Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

The fatal fact of the Nazi-Soviet pact

Stalinist gulag prison camp in Siberia

Padomju – nacistu pakta fatalitāte

Timothy Snyder izdevumā The Guardian polemizē ar Zurofu
Angliski un krieviski

October 17, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Komunisma muzejs Prāgā

Aicinām apskatīt komunisma muzeju Prāgā   http://www.muzeumkomunismu.cz/

July 3, 2010 Posted by | totalitārisms | Leave a comment

Atbrīvotāji vai agresori (II) – Eiropas pārdale

Ervīns Jākobsons

2. Pasaules kara sākumā sagrābušas gandrīz visu Eiropu, abas agresorvalstis – Vācija un PSRS – vairs nespēja saprasties laupījuma sadalē. Ir viedoklis, ka Hitlers nobijies no Staļina pārlieku lielās „apetītes” – Vācija bija cerējusi, ka PSRS savu ietekmi Baltijā un Somijā īstenos nevis atklāti okupējot šīs valstis, bet gan politiskām metodēm. Tāpat Vācija bija neapmierināta ar Ziemeļbukovinas sagrābšanu, kas nebija paredzēta Molotova – Ribentropa paktā, jo Vācijai Rumānijā bija nopietnas ekonomiskas intereses. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Ciešot milzīgus materiālos un cilvēku upurus PSRS uzvarēja šo karu. Taču pat šīs asiņainās cīņas rezultātā tā pamanījās iegūt sev ievērojamas teritoriālas un politiskas dividendes.

Eiropas valstu pēckara liktenis tika izlemts Antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā. Staļins vispirms centās nostiprināt PSRS tiesības paturēt teritorijas, kuras Padomju Savienība bija okupējusi līdz 1941. gada 22. jūnijam, proti, Austrumbaltkrieviju un Austrumukrainu, daļu Somijas, Baltijas valstis, Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Rietumvalstu svārstīgās politikas dēļ tas viņam arī izdevās. (Par šiem jautājumiem vairāk lasiet ŠEIT.) Tomēr daudzas padomju prasības Rietumvalstis noraidīja, piemēram, priekšlikumu, ka Vācijai jāmaksā 20 miljardi dolāru reparācijās un pusi no šīs summas saņems Padomju Savienība. Beigās Staļinam nācās piekrist, ka reparāciju kopējā summa netiek noteikta un katra valsts ņems reparācijas no savas okupācijas zonas.

Toties Rietumvalstis akceptēja Staļina priekšlikumu atdot Padomju Savienībai Kēnigsbergu un tās apgabalu, kas veidoja trešo daļu no Austrumprūsijas teritorijas. Krievi sūdzējās, ka visas Baltijas ostas aizsalstot, un viņiem nepieciešams iegūt vismaz vienu neaizsalstošu ostu uz Vācijas rēķina. Lai pamatotu šādu risinājumu, Staļins izvirzīja argumentu, ka krievi stipri cietuši un zaudējuši tik daudz asiņu, ka ļoti vēlētos dabūt kādu daļu Vācijas teritorijas, lai justu kaut nelielu gandarījumu. Patiesībā Staļins blefoja. Tobrīd Padomju Savienības īpašumā jau bija divas neaizsalstošas ostas Latvijā – Ventspils un Liepāja, kā arī Austrumprūsijas neaizsalstošā osta Mēmele (Klaipēda), ko Staļins bija iecerējis atdot Lietuvas PSR.

Tomēr, tā kā padomju karaspēks jau bija ieņēmis Kēnigsbergu, triju lielvalstu vadītāji vienojās par Austrumprūsijas sadali poļu un lietuviešu apgabalos. Pretēji norunai, Lietuvas daļu, izņemot Klaipēdas apgabalu, Maskava iekļāva Krievijas PFSR sastāvā. Tas bija vēsturiski un ģeogrāfiski neloģisks risinājums, jo minētais reģions nekad pagātnē nebija atradies Krievijas jurisdikcijā. Sākotnēji šī teritorija bija lietuviešiem un latviešiem radniecīgo senprūšu dzimtene. No 16. līdz 19. gadsimtam Austrumprūsija kļuva par mājvietu tūkstošiem lietuviešu, ka šeit paglābās no nežēlīgās pārpoļošanas un vēlāk rusifikācijas politikas dzimtenē. Neloģisks šis lēmums bija arī tāpēc, ka Kēnigsbergas apgabalam nebija tiešas robežas ar pārējo Krieviju, kas atrodas simtiem kilometru attālumā.

1946. gadā, pēc PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina nāves, Kēnigsberga (lietuviešu un latviešu Karalauči) tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Vietējie vācu, lietuviešu un latviešu iedzīvotāji no apgabala tika deportēti, viņus nomainīja krievi no Centrālkrievijas apgabaliem. Visi vēsturiskie vietvārdi tika aizstāti ar mākslīgiem krievu nosaukumiem, teritorija pilnībā rusificēta un Kēnigsberga no mierīgas tirdzniecības ostas un universitātes pilsētas pārvērsta par galveno PSRS Baltijas karaflotes bāzi.

„Lielā Trijnieka” konferencēs plaši diskutēts tika arī jautājums par Polijas jauno robežu. Jaltas konferences laikā Rietumu sabiedrotie piekrita Polijas austrumu robežu novilkt pa tā saukto „Kerzona līniju”, tādejādi akceptējot PSRS aneksiju Polijā un tās austrumu apgabalu sagrābšanu. Taču Staļins saprata, ka Polijai, kuras karavīri bija piedalījušies nacisma sagrāvē, būs grūti samierināties ar tik ievērojamu savas teritorijas zaudējumu. Tāpēc PSRS centās pierunāt paplašināt Polijas teritoriju uz Vācijas rēķina. Saskaņā ar norunu robežai bija jāiet pa Oderas un Neises upēm. Neviens nebija pamanījis, ka ir divas upes ar nosaukumu Neise. V. Čērčils bija sapratis, ka robeža būs austrumu Neise, turpretī Staļins Potsdamā paziņoja, ka teritoriju starp austrumu un rietumu Neisi ir piešķīris Polijai. Tādējādi Polija ieguva vēsturiskās vācu teritorijas Rietumprūsijā, Silēzijā un Pomerānijā, ieskaitot seno vācu pilsētu Breslavu (tagad Vroclava). Rietumu līderi samierinājās ar notikušo faktu. Polijai tika piešķirta arī lielākā daļa Austrumprūsijas.

Polijas un Padomju Savienības teritorijas paplašināšana uz Vācijas rēķina bija tiešs Atlantijas hartā paustā tautu pašnoteikšanās principa pārkāpums. Vācija zaudēja 25% savas teritorijas. Galvenokārt tās bija lauksaimniecības zemes, izņemot Augšsilēziju, kas bija otrais lielākais vācu smagās rūpniecības centrs. Staļina skatījums bija tradicionāls – uzvarētājam pieder kara laupījums. Arī Polijas gadījumā aprēķins bija gaužām vienkāršs – jo vairāk poļi iegūs vācu teritorijas, jo nepārvaramāks kļūs naids starp Poliju un Vāciju, kas nostiprinās padomju hegemoniju Austrumeiropā.

Staļins pieprasīja arī krievu tranzīta uzlabošanu pa Melnās jūras šaurumiem, tiesības izveidot militāro bāzi Bosforā un nodot padomju aizbildniecībā vairākas Itālijas teritorijas Āfrikā. Tāpat viņš ierosināja nodibināt četru lielvalstu kontroli pār rūpniecisko Rūras apgabalu Vācijas rietumos. Kaut arī daudzas no šīm prasībās netika akceptētas, tomēr Rietumu lielvalstu nevienprātības un piekāpības dēļ Staļinam lielā mērā izdevās īstenot savas teritoriālās un politiskās pretenzijas. PSRS paturēja visas teritorijas, ko bija ieguvusi noziedzīgi sadarbojoties ar Hitleru, kā arī nodrošināja kontroli pār pusi no kādreizējās Vācijas teritorijas un visu Austrumeiropu.

Ignorējot britu un amerikāņu prasības par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām Austrumeiropā, PSRS šajās zemēs izveidoja sev paklausīgus komunistiskus režīmus. Kaut arī šīs valstis formāli netika iekļautas PSRS sastāvā, tās nonāca pilnīgā padomju pakļautībā. Pirmā no šādām valstīm bija Polija. Kaut arī Londonā darbojās poļu trimdas valdība, Jaltas konferencē Staļins no sabiedrotajiem bija ieguvis piekrišanu izveidot jaunu valdību „iekļaujot tajā demokrātiskos (lasi – komunistiskos) darbiniekus no pašas Polijas”. Tā kā Padomju Savienība bija ieņēmusi visu valsts teritoriju, tai bez īpašām grūtībām izdevās izveidot sev tīkamu politisko režīmu Polijā.

Vispirms tika radīta tā sauktā Ļubļinas komiteja, ko vadīja komunisti. Kompartijas pakļautībā esošā „Armia Ludowa” vēl kara laikā centās iznīcināt ne vien vāciešus, bet arī Londonas trimdas valdības militāro grupējumu „Armia Krajowa”, tādejādi iegūstot arvien lielāku kontroli valstī. 1945. gadā Ļubļinas komitejas vietā nāca Nacionālās vienotības pagaidu valdība, kurā saskaņā ar Jaltas vienošanos vajadzēja iekļaut arī trimdas valdības pārstāvjus. Tomēr virsroku tajā guva komunisti un 1947. gada janvārī sarīkotās vēlēšanas pilnībā leģitimizēja komunistu varu Polijā.

PSRS specdienesti un Polijas jaunā valdība nežēlīgi apspieda „Armia Krajowa” partizānu kustību. 1945. gada februārī NKVD ģenerālis Ivans Serovs uzaicināja AK un trimdas valdības pārstāvjus, kas atradās Polijas teritorijā, piedalīties sarunās par līdzdalību Pagaidu valdībā. Neskatoties uz dotajām garantijām visi delegāti tika arestēti un izsūtīti uz Maskavu. 1945. gada 21. jūnijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par piedalīšanos pretpadomju cīņā piesprieda 13 AK vadītājiem cietumsodu līdz 10 gadiem. Pēc PSRS Ārlietu ministrijas un arhīvu datiem, Polijā kopumā arestēti ap 10 000 AK virsnieku un karavīru, kas izvietoti nometnēs Rjazaņas, Kaļiņinas, Novgorodas, Molotovas, Sverdlovas un Krasnovodskas apgabalos. PSRS iestādes apcietināja arī 25 422 poļu civiliedzīvotājus.

Lai gan Padomju Savienība 1943. gada 12. decembrī ar Čehoslovākijas trimdas valdību noslēgtajā līgumā bija solījusi atjaunot Čehoslovākijas robežas, kādas tās bija pirms 1938. gada Minhenes vienošanās, tomēr tā jau tolaik bija nolēmusi anektēt Karpatu Ukrainu. Čehoslovākijas valdība, pakļaudamās padomju spiedienam, 1945. gada 29. jūnijā atdeva Karpatu Ukrainas apgabalu PSRS. Padomju Savienība ieguva arī daļu slovāku Kralevohlmeckas rajona ar Čopes pilsētu.

1948. gada februārī Čehoslovākijā tika mākslīgi radīta valdības krīze. Deputāti no Nacionālsociālistiskās partijas bija pieprasījuši atskaiti par komunistu kontrolētās Iekšlietu ministrijas darbību, kas tika vainota politiski motivētās tīrīšanās valsts iestāžu darbinieku vidū. Kad ministrija atteicās izpildīt kabineta prasību, ministri no Nacionālsociālistiskās, Tautas un Demokrātiskās partijas pameta valdību, cerot uz valdības krišanu un jaunām vēlēšanām. Tomēr komunisti pieprasīja aizgājušos ministrus vienkārši aizvietot ar citiem. Lai piespiestu prezidentu Edvardu Benešu piekrist šim nedemokrātiskajam lēmumam, kompartija sarīkoja plašas demonstrācijas un streikus visā valstī. Rezultātā 11 no valdības ministru portfeļiem nonāca komunistu rokās. Sākās plaša opozīcijas vajāšana – vairāk nekā 250 000 cilvēku zaudēja darbu, 3000 bija spiesti emigrēt.

Nedaudz citādāka bija situācija Rumānijā. Jona Antonesku diktatūras laikā gandrīz visi komunistu vadoņi vai nu atradās cietumā vai emigrācijā PSRS. Tādejādi komunistiem nebija nekādas ietekmes Rumānijas politiskajā dzīvē. Situācija mainījās pēc padomju karaspēka ienākšanas un Antonesku gāšanas. Neilgi pie varas atradās ģenerāļi Konstantīns Senetesku un Nikolaje Redesku, bet tad PSRS izdevās par premjerministru iecelt Maskavai uzticamo Petru Grozu, kura vadītā valdība sāka komunistiska režīma veidošanu valstī. 1946. gada vēlēšanās ar valdības tiešu atbalstu uzvarēja komunisti. Sākās opozīcijas līderu aresti, Rumānijas karalis Mihajs I bija spiests atteikties no troņa. 1947. gada 30. decembrī tika pasludināta Rumānijas Tautas Republika – viens no nežēlīgākajiem komunistiskajiem režīmiem pēckara Eiropā.

1944. gada 7. septembrī Sarkanās armijas daļas ienāca Bulgārijā un jau naktī no 9. uz 10. septembri sarīkoja valsts apvērsumu. PSRS karaspēks kopā ar bulgāru partizānu vienībām ieņēma Aizsardzības ministriju, Iekšlietu ministriju, pastu, telegrāfu, radio, izdevniecības, citus stratēģiskus objektus. Tikai septiņus gadus vecais, pēc tēva Borisa III nāves nesen tronī nākušais cars Simeons II un viņa Reģentu padome tika gāzti. No 1944. – 1945. gadam komunistu režīms sarīkoja virkni paraugprāvu pret opozīcijas vadītājiem un militārpersonām. 9155 cilvēki tika notiesāti, no tiem 2730 nošauti. Tāpat kā pārējās PSRS kontrolētajās zemēs, arī Bulgārijā 1946. gadā tiek proklamēta komunistu valsts – Bulgārijas Tautas Republika.

Saskaņā ar Jaltas konferences lēmumiem 1945. gadā Ungārijā tika sarīkotas brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, kurās balsu vairākumu ieguva Sīkzemnieku partija. Tomēr Sabiedroto izveidotā vēlēšanu kontroles komisija, ko vadīja Padomju Savienības maršals Kliments Vorošilovs, nepieļāva sīkzemnieku vairākumu valdībā, uzspiežot valstij koalīcijas valdību, kurā svarīgākie ministru portfeļi bija paredzēti komunistiem. Padomju karaspēka atbalstīti, komunistu vadoņi arestēja opozīcijas līderu vairākumu un 1947. gadā izsludināja jaunas vēlēšanas. Pilnīgi varu valstī komunisti sagrāba 1949. gadā. Tika veikta lauku kolektivizācija, sākās masu represijas, kas skāra iepriekšējā režīma darbiniekus, militārpersonas, baznīcas pārstāvjus un citus opozicionārus. Tas noveda pie tautas sacelšanās 1956. gadā, ko nežēlīgi apspieda padomju karaspēks.

Vienīgā Eiropas valsts, ko padomju karaspēks bija spiests atstāt pēc tās okupācijas, ir Austrija. Pēc kara Austrija, līdzīgi Vācijai, tika sadalīta četrās okupācijas zonās. Arī Vīne, tāpat kā Berlīne, bija sadalīta. Padomju okupācijas zona gan Vīnē, gan valstī bija vislielākā. 1945. gada 11. septembrī tika izveidota Sabiedroto padome, bez kuras akcepta nevarēja tikt apstiprināts neviens Austrijas parlamenta pieņemtais likums. 1955. gada 15. maijā tika pieņemta Austrijas Neatkarības deklarācija, kas paredzēja, ka 90 dienu laikā visiem okupācijas spēkiem valsts jāatstāj. Padomju karaspēks to darīja ļoti negribīgi un pameta valsti tikai pēc Austrijas valdības solījuma pasludināt valsts neitralitāti.

Kara laikā sabiedroto gūstā bija nokļuvuši daudzi vācu vērmahta rindās dienošie Austrijas pilsoņi. Jau 1945. gadā tika atbrīvoti pirmie karagūstekņi, kas atradās Rietumvalstu okupācijas zonās un līdz 1947. gada beigām mājās atgriezās pārējie. Taču Padomju Savienība vilcinājās atbrīvot tās okupācijas zonā esošos austriešu gūstekņus. Tikai pēc Austrijas Komunistiskās partijas īpaša lūguma PSRS 1947. gada sākumā atbrīvoja pirmos no 162 000 Gulaga nometnēs esošajiem austriešu karagūstekņiem, pēdējie mājās atgriezās tikai pēc Austrijas neatkarības pasludināšanas 1955. gada vasarā.

Tādejādi 2. Pasaules kara rezultātā gandrīz puse Eiropas nonāca PSRS kontrolē. Par PSRS ietekmes zonā esošu valsti var uzskaitīt arī Somiju. Pēc Sabiedroto prasības Somijai no 1945. līdz 1952. gadam bija jāmaksā Padomju Savienībai 300 miljonus zelta dolāru lielas kara kontribūcijas. Vēlāk šo summu samazināja līdz 226,5 miljoniem. Lai gan formāli Somija palika demokrātiska valsts, tomēr visus pēckara gadus līdz pat PSRS sabrukumam tā bija spiesta ievērot „īpašu politiku” attiecībās ar Padomju Savienību. Tas nozīmēja atturēšanos kritizēt jebkādu PSRS agresīvu rīcību un mēģinājumus izplatīt savu varu citviet pasaulē. Šāda politika ieguva apzīmējumu „finlandizācija”. Pēc kara Somija zaudēja arī Petsamo apgabalu ar Petsamo (Pečengas) pilsētiņu valsts ziemeļos, ko Padomju Savienībai nebija izdevies paturēt pēc 1939. gada Ziemas kara.

Jāteic, ka ciniskajā Eiropas pārdalē Staļins nebūt nebija vientuļš. Tikpat naski tirgoties ar citu tautu un zemju suverenitāti bija viņa Rietumu kolēģi. Krievu diplomāts Valentīns Berežkovs atceras, ka Jaltas konferencē Čērčils piedāvājis Staļinam 90% ietekmi Rumānijā apmaiņā pret 90% britu ietekmes Grieķijā. Staļins piekrita un Grieķija, kur komunistu partijai bija visai liela ietekme, tomēr palika demokrātiska valsts. Savukārt Dienvidslāviju tika nolemts atdot Josipa Broza Tito pārziņā, taču ietekmes sfēras noteikt 50% pret 50%. Tieši tāpēc Dienvidslāvija, kaut arī formāli komunistiska valsts, nekad tā arī nekļuva par Padomju Savienības satelītu.

Robežu pārmaiņas tika veiktas arī PSRS iekšienē. Ar 1947. gada 15. janvāra dekrētu padomju valdība patvaļīgi pievienoja daļu Igaunijas Veru un Petseru apriņķu Ļeņingradas un Pleskavas apgabaliem. Tie bija apmēram 5% Igaunijas teritorijas ar 6% valsts iedzīvotāju. Padomju amatpersonas šo akciju izskaidroja ar faktu, ka šajās Igaunijas daļās krievu izcelsmes iedzīvotāji ir vairākumā. Taču tā bija patiesība tikai attiecībā uz to brīdi – vēl 1934. gadā Narvas apgabalā 64,8% iedzīvotāju bija igauņi, bet krievi tikai 29,7%. Savukārt Petseru apriņķis ar saviem lielākajiem centriem Petseri (Pečoriem) un Irbosku (Izborsku) ir vēsturiskā setu tautas dzimtene, kas cieši saistīta ar pārējo Igauniju. Saskaņā ar 1931. gada tautas skaitīšanas datiem Petseru apriņķī dzīvoja 14 960 seti. Pašā Petseru pilsētā bija 4294 iedzīvotāji, no kuriem igauņu aptuveni 51%, bet krievu 49%.

Vēl nebija ieņemta lielākā daļa Latvijas teritorijas, kad 1944. gada 22. augustā, atsaucoties uz PSRS valdības „ierosinājumu”, Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs „lūdza” PSRS valdību atdalīt no Latvijas teritorijas apgabalus, kur krievi ir vairākumā. Saskaņā ar oficiāliem avotiem 1944. gada 7. septembrī Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs „apmierināja Augšpils, Kacēnu un Linavas iedzīvotāju vēlēšanos pievienot savus pagastus Krievijas PFSR”. 1945. gada oktobrī Abrenes pilsēta un seši pagasti vai to daļas tika atdalīti no Latvijas. Atdalītajās teritorijās ietilpa Kacēni (Kačanova), Upmale, Unava (Tolkova), Purmale (Bokova), Augšpils (Višgoroda) un Gauri. Abrenei tika piešķirts tās krieviskais nosaukums Pitalova, kas būtībā ir sens latviešu vietvārds – Pietālava. Ar 1947. gada 16. janvāra dekrētu 1 201,76 km2 Latvijas teritorijas ar 45 000 krievu un 7000 latviešu iedzīvotājiem tika oficiāli pievienoti Krievijas PFSR.

2. Pasaules kara laikā PSRS ieguva teritorijas arī Āzijā. 1944. gadā padomju bruņotie spēki iebruka kādreizējā Ķīnas reģionā Tannu – Tuvā un 1944. gada 11. oktobrī inkorporēja to Krievijas PFSR sastāvā kā Tuvas Autonomo apgabalu. Saskaņā ar Jaltā noslēgtajiem līgumiem, PSRS pārņēma arī Japānas Kuriļu salu arhipelāgu, kā arī Sahalīnas dienvidu daļu. 1945. gadā PSRS okupēja četras mazas Japānas salas pie Hokaido ziemeļu krasta – Kunaširo, Etorufu, Sikotānu un Habomai. Padomju Savienība ieguva arī tiesības pārvaldīt Ķīnas Austrumu un Dienvidmandžūrijas dzelzceļu un izmantot jūras kara bāzi Portartūrā, tomēr 1954. gadā Ķīnas valdības spiediena rezultātā PSRS nācās no šiem ieguvumiem atteikties.

Kaut arī Padomju Savienība bija viena no 2. Pasaules kara izraisītājām, kuru Tautu savienība bija oficiāli pasludinājusi par agresorvalsti, tai, neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, bija arī vislielākie ieguvumi no šī kara. Būtībā tā bija vienas totalitāras valsts uzvara pār citu totalitāru valsti. Viens totalitārs režīms tika iznīcināts, otrs celts godā. Tādejādi 9. maijs labākajā gadījumā ir piemiņas diena krievu tautas uzvarai Lielajā Tēvijas karā, kas bija tikai viens no 2. Pasaules kara posmiem. Tomēr Krievija uzskata, ka 9. maijam būtu jābūt svētkiem visai Eiropai un jāsvin ikvienam. Tiek apzināti noklusēts, ka kara sākumā PSRS bija nacistu sabiedrotā un antihitleriskajā koalīcijā iesaistījās tikai pēc Vācijas uzbrukuma savai valstij. Tāpat Krievija ignorē faktu, ka visās zemēs, ko „atbrīvoja” Sarkanā armija, vienu okupāciju tūdaļ nomainīja cita vai arī tām tika uzspiests komunistiski totalitārs režīms. Vācijas okupētās Rietumeiropas zemes, kuras ieņēma amerikāņu karaspēks, patiesi atguva brīvību, taču Austrumeiropa uz 50 gadiem nokļuva aiz „dzelzs priekškara”. Tāda ir PSRS patiesā loma šajā karā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

May 10, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, PSRS, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Nometinājumā

Lelde Neimane. ”Latvijas Vēstnesis”

Publikācija sagatavota, balstoties uz Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuvē pieejamajām cietušo videoliecībām.

Mazliet ieskatīsimies galvenajās grūtībās nometinājumā pirmajos gados līdz Staļina nāvei 1953. gadā, jo pēc tās lēnām, bet situācija kopumā uzlabojās.

Deportācija ir vardarbīga masveida iedzīvotāju izsūtīšana no savas dzīves vietas. 1949. gada 25. marta deportācija – masveidīgākā deportācija Latvijā ilga piecas dienas. Pēdējais ešelons ar lopu vagonos sadzītiem, neziņā esošiem ļaudīm Latviju atstāja 30. martā. Kopskaitā 33 ešeloni ar 42 125 cilvēkiem tika izsūtīti uz Omskas (16 ešeloni), Tomskas (13 ešeloni) un Amūras (4 ešeloni) apgabaliem.

Ceļā uz nometinājuma vietu

Par cilvēku nogādāšanu uz galamērķi – iepriekš noteiktu apgabalu un staciju – bija atbildīgi katra ešelona priekšnieki. Viņu ziņojumi, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, ir ļoti būtisks vēstures avots šīs deportācijas pētīšanā.

Pēc minēto ziņojumu datiem, ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki, pārsvarā bērni un veci cilvēki. Mirušo piederīgajiem gan izsūtīšanas šoks, gan arī nāves gadījums ceļā radīja sajūtu, ka mirušais cilvēks tiek izsviests jeb atstāts kaut kur kādā stacijā kā nevajadzīga manta. Tomēr ikviens notikums tika sīki datēts un uzskaitīts šo pašu ešelonu priekšnieku ziņojumā. Pēc tiem varētu arī šodien uzmeklēt staciju, kurā nelaiķis tika izlikts.

Stāsta izsūtītā Rita Jegorova (dzim. Šmits): “Mūsu vagonā nomira Lejnieku māte, kas arī turpat netālu no mums dzīvoja. Viņa bija galīgi slima, viņu ar nestuvēm iznesa ārā. Vagonā arī viņa mira. Vēl nomira mazs bērniņš, es atceros to brīdi. Saulīte rietēja. Mums bija tāds Saulkalns no izsūtītajiem, arī Jaunsvirlaukas pagastā. Iznesa to bērnu, ne no mūsu vagona, bet no blakus vagona. Viņš spēlēja uz trompeti, stāvēja un spēlēja “Saulīt tecēj’ tecēdama.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Atkarībā no ceļa mērķa tāluma un laika apstākļiem ļaudis nonāca galapunktā apmēram no 5. aprīļa līdz pat 3. maijam. Tieši Tomskas apgabalā nonākušiem bija tas garākais ceļš, jo vilciena galapunktā (piemēram, Asino u.c.) bija jāgaida apmēram mēnesis, kamēr Obā izies ledus.

Tikai tad, kad atbrauca rajonu pārstāvji, ešelona priekšnieki nodeva cilvēkus nākamajās rokās. Ar upes transportu (baržām) cilvēkus varēja nogādāt vistālākajās un vistrūcīgākajās apgabala apdzīvotajās vietās. Nav skaidri zināms, cik un kuri mira ceļā no ešelona galapunkta līdz reģistrēšanai kolhozos un sovhozos, jo ceļā atgadījās ne mazums nelaimes gadījumu.

“Vergu tirgus”

Galapunktos un rajonu centros bija sabraukuši kolhozu un sovhozu priekšsēdētāji, kas no atvestajiem izvēlējās un aizveda sev līdzi darbaspēku saimniecībām. Atkarībā no saimniecības bagātības izsūtītos veda vai nu mašīnās, vai ar zirgiem vai buļļiem. Paši izsūtītie šo procesu sauca par “vergu tirgu”. Bieži vien salīdzinoši turīgākās saimniecības un to vadītāji arī pieņēma labāko darbaspēku – ģimenes ar vīriešiem. Taču instrukcijas paredzēja uzņemt arī vecus cilvēkus un mazus bērnus. Tos izmitināja, kā sanāca.

Atceras Milda Vītola (dzim. Liepiņa): “Tā nonācām stacijā Vožajevkā (Amūras apgabals), galapunktā. Un tur bija tie kupči. Pievāca tās vērtīgākās ģimenes, kur darbaspēks labāks. Mēs bijām neperspektīvas. Trīs bērni, māsai gan jau tikko 16 gadi palika, vecāmamma – 75 gadi, mammai arī jau 54 gadi. Un mēs palikām viena no pēdējām ģimenēm, kuras aizveda.”

Propagandas ietekmē

Jau 1949. gada sākumā tika apzināti kolhozi un sovhozi, būtībā tie trūcīgākie, kam trūka darbaspēka, kas pieņems izsūtītos cilvēkus no Baltijas republikām. Tika noteikts, lai atvestajiem būtu sava pajumte, tiktu pielāgotas un izremontētas esošās telpas. Taču piešķirtie līdzekļi reti kur tika izlietoti šim mērķim, un atvestie ļaudis tika izmitināti pie jau tā nabadzīgajiem kolhozu un sovhozu iedzīvotājiem.

Tā bija kā loterija, notikumu sakritība – vieni saimniecību vadītāji instrukcijas izpildīja godprātīgi, citi – ne. Cieta gan vietējie, gan atsūtītie. Tumsonīgi norisa arī izskaidrošanas darbs par to, kas ir atvestie ļaudis. Propaganda informāciju apzināti saistīja ar Otro pasaules karu Baltijas telpā. Starp citu, tas turpinās vēl šodien Krievijas masu medijos. Vietējās avīzes rakstīja, ka vedīs noziedzniekus, fašistus, padomju valsts ienaidniekus. Kā lai cilvēks mierīgi uztver to, ja tagad ienaidniekus izmitinās pie viņiem?! Līdz ar to gan vietējie, gan atvestie ļaudis bija neizpratnē un bailēs, kas notiks tālāk.

Rasmas Kuiko (dzim. Grīnberga) stāstījums: “Nu, sākums bija smags, grūts. Nemācēju krievu valodu, visādi darbi. Tur visiem bija no mums bail, jo mēs bijām viņiem fašisti. Tas man tāds atmiņā palicis. Atnāk brigadieris un saka man – jums jāiet “молотить” (krievu val. – kult). Es nesaprotu krievu valodu. Es domāju, ka jāiet uz dzirnavām, nu malt – “молотить” uz dzirnavām. Es aizeju un sēžu pie dzirnavām, un gaidu. Latvietis bija tas, kas bija pie dzirnavām norīkots, un es gaidu un gaidu, un domāju, kāpēc tas nenāk. Pēcpusdienā piebrauc brigadieris pie manis un saka tā – kāpēc jūs neejat “молотить”? Es saku – nav dzirnavnieks, kas maļ. Viņš saka – nē, jums jābrauc ir uz kulšanu. Ieliek mani tanīs ratos un ved. Tur jau ceļa nebija. Aizved mani uz to kulšanu. Kas tur par kuļmašīnām – tādas, kā mums agrāk tās vētījamās mašīnas – pa vienu galu bāž iekšā, no otras puses tur birst atkal viss laukā. Sāk lietus līt. Jāiet ir uz māju, un es nezinu, kā no tā meža uz māju aiziet. Svešā vietā, tur ceļu nav. Tās krievietītes visas paņēmušas savas dakšas un grābekļus. Es arī savas dakšas paņemu, un iesim visi uz māju. Tumšs ir. Viņas visas skrien. Es nesaprotu, kur tās visas vecās tantes skrien. Es jauna meitene, kas man, sešpadsmit gadi bija. Es viņām no aizmugures skrienu, un viss. Es domāju, viņas skrien no to lietu. Un beigās tā viena iekrīt tādā bedrē tur. Es gribēju palīdzēt viņai ārā tikt no tās bedres. Viņa tikai bļauj: “Господи, Боже мой, Господи, Боже мой!” Un sāk raudāt. Un es viņu aiz rokām velku. Un viņa vēl trakāk bļauj. Es nesaprotu, par ko viņa kliedz. Tad, kad es iemācījos krievu valodu, mēs iepazināmies. Sākām cits citam stāstīt, kā tur bija viss. Viņām bailes bija, ka es ar tām dakšām viņas noduršu. Viņa kliegusi pēc palīdzības. Es atkal, nabags, raudu un velku viņu no tās bedres ārā. Es domāju, ka viņa netiek no to bedri laukā. Es raudu viņai līdzi.”

Cīnoties par izdzīvošanu

Lielākajai daļai deportēto cilvēku bija ļoti maz līdzpaņemto mantu. Pārtika, ja arī tāda bija, pa ceļam jau apēsta vai arī nozagta. Arī vietējie bija nabadzīgi, maz varēja palīdzēt. Darba daudz, samaksa maza.

Salīdzinoši labāka situācija bija sovhozos (padomju saimniecībās), kur, lai arī niecīgu, bet maksāja mēneša algu naudā.

Īpaši trūcīgi apstākļi bija tiem, kas nonāca kolhozos (kolektīvā saimniecība). Šajās saimniecībās tobrīd tika uzskaitītas izstrādes dienas, no kurām tad tikai vienu reizi gadā un tikai graudā izmaksāta alga. Pirmkārt, izsūtītiem trīs ar pusi mēneši zaudēti no gada izstrādes 1949. gadā. Otrkārt, viņi līdz pat decembrim dzīvoja uz parāda. Decembrī lielai daļai izrādījās, ka viņi vēl paliek parādā, jo izstrādes dienas un alga par to nesedz noēsto. Līdz ar to tieši pirmie gadi izsūtījumā bija vissmagākie.

“Ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki.”

Stāsta Gaida Milija Lauga (dzim. Krauklis): “Mēs bijām trīs. Tēvs bija pavisam vecs, to gribēja nolikt par sargu, bet viņš jau nemaz nebija spējīgs sargāt. Nu, māte aizgāja. Tēvu pie tabakas pielika. Nu un mums te tagad tā maize būtu… Bet mums nekā vairāk nav. Tad balandas savārīja, un kaut kādus kartupeļus tēvam bija viens krievs iedevis, tādus maziņus. Tos viņi sauca par skorospelkām (ātraudži). Un tad viņš noskaitīja katram divus kartupeļus un tās balandas klāt. Un tad, kad sienu pļāva, mani atnesa vienreiz mājā no pļavas, jo man vairāk nebija spēka atnākt. Latvietes mani nesa mājā. Tas bullis, kas brauca, jau bija aizgājis. Neviens nezina, ka tu nevari. Bet tēvs redz, ka nav, un tēvs mani meklē. Nu nav spēka, un viss. Bet otrā rītā jau sit atkal brigadieris pie loga, jādodas strādāt.”

Atceras arī Elza Geistarte: “Tiem, kas strādāja, tiem deva piecsimt gramus maizes vai četrsimt, bet maniem bērniem un mātei nedeva neko. Tikai tiem, kas iet strādāt. Tad es izprasījos un katru sestdienas, svētdienas rītu devos uz rajona centru, man atļāva iet uz tirgu. Nu un tad es visu to savu pūru, kas man bija kādreiz sataisīts, tā kā tāda dzērāja, bērnu dēļ. Bet es nemaz neraudāju. Viņi teica: “Kā tev nav žēl visu šito pārdot?” Es saku: “Ziniet, ko? Man itin neko nav žēl. Savu bērnu žēl. Ja es dzīvošu, man atkal viss kas būs. Man nekas netrūks.” Tie bija mani vārdi toreiz. Man bija visādi izšuvumi, ko es toreiz meitas pūrā taisīju. Toreiz nebija televizora, ko skatīties, tad mēs taisījām un šuvām sev pūru. Un tas bija mans glābiņš.”

“Čekas” intereses un darbības metodes

Izsūtītos nometinājumā uzmanīja dažādu iestāžu darbinieki. Iekšlietu ministrijas (MVD) pakļautībā bija visu izsūtīto reģistrācija. Pases nevienam nebija. Ikvienam deportētajam cilvēkam vecumā no 16 gadiem tika izveidota speciāla personīgā lieta, ar fotogrāfiju un parakstu. Sākumā divas reizes mēnesī, vēlāk vienu reizi mēnesī parasti sādžās ieradās komandants jeb pilnvarotais, pie kura visi gāja un parakstījās šajā lietā par to, ka vēl atrodas uz vietas. Izsūtītajiem radās sava terminoloģija, apzīmējot šo procesu. Piemēram, Amūras apgabalā sovhozā, kur daudz latviešu tika nomitināts, bija stāsts par “zaļo vagoniņu”. (Šajā apgabalā apdzīvotās vietas atradās dzelzceļa tuvumā. MVD darbinieki pārvietojās pa sliežu ceļu ar speciālu iekārtotu zaļu vagonu.) Ja kāds vēlējās doties uz blakus sādžu, rajona centru vai vēl uz kādu citu vietu, bija noteikti jāpaziņo un jāsaņem atļauja pārvietoties.

Arī Valsts drošības ministrijai (MGB) jeb tautā sauktajai čekai bija savas rūpes un intereses. Viņu uzdevumā ietilpa izzināt psiholoģisko noskaņojumu latviešu sabiedrībā, lai novērstu ikvienu iespējamo pretošanos padomju varai jau iedīglī. Tātad šai iestādei un tās pārstāvjiem vajadzēja vervēt ziņotājus. Arī čekisti brauca uz vietas sādžā, izsauca uz saimniecības kantori cilvēkus. Nereti izsūtīto atmiņās tādēļ tiek jauktas abu iestāžu pārstāvju kompetences. Metodes, lai savervētu ziņotājus bija gan “pa labam” – ar mantu, pārtiku, kas ļoti trūka, gan arī iebiedējot, ka pašus var arestēt un ielikt lēģerī.

“Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgs ziņotājs rūpīgi noziņoja.”

Rezultāti šim darbam bija. Vairākās izsūtījuma vietās nodevības rezultātā par politisku neuzticamību cilvēki tika apcietināti un notiesāti. Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgais ziņotājs rūpīgi noziņoja. Tur, kur tas bija noticis, pēc arestiem daudzi palikušie aiz bailēm iznīcināja savas dienasgrāmatas, atmiņu un dziesmu klades. Taču ne visur “drošībniekiem” izdevās sasniegt mērķi. Bija daudz vietas, kur tā saucamais ziņotājs jau visiem bija zināms – vai nu pats pateicis, vai visiem tāpat saprotams, kura klātbūtnē visi ievēroja disciplīnu. Tajā pašā laikā pārējie savējo vidū joprojām saglabāja uzticību un vārda brīvību. Viss bija atkarīgs no pašiem cilvēkiem, to raksturu vājībām un apstākļiem.

Kolhozu un sovhozu priekšsēdētājiem bija darba devēja funkcija, kas noteiktās situācijās nospēlēja nozīmīgu lomu tieši jauniešu laišanā vai nelaišanā mācīties uz citām sādžām, pilsētām. Un vēl – arī Komunistiskās partijas pārstāvjiem bija sava teikšana izsūtīto dzīvē, tāpat kā tā laika dzīvē visā PSRS. Tā gan bija tikai padomdevēja funkcija, taču dažreiz, atkarībā no cilvēka, arī viņi krasi ietekmēja kādas cietušo dzīves.

Bads, slimības, nāve

Neskatoties uz visām grūtībām, šķēršļiem un pazemojumiem, Latvijas cilvēki savstarpēji centās uzturēt darba tikumu, savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Bērni mācījās gan vietējās skolās sādžās, gan par viņiem cīnījās ar varas vīriem, lai varētu tos palaist tālāk uz vidusskolām rajonos, vēlāk arī uz augstskolām. Ātri apgūdami krievu valodu, latviešu bērni mācījās labāk un kļuva par teicamniekiem. Tikai ar apzinātu atzīmes samazināšanu kaut vai par uzvedību, ja citādi nevarēja, varas vīri izvairījās izsūtītajiem dot absolūtā teicamnieka diplomu.

Tieši nepilnvērtīgā uztura un smago darbu dēļ daudzi slimoja. Bija arī dažādas darba traumas. Tā kā uz vietas sādžās nebija ārstniecības iestādes, tikai kāds feldšeris, bet tuvākais ārsts – rajona pilsētā, nereti cilvēki arī mira. Ir tik daudz stāstu par latviešu kapu kalniņiem Sibīrijā…

“Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību.”

Stāsta Ārija Mirdza Gobzeme (dzim. Grundštoka): “Tur jau masveidā vecie cilvēki sāka mirt. Dizentērija piemetās arī manai Grosmammai. Tāds pats liktenis. Tad brālis Gunārs, nezinu kā krievi glabāja savējos, bet brālis uztaisīja zārku manai vecmammai. Viņš nesa to mājās no MTS, krievi stāvēja un meta krustus priekšā. Tā viņu tur sauca par Borisu Krievijā. Viņš uztaisīja zārku vecmammai, pēc tam saslima māsiņa Astra. Mamma saka tā, aizved uz Omsku, viņai galviņā vaina, nezin jau kas vispār, Latvijā varbūt būtu izārstēta. Viņai tā kā kaļ galvā. Tagad nomirst tas meitiš, izraksta ārā no Omskas slimnīcas, tas ir tālu 30 kilometri, viņai nav kur iet. Viņu ar līķīti uz rokas ieliek kādā tur kurtuvē, viņa visu nakti tur sēž. Ar bērnu mirušo. Kamēr sazvana brāli. Nav jau ne sakari, nekas. Un tā tas mammas plīvurs kalpoja māsiņai kā līķītim ko pārsegt tālajā Sibīrijā. Atkal Gunārs uztaisīja zārku.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Mēs varam mācīties

Tik daudz jautājumu un tēmu paliek neizstāstītas. Ikviens represētā cilvēka stāsts, ikviena Okupācijas muzeja videoliecība ir īpaša. Ikviena runā par smagu ciešanu un zaudējumu ceļu, bet tajā pašā laikā tas ir garīgā spēka ieguvuma stāsts.

Visi stāsti ir Latvijas milzu bagātība, vērtīgs mantojums. Ja tik mēs smeltos un mācītos no tiem! Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību. Tas ir varens spēks. Dvēseles bagātību neviens mums nevar atņemt vai pārdot. Mēs varam to kopt, audzināt un nodot nākamajām paaudzēm. Vai redzat, cik mēs bagāti esam? Vai spējam novērtēt to, kas mums dots šodien?

March 25, 2010 Posted by | deportācijas, genocīds, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Pusgadsimts, nevis četri gadi vien

Franks Gordons.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75309

Par ko vēstī Okupācijas muzejs

Mani kā Okupācijas muzeja biedrības locekli, protams, neatstāja vienaldzīgu Izraēlas angļu valodā iznākošā laikraksta “The Jerusalem Post” korespondenta Haviva Rettiga-Gura iespaidi, ko viņš muzejā guvis, un fanātiskā “nacistu mednieka” Efraima Zurofa viedoklis par šā muzeja ekspozīciju.

Vispirms nākas atgādināt, par ko tad apmeklētājiem no tuvienes un tālienes vēstī šis muzejs: par Latviju zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas, 1940 – 1991. Tātad par Latvijas, tās pamattautas – latviešu, kā arī šīs zemes mazākumtautību likteņgaitām vesela pusgadsimta garumā. Latvijas traģēdiju ievadīja 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts, 1940. gada 17. jūnijā šo zemi okupēja Padomju Savienība, pēc gada to okupanta lomā nomainīja nacistiskā Lielvācija, pēc nepilniem četriem gadiem atgriezās pirmā svešā vara, kuras kundzība faktiski beidzās tikai 1991. gada 21. augustā.

Okupācijas muzeja ekspozīcija aptver laikposmu, kurā uzauga divas paaudzes. Dabiski, ka samērā īsais “Ostlandes” posms nevar būt absolūtais smagpunkts.

Jeruzalemes reportieri, un ne tikai viņu, bet arī, teiksim, Krievijas vēstnieku mulsina Hitlera un Staļina ģīmetnes vienādā lielumā, kas “sveic” muzeja apmeklētājus. Abi totalitārie režīmi – brūnais un sarkanais – ir vienādi baisi: tiklab nacisma, kā arī boļševisma upuri brēc uz debesīm. Zinot un apzinoties, kas noticis ne tikai ar manu tautu vien, es no šī līdzinājuma neatkāpšos.

Havivs Rettigs-Gurs un arī Zurofs negrib saprast, ka Rīgā, Skolas ielā 6, katram pieejams muzejs “Ebreji Latvijā”, kur pienācīgi plaša vieta ierādīta holokaustam. Bet tur ir arī lieliska ekspozīcija, kas vēstī par ebreju kopienas plauksmi neatkarīgajā starpkaru Latvijā. Šā muzeja ilggadējais direktors, holokaustu pārdzīvojušais Marģers Vestermanis, sadarbojas ar Okupācijas muzeju.

1941. gada 4. jūlijā, sākoties nacistiskajai okupācijai, tika nodedzināta Lielā sinagoga Gogoļa ielā. Atjaunotajā Latvijā 4. jūlijs ik gadu tiek atzīmēts kā ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, un šai vietā ir piemineklis latviešiem – ebreju glābējiem.

Aiz Centrāltirgus, kur saglabājušies t. s. Sarkanie spīķeri, tiks izveidots Rīgas geto muzejs.

Okupācijas muzeja ekspozīcijas veidošanā izcils nopelns ir amerikāņu zinātniekam Edvardam Andersam – liepājniekam, kas pārdzīvojis holokaustu. Okupācijas muzeja nodaļā, kas veltīta holokaustam, redzama fotogrāfija, kur ebreju sievietes puskailas gaida tikt nošautām Šķēdes kāpās pie Liepājas. Tā pati fotogrāfija atstāj satriecošu iespaidu arī uz Jeruzalemes holokausta memoriāla “Yad vašem” apmeklētājiem.

Arāja komandas piedalīšanās Latvijas ebreju slepkavošanā nebūt nav noklusēta Okupācijas muzeja ekspozīcijā. Bet muzeja apmeklētāji arī uzzina, ka visas šīs šausmas nebūtu pat iedomājamas, ja asiņaino “ebreju jautājuma galīgo atrisinājumu” nebūtu izlēmuši Hitlers un Himlers un tā īstenošanu nebūtu organizējis SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns.

Zurofs tēlo izbrīnu: sak, kāpēc Beļģijas, Holandes, Francijas kolaboracionisti tikai palīdzēja sūtīt ebrejus uz nāves nometnēm, bet “paši nešāva”, kā to darīja nacistu rokaspuiši Baltijā vai Ukrainā. Iemesls, manuprāt, ir vienkāršs: Vakareiropā okupanti vēlējās saglabāt kaut kādu tiesiskuma ilūziju, kamēr okupētie PSRS novadi, tostarp Baltija, viņiem bija beztiesiska telpa, kur varēja rīkot asinsdzīres, ciniski atsaucoties uz vietējo (Einheimische) “atriebes dziņu”.

“The Jerusalem Post” reportieris vaicā, kāpēc muzeja ekspozīcijā, kur minēts Šustins, pieminēta arī viņa tautība. To varbūt nevajadzēja darīt, kaut gan šā vīra etniskā izcelsme bija vispārzināma. Pazīstamais vēsturnieks Aivars Stranga šajā sakarā norāda, ka Semjons Šustins bija atsūtīts no Maskavas un sevi uzskatīja nevis par ebreju, bet par komunistu. Viņam līdzīgie ebreju čekisti tāpat pratināja un nīdēja “cionistus” vai tautiešus – “trockistus”…

Noslēgumā gribētos uzsvērt: katrai tautai ir sava sāpe, un totalitāro režīmu upurus nevajadzētu šķirot. Holokaustam ir sava šaušalīga specifika, bet, teiksim, 1937. – 1938. gada “latviešu akcija” Padomju Savienībā, kad tika nošauti 16 000 cilvēku, tostarp sievietes, tāpat ir etniski motivēts genocīds.

March 25, 2010 Posted by | totalitārisms | Leave a comment

Kas cīnās pret vēstures «pārrakstīšanu»?

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75248

Lieliska atbilde Zurofam

Šā gada 18. martā S. Vīzentāla centra direktors Efraims Zurofs britu laikrakstā “The Guardian” publicējis kārtējo tendenciozo rakstu par Latviju – “Bīstamā vēstures pārrakstīšana Latvijā”. Leģionāru gājiens E. Zurofam radījis iespaidu, ka “atjaunotā Latvijas valsts sveic Latviešu leģionu, neraugoties uz to, ka tā dalībnieku vidū bija masu slepkavas un Latvijā kvēlākie nacistiskās Vācijas atbalstītāji”, te “pārraksta vēsturi” un “melīgi vienādo” nacisma un komunisma noziegumus. Rakstu internetā komentējuši 107 lasītāji. Interesanti, ka negaidīti daudzi nav atbalstījuši Zurofa kga redzējumu. Nedomāju, ka tie bijuši tikai baltieši.

Lielisku atbildi E. Zurofam un viņa domubiedriem sniedzis Māris Mantenieks, ievērojams trimdas sabiedriskais darbinieks ASV. Viņš “The Guardian” angļu valodā nosūtījis pretrakstu, ar ko vērts kaut saīsinātā veidā iepazīstināt “LA” lasītājus.

M. Mantenieks norāda, ka ar latviešu leģionāriem saistītās apsūdzības no nacistu mednieku “lobija” puses neesot nekas jauns. Taču tagad Baltiju vaino arī par to, ka tā “apvārdojusi” Eiropas Parlamentu un EDSO pieņemt paziņojumus par nacistisko un komunistisko režīmu noziegumu pielīdzināšanu. M. Mantenieks skaidro, ka Hitlera un Staļina režīmu noziegumu salīdzināšana nav kaut kas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Piemēram, ir Stefana Kurtuā un līdzautoru sarakstītā “Komunisma melnā grāmata”, ir Iana Keršova un Mošes Levina “Staļinisms un nacisms: diktatūru salīdzinājums”, kā arī “Padomju stāsts” – Latvijas režisora Edvīna Šņores filma, kas pārtulkota jau 30 valodās. Tomēr šāda veida publikācijās secināts, ka abus režīmus grūti salīdzināt tāpēc, ka par nacistiskā režīma noziegumiem ir kaudzēm darbu, kamēr kaudzīte par komunistiskā režīma noziegumiem ir krietni plānāka, turpina M. Mantenieks. “Pēc austrumeiropiešu domām, tā noticis, jo Otrā pasaules kara vēsturi rakstīja uzvarētāji. (..) Nirnbergā tika tīši ignorēti Staļina noziegumi: Molotova–Ribentropa pakts ar tā slepenajiem protokoliem, padomju agresija Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā un Somijā, 15 000 Polijas armijas virsnieku slepkavība Katiņā, tūkstošiem austrumeiropiešu slepkavības, ko veica VDK. Likteņa ironijas dēļ viens no Nirnbergas tribunāla tiesnešiem bija ģenerālis I. Ņikitčenko, padomju tiesnesis, kurš tiesāja Staļina “tīrīšanu” paraugprāvās (1936. – 1938. gadā). Tikpat ironisks ir fakts, ka bijušie Latviešu un Igauņu leģiona karavīri (..) apsargāja apcietinātos nacistus.”

M. Mantenieks arī norāda, ka nacistiskā Vācija ar nolūku izvēlējās okupēto Austrumeiropu par ebreju slepkavošanas vietu un “cerēja, ka austrumeiropieši to veiks viņu vietā. Diemžēl zināmā mērā tā arī notika” un “tie, kas vainīgi holokausta noziegumos, ir jāsoda. No otras puses, jāsoda arī tie, kas īstenoja noziegumus pret Baltijas un citām Austrumeiropas valstīm”.

Atbildot uz apsūdzībām, ka joprojām neesot tiesāti visi holokausta noziegumos vainīgie, M. Mantenieks atgādina, ka, pirmkārt, padomju laikā bargi tiesāti tie, kas sadarbojušies ar nacistiem. Otrkārt, nav viennozīmīgi vērtējams veids, kā noteiktas ebreju organizācijas meklējušas kara noziegumos vainīgos. Teiksim, ASV 70. un 80. gados grāmatās un avīžrakstos parādījušās ziņas, ka “tūkstošiem” nacistu kolaboracionistu, kuri vainojami šausmīgos kara noziegumos, slēpjoties dažādās valstīs. Piemēram, ASV 1984. gadā izdotajā Alana Raiana grāmatā “Klusie kaimiņi” apgalvots, ka ASV vien slēpjoties 10 000 nacistu kolaboracionisti. Izskanējis, ka vainīgie esot “latvieši”, “lietuvieši”, “ukraiņi”. 1979. gadā ASV Tieslietu ministrijā tika izveidots Īpašās izmeklēšanas dienests (ĪID), lai meklētu un no valsts deportētu kara noziedzniekus. Aptuveni pēc 30 gadu ilga intensīva darba secināts, ka ap simts personām sniegušas nepatiesas ziņas imigrācijas dokumentos un ap 60 tika deportētas, stāsta M. Mantenieks. Tomēr Baltijas zinātnieku pētījumi vēlāk atklājuši, ka 70. un 80. gados publicētā informācija galvenokārt smelta no padomju dezinformācijas avotiem, kas publicēti okupētajā Baltijā un Rietumos, lai “diskreditētu baltiešus un viņu organizācijas Rietumos,” secina M. Mantenieks. Tomēr šis VDK plāns izrādījies daļēji sekmīgs, jo noteiktas ebreju organizācijas un ĪID informācijas avotiem piegājis visai nekritiski.

“Nacistu kolaboracionistu medību” kontekstā austrumeiropiešiem satraucošas šķiet ciešās saiknes dažu ebreju organizāciju un oficiālās Krievijas starpā. Joprojām viena no sāpīgākajām Krievijas un Baltijas valstu domstarpībām ir Krievijas nevēlēšanās atzīt okupāciju. Nesen Putins, Maskavā tiekoties ar noteiktām ebreju organizācijām, tām izteicis pateicību par sadarbību Otrā pasaules kara vēstures interpretēšanā, norāda M. Mantenieks. (Krievvalodīgo ebreju kongresa prezidents un Krievijas parlamenta loceklis B. Špīgels paziņoja par Vispasaules “antifašistiskās” frontes dibināšanu, kura cīnīšoties pret Otrā pasaules kara vēstures “pārrakstīšanu” un nacistisko un komunistisko režīmu noziegumu vienādošanu. – I. M.)

Tad jau redzēsim, vai “The Guardian” pietiks drosmes to publicēt.

March 23, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Zurofs nosoda Latvijas un aicina nepārrakstīt Eiropas vēsturi

Wiesenthal Center’s Chief Nazi-Hunter Responds to Criticism by Latvian Foreign Minister in Relation to Recent Riga March of Latvian SS Veterans

Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs nosoda Latviju par mēģinājumiem “piesegt savu tautiešu dalību Holokausta noziegumos” un asi kritizē nu jau demisijas rakstu iesniegušā ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) izteikumus par komunistu un nacistu noziegumiem.

“Ir tādas valstis kā Latvija, kuras mēģina piesegt savu tautiešu dalību Holokausta noziegumos, mēģinot pārrakstīt Eiropas vēsturi, radot nepareizas līdzības par komunistu un nacistu noziegumiem,” paziņojumā presei pirmdien norāda Zurofs.

Riekstiņš iepriekš, komentējot Zurofa izteikumus par 16.marta norisēm Rīgā, norādīja, ka “jebkādi mēģinājumi raksturot kritušo karavīru piemiņu kā nacisma glorifikāciju ir absolūti neadekvāti un nepieņemami”.

“Ir pienācis laiks Latvijai un tās Baltijas kaimiņiem apturēt mēģinājumus piesegt vietējo iedzīvotāju līdzdalību ebreju masu slepkavībās Otrā pasaules kara laikā un atturēties komunistu noziegumus pielīdzināt holokaustam,” aicināja Zurofs.

Viņš uzsvēra, ka “šie centieni ir ne tikai apvainojums nacistu upuriem, bet arī tiem, kuri cieta no komunisma”.

Jau ziņots, ka Zurofs 16.martā apmeklēja Rīgu, un arī vērojis leģionāru piemiņas gājienu uz Brīvības pieminekli. Viņš medijiem kritizējis šo gājienu, paziņojot, ka viņam ” dīvaini redzēt Eiropas pilsētas centrā cilvēkus, kas piemin tos, kuri iznīcinājuši tūkstošiem ebreju Rumbulā, Biķernieku mežā un citur Eiropā”.

Vēlāk Latvijas ārlietu ministrs paziņoja, ka “Latvijai ir nepieņemama jebkāda totalitārā ideoloģija un tā vienmēr ir stingri nosodījusi un nosodīs nacisma, staļinisma noziegumus un holokaustu, kuriem nav un nevar būt noilguma”, bet “vienlaikus jāatzīmē, ka jebkādi Efraima Zurofa vai kāda cita mēģinājumi nākt klajā ar dalījumu mazāk un vairāk cietušajos ir nepieņemami. Šādu “sāpju svēršanu” uzskatu par amorālu”, komentējot Zurofa teikto, paudis ministrs.

March 23, 2010 Posted by | 16.marts, totalitārisms | Leave a comment

Zurofam atbild Snaiders

Franks Gordons, Latvijas Avīze

Uzbrukumi Baltijai Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresā

Nenogurdināmais Efraims Zurofs nerimstas: ņemdams vārdu starptautiskā konferencē, ko Berlīnē sasaucis Vispasaules krievvalodīgo (!) ebreju kongress, viņš uztraucas par to, ka “Baltijas republikas tērē miljoniem eiro, lai pārliecinātu Eiropas Savienību par komunisma un nacisma salīdzināmību”.

Zurofs uzsver, ka Vakareiropā vietējie iedzīvotāji palīdzējuši sameklēt ebrejus, sadzīt tos dzelzceļa stacijās un nosūtīt uz nāves nometnēm, kamēr Austrumeiropā iedzīvotāji aktīvi piedalījušies ebreju masveida slepkavošanā. Zurofs piebilst, ka uz Austrumeiropu tika sūtīti ebreji no citām valstīm, lai viņus tur slepkavotu. Te vēlos atgādināt, ka Vakareiropas ebreji tika sūtīti iznīcināšanai uz Aušvicu okupētās Polijas teritorijā, tāpat kā uz Rīgu, Minsku un Lodzu, jo Hitlers un Himlers nevēlējās demonstrēt savu barbarismu “civilizētajās rietumzemēs”, kamēr Polija un okupētie PSRS novadi Lielvācijas vadības ieskatā bija barbaru telpa, kur nav ko piņķēties.

Baltijas valstis vēlas, lai Eiropas valstis noticētu: nacisms salīdzināms ar komunismu, un tādējādi komunisms būšot atbildīgs par genocīdu, tāpat kā nacisms, norāda Zurofs un izspēlē trumpi: “Daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem. Tātad rezultātā pašus ebrejus apsūdzēs genocīdā.”

Trāpīga, argumentēta atbilde Zurofam lasāma vēsturnieka Timotija Snaidera apcerējumā “Holokausts: ignorētā realitāte”, kas publicēta žurnāla “The New York Review of Books” 2009. gada 16. jūlija numurā.

Snaiders uzsver, ka divas trešdaļas no visiem Otrā pasaules kara laikā iznīcinātajiem ebrejiem 1942. gada nogalē bija nogalināti. Pasaulē atceras pirmām kārtām to, kas 1943. un 1944. gadā notika Aušvicā, kur gāzes kamerās tika iznīcināti galvenokārt ebreji, kurus atveda no Vakareiropas.

Tas, ko tālāk raksta Snaiders, būtu, ja tā varētu teikt, Zurofam jābāž zem deguna: pat izsmeļošs Vācijas nacistu slepkavību apraksts ir nepilnīgs, ja aplūkosim zvērības, kas notika Eiropā 20. gadsimta vidū. Tā otrā valsts, kas tajā laikā slepkavoja eiropiešus masveidā, bija Padomju Savienība. Visā staļinisma periodā – no 1928. līdz 1953. gadam – padomju politikas rezultātā tika nogalināti, pēc visai konservatīviem aprēķiniem, pāri par pieciem miljoniem cilvēku. Snaiders apraksta kolektivizācijas šausmas, golodomoru Ukrainā. Tā dēvētās poļu akcijas gaitā tika nošauts 111 091 cilvēks. Snaiders gan nemin ļoti līdzīgo “latviešu akciju” Padomju Savienībā, bet “Latvijas Avīzes” lasītājiem tā ir zināma…

Kartē, kas pievienota Snaidera apcerējumam, līdzās nacistiskajām nāves nometnēm kā padomju masu slepkavību vietas atzīmētas Katiņa, Kuropati pie Minskas, Bikivņa pie Kijevas. Snaiders arī neaizmirst pieminēt vācu sievietes, ko izvaroja sarkanarmieši.

Beigās pats atļaušos atbildēt Zurofa teiktajam, ka “daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem, tātad rezultātā ebrejus apsūdzēs genocīdā”. Jā gan, čekā un gulaga administrācijā bija arī ebreji, bet tas nebūt nenozīmē, ka “žīdi ir komunisti”, un tas, ka, teiksim, Arāja komanda sastāvēja no latviešiem, nebūt nenozīmē, ka “latvieši ir fašisti”. Punkts.

December 18, 2009 Posted by | nāves nometnes, totalitārisms, Vēsture | 1 Comment

Juščenko: komunisma elkus vēstures mēslainē!

Ukrainas prezidents Viktors Juščenko aicina atjaunot vēsturisko patiesību par Staļina valdīšanas laiku.

Prezidents piedalījās pasākumā, kas bija veltīts 20. gadadienai kopš komunistiskā terora upuru pārapbedīšanas Ivanofrankovskas apgabala Demjanovlazā. Šeit 1941. gadā Sarkanai Armijai atkāpjoties, notika masu apšaušanas.

Savā runā Juščenku uzsvēra, ka atklāt patiesību par staļinisma noziegumiem ir svarīgi ne vien Ukrainai, bet arī Eiropai un pasaulei.

“Posttotalitārai, postkolonialai un postgenocīda Ukrainai patiesība ir nepieciešama kā zāles un kā gaiss”, paziņoja Juščenko.

Viņš atgādināja, ka pasaule ir jau uzzinājusi par 1932-1933 g. Golodomoru un 1940-50-to gadu represijām un ka ir pieejami arhivi par ukraiņu nacionālās atbrīvošanās kustību.

Juščenko uzskata, ka ir pienācis laiks, lai atbrīvotos no komunisma elkiem.

“Laiks atbrīvot mūsu zemi no šiem sātaniskajiem simboliem
un tos nogādāt vēsturies mēslainē!”

Viņš pateicās biedrībai “Memorials”, kas vēl padomju laikos atklāja Demjanovlazā izdarītos noziegumus.

Juščenko atklāja upuriem veltīto memoriālu. Šeit, kompleksa centrā iekārtots arī brīvības cīņu muzejs.


Президент Виктор Ющенко выступает за восстановление исторической правды о периоде правления лидера СССР Иосифа Сталина. Об этом сказано в сообщении пресс-службы президента со ссылкой на выступление Ющенко в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области.

“Виктор Ющенко подчеркнул, что правда о сталинизме и его преступлениях нужна не только Украине, но и всей Европе и миру. Он напомнил об инициативе Европейского парламента объявить 23 августа Всеевропейским днем памяти жертв всех тоталитарных режимов”, – сказано в сообщении.

В Демьяновом Лазу президент принял участие в мероприятиях по случаю 20-летия перезахоронения жертв коммунистических репрессий, расстрелянных здесь в 1941 году при отступлении советской Красной армии.

Ющенко призвал к восстановлении правды о том периоде. “Посттоталитарной, постколониальной и постгеноцидной Украине правда жизненно необходима, как лекарство, как воздух”, – заявил президент.

Он напомнил, что мир уже узнал о Голодоморе 1932-1933 годов, репрессиях 1940-50-х годов, по поручению президента рассекречены архивные документы об украинском освободительном движении.

Ющенко считает, что настала пора освободиться от “идолов” коммунистических вождей. “Время лишить нашу землю этих сатанинских символов, окончательно отправить кумиров на свалку истории… Мы очистимся от скверны, мы возродим истину и восстановим справедливость”, – сказал, в частности, Ющенко.

Он выразил благодарность членам сообщества “Мемориал”, которые еще в советские времена раскрыли преступление советского режима в Демьяновом Лазу.

Также Ющенко открыл Мемориал жертвам коммунистических репрессий в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области. Открытие Мемориала состоялось около 13:00 при участии представителей власти Ивано-Франковского городского совета и областной государственной администрации.

В середине комплекса расположен музей освободительных сражений Прикарпатского края. В музее выставлены экспонаты частей тела, одежды, вещей жертв коммунистических репрессий, также вывешены списки с фамилиями и именами жертв.

По словам директора музея Юлиана Куйбиды, 29 октября 1989 года были перепохоронены 524 человек. “При раскопках 21 сентября 1989 г. были обнаружены три могилы. Установлено, что в одной было похоронено 212 человек, во второй – 204 и в третьей – 108”, – сказал инициатор раскопок Роман Круцик.

Мемориал построен за средства областного совета. Общая стоимость – от 300 000 гривен.

Отношения Украины и России не могут быть простыми – в этом убежден Виктор Ющенко. По его мнению, все дело в том, что это отношения двух соседних государств, у которых слишком много взаимных претензий.

“Это попытки восстановления суверенной державы. Не ловить себя на том, что отношения могут быть легкими и простыми. Этого никогда не было и не будет. Во-первых потому, что это соседские связи, это сотни вопросов. Чем дальше соседи и державы, тем более просто формировать спектр отношений и переговоров”, – сказал Ющенко.


Avots:

http://www.delfi.ua/news/daily/news/yuschenko-idolov-kommunizma—na-svalku-istorii.d?id=553049


Demjanovlaza:
http://www.poshuk-lviv.org.ua/ru/pomnik/ifrank/dem_laz.htm

October 12, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, genocīds, Golodomors, piemiņas vietas, PSRS, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Britu mediji sākuši Latvijas vēstures skaidrošanu. Zīle Lielbritānijā aizstāv Latviju.

Zīle Lielbritānijā aizstāv Latviju.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=64929

Eiroparlamentārietis Roberts Zīle (“TB”/LNNK) uzstājies Lielbritānijas konservatīvo partijas kongresā, atspēkojot leiboristu nepatiesos izteikumus par Latviju un savu partiju.

Toriju jeb britu konservatīvo partijas kongress ir vērienīgs pasākums, kas ilgst četras dienas un pulcējis apmēram 12 000 interesentu, partijas biedru, atbalstītāju un žurnālistu. R. Zīle turp aicināts kā toriju Eiropas Parlamenta sadarbības partneris no Eiropas konservatīvo un reformistu frakcijas, kurā apvienojušies astoņu valstu eiroparlamentārieši.

R. Zīle atzīst, ka žurnālistu interese par šo kongresa pasākumu bijusi ļoti liela un viņam “izdevās uzrunāt daudzskaitlīgu auditoriju”. Viņš atbildējis uz britu masu mediju jautājumiem par leiboristu ārlietu ministra Deivida Milibenda apgalvojumiem, ka britu konservatīvie sadarbojas ar Latvijas partiju, kas piedalās 16. marta atceres pasākumos un “slavina nacistus”. Britu laikraksts “The Independent” uzsver, ka R. Zīle runājis ļoti tieši: “Mani visvairāk pārsteidza tas, ka šādi uzbrukumi nāk tieši no rietumvalsts demokrātiskas partijas puses. Es drīzāk būtu gaidījis kaut ko tamlīdzīgu no Maskavas vai Kremļa, kā tas laiku pa laikam arī notiek.”

“Droši varu teikt, ka šajā auditorijā es tiku sadzirdēts, un man arī aplaudēja,” sarunā ar mani atzīst R. Zīle. Politiķis arī vērtē, ka šos uzbrukumus izraisījušas tikai un vienīgi Lielbritānijas iekšpolitikas norises: maijā gaidāmās vēlēšanas un leiboristu izmisīgie centieni diskreditēt torijus. “Nekā citādi kā vien ar ārpolitikas palīdzību tas nebija iespējams,” secina R. Zīle. Viņa vērtējumā te savu lomu spēlējušas D. Milibenda un britu sabiedrības “virspusējās vēstures zināšanas”.

Pat “The Guardian”, laikraksts, kas simpatizē leiboristiem, atzinis, ka šis “vēstures skandāls” tomēr esot pārāk izpūsts. Jāpiebilst, tajā nesen publicēts R. Zīles raksts “Ir absurdi saukt mūs par nacistu atbalstītājiem”, kurā viņš skaidro Latvijas vēsturi un sakauj Efraima Zurofa izteikumus par to, ka Latvijā it kā slavinot nacistus. “Zurofa izteiktie brīdinājumi par “Otrā pasaules kara vēstures pārrakstīšanas kampaņu” atgādina Krievijas propagandas klišejas, ar kurām kā vēsturisku nepieciešamību attaisno totalitārā režīma pastrādātos noziegumus,” raksta R. Zīle. Viņš piebilst, ka, strādājot pie raksta un gatavojoties toriju kongresa pasākumam, pārlasījis prezidenta paspārnē esošās Vēsturnieku komisijas rakstus un atklājis tur arī sev līdz šim mazāk zināmas lietas.

“Šādi augstu ārvalstu amatpersonu izteikumi var nodarīt lielu kaitējumu, un es te vairāk uztraucos par kaitējumu Latvijas valstij, mazāk – manai partijai. Līdz ar to man nav īsti saprotams, kāpēc šobrīd klusē citas Latvijas partijas, kuras sevi uzskata par nacionālām un kuru pārstāvji arī 16. martā noliek ziedus,” saka tēvzemietis.

Jau rakstījām, ka britu konservatīvā partija pieprasījusi, lai D. Milibends atvainotos par saviem izteikumiem, atzīstot, ka latviešu leģionāru dēvēšana par nacistiem ir “padomju propaganda”.


Britu mediji sākuši Latvijas vēstures skaidrošanu

Lielbritānijā, turpinoties priekšvēlēšanu politiskajām kaislībām par Latvijas partiju “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK), kurai piedēvēta nacistu glorificēšana, vairāki britu laikraksti pievērsušies Latvijas vēstures un leģionāru atceres dienas skaidrošanai.

Kā jau ziņots, Konservatīvo partija britu priekšvēlēšanu cīņu karstumā izpelnījusies virkni uzbrukumu par tās jaunajiem sabiedrotajiem Eiropas Parlamentā. Britu politiķu uzrunās Latvijas valdības koalīcijas partijai TB/LNNK piedēvēta nacistu glorificēšana saistībā ar piedalīšanos 16.marta latviešu leģionāru piemiņas pasākumos.

Britu biznesa laikraksts “The Financial Times” (FT) norāda, ka galu galā ir izrādījies, ka Latvijas 16.marta piemiņas pasākumi nav nekādi nacistu glorificēšanas saieti, bet karā kritušo piemiņas pasākumi, kas līdzinās pašu britu Kara veterānu piemiņas dienai.

“Lielbritānijas ārlietu ministrs Latvijas partiju “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK raksturoja kā labējos ekstrēmistus, kas godina nacistu SS. Patiesībā šī partija, kaut arī labējas ievirzes un nacionālistiska, Latvijas politikā ir pilnībā vidusmēra partija un ietilpst piecu partiju valdības koalīcijā, kas šobrīd cīnās ar valsts glābšanu no ekonomiskās krīzes,” skaidro FT Skandināvijas korespondents Endrū Vards.

“Partijas saknes meklējamas astoņdesmito gadu pretpadomju neatkarības kustībā, un tā ir vienīgā Latvijas partija, kas bijusi pārstāvēta ikvienā parlamentā kopš pirmajām pēcpadomju vēlēšanām 1993.gadā,” raksta Vards, leiboristu paustās apsūdzības skaidrojot ar partijas priekšvēlēšanu centieniem apkaunot konservatīvos.

FT arī publicējis Latvijas Universitātes politikas zinātnieka Daiņa Auera skaidrojumu par leģionāru piemiņas dienas pasākumiem.

Arī laikraksts “The Guardian” veltījis garu rakstu latviešu leģionāru tēmai un Latvijas sarežģītajai vēsturei.

Laikraksts norāda, ka leģionāri latviešiem ir varoņi un brīvības cīnītāji, kas iesaistījās bezcerīgā kaujā pret Sarkano armiju, mēģinot nepieļaut padomju okupāciju Baltijas valstīs.

Avīze arī norāda, ka TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskatāms par mērenu uzskatu cilvēku un ļoti spējīgu politiķi.

“The Guardian” korespondents Rīgā Ians Treinors ticies arī ar TB/LNNK ilggadīgo politiķi Juri Dobeli, kurš Lielbritānijas ārlietu ministra Deivida Milibenda izteikumus nodēvēja par nepatiesiem.

“Milibendam nav taisnība. Viņš nezina Latvijas vēsturi,” norādīja Dobelis, demonstrējot Lielbritānijas Ārlietu ministrijas un izlūkdienesta 1943. un 1946.gada ziņojumu par leģionāriem kopijas.

“Vai es esmu nacists? Tas ir smieklīgi,” piebilda Dobelis.

Savukārt Londonā studējošais latviešu vēsturnieks Gustavs Strenga laikrakstam paudis izbrīnu par to, ka Lielbritānijas medijos un politiskajās aprindās norit kaismīgi strīdi par Latvijas vēsturi.

Pēc viņa domām, šis strīds pilnībā vērtējams kā britu priekšvēlēšanu kampaņa, tomēr tas liek Latvijas valdībai nemitīgi attaisnoties.

Raksta noslēgumā “The Guardian” skaidro, ka 16.marts par leģionāru atceres dienu izraudzīts tādēļ, ka 1944.gada 16.martā vienīgo reizi kara laikā apvienojās Latvijas abas “Waffen SS” leģiona divīzijas, lai cīnītos pret padomju spēku iebrukumu.

“Kopš Padomju Savienības sabrukuma latviešu nacionālisti šo dienu svinējuši kā varoņu piemiņas dienu, bet Maskavas uzkurinātā krievvalodīgo minoritāte pret to protestējusi. Rīgas centrā piemiņas dienā notiek neonacistu un “skinhedu” sadursmes ar krievu aģitatoriem,” raksta avīze.

“Politiķi reti piedalās pasākumos Rīgā, bet parasti dodas uz leģionāru kapsētu Lestenē. Pēdējo desmitgadi ceremonijas izraisījušas niknu vārdu apmaiņu starp lielo Krieviju un mazo Latviju. Nacionālisti, diplomāti un vēsturnieki ir gaužām izbrīnīti, ka britu ārlietu ministrs pievienojies krievu nostājai,” norāda “The Guardian”.

“Latviešu leģionu veidoja divas “Waffen SS” divīzijas ar 65 000 vīriem, pārsvarā pusaudžiem, kurus nacisti ietērpa vācu uniformās. Leģiona vēsture parāda Hitlera un Staļina ļaunprātību, kas Latviju pārrāva uz pusēm. Krievi iebruka 1940.gadā, vācieši – 1941.gadā, krievi atgriezās 1944.gadā un palika līdz 1991.gadam. Krievi savās rindās iesauca aptuveni 75 000 latviešus, bet vācieši – aptuveni 150 000. Ģimenes tika nošķirtas, un tēvi un dēli nonāca pretējās karojošajās pusēs. Reti kuru ģimeni tas neskāra tieši,” raksta “The Guardian”.

Kā ziņots, Latvijas oficiālā pozīcija latviešu leģiona vērtējumā balstīta uz 1950.gada 12.septembra ASV pārvietoto personu komisijas secinājumu. “Baltijas ieroču SS vienības to mērķu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību,” pausts šajā secinājumā.

http://www.DELFI.lv

October 8, 2009 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Leģions, Okupācija, PSRS, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: