Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lekcija „Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”

Pētnieki stāsta par latviešu leģionāriem un viņu likteņiem

Lekcijas pieteikums:
Latvijas Universitātes pētnieki aicina uz akadēmisku lekciju „Latviešu leģionārs: kolektīvā biogrāfija”. Tā iepazīstinās ar jaunu pētījumu, kurā tiek meklēta atbilde uz jautājumu: kas bija/ir latviešu leģionārs? Pasākums notiks trešdien, 13. martā, plkst. 15.00 Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19.Lekcijas pamatā valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” dalībnieku veiktie pētījumi. LU profesore Vita Zelče iepazīstinās ar Latvijas 20. gadsimta paaudžu biogrāfiju kopainu. Vēstures doktors Uldis Neiburgs stāstīs par latviešu leģiona izveides mehānismu, savukārt vēstures doktors Kaspars Zellis aplūkos nacistiskās propagandas lomu leģiona dibināšanā un tā publiskā tēla veidošanā. LU doktoranti Laura Ardava, Didzis Bērziņš, Kristiāna Kirša un Gita Siliņa iepazīstinās ar topošā pētījuma par latviešu leģionāru dzīvi Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara pirmajiem rezultātiem.

V. Zelče uzsver, ka ļoti bieži tiek aizmirsts, ka liela daļa latviešu leģionāru dzīves nenoslēdzās ar kara beigām, daudziem tā turpinājās vairākus gadu desmitus pēc kara, gados jaunākajiem – pat pusgadsimtu un vairāk. Šajā dzīvē svarīga loma bija gan karā pieredzētajam, gan padomju varai netīkamajam biogrāfijas faktam – „karojis vācu armijā”. Uzsāktā pētījuma mērķis ir izveidot latviešu leģionāru kolektīvo biogrāfiju, kas sākās līdz ar šīs militārās vienības izveidi un turpinās mūslaikos.

„Sākot ar pagājušo vasaru, esam anketējuši un intervējuši bijušos leģionārus, apkopojuši mutvārdu vēstures liecības un publicētās atmiņas, vairākus gadus veikuši novērojumus Rīgā un Lestenē 16. martā, kā arī strādājuši ar arhīva dokumentiem. 13.martā tiks prezentēti pētījuma starprezultāti, kas balstīti ne vien uz kvantitatīvajiem datiem raksturīgo precizitāti, bet, kas ir ne mazāk būtiski, arī emocionālo dimensiju, jo tie vēsta par bijušo leģionāru un viņu tuvinieku sarežģītajiem, nereti pavisam izpostītajiem likteņiem, par padomju režīma diskrimināciju pret šiem cilvēkiem izglītības, darba un morālā aspektā,” stāsta pētniece Laura Ardava. Plānots pētījuma rezultātus apkopot zinātniskā monogrāfijā, kas nāks klajā gada beigās.

Lekcijas beigu daļā – diskusija un pētnieku atbildes uz jautājumiem.

March 13, 2013 Posted by | Leģions, Vēsture | Leave a comment

Kara muzejā norisināsies latviešu leģionāru datu informācijas diena

Arhīva foto

Latvijas Kara muzejā šodien norisināsies latviešu leģionāru datu informācijas diena, kurā ikviens interesents ir aicināts pārliecināties, vai viņa tuvinieki ir Kara muzeja datubāzē, informē muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs.

 Leģionāru datu informācijas dienas apmeklētāji no plkst.11 līdz 16 varēs aizpildīt ziņu anketas par saviem tuviniekiem un konsultēties ar muzeja vēsturniekiem. Jau vairākus gadus Latvijas Kara muzejā glabājas Daugavas vanagu leģionāru arhīvs, kas tiek izmantots muzeja ikdienas darbā un kuru plaši izmanto Latvijas vēsturnieki.

Pasākuma apmeklētāji aicināti līdzi ņemt fotogrāfijas un citas liecības, kuru izcelsme ir neskaidra, jo visas dienas garumā būs pieejami konsultanti, kas palīdzēs noskaidrot fotogrāfiju un vēstures liecību izcelsmi.

Visu dienu Latvijas kara muzejā tiks vadītas bezmaksas ekskursijas par Otro pasaules kara ekspozīciju, bet plkst.14 skolu jauniešiem, skolotājiem un interesentiem muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis uzstāsies ar lekciju “Leģionāru piemiņas dienas pirmsākumi un svinēšanas tradīcijas trimdā”.

Latvijas Kara muzejs joprojām ir lielākā militārās vēstures krātuve Latvijā, kas ikdienas darbā pēta un popularizē latviešu karavīru veikumu, tādēļ jo īpaši būs gaidīti tie apmeklētāji, kas būs izšķīrušies par vēstures liecību nodošanu Kara muzeja krājumā.

Ja apmeklētāju interese būs ļoti liela, Kara muzejs akciju turpinās arī 13.martā.

March 12, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Atklātā diskusija: Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana

Otrdien, 12. martā pulksten 17.00 Nacionālās apvienības birojā, Kaļķu ielā 11 (3. stāvs) notiks atklātā diskusija “Latviešu leģionāru cīņas mērķi. Ieceres un to īstenošana”.

Diskusiju vadīs vēsturnieks Ritvars Jansons, Latvijas Okupācijas muzeja kurators un direktora vietnieks.

Par “Atklātām diskusijām”

Nacionālās apvienības “Atklātās diskusijas” ir regulāri pasākumi, kurus var apmeklēt ikviens interesents – vienīgais ierobežojums ir telpu ietilpība. “Atklātās diskusijas” norisinās OTRDIENU vakaros plkst. 17:00 NA birojā (Kaļķu ielā 11, 3.stāvs)

March 11, 2013 Posted by | 16.marts, Leģions | Leave a comment

Mozuļu kaujas liecinieks

Līksma Bebre, Latvijas Avīze

Ar gadiem sīkumi kļūst maznozīmīgi, bet ar vecām bildēm albumā gribas sarunāties. Cik izšķiroši un smagi dzīvē bijuši 1943. un 1944. gads, vēlākais lēģeru posms… Likme bija visaugstākā – paša dzīvība, bet to nevarēja pirkt par gļēvuma un nodevības cenu, spriež Voldemārs Eglītis, kuram laimējās izdzīvot un tagad rit jau devītais gadu desmits. Daudzi skolasbiedri toreiz krita, tika nošauti žogmalē vai gāja bojā izsūtījumā.

V. Eglītis “Latvijas Avīzi” lasa no pirmā numura. Nav izmests neviens avīzes eksemplārs kopš laikraksta dibināšanas brīža 1988. gada janvārī. Rakstus par vēsturi, politiku, sportu un kultūru viņš izlasa līdz pēdējai rindiņai. Vēstures tēmas, it īpaši Otrais pasaules karš un okupācija, ir viņa interešu krustugunī, šie raksti tiek izgriezti un rūpīgi pārlasīti.

Sākoties atmodai, V. Eglītis uzskatīja par savu pienākumu piedalīties visos latviešu karavīru godināšanas pasākumos un piemiņas vietu atklāšanā, bijis zemessargs, viens no pirmajiem LNNK biedriem. Gadi un slimība līdzdalības iespējas pamazām atņem. Bet ir ko pieminēt, un atmiņa joprojām ir lieliska. Par to visvairāk priecājas meita Daina, mazdēls Maikls un radiniece Baiba.

eglitis_20

Voldemārs Eglītis tika iesaukts latviešu leģionā un varbūt ir beidzamais joprojām dzīvais kauju pie Mozuļu muižas dalībnieks. “Kauja pie Mozuļiem 1944. gada 16. jūlijā bija pēdējā, kurā piedalījos,” atceras V. Eglītis. Kauja ilga visu dienu. Visu cienītais pulkvedis Kārlis Aperāts tika smagi ievainots. Pie viņa blakus atradās dakteris, kapteinis Vilis Strazdiņš un V. Eglītis, kuri atšaudījās līdz brīdim, kad pie tilta piebrauca sarkanarmiešu tanks. “Pulkvedis deva rīkojumu viņu atstāt vienu ar revolveri uz krūtīm un mums doties uz Latvijas robežu. Attālinoties dzirdējām šāvienu, kad pulkvedis Aperāts nošāvās, lai nekristu gūstā. Pārpeldot upi, mani smagi ievainoja ar sprāgstošo lodi abās kājās un rokā. Pēc upes pārpeldēšanas satiku savu skolas biedru Pauli Lauku, kurš pārsēja ievainojumus un turpmākās dienas mani nepameta,” stāsta V. Eglītis. Vairāku dienu gājiena laikā abi leģionāri pārtikuši tikai no meža zemenēm, avenēm, mellenēm un zaķkāpostiem. Laiks bija ļoti karsts. Ievainojumi iekaisa, pārsienamo materiālu un medikamentu nebija. Vienīgo pārsēju noņēma, izmazgāja, izžāvēja un atkal pārsēja brūcēm. Septiņas dienas viņi izvairījās no krišanas gūstā, bet tad uzdūrās sarkanarmiešu postenim. Gūstekņus stingras apsardzes pavadībā veda uz lielu lēģeri aiz Opočkas. Apmēram pēc mēneša V. Eglītis nokļuva gūstekņu slimnīcā Kirovas apgabalā “Rudņičnij”. Ievainojumi bija ļoti smagi un ielaisti. Tikai pēc gada viņu nosūtīja meža darbos uz Soļikamskas lēģeri Omutiskā, bet vēlāk darbā uz papīra kombinātu, kur viņš strādāja līdz 1946. gada rudenim. Tad viņu nogādāja uz Narvā dislocēto sarkanās armijas darba bataljonu, kur līdz demobilizācijai 1950. gadā viņš strādāja pirms leģiona iegūtajā profesijā par šoferi un autoatslēdznieku. Visus padomju gadus V. Eglītim līdzi vilkās leģionāra “traips” biogrāfijā. Ilgus gadus viņš strādāja rūpnīcā “Dzintars” dažādos atbildīgos amatos, bija racionalizators, bet publiski apbalvot viņu priekšniecība baidījās – apbalvojumus pasniedza kabinetā pa kluso.

V. Eglītim joprojām sāp sirds, ka tēvu iesauca Otrajā pasaules karā sarkanarmiešu pusē un šim latviešu vīram simboliski bija jācīnās pret savu dēlu. “No mazotnes biju patriotiski audzināts. Tēvs bija piedalījies strēlnieku kaujās. Mācījos Rīgas Tālivalža 38. pamatskolā Tallinas ielā, kur militāri patriotisko audzināšanu mums pasniedza virsleitnants Ziediņš. Ar tādu audzināšanu mēs citādi izaugt nevarējām,” saka V. Eglītis. Mūsu dienās V. Eglīti daudzreiz sadusmo latviešu politiķi, kuriem nav mugurkaula. Sevišķi dusmīgs pašlaik viņš ir uz parakstu vācējiem.

October 16, 2012 Posted by | Leģions, Patriotisms, REPRESĒTIE | Leave a comment

Mores kauju atceres pasākums

No VL vietnes http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156320421

3.oktobrī Siguldas novada Morē norisinājās Otrā pasaules kara Mores kauju 68.gadskārtas atceres pasākumi, kuros piedalījās arī Nacionālās apvienības pārstāvji. 1944.gadā septembra beigās-oktobra sākumā Morē notika viena no lielākajām 2. pasaules kara kaujām Latvijas teritorijā, kur latviešu leģionāri cīņā ar desmitkārtīgu Padomju armijas pārspēku noturēja pozīcijas no 26. septembra līdz 5. oktobrim, apstādinot Padomju armijas virzību uz Rīgu un ļaujot izveidot Kurzemes cietoksni, kuram pateicoties daudziem latviešiem izdevās glābties bēgļu gaitās.

Piemiņas pasākumi sākās plkst.12.00 ar svētbrīdi kaujās kritušo Latviešu leģionāru brāļu kapos pie Roznēnu ozola. Turpinājumā ap plkst.13.30 Mores kauju piemiņas parkā notika atceres sarīkojums.













Foto: Jolanta Borīte

October 4, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Aicinās Putinu Jelgavai piešķirt “Kara slavas pilsētas” goda nosaukumu

LETA

Jelgavas krievu kultūras biedrība “Veče” pasākumā “Par godu Jelgavas atbrīvošanas no nacisma 68.gadadienai” jau savākusi 872 parakstus vēstulei Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam, aicinot piešķirt Jelgavai “Kara slavas pilsētas” goda nosaukumu, – liecina informācija biedrības “Veče” oficiālajā mājaslapā, kurā publicēts arī kolektīvās vēstules saturs.

31.jūlijā Jelgavā notika koncerts “Par godu Jelgavas atbrīvošanas no nacisma 68.gadadienai”, kura gaitā apmeklētājiem bijusi iespēja parakstīt vēstuli Krievijas Federācijas prezidentam. Pasākuma gaitā to parakstījuši 872 cilvēki, kas bijis pasākuma apmeklētāju vairākums, kaut arī tikai 78 no tiem bijuši Krievijas Federācijas pilsoņi, informē mājaslapas redaktors, biedrības “Veče” priekšsēdētāja un bijušā Saeimas deputāta Valērija Buhvalova (PCTVL) dēls Antons Buhvalovs.

Patlaban “Veče” turpina parakstu vākšanu, taču “tuvākajā laikā” plānots vēstuli nosūtīt Putinam, teikts paziņojumā.

Vēstulē tiek atgādināts par smagajām kaujām par Jelgavu. “Vairāk nekā 2300 strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas kareivju krita drošsirdīgo nāvē un vairāk nekā 12 000 guvuši ievainojumus, atbrīvojot Jelgavu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. 72 cilvēkiem piešķirts Padomju Savienības Varoņa goda nosaukums, no tiem 16 tas bijis pēc nāves,” pausts vēstulē Putinam, atgādinot, ka Jelgava bieži dēvēta par “Piebaltijas Staļingradu”.

Putinam tiek klāstīts, ka, to pieminot, Jelgavā katru gadu 31.jūlijā notiek masu pasākumi, tāpat “ar vērienu” Jelgavā tiekot atzīmēta Uzvaras diena. Tāpēc vēstuli parakstījušie aicina Krievijas prezidentu piešķirt Jelgavai “Kara slavas pilsētas” goda nosaukumu.

Saskaņā ar dažādiem vēstures datiem nav domstarpību, ka Sarkanā armija Jelgavas ieņemšanu sāka 1944.gada 27.jūlijā un līdz 31.jūlijam Vācijas karaspēks no lielākās daļas pilsētas bija izraidīts, taču pretuzbrukumā vācu karaspēks atkārtoti ieņēma Jelgavu, līdz pilnībā Sarkanā armija pilsētu ieņēma ap 7.augustu.

Kā liecina vairākas pēdējo gadu publikācijas dažādos medijos, sabiedrībā Jelgavā “atbrīvošanas” gaita tiek vērtēta pretrunīgi. Publikācijās latviešu valodā bieži norādīts uz Jelgavas kauju traģiskumu, pieminot ne tikai iznīcinošo pilsētas apbūves sagraušanu, bet arī to, ka kaujās par Jelgavu Vācijas karaspēka vienībās vairumā piedalījās vietējie iedzīvotāji.

Minēto notikumu laikabiedrs Arturs Silgailis (1895-1997) savā grāmatā “Latviešu leģions” raksta, ka 1944.gada 27.jūlija vakarā Jelgavas kara komandants Johans Flugbeils Jelgavu izsludināja par “cietoksni” – nocietinātu punktu, kas aizstāvams par katru cenu. Tāpat viņš par galveno “cietokšņa” vienību nozīmēja 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigādi, kuru komandēja leģionāru virsnieks Jurko.

Pēc Latvijas Valsts vēstures arhīva datiem, Heinrichs Indriķis Jurko (1893-1971) bijis Latvijas armijas virsnieks, kurš nonāca vācu leģionā. Jurko bijis arī strēlnieks, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā un Latvijas neatkarības cīņās. Par 1919.gada 15.janvāra cīņām pie Lielauces Jurko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.

Jelgavas kauju sākumā šī vācu pusē komplektētā latviešu vienība veidoja Jelgavā esošo karavīru vairākumu, līdztekus kuram pilsētā bijušas vēl citas mazākas latviešu karavīru vienības, klāstīts aprakstos.

Grāmatas autors Silgailis, arī būdams virsnieks vācu karaspēkā, 1944.gada vasarā tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku. Viņa minētie fakti saskan arī ar vēsturnieku fiksētajām Sarkanās armijas veterānu atmiņām.

Kā ziņots, biedrība “Veče” regulāri organizē dažādus pasākumus un gatavo izziņas materiālus skolām ar nolūku pieminēt kara veterānu sasniegumus, taču bieži tiek apšaubīti biedrības patiesie centieni.

Šā gada pavasarī Jelgavas krievu kultūras biedrība “Veče” bija izdevusi otro videoierakstu disku ar kara veterānu intervijām, kuru izplata ar savas mājaslapas “www.svoi.lv” palīdzību un kas paredzēta kā īpaša “dāvana” skolām.

Līdzīgi kā vairākas iepriekš izdotās “Veče” filmas, arī šo projektu vada biedrības “Veče” priekšsēdētāja un bijušā Saeimas deputāta Valērija Buhvalova (PCTVL) dēls Antons Buhvalovs.

Filmas autori pārsvarā ir Jelgavas krievu kultūras biedrības “Veče” radošās grupas “Zvaigzne” dalībnieki – skolēni, studenti, jaunieši un citi dalībnieki, kas šajos projektos darbojas pēc brīvprātības un labdarības principa, vēsta “www.svoi.lv”. Filmas top no mācībām vai darba brīvajā laikā.

“Veče” paspārnē jau izdota virkne dažādu filmu, kas dokumentē dažādus stāstus, kā arī stiprina un propagandē savu ideoloģiju. Iepriekš izdotā dokumentāla filma “Pieminēt mūžam” ir paredzēta īpaši Latvijā esošajām krievu skolām, jo “ne visi Latvijas jaunieši Uzvaras dienu uzskata par saviem svētkiem”, liecina “Veče” paziņojums biedrības mājaslapā.

9.maijā “Veče” sadarbībā ar fondu “Desanta brālības kareivju piemiņa” Jelgavā organizēja Uzvaras dienas mītiņu pie piemiņas akmens 2.pasaules kara dalībniekiem Stacijas parkā un izklaides programmu krievu valodā Uzvaras parkā. Pasākuma norises vietā netirgoja alkoholu, bet aiz skatītāju sēdvietām bija izvietoti stendi ar “patieso” informāciju par vēsturi.

Aiz brīvdabas estrādes skatītāju vietām Uzvaras parkā izvietoti stendi, kuros izklāstīta “patiesā vēsture” par Jelgavas atbrīvošanu no nacistu karaspēka.

Kāds veterāns savā svinīgajā uzrunā pauda vilšanos pēckara vēstures gaitā, uzsverot, ka uzvaru pār fašismu esot aptraipījusi PSRS sagrāve, ko īstenojuši tādi “padomju tautas nodevēji” kā Mihails Gorbačovs un Boriss Jeļcins.

Iepriekšējā Latvijas skolām paredzētā filma “Pieminēt mūžam” saņēmusi Krievijas Federācijas finansējumu.

Krievijas prezidenta Vladimira Putina paspārnē savulaik nodibinātā fonda “Russkij Mir”, neskatoties uz šķietami ārēji pozitīvajām aktivitātēm, patiesais nolūks ir nostiprināt Krievijas lomu Latvijā, konsolidēt krievu kopienu ārpus Krievijas robežām un uzturēt to saikni ar Krievijas kultūras un izglītības programmu starpniecību, kas dažkārt nesakrīt ar Latvijas integrācijas politikas nostādnēm, tā uzskata Drošības policija (DP), kura savas kompetences ietvaros seko līdzi fonda fonda aktivitātēm Latvijā.

DP priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa iepriekš norādīja, ka fonda aktivitātes Latvijā uzskatāmas par vienu no Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļām, kuru formālais ārējais mērķis ir veicināt krievu valodas, kultūras un izglītības popularitāti un izplatību Latvijā.

Pašvaldība neiejauksies Jelgavas krievu kultūras biedrības “Veče” aktivitātēs, taču uzskata, ka šīs biedrības darbība šķeļ krieviski runājošo sabiedrību, iepriekš pauda Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš (ZZS).

LETA

August 9, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, krievu impērisms, Leģions, Okupācijas sekas | Leave a comment

Igauņu leģions

Oskars Krīgers

Šobrīd aprit 68. gadi, kopš 1944. gada vasarā pie Narvas norisinājās asiņainas kaujas, kurās igauņu leģionāri mēģināja apturēt uzbrūkošo padomju karaspēku, lai nepieļautu padomju okupācijas režīma atgriešanos. Savukārt igauņu leģionāru piemiņas pasākumi kārtējo reizi liecina, ka Otrā Pasaules kara vēstures ziņā latviešiem un igauņiem kopīgā netrūkst. Pie tam jāatzīmē, ka toreiz igauņu un latviešu leģionāri bija ieroču brāļi, jo cīnījās pret vienu un kopīgu ienaidnieku. Šajā sakarā es vēlos sniegt nelielu aprakstu par igauņu leģiona tapšanu un tā cīņām.

Jau uzreiz pēc Vācijas uzbrukuma sākuma Padomju Savienībai 1941. gada vasarā Igaunijas teritorijā aktivizējās nacionālo partizānu darbība. Igauņu nacionālie partizāni bija tik aktīvi un spēcīgi savā niknumā pret padomju okupācijas varu, ka, piemēram, 10. jūlijā atbrīvoja no sarkanajiem okupantiem Tartu pilsētas dienviddaļu un veselas divas nedēļas aizstāvēja to pret Sarkanās armijas uzbrukumiem līdz pat vācu armijas ienākšanai.

Arī igauņu tauta  ļoti smagi cieta no pirmā padomju okupācijas gada. Šajā laikā Igaunijā tika arestēti gandrīz 8000 cilvēku, no kuriem 1950 tika nogalināti. Savukārt 1941. gada 14. jūnija deportācijās uz Sibīriju tika izsūtīti ap 10 000 cilvēku, vairums no viņiem bija sievietes un bērni. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai ļoti daudzi igauņi uzņēma ar lielu prieku un sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus.

Līdzīgi, kā Latvijā, igauņu pirmskara politiķi nemeklēja sadarbības atļauju ar vāciešiem, bet mēģināja atjaunot Igaunijas neatkarību. Pēdējais pirmskara valdības vadītājs Jiri Uluotss 1941. gada 29. jūlijā iesniedza memorandu vācu 18. armijas pavēlniekam ģenerālpulkvedim Georgam fon Kihleram, kurā tika prasīta Igaunijas neatkarības atzīšana un igauņu armijas organizēšana. Vācieši šo memorandu noraidīja un pēc tam, kad vācu armija bija ieņēmusi visu Igauniju, tad Igaunijai tāpat kā Latvijai bija pieļaujamas vienīgi skaita ziņā ierobežotas bruņotas formācijas un pašpārvalde, kura atradās stingrā vācu kontrolē.

Arī tālākais militārais scenārijs Igaunijā veidojās tāds pats kā Latvijā. Tūkstošiem 1941. gada vasaras kara dalībnieku brīvprātīgi stājās vācu bruņotajos spēkos, lai cīnītos pret ienīsto padomju režīmu. 1942. gada februārī vācu armijas sastāvā Austrumu frontē cīnījās 20 867 igauņu karavīru.

Igauņu leģiona izveidošana.

1942. gadā, kad vācu armijas zaudējumi Austrumu frontē pieauga, nacistu okupācijas režīms daudz pozitīvāk sāka vērtēt igauņu piemērotību militārajam dienestam. Līdz ar to jau 1942. gada pavasarī tika apspriesta ideja par Igauņu SS leģiona izveidošanu.

1942. gada augusta sākumā uz to tika saņemts arī Hitlera apstiprinājums un 28. augustā Igaunijas ģenerālkomisārs Karls Zīgmunds Licmans paziņoja par Hitlera atļauju dibināt Igauņu leģionu. Par leģiona komandieri tika iecelts SS oberšturmbanfīrers (apakšpulkvedis) Francis Ausbergers. Ar SS galvenās operatīvās vadības pavēli, kura tika izdota 1942. gada 29. septembrī, Igauņu leģionu tika paredzēts sākt formēt no 1942. gada 1. oktobra treniņu nometnē Debicā, kura atradās Polijā, netālu no Krakovas.

1942. gada beigās leģiona sastāvā tika izveidots – štābs un štāba rota, 3 bataljoni, kā arī mīnmetēju un prettanku rotas. Drīz vien leģions tika nozīmēts kā 1. igauņu brīvprātīgais SS grenadieru pulks. 1943. gada sākumā leģiona sastāvā bija 1280 cilvēku.

Bataljons “Narva”.

1943. gada 23. martā leģiona 1. bataljons tika reorganizēts par motorizēto bataljonu “Narva”, kurš tika atdalīts no Igauņu leģiona un pievienots 5. Waffen SS  tanku divīzijai “Wiking&rdquoVikings). 1943. gada 4. aprīlī bataljons “Narva” tika nosūtīts uz Ukrainu. Ap to laiku bataljona sastāvā bija 973 cilvēku, no kuriem 776 bija igauņi.

Bataljons “Narva” sevi ļoti labi parādīja 1943. gada 18. jūlijā, kaujās par augstieni “186.9” (netālu no Izjumas), kad tas ar divīzijas “Wiking” artilērijas pulka atbalstu iznīcināja aptuveni 100 padomju tankus. Arī tālākajās kaujās igauņu leģionāri cīnījās ļoti drosmīgi. Viņi no jauna sevi godam pierādīja 18. augustā, kaujās par augstienēm “228” un “209” pie Kļenovas, kur, sadarbojoties ar tanku “Tīģeru” rotu no 3. Waffen SS tanku divīzijas „Totenkopf” (Miroņgalva), tie iznīcināja 84 padomju tankus.

Bataljons “Narva” Ukrainā, 1943. gads.

Turpinot izcīnīt sīvas kaujas 5. SS divīzijas “Wiking” rindās, bataljons „Narva” kopā ar to nokļuva Čerkasu ielenkumā Ukrainā 1944. gada ziemā, kur Sarkanajai armijai izdevās ielenkt lielus vācu spēkus – piecas kājnieku divīzijas, Beļģijas valoņu SS triecienbrigādi „Valonia”, kā arī SS divīziju „Wiking”. Ielenktajiem spēkiem, ieskaitot bataljonu „Narva”, izdevās izlauzties no aplenkuma, samaksājot par to ar milzīgu upuru skaitu. Arī igauņu zaudējumi bija ļoti nopietni. 1944. gada aprīlī SS divīzijai “Wiking” pienāca pavēle par bataljona „Narva” atsaukšanu no tās sastāva un pievienošanu igauņu ieroču SS daļām.

Igauņu 20.  ieroču SS divīzijas izveidošana.

1943. gada 5. maijā sākās Igauņu leģiona pārveidošana par 3. igauņu SS brigādi. Septembra beigās igauņu brigādi apmeklēja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Himlers bija apmierināts ar vienību un pēc pārbaudes beigām viņš paziņoja, ka igauņu brigāde tiks nosūtīta uz fronti. Līdz ar to 1943. gada 24. oktobrī igauņu 3. SS brigāde tika nosūtīta uz Neveles apvidu, armiju grupas „Ziemeļi” sektorā.

1943. gada 31. decembrī igauņu 3. brigādes sastāvā bija 5099 karavīru. 1944. gada 23. janvārī brigāde tika papildināta ar 2000 cilvēku, kuri nāca no treniņu nometnes Debicā, tādā veidā brigāde tika palielināta līdz 7000 cilvēku. 1944. gada 24. janvārī brigāde tika pārdēvēta par 20. igauņu ieroču SS grenadieru divīziju.

Leģiona kaujas Igaunijas teritorijā.

1944. gada janvāra beigās Sarkanā armija galīgi pārrāva blokādi ap Ļeņingradu. Lai izvairītos no aplenkšanas armiju grupa „Ziemeļi” atkāpās uz 1943. gadā izbūvēto „Panther&rdquoPanteras) līniju. Igaunijas pašpārvalde izsludināja vispārējo mobilizāciju, kas draudēja izgāzties, ja vien nacionālās aprindas nebūtu sākušas to atbalstīt. Uzskatīdams Sarkanās armijas atvairīšanu par neatkarības atjaunošanas galveno priekšnosacījumu, Jiri Uluotss 1944. gada 7. februārī pa radio pārraidītajā intervijā paziņoja: „Pakļaušanās mobilizācijai šajos apstākļos ir neizbēgama, un tikai tā mēs varam cerēt uz Igaunijas labāku nākotni.” J. Uluotsa uzstāšanās iesaidā strauji pieauga vervēšanas punktos pieteikušos skaits. Vācieši bija rēķinājušies ar 15 000 vīriem, taču līdz 21. februārim šajos punktos ieradās ap 32 000 vīru. 1944. gada vidū vācu pusē karojošo igauņu kopskaits sasniedza 70 000.  Par šo mobilizāciju precīzi ir izteicies igauņu vēsturnieks Marts Lārs, kurš raksta: „1944. gada mobilizāciju var uzskatīt par tautas gribas izpausmi cīnīties pret Padomju Savienības okupācijas atkārtošanos. Šī mobilizācija notika saskaņā ar Igaunijas valstiskuma nesēja Jiri Uluotsa uzsaukumu, un vīri, kas tai pakļāvās, ir tādi paši brīvības cīnītāji kā tie kareivji, kas cīnījās par Igaunijas neatkarību 1918. – 1920. gadā.”

1944. gada 1. februārī Sarkanā armija sasniedza Narvas upi un neapstājoties sāka to forsēt, izveidojot placdarmus upes krastā. Lielāko daļu februāra igauņu 20. divīzija piedalījās asiņainās cīņās, lai likvidētu šos placdarmus. Pēc ļoti smagām kaujām placdarmi tika likvidēti marta sākumā. Tas viss ļoti saniknoja padomju virspavēlniecību, kura martā un aprīlī pret daudz mazākajiem vācu spēkiem iesaistīja deviņus pilnus armijas korpusus. Taču neskatoties uz ienaidnieka pārspēku igauņu 20. divīzija visus padomju uzbrukumus varonīgi atsita.

1944. gada aprīļa beigās abas karojošās puses Narvas telpā bija sevi novārdzinājušas un līdz ar to frontē uz vairākiem mēnešiem iestājās miers. Pavisam Narvas kaujās igauņu un vācu vienības zaudēja ap 20 000 cilvēku, bet Sarkanā armija – 120 000.

Igauņu leģionāri Narvas frontē, 1944. gada februāris.

1944. gada vasarā armiju grupai „Ziemeļi” virspavēlniecībai kļuva skaidrs, ka vairs nepietiek spēku, lai noturētu fronti pie Narvas, līdz ar to jūlijā sākās gatavošanās frontes atvilkšanai uz Sinimē līniju. Tomēr vēl pirms šis plāns tika īstenots Sarkanā armija, sakopodama milzīgus spēkus, 24. jūlijā pie Narvas sāka ģenerāluzbrukumu.

Sarkanās armijas ofensīva lika vācu virspavēlniecībai steidzīgāk atkāpties, līdz ar to arī 20. divīzija atkāpās no Narvas uz Sinimē kalniem, lai tur aizsprostotu padomju spēkiem ceļu uz Tallinu.

26. jūlijā Sarkanā armija iesoļoja vāciešu pamestajā Narvā. Vācu spēki tai laikā jau bija atkāpušies uz Sinimē kalnos izbūvēto Tannenbergas aizsardzības līniju. Padomju vienības pie Tannenbergas līnijas nonāca tai pašā dienā. Sinimē kalnu pozīciju aizstāvjiem uzbrukumu 2. un 8. padomju armija. Sinimē kaujās 40 000 vācieši, igauņi un norvēģu, flāmu, valoņu brīvprātīgie piedzīvoja, kā to apraksta kara vēsturnieki – elli. Nepārtraukta apšaude no varenās padomju artilērijas un no gaisa, nepārtrauktas tuvcīņas, uzbrucēju triecieni un aizstāvju prettriecieni. Marts Lārs raksta, ka „Kaujas par Sinimē tiek uzskatītas par asiņainākajām Igaunijas vēsturē.”

Igauņu leģionāri kaujās pie Sinimē.

Neskatoties uz milzīgo pārspēku Sarkanajai armijai neizdevās izlauzties cauri Sinimē aizsarglīnijai un 10. augustā padomju virspavēlniecība deva pavēli uzbrukumu izbeigt. Avoti norāda, ka kritušo un ievainoto skaits bija milzīgs. Tiek rēķināts, ka padomju puse šajās kaujās zaudēja no 150 000 līdz 170 000 karavīriem un 150 tankus. Arī vācu puses zaudējumi nebija mazi – aptuveni 10 000 cilvēku. Taču diemžēl no aizstāvēšanās kaujās gūtajiem panākumiem Igaunijai nebija jūtama labuma. Jo vācu Austrumu fronte 1944. gada vasarā bruka no visām pusēm.

Pēc tam, kad Sarkanā armija 1944. gada septembrī ieņēma Tallinu, dzīvi palikušie 20. divīzijas karavīri atkāpās pāri Latvijas un Igaunijas robežai, lai dotos uz Rīgu. Pēc robežas Otrā Pasaules kara igauņu nacionālais varonis, Bruņinieka krusta kavalieris majors Alfonss Rebane noturēja pēdējo igauņu karaspēka parādi. Leģionāri nodziedāja Igaunijas valsts himnu – „Mans prieks un mana laimība tu esi, Tēvija” un atstāja dzimteni.  No Rīgas igauņu karavīrus pa jūru evakuēja uz Vāciju.

Igauņu leģiona pēdējās cīņas.

Vācijā 20. igauņu divīzija tika papildināta līdz 1945. gada janvāra beigām ar Vācijā apmācībās esošajiem igauņu karavīriem. Taču Sarkanās armijas uzbrukums pie Oderas piespieda 20. divīziju doties uz fronti Opelnas rajonā. Šajā rajonā 20. divīzija tika aplenkta 1945. gada martā. Igauņu leģionāri izcīnīja sīvas, asiņainas kaujas, lai varētu izlauzties no aplenkuma loka un tas viņiem beigu beigās arī izdevās. Tālāk igauņu leģionāri ar kaujām tikai atkāpsies un 1945. gada aprīlī atlikušie 20. divīzijas karavīri nonāca Čehoslovākijas teritorijā.

Ļoti traģisks liktenis piemeklēja 20. divīzijas karavīrus, kas 1945. gada maija sākumā atradās ziemeļos no Prāgas. Vēl pirms Sarkanās armijas daļu ienākšanas šajā vietā, negribēdami vairs ciest bezjēdzīgus zaudējumus, igauņu leģionāri piedalījās sarunās ar čehu partizāniem. Viņi panāca vienošanos – ja 20. divīzija bez pretošanās kapitulēs un noliks ieročus, čehi garantē viņiem brīvu ceļu uz rietumiem, lai tur padotos gūstā rietumu sabiedrotajiem. Taču pēc ieroču nolikšanas čehi, pārkāpjot vienošanos, sāka slepkavot neapbruņotos igauņus un aptuveni 1000 leģionāri tika nogalināti.

Kara pēdējās dienās 4400 leģionāru nonāca rietumu sabiedroto gūstā, savukārt Sarkanā armija gūstā saņēma 6000 igauņu karavīru. Kopumā no 70 000 igauņiem, kas karoja vācu pusē, apmēram 20 000 bija brīvprātīgie, bet 50 000 mobilizētie. Vairāk nekā 20 000 igauņu Otrajā Pasaules karā atdeva savu dzīvību cīņā pret boļševismu un par Igaunijas brīvību un neatkarību.

Izmantotā literatūra:

Бишоп, К. Иностранные дивизии III Рейха. Иностранные добровольцы в войсках СС 1940 – 1945. Москва: Эксмо, 2006.

Дробязко С. И., Романько О. В., Семенов К. К. Иностранные формирования Третьего Рейха. Москва: Астрель, 2009.

Lācis, V. Latviešu leģions patiesības gaismā. Rīga, Jumava, 2006.

Laar, M. Eesti Leegion sõnas ja pildis./ The Estonian legion in words and pictures. Tallinn, Grenader, 2008.

Lārs, M. Igaunija Otrajā Pasaules karā. Tallina, Grenader, 2005.

Lārs, M. Sarkanais Terors. Komunistiskā terora represijas Igaunijā. Tallina, Grenader, 2005.

Littlejohn, D. Foreign Legions of the Third Reich. San Jose, 1987.

August 8, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa, Vēsture | 1 Comment

Latviešu students Igaunijā sanikno Krieviju, godinādams leģionārus

Topošais vēsturnieks un organizācijas „Nacionālais spēks” biedrs Oskars Krīgers igauņu leģiona veterānu saietā saniknojis Krievijas masu saziņas līdzekļus, skarbiem vārdiem nosodot krievus par Baltijas valstu okupāciju.  Tālāk…


DELFI krievu versijā par šo notikumu plašāka informācija (arī video intervija):

Кригерс: мы готовы и сегодня воевать с Востоком и Западом и умереть, если хватит смелости

Кригерс: мы готовы и сегодня воевать с Востоком и Западом и умереть, если хватит смелости

Foto: DELFI.ee

В минувшую субботу на слете ветеранов 20-й гренадерской дивизии Waffen SS в Синимяги (Эстония) член организации Национальных сил Латвии Оскарс Кригерс и его соратники заявили, что враги в лице русских и сегодня никуда не исчезли. Однако в интервью порталу Delfi Кригерс неожиданно уточнил, что воевать они готовы и с Западом, распространяющим “псевдолиберальную чуму”.

“Я сейчас учусь на магистра истории и все эти вещи я изучал в течение многих лет и пришел к мнению, что это борцы за свободу”, — сказал Оскарс Кригерс о легионерах.

“Вы понимаете, Нюрнбергский процесс — это самый большой фальшивый процесс в истории 20 века. Какой это может быть справедливый процесс, когда просто победители осудили побежденных. А эти победители сами совершали ужасные преступления. Ну, скажем, преступления Советской армии в Восточной Европе, массовые убийства мирных жителей, изнасилования. Или американцы — как они варварски бомбардировали Германию, или, скажем, как они сбросили атомную бомбу на Хиросиму и Нагасаки. Или катыньский расстрел”, — сказал Кригерс в интервью порталу Delfi.

“Я не говорю, что нацистские войска были невинными, но это гораздо-гораздо меньшее зло… У нас своя земля, своя интерпретация истории, и мы смотрим на себя. Потому что у каждого народа была своя история в то время. И мы смотрим на себя, а мы — не весь мир”, — указал он.

Латышский националист Кригерс также подтвердил, что они готовы и сейчас воевать со своими врагами. Кто эти враги? “Если во Второй мировой войне у нас был один главный враг — это сталинский Советский Союз, то сейчас это в какой-то степени и Восток, и Запад, потому что с Запада сейчас тоже идет эта псевдолиберальная чума”.

July 31, 2012 Posted by | krievu impērisms, Leģions, Okupācijas sekas, Patriotisms, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Igaunijas ministrs sadusmo Maskavu

Maskava kārtējo reizi nav laidusi garām iespēju nozākāt Baltiju par “nacistiska noskaņojuma vairošanu sabiedrībā”. Šoreiz Krievijas dusmas izpelnījies Igaunijas aizsardzības ministrs Urmass Reinsalu, kurš, nedēļas nogalē apmeklējot Igaunijas leģionāru kongresu Sāmsalas lielākajā pilsētā Kuresārē, atzina, ka leģionāri aizsargāja igauņu tautas godu.

Uz kongresu pulcējās igauņu 20. ieroču SS grenadieru divīzijas veterāni un citi leģionāri.

Reinsalu uzrunā leģionāriem sacīja, ka viņu darbībām bija izšķiroša loma Igaunijas Republikas pēctecības nosargāšanā. “Brīvības cīnītāju piemērs arī tagadējai paaudzei pierāda, ka Igaunija ir spējīga pasargāt sevi un savus sabiedrotos,” kongresā paziņoja Igaunijas aizsardzības ministrs. “Skaidrs, ka lielākais igauņu tautas aizstāvis ir neatkarīga Igaunijas valsts. Tāpēc igauņu tauta ir galvenā mūsu nacionālās drošības garantēšanai.” Aizsardzības ministrs arī uzteica gada sākumā parlamenta pieņemto ziņojumu, kurā pausta pateicība tiem cilvēkiem, kuri darīja visu Igaunijas neatkarības atjaunošanai.

Ministra klātbūtne leģionāru saietā un viņiem veltītie atzinības vārdi nokaitinājuši Krieviju. Tās Ārlietu ministrijas pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs apsūdzēja Reinsalu nacisma atbalstīšanā, informē Igaunijas raidsabiedrība “ERR”.

“Pasākums, kurā glorificēti bijušie esesieši un vietējie kolaboracionisti, uzskatāms par pronacistiska noskaņojuma vairošanu sabiedrībā,” sarunā ar Krievijas medijiem spriedelēja Lukaševičs. “Saistībā ar Otrā pasaules kara notikumiem Tallina joprojām dzīvo mītos,” klāstīja Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis.

“Nav pieņemami, ka Igaunijas amatpersonas, izmantojot pseidopatriotisku retoriku, nacistu sabiedrotos sauc par nacionālajiem varoņiem,” turpināja Lukaševičs.

“Ministra atrašanās brīvības cīnītāju pasākumā Sāmsalā nekādi nevar būt saistīta ar nacisma vai fašisma atzīšanu,” ziņu aģentūrai “BNS” sacījis Igaunijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis, atbildot Lukaševiča apvainojumiem. “Igaunija nepārprotami ir nosodījusi kā nacistiskās Vācijas, tā Padomju Savienības pastrādātos noziegumus un to ideoloģijas.”

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=355549:igaunijas-ministrs-sadusmo-maskavu&Itemid=99

July 19, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa | Leave a comment

Pieminēs Tērvetes lazaretē mirušos karavīrus

Aldis Hartmanis, BKK Jelgavas nodaļas priekšsēdis

No 1944. gada janvāra līdz jūlija beigām Tērvetes sanatorijā atradās lazarete, kur ārstējās 365 dažādu tautību vācu armijas karavīri. 39 slimnieki nomira. Tos ar militāru godu apbedīja Tērvetes Jaunajos kapos. 1944. gada augustā viņu apbedījumu vietu barbariski iznīcināja. Turpmākajos padomju varas gados tur apbedīja vietējos iedzīvotājus.

1990. gadā, vadoties pēc liecinieku norādījumiem, svinīgā ceremonijā mācītājs iesvētīja balto krustu. Dažus gadus vēlāk krustu pārvietoja citā vietā. Tērvetes kapu pārzine Laima Buķevica kopā ar vīru Imantu beidzot atradusi pareizo apbedījuma vietu, kur Tērvetes novada pašvaldība uzliks jaunu, staltāku krustu.

Pateicoties Latvijas Brāļu kapu komitejas, 1944. gada 4. jūlijā mirušā Kārļa Pfeifera dēla Pētera un citu vācu karavīru piederīgo finansiālajam atbalstam, izveidota metāla piemiņas plāksne ar 25 latviešu, no kuriem daļa apbedīta dzimtas kapos, 11 vācu, diviem igauņu un viena holandiešu karavīra uzvārdiem. Plāksne piestiprināta baznīcas priekštelpā pie sienas.

Plāksni iesvētīs mācītājs G. Lūsītis svinīgā ceremonijā 8. jūlijā pēc dievkalpojuma Tērvetes baznīcā, kas sāksies plkst. 11. Uzaicināti piedalīties Aizsardzības ministrijas un Vācijas vēstniecības pārstāvji. Publicējot sanatorijā mirušo latviešu karavīru sarakstu, lūgums atsaukties arī sanatorijā mirušo karavīru piederīgajiem.

Tērvetes sanatorijā mirušie latviešu leģionāri

Uzvārds, vārds Dzimšanas gads Miršanas datums
1. Brūniņš Vulfrīds 1944. 06. 20.
2. Ezorskis Arvīds 1915. 1944. 05. 15.
3. Grabovskis Vitolds 1922. 1944. 02. 28.
4. Fīdlers Jēkabs 1944. 06. 25.
5. Firstovs Viktors 1922. 1944. 03. 17.
6. Fruvalds Jānis 1921. 1944. 03. 01.
7. Januška Edvards 1923. 1944. 06. 12.
8. Kalniņš Juris 1924. 1944. 04. 09.
9. Kazāks Ilmārs 1923. 1944. 02. 13.
10. Kļaviņš Elmārs 1923. 1944. 04. 28.
11. Krēsliņš Pēters 1909. 1944. 05. 22.
12. Loginovs Nikolajs 1923. 1944. 06. 07.
13. Mešniko Voldemārs 1924. 1944. 05. 17.
14. Miķelsons Ādolfs 1923. 1944. 03. 27.
15. Pankrašs Ādams 1912. 1944. 02. 27.
16. Predzinskis Bruno 1923. 1944. 05.14.
17. Siliņš Roberts 1908. 1944. 06. 23
18. Smirnovs Pēteris 1907. 1944. 07.02.
19. Šturms Voldemārs 1922. 1944. 03.19.
20. Timofejs Jānis 1922. 1944. 05.10
21. Veinbergs Jānis 1911. 1944. 06. 20
22. Vīgups Jāzeps 1922. 1944. 04.26.
23. Voronickis Jānis 1922. 1944. 07. 19.
24. Zaltstirs Johans 1893. 1944. 02. 26.
25. Zeips Arnolds 1923. 1944. 05. 24.

July 3, 2012 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa | Leave a comment

%d bloggers like this: