gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāpēc piedalīties 16. marta gājienā?

04.03.2015 Raivis Zeltīts

16. marts

Kā mēs labi zinām, katru gadu 16. martā ir “īpaši bīstami apstākļi”, kas katru gadu šo dienu padara par “īpašu izņēmumu”, kurā “šoreiz gan” labāk neiet. Es šo tēzi mainītu – katru gadu 16. marta gājienā ir jāpiedalās neatkarīgi no biedēšanas un “īpašajiem apstākļiem’’. Kāpēc?

Jo mums ir jāatzīst reģiona un savas tautas vēsture. Ne ar pārākuma apziņu, ne ar kauna sajūtu, nevis tiesājot, bet drosmīgi jāpieņem sava pagātne, jo tikai tā mēs varam dzīvot tālāk. Pagātnes noliegšana noved pie lielākiem zaudējumiem ilgtermiņā nekā “īpašo apstākļu” faktori. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka komunisma sekas un joprojām ietekmīgie čekisti Krievijā ir faktors, kas var radīt draudus, bet tagad mēs visi par to maksājam ar neostaļinista Putina karu pret Austrumeiropu. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka rusifikācijas un kolonizācijas sekas Latvijā radīs iekšējos draudus, bet šobrīd iekšējo draudu līmenis ir augstāks nekā uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Ja mēs būsim patiesi, nevis ”labsirdīgi” pret rupekļiem un agresoriem, tad būsim tikai ieguvēji.

Jo mums ir jāatbrīvojas no dzimtcilvēka, no kolhoznieka un verga sevī pašā. 16. marts nevar būt tikai nacionālistu pulcēšanās diena – šī diena ir tests ikvienam, kas sevi sauc par patiesi brīvu cilvēku. Jo patiesi brīvs cilvēks neslēpsies kaut kur kapos tikai tāpēc, ka cilvēkiem aiz žoga var kaut kas nepatikt. Cilvēkiem aiz žoga, kurus finansē naidīga valsts, kuri aizstāv režīmu, kas veicis noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un cilvēci, kuri klaigā uz leģionāriem, kas savukārt ir okupācijas upuri, Hāgas konvencijas pārkāpumu upuri, nevar dot ne mazāko ticību tam, ka viņu pusē ir kaut mazumiņš taisnības. Ja mēs dodam iemeslu ticēt tam, ka svinēt 9. maiju viņiem ir lielākas tiesības nekā mums pieminēt savus karavīrus, tad mēs paši sevi nostādām dzimtcilvēka un verga lomā – nekaitināsim kungus, nekaitināsim “dižāko no PSRS tautām”, tad varbūt mūs sitīs mazāk. Slima nebrīvu cilvēku loģika, kuru mums mēģina parādīt kā pragmatisku un gudru.

Jo mums ir jāveido saikne ar savu senču piedzīvoto, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Tāpēc ir jāpiedalās maksimāli daudz atceres pasākumos – 17. martā, 25. martā, 14. jūnijā, Rīgā, Lestenē, Morē, Sērmūkšos, Īlē… Tā nav pelnu apraudāšana, bet gan dzīvās uguns uzturēšana, paņemot no senčiem viņu svētumus, kas ir arī mūsu svētumi, viņu spēku, kas jāatmodina mūsos pašos. Lai mēs novērtētu, ka, salīdzinot ar leģionāriem vai nacionālajiem partizāniem, mēs dzīvojam milzīgu iespēju laikā un šīs iespējas ir nevis jāizmanto īstermiņa komfortam, bet gan valstij, kas patiesībā ir tik trausla, kad aizmirstam to sargāt.

Jo mums ir jāņem piemērs no saviem varoņiem. Daudz runājam par “notikumiem” Ukrainā, ko tie, kas nemelo sev un citiem, sauc par karu. Kā jau karā, realitāte diktē savus noteikumus – tautas izdzīvošana beigu beigās nav atkarīga no dažādu gudro sarunām un “bažām”, bet gan no pašas tautas vēlmes izdzīvot. Bez brīvprātīgo bataljoniem, bez tiem miljoniem pilsoņu, kuri apgādā ukraiņu brīvprātīgos ar viņiem nepieciešamo, bez šiem varoņiem “pragmatiskie” un “gudrie” šobrīd “paustu bažas” par Krievijas spēku tuvošanos Polijas robežai. Jo šādā karā vienīgais, kas var apturēt agresoru, ir pietiekami lielu zaudējumu nodarīšana, lai katrs nākamais solis liktu apdomāties, vai tas vēl spēs turpināt. Lai arī latviešu leģionāru vairums nebija brīvprātīgie, viņiem bija ļoti spēcīga motivācija – ar ieroču spēku mēģināt apturēt agresoru, kas bija nodarījis Latvijai postu 1940. gadā un izsūtījis uz Sibīriju daudzu leģionāru tuviniekus. Glābt tos, kuri bēga no jaunām deportācijām, un nodarīt maksimālus zaudējumus komunistu spēkiem, lai Staļins nekad neiedomātos, ka latvieši tāpat vien atdeva savu valsti. Tā bija realitātes diktētā prasība, kamēr “gudrie” un “pragmatiskie” Rietumos atdeva Baltiju Staļinam. Mums ir jāņem vērā šīs mācības un jāskatās ne tik ļoti uz citu garantijām, kā uz pašu godprātīgo gatavību aizstāvēt sevi, savus tuviniekus un valsti, lai nekādas ārējās garantijas nemaz nebūtu vajadzīgas. Ja agresors zinās, ka viņš var ciest nopietnus zaudējumus, tad viņš labi padomās, pirms spert kādus tālākus soļus. Ja agresors zinās, ka mēs tāpat vien neatdosim savas ”nepareizās” piemiņas dienas, tad viņš sapratīs, ka mēs vēl neesam zaudējuši vēlmi aizstāvēt savus svētumus un neķersies tālāk pie citām piemiņas dienām.

March 4, 2015 Posted by | 16.marts, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Mūrniece 16. martā uz ārzemēm nebrauks

Mūrniece: Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā uz ārzemēm nebraukšu

Baiba Lulle, http://goo.gl/ZWIMqC

Par ebreju īpašumu restitūciju, 16. martu un to, vai Saeimas vadīšana ietekmē politisko nostāju šajos jautājumos, intervija ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība (NA)).

– Esat otrā augstākā valsts amatpersona pēc Valsts prezidenta. Šis statuss ir līdzvērtīgs jūsu reālajai ietekmei politikā?

– Neesmu ne partijas, ne frakcijas priekšsēdētāja, atteicos vadīt NA frakciju. Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumi pat paredz zināmu politisko neitralitāti, ko, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, cenšos vairāk ievērot. Saeimas priekšsēdētājam ir jānodrošina Saeimas darbs, viņa uzdevums nav tāds pats kā vienas partijas priekšsēdētāja uzdevums. Strādāju, lai Latvijas valsts, nevis vienas konkrētas partijas mērķi, tiktu sasniegti. Es tiektos uz tādu Saeimas vadīšanas veidu, kāds ir arī virknē citu valstu, kur spīkeri distancējas no vienas partijas politisko interešu aktīvas lobēšanas.

– Iepriekšējie spīkeri nebija politiski neitrāli?

– Tas jāvērtē vēlētājiem un Saeimas deputātiem. Runāju par sevi. Protams, esmu ievēlēta no NA un mana iekšējā izjūta par tās principiem politikā nekur nepazūd, bet kā Saeimas priekšsēdētājai man primāri jādomā par valsts kopējiem mērķiem un interesēm, kā arī parlamenta darba nodrošināšanu.

– Cik aktīvi piedalījāties koalīcijas veidošanas sarunās?

– Tā kā runa bija par manu potenciālo amatu Saeimas vadībā, uzskatīju, ka nav ētiski tajās piedalīties.

– Citi vēlākie amatu ieņēmēji gan sarunās piedalījās.

– Varbūt viņiem tas likās ētiski, man ne.

– Vai, veidojot koalīciju, tika runāts par rīcību 16. martā? Bija nosacījumi ministriem un arī jums kā Saeimas spīkerei neiet leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa?

– Cik zinu, skaļā balsī vai tieši tas nebija izteikts. Protams, zemstrāvās tas virmoja, citastarp, atceroties iepriekšējo gadu, kad pēc dalības gājienā amatu nācās atstāt vides ministram Eināram Cilinskim. Bet tie nav precīzi, koalīcijas līgumā nostiprināti principi.

– Kā vērtējat jūsu partijas tieslietu ministra Dzintara Rasnača pausto gatavību 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Premjere paudusi, ka arī šogad nebūs citāda attieksme kā pērn.

– 16. marts ir diena, kad pieminam Latvijas kritušos karavīrus, un es nevienu nepamācīšu, kādā veidā to darīt. Tā ir katra personiska izšķiršanās un brīvas gribas izpausme.

– Rasnačs sākotnējiem twitter ierakstiem piebildis, ka to darīs no darba brīvajā laikā. Parasti gājiens notiek ap. plkst. 11, bet šajā laikā varētu notikt Ministru kabineta komitejas sēde, un, iespējams, Rasnačs rātni sēdēs valdībā. Jautājums, vai konceptuāli NA neiestāsies pret šādas ministru brīvās gribas ierobežošanu?

– Nē, NA nekad nav uzspiedusi saviem biedriem, deputātiem vai ministriem, kā rīkoties 16. martā, un tas nenotiks arī šogad.

– Nerunāju par uzspiešanu, bet par to, ka šī brīvā izpausme tiek ierobežota – valdības vadītājai šāda rīcība nešķiet pieņemama.

– Tā ir valdības vadītājas atbildība, kā viņa rīkosies. Es personīgi vienmēr esmu iestājusies par smago vēstures jautājumu risināšanu. To konsekventi esmu darījusi, gan strādājot par žurnālisti Latvijas Avīzē, gan Saeimā, vadot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un rīkojot konferences. Esmu uzrunājusi par to sabiedrību gan Lestenē, gan tiekoties ar latviešu karavīriem, kuri uzsvēruši, ka viņiem ir ļoti svarīgi, lai es aizbrauktu uz Lesteni un tur runātu kā Saeimas priekšsēdētāja. Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā nekur uz ārzemēm nebraukšu, pirms došanās uz Lesteni piedalīšos dievkalpojumā Doma baznīcā.

– Vai mūsu atrašanās uz pulvermucas kontekstā ar Krievijas ekspansīvo politiku nepaģēr citu, piesardzīgāku amatpersonu uzvedību, citastarp, attiecībā uz piedalīšanos 16. marta pasākumos?

– Nesaprotu, kā jūs to domājat.

– Zinām, kā parasti tiek interpretēts šis gājiens un kādu rezonansi tas izsauc Krievijas un pāris citu valstu medijos, kā arī daļā Latvijas sabiedrības. Vai šajā situācijā sekas nevar būt vēl nevēlamākas?

– Tā ir cilvēku pašu izvēle un atbildība, kā viņi rīkojas.

– To jau dzirdēju. Bet jautāju, vai šajā situācijā nebūtu jārīkojas piesardzīgāk?

– Provokācijas 16. martā droši vien būs, esmu pārliecināta, ka Latvijai nedraudzīgi spēki ļoti aktīvi rīkosies arī šogad un centīsies šo jautājumu pārvērst par farsu. Esam piedzīvojuši ļoti nepatīkamas situācijas, kad ir centušies pazemot latviešu karavīru cieņu un kritušo karavīru piemiņu.

– Kontekstā ar tautas vēlētu prezidentu, ko NA parasti ir atbalstījusi, esat izteikusies, ka, «ņemot vērā dažādus riskus, patlaban ideja par tautas vēlētu Valsts prezidentu nebūtu atbalstāma». Kāpēc te jūs šos riskus ņemat vērā, bet 16. marta gadījumā – ne?

– Tas ir mans uzskats. Vispirms jābūt diskusijai par to, kāds prezidents Latvijai ir vajadzīgs šajā ģeopolitiski svārstīgajā, riskantajā situācijā. Jābūt diskusijai sabiedrībā, kurā politiķiem jāieklausās.

– Kāpēc NA maina viedokli?

– Paudu savu personisko nostāju. Priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu atbalstītu kādā citā situācijā, kad neredzētu lielus ģeopolitiskus riskus. Ideja pati par sevi ir ļoti simpātiska, bet tā būtu īstenojama sakārtotākā Latvijā. Šobrīd mūsu kaimiņvalsts ļoti cenšas ietekmēt sabiedrisko domu un nostiprināt savu ietekmi Latvijā un Baltijas reģionā kopumā, Latvijas politikā ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, Latvijā notiek informatīvais karš. Ir virkne risku saistībā ar tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu. Bažas raisa arī tas, ka par to tiek runāts sasteigti, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām.

– Varat precizēt par nezināmas izcelsmes naudas ietekmi Latvijas politikā?

– Neprecizēšu, bet aizdomas par to tiek izteiktas un mediju telpā tās parādās.

– Saeimas vadīšanas un Eiropas prezidentūras statuss neliek NA piezemēt savus principus vai mainīt nostāju? Vai NA tikpat noraidoša kā līdz šim būs arī pret ebreju īpašumu restitūciju, par ko Ārlietu ministrija (ĀM) iesniegs likumprojektu Saeimā?

– Ko domājat ar principu piezemēšanu?

– Kaut vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā, ko iepriekš NA atbalstīja un 2011. gadā arī iesniedza Saeimā attiecīgus Satversmes grozījumus. Arī restitūciju jautājumā no NA politiķiem dzirdēti vairs ne tik kategoriski viedokļi.

– Par tautas vēlētu prezidentu savu nostāju neesmu mainījusi. Tā bija NA nostāja 10. Saeimā. 11. Saeimā par to mēs nopietni nerunājām, diskusija par tautas vēlētu prezidentu netika aktualizēta. (NA 11. Saeimas vēlēšanu programmā gan bija ierakstīts, ka «jānosaka, ka valsts prezidentu ievēlē tauta», un «jāparedz Valsts prezidenta funkciju paplašināšana gan izpildvaras, gan likumdevējas varas, gan tiesu varas atzarā» – B.L.).

– Tā nepārtraukti tiek aktualizēta, tikai nekādi nenonāk līdz nopietnam izvērtējumam Saeimā.

– Runāju par diskusijām mūsu partijā. Es NA iestājos un sāku strādāt tikai 11. Saeimā un savu viedokli neesmu mainījusi.

Runājot par ebreju īpašumu restitūciju: tīri cilvēciski man nekas nav pret kapu un sinagogu atdošanu ebreju kopienai. Sinagoga Kandavā ir nolaista, un kauns tai iet garām. Bet jautājums ir par procesu. Izskanējis, ka par nekustamo īpašumu nodošanu varētu tapt likumprojekts par piecu īpašumu nodošanu Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei. Manuprāt, ja par to vienojas, jānostiprina šo īpašumu atdošana atsevišķos likumprojektos, kuros precīzi jāpasaka, kāds ir to atdošanas mērķis un tālākais liktenis, ka īpašuma saņēmējs to nedrīkst tālāk pārdot vai nodot lietošanā citiem, nedrīkst mainīt objekta statusu. Tad deputāti varētu atsevišķi izšķirties par katra īpašuma nodošanu vai nenodošanu, izvērtējot šos mērķus.

– NA strikta nostāja iepriekš bija: denacionalizācija ir beigusies. Vai pēc šiem pieciem precedentiem nevar sekot arī citi pieprasījumi, uz citiem īpašumiem var pretendēt dažādas organizācijas, kuras sevi uzskata par iepriekšējo organizāciju turpinātājām?

– Uzskatu, ka tiem ir jābūt dažādiem likumprojektiem, jo, ja visus piecus īpašumus liksim vienā, īpašumu skaitu teorētiski varētu palielināt kaut vai līdz simts. Par to, ka denacionalizācija ir beigusies, tā vienmēr ir bijusi NA nostāja. Bet, ja raugās plašāk, nevis tikai uz vienas sabiedrības grupas interesēm, tad varam runāt arī, piemēram, par Latvijas Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu, kur ir situācija ļoti līdzīga.

– Maisam gals atkal vaļā?

– Ja vispār par to runājam, tad šai diskusijai ir jābūt atvērtai.

– NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš 2012. gadā atkāpās no tieslietu ministra amata, nespējot pieņemt spēcīgo lobiju šajā jautājumā, bet nu projektu nevirza caur Tieslietu ministriju, bet Vienotības vadīto ĀM.

– Tobrīd situācija un diskusija bija savādāka. Tobrīd runāja par ļoti liela īpašumu skaita atgūšanu, kas nebija tikai sabiedriskās celtnes, runāja arī par materiālo kompensāciju vairāku desmitu miljonu latu apjomā. Tagad runā par kapiem un sinagogu. Es ļoti vēlētos iegūt detalizētu informāciju arī par pārējiem objektiem, bet tādas šobrīd nav. Tas raisa pārdomas.

– Jā, tagad prasības ir piezemētākas, bet vai tas liek mainīt NA principiālo nostāju par to, ka denacionalizācijai pielikts punkts?

– Mēs frakcijā par to neesam detalizēti diskutējuši, un attiecībā uz kapu vai sinagogu atdošanu paužu personisko viedokli, jo esmu redzējusi, kāda izskatās sinagoga Kandavā, par ko man sāp sirds. Ja ebreju draudzes būtu gatavas to pārņemt un lietot atbilstoši mērķim, par to tikai priecātos.

– Neoficiāli minēts, ka tā esot Latvijas pateicība ASV par NATO klātbūtni valstī. Tas ir pieņemams pateikšanās veids tiesiskā valstī?

– Šādu viedokli neesmu dzirdējusi. Tas, ka mums ir ļoti būtiska sadarbība ar NATO un tās klātbūtne te, ir pašsaprotami, bet restitūcija nav saistāma ne ar kādām pateicībām.

– Vai trīs ar NA saistītu cilvēku esamība Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā ir sakritība?

– Kuru? Varbūt jaucat ar Vienotību?

– Ir tur arī Vienotības jaunatnes organizācijas valdes loceklis Gatis Liepiņš, bet arī jūsu dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš arī kandidējis Saeimas vēlēšanās NA sarakstā, NA deputātes Ingunas Rībenas palīdze Rudīte Meņģelsone, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis, kurš bijis LNNK biedrs.

– Jā, R. Jansons ir mans dzīvesbiedrs, viņš ir vēsturnieks, kurš uzreiz pēc studijām pievērsās VDK jautājumu pētīšanai, strādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, arī savu doktora darbu veltījis VDK tēmai. Latvijā nebūt nav tik daudz vēsturnieku, kas būtu strādājuši ar šiem jautājumiem.

Un, Žvinkļa kungs, piedodiet, LNNK biedrs – kurā gadā!

Šai komisijai ir veicami ļoti svarīgi uzdevumi, un nav brīnums, ka ir spēki, kam šī komisija ir nepatīkama un kas cenšas tās darbu traucēt vai diskreditēt. To mēģina izdarīt dažādos veidos.

– Ja mēģina diskreditēt, vai nebija rūpīgāk jāpārdomā cilvēku sastāvs, lai nebūtu pamata spekulācijām? Nav šaubu par Jansona vai Žvinkļa kunga profesionalitāti, bet par R. Meņģelsoni, kas bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste, nevis pētniece, Vienotības pārstāvi G. Liepiņu, kuram nav pat maģistra grāds, lai gan komisija saucās «zinātniskā».

– Bet es taču nedz veidoju, nedz apstiprināju šo komisiju! Jūs taču nesāksiet izvirzīt šādu tēzi!

– Pārfrāzēšu – vai partijisko cilvēku esamība komisijā nevar radīt aizdomu ēnu par komisijas darba politizēšanu?

– Ekspertu, kas šo tēmu pārzina, Latvijā nebūt nav daudz. Cilvēki, kas ir komisijā, ir pētījuši šo tēmu ilgāku laika posmu, tie ir cilvēki ar doktora grādiem.

– Ne visi.

– Tad vismaz viņi ir eksperti šajos jautājumos.

– Jūs gan nebijāt tā, kas personiski piešķīra finansējumu komisijai, tomēr aktīvi iestājāties par tā piešķiršanu, kad to laikus nebija izdarījusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

– Es iestājos par to, lai komisijai vispār būtu iespēja strādāt, jo tās praktisko darbību centās dažādi bremzēt.

– Kas?

– Zināmi politiskie spēki, to skaitā koalīcijas partijas. Tas, ka pieņēma likumu par VDK dokumentu publiskošanu pēc zinātniskās izpētes, vispār ir brīnums, kas varēja notikt tikai īsi pirms Saeimas vēlēšanām. Sākotnējā diskusija par VDK darbības pētniecību gāja strupceļā, bet, kad par to aktīvi sāka interesēties sabiedrība un, ņemot vērā to, ka tālu vairs nebija Saeimas vēlēšanas, šis brīnums notika. Likumā bija paredzēts ar Ministru kabineta rīkojumu veidot šo komisiju. Vispirms centās bremzēt tās izveidošanu, pēc tam – padarīt to maksimāli neefektīvu, kas pastāv tikai formāli, uz papīra. Vēlāk tika rasti dažādi veidi, kā mest sprunguļus komisijas darbā, lai tā reāli nesāktu strādāt.

– Piemēram?

– Nepiešķirot finansējumu.

– Tas, ka IZM it kā aizmirsa vai nepanāca finansējuma piešķiršanu komisijai, nebija neapzināti?

– Tas nebija ne neapzināti, ne nejauši. Tas bija tīši.

– Spriežot pēc tā, kuras partijas rokās bija IZM un Finanšu ministrija, varam nojaust, kura partija meta šos sprunguļus?

– Par to, kas ir nepieciešams, lai komisija sāktu reāli strādāt, ne reizi vien runājām koalīcijas padomē, Cilvēktiesību komisijā, kuru tobrīd vadīju es, Valstiskās audzināšanas apakškomisijā, kuru vadīja Raivis Dzintars (NA), un sabiedrības saliedētības komisijā, ko vadīja Ilmārs Latkovskis (NA). Pēc tam šīs diskusijas tika pārceltas uz koalīcijas padomi, līdz panācām pozitīvu risinājumu, pateicoties sabiedrības interesei.

– Aktīvi iestājāties par finansējuma – 250 000 eiro gadā – piešķiršanu komisijai pēc tam, kad to nebija izdarījusi IZM. Neredzat tur interešu konfliktu, ņemot vērā, ka komisijas vadībā ir jūsu vīrs?

– Mans dzīvesbiedrs nav saņēmis nekādu finansējumu no šīs komisijas. Es iestājos par Latvijas valsts prioritātēm, par to, ko cilvēki man lūdza darīt pirms vēlēšanām un vēl tad, kas strādāju Latvijas Avīzē, ka šāda pagātnes izvērtēšana ir nepieciešama.

– Komisijas locekļiem nemaksā par šo darbu?

– Nē, viņi nav saņēmuši nekādu atlīdzību!

– Kam tad aiziet šis finansējums?

– Tas ir labs jautājums, par ko varētu painteresēties.

February 27, 2015 Posted by | 16.marts, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

Grāmatu stāsti. “Meža meitas”

Grāmatu stāsti. “Meža meitas”.
Liega Piešiņa

Izdevniecība “Dienas grāmata” laidusi klajā Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmatu “Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, meža, cietumā”.

Otrā pasaules kara beigas Latvijā mieru neatnesa – gluži pretēji, te sākās jauns karš, kas dramatiski pārmainīja dzīvi daudziem cilvēkiem un viņu ikdienā ienesa teroru un bailes. Meži un purvi kļuva par militāras pretošanās vietu un reizē pajumti tūkstošiem cilvēku. Mežs kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pretstāves apzīmējumu. Sieviešu piedzīvotais mežos un purvos nacionālo partizānu kara laikā līdz šim ir bijusi neizzināta Latvijas vēstures lappuse. Divpadsmit sieviešu – meža meitu – pieredzēto un pārdzīvoto uzklausījusi un grāmatā apkopojusi LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone.

Pretošanās kustības kontekstā vairāk ierasts runāt par meža brāļiem. Vai, aprakstot skaudros sieviešu litkeņus, grāmatas autorei nav gribējies lietot jēdzienu “meža māsas”? Grāmatas autore neslēpj: “Man bija pārdomas par šo tēmu, jā. Tomēr sieviešu situācija bija krietni atšķirīgāka no vīriešu dzīves tolaik, un negribējās radīt gandrīz identisko jēdzienu. Tāpēc izvēlējos lietot apzīmējumu “meža meitas”. Esmu folkloriste, un latviešu tautas dziesmās ir skaisti motīvi par meža meitām – piemēram, mežsargu meitām, kuras vienas pašas dzīvo meža ielokā, un viņām izveidojusies liela tuvība ar mežu. Tas, kā šīs sievietes stāsta par meža ikdienu, dabu, manī raisīja lielas asociācijas tieši ar tautas dziesmās lasīto. Kad pati vaicāju, kā tad viņas dēvēt, neviena no viņām neminēja vārdu “māsa”.”

Jautāta, kā autorei izdevies grāmatas varones atvērt sarunai, Sanita stāsta: “Nācu pēc viņu dzīves stāstiem. Sākumā iedziļinājāmies bērnībā, bet, sarunām risinoties, pēc dažām stundām jau atklājās kas vairāk.

Mani satricināja viņu stāsti par pēckara laiku, bet mudināju viņas mežā ieraudzīt arī ko skaistu – lūdzu stāstīt par kokiem, dzīvniekiem, par to, kā mežs izskatās dažādos diennakts laikos.

Varbūt tāpēc stāsti neizdevās ārkārtīgi smagi, traģikas pilni, – tajos vienkāršiem, ikdienišķiem vārdiem, neko nepiepušķojot, izstāstīts par viņu dzīvi. Turklāt katrai no grāmatas varonēm ir skaista, bagāta valoda. Nodevību pieredzējušas daudzas no viņām. Bet viņas nedzīvo ar domu atriebties. Viņas neglabā sirdī rūgtumu. Piedevušas viņas nav, un mūsdienu kontekstā uzvarētājas ir tieši viņas. Taču nodevība – jā, tā ir šī laikmeta iezīme.”

Ļoti emocionālajai grāmatai ir arī vēsturiskais papildinājums, kuru uzrakstījusi vēsturniece Inese Dreimane. “Par meža meitām nevarējām runāt 50 gadus, kamēr viss bija noslēgts septiņiem zieģeļiem. Vai grāmata nāk mazliet par vēlu? Nedomāju. Joprojām taču vēl pētām arī antīko pasauli. Piecdesmit, sešdesmit gadu seni notikumi tikko top par vēsturi. Tāpēc nenodalu lielo un mazo vēsturi – lietas jau nevar atraut. Ja nebūtu lielo notikumu, nebūtu mazo.”

February 12, 2015 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, Patriotisms | 1 Comment

Ievainojumi sadzīs, apvainojumi joprojām sāp

Ievainojumi sadzīs, apvainojumi joprojām sāp. Saruna ar vēstures profesoru Pauli Lazdu

Viskonsinas universitātes vēstures profesors Paulis Lazda ik gadu janvārī ierodas Rīgā, lai izraudzītos, kuriem studentiem piešķirt ārstes Ainas Galējas stipendijas studijām ASV. Atbildi uz jautājumu, kas no Latvijā nupat pieredzētā īpaši iepriecinājis, profesors sāk ar stāstījumu par Operas apmeklējumu.

– Noskatījos operu “Nabuko”, kur pamatā ir stāsts par ebreju zemes okupāciju un tautas trimdu. Man ir teikts, ka Latvijā šo operu 50 gadus nerādīja tāpēc, ka tā bija politiski pārāk bīstama, jo līdzības ar norisēm Latvijas valsts dzīvē bija visiem ļoti saprotamas. Opera dažreiz ir ļoti politiska, un okupantiem uzmanīgi jāvērtē, kas ir rādāms un ko bīstami rādīt.

– Vasarā atbrauksiet atkal, lai nolasītu lekciju par ASV diplomātu Samneru Velsu. Kāpēc šogad ir svarīgi viņu atcerēties?

– 23. jūlijā apritēs 75 gadi kopš amerikāņu diplomāta Samnera Velsa doktrīnas. Viņš toreiz – 1940. gada jūlijā – pauda stingru nostāju un nosodīja padomju okupāciju, sakot, ka pēc cilvēcības un tiesiskajām mērauklām tas ir nepieņemami un neatšķiras no tā, ko dara nacistiskā Vācija, iebrūkot savās kaimiņvalstīs. Tas būtu jāzina un jāsaprot katram latvietim, ka šī ASV nostāja turēja Latviju pie politiskas dzīvības, jo atņēma PSRS tās rīcības leģitimitāti. Visai PSRS trūka tiesiska pamata, jo tā nebija normāla valsts, bet impērija. Vēsturiski arī Francija un Anglija bijušas impērijas, bet tas bija jau sen un nokārtots.

Nesen lasīju blogu no Krievijas, kur autors raksta, ka Baltijas valstu okupācija varēja būt bijusi Staļina lielākā kļūda, jo kopš tā laika PSRS leģitimitāte vienmēr tikusi apšaubīta. Zinām, ka pārmaiņas 80. gadu beigās sākās tieši ar šo jautājumu – vai tas ir tiesiski, pareizi un atbilstīgi civilizētām normām.

Tas ir viens no maniem pētnieciskiem tematiem. Diplomātiskā līmenī toreiz, Otrā pasaules kara laikā, norisa ārkārtīgi lielas cīņas. Samners Velss teica: par ko tad mēs cīnāmies? Par taisnību! Un Baltijas valstu gadījumā ir pieļauta netaisnība, ir pārkāptas normas.

Samnera Velsa doktrīnā paustais, kas daudzus gadus bija nolikts pie malas, tagad ir ļoti aktuāls. Daudzi politologi uzskata, ka tā šodien ir jāpiemēro Krimai. Neiesim tur ar tankiem, bet tā kartēs būs teritorija, kas būs apzīmēta īpaši, ne kā Krievijas daļa, un tāda pati būs attieksme diplomātijā.

– Vai, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, Latvijā redzat pārmaiņas?

– Ir augusi sabiedrības izpratne par politiku, par valstisko apziņu un par riskiem. Kopumā tā nostāja Rietumos, ko izsaka politologi, vēsturnieki un publicisti – Pols Goubls, Edvards Lūkass, Anna Eplbauma un it sevišķi Zbigņevs Bžežinskis –, atšķiras, tā ir stingrāka, un es ceru, ka Latvija arī panāks šo izpratni. Mēs tiešām dzīvojam uz naža asmens. Ideju cīņa sākās gandrīz jau ar neatkarības iegūšanu. Atcerēsimies, ka 1992. gadā Sergejs Karaganovs izteica tā saukto Karaganova doktrīnu – ka jāizmanto lielās krievu iedzīvotāju masas kaimiņvalstīs, lai tur destabilizētu situāciju.

Es to kā vēsturnieks uztveru ar lielām bažām, jo te jau mūsu kaimiņi pasaka, ko darīs. Taču mēs kaut kā to uztveram pārāk mierīgi – sak, viņi jau to nedomā nopietni. Bet Karaganova rakstos šī līnija ir arvien tikusi atkārtota. Un mēs diemžēl neesam spējuši to atspēkot vai pat neesam redzējuši iemeslu, lai atspēkotu mums adresētās apsūdzības.

Un tie, kas runā valsts vārdā, dažkārt pieļauj bīstamas kļūdas. Man vienmēr licies nesaprotami, kā var sacīt “nu jā, 1940. gadā okupēja Latviju – stratēģisku teritoriju”. Tas ir burtiski tas, ko saka Maskava: ka Baltijas valstis bija nepieciešamas, lai aizsargātos no potenciāliem apdraudējumiem. Iebildīšu, ka ikkatra zemes strēmele pasaulē ir stratēģiska.

Otrs jautājums, par kuru dažam varbūt šķistu nepieklājīgi runāt, ir lielā krievu iedzīvotāju kopiena Latvijā. Pastāvīgi pasaulei tiek teikts, ka pret krieviem esot “diskriminācija” un tamlīdzīgi. Bet mums skaidri jāpasaka: tie, kurus Latvijā iesūtīja Padomju Krievija, te nenonāca tiesiskā ceļā. Pirms okupācijas Latvijā bija krievu minoritāte, viņi baudīja visas tiesības, un arī pēc neatkarības atgūšanas viņiem un viņu pēctečiem ir visas pilsoņu tiesības. Bet cita situācija ir tiem krieviem, kuri tika pārvietoti, īstenojot kolonizācijas politiku. Ženēvas konvencijas 3. pantā ir skaidri teikts, ka okupējošā valsts nedrīkst ievest civiliedzīvotājus. Un tam nav noilguma, Ženēvas konvencija joprojām ir spēkā. Nevis tiesības, bet gan Latvijas pamatiedzīvotāju cilvēciskā attieksme ir pamats tam, ka visi krievi, kas vēlējušies, ieguvuši pilsonību naturalizējoties un krievi var mierīgi šeit dzīvot. Nav pamata runāt, ka pret viņiem tiktu pārkāptas kādas cilvēktiesības vai starptautiski likumi. Latviešu tautas iecietība, manuprāt, ir bezprecedenta gadījums, un latvieši ir pacietuši to ievainojumu, kas nāca ar okupāciju. Bet apvainojumus nevar paciest. Diemžēl latvieši nesaņem attieksmi “paldies par labvēlību”, tās vietā nāk apvainojumi. Ievainojums sadzīs, bet apvainojums, kas turpinās, nedzīs. Un tas ir galvenais šķērslis starp latviešiem un tiem krieviem, kas iebraukuši okupācijas laikā.

– Nereģistrēta organizācija t. s. Nepilsoņu kongress 17. jūnijā grasās atzīmēt “75. gadadienu, kopš Latvijā atjaunota padomju vara”.

– Tas ir vairāk nekā bezkaunīgi. Daudz runā par integrāciju, izlīgšanu un piedošanu. Nevaram piedot tam, kas neprasa piedošanu, bet turpina tevi apsūdzēt. Tā ir tāda ačgārna pasaule.

Jāatspēko arī apvainojumi, ka Latvija esot cīnījusies par nacismu. Totālas blēņas! Te ir jāšķir divi jēdzieni: latvieši un Latvija. Tie, kas karoja sarkanajā armijā, bija ar varu piespiesti (varbūt daži arī nebija), bet citi tāpat bija mobilizēti leģionā. Tie bija latvieši, bet viņiem nebija Latvijas valdības pavēles cīnīties. Vienīgā Latvijas valsts piedalīšanās karā bija, kad Latvijas sūtnis Amerikā Alfreds Bīlmanis ar savām pilnvarām uzdeva mūsu mazajai tirdzniecības flotei palīdzēt sabiedrotajiem. Taču visi okupācijas karaspēku mobilizētie bija iesaukti armijā nelegāli un iesaistīti karā piespiedu kārtā.

Es gribētu redzēt stingrāku valsts nostāju – noraidīt katru nepatiesu apgalvojumu, kas nāk no kādām nepilsoņu un līdzīgām organizācijām.

Rietumos un Amerikā neatlaidīgi darbojas Krievijas propaganda. Amerika kā imigrantu valsts uzsver, ka nedrīkst diskriminēt minoritātes, bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kā tā minoritāte Latvijā ienāca – ieradās šeit kā imigranti vai kā iekarotāji. Tā ir būtiska starpība. Latviešiem ir jāatgādina starptautiskajai sabiedrībai: mēs nerunājam par imigrantiem, tādi te pēc kara nevarēja būt.

Bet kolonisti nesaprot, cik viņiem bijusi privileģēta situācija un ka viņi nepiedzīvoja, piemēram, tādu likteni kā pēc kara vācieši Polijā vai vāciešu likteni Čehoslovākijā. Neviens viņus neaizskāra.

– Esmu te dzimis un 50 gadus nodzīvojis, kāpēc man kādam jālūdzas pilsonība! – tāds ir viens no biežāk lietotajiem nepilsoņu argumentiem.

– Bet vairākums Eiropas valstu tādas tiesības neatzīst. Piemēram, var piedzimt Somijā, bet, ja tev nav tiesību uz Somijas pilsonību, tu to neiegūsti; Norvēģijā tāpat. Latvijā var naturalizēties, un nekādu ierobežojumu nav.

– Pērn Nepilsoņu kongress bija spriedis – vajag noblefot, ka Latvijā iespējams Krimas scenārijs. Tad visi baidīsies…

– Jā, bija vilktas paralēlas starp Krimu un Latgali. Valdībā, Ārlietu ministrijā jābūt komandai, kas uz katru aplamu apgalvojumu skaidri atbild: “Tā ir aplamība, tie ir meli, tā ir propaganda.”

Mūsu armija ir maza. Esmu domājis par X stundu, un, ja notiktu tā, ka te ienāktu krievi ar tankiem, izšķirīgā diena būtu otrā. Jo tad, ja vienu dienu Latvija būtu noturējusies un otrajā kāds vēl pretotos un šautu pret tankiem, NATO nāktu palīgā. NATO neatkaros Latviju, bet karos par Latviju, ja Latvija pati karos.

Nekas nav par velti. Es neesmu asinskārs, bet atcerēsimies, ka mūsu Brīvības cīņas tomēr prasīja tūkstošiem upuru. Katrs upuris sāpēja viņu ģimenēm. Bet bez tiem nebūtu Latvijas neatkarības.

Man gadījās 1991. gada martā būt Maskavā kā tulkam piecu ASV senatoru tikšanās laikā ar Latvijas diplomātu Amerikas vēstniecībā. Viens no senatoriem toreiz vaicāja Latvijas diplomātam: “Cik tālu iesit ar savām demonstrācijām un prasībām?” Atbilde bija: “Līdz asinsizliešanai.” Senatora sejas izteiksme pauda vilšanos. Bija gaidīta cita atbilde. Tai vajadzēja būt: “Mēs cīnīsimies līdz neatkarībai. Mūsu mērķis ir brīvība.”

Rietumnieki ļoti augstu vērtē godu un cieņu, un to viņi sagaida no sadarbības partneriem.

Mums daudz vairāk vērības jāpievērš aizsardzības spēju stiprināšanai. Man prātā Somijas aptaujas rezultāti, kur uz jautājumu “Vai tu aizstāvēsi Somiju?” 80 procenti atbildēja: jā. Uz jautājumu “Vai tu cīnīsies par Somiju arī tad, ja cīņa būs bezcerīga?” 65 procenti teica: jā! Ar tādu apņēmību sabiedriskās domas noskaņojumā Somija ir pulka mazāk apdraudēta nekā mēs.

– Ko domājat par juristes Olsenas iesniegto prasību Satversmes tiesā? Viņa vēlas, lai tiktu atcelts pienākums valsts svētku un piemiņas dienās izkārt karogu. Daudzi domā, ka sēru dienu Latvijai esot par daudz.

– Nepiekrītu Olsenai. Var rīkot privātu ballīti, kad grib, bet jāsaprot, ka cilvēks ir daļa no sabiedrības un ir zināma disciplīna. Mums ir jāparāda cieņa tiem, kuri gāja bojā, un to darām, izkarot karogu ar sēru lenti. Un mums jāparāda citiem, ka te dzīvo tauta, kas ciena pati sevi.

Jā, ir par daudz sēru dienu, jo ir par daudz iemeslu sērām. Bet es domāju, ka vai nu abās dienās – 25. martā un 14. jūnijā – vai vismaz vienā vajadzētu būt tādam akcentam, ka valsts mērogā uz piecām minūtēm apstājas visas norises, kā arī ir slēgtas skolas un veikali.

– Nesen “LA” bija publicēts Annas Žīgures komentārs, kurā viņa izteica viedokli par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Ko jūs gaidāt no prezidenta, kurš tiks ievēlēts šovasar?

– Manuprāt, ļoti labs prezidents būtu Egils Levits – erudīts, nopietns cilvēks ar labām angļu un vācu valodas zināšanām. Viņu pazīst gan Latvijā, gan Rietumos.

Es piekrītu Annai, ka Saeimai Valsts prezidents jāievēl atklāti. Jo deputāts pārstāv tos, kuri viņu ievēlēja, un deputāta balsojums nav privāta lieta.

February 11, 2015 Posted by | Okupācijas sekas, Patriotisms | Leave a comment

Sievietes no nezināmā kara

Grāmata, kas uzmanības gaismā izceļ pēckara nacionālo pretestību
Rudīte Kalpiņa


Nesen ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu publicētā folkloristes Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata Meža meitas: 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā ļauj izdzirdēt līdz šim publiskajā telpā reti skanējušas balsis – savus dzīvesstāstus tajā atklāj sievietes, kas pēc Otrā pasaules kara vēl kā bērni kopā ar vecākiem vai patstāvīgi nonāca pie nacionālajiem partizāniem mežos un padomju jurisdikcijas izpratnē kļuva par bandītēm. Lai arī katra no viņām iegāja mežā individuālu iemeslu dēļ, šis pavērsiens viņu dzīvē notika laikmeta lielo norišu iespaidā.

Par pārdzīvotajām šausmām, sāpēm, ciešanām un pazemojumiem izmeklēšanas laikā VDK un vēlāk ieslodzījuma vietās sievietes izsakās aprauti. Ilgas desmitgades par to publiski vispār nevarēja runāt, arī atjaunotajā Latvijā padomju represijas pārdzīvojušie ne uzreiz noticēja varas maiņas iemiesotājiem – un pamatoti. Tāpēc liela daļa šo cilvēku stāstu, tiem aizejot mūžībā, palika neizstāstīti.

Divpadsmit sieviešu atklātais raksturo ne tikai dzīvi patvēruma vietā, bet arī laikmeta kopainu. Gūstam priekšstatu par to, kādi cilvēki, apstākļu spiesti un pārliecības dēļ, atradās mežā, kā tika organizēta ikdienas dzīve. Grāmata kliedē savulaik padomju propagandas radītos un ilgi spēkā uzturētos mītus, kuru nolūks bija diskreditēt nacionālo pretestības kustību. Atainojot tās dalībniekus kā sabiedrības padibenes – nacistu noziegumu līdzdalībniekus, asinskārus, atriebes pilnus bandītus, slepkavas un «vilkačus» -, pilnīgā aizmirstības purvā to tomēr neizdevās nogremdēt, lai arī jaunākās latviešu paaudzes par to zināja aizvien mazāk.

Padomiskajā pasaules tvērumā Latvijas Republikas vienkārši nebija, tātad nebija arī iemesla runāt par nacionālajiem partizāniem un viņu pretošanās motivāciju. Mīta ietvaros nekādas nopietnas nacionālās pretestības padomju varai nemaz nevarēja būt. Kurš saprātīgs cilvēks vispār uzdrīkstējās pretoties padomju varai – gan toreiz, tūlīt pēc kara, gan «civilizētajos» 20.gadsimta 60.-80.gados?

Pēckara nacionālās pretestības noklusēšana izrādījās efektīva, sabiedrībā vēl 90.gados dominēja pārliecība, ka latvieši gļēvi padevās 1940.gadā un ātri samierinājās ar padomju reokupāciju Otrā pasaules kara beigās. Tas, protams, nestiprināja nācijas pārliecību par savām spējām. Vēsturnieku pētījumi par šo tēmu lielākoties zināmi profesionāļu lokā, vairumam mūsdienu latviešu paliekot neziņā par to, cik liels un organizēts militārs pretspēks padomju varai izveidojās Latvijas mežos un cik plašu atbalstu tas saņēma no lauku iedzīvotājiem, un ka to uzveica tikai ar ievērojamu, lielākoties no PSRS ievesto iekšlietu, drošības dienesta un armijas pārspēku.

Sieviešu dzīve šī par «nezināmo» dēvētā kara laikā ne militārajā, ne represiju vēsturē iepriekš nav tikusi aplūkota. Tai tiešām piemita sava specifika – jaunajām sievietēm mežos pat dzima bērni… Viņas gandrīz nekad nepiedalījās militārajās operācijas, rūpējās par sadzīvi, ārstēja ievainotos un saslimušos. Viņu dzīve, tāpat kā vīriešu dzīve, bija neziņas un briesmu pilna, jo padomju likums viņas tiesāja ar visu bardzību.

Eleonora Poļisadova par piecām pie partizāniem pavadītām dienām tika notiesāta uz 25 gadiem. Dzidrai Bukātei pirmā meita piedzima mežā, otrā – Rīgas Centrālcietumā. Annu Šmiti bērna gaidībās astotajā mēnesī čekisti veda uz mežu un imitēja viņas pakāršanu, pēc tam apšaudīja. Leontīni Slucku čekā sita tā, ka viņa varēja turēt rokas tikai pāri galvai un skaitīt lūgšanas. Lidija Kalcenava iegāja mežā 1946.gada augustā un iznāca 1955.gada augustā.

Sieviešu dzīvesstāsti neapraujas ar tiesas spriedumu, bet ataino gan ieslodzījuma periodu, gan viņu vēlāko dzīvi Padomju Latvijā (bija, kas mājās no soda vietām atgriezās tikai 70.gados). Protams, viņas tika uzraudzītas, tām bieži vien bija liegts iegūt augstāko izglītību, nācās saskarties ar citiem ierobežojumiem līdz pat 90.gadu sākumam. Domājams, arī atjaunotajā Latvijā īstu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanās sajūtu «meža meitas» nepiedzīvoja. Tāpēc svarīgi, ka grāmata izceļ uzmanības gaismā to joprojām nenovērtēto mūsu tautas daļu, kurai nepastāvēja dilemma – sadarboties ar okupācijas režīmu «tikai mazliet» vai pilnībā.

Apkopotos dzīvesstāstus papildina vēsturnieces Ineses Dreimanes precizējošie komentāri un ietilpīgais, uz arhīvu dokumentiem un citiem avotiem balstītais pētījums Latvijas sievietes – nacionālās partizānes un nelegālistes 20.gs. 40.-50.gados, kas publicēts pēcvārdā. Tāpat kā prasmīgi atlasītās fotogrāfijas, tas piešķir grāmatai būtisku papildvērtību.

Žurnāls IR, 28.janvāris 2015

February 9, 2015 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās | Leave a comment

Lidija Lasmane-Doroņina: Dari otram to, ko gribi, lai dara tev

«Kāpēc visu laiku jākuļ tas, cik mums ir slikti? Man ir gandrīz 90 gadu, es maz ko varu izdarīt, bet es varu Dievu lūgt, lai reiz beidzam vaimanāt, žēloties, sūkstīties un kurnēt. Ko mēs kurnot sagaidīsim? Kurnēšana ir gandrīz vai modē – no apakšas līdz augšai. Vajag dot, ne prasīt» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Šajā vasarā viņai apritēs 90 gadu, bet 14 gadus no savas dzīves viņa pavadījusi nebrīvē – cietumos un lēģeros kā politieslodzītā.– Gadu mijā daudzi izvērtē un pārdomā iepriekšējo gadu, kaļ plānus nākamajam. Par ko jūs domājāt šajā laikā?

– Pagājušais, tāpat kā visi citi gadi, man bija ļoti labs. Pats galvenais ir – Latvija ir brīva, un mūs neved uz Sibīriju. Tam, kas tur ir bijis, ar to vien pietiek. Īpašu plānu jaunajam gadam man nav. Gribu godīgi dzīvot, nemelot un darīt labu, domāju ikvienam cilvēkam varētu būt līdzīgi plāni.

Man rit jau deviņdesmitais gads, ir trīs mazbērni, seši mazmazbērni. Gaidu, ka vēl kāds būs. Manuprāt, jo lielāks bars, jo patīkamāk. Vasarā esam visi kopā pie manas meitas un znota Sārnatē. Viņi dzīvo Sārnates muižas kalpotāju mājā, kas, šķiet, viņiem drīz uzbruks uz galvas, un jauno māju ceļ jau kādus 20 gadus, bet visi ir priecīgi un laimīgi, ka kopā var dzīvot. No Latvijas neviens prom nebrauc, un ar šo faktu lepojos, lai gan man tur nekādu nopelnu nav. Dažreiz kāds aizjož uz Zviedriju, kur ir mana brāļa ģimene, ar kuru mums izveidojusies tāda kā palīdzības apmaiņa.

– Ģimenē izdevusies izcila patriotiskā audzināšana.

– Tajā man nav nopelnu, tā man ir kā Dieva svētība, kā itin viss manā dzīvē. Mazbērni jau varētu arī aizbraukt prom, jo nekādu liegumu nav, bet, protams, esmu priecīga, ka viņi ir šeit. Mūsu ģimene reizēm ir bijusi patiešām spiedīgos apstākļos, bet doma par prombraukšanu mums nekad nav bijusi. Savulaik, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Zviedrija man bija piešķīrusi politisko patvērumu, bet, protams, čekisti man par to neteica, un es par to nezināju, jo tobrīd atrados lēģerī Mordovijā.

– Ja būtu zinājusi, būtu emigrējusi?

– Droši vien, jo var jau atbraukt atpakaļ. No pēdējā izsūtījuma atgriezos 1987. gada maija beigās, īsi pirms Helsinku grupa gāja nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. Tolaik mana brāļa ģimene mani aicināja uz Zviedriju, un tikai tad, kad aizbraucu turp, uzzināju, ka man ir piešķirts šis patvērums. Starp savējiem pagrozījos kādus trīs mēnešus, tad braucu atpakaļ.

– Vai 1987. gadā, pēc tik ilga laika atgriežoties Latvijā, varēja sajust, ka kaut kas mainās, ka kaut kas briest?

– To varēja sajust jau lēģerī. Čekisti regulāri mūs brauca audzināt, un reiz atbrauca viens no Maskavas un teica: «Jūs mums vairs neesat vajadzīgas, rakstiet iesniegumu par apžēlošanu, un tad jūs laidīsim mājās.» Mēs spītējāmies, jo ne jau apžēlošanu mums vajadzēja – mēs neko sliktu nebijām darījušas.

– Cik gadu spītība jums izmaksāja?

– Neko daudz, spītība vispār neko nemaksā. Daudz vairāk maksāja tie, kas padevās propagandai, viņus pierunāja uzstāties televīzijā, nosodīt pūstošo kapitālismu un tās idejas, kas ievedušas viņus ļaunumā, kuru dēļ viņiem jāsēž cietumā. Pēc tam bija kauns par to.

– Parasti cilvēks, kad apdedzinās, pēcāk piesargās, bet jūs čeka apcietināja trīs reizes, pēdējo reizi jau astoņdesmitajos gados, īsi pirms perestroikas.

– Vai man bija teikt, ka Latvija nav okupēta, ka cilvēki nav izsūtīti uz Sibīriju? Un kāpēc man būtu jāklusē par to? Vai nelasīt grāmatas, kas kādam šķiet pretvalstiskas?

Es piedzimu brīvā valstī, un 1940. gadā, kad Latvija tika okupēta, man bija 15 gadi, es jau biju kaut ko sapratusi šajā dzīvē. Es nevarēju pieņemt to varu, kas izpostīja valsti, kurā es biju uzaugusi. Man jau bija 16 gadi, kad 1941. gadā izveda manus skolas biedrus un skolotājus, manu brālēnu – kā kaut ko tādu var pieņemt? Kā gan es varēju stāties komjaunatnē, slavināt jauno valdību? Protams, briesmas notika, cilvēkiem bija bail, un neteikšu, ka man nebija bail. Bet tāds man ir liktenis.

– Vai visas trīs reizes, kas beidzās ar cietumu, jums sākās Stūra mājā?

– Visas trīs. Pirmā reize bija 1946. gada nogalē «par palīdzību bandītiem» jeb mežabrāļiem, tad man iedeva «piecus plus trīs gadus», tas nozīmē – ieslodzījumā pieci gadi, bet trīs gadi – tiesību ierobežojums, bez iespējas atgriezties Latvijā. Man pat lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu, bet nomira Staļins, un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Otrā reize bija 1970. gadā par samizdata lasīšanu, jo tolaik jau bija Hruščova laiks, gulagieši jau bija palaisti ārā, un mēs lasījām viņu darbus, toreiz man piesprieda divus gadus, tos es biju ieslodzījumā tepat, Rīgā. Trešā – 1983. gadā par aģitāciju un propagandu atkal man iedeva «piecus plus trīs gadus», tiesnesis vēl pasmējās, ka man, jau pensionārei, nedos vairāk kā jaunībā. Kopumā 14 gadus esmu pavadījusi nebrīvē.

Protams, katram cilvēkam gribas dzīvot tā, kā viņš ir iedomājies, bet – ja nevar? Tad jau mums visiem tagad arī jāpriecājas, ka daļa Ukrainas ir okupēta, ka pārkāpti visi līgumi un likumi. Ar tādiem uzskatiem pasaulē nevar dzīvot. Tas nav sarežģīti – ja jācieš, tad jāpacieš. Es mīlēju un mīlu savu dzimteni, un mīlestība nav vienkārša, tā prasa ciešanas, un tas ir dabiski. Mēs taču arī bijām okupēti, bet neviens mūsu okupantus pie atbildības nesauca, par mums neiestājās un neteica, ka nevar cilvēkus tā vienkārši vest uz Sibīriju. Vai tad citas valstis to neredzēja? Mans prāts ir par vāju, lai to saprastu. Tad labāk grūžu prom no sevis to ļaunumu un sēžu cietumā, jo tā ir vieglāk, vismaz morāli, nekā tīšām melot par sliktu savai ģimenei, savam biedram, citam cilvēkam.

– Jūs domājat, ka rietumvalstis varēja kaut ko darīt?

– Nezinu, vai varēja darīt, bet viņi zināja. Un varēja iestāties. Un stājai ir milzīga nozīme.

– Vai šobrīd varat saprast rietumvalstu nostāju Ukrainas jautājumā?

– Kurš tad var saprast? Vēsturi veido kaut kas augstāks par mūsu ikdienišķo saprašanu. Lielā vēsture, lielie pasaules notikumi nav mūsu ziņā. Nezinu, kāpēc izceļas kari. Bībelē rakstīts, ka no iekāres, no ļaunuma. Un tā tas arī ir. Dievs mūs ir radījis no vienām asinīm, katram devis savu vietu, kur dzīvot pasaulē, savu valodu, kurā runāt un kuru mīlēt, kopt un sargāt. Es nezinu, uz ko cilvēku var piespiest spīdzināšana, es neesmu fiziski spīdzināta. Jā, morāls spiediens ir bijis, bet kaut kā to esmu izturējusi.

– Jums nav nožēlas par to, ka dzīvē tā arī nerealizējāt savu sapni – kļūt par ārsti?

– Es jau nezinu, kā būtu bijis, ja es nebūtu nokļuvusi lēģerī, varbūt būtu bijis kas ļaunāks. Varbūt ar šiem notikumiem Dievs mani sargāja no kā cita. Nekas ļauns jau nav noticis. Apcietinājumā taču arī cilvēks dzīvo tāds, kāds viņš ir, cilvēks pats taču nav iznīcināts. Ar jūtām, ilgām, cerībām, pārliecību, tikai – nebrīvē, viņš jau nav miris. Pēdējā laikā lēģerī mēs dzīvojām tā kā brīvībā – pa pastu varējām izrakstīt grāmatas, žurnālus. Bijām desmit politiski ieslodzītās, katra pasūtīja citu žurnālu, turklāt tur jau bija laba bibliotēka, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējām ieslodzītajām. Mēs lasījām, apspriedām izlasīto. Vai tie trīs cietumi man ir tikai ļaunu darījuši? Domāju, ka tie man arī daudz laba darījuši.

– Ko tieši?

– Pacietību. Un pieņemt to, kā ir. Ko Kristus atbildētu, ja viņam pavaicātu, ko viņš domā par tiem gudrajiem, kas viņu sita krustā? Domāju, viņš teiktu: «Piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.» Un viņi tiešām neapzinās, ka tas, ko dara, ir ļaunums.

– Jums nav dusmas, aizvainojuma vai pāridarījuma sajūtas pret tiem cilvēkiem, kas par jums ziņoja, kuru dēļ nokļuvāt lēģerī?

– Nē. Es ticu Dievam, un es ticu, ka tā bija viņa roka. Droši vien viņš mani mācīja tajā laikā. Un Dievs man liek vēl joprojām dzīvot un vēl joprojām liek mācīties, jo es esmu tikai nabaga cilvēks.

Dievs tur man neļāva nomirt ar tuberkulozi. Tikai viens mirklis manā dzīvē ir bijis tāds, kad, ieraudzījusi skursteņslauķa virvi pie sienas, es iedomājos to izmantot, un, ja tā nebūtu bijusi tik netīra, es to būtu palikusi sev zem zoda. Toreiz es tiešām padomāju par to, ka varētu izbeigt dzīvi. Dīvaini, ja Dievs cilvēku sargā, tad viņš ir pasargāts, un es esmu pasargāta, jo esmu izglābta no tām šausmām.

– Pērn apskatei tika atklāta Stūra māja. Jūs tur arī aizgājāt?

– Protams, daudzas reizes, kopā ar saviem draugiem un paziņām. Nekā patīkama jau tur nav, tomēr – tā bija, tā ir realitāte, ko nevar aizstumt prom. Lietuviešiem analoģiskā vietā – bijušajā VDK ēkā – ir ierīkots lielisks muzejs, būtu labi, ja Latvijā būtu līdzīgi.

– Daudzi saka, ka 25 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas mēs īsti neesam apjautuši, ko un kā darīt savā valstī.

– Vai tad kāds nesaprot, ka nevajag zagt un melot? Mēs tik daudz ar pirkstu rādām uz citiem, lai gan vajadzētu palūkoties uz sevi un padomāt, kā iznīdēt ļaunumu sevī. Jo lielākā cīņa ir pašam ar sevi. Tīri fiziski mums šajā valstī nepietrūkst nekā, mēs vienkārši gribam ļoti daudz, šausmīgi daudz kārojam. Mums vajag, vajag un vajag arvien vairāk, labāk, labāk un labāk, un tā, kā mēs katrs gribam. Bet tā jau nekad nenotiek. Nevajag kurnēt, bet darīt labu. Un dzīvot tā, kā Dievs licis – darīt otram tā, kā gribētu, lai dara tev. Un viss.

– Tik vienkārši?

– Tas nav tik vienkārši. Nedarīt otram to, ko negribu, lai dara man, ir vienkārši, bet darīt otram to, ko gribētu, lai dara man, nav vienkārši. Domāju, mēs pārāk daudz spriežam, bet nedarām. Man ir paziņas starp sociāliem darbiniekiem, un viņi ir atzinuši, ka daudzi tikai pārtiek no sociālās palīdzības un nemaz nedomā paši strādāt. Atceros, ka manā bērnībā cilvēks katrs pats sevi, kā tagad saka, atražoja – jau no piecu gadu vecuma vismaz pīles ganīja, visi strādāja un valdība palīdzēja ar lētiem kredītiem zemniekiem.

– Ik pa laikam uzpeld runas par čekas maisu atvēršanu. 1994. gadā, kad tikāt apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, atteicāties to saņemt, pamatojot savu lēmumu ar to, ka kopā ar jums to saņemšot vairāki VDK aģenti. Savulaik jūs arī aktīvi darbojāties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kāds ir jūsu viedoklis – vai vēl nav nokavēts, vai čekas maisi beidzot ir jāatver?

– Es jau no paša sākuma teicu, ka tie jāpublisko. Un savu Trīs Zvaigžņu ordeni atdevu, lai notiktu saruna par to, ko mēs darīsim ar tiem maisiem. Lai ik pēc desmit gadiem tie nebūtu jāceļ augšā, jāmeklē un jāpēta… Un jāpiedzīvo kārtējais tiesas process, kurā kāds atkal prasīs atzīt viņa nevainīgumu. Protams, tiesa atzīs par nevainīgiem, jo neviena tiesa nesoda par morāliem pārkāpumiem. Vai nodevība ir morāls pārkāpums? Vai kāds mums notiesāts par nodevību? Vajadzēja vērt vaļā čekas maisus un publicēt, lai savā tautā varētu izrunāt, kā dzīvot tālāk. Ja cilvēki būtu atzinuši, kā viņus savervēja, lai izgaismojas tā šausmīgā sistēma, kurā bijām dzīvojuši, un lai tauta spētu turpmāk nepakļauties šādai sistēmai, tad mēs vismaz varētu izrunāt un piedot. Vēl tagad nav nokavēts to darīt. Man bija ļoti žēl, ka es nedabūju izrunāties ar savu nodevēju, jo viņš vienkārši nomira. Tikai tad, kad atšifrēja datu bāzi, es uzzināju, kurš viņš ir. Izrādījās mūsu ģimenei tuvs cilvēks. Starp citu, viņš atnāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un atzinās, es pierakstīju viņa stāstīto par to, kur un kā viņu savervēja, tikai viņam nebija drosmes pateikt, ka viņš ir ziņojis par mani. Viņš dziedāja nacionālos koros, bija izglītots un inteliģents cilvēks.

– Vai mūsu prezidentam vajadzētu braukt uz 9. maija svinībām Maskavā?

– Tā ir pilnīgi viņa darīšana, lai viņš dara, ko viņš grib. Nezinu, kāpēc viņam vajadzētu braukt uz Maskavu. Es, protams, nebrauktu, bet es jau neesmu valstsvīrs. Viņam, augšā sēžot, iespējams, ir citas domas un pozīcija.

– Ja jums būtu iespējams Latvijā ieviest, mainīt un veicināt trīs lietas, kādas tās būtu?

– Es varu būt tikai pilsonis, valdīt es nemāku. Es teiktu – mīlēsim viens otru, paliksim savā zemē un pacietīsimies, un strādāsim, cik vien spējam. Mūsu tiesības ir vaiga sviedros strādāt.

January 9, 2015 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, pretošanās, REPRESĒTIE | Leave a comment

16. marts katru gadu būs karstais jautājums

“16. marts katru gadu būs karstais jautājums”. Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

Foto - Karīna Miezāja

Teoloģijas doktors, mācītājs Guntis Kalme ik gadu 16. martā ir gājis leģionāru piemiņas gājiena priekšgalā pie Brīvības pieminekļa. Tieši tāpēc G. Kalmes viedokli par mūsdienu aktualitātēm vēlējās uzzināt Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.

V. Krustiņš: – Pēc neilga laika visā pasaulē atzīmēs 70 gadus kopš Otrā pasaules kara beigām. Ziņots, ka Krievijā jau 120 pilsētas ir vienojušās par lielu pasākumu, ko sauks “Nemirstīgā pulka gājiens”. Krievija savus uzvaras svētkus svinēs diženi. Krievu prese jau domā, kā tā izskatīsies Rīgā.

Karu pieredzējušo palicis vairs ļoti maz – tiem, kam kara beigās bija 18, tagad ir 88 gadi. Tāpēc, par leģionāru piemiņas dienu domājot, var rasties retorisks jautājums – cik ilgi gājieni pie Brīvības pieminekļa vēl notiks? Ir personas, kas norāda, ka tas jau būtu jābeidz un ka tā it kā esot tikai leģionāru lieta, un ka viņu jau esot tik maz. Bet, lūk, paliekot tie jaunie līdzgājēji blakus. Un te nu ir jautājuma būtība – vai tas, ka gājieni turpināsies arī bez vecajiem cīnītājiem, ir pareizi, vajadzīgi un kam būtu jārūpējas, lai tā notiek, jeb – vai, cik labi, visi nu viņi ir prom, mēs viņus cienījām; ja vēl kāds cienāt, tad ejiet uz kapiem.

Vai šī kara piemiņa ir jāturpina?

Viens krievu pulkvedis kara vēsturnieks Sergejs Buldigins Pēterburgā nupat ir izdevis grāmatu “Nakanuņe” – par to, kā Latvijas armija tika iznīcināta, pirms Otrais pasaules karš sākās Latvijas teritorijā, kā to padomju režīms izdarīja. Un otrā viņa grāmatā “Istorija Pribaltijskih teritoriaļnih strelkovih korpusov” – ir visu represēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju virsnieku saraksts: vārdi un datumi, kad arestēti un kad nošauti. Kā būs ar viņu piemiņu?

G. Kalme: – Minētais autors citē PSRS GRU (galvenās izlūkpārvaldes) ziņojumu: “kara laikā Latvijas armija morālā ziņā būs paraugs buržuāziskās Latvijas aizsardzībai”. Tātad Latvijas armijas kaujas gars tika novērtēts augsti. Bet 1940. gadā Latvijas armija piedzīvoja kaunu, ko neaizmirsa nekad, – savas zemes atdošanu bez pretošanās. 1943. gadā, kad tika izveidots Latviešu leģions, latviešiem bija izvēle – pasīvi gaidīt, kad atkārtosies Baigais gads, vai arī cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Latviešu leģions parādīja, ka tā cīnītāji ierakstās kopējā lielajā latviešu tautas brīvības cīnītāju ķēdē. Leģiona vēstures mācības stunda latviešu vēsturei ir šāda: latvieši vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos – ir patrioti un cīnītāji. To apliecina arī fakts, ka pēc kara četri tūkstoši leģionāru turpināja cīņu kā nacionālie partizāni. Vēlāk cīņa turpinājās kā nevardarbīga pretošanās, ko veica skolu jaunatne, inteliģence, brīvības cīnītāji utt., līdz visi kopā sagaidījām atmodu. Leģionāru gars – kā vēlme cīnīties pat neiespējamos apstākļos – ir ārkārtīgi svarīga.

Šodienas informatīvajā karā mums tiek radīts priekšstats, ka esam “failed state” (no angļu val. – nestabila jeb caurkritusi valsts), par kuru nav vērts cīnīties. Raivis Dzintars formulēja, ka 16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols: “Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību brīvības cīnītāju piemiņai.” Ne tikai piemiņai, bet arī viņu ideālam – brīvai, neatkarīgai Latvijai. Un par to ir jācīnās vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos. Par savu zemi līdz galam cīnīsimies tikai un vienīgi mēs paši. Citiem tā būs interešu vai tirgus objekts. Leģionāri, kas cīnījās morāli ļoti grūtos apstākļos, ir paraugs, ka var nākties cīnīties ne tikai savās formās, zem saviem karogiem, bet arī morāli sliktos apstākļos (vācu okupācijas laikā) – arī zem sveša karoga, lai tikai cīnītos pret Baigā gada atkārtošanos. Leģionāri cīnījās cerībā, ka atkārtosies 1919. gads. Ilgus gadus šī cerība tika izsmieta kā naiva. Tagad vēsturnieki atklājuši, ka sabiedrotajiem patiešām bija militāri plāni trešajam pasaules karam, bet viņu politiķi nolēma to nedarīt. Ja tas būtu noticis, tad Kurzemē esošā 19. divīzija pievienotos sabiedrotajiem. Nacionālo partizānu cerības bija liktas tieši uz to. Mēs nezinājām, ka 1943. gadā Teherānas konferencē Rūzvelts jokojot sacījis Staļinam, ka par Baltijas valstīm viņš negrasās karot ar Padomju Savienību. Mēs paļāvāmies uz Atlantijas hartu un saglabājām savu cīņas garu. Leģions tad arī reprezentē šo cīņas gara saglabāšanu par spīti un neatkarīgi no ap­stākļiem, kad neskatāmies uz tiem, bet uz savu ideālu.

– Tādā gadījumā būtu loģiski, ja neviens nepārmestu jauniešiem, kuri ar karogiem iet kopā ar leģionāriem, arī tad, ja viņi turpinātu iet nākotnē, pēc pēdējiem leģionāriem. Ir dažas amatpersonas, kuras uzskata, ka tāda rīcība būtu, mazākais, kļūda, misēšanās, no kādas jāatrunā.

– Ja tiek apelēts pie tautas patriotisma, tas ir jādara pareizi, konsekventi un godīgi. Šobrīd, no vienas puses, 11. un 18. novembrī vara vēršas pie tautas patriotisma, aicina kopā svinēt svētkus, atcerēties savus cīnītājus u. tml. Bet, kad par šīm pašām vērtībām tauta vēlas iet 16. martā, piepeši tas nav ieteicami un nav politkorekti. Valsts nav morāli tiesīga pārmest jauniešiem, kuri 16. martā iet apliecināt savu piederību tiem pašiem ideāliem, par kuriem viņi tiek uzslavēti 11. un 18. novembrī. Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts–Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē un valsts, pret kuru viņi cīnījās, jo­projām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā. Bieži vien šādiem pārmetumiem ir arī iracionāls raksturs, jo to pamatā ir bailes no godīguma, ka cilvēki kaut ko var darīt tikai savas sirdsapziņas un patiesības dēļ.

Profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka Otrajā pasaules karā pat lielvalstis nevarēja izveidot alianses, sekojot saviem morālajiem principiem, bet tikai īslaicīgām politiskām un militārām interesēm. Izveidojās tā sauktā dīvainā savienība starp Angliju, ASV un Padomju Savienību, kas, iesākoties aukstajam karam, protams, sabruka. Tad kāpēc kaut kas tiek pārmests mums, kas nesākām šo karu, negribējām to un no tā tikai guvām milzu ciešanas? Lietas jātver lielajos kontekstos. Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti. To, kas šodien ir palicis pāri no patriotisma, varētu saukt par bezsasniegumu jeb tikai piederības patriotismu. Agrāk pamatoti varējām lepoties ar valsts mēroga panākumiem, bet tagad to vairs nav. Lai vara nemāna ar veiksmes stāstiem, cilvēki diemžēl joprojām brauc prom. Tāpēc patriotisms ir atdūries pret pamatu, no kura tālāk vairs nav kur atkāpties. Kad nav vairs ar ko lepoties, jo ekonomiskajā, politiskajā jomā un informatīvajā karā esam ļoti izpostīti, paliek tikai mana piederības sajūta zemei, tautai, valstij. Tas ir tas, ko nevar atņemt un ko nedrīkst atļaut sev izvilt, izmuļķot. Ja esam Latvijas valstij piederīgi, tad mums ir jāprot par to pastāvēt un jāgrib to darīt. Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties no cīnītājiem, kas par to ir lējuši savas asinis. Ja mēs to izdarīsim, tā būs nodevība pret viņiem un nākamreiz mums spiedīs atteikties vēl no kaut kā.

Tāpēc 16. marts ir un katru gadu būs karstais jautājums. Pret to vajadzētu izveidot konsekventi godīgu attieksmi. Mēs kā nākamajā gadā ES prezidējošā valsts nedrīkstētu laist garām unikālu iespēju Eiropai izstāstīt patieso leģiona un latviešu tautas traģikas vēsturi Otrajā pasaules karā. Tā būtu arī iespēja NATO ģenerālsekretāram svinēt savu dzimšanas dienu starp sirmajiem karavīriem. Tāpēc cerēsim, ka piepeši nenotiks remontdarbi Doma baznīcā vai netiks pārrakta Kaļķu iela, vai ap Brīvības pieminekli netiks uzslieta sēta. Ja tā tomēr notiks, atcerēsimies, ka esam to jau piedzīvojuši – ar riteņbraucēju sacensībām 1987. gadā un žogu 2006. gadā. Tam nevajadzētu mūs nobiedēt.

Tādēļ valstij vajadzētu atcerēties, ko pati ir oficiāli paudusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara laikā: “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tas būtu tikai godīgi un krietni – pret šiem cilvēkiem izturēties ar to cieņu, kādu viņi ir pelnījuši un kādu valsts minētājā deklarācijā viņiem ir solījusi. Ja valsts vara ir piemirsusi pašas solīto, ir labi, ja tauta, un īpaši jaunieši, to atgādina.

– Vai baznīca ir gatava atbalstīt šādu notikumu virzību, attieksmi, proti – neaizmirsīsim savu pagātni un būsim patrioti?

– Arhibīskaps Jānis Vanags vēstījumā konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000. gada 11. jūnijā un sprediķī Rīgas Domā 2001. gada 16. martā sacīja: “Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija – par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, ko ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas nepietiekami pazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem – lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

– Mums cilvēki vēstulēs raksta: ja tagad ir bīstama situācija, tad, lūdzu, pierobežas rajonos dodiet zemessargiem ieročus turēšanai mājās.

– Kā saprotu, pēc 7. oktobrī rīkotās konferences “Vai zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai?” un 15. oktobra Nacionālo bruņoto spēku konferences spēkā ir kārtība, ka bataljona komandieris izlemj, kam viņš atļauj ieroci glabāt mājās. Tas saskaņā ar aizsardzības ministra teikto ir saistīts ar attiecīgu apmācības līmeni vai 
atrašanos paaugstinātas gatavības apakšvienības sastāvā. Tiks vēl precizēts, kāda valsts apdraudējuma līmenī ekipējums būs jāizsniedz visiem zemessargiem. Zemessardzes spēks ir tās decentralizētībā un spējā ātri mobilizēties.

– Sarunā redakcijā aizsardzības ministram jautāju, vai zemessardze organizatoriski tiks ietilpināta jēdzienā “pašvaldība”? Vai vietējo cilvēku vads, rota vai bataljons tiks iesaistīti savas teritorijas kontrolē un aizsargāšanā? Ulmaņa laikā bija aizsargi, uz katru apriņķi – pulks. Bet tagad no tā vairāmies, jo tas nozīmē organizēties.

– 2018. gadā plānots izveidot 14 paaugstinātas gatavības vada apakšvienības ar pretgaisa aizsardzības, prettanku, snaiperu un inženieru spējām.

– Ja, piemēram, tiktu saņemta ziņa, ka Ludzā atgriezušies trīs cilvēki no tā sauktās Jaunkrievijas un ar viņiem kopā mežos ir vēl 30 cilvēki, kas gatavi “atbrīvot Latviju”, kas notiktu tālāk? Kuram tādā gadījumā būtu jārīkojas? Kura specializētā rota turp lidos? Ja zemessardzei tur teikšana, tad vismaz tā gādātu, lai tie no meža neiet uz Rīgas pusi un nesavāc vēl kādus klāt.

– Ja zemessardze veidota pēc teritoriālā principa, tad teorētiski gadījums ir vienkāršs: vietējās zemessardzes vienības aplenc attiecīgo apgabalu, izliek kontrolposteņus uz ceļiem un neļauj pārvietoties tālāk, līdz ierodas vienība, kas izķemmē mežus un spēj ar tiem tikt galā.

Atcerēsimies Šveici, kas, būdama mazāka par Latviju, joprojām savu nei­tralitāti sargā ar efektīviem bruņotajiem spēkiem. Katrs fiziski vesels vīrietis ir vienlaikus savas zemes karavīrs, kam mājās ir ierocis. Tas nozīmē – tauta pati ir spēcīga, grib un var sevi aizsargāt. Profesionālie NBS nozīmē, ka ir neliels, augsti profesionāls bruņots spēks, par kura gatavību, ekipējumu mēs kā valsts u. tml. rūpējamies. Tikai ir jautājums, vai šis viens spēks, respektīvi, 5000 cilvēku, spēs atrisināt militāros uzdevumus, kas varētu rasties valsts okupācijas gadījumā? Oficiālais uzstādījums ir aizsargāt teritoriju tik ilgi, līdz ieradīsies sabiedroto papildspēki. Šādā uzstādījumā zemessardzes loma ir īpaši nozīmīga.

Nākot uz redakciju, Rīgas ielās diemžēl neredzēju nevienu plakātu, kas aicinātu latviešus stāties zemessardzē. Kādreiz jūsu pieminētajā aizsargu organizācijā bija 68 000. Atcerēsimies Somijas pieredzi – tā sauktajās lotās, paramilitārajā organizācijā, līdz 1944. gadam bija apvienoti 242 000 somu sieviešu. Tajā laikā tā bija pasaulē lielākā militārā palīgorganizācija. Un gods kam gods, kopā ar varonīgo Somijas armiju tā spēja nosargāt savas valsts un nācijas godu. Bet vienmēr jāatceras, ka par to ir jāspēj maksāt un pirmām kārtām tas ir jādara valdībai, kas reāli pārstāv savu tautu un reprezentē savas tautas vērtības.

– Aizsardzības ministrs saka – nevaram organizēt labu zemessardzi, ja to neapmāca. Kas traucē, vaicāju. Uzņēmēji arī pretojoties, nelaižot uz mācībām. Valstij ir visas iespējas noteikt, ka reizi gadā atlaižami uz mācībām! Bet izskatās, ka tā nav politikas sastāvdaļa.

– Zemessardzē ir 8000 cilvēku, bet cik no viņiem ir valstī, cik apmeklē mācības un cik reāli ir kaujasspējīgi? Šajā ziņā zemessardzei kā brīvprātīgai organizācijai ir līdzība ar draudzi. Zinu, cik man ir draudzes locekļu uz papīra un cik svētdienās dievkalpojumos ir aktīvu kristiešu, un šie cipari diezgan būtiski atšķiras.

– Vairs nerunā par to, kāpēc mums vispār ir radušās problēmas. Tāpēc, ka Latvija bija okupēta un okupācijas laikā Latvijā tika iepludināti daudzi cilvēki no citurienes. Bet vara par to vairs nevēlas dzirdēt.

– Ir notikusi diskursa nomaiņa – no deokupācijas un okupācijas seku pārvarēšanas uz integrāciju. Bet integrācija ir izgāzusies. Acīmredzot Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir tā sauktās piektās kolonnas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A. Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas “Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods”: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000. gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finanšu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes. Krievijas ĀM darba kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.” Ja neliekamies zinis par to, tad dzīvojam savā ilūziju pasaulītē. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S. Karaganova doktrīna vēl 1992. gadā vēstīja: “Krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.” Ja nespējam tikt galā ar piekto kolonnu, tad secinājumi par savu valsts drošību ir jāizdara pašiem.

– Sarunā ar jauno izglītības ministri teicu – redzu, ka skolotāji cīnās par savām algām, bet neredzu, ka cīnītos par mācību un audzināšanas vērtībām. Vai tad mūsu skolas galvenais uzdevums nav audzināt piederības sajūtu valstij – valstisko jeb pilsonisko piederību? Jo pēc skolas to neviens nedara, jo nav jādara. Vai varam nodrošināt valsts aizsardzību, ja pedagoģiski tā nav nodrošināta?

– Esam iegājuši jaunā civilizācijas attīstības posmā, kas nozīmē, ka arī starpvalstu konflikti tiek risināti citādi nekā iepriekš. Tie vairs nenotiek tikai militāri. Ceturtās paaudzes jeb tā sauktajā hibrīdkarā valsts tiek apdraudēta visupirms citos veidos, un militārais ir noslēdzošais. Valsts drošība neiet pa ārējo nocietinājumu līniju, bet pa izglītību, vērtībām, iekšējo drošību, informatīvo un virtuālo telpu, kiberdrošību utt. Šajā cīņā morālās un garīgās vērtības ir ārkārtīgi būtiska aizsardzības līnija. Ja audzinām no vērtībām brīvus liberālās sabiedrības cilvēkus, tad reāli izaudzinām egoistiskus mietpilsoņus jeb tā sauktos postmodernās sabiedrības homo oeconomicus, kurus interesē tikai paša vēders un maks. Ja izglītības sistēmā audzinām valsts ideālos neieinteresētu cilvēku, nevajag iedomāties, ka vienā brīdī kā pieaudzis valsts pilsonis viņš kļūs arī patriots. Tā diemžēl nenotiek. Tāpēc audzināšanā ir jābūt valstiskai attieksmei no paša sākuma, viscaur un konsekventai visos jautājumos.

Mums ir pēdējais laiks nopietni ķerties pie savas nacionālās ideoloģijas izveides. Paldies tiem, kas izcīnīja Satversmes preambulu. Tas ir aizmetnis mūsu nacionālajai ideoloģijai. Vēl nepilnīgs un aizsākuma stadijā, bet vismaz kaut kas.

– Profesors Stradiņš ar to vēl joprojām nebija apmierināts.

– Es arī. Bet labāk kaut kas nekā nekas.

– Bet no kura lai sagaidām šo produktīvo darbību?

– Sāksim no lielā konteksta. Kas notiek, kad civilizācija sāk aiziet projām no sava radošā avota, proti, no Dieva? Kristīgās civilizācijas gadījumā Kristū kopā ir Dieva mīlestība un patiesība. Bet mēs, attālinoties no Dieva, gribam no Kristus vairs pārņemt tikai mīlestību: lai viņš akceptē mūs, kādi esam, un ļauj mums darīt visu, kas mums ienāk prātā. Tā mēs norobežojamies no būtiskas Dieva atklāsmes daļas – Viņa patiesības. Ar to sākas destrukcija, jo civilizācija zaudē savu garīgā un morālā spēka avotu. Kas notiek pēc tam? ASV nupat ir uzbūvējusi Džeralda Forda vārdā nosauktu milzīgu aviācijas bāzes kuģi, kas maksājis 17 miljardus dolāru. Kā šis jaunais aviācijas bāzes kuģis spēj atrisināt Ukrainas karu? Nekā. Pirmkārt, tas ir nepiemērots hibrīdkaram, otrkārt, ja nav morālā spēka lietot bruņojumu, tad tas nepalīdz. Tāpēc atcerēsimies, ka mums arvien no jauna ir jāapliecina tās vērtības, kas ir mūsu civilizācijas pamatā. Tikai apliecinot tās, mēs gūstam no tām šodien tik deficīto spēku, vīrišķību un drosmi.

– Pēdējā ekumeniskajā dievkalpojumā redzēju visu vadošo sabiedrību.

– Ekumenika ir vērtīgs pasākums. Vienmēr jāatceras, ka tas, kas vieno kristiešus, ir daudz svarīgāks un nozīmīgāks nekā tas, kas šķir. Tāpēc šis būtu īstais brīdis Latvijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts vismaz lielākajām konfesijām kopīgā balsī iestāties par preambulā minētajām kristīgajām vērtībām. Ne tikai abstrakti, bet visnotaļ konkrēti, piemēram, ceturto bausli “Godā savu tēvu un māti!” attiecinot arī uz latviešu leģionāriem un viņu piemiņu.

http://www.la.lv/guntis-kalme-16-marts-katru-gadu-bus-karstais-jautajums-bet-kapec/5/

December 13, 2014 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

P.Lazda. KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA

Pēteris Lazda
KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA

Psihiatrijas izmantošana pret disidentiem

Rietumos uzskata, ka totalitārais PSRS komunistu režīms bijis kaut kas labs – tas cīnījies par gaišāku nākotni, par visu cilvēku vienlīdzību un laimi. Padomju Savienības Komunistiskā Partija (PSKP jeb kompartija) un Valsts Drošības Komiteja (VDK jeb čeka) Rietumos tiek vērtētas, nezinot patiesību par šo organizāciju briesmu darbiem. Tas ir tāpat kā spriest par tīģeri pēc tā pūkainā astes gala, kas redzams gar stūri. Taču tīģeris aiz stūra ir veicis briesmu darbus. Šis režīms nav bijis ne pūkains, ne saudzīgs. PSKP un VDK bija noziedznieku diktatūra, kas slepkavoja savas tautas piederīgos. To piekritēji vēl šodien nav rimušies un negrib rimties. Viņi sauc pēc revanša, pēc Krievijas impērijas atjaunošanas tās bijušās robežās un vēl vairāk. Tāpēc ir aktuāli šo režīmu pazīt visā pilnībā, zināt tā šausmu darbus. Šis režīms iznīcināja, nomocīja, deportēja uz nāves nometņu tīklu plašajā Krievijas GULAG’a sistēmā ievērojami vairāk cilvēku par fašistisko nacionālsociālistu režīmu. Ja fašistu režīms ir nosodīts, tad totalitārais komunistu režīms Padomju Savienībā un citās šāda režīma valstīs vēl joprojām bauda nepelnītu iecietību.

Teiktā pamatojumam minēšu tikai mazu mazu daļiņu no masveida šausmu sērijas – tikai savu personīgi piedzīvoto šajā režīmā. Mani kā juristu PSKP – VDK 1978. gadā nevarēja droši tiesāt atklātā tiesas sēdē par manu „pretpadomju darbību”, par aicinājumiem izbeigt Latvijas okupāciju, pārkrievošanu, garīgo apspiestību un izolāciju aiz dzelzs priekškara. Jau 1969. gadā es tiku izslēgts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas gan par nestāšanos kompartijā, gan par “brīvdomību”. Un tad vēl ap 25 tūkstošiem skrejlapu izplatīšanu vairāku gadu laikā gan Latvijā, gan Maskavā. Prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri Zinaidas Sočņevas vadībā atzītu mani par psihiski slimu, jo pret režīmu vesels cilvēks nevarot iebilst. Divreiz nebija jāsaka. Prieks pakalpot! Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju reformu murgos. Tiesas sēde ilga vairākas dienas dažādās vietās slepenības nodrošināšanai. Par tās gaitu liecina 33 krimināllietas sējumi. Sēdes laikā man bija jāsēž kamerā, lai gan kriminālprocess atļāva tiesai uzaicināt uz tiesas sēdi pat garīgi neveselu tiesājamo. Tomēr Augstākās tiesas tiesnesis U. Krastiņš ar piesēdētājiem M. Bērziņu un E. Bukovu mani uz tiesas sēdi neaicināja, un pēc VDK izvirzītās apsūdzības, to negrozot, 1979. gada 31. maijā slēgtā sēdē pieņēma lēmumu mani nosūtīt piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšanas – tātad uz mūža ieslodzījumu starp psihiski slimajiem ar cerību, ka tie mani “piebeigs”. Man nepaziņoja, kāds ir tiesas nolēmums. Bija pilnīga neziņa, arī cerības, bet Centrālcietuma kameras biedrs, kas nākošā naktī izdarīja pašnāvību, pravietiski pateica, ka cerību nav, jo “tie nav cilvēki, tie ir slepkavas, nosūtīs tevi uz Krieviju, un beigas”. Tas man likās visdrausmīgākais – es taču rīkojos tikai saskaņā ar konstitūciju, bet, lūk, arī to, nedrīkstēja, jo, kā teica izmeklētājs Bērziņš: “Tas tikai tā rakstīts.” Zīmīgi teikts. Vispirms mani no Centrālcietuma 1979. gada 13. jūlijā etapēja uz Ļeņingradu (tagad Sanktpeterburgu) un ieveda specpsihiatriskajā slēgtajā slimnīcā – piespiedu kārtā noskuva matus, ievietoja slimnieku pārpildītā kamerā, kur uzreiz man pievērsās interesenti, kā jau tas raksturīgi garīgi slimajiem, nekā patīkama. Nākošā dienā un turpmāk vajadzēja līmēt kastītes, un atkal nebija iespējams izvairīties no uzmācības. Glābos ar draudzīgu runāšanu, sacīju, ka esmu skolotājs. Tas palīdzēja. Un tad sāka ārstēt, dot zāles, to skaitā aminozīnu, haloperidolu un citas. Personāla barbariska attieksme – pret tevi izturas kā pret lopiņu, kas neko nesaprot un kam neko nevajag saprast. Jutos pavisam nelāgi. Radās stingums, sajūta kā biezā eļļas krāsā iestigušam. “Kolēģi” kā nu kurš – citi gulēja, citi spēlējās ar mantiņām, rāpoja pa grīdu, citi draudēja, vispār “kā jau trako mājā”. Veda arī masveidā pastaigāties pagalmā kā mūra akas dibenā. Tur kāds igaunis man pateica, ka viņš par pretpadomju aģitāciju šajā ellē ir jau 17 gadus, un cerību nekādu uz atbrīvošanos. Tas mani pavisam satrieca. Bezizeja. Pēc pāris mēnešiem mani izsauca uz prombraukšanu. Cerību stariņš. Bet velti. Sākās etaps pa Krievzemes cietumiem. Uz peroniem bija ilgi jāgaida vagonu piebraukšana. Suņu rejas uz ceļiem tupošiem simtiem “zeku” (ieslodzīto). Bruņotu apsargu uzkliedzieni, draudi, sitieni. Atkal kārtējais cietums. Kamerā pa 90 “zekiem” svītrainos tērpos, tātad “kritņiki” ( sevišķi smagu noziegumu izdarījušie , slepkavas, bandīti). Alumīnija krūzēs vāra “čefiru” (melno tēju) priekš “kaifošanas”, smēķē riebīgu mahorku. Karsēšanai izmanto “fakel” (lāpas) no citiem atņemtiem krekliem. Vārgulīgākos sit. Dūmos viens otru pat saskatīt nevar. Un tā visu dienu, tikai nakts melnumā pierimst jezga. No rīta skaļruņi pilnā jaudā uzmācas ar valsts himnu. Nāk “sanitāri”, ar ūdens šļūtenēm viņi no “zeku” kājapakšas pa durvīm ārā izskalo mēslus un urīnu, jo tualetes nav. Koka lāvas piemirkušas, smirdīgas. Tā vairākas dienas, pat nedēļas, kamēr nokomplektē kārtējo etapu. Atkal perons, gaidīšana, vagonā viens pie otra saspiesti atsevišķos būros ar atslēgām priekšā lielā karstumā. Pārtikā katram izsniedz pa pāris sālītām brētliņām uz avīzes strēmeles un riecienu miklas rupjmaizes no pārceptas “ķieģeļmaizes”. Esmu skolotājs. Pret mani izturas zināmā mērā ar cieņu, jo, lūk, arī “zauč” (mācību daļas vadītājs, skolotājs) ir savējais – zaglis. Uz kurieni mani ved, nekādas informācijas. Tu neesi nekas. No Ļeņingradas prom, jo ārzemju cilvēktiesību cīnītāji bija uzzinājuši par manu atrašanās vietu, sākuši interesēties. Paldies manam kolēģim Jurim Ziemelim par paziņošanu uz ārzemēm! Beidzot 1978. gada 10. novembrī mani un citus ieved Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskā – klajas stepes vidū esošā dzeloņdrāšu ieskautā baraku kompleksā. Sargtorņos sargi ar automātiem. Dubulti žogi ar noecētām smilšu joslām starp tiem. Koncentrācijas nometne. Visīstākā. Ne slimnīca. Vismaz tūkstoš cilvēkiem. Atkal tās pašas procedūras. Bezcerība. Uz mūžu. Vienstāva barakas ar lēzeniem melni darvotiem jumtiem, telpās svelme kā cepeškrāsnī, ziemā auksts. Te nesastopu nevienu politisko, visi kriminālie. Pārrunas ar galveno ārsti Davidovu. Balts ķitelis, automāts pa ķērienam, ienāk. Nu kā? Čem ploha sovetskaja vlastj? A? ( Ar ko ta slikta padomju vara? A?). Vairākas pārrunas. Stāstu viņai par konstitūciju, tiesībām, lapiņām. Lūdzu, lai nesaka nevienam, ka esmu jurists, mani nositīs. Esmu skolotājs. Tā leģenda iet man līdzi pa visu etapu. Paldies ārstei Davidovai. Nesaka arī. Norīko mani virtuvē par strādnieku. Uzticas. Strādāju arī teritorijas uzpošanā, stādu un laistu puķes (kliņģerītes) gar celiņiem. Iegūstu cieņu visu kalpotāju kolektīvā. Saka, viņš taču nav slims. Bet formāli kāds laiks te esot jāpavada līdz izrakstīšanai. Iedarbīgās zāles man nedod. Citiem tās dod piespiedu kārtā, bet tiem, kuri izvairās, zāles injicē piespiedu kārtā ar sanitāru fizisku līdzdalību. Un tās tad nu padara nepaklausīgo rāmu un paklausīgu. Ja vairāki dumpojas, injicē visiem, un visa kamera-palāta guļ. Ārzemēs jau zina par mani. Uz mājām sievai Veltai sūta paciņas ar palīdzību. Viņa tās neņem, jo ņemšana tiktu no varas uzskatīta par sadarbību ar ārzemju “algotņiem”. No Veltas saņemu paciņas ar padomju produktiem. Ar tiem varu atpirkties no sanitāru vardarbības. Slimie mani respektē kā maizes devēju no virtuves. Psiholoģija. Kaut arī pārtika ir briesmīga, tomēr to ēd. Citas nav. Ar zirgu pieved zaļus skābētus tomātus no skābbarības bedrēm, iedakšotus mucās ar dakšām. Tāpat kāpostus. Dažreiz ir makaronu zupa, un pavisam reti – svētkos ir saigaka (stepju dzīvnieka) gaļas gabaliņš. Piedevām var ēst formas rupjmaizi – miklu un pārceptu no veikalos nepārdotās formas maizes. Šī maize ir ļoti sāļa un skāba, slimie to ēd daudz, jo visa cita ir maz. Tad nu nevar vien beigt sūdzēties par vēdera kaitēm. Slimo un mirst. Sanitāri ir notiesātie kriminālnoziedznieki. Īsta ārpusreglamenta atmosfēra. Savas varas parādīšana slimajiem. Slimie visi ir izdarījuši smagus noziegumus, viņi jāpārmāca, tā uzskata noziedznieki-sanitāri. Slimos, kas sevišķi nepatīk sanitāriem, tad nu dauza katru dienu. Es uzkopju arī telpas. Atrodu pa nakti nosistu slimo. Formāli atbrauc prokuratūras darbinieks, konstatē, ka miris slimības dēļ, tuviniekiem paziņo, ka aprakts nometnes teritorijā. Un viss. Var turpināties visa jezga no jauna. Kāds slimais, piemēram, dabūjis nolauzt ūdensvada cauruli un vicinās ar to pret kalpotājiem. Telefonisks rīkojums no Volgogradas – nošaut. Slimais tiek nošauts. To es pats esmu piedzīvojis kā murgainā sapnī. Paldies Dievam, tikai laimīgas sakritības dēļ es ieguvu cieņu specslimnīcas personāla vidū, un galvenā ārste Davidova beidzot vienā no izrakstīšanas komisijām, kas brauca pāris reizes gadā no Maskavas, ierosināja mani izrakstīt uz vispārējas slimnīcas režīmu. Un paldies tiem labajiem Cilvēkiem (īpaši paldies Paulim Kļaviņam u.c.), kas aktīvi un iedarbīgi protestēja Bonnā, Londonā un citur pret Maskavas režīmu par to, ka tas pārkāpj cilvēktiesības. Tā nu es 1981. gada 23. novembrī tiku atkal etapēts pa Krievzemes cietumiem šoreiz jau atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz slimnīcu Tvaika ielā. Tur es sabiju līdz 1982. gada 17. maijam, mani nezāļoja. Tad mani izrakstīja, nosakot ambulatoro uzraudzību dzīves vietā Tukumā. Bet tā bija tikai vairs formalitāte vien.

Izplatīto skrejlapiņu saturs:

VĒLĒTĀJU PRASĪBA LATVIJAS PSR AP DEPUTĀTIEM
PAZIŅOJUMS PATSTĀVĪGA REFERENDUMA SARĪKOŠANAI
Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.g.l.jūl. un par Latv. sociāldemokrātu partijas radīšanu.
Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana NENO¬LIEDZAMI izriet no Maskavas CAUR kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību… Tāpēc latviskā iniciatīva apsīkst, valda apātija, pieaug alkoholisms, zūd ticība taisnības ideāliem, pasliktinās tikumi… Ar latviešu potenciālo čaklumu, ar savas rietumkultūras mīlestību, ar atteikšanos no nesaimnieciskuma, no milz. bruņošanās u.e. nelietder. izdevumiem, ar iniciatīvu privātsaimniecībās, brīvos sakaros ar citām valstīm… Latvija, paturot vērtīgu no patreizējās iekārtas, ātri sa¬sniegs daudz augstāku labklājību.
Tā kā kompartija tautas noskaņojuma uzzināšanai aptaujas nerīko un, protams, arī Latvijas izstāšanās ideju nosauks par atsevišķa garā slimā murgu, tad, pierādot pretējo, turpmāk ikviens savu gribu izstāties no P5RS (lai reāli iegūtu uzskatu publicēšanas, brīvas ceļoš., privātsaimniekošanas, dep. kandidātu izvēles tiesības, brīvi iekļautos rietumkultūras saimē) izteiks ar zīmi L kā emblēmu un ar latviskas nozīmītes nēsāšanu. Ja šu zīmju daudzums neapšaubāmi apliecinās minēto prasību masveidību, mūsu kopa ar to iegūs tautas pilnvarojumu un, ja kompartija kavēs Latvijas izstāšanos, kļūs par tautas pārstāvniecību un veiks sevišķi efektīvus pasā¬kumus – pat nelikumīgi, tāpēc kopai vēl jāpaliek slepenai.
Pavairot, izplatīt! Konstitucionāli. Būt patiesiem, nenomāktiem!
Ja KP uzsāks cīņu pret šeit teikto, tauta savu atbalstu šeit teiktam
izsacīs, ieslēdzot maksimālu elektrības patērēšanu Maskavas teleraidījuma¬ «Laiks» sākumā. Atbildīga par sekām – KP, jo tauta izvēlas līdzekļus sevis aizstāvēšanai pret mazākumu – KP. 1973.gada nov. RĪGĀ

Par disidentu indēšanu.

Lūk, šis raksts, ko 2006.gadā nepublicēja Starptautiskā Cilvēktiesību Organizācija (ISHR) Frankfurtē pie Mainas savā žurnālā “Menschenrechte”, lai gan man pasūtīja aprakstīt, kā mani VDK gribēja noindēt 1990.gadā. Nepublicēja, domājams, tāpēc, ka rakstā bija frāze par to, ka komunistu režīms ir briesmīgāks par fašistisko Hitlera režīmu.
“Tikai fakti no manis paša piedzīvotā. 1990.gadā mani kā pazīstamu cīnītāju pret diktatorisko komunistu režīmu ievēlēja Tukuma rajona padomē, bet pēc dažiem mēnešiem mani ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. Latvija vēl bija komunistiska ar stipru Maskavas varu. Kompartija tēloja, ka valstī ir demokrātija. Vajadzēja glābt komunistu režīmu no patiesiem patriotiem un demokrātiem. Es jau biju cīnītājs-veterāns, komunistu skatījumā pieredzējis un bīstams. Tādus bija jāiznīcina, bet tikai ne atklāti. Lai viņi paši nomirst. To palīdzēt pieteicās, kā jau vienmēr, pakalpīgi ļautiņi. Tad nu reiz pusdienlaikā pie manis ienāca sabiedriska būtne un uzaicināja pusdienās aprunāties par dienesta lietām. Pēc nedēļas es jau biju paralizēts. Ārsti mani aizveda uz toreizējo Linezera specslimnīcu. Pēc trim mēnešiem varēju jau mazliet paieties. VDK roka līdz humānajiem ārstiem nesniedzās. Ārsti nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Manī bija nokļuvuši kaut kādi enterovīrusi, kas iznīcina kustības nervu galotnes. Tādi varēja nokļūt manī tikai ar pārtiku. It kā meningīta pazīmes, bet ne tieši. Dīvaini. Un te nu ārste, simpatizējot man par manu cīnītāja rīcību, pateica, ka ar tādu pašu diagnozi tai pašā laikā slimnīcā nonācis arī bijušais kompartijas sekretārs A.G., kurš ļoti ietekmīgi nostājies tautas pusē. Viņu izglāba no nāves ārsti Maskavā. Es paliku sakropļots, jo nokavēju stāšanos slimnīcā. Līdz tam biju vesels, nebija arī nekādu ērču. Es zinu, kas mani centās noindēt un kādos apstākļos, bet veltīgi būtu to pierādīt. Pienesot man pusdienas, ēdienam tika pievienota vajadzīgā indeve, ko es zemapziņā tikai vēlāk atskārtu. Tāds, lūk, bija manis indēšanas mehānisms.

Šajā pašā laikā komunisti nepavisam negribēja atdot varu tautai, kompartija pat sastādīja to demokrātu-patriotu sarakstus, kurus būs jālikvidē pēc komunistu varas atgūšanas. Tam tika veltītas lielas pūles. Tādos apstākļos mēs organizējām monolītās kompartijas sašķelšanu, veidojot tā saukto tautas kompartiju. Tas bija pakāpenisku pasākumu solis. Sekmīgi veidojās Tautas kompartija. Tas Maskavai un ortodoksāliem komunistiem bija sevišķi bīstami. Kompartijas šķēlējus likvidēt! Bet atkal ne jau atklāti. Noindēt! Mans draugs un cīņu biedrs Aivars Znatnajs bija īsts iniciators šķeltniecībai. Turklāt viņš bija ievēlēts par Zemessargu 42.bataljona komandieri. Nu, lūk, tas jau ir par daudz! Aivaru Znatnaju saindēja VDK aģenti. Viņš nomira 1991.gada 8.novembrī 52 gadu vecumā sēžu zālē. Līdz tam viņš bija spirgts un vesels, bet pāris nedēļu laikā kļuva arvien bālāks. Ārstu ekspertīze atzinumā teikts: “Nāves cēloni nav iespējams noteikt.” Nav nekādu šaubu par tīšu slepkavību, jo radiniekiem pa nakti tika zvanīts ar izrēķināšanos, ja tiks mēģināts noskaidrot nāves cēloni. Tā nu acīmredzamas slepkavības izmeklēšana noklusa – pārāk iebiedēti mēs bijām 50 okupācijas gados zem totalitārā komunistu režīma.

Te minēti tikai pāris faktu, ko esmu personīgi piedzīvojis. Taču tādu faktu par PSKP un VDK varmācību ir tūkstošiem un tūkstošiem. Tā vien gribas aicināt godīgos cilvēkus visā pasaulē – neticiet arī šodien skaistajiem vārdiem, kas nāk no PSKP-VDK nometnes puses! Šādu noziedznieku rokraksts nemainās…

PSRS ignorē savus likumus

Daudzi jo daudzi Rietumos tic, ka PSRS impērijā valdīja skaisti un humāni likumi, jo tikai tos viņi ir lasījuši, bet patieso dzīvi komunistiskajā režīmā nav ne tuvu redzējuši aiz dzelzs priekškara. Viņi tic, ka tāpat kā Rietumos, PSRS rakstītie likumi tikuši ievēroti, jo citādi taču nevar būt. Kā anekdotē – uz stāstījumu, ka cilvēki deportēti uz Sibīriju, naiva klausītāja atjautā: “Bet vai ta` tā drīkst?” Padomju Savienībā drīkstēja. Un ne tikai to vien. Manā gadījumā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis E.Bērziņš uz manu argumentu klāstu, ka konstitūcija atļauj Latvijai izstāties no PSRS, ka to prasīt nav noziegums, atbildēja pavisam atklāti: “Tas tikai tā ir rakstīts.” Uz manu iebildumu, ka VDK nelikumīga rīcība kaitēs PSR Savienības prestižam pasaulē, sekoja atbilde: “Mēs esam gana stipri, mums tas nekaitēs.” Tātad totalitārā komunistu režīma nelikumīga un nehumāna rīcība tika balstīta uz PSRS impērijas varenību. Es kā jurists naivi ticēju tiesiskās sistēmas stabilitātei un likumu ievērošanas principam. No ieslodzījuma kameras 1978.gada 12.novembrī rakstīju LPSR Prokuroram:

“Pašreiz atrodos LPSR VDK izolatorā kā aizdomās turētais pēc KK panta “Pretpadomju propaganda un aģitācija”. Tā kā šodien izlemjams jautājums par manis atbrīvošanu vai apcietināšanu, uzskatu par nepieciešamu vērst Jūsu uzmanību uz šādiem apstākļiem, kas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu nepieļauj manis apcietināšanu… Lapiņu saturu sastādot, esmu sekojis tam, lai teksts nesaturētu nekādus apmelojošus izdomājumus vai pretpadomju aģitāciju…PSRS Konstitūcija garantē Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, tātad to drīkst organizēt paši vēlētāji… neesmu izdarījis neko antikonstitucionālu… Otrs arguments ir tas, ka PSKP 25.kongresam drīkstēja iesniegt priekšlikumus un nebija aizliegts šādus priekšlikumus iesniegt lapiņu veidā. Tas apstāklis, ka pievērsu uzmanību latviešu kultūras un tautiskās vienības attīstības jautājumiem un problēmām sakarā ar cittautībnieku atrašanos Latvijā, arī nav uzskatāms par noziegumu, jo PSRS Konstitūcija garantē visām tautībām vienādas tiesības, bet latviešu tautai tiesības ir ierobežotas, jo krievi te var nezināt latviešu valodu, bet latviešiem jārunā krieviski un lietvedība jākārto iedzīvotāju vairākuma valodā, bet vairākums, piemēram, Rīgā ir cittautībnieki. Tās ir problēmas, par kurām nav aizliegts runāt…Trešais arguments – Konstitūcija garantē tautas gribas uzzināšanu referendumos, un neviens normatīvs akts neaizliedz rīkot tautas aptauju, bet ja tā, tad nav noziegums, ja ar lapiņām tiek aicināts izteikt kādu nostāju… Ceturtais arguments – lapiņās neesmu aicinājis uz vardarbību, bet tieši otrādi – esmu aicinājis neizdarīt nekādu vardarbību pret pastāvošo iekārtu. Piektais arguments – Krievijā, piemēram, Saharovs ievērojami asāk vēršas pret trūkumiem, bet viņa rīcība netiek vērtēta kā noziegums. Likumi taču nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā… Ja mani apcietina, tad šis padomju likums tiek pārkāpts. Uzskatu, ka padomju tiesa pie šādiem un vēl citiem apstākļiem, kas var atklāties tiesā, nevarēs mani notiesāt, ja tiesa vadīsies tikai pēc padomju likumiem…”

Īsuma labad šeit nav iespējams uzskaitīt visus režīma pārkāptos likumus. Piebildīšu tikai, ka krimināli nedrīkstēja nevienu notiesāt, ja apsūdzība balstījās tikai uz tiesājamā paša atzīšanos vien bez citiem to apstiprinošiem pierādījumiem. Vispārpildāms princips. Bet ne komunistu impērijā. Mani apsūdzēja un nodeva tiesai arī par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, jo, saudzējot tipogrāfijas darbinieku, kas man iedeva burtus skrejlapām, pateicu, ka es pats tos paņēmu fabrikā “Tehnoinform”, kurā es strādāju par direktora palīgu juridiskajos jautājumos. Neviena cita pierādījuma! Nopietni apsūdzēja. Zaglis. Birka klāt. Tāds jāliek cietumā tāpēc jau vien. Bet vēl jau vajag noķengāt ar kaut ko. Kā par bēdu, pie zvejniekiem strādājot, biju ticis pie pornogrāfiskiem žurnāliem no ārzemēm. Atbildība bija noteikta krimināllikumā par pornogrāfijas izplatīšanu. Pierādījumu par izplatīšanu nebija. Bet čekistiem pietika ar to pašu, ka man tā bija paša interesei. Apsūdzēja pavisam nopietni pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu. Nu jau pamatīgi jāsēž! Bet vēl nebija gana. Atrada sporta šaušanas mazkalibra patroniņas, kas tīri nevainīgi bija pie manis pēc šautuves apmeklējuma. Nu ir ķēriens! “Par ieroču un munīcijas glabāšanu” u.t.t.! Šī panta dēļ mani nelaida pastaigās Krievzemes cietumos etapa laikā, jo pāri visam pavadlietas vākam bija uzrakstīts, ka esmu bīstams pēc panta par ieročiem un munīciju. Ja čekistiem nevajadzētu ar mani izrēķināties, šie niecīgie nodarījumi ietilptu labi ja toreizējās biedru tiesas izskatīšanā. Bet viņiem bija svarīgi mani padarīt par nelieti, bīstamu un izolējamu. Tāda bija viņu taktika un metode – apmelot, pazemot, iznīcināt kā personību. Un tur nu neko nevarēja par labu vērst… Tādi bija un ir totalitārie komunisti un viņu režīmi. Indivīds bezpalīdzīgs lielās mašinērijas priekšā.

Cilvēku zombēšana, turēšana paklausībā ar bailēm.

Totalitārais komunistu režīms jau no paša sākuma ir iedvesis bailes no nežēlīgām un netaisnīgām represijām pat par nepakļaušanās mazāko mēģinājumu. Velti būtu cerēt uz likumu un tiesu labvēlību. Visu noteica pavēles, norādījumi vai pat tikai mājieni no kompartijas centrālās komitejas. Padevīgie iebaidītie ļaudis centās iztapt priekšniecībai pat neaicināti. Partijas sekretāru vārds bija likums. VDK bija bubulis baidīšanai ar nosūtīšanu uz Sibīriju. Mācījos Pāvilostas skolas 5. klasē. Pavilku avīzi “Pionieris” uz savu pusi no sola biedra uzliktā elkoņa tai, papīrs pārplīsa tieši pāri Staļina ģīmetnei. Direktore Kotova to kvalificēja kā politisku diversiju, izsauca māti pie robežsargu valsts drošības dienesta, kur sekoja bargs piedraudējums nosūtīt mūs aiz Urāliem. Tikai mātes asaras un teikšana, ka tas bija nejauši, pasargāja mūs no draudu izpildes. Tas bija 1950.gadā – gadu pēc masveida izvešanas. Tiku izslēgts no skolas. Nācās turpināt mācības Apriķu pamatskolā ar divnieku uzvedībā…

Septiņdesmitie gadi. Manas skrejlapas pastkastītēs, iestādēs… Kāda reakcija? Tas ir ļoti pamācoši. Tūkstošiem skrejlapu Grobiņā, Liepājā, Aizputē, Ogrē, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Rīgā… Atsaucības nekādas. It kā apspiestie ļaudis dzīvotu lielā laimē un pārticībā. Nekāda atbalsta izteikt protestu pret okupāciju ar vienkāršu burtu L uz sienas, žoga, staba, uz autobusa sāniem vai ar elektrības tērēšanu Maskavas ziņu laikā televīzijā. “Ka tik kas nenotiek ar mani… Lai tie citi, es nē…” Toties iztapšana gāja vaļā ar atrasto skrejlapu nodošanu un zīmēšanos čekas kantoros, izpildkomitejās! Lūk, tikai daži izraksti no vairāku simtu liecinieku liecībām manā krimināllietā:

Aizputē I.P. : “Pretpadomju lapiņas tūlīt pēc atrašanas nodevu VDK darbiniekam 10.03.77. Secināju, ka lapiņās apmelota mūsu komunistiskā partija, tās internacionālā politika…” (Paraksts, 12.sēj.42.lapa). I.Š.,komunists, Aizputē: “…skolnieks A. raudot iedeva lapiņas, …piezvanīju uz VDK daļu Liepājā…” (Paraksts, 14.sēj. 4.lapa). Tukumā PSKP biedrs J.P.: “…Atrasto lapiņu es atdevu LPSR MP VDK priekšniekam tajā pašā dienā, 1976.gada 2.februārī apmēram plkst.12.30 (Paraksts, 6.sēj.88.lapa ). Vēl Tukumā. Pavāre V.F.: “… Lapiņas es atdevu VDK 02.02.76. apmēram pēc 15 minūtēm pēc to atrašanas pasta kastītē…” (Paraksts, 6.sējums, 160.-162.lapa).

Un tā joprojām, pilna lieta ar lapiņām un bailīgiem nodevējiem, no lapiņām attīrīta vide, veltīgs mans darbs. Tikai Kauguros uz viena no elektrības betona stabiem es atradu ar zīmuli uzvilktu maziņu L burtu. Tikai manis paša ar aerosola krāsu uzkrāsotie lielie burti Jelgavā, Torņakalnā… visiem redzamā vietā. ( Tos tajā pašā dienā pakalpiņi aizkrāsoja, nokrāsojot visu būvi). Atkāpe humoram – ja tajā laikā kāds privātais gribēja nokrāsot savu māju vai žogu un ja pietika drosmes, vajadzēja tikai uzkrāsot lielu L vai V un lieta darīta, pašam nevajadzēja krāsot). Bet ja nopietni, tad bija vai jāraud par tautas bailēm. Saprata taču cilvēki savu apspiestību, bet piecieta un kaut kā dzīvoja nebrīvībā. Tiešām tautas pacietība ir neizmērojama. Tāpat kā bailes.
Taču starp iebaidītajiem atradās arī drosmīgi patrioti. 1977.gada 19. martā R.M., G.Z. un G.V. Ezerē pavairoja vienu lapiņu un, kā rakstīts lietā, “kaitīgo lapiņu izplatīja Ezeres centrā”. ( 15.sēj. 1.lapā ). Ak, Dievs, kāds grēks! Veselu vienu lapiņu! Izplatīja dažas lapiņas arī Rīgā 1973.gada decembrī Dz.B. un I.M. (15.sēj. 85.lapa ). Daugavpils pasta darbiniece N.P. lapiņas parādījusi vienai personai B.G., par ko saņēmusi priekšnieka disciplinārsodu – stingro rājienu ( 3.sēj.184.lp). Par to vien! Andrejs Lihtenbergs ar ansambli “Selga” dziedāja patriotiskas dziesmas, viņu brīdināja, aizliedza viņam uzstāties, viņš turpināja dziedāt, viņu noslepkavoja 1979.gada sākumā, kad VDK uzskatīja, ka viņš ir saistīts arī ar mani skrejlapu izplatīšanā.

Pētera Lazdas runa Kopenhāgenas Universitātē
sakarā ar Brīvības balvas piešķiršanu 1990.g. 20. decembrī

Cienījamās dāmas un godājamie kungi!

Dievs ir radījis dažādas tautas. Tām ir dabiskas tiesības pastāvēt. Tautu sapludināšanas un vienādošanas teoriju paudēji bija un ir komunisti-bezdievji. Kādreiz pirms 50 gadiem latviešu un dāņu tautas gāja līdzās, un tas bija dabiski, kopš 1940.gada jūnija Igaunija, Latvija, Lietuva ir PSRS okupētas. Mūsu dzīvi sapostīja komunistu lielmanība un neprasme saimniekot. Dānija nevarēja palīdzēt lāča ķetnās nokļuvušai „Latvijai”. Latvija tika nogremdēta gan morāli, gan saimnieciski līdz ar lielo Krievzemi nabadzībā un beztiesībā.
Latviešu tauta mēģināja labi strādāt pat okupācijas apstākļos. Latvija bija un ir pat tagad vēl ar augstāku dzīves labklājības līmeni, nekā Krievzeme, un tas ir nācis par sliktu mūsu tautai, jo Latvijā saplūduši vieglākas dzīves tīkotāji, kas Latvijā nerunā latviski un nerūpējas par tās skaistumu. Tagad esam nabagi un pazemoti. Mēs to atzīstam, mums nav pamata tēlot lepnību, jo mēs nekad neesam bijuši augstprātīgi. Lūk, šāda pazemojuma brīdī nāk Dāni¬ja, mazā skaistā Dānija nāk palīgā, uzdrošinās dibināt savu kultūras institūtu Rīgā, nāk Lauritcena kungs ar saviem cilvēkiem, nāk izteikt un parādīt atzinība vajātiem cīnītājiem par taisnību. Nāk tad, kad nenāk lielās, varenās tautas palīgā. Lūk, mīļā mazā Dānija, cik tu esi lielāka par visām lielvalstīm! Lūk, tā ir uzdrīkstēšanās un palīdzība īstā brīdī, kad mums ir parādījušās cerības tomēr izdzīvot kā tautai šajā pasaulē. Lielās tautas pašreiz sūta pārtikas un citas preces pat bez maksas uz PSRS, tur tās nonāk galvenokārt to pašu komunistisko funkcionāru rokās, kuri valdīja un atrodas amatos arī vēl šodien. Viņi šīs dāvanas slēpj no tautas, jo cer, ka drīz viņi atkal atgriezīsies pie varas un tad varēs kā labdari saziedoto trūkumcietējiem izdalīt. Lielvalstis sūta Maskavai, nesūta Rīgai, nesūta tautai uzticamiem. Dānija sniedz roku Latvijai ne caur Maskavu. Dānija ārstē sāpošo vietu. Paldies jums – gudriem, labiem cilvēkiem. Ar jūsu palīdzību mēs celsimies. Jo ceļas tas, kurš tiek garīgi stiprināts. Mēs šo stiprinājumu īpaši augstu vērtējam brīdī, kad to gaidām un kad tas mums ļoti nepieciešams. Vēlreiz paldies Lauritcena kungam par materiālo un morālo atbalstu, paldies Dānijas valdībai par šo skaisto brīdi, paldies Dānijas tautai, kurai mēs ļoti vēlāmies iet blakus sakoptā pasaulē.

 

October 27, 2014 Posted by | gulags, KGB, nepakļaušanās, Okupācijas laiks, Patriotisms, pretošanās, represijas, totalitārisms, Vēsture, čeka | Leave a comment

Balto krustu priekšā 2014.gadā

Guntis Kalme

1941.gada 26. jūnijā LPSR NKVD komisārs Simons Šustins parakstīja pavēli iznīcināt 98 Latvijas pilsoņus, ar sarkano izceļot pamatojumu: „Sociālās bīstamības  dēļ visus nošaut.” Viņu un citu čekas upuru kapu kopiņas 1941.gada 6. jūlijā izveidoja Balto krustu kapulauku Meža kapos. 1969.gadā vienā naktī tas tika nolīdzināts, virsū apbedījot citus. Atmodas gados tur tika uzstādīts liels balts krusts un kapulauks iespēju robežās atjaunots. Tas apliecināja, ka mums sava patiesā vēsture un tagadne ir svarīga.

Situācija sabiedrībā šobrīd sāk līdzināties pirmsatmodas laikam. Kāri tveram katru patiesāku vārdu, drosmīgākam sabiedriskam darbiniekam klusītēm pateicamies par latviešu nācijas interešu aizstāvēšanu. Bet atšķirība ir tā, ka nu pilsoniskajā drosmē, patiesīgumā mēs regresējam. Aizvien vairāk publiski runātajā jūt patiesības mazināšanos, noklusēšanu, pat klajus melus. Plašsaziņas līdzekļos ir tabuētās tēmas (banksterisms, civilokupācija uc), tapusi politkorektuma jaunvaloda, izstrādātas klišejas nevēlamo marģinalizēšanai („radikāļi”, „fundamentālisti”). Sabiedrība un indivīdi attīsta pašcenzūru.

Vai tās būtu pārdzīvotās sovjetizācijas tālejošās sekas, metastāzes? Režīms veica mērķtiecīgu negatīvo selekciju. Ilgstoši, konsekventi tika demonstrēts, ka ar to vien, ka esi cilvēks, pietiek, lai tiktu represēts, pat iznīcināts. Sākumā likvidēja nepakļāvīgos, citus represēja iebiedēšanai. Pārējie bija spiesti pielāgoties, izveidojot apziņas mehānismu „patiesība ir tur – ārā (aiz „dzelzs aizkara”, aiz dzeloņdrātīm – disidentos) un uz mani neattiecas”. No patiesības nācās norobežoties. Bija drošāk to neteikt bērniem (atstāstīs skolā!), neapspriest ar darbabiedriem (nostučīs), kur nu vēl sacīt vai rakstīt publiski. Mēs zinājām patiesību, bet, personiski neapliecināta, tā aizvien vairāk attālinājās no mums, eksistēja tikai virtuves režīmā. Apliecināšana prasīja drosmi, bet to bija saēduši kompromisi, uz kādiem nācās iziet izdzīvošanas labad. Pašcenzūra triumfēja izveidojoties sirdsapziņas dubultstandartiem. Lai gan drosmīgākie apguva Ēzopa valodu un prasmi rakstīt starp rindām, un mazāk uzņēmīgie – atstāstīt dzirdēto vai lasīto citiem, taču varas mehānisms darbojās kaut truli, bet efektīvi. Ja gribēji palikt dzīvs, un kur nu, ja vēl gribēji veidot karjeru, tad principā vajadzēja ne tikai novērsties no patiesības, izlikties, ka tās nav, bet arī radoši attīstīt orvelisko „jaunrunu” un pat „jaundomu.” Tā režīms pakāpeniski lielam vairumam sāka tapt par iekšējo vergturi.

Klausoties 14.jūnija deportācijai veltīto pasākumu runās izkristalizējās atziņa, ka veidojas kāda mūsu vēstures neosovjetiska mutācija, kuru raksturo notikumu mēroga samazinājums, abstrakta moralizēšana, atsacīšanās no vēsturiskā taisnīguma principa.

No deportāciju vēstures tiek ieteikts ņemt tikai individuālo ciešanu stāstu sāpes. Nav ieteicami runāt par cēloņiem, kas tās radīja, jo vairāk – par notikušā sekām latviešu tautai un valstij, īpaši par tām, kas joprojām ir nepārvarētas, bet nu jau tiek politkorekti noklusētas. Subjektīvās sajūtas, pārdzīvojumi tiek viegli relativizēti („krievi paši no režīma cieta visvairāk!”), radoši papildināti ar citiem iespaidiem („cik tur skaista daba un sirsnīgi cilvēki”). Tādējādi līdz būtiskiem vispārinājumiem mūsu vēsturei un secinājumiem šodienai, kam vajadzētu veidot rīcības vadlīnijas, tā arī netiek nonākts. Tas tiek panākts nomainot notikušā mērogu – tautas traģēdija ir pārtapusi galvenokārt par personisku atmiņu stāstu virkni.

Tiek izteikti moralizējoši pamudinājumi „mācīties no vēstures, lai tas vairsneatkārtotos!” un „esiet modri!”, bez jebkādiem paskaidrojumiem, ko tas reāli nozīmē. Kur lai lojālie pilsoņi vēršas redzot Krievijas 5.kolonas graujošo darbību, ja Drošības policija situāciju tikai „monitorē”, bet reāli neko nedara?

Slēpti vai atklāti tiek ieteikts nealkt pēc atmaksas. Parasti runas konteksts parāda, ka tā faktiski tiek signalizēts neprasīt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Atriebība ir vēlme gūt gandarījumu, sagādājot pāridarītājam tādas pat ciešanas, bet prasība pēc taisnības ir nepieciešamība atjaunot Dieva iecelto morālo kārtību ar to, ka noziegums tiek nosodīts. Tikai tā ir reāli iespējams īstenot vēlmi „lai tas neatkārtotos!” Tāpēc tika veikta Vācijas denacifikācija. Ebreji, neskatoties cik gadu desmiti pagājuši kopš nacisma zvērībām, meklē vainīgos, pieprasa tos tiesāt. Viņiem nepiedāvā „neturēt aizvainojumu”, „nemeklēt atmaksu” utml.

Domās vai īstenībā stāvot Balto krustu kapulaukā guldīto priekšā tomēr varam sacīt, ka lielajā vēstures kopskatā mēs esam uzvarētājtauta. Pateicoties no iepriekšējām paaudzēm mantotajām Dievā balstītajām cilvēcības vērtībām mēs pārcietām, izturējām un pastāvam. Tagad jāmeklē un jārod ceļi un veidi, kā, atrodoties starp Krievijas imperiālismu no vienas un globālismu no otras puses, noturēt savu nacionālo identitāti un valstiskumu un no jauna uzplaukt – ar Dieva palīgu un Viņa svētību.

 

July 6, 2014 Posted by | Okupācijas sekas, Patriotisms, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Intervija ar rakstnieku Māri Runguli

June 8, 2014 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, Okupācija, Patriotisms | Leave a comment

%d bloggers like this: