gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu leģiona majors Ernests Laumanis karā un gulaga lēģeros

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Ernests Laumanis nostādīja ierindā 19. latviešu ieroču-SS divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonu un paziņoja saviem vīriem, ka karš viņiem ir beidzies. Kurzemes lielkauju laikā laumanieši bija izpelnījušies t. s. frontes ugunsdzēsēju reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Ernests Laumanis bija izcils varonības un drošsirdības paraugs saviem karavīriem. Dzimtenes mīlestība un nelokāma uzticība saviem ideāliem ļāva E. Laumanim palikt garā nesalauztam arī ieslodzījumā padomju soda nometnēs Vorkutā un Mordvijā, kur viņš pavadīja 20 garus gadus un bija spilgta autoritāte citu politieslodzīto vidū.

Bērnība un jaunības gadi Liepājā

Ernests Laumanis piedzima 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Ernestam jau no sešu gadu vecuma pa dienu nācās būt galvenajam atbildīgajam par mājas darbiem, t. sk., rūpēties par jaunāko brāli Frici. Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikumu. Abu brāļu aizraušanās ar futbolu it īpaši sekmējās par pāris gadiem jaunākajam Fricim, kurš kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas “Olimpijas” balstiem. Jau vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simts Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru. Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā – to aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis spēlēja futbolu Augsburgas bēgļu nometnes komandā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš bija atgriezies Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākumaPēc okupācijas varu maiņas Liepājā 1941. gada 29. jūnijā E. Laumanis sekoja aicinājumam pieteikties latviešu pašaizsardzības spēkos un kļuva par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības (tajā pieteicās daudzi Drāšu fabrikas (“Liepājas metalurgs”) strādnieki) komandieri. Šī bija viena no četrām pilsētā izveidotām vienībām, kuras dalībnieki (kopskaitā ap 70 cilvēku) sākotnēji nēsāja pazīšanās zīmi – baltu rokas apsēju ar zaļu ugunskrustu un, bruņoti ar padomju parauga šautenēm, veica militāri svarīgu objektu apsargāšanu un kārtības nodrošināšanu. Kā zināms, 1972. – 1974. gadā notika t. s. padomju paraugprāva pret 21. (Liepājas) policijas bataljona dalībniekiem, apsūdzot viņus ebreju iznīcināšanā 1941. gada septembrī un decembrī Liepājā un Šķēdes kāpās. Kaut arī 21. latviešu policijas bataljonā acīmredzot iekļāvās arī daļa šo noziegumu līdzdalībnieku, līdz šim nav izdevies konstatēt kādas liecības par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības dalībnieku dalību šajās soda akcijās, un čekas pēckara pratināšanās to ir noliedzis arī pats E. Laumanis. Viņš bija to brīvprātīgo vidū, kuri, ietērpti Latvijas armijas formastērpos un svinīgi no Liepājas pavadīti, 21. latviešu policijas bataljona sastāvā 589 vīru stiprumā pa dzelzceļu 1942. gada 1. aprīlī sasniedza Krasnoje Selo. Vēl nepilnīgi apbruņotu, bez pietiekama skaita automātisko ieroču, bataljonu drīz vien iesaistīja cīņās pret sarkano armiju Ļeņingradas frontē. Īpaši smagas kaujas pret skaitliski lielāku pārspēku notika 1942. gada 20. – 22. jūlijā, kad sarkanarmiešu uzbrukumus ievadīja stundām ilga artilērijas un mīnmetēju uguns, un tajos piedalījās pat smagie tanki un lidmašīnas. Virsleitnants E. Laumanis bija starp tiem 34 karavīriem, kurus par izrādīto varonību izvirzīja apbalvošanai, un viņš tika iecelts par rotas komandieri.Latviešu leģionā

Pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī 21. bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu. Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē. Savu karavīru atmiņā E. Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no karavīra un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez kādas garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. E. Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, E. Laumanis centās pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.

19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par cīņām pie Vamžiem, vēlāk atcerējās, ka “mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā”.

1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā raksta J. Zvirbulis, kad E. Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi teicis: “Paldies Dievam.” Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien teicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija E. Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.

Desmit gadi Vorkutā

Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. Par E. Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc 10 gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta. Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”

Politieslodzīto nometnē Mordvijā

Tā kā E. Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām viņš izteica pārliecību, ka “mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākošajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz”. 1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordvijā. Tur E. Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrista latviski “Bhagavadgītu” (“Dievišķo dziesmu”), uzrakstīja savu dzīves “Credo”. Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot. Daudzu atmiņā E. Laumanis ir palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms. “Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājamies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir,” tādu E. Laumani vēl šodien atceras dzejnieks Knuts Skujenieks. Pašu E. Laumani ieslodzījumā Mordvijā stiprināja sarakste ar meitu Brigitu, kura savu tēvu pirmoreiz bija ieraudzījusi divu, otrreiz jau 14 gadu vecumā un pēc īslaicīgas tikšanās viņu kā cilvēku tagad iepazina ar vēstuļu starpniecību. Arī no Mordvijas 1962. gada 1. decembrī nosūtītajā vēstulē savai mūža mīlestībai – Brigitas mātei Domicellai (viņi iepazinās kara laikā kādā no frontes atvaļinājumiem) Ernests rakstīja: “Esmu Tev pateicīgs par lielo laimi, kuru Tu man esi devusi – mūsu meitu [..] Esmu Tevi pa otram lāgam iemīlējis: kā es varu nemīlēt tevi, ja tik ļoti mīlu Brigitu, viņa taču ir daļa no Tevis [..] Es vairāk nekā Dievam nelūdzu, lai tikai viņa būtu laimīga, lai viņas dzīve būtu skaistāka nekā mana.”

Mūža pēdējie gadi Latvijā

Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai tur uzlabotu veselību. Kādu laiku E. Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, E. Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli “Rubeņu” mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā. “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” tā E. Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, un tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.

G. Stefans stāsta, ka E. Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordvijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē. Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, E. Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks un, klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī ir bijis nepatīkams pārsteigums, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu. Aizdomīga tolaik likusies arī E. Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas bijušā direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”. Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapu piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.

Foto no Latvikas Okupācijas muzeja arhīva

Latvijas Nacionālais arhīvs-Latvijas Valsts arhīvs

May 19, 2015 Posted by | 2. pasaules karš, KGB, nepakļaušanās, pretošanās, REPRESĒTIE, čeka | Leave a comment

No boļševiku terora izbēgušie

 40 gadus nodzīvot izolētiem necaurejamā Sibīrijas taigā, lai glābtos no boļševiku terora
Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Поразительная история сибирской семьи, которая 40 лет не видела других людей

Дарья Золотых  http://www.factroom.ru/world/lykov-family

В настоящее время сибирская глушь — по-прежнему одно из самых изолированных мест в мире.

Сибирская тайга — труднодоступная и малообитаемая часть планеты

Сибирская тайга, ее резкий холодный климат сильно препятствуют заселению этой местности. Крутые холмы и сложный рельеф местности делают ее труднодоступной и малопригодной для проживания. Там растут хвойные леса и березовые рощи, практически не тронутые человеком на протяжении веков. Медведи и лисицы бродят по лесу днем, а по ночам охотятся волки. Среднегодовая температура — минус пять градусов по Цельсию. Протянувшись с востока на запад от Тихого океана до Уральских гор и с севера на юг от Арктики до границ с Монголией, тайга — крупнейшая из почти необитаемых областей Земли.

Неожиданная находка геологов

В 1978 году группа советских геологов была отправлена для изучения самой труднодоступной и изолированной части этого региона. Пролетая над тайгой на вертолете, они увидели то, что поначалу им показалось совершенно невозможным, — поляну с садом, четкое доказательство человеческого присутствия.

Они были почти в 260 километрах от ближайшего населенного пункта. После приземления геологи решили исследовать эту местность на свой страх и риск. Позже геолог Галина Письменская рассказывала, что они «оставили подарки в пакетах для наших потенциальных друзей», регулярно проверяя, на месте ли пистолет.

Продолжив поиски, они нашли и другие следы присутствия человека: деревянный посох, мост через ручей, а потом увидели хижину и осторожно подошли к ней. Импровизированная дверь со скрипом отворилась, и оттуда вышел старик в рваной одежде с неопрятной длинной бородой. Несмотря на «страх в его глазах», старик тихо сказал: «Ну, раз вы прошли так далеко, добро пожаловать».

Старообрядцы

Увиденное поразило геологов. Жилище было похоже на избушку, пол усыпан картофельной кожурой и сосновыми шишками, все было в грязи. Когда они рассмотрели тускло освещенную хижину, обнаружилось, что это дом для семьи из пяти человек — отца и четверых детей, двое из которых начали плакать при виде незнакомых людей.

Как рассказали геологи, старик Карп Лыков когда-то жил в населенной части России. Он был членом фундаменталистской секты, известной как «старообрядцы». Называлась она так потому, что их способ поклонения Богу не менялся с 17-го века. Старообрядцы подвергались преследованиям в России на протяжении веков, еще до Октябрьской революции. Секта возникла во времена правления Петра Великого в конце 17-го и начале 18-го веков, и старообрядцы, которые обязаны носить бороды, были вынуждены платить налог на волосы на лице.

В полной изоляции посреди непроходимой тайги

Во времена советской власти Карп решил, что пора уходить в какой-нибудь малонаселенный город в Сибири. В 1936 году во время работы в поле его брата застрелили прямо у него на глазах. Карп сразу же схватил свою семью, которая в то время состояла из жены, сына Савина и двухлетней дочери Натальи, и скрылся в сибирской тайге.

В тайге у Карпа и его жены Акулины появилось еще двое детей, Дмитрий и Агафья, которые до встречи с геологами никогда не видели других людей, кроме членов своей семьи. Все, что они знали о цивилизации, дети получили от своих родителей. Они учили их читать и писать с помощью старинной Библии.

Семья ничего не знала о мире после 1936 года, в том числе о Второй мировой войне. Каждый член семьи научился обеспечивать себя, используя только те ресурсы, которые можно получить в глухой тайге.

Когда дети выросли, они стали охотниками и собирателями. Дмитрий, например, научился убивать животных без оружия. Он делал это, выкапывая ловушки и преследуя животных до тех пор, пока они не падали от истощения.

Семье стало значительно тяжелее, когда, приблизительно в 1961 году, скончалась от голода Акулина. Теперь семья состояла из отца и четверых детей, борющихся за выживание.

Геологи и дальнейшая судьбы Лыковых

Понимая, насколько их присутствие может быть травмоопасно для психики детей (ведь они никогда раньше не видели других людей), геологи вышли из избы и разбили лагерь неподалеку. Вскоре семья привыкла к ним, Карп и дети стали подходить к ученым, сначала со страхом и любопытством.

Карп Лыков
Карп Лыков (слева)

Они отказались от всего, что подарили им геологи, в том числе от одежды, еды и хлеба. Карп объяснил, что его младшие дети хлеб никогда даже не видели. Геологи рассказали им о том, что произошло в мире после 1936 года, и показали современные вещи. Увидев целлофан, Карп воскликнул: «Господи, надо ж такое придумать — это стекло, но оно мнется!» Телевизор их напугал и одновременно привел в восторг. В свою очередь члены семьи рассказали геологам, как выжить в сибирской тайге и как вырастить урожай в таких суровых условиях.

Геологи продолжали обследовать тайгу, сосуществуя с семьей в течение нескольких лет. Иногда учёные пытались убедить Лыковых вернуться к цивилизации, но они отказывались. Осенью 1981 года трое из четырех детей (Дмитрий, Наталья и Савин) скончались в течение нескольких дней, двое от почечной недостаточности и один — от пневмонии. Геологи предложили перевезти заболевших в больницу, но их предложение было решительно отвергнуто.

После этой трагедии геологи еще не раз попытались убедить Карпа, теперь уже старого человека в возрасте далеко за 80 лет, и его младшую дочь Агафью переехать в ближайшую деревню. Они по-прежнему отказывались. 16 февраля 1988 года, спустя 27 лет после смерти жены, Карп скончался во сне, оставив Агафью одну. Переезжать куда-либо она не захотела. Насколько известно, она и по сей день живет в непроходимой сибирской тайге.

Агафья Лыкова
Агафья Лыкова

April 2, 2015 Posted by | boļševiki, pretošanās, PSRS, Vēsture | 1 Comment

25.marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes

SKAUDRĀ VĒSTURE: 25. marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes

Hulda Štālmane ar meitām Mirdzu un jaundzimušo Rasmu gadus piecpadsmit pirms lēmuma viņas visas izsūtīt uz Sibīriju / Arhīvs

Lieldienu mielasts pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Pirmais no labās Kārlis Štālmanis, blakus viņam sieva Hulda, otrajā rindā viņu meitas Mirdza un Rasma / Arhīvs

Arnis Kluinis, NRA http://goo.gl/DNRtVu

«Mans nodarījums izdarīts laikā no 1945. g. līdz 1947. g. ieskaitot un pastāv iekš tam, ka esmu atstāstījis dažas anekdotes, kuras apvaino padomju valsts varu,» kasācijas sūdzībā tiesai 1948. gada 29. janvārī no «cietuma Nr. 1 Rīgā» rakstīja desmit gadu sodu saņēmušais Kārlis Štālmanis. Turpinājumā viņu nošāva, viņa sievu un meitu izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada martā.

Katra diena būtu sēru diena Latvijā, ja varētu zināt un paturēt prātā katru no upuriem, kas nogalināti padomju okupācijas laikā starp Latvijas robežsargu un viņu ģimeņu slepkavošanu Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā un Padomju Savienības diktatora Staļina nāvi 1953. gada 5. martā. Par jebkuru dienu no 1941. gada jūnija līdz 1945. gada maijam pie Latvijas valsts karoga varētu piestiprināt divas sēru lentes, jo Latvijas iedzīvotājus vienlaikus slepkavoja divi okupācijas režīmi. Šā laika nogriežņa sākumā plašākas iespējas bija vāciešiem, kuru varā nonāca pāris miljoni Latvijas iedzīvotāju. No tiem iznīcināšanai pirmie oficiāli tika izraudzīti ebreji un čigāni, bet tikpat labi arī jebkurš cits, kas vien bija kaut šķietami aizskāris vācu režīmu. Padomju okupanti tobrīd varēja darboties ar vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri kopš 1940. gada bija jau aizdabūti uz austrumiem. Šajā reizē iezīmējās pati principiālākā atšķirība starp nacistiem un komunistiem. Proti, pie Rīgas geto un padomju nāves nometņu tīrīšanas no nevēlamiem ieslodzītajiem abas puses ķērās aptuveni vienā laikā – 1941. gada beigās, tikai nacisti sāka ar sieviešu un bērnu, bet komunisti – ar vīriešu apšaušanu. 1943. gadā jau varēja atskaitīties, ka šie darbiņi paveikti. Vienīgi ārkārtējas apstākļu sakritības vai cilvēku spējas izglāba pa kādam no nāvei nolemto grupu pārstāvim vienā vai otrā frontes pusē; šādu gadījumu zīmols ir Eižena Finka (1885–1958) vārds. 1944. gadā abi okupācijas režīmi sāka dalīt Latvijas teritoriju un laurus par efektīvākajiem paņēmieniem, kā uzturēt cilvēku paklausību piefrontes joslās. 1945. gada pavasarī šie paņēmieni tika iegrozīti atbilstoši Padomju Savienības uzvarai pasaules karā. Padomju terora režīma manieres laikā no 1945. līdz 1953. gadam parāda ar Kārli Štālmani (1904–1951) saistītie notikumi. K. Štālmaņa sievas un meitas gaitas noteica komunistu režīma pašreformēšanās drīz vien pēc Staļina nāves.

Bailes, bailes un bailes

Šeit turpinās tieši pirms gada iesāktais stāsts par Štālmaņiem. Rīt ap pulksten septiņiem no rīta paies 66 gadi kopš brīža, kad pie kādas mājas Rīgā, Kalnciema ielā, piebrauca automašīna ar cilvēku ķērājiem. Viņiem norādītajā adresē vajadzēja savākt trīs «nacionālistus un bandītus» – konkrētajā gadījumā trīs sievietes, Emīliju Huldu Mariju Štālmani, dzimušu Keiri (1900–1962, Prūsijā tiešām kristītu par Huldu, nevis Hildu), ar meitām Mirdzu (1922–2012, tobrīd jau laulībā Ozoliņu) un Rasmu (1932, vēlāk laulībā Kalniņu). Viņu noziegums pret padomju varu bija būt sievai un meitām Kārlim Reinholdam Štālmanim, par kura noziegumiem pret padomju varu un Staļinu mēs tagad zinām no viņa paša rakstiskās atzīšanās uz 239. lapas Latvijas Valsts arhīva 1986. fonda 1. apraksta 5281. lietā. Tā ir apjomīga lieta ar 296 lapām par triju pasta darbinieku notiesāšanu un, kaut fragmentāri, par viņu tālāko likteni un reabilitāciju 1991. gadā. Nav jābūt nez kādam kriminālistikas ģēnijam, lai no lietas materiāliem saprastu, ka šo cilvēku pretvalstiskā darbība ir valsts drošības darbinieku izdomājums. Jau viņu kolēģi kopš 1954. gada nodarbojās ar to, ka pārgrozīja un mīkstināja 1947. gada fantāzijas par pretvalstisku grupu vai pat organizāciju pastā.

Tomēr nevar teikt, ka valsts ienaidniekus izdomājušie valsts drošības iestāžu darbinieki nebūtu savu maizīti patiešām nopelnījuši. Viņu uzdevums bija turēt cilvēkus bailēs, ka gandrīz jebkas varētu kļūt par iemeslu vienalga cik bargam sodam. Pasta darbinieki pilnīgi pamatoti uzskatījuši, ka pāri šim «gandrīz» sniegtos viņu sasveicināšanās uz ielas ar bijušā darbabiedra sievu. Kā tagad stāsta Rasma, viņi metušies ielai pāri, ja pamanījuši Huldu nākam pretī. Gan jau kāds no viņiem jutās labāk pēc tam, kad 1949. gada 25. martā Rīga un visa Latvija tika iztīrīta no cilvēkiem, kuru dēļ nemitīgi jālūkojas uz visām četrām debesu pusēm. Tikai tā varēja izgrozīties no tikšanās ar Huldu, Mirdzu, Rasmu un vēl daudzām un daudziem viņām līdzīgiem – ej nu visus viņus atšķir, turklāt momentā atšķir un pamūc malā! Citā veidā aplaimoti tika arī tie, ar kuriem nesveicinājās. Izsūtītie taču nokļuva starp citiem tādiem pašiem, kur vairs nenācās redzēt, kā pazīstami cilvēki izliekas viņus neredzam, bet neizsūtītie tika it kā reabilitēti ar to, ka viņus neizsūtīja kā citus. Tātad – nav viņi noziegušies vai nav vismaz pārāk noziegušies pret padomēm, pret Staļinu. Varbūt ar tādiem jau drīkst atsākt sveicināties, pat sarunāties? Ja stāsts par Štālmaņiem Neatkarīgajā parādītos dažus gadus iepriekš, Mirdza varētu dalīties savā pieredzē par to, uz kuru pusi pēc mātes un māsas aizvešanas mainījusies cilvēku attieksme pret viņu – izvedamo sarakstā bijušu, bet neaizvestu personu.

Drošības iestāžu izgāšanās

Par Štālmaņu sievietēm liecina Latvijas Valsts arhīva 1894. fonda Rīgas apraksta 73. lieta ar diviem identiski noformētiem lēmumiem par cilvēku izsūtīšanu, kas atšķiras tikai ar to, ka pirmajā lēmumā nosaukti trīs, bet otrā – divi cilvēki. Starp šiem lēmumiem lietā iešūts cilvēku ķērāju komandas priekšnieka raports, ka Mirdza atradusies kopā ar savu vīru, demobilizētu sarkanarmieti. Mirdza sareģistrējusies ar viņu 1949. gada 16. martā. Apmēram stundu ilgā sazināšanās starp instancēm 26. marta rīta agrumā beigusies ar lēmumu vīra dēļ atstāt Mirdzu Latvijā, kaut tikpat labi varēja notikt otrādi. Izsūtījuma vietā Rasma sastapusi ne vienu vien cilvēku ar bijušā sarkanarmieša regālijām. Cita lieta, ka viņas māsasvīra Mārtiņa biogrāfijā Sarkanā armija bijusi fikcija. Viņa māte Dore pratusi iedot dēlam līdzi uz Rīgu milzīgu 40. gadu dārgumu – par puscūci pirktu izziņu no Ķekavas ciema padomes, ka viņš bijis Sarkanajā armijā. Pamācoši, ka katru cilvēka vārdu un pat domu it kā kontrolējošās valsts drošības iestādes nebija spējušas atklāt šo reālo pretvalstisko mahināciju.

Kas jāsaka, tas jāsaka

Pretvalstiskā grupas radīšana ne jau pašā pastā, bet izmeklēšanas iestādē notikusi ar diviem veciem labiem paņēmieniem – stukačiem un viņu uzrādīto cilvēku spīdzināšanu. Nekā citādi nevar izskaidrot, kāpēc 1947. gada 27. augustā apcietinātais Ernests Eihvalds (1901–?) tajā pašā dienā uz pirmo viņa pratināšanas protokolā ierakstīto jautājumu: «Jūs esat arestēts par pretpadomju darbību. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?» atbildējis tikpat vienkārši un skaidri: «Jā, es atzīstu sevi par vainīgu pretpadomju darbībās.» Tālāk izmeklētājiem nācies mocīt ne tikai apcietināto, bet arī sevi, lai kopīgi izdomātu, kas tās bijušas par darbībām. 11. septembra pratināšanā panākta standartatzīšanās, ka darbība bijusi grupas izveidošana, atliekot uz vēlāku laiku jautājumu, ko tad darījusi grupa. Tobrīd pietika ar to, ka grupā nosaukti Jānis Bergs (1883–1952), Kārlis Štālmanis un vēl daži – pietiekams skaits cilvēku, kurus sašķirot pa apsūdzēto un liecinieku lomām. 8. oktobrī apcietinātais K. Štālmanis nākamajā dienā jau skaitījis līdzīgi kā iepriekš E. Eihvalds: «Es atzīstu vainīgu par to, ka es, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu un būdams piekritējs neatkarīgai Latvijas valstij, (..) kā pārliecināts buržuāziskais nacionālists veicu pretpadomju nacionālistisku aģitāciju» utt. līdz galvenajam: «Jā, es esmu nacionālistiskas grupas dalībnieks.» Ja tas pateikts, tad izmeklēšanas darbs jau gandrīz paveikts, jo ko nu vairs pievērst uzmanību tādiem sīkumiem par šo grupu, ka tās kopīgā darbošanās bijusi sēdēšana krogā Marijas un Dzirnavu ielas stūrī (pagājušā gadsimta 40. gadu vidū daudzām Rīgas ielām bija tādi nosaukumi kā tagad, nevis kā pierasts no nesenāka padomju varas laika). Ticami taču, ka krogā gāja kā krogā atbilstoši liecībai, ar ko vēl kāds pasta darbinieks nopelnīja sev liecinieka, nevis apsūdzētā lomu: «It īpaši Štālmanis bieži stāstīja anekdotes, kuru saturs apmeloja partijas un padomju valsts vadītājus. Izsmēja piecgades plānu nepamatotību, apmeloja padomju varu, diskreditēja kolhozus un padomju politiku. Burtiski citēt šīs anekdotes man nebūtu ērti, jo tās ir necenzētas.»

Sodu gradācija

Kārļa meita Rasma nekādas anekdotes no tēva nav dzirdējusi. Viņa toties var pastāstīt par paņēmieniem, kā izspiestas liecības no Kārļa un viņa biedriem. Apcietinātajiem rādīti stukaču ziņojumi par viņiem. Pratināšanas protokolos tie nav iekļauti, stukaču identitāte nav atklāta izmeklēšanas materiālos, kaut gan grūti bija iedomāties 1947. gadā to, kā šie materiāli tiks iztirzāti tagad, 2015. gada 25. marta Neatkarīgajā.

Pratināšanas mērķis bijis panākt, lai apcietinātie pasaka, nu, vismaz paraksta apmēram to pašu, kas ziņojumos pateikts priekšā. Kā panākt? Ļoti vienkārši, kaut vai tā, ka izmeklēšanas iestāde ēdienu apcietinātajiem nav devusi vispār. Viņiem bijis jāiztiek ar to, ko atnesuši piederīgie, cik nu tie varējuši, ja dzīvojuši Rīgā, ja viņiem bijis ko dot un ja viņiem paziņots, kur viņu piederīgais atrodas. Kas šādā veidā pie ēdiena neticis, tas ēdis vai badojies atbilstoši tam, kā citi varējuši un gribējuši ar viņu dalīties; vai kurš kuru varējis piespiest dalīties. Vai cilvēks spētu izturēt daudzas dienas, nedēļas un mēnešus šādā situācijā, kas vismaz draudu līmenī varētu turpināties arī gadiem? Cilvēki teica un parakstīja jebko, lai tiktu nevis ārā no cietuma, bet uz tādu cietumu, kurā kaut cik baro.

Kad apsūdzētie pabaroti tik, lai varētu viņus rādīt tiesnešiem, Kārlis centies tiesai norādīt, kāpēc viņš atzinies par vēl kaut ko bez anekdošu stāstīšanas: «Es izmeklētājam neatzinos, ka Čērčils ir uzstājies un tāpēc drīz būs karš, un mēs izžmiegsim komunistus, bet, ja tāda atzīšanās ir, tad tikai tāpēc, ka viņš pie sevis lika stāvēt 48 stundas.» Tāds, lūk, krievu valodā rakstītā tiesas protokola fragmenta tulkojums, kas iekļauts 1991. gadā rakstītā Latvijas PSR prokuratūras protestā Latvijas Republikas Augstākajai tiesai ar prasību par visu triju šajā lietā notiesāto reabilitāciju. 1947. gadā tiesa laida gar ausīm Kārļa un viņu biedru žēlošanos par izmeklēšanas metodēm un notiesāja J. Bergu un E. Eihvaldu uz 25 gadiem, anekdošu vīriņu K. Štālmani – tikai uz 10 gadiem katorgas darbos. J. Bergs tos izturējis līdz 1952. gadam un iegrāmatots kā miris pats savā nāvē, K. Štālmanis vairākas reizes bēdzis un par to nošauts 1951. gadā. Līdz Rasmai nonākuši viņa izdzīvojušo biedru minējumi, kas tieši uzticēti tikai Huldai, ka viņš varbūt sajucis prātā, varbūt izvēlējies nāvi apzināti. E. Eihvaldam soda mērs 1956. gadā samazināts līdz jau izciestajiem 10 gadiem, dokumenti liecina par viņa izlaišanu no soda nometnes, bet Štālmanēm viņš nav atrādījies.

Tiesas precedents PSRS mērogā

Staļina nāves ierosinātās pārgrozības režīma funkcionēšanā jau 1954. gadā noveda pie pārsteidzoša atklājuma, ka anekdošu stāstītāju radiniekiem nemaz nav pienākusies 1949. gada izsūtīšana. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas darbinieki sapratuši, ka izsūtīšana bijusi domāta, lai nodrošinātos pret atriebību, ko varētu gaidīt no bruņotās cīņās nogalinātu (noķertu, sodītu) personu tuviniekiem. No anekdošu stāstītāju radiniekiem tas nav bijis gaidāms, viņi izsūtāmiem piepīti tikai plānotā skaita sasniegšanas vai nejaušību pēc. Sarakstē starp iestādēm šīs tēzes, protams, izteiktas piņķerīgākā un grūtāk uztveramā juridisko terminu valodā, bet tieši tāpēc katra nākamā iestāde tās akceptējusi. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas slēdziens par Štālmaņu izsūtīšanas nelikumību aizsūtīts uz PSRS Iekšlietu ministriju, no tās uz PSRS Ģenerālprokuratūru un no turienes iesniegts PSRS Augstākajai tiesai kā protests pret Valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes 1950. gada 1. februāra lēmumu izsūtīt Štālmanes.

Štālmaņu gadījumā pati no sevis iezīmējas tāda juridiska nianse, kas bieži tiek izlaista 1949. gada soda akcijas aprakstā, ka izsūtīšana martā skaitījās tikai drošības līdzeklis soda izpildei, nevis pats sods. Lēmumi par cilvēku izsūtīšanu no Latvijas tika rakstīti uz veidlapām, kurās jau tipogrāfijā iespiesti vārdi, ka pašas veidlapas jāsūta Sevišķajai apspriedei, no kuras gan reti varēja saņemt ko citu nekā soda nodrošinājuma pārvēršanu sodā.

Diez vai Latvijas PSR Iekšlietu ministrija pati būtu sākusi pētījumu par anekdotēm no Latvijas PSR lietoto Krievijas Federācijas sodu likumu viedokļa, ja Latvijā neatrastos Mirdza, kas nenogurusi staigāja pa iestādēm ar lūgumiem pārskatīt sodu mātei un māsai. Rezultātā iegūts ļoti bargu un autoritatīvu juridisko instanču atzinums ievērot mērenību anekdošu stāstītāju sodīšanā. Varbūt šis precedents vēl noderēs cilvēkiem, kurus kādā no nākamajiem Latvijas vēstures pavērsieniem tieši anekdotes būs nostādījušas tiesas priekšā.

March 26, 2015 Posted by | KGB, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Informācija par Latviešu leģionu un 16.martu arī Feisbukā

Facebook izveidota lapa, kurā ērti sekot līdzi informācijai par Latviešu leģionu un 16.martu:


 

Screenshot_1

March 3, 2015 Posted by | 16.marts, Leģions, pretošanās, Vēsture | Leave a comment

Izdevuma „Ar parakstu par Latviju.” atvēršana

Latvijas Kara muzejs

 

25.februārī 15.00 Latvijas Kara muzejā notiks muzeja izdevuma – biogrāfiskās vārdnīcas „Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas” atvēršana. Grāmatā apkopotas šī nozīmīgās Latvijas vēstures liecības – Memorandu parakstījušo 188 biogrāfijas, to bagātina visu parakstītāju fotoattēli, ievada eseja par LCP. Biogrāfiskās vārdnīcas sastādītāja ir vēsturniece Ieva Kvāle.

Grāmata būs pieejama no 25.februāra Kara muzejā un maksās 10.- EUR

February 23, 2015 Posted by | grāmatas, pretošanās | Leave a comment

Grāmatas Meža meitas recenzija

Grāmatas Meža meitas recenzija. Par mežu un par iekavām
Bārbala Simsone. 2015. gada 11. februāris

Intervijās ar “meža meitām” kopīga ir dziļa un gaiša sirdsgudrība, miers, ar kādu tiek vēstīti pagātnes notikumi. Kad izlasīta pēdējā rinda, gribas vien noliekt galvu un klusēt. Jo viss ir tik ļoti pa īstam, ka vārdiem nav vietas

Meža meitas – tik poētisku apzīmējumu Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone ir devusi latviešu sievietēm, kas pēc Otrā pasaules kara kopā ar tēviem, brāļiem un draugiem slēpās mežos, vienas iedzīvotāju daļas skatījumā iemantojot nosaukumu “nacionālās partizānes”, bet no citādi domājošo puses reizēm nodēvētas arī par “bandītēm”. Tikko iznākušajā dokumentālās prozas grāmatā ar nosaukumu Meža meitas apkopoti divpadsmit šādu “meža” sieviešu stāstu, ko papildina un komentē vēsturnieces Inetas Dreimanes pētnieciskais raksts un autores ievadvārdi – pirmais šāda veida projekts Latvijas vēstures literatūrā.

Dzīvs, ietilpīgs vēstījums

Mežs latvieša apziņā nekad nav bijusi tikai ģeogrāfiska vieta, drīzāk – noslēpumains, mītisks un bīstams areāls, kurā var sastapt teiksmainas būtnes, notikt neparastais. Taču aptuveni desmit gados pēc Otrā pasaules kara beigām – no 1945. līdz 1955./1956. gadam – meža vārds Latvijā ieguva agrāk nepazītu nozīmi. “Aiziet mežā”, t. i., atteikties sadarboties ar atkalnodibināto padomju varu un dzīvot nelegāli, saskaņā ar datiem šajos gados izvēlējās aptuveni trīspadsmit tūkstošu cilvēku, tostarp – arī vairāki simti sieviešu. Grāmatas Meža meitas centrālo daļu veido nedaudz vairāk kā gada laikā (2011. gada beigas – 2013. gada sākums) tapušās intervijas ar sievietēm, kuras “iegājušas mežā” agrā jaunībā (pirmā vēstītāja Lienīte Sestule mežā “ieiet” trīs gadu vecumā!) un interviju laikā sasniegušas jau cienījamu vecumu. Šie stāsti, lai arī ir mutvārdu vēstījumam raksturīgas iezīmes – aprautība, atkārtošanās, atkāpes –, ir pārsteidzoši dzīvs, ietilpīgs un uzrunājošs vēstījums. Ineta Dreimane grāmatas noslēgumā ievietotajā rakstā profesionāli saliek šos stāstus pa plauktiņiem, apkopojot “mežā ieiešanas” iemeslus, meža sadzīves nianses, iziešanu no meža un tai sekojošos notikumus (arestu, izsūtīšanas), taču šķiet pareizi, ka šis kopsavilkums seko aiz pašu sieviešu vēstījumiem, kas ar savu skaudrumu ir ārpus jebkuras statistikas.

Uz jautājumu, kas viņu šajos stāstos visvairāk pārsteidzis, grāmatas autore atbild: “Tematiski mani pārsteidza mežs un tas, cik dažādi par to var stāstīt. Apkārt karš, čekisti, nāve, bet meitenes redz putniņus un buciņus, avenes un saulrietus. Ļoti cilvēciski, protams. Arī karā cilvēks ir cilvēks. Un arī iejušanās mežā, piejaucēšanās tam, kļūšana par daļu no meža.” Gandrīz visos stāstījumos atkārtojas līdzīga struktūra – rūpju neapēnota bērnība neatkarīgajā Latvijā, ģimene, vecāki, tad – okupācija, karš, straujas varu maiņas un lēmums pretoties; dzīve mežā, lēmums legalizēties vai gūsts, izsūtījums un tad – “dzīve kā parasti”. Citai ieiešana mežā ir bijis ģimenes lēmums, citai – uzticības pārbaude tikko pielaulātajam vīram, citai nav bijis izvēles, jo padomju varas drošības iestāžu uzmanība jau likusi justies neomulīgi. Lietišķi un raiti, sarunā iemetot arī pa personiskam novērojumam un humoristiskam atgadījumam, sirmās kundzes stāsta par savu meža dzīvi – pazemes bunkuru celšanu, ikdienas dzīvi, gadalaiku miju, ēdiena un apģērba sarūpēšanu un pat bērnu laišanu pasaulē. Šajās “sieviešu tēmās” ik pa laikam sevi skarbi atgādina arī “vīriešu tēmas” – ieroči, aplenkumi, kaujas, kritušo un ievainoto uzskaitījums –, kas izslēdz jebkuru romantisko noti, kuru dzīvošanai mežā varbūt piedēvētu mūsdienu lasītājs. Nekā romantiska nav bunkurā, kura grīdā sūcas ūdens, kurā naktis jāpārlaiž uz skuju klēpja vai labākajā gadījumā no dēļu gabaliem sanaglotā lāviņā un vienīgā sega tiek lāpīta, kamēr izjūk pa diegiem, un ēdienu nākas mangot, lūgties, nozagt vai atņemt. Nekā romantiska nav mūžīgajā neziņā par notiekošo Latvijā un tuviniekiem “ārpusē”, izmisīgajā cerībā, ka “ASV un Lielbritānija nāks palīgā” un sāks karu ar PSRS par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu. Nekā romantiska nav autobusu pieturās, pagastu centros un pie skolām čekistu izliktajos nošauto partizānu līķos – par iebiedējumu pārējiem iedzīvotājiem.

Visvairāk šokē iekavas

Sanita Reinsone veikusi rūpīgu avotu pētniecības darbu, kas atspoguļojas stāstu zemsvītras piezīmēs: tajās atšifrēti partizānu segvārdi un dzīves gadi, sniegti fakti par stāstnieču minēto notikumu vēsturisko kontekstu un pašas pētnieces apsvērumi gadījumos, kad pagātne ietinusies biezākā miglā. Bet lasītāju visvairāk šokē… iekavas. Tās ir iekavas aiz partizānu vārdiem, kurās dotie gadskaitļi ļauj viegli izrēķināt galvā neskaitāmu vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Septiņpadsmit… divdesmit… divdesmit divi… divdesmit pieci… dzīvei būtu vēl tikai jāsākas. It kā. Vēl iekavās šokē jautājuma zīmes. Pazušanas, neatrašanas, nezināšanas baltie plankumi.

Vēsturnieki var plaši diskutēt par to, cik balta, melna vai pelēka faktiski bija nacionālo partizānu kustība un cik daudz dzīvību ir uz atsevišķu tās biedru sirdsapziņas. Taču Meža meitas stāv nostāk no šīm diskusijām, jo jaunajām sievietēm reti bijis kas tieši kopīgs ar partizānu kaujas akcijām, vairāk – ar ievainoto ārstēšanu, izsalkušo pabarošanu, bērnu pieskatīšanu. Gluži tāpat kā “normālos” laikos. Taču “karš pēc kara” bijis tikpat nežēlīga mašinērija kā “īstais karš” un ierāvis savos riteņos ne vienu vien neizdzīvotu dzīvi. Un pēc sagūstīšanas vai bieži vien neveiksmīgajiem mēģinājumiem legalizēties valdošajai varai visbiežāk bija vienalga, vai “bandīte” karojusi ar putras karoti vai granātu rokās – ceļš “pie baltajiem lāčiem” tik un tā bija nodrošināts. Un labi vēl, ja pirms tam nebija (biežāk jau gan tomēr bija) jāpārcieš fiziska vardarbība un morāla spīdzināšana.

Sirmo kundžu stāstījumos kopīga ir vēl kāda nianse – dziļa un gaiša sirdsgudrība, miers, ar kādu – bez naida un nīgruma – tiek vēstīti pagātnes notikumi. Cietsirdīgās mašinērijas riteņos maļoties, ir iemantots kas vairāk par vienkāršu izdzīvošanas prasmi – spēja izvērtēt pagātni un raudzīties uz dzīvi kā gobelēna audumu, kura īstais raksts atklājas tikai tagad, mūža nogalē. Un tāpēc Meža meitas aizkustina, kaut stāstos nav profesionālu literātu savērptu sižeta kūleņu un mākslīgas emociju “kustināšanas”, toties ir neatsverams patiesības skanējums. Tāpēc tad, kad izlasīta pēdējā rinda, gribas vien noliekt galvu un klusēt. Jo viss ir tik ļoti pa īstam, ka vārdiem nav vietas.

February 11, 2015 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, pretošanās | Leave a comment

Sievietes no nezināmā kara

Grāmata, kas uzmanības gaismā izceļ pēckara nacionālo pretestību
Rudīte Kalpiņa


Nesen ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu publicētā folkloristes Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata Meža meitas: 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā ļauj izdzirdēt līdz šim publiskajā telpā reti skanējušas balsis – savus dzīvesstāstus tajā atklāj sievietes, kas pēc Otrā pasaules kara vēl kā bērni kopā ar vecākiem vai patstāvīgi nonāca pie nacionālajiem partizāniem mežos un padomju jurisdikcijas izpratnē kļuva par bandītēm. Lai arī katra no viņām iegāja mežā individuālu iemeslu dēļ, šis pavērsiens viņu dzīvē notika laikmeta lielo norišu iespaidā.

Par pārdzīvotajām šausmām, sāpēm, ciešanām un pazemojumiem izmeklēšanas laikā VDK un vēlāk ieslodzījuma vietās sievietes izsakās aprauti. Ilgas desmitgades par to publiski vispār nevarēja runāt, arī atjaunotajā Latvijā padomju represijas pārdzīvojušie ne uzreiz noticēja varas maiņas iemiesotājiem – un pamatoti. Tāpēc liela daļa šo cilvēku stāstu, tiem aizejot mūžībā, palika neizstāstīti.

Divpadsmit sieviešu atklātais raksturo ne tikai dzīvi patvēruma vietā, bet arī laikmeta kopainu. Gūstam priekšstatu par to, kādi cilvēki, apstākļu spiesti un pārliecības dēļ, atradās mežā, kā tika organizēta ikdienas dzīve. Grāmata kliedē savulaik padomju propagandas radītos un ilgi spēkā uzturētos mītus, kuru nolūks bija diskreditēt nacionālo pretestības kustību. Atainojot tās dalībniekus kā sabiedrības padibenes – nacistu noziegumu līdzdalībniekus, asinskārus, atriebes pilnus bandītus, slepkavas un «vilkačus» -, pilnīgā aizmirstības purvā to tomēr neizdevās nogremdēt, lai arī jaunākās latviešu paaudzes par to zināja aizvien mazāk.

Padomiskajā pasaules tvērumā Latvijas Republikas vienkārši nebija, tātad nebija arī iemesla runāt par nacionālajiem partizāniem un viņu pretošanās motivāciju. Mīta ietvaros nekādas nopietnas nacionālās pretestības padomju varai nemaz nevarēja būt. Kurš saprātīgs cilvēks vispār uzdrīkstējās pretoties padomju varai – gan toreiz, tūlīt pēc kara, gan «civilizētajos» 20.gadsimta 60.-80.gados?

Pēckara nacionālās pretestības noklusēšana izrādījās efektīva, sabiedrībā vēl 90.gados dominēja pārliecība, ka latvieši gļēvi padevās 1940.gadā un ātri samierinājās ar padomju reokupāciju Otrā pasaules kara beigās. Tas, protams, nestiprināja nācijas pārliecību par savām spējām. Vēsturnieku pētījumi par šo tēmu lielākoties zināmi profesionāļu lokā, vairumam mūsdienu latviešu paliekot neziņā par to, cik liels un organizēts militārs pretspēks padomju varai izveidojās Latvijas mežos un cik plašu atbalstu tas saņēma no lauku iedzīvotājiem, un ka to uzveica tikai ar ievērojamu, lielākoties no PSRS ievesto iekšlietu, drošības dienesta un armijas pārspēku.

Sieviešu dzīve šī par «nezināmo» dēvētā kara laikā ne militārajā, ne represiju vēsturē iepriekš nav tikusi aplūkota. Tai tiešām piemita sava specifika – jaunajām sievietēm mežos pat dzima bērni… Viņas gandrīz nekad nepiedalījās militārajās operācijas, rūpējās par sadzīvi, ārstēja ievainotos un saslimušos. Viņu dzīve, tāpat kā vīriešu dzīve, bija neziņas un briesmu pilna, jo padomju likums viņas tiesāja ar visu bardzību.

Eleonora Poļisadova par piecām pie partizāniem pavadītām dienām tika notiesāta uz 25 gadiem. Dzidrai Bukātei pirmā meita piedzima mežā, otrā – Rīgas Centrālcietumā. Annu Šmiti bērna gaidībās astotajā mēnesī čekisti veda uz mežu un imitēja viņas pakāršanu, pēc tam apšaudīja. Leontīni Slucku čekā sita tā, ka viņa varēja turēt rokas tikai pāri galvai un skaitīt lūgšanas. Lidija Kalcenava iegāja mežā 1946.gada augustā un iznāca 1955.gada augustā.

Sieviešu dzīvesstāsti neapraujas ar tiesas spriedumu, bet ataino gan ieslodzījuma periodu, gan viņu vēlāko dzīvi Padomju Latvijā (bija, kas mājās no soda vietām atgriezās tikai 70.gados). Protams, viņas tika uzraudzītas, tām bieži vien bija liegts iegūt augstāko izglītību, nācās saskarties ar citiem ierobežojumiem līdz pat 90.gadu sākumam. Domājams, arī atjaunotajā Latvijā īstu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanās sajūtu «meža meitas» nepiedzīvoja. Tāpēc svarīgi, ka grāmata izceļ uzmanības gaismā to joprojām nenovērtēto mūsu tautas daļu, kurai nepastāvēja dilemma – sadarboties ar okupācijas režīmu «tikai mazliet» vai pilnībā.

Apkopotos dzīvesstāstus papildina vēsturnieces Ineses Dreimanes precizējošie komentāri un ietilpīgais, uz arhīvu dokumentiem un citiem avotiem balstītais pētījums Latvijas sievietes – nacionālās partizānes un nelegālistes 20.gs. 40.-50.gados, kas publicēts pēcvārdā. Tāpat kā prasmīgi atlasītās fotogrāfijas, tas piešķir grāmatai būtisku papildvērtību.

Žurnāls IR, 28.janvāris 2015

February 9, 2015 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās | Leave a comment

Lidija Lasmane-Doroņina: Dari otram to, ko gribi, lai dara tev

«Kāpēc visu laiku jākuļ tas, cik mums ir slikti? Man ir gandrīz 90 gadu, es maz ko varu izdarīt, bet es varu Dievu lūgt, lai reiz beidzam vaimanāt, žēloties, sūkstīties un kurnēt. Ko mēs kurnot sagaidīsim? Kurnēšana ir gandrīz vai modē – no apakšas līdz augšai. Vajag dot, ne prasīt» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Šajā vasarā viņai apritēs 90 gadu, bet 14 gadus no savas dzīves viņa pavadījusi nebrīvē – cietumos un lēģeros kā politieslodzītā.– Gadu mijā daudzi izvērtē un pārdomā iepriekšējo gadu, kaļ plānus nākamajam. Par ko jūs domājāt šajā laikā?

– Pagājušais, tāpat kā visi citi gadi, man bija ļoti labs. Pats galvenais ir – Latvija ir brīva, un mūs neved uz Sibīriju. Tam, kas tur ir bijis, ar to vien pietiek. Īpašu plānu jaunajam gadam man nav. Gribu godīgi dzīvot, nemelot un darīt labu, domāju ikvienam cilvēkam varētu būt līdzīgi plāni.

Man rit jau deviņdesmitais gads, ir trīs mazbērni, seši mazmazbērni. Gaidu, ka vēl kāds būs. Manuprāt, jo lielāks bars, jo patīkamāk. Vasarā esam visi kopā pie manas meitas un znota Sārnatē. Viņi dzīvo Sārnates muižas kalpotāju mājā, kas, šķiet, viņiem drīz uzbruks uz galvas, un jauno māju ceļ jau kādus 20 gadus, bet visi ir priecīgi un laimīgi, ka kopā var dzīvot. No Latvijas neviens prom nebrauc, un ar šo faktu lepojos, lai gan man tur nekādu nopelnu nav. Dažreiz kāds aizjož uz Zviedriju, kur ir mana brāļa ģimene, ar kuru mums izveidojusies tāda kā palīdzības apmaiņa.

– Ģimenē izdevusies izcila patriotiskā audzināšana.

– Tajā man nav nopelnu, tā man ir kā Dieva svētība, kā itin viss manā dzīvē. Mazbērni jau varētu arī aizbraukt prom, jo nekādu liegumu nav, bet, protams, esmu priecīga, ka viņi ir šeit. Mūsu ģimene reizēm ir bijusi patiešām spiedīgos apstākļos, bet doma par prombraukšanu mums nekad nav bijusi. Savulaik, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Zviedrija man bija piešķīrusi politisko patvērumu, bet, protams, čekisti man par to neteica, un es par to nezināju, jo tobrīd atrados lēģerī Mordovijā.

– Ja būtu zinājusi, būtu emigrējusi?

– Droši vien, jo var jau atbraukt atpakaļ. No pēdējā izsūtījuma atgriezos 1987. gada maija beigās, īsi pirms Helsinku grupa gāja nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. Tolaik mana brāļa ģimene mani aicināja uz Zviedriju, un tikai tad, kad aizbraucu turp, uzzināju, ka man ir piešķirts šis patvērums. Starp savējiem pagrozījos kādus trīs mēnešus, tad braucu atpakaļ.

– Vai 1987. gadā, pēc tik ilga laika atgriežoties Latvijā, varēja sajust, ka kaut kas mainās, ka kaut kas briest?

– To varēja sajust jau lēģerī. Čekisti regulāri mūs brauca audzināt, un reiz atbrauca viens no Maskavas un teica: «Jūs mums vairs neesat vajadzīgas, rakstiet iesniegumu par apžēlošanu, un tad jūs laidīsim mājās.» Mēs spītējāmies, jo ne jau apžēlošanu mums vajadzēja – mēs neko sliktu nebijām darījušas.

– Cik gadu spītība jums izmaksāja?

– Neko daudz, spītība vispār neko nemaksā. Daudz vairāk maksāja tie, kas padevās propagandai, viņus pierunāja uzstāties televīzijā, nosodīt pūstošo kapitālismu un tās idejas, kas ievedušas viņus ļaunumā, kuru dēļ viņiem jāsēž cietumā. Pēc tam bija kauns par to.

– Parasti cilvēks, kad apdedzinās, pēcāk piesargās, bet jūs čeka apcietināja trīs reizes, pēdējo reizi jau astoņdesmitajos gados, īsi pirms perestroikas.

– Vai man bija teikt, ka Latvija nav okupēta, ka cilvēki nav izsūtīti uz Sibīriju? Un kāpēc man būtu jāklusē par to? Vai nelasīt grāmatas, kas kādam šķiet pretvalstiskas?

Es piedzimu brīvā valstī, un 1940. gadā, kad Latvija tika okupēta, man bija 15 gadi, es jau biju kaut ko sapratusi šajā dzīvē. Es nevarēju pieņemt to varu, kas izpostīja valsti, kurā es biju uzaugusi. Man jau bija 16 gadi, kad 1941. gadā izveda manus skolas biedrus un skolotājus, manu brālēnu – kā kaut ko tādu var pieņemt? Kā gan es varēju stāties komjaunatnē, slavināt jauno valdību? Protams, briesmas notika, cilvēkiem bija bail, un neteikšu, ka man nebija bail. Bet tāds man ir liktenis.

– Vai visas trīs reizes, kas beidzās ar cietumu, jums sākās Stūra mājā?

– Visas trīs. Pirmā reize bija 1946. gada nogalē «par palīdzību bandītiem» jeb mežabrāļiem, tad man iedeva «piecus plus trīs gadus», tas nozīmē – ieslodzījumā pieci gadi, bet trīs gadi – tiesību ierobežojums, bez iespējas atgriezties Latvijā. Man pat lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu, bet nomira Staļins, un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Otrā reize bija 1970. gadā par samizdata lasīšanu, jo tolaik jau bija Hruščova laiks, gulagieši jau bija palaisti ārā, un mēs lasījām viņu darbus, toreiz man piesprieda divus gadus, tos es biju ieslodzījumā tepat, Rīgā. Trešā – 1983. gadā par aģitāciju un propagandu atkal man iedeva «piecus plus trīs gadus», tiesnesis vēl pasmējās, ka man, jau pensionārei, nedos vairāk kā jaunībā. Kopumā 14 gadus esmu pavadījusi nebrīvē.

Protams, katram cilvēkam gribas dzīvot tā, kā viņš ir iedomājies, bet – ja nevar? Tad jau mums visiem tagad arī jāpriecājas, ka daļa Ukrainas ir okupēta, ka pārkāpti visi līgumi un likumi. Ar tādiem uzskatiem pasaulē nevar dzīvot. Tas nav sarežģīti – ja jācieš, tad jāpacieš. Es mīlēju un mīlu savu dzimteni, un mīlestība nav vienkārša, tā prasa ciešanas, un tas ir dabiski. Mēs taču arī bijām okupēti, bet neviens mūsu okupantus pie atbildības nesauca, par mums neiestājās un neteica, ka nevar cilvēkus tā vienkārši vest uz Sibīriju. Vai tad citas valstis to neredzēja? Mans prāts ir par vāju, lai to saprastu. Tad labāk grūžu prom no sevis to ļaunumu un sēžu cietumā, jo tā ir vieglāk, vismaz morāli, nekā tīšām melot par sliktu savai ģimenei, savam biedram, citam cilvēkam.

– Jūs domājat, ka rietumvalstis varēja kaut ko darīt?

– Nezinu, vai varēja darīt, bet viņi zināja. Un varēja iestāties. Un stājai ir milzīga nozīme.

– Vai šobrīd varat saprast rietumvalstu nostāju Ukrainas jautājumā?

– Kurš tad var saprast? Vēsturi veido kaut kas augstāks par mūsu ikdienišķo saprašanu. Lielā vēsture, lielie pasaules notikumi nav mūsu ziņā. Nezinu, kāpēc izceļas kari. Bībelē rakstīts, ka no iekāres, no ļaunuma. Un tā tas arī ir. Dievs mūs ir radījis no vienām asinīm, katram devis savu vietu, kur dzīvot pasaulē, savu valodu, kurā runāt un kuru mīlēt, kopt un sargāt. Es nezinu, uz ko cilvēku var piespiest spīdzināšana, es neesmu fiziski spīdzināta. Jā, morāls spiediens ir bijis, bet kaut kā to esmu izturējusi.

– Jums nav nožēlas par to, ka dzīvē tā arī nerealizējāt savu sapni – kļūt par ārsti?

– Es jau nezinu, kā būtu bijis, ja es nebūtu nokļuvusi lēģerī, varbūt būtu bijis kas ļaunāks. Varbūt ar šiem notikumiem Dievs mani sargāja no kā cita. Nekas ļauns jau nav noticis. Apcietinājumā taču arī cilvēks dzīvo tāds, kāds viņš ir, cilvēks pats taču nav iznīcināts. Ar jūtām, ilgām, cerībām, pārliecību, tikai – nebrīvē, viņš jau nav miris. Pēdējā laikā lēģerī mēs dzīvojām tā kā brīvībā – pa pastu varējām izrakstīt grāmatas, žurnālus. Bijām desmit politiski ieslodzītās, katra pasūtīja citu žurnālu, turklāt tur jau bija laba bibliotēka, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējām ieslodzītajām. Mēs lasījām, apspriedām izlasīto. Vai tie trīs cietumi man ir tikai ļaunu darījuši? Domāju, ka tie man arī daudz laba darījuši.

– Ko tieši?

– Pacietību. Un pieņemt to, kā ir. Ko Kristus atbildētu, ja viņam pavaicātu, ko viņš domā par tiem gudrajiem, kas viņu sita krustā? Domāju, viņš teiktu: «Piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.» Un viņi tiešām neapzinās, ka tas, ko dara, ir ļaunums.

– Jums nav dusmas, aizvainojuma vai pāridarījuma sajūtas pret tiem cilvēkiem, kas par jums ziņoja, kuru dēļ nokļuvāt lēģerī?

– Nē. Es ticu Dievam, un es ticu, ka tā bija viņa roka. Droši vien viņš mani mācīja tajā laikā. Un Dievs man liek vēl joprojām dzīvot un vēl joprojām liek mācīties, jo es esmu tikai nabaga cilvēks.

Dievs tur man neļāva nomirt ar tuberkulozi. Tikai viens mirklis manā dzīvē ir bijis tāds, kad, ieraudzījusi skursteņslauķa virvi pie sienas, es iedomājos to izmantot, un, ja tā nebūtu bijusi tik netīra, es to būtu palikusi sev zem zoda. Toreiz es tiešām padomāju par to, ka varētu izbeigt dzīvi. Dīvaini, ja Dievs cilvēku sargā, tad viņš ir pasargāts, un es esmu pasargāta, jo esmu izglābta no tām šausmām.

– Pērn apskatei tika atklāta Stūra māja. Jūs tur arī aizgājāt?

– Protams, daudzas reizes, kopā ar saviem draugiem un paziņām. Nekā patīkama jau tur nav, tomēr – tā bija, tā ir realitāte, ko nevar aizstumt prom. Lietuviešiem analoģiskā vietā – bijušajā VDK ēkā – ir ierīkots lielisks muzejs, būtu labi, ja Latvijā būtu līdzīgi.

– Daudzi saka, ka 25 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas mēs īsti neesam apjautuši, ko un kā darīt savā valstī.

– Vai tad kāds nesaprot, ka nevajag zagt un melot? Mēs tik daudz ar pirkstu rādām uz citiem, lai gan vajadzētu palūkoties uz sevi un padomāt, kā iznīdēt ļaunumu sevī. Jo lielākā cīņa ir pašam ar sevi. Tīri fiziski mums šajā valstī nepietrūkst nekā, mēs vienkārši gribam ļoti daudz, šausmīgi daudz kārojam. Mums vajag, vajag un vajag arvien vairāk, labāk, labāk un labāk, un tā, kā mēs katrs gribam. Bet tā jau nekad nenotiek. Nevajag kurnēt, bet darīt labu. Un dzīvot tā, kā Dievs licis – darīt otram tā, kā gribētu, lai dara tev. Un viss.

– Tik vienkārši?

– Tas nav tik vienkārši. Nedarīt otram to, ko negribu, lai dara man, ir vienkārši, bet darīt otram to, ko gribētu, lai dara man, nav vienkārši. Domāju, mēs pārāk daudz spriežam, bet nedarām. Man ir paziņas starp sociāliem darbiniekiem, un viņi ir atzinuši, ka daudzi tikai pārtiek no sociālās palīdzības un nemaz nedomā paši strādāt. Atceros, ka manā bērnībā cilvēks katrs pats sevi, kā tagad saka, atražoja – jau no piecu gadu vecuma vismaz pīles ganīja, visi strādāja un valdība palīdzēja ar lētiem kredītiem zemniekiem.

– Ik pa laikam uzpeld runas par čekas maisu atvēršanu. 1994. gadā, kad tikāt apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, atteicāties to saņemt, pamatojot savu lēmumu ar to, ka kopā ar jums to saņemšot vairāki VDK aģenti. Savulaik jūs arī aktīvi darbojāties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kāds ir jūsu viedoklis – vai vēl nav nokavēts, vai čekas maisi beidzot ir jāatver?

– Es jau no paša sākuma teicu, ka tie jāpublisko. Un savu Trīs Zvaigžņu ordeni atdevu, lai notiktu saruna par to, ko mēs darīsim ar tiem maisiem. Lai ik pēc desmit gadiem tie nebūtu jāceļ augšā, jāmeklē un jāpēta… Un jāpiedzīvo kārtējais tiesas process, kurā kāds atkal prasīs atzīt viņa nevainīgumu. Protams, tiesa atzīs par nevainīgiem, jo neviena tiesa nesoda par morāliem pārkāpumiem. Vai nodevība ir morāls pārkāpums? Vai kāds mums notiesāts par nodevību? Vajadzēja vērt vaļā čekas maisus un publicēt, lai savā tautā varētu izrunāt, kā dzīvot tālāk. Ja cilvēki būtu atzinuši, kā viņus savervēja, lai izgaismojas tā šausmīgā sistēma, kurā bijām dzīvojuši, un lai tauta spētu turpmāk nepakļauties šādai sistēmai, tad mēs vismaz varētu izrunāt un piedot. Vēl tagad nav nokavēts to darīt. Man bija ļoti žēl, ka es nedabūju izrunāties ar savu nodevēju, jo viņš vienkārši nomira. Tikai tad, kad atšifrēja datu bāzi, es uzzināju, kurš viņš ir. Izrādījās mūsu ģimenei tuvs cilvēks. Starp citu, viņš atnāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un atzinās, es pierakstīju viņa stāstīto par to, kur un kā viņu savervēja, tikai viņam nebija drosmes pateikt, ka viņš ir ziņojis par mani. Viņš dziedāja nacionālos koros, bija izglītots un inteliģents cilvēks.

– Vai mūsu prezidentam vajadzētu braukt uz 9. maija svinībām Maskavā?

– Tā ir pilnīgi viņa darīšana, lai viņš dara, ko viņš grib. Nezinu, kāpēc viņam vajadzētu braukt uz Maskavu. Es, protams, nebrauktu, bet es jau neesmu valstsvīrs. Viņam, augšā sēžot, iespējams, ir citas domas un pozīcija.

– Ja jums būtu iespējams Latvijā ieviest, mainīt un veicināt trīs lietas, kādas tās būtu?

– Es varu būt tikai pilsonis, valdīt es nemāku. Es teiktu – mīlēsim viens otru, paliksim savā zemē un pacietīsimies, un strādāsim, cik vien spējam. Mūsu tiesības ir vaiga sviedros strādāt.

January 9, 2015 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, Patriotisms, pretošanās, REPRESĒTIE | Leave a comment

Filma “Segvārds Vientulis” veicinājusi vēstures pētniecību

Filma “Segvārds Vientulis”, kas vēsta par nacionālo partizānu organizācijas darbību Latgalē un tās vadītāju katoļu priesteri Antonu Juhņeviču, ir veicinājusi vēstures pētniecību,  iepazīstinot ar kinofilmu, žurnālistiem sacīja režisors Normunds Pučs.

“Līdz šim neviens par filmas galveno varoni nebija uzrakstījis grāmatu vai veicis pētījumu, tālab “Segvārds Vientulis” savā ziņā ir uzskatāms par pētījumu,” pauda režisors.

Pētnieciskajā darbā piedalījās “Segvārds Vientulis” veidotāju komanda, kurā ietilpa arī tādi vēstures speciālisti kā Jānis Viļums, Ritvars Jansons un Inese Dreimane. Tika atrastas jaunas nacionālo partizānu fotogrāfijas, kurās redzami brāļi Mičuļi – pēdējie Latgales nacionālie partizāni, kas iznāca no meža 1957. gadā, un filmā būs šo fotogrāfiju pirmpublicējums.

Tāpat tika atrasta filmas galvenā varoņa brāļameita un viņa fotogrāfijas, kas nekur nav publicētas. Pētniecības procesā tika uzieta Juhņeviča tiesāšanas vēsture un citas unikālas lietas.

“Sākotnēji “Segvārds Vientulis” bija iecerēts kā “discovery” tipa filma, kuras tapšanas laikā mēs pētām notikumus, veicam analīzi un skatītājiem piedāvājam vēsturnieku komentārus, taču, veidojot filmu, sapratām, ka veidosim to tuvāku spēlfilmai,” stāstīja režisors.

Pučs arī uzsvēra, ka filmas stāsts ir pilnībā dokumentāls un tam pamatā ir reāli vēsturiski notikumi.

“Es nepiekrītu viedoklim, ka mums pārāk daudz sēru dienu, ka mums ir jāaizmirst “smagā” vēsture un Otrais pasaules karš. 16. marta un 9. maija pieminēšana vien norāda uz to, ka mūsu sabiedrībā Otrais pasaules karš turpinās,” sacīja Pučs.

“Domāju, par šīm tēmām ir jāreflektē kino un cita veida darbos. Tāda ir mana pārliecība,” izteicās režisors.

Kā ziņots, filma “Segvārds Vientulis” balstīta patiesos notikumos, kuri norisinājās 1945. gadā, pēc padomju okupācijas atgriešanās, Līvānu apkārtnē. Vanagu draudzes katoļu priesteris Antons Juhņevičs baznīcas saimniecības telpās slēpa vietējos vīriešus no mobilizācijas vācu un Sarkanajā armijā. Savas pārliecības dēļ nonācis konfliktā ar varu, viņš bija spiests izšķirties par radikālu soli.

Vēsturiskās personas filmā atveido aktieri Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Edgars Samītis, Andris Bulis, Juris Bartkevičs, Juris Jope, Edgars Pujāts, Rihards Rudāks, Māris Korsietis, Egils Viļumovs, Ritvars Gailums un Valdemārs Karpačs. Kā norādīja režisors, aktieri filmai izvēlēti, “sekojot to līdzībai ar oriģināliem”. Juhņeviču atveidos Piņķis.

Mūziku filmai sarakstījis latviešu garīgās mūzikas komponists Rihards Dubra.

No 7. novembra tās izrādīšanu sāks kinoteātri visā Latvijā. No 20. oktobra biļetes uz filmas pirmizrādi un seansiem “Splendid Palace” būs pieejamas kinoteātra kasēs un “www.e-kase.lv”.

Filma tapusi ar Nacionālā kino centra, Valsts kultūrkapitāla fonda, Ogres un Ikšķiles pašvaldību, Vārkavas novada domes, AS “Latvijas Dzelzceļš”, biedrības “Latviešu karavīrs”, AS “Latgales piens”, Arendoles pils muzeja, Okupācijas muzeja, tipogrāfijas “Imanta” un privātu atbalstītāju finansiālu un materiālu atbalstu.

http://www.la.lv/filma-segvards-vientulis-veicinajusi-vestures-petniecibu/

October 28, 2014 Posted by | Filmas, nacionālie partizāni, pretošanās | Leave a comment

P.Lazda. KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA

Pēteris Lazda
KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA

Psihiatrijas izmantošana pret disidentiem

Rietumos uzskata, ka totalitārais PSRS komunistu režīms bijis kaut kas labs – tas cīnījies par gaišāku nākotni, par visu cilvēku vienlīdzību un laimi. Padomju Savienības Komunistiskā Partija (PSKP jeb kompartija) un Valsts Drošības Komiteja (VDK jeb čeka) Rietumos tiek vērtētas, nezinot patiesību par šo organizāciju briesmu darbiem. Tas ir tāpat kā spriest par tīģeri pēc tā pūkainā astes gala, kas redzams gar stūri. Taču tīģeris aiz stūra ir veicis briesmu darbus. Šis režīms nav bijis ne pūkains, ne saudzīgs. PSKP un VDK bija noziedznieku diktatūra, kas slepkavoja savas tautas piederīgos. To piekritēji vēl šodien nav rimušies un negrib rimties. Viņi sauc pēc revanša, pēc Krievijas impērijas atjaunošanas tās bijušās robežās un vēl vairāk. Tāpēc ir aktuāli šo režīmu pazīt visā pilnībā, zināt tā šausmu darbus. Šis režīms iznīcināja, nomocīja, deportēja uz nāves nometņu tīklu plašajā Krievijas GULAG’a sistēmā ievērojami vairāk cilvēku par fašistisko nacionālsociālistu režīmu. Ja fašistu režīms ir nosodīts, tad totalitārais komunistu režīms Padomju Savienībā un citās šāda režīma valstīs vēl joprojām bauda nepelnītu iecietību.

Teiktā pamatojumam minēšu tikai mazu mazu daļiņu no masveida šausmu sērijas – tikai savu personīgi piedzīvoto šajā režīmā. Mani kā juristu PSKP – VDK 1978. gadā nevarēja droši tiesāt atklātā tiesas sēdē par manu „pretpadomju darbību”, par aicinājumiem izbeigt Latvijas okupāciju, pārkrievošanu, garīgo apspiestību un izolāciju aiz dzelzs priekškara. Jau 1969. gadā es tiku izslēgts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas gan par nestāšanos kompartijā, gan par “brīvdomību”. Un tad vēl ap 25 tūkstošiem skrejlapu izplatīšanu vairāku gadu laikā gan Latvijā, gan Maskavā. Prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri Zinaidas Sočņevas vadībā atzītu mani par psihiski slimu, jo pret režīmu vesels cilvēks nevarot iebilst. Divreiz nebija jāsaka. Prieks pakalpot! Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju reformu murgos. Tiesas sēde ilga vairākas dienas dažādās vietās slepenības nodrošināšanai. Par tās gaitu liecina 33 krimināllietas sējumi. Sēdes laikā man bija jāsēž kamerā, lai gan kriminālprocess atļāva tiesai uzaicināt uz tiesas sēdi pat garīgi neveselu tiesājamo. Tomēr Augstākās tiesas tiesnesis U. Krastiņš ar piesēdētājiem M. Bērziņu un E. Bukovu mani uz tiesas sēdi neaicināja, un pēc VDK izvirzītās apsūdzības, to negrozot, 1979. gada 31. maijā slēgtā sēdē pieņēma lēmumu mani nosūtīt piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšanas – tātad uz mūža ieslodzījumu starp psihiski slimajiem ar cerību, ka tie mani “piebeigs”. Man nepaziņoja, kāds ir tiesas nolēmums. Bija pilnīga neziņa, arī cerības, bet Centrālcietuma kameras biedrs, kas nākošā naktī izdarīja pašnāvību, pravietiski pateica, ka cerību nav, jo “tie nav cilvēki, tie ir slepkavas, nosūtīs tevi uz Krieviju, un beigas”. Tas man likās visdrausmīgākais – es taču rīkojos tikai saskaņā ar konstitūciju, bet, lūk, arī to, nedrīkstēja, jo, kā teica izmeklētājs Bērziņš: “Tas tikai tā rakstīts.” Zīmīgi teikts. Vispirms mani no Centrālcietuma 1979. gada 13. jūlijā etapēja uz Ļeņingradu (tagad Sanktpeterburgu) un ieveda specpsihiatriskajā slēgtajā slimnīcā – piespiedu kārtā noskuva matus, ievietoja slimnieku pārpildītā kamerā, kur uzreiz man pievērsās interesenti, kā jau tas raksturīgi garīgi slimajiem, nekā patīkama. Nākošā dienā un turpmāk vajadzēja līmēt kastītes, un atkal nebija iespējams izvairīties no uzmācības. Glābos ar draudzīgu runāšanu, sacīju, ka esmu skolotājs. Tas palīdzēja. Un tad sāka ārstēt, dot zāles, to skaitā aminozīnu, haloperidolu un citas. Personāla barbariska attieksme – pret tevi izturas kā pret lopiņu, kas neko nesaprot un kam neko nevajag saprast. Jutos pavisam nelāgi. Radās stingums, sajūta kā biezā eļļas krāsā iestigušam. “Kolēģi” kā nu kurš – citi gulēja, citi spēlējās ar mantiņām, rāpoja pa grīdu, citi draudēja, vispār “kā jau trako mājā”. Veda arī masveidā pastaigāties pagalmā kā mūra akas dibenā. Tur kāds igaunis man pateica, ka viņš par pretpadomju aģitāciju šajā ellē ir jau 17 gadus, un cerību nekādu uz atbrīvošanos. Tas mani pavisam satrieca. Bezizeja. Pēc pāris mēnešiem mani izsauca uz prombraukšanu. Cerību stariņš. Bet velti. Sākās etaps pa Krievzemes cietumiem. Uz peroniem bija ilgi jāgaida vagonu piebraukšana. Suņu rejas uz ceļiem tupošiem simtiem “zeku” (ieslodzīto). Bruņotu apsargu uzkliedzieni, draudi, sitieni. Atkal kārtējais cietums. Kamerā pa 90 “zekiem” svītrainos tērpos, tātad “kritņiki” ( sevišķi smagu noziegumu izdarījušie , slepkavas, bandīti). Alumīnija krūzēs vāra “čefiru” (melno tēju) priekš “kaifošanas”, smēķē riebīgu mahorku. Karsēšanai izmanto “fakel” (lāpas) no citiem atņemtiem krekliem. Vārgulīgākos sit. Dūmos viens otru pat saskatīt nevar. Un tā visu dienu, tikai nakts melnumā pierimst jezga. No rīta skaļruņi pilnā jaudā uzmācas ar valsts himnu. Nāk “sanitāri”, ar ūdens šļūtenēm viņi no “zeku” kājapakšas pa durvīm ārā izskalo mēslus un urīnu, jo tualetes nav. Koka lāvas piemirkušas, smirdīgas. Tā vairākas dienas, pat nedēļas, kamēr nokomplektē kārtējo etapu. Atkal perons, gaidīšana, vagonā viens pie otra saspiesti atsevišķos būros ar atslēgām priekšā lielā karstumā. Pārtikā katram izsniedz pa pāris sālītām brētliņām uz avīzes strēmeles un riecienu miklas rupjmaizes no pārceptas “ķieģeļmaizes”. Esmu skolotājs. Pret mani izturas zināmā mērā ar cieņu, jo, lūk, arī “zauč” (mācību daļas vadītājs, skolotājs) ir savējais – zaglis. Uz kurieni mani ved, nekādas informācijas. Tu neesi nekas. No Ļeņingradas prom, jo ārzemju cilvēktiesību cīnītāji bija uzzinājuši par manu atrašanās vietu, sākuši interesēties. Paldies manam kolēģim Jurim Ziemelim par paziņošanu uz ārzemēm! Beidzot 1978. gada 10. novembrī mani un citus ieved Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskā – klajas stepes vidū esošā dzeloņdrāšu ieskautā baraku kompleksā. Sargtorņos sargi ar automātiem. Dubulti žogi ar noecētām smilšu joslām starp tiem. Koncentrācijas nometne. Visīstākā. Ne slimnīca. Vismaz tūkstoš cilvēkiem. Atkal tās pašas procedūras. Bezcerība. Uz mūžu. Vienstāva barakas ar lēzeniem melni darvotiem jumtiem, telpās svelme kā cepeškrāsnī, ziemā auksts. Te nesastopu nevienu politisko, visi kriminālie. Pārrunas ar galveno ārsti Davidovu. Balts ķitelis, automāts pa ķērienam, ienāk. Nu kā? Čem ploha sovetskaja vlastj? A? ( Ar ko ta slikta padomju vara? A?). Vairākas pārrunas. Stāstu viņai par konstitūciju, tiesībām, lapiņām. Lūdzu, lai nesaka nevienam, ka esmu jurists, mani nositīs. Esmu skolotājs. Tā leģenda iet man līdzi pa visu etapu. Paldies ārstei Davidovai. Nesaka arī. Norīko mani virtuvē par strādnieku. Uzticas. Strādāju arī teritorijas uzpošanā, stādu un laistu puķes (kliņģerītes) gar celiņiem. Iegūstu cieņu visu kalpotāju kolektīvā. Saka, viņš taču nav slims. Bet formāli kāds laiks te esot jāpavada līdz izrakstīšanai. Iedarbīgās zāles man nedod. Citiem tās dod piespiedu kārtā, bet tiem, kuri izvairās, zāles injicē piespiedu kārtā ar sanitāru fizisku līdzdalību. Un tās tad nu padara nepaklausīgo rāmu un paklausīgu. Ja vairāki dumpojas, injicē visiem, un visa kamera-palāta guļ. Ārzemēs jau zina par mani. Uz mājām sievai Veltai sūta paciņas ar palīdzību. Viņa tās neņem, jo ņemšana tiktu no varas uzskatīta par sadarbību ar ārzemju “algotņiem”. No Veltas saņemu paciņas ar padomju produktiem. Ar tiem varu atpirkties no sanitāru vardarbības. Slimie mani respektē kā maizes devēju no virtuves. Psiholoģija. Kaut arī pārtika ir briesmīga, tomēr to ēd. Citas nav. Ar zirgu pieved zaļus skābētus tomātus no skābbarības bedrēm, iedakšotus mucās ar dakšām. Tāpat kāpostus. Dažreiz ir makaronu zupa, un pavisam reti – svētkos ir saigaka (stepju dzīvnieka) gaļas gabaliņš. Piedevām var ēst formas rupjmaizi – miklu un pārceptu no veikalos nepārdotās formas maizes. Šī maize ir ļoti sāļa un skāba, slimie to ēd daudz, jo visa cita ir maz. Tad nu nevar vien beigt sūdzēties par vēdera kaitēm. Slimo un mirst. Sanitāri ir notiesātie kriminālnoziedznieki. Īsta ārpusreglamenta atmosfēra. Savas varas parādīšana slimajiem. Slimie visi ir izdarījuši smagus noziegumus, viņi jāpārmāca, tā uzskata noziedznieki-sanitāri. Slimos, kas sevišķi nepatīk sanitāriem, tad nu dauza katru dienu. Es uzkopju arī telpas. Atrodu pa nakti nosistu slimo. Formāli atbrauc prokuratūras darbinieks, konstatē, ka miris slimības dēļ, tuviniekiem paziņo, ka aprakts nometnes teritorijā. Un viss. Var turpināties visa jezga no jauna. Kāds slimais, piemēram, dabūjis nolauzt ūdensvada cauruli un vicinās ar to pret kalpotājiem. Telefonisks rīkojums no Volgogradas – nošaut. Slimais tiek nošauts. To es pats esmu piedzīvojis kā murgainā sapnī. Paldies Dievam, tikai laimīgas sakritības dēļ es ieguvu cieņu specslimnīcas personāla vidū, un galvenā ārste Davidova beidzot vienā no izrakstīšanas komisijām, kas brauca pāris reizes gadā no Maskavas, ierosināja mani izrakstīt uz vispārējas slimnīcas režīmu. Un paldies tiem labajiem Cilvēkiem (īpaši paldies Paulim Kļaviņam u.c.), kas aktīvi un iedarbīgi protestēja Bonnā, Londonā un citur pret Maskavas režīmu par to, ka tas pārkāpj cilvēktiesības. Tā nu es 1981. gada 23. novembrī tiku atkal etapēts pa Krievzemes cietumiem šoreiz jau atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz slimnīcu Tvaika ielā. Tur es sabiju līdz 1982. gada 17. maijam, mani nezāļoja. Tad mani izrakstīja, nosakot ambulatoro uzraudzību dzīves vietā Tukumā. Bet tā bija tikai vairs formalitāte vien.

Izplatīto skrejlapiņu saturs:

VĒLĒTĀJU PRASĪBA LATVIJAS PSR AP DEPUTĀTIEM
PAZIŅOJUMS PATSTĀVĪGA REFERENDUMA SARĪKOŠANAI
Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.g.l.jūl. un par Latv. sociāldemokrātu partijas radīšanu.
Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana NENO¬LIEDZAMI izriet no Maskavas CAUR kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību… Tāpēc latviskā iniciatīva apsīkst, valda apātija, pieaug alkoholisms, zūd ticība taisnības ideāliem, pasliktinās tikumi… Ar latviešu potenciālo čaklumu, ar savas rietumkultūras mīlestību, ar atteikšanos no nesaimnieciskuma, no milz. bruņošanās u.e. nelietder. izdevumiem, ar iniciatīvu privātsaimniecībās, brīvos sakaros ar citām valstīm… Latvija, paturot vērtīgu no patreizējās iekārtas, ātri sa¬sniegs daudz augstāku labklājību.
Tā kā kompartija tautas noskaņojuma uzzināšanai aptaujas nerīko un, protams, arī Latvijas izstāšanās ideju nosauks par atsevišķa garā slimā murgu, tad, pierādot pretējo, turpmāk ikviens savu gribu izstāties no P5RS (lai reāli iegūtu uzskatu publicēšanas, brīvas ceļoš., privātsaimniekošanas, dep. kandidātu izvēles tiesības, brīvi iekļautos rietumkultūras saimē) izteiks ar zīmi L kā emblēmu un ar latviskas nozīmītes nēsāšanu. Ja šu zīmju daudzums neapšaubāmi apliecinās minēto prasību masveidību, mūsu kopa ar to iegūs tautas pilnvarojumu un, ja kompartija kavēs Latvijas izstāšanos, kļūs par tautas pārstāvniecību un veiks sevišķi efektīvus pasā¬kumus – pat nelikumīgi, tāpēc kopai vēl jāpaliek slepenai.
Pavairot, izplatīt! Konstitucionāli. Būt patiesiem, nenomāktiem!
Ja KP uzsāks cīņu pret šeit teikto, tauta savu atbalstu šeit teiktam
izsacīs, ieslēdzot maksimālu elektrības patērēšanu Maskavas teleraidījuma¬ «Laiks» sākumā. Atbildīga par sekām – KP, jo tauta izvēlas līdzekļus sevis aizstāvēšanai pret mazākumu – KP. 1973.gada nov. RĪGĀ

Par disidentu indēšanu.

Lūk, šis raksts, ko 2006.gadā nepublicēja Starptautiskā Cilvēktiesību Organizācija (ISHR) Frankfurtē pie Mainas savā žurnālā “Menschenrechte”, lai gan man pasūtīja aprakstīt, kā mani VDK gribēja noindēt 1990.gadā. Nepublicēja, domājams, tāpēc, ka rakstā bija frāze par to, ka komunistu režīms ir briesmīgāks par fašistisko Hitlera režīmu.
“Tikai fakti no manis paša piedzīvotā. 1990.gadā mani kā pazīstamu cīnītāju pret diktatorisko komunistu režīmu ievēlēja Tukuma rajona padomē, bet pēc dažiem mēnešiem mani ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. Latvija vēl bija komunistiska ar stipru Maskavas varu. Kompartija tēloja, ka valstī ir demokrātija. Vajadzēja glābt komunistu režīmu no patiesiem patriotiem un demokrātiem. Es jau biju cīnītājs-veterāns, komunistu skatījumā pieredzējis un bīstams. Tādus bija jāiznīcina, bet tikai ne atklāti. Lai viņi paši nomirst. To palīdzēt pieteicās, kā jau vienmēr, pakalpīgi ļautiņi. Tad nu reiz pusdienlaikā pie manis ienāca sabiedriska būtne un uzaicināja pusdienās aprunāties par dienesta lietām. Pēc nedēļas es jau biju paralizēts. Ārsti mani aizveda uz toreizējo Linezera specslimnīcu. Pēc trim mēnešiem varēju jau mazliet paieties. VDK roka līdz humānajiem ārstiem nesniedzās. Ārsti nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Manī bija nokļuvuši kaut kādi enterovīrusi, kas iznīcina kustības nervu galotnes. Tādi varēja nokļūt manī tikai ar pārtiku. It kā meningīta pazīmes, bet ne tieši. Dīvaini. Un te nu ārste, simpatizējot man par manu cīnītāja rīcību, pateica, ka ar tādu pašu diagnozi tai pašā laikā slimnīcā nonācis arī bijušais kompartijas sekretārs A.G., kurš ļoti ietekmīgi nostājies tautas pusē. Viņu izglāba no nāves ārsti Maskavā. Es paliku sakropļots, jo nokavēju stāšanos slimnīcā. Līdz tam biju vesels, nebija arī nekādu ērču. Es zinu, kas mani centās noindēt un kādos apstākļos, bet veltīgi būtu to pierādīt. Pienesot man pusdienas, ēdienam tika pievienota vajadzīgā indeve, ko es zemapziņā tikai vēlāk atskārtu. Tāds, lūk, bija manis indēšanas mehānisms.

Šajā pašā laikā komunisti nepavisam negribēja atdot varu tautai, kompartija pat sastādīja to demokrātu-patriotu sarakstus, kurus būs jālikvidē pēc komunistu varas atgūšanas. Tam tika veltītas lielas pūles. Tādos apstākļos mēs organizējām monolītās kompartijas sašķelšanu, veidojot tā saukto tautas kompartiju. Tas bija pakāpenisku pasākumu solis. Sekmīgi veidojās Tautas kompartija. Tas Maskavai un ortodoksāliem komunistiem bija sevišķi bīstami. Kompartijas šķēlējus likvidēt! Bet atkal ne jau atklāti. Noindēt! Mans draugs un cīņu biedrs Aivars Znatnajs bija īsts iniciators šķeltniecībai. Turklāt viņš bija ievēlēts par Zemessargu 42.bataljona komandieri. Nu, lūk, tas jau ir par daudz! Aivaru Znatnaju saindēja VDK aģenti. Viņš nomira 1991.gada 8.novembrī 52 gadu vecumā sēžu zālē. Līdz tam viņš bija spirgts un vesels, bet pāris nedēļu laikā kļuva arvien bālāks. Ārstu ekspertīze atzinumā teikts: “Nāves cēloni nav iespējams noteikt.” Nav nekādu šaubu par tīšu slepkavību, jo radiniekiem pa nakti tika zvanīts ar izrēķināšanos, ja tiks mēģināts noskaidrot nāves cēloni. Tā nu acīmredzamas slepkavības izmeklēšana noklusa – pārāk iebiedēti mēs bijām 50 okupācijas gados zem totalitārā komunistu režīma.

Te minēti tikai pāris faktu, ko esmu personīgi piedzīvojis. Taču tādu faktu par PSKP un VDK varmācību ir tūkstošiem un tūkstošiem. Tā vien gribas aicināt godīgos cilvēkus visā pasaulē – neticiet arī šodien skaistajiem vārdiem, kas nāk no PSKP-VDK nometnes puses! Šādu noziedznieku rokraksts nemainās…

PSRS ignorē savus likumus

Daudzi jo daudzi Rietumos tic, ka PSRS impērijā valdīja skaisti un humāni likumi, jo tikai tos viņi ir lasījuši, bet patieso dzīvi komunistiskajā režīmā nav ne tuvu redzējuši aiz dzelzs priekškara. Viņi tic, ka tāpat kā Rietumos, PSRS rakstītie likumi tikuši ievēroti, jo citādi taču nevar būt. Kā anekdotē – uz stāstījumu, ka cilvēki deportēti uz Sibīriju, naiva klausītāja atjautā: “Bet vai ta` tā drīkst?” Padomju Savienībā drīkstēja. Un ne tikai to vien. Manā gadījumā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis E.Bērziņš uz manu argumentu klāstu, ka konstitūcija atļauj Latvijai izstāties no PSRS, ka to prasīt nav noziegums, atbildēja pavisam atklāti: “Tas tikai tā ir rakstīts.” Uz manu iebildumu, ka VDK nelikumīga rīcība kaitēs PSR Savienības prestižam pasaulē, sekoja atbilde: “Mēs esam gana stipri, mums tas nekaitēs.” Tātad totalitārā komunistu režīma nelikumīga un nehumāna rīcība tika balstīta uz PSRS impērijas varenību. Es kā jurists naivi ticēju tiesiskās sistēmas stabilitātei un likumu ievērošanas principam. No ieslodzījuma kameras 1978.gada 12.novembrī rakstīju LPSR Prokuroram:

“Pašreiz atrodos LPSR VDK izolatorā kā aizdomās turētais pēc KK panta “Pretpadomju propaganda un aģitācija”. Tā kā šodien izlemjams jautājums par manis atbrīvošanu vai apcietināšanu, uzskatu par nepieciešamu vērst Jūsu uzmanību uz šādiem apstākļiem, kas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu nepieļauj manis apcietināšanu… Lapiņu saturu sastādot, esmu sekojis tam, lai teksts nesaturētu nekādus apmelojošus izdomājumus vai pretpadomju aģitāciju…PSRS Konstitūcija garantē Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, tātad to drīkst organizēt paši vēlētāji… neesmu izdarījis neko antikonstitucionālu… Otrs arguments ir tas, ka PSKP 25.kongresam drīkstēja iesniegt priekšlikumus un nebija aizliegts šādus priekšlikumus iesniegt lapiņu veidā. Tas apstāklis, ka pievērsu uzmanību latviešu kultūras un tautiskās vienības attīstības jautājumiem un problēmām sakarā ar cittautībnieku atrašanos Latvijā, arī nav uzskatāms par noziegumu, jo PSRS Konstitūcija garantē visām tautībām vienādas tiesības, bet latviešu tautai tiesības ir ierobežotas, jo krievi te var nezināt latviešu valodu, bet latviešiem jārunā krieviski un lietvedība jākārto iedzīvotāju vairākuma valodā, bet vairākums, piemēram, Rīgā ir cittautībnieki. Tās ir problēmas, par kurām nav aizliegts runāt…Trešais arguments – Konstitūcija garantē tautas gribas uzzināšanu referendumos, un neviens normatīvs akts neaizliedz rīkot tautas aptauju, bet ja tā, tad nav noziegums, ja ar lapiņām tiek aicināts izteikt kādu nostāju… Ceturtais arguments – lapiņās neesmu aicinājis uz vardarbību, bet tieši otrādi – esmu aicinājis neizdarīt nekādu vardarbību pret pastāvošo iekārtu. Piektais arguments – Krievijā, piemēram, Saharovs ievērojami asāk vēršas pret trūkumiem, bet viņa rīcība netiek vērtēta kā noziegums. Likumi taču nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā… Ja mani apcietina, tad šis padomju likums tiek pārkāpts. Uzskatu, ka padomju tiesa pie šādiem un vēl citiem apstākļiem, kas var atklāties tiesā, nevarēs mani notiesāt, ja tiesa vadīsies tikai pēc padomju likumiem…”

Īsuma labad šeit nav iespējams uzskaitīt visus režīma pārkāptos likumus. Piebildīšu tikai, ka krimināli nedrīkstēja nevienu notiesāt, ja apsūdzība balstījās tikai uz tiesājamā paša atzīšanos vien bez citiem to apstiprinošiem pierādījumiem. Vispārpildāms princips. Bet ne komunistu impērijā. Mani apsūdzēja un nodeva tiesai arī par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, jo, saudzējot tipogrāfijas darbinieku, kas man iedeva burtus skrejlapām, pateicu, ka es pats tos paņēmu fabrikā “Tehnoinform”, kurā es strādāju par direktora palīgu juridiskajos jautājumos. Neviena cita pierādījuma! Nopietni apsūdzēja. Zaglis. Birka klāt. Tāds jāliek cietumā tāpēc jau vien. Bet vēl jau vajag noķengāt ar kaut ko. Kā par bēdu, pie zvejniekiem strādājot, biju ticis pie pornogrāfiskiem žurnāliem no ārzemēm. Atbildība bija noteikta krimināllikumā par pornogrāfijas izplatīšanu. Pierādījumu par izplatīšanu nebija. Bet čekistiem pietika ar to pašu, ka man tā bija paša interesei. Apsūdzēja pavisam nopietni pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu. Nu jau pamatīgi jāsēž! Bet vēl nebija gana. Atrada sporta šaušanas mazkalibra patroniņas, kas tīri nevainīgi bija pie manis pēc šautuves apmeklējuma. Nu ir ķēriens! “Par ieroču un munīcijas glabāšanu” u.t.t.! Šī panta dēļ mani nelaida pastaigās Krievzemes cietumos etapa laikā, jo pāri visam pavadlietas vākam bija uzrakstīts, ka esmu bīstams pēc panta par ieročiem un munīciju. Ja čekistiem nevajadzētu ar mani izrēķināties, šie niecīgie nodarījumi ietilptu labi ja toreizējās biedru tiesas izskatīšanā. Bet viņiem bija svarīgi mani padarīt par nelieti, bīstamu un izolējamu. Tāda bija viņu taktika un metode – apmelot, pazemot, iznīcināt kā personību. Un tur nu neko nevarēja par labu vērst… Tādi bija un ir totalitārie komunisti un viņu režīmi. Indivīds bezpalīdzīgs lielās mašinērijas priekšā.

Cilvēku zombēšana, turēšana paklausībā ar bailēm.

Totalitārais komunistu režīms jau no paša sākuma ir iedvesis bailes no nežēlīgām un netaisnīgām represijām pat par nepakļaušanās mazāko mēģinājumu. Velti būtu cerēt uz likumu un tiesu labvēlību. Visu noteica pavēles, norādījumi vai pat tikai mājieni no kompartijas centrālās komitejas. Padevīgie iebaidītie ļaudis centās iztapt priekšniecībai pat neaicināti. Partijas sekretāru vārds bija likums. VDK bija bubulis baidīšanai ar nosūtīšanu uz Sibīriju. Mācījos Pāvilostas skolas 5. klasē. Pavilku avīzi “Pionieris” uz savu pusi no sola biedra uzliktā elkoņa tai, papīrs pārplīsa tieši pāri Staļina ģīmetnei. Direktore Kotova to kvalificēja kā politisku diversiju, izsauca māti pie robežsargu valsts drošības dienesta, kur sekoja bargs piedraudējums nosūtīt mūs aiz Urāliem. Tikai mātes asaras un teikšana, ka tas bija nejauši, pasargāja mūs no draudu izpildes. Tas bija 1950.gadā – gadu pēc masveida izvešanas. Tiku izslēgts no skolas. Nācās turpināt mācības Apriķu pamatskolā ar divnieku uzvedībā…

Septiņdesmitie gadi. Manas skrejlapas pastkastītēs, iestādēs… Kāda reakcija? Tas ir ļoti pamācoši. Tūkstošiem skrejlapu Grobiņā, Liepājā, Aizputē, Ogrē, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Rīgā… Atsaucības nekādas. It kā apspiestie ļaudis dzīvotu lielā laimē un pārticībā. Nekāda atbalsta izteikt protestu pret okupāciju ar vienkāršu burtu L uz sienas, žoga, staba, uz autobusa sāniem vai ar elektrības tērēšanu Maskavas ziņu laikā televīzijā. “Ka tik kas nenotiek ar mani… Lai tie citi, es nē…” Toties iztapšana gāja vaļā ar atrasto skrejlapu nodošanu un zīmēšanos čekas kantoros, izpildkomitejās! Lūk, tikai daži izraksti no vairāku simtu liecinieku liecībām manā krimināllietā:

Aizputē I.P. : “Pretpadomju lapiņas tūlīt pēc atrašanas nodevu VDK darbiniekam 10.03.77. Secināju, ka lapiņās apmelota mūsu komunistiskā partija, tās internacionālā politika…” (Paraksts, 12.sēj.42.lapa). I.Š.,komunists, Aizputē: “…skolnieks A. raudot iedeva lapiņas, …piezvanīju uz VDK daļu Liepājā…” (Paraksts, 14.sēj. 4.lapa). Tukumā PSKP biedrs J.P.: “…Atrasto lapiņu es atdevu LPSR MP VDK priekšniekam tajā pašā dienā, 1976.gada 2.februārī apmēram plkst.12.30 (Paraksts, 6.sēj.88.lapa ). Vēl Tukumā. Pavāre V.F.: “… Lapiņas es atdevu VDK 02.02.76. apmēram pēc 15 minūtēm pēc to atrašanas pasta kastītē…” (Paraksts, 6.sējums, 160.-162.lapa).

Un tā joprojām, pilna lieta ar lapiņām un bailīgiem nodevējiem, no lapiņām attīrīta vide, veltīgs mans darbs. Tikai Kauguros uz viena no elektrības betona stabiem es atradu ar zīmuli uzvilktu maziņu L burtu. Tikai manis paša ar aerosola krāsu uzkrāsotie lielie burti Jelgavā, Torņakalnā… visiem redzamā vietā. ( Tos tajā pašā dienā pakalpiņi aizkrāsoja, nokrāsojot visu būvi). Atkāpe humoram – ja tajā laikā kāds privātais gribēja nokrāsot savu māju vai žogu un ja pietika drosmes, vajadzēja tikai uzkrāsot lielu L vai V un lieta darīta, pašam nevajadzēja krāsot). Bet ja nopietni, tad bija vai jāraud par tautas bailēm. Saprata taču cilvēki savu apspiestību, bet piecieta un kaut kā dzīvoja nebrīvībā. Tiešām tautas pacietība ir neizmērojama. Tāpat kā bailes.
Taču starp iebaidītajiem atradās arī drosmīgi patrioti. 1977.gada 19. martā R.M., G.Z. un G.V. Ezerē pavairoja vienu lapiņu un, kā rakstīts lietā, “kaitīgo lapiņu izplatīja Ezeres centrā”. ( 15.sēj. 1.lapā ). Ak, Dievs, kāds grēks! Veselu vienu lapiņu! Izplatīja dažas lapiņas arī Rīgā 1973.gada decembrī Dz.B. un I.M. (15.sēj. 85.lapa ). Daugavpils pasta darbiniece N.P. lapiņas parādījusi vienai personai B.G., par ko saņēmusi priekšnieka disciplinārsodu – stingro rājienu ( 3.sēj.184.lp). Par to vien! Andrejs Lihtenbergs ar ansambli “Selga” dziedāja patriotiskas dziesmas, viņu brīdināja, aizliedza viņam uzstāties, viņš turpināja dziedāt, viņu noslepkavoja 1979.gada sākumā, kad VDK uzskatīja, ka viņš ir saistīts arī ar mani skrejlapu izplatīšanā.

Pētera Lazdas runa Kopenhāgenas Universitātē
sakarā ar Brīvības balvas piešķiršanu 1990.g. 20. decembrī

Cienījamās dāmas un godājamie kungi!

Dievs ir radījis dažādas tautas. Tām ir dabiskas tiesības pastāvēt. Tautu sapludināšanas un vienādošanas teoriju paudēji bija un ir komunisti-bezdievji. Kādreiz pirms 50 gadiem latviešu un dāņu tautas gāja līdzās, un tas bija dabiski, kopš 1940.gada jūnija Igaunija, Latvija, Lietuva ir PSRS okupētas. Mūsu dzīvi sapostīja komunistu lielmanība un neprasme saimniekot. Dānija nevarēja palīdzēt lāča ķetnās nokļuvušai „Latvijai”. Latvija tika nogremdēta gan morāli, gan saimnieciski līdz ar lielo Krievzemi nabadzībā un beztiesībā.
Latviešu tauta mēģināja labi strādāt pat okupācijas apstākļos. Latvija bija un ir pat tagad vēl ar augstāku dzīves labklājības līmeni, nekā Krievzeme, un tas ir nācis par sliktu mūsu tautai, jo Latvijā saplūduši vieglākas dzīves tīkotāji, kas Latvijā nerunā latviski un nerūpējas par tās skaistumu. Tagad esam nabagi un pazemoti. Mēs to atzīstam, mums nav pamata tēlot lepnību, jo mēs nekad neesam bijuši augstprātīgi. Lūk, šāda pazemojuma brīdī nāk Dāni¬ja, mazā skaistā Dānija nāk palīgā, uzdrošinās dibināt savu kultūras institūtu Rīgā, nāk Lauritcena kungs ar saviem cilvēkiem, nāk izteikt un parādīt atzinība vajātiem cīnītājiem par taisnību. Nāk tad, kad nenāk lielās, varenās tautas palīgā. Lūk, mīļā mazā Dānija, cik tu esi lielāka par visām lielvalstīm! Lūk, tā ir uzdrīkstēšanās un palīdzība īstā brīdī, kad mums ir parādījušās cerības tomēr izdzīvot kā tautai šajā pasaulē. Lielās tautas pašreiz sūta pārtikas un citas preces pat bez maksas uz PSRS, tur tās nonāk galvenokārt to pašu komunistisko funkcionāru rokās, kuri valdīja un atrodas amatos arī vēl šodien. Viņi šīs dāvanas slēpj no tautas, jo cer, ka drīz viņi atkal atgriezīsies pie varas un tad varēs kā labdari saziedoto trūkumcietējiem izdalīt. Lielvalstis sūta Maskavai, nesūta Rīgai, nesūta tautai uzticamiem. Dānija sniedz roku Latvijai ne caur Maskavu. Dānija ārstē sāpošo vietu. Paldies jums – gudriem, labiem cilvēkiem. Ar jūsu palīdzību mēs celsimies. Jo ceļas tas, kurš tiek garīgi stiprināts. Mēs šo stiprinājumu īpaši augstu vērtējam brīdī, kad to gaidām un kad tas mums ļoti nepieciešams. Vēlreiz paldies Lauritcena kungam par materiālo un morālo atbalstu, paldies Dānijas valdībai par šo skaisto brīdi, paldies Dānijas tautai, kurai mēs ļoti vēlāmies iet blakus sakoptā pasaulē.

 

October 27, 2014 Posted by | gulags, KGB, nepakļaušanās, Okupācijas laiks, Patriotisms, pretošanās, represijas, totalitārisms, Vēsture, čeka | Leave a comment

%d bloggers like this: