba ieceres un plānotos rezultātus, kā arī šī brīža aktualitātes.

Sarunā komisijas pārstāvji uzsvēra, ka komisijas izveidošana bija politisks lēmums – 2014.gada maijā Saeima veica grozījumus likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, par vēl 30 gadiem pagarinot termiņu, lai noteiktajā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK padomju laikā; kā arī nosakot, ka dokumenti jāpublisko pēc to zinātniskās izpētes, kas jāveic noteiktā termiņā – līdz 2018.gada 31.maijam. Komisijas pārstāvji uzsvēra, ka komisijas darbs ir iecerēts kā viena no Satversmes preambulā minēto uzdevumu – sabiedrības atmiņas veidošana – izpilde. Komisijas pārstāvji uzsvēra, ka par sava darba mērķi izvirzījuši zinātniskā veidā izpētīt dokumentus par VDK un VDK darbības principus, lai pēc iespējas plašai sabiedrībai kopsavilkumu veidā skaidrotu, kā VDK sistēma bija izveidota, pēc kādiem principiem tā darbojās un kā tajā tika iesaistīti cilvēki, kā arī sniegt rekomendācijas Ministru kabinetam par tālāko rīcību pēc Komisijas darbības beigām. Komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka ir būtiski to veikt šobrīd, kamēr liela daļa cilvēku pret, kuriem veica represijas, ir dzīvi, kā arī tādēļ, ka šobrīd vēl ir iespējams daudz uzzināt no cilvēkiem, kuri darbojās PSRS nomenklatūrā un veidoja VDK sistēmu, kā arī zināja tās darbības principus.

Komisijas pārstāvji izklāstīja ieceres par pētīšanas veidu, norādot, ka dokumentu apjoms, kas būtu apskatāms, ir milzīgs, un uzsverot, ka tie nav tikai tā sauktie „čekas maisi”, jeb apmēram 4800 informatoru saraksts, kas ir tikai niecīga daļa no visiem dokumentiem. VDK tieši represēja 200 000 cilvēku, bet netieši tās skāra aptuveni astoto daļu Latvijas iedzīvotāju. Komisijas pārstāvji norādīja, ka milzu ieguldījums pētījumiem par šo tēmu nākotnē būtu ar VDK saistīto lietu digitalizācija, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka tam nepieciešamais finansējums), darba apjoms un esošie cilvēkresursi neļautu šo darbu pabeigt līdz komisijas noslēdzošā ziņojuma iesniegšanas termiņam 2018.gada maijā. Komisijas pārstāvji atzina, ka bez dokumentu digitalizācijas nav iespējama divu nozīmīgu komisijas uzdevumu izpilde – kvantitatīva datu analīze, kas ļautu veikt nākotnē pētījumus augstā līmenī par šo jautājumu, kā arī iespēja represijās cietušajiem iepazīties ar dokumentiem par sevi vai saviem tuviniekiem, turklāt tas beidzot varētu notikt bez maksas.

Pagājušajā nedēļā tika nomainīta komisijas pakļautība, to nomainot no Izglītības un zinātnes ministrijas uz Tieslietu ministriju, kā iemeslu minot iespējamo tiesvedības gadījumu ierobežošanu. Komisijas pārstāvji sarunā uzsvēra savas bažas par turpmākā komisijas darba zinātniskumu. Kā vēl vienu komisijas darbu traucējošu apstākli komisijas pārstāvji izklāstīja finansēšanas principu – komisijas darba apmaksa, kas šobrīd tiek veikta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, nevis tie ir iekļauti pamatbudžeta izdevumos. Tādēļ komisijas pārstāvji izteica aicinājumu Saeimai uzlikt par pienākumu, pieņemot lēmumu par kādas komisijas veidošanu, lemt arī par tās finansēm un tos iekļaut valsts budžetā.

Uzsverot nepieciešamību izpētīt VDK dokumentus un darbības principus, Valsts prezidents interesējās par kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – pieredzi šajā jautājumā. Komisijas pārstāvji salīdzinošā analīzē norādīja, ka abās valstīs šajā jautājumā ir strādāts dažādos virzienos, bet ir notikusi un joprojām notiek personu, kas sadarbojušās ar VDK, publiskošana. Īpaši viņi uzsvēra, ka nevienā no valstīm tas nav izsaucis milzu rezonansi, norādot, ka Latvijai šī pieredze būtu jāņem vērā.

Sarunā piedalījās Dr.hist. Kārlis Kangeris, komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks; Dr.hist. Ritvars Jansons, komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos, Okupācijas muzeja direktora vietnieks; Dr.iur. Kristīne Jarinovska, komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos, Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja; Dr.hist. Ainārs Bambals, komisijas loceklis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva eksperts, kā arī M.hist. Bonifācijs Daukšts, komisijas loceklis, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētājas vietnieks.

http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=605&art_id=22717

Radio LR1: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/aktualais-temats/vdk-zinatniskas-izpetes-komisijas-pirmais-veikums.a45920/

December 8, 2014 Posted by | arhīvi, KGB, Vēsture | 1 Comment

Nepiešķir naudu VDK mantojuma izpētes komisijai

Apmāna tautu, nepiešķir naudu VDK mantojuma izpētes komisijai

Ilustratīvs foto

11.Saeimas deputāti ir uztaisījuši brāķi likumā par LPSR Valsts drošības komitejas slepenajiem dokumentiem. Pavasarī, kad beidzās aizlieguma termiņš tos publicēt, deputāti lēma, ka to cilvēku vārdus, kuri kalpojuši čekai, joprojām neatklās.

Taču finansēs zinātnisku pētījumu par politiski jūtīgo mantojumu. Tomēr, kā ziņo TV3 Nekā Personīga, valdība ir piemānījusi sabiedrību. Šāda speciāla starpdisciplināra komisija ir izveidota, taču nauda tai nav iedota.Un atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija par šo jautājumu neinteresējas.11.Saeima pavasarī atklāja, ka ir pienācis termiņš, kad būtu jāver vaļā tā sauktie čekas maisi. Saeimas deputātiem bija dažādas domas, ko darīt ar Latvijā noslepenotajiem Valsts drošības komitejas dokumentiem, kuros lasāmi gan darbinieku, gan aģentu vārdi.

Vieni teica, ka viss jāpublicē, citi teica, ka šie nepilnīgie arhīva dokumenti jāaiznes uz Doma laukumu un jāsadedzina. Saeima nolēma pieņemt kompromisa likumu. Dokumentiem saglabāt slepenības statusu, taču ļaut tiem piekļūt speciāli šim darbam deleģētiem zinātniekiem.

Saeima paredzēja, ka zinātniskajai komisijai darbs būtu jāsāk nākamgad un jāpabeidz simboliskā laikā – uz Latvijas simtgadi 2018.gadā.

Lēmumu pieņēma ar 62 deputātu balsīm – atturējās vienīgi Saskaņas centra deputāti. Pavisam drīz Laimdotas Straujumas valdība apstiprināja VDK izpētes komisijas 18 cilvēku lielo sastāvu ar vēstures doktoriem Kārli Kangeri un Ritvaru Jansonu priekšgalā. Paredzot, ka turpmākos trīs gadus komisiju nodrošinās ar 250 tūkstošiem eiro.

Zinātnieki uzreiz ķērās pie darba, apzinot, cik dažādās vietās glabājas VDK atstātais mantojums, ko būtu nepieciešams digitalizēt. Pastiprināto interesi izraisošā čekas ziņotāju kartotēka ir tikai neliela tā daļa.

RITVARS JANSONS, Dr. hist., VDK izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieks: – Jāatgādina, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā vien ir vairāk nekā 152 000 lietu, kas saistītas ar VDK . Tāpat tur ir kompartijas dokumenti. Un ir vairāk nekā miljons kartiņu gan par represētiem cilvēkiem, gan viņu represētājiem, tā ka tas ir milzīgs dokumentu apjoms. Nav tā, kā saka, ka pie mums Latvijā nav palikuši nekādi KGB dokumenti! Viens no komisijas uzdevumiem ir parādīt šo dokumentu kopumu.

Zinātnieki negribēja zaudēt laiku un nolēma sastādīt plānu, lai sabiedrībai būtu redzams, kā tā līdzekļus izlietos. Iecerēja arī starptautisku zinātnisku konferenci. Jau augustā priekšizpētei lūdza piešķirt 40 tūkstošus eiro. Komisijas kūrēšana bija uzticēta Izglītības ministrijai. Taču tagad izrādās, tā neko nav darījusi.

Toreizējā izglītības ministre Ina Druviete novilcinājusi šo jautājumu. Vēl 6.oktobra koalīcijas padomes sēdē Druviete solīja līdzekļus rast no ministrijas rezervēm, taču to neizdarīja. Druviete vēlēšanās atbalstu neguva un zaudēja šo amatu. Otro nedēļu ministres krēslā ir «Vienotības» atbalstītā Mārīte Seile. Viņa par VDK izpētes komisiju uzzināja no «Nekā personīga».

MĀRĪTE SEILE, Izglītības un zinātnes ministre: – Ja mēs raugāmies no IZM perspektīvām, tad neesmu šo komisiju deklarējusi kā galveno prioritāti IZM darbā. Bet tas nenozīmē, ka šo konkrēto darbu drīkst nedarīt. Jo, ja mēs skatāmies vēstures kontekstā, tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums.

Jaunā ministre steigā lūdza Finanšu ministriju atrast naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, taču saņēma atteikumu. Saeimas deputāti ir neizpratnē, ka komisija ar viņu balsojumu ir izveidota, bet naudas tai nav.

ANDREJS JUDINS, Saeimas Juridiskās komisijas loceklis (VIENOTĪBA): – Mani pārsteidz, ka jautājums joprojām nav atrisināts, jo, kad mēs pavasarī balsojām par grozījumiem likumā, mums bija dziļa pārliecība, ka komisija varēs strādāt, un ja finansējuma trūkuma dēļ tā nevar sākt darbu – tas ir ļoti slikti.

AUGUSTS BRIGMANIS, Saeimas ZZS frakcijas priekšsēdētājs: – Ja jau reiz tāda lieta ir izveidota, tad IZM un administratīvam vadītājam jāaktualizē šis jautājums, jo atrast tādu naudu – cik jūs teicāt, 40 tūkstošus? – tam nevajadzētu būt problēmai, tas ir vairāk jautājums par attieksmi un vēlmi, lai viņa (komisija) patiešām strādātu.

INĀRA MŪRNIECE, 12. Saeimas priekšsēdētāja (Nacionālā apvienība): – Jautājums ir par politisko gribu, ja jau vairākums nobalsoja un lēmums stājies spēkā, tad šī politiskā griba ir jāapliecina arī darbos. Un šobrīd tas ir Straujumas valdības jautājums, lai finansējums no vienas vai otras budžeta ailes tiktu piešķirts un komisija varētu sākt strādāt.

Dīvainības notikušas ar komisijas administratīvo direktoru, kura pienākums būtu no Izglītības ministrijas puses kūrēt jautājumus par telpām un finansējumu zinātniekiem. Valdība šim darbam augustā apstiprināja amatpersonu no ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta Armandu Plāti.

Taču gandrīz vienlaikus ministrija likvidēja Plātes amatu un viņš no darba aizgāja. Tad ministrija aizmuguriski, neapspriežoties ar komisiju, viņa vietā iecēla juriskonsultu no šā paša departamenta Māri Stradu. Mums zināms, ka Strads par saviem jaunajiem pienākumiem VDK izpētes komisijā uzzināja, atgriežoties no atvaļinājuma, un jau septembrī lūdzis sevi no tiem atstatīt. Tomēr ministrija viņu līdz šim nav atcēlusi.

Iegūt komentārus no Inas Druvietes par to, kāpēc ministrija faktiski bremzējusi VKD izpētes komisijas darbu, nevis veicinājusi to, šai nedēļā nebija iespējams. Nav arī skaidrs, kāpēc «Vienotība» nepalīdzēja jaunajai izglītības ministrei, kuru tā solīja atbalstīt.

Lai arī likums un valdības lēmums paredz, ka komisija sāk darbu no 1. janvāra, finansējums šai VDK izpētes komisijai nākamā gada budžetā nav paredzēts. Jaunais Saeimas budžeta komisijas vadītājs kritizē Izglītības ministrijas darbu un sola naudu atrast.

KĀRLIS ŠADURSKIS, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs (VIENOTĪBA): – Domāju, šī kļūda ir jālabo, jo ir bezjēdzība veidot komisiju bez budžeta. Tātad laba iniciatīva vienkārši tiek norakta.

Okupācijas laika drūmās vēstures lappuses ir pētītas

Taču tās bijušas atsevišķu vēsturnieku iniciatīvas, darbs nav bijis sistematizēts. Šovasar uz dažiem mēnešiem atvēra čekas mājas pagrabus, kas raisīja milzīgu sabiedrības interesi.

PSRS režīms nosodīts valsts pamatdokumentā Satversmes preambulā. Nepieciešamību izvērtēt okupācijas sekas jaunā Saeimas priekšsēdētāja pieminēja savā runā 18.novembrī.

5. augustā ar speciālas komisijas izveidošanu Straujumas valdība parādīja, ka tā vēlas izvērtējumu, ko Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijai un tās iedzīvotājiem.Taču šāda komisija palikusi tikai uz papīra.

RITVARS JANSONS, Dr. hist., VDK izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieks: – Vai nu mēs darām, vai pasakām, ka valstij tas nav vajadzīgs politiskā līmenī, un nedarām un nemānām sabiedrību!

 

 

November 24, 2014 Posted by | arhīvi, KGB, Vēsture | 1 Comment

Slepenie KGB arhīvi Krievijā

 KGB arhīvi Krievijā: – absolūti slepeni vēl 30 gadus

Krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

http://www.agentura.ru/projects/control/30years/


КГБ: тайна еще на 30 лет

В сентябре 2014 года выяснилось, что на 30 лет продлены сроки засекречивания сведений, засекреченных ВЧК-КГБ в 1917-1991 гг. Еще в марте 2014 года Межведомственная комиссия по защите государственной тайны постановила:
продлить на тридцать лет, с даты подписания настоящего заключения, сроки засекречивания сведений органов безопасности за 1917-1991 гг., составляющих государственную тайну, выделенных экспертными комиссиями МБ-ФСБ России в ходе рассекречивания, по следующим категориям:
  1. Сведения, раскрывающие силы, средства, источники, методы, планы, результаты разведывательной, контрразведывательной и оперативно-разыскной деятелности, а также данные о финансировани этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  2. Сведения о лицах, сотрудничающих или сотрудничавших на конфиденциальной основе с органами, осуществляющими разведывательную, контрразведывательную и оперативно-разыскную деятельность;
  3. Сведения, раскрывающие принадлежность конкретных лиц к кадровому составу органов контрразведки; подразделений, непосредственно осуществляющих борьбу с терроризмом, организованной преступностью и коррупцией, специальным оперативным подразделением;
  4. Сведения, раскрывающие силы, средства, методы, планы, состояние или результаты проведения контртеррористических специальных операций, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  5. Сведения о сотрудниках органов безопасности, выполняющих или выполнявших специальные задания в специальных службах (организациях) иностранных государств или в преступных группах;
  6. Сведения, раскрывающие состояние, мероприятия или результаты оперативно-мобилизационной работы органов безопасности;
  7. Сведения, раскрывающие оперативно-поисковые или оперативно-технические мероприятия, проводимые подразделениями, непосредственно осуществляющими борьбу с организованной преступностью и коррупцией, специальными оперативными подразделениями;
  8. Сведения, раскрывающие силы, средства или методы ведения следствия по уголовным делам о преступлениях против основ конституционного строя, безопасности государства, мира или безопасности человечества, по уголовным делам, в ходе предварительного следствия по которым исследоуются обстоятельства, содержащие сведения, отнесенные к государственной тайне;
  9. Сведения, раскрывающие силы, средства, методы, планы, состояние или результаты деятельности органов радиоэлектронной разведки средств связи, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения:
  10. Сведения о системе шифрованной, кодированной или засекреченной связи, о шифрах, их разработке, изготовлении и обеспечении ими, о методах или средствах анализа шифровальных средств, средств специальной защиты, об информационно-аналитических системах специального назначения;
  11. Сведения, раскрывающие методы, способы или средства защиты информации, содержащей сведения, составляющие государственную тайну, планируемые и (или) проводимые мероприятия по защите информации от несанкционированного доступа, иностранных технических разведок и утечки по техническим каналам, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  12. Сведения об организации или фактическом состоянии защиты государственной тайны;
  13. Сведения, раскрывающие методы, средства, организационные, технические или иные меры, направленные на обеспечение режима секретности, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  14. Сведения, раскрывающие построение охраны государственной границы, исключительной экономической зоны или континентального шельфа РСФСР-СССР, содержание, организацию или результаты основных видов деятельности пограничных органов и пограничных войск;
  15. Сведения о бюджетных расходах, связанных с обеспечением обороны, безопасности государства или правоохранительной деятельности в РСФСР-СССР (кроме обобщенных показателей);
  16. Сведения, раскрывающие планируемые или фактические затраты, связанные с антитеррористической деятельностью;
  17. Сведения, раскрывающие расходы денежных средств на содержание войск по отдельным статьям смет органов безопасности;
  18. Сведения, раскрывающие расходы денежных средств на научно-исследовательские, опытно-конструкторские работы по созданию вооружения, военной техники органов безопасности;
  19. Сведения, раскрывающие расходы денежных средств на заказы, разработку, производство или ремонт вооружения, военной техники, режимных объектов;
  20. Сведения о подготовке или распределении кадров, раскрывающие меорприятия, проводимые в целях обеспечения безопасности государства;
  21. Сведения, раскрывающие силы, средства, источники, методы, планы, результаты деятельности по противодействию терроризму, а также данные о финансировании этой деятельности, если эти данные раскрывают перечисленные сведения;
  22. Сведения о лицах, сотрудничающих или сотрудничавших на конфиденциальной основе с органами, осуществляющими деятельность по противодействию терроризму;
  23. Сведения, раскрывающие меры по обеспечению антитеррористической защищенности критически важных объектов и потенциально опасных объектов инфраструктуры РСФСР-СССР, результаты оценки их уязвимости.

Источник: 

Отрывок из книги “Новое дворянство. Очерки истории ФСБ” (Андрей Солдатов, Ирина Бороган)

Между тем, даже активно работая над новой трактовкой образа Андропова и пропагандируя историю КГБ, силовики не снимали покрова секретности с реальных исторических свидетельств деятельности спецслужбы.

Вплоть до сегодняшнего дня архивы, которые могли бы пролить свет на историю советской службы госбезопасности, остаются по большей части закрытыми. Многие хранилища доступны только сотрудникам спецслужб, и через 19 лет после падения Советского Союза не утихают дебаты о том, стоит ли открывать архивы КГБ. Мало того, некоторые из архивов, открытых в 1990-е, были вновь засекречены в годы путинского правления.

начале 1990-властидемонстрировалиготовностьрассекретитьархивыВ декабре 1991-го была создана Комиссия по рассекречиванию документов ЦК КПСС под руководством Дмитрия Волкогонова, ведущего российского специалиста по военной истории.

В 1992 году правительство Ельцина предложило диссиденту Владимиру Буковскому выступить свидетелем на слушаниях в Конституционном суде РФ по «делу КПСС», благодаря чему Буковский получил доступ к архивным документам. Вооружившись миниатюрным сканером и лэптопом, он умудрился отсканировать множество документов, в том числе и доклады КГБ Центральному комитету КПСС, и теперь они стали достоянием общественности. (Буковский рассказывал нам, что ему удалосьсканировать документы, поскольку сотрудники архива понятия не имели, как выглядит ручной сканер.)В результате вышла в свет книга Буковского «Московский процесс» и появился Интернет-сайт, где доступны эти документы.12

В 1993 году Россия вступила в Международный совет архивов – объединение специалистов, сформированное специально для описания архивов репрессивных режимов и выработки рекомендаций по работе с такими архивами. Однако после кровопролитного конфликта между Ельциным и Верховным Советом в октябре 1993-го вопрос о передаче архивов силовых ведомств был похоронен.

Большинство архивов спецслужб СССР попросту остались в архивах ведомств – ФСБ, МВД и Военной прокуратуры. В конечном итоге место Комиссии по рассекречиванию заняла Межведомственная комиссия по защите государственной тайны. В результате массив документов, доступный широкой общественности до 1995 года, закрылся для публики. Никита Петров, научный сотрудник общества «Мемориал», рассказал, что уже рассекреченные документы ЦК КПСС были изъяты из Российского государственного архива новейшей истории Службой внешней разведки.13 «У нас есть закон о 30-летнем сроке рассекречивания, но он не выполняется, – говорит Петров, – 13-ая статья закона «О гостайне» четко говорит о том, что после истечения 30-летнего срока должны рассекречиваться практически все материалы. То есть сейчас все документы, которые были подписаны на лето 1980 года, должны быть доступны. Но они же придумали такую процедуру рассекречивания, которая растягивает этот процесс до бесконечности. Эксперты должны посмотреть, комиссия должна принять решение… И это при том, что ФСБ наделена правом рассекречивания собственных документов, то есть им не нужно обращаться в какие-то межведомственные комиссии. Не надо забывать, что есть еще один документ, который игнорируется спецслужбами — это указ Ельцина от июня 1992 года, который предписывал безусловно снять все грифы секретности с документов, которые регламентировали массовые репрессии и нарушения прав человека. Но это не выполняется, мы и сейчас не можем просто прийти в архив ФСБ и смотреть документы 1937 года.»

В МАЕ 2006 года в честь 30-й годовщины создания Московской Хельсинкской группы, Архив национальной безопасности при университете Джорджа Вашингтона разместил в Интернете серию документов бывшего СССР, имевших отношение к этой организиции, в том числе отчеты КГБ Центральному комитету КПСС об «антиобщественных элементах», создавших 30 лет назад Московскую Хельсинскую группу, а также о разнообразных репрессивных мерах, предпринятых КГБ с целью положитьконецвраждебнойдеятельностиБольшинство документов, опубликованных Архивом национальной безопасности, были взяты из собрания Волкогонова, подаренного им Библиотеке Конгресса в 1990-е годы. Сложилась абсурдная ситуация: отчеты о действиях органов по подавлени инакомыслия в 2006году были доступны в Интернете на русском и английском языках, в то время как в России эти документы упрятали в закрытые хранилища и засекретили до конца 2000-х годов на основании Закона о государственной тайне.14

Никита Петров об архиве ФСБ:

Когда в начале 2000-х пошла кампания, что у нас, дескать, читальный зал открывается, ходите-смотрите, это был в принципе даже шаг вперед. Но это был бы действительно шаг вперед, если бы он опирался на закон «Об архивном деле». А получилась в чистом виде вкусовщина. Есть зал, есть начальство, которое решает кому и что давать, при этом нет справочного аппарата — а ведь исследователь, который приходит в архив, должен получить прежде всего справочный аппарат: описи, перечень фондов, чтобы понимать, что ему тут нужно. Нет, так не работают, работают вслепую. Пишут заявку — мне нужно про это и про это — а архивисты сами решают, дать ему что-то или нет, найти или не найти.

В конце концов даже историки ФСБ стали испытывать трудности при работе в собственном архиве. В ноябре 2010 года Никита Петров представлял в обществе «Мемориал» свою книгу-справочник «Кто руководил органами госбезопасности 1941-1954». На презентации Александр Зданович, главный историк Федеральной службы безопасности, пожаловался, что ему «не дают» материлы в архивах, поэтому он очень рад, что есть такой человек как Никита Петров, к которому он может обратиться за справочной информацией.

В июле 2007 года ФСБ объявила о рассекречивании двух миллионов документов периода массовых репрессий 1920-1950-х годов. Многие восприняли это как свидетельство готовности ФСБ обнародовать содержимое архивов. Но в действительности историки не увидели этих документов: доступ к ним получили только родственники жертв террора.Тот же вводящий в заблуждение прием был использован в случае с документами, касающимися массовой казни в Катыни, – эпизода, по сей день отравляющего российско-польские отношения. В 1940 году в России и на Украине были расстреляны тысячи пленных польских офицеров (самая массовая казнь свершилась в Катынском лесу, на западе России). Советские власти возлагали всю вину за это злодеяние на немцев. Лишь в 1990 году Михаил Горбачев признал, что расстрел польских военнопленных – дело рук НКВД. Ельцин открыл засекреченные материалы расследования, однако во время президентства Путина российский военный прокурор прекратил уголовное дело.

В январе 2009-го Верховный суд РФ отклонил ходатайство о возобновлении расследования – на основании смерти всех лиц, привлеченных к ответственности по этому делу, а также в связи с тем, что родственникам погибших не удалось представить данные генетической экспертизы, подтверждающих их родство с расстрелянными.

По словам Анны Ставицкой, адвоката, защищающего интересы родственников десяти катынских жертв, «это решение означало конец усилиям активистов разрешить эту проблему в России» и группа заявителей решила обратиться в Европейский суд по правам человека в Страсбурге.15

В конце 2008 года в Твери вышла книга, посвященная 90-летию УФСБТверскойобластиизданиифигурируетДмитрийТокаревмайорНКВД. Он возглавлял Калининское УНКВД с 1938-го по 1945 год, в книге он предстает героем войны, грозойнемецкихшпионов. Но именно его управление весной 1940 года казнило 6000 польских офицеров в Осташковском лагере. Рапорты о казнях, которые тогда называли «приведением в исполнение», подписаны Токаревым. Ни одного упоминания о трагедии в книге нет.

Ситуация вокруг катынской трагедии неожиданно изменилась весной 2010 года. В апреле Владимир Путин принял участие в траурной церемонии в Катыни вместе с польским премьер-министром Дональдом Туском, российские власти оказали полное содействие в расследовании авиакатастрофы, в которой погиб польский президент, летевший в Катынь, а Дмитрий Медведев не только прилетел на похороны, но и передал 67 томов советских документов по катынской трагедии польской стороне. Однако этот неожиданный дружественный шаг был вызван вполне прозаическими причинами: на территории Польши открыли огромные залежи сланцевого газа, американские добывающие компании тут же предложили их разработать, и возникла реальная угроза, что Польша не только откажется от продукции «Газпрома», но и заменит в недалеком будущем Россию в роли главного экспортера газа в Европе. Осознавая эту безрадостную перспективу, в Кремле решили поступиться некоторыми позициями в борьбе за симпатии Варшавы.

ИЗ-ЗА ЗАСЕКРЕЧИВАНИЯ АРХИВОВ мы не имеем исчерпывающего отчета о массовых репрессиях, которые проводили советские органы госбезопасности. Любая попытка изложения исторических фактов неизбежно связана с обнародованием имен людей, служивших в советских спецслужбах. Архивы, из которых можно почерпнуть такого рода информацию, закрываются. Сотрудники ФСБ, многие их которых служили в КГБ, хотят, чтобы так было и впредь. А тем временем они сочиняют более невинную версию истории органов госбезопасности, превознося Андропова как героя.

November 23, 2014 Posted by | arhīvi, KGB | 1 Comment

P.Lazda. KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA

Pēteris Lazda
KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA

Psihiatrijas izmantošana pret disidentiem

Rietumos uzskata, ka totalitārais PSRS komunistu režīms bijis kaut kas labs – tas cīnījies par gaišāku nākotni, par visu cilvēku vienlīdzību un laimi. Padomju Savienības Komunistiskā Partija (PSKP jeb kompartija) un Valsts Drošības Komiteja (VDK jeb čeka) Rietumos tiek vērtētas, nezinot patiesību par šo organizāciju briesmu darbiem. Tas ir tāpat kā spriest par tīģeri pēc tā pūkainā astes gala, kas redzams gar stūri. Taču tīģeris aiz stūra ir veicis briesmu darbus. Šis režīms nav bijis ne pūkains, ne saudzīgs. PSKP un VDK bija noziedznieku diktatūra, kas slepkavoja savas tautas piederīgos. To piekritēji vēl šodien nav rimušies un negrib rimties. Viņi sauc pēc revanša, pēc Krievijas impērijas atjaunošanas tās bijušās robežās un vēl vairāk. Tāpēc ir aktuāli šo režīmu pazīt visā pilnībā, zināt tā šausmu darbus. Šis režīms iznīcināja, nomocīja, deportēja uz nāves nometņu tīklu plašajā Krievijas GULAG’a sistēmā ievērojami vairāk cilvēku par fašistisko nacionālsociālistu režīmu. Ja fašistu režīms ir nosodīts, tad totalitārais komunistu režīms Padomju Savienībā un citās šāda režīma valstīs vēl joprojām bauda nepelnītu iecietību.

Teiktā pamatojumam minēšu tikai mazu mazu daļiņu no masveida šausmu sērijas – tikai savu personīgi piedzīvoto šajā režīmā. Mani kā juristu PSKP – VDK 1978. gadā nevarēja droši tiesāt atklātā tiesas sēdē par manu „pretpadomju darbību”, par aicinājumiem izbeigt Latvijas okupāciju, pārkrievošanu, garīgo apspiestību un izolāciju aiz dzelzs priekškara. Jau 1969. gadā es tiku izslēgts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas gan par nestāšanos kompartijā, gan par “brīvdomību”. Un tad vēl ap 25 tūkstošiem skrejlapu izplatīšanu vairāku gadu laikā gan Latvijā, gan Maskavā. Prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri Zinaidas Sočņevas vadībā atzītu mani par psihiski slimu, jo pret režīmu vesels cilvēks nevarot iebilst. Divreiz nebija jāsaka. Prieks pakalpot! Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju reformu murgos. Tiesas sēde ilga vairākas dienas dažādās vietās slepenības nodrošināšanai. Par tās gaitu liecina 33 krimināllietas sējumi. Sēdes laikā man bija jāsēž kamerā, lai gan kriminālprocess atļāva tiesai uzaicināt uz tiesas sēdi pat garīgi neveselu tiesājamo. Tomēr Augstākās tiesas tiesnesis U. Krastiņš ar piesēdētājiem M. Bērziņu un E. Bukovu mani uz tiesas sēdi neaicināja, un pēc VDK izvirzītās apsūdzības, to negrozot, 1979. gada 31. maijā slēgtā sēdē pieņēma lēmumu mani nosūtīt piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšanas – tātad uz mūža ieslodzījumu starp psihiski slimajiem ar cerību, ka tie mani “piebeigs”. Man nepaziņoja, kāds ir tiesas nolēmums. Bija pilnīga neziņa, arī cerības, bet Centrālcietuma kameras biedrs, kas nākošā naktī izdarīja pašnāvību, pravietiski pateica, ka cerību nav, jo “tie nav cilvēki, tie ir slepkavas, nosūtīs tevi uz Krieviju, un beigas”. Tas man likās visdrausmīgākais – es taču rīkojos tikai saskaņā ar konstitūciju, bet, lūk, arī to, nedrīkstēja, jo, kā teica izmeklētājs Bērziņš: “Tas tikai tā rakstīts.” Zīmīgi teikts. Vispirms mani no Centrālcietuma 1979. gada 13. jūlijā etapēja uz Ļeņingradu (tagad Sanktpeterburgu) un ieveda specpsihiatriskajā slēgtajā slimnīcā – piespiedu kārtā noskuva matus, ievietoja slimnieku pārpildītā kamerā, kur uzreiz man pievērsās interesenti, kā jau tas raksturīgi garīgi slimajiem, nekā patīkama. Nākošā dienā un turpmāk vajadzēja līmēt kastītes, un atkal nebija iespējams izvairīties no uzmācības. Glābos ar draudzīgu runāšanu, sacīju, ka esmu skolotājs. Tas palīdzēja. Un tad sāka ārstēt, dot zāles, to skaitā aminozīnu, haloperidolu un citas. Personāla barbariska attieksme – pret tevi izturas kā pret lopiņu, kas neko nesaprot un kam neko nevajag saprast. Jutos pavisam nelāgi. Radās stingums, sajūta kā biezā eļļas krāsā iestigušam. “Kolēģi” kā nu kurš – citi gulēja, citi spēlējās ar mantiņām, rāpoja pa grīdu, citi draudēja, vispār “kā jau trako mājā”. Veda arī masveidā pastaigāties pagalmā kā mūra akas dibenā. Tur kāds igaunis man pateica, ka viņš par pretpadomju aģitāciju šajā ellē ir jau 17 gadus, un cerību nekādu uz atbrīvošanos. Tas mani pavisam satrieca. Bezizeja. Pēc pāris mēnešiem mani izsauca uz prombraukšanu. Cerību stariņš. Bet velti. Sākās etaps pa Krievzemes cietumiem. Uz peroniem bija ilgi jāgaida vagonu piebraukšana. Suņu rejas uz ceļiem tupošiem simtiem “zeku” (ieslodzīto). Bruņotu apsargu uzkliedzieni, draudi, sitieni. Atkal kārtējais cietums. Kamerā pa 90 “zekiem” svītrainos tērpos, tātad “kritņiki” ( sevišķi smagu noziegumu izdarījušie , slepkavas, bandīti). Alumīnija krūzēs vāra “čefiru” (melno tēju) priekš “kaifošanas”, smēķē riebīgu mahorku. Karsēšanai izmanto “fakel” (lāpas) no citiem atņemtiem krekliem. Vārgulīgākos sit. Dūmos viens otru pat saskatīt nevar. Un tā visu dienu, tikai nakts melnumā pierimst jezga. No rīta skaļruņi pilnā jaudā uzmācas ar valsts himnu. Nāk “sanitāri”, ar ūdens šļūtenēm viņi no “zeku” kājapakšas pa durvīm ārā izskalo mēslus un urīnu, jo tualetes nav. Koka lāvas piemirkušas, smirdīgas. Tā vairākas dienas, pat nedēļas, kamēr nokomplektē kārtējo etapu. Atkal perons, gaidīšana, vagonā viens pie otra saspiesti atsevišķos būros ar atslēgām priekšā lielā karstumā. Pārtikā katram izsniedz pa pāris sālītām brētliņām uz avīzes strēmeles un riecienu miklas rupjmaizes no pārceptas “ķieģeļmaizes”. Esmu skolotājs. Pret mani izturas zināmā mērā ar cieņu, jo, lūk, arī “zauč” (mācību daļas vadītājs, skolotājs) ir savējais – zaglis. Uz kurieni mani ved, nekādas informācijas. Tu neesi nekas. No Ļeņingradas prom, jo ārzemju cilvēktiesību cīnītāji bija uzzinājuši par manu atrašanās vietu, sākuši interesēties. Paldies manam kolēģim Jurim Ziemelim par paziņošanu uz ārzemēm! Beidzot 1978. gada 10. novembrī mani un citus ieved Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskā – klajas stepes vidū esošā dzeloņdrāšu ieskautā baraku kompleksā. Sargtorņos sargi ar automātiem. Dubulti žogi ar noecētām smilšu joslām starp tiem. Koncentrācijas nometne. Visīstākā. Ne slimnīca. Vismaz tūkstoš cilvēkiem. Atkal tās pašas procedūras. Bezcerība. Uz mūžu. Vienstāva barakas ar lēzeniem melni darvotiem jumtiem, telpās svelme kā cepeškrāsnī, ziemā auksts. Te nesastopu nevienu politisko, visi kriminālie. Pārrunas ar galveno ārsti Davidovu. Balts ķitelis, automāts pa ķērienam, ienāk. Nu kā? Čem ploha sovetskaja vlastj? A? ( Ar ko ta slikta padomju vara? A?). Vairākas pārrunas. Stāstu viņai par konstitūciju, tiesībām, lapiņām. Lūdzu, lai nesaka nevienam, ka esmu jurists, mani nositīs. Esmu skolotājs. Tā leģenda iet man līdzi pa visu etapu. Paldies ārstei Davidovai. Nesaka arī. Norīko mani virtuvē par strādnieku. Uzticas. Strādāju arī teritorijas uzpošanā, stādu un laistu puķes (kliņģerītes) gar celiņiem. Iegūstu cieņu visu kalpotāju kolektīvā. Saka, viņš taču nav slims. Bet formāli kāds laiks te esot jāpavada līdz izrakstīšanai. Iedarbīgās zāles man nedod. Citiem tās dod piespiedu kārtā, bet tiem, kuri izvairās, zāles injicē piespiedu kārtā ar sanitāru fizisku līdzdalību. Un tās tad nu padara nepaklausīgo rāmu un paklausīgu. Ja vairāki dumpojas, injicē visiem, un visa kamera-palāta guļ. Ārzemēs jau zina par mani. Uz mājām sievai Veltai sūta paciņas ar palīdzību. Viņa tās neņem, jo ņemšana tiktu no varas uzskatīta par sadarbību ar ārzemju “algotņiem”. No Veltas saņemu paciņas ar padomju produktiem. Ar tiem varu atpirkties no sanitāru vardarbības. Slimie mani respektē kā maizes devēju no virtuves. Psiholoģija. Kaut arī pārtika ir briesmīga, tomēr to ēd. Citas nav. Ar zirgu pieved zaļus skābētus tomātus no skābbarības bedrēm, iedakšotus mucās ar dakšām. Tāpat kāpostus. Dažreiz ir makaronu zupa, un pavisam reti – svētkos ir saigaka (stepju dzīvnieka) gaļas gabaliņš. Piedevām var ēst formas rupjmaizi – miklu un pārceptu no veikalos nepārdotās formas maizes. Šī maize ir ļoti sāļa un skāba, slimie to ēd daudz, jo visa cita ir maz. Tad nu nevar vien beigt sūdzēties par vēdera kaitēm. Slimo un mirst. Sanitāri ir notiesātie kriminālnoziedznieki. Īsta ārpusreglamenta atmosfēra. Savas varas parādīšana slimajiem. Slimie visi ir izdarījuši smagus noziegumus, viņi jāpārmāca, tā uzskata noziedznieki-sanitāri. Slimos, kas sevišķi nepatīk sanitāriem, tad nu dauza katru dienu. Es uzkopju arī telpas. Atrodu pa nakti nosistu slimo. Formāli atbrauc prokuratūras darbinieks, konstatē, ka miris slimības dēļ, tuviniekiem paziņo, ka aprakts nometnes teritorijā. Un viss. Var turpināties visa jezga no jauna. Kāds slimais, piemēram, dabūjis nolauzt ūdensvada cauruli un vicinās ar to pret kalpotājiem. Telefonisks rīkojums no Volgogradas – nošaut. Slimais tiek nošauts. To es pats esmu piedzīvojis kā murgainā sapnī. Paldies Dievam, tikai laimīgas sakritības dēļ es ieguvu cieņu specslimnīcas personāla vidū, un galvenā ārste Davidova beidzot vienā no izrakstīšanas komisijām, kas brauca pāris reizes gadā no Maskavas, ierosināja mani izrakstīt uz vispārējas slimnīcas režīmu. Un paldies tiem labajiem Cilvēkiem (īpaši paldies Paulim Kļaviņam u.c.), kas aktīvi un iedarbīgi protestēja Bonnā, Londonā un citur pret Maskavas režīmu par to, ka tas pārkāpj cilvēktiesības. Tā nu es 1981. gada 23. novembrī tiku atkal etapēts pa Krievzemes cietumiem šoreiz jau atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz slimnīcu Tvaika ielā. Tur es sabiju līdz 1982. gada 17. maijam, mani nezāļoja. Tad mani izrakstīja, nosakot ambulatoro uzraudzību dzīves vietā Tukumā. Bet tā bija tikai vairs formalitāte vien.

Izplatīto skrejlapiņu saturs:

VĒLĒTĀJU PRASĪBA LATVIJAS PSR AP DEPUTĀTIEM
PAZIŅOJUMS PATSTĀVĪGA REFERENDUMA SARĪKOŠANAI
Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.g.l.jūl. un par Latv. sociāldemokrātu partijas radīšanu.
Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana NENO¬LIEDZAMI izriet no Maskavas CAUR kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību… Tāpēc latviskā iniciatīva apsīkst, valda apātija, pieaug alkoholisms, zūd ticība taisnības ideāliem, pasliktinās tikumi… Ar latviešu potenciālo čaklumu, ar savas rietumkultūras mīlestību, ar atteikšanos no nesaimnieciskuma, no milz. bruņošanās u.e. nelietder. izdevumiem, ar iniciatīvu privātsaimniecībās, brīvos sakaros ar citām valstīm… Latvija, paturot vērtīgu no patreizējās iekārtas, ātri sa¬sniegs daudz augstāku labklājību.
Tā kā kompartija tautas noskaņojuma uzzināšanai aptaujas nerīko un, protams, arī Latvijas izstāšanās ideju nosauks par atsevišķa garā slimā murgu, tad, pierādot pretējo, turpmāk ikviens savu gribu izstāties no P5RS (lai reāli iegūtu uzskatu publicēšanas, brīvas ceļoš., privātsaimniekošanas, dep. kandidātu izvēles tiesības, brīvi iekļautos rietumkultūras saimē) izteiks ar zīmi L kā emblēmu un ar latviskas nozīmītes nēsāšanu. Ja šu zīmju daudzums neapšaubāmi apliecinās minēto prasību masveidību, mūsu kopa ar to iegūs tautas pilnvarojumu un, ja kompartija kavēs Latvijas izstāšanos, kļūs par tautas pārstāvniecību un veiks sevišķi efektīvus pasā¬kumus – pat nelikumīgi, tāpēc kopai vēl jāpaliek slepenai.
Pavairot, izplatīt! Konstitucionāli. Būt patiesiem, nenomāktiem!
Ja KP uzsāks cīņu pret šeit teikto, tauta savu atbalstu šeit teiktam
izsacīs, ieslēdzot maksimālu elektrības patērēšanu Maskavas teleraidījuma¬ «Laiks» sākumā. Atbildīga par sekām – KP, jo tauta izvēlas līdzekļus sevis aizstāvēšanai pret mazākumu – KP. 1973.gada nov. RĪGĀ

Par disidentu indēšanu.

Lūk, šis raksts, ko 2006.gadā nepublicēja Starptautiskā Cilvēktiesību Organizācija (ISHR) Frankfurtē pie Mainas savā žurnālā “Menschenrechte”, lai gan man pasūtīja aprakstīt, kā mani VDK gribēja noindēt 1990.gadā. Nepublicēja, domājams, tāpēc, ka rakstā bija frāze par to, ka komunistu režīms ir briesmīgāks par fašistisko Hitlera režīmu.
“Tikai fakti no manis paša piedzīvotā. 1990.gadā mani kā pazīstamu cīnītāju pret diktatorisko komunistu režīmu ievēlēja Tukuma rajona padomē, bet pēc dažiem mēnešiem mani ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. Latvija vēl bija komunistiska ar stipru Maskavas varu. Kompartija tēloja, ka valstī ir demokrātija. Vajadzēja glābt komunistu režīmu no patiesiem patriotiem un demokrātiem. Es jau biju cīnītājs-veterāns, komunistu skatījumā pieredzējis un bīstams. Tādus bija jāiznīcina, bet tikai ne atklāti. Lai viņi paši nomirst. To palīdzēt pieteicās, kā jau vienmēr, pakalpīgi ļautiņi. Tad nu reiz pusdienlaikā pie manis ienāca sabiedriska būtne un uzaicināja pusdienās aprunāties par dienesta lietām. Pēc nedēļas es jau biju paralizēts. Ārsti mani aizveda uz toreizējo Linezera specslimnīcu. Pēc trim mēnešiem varēju jau mazliet paieties. VDK roka līdz humānajiem ārstiem nesniedzās. Ārsti nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Manī bija nokļuvuši kaut kādi enterovīrusi, kas iznīcina kustības nervu galotnes. Tādi varēja nokļūt manī tikai ar pārtiku. It kā meningīta pazīmes, bet ne tieši. Dīvaini. Un te nu ārste, simpatizējot man par manu cīnītāja rīcību, pateica, ka ar tādu pašu diagnozi tai pašā laikā slimnīcā nonācis arī bijušais kompartijas sekretārs A.G., kurš ļoti ietekmīgi nostājies tautas pusē. Viņu izglāba no nāves ārsti Maskavā. Es paliku sakropļots, jo nokavēju stāšanos slimnīcā. Līdz tam biju vesels, nebija arī nekādu ērču. Es zinu, kas mani centās noindēt un kādos apstākļos, bet veltīgi būtu to pierādīt. Pienesot man pusdienas, ēdienam tika pievienota vajadzīgā indeve, ko es zemapziņā tikai vēlāk atskārtu. Tāds, lūk, bija manis indēšanas mehānisms.

Šajā pašā laikā komunisti nepavisam negribēja atdot varu tautai, kompartija pat sastādīja to demokrātu-patriotu sarakstus, kurus būs jālikvidē pēc komunistu varas atgūšanas. Tam tika veltītas lielas pūles. Tādos apstākļos mēs organizējām monolītās kompartijas sašķelšanu, veidojot tā saukto tautas kompartiju. Tas bija pakāpenisku pasākumu solis. Sekmīgi veidojās Tautas kompartija. Tas Maskavai un ortodoksāliem komunistiem bija sevišķi bīstami. Kompartijas šķēlējus likvidēt! Bet atkal ne jau atklāti. Noindēt! Mans draugs un cīņu biedrs Aivars Znatnajs bija īsts iniciators šķeltniecībai. Turklāt viņš bija ievēlēts par Zemessargu 42.bataljona komandieri. Nu, lūk, tas jau ir par daudz! Aivaru Znatnaju saindēja VDK aģenti. Viņš nomira 1991.gada 8.novembrī 52 gadu vecumā sēžu zālē. Līdz tam viņš bija spirgts un vesels, bet pāris nedēļu laikā kļuva arvien bālāks. Ārstu ekspertīze atzinumā teikts: “Nāves cēloni nav iespējams noteikt.” Nav nekādu šaubu par tīšu slepkavību, jo radiniekiem pa nakti tika zvanīts ar izrēķināšanos, ja tiks mēģināts noskaidrot nāves cēloni. Tā nu acīmredzamas slepkavības izmeklēšana noklusa – pārāk iebiedēti mēs bijām 50 okupācijas gados zem totalitārā komunistu režīma.

Te minēti tikai pāris faktu, ko esmu personīgi piedzīvojis. Taču tādu faktu par PSKP un VDK varmācību ir tūkstošiem un tūkstošiem. Tā vien gribas aicināt godīgos cilvēkus visā pasaulē – neticiet arī šodien skaistajiem vārdiem, kas nāk no PSKP-VDK nometnes puses! Šādu noziedznieku rokraksts nemainās…

PSRS ignorē savus likumus

Daudzi jo daudzi Rietumos tic, ka PSRS impērijā valdīja skaisti un humāni likumi, jo tikai tos viņi ir lasījuši, bet patieso dzīvi komunistiskajā režīmā nav ne tuvu redzējuši aiz dzelzs priekškara. Viņi tic, ka tāpat kā Rietumos, PSRS rakstītie likumi tikuši ievēroti, jo citādi taču nevar būt. Kā anekdotē – uz stāstījumu, ka cilvēki deportēti uz Sibīriju, naiva klausītāja atjautā: “Bet vai ta` tā drīkst?” Padomju Savienībā drīkstēja. Un ne tikai to vien. Manā gadījumā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis E.Bērziņš uz manu argumentu klāstu, ka konstitūcija atļauj Latvijai izstāties no PSRS, ka to prasīt nav noziegums, atbildēja pavisam atklāti: “Tas tikai tā ir rakstīts.” Uz manu iebildumu, ka VDK nelikumīga rīcība kaitēs PSR Savienības prestižam pasaulē, sekoja atbilde: “Mēs esam gana stipri, mums tas nekaitēs.” Tātad totalitārā komunistu režīma nelikumīga un nehumāna rīcība tika balstīta uz PSRS impērijas varenību. Es kā jurists naivi ticēju tiesiskās sistēmas stabilitātei un likumu ievērošanas principam. No ieslodzījuma kameras 1978.gada 12.novembrī rakstīju LPSR Prokuroram:

“Pašreiz atrodos LPSR VDK izolatorā kā aizdomās turētais pēc KK panta “Pretpadomju propaganda un aģitācija”. Tā kā šodien izlemjams jautājums par manis atbrīvošanu vai apcietināšanu, uzskatu par nepieciešamu vērst Jūsu uzmanību uz šādiem apstākļiem, kas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu nepieļauj manis apcietināšanu… Lapiņu saturu sastādot, esmu sekojis tam, lai teksts nesaturētu nekādus apmelojošus izdomājumus vai pretpadomju aģitāciju…PSRS Konstitūcija garantē Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, tātad to drīkst organizēt paši vēlētāji… neesmu izdarījis neko antikonstitucionālu… Otrs arguments ir tas, ka PSKP 25.kongresam drīkstēja iesniegt priekšlikumus un nebija aizliegts šādus priekšlikumus iesniegt lapiņu veidā. Tas apstāklis, ka pievērsu uzmanību latviešu kultūras un tautiskās vienības attīstības jautājumiem un problēmām sakarā ar cittautībnieku atrašanos Latvijā, arī nav uzskatāms par noziegumu, jo PSRS Konstitūcija garantē visām tautībām vienādas tiesības, bet latviešu tautai tiesības ir ierobežotas, jo krievi te var nezināt latviešu valodu, bet latviešiem jārunā krieviski un lietvedība jākārto iedzīvotāju vairākuma valodā, bet vairākums, piemēram, Rīgā ir cittautībnieki. Tās ir problēmas, par kurām nav aizliegts runāt…Trešais arguments – Konstitūcija garantē tautas gribas uzzināšanu referendumos, un neviens normatīvs akts neaizliedz rīkot tautas aptauju, bet ja tā, tad nav noziegums, ja ar lapiņām tiek aicināts izteikt kādu nostāju… Ceturtais arguments – lapiņās neesmu aicinājis uz vardarbību, bet tieši otrādi – esmu aicinājis neizdarīt nekādu vardarbību pret pastāvošo iekārtu. Piektais arguments – Krievijā, piemēram, Saharovs ievērojami asāk vēršas pret trūkumiem, bet viņa rīcība netiek vērtēta kā noziegums. Likumi taču nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā… Ja mani apcietina, tad šis padomju likums tiek pārkāpts. Uzskatu, ka padomju tiesa pie šādiem un vēl citiem apstākļiem, kas var atklāties tiesā, nevarēs mani notiesāt, ja tiesa vadīsies tikai pēc padomju likumiem…”

Īsuma labad šeit nav iespējams uzskaitīt visus režīma pārkāptos likumus. Piebildīšu tikai, ka krimināli nedrīkstēja nevienu notiesāt, ja apsūdzība balstījās tikai uz tiesājamā paša atzīšanos vien bez citiem to apstiprinošiem pierādījumiem. Vispārpildāms princips. Bet ne komunistu impērijā. Mani apsūdzēja un nodeva tiesai arī par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, jo, saudzējot tipogrāfijas darbinieku, kas man iedeva burtus skrejlapām, pateicu, ka es pats tos paņēmu fabrikā “Tehnoinform”, kurā es strādāju par direktora palīgu juridiskajos jautājumos. Neviena cita pierādījuma! Nopietni apsūdzēja. Zaglis. Birka klāt. Tāds jāliek cietumā tāpēc jau vien. Bet vēl jau vajag noķengāt ar kaut ko. Kā par bēdu, pie zvejniekiem strādājot, biju ticis pie pornogrāfiskiem žurnāliem no ārzemēm. Atbildība bija noteikta krimināllikumā par pornogrāfijas izplatīšanu. Pierādījumu par izplatīšanu nebija. Bet čekistiem pietika ar to pašu, ka man tā bija paša interesei. Apsūdzēja pavisam nopietni pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu. Nu jau pamatīgi jāsēž! Bet vēl nebija gana. Atrada sporta šaušanas mazkalibra patroniņas, kas tīri nevainīgi bija pie manis pēc šautuves apmeklējuma. Nu ir ķēriens! “Par ieroču un munīcijas glabāšanu” u.t.t.! Šī panta dēļ mani nelaida pastaigās Krievzemes cietumos etapa laikā, jo pāri visam pavadlietas vākam bija uzrakstīts, ka esmu bīstams pēc panta par ieročiem un munīciju. Ja čekistiem nevajadzētu ar mani izrēķināties, šie niecīgie nodarījumi ietilptu labi ja toreizējās biedru tiesas izskatīšanā. Bet viņiem bija svarīgi mani padarīt par nelieti, bīstamu un izolējamu. Tāda bija viņu taktika un metode – apmelot, pazemot, iznīcināt kā personību. Un tur nu neko nevarēja par labu vērst… Tādi bija un ir totalitārie komunisti un viņu režīmi. Indivīds bezpalīdzīgs lielās mašinērijas priekšā.

Cilvēku zombēšana, turēšana paklausībā ar bailēm.

Totalitārais komunistu režīms jau no paša sākuma ir iedvesis bailes no nežēlīgām un netaisnīgām represijām pat par nepakļaušanās mazāko mēģinājumu. Velti būtu cerēt uz likumu un tiesu labvēlību. Visu noteica pavēles, norādījumi vai pat tikai mājieni no kompartijas centrālās komitejas. Padevīgie iebaidītie ļaudis centās iztapt priekšniecībai pat neaicināti. Partijas sekretāru vārds bija likums. VDK bija bubulis baidīšanai ar nosūtīšanu uz Sibīriju. Mācījos Pāvilostas skolas 5. klasē. Pavilku avīzi “Pionieris” uz savu pusi no sola biedra uzliktā elkoņa tai, papīrs pārplīsa tieši pāri Staļina ģīmetnei. Direktore Kotova to kvalificēja kā politisku diversiju, izsauca māti pie robežsargu valsts drošības dienesta, kur sekoja bargs piedraudējums nosūtīt mūs aiz Urāliem. Tikai mātes asaras un teikšana, ka tas bija nejauši, pasargāja mūs no draudu izpildes. Tas bija 1950.gadā – gadu pēc masveida izvešanas. Tiku izslēgts no skolas. Nācās turpināt mācības Apriķu pamatskolā ar divnieku uzvedībā…

Septiņdesmitie gadi. Manas skrejlapas pastkastītēs, iestādēs… Kāda reakcija? Tas ir ļoti pamācoši. Tūkstošiem skrejlapu Grobiņā, Liepājā, Aizputē, Ogrē, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Rīgā… Atsaucības nekādas. It kā apspiestie ļaudis dzīvotu lielā laimē un pārticībā. Nekāda atbalsta izteikt protestu pret okupāciju ar vienkāršu burtu L uz sienas, žoga, staba, uz autobusa sāniem vai ar elektrības tērēšanu Maskavas ziņu laikā televīzijā. “Ka tik kas nenotiek ar mani… Lai tie citi, es nē…” Toties iztapšana gāja vaļā ar atrasto skrejlapu nodošanu un zīmēšanos čekas kantoros, izpildkomitejās! Lūk, tikai daži izraksti no vairāku simtu liecinieku liecībām manā krimināllietā:

Aizputē I.P. : “Pretpadomju lapiņas tūlīt pēc atrašanas nodevu VDK darbiniekam 10.03.77. Secināju, ka lapiņās apmelota mūsu komunistiskā partija, tās internacionālā politika…” (Paraksts, 12.sēj.42.lapa). I.Š.,komunists, Aizputē: “…skolnieks A. raudot iedeva lapiņas, …piezvanīju uz VDK daļu Liepājā…” (Paraksts, 14.sēj. 4.lapa). Tukumā PSKP biedrs J.P.: “…Atrasto lapiņu es atdevu LPSR MP VDK priekšniekam tajā pašā dienā, 1976.gada 2.februārī apmēram plkst.12.30 (Paraksts, 6.sēj.88.lapa ). Vēl Tukumā. Pavāre V.F.: “… Lapiņas es atdevu VDK 02.02.76. apmēram pēc 15 minūtēm pēc to atrašanas pasta kastītē…” (Paraksts, 6.sējums, 160.-162.lapa).

Un tā joprojām, pilna lieta ar lapiņām un bailīgiem nodevējiem, no lapiņām attīrīta vide, veltīgs mans darbs. Tikai Kauguros uz viena no elektrības betona stabiem es atradu ar zīmuli uzvilktu maziņu L burtu. Tikai manis paša ar aerosola krāsu uzkrāsotie lielie burti Jelgavā, Torņakalnā… visiem redzamā vietā. ( Tos tajā pašā dienā pakalpiņi aizkrāsoja, nokrāsojot visu būvi). Atkāpe humoram – ja tajā laikā kāds privātais gribēja nokrāsot savu māju vai žogu un ja pietika drosmes, vajadzēja tikai uzkrāsot lielu L vai V un lieta darīta, pašam nevajadzēja krāsot). Bet ja nopietni, tad bija vai jāraud par tautas bailēm. Saprata taču cilvēki savu apspiestību, bet piecieta un kaut kā dzīvoja nebrīvībā. Tiešām tautas pacietība ir neizmērojama. Tāpat kā bailes.
Taču starp iebaidītajiem atradās arī drosmīgi patrioti. 1977.gada 19. martā R.M., G.Z. un G.V. Ezerē pavairoja vienu lapiņu un, kā rakstīts lietā, “kaitīgo lapiņu izplatīja Ezeres centrā”. ( 15.sēj. 1.lapā ). Ak, Dievs, kāds grēks! Veselu vienu lapiņu! Izplatīja dažas lapiņas arī Rīgā 1973.gada decembrī Dz.B. un I.M. (15.sēj. 85.lapa ). Daugavpils pasta darbiniece N.P. lapiņas parādījusi vienai personai B.G., par ko saņēmusi priekšnieka disciplinārsodu – stingro rājienu ( 3.sēj.184.lp). Par to vien! Andrejs Lihtenbergs ar ansambli “Selga” dziedāja patriotiskas dziesmas, viņu brīdināja, aizliedza viņam uzstāties, viņš turpināja dziedāt, viņu noslepkavoja 1979.gada sākumā, kad VDK uzskatīja, ka viņš ir saistīts arī ar mani skrejlapu izplatīšanā.

Pētera Lazdas runa Kopenhāgenas Universitātē
sakarā ar Brīvības balvas piešķiršanu 1990.g. 20. decembrī

Cienījamās dāmas un godājamie kungi!

Dievs ir radījis dažādas tautas. Tām ir dabiskas tiesības pastāvēt. Tautu sapludināšanas un vienādošanas teoriju paudēji bija un ir komunisti-bezdievji. Kādreiz pirms 50 gadiem latviešu un dāņu tautas gāja līdzās, un tas bija dabiski, kopš 1940.gada jūnija Igaunija, Latvija, Lietuva ir PSRS okupētas. Mūsu dzīvi sapostīja komunistu lielmanība un neprasme saimniekot. Dānija nevarēja palīdzēt lāča ķetnās nokļuvušai „Latvijai”. Latvija tika nogremdēta gan morāli, gan saimnieciski līdz ar lielo Krievzemi nabadzībā un beztiesībā.
Latviešu tauta mēģināja labi strādāt pat okupācijas apstākļos. Latvija bija un ir pat tagad vēl ar augstāku dzīves labklājības līmeni, nekā Krievzeme, un tas ir nācis par sliktu mūsu tautai, jo Latvijā saplūduši vieglākas dzīves tīkotāji, kas Latvijā nerunā latviski un nerūpējas par tās skaistumu. Tagad esam nabagi un pazemoti. Mēs to atzīstam, mums nav pamata tēlot lepnību, jo mēs nekad neesam bijuši augstprātīgi. Lūk, šāda pazemojuma brīdī nāk Dāni¬ja, mazā skaistā Dānija nāk palīgā, uzdrošinās dibināt savu kultūras institūtu Rīgā, nāk Lauritcena kungs ar saviem cilvēkiem, nāk izteikt un parādīt atzinība vajātiem cīnītājiem par taisnību. Nāk tad, kad nenāk lielās, varenās tautas palīgā. Lūk, mīļā mazā Dānija, cik tu esi lielāka par visām lielvalstīm! Lūk, tā ir uzdrīkstēšanās un palīdzība īstā brīdī, kad mums ir parādījušās cerības tomēr izdzīvot kā tautai šajā pasaulē. Lielās tautas pašreiz sūta pārtikas un citas preces pat bez maksas uz PSRS, tur tās nonāk galvenokārt to pašu komunistisko funkcionāru rokās, kuri valdīja un atrodas amatos arī vēl šodien. Viņi šīs dāvanas slēpj no tautas, jo cer, ka drīz viņi atkal atgriezīsies pie varas un tad varēs kā labdari saziedoto trūkumcietējiem izdalīt. Lielvalstis sūta Maskavai, nesūta Rīgai, nesūta tautai uzticamiem. Dānija sniedz roku Latvijai ne caur Maskavu. Dānija ārstē sāpošo vietu. Paldies jums – gudriem, labiem cilvēkiem. Ar jūsu palīdzību mēs celsimies. Jo ceļas tas, kurš tiek garīgi stiprināts. Mēs šo stiprinājumu īpaši augstu vērtējam brīdī, kad to gaidām un kad tas mums ļoti nepieciešams. Vēlreiz paldies Lauritcena kungam par materiālo un morālo atbalstu, paldies Dānijas valdībai par šo skaisto brīdi, paldies Dānijas tautai, kurai mēs ļoti vēlāmies iet blakus sakoptā pasaulē.

 

October 27, 2014 Posted by | gulags, KGB, nepakļaušanās, Okupācijas laiks, Patriotisms, pretošanās, represijas, totalitārisms, Vēsture, čeka | Leave a comment

%d bloggers like this: