gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijā atvērts Solžeņicina muzejs

Krievijā Kislovodskā atvērts pirmais Solžeņicina muzejs

 Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

http://kavpolit.com/articles/solzhenitsyn_ot_istokov_k_slave-17140/

Солженицын: от истоков к славе

В Кисловодске, в дачном домике тети писателя, открыли первый в России музей Александра Исаевича
Информационно-культурный центр Музей Солженицына. Фото автора
Информационно-культурный центр Музей Солженицына. Фото автора

Светлана Болотникова Автор статьи

Споры о творчестве Александра Солженицына обычно уходят далеко за пределы литературы, в область истории. И именно там, в обстоятельствах жизни писателя до того, как он стал известным, следует искать истоки его убеждений и воззрений. Молодость Александра Исаевича отражена в первом в России музее его имени, открывшемся накануне в Кисловодске, в его любимый православный праздник Троицы. Там он родился и провел детские годы.

И критикам, и почитателям

Александра Солженицына в России воспринимают неоднозначно, особенно сейчас, когда резко обострился раскол между поклонниками СССР и его хулителями. Для первых Александр Исаевич – это автор книги «Архипелаг ГУЛАГ», которая нанесла серьезный удар по советской государственной системе и способствовала крушению страны. Для вторых – это смелый человек, не побоявшийся рассказать о черной стороне строителей светлого будущего.

Но чтобы лучше понять, что двигало им, когда он писал «Один день Ивана Денисовича» или «Архипелаг ГУЛАГ», надо знать его биографию, проникнуться духом эпохи, которая породила этого писателя.

Уроженцев Кисловодска, получивших Нобелевскую премию, больше нет, и нравится нам или нет, интерес к его творчеству – огромный

Такую возможность теперь предоставляет первый в России музей Александра Исаевича Солженицына, открытый накануне в Кисловодске, недалеко от «Дачи Шаляпина».

Двусторонняя витрина, которая символизирует крутые повороты в жизни писателя

Заведующий этим новым отделом Государственного литературного музея Александр Подольский так изложил корреспонденту КАВПОЛИТа свою позицию по отношению к писателю: «Я много мнений разных слышал и читал, такой Солженицын или не такой. Но, во-первых, он наш земляк. Во-вторых, уроженцев Кисловодска, получивших Нобелевскую премию, больше нет, и нравится нам или нет, интерес к его творчеству – огромный».

Заброшенный терем

Теремок с резной деревянной мансардой, в котором провел первые годы жизни Саша Солженицын, непросто найти в лабиринте почти вплотную окружающих его строений. В 90-е годы территория вокруг заброшенной старинной двухэтажной дачи была продана частной компании под строительство санатория, и сейчас к музею относится лишь небольшой дворик.

Родился будущий писатель не в этом здании. Родной дом его деда по материнской линии Захара Щербака снесли лет 40 назад. А эта дача принадлежала тете Солженицына Марии Гориной, сестре его матери. Здесь маленький Саша прожил с двух до шести лет с 1920 до 1924 года.

Когда Александр Исаевич посетил Кисловодск в 1994 году, дом пребывал в жалком состоянии. Перекрытия рухнули, лестница на второй этаж обвалилась. Писателю было больно смотреть на это запустение.

Дело техники

Только после смерти Солженицына в 2008 году началось восстановление историко-культурного памятника. Проект музея придумал художник-экспозиционер Юрий Решетников.

«Сохранившихся из этого дома предметов нет в принципе. Мы бы сказали неправду, если бы положили сюда вещи из его взрослой жизни, которые были никак не связаны с Кисловодском. Чтобы эффективно использовать маленькую площадь и обыграть тот момент, что здесь нет мемориальных вещей, Юрий Васильевич предложил сделать музей в жанре информационно-культурного центра, – рассказала корреспонденту КАВПОЛИТа Ольга Данильченко, руководитель дизайн-проекта музея после смерти Юрия Решетникова в 2012 году. –

Единственный зал музея

Мы просто создавали образ эпохи и человека, который существовал в эту эпоху. Поэтому у нас не было необходимости при сегодняшних технических возможностях пользоваться оригинальными документами и вещами. Мы использовали прямую печать на пластике. Она долговечна, нескоро выгорает».

На первом этаже музея только одна большая комната. Витрины с фотографиями, макетами и книгами оснащены «хитростями», которые позволяют виртуально расширить пространство. Можно включать звук и видеоролики, вращать некоторые витрины, использовать электронный информационный стол и проектор с большим экраном. В маленькой комнатке у главного входа расположен сенсорный экран, на котором можно смотреть фильмы об Александре Исаевиче и интервью с ним. Можно брать планшеты с наушниками и слушать экскурсионную лекцию о жизни Солженицына.

На втором этаже поместилась только комната для сотрудников и администрации. А в мансарде в будущем планируется устроить маленькую обсерваторию для школьников в память об уроках физики и астрономии, которые проводил для советских ребят Солженицын. Телескоп для этого уже приобретен, но пока стоит на втором этаже.

Телескоп в руках смотрителя музея

Создатели музея рассчитывают, что он станет многофункциональным. В нем можно проводить конференции, круглые столы, семинары, творческие вечера и камерные концерты.

«Оставь Россию навсегда»

Тон церемонии открытия музея задал народный артист России Александр Филиппенко, зачитав окончание повести «Один день Ивана Денисовича» о рутинной жизни советского зэка. Его мрачный посыл подхватил стихотворением Анны Ахматовой председатель комитета по культуре Госдумы, народный артист России Станислав Говорухин: «Мне голос был. Он звал утешно. // Он говорил: “Иди сюда, // Оставь свой край глухой и грешный. // Оставь Россию навсегда».

На фото Станислав Говорухин

Этот музей – это тоже возвращение великого писателя на Родину

По словам Станислава Сергеевича, Солженицын добровольно уезжать из страны не хотел. Его «вывезли в наручниках, впихнули в самолет и выслали из России». Но он всегда верил, что вернется обратно, и не просто книгами и памятью, а живым человеком. «Настолько у него была крепка духовная связь с родиной, что он даже помыслить не мог иного развития событий, что может умереть не на родине, – напомнил Говорухин. – И, конечно, вернулся живым, здоровым, полным сил, вернулся и книгами. И этот музей – это тоже возвращение великого писателя на Родину».

Когда-то одна из строк «Крохоток» Солженицына больно резанула Станислава Говорухина по сердцу: «Какое это мучительное чувство: испытывать позор за свою Родину». «Это так соответствовало в те годы моему настроению, моему пониманию того, что происходит в стране, – признался артист и депутат. – И вот я сегодня подумал, что Александру Исаевичу было бы приятно услышать, что сегодня я, по крайней мере, этого чувства позора за свою родину не испытываю».

Красные колеса кисловодских паровозов

Вдова Александра Исаевича Наталья Солженицына поблагодарила всех, кто участвовал в создании музея – от Юрия Решетникова до Владимира Путина, «который отдал такое распоряжение, буквально отойдя от гроба Александра Исаевича в 2008 году, когда приехал проститься с ним в Академию наук».

Александр Филиппенко и Наталья Солженицына перед торжественным открытием

В Кисловодске семейство Солженицыных, включая сына писателя Ермолая и внуков Ивана и Екатерину, чувствовали себя как дома, ведь из Ставропольского края происходят их предки и по линии Александра Исаевича, и по линии Натальи Дмитриевны.

Она вспоминает, как в 1994 году писатель сидел на лавочке возле обветшавшей дачи Гориной и делился детскими впечатлениями, которые впоследствии записал: «Первое и сразу очень яркое: залитая солнцем небольшая чистая угловая комната, посреди которой я лежу в кроватке с веревочной сеткой и помню, куда головой, и понимаю, какой хороший день, а мама подходит со стороны. Почему-то только этот день и момент только и остался от тысячи лежаний в этой кроватке».

«Эта кроватка стояла возле окна, где сейчас стоит пресса, – пояснила Наталья Соженицына. – Эта комната была перегорожена на несколько маленьких, и он мне рассказывал все это на скамеечке сидя у главного входа. Тогда здесь ничего не было построено, была большая площадь, как на той фотографии с кабриолетом».

Оркестр Северо-Кавказской государственной филармонии им. В.И. Сафонова под лестницей музея играет для гостей

Солженицын тогда вдруг осознал, что в подсознании всегда держал паровозный круг в Кисловодске, где локомотив менял свое направление на противоположное.

– А сейчас думаю: называя свои книги то кругом, то колесом, нисколько я не вспоминал о Кисловодске, а может быть, заложено оттуда? Может быть, все главные образы и закладываются в том возрасте? Уж во всяком случае, все эти поражающие красные колеса тогдашних паровозов, и еще много лет повидал их, живя близ железных дорог, и в их страшном давящем движении так врезались в детскую память. Первое же появление колеса в романе «Красное колесо» и есть такое, – зачитала Наталья Дмитриевна пока нигде не публиковавшиеся строки. Может быть, они попадут в тридцатитомное собрание сочинений писателя, которое, по словам директора Государственного литературного музея Дмитрия Бака, сейчас готовится к выходу.

На фото Дмитрий Бак

30-томное собрание сочинений писателя, по словам директора Государственного литературного музея Дмитрия Бака, сейчас готовится к выходу

Семья писателя перед открытием музея побывала на кладбище в Георгиевске, где была найдена могила матери писателя Таисии Захаровны Щербак. Сын Солженицына Ермолай заявил, что это не просто возвращение к корням после того, как революционные события «выкинули» из этих мест их родовую ветвь, но и восстановление святынь. Церковь Святого Пантелеймона, куда маленького Сашу дед носил на церковные праздники, долгое время использовали под склад, под спортзал, а при Хрущеве полностью разрушили. Сейчас ее заново возводят.

Владимир Аристархов на первом плане

Поздравления Солженицыным, жителям Кисловодска и всем почитателям писателя через своего заместителя Владимира Аристархова передал министр культуры России Владимир Мединский, напомнив о скором столетнем юбилее со дня рождения Александра Исаевича. В свою очередь директор Государственного литературного музея Дмитрий Бак зачитал приветствие советника президента России по культуре Владимира Толстого, по словам которого Солженицын «каждым написанным им словом, каждым поступком служил своему Отечеству».

«Отец лично воспринимал трудные главы нашей истории»

Мысли о России никогда не покидали писателя, даже когда он жил в США, в Вермонте, рассказал корреспонденту КАВПОЛИТа сын Александра Солженицына Ермолай:

«Отец старался сам и учил нас уплотнять время и использовать его максимально полезно. Он всегда был очень сфокусированным, глубоко заинтересованным в поиске путей развития России, переживал и лично воспринимал трудные главы нашей истории. Он и с нами часто обсуждал историю и текущие события в стране, в обществе, в мире. В детстве еженедельно мы проходили с ним не только уроки математики, астрономии, но и российской истории конца XIX – начала XX века.

Вообще тот факт, что мы выучили русский язык, проживая в Вермонте, – это результат целенаправленного желания родителей.

Солженицын 20 лет старался осознать, как мы попали в этот ужасный коммунистический век, и изложил свое понимание, как обустроить Россию

Конечно, в эмиграции он сильно скучал по России. Добровольно бы он не уехал. Его выслали. Условия для работы в Вермонте были хорошие. У него был широкий доступ к архивным материалам. У него было рабочее пространство, тишина, чтобы не отвлекаться. Это было хорошо, но он всегда стремился вернуться.

Он 20 лет без перерыва старался осознать, как же мы попали в этот ужасный коммунистический век, и изложил свое понимание, как нам обустроить Россию. Он хотел, чтобы она была сильной, свободной, прекрасной и богатой».

Интерактивный столик

“Я родился в гражданскую войну”

Отец и мать Солженицына

Ирина Кувалдина на фоне дачи Гориной в 20-х годах

Благочинный приходов Кисловодского церковного округа протоиерей Иоанн Знаменский, освятивший особняк Гориной в декабре 2014 года

ФОТО АВТОРА

Распечатать

June 2, 2015 Posted by | Krievija, piemiņa, PSRS | Leave a comment

Okupācijas muzejs apsūdz arhitektus maldināšanā

http://goo.gl/usPdeT  Aisma Orupe, NRA

Okupācijas muzejs (OM) ir satraucies par Nākotnes mājas jeb piebūves tālāko likteni. Ja projekts netikšot virzīts uz priekšu, apdraudēta esot pati muzeja pastāvēšana. Atlikt tā īstenošanu nozīmētu pievilt arī tos, kas šim mērķim ir saziedojuši pusotru miljonu latu.

Atsaucoties uz 20 arhitektu vēstuli, kurā iebilsts pret piebūves celtniecību, muzeja biedrības pārstāvji preses konferencē pauda sašutumu par šādu spieķu likšanu riteņos. Pārmest muzeja ēkas arhitektonisku vērtību iznīcināšanu, zinot, ka tā nav Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas sarakstos, – tā ir tikai maldināšana un vēlme nobremzēt projektu. Šādu rīcību varot salīdzināt ar ģimeni, kura nolēmusi paplašināt savu namu – jau pasūtījusi projektu, iepirkusi mēbeles, atlicis tikai sākt celtniecību, bet tad pēkšņi tiek paziņots, ka jāsaspiežas turpat vai jāpārceļas dzīvot citur. «Arhitekti paziņo, ka viņi ceļ iebildumus ne jau tāpēc, ka viņiem būtu kaut kas pret OM un cilvēkiem, kas tur strādā. Bet mēs domājam, ka tas ir pret mums,» uztraukts teica OM biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs. Neesot saprotams, kur tādā gadījumā paliek tiesiskums, jo ir taču pieņemts likums, kurā apliecinātas OM tiesības uz zemi un ēku. Kur paliekot visi valdības rīkojumi, sākot no 2007. gada. «Esam izdevuši līdzekļus un esam paļāvušies, ka muzejs ir vajadzīgs,» pauda V. Nollendorfs. Nu nevarot OM palikt pagaidu mītnē, kas nav izdevīgā vietā. Strēlnieku laukums «bija ļoti centrāls un pievilka tūristus». Tur gadā bijuši 100 000 apmeklētāju, bet Raiņa bulvārī – tikai 30 000. Biedrības pārstāvis neatbalstot arī kolekcijas sadalīšanu pa dažādām ēkām, jo nevarot materiālu, kas ir savstarpēji saistīts, «izmētāt pa pilsētu». Tas būtu tas pats, kas Nacionālo bibliotēku izvietot turpat, kur tā bija.

Šāda situācija OM kā privātai iestādei nestrādā par labu, jo krītas ieņēmumi. Valsts gan maksā dotāciju, taču tā ir tikai ceturtā daļa no OM 600 000 eiro lielā budžeta. Un tomēr valsts atbalsts ir būtisks, ko saņem akreditētais muzejs. Ja muzeja attīstība tiek kavēta, var arī pazaudēt akreditāciju. «Un tad četru piecu gadu laikā muzejs var vienkārši izčākstēt,» rezumēja V. Nollendorfs.

Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Jānis Kukainis neslēpa sašutumu, ka privāta persona arhitekte Zaiga Gaile varējusi iet uz Rīgas būvvaldi un kopā ar amatpersonām pētīt projektu un konstatēt, ka tas veikts neprofesionāli. Tad, kad projekts izgājis visas instances? Tas nu tiešām neesot saprotams, kas aiz visa tā slēpjas.

Ārlietu ministrijas (ĀM) speciālo uzdevumu vēstnieks Kārlis Eihenbaums aicināja turēties pie valdības lēmumiem. Tas esot būtiski, lai OM atrastos Strēlnieku laukumā uz «tūrisma takas» un valsts oficiālie viesi varētu to apmeklēt.

Muzejs meklējis arī atbalstu no premjeres Laimdotas Straujumas. Viņa solījusi 12. jūnijā apmeklēt OM kopā ar kultūras ministri Daci Melbārdi, lai uz vietas pārrunātu visas neskaidrības. Nekādas atbildes gan neesot saņēmuši no Rīgas mēra Nila Ušakova, tāpēc viņam izsūtīta otra vēstule ar lūgumu atbalstīt muzeja rekonstrukciju.

May 22, 2015 Posted by | piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss

Tukuma muzeja projekts “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”

Agrita Ozola, 12.05.2015. http://goo.gl/W4TqN6

Eiropas muzeju organizāciju tīkls (NEMO) ir izvēlējies Tukuma muzeja projektu “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” kā vienu no Eiropas muzeju paraugprakses labākajiem piemēriem un iekļāvis to īpašā brošūrā.

Pavisam izvēlēti 22 paraugprakses piemēri, no kuriem katrs pārstāv vienu Eiropas Savienības valsti.

Kā brošūras ievadā norāda NEMO priekšsēdētājs Deivids Vuillame, muzeji mūsdienu Eiropā ieguvuši nozīmīgu lomu. Saglabājot sabiedrības pamatvērtības un iesaistoties mūžizglītības procesā, tie ietekmē sabiedrības sociālo dzīvi un dod nozīmīgu ieguldījumu arī ekonomikā. Mūsdienās ir svarīgi ne tikai uzturēt muzeju kolekcijas, bet arī nodrošināt to visplašāko pieejamību un izmantošanu mūžizglītībā. NEMO uzskata, ka kolekcijas ir muzeju pamatvērtība, kas palīdz ļaudīm atrast savas saknes un palīdz veidot tautas identitāti. Mūsdienās digitalizācija ir viens no instrumentiem kolekciju plašākai izmantošanai un paver jaunas iespējas jaunu zināšanu un prasmju apguvē gan individuāli, gan sabiedrībā kopumā.

NEMO izvēlējies 22 tādus labās prakses piemērus no visas Eiropas, kas atspoguļo četras pamatvērtības, kas ir svarīgas muzeja nozarē tagadnē un nākotnē: kolekciju pieejamība un izglītība, sociālās un ekonomiskās vērtības, ilustrējot tās ar paraugprakses piemēriem no muzejiem visā Eiropā.

Tukuma muzeja projekts “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” izvēlēts, lai ilustrētu kolekcijas vērtību. Tukuma muzejā šobrīd glabājas 13 vēstules uz bērza tāss, kas rakstītas Gulaga nometnēs vai nometinājuma vietās Sibīrijā laikā no 1941 līdz 1956. gadam.

Kā zināms, Tukuma muzejs 2009. gadā sagatavoja pieteikumu visu Latvijas muzejos saglabāto Sibīrijā rakstīto vēstuļu uz bērza tāss iekļaušanai UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Šobrīd nominācijā pavisam ietvertas 43 vēstules, kas glabājas 8 Latvijas muzejos: Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, Daugavas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā un Tukuma muzejā.

Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss ir būtiska nozīme Latvijas vēsturē, jo tās ir padomju laikmeta un staļinisma perioda politisko represiju liecība un saistītas ar Latvijas 20. gadsimta vēsturē traģiskākajiem notikumiem: arestiem un masveida deportācijām, kas kvalificējamas kā cilvēktiesību pārkāpums. Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss ir unikāls vēstures avots, kas turklāt uzskatāmas par retumu, jo Latvijas muzejos nonākusi tikai neliela daļa no savulaik uzrakstītām vairākiem desmitiem tūkstošu līdzīgām vēstulēm. Tukuma muzejs uzskata, ka šai īpašas nozīmes kolekcijai jānodrošina visplašākā pieejamība.

Vēstules uz bērza tāss nav tradicionāla muzeju kolekcija, jo tā neatrodas vienuviet, bet gan 8 Latvijas muzejos. Katrs no šiem muzejiem nodrošina vēstuļu saglabāšanu un popularizāciju. Tukuma muzejs ir uzņēmies vadošo lomu vēstuļu autoru un adresātu likteņu izpētē un visas šīs savdabīgās kolekcijas pieejamības veicināšanā. Pētniecības procesā ir tapusi Agritas Ozolas (Tukuma muzejs) un Ritvara Jansona (Latvijas Okupācijas muzejs) grāmata “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss. Cilvēks padomju represiju sistēmā. 1941.-1956.” Tukuma muzejā sagatavota interaktīvā ekspozīcija “Vēstules nākamībai”, kas virtuālā versijā pieejama arī mājas lapā: www.tukumamuzejs.lv/virtuala-ekspozicija.

Tukuma muzejs sagatavojis arī ceļojošu izstādi četros komplektos – latviešu/angļu, angļu/franču, čehu un krievu valodā. Sadarbībā ar LR Ārlietu ministriju, Eiropas Parlamenta deputāti S. Kalnieti, daudziem muzejiem un citām atmiņas institūcijām un vairākām nevalstiskām organizācijām šī izstāde jau eksponēta vairāk nekā 60 vietās 11 dažādās valstīs: ASV, Beļģijā, Čehijā, Īrijā, Kanādā, Krievijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Somijā. Patlaban izstāde apskatāma Latvijas Dabas muzejā, jūnijā tā jau ceļos uz EDSO mītni Vīnē, Austrijā, bet augustā – uz KGB muzeju Tartu, Igaunijā.

Daļa no Sibīrijā rakstītām vēstulēm uz bērza tāss ir digitalizētas sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un pieejamas internetā Pasaules digitālajā bibliotēkā.

NEMO ir neatkarīga muzeju asociāciju un līdzīgu organizāciju apvienība, kas pārstāv Eiropas muzejus. Organizācijas mērķis ir apvienot muzejus un muzeju organizācijas, lai nodrošinātu to vietu apvienotās Eiropas kultūras procesu attīstībā, sekmēt muzeju savstarpējo bagātināšanos, palīdzēt muzejiem īstenot to kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāju lomu. NEMO darbojas arī Latvijas muzeju biedrība.

Tukuma muzejs pateicas visiem muzejiem, kas glabā Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, šo unikālo vēstuļu autoriem un adresātiem un viņu tuviniekiem, kas tās saglabājušas un aktīvi palīdz pētniecībā un izglītojošo aktivitāšu organizēšanā, pašvaldībām, LR Kultūras ministrijai, Latvijas muzeju biedrībai, Latvijas nacionālajam arhīvam, kā arī UNESCO Latvijas nacionālajai komitejai par atbalstu šīs nozīmīgās kolekcijas pieejamības veicināšanā.

Brošūru skatīt šeit: www.ne-mo.org/fileadmin/Dateien/public/NEMo_documents/NEMO_four_values_2015.pdf.

May 12, 2015 Posted by | piemiņa, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Pieminam tos, kuriem atņēma dzimteni, brīvību un godu

Gunārs Resnais: Pieminam tos, kuriem atņēma dzimteni, brīvību un godu

http://goo.gl/tvm9KU

Foto - Timurs Subhankulovs

Skanot valsts himnai, 25. martā pie Brīvības pieminekļa sākās komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis. Ziedus pieminekļa pakājē nolika valsts augstākās amatpersonas: Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, eksprezidents Valdis Zatlers, ārvalstu vēstnieki, Saeimas deputāti un ministri, Rīgas mērs Nils Ušakovs, lietuviešu un igauņu biedrību pārstāvji, daudzi represijās cietušie un tie, kuri bija ieradušies, solidaritātes jūtu mudināti.

Piemiņas gājienam, kura priekšgalā tika nesti visu triju Baltijas valstu karogi, represētie pulcējās pie Okupācijas muzeja. Tur bijušais Okupācijas muzeja direktora vietnieks, tagad Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) uzrunā atgādināja, ka pēckara periodā baltiešu deportācijās Maskava realizēja vairākas intereses: gan tikt galā ar nacionālajiem partizāniem, gan kopumā salauzt nepakļāvīgos baltiešus, par kuriem Kremlis baidījās, ka aukstā kara apstākļos, ja gadījumā sāksies uzbrukums Padomju Savienībai, tie piesliesies Rietumu sabiedrotajiem. Kremlis nevarēja pieļaut to, ka Baltija nav vienāda ar pārējām padomju republikām, jo kolektivizācija visā pārējā Padomju Savienībā bija veikta jau trīsdesmitajos gados. “Bija uzdevums vienādot pārējās Baltijas republikas, izveidot tur kolhozus un līdz ar to lauzt vietējo iedzīvotāju mentalitāti, lauzt šo viensētu principu, dzīves pamatu, kāds baltiešiem bija savā valstī,” sacīja R. Jansons.

Viņš atgādināja, ka no okupētajām Baltijas valstīm 1949. gada martā tika deportēti un neciešamos ap­stākļos nonāca vairāk nekā 94 tūkstoši cilvēku. No Latvijas 25. martā tika izvesti 42 125 cilvēki, no Igaunijas – 20 713 un no Lietuvas – 31 917, turklāt no Lietuvas jau 1948. gadā bija izsūtīti vairāk nekā 39 000 cilvēku.

“Vara iznīcināja nevainīgus cilvēkus, kuri dzīvoja savā zemē, to mīlēja, tai strādāja. Ir grūti pat aptvert katru cilvēcisko traģēdiju, kas slēpjas aiz šīs baisās patiesības,” uzrunā pie Brīvības pieminekļa sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Un atgādināja, ka visus padomju okupācijas gadus šie noziegumi tikuši noklusēti. Taču ir svarīgi atcerēties, nekad neaizmirst un neko tamlīdzīgu nepieļaut.

Valsts prezidents salīdzināja – simboliski, ka mūsu tautas sēru diena – 25. marts, kurā pieminam komunistiskā genocīda upurus, sakrīt ar Māras dienu, kurā, pēc tautas ticējumiem, koki jūt sāpes, tāpēc tos nedrīkst ne lauzt, ne cirst, ne aizskart. 1949. gadā mūsu Latvijas kokā šī smagā brūce tika cirsta jau otro reizi kopš 1941. gada izvešanas.

Soli pa solim mēs piešķiram konkrētus vaibstus mūsu tautas sāpju ceļiem, teica A. Bērziņš. Top dokumentālās un mākslas filmas, tiek rakstītas grāmatas, kurās baigie gadi atainojas personisku stāstu veidā. Stāsta aculiecinieki un nākamās paaudzes, kas šos stāstus dzirdējušas no vecākiem un vecvecākiem. Šāds process ir nepieciešams mūsu tautai, un arī pasaulei ir jāzina šī baisā patiesība.

“Lai šīs dienas piemiņa ir nepārprotams brīdinājums visiem tiem, kuri jo­projām cenšas okupēt brīvas un neatkarīgas valstis, radot ciešanas un liedzot cilvēkam būt cilvēkam, pārliecībā, ka paši paliks nesodīti,” uzsvēra Valsts prezidents. “Tādēļ mēs ik gadu piemiņas brīžos nākam kopā, lai neļautu aizmirst noziegumus pret cilvēci, lai tie vairs nekad neatkārtotos!”

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais aicināja pieminēt itin visus padomju varas laikā politiski represētos Latvijas pilsoņus. Un akcentēja – jo turīgāka būs Latvija, jo vairāk šeit pieaugs Rietumu orientācijas atbalstītāju skaits. Piemiņas brīžos mēs apliecinām savu saliedētību un apņemšanos gādāt, lai šis 1949. gada 25. marta murgs nekad vairs neatkārtotos. “Mēs neesam vieni, ar mums ir Rietumu valstis, mums aug brīnišķīga, izglītoties kāra jaunatne, spējīga pārvarēt pagātnes izraisītās nesaskaņas,” teica G. Resnais.

Aprunājos ar piemiņas brīža dalībniekiem. Gunārs Lablaiks stāstīja: “Manu tēva brāli kā Latvijas armijas virsnieku 1941. gadā nošāva, es pats kā izsūtītais biju Noriļskā.”

Rūta Bļodniece bija atnākusi nolikt ziedus, pieminot, ka toreiz no Madonas rajona Vestienas tika izsūtīta visa ģimene: “Tēvs nokļuva Vorkutā, bet mūs aizveda uz Tālo Austrumu Amūras apgabalu – mammu, vecomammu, mani, kam bija gandrīz pieci gadi, un divus brālīšus dvīnīšus – viņiem tikko bija palicis gadiņš. Mamma bija mājturības skolotāja, viņu aizveda tieši no stundām. Mūs deportēja kā nacionālistu ģimeni, jo tēvs bija leģionā.”

Pārsla Bišofa (dzimusi Pētersone) atminas: “Mamma un mēs, trīs mazas meitenes, tikām izvestas 1949. gadā. Man bija pieci gadi, vecākajai māsai – deviņi. Tēvs metās mums pakaļ, lai būtu ar mums kopā, bet viņu atšķīra un aizsūtīja uz nometni. Mums mājās ir bildīte, kurā viņš redzams pēc tās koncentrācijas nometnes – tik nobadināts, ka svēra tikai 57 kilogramus. Mēs ar mammu atgriezāmies Latvijā 1957. gada 17. augustā, tas datums man uz mūžiem paliks atmiņā.”

Pie Brīvības pieminekļa satiku arī skolēnus. Trīs puiši – Kārlis, Rūdolfs un Mārtiņš – teica, ka ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas astotās klases audzēkņi, un skolotāja Viktorija Vārpiņa ierosinājusi, ka šodien būs neparastāka vēstures stunda.

Foto - Timurs Subhankulovs
Foto - Timurs Subhankulovs

Foto – Timurs Subhankulovs

Pilns teksts un foto: http://goo.gl/tvm9KU

March 26, 2015 Posted by | piemiņa, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Ļausim leģionāriem pieminēt traģisko pagātni

Didzis Bērziņš: Ļausim leģionāriem pieminēt traģisko pagātni

legionari_16_marts4

Autors: Didzis Bērziņš, Latvijas Universitātes pētnieks

Jau vairākas nedēļas pirms paša notikuma Latvijas mediju vidē vērojamās diskusijas liecina, ka tuvojas 16. marts – notikums, kurš spilgti apliecina tēzi, ka pagātnes izpratnes tiek veidotas un pārveidotas mūsdienu publiskajā telpā. Šā gada piemiņas pasākumam acīmredzami tikusi un tiks veltīta īpaša vērība. Par to liecina kā daudzie un tostarp krasi atšķirīgie viedokļi Latvijas medijos, tā arī politiskās norises – gan Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē, gan militārais konflikts Ukrainā.

Arī iepriekšējo gadu mediju monitorings liecina, ka pasākuma atainojums dažādos plašsaziņas līdzekļos ir bijis saistīts ar politiskām aktualitātēm – īpašu rezonansi 16. marta norises pie Brīvības pieminekļa guvušas laika periodos, kad leģionāru piemiņas diena tika ierakstīta oficiālajā atceres dienu kalendārā, Latvija mērķtiecīgi virzījās uz iestāšanos ES un NATO vai arī Latvijā aktualizējušies (aktualizēti) jautājumi par nepilsoņu tiesībām un minoritāšu stāvokli. Tādējādi šīs dienas nozīmību mazākā mērā noteikuši vēsturiski faktori, piemēram, simboliskas gadadienas, nekā aktuālās sociālpolitiskās norises. Tādēļ pamatotas šķiet bažas, ka arī šogad neatkarīgi no pašu leģionāru vēlmēm vai iecerēm 16. marta piemiņas pasākumi varētu kļūt par nozīmīgu politiskās cīņas arēnu.

Vienlaikus mediju analīze liecina arī par kādu citu tendenci, proti, lielākie skandāli un saspīlējumi pasākuma norises vietā notikuši tajos gados, kad plašsaziņas līdzekļi pasākuma priekšvakarā šim notikumam veltījuši mazāk uzmanības un pat vēstījuši, ka savu aktualitāti vai politisko provokāciju bīstamības potenciālu tas ir zaudējis. Un tieši pretēji – gadadienās, kad publiskā telpa bijusi piepildīta ar bažām par iespējamajām provokācijām, pasākumi norisinājušies bez ārkārtējiem ekscesiem. Tādējādi šogad vērojamā satraukuma pilnā mediju telpas viļņošanās ļauj cerēt, ka gan valsts iestādes, kas rūpējas par sabiedrisko drošību, gan sabiedrība kopumā (atskaitot, protams, provokatorus) izprot riskus un gatavojas tiem atbildīgi.

Cits stāsts ir par provokatoriem. Pat īpaši neiedziļinoties specifiskās niansēs, nav grūti pamanīt, ka Latvijas mediētajā vidē mērķtiecīgi darbojas organizētas cilvēku grupas, kuru mērķis ir graut Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu un ticību savai valstij. Runa šajā gadījumā nav tikai par mediju kanāliem, programmām vai atsevišķiem raidījumiem, kam pēdējā laikā tikusi veltīta īpaša vērība, bet arī strauji augošajai pastarpinātās komunikācijas sfērai – interneta un sociālo tīklu komentētājiem, kuros šīs organizētās aktīvistu grupas nodrošina nemitīgu negatīvu fonu informācijai par valstī notiekošo. Pastāv pamatotas aizdomas, ka šo darbību mērķis varētu nebūt pašaizliedzīga un nesavtīga Latvijas sociālpolitiskajai videi raksturīgo problēmu risināšana vai valsts sistēmiska uzlabošana…

Tomēr šīs darbības ir tikai ikdienišķs fons, jo centienu, kuru mērķis ir graut Latvijas valsts uzticamību, galvenā skatuve ilgstoši ir bijis tieši 16. marts. Drošības policija (DP) šogad mērķtiecīgi ir informējusi sabiedrību par veidu, kādā ar Krievijas Federācijas pastarpinātu finansējumu tiek organizēta un atbalstīta Latvijas diskreditācija. Šī publiskotā informācija gan lielākā mērā liecina par DP politikas maiņu, kas turpmāk būšot vērsta uz komunikāciju ar sabiedrību, nevis par jaunām tendencēm Latvijas Austrumu kaimiņa propagandas kampaņās.

Centieni, kuru mērķis ir diskreditēt gan leģionārus, gan Latvijas valsti, ir bijusi daļa no 16. marta piemiņas pasākumiem jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses. Šajā laikā pretpasākumus īstenojošo organizāciju nosaukumi ir mainījušies lielākā mērā nekā tajos redzamie vadošie organizatori, bet par iespējamo finansiālo atbalstu šīm aktivitātēm liecina īstenoto pasākumu vēriens – gandrīz divu desmitgažu laikā sevi par antifašistiem dēvējošie ļaudis ir rīkojuši konferences un seminārus, publicējuši apjomīgas grāmatas un neiztrūkstoši imitējuši tā saukto vienkāršo ļaužu jeb tautas protestus pret pieminekļa pakājē notiekošo.

Šo pasākumu ideja ir bijusi veidot tiešu saiti starp leģionāriem un holokaustu – noziegumu, kuram ir centrāla nozīme tā dēvēto Rietumu sabiedrību izpratnē par vērtībām un kurš Rietumu demokrātijās ir kļuvis par ārkārtēja ļaunuma apzīmētāju un notikumu, kura atkārtošanos nekad vairs nedrīkst pieļaut. Leģionāru piemiņas pasākuma laikā Brīvības pieminekļa piekājē redzamie protestētāji vai, precīzāk, šo pasākumu idejiskie organizētāji, ir pamanījuši holokausta simbolisko nozīmi mūsdienu Eiropā un ar savām aktivitātēm ik gadu cenšas pierādīt, ka leģionāru piemiņas pasākums ir spilgtākais piemērs tam, ka Latvijā atdzimst fašisms, kas varētu novest pie jauna holokausta. Lai gan holokausts nav kļuvis par pilnībā izprastu un izsāpētu Latvijas traģēdiju, jo šīs traģēdijas pilnvērtīgu izpratni Latvijā ilgstoši ir kavējusi padomju okupācijas varas noliedzošā attieksme pret šo tematu un joprojām turpina ietekmēt arī nacistiskās propagandas antisemītiskais mantojums, pašpasludināto antifašistu darbībām pie Brīvības pieminekļa ir maz kopīga ar holokausta upuru piemiņas veicināšanu.

Tomēr arī skaidrai izpratnei par protestētāju mērķiem nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai ļautos provokācijām, jo, pirmkārt, holokausta upuru fotogrāfiju plēšana ir apkaunojoša rīcība neatkarīgi no mērķiem, ar kādiem šie attēli piemiņas pasākumā tiek izvietoti un, otrkārt, nekārtību izraisīšana ir provokatoru galvenais mērķis, jo, neraugoties uz dāsno finansējumu, to rīkotie protesta pasākumi ir skaitliski nelieli un margināli, bet tiešais iespaids – nenozīmīgs. Nepārprotams šo izdarību mērķis ir radīt mediju notikumus, kas varētu radīt starptautisku rezonansi.

Neraugoties uz to, ka par būtisku tendenci ir kļuvusi kvalitatīvu ārvalstu mediju pārstāvju došanās komandējumos uz Latviju, kā rezultātā top izpētē un padziļinātā izpratnē balstīti vēstījumi par šīs dienas izcelsmi un nozīmi, joprojām pasākumā dominē sensāciju kāri žurnālisti, kas cer uz kādu skandālu. Tieši tāpēc arī neļaušanās provokācijām 16. martā ir veids, kā izrādīt cieņu leģionāriem un nedot iemeslu piemiņas pasākuma un Latvijas tēla starptautiskai diskreditācijai. Par to, ka provokācijas būs, liek domāt gan aktuālās politiskās norises, gan iedziļināšanās ‘antifašistu’ loģikā, jo ilgstoši propagandējušiem fašisma atdzimšanu Baltijas valstīs, tiem kādā brīdi nāktos pierādīt, ka nu jau tas ir atdzimis.

Vēl nepublicēta, valsts pētniecības programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros veikta pētījuma rezultāti liecina, ka vairākums leģionāru padomju periodā izjutuši dažādas diskriminācijas formas – sākot ar liegumu izbraukt uz ārzemēm, iegūt izglītību un/vai paaugstinājumu darbā un beidzot ar goda un cieņas aizskārumiem, piemēram, apsaukāšanu par fašistu. Daudzos gadījumos vara īstenojusi diskriminējošu politiku arī pret viņu tuviniekiem. Savukārt 16. marta publiskie pasākumi liecina, ka PSRS mantiniece Krievijas Federācija arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai gan pastarpināti, toties mērķtiecīgi, cenšas turpināt šo praksi. Izvairoties no leģiona glorificēšanas, Latvijas sabiedrības morāls pienākums ir nodrošināt iespēju leģionāriem un to tuviniekiem nodrošināt iespēju netraucēti pieminēt savu un savu tuvinieku traģisko pagātni.

March 14, 2015 Posted by | 16.marts, piemiņa | Leave a comment

Varasiestādes pārņēmušas Gulaga muzeju Permā

Varasiestādes pārņēmušas Gulaga muzeju Permā; pazūd norādes uz Staļina noziegumiem

Varasiestādes pārņēmušas Gulaga muzeju Permā; pazūd norādes uz Staļina noziegumiem
Vietējās varasiestādes Krievijā ir pārņēmušas savā kontrolē vienīgo līdz mūsdienām saglabājušos Josifa Staļina ēras ieslodzījuma nometni “Perma-36”, mainot tajā iekārtoto ekspozīciju, kurā nu vairs nav norādes par tirāna noziegumiem, vēsta raidsabiedrība BBC.

“Protams, tas ir politisks gājiens,” raidsabiedrībai pastāstīja Urāla kalnu reģionā izvietotā Gulaga muzeja direktors Viktors Smirnovs. Telefonsarunā viņš atklāj, ka varasiestādes nevalstiskās organizācijas vadītajā muzejā amatos ielikušas savus cilvēkus.

“Memoriāls nepazudīs, bet muzeju ir pārņēmuši varasiestāžu iecelti cilvēki, kuri ir pilnībā mainījuši saturu. Tagad tas ir muzejs par nometņu sistēmu, bet ne par politieslodzītajiem. Viņi nerunā par Staļina represijām,” skaidro Smirnovs. Viņš uzsver, ka tagad muzejs zaudēs savu nozīmību.

Muzeja pārņemšana mazāk saistīta ar Staļina tēla spodrināšanu, bet vairāk ar politisko situāciju valstī, uzskata Smirnovs. “Mēs redzam, kā tiek radīta Staļina tipa valsts – milzīga vara koncentrējas viena cilvēka rokās,” pauž bažas aktīvists.

Prezidenta Vladimira Putina laikā represijas vairs nav nepieciešamas, viņš norāda, jo cilvēki esot kļuvuši paklausīgi. “Politiskā sistēma atgriežas pie totalitārisma,” secina Smirnovs.

Muzeja konflikts ar varasiestādēm sācies jau 2013. gadā. Tūkstošiem cilvēku protestējuši pret varasiestāžu mēģinājumiem to pārņemt, stāsta Smirnovs. Pērn, aizbildinoties ar neapmaksātiem rēķiniem, muzejam atslēgta elektrība un ūdens.

“Perma-36” ir 14 000 kvadrātmetru plaša teritorija ar 20 ēkām. Tā ir vienīgā ieslodzījuma nometne, kurā saglabājušās būves vēl no Staļina laikiem.

Staļina laikā nometnē turēti līdz 3000 politieslodzīto, bet Leonīda Brežņeva varas gados ap 1000 cilvēku. Starp ieslodzītajiem bija cilvēki no Baltijas valstīm un Ukrainas, kuru iedzīvotāji Krievijas medijos tagad tiek apsūdzēti naidīgā nacionālismā.

“Perma-36” nometnē vienu no saviem ieslodzījumiem izcieta arī latviešu disidents Gunārs Astra.

Nometni slēdza 1988. gadā, kad PSRS vadīja Mihails Gorbačovs. 1996. gadā nometnē iekārtots muzejs.

March 4, 2015 Posted by | gulags, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Kāpēc piedalīties 16. marta gājienā?

04.03.2015 Raivis Zeltīts

16. marts

Kā mēs labi zinām, katru gadu 16. martā ir “īpaši bīstami apstākļi”, kas katru gadu šo dienu padara par “īpašu izņēmumu”, kurā “šoreiz gan” labāk neiet. Es šo tēzi mainītu – katru gadu 16. marta gājienā ir jāpiedalās neatkarīgi no biedēšanas un “īpašajiem apstākļiem’’. Kāpēc?

Jo mums ir jāatzīst reģiona un savas tautas vēsture. Ne ar pārākuma apziņu, ne ar kauna sajūtu, nevis tiesājot, bet drosmīgi jāpieņem sava pagātne, jo tikai tā mēs varam dzīvot tālāk. Pagātnes noliegšana noved pie lielākiem zaudējumiem ilgtermiņā nekā “īpašo apstākļu” faktori. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka komunisma sekas un joprojām ietekmīgie čekisti Krievijā ir faktors, kas var radīt draudus, bet tagad mēs visi par to maksājam ar neostaļinista Putina karu pret Austrumeiropu. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka rusifikācijas un kolonizācijas sekas Latvijā radīs iekšējos draudus, bet šobrīd iekšējo draudu līmenis ir augstāks nekā uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Ja mēs būsim patiesi, nevis ”labsirdīgi” pret rupekļiem un agresoriem, tad būsim tikai ieguvēji.

Jo mums ir jāatbrīvojas no dzimtcilvēka, no kolhoznieka un verga sevī pašā. 16. marts nevar būt tikai nacionālistu pulcēšanās diena – šī diena ir tests ikvienam, kas sevi sauc par patiesi brīvu cilvēku. Jo patiesi brīvs cilvēks neslēpsies kaut kur kapos tikai tāpēc, ka cilvēkiem aiz žoga var kaut kas nepatikt. Cilvēkiem aiz žoga, kurus finansē naidīga valsts, kuri aizstāv režīmu, kas veicis noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un cilvēci, kuri klaigā uz leģionāriem, kas savukārt ir okupācijas upuri, Hāgas konvencijas pārkāpumu upuri, nevar dot ne mazāko ticību tam, ka viņu pusē ir kaut mazumiņš taisnības. Ja mēs dodam iemeslu ticēt tam, ka svinēt 9. maiju viņiem ir lielākas tiesības nekā mums pieminēt savus karavīrus, tad mēs paši sevi nostādām dzimtcilvēka un verga lomā – nekaitināsim kungus, nekaitināsim “dižāko no PSRS tautām”, tad varbūt mūs sitīs mazāk. Slima nebrīvu cilvēku loģika, kuru mums mēģina parādīt kā pragmatisku un gudru.

Jo mums ir jāveido saikne ar savu senču piedzīvoto, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Tāpēc ir jāpiedalās maksimāli daudz atceres pasākumos – 17. martā, 25. martā, 14. jūnijā, Rīgā, Lestenē, Morē, Sērmūkšos, Īlē… Tā nav pelnu apraudāšana, bet gan dzīvās uguns uzturēšana, paņemot no senčiem viņu svētumus, kas ir arī mūsu svētumi, viņu spēku, kas jāatmodina mūsos pašos. Lai mēs novērtētu, ka, salīdzinot ar leģionāriem vai nacionālajiem partizāniem, mēs dzīvojam milzīgu iespēju laikā un šīs iespējas ir nevis jāizmanto īstermiņa komfortam, bet gan valstij, kas patiesībā ir tik trausla, kad aizmirstam to sargāt.

Jo mums ir jāņem piemērs no saviem varoņiem. Daudz runājam par “notikumiem” Ukrainā, ko tie, kas nemelo sev un citiem, sauc par karu. Kā jau karā, realitāte diktē savus noteikumus – tautas izdzīvošana beigu beigās nav atkarīga no dažādu gudro sarunām un “bažām”, bet gan no pašas tautas vēlmes izdzīvot. Bez brīvprātīgo bataljoniem, bez tiem miljoniem pilsoņu, kuri apgādā ukraiņu brīvprātīgos ar viņiem nepieciešamo, bez šiem varoņiem “pragmatiskie” un “gudrie” šobrīd “paustu bažas” par Krievijas spēku tuvošanos Polijas robežai. Jo šādā karā vienīgais, kas var apturēt agresoru, ir pietiekami lielu zaudējumu nodarīšana, lai katrs nākamais solis liktu apdomāties, vai tas vēl spēs turpināt. Lai arī latviešu leģionāru vairums nebija brīvprātīgie, viņiem bija ļoti spēcīga motivācija – ar ieroču spēku mēģināt apturēt agresoru, kas bija nodarījis Latvijai postu 1940. gadā un izsūtījis uz Sibīriju daudzu leģionāru tuviniekus. Glābt tos, kuri bēga no jaunām deportācijām, un nodarīt maksimālus zaudējumus komunistu spēkiem, lai Staļins nekad neiedomātos, ka latvieši tāpat vien atdeva savu valsti. Tā bija realitātes diktētā prasība, kamēr “gudrie” un “pragmatiskie” Rietumos atdeva Baltiju Staļinam. Mums ir jāņem vērā šīs mācības un jāskatās ne tik ļoti uz citu garantijām, kā uz pašu godprātīgo gatavību aizstāvēt sevi, savus tuviniekus un valsti, lai nekādas ārējās garantijas nemaz nebūtu vajadzīgas. Ja agresors zinās, ka viņš var ciest nopietnus zaudējumus, tad viņš labi padomās, pirms spert kādus tālākus soļus. Ja agresors zinās, ka mēs tāpat vien neatdosim savas ”nepareizās” piemiņas dienas, tad viņš sapratīs, ka mēs vēl neesam zaudējuši vēlmi aizstāvēt savus svētumus un neķersies tālāk pie citām piemiņas dienām.

March 4, 2015 Posted by | 16.marts, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Saņemti pirmie pieteikumi pasākumiem 16.martā

Rīgas pašvaldībā jau trīs mēnešus pirms Leģionāru dienas 2015.gada 16.martā iesniegti trīs pieteikumi par šajā dienā plānotajiem pasākumiem, aģentūra LETA uzzināja Rīgas domē.

Domes pārstāvis Uģis Vidauskis skaidroja, ka vienā vietā un vienā laikā, ja pieteicēji savstarpēji nevienojas, var notikt tikai viens pasākums. Likuma izpratnē priekšroka ir tam, kurš iesniedzis pieteikumu ātrāk. Šajā gadījumā pieteicēji to zinājuši, jo visi pasākumu pieteikumi saņemti 16.decembrī, kas ir tieši trīs mēnešus pirms plānotā pasākuma – likums paredz, ka pieteikums jāiesniedz ne ātrāk kā četrus mēnešus un ne vēlāk kā desmit darba dienas pirms pasākuma.

16.martā no plkst.11 līdz plkst.13 pašvaldībā jau pieteikts gājiens maršrutā Doma baznīca-Zirgu iela-Līvu laukums-Kaļķu iela-Brīvības bulvāris (Brīvības piemineklis). Pasākuma organizators ir biedrība “Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa”. Kā pasākuma mērķis minēta ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pēc dievkalpojuma. Plānotais dalībnieku skaits norādīts 100.

Savukārt 16.martā no plkst.6 līdz plkst.13 pašvaldībā pieteikta sapulce Brīvības pieminekļa laukumā un piegulošajos parkos. Pasākuma organizators ir biedrība “Nacionālo karavīru atbalstam”. Kā pasākuma mērķis norādīts – atgādināt par 1944.gada 16.martā noritējušajām Latviešu leģiona kaujām un skaidrot Latvijas un leģiona 2.pasaules kara vēsturi garāmejošiem interesentiem. Plānotais dalībnieku skaits norādīts 30.

Tikmēr no plkst.10 līdz plkst.14 pašvaldībā pieteikta sapulce/pikets Brīvības pieminekļa laukumā. Pasākuma organizators ir biedrība “Latvijas Antinacistiskā komiteja”. Kā pasākuma mērķis norādīta sapulce “Waffen SS” upuru piemiņai un par “Waffen SS” noziegumu attaisnošanas bīstamību. Plānotais dalībnieku skaits norādīts desmit.

Vidauskis informēja, ka pieteikumi ir saņemti likumā noteiktā kārtībā, bet vēl nav izskatīti. Pašvaldība Rīgas pilsētas izpilddirektora personā šos pieteikumus un arī citus, ja tādi tiks saņemti, izskatīs saprātīgā laika periodā pirms plānotā datuma – pēdējais likumā noteiktais termiņš ir piecas darba dienas pirms pasākuma.

Likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” neparedz speciālas atļaujas izdošanu, pašvaldība iejaucas – ierobežo vai sliktākajā gadījumā aizliedz pasākuma norisi -, ja konstatē minētā likuma pārkāpumus. Pirms pieteikumu izskatīšanas izpilddirektors lūdz tiesībsargājošām struktūrām sniegt atzinumu par pieteiktajiem pasākumiem.

“Uzreiz var teikt, ka pasākumi būs jākoriģē, jo redzams, ka to norises vietas atsevišķos laikos pārklājas. Minēto problēmu pašvaldība, visticamāk, pārrunu veidā ar organizatoriem, risinās pieteikumu izskatīšanas laikā,” paskaidroja Vidauskis.

January 3, 2015 Posted by | 16.marts, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Mūsu Stūra mājas izmantošana kā paraugs

Pozitīvs raksts krievu presē par mūsu Stūra mājas izmantošanu
Krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Судный дом

В Риге позволили себе то, что до сих пор не можем мы: бывший «расстрельный дом», здание НКВД/КГБ, открыто для посетителей.

Года два назад в Москве случился скандал с домом на Никольской, 23. Здесь — в этом бывшем здании военной коллегии Верховного суда РСФСР, — где на протяжении многих лет выносили смертные приговоры1 и эти приговоры приводили в исполнение (выстрелом из нагана в затылок), хотели открыть гостиницу, кафе и магазин. Негодование общественности, «Мемориала» и «Новой газеты», казалось бы, позволило ситуацию переломить. Чиновники обещали: рассмотреть вопрос о выкупе дома у собственника и сделать в этих страшных застенках музей. Но дом как стоял в строительной сетке, так и стоит: без всяких табличек и опознавательных знаков — никто не знает, кому он принадлежит и ведутся ли в нем какие-нибудь работы.

Вот вам — для сравнения. В центре Риги, на углу улиц Бривибас и Стабу, тоже уже не первый год тоже стоит заброшенным здание — красивый (6 этажей) доходный дом 1912 года постройки. Не в аварийном состоянии, не под снос. Сеткой не накрыт. Но что с ним делать, никто долгое время не знал. Именно в этом доме с лета 1940-го по август 1991 года (с коротким перерывом на немецкую оккупацию) располагались советские органы госбезопасности: НКВД, НКГБ, МГБ и КГБ и прочие Латвийской ССР. А в подвале была расстрельная комната.

Да, мемориальная доска на доме висит — с 2008 года, с того самого времени, когда его стены покинуло МВД Латвии. Здание имеет статус архитектурного и исторического памятника государственного значения, но сделать из него музей пока никто и не решился (и денег нет, и технически сложно). Однако и отдать магазины, гостиницы и офисы — тоже нет желания. А дом тем временем все больше походил на призрака, изредка встречающего в своих стенах киношников и любопытных историков.

Но… в мае 2014 года бывшее здание КГБ открыли для посетителей. И каждый теперь сможет пройтись по его подвалам и этажам. Удалось это потому, что в 2014 году Ригу обозначили культурной столицей Европы. Появились инициативные люди из числа музейщиков и историков, которые и предложили: а неплохо бы, в рамках проекта «Рига-2014», открыть тот самый дом на углу Бривибас и Стабу для посещения. Реализовать идею помогли Музей оккупации Латвии, музей «Евреи в Латвии», исследовательский центр «Латыши в мире» и просто добровольцы, которые принесли вещи и документы для экспозиций. Помимо часовой обзорной экскурсии решили открыть и несколько выставок: о деятельности КГБ; о холодной войне; о том, что в первую очередь брал с собой из вещей вынужденный эмигрировать житель Латвии; и, конечно же, о репрессированных.

Экскурсия и выставки не бесплатные — по 5 евро. Деньги идут на развитие экспозиций, зарплаты сотрудникам и коммунальные платежи.

Что было раньше

Вообще-то судьба этого дома могла сложиться счастливо. Во всяком случае, были предпосылки. Он строился для богемы — как яркий объект распространенного тогда в Европе югендстиля с его обильной ордерной архитектурой. Построивший дом Александр Ванагс был одним из самых плодовитых латышских архитекторов. С 1912 по 1919 год в доме сдавались квартиры и офисы, а на первом этаже располагались дорогие магазины. Однако в начале 1919 года Ригу займут силы тогдашнего председателя Советского правительства в Латвии Петра Стучки, будущего председателя Верховного суда РСФСР. Последуют аресты «классовых врагов» — состоятельных граждан, священников, балтийских немцев. Среди них оказался и автор — архитектор Ванагс. 19 марта его вместе с еще 21 заключенным из Центральной тюрьмы выведут на Песчаные горки, заставят вырыть общую могилу и расстреляют…

С 1920 по 1930 гг. в доме по-прежнему — магазины, офисы и квартиры. А в середине 1930-х дом полностью перешел в ведение Министерства внутренних дел. Ну а 17 июня 1940 года, когда на улицах Риги появятся советские танки, начнется самая страшная эпоха его истории: спустя три дня здесь в своем кабинете застрелится командир Пограничной бригады (структурная единица МВД Латвии) генерал Лудвиг Болштейнс. Он решит покончить жизнь самоубийством после собрания, на котором руководство министерством взял на себя член оккупационного правительства Вилис Лацис.

В здании — трансформация: на окнах ставят решетки, в подвалах строят следственную тюрьму. К январю 1941 года уже все готово, в том числе расстрельное помещение… Расстрелы в Латвии в тот период коснулись бывших госслужащих, членов политических партий и общественных организаций, полицейских, военных и крестьян. Согласно документам госархива Латвии, из 5263 арестованных по всей республике было расстреляно 700 человек, 3441 умер в заключении. Из депортированных погибли 1900…

Страшный год советской аннексии сменяется не менее страшными тремя годами немецкой оккупации. Но в доме на углу Бривибас и Стабу — спокойно: с 1941 по 1944 гг. здесь обитают учреждения местного самоуправления (департамент полиции порядка, генеральная дирекция образования и культуры, департамент церквей и конфесcий, редакция журнала «Месячник Латвии»). Ну а с 1944-го и вплоть до 1991-го дом снова занимает КГБ.

Экскурсия по дому

У здания четыре входа. Один — с угла, где когда-то был дорогой салон цветов. Благодаря ему, здание и получило название «Угловой дом». Жители Латвии, которым присылали повестки, были обязаны явиться именно к угловому входу. Входящий первым делом попадал в тесный зарешеченный тамбур, оттуда — в приемную с дежурным. Здесь либо дожидался вызова к следователю, либо наводил справки о родственниках, или отдавал передачу. Там же, в вестибюле, был ящик для сообщений — чаще всего анонимных сигналов от «бдительных граждан».

На месте углового входа сейчас практически не изменилось ничего. Разве что бросается в глаза вывеска: «Угловой дом». Да и дежурного нет внутри. Вместо него — волонтеры проекты «Riga-2014».

К экскурсии в «Угловом доме» нужно быть готовым. Понимать точно: нужно вам это или нет. Вы увидите комнату, где происходили расстрелы. Три изолированных помещения, одно из которых было оборудовано особо. Изнутри его стены покрывали доски, одна стена на высоте человеческого роста была обита черной прорезиненной тканью. В углу плиточного пола находился сток для крови. Помещение подключено к водопроводу, а двери с обеих сторон обиты трехслойным войлочным покрытием и дерматином. Расстреливали обычно около пяти утра, во дворе в этот момент гудел специально запущенный двигатель — глушил звуки выстрелов. Трупы заворачивали в ткань, выносили во двор и грузили в машину. Точное число убитых в этой тюрьме до сих пор неизвестно. Позже, когда в июле 1941 года появилась возможность обследовать расстрельное помещение, здесь найдут 94 следа выстрелов и 240 гильз от патронов.

Камеры, где содержались заключенные, — в другой части здания. Один ряд — на первом этаже, остальные — в подвале. Всего было 44 камеры примерно на 175 мест (кроватей). Изначально планировалось, что число заключенных не будет превышать число кроватей, хотя постепенно тюрьма все переполнялась и переполнялась. Порой в камере с шестью кроватями находилось до 36 человек.

Стены в каждой камере угнетающего коричнево-зеленого цвета. Освещение тусклое. Свет горел днем и ночью: с 6 утра до 22 вечера спать не разрешалось. Помимо отсутствия света еще — духота: в тюрьме был отопительный котел, который зачем-то кочегарили даже летом.

В дверях камер — видимые отверстия для слежки, а в стене проделали дополнительные тайные «глаза», их заключенные не могли заметить.

Сейчас у некоторых камер на подставках, куда ставилась баланда, лежат цветы. Их приносят родственники тех, кто здесь сидел и кто отсюда уже никогда не вернулся.

Арестованных доставляли по возможности незаметно, в «черных воронках» с задрапированными окнами. Близким ничего не сообщалось. Машина подъезжала прямо к дверям охранного помещения, где с задержанного снимали анкетные данные, раздевали, обыскивали, затем отводили в шкафоподобный изолятор площадью 1 квадратный метр, известный под названием «собачник». Оттуда — после долгих часов ожидания — переводили в камеру. На лестницах остались проволочные заграждения, сводившие на нет попытки самоубийства.

Сохранились до наших дней и два двора. Большой, с массивными железными воротами, в котором ныне собираются группы туристов. И маленький — это прогулочный двор для заключенных, его от рядом расположенного жилого дома отделяет высокая каменная стена с колючкой. Заключенных выводили на прогулку раз в 10 дней на 10—15 минут. Гулять надо было по кругу, друг за другом, с опущенной головой и сцепленными за спиной руками.

На верхних этажах здания — кабинеты следователей. Остались тяжелые чугунные шкафы и сейфы, сейчас они — нараспашку. Окна закрыты тонкими никелированными решетками, чтобы никто не смог выпрыгнуть на улицу. Допрос — дважды в сутки: с 10.00 до 17.00 и с 22.00 до 6 часов утра.

Что дальше

Организаторы проекта «Riga-2014» говорят, что этот дом просто необходимо было лишить анонимности. Однако дальнейшая его судьба неясна. Год культурной столицы в Латвии завершается, и по идее должны свернуться и все проекты.

— Мы сейчас ведем переговоры с министерством культуры, министерством финансов и государственным агентством недвижимости o расходах для продолжения бесплатной экспозиции Музея оккупации на первом этаже и в подвалах ЧК. Если кабинет министров одобрит эти расходы, эта часть экспозиции будет продолжена, — сказала «Новой газете» руководитель проекта Диана Чивле.

— Планируется приспособить эту часть экспозиции к зимним условиям, потому что здание не отапливается, — добавляет Мартиньш Дрегерис, руководитель общественных связей проекта. — Дальнейшая же судьба всей экспозиции «Углового дома» зависит от возможностей государственного бюджета, но уже сейчас со стороны правительства поступили позитивные сигналы. Мы, сотрудники проекта «Рига-2014», конечно, заинтересованы, чтобы и после завершения Года культурной столицы Европы «Угловой дом» остался музеем и местом для дискуссий — о последствиях тоталитаризма, сохранении памяти жертв.

Надеюсь, у них все получится. Потому что случай — уникальный. Во многих бывших союзных республиках СССР здания похожего назначения по-прежнему действующие соответствующим образом или недоступны. Взять хотя бы наш питерский «Большой дом» на Литейном, где пытали на допросах и расстреливали в подвалах.

Конечно, глупо ставить вопрос об освобождении того же здания на Лубянке с его внутренней тюрьмой, но открыть для посетителей хотя бы дом на Никольской, 23, — неужели так трудно? Хотя бы мемориальную доску повесели бы… Или добрая память о палачах и перебивает память о бесчисленных жертвах?…

Рига — Москва

1Среди приговоренных Военной коллегией к расстрелу: Бабель, Катаев, Пильняк, Мейерхольд, маршалы Тухачевский и Егоров, маршал авиации Худяков, крупнейшие ученые, члены Политбюро Бухарин, Зиновьев, Каменев и другие, полный состав правительства Монголии, 25 союзных наркомов и 19 республиканских, 13 командармов, 43 комкора, 85 комбригов, свыше 100 профессоров, более 300 директоров ведущих предприятий… Здесь были приговорены к расстрелу отец М. Плисецкой, О. Аросевой, А.Збруева и многих других. Всего Военной коллегией (по ее собственным отчетам) с 1934 по 1955 год осуждено 47 549 человек, из них за период с 1 октября 1936 года по 30 ноября 1938-го осуждено к ВМН 31 456 человек (в том числе 7408 — в Москве).

December 19, 2014 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas, Vēsture | Leave a comment

1937.gada latviešu genocīda piemiņas diena

Katru gadu decembra pirmajā svētdienā tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.  Ilgu laiku kā Austrumos, tā Rietumos 1937.–1938. gada Lielais terors Padomju Savienībā tika aplūkots tikai kā boļševiku partijas vadošo kadru, kā arī PSRS saimnieciskās, militārās un intelektuālās elites vajāšana un iznīcināšana. Pēdējos gados secināts, ka Lielais terors faktiski ir sācies ar masu politisko represiju izvēršanu, kuru mērķis bija arī izdomātās nacionālo mazākumtautību „piektās kolonnas” likvidācija. Arī pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem 1937. gada 3. decembrī tika uzsākta īpaša Latviešu operācija, kura, tāpat kā citas nacionālās operācijas pret PSRS dzīvojošajām mazākumtautībām, turpinājās līdz 1938. gada novembra vidum. Šī ir viena no vistraģiskākajām latviešu tautas 20. gadsimta vēstures lappusēm, ko vairāki autori un publicisti ir nosaukuši pat par genocīdu.


Clipboard01

2012. gadā Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā izdeva vēsturnieka Jāņa Riekstiņa grāmatu „PSRS Iekšlietu tautas komisariāta „Latviešu operācija” (1937–1938)”.

Grāmata pieejama šeit.

December 7, 2014 Posted by | genocīds, grāmatas, noziegumi pret cilvēci, piemiņa, PSRS, Staļins, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: