Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Grāmata „(Divas) puses” iznākusi krievu valodā

Klinta Ločmele, LU SZF SPPI pētniece

Apgāds „Mansards” ir laidis klajā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieku veidotās grāmatas „(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās” tulkojumu krievu valodā.

Latviešu valodā šī grāmata pie lasītājiem nonāca 2011. gada beigās un visai ātri ieguva plašu auditoriju. Tā apkopo Otrā pasaules kara frontēs tapušās sešas latviešu karavīru dienasgrāmatas. Trīs to autori – Alberts Dāboliņš, Alfons Kaunass un Mārtiņš Strazdiņš – karoja Padomju Savienības karaspēkā un trīs – Nikolajs Šķute, Ēriks Jaunkalnietis un Juris Zīverts – atradās Vācijas bruņoto spēku rindās. Viņi visi kopā rada stāstu par latviešu karavīru karalaika ikdienu, karavīra dzīves alkām, attieksmi pret mājām un tuvākajiem cilvēkiem, dzimtenes mīlestību. Grāmatu papildina arī vairāki LU pētnieku raksti – Vitas Zelčes eseja par cilvēkiem karā, Ulda Neiburga apcere par latviešu militārajiem formējumiem Otrajā pasaules karā, Lauras Ardavas, Didža Bērziņa un Gitas Siliņas pētījums par dienasgrāmatu rakstīšanu kara laikā, kā arī Klintas Ločmeles apraksts par latviešu karavīru dzīvi pēc kara. Grāmatas „(Divas) puses” redaktori un komentāru autori – Uldis Neiburgs un Vita Zelče. To krievu valodā tulkojusi izcilā latviešu literatūras tulkotāja Žanna Ezīte.

Kultūras ministrijas 2012. gadā izšķīrās par „(Divu) pušu” tulkojuma krievu valodā atbalstīšanu, lai ar latviešu likteņiem Otrā pasaules kara laikā varētu iepazīties plašāka krievu valodā lasošā auditorija. Grāmatas uzdevums ir veicināt sapratni par totalitāro varu – nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības – izraisītā kara ietekmi uz Latviju un tās cilvēku dzīvēm, tādējādi arī sekmējot krievvalodīgo iedzīvotāju zināšanas par Latvijas vēsturi un sabiedrības integrācijas procesus.

Karavīru dienasgrāmatu izdevumu krievu valodā papildina stāsts par to autoru un viņu tuvinieku likteņiem pēc kara. Latviešu valodā tas lasāms nesen iznākušajā burtnīcā „(Divas) puses. Pēc grāmatas …”. „(Divas) puses” gan latviešu, gan krievu valodā bagātina daudzas Otrā pasaules kara laikā tapušās fotogrāfijas, kurās fiksēta latviešu karavīru dzīve frontes abās puses. Izdevumā iekļauti arī attēli, kas vēsta par karavīru dzīvi pēc kara.

2012. gada nogalē grāmata „(Divas) puses” iznāca arī audiogrāmatas formātā (latviešu valodā), kas ar aktieru ierunātajām karavīru dienasgrāmatām ļauj iepazīties arī tiem cilvēkiem, kuriem vecuma vai citu iemeslu dēļ lasīšana sagādā grūtības. Padarot grāmatas saturu pieejamu krievu valodā, sperts vēl viens solis sabiedrības integrācijas virzienā.

Grāmata „(Divas) puses” tapusi valsts pētījuma programmas „Nacionālā identitāte” projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros. Tās izdošanu finansiāli atbalstījis Fridriha Eberta fonds.

http://www.lu.lv/zinas/t/21802/

July 15, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas, Leģions, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Vēl viens leģionāra stāsts

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze

Turpinot atmiņu sēriju, apgāds ”Mansards” izdevis latviešu leģionāra Jāņa Zemīša dzīves pierakstus, faktiski dienasgrāmatu ”Nenoslēgtais loks. Leģionāra stāsts”.

Kā raksturoja ievadvārdu autors vēsturnieks Kārlis Kangeris, tā piedāvā līdz šim neierastu kara redzējumu. Jānis Zemītis (1921 – 1985) piederēja pirmajam, 1943. gada marta, iesaukumam latviešu leģionā. Toreiz iesauca 7971 vīru. Vasarā mobilizētie izgāja apmācības kursu, bet 1944. gada janvārī devās uz fronti Krievijā. Zemītis kā bijušais Latvijas Universitātes medicīnas students dienēja armijas sanitārajā dienestā. Spriežot pēc pierakstiem, mobilizācijai pakļāvies bez kurnēšanas, taču arī bez lielas degsmes, jo karš pārvilka svītru sapņiem par karjeru medicīnā. Grāmatai ir trīs daļas, kas aprak-sta četrus gadus – no 1943. līdz 1947. – autora dzīvē, proti, dienestu leģionā, karavīra gaitas Krievijā un Vācijā; britu gūstu; dzīvi ”dīpīšu” nometnēs Vācijā.

Grāmatas atvēršanas svētkos K. Kangeris uzsvēra, ka Zemīša pierakstu vērtība ir tajā, ka tie veikti drīz pēc notikušā. Atmiņām tas piešķir autentiskumu un lielu ticamības pakāpi, jo citi laikabiedri, rakstot savas atmiņas ar krietni lielāku laika atstarpi, lielākoties apkrāvuši tās ”dažādiem spriedelējumiem par lielo politiku”.

Zemītis bez didaktikas runā tikai par to, ko pats redzējis un pieredzējis. Ciktāl tas attiecas uz karu, dienasgrāmatā runā par notikumiem un sadzīvi frontes aizmugurē, sanitārajos punktos. No vēsturnieku viedokļa tas īpaši būtiski, jo parasti leģionāru memuāros kas tāds minēts maz. Pierakstiem brīžiem ir ironiska pieskaņa, taču tajos daudz dažādu sadzīves sīkumu, datumi, skaitļi.

”Uzkrītoši ir tas, ka par kara šausmām Jānis Zemītis neraksta. Viņš tomēr bija sanitārs, kam jāaprūpē ievainotie; kādu laiku arī atbildīgais par kritušo leģionāru lietu kārtošanu. Viņam bija jātiek galā ar kara sekām – ievainotajiem un kritušajiem. Zemīša grāmata nav arī stāsts par varoņiem,” uzsvēra vēsturnieks. Drīzāk tas ir stāsts par atkāpšanos, kas Vācijas teritorijā pārvēršas bēgšanā ar mērķi nekrist sarkanās armijas gūstā, bet padoties Rietumu sabiedrotajiem.

”Kad pirmo reizi lasīju manuskriptu, mani visvairāk iespaidoja šāda kara izpratne,” neslēpa Kangeris, piebilzdams, ka katram notikumu dalībniekam skatījums varēja būt individuāls.

Jānis Zemītis pēc kara palika uz dzīvi Rietumvācijā un strādāja par ārstu. Pierakstus pirms dažiem gadiem gluži nejauši atradis autora dēls Andris, kad mājā taisīts remonts un nācies pilnībā iztīrīt smago grāmatu skapi. Tad arī atklājies, ka grāmatu otrajā rindā starp citiem sējumiem glabātas vairākas pelēkas slikta papīra burtnīcas. Tās ne bez grūtībām izlasot un pārrakstot, pēc konsultācijām ar Okupācijas muzeja vēsturniekiem radusies doma dienasgrāmatu izdot. Jau pats pastāvēšanas fakts daudziem, pat tiem, kas Jāni Zemīti labi pazinuši, izrādījies pārsteigums, jo atšķirībā no vairākuma citu trimdā dzīvojušo bijušo leģionāru Zemītis savu karavīra pagātni nekad nav akcentējis, par kara laiku nekad nav runājis.

July 12, 2013 Posted by | grāmatas, Leģions | 1 Comment

Deportācijas – sovjetizācijas procesa kalngals

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=383147%3Adeportcijas-sovjetizcijas-procesa-kalngals

1941. gada 14. jūnijā padomju okupācijas režīms Latvijā arestēja un uz Sibīriju izveda 15 424 personas – ļaudis, par kuriem tagad sakām: tā bija Latvijas elite. Taču patiesībā Latvijas pilsoņu pirmie aresti sākās jau 1940. gada jūnijā, un, pēc vēsturnieku domām, līdz liktenīgajam datumam apcietināto dinamika bijusi 250 – 300 arestēto mēnesī.
Represēto vidū netrūka arī mazākumtautību pārstāvju, taču interneta portālu diskusijās, lielākoties krievu valodā, tik un tā gadās sastapt komentārus, kuru esence ielikta vārdos ”par maz vēl viņus izveda”. Par attieksmi pret 1941. gada 14. jūnija notikumiem mūsdienās, kā arī deportāciju ietekmi uz tā laika sabiedrību žurnālists Viesturs Sprūde ”Latvijas Avīzē” uz diskusiju aicināja pedagoģi Livetu Sprūdi, kuras dzimtu skāra deportācijas, muzeja ”Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski un vēsturnieku Kasparu Zelli.

– Politiķi prāto, kādi svarīgi datumi valsts vēsturē noderētu Latvijas sabiedrības vienošanai. Ņemot vērā, ka 14. jūnijā no Latvijas tika deportēti ne tikai latvieši, bet arī krievi, poļi, ebreji, vācieši un citu nacionalitāšu pārstāvji, varbūt to dienu notikumu skaidrošana varētu veicināt izpratni par vienotu valsts vēsturi?

Kaspars Zellis: – 14. jūnijs kā vienojošs datums laikam tomēr nederēs. Pirmkārt, šis datums nesaistās ar valsti. Pareizāk būtu teikt, ka tā ir kvintesence mācībai, kas notiek, kad savu valsti zaudējam. Katrā ziņā tā ir piemiņas diena, kurā atceramies represētos. Tajā apzināmies, kas ar šo sabiedrību noticis. Vienojošās dienas ir citas. Tām jābūt ar pozitīvu lādiņu.

Iļja Ļenskis: – Piekrītu Kasparam, ka šī nevarētu būt diena, kad būvēt gaišas nākotnes vīziju. Tas ir svarīgi, runājot par to, ka esam viena sabiedrība ar vienu vēsturisko atmiņu. Esmu skeptisks, vai var veidot nākotnes vīziju, iedomājoties sevi kā nāciju cietēju. Ebrejiem šajā ziņā ir diezgan bēdīga pieredze. Amerikā stāsts par holokaustu ir ebreju kopienu vienojoša ideja. Bet nevaru teikt, ka es būtu par to sajūsmā. Tādas idejas kādā brīdī var saliedēt, taču tās neveicina sabiedrības attīstību. Ar tām nevar bērnus uzaudzināt.

Ja visas domas vērstas ne tikai uz pagātni, bet vēl arī to, kā esam cietuši, tad iznāk, ka visa tautas vēsture ir tāds kā bezgalīgs strupceļš. 14. jūnijs ir diena, kas jāatceras un jāpiemin visai sabiedrībai, taču līdztekus citām dienām, kuras mums māca, kas notiek, kad valsts ir zaudēta, bet sabiedrībai trūkst izpratnes par notikumiem, lai uz tiem reaģētu.

Liveta Sprūde: – Lai gan deportācijās cieta ne tikai latvieši, bet arī citas tautas, latviešu izsūtīto vidū procentuāli bija visvairāk – 81%. Maz ir tādu latviešu ģimeņu, ko izsūtījums neskāra. Tā ka nekāds vienojošais moments ar citām tautām te īsti nesanāks. Ebrejiem pēc tam bija vēl citas traģēdijas, kas varēja aizēnot viņu iespaidus par 14. jūniju. Tomēr ciešanas ir pazīstamas visām tautām, tās ir vispārcilvēciskas. Tāpēc ir pamats cerēt uz līdzpārdzīvojumu un līdzjūtību, bet visiem likt iejusties latviešu ādā nekad nevarēs. Un nevajag arī. Bet pieminēt un zināt vajag. Atrast kopīgu valodu ar citiem būtu daudz vienkāršāk, ja deportāciju fakts tiktu atzīts par to, kas tas arī ir, – par okupācijas sastāvdaļu. Tad mēs varētu runāt tālāk par kopīgu svētku atrašanu. Vienkārši vēl joprojām ir nenokārtoti vēstures parādi politiskā līmenī.

Kur morālā higiēna

– Maijā medijos daudz rakstīja par kādu vārdā nenosauktu vīrieti, kam tiesa piemēroja nosacītu cietumsodu par interneta komentāriem, kuros viņš pauda atbalstu Latvijas iedzīvotāju deportācijām, jo latvieši esot ”fašistiski izdzimteņi”. Kur un kāpēc tādi cilvēki rodas? Ko ar viņiem darīt?

K. Z.: – Tādas personības ir sabiedrības spogulis. Līdzīgi komentāri, kas aizskar gan latviešus, gan krievus, gan ebrejus Latvijas internetā parādās regulāri. Ja pievērsīsim viņiem lielu uzmanību, tad liesim ūdeni uz viņu dzirnavām. Es pat ieteiktu šādus komentārus ignorēt. Šādus cilvēkus pat nevajadzētu krimināli sodīt, jo tiesu process tomēr prasa resursus, un par to maksā visa sabiedrība. Nezinu, kā to varētu juridiski nokārtot, bet vienkāršāk un pareizāk būtu viņus atmaskot, publiski nosaucot šo cilvēku vārdus. Jo lielākoties viņi slēpjas aiz anonimitātes maskas, uzskatot, ka internetā var sacīt pilnīgi jebko un par to nekas nedraud. Bet, ja viņa komentārus publiskos kopā ar viņu vārdu, varbūt tad cilvēks sāks domāt.

I. Ļ: – Es teiktu, ka Latvijas sabiedrībā ir problēmas ar morālo higiēnu. Mums pagaidām nav tradīcijas, ka kādam cilvēkam, kā saka, nesniedzam roku.

Protams, aizskarošu komentāru rakstītāju vārdi būtu jāpublisko. Viņus varētu saukt pie administratīvās atbildības, nevis kriminālatbildības, ja vien nebūtu kādi vainu pastiprinoši apstākļi. Tādiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka valsts un sabiedrība viņus uzmana un kontrolē, un neuzskata, ka viņu rakstītais ir pieņemams.

Bet, kā jau teicu, mums nav tradīcijas cilvēkus par citiem nepieņemama viedokļa paušanu izstumt no sabiedrības. Žurnālisti tik un tā viņus aicinās sniegt interviju, rakstīs par viņiem rakstus.

– Jo publika vēlas uzzināt…

I. Ļ: – Jā, protams. Bet tad ir cits jautājums: kāda ir mūsu sabiedrība? Normālā sabiedrībā publikai jau vajadzētu būt skaidram, ka cilvēks ir pārkāpis sarkano līniju. Neapšaubāmi, viņam ir tiesības uz tādiem uzskatiem, bet nav tiesības paust tos sabiedriski. Tas ir tāpat kā nespļaut uz grīdas.

L. S.: – Ja būtu kāds precedents, ka reāli tiek saņemts sods par tamlīdzīgiem spriedumiem mediju vidē, varbūt tad problēma atkristu. Citādi cilvēkiem radies priekšstats, ka mums ir demokrātija un varam paust visu. Bet kā izmērīt, kurā brīdī sākas naida kurināšana? Šā gada 16. marta ”antifašistu” precedents pie Brīvības pieminekļa – tā bija naida kurināšana. Un viņiem atļāva to darīt! Kamēr publiskās vietās atļaus uzvesties, ”kā gribam”, nevis saskaņā ar sabiedrības uzvedības normām, viss turpināsies.

I. Ļ.: – Kaspars sacīja, ka cilvēki, kas apšauba 14. jūniju un holokaustu ir slimi, bet es kādā brīdī sapratu, ka tā gluži nav. Var būt, ka cilvēks ir medicīniski adekvāts, taču, kā lai tā maigi pasaka, viņš ir ”diskursīvi neadekvāts”, viņam ir ”nobīde”. Tas ir pārāk viegli – tikai pateikt: nu ko jūs gribat no nenormālā? Jāsaprot, ka arī šis cilvēks ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa.

– Pirmais, kas vēstures faktu noliegšanas gadījumā nāk prātā, ir trūkumi valsts izglītības sistēmā. Kas vēl valstij būtu jādara, lai izgaismotu patiesību par deportācijām visā to daudzpusībā?

L. S.: – Ja runājam par latviešu sabiedrību, jāsaka, ka robi izglītošanā ir. Jaunā paaudze nelabprāt lasa grāmatas. Daudz labāk darbojas filmas. Bet, manuprāt, vienīgais pienesums no vizuālās māk-slas puses šajā ziņā bijušas Dzintras Gekas dokumentālās filmas. Zinot, kādu iespaidu uz jauniešiem atstāja ”Rīgas sargi”, domāju, vajadzētu divas trīs filmas par deportācijām. Māk-slas filmām ir laba īpašība, ka tajās fakti ir kopā ar emocijām, ir runa par dzīviem cilvēkiem, ģimenēm, nevis skaitļiem. Kad auditorijā stāstu, kas notika ar maniem vecvecākiem, ar manu mammu, tad jaunieši klausās, un lai neviens nesaka, ka viņiem tas nav būtiski. Bet, ja es tikai pasaku, ka 81% no izsūtītajiem bija latvieši, tas paiet garām.

K. Z.: – Individuāls skatījums uz vēsturi patiešām darbojas. Daudzi mūsdienu jaunieši nezina, kas noticis ar viņu ģimenēm, bet, ja viņiem lūdz to noskaidrot, viņi patiešām atrod, ka dzimtā bijuši deportētie, un pat aizraujas ar to. Piekrītu, ka var iemācīt skolēniem vai studentiem tikai nosaukt skaitļus – cik tur bija latviešu, cik krievu, cik ebreju – , bet emocionāli tas neko nedos. Un mēs nedrīkstam pazaudēt vēl kādu svarīgu aspektu – kas tad bija vainīgs pie deportācijām?

Kamēr mums blakus ir valsts, kas negrib atzīt, ka deportācijas bija noziegums, ka okupācija bija noziegums, tikmēr sabiedrība, kas dzīvo šīs valsts informācijas laukā, varēs atļauties to noliegt. Lūk, tā ir milzīga problēma, kuru nevaram ignorēt.

– Vai mēs to varam ietekmēt?

K. Z.: – Ir muļķīgi uzskatīt Krievijas informācijas lauku par tik spēcīgu, ka mēs tam nevarētu neko likt pretim! Tā domāt nozīmē pacelt rokas un laisties dibenā! Vaimanājam par Krievijas ”maigo varu”, bet paši pret krievvalodīgo auditoriju nekādu ”maigo varu” nevēršam! Mēs bieži spiežam, lai visi stāsti par vēsturi būtu tikai latviski, taču tie būtu jāstāsta arī krieviski.

I. Ļ.: – Tas turklāt nav latviešu valodas neprasmes jautājums. Tas uzsvērtu, ka vēlies tieši viņiem pastāstīt kaut ko ļoti svarīgu. Nevar uzskatīt, ka šos cilvēkus nekādi nevar mainīt. Ja viņi ir adekvāti, tad sapratīs, ja teiksim: ziniet, ar mums ir notikusi tāda traģēdija, mēs vēlamies, lai jūs saprastu, cik mums tas ir svarīgi. Tas ir vienkārši, īpaši atceroties, ka arī daļai šeit dzīvojošo krievvalodīgo ģimenē ir kādi, kas cietuši no Staļina represijām. Tad veidotos kopīga izpratne. Nav jātērē spēks, lai atspēkotu Krievijā ražoto, lai cik populārs tas arī būtu. Vienkārši lēnā garā jābīda tas, ko mēs uzskatām par savu pozīciju.

K. Z.: – Galvenais ir nevis izglītošana, bet uzrunas forma un kultūra. Ja savu pamatatmiņu pārnesam kultūras telpā, tad tai ir pavisam cits svars.

1941. mulsina

– Taču padomju okupācijas gados Latvijas iedzīvotāju sastāvs ir tā mainījies, ka vēlāk atbraukušajiem cittautiešiem grūti sevi identificēt ar tautasbrāļiem, kas cieta 1940./1941. gada represijās. Piemēram, holokausts taču iznīcināja 90% Latvijas ebreju kopienas. Vai jūs, Iļja, mūsdienās pazīstat daudzus ebrejus, kam rados būtu kāds 14. jūnijā represētais?

I. Ļ.: – Protams! Mums ir represēto biedrība. Cilvēki to dienu notikumus ļoti labi atceras, un nav jādomā, ka ebrejiem holokausts aizēnojis visu pārējo. Par tiem, kas saka, ka toreiz izveda ”fašistus”… Tikpat labi var atrast latviešus, kas teiks: ”Pareizi vien ir, ka tos žīdus šāva, viņi visi taču bija komunisti!” Tie būs absolūti vienādi diskursi. Jautājums, vai mēs varam šādus cilvēkus ietekmēt un vai viņi ietekmē sabiedrības domāšanu. Tādi cilvēki ir sadzirdami, jo skaļi brēc un ir internetā. Bet mums jau atkal pietrūkst šīs morālās higiēnas, lai viņiem pateiktu: ”Draudziņ…”

L. S.: – Krieviem, kas Latvijā ieplūda 50. – 80. gados, ar tiem aptuveni 700 krieviem, kurus izveda 1941. gada 14. jūnijā, nav nekādas saistības, tādēļ viņi nekādu kopīgu sāpi nejūt.

Pašreizējai Latvijas krievu sabiedrībai par 1940./1941. gada notikumiem informācijas ir ļoti maz. Daļa no viņiem skolā neko tādu nav mācījušies; bet tiem, kas gājuši skolā pēc 1990. gada, viss bija atkarīgs no pedagoga, bet baidos, ka pārsvarā gadījumu tas nav bijis diez ko kvalitatīvi.

Tādēļ viņiem lielākoties ir tikai emocionāls viedoklis, kaut kas kaut kur padzirdēts vai ko kāds viņiem pateicis. Viņiem nav par to sava viedokļa.

1949. gada 25. marta deportācijām Staļina attaisnotāji vēl meklē kaut kādas vēstures interpretācijas un pievelk leģionārus, nacionālos partizānus, kolektivizāciju, cenšas pateikt, ka tā vajadzēja, jo viņi esot kaitējuši padomju varai. Toties 1941. gads ir daudz neērtāks, jo tur nevar atrast nekādus argumentus, kāpēc vajadzēja likvidēt Latvijas eliti, cilvēkus, kas spēja padarīt Latviju par ekonomiski attīstītu un inteliģentu valsti.

I. Ļ.: – Manā uztverē ārkārtīgi svarīgi auditorijā runāt vispirms par to, kas notika pirms deportācijām, par kontekstu. Ka konsekventi tika sperti aizvien lielāki un lielāki soļi, lai iznīcinātu neatkarīgo Latviju un tās mantojumu, ka deportācijas bija 1940./1941. gada sovjetizācijas procesa kalngals, un tas arī noteica latviešu attieksmi pret padomju varu turpmākos gadus.

– Bet arvien atrodas tādi, kas tic ”1940. gada sociālistiskajai revolūcijai” un apgalvo, ka deportācijas organizējāt “jūs paši latvieši”.

I. Ļ.: – Cilvēkus, kas ticētu ”1940. gada sociālistiskajai revolūcijai” savā mūžā neesmu redzējis.

K. Z.: – Alfrēds Rubiks!

I. Ļ.: – Labi. Runājot par ”jūs paši”, tam, kā 1940. gadā rīkojās Latvijas sabiedrība un elite, nebija nekāda tieša sakara ar to, ko darīja padomju režīms. Tās ir divas dažādas lietas. Mums nebija problēmu, kas būtu jārisina ar padomju tankiem. Tā ir negrozāma lieta, ka padomju iebrukumam nebija nekāda sakara ar Latvijas iekšējiem procesiem.

Iebrukums un deportācijas notiktu, lai kāda tobrīd būtu bijusi Latvijas valdība. Tas bija padomju režīma noziegums no sākuma līdz galam. Bet par ko būtu vērts diskutēt atsevišķi – kāpēc cilvēki uzskatīja par iespējamu simpatizēt padomju režīmam un piedalīties tā represijās.

K. Z.: – Vēlreiz uzsvēršu, ka nevajag kaunēties stāstīt šo stāstu krievu valodā. Latviešu valodā par 14. jūniju atradīsim gan atmiņas, gan dokumentu krājumus. Krievu valodā tādus diemžēl neredzam. Tagad tiek gatavots latviešu karavīru dienasgrāmatu ”(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” izdevums krieviski, lai vismaz varētu izskaidrot, kāpēc latvieši karoja abās frontes pusēs. Bet vēl ir liels jautājums – kā šo grāmatu uztvers krievvalodīgā auditorija. Krievijā liela interese par to jau ir. Otrs, ko varētu darīt, – norādīt uz līdzību ar krievu ģimenēm, kuras cieta no staļiniskajām represijām Krievijā, un analoģiskām represijām Latvijā. Vienīgi daudzās krievu ģimenēs šī Krievijas atmiņu saite, šķiet, ir pārtrūkusi. Arī to var uzskatīt par traģēdiju. Man mutvārdu vēstures ekspedīcijā reiz gadījās satikt kādu vecu sievieti – Ukrainas golodomorā izdzīvojusi un par vārpu lasīšanu kolhoza laukā uz desmit gadiem notiesāta. Bet viņa tik un tā jutās pateicīga Staļinam! Domāju, ka tas ir totālās smadzeņu skalošanas dēļ, kas notikusi. Ja šī padomju laika bagāža nav piedzīvojusi totālu desovjetizāciju, tad… Vāciešiem, lai tiktu vaļā no nacistu dogmām un pasaules uzskata, vajadzēja totālu denacifikāciju vairāku gadu garumā. Tā bija propagandas akcija, kas skaidroja vāciešiem, kāpēc nacisms bija slikts, kāpēc tas bija ļaunums.

I. Ļ.: – Tāpēc viņi šodien nacismu uztver kā noziegumu pret Vāciju.

K. Z.: – Jā, un, tā kā viņi savus grēkus ir nožēlojuši, šodien vāciešiem neviens nevar pārmest, kad tie atgādina, ka arī viņi cieta bumbu karā, padomju armijas karagājienā un pēc tam Sudetos.

Leģions būtu tāpat

– Ja Latvijai vajadzīga desovjetizācija, uz ko tai būtu jāiedarbojas?

K. Z.: – Tai būtu jāiedarbojas uz krievvalodīgo auditoriju, kurai 90. gados pēc padomju pasaules uzskata sabrukuma vietā nekas netika piedāvāts. Latvieši sev uzreiz lika vietā savu nacionālo vēstures izpratni ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Šejienes krieviem nekas tamlīdzīgs nenotika. Mūsu izpratne kādus desmit gadus bija šāda – pieņemiet mūsu vēstures izpratni, ja ne, mēs neliekamies ne zinis.

I. Ļ.: – Tā ir liela problēma, ka šodien 14. jūniju sabiedrība uztver tikai kā latviešu sēru dienu. Negribu būt arogants, bet, manuprāt, tajā ir arī kaut kas tāds – katrai tautai ir kāda ciešanu diena, tātad arī mums pienākas kāds gabals no ciešanu kūkas.

K. Z.: – Tā tas ir visās pēcpadomju valstīs, arī Austrumeiropā.

Gudri to sauc par viktimizācijas jeb upura sindromu. Katra tauta mēdz uzsvērt, ka tās ciešanas ir visunikālākās. Mēs bieži dzirdam, ka neviens nav tā cietis kā ebreji, kā krievi, kā latvieši… Bet jāsaprot, ka ciešanām nav tautības. Sapratne veidosies tad, kad sapratīsim, ka cieš cilvēks, nevis tauta.

I. Ļ.: – Ir jāskaidro, ka 14. jūnija represijas bija padomju politikas sastāvdaļa. Visiem jāapzinās, ka par tās upuri varēja kļūt jebkurš. Arī par tādu, kas tagad saka, ka toreiz izveda tikai ”fašistus”, tad varēja pateikt, ka arī viņš ir ”fašists”, un izvest. Ja tev palaimējās nekļūt par upuri todien, tu par tādu varēji kļūt rīt vai parīt. Un neviens tev neko nepaskaidrotu, un tu līdz savai nāvei lēģerī varētu prātot, ko nepareizu esi pastrādājis. Ļoti svarīgi uzsvērt, ka runa ir ne tik daudz par pašu notikumu, cik par totalitārā režīma dabu.

L. S.: – Es gribētu uzsvērt, ka tiktāl, cik tas skāris manu ģimeni un man pazīstamus cilvēkus, kas cieta 14. jūnijā, varu kategoriski teikt, ka ne par kādu upuru kūku vai upuru sindromu runāt nevar. Patiesībā tie cilvēki, kas atgriezās, viņu nesalauztais raksturs, gara spēks un vitalitāte ir apbrīnojama. Šie tagad 80 – 90 gadu vecie cilvēki ir daudz pozitīvāki par dažu labu, kas uzaudzis te Latvijā. Viņi nekultivē naidu vai upura statusu. Bet, protams, viņi nekad arī neteiks: tagad samierināmies un visu aizmirstam. 1940./1941. gads tomēr nocirta galvu latviešu nācijai. Un šī galva lielākoties Sibīrijā arī palika.

Tas bija latviešu intelektuālā potenciāla iznīcināšanas sākums, un pēc tam jau vēl nāca 1944. un 1949. gads. Tomēr vēl nozīmīgāk ir, ka, neskatoties uz intelektuālā potenciāla iznīcināšanu un vēl emigrāciju, 1991. gadā tauta atkal varēja sasparoties un panākt neatkarības atjaunošanu. Man šķiet, tas ir fenomens, ka šis spēks bija un atdzima.

Iedomājieties, cik liels bija latviešu intelektuālais potenciāls, ja pēc visa vēl 1991. gadā tas varēja būt saglabājies! Par ko mēs vēl būtu kļuvuši, ja ne 1940., 1941. un turpmākie 50 gadi!

K. Z.: – Tāds moments parādās arī pētījumos, ka pašu deportēto kolektīvā apziņa ir pilnīgi citāda nekā tā, ko šajā sakarā konstruē no ārienes – ar ciešanām un vaimanām. Tas ir pozitīvs moments, ka viņus nesalauza, ka viņi atgriezās un vēl atjaunoja valsti. Bet nelaime, ka vēsturi par to, kas ar mūsu sabiedrību un valsti notika Baigajā gadā, pirmie neuzrakstījām mēs paši. To ar konkrētu mērķi mūsu vietā uzrakstīja nacisti. Tas ir jāapzinās un ir jāmēģina atbrīvoties no visa, ko viņi pielika klāt.

– Latviešu leģions būtu izveidots bez 14. jūnija?

K. Z.: – Jā. Atrastu citus līdzekļus, ko izmantot. Palielinātu latviešu policijas bataljonu rindas, kā tas notika Lietuvā, kur leģiona nebija. Bet kāda starpība, vai krīti vācu policijas vai leģiona formā? Beļģijā, Dānijā, Nīderlandē nekādu deportāciju nebija, bet savi leģionāri tur taču bija.

L. S.: – Arī bez 14. jūnija tiem, kas stājās leģionā, pietika citu motivāciju. Pirmkārt, pats valstiskuma zaudējums. Nebija taču nekādas alternatīvas, kā citādi parādīt cīņu par tās atgūšanu, kā vien ejot pret krieviem! Motivācija bija arī Latvijas armijas virsnieku masveida represēšana, ”stūra mājas” šausmas. Naids pret okupāciju pastāvēja tāpat.

14. jūnija deportācijas to tikai pastiprināja, jo skāra vēl lielāku iedzīvotāju daļu. Valsts zaudēšana, protams, bija pats galvenais, ne velti mežabrāļu cīņas turpinājās vēl vienpadsmit gadus pēc kara.

I. Ļ.: – Ar vai bez padomju deportācijām nacisti Latvijā tik un tā rīkotos, sekojot savām vadlīnijām. Latvijas un latviešu likteņi un viņu jūtas nacistus interesēja vismazāk. Vienīgais, ja sovjetizācija noritētu ”maigāk”, ap 1941. gadu, domāju, Latvijā varēja sagaidīt nopietnāku pretošanās kustību okupācijai. Attīstītos kas līdzīgs Polijas scenārijam. Cilvēki nebūtu tā paralizēti; viņos nerastos viedoklis, ka tikai vācieši var dot pretsparu padomju režīmam. Uz sadarbību ar nacistiem daudz mazāk raudzītos kā uz iespēju, vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka Latvijas sabiedrība pirms tam nebūt nebija vācu labā noskaņota.

K. Z.: – Viens moralizējošs jautājums te tomēr jāuzdod, un no tā nevajag kautrēties: cik lielā mērā Latvijas sabiedrības slāņi, kas kara laikā saistīja Latvijas valstiskuma atdzimšanu ar Vāciju un kolaborāciju ar vāciešiem, ņēma vērā, ka pirms tam šis režīms bija iznīcinājis vairākus tūkstošus Latvijas pilsoņu – ebrejus un ne tikai viņus? 1941. gada vasarā taču daudzus nošāva, balstoties gan uz pamatotām, gan nepamatotām apsūdzībām. Par pazīšanos ar Vili Lāci varēja tikt Centrālcietumā un tur nomirt no tuberkulozes. Cik neapdomīgam jābūt, lai ar tādu režīmu pēc tam vēl saistītu savas valsts atdzimšanu?

Mans viedoklis ir, ka nacistu vienīgais ”labais” darbs bija tas, ka kara laikā viņi mums valstiskumu tā arī nedeva. Pretējā gadījumā mūsu valstiskums būtu diskreditēts.

L. S.: – Kara apstākļos bija divas puses, divas armijas. Latvieši nezināja, kā būs, ja uzvarēs vācieši. Kā būs, ja uzvarēs PSRS, viņiem bija pilnīgi skaidrs. Latvieši zināja arī, ka vācieši karā neuzvarēs, bet cerēja uz sabiedroto palīdzību, ka būs kā 1919. gadā un varēs atgūt Latvijas valsts neatkarību. Tāpēc liela daļa kara laikā apzināti izvēlējās mazāko ļaunumu.

I. Ļ: – 14. jūnijā padomju režīms Latvijā faktiski radīja augsni kolaborācijai ar vāciešiem. Pat daļa mūsdienu Krievijas publicistu tagad atzīst, ka padomju varai piemita ļoti dīvaina prasme radīt pašai sev problēmas tukšā vietā.

June 14, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Okupācija | Leave a comment

Piecas dienas pie Mores. Rolanda Kovtuņenko piemiņai

FotoEx-seržants (literārs pseidonīms)

Ir veikti pētījumi par kaujas virsnieku mūža ilgumu. Interesants secinājums: vidējais izdzīvošanas ilgums frontē vada komandierim bija viena nedēļa, rotas komandierim divas nedēļas, bet bataljona komandierim trīs nedēļas. Tāda, lūk, statistika.

Protams, šeit nav runa par algotņiem kevlāra vestēs, kas, „nopakojušies” ar optiku, nakts redzamības ierīcēm un citiem „pribambasiem”, dzenā pa kalniem baskājainus iedzimtos un līdz ar mazāko pretestību izsauc aviācijas atbalstu. Runa ir par tiem, kas bija spējīgi stāties pretī desmitkārtīgam pārspēkam, noturot pozīcijas līdz atkāpšanās pavēles saņemšanai.

Kas bija tas, kas ļāva to paveikt? Varbūt tās bija bailes no vācu kara tiesas vai bailes no padomju gūsta? Varbūt viņi bija „no adrenalīna atkarīgie” un gāja karot garlaicības mākti? Varbūt, Sarkanā armija kara beigu posmā bija nemākulīgu karavadoņu vadīts neapmācītu „untermenšu” bars? Jeb varbūt tomēr „nepareiza” pārliecība par to, ka jāpasargā sava zeme un tuvākie?

Šodien pašmāju politologi, dažādi „sociologi-tehnologi” un tamlīdzīgi plānā galdiņa urbēji (par postpadomju vēstures viltotājiem nav runa), sēžot pie rakstāmgalda, spriedelē par to, vai leģionāriem bija apziņa, ka cīnās par neatkarīgu Latviju, vai nebija, ar kalkulatoru rēķina, cik procentuāli bija iesaukti piespiedu kārtā un cik iestājās brīvprātīgi, un beigās nonāk pie dzelžaini loģiska secinājuma, ka šādas apziņas viņiem nevarēja būt, jo, redz, bija zvērējuši uzticību Hitleram un tā plānos tāda neatkarīga Latvija nebija paredzēta, tādēļ labāk par visu to aizmirst.

Mores kaujās turējās pārspēka priekšā? Kurzemes katlā stāvēja līdz pēdējam vīram? Nu, tie jau ir pārspīlējumi un mīti. Kāda cienījama politiķe un jautājuma ”lietpratēja” spriež par to, kurš datums būtu piemērotāks karavīru piemiņai un secina, ka 16.marts tas nu nekādi nevar būt, jo traucēs sabiedrības saskaņai. Turklāt tā ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa var sabojāt auru izēšanās šovam, un kādam citam „saskaņas meklētājam” var rasties gremošanas traucējumi.

Vēl citas, visnotaļ cienījamas politiķes un cīnītājas par „latvisku Rīgu” dēliņš, par mammas naudu izglītojies ārzemēs un tāpēc arī „lietpratējs” visās lietās, ir paudis nostāju dotajā jautājuma savā 16.marta komentāra Twitter vietnē (citāts): „Tos cilvēkus par fašisteļiem saucu jau labu laiku, šodiena neko nav mainījusi.” (https://twitter.com/krisselerts). (Krišs Ēlerts gan ir precizējis, ka par fašisteļiem uzskatot Raivi Dzintaru un viņam līdzīgos, bet ne bijušos leģionārus – red.piez.)

Lai jau spriež, pie mums ir demokrātija. Ja kāds šaubās par to, tad lai pamēģina 9.maijā pie betona bluķa, kas nez kāpēc tiek dēvēts par „karavīru-atbrīvotāju”, uzstādīt skaļruņus un atskaņot „Mēs sitīsim tos utainos”. Tomēr vienu lietu noliegt un aizmirst būs grūti, un par to būs runa turpmāk.

Sarkanās armijas Baltijas operācija sākās 1944.gada 14.septembrī un turpinājās līdz 24.novembrim. Operācijas stratēģiskais mērķis bija sašķelt vācu armiju grupējumu Ziemeļi ar sekojošu tā iznīcināšanu pa daļām. Sākotnēji tika plānots veikt uzbrukumu vācu 16. un 18.armijas saskares līnijas virzienā Rīgas rajonā vienlaicīgi no trim pusēm – Valkas, Madonas un Bauskas (attiecīgi 3.,2. un 1. Baltijas frontes). 19.septembrī vācieši sāk atkāpties no Ziemeļvidzemes, 25.septembrī tiek atstāti Cēsis, Limbaži, un vācu armija ieņem Siguldas aizsardzības pozīcijas. Galvenais padomju uzbrukuma virziens ir vērsts virzienā Nītaure-Sigulda, kura smailē pie Mores pēc smagām atkāpšanās kaujām Lubānas klānos, pie Barkavas, Aiviekstes un citās Vidzemes vietās nonāk 19.divīzija.

Grenadieri pret tankiem*

Vada komandieris virsseržants Jānis Slaidiņš vēro tālskatī, ka no meža izbrauc trīs krievu tanki un izvēršas kaujas formācijā. Uz katras kaujas mašīnas var saskaitīt 10-12 kājnieku, un vēl apmēram tikpat pārvietojas ar kājām. Tātad uzbrukums viņa iecirknī gaidāms nepilnas strēlnieku rotas sastāvā ar tanku pastiprinājumu. Aizsardzības līnijas flangos ir izvietotas ložmetēju ligzdas, pie tam tā, ka nav saredzamas no frontes puses, toties var pārklāt ar flankējošu krustuguni visu priekšlauku. Raizes izraisa tanki. Rotas rīcībā ir divi prettanku lielgabali – 75mm Panzerjägerkanone 40 ar teorētisko bruņu caursitamību 90mm ir nopietns arguments krievu T-34, tomēr ir viena problēma – nav kumulatīvās munīcijas un ar šķembu-fugasa šāviņiem pret smago bruņutehniku nepakarosi. Atliek tanku dūres. Ir vēl arī rokas prettanku mīnas Hafthohlladung 3, bet tā jau ir „augstākā pilotāža“.

Viens T-34 ir pietuvjies pozīcijam 70m attālumā un groza torni meklēdams mērķi. Grenadieris ar savu Panzerfaust, izmantojot ierakumus mēģina no sāniem tam pietuvoties efektīva šāviena attālumā (30m), bet nav pietiekoši uzmanīgs un tiek pamanīts. Tanka stobrs noslīd par pāris grādiem uz leju un izspļauj uguns-dūmu mutuli. Tiešs trāpījums! Putekļu mākonis noplok, un tas, kas mirkli iepriekš ir bijis cilveks, tagad ir ar asinīm notriepts rumpis. Dīvainā kārtā šis gaļas gabals vēl kādu brīdi turpina kliegt, līdz norimst. Dižkareivim Jēkabam Alksnim no sava ierakuma viss ir redzams kā uz delnas. Pārņem izmisums un šausmas – izmisums no savas bezspēcības, bet šausmas no nāves draudiem, ko dveš metāla monstrs ar sarkano zvaigzni uz torņa, Tas, izvandījis dzeloņdrāšu nožogojumu, dodas taisni virsū Jēkaba pozīcijai. Mirt mokpilnā nāvē zem kāpurķēdem? Nē! Tad jau labāk lode.

„Uz kurieni!“ specīga roka norauj Jēkabu atpakaļ tranšejā. „Attopies, puis! Gļēvuļi mirs pirmie!“ – vada komandieris piespiež karavīru pie tranšejas dibena. Tad viss satumst. Kāpurķēdēm žvadzot, tanks pārbrauc ierakumu un dodas aizardzības pozīciju dziļumā. Abi karavīri ar zemi apbērti, bet sveiki un veseli raušas kājās. Pusmetru platais ierakums nav pilnībā sagrauts, un liekas, ka tāds arī nav bijis pretinieka mērķis. T-34 uz brīdi ir apstājies kādus 20 metrus tālak, acīmredzot, lai novērtētu situāciju. Tas ir pietiekami, lai sagatavotu mīnu kaujas gatavībā. Straujš pārskrējiens, un spridzeklis tiek novietots virs dzinēja. Gatavs! Detonatora aukla ir izrauta. Tomēr dubļu dēļ magnēti nenodrošina pietiekosu saķeri un mīna noslīd. Nākas to nostiprināt vēlreiz un tiek zaudētas dārgās sekundes – kad līdz ierakumam ir atlikuši daži metri, nogrand apdullinošs sprādziens. Augšstilba rajonā Jānis sajūt trulu tiecienu. „Nolādēts, laikam aizķēra,” sapīcis nodomā virsseržants, pārveļoties ierakuma malai. Tomēr sāpes nez kapēc nejūt. Varbūt pie vainas ir adrenalīns un prieks par paveikto – T-34 ir ietinies melnu dūmu makonī. Torņa lūka atveras, un kāds stāvs ausainā tankista cepurē mēģina pamest metāla zārku, pirms nav detonejusi munīcija. Īsa kārta no MP-40 un šim puisim karš ir beidzies.

*Šis fragments ir raksta autora literārs izdomājums un tur aprakstītie notikumi un personāži var neatbilst reālajiem.

Labi, pietiks fantazēt un pievērsīsimies notikumu dalībnieku liecībām. Stāsta bijušais 19.div.44.p.1. rotas komandieris atv.virsleitnants R.Kovtuņenko:

„19.divīzija Siguldas pozīcijās ieņēma 18km platu frontes iecirkni. Šajā iecirknī pirmajā kaujas līnijā tika iesaistīti divi latviešu pulki un viens vācu pulks (…) Izpētot vācu kaujas kartes, izlūkošanas ziņojumus, kā arī, pamatojoties uz 130. Latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieka ģenerālmajora P. Baumaņa pētījumiem, var redzēt sekojošo: uz vienu tekošo frontes kilometru krieviem bija 100 artilērijas stobri, t.i uz 10 m viens lielgabals. Toties galvenā uzbrukuma strēles virzienā pretinieks iesaistīja 310 artilērijas stobru uz tekošo frontes kilometru. Uzbrukums tika veikts pēc maršala Timošenko masu taktikas parauga () Piemēram, 44.gren.pulka pirmās un daļēji trešās rotas iecirkņos uzbrukumus veica 23.stēlnieku divīzija ar trīs strēlnieku pulkiem un divām soda rotām, savukārt 4.rotas un daļēji 3.rotas iecirkņos uzbruka 55.stēlnieku divīzija trīs pulku sastāvā (…) Uzbrukums tika atbalstīts ar artilēriju, zalvju lielgabaliem, prettanku lielgabaliem, mīnmetējiem, ka arī ar tanku T-34 uguns atbalstu un pikējošiem bumbvedējiem. Apvidus tika apšaudīts nepārtraukti, dienu un nakti ar kaisītu ložmetēju uguni. Pirmās trīs kauju dienas mēs artilērijas atbalstu nesaņēmām sakarā ar munīcijas trūkumu. Mores kaujas laikā notika vislielākā tuvcīņa 19.divīzijas pastāvēšanas vēsturē. 28.sept. ap pusdienas laiku sākām saņemt artilērijas atbalstu, līdz ar to kaujas kļuva rezultatīvākas.”

Piecu dienu ilgās kaujas, kas bieži pārgāja tuvcīņā, Sarkanajai armijai nedeva plānoto rezultātu, neskatoties uz to, ka spēku samērs bija – 9 pretinieka bataljoni pret vienu 19.divīzijas bataljonu. Tā kā uzbrukums Rīgai no Dienvidu virziena arī cieta neveiksmi (uzbrukums tika apturēts 30km no Rīgas), Sarkanās armijas virspavēlniecība pieņēma lēmumu mainīt sākotnējo stratēģisko ieceri un galveno triecienu vērst Mēmeles virzienā. Vācu pavēlniecība saprata, ka Rīgu noturēt neizdosies tādēļ jau pirms padomju uzbrukuma sākuma sākās vācu karaspēka atvilkšana Kurzemes virzienā. 19.divīzija naktī no 6. uz 7.oktobri atstāja Siguldas pozīcijas un tika pārcelta uz Džūkstes rajonu. Pēdējās vācu vienības Rīgu atstāja naktī uz 13.oktobri, saspridzinot tiltus pār Daugavu. Šajā pat dienā pilsētā bez kaujas ienāca Sarkanās armijas vienības. Nelielas kaujas notika Pārdaugavā, līdz vācu sedzējvienības tika atvilktas uz Kurzemi.

Piecas dienas. It kā sīka epizode uz otrā pasaules kara dramatisko notikumu fona. Arī kritušo un ievainoto leģionāru skaits – 186 kritušie un 650 ievainotie – „neiespaido”, salīdzinot, piemēram, ar kaujām pie Veļikajas (to gan nevar teikt par pretējo pusi – Mores un Nītaures brāļu kapos apbedīti 2736 kritušie Sarkanās armijas karavīri). Un tomēr. Kā risinātos notikumi, ja Sarkanajai armijai izdotos pārraut Siguldas aizsardzības līniju un triecienā ieņemt Rīgu, neļaujot vāciešiem pabeigt plānveidīgu atkāpšanos? Nav jābūt stratēģim, lai saprastu, ka tad būtu ielu kaujas, civilo upuri un pilsēta drupās. Tāpat daudziem zustu iespēja doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Šis ir atsevišķs jautājums, kam derētu pieskarties sīkāk. Kopumā Vācijā kara beigu posmā nonāca aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju. Turklāt ne jau visi tur nonāca labprātīgi (skat. pielikumā Ulda Neiburga rakstu „Bēgšana vai piespiedu evakuācija”). Vai tie, kas aizbrauca palika zaudētājos? Labāk to pavaicāt viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem. Katrā ziņā priekšā vēl bija 1949.gads.

P.S. Rolands Kovtuņenko savas karavīra gaitas sāka 18 gadu vecumā pēc medicīnas skolas pabeigšanas kā rotas feldšeris Zemgales kartības dienesta 16.bataljonā. Drīzumā vienība tiek nosūtīta uz fronti, kur tā tiek iekļauta leģionā. Seko mācības instruktoru rotā un vācu junkurskolā Dembicā, tad dienests vada komandiera statusā 15. un vēlāk 19.divīzijā, kuras sastāvā tiek noiets kauju ceļš pie Holmas, Pulkovas un atkāpjoties jau Latvijas teritorijā – pie Barkavas, cauri Lubānas klāniem un visai Vidzemei līdz Morei. Tālāk seko Kurzemes 1. un 2.lielkauja, kur tiek gūts ievainojums. Pēc atveseļošanās – mācības kājnieku skolā Vācijā un 1945.gada februārī atkal Kurzeme. Pēc kara beigām izsūtījums 10 gadu garumā Urālos, Kazahstānā un Vorkutā. Latvijā Kovtuņenko atgriežas 1955.gadā. Apbalvojumi – Dzelzs krusta II un I šķira, Ievainojuma nozīme bronzā, Kājnieka trieciennozīme sudrabā, Tuvcīņas nozīme bronzā. Ir izdotas trīs R.Kovtuņemko grāmatas – Neatzītie karavīri (2005), Pēdējais bastions Vidzemē (2004) un Mores kauja (2009). Šo rindu autoram 90. gadu vidū bija izdevība tikties ar Rolandu Kovtuņenko Zemessardzes štāba bataljona OMD rotas mācību laikā. Sirmais veterāns atsaucās pirmajam uzaicinājumam un bija klāt līdz pat mācību beigām, neskatoties uz bargo salu. Mācību analīze no kaujas virsnieka puses bija interesanta un noderīga ne vien obligātā dienesta puišiem, kas klausījās atvērtām mutēm, bet arī instruktoriem. 2011.gada 21.martā kaujas virsnieks un laikam pēdējais „nepareizās puses” Mores kauju dalībnieks aizgāja mūžībā.

Tuvojas 9.maijs ar kārtējām nicinošas attieksmes izpausmēm pret savu mītnes zemi no zināmas iedzīvotāju daļas puses. Kādi mērķi ir šī saieta organizētājiem priekšstats, apmēram ir, un veterānu godināšana tur nav primāra. Ir iespaids, ka ar katru gadu gan 16.marta „antifašistu” – provokatoru ar Rīgas domes svētību rīkotās akcijas, gan 9.maija pasākumi pieņem arvien agresīvāku un nekaunīgāku nokrāsu proporcionāli tam, kā pieņemas spēka Kremļa imperiālistiskā retorika. Turklāt, kas interesanti, nosodīti tiek nevis tie, kas rīko un atbalsta provokācijas, bet gan tie, kas pauž savu pamatoto sašutumu par to un vidusmēra latviešu mietpilsonis tam piebalso: „Jā, jā, taisa sev politisko kapitālu un baro tautu ar bubuli „krievi nāk”.”

Dažs „saskaņas meklētājs” aicina spert pirmo soli izlīgumam un 9.maijā doties uz Pārdaugavu „izrādīt cieņu”. Arī es aicinu turp doties, bet ne jau tāpēc, lai izradītu cieņu noļukušās treniņbiksēs tērptiem subjektiem, kas nēsāsies ar Putina ģīmetnēm, vicinās komunistu un KF karogus. Tāpat neaicinu rīkot jandāliņu pēc „antifašistu” – provokatoru parauga, kas dos dividendes pretējai pusei. Bet aicinu fotografēt, filmēt un dokumentēt tur notiekošo ar sekojošu materiālu publicēšanu medijos un nodošanu no LV ievēlētiem Eiropas parlamenta deputātiem, lai pēdējie Briselē rīko informatīvus pasākumus par tēmu „Pilsonība un lojalitāte” līdzīgi tam, kā to cītīgi dara Ždanoka un Rubiks, aizstāvot šeit „vajāto” un „apspiesto” intereses.

Pretinieks ir viltīgs un ar nesalīdzinoši lielākiem resursiem, kurus izmanto pēc pilnas programmas savā propagandas un ideoloģiskajā karā. Tādēļ uz viņa viltību ir jāatbild ar dubultīgu viltību, un kļūdas šeit nav pieļaujamas. To der atcerēties tiem , kas mēģina šūpot valdību, pieprasot ministru demisijas. Tā ir medus maize Urbanovičam & Co, kas, noraugoties uz NA aktivitātēm, paliek vērīgs, runā par „savu atbildību vēlētāju priekšā” un „štuko”, kā izsist no tā visa sev maksimālas dividendes. Kas tā par atbildību un ko šie vēlētāji vēlas, nav noslēpums.

IZMANTOTIE AVOTI

R.Kovtuņenko „Mores kauja. Kaujas līdzdalībnieka kaujas virsnieka stāsts.” Timermanis un Vējiņš, Rīga, 2009

D.Bleiere, I.Butulis,I.Feldmanis, A.Stranga, A.Zunda „Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945) Jumava, 2008.

Viss raksts lasāms: http://www.pietiek.com/raksti/piecas_dienas_pie_mores_rolanda_kovtunenko_pieminai

March 24, 2013 Posted by | 16.marts, Leģions | Leave a comment

Dr. Guntis Kalme “Pārraut apli!”

No māc. Dr. Theol. Gunta Kalmes uzrunas 16.03. 2013. Doma baznīcā

No kurienes mēs nākam? – No savas pagātnes, no notikumiem ar orientiera, garīgas vērtības nozīmi. Šodiena ir tāda.

Tūlīt pēc 2. pasaules kara Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas Eiropas direktors britu ģenerālis F. Morgans grāmatā „Karš un miers” saka: „Kā lai raugās uz krietno baltiešu jautājumu, kas cīnījušies SS vienībās? Pēc divdesmit brīvības gadiem krievi no jauna bez kāda pamata iznīcināja viņu neatkarību, tos brutāli apspiežot. 1940. un 1941. gadā krievi Baltijas valstīs īstenoja sistemātisku genocīdu. 1941. gadā vācieši uzbruka krieviem un atbrīvoja Baltijas valstis no nīstiem apspiedējiem. Vai kāds brīnums, ka krietnie baltieši gribēja atriebties par nodarīto pārestību, kaut vai sabiedrojoties ar otru ļaundari?”[1] Te bezkaislīga rietumu militārpersona, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, ir spējusi saprast, – Latviešu leģiona rašanās ir saistīta ar Baigo gadu, okupāciju un masu represijām. Vēsturiskā patiesība par latviešu mobilizāciju leģionā jau sen zināma karojošās pusēs, secinājumi izdarīti, reabilitācijas notikušas.

Visu Dr. Gunta Kalmes uzrunu lasiet šeit.


[1] Citēts pēc: Bērziņš A. Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni. – Valmiera, 1995, 59. lpp.

March 21, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Vai iespējams izlīgums starp slepkavu un upuri?

Vai iespējams izlīgums starp slepkavu un upuri? No mācītāja Gunta Kalmes uzrunas 16.martā Lestenē

„Kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? .. Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem?” (2. Kor. 6, 14-15)

Svēto Rakstu patiesības attiecas ne tikai uz specifiski reliģiskiem jautājumiem vien. To lietojums ir arī vispārcilvēcisks. Šeit apustulis runā par kopības neiespējamību starp principiāli, kvalitatīvi un būtiski atšķirīgām lietām – patiesā Dieva pielūgsmi un elkdievību. Pārnesot šo domu uz laicīgo pasauli, tas nozīmē – ir principiāli atšķirīgas lietas, starp kurām nevar un nedrīkst būt kompromisu, kuras nevar sajaukt, pielīdzināt vienu otrai. Tādas ir: labais un ļaunais, patiesais un nepatiesais, krietnais un nekrietnais utml. To sajaukšana nenozīmē gūt „mīļo mieru”, bet zaudēt jebkuru morālu atskaites punktu. Galarezultāts tam būtu kapsētas miers.

Pagājušajā gadā valsts Prezidents apelēja pie Nacionālo karavīru biedrības un aicināja uz izlīgumu ar pretējā pusē karojošajiem. Pirmajā brīdī tā šķita laba, saprātīga doma: Otrais pasaules karš ir sen jau beidzies, nav ko uzplēst vecas rētas, laiks izlīgt. Bet šis aicinājums bija labs tikai virspusēji raugoties. Patiesību var pareizi izprast tikai tās kontekstā. Kāds bija un ir Prezidenta aicinājuma konteksts?

Krievijas tiešais spiediens uz leģionāriem nav zudis. Ne velti aizsardzības ministrs A.Pabriks Latvijas radio nesen sacīja, ka informācijas telpā notiek karš – par ietekmi uz cilvēku prātiem 1. Diemžēl nav redzamas principiālas pārmaiņas mūsu valsts amatpersonu attieksmē pret leģionāriem. To ministrs precīzi raksturoja, sacīdams: „Mēs mainām viedokli atkarībā no tā, ko kāds par to pasaka.” 2 Bezmugurkaulainība, vai lietojot jurista E.Levita jaunvārdu, – gļēvlatvisms.

Prezidenta aicinājums nav nekas principiāli jauns, bet gan tas pats līdzšinējais uzbrukums latviešu nācijas un valstiskuma morālajiem pamatiem, ko jau vairākus gadus sekmīgi realizē Krievija caur sev lojāliem vai lētticīgiem Latvijas valsts ierēdņiem un politiķiem. Leģionārus nevarēja uzvarēt militāri, tāpēc pret viņiem turpina vērst propagandas ieročus. Viens no lietotajiem paņēmieniem ir, kā demagoģijas pētnieki to sauc, „ābolu sajaukšana ar apelsīniem” 3, t.i., nesalīdzināmu lietu pielīdzināšana. Amerikāņu sociālkritiķis, humorists Henrijs Luiss Menkens (Henry Louis „H. L.” Mencken, 1880 –1956) par demagogu sauca to, „kurš sludina mācības, par kurām viņš zina, ka tās ir aplamas tiem, kurus viņš uzskata par idiotiem.” Demagoģija nav nevainīga lieta, tā nav neprasme argumentēt, kā varētu šķist. Tā ir nicinoša, augstprātīga, noraidoša attieksme pret uzrunājamo, aizrunājot, pārrunājot viņu ar populistisku argumentāciju vai puspatiesībām. Un puspatiesība, kā zināms, ir daudz ļaunāka par meliem, jo rāda acīm tikai vienu – patīkamo pusi.

Ar šo izlīgumu latviešu leģionāri, karavīri, kas centās mūs aizstāvēt pret „sarkano mēri”, Baigā gada atkārtošanos, faktiski tiek vienādoti ne tikai ar sarkanarmiešiem, bet arī ar Latvijā desantētajiem padomju kaujiniekiem 4, diversantiem, kas te postīja, laupīja, dedzināja, izvaroja, rīkojās kā bandīti un kara noziedznieki, kā arī viņiem sekojošiem čekistiem. Otrā pasaules kara veterāns Nikolajs Ņikuļins savās „Atmiņās par karu” 5 (Николай Николаевич Никулин, 1923 – 2009), šādi kopsavelk padomju armijas rīcību, ienākot Vācijā: Кругом резали, душили, насиловали. 6 Vēl baisāk to apraksta Leonīds Rabičevs (Рабичев Леонид Николаевич, dz. 1923) 7. Latvijā nebija savādāk.

Vienus karotājus nostādot līdzās otriem, faktiski tiek noliegts, ka leģionāri cīnījās par tautai būtiskām vērtībām, – tās godu un pašcieņu, ka viņi gribēja aizsargāt savējos no dzīvības briesmām. Ar „izlīdzināšanās” kampaņu abi tiek padarīti par it kā spēlētājiem, kas laukumā saķīvējušies un tagad jānomierina, piedabūjot uz savstarpēju samierināšanos un ar to apliecinot, ka „tas nav pa īstam.” Tas ir necilvēcīgi un amorāli.

Tie, kas nevēlas domāt, bet grib saņemt ātru, vienkāršotu, „melnbaltu” risinājumu humānisma mērcē, to arī šādi gūst, un nevar saprast – par ko gan tie sirmgalvji un daži nacionālisti uztraucas?

Faktiski notiek upura – latviešu tautas – un tās bendes – PSRS karavīru – vienādošana, kas faktiski nozīmē vēlreizēju, šoreiz jau mūsu tautas garīgu slepkavošanu. Kā sacīja tautiete Kanādā: „Grib, lai aizmirstu, nezinu un neredzu, ka tas pats upuris tiek vēl tāpat aplaupīts, un to dara tie paši varmākas.” 8

Šajā kampaņā ar humānisma retoriku no leģionāriem (un vēlāk no tautas) faktiski grib izvilināt morālu kapitulāciju. Par to skaidri liecina deklarētais gala mērķis pieņemt likumu „Par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu”, kurā varētu tikt noteiktas līdzīgas sociālās garantijas veterāniem neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši 9, kas faktiski nozīmē viņu savstarpēju pielīdzināšanu.

Ja valsts Prezidentam tiešām ir vēlme panākt īstu izlīdzinājumu, tad izvēlētais adresāts neatbilstat uzstādītajam mērķim. Sekas tiek jauktas ar cēloņiem, un neievēroti ir notikušā mērogi. Mēs – latviešu tauta un Latvijas valsts – šo karu neplānojām, neuzsākām, no tā neguvām neko kā tikai asinis un asaras. Mēs šajā karā bijām tikai upuri un karalauks divu lielvalstu bandītiskajiem mērķiem un rīcībai. Mūsu spēki nebija tik lieli, lai varētu sekmīgi patstāvīgi cīnīties kaut vai pret vienu no tiem. Tāpēc bijām spiesti vilkt svešus formas tērpus. Kā sacīja kāds leģionārs: „Sabiedrotais nebija īstais, bet pretinieks gan!” Īstie kara izraisītāji bija hitleriskā Vācija un staļiniskā PSRS. No to juridiskajiem mantiniekiem tad arī jāprasa atbildība.

Kad pēc Otrā pasaules kara tika izvirzīts jautājums par atbildību par nacistu režīma zvērībām, jautājums par izlīdzināšanos starp upuriem un slepkavām dienas kārtībā nebija, piem., ebrejiem netika piedāvāts izlīdzināties ar viņu tautiešu slepkavām nacistiem, un tas netiek darīts joprojām. Tā pati tautiete no Kanādas saka: „Holokaustu pārdzīvojušie un viņu pēcnācēji nebūt nav gatavi aizmirst, kas notika. Mācīsimies no viņiem. Citādi līdzīgi noziegumi var turpināties tālāk – atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē bez aizspriedumiem.” 10 Viens no starptautiskajiem slepkavām – hitlerisms – publiski un starptautiski tika sodīts Nirnbergā 1946. gadā, pēc tam tika īstenota arī Vācijas denacifikācija. Padomju kara noziegumi nav tikuši izmeklēti, deportāciju īstenotāji nav saukti pie atbildības, bet pat apbalvoti 11, okupāciju Krievija nav atzinusi un nav par to atvainojusies. Tāpēc Prezidentam vajadzēja vērsties nevis pie leģionāriem, bet pie PSRS juridiskās mantinieces Krievijas un, saskaņā ar nupat veikto pētījumu „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā,” 12 pilnā mērā pieprasīt atbildību. Latviešu leģionāri šajā gadījumā nav pareizie izlīguma adresāti.

Mūsu pēdējās desmitgades politvēsture uzrāda, ka jebkura piekāpšanās otrā pusē tiek novērtēta kā vājuma pazīme, kas tūlīt izraisa vēl lielāku spiedienu šajā un citos jautājumos. Pilsonības došana civilokupantiem faktiski bija civilokupācijas legalizācija, tā rezultējās valsts valodas referenduma faktā un centienos ierosināt nākamo, vēl amorālāko referendumu. Abrenes atdošana 13 kā precedents ir izraisījusi prasību pēc Latgales autonomijas 14. Latvijas valsts politika lielā mērā diemžēl ir pakļaušanās ārējam spiedienam un pašu vēlmju domāšana, politiskā lētticība.

Ar šī izlīguma pieņemšanu mēs tikai ieprogrammētu vēl vienu problēmu un pazemotu sevi. Tā būtu principiāla piekāpšanās, un tas jau nozīmētu kapitulāciju. Latviešu tautas pārstāvjiem nav tiesību to darīt, jo šo jautājumu jau izlēma mūsu kritušie cīņas laukā. Ja viņi būtu gribējuši padoties, tad būtu varējuši atteikties no kaujas toreiz un tā paglābt savu dzīvību. Mēs nedrīkstam pārtraukt viņu uzņemto pašaizliedzības stafeti, jo ar to parādītu, ka tas, kas vēsturiski ir aiz mums – viņu varonība un upuris, – ir bijis lieki, nevajadzīgi. Viņi cīnījās, lai tas, kas palika aiz viņiem – milzīgie upuri un ciešanas, – nekad vairs neatkārtotos. Tāpēc arī mums tagad, viņu un nākošo paaudžu dēļ ir tikai jāiztur – līdz galam. Viņus nesalauza toreiz, mēs neļausimies piekrāpties šodien.

__________________________________________________________________________________________________________

1 http://www.puaro.lv/lv/puaro/pabriks-informacijas-telpa-notiek-kars

2 http://www.puaro.lv/lv/puaro/pabriks-mes-mainam-viedokli-atkariba-no-ta-ko-kads-par-to-pasaka

3 http://demagogy.askdefine.com/

4 „PSRS partizāni 1941-1945. gadā bija Valsts Aizsardzības komitejas centrālās partizānu kustības štāba, PSRS Bruņoto spēku ģenerālštāba, Galvenās izlūkošanas pārvaldes, Sarkanās armijas frontu štābu izlūkošanas nodaļu, PSRS IeTK un VDTK organizētas un tām pakļautas sevišķi uzticamas militārpersonas” H. Strods, PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945) I daļa (R: Žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2006), 8.

5 Ermitāžas direktors Mihails Pjotrovskis (Михаил Пиотровский) sacīja, ka Ņikuļins „написал книгу о Войне. Книгу суровую и страшную. Читать её больно. Больно потому, что в ней очень неприятная правда”.

6 Visapkārt dūra, žņaudza, izvaroja – krievu val. Grāmatā Воспоминания о войне viņš atstāsta arī šādu gadījumu: „Часов около трех ночи, взяв свечу, я отправился побродить по дому и, проходя мимо кладовки, услышал странные звуки, доносящиеся изнутри. Открыв дверь, я обнаружил гвардии ефрейтора Кукушкина, отправляющего надобность в севрское блюдо. Салфетки рядом были изгажены… — Что ж ты делаешь, сволочь, — заорал я. — А что? — кротко сказал Кукушкин. .. Для меня это было посягательством на Высшие Ценности. Для меня это было покушением на идею Доброго, Прекрасного! Я был в бешенстве, а Кукушкин в недоумении. .. Утром, когда все проснулись, я велел команде построиться. .. Я приказываю Кукушкину выйти вперед и произношу пламенную речь. Кажется, я никогда в жизни не был так красноречив и не говорил так вдохновенно. Я взывал к совести, говорил о Прекрасном, о Человеке, о Высших Ценностях. Голос мой звенел и переливался выразительнейшими модуляциями. И что же? Я вдруг заметил, что весь строй улыбается до ушей и ласково на меня смотрит. Закончил я выражением презрения и порицания гвардии ефрейтору Кукушкину и распустил всех. Я сделал все, что мог. Через два часа весь севрский сервиз и вообще вся посуда были загажены. Умудрились нагадить даже в книжные шкафы. С тех пор я больше не борюсь ни за Справедливость, ни за Высшие Ценности. http://www.belousenko.com/books/nikulin/nikulin_vojna.htm

7 Леонид Рабичев, Война все спишет (М.: Аввалон, 2008), 560: „Три больших комнаты, две мертвые женщины и три мертвые девочки, юбки у всех задраны, а между ног донышками наружу торчат пустые бутылки. Я иду вдоль стены дома, вторая дверь, коридор, дверь и еще две смежные комнаты, на каждой из кроватей, а их три, лежат мертвые женщины с раздвинутыми ногами и бутылками, и так в каждом доме. […] Наши танкисты, пехотинцы, артиллеристы, связисты, […] позабыв о долге, чести и отступающих без боя немецких подразделениях, тысячами набросились на женщин и девочек. […] Женщины, матери и их дочери, лежат справа и слева вдоль шоссе, и перед каждой стоит гогочущая ватага мужиков со спущенными штанами. Обливающихся кровью и теряющих сознание оттаскивают в сторону, бросающихся на помощь им детей расстреливают. Гогот, рычание, смех, крики и стоны. А их командиры, их майоры и полковники стоят на шоссе, кто посмеивается, а кто и дирижирует – нет, скорее, регулирует. Потрясенный, я сидел в кабине полуторки, шофер мой стоял в очереди, и я понимал, что война далеко не все спишет. А полковник, тот, что только что дирижировал, не выдерживает и сам занимает очередь, а майор отстреливает свидетелей, бьющихся в истерике детей и стариков. […] Я был командиром взвода, меня тошнило, я смотрел как бы со стороны, но мои солдаты стояли в этих жутких преступных очередях, смеялись, когда надо было сгорать от стыда, и по существу совершали преступления против человечества”. http://www.inosmi.ru/russia/20090401/248232.html

8 https://gulags.wordpress.com/2011/03/25/

9 http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=355684:veterni-bs-integrcijas-paraugzni&catid=72:politika&Itemid=421

10 https://gulags.wordpress.com/2011/03/25/

11 Piem., sk: PSRS VDM Iekšējā karaspēka 24. Prutas ar Bogdana Hmeļņicka ordeni apbalvotā strēlnieku pulka komandiera pulkveža Kapustina un štāba priekšnieka kapteiņa Britikova 1949. gada 4. aprīļa pilnīgi slepenā pavēle Madonā Nr. 00163 par pulka personālsastāva apbalvošanu par labu darbu iedzīvotāju izvešanā no Alūksnes, Viļakas, Gulbenes, Valkas, Madonas, Jēkabpils un Liepājas apriņķiem 1949. gada 25. martā. Latvijas Muzeja Gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. R., 2005, 227. lpp., 35. dokuments.

12 Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā (R: Latvijas okupācijas izpētes biedrība, 2012).

13 Satversmes tiesa izlēma, ka Abrene nemaz nav Latvijas vēsturiskā teritorija: „Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī netika uzskatīts par Latvijas neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc [1920. gada] Miera līguma stāšanās spēkā.” http://mosties.org/ieraksti/912/ sk arī LNT raidījumu par Abrenes atdošanu: http://www.youtube.com/watch?v=rbPiUGycbVg

14 http://www.delfi.lv/news/national/novadi/jau-divas-partijas-agite-par-latgales-autonomiju.d?id=42891260

March 18, 2013 Posted by | Leģions, noziegumi pret cilvēci, Okupācija, Patriotisms, represijas, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Pēta leģionāru dzīvi 


Dace Kokareviča
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375713:pta-leionru-dzvi-&catid=153:aktuli&Itemid=178

 

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktoranti, veicot pētījumu par latviešu leģionāru dzīvi padomju laikā, ir izsūtījuši 350 anketas bijušajiem leģionāriem.

Par pētījumu gaitu pētnieki Laura Ardava, Didzis Bērziņš, Kristiāna Kirša un Gita Siliņa informēja Latvijas Universitātē akadēmiskā lekcijā “Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”. LU profesore Vita Zelče solīja, ka valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros taps arī grāmata.

Pētnieki daudz atsaucās uz sociologa Tālivalža Vilciņa 1993. gadā veikto aptauju – toreiz no 11 500 leģionāriem tika aptaujāti 1125 cilvēki, un anketas ir saglabātas Latvijas Valsts arhīvā, pētnieki izmantoja arī tās. Pēc T. Vilciņa secinājumiem, par brīvprātīgajiem sevi atzinuši 15 procenti leģionāru, par piespiedu kārtā mobilizētiem – 85 procenti. Vēstures doktors Uldis Neiburgs uzsvēra, ka šis brīvprātīgo skaits varēja būt zemāks.

Tā kā lekciju līdz ar citiem interesantiem apmeklēja arī “Daugavas vanagu” Centrālās valdes vadītājs Andrejs Mežmalis, Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs Valters Nollendorfs un kādreizējais leģionārs, bijušais Saeimas deputāts, publicists Visvaldis Lācis, pajautāju, kā viņi vērtē šo pētnieku ieceri. V. Lācis uzsver – atmiņas jāvāc, taču noteikti jābūt klāt arī profesionālu vēsturnieku papildinājumiem, pretējā gadījumā varot iznākt tādi “medniekstāsti”, kādus viņš saskatījis Jaunā Rīgas teātra izrādē “Vectēvs”. Arī Valters Nollendorfs akcentē, ka ir vajadzīgs šis profesionālais vērtējums.

March 15, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Leģions un tautas atmiņa manī

Agris Liepiņš
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=375744:leions&catid=93:la-komentri&Itemid=440%20class=

Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā, pēc slepkavošanām un deportācijām tautas sāpes bija tik lielas, ka vācu okupantus latvieši sveica kā atbrīvotājus. Veselais saprāts tika noslīcināts čekistu sarīkotajos asiņu plūdos. Izmisums par PSRS pastrādātajām zvērībām bija kā melns atvars, kurš rāva iekšā ar traģisku piesmietas tautas sāpi.

To lieliski izmantoja vācu propaganda, mobilizējot latviešu jaunekļus leģionā. Palūkojieties tā laika aģitācijas plakātos, tur dominē sauklis – “Leģionār, aizstāvi savu dzimteni pret boļševismu!” Latviešu jaunekļi patiesi ticēja, ka, cīnoties leģiona rindās, viņi aizkavēs boļševiku atgriešanos un izcīnīs brīvu Latviju. Šo ilūziju pastiprināja emocionāli iedarbīgi atribūti. Leģionāri nēsāja uz piedurknes uzšūtu vairodziņu Latvijas brīvvalsts karoga krāsās, pavēļu valoda leģionā bija latviešu, virsnieki bija latvieši un parādēs karavīri gāja ar Latvijas brīvvalsts karogu.

Šodien mēs redzam, ka tas bija maldu ceļš. Vācu virspavēlniecībai ne prātā nenāca atjaunot Latvijas valstiskumu. Pat kara beidzamajās dienās, kad Lielvācijas liktenis bija jau izšķirts, viņi nepieļāva domu par nacionālas armijas atdzimšanu. Vērmahta virspavēlniecība deva pavēli iznīcināt kureliešus – leģiona karaspēka vienību, kura, karam beidzoties, uzvilka Latvijas armijas formas tērpus un gribēja stāties pretī komunistiem kā Latvijas nacionālā armija.

Nepārmetīsim latviešu jaunekļiem politisku tuvredzību, diez vai mēs paši tālaika apstākļos būtu bijuši daudz viedāki. Leģionāru sirdīs dega ilgas pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas, un ceļazvaigzne Volhovas purvos bija vēlme nepieļaut savas Tēvijas otrreizēju pazemošanu no komunistu puses. Par savām izmisīgi varonīgajām un maldu pilnajām cīņām leģionāri samaksājuši dubultā un trīskārt. Viņiem atmērītā daļa bija trimda svešatnē vai Staļina nāves nometnes un pazemojumi, atgriežoties padomju Latvijā.

Maksāja arī leģionāru bērni. Demokrātiskās valstīs indivīds pats atbild par savu rīcību, bet Staļina saulītē par indivīda rīcību kolektīvi atbildēja viņa sieva, bērni, vecāki un darbabiedri. Tā vieglāk valdīt, jo visi par visiem ziņoja, citādi paši tika sodīti. Vēl šodien daudziem, ai, cik daudziem gribētos par leģionāru cīņām kolektīvi sodīt visu latviešu tautu.

Tautas atmiņa nav zinātniska grāmata, drīzāk pārdzīvojumos mazgāta sirdsapziņa, kas zemapziņā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Caur skatieniem, caur līdzcilvēku attieksmi pret notikumiem, caur žestiem, saskaroties ar meliem un nepatiesību. Esmu dzimis pēc Otrā pasaules kara. Bērnībā manā ģimenē ne ar labu, ne sliktu vārdu netika pieminēti ulmaņlaiki. Vienīgi reizēs, kad pagalmā iebrauca smagā mašīna, vecmamma steidzās aizvilkt aizkarus. Nesapratu – kāpēc jāvelk aizkari, ja atveduši malku, bet žesti zemapziņai laikam ko vēstīja. Varētu likties, ka man nav nekādu atmiņu par Latvijas brīvvalsti. Bet manī tās ir! Kā tautas atmiņa, kura neļauj melot. Lai kādu žulti pār ulmaņlaikiem lēja padomju funkcionāri, lai kā saukāja Latvijas prezidentu par fašistiskā apvērsuma organizētāju un buržuāziskās kliķes vadītāju, mana vēsturiskā zemapziņa teica ko citu! Tāpat ir ar leģionāriem – lai ko par vecajiem karotājiem teiktu dažādas organizācijas, manī dusošā tautas atmiņa pret šiem vīriem jūt dziļu cieņu. Nolieksim galvas to cīnītāju priekšā, kuri gāja kaujā ar Latviju sirdī.

March 15, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Vēsturnieks Neiburgs: “Latvijā karš ir beidzies”

Elita Veidemane, NRA

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures zinātņu doktoru Uldi Neiburgu.

– Kāds šobrīd ir stāvoklis latviešu leģiona vēstures pētniecībā? Pirms kāda laika taču tika iegūts leģiona arhīvs. Vai ir kas mainījies vēsturnieku un sabiedrības attieksmē pret leģionāriem?

– Mūsdienās visi dokumenti, kas saistīti ar leģiona cīņām Otrajā pasaules karā, ir pieejami gan Vācijas Federālajā un militārajā arhīvā, gan dažādos Latvijas arhīvos, kur glabājas vācu, latviešu, padomju izcelsmes dokumenti par leģionu. Arī savulaik trimdā izveidotā t.s. Latviešu leģiona (DV CV ģenerālsekretāra) arhīva materiāli šodien ir nodoti Latvijas Valsts arhīvā, bet daļa Okupācijas muzejā. Kritušo leģionāru kartotēka ir Kara muzejā. Kad 2006. gadā no kāda holandiešu kolekcionāra tika nopirkta 15. latviešu divīzijas štāba dokumentu kolekcija, presē bija milzīga ažiotāža, sak, kas nu tur būs, droši vien liecības par leģionāru kara noziegumiem. Bet nekas tāds neapstiprinājās, un ar šiem dokumentiem ikviens var iepazīties Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Nesen kopā ar doktoru Kārli Kangeri bijām arī Hūvera institūtā Kalifornijā, kur ekspertējām arī t.s. līdz šim slēgto fondu – policijas bataljonu un leģiona dokumentus, kuru izmantošanai ir nepieciešama ASV Daugavas Vanagu atļauja. Taču arī šie dokumenti nesatur nekādus faktus par leģionāru represīvām darbībām.

– Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri vēlas nevis truli bļaustīties uz ielām par leģionāru «noziegumiem», bet iegūt objektīvu ainu par viņiem, to arī var izdarīt?

– Protams. Vienīgā problēma, ar ko var saskarties, ir Krievijas arhīvi. Ir dažādas publikācijas un dokumentu krājumi, kas atsaucas, piemēram, uz Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva dokumentiem, nenorādot ne konkrētus fondus, ne lietas, turklāt tie plašākai publikai nemaz nav pieejami. Ja mēs gribam objektīvi vērtēt leģionu, mums vajadzētu brīvi izmantot un kritiski analizēt visus dokumentus un arī aculiecinieku liecības. Taču mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture, it īpaši Krievijas un pašmāju propagandistu sacerējumos, tiek atspoguļota, balstoties tikai uz fragmentāru vai speciāli atlasītu tendenciozu informāciju un nemaz neizmantojot Latvijas vēsturnieku jaunākos pētījumus. Piemēram, tas pats Kangeris ir skrupulozi izpētījis gan leģiona veidošanas politiskos aspektus, gan latviešu policijas bataljonu līdzdalību pretpartizānu akcijās Baltkrievijā 1942./1943. gadā. Nākotnē vēl būtu jāpēta latviešu policijas un robežapsardzības pulku cīņas Krievijas teritorijā 1944. gadā, par ko ir arī atsevišķas pretrunīgas liecības.

– Demagoģijas apsēsti vēstures «pētnieki» parasti jauc vienā zupā gan latviešu leģionu, gan policijas bataljonus.

– Tas ir vispārzināms fakts, ka kara laikā tika izveidoti 42 latviešu un septiņi Latvijas krievu policijas bataljoni. Sākotnēji tikai seši (pēc tam vēl pieci) no šiem bataljoniem tika iekļauti leģiona sastāvā. Ir 1943. gada 26. maija Himlera rīkojums, kas aptver gan leģionu, gan visus policijas bataljonus, tas ir, visas SS un policijas pakļautībā izveidotās vienības. Taču ir skaidri redzams, ka šis rīkojums tapis resorisku interešu dēļ, jo Himleram vajadzēja nodefinēt, kas tās ir par struktūrām, kas atrodas viņa pakļautībā. Turklāt, ja arī gribētu ņemt vērā šo Himlera leģiona definīciju, to nevar piemērot ar atpakaļejošu datumu, respektīvi, attiecināt uz laiku, pirms tā tapusi.

– Kā atbildēsim uz šo jautājumu: leģionāri piedalījās vai nepiedalījās represijās?

– Pretpartizānu akcijas pamatā ir izpētītas, mēs zinām, kuri policijas bataljoni tur piedalījās, zinām arī, ka daži policijas bataljoni piedalījās represijās pret civiliedzīvotājiem, bet tas nenozīmē, ka mēs varam šo mazākuma vainu vai atbildību vispārināt uz vairākumu.

– Cik liels bija šis mazākums?

– Vācijas bruņoto spēku sastāvā – vērmahtā, leģionā, policijas bataljonos – bija aptuveni 110 000 līdz 115 000 Latvijas iedzīvotāju. No tiem 52 000 bija Ieroču SS divīzijās un citos mazākos veidojumos. Mūsu pieminētais mazākums būtu kopā kādi daži tūkstoši, vai Ieroču SS vienībās varbūt daži simti vīru, kas tur nonāca vēlākā laika posmā.

– … kas piedalījās represijās?

– Jautājums atkal – kādās represijās? Par «Arāja komandu», kas nodarbojās ar ebreju slepkavošanu un veica citus noziegumus, viss ir skaidrs. 20. policijas bataljons apsargāja Rīgas, bet 22. un 272. policijas bataljoni Varšavas geto, kas ir kaut kas cits. Bija bataljoni, kas cīnījās arī frontē, un nevaram vispārināt arī visu bataljonu darbību, kas cīnījās pret padomju partizāniem, kas no starptautisko tiesību viedokļa vēl nav nekāds kara noziegums, tāpat kā militāru objektu, dzelzceļu vai pat karagūstekņu nometņu apsardze. Protams, ir jāatzīst, ka tie policijas bataljoni, kas piedalījās operācijās Purva drudzis un Ziemas burvība, bija iesaistīti represijās pret civiliedzīvotājiem, tomēr viņu tiešais uzdevums nebija cilvēku slepkavošana.

– Kārlis Kangeris intervijā Neatkarīgajai teica, lūk, ko: «Operācija Ziemas burvība notika 1943. gadā, tajā piedalījās astoņi policijas bataljoni. Taču policijas bataljoni cilvēkus nešāva, pienākumu sadalījums tur bija skaidrs: policijas bataljoniem vajadzēja ielenkt sādžas, sadzīt kopā cilvēkus, pēc tam nāca SD vienības, kas visus izšķiroja – kurus uzskatīja par partizāniem, tos nošāva, darbspējīgos savāca un aizsūtīja uz Salaspils nometni. Vēl notika operācija Purva drudzis, kurā piedalījās četri policijas bataljoni – tā arī bija partizānu apkarošana. Ziemas burvībā sagūstīja apmēram 7000 cilvēku, ieskaitot bērnus. No 1942. līdz 1944. gadam vācieši Baltkrievijā veica 55 partizānu apkarošanas operācijas, un latvieši piedalījās tikai dažās. Bet krievu propaganda mēģina visu vainu uzvelt latviešu policijas bataljoniem. Un nevajag arī aizmirst, ka Baltkrievijā bija stacionēta Arāja viena komanda, kas piedalījās soda akcijās.» Krievijas propagandisti gan sagāž vienā kaudzē leģionārus, policijas bataljonus un to pašu Arāja brigādi.

– Krieviski iznākošajā laikrakstā Vesti segodņa nesen bija raksts par operāciju Ziemas burvība, kurā piedalījās policijas bataljoni. Izklāsts bija visumā korekts, taču pievienotie foto… Uz viena – cilvēku nošaušana, kam klāt pielikts leģionāru sarkanbaltsarkanais vairodziņš, uz cita parāde 1943. gada martā Doma laukumā, pēc kuras pirmos mobilizētos leģionārus nosūtīja uz fronti. Bet zem bildes paraksts, ka viņi taisnā ceļā dodas uz Baltkrieviju ķert vergus…

– Ar propagandu nodarbojas ne tikai vietējie «vēsturnieki», tādu ir daudz arī mūsu draudzīgajā Krievijā.

– Propagandas izdevumus par vēsturi es sašķirotu trijās daļās: pirmajā būtu Urbanoviča/Paidera tipa grāmatas ar faktiem neatbilstošiem diletantiskiem spriedelējumiem, tad pētījumi, kas balstās arhīvu dokumentos, taču tajos tomēr ir pārāk daudz padomju propagandas klišeju un imperiālisma ideoloģijas (Jūlijas Kantoras grāmata Pribaltika: voina bez pravil – Baltija: karš bez noteikumiem, krievu val.), trešajā – apzināti propagandistiski, neobjektīvi sacerējumi, kam ir visai maz sakara ar vēstures zinātni. Tādi ir bēdīgi slavenie propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri pirms kāda laika publiskoja arī tādu kā pārskatu par to, ko noklusē vai nepareizi skaidro latviešu vēsturnieki par leģionāriem. Tā, piemēram, viņi runā par Nirnbergas kara tribunāla gala spriedumu, kas pasludināja par noziedzīgu SS un tās apakšstruktūras, arī Ieroču SS. Taču to neattiecināja uz personām, kas bija iesaistītas piespiedu kārtā un nav izdarījušas kara noziegumus. Un tādi ir absolūtais vairākums latviešu leģionāru. Savukārt Djukova/Simindeja interpretācija ir tāda, ka šo nevainīguma principu var attiecināt tikai uz latviešu leģionāru mazākumu.

– Kā viņi to pamato?

Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, pirmā no kurām tika uzsākta 1943. gada 1. martā, sākotnēji pieļaujot nosacītu izvēli starp nonākšanu vācu vērmahtā, leģionā vai darba dienestā. Kad vācieši redzēja, ka vairākums izvēlas leģionu, jo tā tomēr bija latviešu formācija, jau nedēļu vēlāk 8. martā šādu izvēles iespēju atcēla, jo nevarēja piepildīt kvotas citām formācijām. Šo faktu Djukovs/Simindejs nemaz nav pamanījuši un uzskata, ka iespēja izvēlēties dienesta veidu piespiedu mobilizētos padara par brīvprātīgajiem. Vēl absurdāks ir apgalvojums, ka līdz 1944. gada janvārim ir bijušas visas iespējas izvairīties no mobilizācijas, jo par to esot draudējis tikai salīdzinoši neliels sods – 6 mēnešu ieslodzījums.

Pilnu intervijas tekstu lasiet 15. marta “Neatkarīgajā”

March 15, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Četri mīti par Latviešu leģionu

Autors: Oskars Krīgers, Latvijas Universitātes vēstures maģistrants.  Diena.lv
Ikreiz, tuvojoties 16. martam, Latvijai nedraudzīgie spēki izvērš asu kritiku pret leģionāriem un to atbalstītājiem. Latviešu karavīri tiek saukti par “kara noziedzniekiem”, “esesiešiem” un “nacistiem”. Diemžēl cilvēki, kuri pietiekoši labi neorientējās Latvijas vēsturē, ļoti bieži uztver šos apmelojumus kā taisnību un pārmet Latvijai “nacisma atdzimšanu”. Lai gan visasāk pret leģionāru piemiņas pasākumiem vēršas Krievija, tomēr tie izraisa ne mazu sašutumu arī rietumos.

Tāpēc, lai spētu turēt godā savu vēsturi un karavīru piemiņu, mums ir argumentēti un strikti jāatspēko šī dezinformācija. Ir vērts kārtējo reizi pievērst uzmanību četriem galvenajiem mītiem par Latviešu leģionu, kurus  parasti izmanto 16. marta pretinieki un pierādīt to neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.

Pirmais mīts: Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”

Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

Otrais mīts: Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas. Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē – lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.

Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

Trešais mīts: Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā – liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai…

Ceturtais mīts: Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu. Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: “cīņā pret boļševismu”. Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu.

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem  rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.

March 14, 2013 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: