Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Aicina sadoties rokās interaktīvajā Baltijas ceļā

Unikālā notikuma idejas atbalstītājus aicina veidot virtuālo karti
Balticway-media_large

Latvieši, lietuvieši un igauņi aicināti vēlreiz pievienoties Baltijas ceļam, šoreiz – sociālajos medijos. Interaktīvajā lapā thebalticway.eu plānots atjaunot vēsturisko notikumu, lai apliecinātu Baltijas valstu atbalstu brīvībai, vienotībai un kopīgiem ideāliem arī patlaban.

Unikālā notikuma gadadienas priekšvakarā Baltijas valstu iedzīvotāji aicināti atzīmēt šo notikumu, vēl vienu reizi ”sadodoties rokās” sociālajos tīklos. Latvieši, lietuvieši, igauņi un visi citi pasaules iedzīvotāji, kuri atbalsta Baltijas ceļa idejas, tiek aicināti izmantot sociālos tīklus, lai pievienotos virtuālai kartei, kas simboliski izseko vēsturiskā ceļa dalībnieku soļus no Tallinas līdz Viļņai.

Jaunākajai paaudzei, kura par šo notikumu ir dzirdējusi no saviem vecākiem un vecvecākiem, šī ir iespēja apliecināt pasaulei, ka Baltijas ceļa demonstrācijā iemiesoties ideāli vēl aizvien ir dzīvi. 1989. gada 23. augustā gandrīz divi miljoni cilvēku no trīs valstīm sadevās rokās miermīlīgā protesta akcijā, lai apliecinātu ticību brīvībai, demokrātijai un neatkarībai.

Baltijas ceļš bija nozīmīgākais mirklis ceļā uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Tās dienas notikumus vēroja visi pasaules mediji, un Baltijas ceļš kļuva par vēsturisku simbolu vienotībai brīvības vārdā.

Savukārt Saeimas mājaslapā ievietots dokuments – deklarācija, ar kuru pirms 22 gadiem 21.augustā AP deputāti atjaunoja Latvijas faktisko neatkarību.

Nozīmīgākie dokumenti par Baltijas ceļa organizēšanu 2009.gadā tika iekļauti UNESCO programmas ”Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Baltijas ceļš pasaules mērogā tika atzīts par iespaidīgu nevardarbīgu protesta un solidaritātes paušanas aktu, kas tajā laikā bija unikāls miera kultūras piemērs.

Sociālo mediju kampaņas mērķis ir atdzīvināt 1989.gada vasaras emocijas, dodot iespēju arī jaunākajai paaudzei, kurai nebija iespējas šo Baltijas vēsturei nozīmīgo notikumu piedzīvot, izrādīt savu atbalstu un vienlaikus teikt ”paldies” saviem vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kuri stāvēja uz ceļa toreiz, pirms 24 gadiem.

Ielogojoties lapā ar savu sociālo mediju kontu Twitter, Facebook vai Draugiem.lv, ikviens var ”pievienoties” demonstrācijai, sekojot 600 km garajam ceļam uz virtuālas kartes. Piektdienas, 23.augusta, naktī Baltijas ceļa oficiālajā gadadienā, ceļš tiks pabeigts un ierakstīts vēsturē.

Jau vēstīts, ka 23. un 24.augustā no plkst.12 līdz 20 Esplanādē, ”Rīga 2014″ atklātajā telpā Eiropas digitālais arhīvs, bibliotēka un muzejs ”Europeana” sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku aicina Latvijas iedzīvotājus dalīties ar atmiņām, fotogrāfijām un citām liecībām no Baltijas ceļa norises.

Baltijas ceļa dalībniekiem būs iespēja digitalizēt savu līdzpaņemto Baltijas ceļa piemiņas lietu un iekļaut to digitālajā arhīvā publicēšanai vietnē europeana1989.eu, kurā apkopoti materiāli par ”Dzelzs priekškara” krišanas notikumiem Eiropā 1989.gadā. Piemiņas lieta var būt jebkas, kas konkrētajam cilvēkam saistās ar Baltijas ceļa akciju – fotogrāfija, dokuments, piespraude, apģērba gabals, tramvaja biļete u.c. Visi līdzi paņemtie materiāli tiks uzreiz atgriezti atpakaļ īpašniekam.

Sociālo mediju lietotāji, kuri vēlas uzzināt vairāk par Baltijas ceļa vēsturi, ir aicināti sekot Baltijas ceļa kontiem Twitter, Facebook un Draugiem.lv, kuros līdz pat piektdienas naktij varēs uzzināt interesantus faktus, fotogrāfijas un citātus no 1989.gada vasaras notikumiem.

August 22, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, piemiņa, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Digitalizēs liecības par ”Baltijas ceļu”

Viesturs Sprūde, LA
 

F

Latvijas iedzīvotāji 23. un 24. augustā tiek aicināti piedalīties ES projekta “Europeana 1989″ informācijas dienās Rīgā, Esplanādē, nesot līdzi personiskās fotoliecības un citas piemiņas lietas, kas attiecas uz 1989. gada 23. augusta ”Baltijas ceļu”.

Šīs liecības tiks digitalizētas un to digitālās kopijas ievietotas interneta vietnē “europeana1989.eu”. Iedzīvotāji tāpat tiek aicināti dalīties savos atmiņu stāstos par ”Baltijas ceļu”.

Par gaidāmo pasākumu, kas minētajās dienās no plkst. 12 līdz 20 notiks nodibinājuma “Rīga 2014″ kultūras vasarnīcā, ceturtdien žurnālistiem pavēstīja ”Europeana 1989” pārstāvji Džonatans Pardejs un Franks Drauške. Projekta Latvijas vēstniece ir Sarmīte Ēlerte, un Latvijā kampaņa tiek īstenota sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. ”Europeana” ir ES vēstures digitālais muzejs, arhīvs un bibliotēka, kuras uzdevums ir internetā nodrošināt piekļuvi Eiropas daudzvalodīgajam kultūras mantojumam, kolekcionēt arī notikumu dalībnieku mutvārdu liecības. Šobrīd aktuāli ir savākt materiālus par “dzelzs priekškara” krišanas notikumiem Eiropā 1989. gadā, jo nākamgad revolucionārajiem notikumiem Vācijā, Ungārijā, Polijā, Čehijā un Baltijā apritēs 25 gadi.

”Europeana 1989” materiālu vākšanas kampaņa sākās jūnija sākumā Polijā, augusta sākumā tā jau notika Viļņā un Panevēžā; tagad gaidāma Rīgā, bet augusta beigās Tallinā.

”Mēs aicinām Latvijas iedzīvotājus ievietot internetā savas atmiņas un fotoattēlus par vienu no viņu dzīves ievērojamākajiem notikumiem – ”Baltijas ceļu”, kad viņi veidoja vēsturi,” sacīja Džonatans Pardejs.

Savukārt Sarmīte Ēlerte uzsvēra, ka tas ir veids, kādā Baltijas valstu iedzīvotāju vēsturiskā atmiņa kļūst par daļu no visas Eiropas vēsturiskās atmiņas.

Nodoms ir projekta vietnē izveidot digitālo karti, kurā notikuma līdzdalībnieku vai viņu piederīgo atmiņas, foto­grāfijas, audio un video ieraksti un citas dokumentālas liecības būs izvietotas atbilstoši stāstītāju atrašanās vietai 1989. gadā. Projekta pārstāvji norāda, ka visas atnestās liecības pēc digitalizēšanas tūlīt tiks atdotas atpakaļ īpašniekiem, bet tie, kuri 23. un 24. augustā nevarēs ierasties Esplanādē, liecības par ”Baltijas ceļu” vietnē “europeana1989.eu” varēs ievietot arī patstāvīgi. ”Europeana” jau īstenojusi līdzīgu materiālu vākšanas kampaņu saistībā ar Pirmā pasaules kara vēsturi.

August 22, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

23.augustā – Baltijas ceļa atceres pasākums

2013.gada 23.augustā LATVIJAS OKUPĀCIJAS IZPĒTES BIEDRĪBA rīko pasākumu

1989.gada 23.augusta Baltijas ceļš – triju Baltijas valstu ceļa sākums uz Eiropu

Šā gada 23.augustā aprit 24 gadi kopš trīs Baltijas Republikas Lietuva, Latvija un Igaunija sadevās rokās, veidojot unikālo Baltijas ceļu. Latvijas Okupācijas izpētes biedrība rīko pasākumu, kas paredzēts atmiņai par Baltijas ceļu, kas notika 1989.gada 23.augustā. Šajā dienā plkst. 19:00 ~2 miljoni cilvēku sadevušies rokās vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja mūsu valstu galvaspilsētas (Tallinu, Rīgu un Viļņu). Šī demonstrācija pievērsa Pasaules uzmanību vēsturiskajam faktam – Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas 50.gadadienai, kad PSRS un Vācija sadalīja ietekmes sfēras Austrumeiropā.

Pasākumā piedalīsies Baltijas ceļa organizatori un dalībnieki, tiks rādīti fragmenti no filmas „Padomju stāsts”, kurā atainoti 1939.gada Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dokumentālie kadri un stāstīts par tā ietekmi uz Eiropas tautu likteņiem.
P R O G R A M M Ā:

Ievads. LOIB valdes priekšsēdētāja Rutas Pazderes uzruna

1. Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres uzruna

2. Igaunijas Republikas vēstnieka uzruna

3. Lietuvas Republikas vēstniecības pārstāvja uzruna

4. Latvijas Republikas Saeimas deputāta Romualda Ražuka uzruna

5. “Baltijas ceļa” organizatora Andreja Cīruļa uzruna par Baltijas ceļa īpašo nozīmi triju Baltijas valstu neatkarības atgūšanā

6. Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvja Ivara Švānfelda uzruna

7. Filmas “Padomju stāsts” režisora Edvīna Šnores uzruna

8. Īsfilma par Molotova- Ribentropa pakta noslēgšanu 1939.gada 23.augustā

Noslēgums. LOIB valdes priekšsēdētāja vietn. Bonifācijs Daukšts

August 21, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Eiropas mērogā aicina vākt liecības par ‘Dzelzs priekškara’ krišanu un ‘Baltijas ceļu’

Eiropas mērogā aicina vākt liecības par 'Dzelzs priekškara' krišanu un 'Baltijas ceļu'

Lai saglabātu Eiropas kultūras un vēstures mantojumu, ikviens Eiropas iedzīvotājs ir aicināts iesaistīties vērienīgā projektā “Europena 1989” – digitālās kolekcijas veidošanā par teju ceturtdaļgadsimtu seniem notikumiem, kas saistīti ar “Dzelzs priekškara” krišanu, portālu “Delfi” informē Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” pārstāvji.

 

“Vēsture nav tikai muzejos un citās institūcijās glabātie materiāli, vēsture ir tas, ko piedzīvojuši un pieredzējuši reāli cilvēki. Mums ir jālepojas ar savu pieredzi un uzkrātajām zināšanām par valsts notikumiem, tāpēc stāstos par pagātni mums ir jādalās, lai veidotu valsts vēsturi,” projekta atklāšana pasākumā sacīja Europeana” izpilddirektore Džila Kazinsa. 

“Europeana 1989” ietvaros šogad notiks pasākumi Čehijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji īpaši tiek aicināti dalīties atmiņās par 1989. gada 23. augustā notikušo akciju “Baltijas ceļš“, dodot savu ieguldījumu vēstures saglabāšanā.

Baltieši savus atmiņu stāstus, fotogrāfijas, video vai skaņas ierakstus par miljoniem cilvēku veidoto dzīvo ķēdi, kas savienoja trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, var pievienot projekta digitālajai kartei, norādot arī savu atrašanās vietu akcijas laikā.

Liecību apkopošanas dienas Rīgā notiks no 22. līdz 24. augustam, Esplanādes parkā iepretim Raiņa piemineklim, nodibinājuma “Rīga 2014” atvērtajā birojā – “Esplanāde 2014”, informē projekta pārstāvji.

“Divi miljoni cilvēku no visām Baltijas valstīm sadevās rokās uz 15 minūtēm, lai miermīlīgi parādītu pasaulei, ka neatkarība ir nepieciešama visās valstīs. Man tas bija ļoti emocionāls notikums. Domāju, ka tie, kas piedalījās Baltijas ceļā, šo notikumu atminēsies visu mūžu,” projekta atklāšanas pasākumā jūnija sākumā Varšavā uzsvēra projekta “Europeana 1989” Latvijas vēstniece Sarmīte Ēlerte.

Lietuvas projekta vēstnieka lomu uzņēmies viens no Lietuvas neatkarības kustības līderiem Vītauts Landsberģis, savukārt Igauniju pārstāv Igaunijas neatkarības kustības līderis un politiķis Tunne Kelams.

Čehiju – tulkotājs un viens no “Samta revolūcijas” aktīvistiem Petrs Januška, Vāciju – publicists un cilvēktiesību aizstāvis Volfgangs Templins, Ungāriju – bijušais disidents un cilvēktiesību aktīvists Laszlo Rajks, Poliju – rakstnieks, publicists un politiķis, pirmais nekomunistiskais premjers Austrumu blokā pēc Otrā pasaules kara Tadeušs Mazoveckis, kā arī fotožurnālists Kriss Nīdentals, kurš dokumentējis gan dzīvi aiz Dzelzs priekškara, gan tā krišanas laikā. Nīdentāla darbi saņēmuši starptautiskus apbalvojumus un publicēti lielākajos pasaules medijos, norāda “Europena” pārstāvji.

“2014.gadā pasaule svinēs ievērojamā 1989.gada 25. gadadienu, kad tika sagrauti mūri un robežas, un Eiropas ļaudis atkal kļuva vienoti,” raksta projekta organizatori.

“Europeana 1989” mērķis ir radīt spilgtu un pilnīgu ainu par revolucionārajiem notikumiem Eiropā, aicinot katras projektā iesaistītās valsts iedzīvotājus dalīties ar saviem stāstiem, fotogrāfijām, video un skaņas ierakstiem. Projekta rezultātā tiks izveidots lielisks arhīvs, kuru varēs izmantot pētniecības, mācību vai izklaides nolūkos.

Vairāk par projektu var uzzināt šeit.

July 12, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Jānis Rožkalns: Sliktajiem vajag, lai godprātīgie klusē

Neatkarīgā piedāvā interviju ar Jāni Rožkalnu.

«Vēl tagad atceros to neaprakstāmo lepnuma izjūtu (ar baiļu piegaršu) par savu rīcību, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā. Toreiz man bija 23 gadi. Varat iedomāties to lielo cilvēku pūli apmēram 50 m apkārt piemineklim! Un tu zini, ka apmēram katrs desmitais ir čekists civilā apģērbā. Un tad tu ar ziedu klēpi ej viens pats pāri tukšajam laukumam, kas šķir pūli no pieminekļa, (..) tu sajūti, kā cilvēki uzmundrinoši sauc un aplaudē – tieši tev. Izjūta ir grandioza, sirds paliek tik liela – lielāka par pašu! (..)

Ejot atpakaļ, tu redzi, ka no vairākām pusēm tev tuvojas vairāki vīri uzvalkos un vējjakās. Bet viņi negrib to darīt tukšā laukuma vidū, viņi sagaida tevi pūlī. (..) Tevi vairākas stipras rokas satver aiz elkoņiem. (..) Bet tu zini, ka viss būs labi. Viss patiešām beidzās labi, jo čekas rīcība vairs bija tikai sīka atrauga, kas ātri vien aizrijās lielajā Latvijas cilvēku jaunās enerģijas vilnī. Tagad saprotu, ka es biju viens no Atmodas «atklāšanas slēdžiem» – ar to viss sākās! (..) Un ej nu sazini, kā cilvēce būtu attīstījusies, ja tu un vēl daudzi tādi paši visās Baltijas valstīs tad nebūtu sadūšojušies. Bail padomāt, kā viss varēja būt…»

Šo emocionālo uzrunu, ko kāda raksta komentāros bija ielicis cilvēks ar niku Rakstnieks, delfi portālā ieraudzīja Jānis Rožkalns, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, bijušais brīvības cīnītājs un cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 (H86) dalībnieks. «Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei. Gājiena priekšgalā bija divi latviešu jaunieši – Eva Biteniece un Rolands Silaraups. Lepnums un spīts bija ierakstīts viņu abu un pārējo gājiena dalībnieku acīs. Jo pēc 50 okupācijas gadiem tā bija pirmā reize, kad latvietim atkal bija iespēja izcīnīt gājiena tiesības līdz savam Brīvības piemineklim. Kā parādīja vēlākā vēsture – tas iezvanīja mūsu brīvību.

– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?

– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.

– Kādā veidā H86 sāka organizēt šo leģendāro manifestāciju?
– 1987. gada martā Rietumos nonāca pirmie septiņi pārfotografētie teksti, ko nosūtīja H86. Vēlāk nosūtījām videoierakstu, kur Rolands Silaraups kopā ar biedriem stāstīja, kā iecerēta 14. jūnija akcija. Šo filmu televīzijas demonstrēja visā Rietumu pasaulē. Mediju komentāros tika uzsvērts, ka «latvieši pārbauda perestroiku» – ja 14. jūnija akcijā Rīgā notiks izrēķināšanās ar H86, tad visas runas par pārmaiņām ir tikai mīts. Tādēļ fakts, ka helsinkieši 14. jūnijā netika apcietināti, uz Rietumu žurnālistiem un politiķiem atstāja sprādzienveida iespaidu – tātad PSRS patiešām mainās! Reizē mēs arī sapratām: bez represijām PSRS neeksistēs, un tas nozīmē, ka nav tālu arī Latvijas brīvība. Tajos mēnešos radio Brīvā Eiropa vadība izjuta spēcīgu diplomātisko spiedienu no Maskavas, jo arī tā saprata, ka 14. jūnijs kļūst par liktenīgu datumu: radio vadībai tika piekodināts neaicināt cilvēkus piedalīties šajā pasākumā, drīkstēja veidot tikai reportāžas. Tad radio latviešu redakcijas vadītājs Jānis Trapāns uzņēmās lielu personisko atbildību, garantējot vadībai, ka Rīgā asinsizliešanas nebūs. Ja tomēr tas būtu noticis, gan Trapāns, gan žurnālists Pāvils Brūvers savus amatus zaudētu. Interese par perestroiku pasaulē bija milzīga, un to es pats izjutu vēlāk, tad, kad man tika atņemta PSRS pavalstniecība un manai ģimenei nācās emigrēt uz Rietumiem, man no visas pasaules nāca ielūgumi lasīt lekcijas par to, kas notiek Latvijā un padomijā. Valstu parlamenti, komisijas, prese – visi gribēja zināt, vai tiešām PSRS – šī milzīgā ļaunuma impērija – var sabrukt?

– Jūsu seju neredz 14. jūnija gājiena pirmo rindu fotogrāfijās. Kā tā? Esat pašā maliņā, ne kopā ar pārējiem H86 cilvēkiem.

– Man bija īpašs uzdevums. Manā rīcībā bija neliels Minox fotoaparāts, ar kuru neuzkrītoši fotografēt visu, kas notiek. Jo represiju draudi bija reāli! Tūlīt pēc gājiena devos uz mūsu grupas dalībnieku Ginteru dzīvokli Basteja bulvārī un zvanīju uz Minheni, uz radio Brīvā Eiropa. Tur ar milzīgu nepacietību gaidīja mūsu zvanu. Starp citu, tā paša gada 23. augustā tieši šajā dzīvoklī arestēja visu H86 grupu. Viena lieta, ko gan es nesaprotu joprojām: visu 1987. gadu čeka mums ļāva zvanīt uz Minheni.

– Čekai tas taču bija izdevīgi: varēja noklausīties jūsu sarunas.
– Jā, bet viņi jau paši to visu zināja. Tad tālsarunas dabūt bija ļoti grūti. Ja VDK nojauta, ka kāds grasās pa telefonu stāstīt ko nelabvēlīgu, tālsarunas vienmēr tika atteiktas, jo tās gāja caur Maskavu. Bet mums šādu problēmu nebija, kaut arī mēs darbojāmies gluži kā žurnālisti: tikko izstāstījām, kas notiek Rīgā, un pēc stundas to Pāvils Brūvers komentē jau radiostacijā Brīvā Eiropa.– Ir arī tādi cilvēki, kas nevēlas runāt par tiem notikumiem. Piemēram, Rolands Silaraups. Kāpēc?
– Rolands bija visa 14. jūnija pasākuma rīkošanas centrā un tā laika tautas varonis. Jo liepājnieki, kuriem to vajadzēja darīt, bija čekas nobloķēti un uz Rīgu netika. Kaut arī ik nedēļu Rolandu uz ielas ar draudiem aizturēja čekisti, šis jauneklis bija kā klints: drosmīgs un nelokāms. Pēc tam, kad viņu 1987. gadā izsūtīja no Latvijas, viņš apbraukāja visus trimdas latviešu centrus, stāstot par notikumiem Rīgā un vienlaikus vācot materiāli tehnisko atbalstu jaunajai demokrātijai, kas tikko dzima Latvijā. Mūs izsūtīja tajā pašā gadā, mēs satikāmies jau Minsterē, un tad bija savākti daudzi tūkstoši dolāru – ar mērķi Vides aizsardzības klubam, LNNK, Pilsoņu kongresa un Helsinku grupas atbalstam. Pasaules Brīvo latviešu apvienībā (PBLA) bija izveidots apakškonts, kurā šī nauda atradās. Rolands gaidīja, kad ieradīsimies mēs, lai saņemtu informāciju, kam un ko vajag – videokameras, biroju iekārtas un tamlīdzīgi. Minsterē Rolands mūs klātbūtnē zvanīja PBLA vadītājiem, lai noskaidrotu, kādā veidā mēs pirksim visu nepieciešamo Latvijai, lai tūdaļ to sūtītu uz dzimteni. Redzēju, ka telefonsarunas laikā Rolands kļūst bāls. Izrādās, Rolandam atbildēja, ka visu naudu pārņem PBLA un viņš neko nedabūs. Nēģeris savu bija padarījis, nēģeris varēja būt brīvs… Drīz Berlīnē notika PBLA vadības tikšanās ar Latvijas kompartijas CK sekretāra Anatoliju Gorbunova komandu, un visa nauda aizgāja citos virzienos. Šie notikumi Rolandu pilnībā sagrāva. Viņam bija tikai 19 gadi, un viņš jau pirms tam bija arestēts par pretpadomju darbību. Pēc Minsteres šoka viņš aizbrauca uz Ameriku un pirmos gadus nekontaktējās pat ar tuviniekiem. Un viņu var saprast: dažos mēnešos viņš piedzīvoja to, kā pietiktu trim dzīvēm – no okupācijas un tautas atmodas triumfa, visas pasaules latviešu apceļošanai līdz prastai nodevībai. Tikai vēlāk mēs pamazām aptvērām, kas ir neoliberālisma vaibsti, kuros nav redzamas ne garīgās vērtības, ne dzīves principu sarkanās līnijas. Vien «intereses» un kompromiss.

– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?

– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.

– Tad kur tā ir?

– Pirms dažām dienām tika aktualizēts jautājums par Satversmes preambulu, kas ir solis pareizā virzienā. Arī es piedalījos šajā sarunās, mēs tikāmies ar Egilu Levitu, bija arī garīdznieki un vēsturnieki. Ir izstrādātas Satversmes preambulas vadlīnijas. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mūsu esošajā Satversmē nav pateikts mērķis un uzdevumi, kāpēc tad mūsu valsts ir dibināta, ir tikai izskaidrota procedūra, kā tai funkcionēt. Tagad šo ideju aktīvi virza Vienotība, kas vēlēšanās ir krietni zaudējusi savas pozīcijas, jo vajag taču kaut kā reabilitēties. Diemžēl Vienotības būtība ir liberālās idejas…

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa gan uzstāj, ka viņas pārstāvētā partija nav liberāla.

– Kādā gudrā grāmatā ir teikts: «Pēc viņu darbiem jums tos būs pazīt!» Bet, domājot par neoliberālismu, es redzu to kā jaunu, bīstamu pseidoreliģiju, kas gan nav atdalīta no valsts, bet tieši pretēji – tiek saplūdināta ar valsti. Jo tās mērķis, līdzīgi kā islāmam, ir – sagrābt varu pasaulē. Un nepārsteidz, ka, redzot liberālisma radīto dziļo sajukumu, pasaulē jau sāk runāt par to, ka liberālo domāšanu izraisa prāta novirzes. Rietumos pat ir publicēta grāmata Liberālisma ārprāts. Jo tas, ka cilvēks sāk noliegt savas tautas garīgās pamatvērtības, gadsimtos veidoto ģimenes institūtu un tikumību, tiešām liecina par prāta novirzēm. Visa Rietumu pasaule iet pretī lielam postam, jo islāms nāk virsū ar pilnīgi citu attieksmi pret dzīvi, kam liberālās valstis nav pretinieki. Ja kaut kas radikāli nemainīsies, pēc gadiem desmit Eiropa būs islāma kontinents.

– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?

– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.

– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?

– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.

– Kaut arī cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 aktivitāšu laikā latviešu tauta nebija organizēta šā vārda vistiešākajā nozīmē, tā tomēr spēja pretoties padomju varas spiedienam, izveidojot plašu patriotisku tautas kustību – Latvijas Tautas fronti. Pienācīgi novērtējot laikraksta Atmoda un vēl dažu tā laika mediju lomu tautas organizēšanā, tomēr nevar apgalvot, ka toreiz būtu vērojams kāds īpaši centralizēts medijs, kas vadītu visus procesus, nosakot vērtību sistēmu. Varbūt tāds tagad būs Latvijas sabiedriskais medijs, kas tiks tapināts uz Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas bāzes?

– Palasīju par šo tā dēvēto «apvienoto sabiedrisko mediju». Izrādās, tas ir sorosiešu pseidokoncepts, kas brīvs no visām tradicionālajām vērtībām – ģimenes, garīgajām, nacionālajām. Tas ir neoliberāļu tehnokrātisks mudžeklis, kas radīts sabiedrības pakļaušanai. Nav ko brīnīties: izstrādes partneri ir Sorosa fonds–Latvija un Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā. Abas – skandalozas aģentorganizācijas. Sabiedrisko konsultatīvo padomi visu izstrādes laiku boikotēja, darba grupas neapstiprināja, acīmredzot visu dzelžainā tvērienā turēja NEPLP locekļi Dimants un Grūbe. Tas ir vēl viens mēģinājums galējiem liberāļiem sagrābt sabiedriskos medijus savās rokās, un šoreiz visus! Paldies Nacionālajai apvienībai, kas spēja apturēt šo pretvalstisko afēru. Ir jādara viss iespējamais, lai panāktu šā koncepta pārstrādi mūsu sabiedrības vairākuma interesēs.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?

– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…

June 14, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, pretošanās, PSRS sabrukšana | Leave a comment

VDK pulkvedi Krievija sargā caur Latviju

Mihails Golovatovs

Nekā personīga/TV3

VDK bijušais pulkvedis Mihails Golovatovs tiesvedībā ar Lietuvu no Krievijas saņem juridisku palīdzību caur Rīgā strādājošu centru.

Kamēr Rīgā šonedēļ tika svinētas Otrā pasaules kara beigas, kura aculiecinieki ar katru gadu paliek arvien mazāk, kaimiņvalsts Lietuva cenšas atjaunot vēsturisko taisnīgumu daudz nesenākā Baltijas valstīm svarīgā notikumā.

Tiesībsargājošās iestādes cenšas saukt pie atbildības bijušo Valsts drošības komitejas pulkvedi Mihailu Golovatovu, kuru vaino par Viļņas televīzijas ēkas ieņemšanu 1991.gada 13.janvārī. Toreiz, asiņainajā svētdienā dzīvību zaudēja 14 cilvēku un simtus ievainoja. Viļņas notikumu mudināti, janvāra dienās savu valsti barikādēs aizstāvēja arī latvieši.

Kopš traģiskajiem notikumiem ir pagājuši 22 gadi, un bijušo militāristu Golovatovu sargā Krievija.

Lietuva nolēmusi spert drosmīgu soli, un 13.janvāra specvienības Alfa komandieri tiesāt «aizmuguriski» bez viņa klātbūtnes par noziegumiem pret cilvēci.

Baltiešiem izšķirošajā gadā vistālāk neatkarības atgūšanā gāja Lietuva. Un nesa arī vislielākos upurus. Viļņa jau 1990.gada martā, divus mēnešus pirms Rīgas, pasludināja neatkarību. Un bija pirmā, ko PSRS ar varu gribēja atgriezt savā savienībā, kam kaimiņi pretojās. Tāpēc naktī uz 13.janvāri Viļņas televīzijas centrs kļuva par padomju savienības militāristu un čekistu galveno uzbrukumu mērķi. To nakti nekad savā dzīvē neaizmirsīs žurnāliste Tatjana Fasta. Viņa bija Viļņas viesnīcā, kad tai garām pabrauca draudoša un ļaunu vēstoša tanku un bruņutransportieru kolonna. Žurnāliste kopā ar saviem kolēģiem nolēma tai sekot. Tanki apstājās pie televīzijas centra. Laukumā jau bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Tad pēkšņi sākās apšaude un laukums ietinās dūmos.

Tatjana Fasta, žurnāliste: «Mēs ar kolēģiem centāmies paslēpties aiz kokiem, tāpēc, ka lodes spindza visapkārt un mēs nezinājām, kam tās domātas. Tikai intuitīvi slēpāmies. Centāmies kādu uzrunāt, taču bija neiespējami troksnī un dūmos saprasties. Atceros pirmo šoku, kad garām uz nestuvēm cilvēki tērpušies civilajā aiznesa asiņojošu cilvēku. Pēkšņi sapratām, ka tas viss notiek pa īstam. Ir karš. Un par upuriem kļūst civiliedzīvotāji.»

Tikai no rīta kļuva zināms, ka slaktiņā no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm bojā gāja 14 civiliedzīvotāji. Vēl vairāki simti bija ievainoto. No PSRS puses Viļņas TV centra triecienoperāciju īstenoja Valsts drošības komitejas pulkvedis Mihails Golovatovs, kuru padomju savienība apdāvināja ar augstākajiem apbalvojumiem.

Bijušā VDK specvienības «Alfa «komandiera uzdevums bijis ieņemt Viļņas TV torni, atbrīvot no nesen ievēlētā Lietuvas parlamenta vadītāja Lansberģa aizstāvjiem, lai sāktu translācijas vienīgi krievu valodā un Baltijas valstīm pasludinātu, ka ieviesta PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova pārvalde.

Mihails Golovatovs, bijušais VDK pulkvedis: «Tornī bija Lansberģa cilvēki, viņi nebija bruņoti. Viss bija aizbarikādēts. Ap ēku bija blīvs protestētāju pūlis. Pie ieejas pielikām četrus tankus. Tas bija domāts iebiedēšanai. Brīdī, kad tanki sāktu kustēties, lai saprātīgākie izklīstu.»

Lietuva bijušo VDK pulkvedi medīja ilgu laiku. Bija izdots Eiropas aresta orderis, taču Golovatovs uz savu villu Somijā un medīt brauca ar mainītu vārdu. Tikai pirms diviem gadiem bijušo militāristu negaidot arestēja Austrijā. Taču visticamāk pēc Krievijas spiediena, Austrija palaida Golovatovu vaļā. Viņš devās uz Maskavu, kur ir patvēries joprojām. Baltijas valstis bija vīlušās un niknas. Lietuva pat īslaicīgi atsauca savu vēstnieku Austrijā, bet Latvija un Igaunija iesniedza Austrijai notu.

Ja tā situācija būtu šodien vai jūs rīkotos līdzīgi?

Edgars Rinkevičs, ārlietu ministrs: «Jā, protams. Nav pamata, lai Latvija nerīkotos tāpat. Un nav svarīgi, vai tā ir ES dalībvalsts vai nav, mūsu reakcija bija ļoti stingra, spēcīga. Tas gan radīja mūsu kolēģiem vēstniecībās vienu otru nepatīkamu brīdi, bet tā labi parādīja, ka ir valstis, kuras šādā situācijā neklusēs.»

Latvija Golovatova neizdošanu Lietuvai asi kritizēja. Ironiskā kārtā tagad

bijušais VDK pulkvedis palīdzību saņem caur Rīgā reģistrētu centru «Maskava tautiešiem».

Mihaila Joffes vadītais centrs atrodas Maskavas namā. Caur to Maskava finansē savu kara veterānu aizstāvību, no kuriem pazīstamākais bija sarkanais partizāns Vasīlijs Kononovs, ko Latvija notiesāja par kara noziegumiem. Centrs atbilstoši Putina politikai iesaistās gadījumos, kuros uzskata, ka šeit krievvalodīgos diskriminē valodas vai tautības dēļ. Nu kārta pienākusi bijušā čekista Golovatova aizstāvībai, kuru Lietuvas tiesa grib notiesāt aizmuguriski par slaktiņu Viļņā.

Mihails Joffe, jurists, M.Golovatova pilnvarots pārstāvis: «Lai starptautiski apsūdzētu kādu personu par genocīdu, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, ir vispirms jāpierāda šī valsts augstākās vadības vaina.»

Diemžēl, nevienā Baltijas valstī nav tāda dokumenta, ka apstiprinātu okupācijas faktu, vai padomju savienības pastrādātu noziegumu šajā teritorijā 1940.gadā vai pēc 1944.gada.

Tatjana Fasta: «Dievs, dod, ka Lietuvas prokuratūra noskaidrotu patiesību, jo tas ir svarīgi visiem, kuri šobrīd šeit dzīvo. Šarls de Golls savulaik sacīja, ka nākotne ir ļoti gara, un tāpēc svarīgi salikt visus punktus uz i. Kurš vainīgs un kuram par to ir jāatbild. Tas nav jāatstāj nākamajām paaudzēm, jādara tas ir tagad tiem, kuri to var izdarīt.»

Lietuva tiesā arī Rīgas izdoto bijušo omonieti Konstantīnu Mihailovu jeb Konstantīnu Ņikuļinu. Viņu apsūdz par septiņu robežsargu un muitnieku nošaušanu Lietuvas Medininku robežkontroles punktā 1991.gada 31.jūlijā. Arī šis omonietis juridisko palīdzību saņem no Rīgas, zvērināta advokāta Oskara Rodes.

May 12, 2013 Posted by | Atmodas_laiks, noziegumi pret cilvēci, Okupācija, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Gaudojošās sirēnas un LTF 25.gadadiena

Aleksandrs Kiršteins

Gaudojošās sirēnas un LTF 25.gadadiena

Gaudojošās sirēnas 16.marta leģionāru piemiņas pasākuma laikā vislabāk raksturo laiku, kādā gatavojamies atzīmēt Tautas frontes (TF) dibināšanas 25.gadadienu.

Gadadienas, kurā varēsim novērtēt kādu valsti gribējām atjaunot un kas patiesībā ir izdevies. Svešas valsts intereses pārstāvošu provokatoru grupas nesodīta ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa Latvijas iekšlietu ministra tiešā uzraudzībā ir tikai neliela epizode mūsu valsts ikdienā. Tas, ka Borisa Špīgela vadītā Kremļā propogandas organizācija «Pasaule bez nacisma» necīnās pret nacismu (jo citādi būtu jānovērtē gandrīz divus gadus ilgais padomju un nacistu medusmēnesis), bet nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu postpadomju telpā ar mērķi stiprināt Krievijas ietekmi, ir zināms neko nedarošajiem ierēdņiem gan SAB, gan Drošības policijā, gan pašam iekšlietu ministram. Tomēr, tā vietā, lai Kremļa kantora vietējie provokatori kuzini, koreni un lindermani sēdētu minimāli vismaz piecus gadus, ja, ne par valsts nodevību, tad vismaz par apmelošanu un nacionālā naida kurināšanu, mūsu liekēži no daudzajiem drošības kantoriem gudri skaidro, ka sirēnas jau tik skaļas nebija, bet, ja bija tad likums nenosaka decibelu līmeni no kura policijai būtu jārīkojas. Iekšlietu ministrs Kozlovskis, pat, sajutis sviluma smaku, steidz stāstīt, ka rakstīšot jaunu likumu, it kā ar esošajiem, kas aizliedz traucēt pieteiktus gājienus, vai valstij liek aizsargāt leģionāru godu un cieņu, jau nepietiktu.

Tomēr visādu korenu māžošanās jau ir tikai virspusējas putas tai zupai, ko paši un kopā ar mūsu Rietumu draugiem esamam savārījuši neatkarības 22 gados. Ja flāmiem, valoņiem, kataloņiem serbiem, albāņiem ir savas vēsturiskās teritorijas, kurās šīs tautas simtiem un tūkstošiem gadu ir dzīvojušas, tad Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur uz vienas teritorijas dzīvo pamattauta, saukta par «latviešu kopienu», (pat no bijuša premjera Godmaņa mutes) un tikai nedaudz mazāka, kulturāli un mentāli pilnīgi atšķirīga, krieviski runājoša, vietējas un  padomju okupācijas gados iebraukušu PSRS pilsoņu veidota, tā sauktā «krievvalodīgo kopiena».

Atcerēsimies, ka dzīvojam valstī, kurā 411 374 (24,68%) iedzīvotāju 1991.gada 3.martā atbildēja ar «nē» uz jautājumu vai ir par neatkarīgu un demokrātisku Latvijā, bet vēl 12,4 % no 1,5 miljoniem balsotāju tas bija vienalga, viņi pat neatnāca izteikt savu viedokli. Tātad trešdaļai iedzīvotāju nekāda neatkarīga valsts nebija un, neizliksimies, arī tagad nav vajadzīga. Lai gan Latvija ratificēja divas Eiropas Padomes konvencijas – par ārvalstnieku statusu un bēgļiem, un abās apņēmās «pēc iespējas veicināt iebraucēju brīvprātīgu asimilāciju», nekad un nekas šajā jomā netika darīts. Tieši otrādi, valsts finansēja padomju laikos izveidoto izglītības sistēmu krievu valodā, turpinot rusificēt baltkrievus, ukraiņus, poļus un citu tautību skolēnus, bet latviešu jauniešus diskriminējot darba tirgū pašu dzimtenē. Latvieši savā zemē pastāvīgi izjūt diskomfortu ne tikai pie Brīvības pieminekļa vai mikroautobusā, klausoties sarkanarmiešu dziesmas, vai neveiksmīgi mēģinot iepirkties latviski kādā no Imantas veikaliem. Desmitiem TV kanālu krievu valodā katru vakaru mūs bombardē ar seriāliem par varonīgajiem padomju čekistiem un, pārkāpjot likumu, slavē komunistu asiņainos varoņdarbus. Regulāri radio un TV krieviski raidošajos kanālos dzirdam Kremļa ekspertu pārdomas par Krievijas impērijas atdzimšanu un drīzo Pribalķikas atgriešanos Maskavas apskāvienos.

TV5 kanāls 8.martā sniedza lielisku naida paraugstundu pret latviešiem, intervējot Krievijas Aizsardzības ministrijas sabiedriskās padomes priekšsēdētāju, no Igaunijas izraidīto žurnālistu Igoru Korotčenko, kurš nāca ar atklāsmi, ka latvieši apšāvuši ne tikai cara ģimeni, bet arī krievu inteliģenci un virsniecības ziedu. Intervētājs Mamikins, labi zinot Latvijas – Krievijas miera līgumu, kurā noteikts, ka latviešu sarkanie strēlnieki nav Latvijas un pat ne karaspēka daļa ar latviešu vairākumu, bet tikai viena no Krievijas karaspēka vienībām, protams, neiebilda un tikai labsajūtā berzēja rokas. Infantilā NEPL padome, kā parasti, ne šajā, ne iepriekšējos gadījumos neiejaucās. Visskandalozākā situācija vēl nesen bija ar PBK, kuram sodu par Latvijas vēlēšanu likuma pārkāpumu piesprieda Lielbritānijas medijus uzraugoša iestāde, pilnīgā vienaldzībā no Latvijas ierēdņu puses.

Nepārsteidz, ka to nemana valdības koalīcijas pārstāvji, starp kuriem ir gan Abrenes atdevēji, gan tie, kuri ne tikai aicināja neatbalstīt vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā, bet pat brauca svinēt 9.maiju uz Maskavu.

Gan »antifašisti», gan Krievijas valdība labi zina, ko par latviešu leģionāriem ir teikušas ASV un britu iestādes. Leģionāri apsargāja Nirnbergas cietumu, tomēr, provokatoriem tas netraucē viņus saukt par esesiešiem. Dīvaina, šajā kontekstā izklausījās Saeimas deputāta  Ata Lejiņa runa – tā vietā, lai godīgi atzītu leģionāru nopelnus cīņā pret otrreizējo padomju okupāciju, viņš gari izrunājās par neīstiem formas tērpiem un sliktiem sabiedrotajiem Otrajā pasaules karā, nedaudz aizmirstot, ka «īstie» sabiedrotie Baltijas valstis Teherānā jau bija atdevuši Staļinam.

Patiesībā jau mums nevienam nebūtu jātaisnojas, kāpēc godinām karavīrus, kas cīnījās pret padomju iebrucējiem,  tāpat kā to nedara krievi Krievijā vai ebreji Izraēlā svinot savus svētkus. Mums, vienkārši, jāatgādina, ka nav pieņemts ar savu dziesmu grāmatu līst svešā baznīcā, bet tiem, kas to nesaprot, pieklājīgi, bet stingri, parādīt virzienu uz viņu īstajām mājām.

Kas attiecas uz «antifašistiem», tad, paldies, viņiem par atgādinājumu pārdomāt, kā rīkosimies tālāk, lai būtu patiesi saimnieki savā zemē!.

March 22, 2013 Posted by | 16.marts, Okupācijas sekas, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Tā sākās zaļā atmoda

Tā sākās zaļā atmoda

Lelde Stumbre
Fragments no grāmatas
«Pasaules lāpītājs – Arvīds Ulme»


Visu zaļo antiņu virsaitis Arvīds Ulme maijā svinēja 65 gadu jubileju. Klusi, vienkārši, savā piemājas dārzā Pārdaugavā. Kopā ar bērniem, mazbērniem, tuviniekiem un dažiem draugiem. Lelde Stumbre gatavoja plovu, bet mēs kāri lasījām grāmatas ievadu par Arvīdu – par viņa bērnību Doles salā, par skolas gaitām Gaujienas internātskolā – un ilgojāmies izlasīt šo garo stāstu līdz beigām. Nu Lelde tikusi līdz Atmodas laikam un negribīgi atvēl nelielu fragmentu arī «Vides Vēstīm». Bet tas jau saprotams – darbs pie vēsturisku faktu apkopošanas brīdi pa brīdim apstājas pie apjausmas, ka nezināmā ir vairāk nekā zināmā. Lai tiktu pie kārotā teksta, es uzbūru vīziju, ka daudzi pēc šī nelielā fragmenta izlasīšanas attapsies, ka arī viņiem ir ko stāstīt un albumos glabājas bildes no laikiem, kad bijām jauni un pārņemti ar ideju par zaļo Atmodu. Savas idejas un atmiņas sūtiet uz e-pastu lelde@vak.lv A.T.


«Astoņdesmito gadu sākumā Arvīds ar sievu Tiju un mazo dēliņu Jānīti sāka dzīvot Burtniekos. Kur gan citur, ja ne Burtniekos – pie lielā ezera, kurā, kā visi zinām, nogrimusi viedā Burtnieka pils… Vēl vairāk – Arvīds bija apmeties lauku sētā ar nosaukumu «Antiņi». Ar ko latvietim asociējas Antiņš? Jā, ar lētticību, gaisīgiem sapņiem… Un vienlaikus – ar neizprotamu un it kā beziemesla mērķtiecību, ticību uz Gaismu un Patiesību. Antiņš taču nevar un nevar rimties – rāpjas un rāpjas tai stikla kalnā, ticot, ka beidzot taču nokļūs «kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…» Tas nekas, ka Plūdoņa Atraitnes dēlam viss beidzās bēdīgi, toties Antiņš saņēma visu, kas par centību un ticību pienākas.

Pussabrukušos «Antiņus» Arvīdam parādīja Pēteris Zirnītis, ar kuru attiecības vienmēr bija draudzīgas. Jau Murjāņos Pēteris bija tas, kurš vedināja Arvīdu uztvert dzeju nopietni un ieteica sūtīt dzejoļus uz avīžu un žurnālu redakcijām. Pēteris vispār bija tas retais gadījums, par kuru visi zināja: jā, viņš ir partijas funkcionārs, PSKP biedrs, tomēr reizē arī labs dzejnieks un uzticams draugs. Nākamajā vasarā Pēteris uzaicināja Arvīdu piedalīties radošās jaunatnes nometnē, ko organizēja Latvijas komjaunatnes organizācija, un tas mainīja visu turpmāko Arvīda dzīvi – ģimene un sadzīviskās rūpes nu allaž palika trešajā un ceturtajā vietā.

Radošie pulcējas Gaujienā

Taču Arvīds nemaz tik ļoti nealka braukt. Pēterim pat bija mazliet jāpapūlas viņu pierunāt. Bet, uzzinājis, ka nometne notiks Gaujienā – viņa bijušās skolas apkārtnē – nolēma: jābrauc! Protams, bija arī pamatotāks iemesls – viņš turp devās jau kā jaunais dzejnieks. Šī Gaujienā bija trešā radošās jaunatnes nometne, ko komjaunatnes Centrālā komiteja organizēja jaunajiem māksliniekiem un zinātniekiem. Mērķis bija cēls: apvienot jaunos un radošos glītā kolektīvā, kas dzīvojas dabā, priekšpusdienās klausās lekcijas, bet pēcpusdienās un vakaros strādā radošajās darbnīcās. Draudzība, kolektīvs darbs, pieredzes apmaiņa, padomju jauniešu radošās izpausmes… Tas bija astoņdesmito gadu sākums, kad padomju dzīves īstenībā sāka iespraukties daža laba zaļot un brīvi elpot griboša tendence. Tomēr komjaunatnes, bet galvenokārt partijas vadītāji, ar kuru laipnu atļauju komjaunieši šādas nometnes bija gatavi organizēt, laikam nebija rēķinājušies ar to, ka, sapulcinot vienuviet šos jaunos brīvdomātājus, tie nebūt nevienosies kopīgā padomiskā dziesmā, bet tikai vēl vairāk nostiprinās savus brīvdomīgos uzskatus. Viņi, protams, nosēdēja savas obligātās stundas, klausoties garlaicīgas lekcijas, bet pēc tam… Tad visa pasaule bija vaļā! Šķita, esi nonācis pavisam citā sabiedrībā, kurai nav nekāda sakara ar tā laika īstenību. Sevišķi, ja sētā tika ievelta milzīga alus muca, pie kuras ik pa brīdim varēja pieplakt. Tomēr Arvīdam nav atmiņā palicis tāds fakts, ka kāds no jaunajiem būtu staigājis apkārt, piedzēries kā lops. Tikpat iespējams, ka tās ir tikai viņa labticīgās atmiņas, jo pats nekad nekāds dzērājs nav bijis un allaž uzskatījis, ka arī pārējie tādi nevar būt.

Šī nometne bija svarīgs pagrieziena punkts. Ļoti svarīgs. Jā, jau Murjāņos viņš bija saticis domubiedrus. Arī Cēsīs, baznīcas tornī sēžot un ar draugiem pļāpājot par nevardarbīgas pretošanās iespējām šajā valstī, bija skaidrs, ka jaunatnes vidū ir cilvēki, kas runā, domā un arī rīkojas citādi. Nometnē atausa atziņa, ka šos cilvēkus vieno kas daudz nopietnāks – vēlēšanās darboties, apvienoties, izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu vēl bez tām radošajām izpausmēm, ar kurām viņi katrs bija apveltīti. Nometnē izkristalizējās Arvīdam raksturīgā līdera īpašība – mierīgi, neuzbāzīgi, bet noteikti pateikt to, ko klusībā domā visi.

Arvīds nometnē izrādījās visbrīvākais savās izpausmēs: lekciju laikā uzdeva lektoriem mulsinošus jautājumus, uzdrošinājās izteikt komentārus vai pat iebildumus, sāka diskusijas, kas nebija paredzētas. Arī pēcpusdienās viņam nebija tikai viena doma – ātrāk tikt pie alus mucas vai pazust ar kādu meiteni krūmos. Viņš spontāni organizēja pārgājienus pa apkārtni, bija gatavs sēdēt pie ugunskura un lasīt dzeju. Savu brīvības izjūtu viņš netaisījās slēpt, jo vienkārši nebaidījās – pēc nometnes, atšķirībā no lielākās daļas dalībnieku, viņš atgriezās «Antiņos», savās lauku mājās. Arvīds nebija atkarīgs no Rīgas iestādēm, kas varētu ietekmēt nākotnes iespējas, tādēļ bieži vien publiski izteica to, ko domāja. Ja arī viņu palūgs atstāt nometni – nu, un tad? Komjaunatnes darboņi un organizatori nometnes dzīvi daudz nekontrolēja, bija iecelti pieskatītāji no pašu dalībnieku vidus. Viens no tādiem bija kinooperators Andris Seleckis, saukts par Reņģes Galvu, – enerģisks, smējīgs un gudrs puisis. Bet pēc kāda laika viņš sasauca visus savus «pavalstniekus» un paziņoja par atkāpšanos no šā amata. Savā vietā viņš iecēla Arvīdu Ulmi. Pašam Arvīdam tas bija negaidīts pārsteigums, bet pārējie miermīlīgo varas maiņu uztvēra ar atzinību. Radošās jaunatnes nometne beidzās, un galvenais – beidzās brīvā dzīve, kas likās kā gluži cita pasaule. Bija jāatgriežas gandrīz vai cietumā, kur atkal valdīja strikti noteikumi, ierobežojumi un gandrīz vai bezperspektīva eksistence. Asinīs bija ieplūdusi neiznīdējama sajūta, ka tā viss nedrīkst beigties, ka jāturpina…

Dibina radošās jaunatnes klubu

Astoņdesmitajos gados Latvijas mierīgo eksistenci satricināja Imants Ziedonis. Cilvēki kāri lasīja viņa dzeju, bet visvairāk visus pārsteidza aicinājums glābt Latvijas dižkokus. Ziedonim apkārt drūzmējās īsta glābšanas brigāde, un bija skaidrs, ka viņi neglābj tikai kokus. Viņi glābj Latviju no aizaugšanas, no brikšņiem, no lēnas nāves. Taču par vienu problēmu Latvijā vēl nerunāja – svētnami bija pārvērsti par noliktavām un kūtīm vai vienkārši izdemolēti. Cilvēki noskatījās uz tiem no tālienes, klusu pašausminājās un devās tālāk savās ikdienas gaitās, samierinājušies ar faktu, ka baznīcas ir buržuāzijas perēkļi, bet reliģija – opijs tautai. Arvīds kopā ar draugu Haraldu Sīmani Cēsīs bija strādājis par jumiķi, izdemolētas un grūstošas baznīcas viņi bija redzējuši pietiekami. Pamazām izkristalizējās vienkārša, bet itin pieņemama doma, proti, jāsarīko talka un jāizveido tāda kā neformāla organizācija. Tas arī tika izdarīts – radošās nometnes pārstāvji apvienojās radošās jaunatnes klubā, kas bija pilnīgi brīvprātīgs, lai gan komjaunatnes pakļautībā. Arvīdu iecēla par kluba vadītāju, un viņi pat uzrakstīja statūtus, lai viss ir kā nākas. Tagad bija vieglāk organizēties un arī attaisnoties, ja kāds izdomāja painteresēties: «Kas jūs tādi?»

Talku fenomens

Padomju funkcionāri labi zināja, kas ir talka: brīvprātīgi obligāts pasākums, kad pat Ļeņins uz pleca nesis baļķi. Tāpēc aicināt uz talku varēja bez īpašām grūtībām, un viena no pirmajām talkām Tērvetes parkā arī tika sarīkota ar komjaunatnes organizācijas palīdzību – to noorganizēja jaunatnes radiostacija «Dzirkstele». Tomēr šī talka bija pārāk plaša un nesniedza īstu gandarījumu. Tādēļ radošās jaunatnes kluba biedri nolēma paši sarīkot talku Dārtes baznīcā pie Vandzenes Talsu rajonā. Baznīca, kas celta 1895. gadā, ir skaists viduslaiku klasicisma paraugs ar lakonisku, smagnēju, bet skaidru arhitektūru. Šai vietai bija arī visai interesanta vēsture. Ap 1650. gadu te tikusi dibināta itin rosīga pilsēta – Ninive. Pilsētiņa veidojās par konkurenti Talsiem, un tajā apmetās brīvi ļaudis – tirgotāji un amatnieki. Barons Magnuss Firkss viņus atbrīvoja no nodevām un, lai pievilinātu pilsētai jaunus iedzīvotājus, piešķīra dažādas privilēģijas. Tomēr labie laiki beidzās līdz ar Firksa nāvi. Valdīšanu savā ziņā pārņēma viņa atraitne Doroteja Dārte, kura sanaidojās ar visiem par to, ka cūkas izbradājušas viņas dārzu, – muižkundze sadedzināja visus privilēģiju rakstus, pilsoņus patrieca un pilsētu iznīcināja. Izpostītās Ninives vietā atraitne uzcēla muižu, ko nosauca savā vārdā.

Pirmā talka izrādījās tiešām simboliska – pēc 300 gadiem kādreizējās Ninives vietā atkal rosījās brīvību alkstošie pilsoņi no visas Latvijas… Pēc Dārtes baznīcas sekoja nākamās – Zemītē, Sunākstē, Anneniekos, Kaķeniekos, Dobelē, Tērvetē un citur. Talcinieku pulks kļuva aizvien lielāks, un talku rīkotāju enerģija aizvien pieauga…

Pats Arvīds atceras: «Tolaik baznīcu un pamesto kapu sakopšanas talkas izpaudās kā protests pret vienaldzību, pret bailēm. Baznīcas bieži vien bija arhitektūras pieminekļa kapi. Kad baznīca bija izmazgāta, jumts salabots un logi iestikloti, mēs rīkojām tādu nelielu «vakarēšanu» kopā ar vietējiem iedzīvotājiem: dziedājām, spēlējām, lasījām dzeju… Mēs sapratām, ka nedrīkstam kļūt par amatnieku brigādi, kas vienkārši pastrādā, aizbrauc, un vēlāk atkal tur viss ir piegānīts, izdauzīts… Bija nepieciešams kontakts ar vietējiem cilvēkiem, lai gan tolaik visiem viss bija vienalga. Par šo ārkārtējo vienaldzību biju pilnīgā izmisumā. Es jutos laimīgs, ka bija arī atsaucīgi cilvēki, lielākoties radošas personības, autoritātes, ko ar čekas prastajiem līdzekļiem iebaidīt nevarēja. Mūsu lieta izplatījās kā tāda liesma, un visi ceļi pašķīrās.»

Aigars Burģelis, vēlākais VAK «finanšu ministrs», pēc 25 gadiem atceroties šo laiku, saka: «Šīs baznīcu talkas bija ne tikai veids, kā darboties brīvi un pēc savas iniciatīvas, šīs vietas bija arī enerģētiski spēcīgas, svētītas no augšas. Tādēļ nav brīnums, ka vēlāk, ja VAK aicināja doties tam līdzi uz lielajiem mītiņiem, piketiem un akcijām, cilvēki nešaubīdamies cēlās un gāja.»

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet.
Uz priekšu,
uz galapunktu –
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Kā nauda
no vienas kabatas otrā
pa šodienu ripojam
burvju lokā.

Līdz gadās kāds baļķis,
starp acīm kas sit,
uz mirkli tad redzam,
kā zvaigzne krīt –
kā Roma, Ēģipte, Atlantīda…

Uz vienu vietu
visi vilcieni iet…
Uz priekšu,
uz komunismu,
uz Romu, Ēģipti, Atlantīdu…

Tā, lūk, ar vienu dzejoli bija iespējams izteikt to, ko zināja un juta visi: lielās impērijas savu varenību balsta vai nu uz māla kājām, vai plūstošām smiltīm, neskaitāmiem nevainīgiem upuriem, pārmērīgām un brīžiem neizskaidrojamām ilūzijām par savu varu un stabilitāti, bet neizbēgami pienāks laiks, kad tās kritīs.

Krusts pāri jaunatnes klubam

Saprotams, ka vara uzmanīgi sekoja līdzi šo trauksmaino jauniešu darbībām, bet atgadījums ar Vānes baznīcu vairs nebija paciešams. Šo talku ieteica brāļi Smilškalni. Viss noritēja kā parasti – paši atbrauca, paši sameklēja darbarīkus un materiālus… Bet tad Arvīds ievēroja, ka Vānes baznīcas krustam torņa galā nolauzts šķērskoks. Daudz negudrodami, talcinieki devās uz vietējām mehāniskajām darbnīcām.Pierunāt izveidot pamatīgu metāla stieni, kas derētu par krusta šķērskoku, nebija nekāda lielā lieta. Vakarā pēc darba atkal iekūra ugunskuru, dziedāja un lasīja dzeju, bet vietējie bija vai mēmi aiz brīnumiem – baznīcas galā atkal slējās krusts… Baznīca bija glābta, patiesībā – visi bija glābti, gan cilvēki, gan zeme, jo krusts baznīcas tornī taču vienmēr liecinājis par to, ka šī vieta ir apdzīvota, zeme apkopta un cilvēki pasargāti. Taču valdošajai varai tas nebija izturams! Arvīds devās skaidroties uz komjaunatnes Centrālo komiteju, bet radošās jaunatnes klubu vienkārši likvidēja.

Klāt perestroika un PATC

Šī represija nevienu radošās jaunatnes kluba biedru ne pārsteidza, ne izbiedēja, bija skaidrs, ka kaut kas tāds agri vai vēlu notiks. Bija pienācis Gorbačova laiks, kad viņš paziņoja, ka valsti var glābt tikai «apakšas», tas ir, paši iedzīvotāji, un tika atļauts veidot interešu klubus, kuros apvienotos strādāt un domāt griboši cilvēki. Likvidētās radošās jaunatnes kluba kodols saprata arī to, ka jāapvienojas ne tikai radošajiem jauniešiem, bet arī – darošajiem. Tā tapa Pieminekļu aizsardzības talku centrs ar izteiksmīgu abreviatūru – PATC, par kura vadītāju ievēlēja Arvīdu. Arhitekts Jānis Dripe, protams, bija atbildīgs par arhitektūru, jo, kopjot baznīcas, bija svarīgi saprast tās arhitektonisko vērtību. Imants Lancmanis tajā laikā bija valsts inspektors un braukāja pa Latvijas izpostītajām baznīcām, glābdams tur vēl esošās vērtības. Bet, ja atbrauca Lancmanis un savāca visu vērtīgo, bija skaidrs, ka baznīca lemta bojāejai.

«Talkas baznīcās bija ne tikai slotas pavicināšana, lai notrauktu zirnekļtīklus. Tas bija smags un sarežģīts darbs: kāpšana jumtos un torņos, sienu stutēšana, logu stiklošana… Par darba drošību bija atbildīgs Māris Gailis. Pretspēks gaidīja, kad beidzot kāds no tā jumta nokritīs. Vienreiz redzu: Bergmanim kājas trīc… Man, uz tām trīcošajām kājām skatoties, trīc piecreiz vairāk. Neibartam tāpat… Kas būtu, ja kāds nokristu? Bet tas, kāpēc neviens, izņemot mani pašu, nenokrita, tas man joprojām ir noslēpums. Es nogāzos Vānes baznīcā, bet iekritu kādam tieši rokās. Tas tiešām bija brīnums,» atceras Arvīds.

Brīnums bija arī tas, ka uz talkošanas darbiem ieradās pat tolaik tik prominentas personas kā, piemēram, slavenais kolhoza «Lāčplēsis» priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. Arvīds, jau strādājot par instruktoru Nāves salā un vedot tūristus uz Lielvārdi, bija redzējis, kādas izskatās pilsdrupas. Neviens jau nerunāja par pils atjaunošanu, drupas vajadzētu tikai nostiprināt, lai neuzgāžas tūristiem uz galvas.

Uz posta ostu
Peld uzposts plosts;
Pa straumi prom aizpeld
Plosts karogots.

Cieši sasieti kopā,
Un visi kā viens
Tie aizpeld pa straumi
Uz priekšu kā prieks.

Tik krastā paliek
Tīri izcirsti meži,
Kā cilvēkbērni
Atzaroti.

Šis dzejolis, kam vēlāk mūziku sacerēja Juris Vilcāns un dziedāja Indra Karlsone, Arvīdam radās pie pussabrukušajām Lielvārdes pilsdrupām. Tad arī dzima doma tās vismaz iekonservēt, un viņi devās pie Kauliņa, kurš pats tajā laikā bija Latvijas Dabas pieminekļu aizsardzības biedrības vadītājs. Kauliņš pateica savu «jā», bet darbs izrādījās krietni sarežģītāks, nekā sākumā bija licies – pilsdrupās vesela brigāde 5–7 cilvēku sastāvā gandrīz diendienu strādāja divas vasaras. Arhitekts Vello Remerts pēc Johana Kristofa Broces zīmējumiem bija izveidojis nelielu projektu, un Kauliņam nemitīgi vajadzēja piegādāt tonnām cementu, ķieģeļus, smiltis un laukakmeņus. Runāja, ka Kauliņš reiz esot izsaucies: «Ja es būtu zinājis, cik man tas viss izmaksās, pats būtu to akmeņu kaudzi iegrūdis Daugavā!» Toties galu galā pilsdrupas tika nostiprinātas un iekonservētas, laukums iztīrīts – nu tur varēja notika muzikāli pasākumi. Atkal viens labs darbs bija paveikts.

Poētiskā aģitbrigāde

No radošās jaunatnes kluba laikiem tika pārņemti arī citi paņēmieni, ko pilnībā akceptēja padomju vara, piemēram, aģitbrigāde. Pieminekļu aizsardzības talku centra aģitbrigādēs apvienojās mākslinieki, literāti un mūziķi, kas devās nevis uz turīgiem lauku klubiem vai pilsētām, bet uz tādām dīvainām vietām kā, piemēram, Alsviķi, kur, kā Arvīds maigi izsacījās, dzīvoja «nerātnās meitenes» jeb vienkārši – atradās mazgadīgo noziedznieku meiteņu kolonija. Kad tur ieradās jaunais aktieris Harijs Spanovskis, komponists Vilnis Šmīdbergs, kinooperators Viesturs Alksnītis ar diskomūzikas aparatūru, gleznotāja Aija Zariņa ar savām dīvainajām gleznām, pat kaskadieru grupa un arī jaunais dzejnieks Arvīds Ulme, viņu notvēra divas vietējās meitenes un saruna izvērtās īsa: «Cigaretes ir?» «Nē…» «Tēja ir?» «Nē…» «A kāda velna pēc atbraucāt?» Pēc šīs lietišķās sarunas mākslinieki klusās šausmās iekārtoja skatuvi ar saviem gaismas nesēju atribūtiem: gleznām, grāmatām, mūziku… Visi bija pārliecināti, ka te gan viņus nosmies, nolīdzinās līdz ar zemi, nepagūs ne lāgā iepīkstēties. Tomēr vakars pagāja pārsteidzoši saturīgi – klausītāji sēdēja klusi kā pelītes, klausījās un pārdzīvoja, bet, kad brigāde devās prom, logos sēdēja raudošas meitenes un māja viņiem atvadas. Neviens nekad ar viņām nebija tā runājis – kā ar cilvēkiem. Vēlāk Adrians Kukuvass sarakstīja dziesmu «Alsviķu meitenēm» ar Arvīda Ulmes vārdiem.»

Tā, lūk, pirms 25 gadiem veidojās Vides aizsardzības klubs – no radošās jaunatnes kluba, no neskaitāmām talkām, no dziļām un līdz sāpēm izjustām ilgām pēc atmošanās, pēc dzīves, kurā galvenais nebūtu bailes un vienaldzība, bet radoša un darbīga mīlestība. Tieši mīlestība, kas ietver sevī tik daudz un pasargā no visa ļauna, veido draudzību, atbalstu un ciešu kopības sajūtu. Ja tas viss riņķo, tad var kalnus gāzt, lai arī šie kalni izskatās milzīgi un nepārvarami. Bet latviešiem taču ir sakāmvārds: mazs cinītis gāž lielu vezumu. •

 


1988. gada 16. jūlijs. Karoga mītiņš Mežaparkā.

Arvīds ar «zaļo propagandu» uzstājas pie latviešiem Amerikā.

Vēl bīstami, tomēr pie Brīvības pieminekļa var nofotografēties. 1987. gads.

Ulme un Klimovičs VAK 1. kongresa laikā 1989. gadā.

Manifestācija Mežaparkā. Priekšplānā Cēsu folkloras kopas «Dzieti» dalībnieki, ar karogu – seno rotu meistars Daumants Kalniņš.
Foto: Gunārs Janaitis.

Lielvārdes pilsdrupas, kuru nostiprināšanā pagāja divas vasaras.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.


Talcinieku-būvbrigādes-restauratoru grupa pie Lielvārdes pilsdrupām. Pirmie no labās: sēž Andris Bergmanis, stāv Vello Remerts.
Foto no Lielvārdes muzeja ahīva.

December 13, 2012 Posted by | grāmatas, pretošanās, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Juris Taškovs. Es biju ziņotājs

Pārpublicēta daļa no raksta. Pilns raksts lasāms vietnē Laikmeta zīmes

http://www.laikmetazimes.lv/2012/11/12/juris-taskovs-biju-zinotajs/

„Es saprotu, ka no manis gaida, lai par čekas pe­riodu pastāstītu kaut ko briesmīgu, bet es varu pa­teikt tikai to, ko zinu. Paldies Dievam, ka zinu tik vien…” – saka Juris Taškovs. „Ar šo interviju es gribu parādīt, ka Dievs cilvēku var iz­mainīt ļoti radikāli.” – Kā Saulu, kas kļuva par Pāvilu? – jautāju. „Jā, šodien es jūtos kā tāds maziņš Pāvils. Ne­zinu, vai esmu efektīvs kā Pāvils. Es nebiju pārāk efektīvs kā Sauls, lai gan sava laikmeta situācijā tas nebija mans nopelns, bet vienkārši apstākļu sagadīšanās, ka kāds netika sacirsts vai pakārts. Tagad da­ru to pašu, ko Pāvils pēc sastapšanās ar Dievu – uz­drošinos stāstīt tikai to, ko Jēzus ar mani ir izdarījis. Tas patiesībā ir pats galvenais.”

****

– Bērnībā man nebija racionālas laika izjūtas, likās, ka pēc 30 gadiem būšu gandrīz vai miris. Man diezgan agri tika uzlikti fiziski ierobežojumi. Pirmajā klasītē biju teicamnieks un man bija ļoti liela tendence uz lielīšanos, pašpārliecinātību un lepnību. Sliktākais, ka šī lepnība tika veicināta. Bērnībā dzirdēju tādus tekstus: tu redzēsi, ka pasaule ir pilna ar muļķiem, ļoti maz ir gudru cilvēku utt. Pavirši ņe­mot, tā ir taisnība, taču man netika paskaidrots – kādēļ. Mani vecāki bija kristīti un iesvētīti, bet bailes viņiem bija aizplīvurojušas acis. Es nepār­metu viņiem. Jo redziet – ja es mūžu būtu baudījis baltā kaklasaitē, man nebūtu tās pie­redzes, kas šodien. Man ir ļoti grūti sevi novērtēt no augšas – no Dieva skatupunkta, bet es domāju, ka ma­nai pieredzei ir ļoti liela nozīme.

Ja man bērnībā būtu atstātas visas fiziskās spējas, nezinu, kur šodien būtu – droši vien ne vairs starp dzīvajiem. Es pārcietu vairākas traumas. Skolā mani sita visi, kam nebija slinkums. Dabūju trīs nelielas galvas traumas, bet ceturto – pavisam lielu. Neizgulēju sma­dzeņu satricinājumu, bet pēc kāda laika sākās epilepsijas lēkmes – naktī un tikai miegā. Atmiņa kļu­va arvien sliktāka, tādēļ arī sliktāk sāku mācīties. No teicamnieka dažu gadu laikā pārvērtos par huligānu un tā saukto slikto puisi – ja skolā kaut kas bija noticis, tūlīt meklēja mani. Lielākoties tas bija trāpīts desmit­niekā.

Mājās no­skaņojums bija tāds, nu sacīsim – sociāldemokrātisks. Jo tēvs Ulmaņa laikos bija nabadzīgs strādnieks, māte – ne visai bagāta saimnieka meita. Viņi nejūsmoja par agrāko Latviju. Tomēr, kad ienāca krievi, sākās zagšana, dzeršana un, atvainojiet, kakāšana uz pakšiem. Vārdu „bardaks” es dzirdēju katru dienu. Biju nedaudz nacionāli noskaņots, jo sapratu, ka Padomju Savienība – tas ir bezperspektīvi.

Sadarbību ar Valsts Drošības komiteju (VDK) sāku, lai atriebties visiem pāridarītājiem. Vienlaikus īstenoju jau no 15 gadu vecuma nēsāto ideju, kas man radās pēc OBHSS uzbrukuma manam tēvam fotogrāfam – ja ar ienaidnieku nevar tikt galā citādi, jāmēģina iedraudzēties. Protams, kad piedāvāju savus pakalpojumus VDK, biju arī apgarots ar ideju par PSRS uzlabošanu, taču pie viena piedomāju, kā nošaut vi­sus zaķus uzreiz – izmainīt apkārtējo vidi, pasargāt sevi no padomju dumjībām, nodrošināt sev augstu dzī­ves standartu, runāt to, ko domāju, un vienlaikus – atspēlēties visiem ienaidniekiem. Es jau negāju pie noziedzniekiem, es gāju pie čekistiem, jo biju iedomājies, ka tā ir visspēcīgākā un visietekmīgākā organizācija. Manī bija arī kaut kāds azarts, mednieka in­stinkts.

„Stučīju” ar vēsu prātu – vienkārši krāvu plauk­tiņā ziņojumus vienu pēc otra. Pieļauju, ka 12 sadar­bības gados esmu aprakstījis apmēram 1000 loksnes papīra. Tie ziņojumi pēc dziļākās būtības bijā neitrāli. Kad sāku rakstīt par cilvēkiem, ko biju ienīdis, pēkšņi sapratu, ka melot nedrīkstu. Es neko neparā­dīju tādā gaismā, lai cilvēks ciestu tāpēc, ka viņš man nepatīk. Apzinājos, ka nekādu kaitējumu nevienam nenodaru, jo ar īstiem pretpadomju aktīvistiem, kuru likteņus patiešām varēju būtiski ietekmēt, man nekad neiznāca darīšana – tādu Jēkabpilī vienkārši nebija. Protams, ja būtu bijuši, es būtu darījis visu, lai viņus „atmaskotu”. Vēl vairāk – pieļauju, ka gadījumā, ja man būtu piedāvājuši, būtu arī kādu noga­linājis. Pēc kā es to spriežu? Bērnībā man bija tieksme parādīt savu spēku – esmu nogalinājis ļoti daudz dzīvnie­ku. Esmu sitis tūkstošiem varžu, kāvis kaķus un balo­žus. Patiesībā esmu darījis drausmīgas lietas. Tāpēc nedaudz saprotu to puisi, kas meitenei Ziepniekkalnā iedūra 40 reizes. Viņš vienkārši tajā brīdī bija ļaunā gara vadībā. Es arī biju…

1978. gadā saņēmu uzdevumu iekļūt Jēkabpils tā sauktajā farcovščiku (pagrīdes tirgotāji, spekulanti) vidē, kas apgrozījis glābšanas stacijā. Šī stacija „glāba” ieinteresētās personas no PSRS pastāvošās likumdošanas, kas ierobežoja vēlmi nestrādāt „sabiedriski derīgu darbu”. Darba paša par sevi tur nebija, un arī nākt uz darbu nevajadzēja, jo algu atdeva stacijas priekšniekam. Kopš 1980. gada arī es strādāju šajā stacijā. Sāku ražot tajā laikā pieprasīto džinsu apģērba furnitūru, apmēram 16 nosaukumus. Protams, ātri kļuvu populārs un ieguvu iesauku „Miljonārs”, pēc kuras daži mani pa­zīst vēl šodien. Divos gados sakrāju apmēram 140 000 rubļu.

1980. gadā tiku uzaicināts uz nelegālu videoseansu kaimiņu dzīvoklī. No pagrabā iekārtotā tele­fona piezvanīju un uzaicināju arī VDK biedrus. Viņi kopā ar miličiem atbrauca tieši uz pornogrāfiskās fil­mas labākajiem kadriem. Tas ir viens no „darbiņiem”, kuru nostrādāju perfekti pēc savas iniciatīvas un nemaz ne­nožēloju, jo pret pornogrāfiju un citām sātaniskām iz­pausmēm būtu gatavs strādāt arī šodien, jautājums tikai – ar kādām metodēm.

Tāda īsta cīņa pret organizēto noziedzību tomēr ne­sanāca, jo pēc sava attīstības līmeņa atšķīros no šīs publikas – tie mani nepieņēma, par ko es īpaši nepārdzīvoju. Lai varētu vieglāk sniegt informāciju mi­licijai, nodibināju personīgus kontaktus ar Jēkabpils milicijas priekšnieku P. Sniedzu viņam svarīgu infor­māciju par tajā laikā pilsētā pazīstamāko „bandītu” K.S. Tā netika izmantota. Beigu beigās P. man pateica: „Juri, tu esi pārāk godīgs!” Jāteic, ka ar to milicija mani zaudēja uz visiem laikiem.

Vairākkārt izteicu priekšlikumu uzpirkt nelegālos ieročus, tā panākot, ka man noziedznieku aprindās izveidotos atbilstoša autoritāte un no aprites pazustu ieroči. VDK šo ideju neatzina, laikam baidījās no lie­ka trokšņa un nesaskaņām ar miliciju. Neraugoties uz to, vairākus šaujamieročus nopirku un atdevu čekis­tiem. Kuriozākais bija tas, ka mans tēvs iegādājās skrošu pistoli. Būdams pārliecināts, ka VDK agri vai vēlu to uzzinās, jo dzimtajā ciematā bija vēl kāds man nezināms aģents, es pistoli atpirku un atdevu čekistiem, šoreiz anonīmi – nenosaucot ne­vienu vārdā. Šī mana VDK darbības epizode pēc būtības bija pozitīva, bet ir daudz reižu dzirdēts par vienkāršo veidu, kā sabojāt mucu medus – ar karoti darvas. Patiesībā ir vēl viens, daudz vienkāršāks paņēmiens, kā to izdarīt – vajag pārliecināt biti vākt asfalta izgarojumus. Jo centīgāka bite, jo jūtamāks rezultāts.

Bija gadījums, kad pēc savas iniciatīvas 18. novembra naktī sēdēju slēpnī pie Jēkabpils katlu mājas un gaidīju, vai kāds nevilks sarkanbaltsarkano karogu. No manis neviens to neprasīja, lūdza tikai no rīta agrumā novākt proklamācijas, ja tādas ieraugu. Biju bruņojies ar raķešu pistoli, kurā ielādēts plasti­līns, un gatavs šaut. Kā izrādījās vēlāk, šāviens ar šādu plastilīna lādiņu var izsist neregulāru caurumu biezā finierī vairāku soļu attālumā.

Man vairākas reizes tika uzsvērts, ka es ne­drīkstu runāt par pretvalstiskiem jautājumiem, lai cilvēkus izprovocē­tu. Runā, bet nevienu neprovocē! Tas man nepārprotami tika pateikts, jo es biju gatavs uz visu. Es gribēju spēlēt uz visu banku. Patiesībā viņi mani visu laiku bremzēja, jo zināja, ka biju taisījis ieročus. Do­māju, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi mani pieturēja 12 gadus. Aģents sevi normāli iz­šauj pa diviem gadiem, ja vien viņš nav kaut kāds speciālas ietekmes aģents. Viņi vienkārši mani baidī­jās atstāt bez uzraudzības, jo es varēju sastrādāt kaut ko ļoti radikālu. Ja es tajā laikā kaut ko būtu zinājis par Liteni vai Centrālcietuma kapiem un būtu nonā­cis nacionāli noskaņotu cilvēku ietekmē, droši vien būtu laidis no sliedēm vilcienus. Man vajadzēja radikālas darbības.

Diemžēl jāpiemin arī gadījums, kurš no šā brīža skatupunkta man nepatīk visvairāk. Apmēram 1989. gadā biju izdomājis ražot metāla krustiņus. Piedāvāju tos Rubeņu katoļu draudzes mācītajam. Viņš atteicās ielaisties veikalnieciskos darījumos. Paldies Dievam, jo VDK manu ideju gribēja attīstīt līdz mācītāju iesais­tīšanai valūtas operācijās, kā sekas būtu ļoti nopietnas.

Iesaistoties Vides aizsardzības klubā (VAK) daudz domāju par ekoloģiju, jo dabas sacūkošana man nebija patikusi nekad. Cik atceros – ekoloģiskai do­māšanai mani pievērsa padomju propaganda, parā­dot slikto ekoloģisko stāvokli „pūstošajos Rietumos”. Tomēr ātri vien sapratu, ka VAK darbībā dabas aizsardzībai ir ārkārtīgi maza loma, ka tā ir disidentu kopa. Man tas patika, jo visu mūžu dzirdot tēva septiņreiz dienā nolādēto „krievu bardaku”, es, protams, neva­rēju būt īsts padomju patriots. Tajā pašā laikā es nepieļāvu domu, ka di­sidentus drīkstētu izlaist ārpus kontroles. Tā nu es biju efektīvs kluba biedrs, kurš visu laiku akcentēja mērķtiecības un kārtības nozīmi amorfajā VAK masā, un vienlaikus – efek­tīvs VDK aģents.

Biju pieteicies izgatavot kluba bied­riem identifikācijas kartes. To kopijas, protams, atra­dās K. Eihmaņa (Rīgas rajona VDK nodaļas vadītājs) skapī. Kas ar 2500 apliecību īpašniekiem būtu noticis au­gusta puča uzvaras gadījumā, varu tikai minēt, taču jādomā, ka būtu sev nodrošinājis vietiņu kādi no elles karstākajiem sektoriem. Tajā pašā laikā ienesu kluba darbībā kaut nedaudz regularitātes, jo tur valdošais juceklis mani tracināja. Interesanti, ka no VDK praktiski nesaņēmu norādījumus, ko darīt. Manas „ekoloģiskās” iniciatīvas – aplīmēt visas atkritumu kastes ar lozungiem „Turi tīru Latviju!” un izveidot grupu, kas ar Kanādas latviešu dotajiem do­zimetriem pētītu radioloģisko situāciju Latvijā, ne­guva VAK biedru atsaucību un mazināja manu interesi par šo organizāciju.

Aktīvi piedalījos arī pret Slokas celulozes fab­riku vērstajās demonstrācijās – zīmēju plakātus, pusle­gāli noorganizēju skrejlapu drukāšanu latviešu un krievu valodā, kurās VAK vārdā aicināju apzināties postu, ko nes Slokas CPK. Čekistiem to iztēloju kā veiksmīgu operatīvu darbību. 1988. gada pavasarī jaunieši no VAK gribēja aizdedzināt lielos papīrmalkas krājumus fabrikas teritorijā. VDK to bija uzzinājusi. Man jautāja, ko varētu darīt šādas rīcības novēršanai. Ieteicu viņus nobiedēt. Izgatavoju pirotehnisku ierīci ar laika releju, novietoju fabrikas teritorijā un uzaicināju vienu no aktīvākajiem VAK biedriem noskatīties fabrikas dedzināšanas ģenerālmēģinājumu. Kad vēlu vakarā ierīce ar lielu liesmu un troksni uzsprāga, no fabrikas teritorijas atskanēja šāvieni un kliedzieni. VAK jauniešiem aktīvi palīdzē­ju „secināt”, ka teritorija ir ļoti rūpīgi apsargāta un kaut ko sākt būtu bīstami. Viņi, protams, nezināja, ka šā­vēji ir čekisti, kuri dežurēja 20 metru attāluma ar ūdens spaiņiem un ņirgādamies šāva gaisā. Par minē­to operāciju ar S. Zukuļa (tolaik VDK vadītājs) personīgu pavēli tiku apbalvots ar 250 rubļu lielu prēmiju. Ko no tā var secināt? Manuprāt, VDK no perestroikas bija manāmi apjukusi un nodarbojās ar „mušu ķeršanu”, t. i., rosīgas darbības imitāciju. Operācijas, kuras pēc būtības nepārspēja miskastes iznešanu, tika parādītas kā svarīgas operatīvas darbības.

No VAK darbības attā­linājos 1990. gadā. Iemesli bija vairāki. Viens no pēdējiem „darbi­ņiem”, ko paveicu, bija Zaļās parti­jas dibināšanas konferences ierakstīšana speciālā diktofonā. Attiecības ar Jēkabpils VDK nodaļas vadītāju I. R. uzturēju līdz pat pēdējam brīdim, jo cilvēciski „bēgošas žurkas” loma man nebija pieņemama. Uzskatīju, ka nākotnē šie cilvēki būs kaut kādās policejiskās struktūrās un es varēšu caur viņiem kaut ko darīt pret noziedzīgo pasauli. Skan naivi, taču, kā krievi saka: pēc kara visas bābas gudras! Biju kā staigā­joša videokamera ar nosaukumu „sevišķi svarīgs aģents Jēkabpils rajonā”. Par šo sevišķo svarīgumu gan uzzināju tikai ne­sen.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2004. gada marta un aprīļa numuros.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.

November 12, 2012 Posted by | KGB, PSRS sabrukšana, Vēsture, čeka, čekisti | Leave a comment

Cerības plauka, nākotne šķita tik jauka!

Andrejs Cīrulis, Barikadopēdijas galvenais redaktors

Šosvētdien apritēs jau 24 gadi kopš tās dienas, kad visu Dziesmu svētku estrādi piepildīja milzīgi daudz dziedātāju un klausītāju, kas runāja gluži neticamas lietas par Latvijas pagātni, tagadni un nākotni.

Notika kaut kas tāds, par ko bija neiespējami domāt tumsonīgajos brežņeviskajos viduslaikos. Tas bija milzīgais tautas koncertmītiņš, kas tika veltīts Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam.

Ideja par tautas fronti pieder juridisko zinātņu doktoram Borisam Kurašvili, kas to publiskoja 1988. gada martā un tālāk izstrādāja kopā ar igauņiem. Pavisam īsā laikā pie mūsu ziemeļu kaimiņiem tā sāka plosīties kā kūlas ugunsgrēks. Latvijā par to pirmoreiz publiski ieminējās Viktors Avotiņš 1988. gada 2. jūnijā vēlā vakarā preses konferencē pēc Radošo savienību apvienotā plēnuma. 22. jūnijā Preses namā pēc Žurnālistu protesta sanāksmes, kas tika rīkota LKP Centrālās lomitejas ideoloģijas sekretāra Anatolija Gorbunova atbalstam, Viktors Avotiņš nolasīja iniciatīvas grupas vēstuli par tautas frontes dibināšanu. Ne pirmajā, ne otrajā sanāksmē nekādas milzīgās klausītāju sajūsmas nebija, jo gluži vienkārši neviens nesaprata, kas tā par fronti, ar ko tā nodarbosies un kas ar to domāts.

11. jūlijā par Tautas demokrātisko fronti sprieda Latvijas Televīzijas tiešraidē un 13. jūlijā rakstīja laikraksts Padomju Jaunatne. Tiešais un nepārprotamais aicinājums veidot Tautas fronti tika publicēts Padomju Jaunatnē 19. jūlijā 220 000 (!) eksemplāru lielā metienā. Avīzē ik nedēļu publicēja daudzas lasītāju vēstules, kurās katrs klāstīja savu redzējumu. Sākotnēji jau sirsnīgākā vēlēšanās bija Latvijā izveidot tautas sociālismu.

Notikums sekoja notikumam, tautas cerības tika spārnotas. Padomju Jaunatne iesāka akcijas gan par sarkanbaltsarkanā karoga reabilitāciju, gan latviešu valodas iecelšanu valsts valodas statusā. Latvijas Televīzijā vai ik pārvakaru notika dedzīgas diskusijas. Ļoti daudz par LTF rakstīja tolaik sevišķi populārais krievu jaunatnes laikraksts Sovetskaja molodež un šīs Latvijas ķecerīgās idejas savā miljons eksemplāru lielajā tirāžā izplatīja pa visu Padomju Savienību.

Radošo savienību kultūras padome paplašinātā sēdē izveidoja LTF dibināšanas kongresa rīcības komiteju, un 30. augustā tā pieņēma lēmumus 8. un 9. oktobrī sasaukt Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu, bet 7. oktobrī rīkot tautas koncertmītiņu Mežaparkā. Jau 17. septembrī tika nodibinātas Latvijas Tautas frontes Balvu, Cēsu un Tukuma rajona organizācijas.

Dzīve bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, jo bija milzīgas cerības izveidot laimīgu, brīvu, neatkarīgu Latviju, kas no visas pasaules savestu mājās tālumā aizklīdušos latviešus un kurā cilvēki dzīvotu laimīgi, pārtikuši un saticīgi.

Tas bija labticīgs un skaists naivums.

Šo redzējumu var apstrīdēt. Bet nevar apstrīdēt faktus. Un faktus var izlasīt Barikadopēdijā. Mājaslapā http://www.barikadopedija.lv jau ir ievietoti 1154 raksti no Padomju Jaunatnes, kā arī divas grāmatas, kurās ir ap 200 rakstu. Ievietotais teksta apjoms ir tik liels, ka to varētu ietilpināt 11 piecsimtlappušu biezās grāmatās.

Barikadopēdijā ir aplūkots laika posms no pārbūves sākuma 1985. gada 15. martā līdz PSRS sabrukumam 1991. gada beigās. Par šo Latvijas neatkarības atjaunošanas periodu ir izveidota ļoti plaša un detalizēta hronoloģija, kam nav analoga citur. Raksti ievietoti atšifrētā veidā, tiem pievienoti rakstu oriģināla attēli (var redzēt, ka reizēm avīzes iespieda uz nožēlojama ietinamā papīra), kā arī metadati, kas ļauj ērti atrast interesējošo tēmu, nozari, personu, bet tālākā nākotnē ļaus to ievietot virtuālajās bibliotēkās Europeana un The European Library, kā to paredz mūsu sadarbības līgums ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Šobrīd Barikadopēdija ir lielākā un saturiski nozīmīgākā mājaslapa par Latvijas neatkarības atjaunošanas periodu. Iesākto darbu paplašināt traucē finanšu līdzekļu trūkums, kaut gan ziedotāji var saņemt ievērojamas nodokļu atlaides. Barikadopēdijas veidotāji cer ievietot materiālus no visdažādākajiem preses izdevumiem, radio un televīzijas raidījumus, dokumentus, audio un video materiālus, kā arī aicināt lasītājus te publicēt savas atmiņas. Sadarbība ar AKKA/LAA ļauj veiksmīgi risināt autortiesību jautājumus.

Barikadopēdija ir brīvi pieejama internetā, un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā regulāri tiek veikta šā resursa arhivēšana.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Barikadopēdija ir unikāla jau šobrīd, jo tā sniedz nepastarpinātu informāciju par daudziem vēstures jautājumiem, kas aktuāli arī šobrīd, – kā tika panākts, ka tika pieņemts izšķirošais lēmums par Gaismas pils celtniecību, par metro celtniecības apturēšanu, kā latviešu valoda tapa par valsts valodu, par sarkanbaltsarkanā karoga reabilitāciju, kā organizēja pirmos neatkarības mītiņus, attīstīja Latvijas Tautas fronti, kā tika sasaukts Latvijas Tautu forums un veiksmīgi risinātas sabiedrības integrācijas problēmas, veicinātas demokrātiskas PSRS tautas deputātu un nākamās

Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gadā, kā panāca Molotova – Ribentropa pakta anulāciju un PSRS Valsts padomes lēmumu 1991. gada 6. septembrī (pēc būtības šis ir īstais Latvijas Republikas atjaunošanas datums). Var izlasīt visas trīs Latvijas Neatkarības deklarācijas (plašākai sabiedrībai pazīstama tikai 4. maija deklarācija).

Barikadopēdija var noderēt gan politiķiem, gan diplomātiem un žurnālistiem, tā ir neaizstājama studentiem, skolēniem un studentiem un ir interesanta ikvienam, kas interesējas par mūsu valsts neatkarības atjaunošanas vēsturi.

Tas bija laiks, kad, runājot Raiņa vārdiem, ne tauta pret tautu karoja, bet visas kopā pret tumsu.

October 5, 2012 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

%d bloggers like this: