gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lidija Lasmane-Doroņina: Dari otram to, ko gribi, lai dara tev

«Kāpēc visu laiku jākuļ tas, cik mums ir slikti? Man ir gandrīz 90 gadu, es maz ko varu izdarīt, bet es varu Dievu lūgt, lai reiz beidzam vaimanāt, žēloties, sūkstīties un kurnēt. Ko mēs kurnot sagaidīsim? Kurnēšana ir gandrīz vai modē – no apakšas līdz augšai. Vajag dot, ne prasīt» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Šajā vasarā viņai apritēs 90 gadu, bet 14 gadus no savas dzīves viņa pavadījusi nebrīvē – cietumos un lēģeros kā politieslodzītā.– Gadu mijā daudzi izvērtē un pārdomā iepriekšējo gadu, kaļ plānus nākamajam. Par ko jūs domājāt šajā laikā?

– Pagājušais, tāpat kā visi citi gadi, man bija ļoti labs. Pats galvenais ir – Latvija ir brīva, un mūs neved uz Sibīriju. Tam, kas tur ir bijis, ar to vien pietiek. Īpašu plānu jaunajam gadam man nav. Gribu godīgi dzīvot, nemelot un darīt labu, domāju ikvienam cilvēkam varētu būt līdzīgi plāni.

Man rit jau deviņdesmitais gads, ir trīs mazbērni, seši mazmazbērni. Gaidu, ka vēl kāds būs. Manuprāt, jo lielāks bars, jo patīkamāk. Vasarā esam visi kopā pie manas meitas un znota Sārnatē. Viņi dzīvo Sārnates muižas kalpotāju mājā, kas, šķiet, viņiem drīz uzbruks uz galvas, un jauno māju ceļ jau kādus 20 gadus, bet visi ir priecīgi un laimīgi, ka kopā var dzīvot. No Latvijas neviens prom nebrauc, un ar šo faktu lepojos, lai gan man tur nekādu nopelnu nav. Dažreiz kāds aizjož uz Zviedriju, kur ir mana brāļa ģimene, ar kuru mums izveidojusies tāda kā palīdzības apmaiņa.

– Ģimenē izdevusies izcila patriotiskā audzināšana.

– Tajā man nav nopelnu, tā man ir kā Dieva svētība, kā itin viss manā dzīvē. Mazbērni jau varētu arī aizbraukt prom, jo nekādu liegumu nav, bet, protams, esmu priecīga, ka viņi ir šeit. Mūsu ģimene reizēm ir bijusi patiešām spiedīgos apstākļos, bet doma par prombraukšanu mums nekad nav bijusi. Savulaik, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Zviedrija man bija piešķīrusi politisko patvērumu, bet, protams, čekisti man par to neteica, un es par to nezināju, jo tobrīd atrados lēģerī Mordovijā.

– Ja būtu zinājusi, būtu emigrējusi?

– Droši vien, jo var jau atbraukt atpakaļ. No pēdējā izsūtījuma atgriezos 1987. gada maija beigās, īsi pirms Helsinku grupa gāja nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. Tolaik mana brāļa ģimene mani aicināja uz Zviedriju, un tikai tad, kad aizbraucu turp, uzzināju, ka man ir piešķirts šis patvērums. Starp savējiem pagrozījos kādus trīs mēnešus, tad braucu atpakaļ.

– Vai 1987. gadā, pēc tik ilga laika atgriežoties Latvijā, varēja sajust, ka kaut kas mainās, ka kaut kas briest?

– To varēja sajust jau lēģerī. Čekisti regulāri mūs brauca audzināt, un reiz atbrauca viens no Maskavas un teica: «Jūs mums vairs neesat vajadzīgas, rakstiet iesniegumu par apžēlošanu, un tad jūs laidīsim mājās.» Mēs spītējāmies, jo ne jau apžēlošanu mums vajadzēja – mēs neko sliktu nebijām darījušas.

– Cik gadu spītība jums izmaksāja?

– Neko daudz, spītība vispār neko nemaksā. Daudz vairāk maksāja tie, kas padevās propagandai, viņus pierunāja uzstāties televīzijā, nosodīt pūstošo kapitālismu un tās idejas, kas ievedušas viņus ļaunumā, kuru dēļ viņiem jāsēž cietumā. Pēc tam bija kauns par to.

– Parasti cilvēks, kad apdedzinās, pēcāk piesargās, bet jūs čeka apcietināja trīs reizes, pēdējo reizi jau astoņdesmitajos gados, īsi pirms perestroikas.

– Vai man bija teikt, ka Latvija nav okupēta, ka cilvēki nav izsūtīti uz Sibīriju? Un kāpēc man būtu jāklusē par to? Vai nelasīt grāmatas, kas kādam šķiet pretvalstiskas?

Es piedzimu brīvā valstī, un 1940. gadā, kad Latvija tika okupēta, man bija 15 gadi, es jau biju kaut ko sapratusi šajā dzīvē. Es nevarēju pieņemt to varu, kas izpostīja valsti, kurā es biju uzaugusi. Man jau bija 16 gadi, kad 1941. gadā izveda manus skolas biedrus un skolotājus, manu brālēnu – kā kaut ko tādu var pieņemt? Kā gan es varēju stāties komjaunatnē, slavināt jauno valdību? Protams, briesmas notika, cilvēkiem bija bail, un neteikšu, ka man nebija bail. Bet tāds man ir liktenis.

– Vai visas trīs reizes, kas beidzās ar cietumu, jums sākās Stūra mājā?

– Visas trīs. Pirmā reize bija 1946. gada nogalē «par palīdzību bandītiem» jeb mežabrāļiem, tad man iedeva «piecus plus trīs gadus», tas nozīmē – ieslodzījumā pieci gadi, bet trīs gadi – tiesību ierobežojums, bez iespējas atgriezties Latvijā. Man pat lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu, bet nomira Staļins, un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Otrā reize bija 1970. gadā par samizdata lasīšanu, jo tolaik jau bija Hruščova laiks, gulagieši jau bija palaisti ārā, un mēs lasījām viņu darbus, toreiz man piesprieda divus gadus, tos es biju ieslodzījumā tepat, Rīgā. Trešā – 1983. gadā par aģitāciju un propagandu atkal man iedeva «piecus plus trīs gadus», tiesnesis vēl pasmējās, ka man, jau pensionārei, nedos vairāk kā jaunībā. Kopumā 14 gadus esmu pavadījusi nebrīvē.

Protams, katram cilvēkam gribas dzīvot tā, kā viņš ir iedomājies, bet – ja nevar? Tad jau mums visiem tagad arī jāpriecājas, ka daļa Ukrainas ir okupēta, ka pārkāpti visi līgumi un likumi. Ar tādiem uzskatiem pasaulē nevar dzīvot. Tas nav sarežģīti – ja jācieš, tad jāpacieš. Es mīlēju un mīlu savu dzimteni, un mīlestība nav vienkārša, tā prasa ciešanas, un tas ir dabiski. Mēs taču arī bijām okupēti, bet neviens mūsu okupantus pie atbildības nesauca, par mums neiestājās un neteica, ka nevar cilvēkus tā vienkārši vest uz Sibīriju. Vai tad citas valstis to neredzēja? Mans prāts ir par vāju, lai to saprastu. Tad labāk grūžu prom no sevis to ļaunumu un sēžu cietumā, jo tā ir vieglāk, vismaz morāli, nekā tīšām melot par sliktu savai ģimenei, savam biedram, citam cilvēkam.

– Jūs domājat, ka rietumvalstis varēja kaut ko darīt?

– Nezinu, vai varēja darīt, bet viņi zināja. Un varēja iestāties. Un stājai ir milzīga nozīme.

– Vai šobrīd varat saprast rietumvalstu nostāju Ukrainas jautājumā?

– Kurš tad var saprast? Vēsturi veido kaut kas augstāks par mūsu ikdienišķo saprašanu. Lielā vēsture, lielie pasaules notikumi nav mūsu ziņā. Nezinu, kāpēc izceļas kari. Bībelē rakstīts, ka no iekāres, no ļaunuma. Un tā tas arī ir. Dievs mūs ir radījis no vienām asinīm, katram devis savu vietu, kur dzīvot pasaulē, savu valodu, kurā runāt un kuru mīlēt, kopt un sargāt. Es nezinu, uz ko cilvēku var piespiest spīdzināšana, es neesmu fiziski spīdzināta. Jā, morāls spiediens ir bijis, bet kaut kā to esmu izturējusi.

– Jums nav nožēlas par to, ka dzīvē tā arī nerealizējāt savu sapni – kļūt par ārsti?

– Es jau nezinu, kā būtu bijis, ja es nebūtu nokļuvusi lēģerī, varbūt būtu bijis kas ļaunāks. Varbūt ar šiem notikumiem Dievs mani sargāja no kā cita. Nekas ļauns jau nav noticis. Apcietinājumā taču arī cilvēks dzīvo tāds, kāds viņš ir, cilvēks pats taču nav iznīcināts. Ar jūtām, ilgām, cerībām, pārliecību, tikai – nebrīvē, viņš jau nav miris. Pēdējā laikā lēģerī mēs dzīvojām tā kā brīvībā – pa pastu varējām izrakstīt grāmatas, žurnālus. Bijām desmit politiski ieslodzītās, katra pasūtīja citu žurnālu, turklāt tur jau bija laba bibliotēka, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējām ieslodzītajām. Mēs lasījām, apspriedām izlasīto. Vai tie trīs cietumi man ir tikai ļaunu darījuši? Domāju, ka tie man arī daudz laba darījuši.

– Ko tieši?

– Pacietību. Un pieņemt to, kā ir. Ko Kristus atbildētu, ja viņam pavaicātu, ko viņš domā par tiem gudrajiem, kas viņu sita krustā? Domāju, viņš teiktu: «Piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.» Un viņi tiešām neapzinās, ka tas, ko dara, ir ļaunums.

– Jums nav dusmas, aizvainojuma vai pāridarījuma sajūtas pret tiem cilvēkiem, kas par jums ziņoja, kuru dēļ nokļuvāt lēģerī?

– Nē. Es ticu Dievam, un es ticu, ka tā bija viņa roka. Droši vien viņš mani mācīja tajā laikā. Un Dievs man liek vēl joprojām dzīvot un vēl joprojām liek mācīties, jo es esmu tikai nabaga cilvēks.

Dievs tur man neļāva nomirt ar tuberkulozi. Tikai viens mirklis manā dzīvē ir bijis tāds, kad, ieraudzījusi skursteņslauķa virvi pie sienas, es iedomājos to izmantot, un, ja tā nebūtu bijusi tik netīra, es to būtu palikusi sev zem zoda. Toreiz es tiešām padomāju par to, ka varētu izbeigt dzīvi. Dīvaini, ja Dievs cilvēku sargā, tad viņš ir pasargāts, un es esmu pasargāta, jo esmu izglābta no tām šausmām.

– Pērn apskatei tika atklāta Stūra māja. Jūs tur arī aizgājāt?

– Protams, daudzas reizes, kopā ar saviem draugiem un paziņām. Nekā patīkama jau tur nav, tomēr – tā bija, tā ir realitāte, ko nevar aizstumt prom. Lietuviešiem analoģiskā vietā – bijušajā VDK ēkā – ir ierīkots lielisks muzejs, būtu labi, ja Latvijā būtu līdzīgi.

– Daudzi saka, ka 25 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas mēs īsti neesam apjautuši, ko un kā darīt savā valstī.

– Vai tad kāds nesaprot, ka nevajag zagt un melot? Mēs tik daudz ar pirkstu rādām uz citiem, lai gan vajadzētu palūkoties uz sevi un padomāt, kā iznīdēt ļaunumu sevī. Jo lielākā cīņa ir pašam ar sevi. Tīri fiziski mums šajā valstī nepietrūkst nekā, mēs vienkārši gribam ļoti daudz, šausmīgi daudz kārojam. Mums vajag, vajag un vajag arvien vairāk, labāk, labāk un labāk, un tā, kā mēs katrs gribam. Bet tā jau nekad nenotiek. Nevajag kurnēt, bet darīt labu. Un dzīvot tā, kā Dievs licis – darīt otram tā, kā gribētu, lai dara tev. Un viss.

– Tik vienkārši?

– Tas nav tik vienkārši. Nedarīt otram to, ko negribu, lai dara man, ir vienkārši, bet darīt otram to, ko gribētu, lai dara man, nav vienkārši. Domāju, mēs pārāk daudz spriežam, bet nedarām. Man ir paziņas starp sociāliem darbiniekiem, un viņi ir atzinuši, ka daudzi tikai pārtiek no sociālās palīdzības un nemaz nedomā paši strādāt. Atceros, ka manā bērnībā cilvēks katrs pats sevi, kā tagad saka, atražoja – jau no piecu gadu vecuma vismaz pīles ganīja, visi strādāja un valdība palīdzēja ar lētiem kredītiem zemniekiem.

– Ik pa laikam uzpeld runas par čekas maisu atvēršanu. 1994. gadā, kad tikāt apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, atteicāties to saņemt, pamatojot savu lēmumu ar to, ka kopā ar jums to saņemšot vairāki VDK aģenti. Savulaik jūs arī aktīvi darbojāties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kāds ir jūsu viedoklis – vai vēl nav nokavēts, vai čekas maisi beidzot ir jāatver?

– Es jau no paša sākuma teicu, ka tie jāpublisko. Un savu Trīs Zvaigžņu ordeni atdevu, lai notiktu saruna par to, ko mēs darīsim ar tiem maisiem. Lai ik pēc desmit gadiem tie nebūtu jāceļ augšā, jāmeklē un jāpēta… Un jāpiedzīvo kārtējais tiesas process, kurā kāds atkal prasīs atzīt viņa nevainīgumu. Protams, tiesa atzīs par nevainīgiem, jo neviena tiesa nesoda par morāliem pārkāpumiem. Vai nodevība ir morāls pārkāpums? Vai kāds mums notiesāts par nodevību? Vajadzēja vērt vaļā čekas maisus un publicēt, lai savā tautā varētu izrunāt, kā dzīvot tālāk. Ja cilvēki būtu atzinuši, kā viņus savervēja, lai izgaismojas tā šausmīgā sistēma, kurā bijām dzīvojuši, un lai tauta spētu turpmāk nepakļauties šādai sistēmai, tad mēs vismaz varētu izrunāt un piedot. Vēl tagad nav nokavēts to darīt. Man bija ļoti žēl, ka es nedabūju izrunāties ar savu nodevēju, jo viņš vienkārši nomira. Tikai tad, kad atšifrēja datu bāzi, es uzzināju, kurš viņš ir. Izrādījās mūsu ģimenei tuvs cilvēks. Starp citu, viņš atnāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un atzinās, es pierakstīju viņa stāstīto par to, kur un kā viņu savervēja, tikai viņam nebija drosmes pateikt, ka viņš ir ziņojis par mani. Viņš dziedāja nacionālos koros, bija izglītots un inteliģents cilvēks.

– Vai mūsu prezidentam vajadzētu braukt uz 9. maija svinībām Maskavā?

– Tā ir pilnīgi viņa darīšana, lai viņš dara, ko viņš grib. Nezinu, kāpēc viņam vajadzētu braukt uz Maskavu. Es, protams, nebrauktu, bet es jau neesmu valstsvīrs. Viņam, augšā sēžot, iespējams, ir citas domas un pozīcija.

– Ja jums būtu iespējams Latvijā ieviest, mainīt un veicināt trīs lietas, kādas tās būtu?

– Es varu būt tikai pilsonis, valdīt es nemāku. Es teiktu – mīlēsim viens otru, paliksim savā zemē un pacietīsimies, un strādāsim, cik vien spējam. Mūsu tiesības ir vaiga sviedros strādāt.

January 9, 2015 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, pretošanās, REPRESĒTIE | Leave a comment

16. marts katru gadu būs karstais jautājums

“16. marts katru gadu būs karstais jautājums”. Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

Foto - Karīna Miezāja

Teoloģijas doktors, mācītājs Guntis Kalme ik gadu 16. martā ir gājis leģionāru piemiņas gājiena priekšgalā pie Brīvības pieminekļa. Tieši tāpēc G. Kalmes viedokli par mūsdienu aktualitātēm vēlējās uzzināt Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.

V. Krustiņš: – Pēc neilga laika visā pasaulē atzīmēs 70 gadus kopš Otrā pasaules kara beigām. Ziņots, ka Krievijā jau 120 pilsētas ir vienojušās par lielu pasākumu, ko sauks “Nemirstīgā pulka gājiens”. Krievija savus uzvaras svētkus svinēs diženi. Krievu prese jau domā, kā tā izskatīsies Rīgā.

Karu pieredzējušo palicis vairs ļoti maz – tiem, kam kara beigās bija 18, tagad ir 88 gadi. Tāpēc, par leģionāru piemiņas dienu domājot, var rasties retorisks jautājums – cik ilgi gājieni pie Brīvības pieminekļa vēl notiks? Ir personas, kas norāda, ka tas jau būtu jābeidz un ka tā it kā esot tikai leģionāru lieta, un ka viņu jau esot tik maz. Bet, lūk, paliekot tie jaunie līdzgājēji blakus. Un te nu ir jautājuma būtība – vai tas, ka gājieni turpināsies arī bez vecajiem cīnītājiem, ir pareizi, vajadzīgi un kam būtu jārūpējas, lai tā notiek, jeb – vai, cik labi, visi nu viņi ir prom, mēs viņus cienījām; ja vēl kāds cienāt, tad ejiet uz kapiem.

Vai šī kara piemiņa ir jāturpina?

Viens krievu pulkvedis kara vēsturnieks Sergejs Buldigins Pēterburgā nupat ir izdevis grāmatu “Nakanuņe” – par to, kā Latvijas armija tika iznīcināta, pirms Otrais pasaules karš sākās Latvijas teritorijā, kā to padomju režīms izdarīja. Un otrā viņa grāmatā “Istorija Pribaltijskih teritoriaļnih strelkovih korpusov” – ir visu represēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju virsnieku saraksts: vārdi un datumi, kad arestēti un kad nošauti. Kā būs ar viņu piemiņu?

G. Kalme: – Minētais autors citē PSRS GRU (galvenās izlūkpārvaldes) ziņojumu: “kara laikā Latvijas armija morālā ziņā būs paraugs buržuāziskās Latvijas aizsardzībai”. Tātad Latvijas armijas kaujas gars tika novērtēts augsti. Bet 1940. gadā Latvijas armija piedzīvoja kaunu, ko neaizmirsa nekad, – savas zemes atdošanu bez pretošanās. 1943. gadā, kad tika izveidots Latviešu leģions, latviešiem bija izvēle – pasīvi gaidīt, kad atkārtosies Baigais gads, vai arī cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Latviešu leģions parādīja, ka tā cīnītāji ierakstās kopējā lielajā latviešu tautas brīvības cīnītāju ķēdē. Leģiona vēstures mācības stunda latviešu vēsturei ir šāda: latvieši vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos – ir patrioti un cīnītāji. To apliecina arī fakts, ka pēc kara četri tūkstoši leģionāru turpināja cīņu kā nacionālie partizāni. Vēlāk cīņa turpinājās kā nevardarbīga pretošanās, ko veica skolu jaunatne, inteliģence, brīvības cīnītāji utt., līdz visi kopā sagaidījām atmodu. Leģionāru gars – kā vēlme cīnīties pat neiespējamos apstākļos – ir ārkārtīgi svarīga.

Šodienas informatīvajā karā mums tiek radīts priekšstats, ka esam “failed state” (no angļu val. – nestabila jeb caurkritusi valsts), par kuru nav vērts cīnīties. Raivis Dzintars formulēja, ka 16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols: “Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību brīvības cīnītāju piemiņai.” Ne tikai piemiņai, bet arī viņu ideālam – brīvai, neatkarīgai Latvijai. Un par to ir jācīnās vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos. Par savu zemi līdz galam cīnīsimies tikai un vienīgi mēs paši. Citiem tā būs interešu vai tirgus objekts. Leģionāri, kas cīnījās morāli ļoti grūtos apstākļos, ir paraugs, ka var nākties cīnīties ne tikai savās formās, zem saviem karogiem, bet arī morāli sliktos apstākļos (vācu okupācijas laikā) – arī zem sveša karoga, lai tikai cīnītos pret Baigā gada atkārtošanos. Leģionāri cīnījās cerībā, ka atkārtosies 1919. gads. Ilgus gadus šī cerība tika izsmieta kā naiva. Tagad vēsturnieki atklājuši, ka sabiedrotajiem patiešām bija militāri plāni trešajam pasaules karam, bet viņu politiķi nolēma to nedarīt. Ja tas būtu noticis, tad Kurzemē esošā 19. divīzija pievienotos sabiedrotajiem. Nacionālo partizānu cerības bija liktas tieši uz to. Mēs nezinājām, ka 1943. gadā Teherānas konferencē Rūzvelts jokojot sacījis Staļinam, ka par Baltijas valstīm viņš negrasās karot ar Padomju Savienību. Mēs paļāvāmies uz Atlantijas hartu un saglabājām savu cīņas garu. Leģions tad arī reprezentē šo cīņas gara saglabāšanu par spīti un neatkarīgi no ap­stākļiem, kad neskatāmies uz tiem, bet uz savu ideālu.

– Tādā gadījumā būtu loģiski, ja neviens nepārmestu jauniešiem, kuri ar karogiem iet kopā ar leģionāriem, arī tad, ja viņi turpinātu iet nākotnē, pēc pēdējiem leģionāriem. Ir dažas amatpersonas, kuras uzskata, ka tāda rīcība būtu, mazākais, kļūda, misēšanās, no kādas jāatrunā.

– Ja tiek apelēts pie tautas patriotisma, tas ir jādara pareizi, konsekventi un godīgi. Šobrīd, no vienas puses, 11. un 18. novembrī vara vēršas pie tautas patriotisma, aicina kopā svinēt svētkus, atcerēties savus cīnītājus u. tml. Bet, kad par šīm pašām vērtībām tauta vēlas iet 16. martā, piepeši tas nav ieteicami un nav politkorekti. Valsts nav morāli tiesīga pārmest jauniešiem, kuri 16. martā iet apliecināt savu piederību tiem pašiem ideāliem, par kuriem viņi tiek uzslavēti 11. un 18. novembrī. Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts–Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē un valsts, pret kuru viņi cīnījās, jo­projām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā. Bieži vien šādiem pārmetumiem ir arī iracionāls raksturs, jo to pamatā ir bailes no godīguma, ka cilvēki kaut ko var darīt tikai savas sirdsapziņas un patiesības dēļ.

Profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka Otrajā pasaules karā pat lielvalstis nevarēja izveidot alianses, sekojot saviem morālajiem principiem, bet tikai īslaicīgām politiskām un militārām interesēm. Izveidojās tā sauktā dīvainā savienība starp Angliju, ASV un Padomju Savienību, kas, iesākoties aukstajam karam, protams, sabruka. Tad kāpēc kaut kas tiek pārmests mums, kas nesākām šo karu, negribējām to un no tā tikai guvām milzu ciešanas? Lietas jātver lielajos kontekstos. Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti. To, kas šodien ir palicis pāri no patriotisma, varētu saukt par bezsasniegumu jeb tikai piederības patriotismu. Agrāk pamatoti varējām lepoties ar valsts mēroga panākumiem, bet tagad to vairs nav. Lai vara nemāna ar veiksmes stāstiem, cilvēki diemžēl joprojām brauc prom. Tāpēc patriotisms ir atdūries pret pamatu, no kura tālāk vairs nav kur atkāpties. Kad nav vairs ar ko lepoties, jo ekonomiskajā, politiskajā jomā un informatīvajā karā esam ļoti izpostīti, paliek tikai mana piederības sajūta zemei, tautai, valstij. Tas ir tas, ko nevar atņemt un ko nedrīkst atļaut sev izvilt, izmuļķot. Ja esam Latvijas valstij piederīgi, tad mums ir jāprot par to pastāvēt un jāgrib to darīt. Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties no cīnītājiem, kas par to ir lējuši savas asinis. Ja mēs to izdarīsim, tā būs nodevība pret viņiem un nākamreiz mums spiedīs atteikties vēl no kaut kā.

Tāpēc 16. marts ir un katru gadu būs karstais jautājums. Pret to vajadzētu izveidot konsekventi godīgu attieksmi. Mēs kā nākamajā gadā ES prezidējošā valsts nedrīkstētu laist garām unikālu iespēju Eiropai izstāstīt patieso leģiona un latviešu tautas traģikas vēsturi Otrajā pasaules karā. Tā būtu arī iespēja NATO ģenerālsekretāram svinēt savu dzimšanas dienu starp sirmajiem karavīriem. Tāpēc cerēsim, ka piepeši nenotiks remontdarbi Doma baznīcā vai netiks pārrakta Kaļķu iela, vai ap Brīvības pieminekli netiks uzslieta sēta. Ja tā tomēr notiks, atcerēsimies, ka esam to jau piedzīvojuši – ar riteņbraucēju sacensībām 1987. gadā un žogu 2006. gadā. Tam nevajadzētu mūs nobiedēt.

Tādēļ valstij vajadzētu atcerēties, ko pati ir oficiāli paudusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara laikā: “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tas būtu tikai godīgi un krietni – pret šiem cilvēkiem izturēties ar to cieņu, kādu viņi ir pelnījuši un kādu valsts minētājā deklarācijā viņiem ir solījusi. Ja valsts vara ir piemirsusi pašas solīto, ir labi, ja tauta, un īpaši jaunieši, to atgādina.

– Vai baznīca ir gatava atbalstīt šādu notikumu virzību, attieksmi, proti – neaizmirsīsim savu pagātni un būsim patrioti?

– Arhibīskaps Jānis Vanags vēstījumā konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000. gada 11. jūnijā un sprediķī Rīgas Domā 2001. gada 16. martā sacīja: “Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija – par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, ko ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas nepietiekami pazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem – lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

– Mums cilvēki vēstulēs raksta: ja tagad ir bīstama situācija, tad, lūdzu, pierobežas rajonos dodiet zemessargiem ieročus turēšanai mājās.

– Kā saprotu, pēc 7. oktobrī rīkotās konferences “Vai zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai?” un 15. oktobra Nacionālo bruņoto spēku konferences spēkā ir kārtība, ka bataljona komandieris izlemj, kam viņš atļauj ieroci glabāt mājās. Tas saskaņā ar aizsardzības ministra teikto ir saistīts ar attiecīgu apmācības līmeni vai 
atrašanos paaugstinātas gatavības apakšvienības sastāvā. Tiks vēl precizēts, kāda valsts apdraudējuma līmenī ekipējums būs jāizsniedz visiem zemessargiem. Zemessardzes spēks ir tās decentralizētībā un spējā ātri mobilizēties.

– Sarunā redakcijā aizsardzības ministram jautāju, vai zemessardze organizatoriski tiks ietilpināta jēdzienā “pašvaldība”? Vai vietējo cilvēku vads, rota vai bataljons tiks iesaistīti savas teritorijas kontrolē un aizsargāšanā? Ulmaņa laikā bija aizsargi, uz katru apriņķi – pulks. Bet tagad no tā vairāmies, jo tas nozīmē organizēties.

– 2018. gadā plānots izveidot 14 paaugstinātas gatavības vada apakšvienības ar pretgaisa aizsardzības, prettanku, snaiperu un inženieru spējām.

– Ja, piemēram, tiktu saņemta ziņa, ka Ludzā atgriezušies trīs cilvēki no tā sauktās Jaunkrievijas un ar viņiem kopā mežos ir vēl 30 cilvēki, kas gatavi “atbrīvot Latviju”, kas notiktu tālāk? Kuram tādā gadījumā būtu jārīkojas? Kura specializētā rota turp lidos? Ja zemessardzei tur teikšana, tad vismaz tā gādātu, lai tie no meža neiet uz Rīgas pusi un nesavāc vēl kādus klāt.

– Ja zemessardze veidota pēc teritoriālā principa, tad teorētiski gadījums ir vienkāršs: vietējās zemessardzes vienības aplenc attiecīgo apgabalu, izliek kontrolposteņus uz ceļiem un neļauj pārvietoties tālāk, līdz ierodas vienība, kas izķemmē mežus un spēj ar tiem tikt galā.

Atcerēsimies Šveici, kas, būdama mazāka par Latviju, joprojām savu nei­tralitāti sargā ar efektīviem bruņotajiem spēkiem. Katrs fiziski vesels vīrietis ir vienlaikus savas zemes karavīrs, kam mājās ir ierocis. Tas nozīmē – tauta pati ir spēcīga, grib un var sevi aizsargāt. Profesionālie NBS nozīmē, ka ir neliels, augsti profesionāls bruņots spēks, par kura gatavību, ekipējumu mēs kā valsts u. tml. rūpējamies. Tikai ir jautājums, vai šis viens spēks, respektīvi, 5000 cilvēku, spēs atrisināt militāros uzdevumus, kas varētu rasties valsts okupācijas gadījumā? Oficiālais uzstādījums ir aizsargāt teritoriju tik ilgi, līdz ieradīsies sabiedroto papildspēki. Šādā uzstādījumā zemessardzes loma ir īpaši nozīmīga.

Nākot uz redakciju, Rīgas ielās diemžēl neredzēju nevienu plakātu, kas aicinātu latviešus stāties zemessardzē. Kādreiz jūsu pieminētajā aizsargu organizācijā bija 68 000. Atcerēsimies Somijas pieredzi – tā sauktajās lotās, paramilitārajā organizācijā, līdz 1944. gadam bija apvienoti 242 000 somu sieviešu. Tajā laikā tā bija pasaulē lielākā militārā palīgorganizācija. Un gods kam gods, kopā ar varonīgo Somijas armiju tā spēja nosargāt savas valsts un nācijas godu. Bet vienmēr jāatceras, ka par to ir jāspēj maksāt un pirmām kārtām tas ir jādara valdībai, kas reāli pārstāv savu tautu un reprezentē savas tautas vērtības.

– Aizsardzības ministrs saka – nevaram organizēt labu zemessardzi, ja to neapmāca. Kas traucē, vaicāju. Uzņēmēji arī pretojoties, nelaižot uz mācībām. Valstij ir visas iespējas noteikt, ka reizi gadā atlaižami uz mācībām! Bet izskatās, ka tā nav politikas sastāvdaļa.

– Zemessardzē ir 8000 cilvēku, bet cik no viņiem ir valstī, cik apmeklē mācības un cik reāli ir kaujasspējīgi? Šajā ziņā zemessardzei kā brīvprātīgai organizācijai ir līdzība ar draudzi. Zinu, cik man ir draudzes locekļu uz papīra un cik svētdienās dievkalpojumos ir aktīvu kristiešu, un šie cipari diezgan būtiski atšķiras.

– Vairs nerunā par to, kāpēc mums vispār ir radušās problēmas. Tāpēc, ka Latvija bija okupēta un okupācijas laikā Latvijā tika iepludināti daudzi cilvēki no citurienes. Bet vara par to vairs nevēlas dzirdēt.

– Ir notikusi diskursa nomaiņa – no deokupācijas un okupācijas seku pārvarēšanas uz integrāciju. Bet integrācija ir izgāzusies. Acīmredzot Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir tā sauktās piektās kolonnas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A. Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas “Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods”: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000. gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finanšu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes. Krievijas ĀM darba kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.” Ja neliekamies zinis par to, tad dzīvojam savā ilūziju pasaulītē. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S. Karaganova doktrīna vēl 1992. gadā vēstīja: “Krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.” Ja nespējam tikt galā ar piekto kolonnu, tad secinājumi par savu valsts drošību ir jāizdara pašiem.

– Sarunā ar jauno izglītības ministri teicu – redzu, ka skolotāji cīnās par savām algām, bet neredzu, ka cīnītos par mācību un audzināšanas vērtībām. Vai tad mūsu skolas galvenais uzdevums nav audzināt piederības sajūtu valstij – valstisko jeb pilsonisko piederību? Jo pēc skolas to neviens nedara, jo nav jādara. Vai varam nodrošināt valsts aizsardzību, ja pedagoģiski tā nav nodrošināta?

– Esam iegājuši jaunā civilizācijas attīstības posmā, kas nozīmē, ka arī starpvalstu konflikti tiek risināti citādi nekā iepriekš. Tie vairs nenotiek tikai militāri. Ceturtās paaudzes jeb tā sauktajā hibrīdkarā valsts tiek apdraudēta visupirms citos veidos, un militārais ir noslēdzošais. Valsts drošība neiet pa ārējo nocietinājumu līniju, bet pa izglītību, vērtībām, iekšējo drošību, informatīvo un virtuālo telpu, kiberdrošību utt. Šajā cīņā morālās un garīgās vērtības ir ārkārtīgi būtiska aizsardzības līnija. Ja audzinām no vērtībām brīvus liberālās sabiedrības cilvēkus, tad reāli izaudzinām egoistiskus mietpilsoņus jeb tā sauktos postmodernās sabiedrības homo oeconomicus, kurus interesē tikai paša vēders un maks. Ja izglītības sistēmā audzinām valsts ideālos neieinteresētu cilvēku, nevajag iedomāties, ka vienā brīdī kā pieaudzis valsts pilsonis viņš kļūs arī patriots. Tā diemžēl nenotiek. Tāpēc audzināšanā ir jābūt valstiskai attieksmei no paša sākuma, viscaur un konsekventai visos jautājumos.

Mums ir pēdējais laiks nopietni ķerties pie savas nacionālās ideoloģijas izveides. Paldies tiem, kas izcīnīja Satversmes preambulu. Tas ir aizmetnis mūsu nacionālajai ideoloģijai. Vēl nepilnīgs un aizsākuma stadijā, bet vismaz kaut kas.

– Profesors Stradiņš ar to vēl joprojām nebija apmierināts.

– Es arī. Bet labāk kaut kas nekā nekas.

– Bet no kura lai sagaidām šo produktīvo darbību?

– Sāksim no lielā konteksta. Kas notiek, kad civilizācija sāk aiziet projām no sava radošā avota, proti, no Dieva? Kristīgās civilizācijas gadījumā Kristū kopā ir Dieva mīlestība un patiesība. Bet mēs, attālinoties no Dieva, gribam no Kristus vairs pārņemt tikai mīlestību: lai viņš akceptē mūs, kādi esam, un ļauj mums darīt visu, kas mums ienāk prātā. Tā mēs norobežojamies no būtiskas Dieva atklāsmes daļas – Viņa patiesības. Ar to sākas destrukcija, jo civilizācija zaudē savu garīgā un morālā spēka avotu. Kas notiek pēc tam? ASV nupat ir uzbūvējusi Džeralda Forda vārdā nosauktu milzīgu aviācijas bāzes kuģi, kas maksājis 17 miljardus dolāru. Kā šis jaunais aviācijas bāzes kuģis spēj atrisināt Ukrainas karu? Nekā. Pirmkārt, tas ir nepiemērots hibrīdkaram, otrkārt, ja nav morālā spēka lietot bruņojumu, tad tas nepalīdz. Tāpēc atcerēsimies, ka mums arvien no jauna ir jāapliecina tās vērtības, kas ir mūsu civilizācijas pamatā. Tikai apliecinot tās, mēs gūstam no tām šodien tik deficīto spēku, vīrišķību un drosmi.

– Pēdējā ekumeniskajā dievkalpojumā redzēju visu vadošo sabiedrību.

– Ekumenika ir vērtīgs pasākums. Vienmēr jāatceras, ka tas, kas vieno kristiešus, ir daudz svarīgāks un nozīmīgāks nekā tas, kas šķir. Tāpēc šis būtu īstais brīdis Latvijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts vismaz lielākajām konfesijām kopīgā balsī iestāties par preambulā minētajām kristīgajām vērtībām. Ne tikai abstrakti, bet visnotaļ konkrēti, piemēram, ceturto bausli “Godā savu tēvu un māti!” attiecinot arī uz latviešu leģionāriem un viņu piemiņu.

http://www.la.lv/guntis-kalme-16-marts-katru-gadu-bus-karstais-jautajums-bet-kapec/5/

December 13, 2014 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

Padomju militāristu skaits Latvijā uz 1940. gada jūniju joprojām nav skaidrs

Aivars Stranga: Padomju militāristu skaits Latvijā uz 1940. gada jūniju joprojām nav skaidrs.

Foto - LETA

Šajās dienās aprit 75 gadi, kopš Latvijā saskaņā ar tā saucamo ”bāzu līgumu” ieradās pirmās PSRS sarkanās armijas karaspēka daļas. Tomēr vēsturniekiem joprojām nav precīzi zināms, cik tad padomju pilsoņu saistībā ar šo līgumu Latvijā 1940. gada pirmajā pusē uzturējās. Šis ir mēģinājums apkopot šobrīd zināmo.

1939. gada 5. oktobra līgums noteica tikai PSRS bāzēs Latvijā izvietotā sauszemes karaspēka un aviācijas daļu militārpersonu skaitu – ne vairāk par 25 000, taču nenoteica jūras spēku daudzumu bāzēs Liepājā un Ventspilī, kā arī to, ko šajā gadījumā nozīmē “bāze” – vai tie ir flotes kuģi vieni paši vai flotes kuģi kopā ar apkalpojošo personālu krastā. Vienprātība par pašu jēdzienu “bāze” netika panākta. Uz vairākkārtēju Latvijas armijas štāba lūgumu padomju pusei sniegt ziņas, cik liels ir jūrnieku skaits, kuri uzturas abās bāzēs, vienmēr tika saņemta noraidoša atbilde. Tā tika dota tikai par sauszemes bāzēs izvietoto militāristu skaitu: 
21 379 uz 1940. gada 1. maiju. Tikmēr Latvijas armijas štāba dienestu savāktās ziņas uz 1940. gada 27. maiju sniedza šādu skaitu: sauszemes un aviācijas spēki – 22 026 (tuvu padomju sniegtajam skaitlim); flotes bāzes personāls krastā – 3924; jūrnieki uz kuģiem – 3130; brīva līguma darbinieki – 66; viņu ģimenes locekļi – 141. Pēdējie divi skaitļi bija mazāki par tiem, kurus 1940. g. 21. maijā Latvijas armijas štābam iesniedza PSRS bāzu (atsevišķā strēlnieku korpusa) vadība: 229 brīvā līguma darbinieki un 157 viņu ģimenes locekļi.

Latvija diezgan enerģiski, kaut nesekmīgi, centās panākt, lai augošais tā saucamo brīvā līguma darbinieku skaits tiktu iekļauts līgumā noteiktajos 25 tūkstošos. To pašu centās panākt arī Igaunija. Tas radīja lielu nepatiku ārlietu komisārā Molotovā, kurš 1940. gada 28. aprīlī šo vēlmi nosauca par “īpaši mežonīgu”. Tās izvirzīšanā “īpaši izveicīgi cenšas latvieši”. “Mums tuvākā laikā nāksies ar viņiem par šo jautājumu nopietni runāt,” piebildis Molotovs.

Jaunākajā Krievijas vēstures literatūrā attiecībā uz PSRS jūras kara flotes bāzēm Liepājā un Ventspilī minēts viens skaitlis – 1940. gada februārī tajās krasta dienestā bijušas 2192 militārpersonas, kuras apkalpojušas kuģus (2000 Liepājā un 192 Ventspilī). Cik bijis uz pašiem kuģiem – netiek minēts. Tātad kopumā PSRS karaspēks, kas pašai Latvijai bija jāapgādā ar pārtiku, te sastāvēja no, pirmkārt, sauszemes un gaisa spēkiem, kuru skaits ir daudzmaz precīzi zināms; otrkārt, no jūras kara flotes bāzu personāla, kurš, dalīts jūrniekos uz kuģiem un apkalpojošajā personālā krastā, nav precīzi zināms ne atsevišķi, ne kopskaitā; treškārt, no vismaz viena celtniecības bataljona, kura personāla skaits arī nav zināms (spriežot pēc tā, ko PSRS prasīja izvietot Igaunijā, bataljonā varēja būt līdz 1200 cilvēku). Tāpat nav precīzi skaidrs, cik dažādu ”brīva līguma darbinieku” uzturējās Latvijā. Jau pašā okupācijas priekšvakarā, 1940. gada 7. jūnijā, kad lēmums par agresiju pret Baltijas valstīm Maskavā jau bija pieņemts, Latvija pakļāvās jaunām PSRS prasībām un atļāva iebraukt valstī vēl 384 strādniekiem, paredzētiem it kā steidzamiem (!) celtniecības darbiem padomju flotes bāzēs. Cik no šiem “celtniekiem” patiesībā bija padomju drošības dienestu darbinieki, iesūtīti Latvijā militārās agresijas priekšvakarā, arī nav zināms.

http://www.la.lv/latviesu-mezonigas-prasibas/ 

 

 

 

December 5, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, PSRS, Vēsture | Leave a comment

20.gadadiena kopš Krievijas armijas izvešanas

Piektdien, 29.augustā plkst. 14 Kara muzejā notiks atceres pasākums, kas veltīts 20.gadadienai kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas.

  Pasākumā piedalīsies Ministru prezidente Laimdota Straujuma, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs un citas augstas amatpersonas.

Runas teiks un atmiņās dalīsies arī Guntis Ulmanis (Valsts prezidents, 1993. – 1999.gadam), Latvijas okupācijas izpētes biedrības Konsultatīvās padomes vadītāja vietnieks, bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis , bijušais Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā Jānis Peters, bijušais Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītājs Ilgonis Upmalis, kā arī bijušais Latvijas Republikas deputāts, Krievijas Federācijas objektu pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs.

Pirms 20 gadiem – 1994.gada 31.augustā Krievijas Federācijas amatpersonas ziņoja toreizējam Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas teritorijas ir pabeigta. Latvijas gaisa telpu atstāja pēdējā Krievijas Federācijas bruņoto spēku lidmašīna. Krievijas armija Latvijas teritoriju gandrīz bija atbrīvojusi. Latvijā palika tikai viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas savu darbību pārtrauca 1998.gadā. Savukārt, blakusesošā jaunceļamā radara, kas vēl nebija uzsācis savu darbību, korpuss tika sagrauts 1995.gada 4.maijā. Šis notikums bija simbolisks apliecinājums, ka PSRS ir pārtraukusi savu militāro klātbūtni mūsu valsts teritorijā.

Latvijas Kara muzeja vadītājas vietnieks Juris Ciganovs norāda “Šobrīd PSRS un vēlāk Krievijas Federācijas karaspēka izvešana un ar to saistītie procesi detalizēti pētīti nav, tāpēc sabiedrība un arī pētnieku vidū par to izskan daudz spekulāciju un minējumu, it sevišķi par atsevišķu personu vietu un lomu šajā mūsu valstij nozīmīgajā vēstures posmā”.

Vairāk par Krievijas federācijas armijas izvešanu no Latvijas var lasīt militāro ziņu portālā www.sargs.lv  http://www.sargs.lv/lv/Vesture/Vesture/2014/08/28-01.aspx#lastcomment

 

 

 

August 28, 2014 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Notiks konference “Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Liene Dreimane, LR Tieslietu ministrija

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ar mērķi veicināt jauniešu zināšanas un interesi par totalitāro režīmu nodarītajām sekām mūsdienās un tiesisko izpratni par vēstures notikumiem, sekmējot jaunās paaudzes iesaistīšanos pētnieciskajā darbā un attīstot neatkarīgās izpētes un analīzes prasmes, aicina piedalīties eseju konkursā „Molotova-Rībetropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”

Konkursa ietvaros jāizstrādā argumentēta eseja par kādu no konferences tēmām:

  1. Totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas mūsdienās: upuri, okupācija un tā atbalss mūsdienu Eiropā;
  2. Vēstures digitalizācija: vienotas informācijas telpas veidošana Eiropā;
  3. Molotova – Ribentropa pakts un tā atbalss mūsdienu tiesību aktos.

Konkursa dalībniekiem tiks pasniegti Tieslietu ministres pateicības raksti, noderīga juridiskā literatūra un citas balvas. Labāko darbu autoriem tiks dota iespēja piedalīties konferencē kā klausītājiem.

Eiropas Parlaments 2008. gadā ir pieņēmis deklarāciju, pasludinot 23. augustu par Eiropas piemiņas dienu staļinisma un nacisma upuriem. Deklarācijā atkārtoti, uzsvērts, ka masu deportācijas, slepkavības un noziegumi, kas izdarīti saistībā ar agresiju staļinisma un nacisma režīmā, ietilpst kategorijā pie kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Deklarācijā atzīts, ka totalitāro režīmu ietekme un nozīme pilsoņiem post komunistiskajās valstīs ir maz zināma Eiropā, tāpēc tika aicināts iniciēt totalitāro režīmu upuru atceres dienu, pieminot masu deportācijas un iznīcināšanas upurus, vienlaikus stiprinot demokrātijas principus, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā, lai novērstu nacisma un staļinisma noziegumu atkārtošanos.

Turpinot tradīciju, šogad Totalitāro režīmu upuru atceres dienas konference tiek rīkota Latvijā. Konference „Molotova – Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās”, par godu Eiropas mēroga totalitāro režīmu upuru piemiņai notiks 2014. gada 23. augustā, Rīgā, Ziemeļblāzmā. Konferenci apmeklēs Eiropas Savienības dalībvalstu tieslietu ministri, Latvijas amatpersonas un citi augsta mēroga viesi. Tajā uzstāsies Latvijas un ārvalstu eksperti un profesori, piemēram, James Sherr, Paul Goble, Gaidis Bērziņš, Ritvars Jansons, Egīls Levits, Valters Nollendorfs u.c.

Konkursa nolikums (PDF)

July 9, 2014 Posted by | konferences, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Krievijā kārtējā grāmata par Baltijas “brīvprātīgo” pievienošanos

Juris Ciganovs: Krievijā iznākusi kārtējā grāmata par Baltijas “brīvprātīgo” pievienošanos

 

Vēstures mūza dažreiz kalpo ne tikai cilvēku izglītošanai un izklaidēšanai, bet arī vairāk vai mazāk varas alkstošo politisko aprindu prasību apmierināšanai. Piemēram, lai attaisnotu vienas valsts teritoriālās prasības pret svešiem zemes gabaliem. Visi taču atceras pavisam neseno pagātni, kad Krievija bazūnēja par to, ka Krima vienmēr bijusi krievu zeme. Vēsturnieki nebija pēdējie cilvēki šajā skaļajā propagandas kampaņā. Par Padomju Savienības atgriešanos “vēsturiskajās teritorijās” savā jaunākajā grāmatā “Baltijas placdarms 1939–1940″ vēsta arī mūsu pusē pazīstamais Krievijas vēsturnieks Mihails Meltjuhovs. Grāmatas apakšnosaukums ir ļoti daiļrunīgs: “Padomju Savienības atgriešanās Baltijas jūras krastos”.

2002. gadā minētais vēsturnieks savā iepriekšējā grāmatā “Staļina garām palaistā iespēja” pirmo reizi publicēja atsauces uz dokumentiem, kas pierādīja, ka gan 1939. gada rudenī, gan 1940. gada vasarā PSRS gatavoja militāru iebrukumu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā gadījumā, ja šīs valstis nepiekristu padomju spiedienam. Tāpat ļoti detalizēti bija aprakstīta sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstīs, faktiski pierādot, ka uzsākta šo zemju militāra okupācija. Pēc iepriekšējās grāmatas konteksta bija jaušams, ka šādu PSRS rīcību Meltjuhovs ne par ko labu neuzskata. Tagad Meltjuhova kunga pilsoniskā apziņa augusi, un savā jaunākajā grāmatā Krievijas vēsturnieks veltījis pūles, lai, pamatojoties uz līdzīga rakstura dokumentiem, mēģinātu attaisnot okupāciju kā Padomju Savienībai “likumīgi piederošo” Baltijas valstu teritorijas atgriešanu. Gan grāmatā, gan intervijās plašsaziņas līdzekļos Meltjuhovs apgalvo, ka nevar runāt ne par kādu okupāciju, jo “neviens šīs valstis neieņēma bez pašu valstu ziņas”, proti, mēs, baltieši, paši esam paprasījuši, lai likvidē mūsu neatkarību. Baltijas valstu diktatoru valdības tauta neesot atbalstījusi, un plašas tautas masas (kas, starp citu, esot dzīvojušas nabadzībā un trūkumā) sarkano armiju esot sagaidījušas ar cerībām, ka nu dzīvot kļūšot labāk. Arī 1940. gada “vēlēšanas” esot pirmās brīvās un patiesi demokrātiskās šo valstu pastāvēšanas vēsturē. Vārdu sakot, citējot pieminēto vēsturnieku: “Visi baltiešu autoru un viņu Krievijas līdzskrējēju spriedumi par okupācijas tēmu ir tikai viņu fantāzijas augļi un tiek lietoti tikai propagandas īstenošanai.” Tā, lūk!

Meltjuhovs_3Arvien vairāk un vairāk mūsu austrumu kaimiņvalsts vēsturnieku retorikā atgriežas padomju laikā dzirdētas frāzes un intonācijas. Par to, ka neatkarīgo Baltijas valstu pievienošana bijusi “objektīva” nepieciešamība Padomju Savienības aizstāvībai pret agresīvo Vāciju vai arī ka iekļaušana PSRS nākusi par labu pašiem iekļautajiem.

Ja nu var runāt par kādu noderīgu informāciju no Meltjuhova grāmatas, tad jāpiemin detalizēti aprakstītā sarkanās armijas vienību dislokācija un gatavošanās Baltijas valstu ieņemšanas militārajai operācijai.

July 3, 2014 Posted by | Apmelojumi, grāmatas, Okupācija | Leave a comment

Palīdzēja ticība

Staļina represiju upuri no Lietuvas. Atmiņas.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Помогала вера

Жертвы сталинских репрессий вспоминают высылку из Литвы

Рабочие инструменты ссыльных в сталинские годы. 

В июне 1941 года в Литве, как и в других Балтийских республиках, начались массовые ссылки местных жителей в Сибирь. За десятилетия сталинских репрессий таких сосланных было около двухсот тысяч, в основном литовцы, но немало поляков, русских, евреев, представителей других национальностей. Многие попадали в ссылку детьми, некоторые родились в ссылке.

Корни сейчас проживающей в Израиле пенсионерки Песи Ковалевски в Литве. Отсюда ее родителей в 1941-м вместе с сотнями тысяч жителей Литвы выслали в далекую Якутию. По дороге в Барнауле мама Песи и родила ее, так что жизнь в бараках сталинских лагерей она узнала еще младенцем.

История Песи Ковалевски

Взрослые люди старались при голоде сохранить маленьких детей любыми способами. Холод, конечно, – жили мы в землянках. Был ноябрь месяц, выпал снег. По воспоминаниям моих родителей, мужчины сразу стали строить бараки. Мы жили около моря Лаптевых до 1947 года, а потом переехали в Якутск. Высланы были мама с папой, два братика, моя сестра, то есть было трое детей и я была четвертой. Но по дороге один брат умер от воспаления легких.

Никакой разницы, какая это была семья – литовская, польская, украинская, русская, – не было. Вошли ночью, быстро собрали. Кому-то давали на сборы больше часов. Просто это зависело от красноармейцев, которые пришли забирать. И на Севере никого не выделяли, мы все были в одинаковых условиях, все старались помочь друг другу выжить. Все любили детей. Дети общались на разных языках – финны, поляки, евреи, литовцы, все считалки были на разных языках и на каком-то общем языке, чтобы понимать друг друга.

Местное население относилось к нам очень хорошо, старались нам помочь с жильем. Если бы не они, может быть, мы бы и не выжили. Там очень много рыбы, и местные рыбаки всегда старались рыбой поделиться. Ели ее сырой тоже – национальная еда на Севере. Я должна признаться, что это очень вкусно. Есть такая рыба налим, налимья печень считается очень ценной, там очень много витамина Д, которого не хватает, особенно из-за того, что там нет солнца. Для детей это была большая помощь, люди потому что стали болеть цингой.

И еще помогала вера в Бога. Католики верили в свою веру, иудеи – в свою. Мы как могли справляли праздники, и это нас, конечно, поддерживало. У нас на Пасху обычно делается фаршированная рыба. Готовились, отмечали, как могли, и угощали друг друга. Чем было, тем делились. В холода все, что можно было, одевали на себя. Поскольку литовки очень хорошие рукодельницы, все обвязывали друг друга. Вязали из всего, что только можно.

Мама рассказывала нам о нашем городе Аникщае. Какие-то картинки у меня были в мыслях, в голове. А теперь я почти каждый год в Аникщай приезжаю, там есть братская могила погибших, но никого живых из нашей семьи нет. Принимают люди, которые меня знают, всегда приглашают, очень хорошо относятся. И очень могилы красиво ухожены. Моя мама всегда мечтала вернуться в Литву, но ей не удалось, она в 1961 году умерла, похоронена в Якутске. Я была у нее на могиле последний раз в 1990 году.

Вильничанка, член Союза ссыльных Лаймуте Дзимидавичути:

Моя мама десяти лет со своей сестрой и моей бабушкой были высланы в ссылку в 1945 году. Ночью, как говорила моя мама, приехали солдаты и сказали, что надо собираться. Бабушка говорит: “Никуда мы не поедем”. Потому что нас заведут за угол, как она думала, и расстреляют. А солдаты говорили: нет, берите больше всяких вещей, вас везут далеко. Сами солдаты забирали ее вещи и складывали в грузовик. Ехали они долго, почти два месяца. Вывезли их в Пермскую область – это уже Урал. Первые дни были очень тяжелые. Мама была ребенком, сестренке было два года, ее забрали в детский сад, более-менее хорошо еще, потому что они там и еду получали. А мама говорила, что у них не было ничего. На первое Рождество у бабушки была одна свекла, она ее поджарила на “буржуйке” и отдала маме. Ничего, конечно, не съела, помолилась только и пошла спать. Весной они ели зелень, чтобы только не умереть. Мама училась в школе, потом пошла на работу. Работали они в лесу, зимой рубили деревья, их потом по Каме спускали. Летом сено косили. Когда они приехали, в этой местности были уже ссыльные поляки, их еще перед войной туда перевезли. Не надо было строить домов, один большой барак отгородили – каждая семья отдельно себе угол – и как-то жили. После смерти Сталина, как говорит мама, стало легче. Занимались сельским хозяйством, картошку стали сажать. Мама в Сибири познакомилась с моим папой, там они поженились. Папина вся семья была вывезена тем же самым поездом в 1945 году.

Мама еще жива, а папа умер, не дождавшись независимости. Мы родились год за годом: первый брат родился, сестра и потом уже я. А потом литовцы начали возвращаться в Литву, в 1965 году вернулись и мы. Родителей никто не принимал на работу, очень было тяжелое время.

Сейчас маме 79 лет. 14 июня, День скорби и надежды, для нее черный. С самого утра встает и выносит флаг с черной лентой. В прошлом году начали наше кладбище убирать, ехали дети школьного возраста. Как раз моя дочка попала в эту группу. Поставили три очень красивых креста. Там была вся ее семья – дедушка, бабушка. Это ей было очень важно.

Вильничанка Дангира Березовская была сослана из Литвы с семьей к морю Лаптевых в двухлетнем возрасте:  

Везде остановки были для того, чтобы снять урожай. Потому что началась война и все села были опустошены, забрали в армию всех мужчин, и остались дети, старики и женщины. Как раз осень наступала, и поэтому нас остановили, чтобы мы работали в колхозах. По всей Якутии были ссыльные разбросаны – на шахтах, на реках, где отлов рыбы происходил, в рудниках. В основном на берегах рек и на самом море Лаптевых рыба очень хорошая, сорта замечательные. Это мое счастье, что я была ребенком. В смысле физиологии я очень пострадала, я была недоразвитая до 18 лет, то есть вообще не развивалась, пока не поела досыта в колхозе. Но сознание, нервная система, душа моя так не страдали, как страдали взрослые люди. Это все-таки спасает.

По профессии я педагог со средним образованием. Высшего мне не дали получить, как я ни старалась, как я ни мечтала. Когда я окончила училище, то я была в числе кандидатов на путевку в вуз. Пришло время распределения, мне сказали: партия и правительство ждет вас на Крайнем Севере. То есть послали опять на Крайний Север, но не в тундру, а в лесотундру, работать в детский сад. Я приехала на работу в 17 лет.

Помогала вера. У нас были серебряные крестики, но мама их берегла для какого-то торжественного случая, а пользовались мы простыми металлическими крестиками, у каждого был свой. Все в руках Божьих. Если тебе суждено что-то, если плохо, значит тебе так положено. Но надо остаться человеком, стараться мужественно переносить все тяготы, нельзя в уныние впадать. Я помню, как моя мама поднимала многих абсолютно обезволивших. Она подходила, уговаривала: “Дети, дети, мы должны, мы обязаны из последних сил, вставайте, давайте трудиться, чтобы получать карточки и как-то прокормить”…

Очень много людей умерли. Третья часть сразу почти, потом еще. Там страшно – холод, голод. А кто оставался, был очень болен. Конечно, кто-то ломался, но, тем не менее, помню, было и чем гордиться. Литовцы очень трудолюбивые, а уж какие умелые! Из бросового материала делали и заколки, и расчески. Бревна по реке сплавляли, когда приходили плоты, тогда уже строили дома. Представляете, люди были учителями, аптекарями, врачами, артистами, учеными, а все строили дома. С топором обтесывали бревна и строили, и как еще строили!

По приезде в Литву я обошла все храмы, выбрала тот, где очень уютно и куда меня просто влечет. Это был кафедральный собор. С тех пор каждое воскресенье я обязательно прихожу в него, отдыхаю душой, воздаю славу Господу и чувствую его заботу. Надо всегда оставаться человеком. Мама нас в детстве так учила: порядочность, достоинство, ни при каких обстоятельствах не нарушать закон Божий. 10 заповедей – это и есть высший закон.

 

June 22, 2014 Posted by | deportācijas, Okupācija, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

Satversmes preambula un konfrontācija

Satversmes preambula novedīs pie konfrontācijas, uzskata Krievijas vēstnieks Vešņakovs

Iespējams, jau drīzumā uz Latvijas Satversmes papildināšanu ar preambulu varētu sekot negatīva reakcija no Krievijas Ārlietu ministrijas puses, piektdien, 20. jūnijā ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “Panorāma”.

“Kāpēc tas bija jādara tādā veidā, kā tas tika darīts, bija taču iespēja rīkot referendumu, pajautāt tautai,” intervijā “Panorāmai” sacīja Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, piebilstot, ka, viņaprāt, esošā preambulas versija un veids, kādā tā tika pieņemta, novedīs pie konfrontācijas.

“Būtu ļoti žēl, ja tā notiktu,” viņš sacīja.

Jau vēstīts, ka 19. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz valsts pamatlikumu papildināt ar īpašu preambulu.

Tā noteic: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.”

“Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu,” pausts parlamenta vairākuma pieņemtajā preambulā.

Tajā arīdzan noteikts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.

Dievs, svētī Latviju!”


Москва возмущена текстом преамбулы к конституции Латвии. Дипломаты указали на то, что в документе коммунизм приравнивается к нацизму.

“Очевидно, что данный политически ангажированный документ преследует цель юридического закрепления преимущественного положения в государстве титульной нации над нацменьшинствами и будет способствовать дальнейшему межэтническому расколу в обществе”, – отметил уполномоченный МИД РФ по вопросам прав человека, демократии и верховенства права Константин Долгов.

В Москве “не может не вызывать возмущения и содержащееся в тексте преамбулы откровенное приравнивание коммунистического и нацистского режимов, которое, по сути дела, направлено на легитимизацию ветеранов латышского добровольческого легиона “Ваффен-СС” в качестве “борцов за независимость”, передает слова дипломата ИТАР-ТАСС.

June 20, 2014 Posted by | Okupācija | Leave a comment

Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

Ritvars Jansons: Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

LV portālam: RITVARS JANSONS, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks


Guntars Laganovskis
13.06.2014

Lielos vilcienos deportācijas ir izpētītas, taču vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz, skaidrojot it kā zināmus notikumus un pamatlietas, norāda vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks RITVARS JANSONS.

Kopš abām lielajām deportācijām pagājuši seši gadu desmiti, kopš neatkarības atjaunošanas – teju ceturtdaļgadsimta, kurā šie vēstures notikumi bijuši pieejami brīvai pētniecībai. Cik izpētītas ir deportācijas?

Lielos vilcienos uz Latvijā pieejamo un Krievijā iegūstamo dokumentu pamata Latvijas vēsturnieki ir izdarījuši tiešām daudz, salīdzinot ar citām 20.gadsimta vēstures tēmām. 1941. un 1949.gada deportācijas ir izpētītas pamatīgi. Latvijas Valsts arhīvā trīs cilvēki – Jānis Riekstiņš, Aija Kalnciema un Iveta Šķiņķe – strādājuši gan pie šo deportāciju mehānisma izpētes, gan mutvārdu liecībām, gan datubāzes izveidošanas ne tikai attiecībā uz abām lielajām, bet arī citām deportācijām periodā no 1945. līdz 1953.gadam – vāciešu izsūtīšanu no Rīgas, tā dēvēto dzimtenes nodevēju izsūtīšanas 1945.gadā, jehoviešu izsūtīšanas 1951.gadā un citu personu izsūtīšanas minētajā laika posmā. Visi šie cilvēki ir apzināti. Tiklīdz tas būs iespējams, tiks sagatavota arī datubāze par 1941.gadu, kuras izstrādāšana līdz galam galvenokārt ir finansējuma jautājums.

Ko attiecībā uz deportācijām slēpj Krievijas arhīvi?

Tos joprojām klāj slepenība un nepieejamība. Kad vēsturnieks Henrihs Strods deviņdesmito gadu sākumā devās turp pētīt 1949.gada deportācijas, viņam Krievijas Valsts kara arhīvā bija darīšana ar lietu par operāciju “Priboj” jeb “Krasta banga”, kas Valsts drošības ministrijā bija šifrēta kā mācības. Tur atklājās mehānisms – cik un kā tiek koncentrēti resursi – gan cilvēki, gan tehnikas vienības, lai deportētos aizvestu līdz ešeloniem.   H.Strods toreiz vēl dabūja kopijas, kas ir Krievijas Valsts kara arhīva rīcībā. Bet jau šī gadsimta sākumā, kad uz arhīvu devos es, man šo lietu vairs nedeva, aizbildinoties, ka tā ir sliktā tehniskā stāvoklī un ar citiem iemesliem.

Šī, protams, nav vienīgā lieta, kurā parādās deportāciju mehānisms Krievijā. Tādu ir daudz – gan Federālā drošības dienesta arhīvā, gan Krievijas Federācijas arhīvā, gan Krievijas Valsts kara arhīvā, taču ir skaidrs, ka šo informāciju pašreizējās autoritārās varas apstākļos nedabūsim. Tomēr jāsaka: lielos vilcienos deportāciju mehānisms mums ir zināms – gan uz to dokumentu bāzes, kurus ir izdevies iegūt no Krievijas, gan uz mūsu pašu arhīvu dokumentu pamata, gan uz analoģiju pamata no deportācijām pārējās Baltijas valstīs.

Cits jautājums, pamatjautājums, par ko dati varbūt ir atrodami tikai Politbiroja slepenajos dokumentos, pie kuriem, iespējams, klāt netiek pat Krievijas vēsturnieki, ir: kāpēc tieši notika 1949.gada deportācija? Nav pilnībā skaidrs, vai tā tiešām notika tikai viena faktora dēļ – tāpēc, ka okupētās Baltijas valstis bija jāsovjetizē tāpat kā pārējās padomju republikas, vai arī tādēļ, ka Krievija, baidoties no iespējamas karadarbības ar Rietumiem, centās atbrīvot šo teritoriju no potenciāliem pretinieka sabiedrotajiem – turīgajiem zemniekiem, kuri atbalstīja nacionālos partizānus un bija noskaņoti turēties pie sava īpašuma, nevis kolektīvās saimniecības, tā sauktajiem dzimtenes nodevējiem un viņu radiniekiem.

Domāju, ka aiz sovjetizācijas faktora slēpjas arī tas, ka Padomju Savienība gatavojās karam un gādāja, lai tās rietumu pierobežā nebūtu ar režīmu neapmierinātu cilvēku. Proti, Maskava baidījās, ka te paliks personas, kas ir spējīgas pretoties. Ne velti 1949.gada deportācijā tika izsūtīti arī jau legalizējušies nacionālie partizāni. Vēl viens deportācijas faktors, protams, bija pretošanās kustība, jo zemniecība bija galvenie partizānu atbalstītāji. Tomēr to, kas bija galvenais 1949.gada deportācijas cēlonis, domājams, tuvākajos desmit divdesmit gados noskaidrot neizdosies.

Kā liecina pieredze, vēsture strauji aizmirstas, un katrai paaudzei, lai sabiedrībā uzturētu zināšanas par to, vēsture jāmācās arvien no jauna. Kā mūsdienu paaudzei stāstīt, uzturēt interesi par deportācijām, Latvijas 20.gadsimta vēsturi?

Jā, saskaroties ar skolēniem, kuri regulāri nāk uz nodarbībām Okupācijas muzejā, kas ir akreditēts kā izglītības iestāde, ļoti labi redzam, ka vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz jāskaidro it kā zināmi notikumi, pamatlietas. Arī šogad devītā klase liek eksāmenu Latvijas un pasaules vēsturē. Mācoties to kopā ar pasaules vēsturi, laika līnija šiem skolēniem ir ļoti izplūdusi: Pirmais pasaules karš ir blakus otrajam, deportācijas – līdzās jaunlatviešiem, un turpat jau ir krusta kari. Dažam labam deportācijas ir līdzās krusta kariem.

Nav tā, ka latvieši labi zina deportāciju vēsturi, sevišķi ja ģimenē neviens tās nav piedzīvojis. Par to tiešām ir jāstāsta atkal un atkal. Vislabākie rezultāti tieši nodarbībās ar skolēniem par deportācijām, ko regulāri veicam Okupācijas muzejā, ir tad, kad vispirms viņiem rāda ar izsūtījumu saistītus priekšmetus, vizuālo materiālu – baraku, tās iedzīvi utt. Skolēniem tiek dots mājasdarbs sagatavot stāstījumu par deportācijām savā dzimtā. Sasaistot to ar muzeja materiāliem, viņiem veidojas daudz tiešāks, emocionāls iespaids.

Visbiežāk stāstām stāstu par divām karotēm, kas piederējušas kādai deportētai ģimenei. Viena no karotēm ir sudraba, gandrīz kā jauna, pie šīs ģimenes kaimiņiem saglabājusies no tā dēvētajiem Ulmaņlaikiem, bet otra, kas bijusi līdzi izsūtījumā, apliecinot turienes dramatiskos apstākļus, – saliekta, nodilusi, kļuvusi asa kā nazis, izmantota griešanai un grebšanai. Rādām arī citus, pašizgatavotus priekšmetus, kādi piederējuši lēģeros ieslodzītajiem. Lielu iespaidu parasti izraisa sejas maska. Sākumā skolēniem šķiet, ka tā ir no karnevāla, ķēmošanās atribūts, taču patiesībā šī maska kalpojusi aizsardzībai pret aukstumu.

Īpaši ilustratīvi ir izsūtīto bērnu zīmējumi – sākot ar mašīnām, ar kurām viņi tika izvesti no mājām, līdz dzīvei nometinājuma vietās. Īpaši jāatzīmē jaunā lietuviešu filma “Ekskursante” – reālistiski uzņemts kādas meitenes stāsts par izsūtījumu uz Sibīriju un viņas bēgšanu atpakaļ uz mājām, uz Lietuvu. Tātad svarīgi ir stāstīt reālistiski, radot emocionālu līdzpārdzīvojumu. Jo vairāk attīstīsies tehnoloģijas, jo vairāk ar to palīdzību tas jādara. Citu ceļu pagaidām neredzu.

Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļa izvirzījusi uzdevumu veidot Latvijas sabiedrībā kopēju izprati un saprašanos par okupācijas perioda vēsturi. Vai tas vispār ir iespējams? Ko domājat darīt?

Ir jāskaidro, ka latviešiem stāsts par 20.gadsimtu nav tāds pats kā cittautiešiem, no kuriem daudzi paši vai viņu vecāki Latvijā ieradās 60. un 70.gados un kuru vidū joprojām ir izplatīts uzskats, ka Latvija radās, sabrūkot lielajai Padomju Savienībai. Šai sabiedrības daļai jāstāsta par to, ka šeit pirms tam bija 1918.gadā dibināta, padomju Krievijas atzīta valsts, kura zaudēja neatkarību, Padomju Savienībai pēc vienošanās ar Hitlera Vāciju okupējot to.

Mūsu dzīves laikā, ļoti iespējams, kopīgu izpratni par Latvijas vēsturi tiešām neizdosies nostiprināt, taču tas nenozīmē, ka tas nav jācenšas darīt. Tas jāveic, līdztekus nostiprinot Latvijas valstiskumu kā vērtību visai sabiedrībai. Muzejs ir tikai viens komponents šajā darbā. Ir vēl skola, ģimene, masu mediji. Kopumā mūs sagaida ilgstošs un komplekss darbs.

Padomju uzvarētāju un atbrīvotāju koncepts – cik lielā auditorijas daļā tas joprojām jūtams?

Tas lielā mērā ir atkarīgs no mazākumtautību skolu skolotājiem. Diemžēl no tā sauktajām krievu skolām šeit ved daudz mazāk bērnu nekā no latviešu skolām, jo vārds “okupācija” joprojām sagādā neērtības gan pašiem krievu skolu skolotājiem, gan, ņemot vērā vecāku vēstures atmiņas, šo vārdu ir grūti pieņemt arī skolēniem.

Padomju koncepts par draudzīgo Latvijas atbrīvošanu nekur nav zudis. Sevišķi – ņemot vērā, ka Latvijā šo uzstādījumu saskaņā ar Putina ideoloģijas principiem intensīvi tiražē arī Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Tas iedarbojas gan uz vidējo, gan uz jaunāko paaudzi – skolēniem. Tomēr to nevar attiecināt uz visiem – gan krievu skolu skolotāji, gan skolēni ir ļoti atšķirīgi.

Rietumu atmiņu kultūrā attiecībā uz Otro pasaules karu kā lielākais ļaunums dominē vācu okupācija un holokausts, nevis padomju režīma nodarījumi. Vai to saskatāt arī muzeja apmeklētājos – augstajos valsts viesos un tūristos?

Augstie viesi, pirmkārt, jau ir informēti par Latvijas situāciju vai arī ir lieliski diplomāti – runā to, kas attiecīgajai valstij ir izdevīgi. Vai nu viņiem tiešām ir šī izpratne par Latvijas sarežģīto vēsturi, trīskāršo okupāciju, vai arī viņi neiebilst tam, ko mēs par to stāstām. Attiecībā uz rietumvalstu tūristiem, – lielākā daļa no viņiem tiešām nāk ar šo Rietumu konceptu par nacismu kā absolūti lielāko ļaunumu un Padomju Savienību kā vienu no sabiedrotajiem cīņā pret to, staļinisma noziegumus tādējādi atstājot otrajā plānā. Vieni pie tā arī pieturas un savu viedokli nemaina, bet citiem – jā, viņiem tas ir jaunums. Dažs pat pēc tam par šo tēmu ir uzrakstījis dzejoļus, kurus sūta mums. Vēstures stereotipu laušana šiem cilvēkiem paver jaunu zināšanu loku un rada jautājumus.

Jāteic, Rietumu koncepts ir izdevīgs pašiem Rietumiem: pirmkārt, nav jāuzņemas nekāda atbildība par Austrumeiropu šobrīd. Otrkārt nav jāuzņemas nekādas juridiskas saistības par lēmumiem, kurus savulaik pieņēma Jaltā, Teherānā, Potsdamā, kā rezultātā Baltijas valstis palika padomju ietekmes sfērā, neraugoties uz to, ka jebkura Rietumu valsts atzīst: Ribentropa–Molotova pakts bijis prettiesisks. Rietumu koncepts ļauj arī pievērt acis uz to, ka rietumvalstis pēc Otrā pasaules kara ļāva padomju režīmam nostiprināties Austrumeiropā un Viduseiropā. Tikko Rietumi uzņemsies juridisko atbildību, tūlīt pret tiem var izvirzīt materiālās pretenzijas.

Rietumu koncepts, kurā par nacismu runā daudz vairāk nekā par Austrumeiropas ciešanām no PSRS, domājams, paliks vēl uz daudziem gadiem. Protams, nostādnes mainās. Eiropas Parlamentā ir pieņemta rezolūcija, kas nosoda abus totalitāros režīmus. Taču līdz juridiskam izvērtējumam, līdzvērtīgam kā attiecībā uz nacistiem Nirnbergā, mūsu dzīves laikā gan, šķiet, nenonāks.

Kam, jūsuprāt, ir jānotiek, lai Rietumos totalitārā komunisma noziegumi tiktu nepārprotami atzīti kā līdzvērtīgi nacisma noziegumiem?

Ļoti skaudri, bet acīmredzot būtu jānotiek ceturtajam pasaules karam, ja par trešo, kā vērtē Putina Krievijā, uzskata auksto karu. Ja Krievija tiešām izvērsīs plašāku ofensīvu uz Austrumeiropu, kurā, domājams, agrāk vai vēlāk cietīs sakāvi, tad pēc tam varētu notikt visas 20. un 21.gadsimta vēstures pārskatīšana Rietumos.

Latvijā ir daudz atceres un sēru dienu. Tas, kā norāda sociālo zinātņu pārstāvji, latviešos rada upura identitāti un zemu pašvērtējumu.

Nedomāju, ka mums ir mūžīgi jāsēro. Taču piemiņa sevī ietver arī pretošanās faktoru, kas ļauj parādīt, ka latviešiem okupācijas periodā ir bijuši arī varoņi – pietiekami daudz cilvēku izrādīja vērā ņemamu pretestību gan padomju, gan nacistu okupācijas režīmam. Latvieši ir pretojušies, neraugoties uz deportācijām, gan ieslodzījuma vietās ir bijušas sacelšanās, gan notikušas cīņas pret bruņotu pārspēku, gan bijusi nevardarbīga pretošanās kā nacistu, tā padomju okupācijas laikā. Esam pārvarējuši represijas un izcīnījuši neatkarību. Valstiski to uzsverot, piemiņas datumos tas ir jāatgādina. Turklāt tas jādara ar emocionālu iedarbību, līdzīgi kā 11. un 18.novembrī. Par represijām ir jārunā, taču tai pašā laikā mums ir jāaudzē sevī spēks, lai to varētu likt lietā, ja atkal pienāks kāds kritisks brīdis.

Ko varam mācīties no Izraēlas attiecībā uz tās panākumiem holokausta piemiņas uzturēšanā?

Pirmkārt, jābūt valstiskai programmai. Mums tādas nav. 2015.gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts. Tā ir laba izdevība šo jautājumu pacelt starptautiskā līmenī. Ir Eiropas piemiņas un sirdsapziņas platforma, kur kā prezidējošā valsts varam izvirzīt jautājumu par jau minēto Austrumeiropas totalitārā režīma juridisko izvērtējumu, runāt par mūsu trīskāršo okupāciju – kā to Izraēla dara attiecībā uz holokaustu. Tas turklāt būtu ļoti labi saprotams lielai daļai jauno ES valstu.

Kā, jūsuprāt, vērtējama okupācijas perioda zaudējumu novērtēšanas komisijas darbības atsākšana. Vai tai ir kāda perspektīva?

Mums Padomju Savienības nodarītās sekas ir jāaprēķina perfekti, jātiek skaidrībā galvenokārt, lai paši to zinātu. Šobrīd, saprotams, nevaram no Krievijas gaidīt okupācijas atzīšanu, izpratni, ka okupācijas režīms Latvijai ir nodarījis kādu ļaunumu, tā materiālu kompensāciju. Gluži pretēji – mums ir jābūt gataviem arvien lielākai negatīvai Krievijas propagandas ietekmei Rietumos par Baltijas valstīm. Tajā tiks izmantoti arī argumenti, ka Latvija ir atbalstījusi nacismu, ka tā ir atdalījusies no PSRS, radot zaudējumus Krievijai. Ja šajā propagandas karā mums būs aprēķini, ko likt pretī – ko Padomju Savienība ir nodarījusi Latvijai, tos varam izvirzīt starptautiskajā arēnā.

Kāpēc netiek uzturētas kādas prasības un veikti aprēķini par nacistu okupācijas periodā nodarītajiem zaudējumiem Latvijas valstij un personām pret Vāciju?

Līdz šim nav bijis politiska lēmuma šajā jautājumā. Vācija un PSRS (un tās juridiskā mantiniece Krievija) ir vienlīdz atbildīgas par Baltijas valstu okupāciju, tās pilsoņu varmācīgu iesaistīšanu Otrajā pasaules karā, represijām pret iedzīvotājiem, ekonomisku zaudējumu izdarīšanu. Krievija, lai gan tā bija Latviju okupējusi, izvirza pret to ekonomiska rakstura pretenzijas kā pret valsti, kura atdalījusies no Padomju Savienības. Atšķirībā no Krievijas Vācija politiskā līmenī nodarīto pret okupētajām valstīm ir atzinusi. Tādēļ starp Latviju un Vāciju nav politiska saspringuma vēstures jautājumos.

Saeima pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, ar kuriem kriminalizēta PSRS un nacistiskās Vācijas izdarītā genocīda un noziegumu pret cilvēci slavināšana un noniecināšana. Kā vērtējat šo soli?

Pozitīvi, jo zinātniskā līmenī joprojām pastāv diskutēšanas iespēja, toties sadzīviskajā līmenī nevarēs prasti ņirgāties par upuriem. Arī saistībā ar piemiņas dienām.

Bijušās Valsts drošības komitejas arhīvs jeb tā dēvētie čekas maisi, kā lemts Saeimā, varētu kļūt publiski pieejami 2017.gadā, iepriekš nodrošinot to satura zinātnisku izpēti. Ko tur vēl ir iespējams izpētīt?

Tur var izpētīt ļoti daudz. Uz to dokumentu bāzes, kas ir šeit Latvijā, ir iespējams parādīt, kā darbojās šis totālās kontroles un represiju mehānisms. Juridiskais lēmums par atslepenošanu ir pieņemts, bet neesmu dzirdējis, ka kāds ar juristiem, vēsturniekiem būtu runājis par tālāko norisi, kā tas reāli notiks. Līdz ar to baidos, ka tikai tas nepaliek kā kārtējais labais nodoms tikai uz papīra.

Vai nav pienācis laiks plašāk pievērsties padomju okupācijas perioda kolaborācijas pētniecībai? Joprojām nav pat īsti skaidrs, uz ko šo jēdzienu attiecināt. Vai tas nav kliedzošs baltais plankums Latvijas vēstures izpētē?

Šis jautājums noteikti ir jāpēta. Jāsāk ar kolaborācijas jēdzienu – vai ar to saprotam noziedzīgas darbības vai vienkārši izdzīvošanu padomju režīma apstākļos, pielāgošanos režīmam. Jāņem vērā, ka okupācijas periods bija ļoti ilgs. Pielāgojās absolūti lielais vairums Latvijas iedzīvotāju – cits darbaļaužu sapulcēs runāja līdzi, cits tiešām pieņēma represīvus lēmumus.

Kāpēc šis jautājums tik ilgi bijis atlikts malā?

Pirmkārt, vajadzēja radīt oficiālu pētniecības mērķprogrammu ar atbilstošu finansējumu, līdzīgu programmai “Nacionālā identitāte”, kuras ietvaros savus pētījumus veikuši daudzi vēsturnieki. Padomju perioda kolaborācijas tēma prasa ļoti pamatīgu darbu – dokumentu izpēti, iedziļināšanos. Otrkārt: kuram tad patīk rakņāties mēslos? Pie smagām tēmām ķeras tad, ja ir ļoti liela motivācija vai ir tam atbilstošs finansējums.

Kolaborācijas problēma vistiešākajā veidā atbilst Okupācijas muzeja profilam.

Jā, protams. Un mēs to arī labprāt pētītu dziļāk, jo cilvēku interese par šo tēmu ir liela. Taču arī mums nepieciešami atbilstoši resursi – gan cilvēki, gan finansējums. Turklāt viens muzejs to arī nepaveiks, bet katrā ziņā tas tiks darīts.

June 13, 2014 Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, represijas, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Intervija ar rakstnieku Māri Runguli

June 8, 2014 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, Okupācija, Patriotisms | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: