Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Zemniecības masveida deportāciju upuru piemiņas vieta Tomskas apgabalā 

Tikai tagad Krievijā uzsākta 30-to gadu zemniecības masveida deportāciju upuru piemiņas vietas ierīkošana

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Ямы Палочки: томичи создают первый в России мемориал раскулаченным


ТОМСК, 24 июн – РИА Томск. Две жительницы села Палочка Верхнекетского района Томской области при поддержке поисковиков исследуют самое крупное в Сибири массовое захоронение спецпереселенцев. Они нашли ямы и рвы, где в начале 1930-х годов были погребены тысячи раскулаченных крестьян с Алтая, и установили имена большинства из них, а теперь хотят создать в Палочке первый в стране мемориал раскулаченным. Подробнее – в материале РИА Томск.

По официальным данным, в Палочке Верхнекетского района в настоящее время проживает около 240 человек. Как рассказывают местные жители, современное село появилось в результате объединения в 1960-х годах четырех старых деревень – Городецка, Палочки (раньше находилось в другом месте), Проточки и Суйги, основанных во времена сталинской коллективизации. Поэтому через два года село отметит свое 90-летие.

© из архива музея “Следственная тюрьма НКВД”, Томск


Из фотоальбома “Советский Нарым. 1930-1936. Освоение западно-сибирского севера трудпоселенцами”
Ямы и рвы для тысяч людей

Почтальон Ирина Янченко переехала в Палочку 10 лет назад из другого поселка Верхнекетского района – Степановки. Там у нее осталась подруга, которая однажды попросила отыскать могилу своих дедушки и бабушки – некогда сосланных с Алтая кулаков. Ирина спрашивала у односельчан, где искать предков подруги. В ответ люди часто не могли даже приблизительного показать расположение старого кладбища.

“Одно место показала бабушка старенькая. Увела нас за поселок, встала посреди поля, где сосенки растут и больше ничего, и сказала: “Вот здесь место. Вот туда – кладбище, и туда – кладбище, и мы стоим на кладбище”. Это в старой Палочке”, – говорит Ирина.

© Денис Бевз

Ирина Янченко
Потом по рассказам других старожилов она выяснила, что рядом с каждым их четырех старых поселков есть такие заброшенные могилы. С юности интересуясь историей сосланных в Нарымский край и продолжая свое исследование в архивах, женщина узнала, что людей на таких пустырях в ямах и рвах захоронены тысячи. Самая жуткая деталь – погибли они примерно в одно и то же время – в начале 1930-х годов.

Спецпереселенцы с Алтая

“В 1931 году с Алтайского края к нам были выселены 7800 человек. Из них через два года в живых остались около 700. Люди лежат в братских могилах. От голода и холода они умирали. На тот момент это был глухой берег реки Анги (приток Кети) в тайге, здесь вообще ничего не было. Люди жили в землянках. Умирали некоторые даже семьями”, – рассказывает Ирина, ссылаясь на найденные ею архивные документы.

© Денис Бевз 

Василий Петрович Исаев приехал на место захоронений в Палочке с Алтая. По его словам, из деревни Новая Чемровка Бийского уезда в Нарым были сосланы 10 семей Исаевых – всего 69 человек, в том числе его дед и бабушка.

Слова Ирины подтверждает историк, руководитель томского мемориального музея истории политических репрессий “Следственная тюрьма НКВД” Василий Ханевич. Деревни Городецк, Палочка, Проточка, Суйга, по его словам, с момента своего основания находились в ведении спецкомендатур.

“Эта территория, как и другие территории Нарымского края, не была приспособлена для приема такого огромного количества спецпереселенцев – и в Верхнекетском районе, и в Колпашевском, и в других. Люди приспосабливались сами, как могли: сначала строили шалаши, землянки. Уже потом оставшиеся в живых строили дома, здания комендатур, детские дома, школы и так далее”, – говорит Ханевич.

© из архива музея “Следственная тюрьма НКВД”, Томск 

Деревня Палочка. Строительство дома

В период коллективизации власти ставили перед страной, по мнению Ханевича, благую цель – освоение севера. Вот только отношение к людям, отправленным обживать нарымскую тайгу, этой цели вовсе не соответствовало.

“Задача стояла освоить север руками наказанных – спецпереселенцев… Непроходимые болота – не случайно сюда насильно высылали. Сбежать-то трудно. Река (единственная дорога) контролировалась и охранялась. Но массовые побеги были, это была одна из форм пассивного сопротивления режиму. И все равно они тонули в болотах, гибли в лесах – сколько было таких, мы сказать не можем”, – поясняет историк.

Сколько из погибших в первые годы после прибытия семи тысяч человек были похоронены в братских могилах, сказать также невозможно, отмечает Ханевич.

© из архива музея “Следственная тюрьма НКВД”, Томск

Спецпереселенцы в Нарымском крае. Лесозаготовка

Мемориал, какого в России нет

Две жительницы Палочки – Ирина Янченко и Гульнара Корягина – задались целью хотя бы нанести на карту эти массовые захоронения, чтобы они не зарастали непроходимым лесом, чтобы там не велись хозяйственные работы или, тем более, не образовалась свалка. Возникла идея создать мемориал.

“У нас в России есть только музеи политических репрессий, а музеев кулака-лишенца, русского мужика, которого сдернули и практически под корень извели, – у нас такого нет. Мы первые приоткрыли страницу этой истории, и мы надеемся, что люди услышат в России. Может, кто-то из потомков спецпоселенцев”, – говорит Ирина.

© из архива музея “Следственная тюрьма НКВД”, Томск

Отправка спецпереселенцев в Нарымский край

Однако областной департамент культуры на предложение женщин не отреагировал. Не помогли ни письменный запрос, ни личный прием у главы ведомства. Волонтеры общества “Мемориал” посоветовали подать заявку на президентский грант, что и было сделано в 2018 году. В заявке инициативная группа указала главные задачи – создание картотеки по спецпереселенцам и установление точных границ захоронений.

Поиск идет

“Мы выиграли грант с тем, что у нас будет музейно-мемориальный комплекс, восстановим все имена. Имен, кстати, вообще знали всего 87-ми семей, а их было выслано 1087 семей. Кладбища эти либо сравняли при мелиорации, либо они заросли так, что теперь чащи непроходимые”, – поясняет Янченко.

Активисты приступили к подробному изучению территории. Заявку на грант женщины подавали при поддержке волонтеров томского отделения “Поискового движения России”, которые давно занимаются поиском останков советских воинов на полях сражений Великой Отечественной в Смоленской и Новгородской областях. Но искать погибших в глубоком тылу им еще не доводилось. В июне они приехали в Палочку обследовать захоронения.

© Денис Бевз

Поисковики обследуют захоронения спецпереселенцев в деревне Палочка

“У нас есть щупы, которыми мы прокалываем землю. Залегание останков там (в Палочке) – на глубине от 40 сантиметров. Для сравнения: когда человека хоронят, то обычно гроб лежит на глубине 1,5-2 метров. А здесь две лопаты снял – вот тебе и останки… Просто складывали народ и присыпали быстро землей”, – рассказывает про технологию поисков опытный поисковик Максим Елезов.

По словам Янченко, в Палочке были найдены три огромных рва на площади 50 на 20 метров. В Суйге нашли пять общих ям. В Проточке – примерно столько же. На Городецком кладбище ямы даже не смогли посчитать, определив лишь общий участок. Все координаты поисковики зафиксировали с помощью GPS.

© Денис Бевз

Места захоронений обследуют с помощью специальных щупов, останки находятся на минимальной глубине – от 40 сантиметров.

Еще до приезда в Палочку поисковиков женщины занялись поиском документов. Выяснилось, что все спецпереселенцы были привезены на баржах из Бийского уезда – они были жителями нескольких десятков сел.

“Мы ездили в Бийск, работали в архиве – восстанавливали имена. Из 1087 семей получилось восстановить порядка 90%. Свою задачу мы уже практически выполнили”, – утверждает Янченко.

© Денис Бевз

Поисковики и приехавшие с Алтая потомки спецпереселенцев на месте работ. Справа – Максим Елезов

К 90-летию Палочки

“В Сибири это самое крупное массовое захоронение из известных на данный момент. Мы эти кладбища расчистили. Каждую могилу мы пронумеруем”, – продолжает Ирина.

После победы в конкурсе президентских грантов женщины получили не только финансовую поддержку. До этого скептически относившиеся к идее мемориала власти района теперь готовы предоставить под будущий музей заброшенное двухэтажное здание палочкинской школы. Сколько потребуется усилий и денег для ремонта, Ирина пока даже не представляет – браться за это, по ее мнению, рано.

“Мы хотим создать к 2021 году сквер памяти. В июне будет ровно 90 лет, как их (спецпереселенцев с Алтая) вывезли. Поэтому хотим торжественное мероприятие организовать. Потребуется около 250 тысяч рублей”, – заявляет Янченко.

Начало будущему скверу, по ее словам, положено. С Алтая в Палочку приезжали потомки выживших спецпереселенцев. Они привезли с собой саженцы облепихи. Облепиха – символ Бийска.

© Денис Бевз

Ирина Янченко (справа) с потомками спецпереселенцев с Алтая Валентиной Умрихиной и Василием Исаевым рядом с высаженной облепихой

June 26, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dokumenti stāsta par mēģinājumiem glābt izsūtītos


Latvijas PSR AP prezidija Apžēlošanas komisiju 40. gadu beigās vadīja AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins. Atsevišķi viņa mēģinājumi “aizlikt vārdu” par deportētajiem nevainagojās panākumiem.


1941. gada 14. jūnijā, izpildot PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas rīkojumu, PSRS Valsts drošības tautas komisariāts (VDTK) un Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK), aktīvi piedaloties milicijai, okupācijas armijai un boļševiku aktīvistiem, no Latvijas svešumā aizveda 15 425 cilvēkus – Latvijas Republikas bijušos valdības locekļus, politisko partiju un sabiedrisko organizāciju dalībniekus, militāros un sabiedriskos darbiniekus, zinātniekus, ārstus, skolotājus, kultūras darbiniekus, kā arī daudzu citu profesiju pārstāvjus kopā ar viņu ģimenes locekļiem.

Tolaik neviens no Latvijā palikušajiem nezināja, kamdēļ šos ļaudis aizveda, uz kurieni un kāds būs viņu tālākais liktenis.

Gadu pēc latviešu tautas “Bērtuļu nakts” rakstnieks un publicists Pauls Kovaļevskis vācu okupācijas perioda avīzē “Tēvija” rakstīja: “Nelietīga varmācība – vai šis vārds spēj izteikt to pazemojumu, ko latviešu tauta piedzīvoja viņās baigajās dienās? Desmiti tūkstoši latviešu aizgāja šo moku ceļu. Un simti tūkstoši citu sakniebtām lūpām, nevarīgās dusmās, sāpēs un aizvainojumā bija spiesti noskatīties drāmā, ko sātanisko drāmu citadele Maskavā uzveda viņiem un viņu priekšā.”

Tikai kara beigu posmā, kad reizē ar PSRS okupācijas armiju Latvijā atgriezās padomju režīms, dzimtenē palikušie tuvinieki no Sibīrijas nometinājuma vietām un nometnēm sāka saņemt vēstules, kas vēstīja par pārdzīvoto. Daudzās vēstules bija adresētas LPSR Augstākās padomes (AP) prezidija Apžēlošanas komisijai, kuru vadīja AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins.

Tajās bija lūgumu noņemt no specnometinājuma uzskaites un ļaut atgriezties dzimtenē. Pēc šiem lūgumiem AP prezidija darbinieki sagatavoja plašus sarakstus, kurus nosūtīja izskatīšanai LPSR VDTK (vēlāk – ministrijai), jo tikai tam bija tiesības lemt par izsūtīto atbrīvošanu vai atstāšanu Sibīrijā. Arhīvu materiāli liecina, ka atgriezties dzimtenē izsūtītajiem toreiz centās palīdzēt gan atsevišķas augstas amatpersonas un pazīstami kultūras darbinieki, gan arī vienkāršie darba darītāji.

Tomēr nospiedošā vairākumā visi izsūtīto apžēlošanas lūgumi šajā laikā tikai noraidīti.

“Nepartijiskais” Kirhenšteins

1944. gada 23. novembra iesniegumā Kirhenšteinam profesors, medicīnas doktors Pēteris Sniķers rakstīja: “Ņemot vērā, ka LPSR Valsts universitātē pēdējā un priekšpēdējā kursā ir tik niecīgs studentu skaits, kāds nekad šajā fakultātē nav bijis, lūdzu Jūsu gādību, lai medicīnas fakultātes IV kursa students Alfs Pētera d. Sniķers tiktu atsaukts atpakaļ no PSRS un varētu šeit sekmīgi pabeigt savas studijas medicīnas fakultātē, jo ārsti LPSR ir ļoti vajadzīgi un pat nepieciešami. Alfa Sniķera atrašanās vieta nav zināma. 1941. g. 14. jūnijā viņš tika izsūtīts uz PSRS.”

Atbalstot lūgumu, profesors Pauls Stradiņš norādīja: “Medicīnas fakultātes padome apstiprina ziņas par Medicīnas fakultātes studentu Alfu Sniķeri un no savas puses pievienojas lūgumam sekmēt Alfa Sniķera atgriešanos Rīgā, lai turpinātu pārtrauktās studijas.” Kirhenšteins lūgumu nosūtīja LPSR valsts drošības tautas komisāram Alfonam Novikam. 1945. gada 9. janvārī Noviks Kirhenšteinam paziņoja, ka A. Sniķers, būdams ieslodzīts Usoļskas nometnē, miris 1942. gada 20. novembrī.

Profesors Sniķers iestājās arī par zobārstes Elgas Raiskas atbrīvošanu no izsūtījuma. Viņa 1944. gada 6. novembrī Kirhenšteinam adresētajam lūgumam pievienots šāds Medicīnas fakultātes dekāna vietas izpildītāja Stradiņa iesniegums: “Medicīnas fakultāte savā 23. novembra sēdē, ievērojot lielo mācību spēku trūkumu, nolēma griezties pie valdības iestādēm ar lūgumu sekmēt fakultātes mācību spēku atgriešanos atpakaļ Rīgā. Šinī sakarībā Medicīnas fakultātes padome lūdz Jūsu gādību, lai bij. asistente Elga Raiska varētu atgriezties atpakaļ savā agrākā dzīves vietā LVU zobārstniecības fakultātē.”

Kirhenšteins lūgumu par Raiskas atbrīvošanu nosūtīja Berijam. Lūgums netika atbalstīts. 1946. gada 14. novembrī plašā ziņojumā par ārstu trūkumu PSRS AP prezidija priekšsēdētājam Nikolajam Šverņikam Kirhenšteins lūdza ļaut atgriezties bijušajam LU asistentam Visvaldim Cēsniekam, Annai Peciņai, universitātes asistentei ārstei Mildai Veisai, veterinārārstam Augustam Martinsonam un vēlreiz stomatoloģei Elgai Raiskai. Neviens ārsts no izsūtījuma netika atbrīvots.

1944. gadā izveidotā VK(b)P CK Latvijas biroja priekšsēdētājs V. Rjazanovs Kirhenšteina aktivitātes izsūtīto atbrīvošanā nodēvēja par “nepartijisku pozīciju”.

Kādā ziņojumā Maskavai viņš rakstīja: “Biedrs Kirhenšteins izsaka neapmierinātību ar b. Kalnbērziņu, b. Lāci un b. Noviku. Viņš daudz pļāpā par to, ka bb. Kalnbērziņš, Lācis un Noviks sasēdināja cietumos latviešu tautu, veic Latvijas izpostīšanu.” Tādus izteicienus Rjazanovs nosauca par buržuāziski nacionālistiskām muļķībām, taču mierināja savus Maskavas priekšniekus, ka Kirhenšteins ar šādām runām neuzstājoties publiski. Turklāt Kirhenšteinam neesot praktiskas ietekmes uz republikas politiskajām un saimnieciskajām lietām. Viņa noskaņojumi vienkārši traucējot partijas organizācijas darbu.

Regīnas Pumpures gadījums

1946. gada 27. novembrī Kirhenšteins nosūtīja LPSR iekšlietu ministram Augustam Eglītim izsūtītās Ilgas Privkas lūgumu ļaut atgriezties dzimtenē. Privkas atgriešanos bija rosinājis LPSR mūzikas vidusskolas vadītājs, izcilais mūzikas darbinieks Jāzeps Mediņš, “lai dotu iespēju lūdzējai turpināt muzikālo izglītību”. Lūgums netika atbalstīts.

1947. gada jūlijā Privka Latvijā atgriezās patvaļīgi, tika aizturēta un 1950. gadā nosūtīta atpakaļ uz nometinājuma vietu.

Nesaņēmusi atļauju atgriezties, 1947. gada maijā patvaļīgi Sibīriju atstāja arī Regīna Pumpure. Par viņas atstāšanu Latvijā iestājās Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis un aktrise Lilita Bērziņa. 1947. gada septembrī viņi iesniegumā Novikam aizrādīja, ka Pumpure jau strādā Latvijas PSR Valsts Dailes teātrī par diriģenti koncertmeistari un viņas darbs teātrim nepieciešams. Noviku lūdza palīdzēt mūziķei saņemt pagaidu dokumentus dzīvošanai Rīgā “līdz lietas galīgai izšķiršanai”.

Lūgumā PSRS AP prezidija priekšsēdētājam Šverņikam Smiļģis un Bērziņa rakstīja: “Latvijas PSR Valsts Dailes teātris griežas pie Jums, dziļi cienījamais Nikolaj Mihailovič, ar vislielāko lūgumu palīdzēt mums Regīnas Reinholda meitas Pumpures (dzimušas 1919. gada 7. septembrī Rīgā), mūsu darbinieces, diriģentes, koncertmeistares lietā, kura 1941. gada jūlijā (pareizi – jūnijā. – Aut.) kopā ar saviem vecākiem tika izsūtīta no Latvijas uz Novosibirskas apgabalu. Laika posmā no 1944. gada līdz 1946. gadam viņa strādāja kā aktrise, tajā pašā laikā turpināja nodarboties ar savas muzikālās izglītības attīstīšanu. Pēc viņas vecāku nāves (patiesībā Pumpures māte bija dzīva. – Aut.) viņa atgriezās atpakaļ uz dzimteni un sāka strādāt mūsu kolektīvā, vienlaikus nodarbojoties ar muzikālo izglītību, kā ar vokālo komponistu, tā arī diriģentu. Lūgumu par tiesībām dzīvot dzimtenē viņa jau 1945. gadā iesniedza Latvijas Augstākajai padomei, kurš 1946. gadā tika nosūtīts Lietu pārskatīšanas komisijai.

Otrs lūgums, kurš arī bija adresēts LPSR Augstākajai padomei, 1946. gada 11. septembrī ar Nr.1/201 tika nodots Latvijas PSR iekšlietu ministram. Ļoti lūdzam Jūs, biedri Šverņik, atļaut Regīnai Pumpurei dzīvot dzimtenē, kā arī ar Jūsu palīdzību noformēt dokumentus par tiesībām dzīvot Rīgā, tā kā viņa pusgada laikā daudzkārt bija neaizstājama kolektīva locekle un ar iedvesmu veic visus savus sabiedriskos pienākumus.

Mūsu teātra viesizrāžu mākslinieciskajos panākumos Maskavā, mūsu dzimtenes galvaspilsētā, liela daļa ir arī diriģentes Regīnas Reinholda m. Pumpures darbs, kura veica visu muzikālo darbu nacionālajās izrādēs “Uguns un nakts” (izrāde 1947. gadā saņēma Staļina prēmiju), kā arī izrādē “Pūt, vējiņi!”.”

Lūgumi Pumpurei nepalīdzēja. 1948. gada 4. decembrī viņu arestēja no jauna.

Pumpurei piesprieda gulaga nometni uz trim gadiem ar vēlāku nosūtīšanu atpakaļ uz iepriekšējo nometinājuma vietu.

Bija atsevišķi gadījumi, kad pat padomju drošības orgānu darbinieki uzdrošinājās apelēt par izsūtīto atbrīvošanu, tādēļ 1948. gada jūlijā LPSR iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs pulkvedis Alberts Sieka nosūtīja Rīgas apriņķa IeM daļas priekšniekam apakšpulkvedim Danušaitim, Cēsu apriņķa IeM daļas priekšniekam apakšpulkvedim Šmidtam un visiem LPSR pilsētu un apriņķu daļu priekšniekiem slepenu rīkojumu: “Neraugoties uz Latvijas PSR IeM vairākiem norādījumiem, kuri aizliedz IeM un milicijas darbiniekiem IeM un VDM orgānu represētajām personām izsniegt jebkādus raksturojumus vai atsauksmes, līdz pat šim laikam sastopami agrāk doto norādījumu pārkāpumi.”

Dokumentā minēts, ka Rīgas apriņķa Salas pagasta izpildkomiteja nosūtījusi 1941. gadā izsūtītajai “Streiķei Matildei Dāvida m.” (pareizi – Straupei Matildei Lūcijai Jēkaba meitai. – Aut.) uz Tomskas apgabalu apliecību par tiesībām iebraukt Latvijā. Apliecību bija parakstījuši pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Spera, pagasta partordze Samunova un milicijas iecirkņa pilnvarotais biedrs Striguns.

Tāpat 1948. gada aprīlī Cēsu apriņķa IeM daļas kriminālmeklēšanas nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais Ruska izsniedza raksturojumu izsūtītajai Bijai, bet Cēsu apriņķa IeM daļas priekšnieka vietnieks milicijas leitnants Grundmanis apstiprināja pilnvarotā parakstu ar zīmogu.

“Lai turpmāk izbeigtu līdzīgus gadījumus”, Sieka ieteica LPSR IeM apriņķu daļu priekšniekus brīdināt padotos un vairs nedot nekādus šāda veida raksturojumus vai atsauksmes par represētajām personām. Šis jautājums bija jāaktualizē arī kompartijas apriņķu komitejās.

“Žēl to cilvēku”

Arī 1949. gada marta deportācijas laikā atradās ne mazums godīgo un drosmīgo, kuri atteicās piedalīties noziedzīgajā pasākumā un sniedza nelaimīgajiem palīdzību.

Piemēram, Rīgas apriņķa Skultes pagasta komjaunietis Ābols un Olaines kūdras fabrikas direktors Tarundajevs kategoriski atteicās piedalīties izvešanas akcijā. Skultes pagasta telefoniste Miķelsone savlaicīgi brīdināja zemnieku Liepiņu par gaidāmo izsūtīšanu. Arī Inčukalna pagasta desmitsētu pilnvarotā E. Linde brīdināja vairākus zemniekus par gaidāmajām briesmām.

Dundagas pagastā 1949. gada 25. martā pēc LK(b)P biedra kandidāta J. Eglīša iniciatīvas tika sasaukta kolhoza “Jaunais ceļš” kopsapulce, kurā izvirzīja jautājumu par “kulaka” Pāvela nepareizu izsūtīšanu. Valkas apriņķa lauksaimniecības daļas vadītājs A. Vītols, 25. martā komandēts uz Plāņu pagastu nodrošināt izsūtīšanas akciju, Plāņos nesaistījās ar vietējo partijas organizāciju, neiepazīstināja to ar saņemtajiem norādījumiem un nekontrolēja izvešanas norisi, tā vietā bez partijas apriņķa komitejas atļaujas aizbraucot no pagasta.

Madonas apriņķa Praulienas pagasta izpildkomitejas sekretāre Velta Kalašņikova, neraugoties uz visstingrāko aizliegumu, izsūtīšanas operācijas sākumā aizgāja no aktīvistu apspriedes un kategoriski atteicās piedalīties izsūtīšanas procesā. Gulbenes apriņķa Galgauskas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs M. Korzjukevičs izsūtīšanas laikā zemniecei A. Gailītei izdeva izziņu par to, ka viņa ir kolhoza biedre. Tādu pašu izziņu viņš izdeva zemniekam P. Matīsam, tā cerot glābt šos cilvēkus no Sibīrijas.

Viļānu apriņķa Gaigalavas pagastā Garenčevas ciema padomes deputāts J. Stiuriņš savās mājās paslēpa jau agrāk notiesātā “kulaka” Mazura ģimenes locekli Annu Mazuru.

Kad VDM darbinieks Priļehošins jautāja, kamdēļ tā rīkojies, Stiuriņš atbildēja, ka viņam žēl cilvēku, kurus izsūta no Latvijas.

Līdzīgi gadījumi tajās baigajās dienās bija sastopami arī citos apriņķos.

Represīvo iestāžu pavēles un soda draudi neapturēja mājās palicēju vēlēšanos palīdzēt aizvestajiem. 1949. gada 27. jūlijā Dundagas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Fricsons nekavējās izsniegt izziņu “pilsonei Alvīnei Kārļa meitai Vandzbergai, dzimušai 1875. gada 18. oktobrī Dundagas pagastā, no 1876. g. Līdz 1949. g. dzīvoja Dundagas pagasta Vītolu mājās”, apliecinot, ka izpildkomitejai nav iebildumu par to, lai Vandzberga atgrieztos dzimtenē un dzīvotu Burmeistaru mājās pie brāļa Teodora Grausmaņa. Izziņa Vandzbergai bija vajadzīga, lai saņemtu atļauju izbraukt no Omskas apgabala.

Līdzīgu atsauksmi 1949. gada 21. augustā sagatavoja Cēsu apriņķa Jaunraunas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Mušperts. Tā bija domāta Omskas apgabala Kačanoviču rajona izsūtītajai Klārai Kārļa meitai Bluķei, dzimušai 1905. gadā. Mušperts liecināja, ka Bluķe “vairākus pēdējos gadus slimoja un neko sliktu nav izdarījusi, bet tamdēļ par viņas un viņas 13 gadīgās meitas Dainas atgriešanos šajā pagastā izpildu komitejai iebildumu nav”.

Neapmierināta ar šādiem gadījumiem, LPSR Ministru padome 1949. gada 16. decembrī izdeva slepenu rīkojumu apriņķu un pilsētu izpildu komiteju priekšsēdētājiem “aizliegt jebkāda veida izziņu un atsauksmju izsniegšanu personām, kuras 1949. gada 25. martā izsūtītas no Latvijas PSR teritorijas” un veikt izskaidrošanu pagastu un ciemu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, “ka par jebkāda veida izziņu un atsauksmju izsniegšanu personām, kuras izsūtītas no Latvijas PSR teritorijas, viņi, pamatojoties uz PSRS Augstākās padomes prezidija 1948. gada 26. novembra dekrēta pamata, ir jāsauc pie kriminālatbildības kā bēgšanas līdzdalībnieki”.

Arhīva dokumenti liecina, ka tomēr arī vēlākajos gados daudzi vietējie darbinieki, cenšoties panākt aizvesto atbrīvošanu, turpināja sūtīt iestādēm un amatpersonām dažādu veidu lūgumus un atsauksmes.

LA.lv

June 21, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēstures interpretācija turpinās

Uldis Šmits: Vēstures interpretācija turpinās


Uldis Šmits
Uldis Šmits.  Foto – Timurs Subhankulovs

Nebūtu lieki atcerēties, ka Padomju Savienības īstenotā Baltijas valstu okupācija un tajās izvērstās represijas, tajā skaitā masu deportācijas, kas bija un joprojām ir starptautiski noziegumi, noritēja zināmas propagandas kampaņas pavadījumā. Tajā samērā plaši dažādos locījumos tika izmantots vārds “fašisms”.

Šoreiz nav runa par šī jēdziena pareizu vai kļūdainu lietojumu politisko zinātņu izpratnē. Turklāt tas neaprobežojās ar propagandas jomu vien, bet radīja arī pavisam konkrētas sekas. Aizsargus sodīja par viņu piederību “militāri fašistiskai” organizācijai, kā formulēts tā dēvētajos apsūdzības rakstos, un var minēt vēl citus piemērus no oficiāliem dokumentiem.

Absurda kalngals bija tas, ka okupanti attiecināja uz Latvijas amatpersonām KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, kas paredzēja sodu par “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai”, kā varēja traktēt gandrīz jebkādu amata pienākumu izpildi, vai par “dzimtenes”, respektīvi Padomju Savienības, “nodevību”.

It kā Latvija nekad nebūtu pastāvējusi. Šāda pieeja bija pretrunā ar elementārām tiesību normām un pat veselo saprātu, bet ne ar PSRS totalitārā režīma mērķiem, kas attaisno līdzekļus. Tomēr Maskavai gribot negribot vajadzēja savu rīcību ideoloģiski ietērpt. Skaidrot, ka Baltijas valstis bija ne tikai buržuāziskas, bet arī nacionālistiskas un fašistiskas. Tādas, kas nav pelnījušas eksistēt.

Šim traktējumam īpaši netraucēja fakts, ka Baltijas valstu aneksijas laikā pati PSRS bija nacionālsociālistiskās Vācijas sabiedrotā. Padomju Savienībā uzdot “nepareizus”, kaut arī loģiskus jautājumus nebija pieņemts, jo tas varēja bēdīgi beigties.

Starpkaru periodā padomju propaganda pamanījās saistīt Baltijas valstis ar fašisma briesmām vismaz kopš 20. gadu vidus, kas kalpoja par ideoloģisku piesegu, piemēram, Maskavas organizētajam komunistiskā puča mēģinājumam Igaunijā 1924. gada decembrī. Un, kad Staļins izvērsa kampaņu pret Eiropas sociāldemokrātiem, arī Latvijas lielākajai partijai – LSDSP – tika piekarināta sociālfašistu birka.

Katrā ziņā Padomju Savienības nostāju pret Igauniju, Latviju un Lietuvu būtībā neiespaidoja tas, vai šajās valstīs pastāvēja parlamentāra demokrātija vai autoritāra iekārta. Neizturams bija pats fakts, ka Baltijas valstis nu ir atzīti starptautisko tiesību subjekti.

Vēlāk tāpat arī Polijas eksistence izrādījās traucējoša tiklab nacionālsociālistiskās Vācijas, kā Padomju Savienības tālejošajiem plāniem. Grāmatā “Melnā zeme” vēsturnieks Timotejs Snaiders secina, ka “sovetiem nebija nekādu grūtību uzskatīt poļus par fašistiem. Staļiniskajā diskursā “fašists” nebija nacists vai tāds, kas bija palīdzējis nacistiem; “fašists” bija tāds, kurš no staļiniskā režīma viedokļa nedarbojas Padomju Savienības interesēs”.

Staļiniskais diskurss ir pārdzīvojis ne tikai Staļinu, bet arī Padomju Savienību. Attiecībā uz baltiešiem padomju stila pārmetumi atsākās 90. gadu beigās, iespējams, sakarā ar Baltijas valstu izredzēm tikt uzņemtām ES un NATO. Pēc uzņemšanas kampaņa gan nemitējās, tikai pastiprinājās, tiesa, dažādā intensitātes pakāpē. Viens no kulminācijas brīžiem iezīmējās 2012. gadā, kad, starp citu, tika nepieredzēti plaši tiražēts viedoklis, ka deportācijas Baltijā kara priekšvakarā bija nepieciešamas.

Taču drīz Kremļa propagandas resursiem nācās pievērsties Ukrainas tematikai, turoties pie Putina novilktās vadlīnijas, ka Ukrainā dzīvi nosaka apvērsumu izdarījušie nacionālisti, neonacisti, rusofobi un antisemīti. To viņš pavēstīja pāris dienas pēc Krievijas armijnieku apstāvētā Krimas anšlusa “referenduma”, kur “starptautisko novērotāju” vairums bija personas, ko sarūpējis beļģu neonacists Liks Mišels, kuram ir cieši kontakti ar Eiropas ultranacionālistiem. Netrūka antisemītu no Ungārijas “Jobbik” un Bulgārijas “Ataka”. Minēto un citu partiju vadošās figūras ir viesojušās arī Krievijas Valsts domē un dažādos veidos tikušas atalgotas.

Salīdzinājumā ar “Ataka” vadoni Volenu Siderovu, kas draudējis pārstrādāt čigānus ziepēs, protams, Marina Lepēna vai Austrijas Brīvības partijas nu jau bijušais līderis Heincs Kristiāns Štrahe izskatās pēc humānisma iemiesojumiem, tomēr viņus vieno Putina agresijas un vispār jebkādas Kremļa politikas atbalstīšana. Cīņa pret neofašismu pasludināta kā viena no Krievijas ārpolitikas prioritātēm, bet realitātē jau ilgstoši tiek piekopta Eiropas galēji labējo piebarošana (neaizmirstot kreisos un pārējos).

Un arvien turpinās stāsti par fašisma atdzimšanu Latvijā, jo tie ir arī Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļa. Tāpat kā vēstures interpretācija, saskaņā ar kuru Baltijas valstis iestājās Padomju Savienībā labprātīgi. Kaut melu izplatītāji laikam apzinās, ka tie ir meli. Vai varbūt hibrīdā patiesība…

LA.lv

June 15, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Staļina tirānijas laiks Krievijā joprojām nav izvērtēts

Es jau krietnu laiku “Yotube” kanālā sekoju Krievijas videoblogera un žurnālista Jurija Dudjas intervijām. Šim puisim ir dūša un talants. Pateicoties viņa provokatīvajam stilam, atklājas patiesība tiem, kas vēlas to zināt. Viņš runā valodā, kas vecākajai paaudzei, iespējams, nav pieņemama, toties jaunatne viņu uztver kā savējo.

Pavisam nesen parādījās viņa vairāk nekā divas stundas garā filma “Kolima – mūsu baiļu dzimtene”. J. Dudja stāsta, ka tā uzņemta divu iemeslu dēļ. Izrādās, gandrīz puse Krievijas jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem neko nav dzirdējuši par gulagu, filma rāda, ka dzīvošanai tik nepiemērotā vietā, kur gadā ir 140 sniega vētras dienu un ziemā temperatūra mīnus 55, kad izliets ūdens gaisā sasalst, cilvēki tomēr spēj izdzīvot un pat būt laimīgi. Dudjas komanda ziemā veikusi 2000 kilometru garo uz cilvēku kauliem būvēto Kolimas trasi no Magadanas līdz Jakutskai, kas zināma arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri Staļina represiju laikā nonāca kādā no 200 Kolimas nometnēm.

Staļina tirānijas laiks Krievijā joprojām nav izvērtēts, tur veselām paaudzēm ir ko dziļi rakt.

Kaut arī filma ir tikai tāda pieskaršanās indivīdu un tautu traģēdijai, tā parāda kādu veselajam saprātam neaptveramu parādību – ļoti daudzi represijās cietušo bērni joprojām uzskata, ka Staļins ir malacis, jo viņa laikā bija disciplīna, uzvara karā un parāde. Tas neskaitās, ka nometnēs bojā ir gājuši divi, caur tām izgājuši divdesmit miljoni un militārās nemākulības dēļ karā zaudēti vismaz divdesmit septiņi miljoni cilvēku, par dzīvo ciešanām nemaz nerunājot. Jāteic gan – upuru skaits joprojām nav un diezin vai jebkad tiks precizēts. Neticami, bet Staļins bija un joprojām daudziem ir dievs.

Kādreizējais rīdzinieks, Kolimā dzimušais tagadējais Maskavas teātra aktieris Jefims Šifrins, kura tēvs ir gājis cauri nometņu šausmām, uz jautājumu, ko viņš domā par Staļinu, atbild, ka tirāna vārdu, tāpat kā rupjos lamuvārdus, viņš cenšas neizrunāt. Jautāts, vai tāds laiks Krievijā var atkārtoties, aktieris atbild: „Kaut vai rīt.” Par to liecina varas attieksme pret Pēterburgā tikko notikušā vietējās varas atļautā 1. maija gājiena dalībniekiem, kurus bez kāda iemesla labi aprīkoti policisti sita, arestēja un aizveda speciālās policijas mašīnās ar dubultdurvīm.

Krievijā jau ir sākusies šīs filmas nikna apspriešana. Jājautā – ko tie, kuri kā sargsuņi uzbrūk ikvienam, kas neglaimo pašreizējam režīmam, ir paveikuši paši, lai beidzot gaismā nāktu pilna patiesība par Staļina teroru?

LA.lv

June 10, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Tad labāk iet mežā. Saruna ar vēsturnieci Inesi Dreimani

“Likās, nupat ir beidzot viss kārtībā. Pilntiesīgs cilvēks ar augstāko izglītību, kam visi ceļi vaļā. Tikai dzīvot un dzīvot. Izdarīt kaut ko vērtīgu. Uzzināt daudz jauna. Mīlēt līdz bezgalībai.

Jūnija vidū krievi nošāva mūsu robežsargus. Vēl pēc divām dienām tanki bija visur. Tas vairs nebija kārtējais neprāta mirklis. Tas bija mūsu pasaules gals un Latvijas beigas.”

Tās ir rindas no Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes pirmā romāna Vēstule ar pielikumu, par kuru literatūrkritiķe Bārbala Simsone raksta: “Es domāju, ka neviena grāmata vairs nespēs salauzt manu sirdi. Izrādījās – maldījos. Šī grāmata uzplēš līdz kaulam.” Iedvesmu romānā aprakstītajam laikam deva Dreimanes pēdējo gadu pētījumu tēmas, saistītas ar padomju okupācijas pirmo gadu un pēckara nacionālās pretošanās kustību. Bet kāpēc vispirms romāns, nevis zinātniska monogrāfija?

Kā tu, vēsturniece, nolēmi ķerties pie prozas?  

2014. gads bija ļoti smags gads. Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai taisījām čekas mājas izstādi. Īsā laikā sanāca ļoti daudz informācijas, it kā daļēji agrāk jau dzirdētas un redzētas, bet, iedziļinājusies, ieraudzījusi dažādus citus aspektus, sapratu, cik daudz mēs vēl nezinām par drošības dienestu darbību, par čeku, īpaši 1940. un 1941. gadā, cik daudz ir nepareizu pieņēmumu un cik maz – konkrētas informācijas. Man nācās papildus strādāt ar izmeklēšanas materiāliem, krimināllietām un citiem dokumentiem, atklājās, ka ir un būs arī turpmāk papildus ko pētīt, kad šis darbs būs pabeigts. Vienlaikus man bija arī smaga situācija personīgajā dzīvē. Vajadzēja visu laiku būt kaujas gatavībā, lai ietu, palīdzētu, apciemotu slimnīcā, runātu ar ārstiem, nezinot, ar ko tas beigsies… Tad nu gada beigās kādā brīdī – nezinu, kas notika, bet es vienkārši apsēdos pie datora, atvēru jaunu lapu, jaunu dokumentu un sāku rakstīt. Bez īpašām domām, kas tas ir vai būs.

Pirms tam par to nebiji ne domājusi?

Pirms tam es pusgadu uzdevu sev jautājumus: ko esam izpētījuši, ko zinām, ko nezinām? Bet rakstīt sāku ļoti spontāni. Tajā brīdī man varbūt tā bija terapija, lai dabūtu no sevis nost visa gada pārdzīvojumus. Paldies Dievam, tajā brīdī viss bija atrisinājies samērā pozitīvi. Tad nu ap 2015. gada februāri man bija pamattekstiņš, kuru pārlasīju, joka pēc pacenzēju, skatījos, vai viss ir korekti faktu ziņā…

Tu jau esi kļuvusi slavena ar to, ka citiem rakstniekiem mēdz norādīt uz faktu kļūdām viņu vēstures romānos.

Tas tāpēc, ka šī faktu neprecizitāte ir milzīga problēma. Kļūdas aiziet tālāk un rada pārpratumus, tās nostiprinās apziņā, un pēc tam cilvēkiem ir grūtāk pieņemt to, kā ir bijis patiesībā. Nav runa par to, ka romānā visam būtu jābūt “uz ūsiņu”, ka tai krūzītei jābūt kritušai no galda tieši tajā namā un tajā dienā, bet nav labi, ja jūk vietām pasaules kari un vēsturiskos romānos tiek mūdzīti iekšā notikumi, kas pilnīgi noteikti nav varējuši notikt. Mūsu vēsture ir pietiekami smaga un draņķīga arī bez pārspīlējumiem, jebkuram laikam var piemeklēt kaut ko skarbāku, baisāku vai skaistāku.

Man pārāk bieži ir bijis jāsaskaras ar tādām faktu kļūdām grāmatās, filmās, izrādēs, un vissliktākais ir tas, ka cilvēki izlasa, noskatās vai noklausās un pēc tam runā pretī vēsturniekam: “Bet kā? Tas bija rakstīts grāmatā, es to redzēju izrādē, par to ir dzejolis…” Jāņem vērā, cik maz mums vēl ir skaidrības par notikušo un cik ilgs ir bijis klusēšanas laiks, cik daudzos aspektos pētniecība nemaz lāgā nav varējusi notikt, tāpēc būtu īpaši smagi, ja vecajām blēņām un mītiem sāktu jau jauni slāņoties virsū.

Tajā 2015. gadā tu jau biji uzrakstījusi romānu vai tikai uzmetumus?

Biju jau uzrakstījusi. Tad es to noliku malā un vairs nelikos ne zinis, man bija daudz kas cits, ko darīt. Līdz 2016. gada vasarai nodarbojos ar pētījumu par beztiesas nošaušanām Centrālcietumā 1941. gada jūnija beigās. Tas rezultējās izstādē Stūra mājā, un nākotnē to varētu apkopot kā zinātnisku pētījumu. Tagad man par to vēl ir informācija nākusi klāt, tajā brīdī bija vairāk nekā 50 fotogrāfiju, 99 zināmi cilvēki – bija zināmi visi vārdi, zināms, kas ar viņiem ir noticis, varēja atmest dažus mītus. Vācijas ārlietu ministrijas arhīvā atradām ekshumāciju protokolus, tur ir norādīti nāves cēloņi.

Kurus mītus šī informācija ļāva atmest?    

Atbira gadiem krātās šausmas par dīrātajām ādām un izrautajām acīm. Nekas tāds nav noticis.

Katlos neviens padomju varas ienaidnieks netika dzīvs vārīts, kā dažā romānā esmu lasījis?

Vismaz ne Rīgas Centrālcietumā. Jebkurā gadījumā es noraidu lietas, kuras izklausās par daudz grūti realizējamas.

Atgriežamies pie tava romāna un 2016. gada. Citiem to vēl nerādīji?

Dažiem biju devusi palasīt, bet bez domas, ka tas noteikti būtu jāpublicē. Tomēr ieteikumus publicēt saņēmu, piemēram, no rakstnieces Ingas Gailes, viņa ieteica vērsties redakcijā profesionālai izvērtēšanai. Tomēr atkal kāds laiciņš pagāja. Beidzot pagājušogad iedevu manuskriptu izdevniecībai un saņēmu pozitīvu pārsteigumu, slēdzienu, ka mans darbs ir drukājams.

Kādas ir tava romāna attiecības ar dokumentālu materiālu?

Tā tur ir diezgan daudz, pārsvarā lielās līnijās – darbības laiks no 1939. gada līdz 50. gadu beigām, arī romāna notikumi ir puslīdz balstīti uz to, kas šajā laikā ir noticis. Konkrētu cilvēku vārdi un vietas nav norādītas, varoņi, protams, ir nedaudz konstruēti no tā informācijas daudzuma, kas man ir. Šajā ziņā 2014. gads pielika punktu – nu jau ir tik daudz informācijas, ka jāsāk rakstīt romānu.

Tātad romānā tu nekādu alternatīvo vēsturi neizdomā?

(Smejas). Ja es tā sāktu darīt, tad jau man būtu jāiet pie ārsta! Es to nevaru atļauties, otrkārt, neredzu vajadzību pēc tā. Man ir ko un kā pateikt bez piecerēšanas.

Ko tu par romānā aprakstīto laiku vari teikt kā vēsturniece? Vai tas ir labi izpētīts, vai nezināmā vēl ir daudz?

Nezināmā nu jau vairs nav vairāk kā zināmā. Problēma tikai tāda, ka laiku pa laikam atkal jāatgādina, kas īsti tajā laikā notika, jo cilvēkiem ir tendence aizmirst un sākt ticēt visādiem māņiem, blēņām, pasaciņām un šausmenītēm. Tad ir atkal stingri jāuzsit pa galdu un jāsadod pa ausīm, lai nesāk runāt greizi. Tas mums pašiem būtu svētīgi. Kaut vai klasiskais piemērs par 1941. gada 14. jūnija deportācijām: kurš tad veidoja deportāciju dokumentus? Kaut kāds sliktenis sētnieks? Sliktais kaimiņš? Mistiskie stukaču bari, bez kuriem krievu čekists, muļķītis Ivans, pat papirosus nebūtu mācējis nopirkt? Ļoti atvainojos, bet zemeslodes sestās daļas drošības dienests nevarēja sastāvēt tikai no muļķīšiem. Otrām kārtām, ticiet vai ne, mīļie latvieši un pārējie valsts iedzīvotāji, bet deportāciju dokumentus izveidoja tikai un vienīgi oficiālie čekas darbinieki. Jā, viņi, apkopojot informāciju, balstījās arī uz aģentūras materiāliem, bet viņi bija tie, kuri izlēma, vai konkrētais aģentūras materiāls ietilpst attiecīgajā kategorijā. Jo bija noteiktas kategorijas, kuras deportācijā, šajā masveida akcijā, jāiekļauj. Šīs kategorijas atšķīrās no arestējamo kategorijām, līdz ar to arī informācijas ieguve bija citāda.

Galu galā, cik var teikt: aizejiet uz arhīvu, paņemiet ģimenes deportācijas lietas un paskatieties, kas tur rakstīts, kurš tās ir sastādījis, kura paraksts ir zem lietas? Vai sētnieka? Nu nebūs sētnieka paraksta zem lēmuma par arestu un izsūtīšanu. Tur būs čekista paraksts. Ja tur klāt būs kaimiņa “kļauza”, paskatieties, par kādu tēmu tā ir, un pastāstiet arī citiem, tad mēs izvērtēsim. Un salīdziniet tomēr to “kļauzu” ar čekista sagatavoto lēmumu.

 

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 24. – 30. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

June 4, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK aģentu kartotēka

https://docs.google.com/spreadsheets/d/17NBNW8FROCEmHhUJ6YeYxF8YkRjDg6xZPQ96AuMlHzk/edit?usp=sharing

June 3, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Stājušies spēkā grozījumi par VDK aģentūras uzskaites papildu kartotēkas publicēšanu

Stājas spēkā grozījumi, kas nosaka arī bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) aģentūras uzskaites papildu kartotēkas un citu dokumentu publicēšanu.

Iepriekš atbildīgās 13.Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš (KPV LV) skaidroja, ka līdz ar šo grozījumu pieņemšanu paveikts “mazs neizpildītais mājas darbs” no 12.Saeimas, lai būtu nodrošināta “čekas maisu” satura publiskošanu “līdz galam”.

Tāpat likumā noteikts, ka jāpublicē arī no LPSR VDK aģentūras statistiskās kartotēkas izslēgtās, iznīcināšanai paredzētās LPSR VDK aģentu, rezidentu, kā arī tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāju uzskaites kartītes. Normatīvajā aktā arī noteikts, ka tiek publicēti arī citi VDK dokumenti un netieši ar VDK saistītie dokumenti.

Šie dokumenti Latvijas Nacionālajā arhīvā būs publiski pieejami bez ierobežojumiem. Tāpat akceptēts rosinājums, ka netiks publicēta informācija par personu veselības stāvokli, seksuālo orientāciju un dzimumdzīvi.

Grozījumu sākotnējo variantu rosināja koalīcijas politiķi, kuri skaidro, ka kopš sākotnējā lēmuma par VDK dokumentu publicēšanu ir atklātas dokumentu grupas, kuru publiskošana likumā nebija paredzēta. Deputāti pauž, ka likuma izmaiņas veicinās sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām, atklātību un sekmēs vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.

Kā ziņots, raidījums “LNT Ziņas” martā vēstīja, ka visas iespējamo VDK aģentu kartītes, kas ir Latvijā, Nacionālā arhīva mājaslapā, visticamāk, tomēr nav publicētas.

Aģentūra LETA jau ziņoja, ka decembrī interneta vietnē “kgb.arhivi.lv” publiskota daļa no VDK dokumentiem. No publiskotajām kartītēm secināms, ka VDK interešu lokā bijis ļoti plašs personu loks – kartītes par VDK aģenta statusu tā dēvētajos “čekas maisos” atrodamas gan par garīdzniekiem, kultūras darbiniekiem un zinātniekiem, gan par bārmeņiem, šoferiem, metinātājiem, jūrniekiem un citiem. Tāpat tajos atrodami atsevišķu politiķu vārdi, kuri līdz šim nebija publiski izskanējuši, lai arī likums prasa šādas ziņas publiskot.

June 2, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Klusie varoņi, kas viņi bija

Klusie varoņi, kas viņi bija: lielākā pretpadomju pagrīdes organizācija “Tēvijas sargi”



Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv
Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv

Ko darīt “X” stundā, kad mūsu brīvību apdraud sveša vara? Laisties lapās vai tomēr pretoties, pat par spīti Valsts prezidenta aicinājumam palikt savā vietā? Latvijas pirmās padomju okupācijas laikā atradās simtiem drosminieku, kas nesekoja vadoņa paraugam, taču šodien daudzi no viņiem ir kā klusie varoņi, kuru vārdi un darbi iegūluši aizmirstībā. “Mājas Viesis” paver vienu no lappusēm par skaitā lielāko pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi” un tās dalībniekiem.

Cilvēki pazūd

“Vecāki meklē dēlu Leonardu Briedi,” 1941. gadā parādījās sludinājums laikrakstā “Tēvija”. Līdzīgus tekstus par pazudušiem tuviniekiem, kopš Latviju bija okupējusi Padomju Savienība, varēja lasīt arvien biežāk. Šodien zinām, ka cilvēkus savāca čeka, pati asiņainākā padomju varas iestāde, no kuras tolaik tikai retajam izdevās atgriezties dzīvam. Nu šāda nelaime bija piemeklējusi arī Rīgas būvvaldes arhitekta un inženiera Aleksandra Brieža ģimeni, kurā auga divi dēli. Pirmdzimtais Leonards pēc Rīgas I ģimnāzijas beigšanas 1936. gadā izvēlējās militāru karjeru. Līdz 1940. gadam viņš bija uzdienējies līdz leitnanta pakāpei, pēc okupācijas karaspēka ienākšanas kā vada komandieris tika pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Jaunākais Romualds aizgāja tēva pēdās un 1940. gadā uzsāka inženiera studijas Vācijā, Dancigā.

Lai kā tēvs un audžumāte Marija centās kaut ko uzzināt par dēlu, no 1941. gada maija par viņu vairs nebija nekādu ziņu. Leonards bija pazudis bez pēdām. Briežu ģimenē sprieda, ka viņš kā virsnieks nošauts Centrālcietumā vai likvidēts savā dienesta vietā. Neviens pat nenojauta, ka puisis iesaistījies pretpadomju pagrīdes organizācijas “Tēvijas sargi” grupā, kuru no militārpersonām, galvenokārt saviem 613. artilērijas pulka paziņām, noorganizēja jaunākais leitnants Laimonis Sala.

Aleksandrs Briedis aizgāja mūžībā, tā arī neuzzinājis sava vecākā dēla likteni, arī jaunākajam brālim Romualdam, kas pēkšņi mira 61 gada vecumā, tas neizdevās. Dzimtas kokā pie atzara ar Leonarda Brieža vārdu dzīvesgājuma pēdējā diena tika pierakstīta tikai pirms dažiem gadiem. Ģimene beidzot uzzināja, kas bija noticis.

Par tēvabrāli atsāka interesēties Romualda jaunākais dēls Ivars. Uzzinājis, ka vēsturnieks Jānis Viļums ir izpētījis organizāciju “Tēvijas sargi”, kurā darbojušies arī Latvijas virsnieki, un par viņa tuvinieku atrodas materiāli Latvijas Valsts arhīvā. Saņēmies un devies uz arhīvu, lasījis lietu, redzējis ar Leonarda roku rakstītos paskaidrojumus. “To nevar izstāstīt, kādas sajūtas pārņem, tāds smagums…” Pēc tam gājis vēl, nokopējis dokumentus – lēmumu par tēvabrāļa apcietināšanu 1941. gada 1. maijā un spriedumu par nāvessodu. Par ko padomju vara viņu apsūdzēja? Spriedumā lasāmas vien dažas rindiņas, ka Briedis ir “Tēvijas sargu” biedrs, izpildījis grupas sakarnieka funkcijas, vācis slepenas ziņas par sarkanās armijas daļu novietojumu un apbruņojumu – šim mērķim pie viņa glabājušies dažu Rīgas rajonu fotoplāni. Turklāt pie viņa atrasts ievērojams skaits patronu kontrrevolucionāriem mērķiem.

Ar to pietika, lai tā paša gada 27. novembrī Astrahaņas cietumā, neilgi pirms 23. dzimšanas dienas Leonardu Briedi nošautu.

Akmens vēsturnieku dārziņā 

Tie bija padomju propagandas meli, ka okupācijas varu 1940. – 1941. gadā Latvija uzņēma bez pretošanās. Vēsturnieks Jānis Viļums norāda, ka pirmie pretpadomju darbību jau tūlīt vasarā sāka skolēni, rudenī viņiem sekoja vairākas pieaugušo grupas un organizācijas, no kurām skaitliski lielākās bija jau pieminētie “Tēvijas sargi” (“TS”), “Latvijas Nacionālais leģions”, “Jaunlatvieši”, “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” un “Latviešu Tautas apvienība”.

Akmens Latvijas vēsturnieku dārziņā, ka pretpadomju pagrīdes darbība pirmās padomju okupācijas laikā nav kļuvusi par plašu izpētes objektu. To atzīst arī J. Viļums. Padomju pseidovēsturnieki, tādi kā Jānis Dzintars un Vincents Karaļuns, pārstāvēja oficiālo varas viedokli, kam ar patiesu un objektīvu vēstures notikumu atainojumu maz kopīga. “TS” viņi pasludināja par vācu izlūkdienesta organizētu, bet pašus dalībniekus par Vācijas vai hitleriešu “piekto kolonnu”, kas tikai šķēla sabiedrību un traucēja sociālisma celtniecībai.

Ar skaidru vēstījumu nevarēja palīdzēt trimdas vēsturnieki, jo viņiem nebija pieejami arhīvu materiāli. 1997. gadā vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš nelielā izdevumā “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā” bija apkopojis dokumentālas liecības par skolēnu darbību pirmās okupācijas laikā. Jāņa Viļuma kā Daugavpils Universitātes Vēstures fakultātes studenta pirmā publikācija par pretošanos pirmajai padomju okupācijai parādījās 2002. gadā, 2005. gadā sekoja plašāks pētījums par pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi”.

Vēsturnieks atzīst, ka pretdarbība okupācijas varai ir nozīmīgs temats ne tikai zinātniski, bet arī sabiedriski politiski, jo pierāda, ka PSRS inscenētā “sociālistiskā revolūcija” Latvijā un “brīvprātīgā” pievienošanās Padomju Savienībai, kuru vēl arvien mēdz piesaukt Kremļa propagandisti, nebija ne brīvprātīga, ne tautas atbalstīta. “Tur ir vēl ko darīt,” viņš piebilst, jo pašam izdevies sīkāk izpētīt tikai divu organzāciju darbību.

Pagrīde – patriota pienākums 

“TS” pamati tika likti 1940. gada rudenī, organizācijas veidotājs bija Latvijas universitātes Juridiskās fakultātes students Vladimirs Kļaviņš. Kā nacionāli noskaņotam cilvēkam viņam nebija pieņemama valsts okupācija, tāpēc puisis sāka meklēt domubiedrus, kuri būtu gatavi pretdarboties svešajai varai. “Nekā nedarīt un mierīgi turpināt savas studijas universitātē – to nemaz neatļāva mans raksturs. Gandrīz jāsaka, ka darboties pagrīdē uzskatīju par savu pienākumu.” Lai gan viņš tika aicināts piedalīties jau izveidotā organizācijā “Jaunlatvieši”, tomēr izlēma veidot savu grupu un meklēt sakarus ar kādu lielāku pagrīdnieku veidojumu. Bez pieredzes un zināšanām, bet ar lielu apņēmību un apziņu, ka pasākums ir bīstams. “Bet kā izveidot pašam savu grupu, jo atrast tādus cilvēkus, kas gribētu visu veidot no paša sākuma, pielikt daudz pūļu un riska lietai, kuras rezultāts drīzāk noved cietumā vai nāvē, ir gandrīz neiespējami.” Kļaviņš izšķīrās par gudru taktiku – sarunās ar cilvēkiem par darbību pagrīdē radīt iespaidu, ka runā kādas lielas un spēcīgas nelegālas organizācijas vārdā. Tāds bija sākums organizācijai, kuras biedru skaits pēc dažādām aplēsēm nepilna gada laikā sasniedza no dažiem simtiem līdz pat tūkstotim.

Pirmie, kuriem bija uzticēts aicinājums, atsaucās viņa draugi un paziņas, lielākoties gados jauni, izglītoti, inteliģenti cilvēki. Mērķis bija skaidrs – cīņa pret okupācijas varu un Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Ceļi, kā to sasniegt, bija vairāki, taču galvenokārt ar militāriem, nevis politiskiem līdzekļiem. Lielas cerības viņi lika uz iespējamo karu starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, pieļaujot varbūtību, ka atkārtosies līdzīga starptautiskā situācijai tai, kāda bija, dibinot Latvijas valsti. “TS” dalībnieki cerēja, ka Vācijas uzvaras gadījumā Latvijai tiktu piešķirta zināma suverenitāte. Cīnītāju plānos ietilpa arī padomju režīma gāšana ar pašu organizētu bruņotu sacelšanos. Pēc sava rakstura jaunā organizācija veidojās nacionālistiska, simpatizējot nacionālsociālisma ideoloģijai – uz šādiem principiem veidotu, ar devīzi “Par Latviju, nacionālu, daiļu un varenu!”, tā iztēlojās arī atjaunoto valsti. “TS” nebija pa prātam arī līdzšinējās politiskās varas – ne Saeima, ne ulmaņlaiki. “Mēs gribējām redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti, būt par Vācijas koloniju – mūs tas neapmierināja,” uzsvēra organizācijas vadītājs V. Kļaviņš.

Taupa spēkus izšķirošam brīdim 

Jaunus dalībniekus piesaistīja paši “TS” centra locekļi, izmantojot savu personīgo pazīšanos. Atbalstītāju un grupu skaits pieauga. Kā liecināja viens no organizācijas līderiem, bijušais Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) redaktors un žurnālists Juris Cālītis, kuram bija uzticēta aģitācijas nodaļas vadība, V. Kļaviņš katru dienu ticies ar aptuveni 30 biedriem. Jaunas grupas nodibināja Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Valsts tehnikumā, arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. 1941. gada sākumā par vienu no visaktīvākajām Valmieras apriņķī kļuva 15 vīru vienība Limbažu pilsētā, kur vadību uzņēmās vietējās pienotavas direktors, bijušais aizsargs Antons Meldrājs ar palīgiem bijušo aizsargu un policistu Artūru Praudiņu un Albertu Bērziņu. Meldrājs izveidoja vēl astoņas grupas tuvākajos pagastos – Pociemā, Vitrupē, Puikulē, kur katrā iestājās 10 – 15 dalībnieki. Dobeles pilsētā un pagastā “TS” pievienojās 40 vīru. Grupā ietilpa arī Dobeles vidusskolēnu grupa, kuru organizēja 11. klases audzēknis Arvīds Langenfelds. LVU studenta V. Kļaviņa dibinātās organizācijas darbība pletās plašumā, aptverot visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus.

Viens no tās uzdevumiem bija informēt Latvijas iedzīvotājus par “TS” esamību un uzturēt pārliecību, ka valstī ir cilvēki, kam pa spēkam cīnīties par neatkarības atgūšanu. Savukārt pieaugot biedru skaitam arī ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem, bija jāatrod veids, kā mazināt pretrunas. Risinājums nāca ar ideju par nelegālu preses izdevumu ar nosaukumu “Ziņotājs”, kas vienlaikus bija arī riskants solis nonākt čekas uzmanības lokā.

Organizācijas biedres, Rīgas muitas mašīnrakstītājas Elvīras Ābolas dzīvoklī Matīsa ielā 52b/33 tika ierīkota tipogrāfija, kurā līdz 1941. gada martam tapa seši izdevumi. Tirāža svārstījās no 30 līdz 80 eksemplāriem, lappušu skaits – no divām līdz trim A4 formāta lapām. Šodien skaits nešķiet iespaidīgs, taču jāpatur prātā, ka tekstus drukāja uz rakstāmmašīnas un pavairoja ar rotaprintu. “Ziņotājs” centās celt tautas pašapziņu, parādot neatkarīgās Latvijas pārākumu pār PSRS tautsaimniecībā, izglītībā, kultūrā, aicināja uz vienotību, jo uzskatīja, ka tikai tā iespējams izturēt svešās varas slogu. Izdevums ieteica, kā rīkoties okupācijas apstākļos: “Latvieti! Savaldies un neļauj sevi izaicināt. Nekādas pārsteidzības – to tikai mūsu draugi gaida. Apmeklē cītīgi visus referātus un politiskos seminārus – mācies, skaties un spried pats! Salīdzini solījumus ar to, ko patiesībā dod.” “TS” aicināja iedzīvotājus nogaidīt, nevis aktīvi, nevajadzīgi paust savu viedokli par okupācijas varu, kā arī taupīt spēkus izšķirošam brīdim.

Bruņojas un meklē sadarbību ar Vāciju 

Par izšķirošo brīdi pretpadomju pagrīdes dalībnieki uzskatīja iespējamo partizānu karu. Šim uzdevumam pievērsās arī “TS” dalībnieki – viņi veidoja bruņotas kaujas grupas, vāca un noglabāja ieročus un munīciju, izstrādāja rīcības plānus karadarbības laikam.

Ar ieroču sagādāšanu gāja grūti, jo okupācijas vara ar vienu no pirmajiem lēmumiem tautu atbruņoja – lika nodot jebkuru šaujamieroci (izņemot bises un mazkalibra šautenes), tiesa, ne visi tam paklausīja. Dažādi bija iecerēti bruņojuma sagādes ceļi – ne tikai pirkt, bet arī nozagt miličiem, sarkanarmiešiem un citiem padomju varas atbalstītājiem un pat veikt tiem uzbrukumus. Plānu nepaspēja īstenot, taču arsenāls organizācijas darbības laikā tika vākts. Ziņas, kuras par ieročiem un munīciju savos pierakstos bija apkopojis “TS” kara nodaļas vadītājs Laimonis Sala, rāda, ka vidēji uz desmit cīnītājiem bija dažas šautenes un pistoles, pieminētas arī medību bises, rokasgranātas, pudeles ar degšķidrumu, patronas. Izcēlās Limbažu pagasta “TS” biedri, kuriem bija patšautene, bet Rīgas jūrmalas vīru rīcībā bija arī 40 “Milsa” tipa rokasgranātas un transportam, lai dotos palīgā citām kaujas grupām, pat divas motorlaivas. Pat armijas lietās nespeciālistam bija skaidrs, ka apbruņojums, kas atradās organizācijas rīcībā, bija nepietiekams nopietnām militārām akcijām pret okupantu armijas daļām.

Vadība saprata, ka pašu spēkiem vien atbrīvošanās no okupācijas režīma nav iespējama un patstāvīgi veikta bruņota sacelšanās var ciest neveiksmi. Tādēļ viens no pagrīdes dalībnieku darbības virzieniem bija veidot sakarus ar kādu trešo valsti, kas kļūtu par atbalstītāju un sabiedroto cīņā pret PSRS. Pagrīdnieku vidū nebija vienprātības, tika minēta Vācija, Anglija, Zviedrija un pat ASV. Izvēli lielā mērā noteica baumas par iespējamo karu starp šīm valstīm un Padomju Savienību. Reālā situācija – nacistiskās Vācijas militārpolitiskās intereses Baltijā, gatavošanās karam pret PSRS un Latvijas izolētība noteica izvēli par labu Vācijai. Turklāt tās militārais izlūkdienests Abvērs Latvijā jau bija izveidojis plašu aģentūras tīklu. “TS” vajadzēja tikai atrast ceļu uz to, kas ar bijušā Latvijas armijas vecākā leitnanta, tagad vācu izlūkdienesta aģenta Jāņa Vītiņa palīdzību 1941. gada sākumā arī izdevās. Vītiņš bija vīrs ar bagātu militāro pieredzi, Brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, turklāt arī izcils operdziedātājs, tāpēc viņa personībai “Mājas Viesis” veltīs rakstu vienā no jūlija izdevumiem. Vadītājam V. Kļaviņam bija savi nosacījumi sadarbībā ar vāciešiem, viņš uzsvēra, ka neļaus “TS” pārvērst par spiegu organizāciju, un pieprasīja, lai apmaiņā pret informāciju tiktu sniegts materiāls atbalsts, ārpolitiska informācija, ieroči un savstarpēji kontakti. “Varam sniegt informāciju par jautājumiem, kas viņus interesē, bet nekādā gadījumā nedomājam nodarboties speciāli ar ziņu vākšanu Vācijai par labu.” Pat ar tik stingru nostāju no sadarbības vairāk ieguva vācieši nekā latviešu cīnītāji, norāda vēsturnieks.

Sagrāve un nāvessodi 

Pēc tam, kad 1941. gada marta pirmajās dienās čeka arestēja Vācijas rezidentūras vadītājus, ar kuriem “TS” bija nodibinājuši kontaktus sadarbībai ar vāciešiem, visai drīz sākās arī pagrīdes organizācijas biedru aresti. Vienu no pirmajiem apcietināja pašu vadītāju V. Kļaviņu. Pie kāda no biedriem, kuru viņš 5. martā devās apciemot, gaidīja drošības iestāžu darbinieki. Puisis neapjuka, palūdza glāzi ūdens un brīdī, kad viņam to pasniedza, iesita pa seju čekistam un izbēga no dzīvokļa. Nakti pavadīja kapos, bet aukstais laiks lika meklēt patvērumu, pēc divām dienām viņu notvēra un arestēja pie brāļiem Nītiņiem, kuriem čeka jau bija nonākusi uz pēdām.

Arī Dobeles grupas dalībnieka Teritoriālā korpusa karaspēka vienības vecākā leitnanta Pētera Skujas pirmā aizturēšana nenoritēja gludi. Kad 11. martā viņu Dobelē mēģināja apcietināt pie Kurzemes viesnīcas, Skuja izšāva ar savu mauzera (7,65 mm) pistoli un atrāvās no vajātājiem. Pie izpildu komitejas nama ieraudzījis pajūgu, atsēja zirgu no slitas un straujā braucienā pazuda no čekistu acīm. Ziņa par varonīgo leitnantu, kurš vietējiem ļaudīm bija labi pazīstams kā sabiedrisks, pievilcīga izskata un sportisks cilvēks, strauji izplatījās pa visu apkārtni. Jauniešiem viņa rīcība šķita parauga vērta. Tomēr pēc divām nedēļām arī Skuja nonāca čekistu rokās.

Biedru aresti bija brīdinājums citiem doties pilnīgā pagrīdē, taču tikai retais novērtēja draudošās briesmas. Lai kā Dobeles vidusskolas grupas vadītāju A. Langenfeldu mudināja slēpties viņa skolotājs Jānis Riņģis, puisis to neņēma vērā un 18. martā tika arestēts. Pašam skolotājam gan izdevās izvairīties no aresta. Ne visas grupas tika atklātas, taču aresti lika “TS” darbību sašaurināt, vēl jo vairāk tāpēc, ka arestēta bija visa organizācijas vadība un tās līderi.

1941. gada maijā padomju drošības komiteja ziņoja par 70 personām, kas apcietinātas par darbību “TS”. Visi tika notiesāti, 51 cīnītājam, viņu vidū arī V. Kļaviņam, J. Cālītim, J. Vītiņam Soļiļeckas un Astrahaņas cietumos izpildīja augstāko soda mēru – nošaušanu.

Šodien varam spriest, bija vai nebija dzīvotspējīga organizācija bez pieredzes, pietiekamām zināšanām un prasmēm pagrīdes darbā un konspirācijā, kas nebija novērtējusi padomju okupācijas drošības iestāžu profesionalitāti un iespējas, bez nopietna politiska un materiāla atbalsta un arī harismātiska līdera? Visticamāk, arī paši “TS” cīnītāji saprata savas organizācijas trūkumus un dzīvības riskus, taču tik un tā izšķīrās par pretošanos. Un par to viņiem pienākas gods un cieņa kā Latvijas brīvības cīnītājiem.

LA.lv

May 28, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Maisi vaļā”

2018. gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. “Maisi vaļā” ir interviju un rakstu cikls par un ap maisos atrodamo.


 

May 21, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos

Šogad pavasarī CIP oficiālajā serverī publiskai piekļuvei ievietoto daudzo dokumentu atslepenošanas process sākās jau šā gadsimta pirmajos gados. Rus.lsm.lv jau rakstīja, ka daļa no šiem 40.-60.gadu dokumentiem ir diezgan vispārīgas atskaites, daži – aģentu ziņojumi vai to pārstāsti, arī atskaites par sanāksmēm. Pirms publiskošanas visiem dokumentiem tika veikta tā dēvētā sanitārā apstrāde – praktiski visi vārdi, kā arī jebkādas norādes, kas ļautu “izskaitļot” avotus un aģentus, tika aizkrāsoti. Atsevišķos gadījumos tika aizkrāsoti arī fragmenti, kas atklāj specdienestu darba metodes.

Šoreiz tiek publicēti vairāki dokumenti — gan aģentu liecības, gan pārstāsti no tiem, kas spējuši tikt cauri dzelzs priekškaram. Tie ir veltīti vairāk nevis latviešu (mazākā mērā arī lietuviešu un ukraiņu) mežabrāļu darbībai, bet gan vietējo iedzīvotāju attieksmei pret viņiem un starp viņiem valdošajam noskaņojumam.


1. Pretpadomju noskaņojums un partizānu aktivitāte
Informatīva atskaite, slepeni. 1951.gada 25.augusts

(Dokumentā, kurā izņemtas vairākas detaļas, piezīmēts, ka tajā atrodamā informācija ir nepārbaudīta.)

“1. Gaidāms, ka Lietuva, tāpat kā Igaunija un Latvija, 1951.-1952.gada ziemā vai 1952.gada pavasarī būs uz bada sliekšņa. Tas ir rezultāts zemnieku saimniecību produkcijas konfiscēšanai, neefektivitātei un īgnai pretestībai pret kolektivizācijas programmu.

2. Lietuvā ir kopumā zināms, ka pašreizējā aktīvā ēdiena vākšana notiek tāpēc, ka tiek veidoti uzkrājumi karam. Tas pats attiecas uz tādām lietām kā metāls; iegūt dzelzi tādiem būtiskiem zemkopības priekšmetiem kā pakaviem ir praktiski neiespējami.

3. Baltijas iedzīvotāju naids pret padomju varu ir ļoti spēcīgs; tas ir sevišķi manāms Igaunijā, kur cilvēki uzcītīgi ignorē krievus un nekad viņiem neatbild krievu valodā.

4. Baltijas apkārtnē, kā arī PSRS “citās daļās” (pēdiņas oriģinālā – red.) skaidri jūtama kara atmosfēra.

Balti (sic) lūdzas par kara [sākumu] kā viņu glābiņu. Problemātiski, vai [paši] krievi ņemtos aizstāvēt režīmu, ja Rietumi viņiem apdomīgi nāktu pretim.

5. Ukrainā valda nacionālisms. 1947., 1948., 1950. gadā un pat 1951.gada sākumā tas noveda līdz ļoti nopietnām pretpartizānu aktivitātēm, kā rezultātā PSRS ir bieži dzirdamas runas, ka “puse Ukrainas ir tikusi iznīcināta”.

Lielkrievos (sic) tiek sēta pārliecība, ka Ukraina ir nodevīga nācija,

jo tā radīja nodevēju [ģenerāli Andreju] Vlasovu (patiesībā viņš ir dzimis Ņižņijnovgorodas apgabalā, taču 1941.gadā karoja toreiz vēl Krievijas pusē, Ukrainas rietumos un zem Kijevas – red.). Bijušie karavīri ir latenti noskaņoti pret režīmu un reizēm rūgti sūdzas: “Kad Žukovs gribēja, lai ieņemam Berlīni, viņš apsolīja likvidēt kolhozus un atdot mums zemi; taču, kad tas bija beidzies, mēs atgriezāmies tajā pašā trūkumā, kas mums bija priekš. Vai tāpēc mēs cīnījāmies?”

Ja sākas karš, visiedarbīgākais, ko Rietumi var darīt, lai mēģinātu iegūt [iedzīvotāju] atbalstu PSRS, ir apsolīt cilvēkiem atgriezt zemi.

6. PSRS pastāv vienprātīgs uzskats, ka visaktīvākā partizānu darbības zona ir Ukraina. Līdz 1950. gadam tika ziņots, ka “daudzi” (sic) partizāni dzīvoja Baltkrievijas mežos un purvos. Ir dzirdēts par partizāniem Igaunijā un Latvijā. Lietuvā partizānu aktivitāte sasniedza augstāko punktu 1947.gadā. Kopš tā laika aktivitāte ir pierimusi, taču vēl joprojām pastāv kustība, kuras spēkus papildina tie, kas izvairās no deportācijas vai dienesta armijā. Tā nosedz lielāko daļu Lietuvas, un tā īpaši koncentrējas pie robežas ar Poliju un Latviju. [..]”

2. Partizānu aktivitāte un deportācijas Latvijā
Informatīva atskaite. Slepeni. 1953.gada 19.maijs

(…) Lai gan latviešu tauta bija neapmierināta ar savas valsts okupāciju, komunistu valdību un pārkrievošanas politiku, (dzēsts, iespējams, vairāku avotu vārds – red.) neuzskata, ka Latvijā jebkad pastāvējusi organizēta un efektīva pretošanās kustība. (vārds dzēsts – red.) ne reizi neredzēja nelegālas avīzes vai brošūras, un (vārds dzēsts – red.) nav informācijas par jebkādu pagrīdes preses vai brošūru izplatīšanas sistēmu. 1950. gadā partizāni nogalināja Sviļuciema kopienas izpildkomitejas priekšsēdētāju, kā arī finanšu darbinieku, un vairāki partizāni par slepkavībām tika arestēti. 1951. gadā Liepājas ielās tika nogalināts kāds drošībnieks un viņam atņemtas drēbes, un (vairāku avotu vārds dzēsts – red.) pieņem, ka slepkavību pastrādāja partizāni. (vārdi dzēsti – red.) [ka] Liepājā bija mazāk partizānu aktivitāšu nekā Dundagas mežos, un (vārdi dzēsti – red.) nav dzirdējuši par jebkādu organizētu partizānu kustību Latvijas mežos pēdējā gada vai divu laikā. [..]

3. Pret režīmu vērstas darbības Latvijā (…) Attieksme pret krieviem, partizānu aktivitāte un atbalsta pasākumi
Informatīva atskaite. Slepeni. 1958.gada 26.jūnijs

Var pieņemt, ka atskaitē pārstāstītās informācijas avots (vārds dzēsts) tādā vai citādā veidā 50.gadu otrajā pusē nokļuva Rietumos.

Atslepenotajā atskaitē nav minēts, kā informācijas avota ģimene nonāca Latvijā, tomēr acīmredzams, ka avots bija nelatviešu izcelsmes vīrietis:

“Visu laiku, kuru viņš uzturējās Latvijā, gan viņš, gan citi nelatviešu iedzīvotāji dzīvoja īslaicīgas un nedrošas militārās okupācijas apstākļos, kas apspieda visu latviešu naidu un pretīgumu pret visu krievisko.”

Iemeslus šādai attieksmei anonīmais autors atskaitē piemin vairākkārt:

“Latvijas okupāciju no Padomju Savienības lielākā daļa latviešu nekad neuzskatīja par galēju;

viņi atskatījās uz neatkarības gadiem (…) kā periodu, kad nacionālā attīstība atbilda valsts raksturiezīmēm; proti, tādām iezīmēm, kas piemīt mazai agrikulturālai valstij, kas var ļoti labi dzīvot, pārdodot tās produktus ar industriāli attīstītākām Rietumu nācijām apmaiņā pret iekārtām, luksusa precēm un patēriņa precēm, kuras latvieši nespēja ekonomiski saražot. (…) Piespiedu orientācija uz Maskavu, visu neatkarības elementu iznīcināšana un brutāla tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju deportācija atstāja pēdas, kuras nespēs dzēst neviens turpmākais padomju režīms. (…) Lielākā daļa latviešu dziļi ticēja, ka, iegūstot neatkarību, viņi spētu sasniegt augstāku dzīves standartu nekā krievi, ka viņu valsts, lai gan maza, vienmēr ir bijusi ekonomiski, intelektuāli un morāli pārāka par Padomju Savienību un ka piespiedu zemkopības kolektivizācija un privātīpašuma konfiskācija apvienojumā ar svešas komunistu birokrātijas ieviešanu ir viņus novedusi līdz nabadzīgākā Krievijas zemnieka stāvoklim.”

“Pēckara periodā Latvijā ieradās divu tipu krievi — tie, kas bija nabadzīgi un meklēja iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli, un tie, kas cieši turējās pie Komunistiskās partijas principiem un gāja krusta karā, lai pilnībā integrētu Latviju komunistiskajā valstī. Viņi redzēja Latviju kā jaunu robežšķirtni, vietu, kur vislabāk likt lietā viņu vadības un propagandas talantus un kur viņi varētu tikt pie vietas partijā, kuru būtu neiespējami sasniegt vecākajās PSRS daļās.”

CIP avota ģimene “simpatizēja latviešu nacionālajām gaidām un [alkām pēc] neatkarības. Tai pašā laikā [tā] jutās kā svešs elements, kuram neuzticas, kuru ienīst, kuru tur aizdomās,

un kurš ved nedrošu dzīvi režīmā, kas ir uzturēts tikai ar padomju militāro varu.”

Tomēr atskaites sniegšanas laikā “pēc sākotnējiem padomju varas sasniegumiem Latvijā, kas panākti, deportējot disidentu un iespējamo disidentu grupas, kā arī kolektivizācijas un privātīpašuma konfiskācijas, Komunistiskās partijas ietekme Latvijā mazinājās. Lai gan lielākā daļa latviešu apzinās, ka pretošanās bez revolūcijas vai trešā pasaules kara ir bezcerīga, viņi turpina izrādīt pasīvu pretošanos. Vēl 1953.gadā bija izplatīti pretpadomju lozungi, rakstīti uz sienām latviešu valodā, līdztekus komunistu vadoņu karikatūrām publiskās vietās un lēnībai, entuziasma trūkumam izpildīt komunistu partijas pavēles. (…)

Tālāk tekstā atzīmēts: “Dziļā un vienmēr jūtamā nacionālisma straume tika vai nu apspiesta no padomju varas, vai arī izmantota viņu pašu mērķiem.”

“Kārlis Ulmanis, bijušais Latvijas prezidents, viņa tautiešu vidū tika uzskatīts gandrīz vai par mūsdienu Pēteri Lielo. (..). Taču padomju varas pārstāvji viņu sauca par sīkburžuāzijas pārstāvi vai fašistu uzurpatoru saistībā ar viņa enerģisko rīcību pirmskara politisko krīžu laikā (tālāk izdzēsta puse rindiņas – red.). Tās nacionālās figūras, kuru aktivitāte politiskajā sfērā bija vāji jūtama vai vispār neeksistējoša, tiek [oficiāli] atzīti, konkrētāk nacionālais dzejnieks Rainis un rakstnieks Vilis Lācis. 24. jūnija vai jūlija (runa acīmredzot par Jāņiem – red.) latviešu nacionālo svētku atzīmēšana, “dziesmu svētki” (pēdiņas oriģinālā – red.) ļoti paplašinājušies. Pēc pēdējā partijas līderi paziņoja, ka šādas nacionālā gara izpausmes pieļaujamas tikai pie padomju varas. Latviešu tautas dziesmas atļautas tikai, kamēr nepauž pretpadomju viedokļus (nākamā teikuma sākums dzēsts – red.). Kaut kas līdzīgs nacionālajam karogam ar uzliktu sirpi un āmuru atļauts sanāksmēs (tālāk dzēsta aptuveni ceturtdaļa lapas – red.).”

Tomēr kopumā attieksme starp latviešiem pret padomju režīmu ir kategoriski negatīva:

50% ir kategoriski noskaņoti pret padomju varu tādā līmenī, ka varētu “piedalīties atklātā vai partizānu karā un sabotāžas darbībās ar nosacījumu, ka nāk palīdzība no rietumvalstīm.”

Vēl 20% noskaņoti pret režīmu un, kaut arī paši nepiedalītos bruņotā karā, atbalstītu antikomunistisko valdību, kad tā nāktu pie varas. Neitrāli vai vienaldzīgi pret režīmu noskaņoto ir 15%, bet vēl 10% zināmā mērā režīmu atbalsta, darbojas partijā vai tai pakļautajās organizācijās, taču nekarotu režīma labā. Visbeidzot ir 5%, kas kaislīgi atbalsta režīmu un ķertos pie ieročiem, lai to aizsargātu.

Tāpat tiek doti piemēri par mežabrāļu aktivitātēm Smiltenes apkaimē:

“Bruņota pretošanās [režīmam] Latvijā pastāvēja no 2. pasaules kara līdz 1953.gadam (vairāki vārdi dzēsti – red.). Mežainās platībās un laukos ap Smilteni bruņotu partizānu grupas dzīvoja, vācot ēdienu un laupot, uzbrūkot kolhoziem un vedot terorisma kampaņu pret krievu un latviešu komunistiem. Baumoja, ka šie vīrieši bija apbruņoti ar vācu 2. pasaules kara ieročiem, paslēptiem Vācijas padošanās laikā un tāpat, ka ieroči kontrabandas ceļā šeit nokļuvuši no Somijas. Līdz 1953.gadam bija izplatītas runas par bruņotām sadursmēm starp šiem partizāniem un vietējo policiju un drošības iestādēm.

Smiltenes latvieši šīs baumas atkārtoja ar ļaunu prieku, minot tās kā piemēru, ka viņu neatkarības gars nebija pilnībā sagrauts; pret PSRS noskaņoti krievi (dzēsti vārdi) arī atkārtoja šīs baumas, taču ar visnotaļ divējādām sajūtām, jo viņi uzskatīja, ka masu sacelšanās gadījumā būtu apdraudētas viņu dzīvības. PSRS atbalstošie krievi savukārt vai nu neticēja baumām, vai, ja pierādījumi partizānu aktivitātēm bija ļoti skaidri, dusmīgi tos norakstīja kā ārzemju aģentu pastrādātus darbus.”

Sekojošā ziņojuma daļa ir balstīta “daudzas reizes atstāstītos incidentos”. Visagrāk notikušie incidenti attiecas uz 1949.-1950.gadu, kad “[ciematā] Palsmanis tika nogalināts nezināms skaits krievu un latviešu, Komunistiskās partijas biedru. [Varas iestāžu] mēģinājumi atrast slepkavas beidzās ar nenoskaidrotu mirušo skaitu policijas un drošības spēku vidū.” Savukārt 1949.gadā ciematā Biļska “nenoskaidroti vīrieši nogalināja neidentificētu Iekšlietu ministrijas virsnieku un Smiltenes mašīnu-traktoru stacijas direktoru. (..) Viņus noķert tā arī neizdevās.”

1951.gadā “trīs neidentificēti vīrieši, bruņoti ar PPŠ šautenēm, Rankā sagūstīja neidentificētu krievu sirmgalvi, kurš strādāja drošības policijā Smiltenē. Pēc tam, kad krievam nolasīja lekciju par to, kāpēc nevajag strādāt valsts drošības iestādēs, viņam sašāva abas kājas un atstāja rāpot atpakaļ uz ciematu. Vīrietis pēcāk atkopās (dzēsti vārdi – red.).

1951.gada vasarā “dīvainā kārtā kādā Smiltenes kokzāģētavā izcēlās ugunsgrēks. Tika izsaukta vietējā ugunsdzēsēju brigāde, policija un drošībnieki, kam izdevās ugunsgrēku apdzēst. Kamēr viņus aizturēja dzēšanas darbi, tika aizdedzināts mazs šķūnis blakus Iekšlietu ministrijas garnizona štābam, no kura uguns izplatījās uz Iekšlietu ministrijas ēku.”

1953.gadā notika “vairāki komunistu partijas īpašumu aizdedzināšanas gadījumi, dedzināšanas mēģinājumi vai ļaunprātīgas dedzināšanas gadījumi.” Tālāk teikuma sākums ir dzēsts, un seko uzskaitījums: “Vītiņa, vietējā partijas sekretāra mājas degšana, trikotāžas darbnīcas degšana ap 27 kilometrus uz austrumiem no Smiltenes, un tehnikuma degšana Smiltenē.”

Pirmā teikuma sākums nodaļā “Latviešu partizānu iznīcināšana” ir dzēsts, tālāk seko “… latviešu partizāni bija iznīcināti līdz 1953.gadam, kad viņš (visticamāk, avots – red.) tika iesaukts armijā. Tālāk atkal dzēsti vairāki vārdi un

“… slepeni organizētas pretošanās grupas turpinās pastāvēt, taču atklātas bruņotas pretošanās bezjēdzība pašlaik ir skaidra ikvienam latvietim.”

May 14, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: