Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Izolējami “X stundā”

Izolējami ‘X stundā’ – slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem

http://goo.gl/xglb7p

Izolējami 'X stundā' - slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem
Foto: Ints Kalniņš

Astoņdesmito gadu beigas un Atmodas sākums bija trauksmains un nemierīgs laiks, kad vecais PSRS režīms nemaz tik viegli neplānoja padoties. Tas ar bažām analizēja arī Baltijas valstu pirmos biklos soļus pēc brīvības un drošības struktūrām bija konkrēti rīcības plāni tā saucamajai “X stundai”.

Kā liecina nesen iznākusī grāmata par tā laika politiķi un vēsturnieku Ivaru Ķezberi, drošības dienestiem bijis sagatavots pat konkrēts saraksts ar nošķiramiem un, visticamāk, ieslogāmiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem, pie kuru māju durvīm nepieciešamības gadījumā pieklauvētu “laipni džentlmeņi”.

Grāmatā publicēts slepens dokuments ar vairākiem desmitiem tā laika kultūras, sporta un politiskajiem darbiniekiem, kā arī viņu dzīvesvietu adreses. Tie, kā noprotams, attiecīgā situācijā būtu nošķirami, no pārējās tautas. Ivara Ķezbera atmiņas deviņdesmito gadu pašā sākumā jau fragmentāri ir publicētas laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”, bet nu tās apkopotas vienkopus biogrāfiskā grāmatā. Portāls “Delfi” publicē nelielu fragmentu no grāmatas “Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija”.

“Jūs varat no jauna izšķirstīt visus 1988. un 1989. gada laikrakstus, taču neatradīsit tajos ne LETAS (tolaik — LATINFORM), ne kādu citu ziņojumu, ka notikusi… CK biroja slēgta sēde. Bet tās – jo tuvāk nāca Atmodas kulminācija, jo kļuva noteicošākas LKP CK politikas izstrādāšanā. Parasti slēgtās sēdes notika pirms CK biroja oficiālās sanāksmes (2–3 reizes mēnesī). Dažkārt arī pēc tās. Cilvēku skaits parasti bija ierobežots. Slēgtajās sēdēs piedalījās un “toni noteica” tieši tie biroja locekļi, kas baidījās priekšlaikus un atklāti izteikt savas domas.

LKP CK biroja slēgtajās sēdēs visai bieži tika citēti slepeni dokumenti, uz kuriem bija uzrakstīts “Ļoti slepeni. Vienā eksemplārā. Pēc iepazīšanās — iznīcināt”. Tos parasti bija parakstījis Mihails Gorbačovs. Vienā no šādām sēdēm visā tiešumā izjutu arī reālas briesmas, kas ik brīdi varēja pārsteigt Latviju. 1988.gadā Armēnijā tika arestēti visi 13 Karabahas komitejas locekļi. Bet šī komiteja taču bija analoga Latvijas Tautas frontes sākumam. 13 armēņu patriotus un demokrātus slepeni nogādāja uz Butirku cietumu Maskavā, bet presē paziņoja, ka viņi aizturēti uz laiku un pēc pārbaudes Erevānā tiks palaisti brīvībā.

No slepenā dokumenta sapratu, ka viņus izolēja nevis tāpēc, ka armēņi it kā kurinātu starpnacionālo naidu, bet gan tādēļ, ka viņi vadīja tautas kustību par Kalnu Karabahas armēņu tiesībām, pret atomelektrostaciju Erevānas apkaimē, pret dabas ķīmisku piesārņošanu. Pēkšņi ienāca prātā, ka armēņu prasības ļoti sakrīt ar protesta akcijām pret metro celtniecību Rīgā, pret Daugavpils HES būvi un Ventspils ostas ķīmiskās rūpniecības kompleksu… Lūk, scenārijs, kā neitralizēt tautas kustības līderus un noslāpēt protestu pašā iedīglī!

Tagad uz to var paskatīties mierīgi un dažs var pat sākt šaubīties: vai tiešām briesmas bija tik tuvu? Ar visu atbildību varu teikt: jā, bija. Ja LKP CK biroja demokrātiski noskaņotie locekļi kategoriski nenoraidītu piedāvāto Maskavas scenāriju, ļoti iespējams, ka arī Latvijas “buržuāziskie nacionālisti” būtu nokļuvuši Butirku draudīgajā ēnā. Protams, tautas kustību tas nenoslāpētu, taču sarežģītu un palēninātu gan.

Bet par to, ka viss tika laikus gatavots represijām, lai liecina kaut vai šāds fakts. 1989. gada sākumā pēc PSKP CK norādījuma tika sastādīts redzamāko Latvijas inteliģences pārstāvju saraksts “X stundai”. Kas konkrēti to uzrakstīja, man nav zināms. Visticamāk — V. Soboļeva vadītā orgdaļa, bet varbūt arī VDK. Par šādu sarakstu uzzināju komandējuma laikā Maskavā.

Aplinkus ceļā, nenokopējot dokumenta sākumu, kur norādīta slepenības pakāpe, un beigu daļu, kur acīmredzot atradās izpildītāju paraksti, man to izdevās dabūt savā rīcībā. Kāpēc bija vajadzīgs šāds saraksts? It kā taču vairs nebūtu 1937. vai 1959. gads… Laikam tāpēc, lai “X stundā”, ieviešot prezidenta pārvaldi vai apvērsuma ceļā mainot varu, viņus varētu tūlīt nošķirt no tautas, apstrādāt, piespiest mainīt savus uzskatus. Droši vien bija arī citi saraksti par vadošajām LTF, kā arī citu politisko spēku personām. Man tādu nav. Taču uzskatu par savu pienākumu publicēt vismaz šo sarakstu, atmetot vienīgi cilvēku dzīvesvietas adreses, kas šobrīd nav aktuālas.

Tātad “X stundā” laipni “džentlmeņi” pieklauvētu pie šo cilvēku durvīm un….

Republikas inteliģences pārstāvju saraksts “X stundai”

Literatūra un literatūras kritika:

— Škapars Jānis Jura d., dz. 1927. g., Latvijas Rakstnieku savienības kritikas sekcijas vadītājs;

— Kalniņš Jānis Jāņa d., dz. 1922. g., profesionāls literāts;

— Bērsons Ilgonis Jāzepa d., dz. 1931. g., žurnāla “Karogs” galvenā redaktora vietnieks;

Publicistika:

— Avotiņš Viktors Matīsa d., dz. 1947. g., žurnāla “Daugava” atbildīgais sekretārs;

— Hānbergs Ēriks Kārļa d., dz. 1933. g., laikraksta “Cīņa” nodaļas vadītājs;

— Jakubāns Andris Jāzepa d., dz. 1941. g., žurnāla “Daugava” redaktora vietnieks;

— Snips Arturs Aleksandra d., dz. 1949. g., publicists;

— Dzedulis Zigfrīds Zigfrīda d., dz. 1954. g., laikraksta “Literatūra un Māksla” atbildīgais sekretārs;

— Dozorcevs Vladlens Leonīda d., dz. 1939. g., žurnāla “Daugava” galvenais redaktors;

Radio un televīzijas žurnālistika:

— Neimanis Aldis Arnolda d., dz. 1947. g., TV galvenais redaktors;

— Gavars Jānis Aloiza d., dz. 1957. g., TV redaktors, politiskais komentētājs;

— Vulfsons Mavriks Hermaņa d., dz. 1918. g., Mākslas akadēmijas pasniedzējs, politiskais komentētājs;

Valodniecība:

— Blinkena Aina Jāņa m., dz. 1924. g., LPSR ZA Valodas un literatūras institūta direktora vietniece;

— Viese Saulcerīte Roberta m., dz. 1932. g., LPSR ZA Valodas un literatūras institūta nodaļas vadītāja;

Folklora:

— Pussars Romāns Jāņa d., dz. 1932. g., Literatūras muzeja līdzstrādnieks;

Teātra darbinieki:

— Pētersons Pēteris Jūlija d., dz. l923. g., dramaturgs;

— Liepiņš Harijs Jāņa d., dz. 1927. g., Dailes teātra aktieris;

— Kalniņš Zigfrīds Antona d., dz. 1930. g., Nacionālā teātra direktora vietnieks;

— Maculēvičs Valentīns Mesteslava d., dz. 1950. g., Valmieras teātra direktora vietnieks;

Kino:

— Pīks Rihards Johana d., dz. 1941. g., Rīgas kinostudijas direktors;

— Franks Gerecels Vulfa d., dz. 1925. g., Rīgas kinostudijas režisors;

Tēlotāja māksla un mākslas zinātne:

— Zariņš Indulis Augusta d., dz. 1929. g., Mākslas akadēmijas rektors;

— Umblija Ramona Artura m., dz. 1950. g., Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāja vietniece;

Arhitektūra:

— Dripe Jānis Andreja d., dz. 1953. g., Arhitektu savienības priekšsēdētāja vietnieks;

Mūzika:

— Kalniņš Imants Augusta d., dz. 1941. g., Mūzikas biedrības priekšsēdētājs;

— Klotiņš Arnolds Ernesta d., dz. 1934. g., Komponistu savienības sekretārs;

Vēsture:

— Apine Ilga Kārļa m., dz. 1928. g., LVU profesore;

— Virsis Mārtiņš Hugo d., dz. 1959. g., Partijas vēstures institūta līdzstrādnieks;

— Stradiņš Jānis Paula d., dz. 1933. g., akadēmiķis, LPSR ZA Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs;

Socioloģija:

— Laķis Pēteris Pētera d., dz. 1952. g., LVU lietišķās socioloģijas katedras vadītājs;

— Pauliņš Aldis Andra d., dz. 1961. g., Partijas vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks;

Filozofija:

— Zariņš Vilnis Viļa d., dz. 1930. g., LPSR ZA Filozofijas un tiesību institūta zinātniskais līdzstrādnieks;

Jurisprudence:

— Bišers Ilmārs Oļģerta d., dz. 1930. g., LVU pasniedzējs;

— Plotnieks Andris Ādama d., dz. 1938. g., LVU profesors;

— Bojārs Juris Rūdolfa d., dz. 1938. g., LVU pasniedzējs;

Rūpniecības ekonomika:

— Kalniņš Arnis Antona d., dz. 1935. g., LPSR ZA Zemkopības un ekonomikas ZPI direktors;

— Porietis Jānis Pētera d., dz. 1926. g., LVU politekonomijas katedras vadītājs;

Lauksaimniecība:

— Kauls Alberts Ernesta d., dz. 1938. g., agrofirmas “Ādaži” priekšsēdētājs;

— Lucāns Jānis Pētera d., dz. 1937. g., agrofirmas “Komunārs” priekšsēdētājs;

Ekoloģija:

— Kukaine Rita Aleksandra m., dz. 1922. g. akadēmiķe, LPSR ZA Mikrobioloģijas institūta direktore;

Medicīna:

— Lazovskis Ilmārs Rūda d., dz. 1931. g., Rīgas Medicīnas institūta katedras vadītājs;

— Bočkāns Imants Jura d., dz. 1953. g., LPSR Veselības aizsardzības ministrijas pārvaldes priekšnieka vietnieks;

Teoloģija:

— Rubenis Juris Georga d., dz. 1961. g., luterāņu baznīcas mācītājs;

— Vanags Jānis Miervalda d., dz. 1958. g., luterāņu baznīcas mācītājs;

— Šulcs Juris Edgara d., dz. 1958. g., baptistu baznīcas mācītājs;

Sports:

— Baltiņš Vilnis Friča d., dz. 1942. g., Kinofonda direktors, LOK prezidents;

— Šveica Daina Viktora m., dz. 1939. g., Neorganiskās ķīmijas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

Un ko te tagad piebilst? Varbūt vienīgi to: lai neapvainojas tie, kurus “X stundas” plānotāji neuzskatīja par savas ievērības cienīgiem… Bet biroja slēgtajās sēdēs Maskavas pārstāvji analizēja arī mūsu darbību”.

Video: grāmatas “Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija” atvēršana un laikabiedru atmiņas.

May 5, 2015 Posted by | PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Cilvēku ķēde palīdzēja tikt vaļā no PSRS

Aprit ceturtdaļgadsimts, kopš latvieši, lietuvieši un igauņi sadevās rokās, lai parādītu visai pasaulei savu vēlmi pēc neatkarības. Tās atgūšanas procesā liela nozīme bija populārajam laikrakstam «Padomju Jaunatne», kuras galvenais redaktors Andrejs Cīrulis piekrita sarunā ar portālu TVNET dalīties savās atmiņās par Baltijas ceļu.

Jau pašā sākumā Cīrulis atgādināja Baltijas ceļa galvenos mērķus.

Pirmkārt, Baltijas ceļu organizēja, lai pavēstīt visai pasaulei par Molotova-Ribentropa paktu, kura slepenie papildprotokoli noteica arī Baltijas valstu likteni un sasaistīja tās ar PSRS.

Otrkārt, akcija notika, lai izdarītu spiedienu uz Maskavas politiķiem. Vajadzēja panākt, lai tiktu pasludināts, ka Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenie protokoli nav spēkā esoši.

LASI CITUR: Molotova-Ribentropa pakts

LASI TVNET: Aprit Baltijas ceļa 25.gadadiena

«Daudz latviešu atceras, cik labi tolaik viss bija un cik solidāri mēs izturējāmies, bet daļa ir aizmirsusi, kāpēc to visu darījām,” viņš saka un atgādina, ka gan Baltijas ceļš, gan citas Atmodas laika aktivitātes tika organizētas, lai cīnītos par Baltijas valstu neatkarību un tiktu vaļā no Maskavas vadības. Tieši šis tobrīd spēkā esošais pakts saistīja Latviju pie PSRS.

Baltijas ceļš palīdzēja mums tikt vaļā no PSRS.

Cīrulis, kurš bija arī PSRS tautas deputāts no Latvijas Tautas frontes (LTF) saraksta, sevi uzskata par vienu no tiem laimīgajiem un pagodinātajiem cilvēkiem, kuriem bija iespēja piedalīties Atmodas procesā no paša sākuma līdz beigām.

Baltieši vienojas unikālā akcijā

Lai gan ideju par Baltijas ceļa organizēšanu ierosināja viens no Igaunijas Tautas frontes līderiem – Edgars Savisārs, akciju vienlaikus īstenoja visās trīs Baltijas valstīs.

Cīrulis atceras, ka 1989.gada 23.augustā brauca uz Grenctāli, kas atrodas pie Latvijas un Lietuvas robežas. Tur notika pamatīgs mītiņš, kurā uzstājās vairāki neatkarības idejas virzītāji. Cīrulis piedalījās gan mītiņā, gan stāvēja cilvēku ķēdē, kurā atradās arī viņa dēls.

Tieši pulksten 19 vairums ceļmalās stāvošo cilvēku nostājās ceļa vidū un sadevās rokās.

Tobrīd satiksme apstājās un klātesošo acīm pavērās neparasts skats – rokās sadevušos un patriotisma pilno cilvēku ķēde bija tālu redzama uz visām pusēm.

«Saviļņojums bija tāds, ka skudriņas skrēja pa muguru,» Cīrulis atminās un norāda, ka pozitīvais pacēlums nepārgāja ne vakarā, ne turpmākajās dienās.

Interesanti, ka pa dienu bija visai apmācies laiks, bet tajā brīdī, kad cilvēki sadevās rokās, mākoņi pavērās un uzspīdēja saule.

Ļaudis norādīja – saule noriet rietumu pusē, un arī Latvijai ir jātiecas uz rietumiem un prom no PSRS.

Mājupbraucot uz ceļa bija milzīga mašīnu jūra. Visi Baltijas ceļa dalībnieki un vērotāji bija ļoti, ļoti priecīgi. Viņu prieks nemazinājās arī turpmākās dienas.

Saņem aizrādījumus par savām aktivitātēm

Tāpēc liels bija viņu šoks, kad pēc trīs dienām PSRS oficiālajā TV pārraidē Laiks valdošā vara nolīdzināja baltiešu aktivitātes līdz ar zemi. Turklāt pats Cīrulis šo sestdienas vakarā izplatīto paziņojumu neredzēja. Tā kā tolaik nebija iespēja to noskatīties atkārtojumā, bet pa radio neko tādu neteica, atlika apzvanīt draugus un paziņas.

Daudzi sestdienas vakaru pavadīja atpūšoties brīvā dabā, nevis pie TV ekrāniem. Tā kā nebija mobilo tālruņu, arī sazvanīšanās nevedās tik raiti. Labi, ka Cīruļa kolēģis Imants Daudišs bija paziņojumu ne tikai dzirdējis, bet arī ierakstījis diktofonā.

LTF aktīvisti nolēma, ka jau pavisam drīz – svētdienas pusdienlaikā – neatkarības atbalstītājiem jāsapulcējas uz kopīgu sēdi.

Tolaik savākt kopā deputātus dažu stundu laikā bija liels izaicinājums.

Pēc lieliem pūliņiem un dažādiem sarežģījumiem viņiem izdevās panākt, ka aicinājumu pulcēties nolasīja pa radio un TV.

Organizatoriem par lielu prieku uz svētdienas sanāksmi ieradās 46 deputāti. PSRS laikā par augstākās vadības paziņojumiem nedrīkstēja diskutēt, tāpēc LTF pārstāvju apspriedi par šo regulu varēja uzskatīt par pašnāvību. Situācija bija ļoti nopietna.

Mārīte Rukmane ierosināja deputātus sagatavot divus dokumentus – vēstuli Maskavas politiķiem, kā arī aicinājumu Latvijas tautai.

Baltieši neklusē par savām vēlmēm

Cīrulis uzskata, ka Baltijas ceļam bija ļoti svarīga loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pēc šīs akcijas visā pasaulē uzzināja par baltiešu okupācija, problēmām un tiekšanos pēc neatkarības. To nevarēja ignorēt arī PSRS vadība. Viņi saprata, ka visa tauta, nevis šaura cilvēku grupiņa vēlas neatkarību.

Tūkstošiem cilvēku devās uz pastu un sūtīja protesta telegrammas Maskavai.

Latvieši bija ar mieru stāvēt garās rindās pastā, lai tikai darītu zināmu PSRS vadībai savu viedokli.

Pagāja vairāki mēneši līdz Molotova—Ribentropa paktu un tā slepenos papildprotokolus pasludināja par spēkā neesošiem. 1989. gada 24. decembrī PSRS tautas deputātu II kongress pieņēma lēmumu, kas deva iespēju veidot neatkarīgu un brīvu Latviju. Lai gan līdz tam bija jāpiedzīvo dažādi sarežģījumi, latviešiem izdevās panākt savas valsts atjaunošanu.

August 23, 2014 Posted by | PSRS sabrukšana | Leave a comment

“Baltijas ceļš” liek pārdomāt tagadni


Foto - Timurs Subhankulovs

Vēsturiskajā Stūra mājā Rīgā notiek par godu “Baltijas ceļa” 25. gadskārtai sarīkotā starptautiskā konference “Pēc gadsimta ceturkšņa. “Baltijas ceļš” un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots”. Ņemot vērā personas, kas piedalījušās konferences darbā, kā arī starptautisko fonu, notikumam ir ne tik daudz vēstures, cik diplomātijas un politikas pieskaņa.Starp divu dienu konferences dalībniekiem ir tādas prominences kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Eiropas tiesas tiesnesis Egils Levits, bijušais Bulgārijas iekšlietu ministrs Cvetans Cvetanovs, bijušais Polijas premjera vietnieks Lešeks Balcerovičs, bijušais Krimas tatāru medžlisa vadītājs Mustafa Džemiļevs, kā arī politologi, vēsturnieki, žurnālisti, politiķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Spānijas, Polijas, Krievijas – kopumā 32 dalībnieki no vairāk nekā 10 valstīm.Konferences pirmajā, atklāšanas, dienā auditoriju LU Lielajā aulā uzrunāja premjere Laimdota Straujuma, Vācijas Bundestāga prezidents Norberts Lammers, Krimas tatāru medž­lisa priekšsēdētājs Rafats Čubarovs, bet rak­stiskus novēlējumus bija atsūtījuši agrākais Polijas arodkustības “Solidaritāte” līderis Lehs Valensa un ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas valsts sekretāra vietnieks Strobs Talbots. Agrākais Zviedrijas konservatīvās partijas priekšsēdētājs, tagadējais šīs valsts ārlietu ministrs Karls Bilts vērsās pie klātesošiem ar videovēstījuma palīdzību.Gods atklāt konferenci tika bijušajam Latvijas Tautas frontes (LTF) vadītājam Dainim Īvānam. Atgādinot par politisko situāciju pirms 25 gadiem, kad simboliskais “Baltijas ceļš” tomēr notika par spīti VDK, Maskavas un vietējās interfrontes intrigām, Īvāns vilka paralēles starp Kremļa politiku toreiz Baltijā un tagad Ukrainā. Abos gadījumos to raksturojuši ciniski meli, propaganda, runas par “fašistiem” un “krievu apspiešanu”. Abos gadījumos nācies pielikt pūles, lai atvērtu acis Rietumiem uz patiesībā notiekošo. “Mums jāapzinās, ka viņi [ukraiņi] ar savām dzīvībām tagad aizšķērso ļaunuma impērijas atjaunotāju nokļūšanu uz “Baltijas ceļa”.

Notikumi Ukrainā, ukraiņu varonīgā cīņa norāda vien to, ka mums joprojām solidāri un stingri jāstāv uz “Baltijas ceļa” un jāpasniedz roka visiem, kas pa šo ceļu grib atgriezties civilizētā, demokrātiskā Rietumu pasaulē,” uzrunu pabeidz agrākais LTF vadītājs. Arī premjere Laimdota Straujuma pēc pakavēšanās atmiņās par dalību LTF nodaļā Pārdaugavā atgriezās mūsdienās, uzsverot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbības svarīgumu gan “Rail Baltica”, gan citos projektos. “Ja mēs nebūtu ES un NATO biedri, man grūti pateikt, kas tad šeit [Baltijā] notiktu, ņemot vērā to, kas notiek Ukrainā. Un mūsu sabiedroto skaidrā attieksme, ka NATO līguma 5. pants tiks iedarbināts, ja mūsu austrumu kaimiņš… sajuks prātā un nāks te iekšā… Baltijas valstis tad vairs nebūs vienas. Tas dod mums spēku un uzliek par pienākumu atbalstīt Ukrainu tās ceļā uz Eiropu,” cīnoties ar emocijām, sacīja Straujumas kundze.

Vācijas Bundestāga prezidents Norberts Lammerts “Baltijas ceļu” raksturoja kā “cilvēku demonstrāciju par to, kādu tie vēlas savu nākotni”, kā vēlmi ņemt nākotni savās rokās. Tomēr Lammerta kunga runas lielākā daļa bija veltīta Eiropas spējai mācīties no vēstures notikumiem. Vācu viesis pauda stingru pārliecību, ka Vācija un Eiropa to spēj un dara. Tā labi atceras Pirmā un Otrā pasaules kara mācības un dzelzs priekškara saraušanu 1989. gadā, tāpēc mūsdienu demokrātiskā Eiropa atšķiras no 20. gadsimta sākuma Eiropas. “Tas, kas šodien notiek Krievijā, ir ļoti saistīts ar to, ko piedzīvojām pagājušā gadsimta Eiropā. Pat pats par sevi saprotamais princips, ka valstu teritoriālajām robežām jābūt neaizskaramām un tikai vienojoties iespējams ko iegūt, šobrīd netiek ievērots,” konstatēja runātājs. Pieminot Straujumas kundzes iepriekš sacīto, Vācijas politiķis tāpat uzsvēra, ka krīzes vai draudu gadījumā Eiropā “neviens netiks atstāts viens”. Tieši kā palīdzības lūgums Eiropai neatstāt vienus Krimas tatārus izskanēja Krimas tatāru tautas sapulces – medžlisa – priekšsēdētāja, Ukrainas pilsoņa Rafata Čubarova uzruna. Politiķa, kam Krievija aizliegusi ierasties Krimā, uzaicināšana šajā konferencē jau pati par sevi bija iecerēta kā solidaritātes izrādīšana. Publika viesi sveica ilgiem aplausiem. “Pirms 25 gadiem “Baltijas ceļa” dzīvā ķēde veicināja padomju impērijas sairšanu. 25 gadus vēlāk dzīve atkal prasa dzīvo ķēdi, lai apvienotu visu brīvību mīlošo tautu pūliņus, bet jau ar mērķi nepieļaut Krievijas impērijas atdzimšanu un neļaut atkal pakļaut brīvās tautas,” sacīja Krimas tatāru līderis. Čubarovs akcentēja, ka tieši tuvākās nedēļas var izrādīties izšķirošas ne tikai Ukrainai un Krimas tatāriem, bet arī “Eiropas un visas pasaules iekārtas nākotnei”, jo Krievijas impērijas atjaunotāju plāni ir daudz tālejošāki par Ukrainu: “Agresors ies tik tālu, cik tālu tam ļaus.” Čubarovs apelēja pie Eiropas vēsturiskās atmiņas un vienlaikus deva mājienu, ka būtu nekrietni, ja neizbēgamajās starptautiskajās sarunās par noregulējumu Ukrainā tiktu ignorētas vēsturiski daudzcietušo 300 tūkstošu Krimas tatāru intereses. Šos vārdus varēja nolasīt kā brīdinājumu nesamierināties ar Krimas aneksiju.

Konferenci rīko nodibinājums “Rīga 2014″, Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Konrāda Adenauera fondu.

http://www.la.lv/baltijas-cels-liek-pardomat-tagadni%E2%80%A9/

 

August 22, 2014 Posted by | konferences, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Vakar sākās pučs

Elitas Veidemanes raksts NRA

 Vakar sākās pučs. Rīt tas kaunpilni beigsies. Rīt Augstākā Padome pieņems konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Vakarnakt omonieši ieņēma Latvijas Radio, kas, ēteram izgaistot, vēl paspēja atskaņot Dievs, svētī Latviju!.

Šodien čekas priekšnieks Edmunds Johansons brīdinās Anatoliju Gorbunovu, ka Maskavā notiekošais pučs ir «nopietna lieta». Un īsti nevarēs saprast, vai biedrs Johansons nostājas par vai pret puču. Rīt, likuma pieņemšanas laikā, virs Augstākās Padomes ēkas riņķos pučistu helikopters, bet vēlāk Aivars Berķis, AP deputāts, uzrāpies uz akmens bluķiem, tautai, kas satraukti sapulcējusies netālu no Saeimas – drīz jau Saeimas! – nama, skaļi lasīs konstitucionālo likumu – jo radiobalss taču nav, radiomājā saimnieko omonieši. Šajās dienās viena no AP sēdēm sāksies 5.47 – agrā rīta stundā, un to vadīs Imants Daudišs.

Pārskaities par konstitucionālā likuma pieņemšanu, Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam zvanīs Baltijas kara apgabala galvenais okupācijas varas reprezentants Fjodors Kuzmins un kliegs, ka, vēlreiz atkārtojoties tādiem «jociņiem» (likumiem), Gorbunovs tiks arestēts. Tikai vēlāk Gorbunova darbinieki atzīsies, ka zem papīriem uz Augstākās Padomes priekšsēdētāja galda manījuši revolvera aprises. Aizparīt, 23. augustā, Juris Vectirāns arestēs Latvijas kompartijas galveno vadoni Alfrēdu Rubiku, virs centrālkomitejas ēkas tiks nolaists zilibalti viļņotais Latvijas PSR karogs, kura vietā pacelsies sarkanbaltsarkanais. Vēstures posms, kurā skaidri iezīmējās «mūsējie» un «svešie», posms, kas bija tīrs savos centienos atjaunot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, būs beidzies.

Tas viss notika pirms 23 gadiem. Daudziem tā ir aizvēsture, par kuru nav vērts runāt, jo padomju režīms, kas valdīja Latvijā, šķiet nereāls, stāsti par to – pārspīlēti, bet paši stāstītāji – senili revolucionāri ar kaļķīti smadzenēs. Sak, mūs neinteresē jūsu brīvības cīņas, latviska Latvija un citas globalizācijas pārņemtajai pasaulei svešas lietas. Un ir tik grūti izskaidrot laiku, kas trauksmaini ritēja pirms divdesmit trim vai divdesmit pieciem gadiem, un diez vai tā būtu produktīva nodarbe, ņemot vērā pašpietiekamajā cinismā sakņotās sabiedrības attieksmi pret vēsturi, kas daudziem šķiet pārlieku emocionāla, bet tās skaidrojums – vientiesīgs.

Tomēr ir viens faktors, kas varētu mainīt šo attieksmi. Mēģināt iedomāties, kā mēs justos, ja mums atņemtu brīvību, kuru atguvām pirms 23 gadiem. Nē, nevēlos dzirdēt spriedelējumus par to, ka «par to mēs necīnījāmies», ka «viss nozagts» un ka «valdībā sēž laupītāji un blēži». Piedodiet, bet visos laikos valdības ir bijušas vēlētāju spogulis, taču spļaut savā atspulgā negribas, vai ne? Tāpēc atliksim paššaustīšanos uz citu reizi. Vienkārši iedomāsimies, ka atkal esam Krievijas okupēti. Un tādas Krievijas okupēti, kuras tronī sēž impēriska mesiānisma apsēsts agresors, kam neatliek laika rūpēties par savu karaļvalsti un tās pavalstniekiem, toties ir pietiekami daudz slimīgu ambīciju, lai nemitīgi kādu atbrīvotu un pamācītu, kā pareizi jādzīvo. Ļoti daudzi cilvēki atceras «to Krieviju», kas padomju laikā okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, un salīdzina to ar šodienas Krieviju, kas ar tādu pašu cinismu un meliem nupat ir okupējusi Krimu. Tas nenotiek «kaut kur», tas notiek tepat, blakus, Eiropā. Un ir vismaz vieglprātīgi nenovērtēt Kremļa slepkavniecisko konsekvenci jaunu teritoriju «apgūšanā», it īpaši tāpēc, ka Krievijas vadonis Putins nepārprotami deklarējis, ka Padomju Savienības sabrukums bijis 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tiešām, kāpēc gan neatjaunot PSRS tās bijušajās robežās? Pēc tādu mērķu uzstādīšanas Putina propagandas apdullinātie ļautiņi sakāpinās sava vadoņa reitingu līdz bezsamaņas augstumiem. Savstarpējās enerģijas apmaiņas rezultātā visi nokaifosies tik tālu, ka fanātiski apsēstu putinistu karagājiens pret «izvirtušajiem Rietumiem» būs tikai laika jautājums. Diemžēl Rietumos ietilpsim arī mēs.

Mēs jau bijām Krievijas ietekmes un okupācijas zonā. Nē, ne PSRS okupācijas zonā, bet tieši Krievijas, jo PSRS bija tikai mākslīgs, vardarbīgs veidojums, ko koordinēja Krievijas staļini, ļeņini un citi slepkavas. Negribas tur būt, vairs negribas. Brīvības cena ir ārkārtīgi augsta. Brīvību nevar izskaidrot nedz ar vēstures piemēriem, nedz ar nākotnes brīdinājumiem. To var izskaidrot tikai ar sirdi. Sajust ar sirdi. Jo nav nekā dārgāka par sirdi un par brīvību.

 

August 20, 2014 Posted by | PSRS sabrukšana | Leave a comment

Pastāsts par neredzamo čeku

Arvids Ulme

Nemirstīgā “čekas sērga”
Nekas nav vienkāršāk, kā par kādu, kas nepatīk,  pateikt, ka tas ir čekists. Lai nu viņš tik sāk taisnoties, tieši tas ir vajadzīgs. Skaidrs, ka ziņas par čekistiem ir tikai čekistiem un ne jau ierindas, bet tiem viss uzticīgākajiem čekas virsniekiem. Ja kāds no viņiem atklās aģentu vārdus – viņam jāmirst. Tas ir daudzkārt pierādījies fakts. Tā visos laikos rīkojās visu valstu slepenie dienesti. Tāpēc jau viņi ir – slepenie dienesti.

Bet tas mūsu sabiedrības aktīvo mietpilsoņu pulciņu nemaz nemulsina. Lai pierāda, ka viņš nav čekists! Ja šī “čekas sērga” 80.gados ir vienkārši izskaidrojama, tad ne tik vienkārši izprotama ir šīs sērgas atdzimšana šodien – nu jau ceturtdaļgadsimtu PĒC neatkarības atgūšanas.

Skaidrs, ka te nav runa par tiem, pamestajiem čekas maisiem. Tos pameta kā suņiem kaulu, lai nu pagrauž, lai. Nu un tā viņi tos grauž un grauž gadu desmitiem, līdz pat šai dienai un nerimsies – ļautiņiem par prieku. Ar lielu entuziasmu un  nopietnām sejām.

Interesanti – kāpēc pa šiem gadu desmitiem nevienam no tik daudzajiem žurnālistiem nav ienācis prātā pajautāt, piemēram, Vilnim Edvīnam Bresim, kā tur īsti ir ar to VDK aģentu sarakstiem. Kā tā laika LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, kura ziņā bija arī Latvijas Valsts Drošības Komiteja, viņš pateiktu un atkārtotu to faktu, ka jau vairākus mēnešus, pirms iegājām pamestajā čekas stūru mājā, no Maskavas ieradās PSRS VDK vīri, savāca visu aģentūru un aizveda to uz drošāku vietu, kur tā šodien mierīgi guļ nevis maisos, bet glītos plauktiņos un tiek aktīvi izmantota.

Tieši šim faktam bija jābūt par pamatu jautājumam, ko darīt ar tiem čekas maisiem. Bet tas tiem “čekas maisu purinātājiem” likās tik neinteresanti.

Kā radās tie čekas maisi
Ja kāds nopietnāk pasekotu notikumiem, kas pa šiem gadu desmitiem virmo ap šiem čekas maisiem, atklātos ļoti netīras spēles, kuru spēlē ļoti netīri ļautiņi.

Šie ļautiņi labi zina, kas tās kartiņas atstāja un kāpēc tur ir pamesta tikai neliela daļa no tām 26 000 kartiņām. Viņi arī ļoti labi zina, kur atrodas pārējās kartiņas un saprot arī to, kāpēc tās pazudušās ir “pazudušas”. Viņi ļoti labi zina, ka VDK nebija nespējīga sabiedriska organizācija, kas tā vienkārši savējos pamestu saplosīšanai.

Es, kā LPSR Augstākās Padomes tautas deputāts, biju čekas maisu notikumu aculiecinieks un gribu atgādināt tiem, kas negrib atcerēties, ka mums notika dziesmota nevis bruņota revolūcija. Čekas stūra mājā mēs iegājām tikai tad, kad čekisti mums to atļāva, un tur atradām tikai to, ko viņi gribēja mums atstāt. Tāpēc tajā laikā man pat prātā nevarēja ienākt, ka no šīm maišeļu mušām tiks uzpūsti ziloņi Gaiziņkalna lielumā.

Kad Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšanas akcijā pie manis pienāca viens VDK virsnieks un piedraudēja, ja gadījumā es tiešām ievedīšu tos neformāļus poligonā, tad ar mani notiks tas pats, kas ar Lietuvas premjeri Prunskieni, kuras čekas kartiņas kopija tika nopublicēta avīzē. Man par to gan sanāca smiekli. Bez šaubām, mēs iegājām poligonā un vēl pa ceļam atvienojam viņus no elektrības nogāžot dažus stabus… Nekādas kartiņas nekur netika nodrukātas. Tas tik būtu joks, ja šie nodrukātu kaut ko tamlīdzīgu. Neviens to neņemtu nopietni. Ko tad es varēju nodot, ja nu vienīgi pats sevi! Es neuzrados nez no kurienes, bet vadot Radošās jaunatnes klubā (RJK) un Pieminekļu aizsardzības talku centru (PATC) un no 1987. gada Vides aizsardzības klubu (VAK) visu acu priekšā manis organizētās akcijas, pirmie mītiņi un demonstrācijas, neskaitāmās talkas, protesta gājieni, kā arī raksti, runas, dzejoļi utt.., sabiedrībā bija ļoti labi zināmi. Lai tik tajā laikā kāds uzdrošinātos mani nomelnot, vai pirkstu pielikt – viņu mājas tiktu apgāztas uz jumtiem. Sabiedrība bija atmodināta, sākot ar pirmajām neformāļu svētvietu saglābšanas talkām līdz pirmajiem VAK organizētajiem mītiņiem, atdzimšanas akcijām un manifestācijām manā rīcībā bija tūkstošu tūkstoši…

Bez šaubām, tad nebija dažu dienu vai dažu gadu darbības rezultāts. Jau gadus desmit pirms Atmodas, manu 1978. gadā sarakstīto un komponista Viļņa Šmīdberga komponēto dzejoļu ciklu “Par Atmodu” dziedāja Maija Krīgena:

…Pār kapu kāpām pāri kāpu
kā pār rūgtu tīrumu
pie streļķiem meklēju es vārdus
kā atsaukt māsu – Atmodu…

Netīru ļautiņu netīrās spēles
Tomēr, kā izrādījās es smējos par agru… Virs Latvijas politiskajām debesīm parādījās čekas maisu mēris un sāka savu darbu pa labi un kreisi nopļaujot vienu pēc otra…

Velti saucu pēc veselā saprāta. Sabiedrība jau bija iebarota ar atriebības degvīnu. Aizstāvot savu kolēģi Augstākā Padomē Georgu Andrejevu pēkšņi attapos, ka tautai Melnais Bruņinieks jau bija nocirtis ausis…

Kad mani, jau kā LR Augstākās Padomes deputātu uzaicināja ierasties prokuratūrā sniegt paskaidrojumu, sakarā ar manu kartiņu, es atteicos no advokāta pakalpojumiem, jo neskatoties uz vēstures īso atmiņu manā rīcībā bija simtiem acīs krītoši un viegli pierādami fakti, kas liecināja, ka visu savu mūžu esmu nevis sadarbojies, bet nepārtraukti pretdarbojies režīmam. Izrādās, viņiem nekādi fakti nemaz neinteresēja.

Vispirms viņi ignorēja A. Kronberga liecību 2003.gada 15.jūlija atzinumā par pārbaudes lietu Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu:

… Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja, ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.

… 1987.gada 30.aprīlī aģents „Zāle” ir izslēgts no bijušās LPSR VDK aģentūras aparāta, kā darba nespējīgs.

Ar to jau šī saucamā pārbaudes lieta būtu jāizbeidz, jo arī tajos laikos vajadzēja pildīt plānus, lai attaisnot savus budžeta pieprasījumus utt., Bet vienmēr pēc alkohola smirdošam specdienestu lietu prokuroram V. Sausiņam, kurš uzticīgi bija kalpojis arī okupācijas režīmam, gan tas likās nepietiekami. Arī fakts, ka pat pseidoziņotājs “Zāle” nav neko ziņojis, Sausiņu nepārliecina.

Cerams, ka šis specprokurors tomēr atrada laiku, lai iepazītos arī ar SAB TSDC atzinumu, ka VDK elektroniskajā datu bāzē aģenta “Zāle” ziņojumu kopijas nav atrastas, bet ir atrasti citu aģentu ziņojumu kopijas par Arvīdu Ulmi. (dokumenti aplūkojami šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Pievērsiet uzmanību – tas pirmais ziņojums datēts jau ar 1984. gadu, kad es vēl biju Rakstnieku savienības jauno literātu apvienības biedrs. Pār Latviju tad vēl valdīja bailes un klusējošais vairākums. Nekādas pretpadomju aktivitātes, izņemot mani, neviens īsti neorganizēja.

Ja ar to tam Sausnītim nepietika, tad nu gan visam pielikt punktu vajadzēja sekojošam atzinumam:

…SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:

1) nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;
2) persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,
3) persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību”.
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Šis dokuments faktiski ir spriedums! Te tiesa būtu tīri formāla. Jo par mani jau bija nozīmīgi operatīvie materiāli, fakti un pazīmes… Es jau režīmam biju norakstīts. Es varēju pazust jebkurā brīdī, jebkurā vietā. Es to zināju, ar to rēķinājos un tam gatavojos…

Un tas man deva drosmi, kamēr vēl ir laiks, izdarīt to, ko citi tik ļoti baidījās. Tas ir tā, kad kādam bija jāpieliek roka pie kailajiem augstsprieguma vadiem, lai pārbaudītu vai tur ir strāva. To darīt, neskatoties uz to, ka pēdējos 50 gadus tur šī “strāva” nosita ikvienu, kas tai pieskārās var tikai muļķītis. Es biju muļķītis. Un es biju tam gatavs.

Bet tādam pavērsienam, ka pilnīgi oficiāli es neatkarīgajā, brīvajā Latvijā ik pa brīdim pa visiem masu informācijas līdzekļiem gadu desmitiem tikšu uzsaukts kā čekas aģents, tas gan man nekādos murgos nerādījās! Pie tam, kā izrādās es pats esmu šajā sadarbībā atdzinies…

Te vietā nocitēt manu pirms gadiem 25 Vandzenē sarakstīto dzejoli:

kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…
tos krustā sitīs kārs un vārdos
tos noskalos no zemes nost –
tos nogludinās masu kapos
lai sakož aizmirstības zobs;

tad nāksim mēs pa ceļu brīvu
un katram mutē karogs brēks
pēc slavas norasos mums pieres
pēc varas zobens nosirmos…

kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…

Tad jau patiešām tiem, kas uzskata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir čekistu un žīdu projekts, ir taisnība.

Atšķirībā no citiem šī čekas maisa upuriem, mans gadījums bija kliedzošs pierādījums, ka tiem nevar piešķirt likuma spēku un tāpēc tos ikreiz, kad visur atkārtoti skanēja vēsts par manu sadarbību, es visiem! masu informācijas līdzekļiem nosūtīju šos minētos dokumentus. Bet tad, kad pārliecinājos, ka tas žurnālistiem, kas katru plikumu izliek pirmās lapās, vispār nemaz neinteresē, kļuvu uzmanīgs. Kāpēc pēkšņi tāda neizskaidrojama nevēlēšanās noskaidrot patiesību, lai pārtrauktu to cilvēku izsmērēšanu, bez tiesas sprieduma.

Tad griezos pie partijām, politiķiem un valsts amatpersonām. Nosūtīju vēstuli arī Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kuru ļoti cienīju un zināju viņas spējas pacelt pat nepaceļamas lietas. Bet arī viņa to nespēja. Fragments no šīs vēstules:
“… paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.

Neizprotu kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs /TSDC/ nav iesniedzis Saeimas prezidijam dokumentus, kas konkrēti pierādītu un apliecinātu sabiedrībai vispārzināmus faktus, ka es jau no 70-tiem gadiem esmu mērķtiecīgi darbojies tieši pret totalitāro režīmu, un attiecīgi VDK ir pret mani veikusi nepārtrauktas represijas. Tas nevar būt, ka TSDC centrā vai tā rīcībā, Valsts arhīvā vai citās glabātavās nav dokumentu, par:

– Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no1980.gada līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;

– Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto  un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, aizliegtajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām;
– Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987. gada darbojās 30 (!) nodaļas.

Tieši Arvīda Ulmes vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas tādas riskantas, pārdroša un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas, kā piemēram, 1987. gadā pie VEF organizētais okupācijas režīma laikā pirmais neformālais masu mītiņš “Par tīru gaisu” un “Kodolbrīvu Baltiju” kā arī vērienīgākās 1988. gada masu demonstrācijas, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un atbildīgais bija Arvīds Ulme:

– “Melno karogu” akcija pie PSKP Izglītības nama;
– Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšana;
– akcija “Pret Metro”;
– Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Mežaparkā;
– “Lūgšanas pie jūras”;
– akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā;
– akcijas pie Slokas CPK, utt., utt.,

Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības aizliegšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija pirmais ‑ kā teica Maskavas TV ziņās ‑ pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS…

Visus šos gadus par pilnīgi visiem RJK, PATC, VAK pasākumiem es biju vienīgā juridiski un pilsoniski atbildīgā persona un tieši tāpēc gan pirms, gan pēc šim akcijām tiku nogādāts VDK, kur tiku gan pratināts, gan brīdināts un par to bija jāparakstās. Kas tik man, maniem tuviniekiem un sekotājiem ir bijis jāpārdzīvo no VDK puses ‑ tas nav šeit aprakstāms, bet, ja tiešām, TSDC nav nodevusi Saeimas prezidija rīcībā manis minēto informāciju, kā tas jau notika ar TSDC ziņām masu informācijas līdzekļiem, tad man jāsecina, ka pēc visiem šiem, Latvijas neatkarībai ziedotiem gadiem represijas pret mani, maniem bērniem un tuviniekiem, pret pirmajiem Atmodas un Latvijas neatkarības nesējiem turpinās.”

Politiķi tik cieši bija pielipuši šiem maisiem, ka neko negribēja mainīt. Vai arī nevarēja… Vai nedrīkstēja…

Tāpēc dabīgi rodas jautājums, vai viņi grib tos maisus izmantot savās interesēs, vai kāds grib viņus (t.i.. deputātus) izmantot savās interesēs.

Vai tie, kas stāv aiz čekas maisiem, stāv arī aiz politiķiem un preses izdevumiem?
Kas tie tādi ir un ko viņi ziemā ēd?
Tāds ir jautājums.

Sadarbības atzīšanas brīnumu brīnums
Bet “kronis” visam ir mana pēkšņā sadarbības atzīšana. Tas pierāda, cik ļoti, ļoti par katru cenu, kādam vajadzēja mani tomēr izsmērēt. Kad pierādījās, ka mana kartiņa tur ir fiktīva un nekādi dokumenti, ne pierādījumi par manu brīvprātīgu ciemošanos VDK ar ziņojumu mapīti padusē neatradās, specprokuroram atlika vienīgi panākt, lai es pats atzīstos.

Izrādās, ka fakts, ka esmu bijis neskaitāmas reizes nogādāts dažādu pilsētu un rajonu drošības komitejās un tur atbildējis uz jautājumiem, faktiski jau ir sadarbības pazīme. Viņiem vairs neinteresēja uz kādiem jautājumiem un ko esmu atbildējis. Galvenais, ka esmu tur bijis un ar viņiem runājis. Pat tas fakts, ka es riskējot ar nekavējošu arestu uz pratināšanām ierados ar paslēptu diktofonu, ko man atveda tautieši no ārzemēm un pēc tam savējo pulciņā to noklausījāmies, izrādās ir visīstākais pierādījums. Tā lūk strādā specprokurori, lai tik panāktu savu. Tad kā lielu pretimnākšanu viņi sagatavoja man parakstīšanai sekojošu dokumentu:

Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokuroram Pēterim Dzalbem.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokuroram Vilhemam Sausiņam.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrā ierosināta pārbaudes lieta Nr. 7/248 par manu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.

Ievērojot, ka izmeklēšanas laikā apstiprinājusies mana pretpadomju darbība un likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” mērķis ir “radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi”, lūdzu, atbilstoši minētā likuma 14. panta 14. punktam, pārbaudes lietu izbeigt.

2003. gada 18. septembris …   Arvīds Ulme
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Domāju, ka nu, beidzot, viņiem tas cirks ir apnicis un atviegloti parakstīju, lai ir miers. Nē. Izrādās tas cirks tikai sākās!

Tā viltīgā preambula par pierādīto pretpadomju darbību, par manu vajāšanu utt., izrādās neko nenozīmēja, galvenais ir šie cipariņi – 14. pants, 14.punkts.

Kaut kā neatceros tajā viņu man sagatavotajā dokumentā šādus cipariņus. Un kaut kā, it kā netīšam, dokuments ir tikai vienā eksemplārā. Bet profesionāļi “noracēji” strādā profesionāli, neko teikt. Un pēkšņi visos masu informācijas līdzekļos visās ziņās radio un TV, visos laikrakstos un žurnālos vienlaicīgi parādījās sensacionāla ziņa, ka esmu atdzinies sadarbībā ar VDK.

Es nekavējoties sasaucu preses konferenci, atsaucu šo parakstu un pieprasīju lietu nodot tiesai. Bet tas vairs nevienam neinteresēja.

Ar šo rakstu kā piemēru, es sabiedrībai un it sevišķi tiem, kas uz saviem pleciem atveda Atmodu, gribu atgādināt, ka nepietiek ar neatkarības pasludināšanu. Neatkarības ideāli vēl tāli nav piepildīti. Daudzas lietas vēl jāsāk no sākuma. Katra dienas sākās ar atmodu.

 

August 20, 2014 Posted by | pretošanās, PSRS sabrukšana, čeka, čekisti | Leave a comment

Kājām mēros Baltijas ceļu, sagaidot tā 25. gadadienu

Latvietis Aivars Noviks–Grasis kājām dosies no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai, pieminot Baltijas ceļa akciju un sagaidot tās 25.gadadienu. Maršruts būs tieši tāds, kā pirms 25 gadiem tika izveidota dzīvā cilvēku ķēde, kas simbolizēja triju Baltijas valstu protestu pret Molotova-Ribentropa paktu un centienus pēc neatkarības.

LSM, 9. jūlijs | Cilvēkstāsti

Aivars ir cēsinieks, kurš pašlaik dzīvo Beļģijā. Viena no lielākajām kaislībām viņa dzīvē ir deja, kas deva iespēju apceļot Eiropu, veidojot plašu skatu uz pasauli un vēlmi to izzināt arvien vairāk un dažādi.

Pirms trim gadiem viņš pievērsies skriešanai, kas mainījusi viņa dzīvē daudzus uzskatus un veidu, kā uztvert pašam sevi, savu ikdienu un nākotni, tā liekot apzināties, ka lielākais pretinieks cilvēkam ir viņš pats.

Aivaram ir 37 gadi. Viņu šim Baltijas ceļa gājienam iedvesmoja 11-gadīgā dēla centieni uz saviem mazajiem mērķiem skolā un sportā.

Baltijas ceļa pārgājienam Aivars guva ierosmi arī no Piligrīnu ceļa Spānijā, ko mūsdienās dažādos pārgājienos un svētceļojumos uz Santjago de Kompastelu mēro gan ejot, gan skriešus, gan ar velosipēdiem. Pētot Baltijas ceļu un apzinot tā punktu adreses, vēsturi un būtību, dienu no dienas arvien nostiprinājusies pārliecība, ka Baltijas ceļa 25.jubilejas gadā tas ir jāpaveic.

Pašlaik paralēli ģeogrāfiskajai un vēsturiskajai izpētei notiek arī aktīva fiziskā sagatavošanās šim diezgan ekstrēmajam notikumam. Tāpat kā Baltijas ceļā pirms 25 gadiem cilvēki sadevās rokās uz 15 minūtēm, Aivara mērķis ir 15 dienās mērot šo pašu maršrutu ar kājām, lielākoties ejot. Plānots, ka viņš veiks apmēram 40–50 kilometrus dienā un ik dienu ceļā pavadīs 10–12 stundas. Kopējais maršruta garums varētu būt aptuveni 707 kilometri.

Aivara Novika–Graša maratons pa Baltijas ceļu sāksies 14.jūlijā ap pulsten 6:00 Viļņā no Ģedimina laukuma. Ir plānots, ka 19.jūlijā viņš ieradīsies Rīgā, bet ceļš noslēgsies 28.jūlijā Tallinā.

Šajā akcijā Aivars Noviks–Grasis atbalstīs arī “UNESCO” Latvijas Nacionālā komisijas (LNK) projektu “Baltijas ceļa stāsti”, kas tiek īstenots sadarbībā ar partneriem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā un kura ietvaros tiek apkopotas iedzīvotāju atmiņas par Baltijas ceļa laiku un dalību tajā, un arī Aivars savā ceļojumā uzrunās cilvēkus un uzklausīs viņu stāstus.

Projekta “Baltijas ceļa stāsti” ietvaros ikviens aicināts pastāstīt savu Baltijas ceļa stāstu..

Šogad aprit 25 gadi kopš notika Baltijas ceļa akcija – unikāla un mierīga masu demonstrācija, kuras laikā vairāk nekā miljons cilvēku sadevās rokās, lai veidotu 600 kilometru garu cilvēku ķēdi caur trim Baltijas valstīm, vienojot Igauniju, Latviju un Lietuvu centienos pēc brīvības. Baltijas ceļa dokumentāro mantojumu veido vērtīgs dokumentu arhīvs. Nozīmīgākos dokumentus, kas tika apkopoti Baltijas valstu kopīgā nominācijā, 2009.gada 30.jūlijā iekļāva “UNESCO” starptautiskajā reģistrā “Pasaules atmiņa”.

July 13, 2014 Posted by | piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Filma “Grēksūdze”. Pēc 30 gadiem

Grēksūdze.  Vai vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi? Alegoriska filma par traģiskiem vēstures griežiem un personības – mākslinieka likteni tajos. Režisors – Tengizs Abuladze.  Gruzija, 1984.

Šo filmu var uzskatīt par pagrieziena punktu visā PSRS vēsturē. Tā iezīmēja līniju, pēc kuras melot vairs nebija iespējams.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


«Покаяние». Тридцать лет спустя – разговор с Давидом Гиоргобиани

О работе над знаменитым фильмом, о вере, о чуде, о великих святых древности и последних времен…
Фильм «Покаяние» Тенгиза Абуладзе, который вышел на экраны в 1986 году, стал поворотной точкой в истории страны. Этот фильм стал знаком, чертой, после которой дальше лгать было уже невозможно.
«Покаяние». Тридцать лет спустя – разговор с Давидом Гиоргобиани

Со дня завершения съемок  «Покаяния» прошло три десятилетия, и теперь с высоты этих лет мы можем так или иначе рассуждать о событиях конца 80-х, но тогда всем было очевидно одно: эпоха Варламов завершена.

Казалось, что общество, наконец, во всем себе призналось, раскаялось в отступлении, осознало, что не нужны дороги, которые не ведут к храму.

Но прошедшие годы показали, что все гораздо сложнее – стране оказалось не под силу принести народное покаяние и избавиться от ложных кумиров. Не прошло и столетия, как разрушив одних идолов, мы начали строить новых. Неужели напрасны были жертвы народа? Напрасны подвиги мучеников, невинно убиенных людей, отдавших жизни свои за правду, как герой фильма «Покаяние», художник Сандро Баратели?

Кажется, пришло время снова смотреть фильм Абуладзе.

С исполнителем роли репрессированного художника, грузинским актером Давидом Гиоргобиани мы встретились в Москве, в храме святого великомученика Победоносца Георгия в Грузинах.


Расскажите, пожалуйста, о вашем детстве, о ваших корнях, где вы выросли, как начался ваш жизненный путь?

– В эти дни мы всегда приветствуем друг друга словами «Христос Воскресе!» Такие сейчас радостные дни. Как ваш старец, Николай Гурьянов, сказал: «Старайтесь в течение всего года сохранить пасхальное радостное состояние».

Вот я вспоминаю мое детство в Тбилиси, – это всегда была радость. Тем более, что мы жили прямо рядом с храмом – наш двор соседствовал с церковным двором, мы так и жили под кровом церкви святого благоверного князя Михаила Тверского, русская православная церковь. Там были строгие русские бабушки, помню, всегда что-то запрещали, что-то подсказывали и давали просфоры маленькие.

Я еще не знал, что такое просфора, но кушал, и, наверное, прикоснулся к благодати Божьей через это. Мой святой – благоверный князь Глеб, в крещении Давид. Мой день рождения 5 августа, а память Бориса и Глеба – 6-го, день моего Ангела. Внизу нашей улицы стоит храм святителя Феодосия Черниговского, Феодосия. Вот такими путями жизнь моя оказалась связанной с Россией.

А как вы стали актером, как услышали это призвание?

– Уже в детские годы в Доме пионеров я играл в молодежном театре, в школе тоже какие-то спектакли ставили. Меня все считали актером. С любого урока я мог спокойно освободиться и пойти на репетицию, меня это очень радовало. После школы я поступил в Тбилисский театральный институт имени Шота Руставели, получил диплом актера театра и кино.

Восемь лет я проработал в Руставском драматическом театре. А потом ушел. Ушел, потому что я стал осознанно ходить в храм, попросил дирекцию, если можно, освободить меня от спектаклей в воскресный день утром, чтобы я мог быть на литургии. Но мне отказали. Я оставил театр.

Потом пятнадцать лет я отказывался от разных предложений, от всех ролей, ходил по монастырям с видеокамерой, снимал, а потом эти отснятые материалы стали фундаментом моих документальных православных фильмов под названием «Для тех, кто от Бога». В цикл вошли фильмы «Чудеса православия», «Явленные чудеса», «Неверие верующих», «Последователи Христа». Сейчас монтирую фильм о преподобном Гаврииле исповеднике юродивом.

Но как тогда сложилась ваша замечательная роль в фильме «Покаяние», как произошла ваша встреча с Тенгизом Абуладзе?

– Как раз в тот момент, когда я ушел из театра, Абуладзе вызвал меня, и у нас состоялся разговор. Он меня спросил: «Почему ты оставил театр?» Я ответил.

Тенгиз Абуладзе

Помимо занятости в воскресный день были и другая проблема – цензура. Я видел, что во время прогонов перед премьерой чиновники из министерства культуры всегда вынимали сцены, в которых звучала правда, говорилось о вере и жизни духа. Тогда я подумал: «Боже, в какую я профессию попал, где невозможно говорить правду, и жить в правде? Зачем мне тогда эта профессия?!» Я тогда был молодым, горячим, ревностным, потому и ушел из театра.

Рассказал обо всем Тенгизу, а он сказал: «Давай, читай сценарий. Какая тебе роль понравится, мне скажешь». Я прочел. Мне сразу понравился образ художника Сандро Баратели, человека, который отстаивает позицию интеллигенции, позицию христианства, борется за то, чтобы в городе не разрушили храм. Он был на стороне добра, Сандро Барателли, художник со своей прекрасной семьей.

И Абуладзе без проб назначил меня, тогда еще молодого – 26 или 27 лет мне тогда было – на эту роль. Когда я заходил в келью старца Гавриила преподобного, он всегда мне громко говорил: «О, кто пришел! «Покаяние»! Заходи!» Это меня радовало всегда, конечно.

Один из самых пронзительных кадров фильма – это сцена сна Нино Баратели, когда ваши герои бегут от преследования и их скрывает земля… Как снималась эта сцена?

– Съемки проходили в Дидгорах. В переводе с грузинского Дидгоры – «большие горы». Надо сказать, это место очень святое. Здесь произошло знаменитое Дидгорское сражение, когда святой царь Давид своей шестидесятитысячной армией победил армию сельджукских эмиров, численность которой была больше в десять раз.

На таком месте мы нашли ровное поле. Для съемок этой сцены я сам вырыл яму в земле. Потом ассистенты режиссера меня и исполнительницу роли Нино закопали, только голова видна была.

Нино играла Кетеван Абуладзе, дочь режиссера…

– Да-да. Закопанный в яме я ощутил страшнейшее чувство безысходности, бессилия, беспомощности. Ни руки, ни ноги не двигаются, ты ничего не можешь сделать, остаются только мысли, можно кричать, можно молиться. Пока я был в земле, я пережил ужасный страх, хотя понимал, что это кино. Получился красивейший кадр…

Как складывалось ваше сотрудничество с режиссером Тенгизом Абуладзе?

– Тенгиз Абуладзе был интеллектуалом, настоящим аристократом. Невысокого роста, в очках, мудрейшие глаза, которые проникают во всё. Хорошая семья у него была – и жена и дети. Он всегда долго и тщательно готовился к съемкам, очень серьезно подходил к каждой картине, к каждому кадру, через сердце все проводил, очень многое обдумывал. В общем, одно удовольствие было с ним работать.

Тем более, он никогда ничего не навязывал, он давал актеру абсолютную свободу и возможность раскрыть свой талант. Я даже не помню, чтобы он надавливал, настаивал на чем-то.

Одна сцена была у него задумана в «Покаянии», которую я не хотел играть. Он понял, что я этого не сделаю, мы сели и придумали вместе новую сцену – эпизод казни моего героя, где они подвешен за руки… Получилась, на мой взгляд, прекрасная сцена, очень выразительная.

В 1987 году «Покаянию» был вручен Гран-при Каннского кинофестиваля…

– Да, у фильма было много разных наград. Больше, чем в трехстах странах, его показывали. Мы ожидали, что люди, наши народы поймут, в чем надо покаяться. И русскому и грузинскому народу после 70 лет атеизма надо было очень сильно каяться перед Богом в цареубийственном грехе, в том, что разрушали церкви, убивали патриархов, митрополитов, священников, верующий народ истребляли.

Прошли годы, тридцать лет, и только избранные люди успели прийти к Христу, успели покаяться и изменить свою жизнь. Я в свое время ушел из кино по этой же причине: прежде, чем учить других, призывать к покаянию, мне самому надо покаяться, изменить свою жизнь.

В чем, на ваш взгляд, основная мысль «Покаяния»? Не устарел ли фильм сегодня?

– Враг человеческий легко одолевает народы, которые теряют любовь к Богу и друг к другу. Как будто пророчество сбывается на наших глазах: охладевает любовь, в мире царит ненависть… Что сейчас на Украине происходит?! Разве кто-нибудь думал раньше, что такое возможно? Мы считаем себя цивилизованными людьми, а вдруг начинаем действовать по-варварски. Почему? Потому что Господь сказал: «Без меня не можете творить ничего».

В то время, когда в Абхазии и Грузии была война, я был на Афоне, встречался со старцем Паисием, умолял монахов и священников молиться о прекращении этой бессмысленной войны, когда на глазах умирала наша молодежь.

В чем сегодня причина войн? Деньги! Видно, что люди любят деньги больше, чем Бога. Поэтому я думаю, что и сегодня фильм «Покаяние» остается актуальным. Быть может, увидев его, кто-то одумается…

Современная проблема – отсутствие святости в людях, которая дается только через покаяние. Нам надо молиться и подражать величайшим святым, которых и у русского, и у грузинского народа, слава Богу, немало.

В XIII веке в Тбилиси в один день за Христа отдали свои жизни 100 тысяч грузин. Безбожники вынесли иконы Спасителя и Божьей Матери из кафедрального Успенского собора, положили на мост, приказали топтать эти иконы. Люди оказались перед выбором жизни и смерти.

И ни один грузин из 100 тысяч простых жителей – стариков, детей, женщин, молодежи – не осмелился. Всем исповедникам отрубали головы и бросали в реку Кура, через которую уже не надо было переходить по мосту, армия завоевателя переходила реку по телам мучеников. Народ, который в один день показал 100 тысяч мучеников, не имеет права принимать беззаконные законы!

Да, и Россия в XX обагрилась кровью мучеников, невинно убиенных людей, которые стали жертвами таких властителей, как герой фильма «Покаяние» Варлам…

– Диктатор Варлам в картине Абуладзе – образ, олицетворяющий зло. Да, он был человеком знающим, образованным, сонеты Шекспира прекрасно читал… Как и сегодня, образованные, все понимающие люди, снова творят беззаконие, губят людей.

Хотя глубокого, народного покаяния так и не было принесено, но, как сказал Тертуллиан, «кровь мучеников – семя Церкви». Благодаря жертве новомучеников российских обновилась, ожила наша русская Церковь. Люди приходят к Богу, начинают жить жизнью Церкви.

А как сегодня живет церковный грузинский народ? Все ли люди, которые называют себя христианами, живут на самом деле церковной жизнью?

– Святейший и Блаженнейший Католикос-Патриарх всей Грузии Илия II делал все, чтобы даже в атеистические времена в Грузии множились епархии православные, строились церкви, монастыри. И сегодня многие грузины приходят в храм. И в Тбилиси во время литургии порою в храм так просто не войдешь, приходится стоять во дворе.

Да, это очень хорошо. Но, с другой стороны, есть и минусы. Народ в большинстве своем еще на научен православию, некоторые даже крестное знамение не могут налагать на себя как следует.

А так, конечно, сейчас в Грузии есть большая проблема безработицы, люди больше должны думать о хлебе насущном, к сожалению. Но с другой стороны, в бедности люди легче приходят к истине, ко Христу. Часто семьи оказываются в таком положении, что им некому помочь кроме Господа.

Помните, при Советском Союзе Грузия жила лучше всех, но сейчас положение поменялось. И даже самые богатые грузины живут в Москве. А у нас бедствует народ. Но что лучше – быть богатым без Христа или быть бедным со Христом – Бог знает.

Вы сказали, что сейчас монтируете фильм о старце Гаврииле… Расскажите о вашей работе сегодня?

– Год назад мы с другом основали в Грузии телеканал, называется «Качество» по-грузински. На этом канале идут православные и политические передачи, где взгляд на события строится в православном ракурсе.

У меня есть своя рубрика «Язык, родина, вера», где я делаю авторские передачи по благословению Патриарха. На нашем телевидении мы затрагиваем многие важные темы, говорим правду. Но нас никто не финансирует.

Вы можете представить, целый год мы сумели продержать телевидение на одном энтузиазме! 24 часа, днем и ночью идут наши передачи, причем, в HD-качестве, то есть в высоком разрешении. Народ смотрит наше телевидение.

В Москве и в мире много состоятельных грузин, но пока ни один не захотел помочь нашему телевидению. Мне стыдно прямо, но еще есть ожидания, может быть, кто-то не знал об этом, может, кто-то сейчас узнает и захочет помочь нам, чтобы мы могли говорить на нашей родине о Православии, о великих святых – и русских, и грузинских, и греческих, и всемирных.

А в кино вы сейчас снимаетесь?

– В России недавно снимался в фильме Егора Баранова «Иерей-сан», соавтором сценария которого был Иван Охлобыстин. Знаменитый голливудский актер с японскими корнями Кэри-Хироюки Тагава сыграл в фильме священника, а я исполнил небольшую роль, архиепископа. Премьера фильма ожидается в сентябре. До того была работа в 40-серийном фильме «Сталин: live», где я играл главного героя, Сталина.

А еще сейчас я, как сопродюсер, работаю над проектом «Нино», который посвящен святой равноапостольной Нине. На создание этого фильма нас благословил католикос патриарх всей Грузии и Абхазии Илия II.

Время действия IV век. События картины разворачиваются в Грузии, в Армении, в Италии, в Каппадокии – в современной Турции. Уже сняты первые кадры. Но проект этот задуман, как масштабный, конечно, на его реализацию нужны большие средства.

Мы сейчас ищем российских сопродюсеров, людей, которые бы были готовы вложить средства в этот интересный проект. К сожалению, в Грузии сейчас такое положение, что мало кто интересуется кинематографом. В России, конечно, намного больший интерес к кино, к истории, к культуре. Ведь святая Нина – это наша общая святая. Остается надеяться, что найдутся люди, которые смогут осознать важность этого проекта и смогут его инвестировать.

Ваши документальные фильмы посвящены чудесам, невероятным чудесам, которые Господь являет миру. Когда я знакомилась с вами, на вашей страничке в Facebook увидела иконы святых, портреты старцев, фотографии храмов и… детей. Ведь дети это тоже чудо! Расскажите о ваших детях.

– Недавно у нас с женой родился ребенок, сын Николай. Он так радует нас! А еще у меня есть 8-летняя дочка Мария. Я сейчас говорю о своих маленьких детях, потому что маленькие дети дают великое счастье. Каждая страна состоит из наших семей. Если семья крепко в православной вере стоит, то Господь покрывает ее Своей благодатью.

И такие семьи становятся фундаментом государства. Если институт семьи разлагается, если пропагандируются однополые браки, если это безумие узаконивается, значит, государству долго не устоять…

У каждого народа, как и у каждого человека есть какое-то задание перед Богом. Мне кажется, что грузинский народ, он удивительный! Радость, жизнелюбие, братолюбие, щедрость, готовность всегда принять в свой дом, разделить трапезу. На ваш взгляд, какой плод грузинский народ должен принести Богу?

– По пророчеству, грузинский народ должен до конца отстоять православную веру и свидетельствовать всему миру спасение в Боге. Как в Апокалипсисе Иоанна Богослова Господь разным Церквам говорит некие слова, нашей Церкви он как раз говорит о том, что она должна сохранить святость, чистоту веры.

Но с другой стороны, мы немножко гордый народ. Нам дана огромная любовь от Господа, но гордость наша мешает этой благодати. Поэтому на нас обрушиваются всякие невзгоды. На Синайской горе жил великий угодник Иоанн, ему было открыто будущее мира, он сказал пророчество о грузинском народе: какое-то время он, как Лазарь, будет вонять, а потом Господь воскресит грузинский народ. И для всего мира это будет примером спасения во Христе. И другие народы, глядя на Грузию, придут к Богу.

Я молюсь, чтобы между нашими народами не было больше войн, чтобы никогда больше не повторились страшные события 2008 года. Было совершено много ошибок, не надо было затевать эту войну. Кому она была нужна? Всем нам надо опомниться, постараться исправить наши ошибки, прийти к покаянию пред Богом.

После того, как я задала свои вопросы актеру и режиссеру Давиду Гиоргобиани, он предложил рассказать о святынях храма великомученика Георгия в Грузинах, о священных преданиях древности и святых нашего времени…

Уберите святого Георгия с денег!


В храме святого великомученика Победоносца Георгия в Грузинах, на Большой Грузинской, где мы находимся, раньше служили грузинские священники, патриархи, цари, вельможи, князья, дворянство, крестьяне. А теперь самые разные люди – и русские, и грузины – ходят в этот храм, который заново расписан несколько лет тому назад.

Одна из святынь храма – икона святого Георгия. Как известно, святой великомученик Георгий – покровитель города Москвы и всех грузин. В XXI веке наши народы очень нуждаются в единении в духе Православия. Я думаю, молитвами святого Георгия мы найдем силы, чтобы князь тьмы не затмил наши мысли, чтобы мы не забыли о единстве наших народов во Христе.

Хочу вспомнить один эпизод из моей жизни, который связан с именем святого Георгия. В 1998 году, когда в России был дефолт, кризис, вдруг мне звонят домой (я жил тогда в Москве): «Давид, что вы думаете о дефолте?» Я так удивился – что я могу думать о кризисе, я же не экономист. Но подумал, что здесь надо рассудить мудро.

И я сказал тогда русскому народу такие слова: «Что вы удивляетесь, что у вас кризис денежный? Вашим покровителем является святой великомученик Георгий, а у вас на копейках, на 5 копейках, на 50 копейках он нарисован. Деньги бросаются везде, топчутся ногами… Поэтому и кризис».

Но я все же надеюсь, что молитвами святого Георгия наши народы найдут силы, мужество жить иначе, не идти к разложению, не идти в ногу с миром, который принимает такие незаконные законы.

Как недавно у нас в Грузии был принят антидискриминационный закон, защищающий права гомосексуалистов. Теперь такие люди могут стать, допустим, учителем в детском саду, могут стать генералами и вести армию. Куда? Известно, куда.

Я думаю, мы должны одуматься и просить Господа, чтобы избавить и грузинский народ, и русский народ, и все православные народы от этого ужаса – стать армией антихриста. Потому что наш Господь есть Иисус Христос, ради Которого положил душу свою и жизнь свою великомученик Георгий.

Через Аджарские горы

Еще одна святыня храма великомученика Георгия в Грузинах – копия чудотворного нерукотворного образа Божьей Матери Ацкурской, которую по преданию привез в Грузию святой апостол Андрей.

А было это так. В I веке после вознесения Господа на небеса апостолы кинули жребий, кому в какую страну идти на проповедь. И Матери Божьей выпал жребий – Иверия, страна Грузинская, она должна была проповедовать в нашей стране.

Но явился Господь и повелел, чтобы Матерь Божья отправила в Грузию для проповеди апостола Андрея, а сама оставалась бы в Иерусалиме. Еще Господь сказал Ей, чтобы Она взяла доску, приложила к Своему пречистому лику, и Ее образ отразится на доске. И так случилось. Икона чудесным образом стала чудотворной, нерукотворной в руках Божьей Матери.

Ацкурская икона Божьей Матери

С этой иконой апостол Андрей в 35-37 годах I века приходит в Иверию, в Грузию, проповедует Христа. На том месте, где поставил икону на землю, забил источник, хлынула вода.

Это произошло в деревне Дидачара в Аджарии. В этом месте апостол оставил чудотворную икону, но в его руках был список. Он перешел через Аджарские горы, пошел в другие селения и города Грузии, в местечке Ацкури он оставил второй список чудотворной иконы, потому и называется эта икона Ацкурская.

Сегодня она находится в Тбилиси, к сожалению, не в церкви, а в музее, но грузинский народ старается делать копии с этой иконы, ставить в храмах, служить перед Ацкурской иконой молебны.

Несколько лет назад мы в Грузии сделали еще один список чудотворного образа, привезли в Москву, в храм мученика Георгия. Грузины знают, что об этом образе Господь говорил Божьей Матери: «Эта икона будет вместо Тебя хранительницей этой страны до скончания века».

Наш апостол Андрей

В храме святого великомученика Георгия в Грузинах почитается и образ апостолов Андрея и Симона Кананита. Оба они проповедовали в Грузии в I веке. Я хочу напомнить, что у Божьей Матери есть четыре удела во всем мире. Первый удел – Иверия, страна Грузинская, второй удел – святая гора Афон, третий удел – город Киев, где находится Киево-Печерская Лавра с великими угодниками, нетленно почивающими там, и четвертый удел – Дивеево преподобного Серафима Саровского.

Вот, как ни странно, наши народы забыли, что Андрей Первозванный проповедовал в наших странах. Поэтому мы должны стремиться к единству в духе, дружно жить вместе, чтобы объединились в православной вере и украинский народ, и русский, и грузинский, и другие православные народы. Слава Богу, что у нас есть общий покровитель – апостол Андрей Первозванный.

Наше телевидение очень хотело снимать о нем фильм совместно с русскими братьями, может быть, и с украинскими братьями вместе, чтобы апостол, хозяин нашего общего духовного дома, вновь объединил нас. Дай Бог, чтобы нашлись люди, профессионалы, которые готовы принять участие в создании такого фильма.

Гавриил, Христа ради юродивый

Во время безбожия в XX веке в Грузии жил величайший старец Гавриил. Совсем недавно, в этом году его причислили к лику святых с именем преподобного Гавриила-исповедника Христа ради юродивого.

В 1965 году на празднике 1 мая, когда коммунистическая партия принимала парад, Гавриил вдруг вышел из храма святого Георгия в Тбилиси, который находится напротив правительственного дома, взял и облил керосином огромный портрет Ленина и поджег. 18-метровый портрет сгорает на глазах перед участниками парада.

У всех ужас и трепет. А Гавриил после случившегося не то, что не убегал никуда, он встал, перекрестился и начал проповедовать и славить Господа Иисуса Христа и говорить, что «слава дана не мертвому Ленину, о котором говорите «жив и будет жить», – жив и будет жить всегда Господь Иисус Христос, Который воскрес из мертвых. Его надо хвалить и славить день и ночь».

Набросились на него, избили, несколько костей переломили. Из Москвы пришел приговор к расстрелу, но Господь судил иначе: старца посадили в психиатрическую больницу, мучили целый год, но и оттуда он вышел живым и здоровым и начал проповедовать по всей Грузии.

Правда, сначала ему запретили причащаться, потому что из ЦК пришло такое распоряжение, но потом Матерь Божья явилась патриарху в храме Животворящего Столпа в городе Мцхета и сказала, что сегодня будет служить Гавриил. С того дня он снова стал у Трапезы, а потом взял на себя подвиг юродства.

25 лет скрывал свои благодатные дары, ночевал на кладбищах, странствовал, все про него думали, что он сумасшедший, но он молился за всю Грузию. Даже, когда его спросили один раз: «Какой у тебя подвиг?» – «Вся Грузия и половина России». Оказывается, что про Россию тоже не забывал и молился.

В этом году старца Гавриила причислили к лику святых. Во время всего Великого Поста и днем, и ночью, выстаивая огромные очереди, грузины шли в храм, чтобы приложиться к раке с мощами преподобного Гавриила. У него были духовные отцы Георгий и Иоанн, которых недавно тоже причислили к лику святых.

Святые мощи всех троих были обретены, поставлены в грузинских монастырях, в храмах, и народ миллионами идет к этим святым, чтобы молиться и молить Господа о прощении грехов. В годы атеизма мы очень много грешили, и русские хорошо об этом знают, и грузины, — как мы перед Господом повинны.

Недавно в Греции вышла книга о преподобном Гаврииле, так греки в Афинах, в своей столице, построили в честь этого святого новую церковь. Даже в Тбилиси нет пока церкви святого Гавриила.

Но прочитав эту книгу, афонские старцы, архимандриты пишут нам благодарственные письма. 500 страниц – о великих чудесах любви и подвига преподобного Гавриила. Мы решили в России тоже переиздать эту книгу. Сейчас идет перевод на русский, ищем благотворителей и издателей, которые готовы были сделать такое доброе дело.

Я лично знал старца Гавриила, много лет приходил к нему за советом, один раз он даже мой дом посетил. Про него рассказать можно очень много. Его любовь охватывает всех нас. Даже те люди, которые и не знали его, сегодня показывают к нему больше любви, чем мы, которые его знали. Потому что мы тоже не знали Христа, но любим Его и веруем в Него.

Дай Бог, чтобы мы все, которые знали или не знали, так полюбили и Господа, и его преподобного Гавриила, чтобы в наши тяжелые времена, когда охладела любовь к Богу, к ближним, эта великая сила подвига и любви старца снова заставила нас воскрылиться и идти к Царству Небесному.

Чудо у преподобного Серафима

То, что русский народ очень любит преподобного Серафима Саровского чудотворца – это не удивительно, но, уверяю вас, что грузинский народ не меньше любит и чтит преподобного. Знаете, у меня пришла такая мысль: если в Грузии провести референдум и спросить грузинский народ «Соблазны Европы или преподобный Серафим?» Я думаю, что все бы выбрали преподобного Серафима Саровского, его учение.

Хотел рассказать об одном чуде, которое произошло со мной в Дивеево. В годы молодости я приехал в Дивеево в первый раз, захотел исповедоваться. Смотрю в храме у исповеди стоит батюшка, очень толстый. Я думаю, если он не постится, как он может меня исповедовать?

Я еще был молодым и ничего не понимал. Но кроме него некому было принимать исповедь, я подошел, достал записку, где мои прегрешения были написаны на грузинском, под епитрахилью встал на колени и начал читать мои грехи. После первого греха батюшка меня остановил и другие мои грехи сам на русском языке передо мной открыл, как будто записи мои прочитал.

Думаю: «Господи, помилуй, что я такое в мыслях говорил про этого батюшку? Он такой прозорливый, ему мои грехи открыты». Я так умилился, стоял весь в слезах.

Что случилось дальше? Пошел на источник преподобного Серафима. А была зима, 26 градусов мороза. Когда я вышел из автобуса, спросил одного человека, как пройти к источнику. Он показал, куда идти. Я ему говорю: «Я –грузин, никогда в такой мороз не окунался в источник. Со мной ничего не случится?» Он сказал: «Ничего не случится».

Но, оказывается, он засомневался. Я иду по дороге и молюсь преподобному: «Если выше моих сил совершить этот подвиг, помоги как-то, отче Серафиме».

Вдруг затормозила машина, и оказалось, этот человек бросил свое дело, сел в свою машину и поехал меня догонять к источнику. И слава Богу! Почему? Потому что когда я там начал в холодной воде умываться, руки и лицо страшно замерзли, в такой мороз с водой надо немножко по-другому обращаться. У меня руки стали прямо как топоры, невозможно было ими шевелить.

Я испугался, подбежал к машине, а человек этот теплые варежки мне на руки скорее надел. Что главное? Кем он оказался? Он оказался отцом того священника, который у меня исповедь принимал. Представляете, 25 километров от Дивеево, источник, зима…

Господь мне показал одно такое чудо любви. Сын-священник помог мне духовно, а его отец – телесно. Преподобный отче Серафиме, моли Бога о нас!

 

May 23, 2014 Posted by | Filmas, PSRS, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Staļinistus tracina piemineklis Solžeņicinam

Staļinisti savā petīcijā pret pieminekli Solžeņicinam uzsver, ka viņa loma PSRS sabrukšanā bijusi milzīga, kā arī norāda uz Putina atzinumu par PSRS sabrukšanu kā lielāko gadsimta ģeopolitisko katastrofu.

Krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


ОБРАЩЕНИЕ ЖИТЕЛЕЙ ГОРОДА ТОЛЬЯТТИ ПРОТИВ УВЕКОВЕЧЕНИЯ ПАМЯТИ АЛЕКСАНДРА ИСАЕВИЧА СОЛЖЕНИЦЫНА

Мы, жители города Тольятти, встревожены сообщениями об увековечении памяти писателя Александра Исаевича Солженицына, одного из главных диссидентов в СССР. Он сыграл большую пропагандистскую роль в деле огульного очернительства нашей исторической Родины – Союза Советских Социалистических Республик. Его вклад в процесс развала Советского Союза был огромен.

В 2005 году президент РФ В.В.Путин в Послании Федеральному Собранию РФ заявил следующее (www.8b.kz/0001 ): «Крушение Советского Союза было крупнейшей геополитической катастрофой века. Для российского же народа оно стало настоящей драмой. Десятки миллионов наших сограждан и соотечественников оказались за пределами российской территории. Эпидемия распада к тому же перекинулась на саму Россию.

Накопления граждан были обесценены, старые идеалы разрушены, многие учреждения распущены или реформировались на скорую руку. Целостность страны оказалась нарушена террористической интервенцией и последовавшей хасавюртовской капитуляцией. Олигархические группировки, обладая неограниченным контролем над информационными потоками, обслуживали исключительно собственные корпоративные интересы. Массовая бедность стала восприниматься как норма. И все это происходило на фоне тяжелейшего экономического спада, нестабильных финансов, паралича социальной сферы».

Для объективности, необходимо процитировать заявления, сделанные А.И.Солженицыным в 70-х годах в США (www.8b.kz/0011 ):

«Твоя демократия (здесь А.И. обращается к США) могла разбить один тоталитаризм за другим. И германский и советский» – не призыв ли это к открытой войне с нашей страной под предлогом «распространения демократии», как её «распространяли» в Югославии, Ираке или Ливии?

«Концентрируется Мировое Зло .И. имеет в виду Советский Союз). Огромной ненависти и силы. Оно растекается по Земле. И надо встать против него».

«Внутренних дел не осталось на нашей тесной планете… Я говорю Вам, пожалуйста, побольше вмешивайтесь в наши внутренние дела. Мы просим Вас! Вмешивайтесь!» – А.И. Солженицын умоляет нарушать суверенитет СССР!

В своём известном произведении «Архипелаг ГУЛаг» (в Томе 3, Главе 2) Александр Исаевич цитирует сам себя: «Подождите, гады! Будет на вас Трумэн! Бросят вам атомную бомбу на голову!». Гарри Трумэн – 33-й президент США в 1945—1953 годах. Именно он был инициатором атомной атаки Хиросимы и Нагасаки. Разве человек, который любит свою страну и её жителей, будет жаждать нанести атомные удары по ней?

А.И. Солженицын о США: «Америка вызывает у меня… соединённое чувство восхищения и сострадания... Вы страна будущего. Вы страна молодая. Страна неиспользованных даже возможностей. Страна великих просторов географических. Простора души. Щедрости. Великодушия» – может справедливо назвать его приспешником США?

Далее Солженицын делает абсурдное заявление: «Англия, Франция, США – державы победительницы во Второй мировой войне» – т.е. СССР не победитель во Второй мировой войне!

Стоит привести откровение Майкла Ледина, специалиста по внешней политике США (www.8b.kz/0111 ): «Кто при Рейгане думал, что мы сломаем СССР? А ведь прошли какие-то 8 лет! А что нам понадобилось? Мы всего лишь взяли на зарплату их диссидентов – и всё!». Рональд Рейган – 40-й президент США в 1981—1989 годах.

Таким образом, можно сделать однозначный вывод о том, что А.И.Солженицын враждебно относился к нашей Родине.

В связи с этим, мы выражаем категорический протест против увековечения памяти Александра Исаевича Солженицына и требуем, чтобы Тольятти отказался от любых попыток переименования или наименования улиц, бульваров, скверов, парков, районов и т.п. В особенности мы против установки любых памятников, монументов, памятных досок, бюстов и иных сооружений, призванных восславить или увековечить память об А.И.Солженицыне.

Мы настаиваем на том, чтобы этот вопрос был вынесен на широкое общественное обсуждение, а до этого никаких решений по нему не принималось бы.

Мы, горожане, подписываем ОБРАЩЕНИЕ ЖИТЕЛЕЙ ГОРОДА ТОЛЬЯТТИ ПРОТИВ УВЕКОВЕЧЕНИЯ ПАМЯТИ АЛЕКСАНДРА ИСАЕВИЧА СОЛЖЕНИЦЫНА и поручаем Движению «Суть времени» и Коммунистической партии Российской Федерации передать его Губернатору Самарской области Н.И Меркушкину, Мэру городского округа Тольятти С.И. Андрееву, Председателю Думы городского округа Тольятти VI созыва Д.Б. Микелю, депутатам Думы городского округа Тольятти VI созыва и в другие инстанции.

 

February 3, 2014 Posted by | gulags, Krievija, krievu impērisms, noziegumi pret cilvēci, PSRS sabrukšana, rusofašisms, totalitārisms | Leave a comment

Jānis Rožkalns Okupācijas muzejam nodod Latvijas Neatkarības kustības arhīvu

Pieminot ievērojamo Latvijas neatkarības idejas uzturētāju padomju okupācijas laikā Gunāru Astru un atzīmējot viņa dzimšanas dienu, Latvijas Okupācijas muzejā 22.oktobrī norisinājās tikšanās reize ar diviem Gunāra Astras līdzgaitniekiem, Jāni Rožkalnu, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku, bijušās brīvības cīnītāju un cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 (H86) dalībnieku un dzejnieku, publicistu Nikolaju Braunu, kurš speciāli uz šo sarīkojumu ieradās no Krievijas,- ziņo spektrs.com

Janis_rozkalns_okupacijas_muzejaa_foto_spektrs_com-large
SpektrsCom 24.oktobris 2013

Jānis Rožkalns arī nodeva muzejam Latvijas Neatkarības kustības arhīvu, kas satur vērtīgas liecības par neatkarības kustības dalībnieku veiktajām akcijām un izplatītajiem pretpadomju materiāliem.

Uz atceres dienas pasākumu ieradās Gunāra Astras cīņu biedri, draugi. Pasākumā ieradās arī politiķi: Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, 11.Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs un citi. Pasākumā uzstājās dziesminieks Aivars Lapšāns, kā arī kinooperators Raits Valters demonstrējot videofilmu „Gunārs Astra. Sirdsbalss.”

Mūziķa Lapšāna uzruna:“Ieskatoties padomju laikus okupētajā Latvijā un salīdzinot ar šīs dienas politiskajiem notikumiem redzams, ka totalitārais režīms atgriežas. Toreiz valdīja padomju ideoloģija, šodien agresīvā homoseksuāļu ideoloģija. Mūsu dienās raugoties iedomājos par Brīzi, kurš aktīvi atbalstīja ģimenes vērtības un iestājās pret homoseksuālo ideoloģiju. Šodien mēs esam Aivaru Brīzi zaudējuši, viņš ir aizsaukts mūžībā. Un Jānis Rožkalns viens no Latvijas Atmodas cēlējiem, kuru pārliecības dēļ apcietināja. Jāņa ticība Dievam un apliecināšana glābusi no situācijas, kad viņam vēlējās piespriest astoņus gadus cietumsoda, bet viņš zināja, ka cilvēks nav noteicējs, bet Dievs. Rezultātā viņam piesprieda četrus gadus. ir kaut kas daudz lielāks, nekā cilvēki. Un Dievs ir tas, kurš nosaka mūsu gaitas.Kāpēc tādi, kā viņi nevarētu kļūt par Latvijas prezidentu, salīdzinājumā ar to, kādu Latvijas prezidentu mēs redzam šodien…

Viņi ir Latvijas sirdsapziņa. Esmu priecīgs, ka varu būt šeit. Es vēlos Jums nodziedāt dziesmu ar Knuta Skujinieka vārdiem, kurš kopā ar Gunāru Astru sēdējis cietumā par pārliecību brīvai Latvijai. Dzejolis saucās „Es atnākšu”. Tā ir pārliecība. Tā ir tāda sirdsapziņas balss, kura zina, ka atgriezīsies reiz savās mājās Latvijā.

Viss raksts ar video: http://www.ir.lv/blogi/politika/janis-rozkalns-okupacijas-muzejam-nodod-latvijas-neatkaribas-kustibas-arhivu


No čekas paglābtais arhīvs

Foto no Okupācijas muzeja arhīva
Foto no Okupācijas muzeja arhīva

Latvijas Okupācijas muzejs no bijušā Latvijas Neatkarības kustības (LNK) dalībnieka Jāņa Rožkalna saņēmis 85 dokumentus un relikvijas, kas skar nevardarbīgas pretošanās organizācijas darbību Latvijā 70. –  80. gados. Vēsturisko liecību svinīgā atdošana notika 22. oktobrī, kas ir LNK biedra un Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931 – 
1988) dzimšanas diena.

Vērtīgos dokumentus izdevies saglabāt tikai tādēļ, ka LNK biedru arestu un kratīšanu laikā 1983. gadā J. Rožkalns tos slēpis savas dzīvesvietas – mājas Ļeņina (Brīvības) ielā 209 – 
pagrabā. Dzīvokļus čekisti pārbaudīja ļoti rūpīgi, raujot no sienām pat tapetes un uzlaužot grīdu, taču slēpni pagrabā tie neatrada. Daļa dokumentu saglabājusies arī, pateicoties LNK caur Tallinu uzturētajai slepenajai sarakstei ar Rietumvācijā dzīvojošajiem Pāvilu Bruveru un Pauli Kļaviņu.

Kā viena no svarīgākajām relikvijām tiek izcelts LNK zīmogs. Ar to apzīmogoti visi organizācijas dokumenti, kas sūtīti starptautiskajām organizācijām. Tāpat saglabātas klišejas proklamāciju izgatavošanai, šablons uzrakstam “Saharovs – mūsu sirdsapziņa”, kuru izmantoja teksta uzpūšanai ar krāsu baloniņa palīdzību uz sienām.

Okupācijas muzejam nodotajā dokumentu mapē ir dažādi iesniegumi, arī īpaši šifri tekstu slepenošanai, P. Brūvera 80. gados Minhenē izdoti kabatas formāta LNK ikmēneša ziņu biļeteni “Pasaule un mēs” par svarīgāko pasaulē un Latvijā. Šos biļetenus trimdas latvieši pa pastu un citādi sūtīja uz Latviju, bet daļu izplatīšanai LNK saņēma pa pagrīdes kanāliem Rīgā. Tikai vienā eksemplārā saglabājies Rīgā izdotais burtnīcas formāta, ar rakstāmmašīnu rakstītais un ar foto kontaktkopijas metodi pavairotais pagrīdes “LNK biļetens”. Tajā cita starpā minēta no ASV Kongresa saņemtā ziņa, ka 1972. gada maijā “Apollo 16″ apkalpe uz Mēness novietojusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus.

Dokumentu vidū atrodama sīka instrukcija, kā pārejama PSRS–Somijas robeža. Ne tikai aprak-stīts grūtais pārgājiens pa Karēlijas purviem un mežiem, bet arī doti iemācāmi teksti somu valodā un ieteikts pēc robežas pārejas nekontaktēties ar iedzīvotājiem, jo pastāvēja lielas iespējas, ka tie pārbēdzēju nodotu policijai, kura savukārt bēgli nosūtītu atpakaļ uz Padomju Savienību. No LNK krājuma nāk arī 1980. gadā Ojāra un Zvaigznītes Ginteru pārtulkotā un pagrīdes tipogrāfijā Lietuvā iespiestā pamācība “Tiem, kuriem priekšā stāv pratināšana”. Tas ir izcilā krievu matemātiķa, cilvēktiesību cīnītāja un politieslodzītā Aleksandra Volpina juridisks traktāts, kā uzvesties, ja apcietinājusi čeka.

Latvijas Neatkarības kustība kā nelegāla pretošanās organizācija pastāvēja no 1974. līdz 1983. gadam, kad tās darbību pārtrauca PSRS Valsts drošības komitejas izdarītie aresti un kratīšanas. LNK dalībnieki bija Pāvils un Olafs Brūveri, Jānis Rožkalns, Jānis Vēvers, Alfrēds Lēvalds, Gunārs Astra, Alfrēds Aperats, Edmunds Cirvelis – kopumā ap 20 cilvēku.

October 26, 2013 Posted by | arhīvi, Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Todien divu noziedznieku vienošanās zaudēja spēku

Ģirts Vikmanis, LA

Pirms 24 gadiem – 1989. gada 23. augustā – apmēram divi miljoni Baltijas iedzīvotāju sastājās dzīvā ķēdē, veidojot “Baltijas ceļu”, kas no Viļņas cauri Rīgai vijās līdz Tallinai un apliecināja Baltijas republiku prasību atgūt neatkarību.

Baltieši pieminēja Molotova–Ribentropa paktu, kas bija sadalījis Eiropu. Baltijas valstu neatkarības kustību pārstāvji sarunā atceras tolaik piedzīvoto un spriež, kā toreizējie sapņi un ideāli īstenojušies mūsdienās.

Uz brālības pamata

Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” izveidotājs Vītauts Landsberģis 1989. gada 23. augustā atradās ceļa sākumā – Viļņā Ģedimina laukumā kopā ar radiniekiem. Tur bijuši arī skautu un gaidu kustības dalībnieki, trimdas lietuvieši un politiski represētie. No rīta viņš devies uz Lietuvas radio, lai teiktu uzrunu, un jau bijis zināms, ka Lietuvā piekļuvi ceļiem bloķē padomju ie-
stādes. “Toreiz uzrunāju tautu, sakot, lai tā nesatraucas, bet sadodas rokās ar kaimiņiem, ja arī viņi ir tālu līdz galvenajam ceļam,” atceras V. Landsberģis.

“Tā man bija stresaina diena. Todien Latvijas Centrālkomiteja aizliedza koordinēt “Baltijas ceļa” norisi pa radio. Visu vajadzēja precizēt. Man bija jāieraksta uzrunas teksts,” atceras toreizējais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns. Tomēr dažādi PSRS varas iestāžu liktie šķēršļi neesot traucējuši – akcijas koordinācija bijusi tāda, kuru varētu veikt aizvērtām acīm.

Viņš devies uz Ķoņu pagastu Latvijas un Igaunijas pierobežā, kuru šķērsoja “Baltijas ceļš”. Tur noticis vietējo latviešu un igauņu improvizēts mītiņš. “Bija dažādi nacismu un komunismu raksturojoši simboli, Hitlera un Staļina ģīmetnes. Visi šie atribūti tika iemesti ugunī. Šajā dienā mēs pateicām, ka ir beidzies Otrais pasaules karš,” stāsta D. Īvāns. “Todien divu noziedznieku vienošanās zaudēja spēku, jo mēs sākām atzīmēt savus vienotības svētkus – “Baltijas ceļu”.”

Tikmēr Igaunijas neatkarības kustības aktīvists Tunne Kelams atceras, ka jau iepriekš – 1987. gadā – igauņi pulcējušies uz sanāksmēm Hirves parkā Tallinā, pieminot Molotova–Ribentropa paktu un tā slepeno protokolu, kas sadalīja Eiropu. Parks kļuva par neatkarības kustības aktīvistu pulcēšanās vietu, un tajā attīstījās daudzas idejas. “Baltijas ceļa” dienā T. Kelams pievienojies cilvēkiem, kas atradušies netālu no parka. “Pēc “Baltijas ceļa” cilvēki vairāk sāka ticēt Igaunijas neatkarības idejai. Iepriekš daudzi domāja, ka tas nav sasniedzams mērķis,” teic T. Kelams.

Globāls notikums

“Baltijas ceļš” tolaik nebija trīs Baltijas tautu izolēts notikums, tas ir jāskata kontekstā ar 20. gs. astoņdesmito gadu Austrumeiropas kustībām, kas vērsās pret komunistiskajiem režīmiem. “Tā bija ļoti plaša zīme, ka komunistisko režīmu ļodzīšanās un krišana Centrāleiropā izplatīsies uz austrumiem un nebeigsies pie Molotova–Ribentropa līnijas. “Baltijas ceļš” bija stingrs mūsu gribas apstiprinājums, padomju varai netika atstātas cerības, ka pārmaiņas varētu apstāties. Tas bija atgādinājums, ka esam tādas pašas Eiropas nācijas kā citi,” teic V. Landsberģis. “Baltijas ceļš” tolaik kļuva par pasaules mēroga notikumu, kas tika plaši atspoguļots pasaules lielākajos medijos.

D. Īvāns spriež, ka bijis lepns par “Baltijas ceļu”, un norāda, ka tā adresāts bija arī Kremlis, kur tolaik Mihailu Gorbačovu nomācis jautājums par Vācijas atkalapvienošanās iespējamību. Pēc D. Īvāna vārdiem, PSRS līderis vēlāk atzinis, ka “Baltijas ceļš” viņam esot sasējis rokas Vācijas jautājumā. T. Kelams atceras, ka vairākus mēnešus pirms “Baltijas ceļa” Igaunijā viesojusies eiroparlamentāriešu grupa Baltijas valstu jautājumos. “Viņi bija konservatīvi un uzskatīja, ka jābūt stabilitātei – Baltijas republikām jāpaliek PSRS sastāvā. “Baltijas ceļš” bija pret šādām idejām un parādīja tautas gribu,” teic T. Kelams.

Neticētu savām acīm

“Baltijas ceļa” dalībnieki atceras, ka tolaik viņiem neesot bijušas plašas vīzijas, ko darīt, kad tiks atgūta neatkarība un kā brīvības ideālus īstenot dzīvē. T. Kelams aicina atcerēties Igaunijas vēsturisko pieredzi, ka nākotnē nav nekā neiespējama, taču nekas nepastāv pats par sevi, attiecinot to uz dalību NATO, ko viņš tomēr neuzskata par simtprocentīgu Igaunijas drošības garantu. Tāpat Kelams uzskata, ka Igaunijas būtiskākais ceļš mūsdienās ir turpināt veidot nacionālu valsti, taču sarežģījumus gan Latvijā, gan Igaunijā radot padomju mantojums un tālaika domāšanas paliekas. T. Kelams pauž prieku, ka 23. augustu kā totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu 2009. gadā pasludinājis Eiropas Parlaments. Igaunijas vēstniecības Latvijā misijas vadītāja vietniece Merje Stanciene vērtē, ka nav salīdzināma situācija Baltijas valstīs 1989. gadā un mūsdienās, jo tagad, piemēram, ir daudz augstāks dzīves standarts, cilvēkiem ir iespēja brīvi ceļot, Baltijas valstis piedalās NATO, kas ir spēcīgs drošības garants Baltijas valstīm.

D. Īvāns domā, ka Latvijas Tautas frontes kongresa pirmie delegāti neticētu tam, kas pa šiem gadiem noticis Latvijā. “Mēs tikām vaļā no PSRS – to neviens tolaik nevarēja iedomāties. Mēs esam NATO valsts, un tas ir krietni augstāks drošības līmenis nekā starpkaru Latvijā, mums ir mazāk draudu. Arī materiāli esam labāk nodrošināti,” teic D. Īvāns. Viņš gan atzīst – mūsdienu problēma ir tautiešu došanās strādāt uz ārzemēm, par ko “Baltijas ceļa” laikos neviens nevarēja iedomāties.

V. Landsberģis uzskata, ka Lietuva līdz mūsdienām būtu varējusi sasniegt vairāk, un esot jautājums par to, kā tiek izmantota iegūtā brīvība. “Lietuvas sabiedrība mūsdienās ir sašķelta dažādās atšķirīgās grupās, lai gan tolaik bijām vienotāki,” saka V. Landsberģis. Tagad visās trijās Baltijas valstīs aug jauna paaudze, kas nav dzīvojusi padomijā. “Viņiem nav to laiku ideāli. Viņi ir atšķirīgi un nav sasaistīti padomju formulās un uztraukumos. Viņi ir vairāk eiropeiski un brīvāki,” spriež V. Landsberģis.

“Vēlu lietuviešiem, latviešiem un igauņiem paturēt “Baltijas ceļu” atmiņās par brālību, kas tolaik bija tik stipra kā nekad iepriekš un pēc tam,” vēlējuma vārdus teic V. Landsberģis.

Uzziņa

“Baltijas ceļa” 24. gadadienas atceres pasākumi * Rīgā: notiek “Baltijas ceļa” atceres dienas. Rīdzinieki un pilsētas viesi, piedaloties akcijā “Europeana 1989” aicināti atnest tālaika liecības un atribūtus uz Esplanādi no plkst. 12 līdz 20, lai tos varētu nofotografēt un ievietot “Baltijas ceļa” digitālajā kartē.

Eiropas mājas Sarunu istabā plkst.14 notiks “Baltijas ceļa” atceres pasākums.

* Bauskā: plkst. 20 Rātslaukumā tiks iedegts svecīšu ugunsceļš.

* Ķoņu pagastā: plkst. 20 pie Latvijas un Igaunijas robežas notiks muzikāls atceres pasākums.

* Alūksnē: plkst. 9 pie Alūksnes Jaunās pils sāksies ziedu segas veidošana, bet plkst.18 pie Jaunās pils notiks atceres pasākums.

* Jēkabpilī: Daugavas kreisajā krastā pie tilta plkst. 18. Jēkabpils Latviešu biedrība rīko pulcēšanos, lai atcerētos Baltijas ceļu un laistu Daugavas straumē ziedus.

* Tallinā: pie Brīvības cīņu uzvaras kolonnas atzīmēs 2009. gadā ES noteikto visu totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu Eiropā. Pēcpusdienā Hirves parkā notiks pulcēšanās, pieminot 1987. gadā īstenoto pieprasījumu atzīt Molotova–Ribentropa paktu un pulcēšanās parkā tradīcijas pirmsākumu.

* Viļņā: notiks piemiņas pasākums pie Adama Mickēviča pieminekļa, kur 1987. gadā šajā dienā lietuvieši sapulcējās uz mītiņu pret Molotova–Ribentropa paktu.

* Londonā: sestdien, 24. augustā, plkst. 14 “Baltijas ceļa” atceri Haidparkā rīko Lietuvas Jaunatnes apvienība Apvienotajā Karalistē.

August 23, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

%d bloggers like this: