Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kādu cilvēku uz Latviju atsūtīja Staļins?

Viss raksts: ww.la.lv/vins-ne-tikai-piedalijas-bet-ari-teoretiski-pamatoja

Viņš ne tikai piedalījās, bet arī teorētiski pamatoja visnežēlīgākās represijas. Kādu cilvēku uz Latviju atsūtīja Staļins?


Andrejs Višinskis (otrais no labās), nokārtojis “lietas” Rīgā, 1940. gada 26. jūlijā aizbrauc uz Maskavu. Viņam līdzās pa kreisi sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, izglītības ministra vietnieks Pēteris Valeskalns un marionešu valdības galva Augusts Kirhenšteins.

Višinskis (otrais no labās), nokārtojis “lietas” Rīgā, 1940. gada 26. jūlijā aizbrauc uz Maskavu. Viņam līdzās pa kreisi sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, izglītības ministra vietnieks Pēteris Valeskalns un marionešu valdības galva Augusts Kirhenšteins.
Foto no 1940. gada žurnāla “Atpūta”

Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Andreja Višinska vārds ir labi pazīstams, ja par viņu runā kā Kremļa pilnvaroto Latvijā 1940. gada jūnijā un aktīvu jaunās “valdības” formētāju, kā arī citu, ar okupētās valsts sovetizāciju saistīto pasākumu diriģentu.

Toreizējam PSRS Tautas komisāru priekšsēdētāja vietniekam, Latvijā ierodoties, jau bija krietna pieredze “tautas ienaidnieku” apkarošanā.

“Nacionālo operāciju” īstenotājs

Persona, kuru PSRS diktators Josifs Staļins komandēja uz Rīgu, iepriekš bija pildījusi PSRS prokurora pienākumus, bijusi arī viena no 1937./1938. gada Lielā terora “nacionālo operāciju” īstenotājiem, atbildīga par daudzu tūkstošu tolaik PSRS dzīvojošo latviešu nāvi.

Kādā Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieku apspriedē PSRS IeTK vadītājs Nikolajs Ježovs norādīja: “Ja arī tiks nošauti lieki tūkstoši cilvēku, no tā sevišķas nelaimes nebūs.”

“Staļins, manuprāt, īstenoja ļoti pareizu līniju: lai noripo lieka galva, bet nebūs svārstīšanās ne kara laikā, ne pēc tā,” vēlāk pārliecinoši paziņoja PSRS Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) centrālkomitejas Politbiroja loceklis un PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vjačeslavs Molotovs.

Pēc Staļina tuvākā līdzgaitnieka domām, masu represijas bija parasta padomju sabiedrības “profilaktiskā tīrīšana”.

Lielā terora laikā no 1937. gada 25. augusta līdz 1938. gada 15. novembrim izskatīja lietas par 345 713 cilvēkiem, kuri bija arestēti “nacionālajās operācijās”.

Notiesāja 335 513 cilvēkus. No tiem ar nāves sodu – 247 151 cilvēku, tas ir 73% no kopējā skaita. Pa “latviešu līniju” arestēja apmēram 23 tūkstošus, no kuriem notiesāja 22 360 cilvēkus. 16 573 cilvēkiem (74%) piesprieda nāvi.

Ježova–Višinska tandēms

“Nacionālajās operācijās” arestētos dalīja divās kategorijās. Pirmajā ieskaitīja “spiegus”, “diversantus”, “kaitniekus” un “sacelšanās dalībniekus” – tie bija jānošauj.

Otrajā tos, kurus pienācās ieslodzīt cietumos un nometnēs uz laiku no 5 līdz 10 gadiem – tie skaitījās mazāk aktīvie “tautas ienaidnieki”.

Par visu “nacionālo operāciju” modeli un standartu kļuva Ježova 1937. gada 11. augusta pavēle par poļu represēšanu. Saskaņā ar to represēto sodīšanai izveidoja īpašus “divniekus”.

Pavēlē tika noteikts: “Par izmeklēšanas laikā pie pirmās un otrās kategorijas pieskaitītajiem katrās 10 dienās tiek sastādīti saraksti (IeTK lietvedībā tos dēvēja par “albumiem”. – Aut.) ar īsu izmeklēšanas un aģentūras materiālu, kas raksturo arestētā vainu, izklāstu. Tos nosūta galīgai apstiprināšanai PSRS IeTK.

Pieskaitīšanu pie pirmās vai otrās kategorijas uz aģentūras un izmeklēšanas materiālu pamata izdara republikas iekšlietu tautas komisārs vai IeTK apgabala un novada pārvaldes priekšnieks kopā ar attiecīgo republikas, apgabala un novada prokuroru.

Saraksti uz PSRS IeTK tiek nosūtīti ar attiecīgo republiku iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu priekšnieku un attiecīgo republiku, apgabalu un novadu prokuroru parakstiem (tā radās tā saucamie “vietējie divnieki”. – Aut.). Pēc tam kad sarakstus apstiprinājis PSRS IeTK un PSRS prokurors (Maskavas “divnieks”. – Aut.), spriedums nekavējoties tiek izpildīts.”

Tādējādi daudzu tūkstošu cilvēku likteņu izlemšana nonāca PSRS iekšlietu tautas komisāra Ježova un PSRS prokurora Višinska rokās. Višinskim vajadzēja nodrošināt likumības ievērošanu, taču tā vietā viņš, parakstot nāvessodus absolūti nevainīgiem cilvēkiem, kļuva par bendi.

Par lietu izskatīšanu Maskavas “divniekā” bijušais IeTK sekretārs Īzaks Šapiro vēlāk liecināja: “Līdz 1938. gada martam visas masu operāciju izmeklēšanas lietas Ježova uzdevumā izskatīja Cesarskis (V. Cesarskis – PSRS IeTK 8. daļas priekšnieks. Arestēts, nošauts 1940. gadā. – Aut.) un Minajevs (A. Minajevs – PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes daļas priekšnieks. Arestēts, nošauts 1939. gadā. – Aut.).

Viņu izskatītās lietas tika noformētas protokolu veidā, kurus bez jebkādas pārbaudes, pat bez to lasīšanas parakstīja tautas komisārs [Ježovs], bet tāpat mehāniski parakstīja prokurors [Višinskis]. Pēc Cesarska aiziešanas (bet tajā laikā bija sakrājies vairāk nekā 300 tūkstoši izmeklēšanas lietu) lietu izskatīšanai piesaistīja ierindas daļu priekšniekus.

Taču stāvoklis nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. Daļu priekšnieki to uzskatīja par lieku slodzi un centās vienā vakarā izmeklēt ne mazāk kā 200–300 izziņu.

Pēc būtības tā bija izziņu štempelēšana bez kritiskas pieejas, bet cilvēkus notiesāja ar 10 gadu ieslodzījumu vai nošaušanu. Lietu izskatīšana tika noformēta ar protokoliem, kurus iesniedza Ježovam vai Frinovskim (M. Frinovskis – PSRS iekšlietu tautas komisāra pirmais vietnieks, PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes priekšnieks. Arestēts, nošauts 1940. gadā. – Aut.) vai Višinskim un Roginskim (G. Roginskis – PSRS prokurora vietnieks. 1939. gadā atbrīvots no darba un arestēts. 1941. gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. – Aut.), kuri šos protokolus parakstīja, tos nelasot un nepārbaudot.”

“Gļēvulis un pielīdējs”

Tikai 1937. gada 29. decembrī vien Ježovs un Višinskis “izskatīja” IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes iesniegtos sarakstus par 1000 personām, apsūdzētām “spiegošanā Latvijas labā”.

Nāvessodu piesprieda 992 cilvēkiem. Tā nebija galējā robeža. Piemēram, 1938. gada 15. janvārī “divnieks” izskatīja sarakstus par 1884 cilvēkiem. Absolūtam vairākumam piesprieda nāvessodu.

Ježovu no PSRS iekšlietu tautas komisāra amata atbrīvoja 1938. gada 25. novembrī. 1939. gada 29. janvārī jaunais iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, VK(b)P CK sekretārs Andrejs Andrejevs un VK(b)P CK organizatoriskā – partijas darba nodaļas vadītājs Georgijs Maļenkovs speciālā ziņojumā Staļinam cita starpā norādīja: “Nepieciešams atzīmēt, ka visas norādītās nelietības, likuma izkropļojumi (arestu un izmeklēšanas lietā) tika veikti ar PSRS Prokuratūras (b.b. Višinska un Roginska) sankciju un atbalstu.”

Ježovu arestēja 1939. gada 10. aprīlī un pēc ilgām pratināšanām 1940. gada 3. februārī piesprieda nošaušanu. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētājs Vasilijs Ulrihs aizliedza Ježovam pieminēt Višinska vārdu.

Tomēr galvenā kara prokurora vietnieks Nikolajs Afanasjevs, kurš piedalījās Ježova pratināšanā, vēlāk memuāros rakstīja: “Kad es viņam atgādināju viņa iepriekšējā izmeklēšanā dotās liecības, N. Ježovs pēkšņi uzsprāga: “Bet sakiet, biedri prokuror, kur tagad ir tā meņševiku kuce un m…ka, kamdēļ man par viņu ir jāatbild? (jaunības gados Višinskis bija meņševiks. – Aut.).”

Uz prokurora jautājumu, par ko ir runa, N. Ježovs izkliedza: “Es par to kuci – Višinski … es taču neesmu jurists. Tieši viņš vienmēr ieteica man un Jo­sifam Visarionovičam [Staļinam], bet tagad kas, Ježovs sēd izolatorā, bet viņš krūmos.”

Tālāk Ježovs stāstīja, ka tieši Višinskis 1937. gadā, būdams pie Staļina, Ježova klātbūtnē ieteicis pielietot spēku, lai piespiestu atzīties arestēto Padomju Savienības maršalu Mihailu Tuhačevski, kuru drīzumā nošāva apsūdzībā par “militāri fašistiskās sazvērestības” organizēšanu.

Staļins piekrita un to uzskatīja par sankciju spīdzināšanas piemērošanai. Višinskis Ježovam apgalvojis, ka prokuratūras orgāni neņems vērā arestēto iesniegumus par piekaušanu un spīdzināšanu.

Par pašu Višinski Afanasjevs raksta: “Arēji ­stingrs, prasīgs. Vispār cilvēks, kurš apzinājās savu “svaru”, atklāti izrādīdams, ka stāv tuvu “augšām” un ka pats ir viens no tiem, kas lietas veido pašā augšā.

Tāds Višinskis bija padoto priekšā. Patiesībā Višinskis bija cilvēks ar sīku dvēseli – gļēvulis, karjerists un pielīdējs.

Tā ka viss Višinska “nozīmīgums” – tā patiesībā bija provinciālā aktiera pozēšana un triki. Viņš līdz nāvei baidījās par savu karjeru un savu menševistisko ādu.”

“Staļina vāle”

1939. gada 4. augusta pratināšanā PSRS IeTK izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs Jesaulovs uzdeva Ježovam jautājumu, kādā veidā viņam, īstenojot acīmredzami noziedzīgo represiju praksi, izdevies “apmānīt” prokuratūras orgānus.

Ježovs atbildēja, ka tāda plāna nav bijis, taču apgabalu, novadu un tāpat PSRS prokuratūras prokurori nevarēja neredzēt izmeklēšanas datu falsifikāciju, jo kopā ar IeTK bija atbildīgi par šo lietu izmeklēšanu.

“Bet vai tad PSRS prokuratūra neredzēja šīs noziedzīgās mahinācijas?” jautāja izmeklētājs. Ježovs: “PSRS prokuratūra, protams, nevarēja nepamanīt visus šos noziedzīgos izkropļojumus. PSRS prokuratūras un arī PSRS prokurora Višinska izturēšanos es izskaidroju ar viņu bailēm sastrīdēties ar IeTK un vēlēšanos parādīt sevi ne mazāk “revolucionāru” masu represiju īstenošanas ziņā.

Pie šāda secinājuma es nonāku vēl arī tamdēļ, ka Višinskis ne vienreiz vien man personīgi stāstīja par desmitiem tūkstošiem prokuratūrā ienākušajām sūdzībām, kurām viņš nepievēršot uzmanību.

Tāpat visu masu operāciju veikšanas laikā es neatceros nevienu Višinska protesta gadījumu, bet bija gadījumi, kad viņš uzstāja par vēl daudz bargākiem spriedumiem tām vai citām personām.”

Kaut pār Višinska galvu vairākkārt savilkās tumši mākoņi, tomēr represēts viņš netika.

Simboliski, ka 1948. gadā, kad ANO pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, PSRS pozīciju izklāstīja tieši Višinskis, kurš tad bija PSRS pastāvīgais pārstāvis ANO.

Visu mūžu viņš bija iestājies, lai par jebkādām citādas domāšanas izpausmēm tiktu piespriests nāvessods, bet tagad viņš bargi aizrādīja, ka deklarācijā nekas neesot teikts “par tiesībām uz ielu demonstrācijām”.

Višinskis ne tikai personīgi piedalījās visnežēlīgākajās politiskajās represijās, bet tās pamatoja arī teorētiski. Kaitējums no viņa “teorētiskajām atziņām” juridiskajai zinātnei bija ne mazāks kā no viņa vadītajiem politiskajiem procesiem.

Ne velti laikabiedri viņu dēvējuši par Staļina “teorētisko vāli”. Un tā žēlastību nepazina.

 

 

July 5, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kādas privātmājas sienā Vidzemē atrasti reti un vērtīgi VDK dokumenti

Viss raksts: https://jauns.lv/raksts/zinas/393213-kadas-privatmajas-siena-vidzeme-atrasti-reti-un-vertigi-vdk-dokumenti


Savulaik šajā mājā dzīvoja čekas darbinieks, un, visticamāk, ka viņš šos dokumentus arī savulaik noslēpis, šobrīd gan vēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ, vēsta “lsm.lv”.

Dokumenti attiecās uz tā saukto VDK 5.daļas līniju jeb ideoloģisko pretizlūkošanu. Saskaņā ar PSRS sabrukuma laika čekas vadītāja Vladimira Krjučkova rīkojumu tie visi 1990.gadā bija jāiznīcina.

“Acīmredzot kaut kādu iemeslu dēļ viens no VDK darbiniekiem to nav izdarījis un šos dokumentus noslēpis. Tā tie nonākuši pie mums,” sacīja Latvijas Nacionālā arhīva vecākais eksperts Gints Zelmenis.

Portāls vēsta, ka dokumenti aptver plašu laika posmu. Vecākie datēti ar 1943.-1944.gadu, kad Sarkanā armija Otrā pasaules kara laikā sāka atgriezties Latvijā. Tajos galvenokārt atrodami ziņojumi par nacionālās pretošanās partizāniem un viņu atbalstītājiem. Piemēram, Abrenes partizānu līderi Pēteri Supi.

60. un 70.gadu dokumenti apraksta situāciju dažādās Latvijas ciemu padomēs, galvenokārt Vidzemes pusē, par padomju varai nevēlamām personām katrā konkrētajā pašvaldībā.

Jaunākie dokumenti ir no 1989.gada beigām – ziņojumi par “Helsinki-86” un Latvijas Tautas frontes darbību, kā arī dažādiem disidentiem.

Zelmenis portālam stāstīja, ka 1988.gada februāra vidū kādā dokumentā pieminēts Gunārs Astra, kurš tā gada 1.februārī tika atbrīvots no ieslodzījuma, un “jau pāris nedēļas vēlāk visiem dots uzdevums viņu novērot”. Vēl kādā dokumentā pieminēta Lidija Doroņina-Lasmane.

Zelmenis arī pastāstīja, ka dokumentos var atrast izziņas no VDK izmeklētajām krimināllietām. Krimināllietas atrodas arhīvā jau kopš 90.gadiem, bet šādi dokumenti ļauj salīdzināt pašu krimināllietu ar izziņu, “salikt kopā un redzēt, kā visa šī informācija saskan, pārbaudīt šo dokumentu autentiskumu”.

“Ir arī izziņas par aģentiem, par dažādiem cilvēkiem. Var arī VDK personālsastāva pētniecībā izmantot. Jo, kā zināms, Latvijā VDK personālsastāva dokumenti nav saglabājušies, tādēļ mēs personālsastāvu lasām no daudziem citiem avotiem,” skaidroja Zelmenis.

Viņš sacīja, ka jaunus aģentus šobrīd nosaukt nevar. “Ļoti iespējams, ka viņi ir, bet es nevaru pateikt pilnīgi droši. Bet ir atrasti tādi aģenti, kuru vārdi atrodami jau publicētajā aģentūras kartotēkā. Tā ir kā papildu iespēja dokumentu salīdzināšanai un autentiskuma pārbaudei,” uzsvēra Zelmenis.

Pēc tehniskās apstrādes laboratorijā šie dokumenti tiks pievienoti pērn no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra pārņemtajam arhīva “čekas fondam” un digitalizēti. Plānots, ka no septembra tie būs pieejami pētniekiem un interesantiem arhīva VDK materiālu lasītavā.

July 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kā tūkstoši baltieši un jakuti gāja bojā Arktikā

Что конкретно я ожидал увидеть, отправляясь туманным утром на кладбище спецпереселенцев и трудмобилизованных на острове Тит-Ары в дельте Лены, в нескольких десятках километров от моря Лаптевых (это уже Северный ледовитый океан)? Кто его знает. Увидел, точно, больше чем хотел. В моем потертом красном блокноте эти страницы самые черные, хотя и написаны синей ручкой.

Тундра окутана непроглядным туманом. Предельная видимость — метров десять, но кажется, что уже вытянутые руки — в дымке. Колючие жесткие травинки посередине мокрой, полузаросшей-полуразмытой песчаной колеи закидывают на шнуровку ботинок крупные круглые капли чистой воды. Делают это так ловко, как опытные баскетболисты. Вроде только отошел — ноги мокрые… Отсыревшие ботинки быстро покрываются налипшим песком. Шаг становится тяжелее и короче. Мимо проплывают остова рыбацких судов, разбросанные по тундре.

Идти недолго, минут двадцать, накануне я ездил в эти края на квадрике, и где-то за остовом самоходки и сотнями ржавых бочек видел кресты. Но сейчас найти их не могу — колеи предательски раздваиваются, иду уже просто по тундре, так посуше. И вот через туман просвечивают перекрестия. Сердце начинает биться, хотя особых поводов нет. Зато есть отчетливое ощущение, что за мной кто-то следит, и от этого становится не по себе. Озираюсь, пригибаюсь к земле, но кругом — точно никого. Наверное…Тишина тут такая громкая, что даже ветра не слышно.

Воздух внезапно становится липким и тяжелым, дыхание сбивается, сердечный ритм рвется, как бумага в шредере.

В начале сороковых годов (1939-1942) прошлого века в Якутии (самой большой региональной территориальной единице в мире) в ряде районов сложилась крайне неблагоприятная обстановка с точки зрения сельского хозяйства. Жестокая засуха погубила, в зависимости от района, от трети до полного числа всех посадок — как, например, в Чурапчинском районе. Партийное руководство придумало ход конем: а давайте переселим колхозы на север региона, пусть ловят рыбу — там ее в избытке.

В итоге по постановлению бюро ОК ВКП(б) от 11 августа 1942 года «О мероприятиях по колхозам Чурапчинского района», в рамках постановления СНК СССР и ЦК ВКП(б) от 6 января 1942 года “О развитии рыбных промыслов в бассейнах рек Сибири и Дальнего Востока”, 41 сельскохозяйственный колхоз Чурапчинского района в составе 5818 человек (преимущественно женщины, старики, дети) был переселен в Булунский, Кобяйский и Жиганский районы. Переселение прямо перед зимовкой было абсолютно абсурдным, политическим шагом, процесс был абсолютно не организован. Фактически, людей вывозили в безлюдные места с суровым климатом, и там их никто не ждал. Не было ни стройматериалов, ни топлива, ни провианта. Людей просто выгоняли из домов, разрешив взять по 16 кг личных вещей на человека, и минимум скотины (которая почти вся скоро погибла) и отправляли в путь на телегах до Якутска, оттуда судном по Лене. Финальной точкой был, в том числе, остров Тит-Ары, где был обустроен один из рыболовецких участков.

Поскольку процесс мобилизации был отвратительно организован, колхозники начали погибать от голода и болезней десятками еще на пути в Якутск. В дополнение к трудмобилизованным жителям Чурапачинского района, на север Якутии отправили спецпереселенцев — около трех с половиной тысяч эстонцев, литовцев и финнов, сосланных из Ленинградской области и Карелии. Многие из них попали в списки врагов народа по доносам соседей. В основном, это были дети, женщины и старики, причем — представители интеллигенции, учителя, архитекторы, научные работники, машинистки, пианисты и так далее, в общем, люди бесконечно далекие от тяжелого физического труда.

Но дело было не только в труде. Как подтверждают исторические документы, обе категории принудительных переселенцев столкнулись с одной главной проблемой — в связи с отсутствием подготовки процесса, им самим нужно в мороз (в сентябре там уже крепкий минус) было строить жилища и обустраивать свой быт. Причем строительство бараков и юрт было как раз женской и детской участью — крепких мужчин отправляли на рыбный промысел. Рыбу приходилось ловить примитивными снастями, часто стоя по колено босиком в ледяной воде. Для строительства построек пригодился уникальный, самый северный в мире лиственничный массив с карликовыми лиственницами. Переселенцы жили в отопляемых по-черному землянках из бревен, глины, торфа и мха. На одного человека приходилось, по разным источникам, от 35 до 50 сантиметров на нарах (по ширине). В крошечных бараках жило по 50-60 человек.

В Булунском улусе, где располагается остров Тит-Ары, работало более 60% от общего числа спецпереселенцев. Сколько именно их было на острове, сказать трудно, но в разных источниках фигурируют цифры от 700 до 1500 человек. В связи с лишениями и совершенно нечеловеческими условиями, в первую же зимовку значительная часть переселенцев погибла от голода, холода и болезней.

Советское руководство сравнительно быстро (еще в 1943-44 годах) осознало, что фактически отправило тысячи людей на верную гибель, и разрешило выжившим вернуться домой. Вот только большая часть всех переселенцев к тому моменту уже погибло от голода и болезней. Никто из партийных работников не был наказан. Подробности описывать не буду — но они есть и в официальных архивах, и в мемуарах выживших.

К концу войны, когда промысел на острове Тит-Ары и других участках на Лене перестал быть рентабельным, тут оставалось всего 350 человек. В результате Чурапачинского переселения, называемого также Чурапачинской трагедией, численность жителей района сократилась с 16 964 до 7939 в 1943 году. Довоенная численность населения была восстановлена лишь спустя без малого полвека, в 1985 году. Что касается эстонцев, литовцев, финнов, немцев и других спецпереселенцев, то часть из них вернулась на родину в пятидесятых, часть осела в Якутии — оставшихся без матерей литовских детей усыновили местные жители, некоторые выжившие нашли себе новые семьи, и позже внесли большой вклад в развитие региона.

В конце восьмидесятых годов, в эпоху “перестройки и гласности”, эти страницы истории перестали быть секретными — литовцы и финны приезжали на Тит-Ары в поисках могил родственников, и обустроили свою часть кладбища.

В 1989 году литовцами был установлен монумент, на котором на литовском, русском, якутском и финском написано: «Насилием отторгнуты от земли родной. Павшие, но не забытые».

Часть могил было идентифицировано, установлены новые кресты.

Некоторые останки перевезли для захоронения на родину.

Но речь, конечно, идет о малой части — по словам местных, зимой 1942-1943 трупы литовцев просто свозили в тундру и хоронили в снегу и песке.

Когда я шел по туманному кладбищу, рассматривая могилы женщин и подростков, мне было не по себе.

Слезы наворачивались на глаза, в горле комок, щемило в груди…

Но к чему я не откровенно не был готов, это к якутской части кладбища.

Говорят, что у якутов не принято ухаживать за могилами — мол, плохая примета.

Но когда видишь это своими глазами — внутри все просто переворачивается. И дело даже не в покосившихся монументах с красными звездами — возможно, они венчали собой могилы сотрудников НКВД.

Неглубокий песчаный покров, укрывающий остров, вымывается дождем и ветром.

Мерзлота в прямом смысле выдавливает гробы и простые деревянные ящики из под земли.

По размеру ящиков всегда понятно, когда в них хоронили ребенка. Неструганые серые доски…

Тут и там валяются погребальные аксессуары.

Часть ящиков уничтожена временем и непогодой, обнажены кости.

Все, что мне хотелось — это поскорее сбежать из этого страшного места. Когда я попытался это сделать, я понял, что могилы везде — в том числе, под моими ногами и на моем пути.

В лагерь я вернулся в подавленном состоянии, но с четким осознанием, что сегодня осознал что-то очень важное. Если мы не будем помнить и осмысливать прошлое, то у нас не будет никакого будущего. Если мы не будем придавать значение тому, что творилось тогда, нет никаких гарантий, что это не произойдет снова. В конце концов, описываемые события произошли сравнительно недавно…

В ходе этих размышлений мне вспомнился другой остров, расположенный далеко отсюда, в Африке, на реке Гамбия в одноименном государстве. Остров Джемс, он же остров Святого Андрея. Первый форт на острове был основан в 1651 году герцогством Курляндским (нелепая ирония…), в 1661 году “отжат” англичанами, и как минимум до конца 18 века существовал как перевалочный пункт для вывозимых из Африки рабов и прочих ценных ресурсов. Форт — тюрьма, где самых сильных рабов приковывали к стенам за руки, за ноги и за шею, а остальных держали в переполненных клетках-камерах.

Так вот, на пристани на материке, откуда на лодке можно добраться на остров Джеймса, стоит кособокий монумент, в духе советского рационализма. Черные железобетонные руки подняты вверх, с запястий в каналах свисают обрывки цепей. Вместо головы — разноцветный глобус. На постаменте надпись краской: NEVER AGAIN. Никогда больше.

Вместе с тем, все повторилось уже не раз, и только от нас зависит, произойдет ли это снова — и с нами…

Текст и фото: Артем Ачкасов. Фото сделаны на Olympus OM-D E-M1 Mark II

Продолжение следует! Читайте также предыдущие части рассказа о моем путешествии по Якутии с проектом “72 Широта” на вездеходах в августе-сентябре 2019 года:

 

June 10, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pirms 70 gadiem vārda dienu atzīmēšanas tradīciju gribēja likvidēt.

Viss raksts: https://jauns.lv/raksts/9viri/384556-latvija-cinas-pret-varda-dienas-svinibam-burzuaziska-palieka-kas-kave-komunisma-celtniecibu


Pirms 70 gadiem Latvijā noritēja kampaņa pret vārda dienu atzīmēšanu, kalendārus izdeva bez vārdu uzskaitījuma, bet avīzēs lamāja un tiesāja tos, kas sēdās pie svinību galda. Ja tālaika ģenerālisimuss Staļins nebūtu aizsaukts pie tēviem, stāsts būtu daudz skarbāks. Iespējams, vārda dienas svinētājus sēdinātu cietumā un sūtītu uz Sibīriju.

Laika gaitā kalendāru sastādītāji latviešu vārdu sarakstu mainījuši uz nebēdu (iesākumā tie bija luterāņu mācītāji, bet tagad Valsts valodas centra Kalendārvārdu ekspertu komisija), no tiem izmetot novecojušos un ierakstot jaunus. Vārda dienas pirmsākumi saistāmi ar agrīno kristiešu tradīciju katru dienu pieminēt kādu svēto. Svētajiem viduslaikos tika piešķirtas savas dienas (Svēto kalendārs), kad tie tika slavināti. 18. gadsimtā Zviedrijā sāka izdot oficiālu vārda dienu kalendāru, kas vēlāk iegājās arī daudzās citās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā.

Latvijā pirmo reizi svēto kalendāru ar latviskiem vārdiem 1789. gadā papildināja vecais Stenders savā vārdnīcā “Lettisches Lexikon”. Tajā bija minēts vairāk kā 100 latviešu personvārdu. Savukārt Rubenes (Kocēnu novadā) mācītājs Harders no 1781. līdz 1790. gadam izdeva Vidzemes kalendāru, kurā līdzās citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem pirmo reizi bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi – Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Šķīstula un citi. No tā laika vārda saraksta popularitātes virstonē laikam palikusi tikai Skaidrīte. Domājams, ka šie vārdi raksturo vārdu došanas modi brāļu draudžu novados Vidzemē.

Tā kopš 1781. latvieši sāka nepārtrauktu 170 gadus ilgušu vārda dienas svinību tradīciju, kura vardarbīgi mēģināja apraut pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, kad padomju okupācijas režīms vārda dienu svinības sāka uzskatīt par sociālisma ideoloģijai naidīgu padarīšanu, kas traucē komunisma celtniecību.

1950-to gadu sākumā kalendāros vairs nedrukāja vārdu sarakstus, bet baznīcām aizliedza publicēt kristāmvārdu “listes”. Sākās masīva vārda dienu svinēšanas izskaušana, kas, protams, bija balstīta Josifa Visarionoviča Džugašvili jeb Staļina “svēto rakstu” mācībā. Tikai Staļina nāve 1953. gadā latviešus paglāba no savu vārdu zaudēšanas.

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Latvijas laikrakstos publicēti desmitiem rakstu, kuros nosodītas vārda dienas. “Uzrāvienu” šai rakstu sērijai deva “Cīņas” ideologu sacerējums “Vārda dienu svinēšana – buržuāzisko tradīciju palieka”. (Foto: Ekrānuzņēmums no periodika.lv)

Kronis visam bija Latvijas boļševiku centrālajā oficiozā “Cīņa” 1952. gada 10. februārī publicētais raksts “Vārda dienu svinēšana – buržuāzisko tradīciju palieka”, kurā redakcija, “atsaucoties” uz daudzu jo daudzu lasītāju no Rīgas, Krustpils, Rūjienas un citu lasītāju lūguma, skaidroja, cik kaitīga un postoša ir vārda dienu svinēšana:
“Viens no svarīgākajiem momentiem komunistiskās audzināšanas procesā ir neatlaidīga un sistemātiska cīņa pret kapitālisma paliekām cilvēku apziņā. Šīs paliekas ne vien neatbilst sociālistiskajām sabiedriskām attiecībām, bet atrodas tieši pretrunā ar tām, runā pretim padomju sociālistiskai ideoloģijai.

No kapitālistiskās sabiedrības kā “mūžīga un nevienu netraucējoša” pārņemta, bet pēc būtības dziļi kaitīga un padomju sabiedrībai sveša tradīcija ir tā dēvēto “vārda dienu” svinēšana. Atgādināsim vispirms, ka kalendāra vārda dienas nav nekas cits kā vistumšāko reliģisko māņu atliekas. Paraža svinēt vārda dienas ir tipiska liekēžu tradīcija meklēt sev iedzīvošanos un dzīru iemeslu”.

Tiek norādīts, ka padomju cilvēkam priecīgi jāsvin tikai savu dzimšanas dienu, padomju apbalvojumu un ordeņu piešķiršana, darba jubilejas, laulības un bērnu piedzimšana. Jāaizmirst par vārda dienām:

„Visādu vārda dienu svinēšana, kas parasti darba laikā atrauj desmitiem un pat simtiem prātu un darba roku, ir šķērslis plānu izpildei un it īpaši ražīguma celšanā”. Piemēra pēc minēts kāds atgadījums mācības līdzekļu veikalā Krišjāņa Barona ielā 4 (starp citu, tur joprojām var nopirkt zīmuļus un grāmatas – tur atrodas Jāņa Rozes grāmatnīca), kur „jau vairāk dienas pirms vārda dienām darba laikā manāms satraukums, tiek vākta nauda dāvanām un dzīrēm, apspriests, ko dāvināt un kā sarīkot svinības”. Līdzīgas ainas esot novērotas rūpnīcā ..Rekords”, Neretas kolhozā „Gaišais ceļš” un citviet.

Apmēram trīs gadus – no 1950. līdz 1953. gadam – kompartijas ideologi cīnījās pret vārda dienu svinētājiem un iebaidīja “sava vārda” godātājus. Jādomā, ka tas savā ziņā nesa augļus un padomju Latvijas pilsoņi vārda dienu atzīmēja pie rūpīgi aizdarītiem logiem un durvīm, tāpat kā citus represīvās varas aizliegtos svētkus, Ziemassvētkus un Lieldienas ieskaitot.
Ne tikai “centrālie orgāni” – “Cīņa” un “Padomju Jaunatne” gānīja vārda dienas svinētājus. Arī provinces presē par to bija neskaitāmi raksti. Sevišķi izcēlās “Cēsu Stars”:
“Kavē kulturālo darbu”: “Rāmuļos deju pulciņa vadītāja, skolotāja un komjaunatnes organizācijas sekretāre b. Bitmete neierodas uz mēģinājumiem. Starp ciema kultūras dzīves dalībniekiem viņu redz reti, toties ikkatrās vārda dienas svinībās vienmēr labprāt ierodas”. Rakstā “Nav traucējams” nolamāts, kāds veterinārsanitārs Brencis, kurš neierodas pie slimas govs, jo viņam bijis jāmokās ar paģirām pēc vārda dienas svinībām. Savukārt rakstā “Kāpēc brigādē zema darba disciplīna” rasta atbilde, kāpēc kādā kolhozā nav strādātprieks. Tas tādēļ, ka brigadierim par visu svarīgāka bija vārda dienas atzīmēšana.

Kareivīga rakstā “Slikti paradumi jāizskauž” ir arī Valmieras “Liesma”: “Vārdu vai dzimšanas dienu atzīmēšana padomju uzņēmumos un iestādēs ar organizētu naudas savākšanu no darbiniekiem dāvanai vairs neatbilst mūsu laikmetam”.
Savukārt Valkas “Darba Karogs” sašutis: “10. augustā savāda aina bija vērojama Raiņa vārdā nosauktā kolhoza IV laukkopības brigādē kontrolasistentes Olgas Bērziņas saimniecībā „Purmaļos”. Pēc pamatīgas vārda dienas – „Olgu” svinēšanas iepriekšējā dienā, šeit visi juta nogurumu un galvas sāpes. Izklaidēšanās nolūkā „jubilāre“ pacienāja ar reibinošiem dzērieniem arī citus kolhozniekus”. Rakstā “Cik ilgi būs jāatalgo sliņķi?” nosunīta biedrene Studente: “Ar apbrīnojamām spējām b. Studente organizē paziņām un draudzenēm dzimšanas un vārda dienu svinēšanu un reibinošu dzērienu lietošanu un citām buržuāziskās pasaules paražu atliekām. Par to vairākkārt ziņots Omuļu ciema izpildu komitejas priekšsēdētājam”.

Aizputes “Jaunais Ceļš” publikācijā “Kādēļ kavējas ražas novākšana” vēsta: “Brigādes brigadieris Fricis Roga un Strēlnieku ciema padomes priekšsēdētāja Anna Akote sarīkoja „vārda dienas” svinēšanu. Te bija ielūgti arī citi draugi. Tanī pašā svētdienā kolhozs organizēja ražas novākšanas talku, bet talkas organizēšanā nepiedalījās ne brigadieris Roga, ne arī ciema padomes priekšsēdētāja”.

“Tukuma Ziņotājs” pārliecināts, ka vārda dienu atzīmēšanā pirmajā vietā ir iedzeršana: “Vai tādēļ būtu pārsteigums, ka b. Krontāla brigādē vairāku desmit hektāru lielā platībā stāv neievesta labība”. “Balvu Taisnība” Vistusalas ciema kolhoza “Draudzība” priekšsēdētāju Sergejevu sauc par “kolhoza dzīves grāvēju, jo ar kolhoza vaislas ērzeli brauc uz vārda dienas svinībām.

Dobeles “Brīvais Darbs” saņēmis vērīga sociālistiskās kārtības sarga ziņojumu par nepiedodamu rīcību – Bikstu patērētāju biedrības kantorī rīkotas kādas vārda dienas svinības. Savukārt Liepājas “Komunists” sašutis, ka vārda dienu atļāvies svinēt Liepājas rajona Izpildu komitejas Komunālās nodaļas vadītājs Roderts un līdz ar viņu arī citi “atbildīgi darbinieki”. Šādi un līdzīgi raksti pirms 70 gadiem skaloja Latvijas iedzīvotāju smadzenes.

May 23, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Rietumu raidstaciju nozīme dzelzs priekškara sairšanā

Viss raksts un bildes: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/japaklausas-ko-amerikanis-saka-jeb-rietumu-raidstaciju-nozime-dzelzs-priekskara-sairsana.a356822/


«Jāpaklausās, ko amerikānis saka» jeb Rietumu raidstaciju nozīme dzelzs priekškara sairšanā

Pirmā aiz dzelzs priekškara izlauzās “Amerikas balss” – ASV valdība šo raidstaciju dibināja Otrā pasaules kara laikā ar mērķi dot pretsparu nacistiskās Vācijas propagandai un popularizēt ASV valdības politiku.

“Amerikas balss” tīklam attīstoties padomju bloka virzienā, 50. gadu sākumā tapa arī latviešu redakcija.

“1951. gadā, kad “Amerikas balss” sāka raidīt latviešu valodā, es biju jaunākā darbiniece,” filmā “Šī ir Amerikas balss” saka Irēne Karule, kuru klausītāji pazina ar pseidonīmu “Inese Kļava”.

Viņa bija viena no ilggadējām “Amerikas balss” žurnālistēm un no 1976. līdz 1986. gadam vadīja latviešu redakciju. Filmā redzamās Marutas Jurjānes intervijas ar Irēni Karuli glabājas Nacionālās mutvārdu vēstures dzīvesstāstu krājumā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā.

“Ļoti uztraucošas bija tās reizes, kad mēs dabūjām zināt, ka mūs [Latvijā] dzird. Ka mūs klausās,” filmā saka Irēne Karule, atceroties pirmās reizes, kad saņēma vēstules no klausītājiem Latvijā.

Rietumeiropas pastkastītēs tās, visticamāk, bija iemetuši jūrnieki.

“Kad mēs domājam par šīm Rietumu raidstacijām, īpaši laika posmā pēc Otrā pasaules kara, 50. gados, radio vēl pieder jaunajiem medijiem,” saka Latvijas Universitātes komunikācijas studiju nodaļas profesore un sociālās atmiņas pētniece Vita Zelče.

“Mediju vēsturē tieši radio veido galveno lūzuma punktu pārejai no tīri drukātā teksta uztveres uz elektronisko formātu. Radio ir pirmais ar šo audio skaņu, ar nepastarpinājumu. Tāpēc arī šīm balsīm, kas nāk no Rietumiem, no ļoti tālas distances, ir milzīga psiholoģiskā iedarbība,” viņa uzsver.

“Katru vakaru sniegsim informāciju par jaunākajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs un citur pasaulē. Sniegsim ziņas par latviešiem, viņu dzīvi un darbu brīvajā pasaulē. Un, tāpat kā līdz šim, sekosim tam, kas notiek okupētajā Latvijā,” tā solīja “Amerikas balss”  1956. gadā.

Pirmsatmodas “imperiālisma propagandai”  – izšķiroša nozīme

“Ja runājam par pirmsatmodas mediju ietekmi, es teiktu, ka “naidīgajām ārzemju radiostacijām”, “imperiālisma propagandai”, kā tas tika nosaukts padomju laikā, bija izšķiroša nozīme,” uzskata filozofs un publicists, aktīvs “Amerikas balss” klausītājs Ilmārs Latkovskis.

“Manā gadījumā tie bija 70. gadi, un daudziem cilvēkiem tas uzturēja tādu kā fonu. Varbūt tas nebija apzināti, bet vismaz neapzinātā līmenī – kaut kādu cerību, ka ir cita pasaule, ka ir bijusi cita Latvija. Tas atstāja lielu iespaidu,” uzsver Latkovskis. “Amerikas balsi” klausījies arī viņa tēvs.

“Mana pirmā atmiņa ir no laika, kad man bija kādi pieci gadi. Tas bija laiks, kad Amerikā bija nošauts prezidents Kenedijs. Manu vecāku aprindās jutu lielu satraukumu, spriedzi par šiem notikumiem. Tagad zinu, ka bija arī Karību krīze, bija kara draudi. Atceros, ka tēvs teica: “Jāpaklausās, ko amerikānis saka!” Tas radio sprakšķēja, krāsnī malka sprakšķēja, bija krēsla, un skanēja vārdi: “Šeit “Amerikas balss” no Vašingtonas!”” atminas žurnālists.

Ironiskā kārtā Ilmārs Latkovskis 80. gados kļuva par redaktoru Latvijas Radio raidījumā “Mikrofons”, kas bija izveidots tieši klausītāju aizvilināšanai projām no “Amerikas balss”.

Savukārt profesore Vita Zelče atminas, kā “Amerikas balsi” klausījās universitātes kopmītnēs: “Studējot vēsturi 80. gados, mums izveidojās tāda prakse, ka pirms eksāmeniem ir jānoklausās “Amerikas balss”, jo tur ziņas ir par dienu vai divām dienām ātrāk nekā padomju medijos.

Paradokss – gatavojoties padomju ideoloģisko priekšmetu eksāmeniem, viens no labas sagatavošanās instrumentiem ir Rietumu radio balsis.”

Patiesība sagraus Padomju Savienību

Septiņdesmito gadu vidū “Amerikas balsij” latviešu valodā pievienojās arī ASV finansētais “Radio Brīvība”; vēlāk latviešu redakcija pārgāja “Radio Brīvā Eiropa” paspārnē.

Tā izskatījās koridorā. Labajā pusē redakcijas telpas, kreisajā aiz loga liels pagalms, kurā bija novietota liela paraboliskā antena. No kreisās: Uldis Grava ar 2 lietuviešu kolēģēm, Pēteris Zvagulis, Rita Ruduša, Maruta Kārkla un Pāvils Brūvers.

Aizpērn vairāk nekā 200 “Radio Brīvā Eiropa” ierakstu tika nodoti Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, un toreiz sabiedriskie mediji intervēja arī ilggadējo “Radio Brīvā Eiropa” žurnālistu, bīskapu emeritus Pāvilu Brūveru.

“Man tā galvenā doma bija, lai cilvēki Latvijā nezaudē cerības. Jo ļoti daudzi bija tādi, kas teica – nu ir cauri, mēs mirstam, vēl kādi daži gadi un ir cauri ar mums, mūsu vairs nebūs. Un tas virsmērķis man bija, lai cilvēki saglabā cerību, ka ir mūsu tautai ir cerība, cerība arī uz neatkarību,” saka Pāvils Brūvers.

Brūvers ir pārliecināts, ka “Rietumu radiobalsīm” bija liela nozīme Atmodas veicināšanā: “Kā Solžeņicins reiz teica – patiesība sagraus Padomju Savienību, jo tā balstās tikai uz meliem. Tāpēc jau arī tik ārkārtīgi traucēja tos mūsu raidījumus. Cilvēki saņēma patiesību, un viņiem bija vēlēšanās dzīvot saskaņā ar patiesību.”

Profesore Vita Zelče kā vienu no būtiskākajiem notikumiem, kas stiprināja uzticību Rietumu raidstacijām 80. gados, min Černobiļas katastrofu. Rietumi ziņoja tūlīt, padomju mediji klusēja.

“Domāju, ka šīm Rietumu raidstacijām bija ja ne tieša, tad netieša ietekme uz Latvijas žurnālistiku. Šī situācija ar Černobiļas notikumiem, iespējams, daudzus mediju jomā strādājošos vēl vairāk pārliecināja, cik sociāli bīstama ir informācijas cenzūra un novilcināšana,” saka Zelče.

Žurnālists Ilmārs Latkovskis savu Atmodas sajūtu datē ar 1987. gada otro pusi un secina, ka tobrīd Rietumu raidstaciju veidotais fons bija sasniedzis savu mērķi.

“Es domāju, ka latviešiem tas bija ļoti vajadzīgi. Ar prātu tu nevarēji noticēt tai brīvības atjaunošanas idejai, bet cilvēki bija gatavi. Iekšēji tās atmiņas tika uzturētas dzīvas,” rezumē Latkovskis.

Padomju laikā latviski raidīja arī “Radio Vatikāns” un “Brīvā latviešu balss” no Madrides, kuru darbu apjomīgā rakstu sērijā izdevumā “Jaunā gaita” aprakstījis trimdas literatūrzinātnieks un ilggadējs “Radio Brīvā Eiropa” žurnālists Rolfs Ekmanis.

“Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss” latviešu valodā beidza raidīt 2004. gadā.

April 23, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Piemineklis notīrīts

Piemineklis Staļina režīma represijās bojā gājušajiem Latvijas pilsoņiem notīrīts

Foto: Ernest Mezak/Facebook

Krievijas Komi Republikas Intas pilsētas pašvaldības iestādes notīrījušas ar kāškrustiem apķēpāto pieminekli Staļina režīma represijās bojā gājušajiem Latvijas pilsoņiem.

Ieraksts un fotogrāfija Komi Republikas Kultūras mantojuma aizsardzības pārvaldes vietnē vēsta: “Vandalisma akts ir novērsts. Notīrītas un nokrāsotas vietas, uz kurām bija uzzīmēta svastika. Piemineklis savests pienācīgā kārtībā.”

Pieminekli “Dzimtene” Intas Austrumu kapsētā nezināmi vandaļi apķēpāja aprīļa sākumā vai marta beigās.

1956. gada 29. jūlijā agrākajā soda nometņu un vietējā cietuma kapsētā pašu represēto uzstādītais piemineklis ir unikāls, jo ir pirmā piemiņas zīme represētajiem visā Padomju Savienībā.

Betona piemiņas zīmes autori bija represētie Edvarts Sidrabs un Ādolfs Puntulis. Šis objekts arī Intā ir ļoti pazīstams un augstu vērtēts.

Piemineklis turklāt nozīmīgs ar to, ka ir Latvijas–Krievijas starpvaldību līguma objekts, uz kuru attiecas 2008. gadā noslēgtā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvalstu vienošanās par kapu statusu, kura paredz abu pušu kara un represiju upuru piemiņas saglabāšanu un piemiņas vietu iekārtošanu abās valstīs.

Kad ziņa par apgānīšanu pirms dažām dienām guva plašu skanējumu medijos, Latvijas vēstniecība Maskavā iesniedza Krievijai notu, pieprasot nodrošināt pienācīgu cieņu represēto piemineklim, kā to paredz starpvalstu līgums.


Ar 15. aprīli datēja Komi Republikas Kultūras mantojuma aizsardzības pārvaldes paziņojumā atgādināts, ka 18. aprīlī, sestdienā, tiek atzīmēta Starptautiskā pieminekļu un vēsturisko vietu diena: “Gribētos cerēt, ka šī diena palīdzēs mums kopā ar visu starptautisko sabiedrību apzinīgi un cieņpilni izturēties pret mūsu valsts [Krievijas] vēsturi, pat ja šīs vēstures lappuses ne vienmēr ir priecīgas.”

Krievijas Komi Republikas vietējo ziņu vietnēs ievietotās fotogrāfijas liecina, ka kāškrusti no pieminekļa “Dzimtene” staļiniskajās represijās bojā gājušajiem Latvijas pilsoņiem ir notīrīti.
Foto no vietnes “komiinform.ru”

Filmējumi Intā1980-to gadu beigās

https://www.youtube.com/watch?v=h6fGqupIGXM&t=227s

 

April 17, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Apgānīts politieslodzīto latviešu piemineklis

Apgānīts politieslodzīto piemineklis “Dzimtenei” labošanas darba nometņu vietā pie Intas pilsētas Krievijas ziemeļos (Komi republika), kur mūžīgā sasalumā guļ daudzi baltieši. Pieminekli veidojis I Pasaules karā smagi ievainotais, padomju varas orgānu izsūtītais (1949) tēlnieks Eduards Sidrabs (1898-1963).

Eduards Sidrabs pazīstams, ar to, ka 1956. gadā Intā pēc atbrīvošanas veido pieminekli “Dzimtenei” Intas gulagā mirušajiem baltiešiem. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis gan cilnī, gan apaļskulptūrā, izmantojot koku, šamotu, terakotu. Izpildījis vairākus pasūtījumus tēlniecības darbiem Līksnas, Viļakas un Daugavpils baznīcās.

Piemineklis ir unikāls tieši ar to, ka ir Padomju Savienībā pirmā piemiņas zīme represētajiem – uzstādīts 1956. gada 29. jūlijā.


https://www.la.lv/inta-atdzimst-piemineklis-dzimtenei-2
http://gulagmuseum.org/showObject.do?object=116492&viewMode=D_383616&link=1&language=1
http://www.gulagmuseum.org/showObject.do?object=178261&language=1
http://www.mmsalons.lv/en/portrait-eduards-sidrabs
http://pravdakomi.ru/news/pod-ohranoy-snezhnogo-barsa


Когда в России кричат
BESSMERTNYBARAK.RU

Šajā vietnes lapā tiks ievietoti materiāli, kas tika iegūti bijušā Intas ieslodzītā Alfrēda Geidāna 1989. un 1990. gados organizētajos braucienos uz Komi Gulaga nometņu vietām – Intu, Vorkutu un Abezu.Komi Gulaga nometnēs ir bijuši ieslodzīti vairāk nekā miljons cilvēku.

April 15, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viestura ordeņa kavalieris cīnās par nacionālās pretošanās kustības biedra statusu

Vēl krietnu laiku pirms Dziesmotās revolūcijas, kas noveda pie neatkarības atgūšanas, Leo ar grupiņu vietējo puišu Liepājā regulāri meta izaicinājumu okupācijas varai tā, kā uzdrošinājās vien retais.

4. maiju sagaida čekas pagrabā

1990. gada 4. maiju Leo Hiršsons sagaidīja Stūra mājas pagrabā. Tā bija unikāla vieta, no kuras vērot lielo plaisu rašanos varenās padomju sistēmas pamatos.

“A kas tagad būs?” uzzinot par Latvijas atsvabināšanos no PSRS, tobrīd kamerā ieslodzītajam Leo nedroši jautāja kāds no sargiem. “Es viņam prasīju: tu kādu esi spīdzinājis, nagus vilcis nost? Nē, viņš man saka. Esot tikai sargājis. Nu, tad neuztraucies, es atcirtu,” tās dienas sarunu atstāsta Leo. Viņš pats no čekas gan iznāca ārā tikai 16. maijā un pa ceļam noraudzījās uz tukšām kamerām, saprotot, ka izsoļo kā pēdējais.

Kareivīga dzimta

“Jābrīnās par to, ka man vispār bija lemts piedzimt Latvijā, nevis Sibīrijā. Mans vectēvs Otto Rollis bija pabeidzis cara kursantu skolu Tiflisā (kopš 1936. gada Tbilisi, Gruzijas galvaspilsēta). Reiz 1907. gadā, pa ceļam uz savu daļu, viņš iegriezās pie mātes Liepājā un satika savu bērnības draugu – 1905. gada bojeviku. Sarunas noveda pie tā, ka viņš pavisam drīz piedalījās citu sagūstīto jaunības draugu atbrīvošanā un tika arestēts. Piespriesto nāvessodu viņam nomainīja ar astoņiem gadiem katorgā,” atceras Leo.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedz Leo Hiršsonam Viestura ordeni. (Foto: Ieva Leiniša/LETA)

Otto Roļļa stāsts ar to gan nebeidzās – Leo vectēvs vēl paguva cīnīties Pirmajā pasaules karā, Latvijas armijā bija 2. Ventspils kājnieku pulka intendantūras priekšnieks, vēlāk Kurzemes divīzijas pārvaldes štāba speciālo uzdevumu virsnieks ģenerāļa Dankera un ģenerāļa Krustiņa padotībā.

Armijas gaitas beidzis 1934. gadā, bet 1941. gadā ieslodzīts Brocēnu koncentrācijas nometnē un nākamajā gadā atbrīvots. Padomju vara kā bijušajam cara un Latvijas armijas virsniekam viņam pilnībā atņēma pensiju. Miris 1962. gadā.

No cirka līdz bunkuriem mežā

Zīmīgi, ka no vectēva iemītās takas noklīst nav bijis lemts ne Leo tēvam, ne viņam pašam. Viņa tēvs Hermanis Hiršsons jaunībā bijis cirka spēka mitriķis – locījis pakavus, lauzies un visādi citādi izklaidējis skatītājus, demonstrējot savu spēku. Pēcāk trenējies arī boksā.

Dokuments par Leo Hiršsona uzņemšanu LSDSP biedru rindās. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Pēc Latvijas okupācijas un ziņām par to, ka Hermaņa tēvu nošāvuši sarkanie, iegājis mežā, lai karotu pret sarkanarmiešiem. Tad uzzinājis, ka vācieši nogalinājuši viņa māti, un stobru pagriezis arī pret Latvijā iebrukušajiem nacistiem.

Kurzemē Leo tēvs prasmīgi darbojies savā bunkuru tīklā, viņam bijuši arī atbalstītāji vietējo iedzīvotāju vidū. Reiz pašrocīgi likvidējis veselu sarkanās armijas desanta vienību piecu karavīru sastāvā, par kuru vēlāk ziņots, ka tā “mistiski pazudusi”.

Leo tēvs dzīves laikā pabijis arī vairākās vācu koncentrācijas nometnēs, vairākkārt likts uz nošaušanu, taču, pateicoties drosmei un prasmei runāt, pamanījies izglābt gan sevi, gan citus, bet vēlāk nonācis pie krieviem.

“Karš manam tēvam beidzās Berlīnē, tur viņš arī paņēma savu pirmo un vienīgo kara trofeju. Pēc profesijas būdams frizieris un bārddzinis, kādā frizētavā ieraudzīja bārdas dzenamo. Es pats to joprojām šad tad izmantoju, lai izdzītu pabārdu – baigi labais leņķis!” smej Leo. Viņa tēva dzīve beigusies tepat Latvijā: “Tēvam civilajā dzīvē pa visu Latviju bija saslēpti ieroči. Kā tik uzzināja, ka kaut kur ir kāds aktīvāks sarkanais mērglis, tā viņš, teiksim tā, palīdzēja viņam aiziet… Tā līdz sešdesmito gadu vidum.”

Leo Hiršsons ar sabiedrotajiem nes LSDSP karogu 1989. gada 1. maija demonstrācijā Rīgā. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Kaskadieris 100 filmās

Pašam Leo mājās ir Viestura ordenis, turklāt ar šķēpiem, kādus pasniedz militārpersonām, ne civilajiem. Ar to vajadzētu pietikt, lai kļūtu skaidrs, ka arī viņa dzīvesstāstā, visticamāk, ir lappuses, kurās aprakstīta sevišķi aktīva cīņa pret okupantu spēkiem.

“Man gribējās būt ļoti daudz kam. Kur es varu būt daudz kas? Izmācoties par aktieri, jaunībā spriedu. Vēlāk gan sapratu, ka aktieru skola īsti nav priekš manis. Tas bija 1973. gads – Dunkers taisīja filmu “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974. gads). Darbojos ar zirgiem. Vēlāk bija vēl līdzīgi, aizraujoši kaskadieru darbi.”

“Visu dienu turos, cenšos slāpēt uztraukumu. Līdz pusdienai tas izdodas, taču pēc tam miers sāk atstāt savas pozīcijas. Rīt slēgs lietu!” daļa no Leo čekas dienasgrāmata ieraksta 15. maijā, dienu pirms viņu atbrīvoja. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Ar ziloni Leo darbojies 1977. gadā filmā “Karavīrs un Zilonis” (1978), kā kaskadieris aizvietoja leģendāro armēņu aktieri Frunziku Mkrtčjanu. Kopumā Leo darbojies aptuveni 100 filmās.

Liepājas puiši no PSRS armijas nebīstas

Taču tajos gados liepājnieks aktīvi pievērsās arī tam, ko darīja viņa tēvs, un līdzīgi domājošo netrūka. “Kā var nenonākt līdz tam, ja tu labi zini, kas ir vajadzīgs, apzinies savus spēkus un zini, kas jādara? Man bija klasesbiedri un bērnības draugi, ar kuriem kopā mēs uztaisījām tādu kā grupiņu. Katrs zināja tikai divus citus – vienu, no kura viņš saņem informāciju, un otru, kuram viņš to nodod. Puikas uz uzdevumiem vadāja šoferis. Tērpušies atņemtās jūrnieku formās, uzbrukām tiem, kuriem sarkani uzpleči, tad otrādāk. Laidām viņus matos, taisījām saspīlētu gaisotni, līdz viņi nevarēja saprast, kas pilsētā notiek. Reiz gatavojām uzbrukumu kurjeram. Pie rokas viņam bija pieķēdēts čemodāns (to plānojuši izvest neitrālos ūdeņos un atdot zviedriem – Red.), pie jostas pistole un divi ar automātiem pie sāniem. Savus dzelžus pa nakti dabūjām Kaujas slavas muzejā, bija mums tāds. Ieroči bija deaktivizēti, taču šīs rokas prot daudz ko!” lepojas Leo.

Uzbrukumu okupantu armijas kurjeram gan nācās atlikt – militāristi mainīja savu maršrutu, un iet tiem virsū bez nopietna riska vairs nešķita reāli.

Leo Hiršsons ziloņa mugurā. Šādi kā kaskadieris viņš piedalījās filmas “Karavīrs un Zilonis” (1978. gads) tapšanā. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

“Ieročus atdevu klasesbiedram, kurš bija mežsargs. Pēc tam sākās… Viens no iesaistītajiem ar mašīnu aizbrauca līdz Rīgai, kur pazuda. Uzpeldēja pie Salu tilta nākamajā pavasarī, stipri apdauzīts. Nākamo atrada šķūnītī, pakārušos. Tad viens bija iebraucis stabā, uz vietas beigts. Mežsargu atrada mežā, viņam virsū bija uzkritis koks. Manu tiešo kontaktpersonu atrada blakus savam kuģim, pie trapa, bija noslīcis,” stāsta Leo.

Disidenti Doroņinu apsargā kaskadieri

Vēlāk viņa ceļi veda uz galvaspilsētu. “Rīgā vienu brīdi strādāju par darbmācības skolotāju, 47. vidusskolā. Pie manis nāca jaunieši, runājām ar viņiem visādas interesantas lietas – par valdošo politisko situāciju, par vēsturi un tās īstenību, organizējām puķīšu likšanas un tādas lietas. Trāpījās iekrist acīs priekšniecībai, un no skolas dabūju atvadīties,” atceras Leo.

Kad 1988. gada jūlijā tika dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), Leo skolnieki ieteica viņam stāties tās rindās. Viņu ievēlēja organizācijas valdē, un pavisam drīz Leo faktiski kļuva par PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes miesassargu, kopā ar saviem “triku večiem”, kā Leo dēvē kolēģus kaskadierus.

“Lidijai reiz teicu: ko mēs te pļekājamies ar kaut kādām sabiedriski politiskām organizācijām, ja mēs varam uztaisīt oficiālu daudzpartiju sistēmu. Izstāstīju savu plānu – ka kādam jānokļūst Zviedrijā pie viena no LSDSP tolaik vadošajiem darbiniekiem Bruno Kalniņa, jāsaņem piekrišana un tas viss ir jāizdara. Beigās būs otra partija, kā alternatīva kompartijai. Lidija padomāja un teica, ka ideja esot laba. Sazinājās ar Valentīnu [Valentīna Lasmane, Doroņinas-Lasmanes brāļa sieva, Latvijas Centrālās padomes dalībniece],” stāsta Leo.

VDK dokuments par Leo Hiršsona atbrīvošanu. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Zviedrijā, kārtējo reizi pateicoties Valentīnas Lasmanes darbībai, nokļuva tieši viņš. Tas bija 1989. gada pavasarī: “Tur mani divas nedēļas vadāja, kā no Poncija pie Pilāta. Pārbaudīja, vai es neesmu iesūtīts, beigās noticēja un atzina, ka esmu derīgs.”

Zviedrijā Leo apmeties pie pazīstamā latviešu sociāldemokrātu aktīvista Viļņa Zaļkalna, kurš viņu aizsūtījis pie Bruno Kalniņa. “Brunim es skaidri pateicu – nekāds pārliecinātais sociāldemokrāts neesmu, bet šī ir vienīgā iespēja Latvijā nesāpīgā ceļā izveidot daudzpartiju sistēmu un atņemt komunistiem varas monopolu. Viņš teica, ka piekrīt un ka tā arī darīsim. Trīs mēnešus, kurus es pavadīju Stokholmā, mani visādās lietās apmācīja Uldis Ģērmanis, viens no mācībspēkiem Zviedrijas slepenā dienesta virsniekiem. Tiem laikiem viņš mācīja ļoti gudras lietas – tur bija interesanta psiholoģija, arī fizionomika, kas palīdz lasīt cilvēku pēc sejas izteiksmes un uzvedības. Pēc tam tas viss noderēja, kad sēdēju čekā.”

Atgriezies Latvijā, Leo sāka organizēt LSDSP atjaunošanas iniciatīvas grupas darbu, piereģistrējās Tautas frontē un pavisam drīz – 1989. gada 1. maija demonstrācijā – tika pacelts sociāldemokrātiskās partijas karogs, signalizējot komunistiem par savu klātbūtni politiskajā arēnā. Karogu pēc veciem paraugiem uzšuva Leo draugs Jānis Mekšs.

Desmit brieži trīs mašīnās

“Pēc gājiena sākās viļņošanās,” lakoniski par turpmāko mēnešu notikumiem Latvijā izsakās Leo. Viņam pašam kā daudziem citiem par savu uzdrīkstēšanos nācās samaksāt.

“1989. gada 24. novembrī tiku arestēts. Iemesls – man esot iespaidīgs ieroču arsenāls. Tā viņi nosauca vecos, sarūsējušos lūžņus, kuri karājās darbnīcā pie sienas. Vēl bija teātrī izmantojams rapieris, kuru man aktieris Valdemārs Karpačs iedeva nopulēt. Iemesls, kādēļ man tie desmit brieži trijās mašīnās atbrauca pakaļ, jau bija skaidrs – pataisīt LSDSP sabiedrības acīs kā teroristisku organizāciju,” skaidro Leo.

Leo ar vienu no vadošajiem LSDSP darbiniekiem Bruno Kalniņu Stokholmā. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Viņš nonāca Centrālcietuma 4. korpusā. “Tur visi bija slepkavnieki. No turienes mani pēc divām nedēļām aizveda uz čeku. Gandrīz uzreiz atkodu vienu stukaču, kurš man bija pielikts klāt. Viens cits divas nedēļas sēdēja un nerunāja, ar lupatu uz acīm. Viņš bija GRU (PSRS Galvenā izlūkošanas pārvalde) apakšpulkvedis, Vladimirs Barščovs vārdā. It kā paņemts ciet kā dubultaģents, kurš sadarbojies ar Francijas specdienestu. Sapratu, ka mani augstu vērtē, ja jau ar tādu kopā salikuši,” smej Leo.

Pēc neilga laika apakšpulkvedis aizvests prom. Vēl pēc kāda laika pienācis 1990. gada 4. maijs. “Nu, un tad es sapratu, ka mēs esam uzvarējuši,” saka Leo. Kā jau minēts, viņam pašam līdz brīvībai vēl bija jāgaida 12 dienas.

No partijas uz Zemessardzi

Iznākot no čekas, pavisam drīz Leo ar saviem tuvākajiem cīņu biedriem izstājās arī no partijas, pamatojot to ar savu pamatdarbu nesen izveidotajā Zemessardzē.

“Pie šā galda, kur sēžam, tika nodibināts 15. Zemessardzes bataljons. Es biju bataljona operatīvās daļas priekšnieks, kā jau visi manas ģimenes vīri – svētajā kapteiņa pakāpē,” pasmaida Leo.

Arī gaitas Zemessardzē pēc kāda laika beigušās, viņš turpinājis izmantot savas prasmes kino pasaulē, tostarp bijis triku inscenētājs filmā Rīgas sargi. Par filmu viņš gan ir atklāts: “Man ir kauns, ka mans vārds ir titros. Tas izvērtās par pilnīgu vēstures viltošanu, lēts tingeltangelis.”

No diviem dēliem Leo palicis tikai Mārtiņš, kurš dzīvo Kanādā. Dēls Krists 2008. gadā noslepkavots… Viņš bija virsnieks, nesen atvaļinājies no Gaisa spēkiem. Kristu un Jūras spēku karavīru, Leo audžudēlu Vilni Hofmani Zaļeniekos nošāva azartspēļu parādos iestidzis dienesta biedrs.

Cīņa par statusu

Leo neslēpj, ka kopumā ar šā brīža situāciju Latvijā viņš nav īsti apmierināts – viņam jāpierāda, kas viņš ir.

“Ja būtu normālāks rezultāts, būtu arī normālāka likumdošana, un man nebūtu jācīnās, lai tiesa mani atzītu par to, par ko mani jau atzinis prezidents, pasniedzot Viestura ordeni. Tiesā man ir jāpierāda, ka es esmu Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Sākumā skraidījām uz Rīgas domes Nacionālās pretošanās kustības statusa piešķiršanas komisiju, tad gājām uz administratīvo tiesu, kur kādas trīs reizes to skatīja. Beigās kustības dalībnieka statusu atteica, pamatojot ar to, ka es esot ārpus likuma rāmjiem. Likums Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu konkrētajā gadījumā attiecas tikai uz personām, kuras “notiesātas un ir reabilitētas” periodā no 1961. gada 1. janvāra līdz 1990. gada 4. maijam. Es tiku izlaists no čekas 16. maijā un vēlāk, 8. novembrī, pat tiesāts. Lūk, arī formalitāte, kas neļauj panākt iepriekš minēto. Es tāds, protams, neesmu vienīgais. Tādi esam daudzi, zem nepareizajiem pantiem – nevis zem politiskajiem. Toreiz jau arī paši čekisti teica: ko, jūs cerat, ka jūs pēc politiskajiem tiesās? Kriminālie jūs būsiet,” par situāciju stāsta Leo.

Tajā pašā laikā Leo Hiršsons 2018. gada 17. novembrī Rīgas pilī valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā. Cīņu, lai saņemtu arī dalībnieka statusu, spītējot neparocīgajam likuma burtam, viņš apņēmies turpināt.

April 13, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Palikt pa vidu. Lubānas klānos

Viss raksts: https://www.delfi.lv/news/versijas/zigmars-turcinskis-palikt-pa-vidu-lubanas-klanos-recenzija.d?id=52037803

Zigmārs Turčinskis: ‘Palikt pa vidu. Lubānas klānos’ – recenzija

Kad Valsts prezidents Rīgas pilī š.g. 17. martā vēlējās organizēt forumu “Nacionālā pretošanās Latvijas vēsturiskajā atmiņā”, saradās vadoši, virzoši un īpaši apgaismoti eksperti un speciālisti. 24. martā LTV1 demonstrēja dokumentālo filmu “Palikt pa vidu. Lubānas klānos”. Tur, teiksim tā, visnotaļ interesantā gaismā tika parādīta pretošanās kustība. Pēkšņi izrādījās, ka vairs nav neviena eksperta vai speciālista. Visi laikam ir pašizolējušies līdz pat interneta atslēgumam.

Tā kā ar nacionālo partizānu cīņu izpēti esmu saistīts jau vairāk nekā divdesmit gadus, nepārspīlējot varu teikt – esmu dzirdējis simtiem cilvēku stāstus un lasījis simtiem krimināllietu, liekot kopā cilvēku liecības ar dokumentiem. Tādēļ mani neietekmē dramatisks izklāsts un mākslīgi inscenējumi. Mani interesē fakti. Noskatoties filmu, sapratu, ka man par to sakāmas trīs lietas: jocīgais, patīkamais un tad viss pārējais, par ko neko labu pateikt nevaru. Filma šķiet arī šādi veidota: trijos slāņos. Tur ir cilvēku liecības, režisores pētītais un mākslīgi inscenētais.

Vispirms par jocīgo. Režisore vairākkārt atkāro frāzi “oficiālā vēsture”. Kas tā tāda? Vai tiešām mūsu valstī būtu kāda oficiālā vēstures nostāja attiecībā pret nacionālajiem partizāniem – mežabrāļiem? Es tiešām nezināju. Būšu kaut ko palaidis garām. Zinu, ka Lietuvā darbojas Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs. Tur pretošanās kustības izpēte ir valsts atbalstīta un uzturēta. Latvijā līdz šim nekas tāds nav noticis. Piemēram, paskatieties, kāds man skaists amats – LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks. Tikai mana alga ir 15 eiro 00 centi mēnesī “uz papīra”. Pirms tam biju beztermiņa bezalgas atvaļinājumā (kas man pašam patika labāk). Pētīt nacionālo partizānu cīņu vēsturi ir mans vaļasprieks un tikai. Viss, ko es par šo tēmu esmu rakstījis vai teicis un tālāk teikšu, ir tikai un vienīgi mans viedoklis.

Jocīga šī “oficiālās vēstures” pieminēšana šķita tādēļ, ka šo frāzi lietoja daži kolēģi vēsturnieki, kuriem līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā ļoti patika regulāri doties uz Maskavas namu šņabi dzert. Tad nu uz paģirām viņi vāvuļoja kaut ko par nepieciešamību “atmītot mītus” un cīnīties pret “oficiālo vēsturi”.

Zināt, kāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja pret mežabrāļiem? 2016. gadā grupiņa šīs tēmas entuziastu sagatavoja un iesniedza Ordeņu kapitulam priekšlikumu apbalvot ar Viestura ordeni visus tobrīd vēl dzīvos 22 mežabrāļus. Ordeņa kapituls ar šo jautājumu apmēram trīs gadus mocījās kā ar karstu kartupeli – ne norīt, ne izspļaut. Tad beigās deva pa mazām grupiņām, lai nebūtu uzkrītoši. Bija sajūta, ka velk garumā, cerot, ka mežabrāļi paši nomirs un jautājums atrisināsies. Tāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja – jēla un drebelīga.

Šobrīd, trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, beidzot parādās cerība, ka nacionālās pretošanās kustības piemiņas saglabāšanai tiks pievērsta valstiska uzmanība. Valsts prezidents Egils Levits to izvirzījis kā vienu no savas darbības prioritātēm. Sakarā ar ārkārtas stāvokli tas uz laiku ir apstājies.

Tas bija par jocīgo, kaut jocīgā tur nebija nemaz. Tagad par labo. Filmā ir fiksētas fantastiskas viena reģiona cilvēku liecības par nacionālo partizānu darbības laiku. Tām ir nepārvērtējama nozīme, jo cilvēki aiziet un viņu personīgi pārdzīvotais, ja netiek fiksēts, izzūd nebūtībā. Ja atmet visu to lieko, ko režisore pieliek klāt no sevis, tas ir fantastisks materiāls, kuru nākotnē varēs izmantot nacionālo partizānu cīņu pētniecībai.

Un tagad par visu pārējo. Režisore nevienā brīdī nepalika “pa vidu” un pat necentās to darīt. Viņas riebums pret nacionālajiem partizāniem bija neslēpts un uzkrītošs. Tāds riebums, ka šķita – inscenējumi ir paņemti no Maskavas televīzijas.

Nepārstāstīšu visas, bet minēšu tikai dažas no Jūsu pētnieciskās žurnālistikas “pērlēm”. Pirmā, intervējamā vārdiem: “Nu, par tiem mežabrāļiem brīžiem gribas teikt tā. Kad pa mājām staigāja, pārtiku meklējot, patriotus un varoņus tēlojot, tad bija varoņi. Kad pašu sievas un bērnus veda turpat gar purvu uz Varakļāniem, tad laikam tā varonība bija par īsu.” Intervējamais izteica savu viedokli, jo nezināja konkrētos apstākļus. Bet Jūs zinājāt, jo bijāt pētījusi. Jūs zinājāt, ka tobrīd partizāni bija tikai trīs – Šķēle un tēvs ar dēlu Tropiņi. Turklāt Šķēlem, dzīvam, es vēlreiz atkārtoju – dzīvam, esot, puva nost apsaldētās kājas. Kādu reālu pretdarbību deportācijām viņi varēja veikt? Jūs to zinājāt, bet noklusējāt, un tā vairs nebija “palikšana pa vidu”.

Nākamais. Kādi tad bija filmā minētie partizānu zvērīgie briesmu darbi? “Istrebīķeļa” mājā iemesta rokas granāta, kā arī nošauti kolhoza priekšsēdētājs un komunistiskās partijas biedrs. Pilnīgi jūtams, kā režisorei būtu gribējies atklāt kādu īstu mežabrāļu briesmu darbu. Bet, nu, neveicās. Tas nekas – paliek taču vēl inscenējumu iespēja. Tur tad nu režisore izpaudās. Komunistiskās partijas biedrs pārtapa par “jaunu, tikko no skolas atsūtītu puisi”, par kuru visu laiku tiek runāts kā par zemes mērnieku, tā arī veidojot inscenējumu. Redz, kādi zvēri: nošāva cilvēku tikai par to, ka zemīti mērīja un pēc tautības bija krievs! To, ka viņš bija oficiāls komunistiskās partijas biedrs, Jūs izspļāvāt nejauši tikai pēc inscenējuma, citējot dokumentu. Konkrēti: nošaušanas inscenējums ar visu moralizēšanu risinās no filmas 1. h 09. min. līdz 1. h 12. min. Bet to, ka nošautais ir komunistiskās partijas biedrs, Jūs nejauši izspļāvāt tikai 1. h 34. min., kad citējāt dokumentus, cenšoties rādīt, kā “bandīti” paši viens otru apsūdz. Maskavas TV propagandisti klusi pīpē stūrītī.

Vai Jūs zināt, ko mēs katru gadu atzīmējam 25. martā? Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Kas tajos laikos bija komunists? Tas bija fanātiķis, kurš ticēja, ka, aplaupot, arestējot un deportējot uz Sibīriju līdzcilvēkus, var uzcelt paradīzi zemes virsū, sauktu par komunismu. Nu tad vienu šādu komunistu, oficiālu režīma pārstāvi, partizāni nošāva Lubānas klānos.

Un tad vēl viena “pērle”. Citāts: “Un tad viņi [mežabrāļi] ir apšāvuši viens otru. Daudz.” Vienlaikus risinās kārtējais režisores inscenējums, kur iedzēruši mežabrāļi zvārojas, smejas, bāžas virsū kādam biedram, kurš nedzer. Rodas sajūta, ka viņi mežā viens otru būtu apšāvuši dzērumā. Kas tas tāds? Citāts, protams, nav Jūsu, bet vienas liecinieces teiktais. Bet, ja Jūs to atstājāt filmā ar attiecīgu inscenējumu, – lūdzu, faktus! Konkrētus faktus! Kur Jums ir fakti, lai šādu apgalvojumu atstātu filmā, vēl arī attiecīgi ilustrējot?! Ja mēs paņemam visu konkrētās liecinieces teikto filmas 1. h 08. min., tad var labi saprast, ka viņa nestāsta nevienu konkrētu gadījumu, bet cenšas vispārināt kaut kur dzirdētas vai lasītas lietas. Visticamāk, viņa tā ir sapratusi kaut kur lasītu informāciju par nacionālo partizānu rindās iesūtīto čekas aģentu-kaujinieku darbību. Ja Jūs to atstājāt savā filmā – lūdzu, faktus! Vai arī tā ir apzināta nelietīga cūkošanās.

Tālāk. Jums tik ļoti patika rādīt dokumentus – pārsvarā pratināšanas protokolus – un vilkt ar sarkanu līniju tekstā. Redz, kā viņi paši atzinās, kā viņi viens otru nodeva. Pirmkārt, tas, kas ir rakstīts nopratināšanas protokolos, nav paša cilvēka teiktais, bet čekas pratinātāja interpretācija par cilvēka teikto. Tur frāze “es cīnījos” pārtop par “es laupīju un slepkavoju”. Tā ir šo dokumentu īpatnība. Atšķirībai starp cilvēka teikto un čekas izmeklētāja rakstīto vēl pievērsīšos, runājot par nacionālo partizānu motivāciju.

Attiecībā uz nopratināšanas protokoliem Jūs pat pareizi norādījāt, ka cilvēki pirmajās pratināšanas reizēs liedzās, bet pēc tam teica, ka atzīsies, un runāja visu, ko un kā pratinātājam vajadzēja. Jums ienāca prātā, kā šāds “rezultāts” tika panākts un kas slēpjas aiz pareizi ieprotokolētajām frāzēm? Nē, Jūs bijāt sajūsmā par to, ka arestētie paši atzinās. Redz, kādi pierādījumi! Patiesībā aiz šīm frāzēm slēpjas padomju drošības dienesta atstrādāta un gadiem pilnveidota sistēma, kā cilvēku salauzt un sagraut. Vispirms bija mehāniska sišana, dauzīšana, spārdīšana, iebaidīšana. Kādiem pietika jau ar to vien. Tiem, kam nepietika, sekoja nevis dienām, bet nedēļām un, ja vajadzēja, mēnešiem ilga spīdzināšana ar bezmiegu – dienās neļāva gulēt, bet naktīs pratināja. Kamerās cauru diennakti dega maksimāli spilgta gaisma, netika ļauts aizsegt seju un apsegt galvu, un vienlaikus kameras visu laiku bija pārkurinātas. Ne brīdi netika ļauts atpūsties, apdomāties. Cilvēks tika novests līdz kontrolētam sabrukumam – tādam stāvoklim, ka viņš pilnīgi mehāniski teica jebko, kas tika prasīts, un parakstīja jebko, ko lika.

Ja Jūs gribat redzēt, kam cilvēki izgāja cauri, pievērsiet uzmanību viņu parakstiem. Katra nopratināšanas protokola lapā cilvēks parakstījās. Pavērojiet, kā mainās paraksts! Es esmu redzējis viena cilvēka trīs parakstus – pirms aresta brīvībā, dažas dienas pēc aresta un izmeklēšanas beigās. Pirmais ir skaists, kaligrāfisks, izkopts, otrais nervozs, saraustīts, bet trešais ir tāds, ka skaidrs – tas cilvēks pat rakstāmrīku rokās vairs nespēj noturēt. Pat vistalantīgākais grafologs nespētu noteikt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Bet Jūs nezinājāt, nesapratāt un arī nevēlējāties saprast. Un tieši nevēlēšanās saprast ir lielākais pārmetums Jums šīs filmas sakarā. Velk tik sarkanas strīpiņas pa tekstu.

Un tagad par inscenējumiem. Ja, intervējot cilvēkus un citējot dokumentus, Jums tomēr bija jāvadās pēc dzirdētā un redzētā, tad inscenējumos “skaistums nāca no iekšām”. Kādi Jūsu “attēlojumā” izskatās mežabrāļi? Jūs esat sasniegusi jaunu līmeni. Tik kariķētā veidā “nacionālistiskos bandītus” neatļāvās parādīt pat padomju propaganda savās filmās “Kad lietus un vēji sitas logā” un “Ilgais ceļš kāpās”. Pat tur, ticamības momenta saglabāšanai, tika atstātas zināmas partizānu cilvēciskuma iezīmes.

Vai tiešām trūkst informācijas un nav pieejams fotomateriāls? Nē, ir – pilns internets, kā arī dažādas grāmatas. Nepārspīlējot varu teikt, ka 90% šo fotogrāfiju ir manis atrasti un no manis tās aizgājušas tālāk, kļūstot publiski pieejamas. Bija nepieciešama tikai vēlēšanās ar materiālu iepazīties. Bet Jums nebija tieši šīs vēlēšanās iepazīties ar tēmu. Partizāni Jums ir bārdām apauguši, noplukuši un dzeroši tēvaiņi.

Ja nespējāt un negribējāt pati iepazīties ar tēmu, tad piedāvāju Jūsu uzmanībai foto materiālu no Lubānas klāniem tuvākajiem reģioniem:

Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Latvijas nacionālo partizānu Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” partizāni 1947. gada septembrī. Viļakas apriņķa Tilžas un Baltinavas pagasts.
Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Jāņa Beleviča partizānu grupa Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagastā 1949. gada jūlijā.
Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Staņislava Zavadska (“Pana”) grupa 1952. gadā Cesvaines apkārtnes mežos.

Pievērsiet īpašu uzmanību pēdējam attēlam. Tas tapis 1952. gadā! Šie vīri dzīvo mežos jau astoņus gadus. Un nodzīvos vēl četrus gadus līdz 1956. gada oktobrim, kad LPSR KGB priekšnieks ģenerālis Jānis Vēvers viņiem personīgi rakstīs vēstuli ar lūgumu nākt laukā no meža. Neviens nav apaudzis ar bārdu, nekopts, noplīsis, nodzēries. Neviens nav tāds, kādus Jūs viņus attēlojāt. Neviens!

Kāds varētu mēģināt apgalvot, ka pirms fotografēšanās partizāni īpaši sakopās un savācās, bet ikdienā gan bija netīri un noplukuši. Labi, tad ņemam citas bildes. Čeka visus nogalinātos partizānus precīzi dokumentēja, tajā skaitā fotografējot nogalināto līķus. Tur ir fiksēts, kā partizāns izskatījās savas bojāejas brīdī. Lūdzu: 1950. gada 31. janvārī Alūksnes rajonā nogalinātie partizāni Voldis Ziņģis un Voldemārs Keiris.

Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Arhīva foto
Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Arhīva foto

Pavērojiet viņus. Jauni puiši, kuri partizānu gaitās bija pavadījuši piecus gadus. Viņi ir gludi skūti, normālām frizūrām un bija tādi brīdī, kad sākās kauja, nevis fotosesija! Savā ņirdzīgajā veidā tēlojot nacionālos partizānus, Jūs apgānāt viņu piemiņu. Vai Jūs būtu gatava Lāčplēša dienā ņirgāties par Latvijas armijas karavīriem, kuri izcīnīja Latvijai brīvību? Noteikti nē. Tad kāpēc Jūs ņirgājaties par šiem cīnītājiem? Viņu tēvi bija pirmie, kuri ņēma rokās ieročus un 1918.–1920. gadā izcīnīja Latvijai brīvību. Šie puiši ņēma rokās ieročus, lai atgūtu zaudēto brīvību. Viņi turpināja cīnīties līdz galam laikā, kad pārējā sabiedrība jau gļēvi zemojās, izkalpojās un laizīja okupantu zābakus. Tieši tāpēc viņi daudziem ir nepatīkams vērtību mērs.

Un tagad par to, ko Jūs absolūti nesapratāt, – par šo cīnītāju motivāciju. Jūs uzdevāt jautājumus cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši visu padomju okupācijas laiku un visu mūžu slēpuši to, ka viņu tuvinieki bija mežā. Un kādas bija atbildes: “Nezinām, kaut kas ievilka, pierunāja, viņi jau paši negribēja.” Tās ir klasiskas padomju laika atbildes. Tā cilvēki okupācijas laikā runāja, ja neizdevās noslēpt faktus. Tolaik mežā bijis tuvinieks automātiski nozīmēja sabojātu biogrāfiju visiem pēcnācējiem. Šādi cilvēki bija iezīmēti uz mūžu: nevarēja veidot karjeru, netika paaugstināti darbā, nesaņēma prēmiju. Puišiem tas automātiski nozīmēja nokļūt padomju armijas dienestā visskarbākajos reģionos, piemēram, aiz polārā loka utt.

Atbildes uz jautājumu, kāpēc partizāni cīnījās, ir jāprasa viņiem pašiem. Pirmkārt tiem, kuri to spēja pateikt acīs saviem pratinātājiem pēc sagūstīšanas. Lūk, piemērs. Fotogrāfijā redzami Vidzemes partizāni 1949. vai 1950. gada vasarā pusdienojam ar atbalstītāju gādāto ēdamo. Otrais no labās, kurš ar karoti no kanniņas smeļ putru, ir Pēteris Tirzītis.

Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija

Viņu sagūstīja 1952. gada 20. septembrī. Cita starpā pie viņa atrada arī dažādas vēstules. Lai noskaidrotu rakstītāju, čeka viņam lika uzrakstīt autobiogrāfiju. Lūk, ko viņš rakstīja:

“Autobiogrāfija.

Es, Pēteris Tirzītis, Jēkaba d., dzimis 1923. g. 29. jūlijā Madonas apriņķa Liezēres pag. Apsaskalnā.

Es, Pēteris Tirzītis, no 1944.g. rudens līdz 1952. g. 20. sept. dzīvoju nelegāli Latvijas teritorijā, t.i., es slēpos no padomju varas un cīnījos pret to. Šajā laikā esmu sastāvējis vairākās latviešu nacionālo partizānu grupās, kas kopā ar mani cīnījās pret padomju okupāciju Latvijā. Sastāvēju Iršas, Rusova, Ābeles un Pana grupās. Kopā ar šo grupu dalībniekiem esmu piedalījies partizānu vajātāju – iznīcinātāju, miliču un čekas ziņotāju – iznīcināšanā, kā arī pārtikas sagādē no padomju varas atbalstītājiem un no padomju varas dažādiem uzņēmumiem – pienotavām un veikaliem.

Izplatīju nacionālo partizānu laikrakstu “Sudrabota Saule” un citus dažādus uzsaukumus un brīdinājumus iedzīvotājiem. Personīgi esmu uzrakstījis dažādus pretpadomju rakstus [..], ko izplatīju starp saviem draugiem – partizāniem.

Šī īsumā ir mana partizāna darbība no 1944.g. rudens līdz 1952.g. 20. septembrim.”

Lieki piebilst, ka Pēteris Tirzītis tika notiesāts uz nāvi. Bet tie ir partizāna paša vārdi, kuros viņš īsumā pateica, kāpēc cīnījās. Ja Jūs lasītu tikai viņa čekas nopratināšanas protokolus, tad tur būtu atrodams tas pats, kas citur: “Biju bandās, laupīju, slepkavoju.” Tā ir čekas izmeklētāja valoda, kādā viņš pierakstīja pratināmā teikto. Tas ir jāņem vērā, strādājot ar čekas dokumentiem. Bet Jūs tik vilkāt pa tekstu sarkanas strīpiņas. Redz – paši atzīstas, redz – paši viens otru apsūdz.

Nākamais piemērs. Šis te puisis – Kārlis Zariņš. Foto tapis 1951. gadā.

Sagūstīts 1953. gada 16. jūlijā. Viņu tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1954. gada 10.–13. februārī Rīgā. Bez tiesas darbiniekiem piedalījās vēl arī 26 liecinieki, to skaitā četri agrāk sagūstītie un notiesātie partizāni. Kad tiesnesis Zariņam nolasīja apsūdzības formulējumu “par dzimtenes nodevību”, partizāns viņu pārtrauca ar saucieniem: “Es neesmu dzimtenes nodevējs, es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. [..] Es tagad nožēloju, ka tik maz šāvu boļševikus. [..] Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. [..] Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu [..] Vairāk ar jums es sarunāties nevēlos. Tiesājiet mani, kā gribat.”

Zariņš bija burtiski no dzelzs. Viņš nesalauzts izgāja cauri visai pratināšanas mašinērijai un spēja vēl saņemties un pateikt, ko domāja. Zariņam tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods, ko izpildīja Maskavā, Butirku cietumā 1954. gada 11.jūnijā.

Tagad, lūdzu, noklausieties šo partizānu dziesmu:

Tie atkal ir pašu partizānu vārdi – par ko viņi cīnījās. Šī dziesma ir svarīga, jo to noteikti zināja arī Lubānas klānu partizāni Šķēle, Tropiņi un Krasovskis. Dziesmas ticamākais autors ir partizāns Alberts Pūce (“Kurzemnieks”). Tas pats, kura 1949. gada laikā tapušo stāstu “Partizānu gaitās” Jūs citējāt savā filmā. Šo stāstu es Jums iedevu. Pūce dziesmu pirmo reizi savā darbā piemin, runājot par Tilžas pagastu 1945. gada oktobrī. 1946. gadā Pūce darbojās Lubānas pusē, savukārt 1948. gadā Pēteris Tropiņš regulāri uzturējās Tilžas pusē. Šīs dziesmas pierakstītie varianti čekas rokās nonāca divreiz. Pirmo reizi 1951. gada 15. oktobrī, kad Kārsavas rajonā tika iznīcināta Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Otrreiz 1953. gada 28. martā, kad čeka uz aizdomu pamata par skolnieku pagrīdes organizācijas veidošanu arestēja četras Balvu 1. vidusskolas skolnieces. Tātad 1945. gada oktobris, 1951. gada oktobris un 1953. gada marts – Tilža, Kārsava un Balvi. Dziesma bija iesakņojusies pretošanās kustībā, un šo dziesmu var droši uzskatīt par Ziemeļlatgales partizānu himnu.

Vēl par dzeju un nacionālo pretošanās kustību. Turpat, netālu no klāniem, Lubānas mežos dzīvoja dzejniece Broņislava Mārtuževa, kura no 1946. līdz 1951. gadam atradās nelegālā stāvoklī. Viņa kopā ar partizāniem izdeva avīzīti “Dzimtene” un 1947. gadā partizāniem veltīja savu pazīstamāko dzejoli “Jaunība” ar tekstu “Kamdēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs?”. Ja pieņemam Jūsu inscenējumus par partizāniem, tad dziesma ir veltījums puskrimināliem alkoholiķiem.

Skatoties filmu, es visu laiku centos sadzirdēt iemeslus Jūsu attieksmei pret nacionālajiem partizāniem. Kādas baisas ļaundarības tad viņi būs sastrādājuši pret Jūsu senčiem? Taču neko nesadzirdēju, izņemot to, ka partizāni reizēm prasīja ēst, viņiem bija ieroči, bija bail. Tieši tas – bija nevis kāds konkrēts nodarījums, bet bailes. Paralizējošas bailes, kuras Jūs esat pārmatojusi no saviem senčiem. Zemapziņā mītošas bailes, kuras pat neļauj Jums pilnvērtīgi iepazīties ar tēmu, nerunājot par izpratni.

Pieņemot, ka režisore ir godīga, un citējot filmas anotāciju, “režisorei šī tēma ir personiski svarīga, jo filmas notikumi skāra viņas vecvecāku ģimeni”, varu izvirzīt savu versiju. Režisore ir izstāstījusi kaut ko pilnīgi citu, bet tikpat būtiski svarīgu – savas un savu senču bailes. Bailes pretoties, bailes cīnīties, bailes nepakļauties. Filmas 48 minūtēs bija ļoti labi parādīts, kā viņai – jaunai, entuziasma pilnai meitenei – vecāmāte vienā teikumā jūsmu pārvērta par bailēm. Ja baiļu sajūta ir ilgstoša, uzmācīga un paaudzēs pārmantota, tā jau ir fobija.

2011. gadā LU Sociālo un politisko pētījumu centrs izdeva grāmatu ar zīmīgu nosaukumu “Pēdējais karš: Atmiņas un traumas komunikācija”. Tajā apkopoti pētījumi, kuros dažādu nozaru zinātnieki – vēsturnieki, sociologi, filozofi un politologi – analizēja Latvijas sabiedrības attiecības ar traumu, kuru radījis Otrais pasaules karš un ar to saistītie notikumi. Pētījumos bija jautāts, kā šī trauma ir ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju kolektīvo atmiņu un identitāti. Diemžēl man, pētot pretošanās kustību kopumā un skatoties Jūsu filmu, nākas secināt, ka šādam pētījumam par atmiņas un traumas komunikāciju ir ļoti pietrūcis vēl viena zinātnieka – psihologa – analīzes.

Mierinājumam – Jūs neesat tāda vienīgā. Es varu minēt vēl divus darbus, kuros cilvēki, nespējot runāt par savu personīgo vai dzimtas traumu, to izgāž kā apmelojumu straumi pret nacionālajiem partizāniem. Pirmkārt, Latgales koktēlnieks Antons Rancāns, kurš sarakstīja grāmatu “Šaipus viņpus. Partizānu vārdā”. Tajā viņš nepatiesi apsūdzēja divus cilvēkus kā ilgstoši partizānos iesūtītus nodevējus. Faktiski viņš nespēja izstāstīt pats savu traumu, kuru mēs tagad redzam atvērtajos čekas maisos. Tur Makašānu skolas skolotājs Antons Rancāns 1978. gadā ir reģistrēts kā aģents “Skolotājs”. Viņa sieva bija ilggadēja Makašānu skolas direktore. Tā ir faktiskā trauma un traģēdija, kuru viņš izpauda, apvainojot nodevībā nacionālos partizānus.

Otrs ir savulaik par Latvijas neatkarības deklarāciju balsojušais Augstākās padomes deputāts Vilis Seleckis. Viņš turpināja Rancāna iesākto, sarakstot romānu “Ardievas mežam”. Tikai Seleckis par neliešiem, laupītājiem, slepkavām un dzērājiem jau padarīja visus nacionālos partizānus. Faktiski ne viņš, ne viņa senči nav cietuši no nacionālajiem partizāniem. Gluži pretēji: viņa vectēvu 1947. gadā pratināšanā nosita “istrebīķeļi”, bet mātes brālis 1950. gadā tika nošauts nejaušā sadursmē starp čekistiem un padomju armijas kartogrāfiem. Taču Selecka naids gāžas pār nacionālajiem partizāniem. Acīmredzot viņa neapzinātā doma ir, ka visiem vajadzēja pazemoties, izkalpoties un tad nekas ļauns nebūtu noticis – visi būtu dzīvi. Viņš bija ilggadējs skolu direktors, vēstures skolotājs un komunistiskās partijas biedrs. Viņš pieņēma savu pāridarītāju viedokli un tagad ir gatavs to aizstāvēt līdz pēdējam. Skatoties Jūsu filmu, man visu laiku bija sajūta, ka savos inscenējumos esat ļoti ietekmējusies no Selecka romāna.

2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas sabiedrība sajuta apdraudējumu. Sabiedrība mobilizējās, strauji atjaunojās, un papildinājās Zemessardzes rindas. Mūsu valstī ir izaugusi pietiekoši plaša patriotiska sabiedrības daļa, kura ir gatava cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Pieauga interese par tādu līdz tam stipri novārtā palikušu vēstures periodu kā nacionālo partizānu darbība. Taču blakus šai cīnīties gatavajai sabiedrības daļai ir arī tikpat plaša un, iespējams, daudz plašāka sabiedrības daļa, kurai ir paniskas zemapziņas bailes no domas par pretošanos, cīnīšanos. Šai sabiedrības daļā nacionālo partizānu pieminēšana izraisa naidu un dusmas, kurām nav nekāda sakara ar reāliem faktiem vai notikumiem. Mēs vēl joprojām esam ilgstošā okupācijas laika traumēta sabiedrība. Šī filma bija tam lielisks apliecinājums.

 

April 11, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1946.g. Okupantu propagandas meli, lai izvilinātu no mežiem nacionālos partizānus

68868596_2422531781134577_2214561897473114112_o

March 27, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: