gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pieminēs Mores kaujas 70. gadskārtu

More

26. un 27. septembrī. norisināsies Otrā pasaules kara Mores kaujas 70. gadskārtas atceres pasākumi, liecina informācija Siguldas novada portālā.

Novada Kultūras pārvaldes vadītāja Jolanta Borīte atgādina, ka Mores kaujas bija lielākās un vienas no sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā Otrajā pasaules karā. Tajās Latviešu leģiona 19. divīzija atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumus izlauzties līdz Rīgai, kas ļāva izvest vācu spēkus no Igaunijas, evakuēties tūkstošiem latviešu ģimeņu uz Kurzemi.

Mores kaujas notika 1944. gadā no 26. līdz 30. septembrim, kad Sarkanās armijas uzbrukums virzienā Nītaure–Sigulda–Saulkrasti–Rīga 25. septembrī sasniedza Siguldas aizsardzības līniju.

Šogad piemiņas pasākumi tiks aizsākti ar Dzīvās vēstures stundu, kurā Jānis Celmiņš kā veltījumu savam tēvam – Mores kauju dalībniekam Jānim Celmiņam – radījis īsfilmu ar dalībnieku, aculiecinieku un vēstures pētnieku stāstījumu par Mores kaujām. Filmu demonstrēs Mores pagasta Tautas namā 26. septembrī plkst. 9.

Savukārt 27. septembrī notiks Mores kauju 70. gadadienai veltīti piemiņas pasākumi, kuri sāksies plkst. 12 ar svētbrīdi kaujās kritušo Latviešu leģionāru brāļu kapos pie Roznēnu ozola. Turpinājumā aptuveni plkst.13.30 Mores kaujas piemiņas parkā notiks atceres sarīkojums, stāsta Borīte.

Atceres pasākuma noslēgumā klātesošie tiks aicināti uz saviesīgu pēcpusdienu Mores kaujas piemiņas parkā pie ugunskura, baudot līdzpaņemto, kā arī sarūpētās karavīru pusdienas.

Sestdien Mores kaujas muzejs būs atvērts visas dienas garumā.

 

 

September 24, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

«Stūra mājas» slēgšanas iemesls ir traģikomisks

 
«Stūra māja», kas šogad atdzīvojās līdz ar Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu «Rīga 2014», un kas kļuva par plaši apmeklētu muzeja ekspozīciju bijušās valsts drošības komitejas ēkā ar visiem čekas pagrabiem, jau pēc mēneša savas durvis atkal slēgs. Kas tad notiks ar ēku, kura glabā daļu mūsu kopīgās vēstures, bet kuras tālākai darbībai naudas vairs nebūs? Vai nams Stabu ielā, kura apskatei visas biļetes izpārdotas mēnesi uz priekšu, un kas spoži iemirdzējās pie apskates objektu debesīm, atkal kļūs par tumsas un posta vietu?

       Vēl pirms pārdesmit gadiem Valsts drošības komitejas māja jeb, tā sauktā, čeka bija pēdējā vieta, kur kāds vispār vēlējās nokļūt pat metra attālumā.

Tagad uz šejieni četrarpus mēnešu laikā rāvušies 62 tūkstoši apmeklētāju skatīt čekas kambaru mokas, izstaigāt kabinetus, kuros tapa uz Sibīriju izsūtāmo ļaužu saraksti un redzēt šautuvi, kurā dzīvību beidza par Latvijas neatkarību noskaņotie cilvēki.

«Uz ekskursijām Čekas pagrabos biļešu šodienai nav» – šāds uzraksts pie Stūra mājas ieejas būs arī līdz pat ekspozīcijas gala slēgšanai 19.oktobrī.

Aija Abens, ekspozīcijas «Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014 gide: «Zvana un mums prasa. Mēs sakām – nav biļešu, nav biļešu, nav biļešu.»

Slēgšanas iemesls – traģikomisks

Lai gan apmeklētāju straume būtu vēl tūkstošos mērāma, iemesls šī kultūrprojekta slēgšanai ir traģikomisks. Ēkā nav apkures.

Ziemas salā cilvēki nevar strādāt, tiktu bojāti arī izstādes eksponāti ceturtajā un sestajā stāvā.

«Jā, man liekas, ka tas ir bišķi nolaidīgi no valsts, jo galu galā šis pagrabs un pirmais stāvs skaitās kultūrvēsturisks objekts, mantojums, un to vienkārši palaiž bez jebkādas apkures, bez jebkādas uzraudzības, man liekas, ka tas ir ļoti nepieņemami,» domā ekspozīcijas «Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014 gide Aija Abens.

Pie sienām ir padomju laika radiatori, taču tie vairs nefunkcionē. Kad Valsts policija pameta ēku pirms sešiem gadiem, centrālā apkures sistēma tika atslēgta, bet Valsts Nekustamie īpaši to vairs pat nekopa.

Tāpat «Valsts nekustamie īpašumi» nebija uzskatījuši par vajadzīgu kaut vai soli pa solim pamazām ieguldīt naudu jaunas un energoefektīvas centrālās apkures sistēmas izbūvē. Ēkai tikusi nodrošināta vien minimālā uzturēšana – iekšpagalma slaucīšana un sniega nošķūrēšana ziemā. Bez stratēģiskas kopainas.

«Savest kārtībā ēku – ir jāzina nākotnes lietotājs un šīs ēkas izmantošanas mērķis. Ja ēkai ir plānota kaut kāda pārplānošana, telpu plānojuma izmaiņas, no tā ir atkarīgs, kas ēkā ir jādara. Līdz ar to, kamēr ēkā nav zināms nākotnes lietotājs, mēs netērējam valsts naudu, nezinot, kādā veidā ēka ir jāiekārto,» stāsta VAS «Valsts Nekustamie īpašumi» valdes loceklis Andrejs Milzarājs.

Ja kāds tagad gribētu telpas īrēt, paietu mēneši, gads vai pat ilgāk līdz māja atbilstu mūsdienu īres tirgus kvalitātes prasībām. Citiem vārdiem,

ēkas sliktais stāvoklis, kura dēļ Valsts policija no tā bēga prom, šo gadu laikā nav par kripatu uzlabojies.

Iespējams, ēkas tehniskais nogurums apmierinātu vien tikai hipsterus vai skvoterus. Neviens privātais nomnieks un valsts iestāde nav vēlējusies ienākt.Andrejs Milzarājs, VAS «Valsts Nekustamie īpašumi»:

«Šie psiholoģiskie momenti, ēkas aura ir traucējusi procesa pozitīvai norisei.»

Taču, no otras puses, traucē arī ēkas vērtības necelšana, neuzlabojot tehnisko stāvokli. No atbildēm noprotams – valsts akciju sabiedrība «Valsts nekustamie īpašumi» īsti līdz galam, iespējams, tomēr nepilda savu pašdeklarētos pienākumus un misiju. Pārvaldnieka uzdevumu dokumentos rakstīts – «nekustamo īpašumu vērtības vairošana», «ilgtspējīga attīstība», «mērķis aktīvu pārvaldībā ir palielināt valsts nekustamo īpašumu aktīvu vērtību», «palielināt valsts nekustamo īpašumu kvalitāti un lietojamību».

Gide: cik tuvredzīgi mēs skatāmies!

Saprotot, cik daudz vēstures mutvārdu liecības iespējams vēl fiksēt un cik nozīmīga vieta ir skolēniem vēstures apguvei, tieši čekas pagrabu gide Aija Abens savāca parakstus, lai pievērstu Kultūras ministrijas uzmanību un pateiktu – čekas pagrabu apskati nedrīkst slēgt 19.oktobrī.

Un tieši mēnesi pirms slēgšanas Kultūras ministrija arī attapās, lai gan diskusijas par Stūra māju kā vietu kultūras un vēstures projektiem sākusies vismaz jau pirms diviem gadiem.

«Tas vienkārši uzreiz norāda, cik tuvredzīgi mēs skatāmies. Mēs vēl gudrojam, ko darīt pēc mēneša. Mūsu tā politika jeb kā mēs darbojamies Latvijā, protams, ne visi, bet mēs tā reaģējam uz lietām, mēs neplānojam laicīgi uz priekšu un nedomājam uz priekšu, varētu teikt, piecgades plāns kā vecajos laikos,» uzskata ekspozīcijas «Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014 gide .

Kultūras ministrija šonedēļ panāca vienošanās, ka Valsts Nekustamie īpašumi steigā ievilks papildus elektroinstalācijas, lai nodrošinātu elektrisko apsildi čekas pagrabos un pirmajā stāvā.

«Uz elektriskās apkures ierīkošanu mēs plānojam vienreizējās izmaksas 10 tūkstoši eiro apmērā. Tas izskatīsies, ka tie, acīmredzot, būs eļļas radiatori, kas tik salikti tajās telpās, kurās būs gājēju un apmeklētāju plūsma,» stāsta VAS «Valsts Nekustamie īpašumi» valdes loceklis Andrejs Milzarājs.

Vai tie būs šādi eļļas radiatori, vai tādi, vai tomēr šādi – skaidrības vēl neesot, un arī iepirkuma konkurss nav izsludināts.

Taču zināms, ka elektrības rēķins katru mēnesi būs 10 tūkstoši eiro.

Vienlaikus Stūra mājas pārējie pieci stāvi paliks ignorēti. Sala dēļ izstāde ceturtajā stāvā tiks ņemta nost, lai gan tās uzstādīšanai veltīts daudz pūļu.Dace Melbārde, Kultūras ministre, Nacionālā Apvienība: «Kultūras ministrija atbildība un interese ir šie divi stāvi, kas ir tās vēsturisko notikumu vietas, kuras mēs fiziski varam uzņemties savā atbildībā apsaimniekot.

Mēs neredzam šobrīd iespēju, ka visā lielajā ēkā varētu ierīkot muzeju,

jo es neredzu tam tuvākajā laikā tādu līdzekļus. Mēs varam fantazēt, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir.»

Stūra māja un čekas pagrabi

Visas ēkas savešanai kārtībā būtu vajadzīgi vismaz 8 miljoni eiro

Stūra māja ir 8 tūkstošus kvadrātmetru plaša. Pēc Valsts Nekustamo īpašumu aplēsēm, visas ēkas savešanai kārtībā būtu vajadzīgi vismaz 8 miljoni eiro. Taču pašas kapitālsabiedrības kopējā peļņa pērn bijusi trīs ar pus miljoni eiro. Vienlaikus gan jāatceras, ka Stūra māja nav vienīgā rūpe. Kopumā Valsts Nekustamajiem īpašumiem ir jārūpējas par 441 ēku Latvijā ar platību – 1,3 miljoni kvadrātmetru. Stūrā mājā pēdējais lielākais ieguldījums bija 60 tūkstoši eiro, ko sedza kultūras nodibinājums Rīga 2014.

Dace Vilsone, «Rīga 2014» programmas realizēšanas daļas vadītāja: «Mēs kā galvaspilsētas projekts beidzamies, mūsu finansējums ir beidzies, nu tad šeit ir jāprasa, vai ir kāds jauns operators, kurš ir gatavs nākt ar savu finansējumu tur iekšā. Jo šobrīd visi uzlabojumi, kas šobrīd tika veikti ēkā, tika darīti par projekta līdzekļiem. Ja mēs kā projekts vēlējāmies, lai tur ir elektrība, mēs kā projekts ieguldījām, lai to varētu darīt.»

Turklāt katru mēnesi Valsts nekustamie īpašumi prasa vēl arī 5 tūkstošus eiro par īri. Šos maksājumus nosedz pārdotās biļetes.

Pēc mēneša naudiskās attiecības ar Valsts Nekustamajiem īpašumiem kārtos Okupācijas muzejs, kas pārņems stafeti. Janvārī, kad būs pabeigta pagaidu apkures ierīkošana, ekskursijas pa čekas pagrabiem un izstāde pirmajā stāvā atsāksies.

Gunārs Nāgels, Okupācijas muzeja direktors: «Eļļas radiatori nozīmē, ka vispār varēs kaut ko darīt ziemas laikā, jo līdz šim nav bijis iespējams. Mūsu darbinieki, kad iekārtoja šo ekspozīciju, sāka jau pirms siltā laika, viņi varēja tikai stundu, augstākais divas nostrādāt, jo bija tik vēss.»

Dace Melbārde, Kultūras ministre: «Pēc mūsu aplēsēm, lai uzturētu šo ēku, lai nodrošinātu aktīvu gidu darbību, saturu, apsardzi, tīrīšanu, ir nepieciešami aptuveni 160 tūkstoši eiro gadā. Un šo summu pie pašreizējās apmeklētāju plūsmas ir iespējams atpelnīt.»

Taču skaidrs «nē» pateikts peļņai no kooperatīvajiem pasākumiem

Jau šobrīd čekas pagraba gidiem šoku sagādājis atsevišķu cilvēku grupu ciniskais kolektīvās atmiņas trūkums. Tā, piemēram, kāda krievvalodīgā televīzija vēlējusies čekas pagrabos rīkot jautru jaungada balli.

Saņemti vairāki jautājumi arī par iespējām rīkot rotaļīgas vecpuišu ballītes kamerās, kur reiz latvieši mocīti līdz nāvei.

Tas ir tikpat ciniski, kā čeka cilvēku nošaušanas telpu vēlāk izmantojusi ēdnīcas virtuves vajadzībām, cepot gaļu.

September 23, 2014 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Pret Ukrainas vēstures izkropļojumiem

Izveido vietni cīņai pret Ukrainas vēstures izkropļojumiem

Ekrānšāviņš no http://likbez.org.ua/
Ukrainas vēsturnieki ideoloģiskā un propagandas kara ar Krieviju apstākļos radījuši īpašu interneta portālu http://likbez.org.ua/, kura uzdevums ir sniegt atbildes uz biežāk uzdotajiem Ukrainas vēstures jautājumiem un atspēkot radītos mītus.

“Mēs aprakstām galvenos mītus vai stereotipus un sniedzam atbildes, kas balstās faktos un dokumentos. Mūsu lasītāji var paši izdarīt secinājumus un izmantot iegūto informāciju kā tiem labpatīkas. Mūsu uzdevums ir nevis uzspiest kādu ideju, bet sniegt informāciju,” portālā likbez.org.ua norāda projekta autori. Projekta veidotāji ir Visukrainas “Zinātniskā humanitārā biedrība”, bet tās sadarbības partneru skaitā ir Ukrainas Nacionālās atmiņas institūts, Ukrainas Vēstures institūts, Ukrainas Nacionālā universitāte, Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padome.

Informācija tiek sniegta par tematiem, kuri visbiežāk cieš no dažādiem apmelojumiem. Piemēram, Ukrainas valstiskums, teritorija, valoda, simbolika, pievienošana Krievijai, Stepans Bandera un banderieši, sadarbība ar vāciešiem Otrā pasaules kara laikā. Katrā kādam vēsturiskajam tematam veltītajā rubrikā vispirms izklāstīti mīti vai stereotipi, kam seko to atspēkojums un atsauces uz dokumentiem. Vietnē jau atspēkoti ap 50 negatīvi stereotipi un Ukrainas vēstures izkropļojumi, taču projekta autori atzīst, ka tematu loks pastāvīgi paplašinās.

Pagaidām informācija sniegta tikai ukraiņu un krievu valodās, taču valodu klāstu plānots paplašināt, jo pēc Kijevas Maidana notikumiem interese par Ukrainas vēsturi pasaulē esot ļoti pieaugusi.

September 23, 2014 Posted by | Vēsture | , | Leave a comment

Derīgi padomi brīvprātīgajiem

Derīgi padomi brīvprātīgajiem. Palikt dzīvam un uzvarēt. FB Харьков-Украинский

(Ne tieši tādam varbūt jābūt brīvprātīga valsts aizstāvja komplektam Latvijā, ieroči varbūt būs citi, tomēr pieredzējuša ukraiņu karavīra ieteikumi ļauj, mazākais, iztēloties kaujas apstākļus un kopt attieksmi. I.L.)

2014.gada 30.augusts

Mums ir karš. Tā gaitā pieaugs nepieredzējušu cilvēku skaits, kuri raujas karot. Un tas ir normāli (pareizāk, ne normāli, bet norma). Bet, kā rāda prakse, profesionālisms ne vienmēr ir tikpat liels pat kā patriotisms. Profesionālus karavīrus gatavo un trenē gadiem ilgi. Mums laika vairs nav, tāpēc esmu mēģinājis savākt vienkop dažus desmitus vienkāršu noteikumu un praktisku padomu, kas palīdz karā palikt dzīviem. Bet PALIKT DZĪVIEM NOZĪMĒ UZVARĒT.

Galvenais ir saprast, ka, esat kaut Rembo, viens neko nepaveiksit. Karš ir komandas sporta veids. Atkārtoju: vienam karot nav iespējams! Pat Vasju Zaicevu (leģendārs 2.Pasaules kara snaiperis) kāds ēdināja, apgādāja ar munīciju un piesedza. Piekrītiet – par brīvprātīgo, jebkurā visnetīrākajā darbā, bet apakšvienības sastāvā. Pat ja jūs padara par “racēju” vai putras vārītāju – arī tas ir izšķirošs darbs.

Vispārīgi padomi:

– Karaspēkā vienmēr neviens neko skaidri nesaprot. Vairums virsnieku var būt cietpauri, kas nav karojuši. Tie rīkojas pēc standartiem, atbilstoši reglamentam un pavēlēm. Tas, kurš sāk “prātuļot”, lai cik loģiski un saprātīgi tas neliktos, vienmēr nokļūs nelabvēlībā.

– Tiesa, arī pie pretinieka ir tāds pat stāvoklis.

– Jums ļoti paveiksies, ja blakām gadīsies kāds, kas jau karojis (piem., Afganistānā). Klausiet un turieties pie šā cilvēka. Atcerieties, lai kāds gudrinieks jūs nebūtu, nobāziet savu izrādīšanos iespējami dziļāk un dariet precīzi tā, kā viņš saka.

– Noderīgi apakšvienībā it arī nopietni straikbolisti un mednieki. Viņiem “karš” ir bijis iemīļots hobijs, tāpēc šie puiši daudz zin un prot.

– Bet pavēles ir jāizpilda. Pat ja tās izskatās stulbas. Visu jūs nezināt, bet armijā nav pieņemts visiem izziņot darbības detaļas, sākt apspriešanas un katram izskaidrot, kāpēc tas vajadzīgs un kādam nolūkam.

– Saprotiet – ja uz jums rēc savējie, tas nav slikti. Nevajag cirst pretī. Slikti ir, ja viņi uz jums šauj. Bet gadās arī tā, jo atpazīt, kur savējie kur svešie, ir visai grūti. Kaujas notiek ar pārvietošanos, un pozīcijas mainās nemitīgi. Ir iespējams vairākas stundas pārliecināti cīnīties, kamēr štābā no radiosarunām neapjēdz, ka jūs šaujat viens uz otru. Mēdz būt arī tā.

Ierocis:

– Atcerieties, ierocim vienmēr jābūt uz drošinātāja. To jūs noņemat vien tad, ja sākat šaut vai dodaties “priekšpatruļā”. Ja jums blakām pārgājienā iet stulbenis ar noņemtu drošinātāju – palabojiet viņu. NESTIEPIET ROKU PIE VIŅA IEROČA. Palabojiet ar vārdiem, pasakiet viņam par drošinātāju. Ja atsakās, paši pieņemiet lēmumu: varat pateikt seržantam vai virsniekam, varat iekaustīt, kā vēlaties. Bet atcerieties, ka ļoti daudz puišu ir iepakoti zārkos pamuļķu dēļ, kuri nevērīgi apietas ar ieroci. No otras puses, karavīrs, kuru jūs nododat komandierim, var pēc tam uz jums arī šaut. Lemiet paši. Labāk pastāviet uz savu un piespiediet viņu paši, ja raksturs atļauj.

– Kalašņikova automāta drošinātājs visai nejauki klab. Ja jums tas jānoņem klusi, tad to atvelciet un laideni pārbīdiet vajadzīgajā šaušanas režīmā (tas gandrīz vienmēr ir vienkārtējie šāvieni).

– Kalašņikova automāta drošinātājam ir trīs stāvokļi. Tie ir: bloķēts, automātiskā un vienkārtējā šaušana. Ja jūs panikā asi noņemsit no drošinātāja, tad visdrīzāk to atlaidīsit līdz galam un tā iestatīsit vienkārtējās šaušanas režīmu. Tā ir izveidots, lai šausmās apstulbis karavīrs sekundē neiztukšo magazīnu un nepaliek bez patronām. To atcerieties.

– Ieroci NEKAD nepavērst uz savējiem. Pat “pa jokam”, pat nodrošinātu, pat ar noņemtu magazīnu. Par tādu fokusu jūs “dabūsit pa mizu”.

– Neskraidīt biedra stobra priekšā. Jūs aizsedzat viņam šaušanas iespēju.

– Izpētiet šaušanas tabulas uz sava ieroča. Lode NELIDO TAISNI. Tai ir ballistiska trajektorija ar pacēlumiem un kritumiem. Tāpēc saprātīga attāluma noteikšana līdz mērķim un šaušanas tabulas pārzināšana – tā ir laba iespēja trāpīt ātri, tas ir, saīsināt laiku, kurā šauj uz jums.

– Lodes lidojuma trajektoriju ietekmē vējš. Izpētiet vēja ietekmi uz savu ieroci LAIKUS, nevis kaujas laikā un uz aci. – Ja jums ir iespēja ieroci izvēlēties, ņemiet tādu pašu (tāda kalibra) kā vairumam jūsu biedru. Daudz patronu uz savas muguras neiznēsāsi, bet tās iztērējas ātri, īpaši pilsētā, tā ka ja ar jums varēs padalīties – tā ir liela priekšrocība. Ja jūsu biedrs ir nogalināts, nesmādējiet papildināt savu kaujas komplektu (iepriekš dabūjot komandiera atļauju).

– Ja izejat “autonomai” darbībai, ņemiet sev 360 patronas (tas ir, 12 magazīnas) un vēl tikpat daudz, bet paciņās vienkārši metiet mugursomā. Ļoti ietaupīsit svaru.

– Pārgājienos automātu lieciet uz rokām un tās saliekiet uz krūtīm krustiski. Tā ir vieglāk nest. Pie tam labās rokas īkšķis ir vienmēr gatavs noņemt drošinātāju, bet piesviest ieroci var pietiekami ātri.

– Automāta siksna vienmēr uz kakla. Citādi, ja kritīsit lamatās, uzsprāgs mīna un aizlidosit uz vienu, bet ierocis uz otru pusi, jūs pārvērtīsities par zārka saturu..

– Magazīnas pēdējās trīs patronas labāk aizpildīt ar trasējošajām patronām (noderīgi aizstāvoties). Lai tukša magazīna jums nav pārsteigums. Bez tam, ja atstāsit stobrā vienu patronu, jums vajadzēs vien piekabināt jaunu magazīnu, tas ir, pārlādēšana būs ātrāka.

– Par traseriem vēl atcerieties – bez tā, ka tie ļoti piesārņo stobru, tie vēl arī nodod jūsu pozīciju. Tā ka tos nelietojiet vairāk kā nepieciešams. Un arī tēmēta šaušana ar tiem ir sarežģīta.

– Atcerieties, ka nosūtot patronu patrontelpā, aizslēgs jāatlaiž asi, lai noklaudz. Citādi “ieēdīsies”.

– Pie АК–74 (versija ar labu šaušanas blīvumu) var pieskrūvēt mērķekli ПСО no СВД. Attālumos 500–600 metru АК–74 un СВД ir ļoti tuvu salāgotas trajektorijas, mērķeklis nostāsies ideāli. Varēsit šaut un pārcelt uguni daudz ātrāk kā ar СВД. Un vēl – tiem, kas gribēs sameklēt snaiperi, jūs nebūsit interesanti.

– Ierocis jātīra ik dienas. Īpaši maigi stobra bremzes apvidū. Ja tur izveidosies grāvītis vai bedrīte, šaušanas blīvums stipri kritīsies.

– Jaunākās granātas РГО un РГН uzsprāgst PIRMKĀRT no trieciena. Tām trieciena detonators ir, bet sprādziens ir pēc brītiņa (3,2-4,2 sek.) – nostrādā pašlikvidators (ja granāta nokritusi irdenā vietā).

– Ar zobiem aizsargtapu izraut nevar. Tikai ar pirkstiem.

– No zemstobra granātmetēja telpās šaut NEDRĪKST. ВОГ-ām ir uzvilkšanās laiks. Tām ir jānolido 15–25 metri, pirms granāta uzvilksies. Tātad telpā tā vienkārši nenostrādā.

– Granātu ВОГ efektivitāte ir novērtēta par augstu. Ir bijuši gadījumi, kad granāta ir sprāgusi mazā istabā, bet iekšā tikai vieglas kontūzijas.

– Neķerieties pie granātmetējiem. Kvalitatīvai šaušanai ir jāiegūst praktiska pieredze. To atstājiet pieredzējušākajiem biedriem.

– Šaut uz pretinieka dzīvo spēku no РПГ ir tukša lieta. Efektivitāte ārkārtīgi zema. Tagad gan priekš РПГ-7 ir sākuši ražot fugasa-šķembu granātas, bet to ir maz.

– Pirms izgājiena palēkājiet uz vietas. Pārbaudiet, vai jums kaut kas neklab un nešķind. Siksnas stiprinājumus uz ieroča labāk iepriekš pārtīt ar izolācijas lentu vai pārsēja materiālu. Patronu patrontelpā un uz drošinātāja.

Aizsardzība:

– Atcerieties, ka magazīnas, kas izvietotas uz krūtīm un vēdera, ir papildus bruņas.

– Vairums nāvju un ievainojumu ir no šķembām. Parasts vatenis pilnībā spēj jūs pasargāt no sīkajām šķembām. Uzkarot pa virsu vēl arī pretsomu ar magazīnām, jūs varat sevi uzskatīt par samērā aizsargātu. Neaizmirstiet pacelt apkakli.

– Bruņuveste ir ļoti laba lieta. Jebkāda. Pat 2.klases.

– Jebkuru kasku, pat 2.Pasaules kara laiku СШ-40 – vienmēr galvā. Lakatiņš pēc specnaza modes neglābs no šķembām, ātrumu zaudējošas lodes un sprādziena izmestiem akmeņiem.

– Aizsargbrilles nav nodeva modei. Acis ir ļoti vārīga vieta. Jebkurā celtniecības veikalā nopirktas polikarbonāta brilles jūsu acis pasargās no putekļiem, smiltīm.

– Ja biedram bruņās trāpījusi lode, tas nenozīmē, ka ar viņu ir kārtībā. Jo lodes enerģija, ko apstādinājis bruņu elements, spēj izdarīt velnišķīgu aizbruņu traumu. Ribas lauž gandrīz vienmēr. Bet iespējami arī orgānu plīsumi. Tā ka cauruma neesamība vēl nav iemesls priecāties. Cik iespējams, novērtējiet biedra stāvokli un palīdziet.

Sakari:

– Smartfonus ATSTĀJIET MĀJĀS. Ieslēgti GPS, GEO-lokācija un citi uzlabojumi nodos jūsu atrašanās vietu pretiniekam un līdz jums agrāk vai vēlāk atlidos šāviņš.

– Ja kāds tomēr atvilksies ar smartfonu, atņemt, izslēgt un nodot glabāšanā aizmugures dienestam. Līdzi ņemiet vecu trulu Nokiju ar pogām ar neiespraustu SIM karti un iegravētiem 2-3 numuriem saziņai ar radiniekiem un biedriem.

– “Izejot” kaujā, telefonu izslēdziet, bateriju izņemiet. Visu iepakojiet ūdensizturīgā paketē un ielieciet somas patronsomā. Savējiem zvaniet tikai no aizmugures.

– Rācija nav mobilais telefons, te ir lietošanas nianses. Izpētiet radiosarunu noteikumus.

– Visu apakšvienības rāciju darbaspēju pārbaudiet pirms “iziešanas”. Palikt bez sakariem ar savējiem – dumjāk nemēdz būt.

– Nododot ziņojumu, pēc pogas nospiešanas nogaidiet sekundi, tad runājiet.

– Visiem apakšvienībā bez galvenās ir jāzina vēl 2-3 rezerves frekvences (vēlams periodiski mainīt).

– Noteikti apgādājieties ar vadu garnitūru (austiņas-mikrofons). Un dzirdēsit komandas kaujas trokšņa fonā, bet pēkšņi atdzīvojusies rācija “nenodedzinās” jūs slēpnī.

– Uz komerciālajām rācijām ir LED indikatori, kas pieņemšanas un raidīšanas laikā spoži spīd. Aizlīmējiet tās ar izolācijas lenti. Tāpat izslēdziet displeja piegaismošanas režīmu.

Maskēšanās:

– Izvairieties no spožām un pulētām detaļām ekipējumā. Visu spīdīgo slēpiet somas patronsomās.

– Rokās taktiskos cimdus.

– Nelietojiet brilles ar spoguļstikliem.

– Uz kaskas jābūt kamuflāžas apvalkam (noderēs maisa audums vai veca formas tērpa gabali).

– Seja un neaizsegts kakls uz zaļuma fona atmasko. Vienkāršākais paņēmiens kā aizsegt seju ir uzsiet lakatiņu, kufiju (arafatka) vai slēpošanas masku (tikai ne melnu). Var arī sajaukt grimu un uzziest uz atklātajām ādas daļām (piemēram, ugunskura pelni).

Taktikas padomi:

– ROCIET IERAKUMUS! Ja esat izgājuši jaunā pozīcijā vai postenī, rociet ierakumus. Pārvarot “vairs nevaru” un “negribu”. Jo vairāk un dziļāki ir ierakumi, jo lielākas jūsu izredzes palikt dzīviem artilērijas vai Grad raķešu apšaudes laikā.

– Ja kaut ko sadzirdat, apstādiniet grupu un esiet klusi. Klausieties uzmanīgi. Pat ja bremzēsit grupu katras piecas minūtes, jūs lamās tikai īpaši idioti.

– Apstājušies nekad nepalieciet stāvus. Vai nu uz ceļiem vai guļus. Tas ļoti nogurdina, bet tā ir visas grupas izdzīvošanas lieta. Ja kādam slinkums piesēsties, piespiediet.

– Postenī negulēt. Ja iemigsit, nošaut jūs gribēs ne tikai pretinieks. 2.Pasaules kara laikā par to tāpat kā par ieroča nozaudēšanu nošāva oficiāli.

– Pirkstam uz gaiļa nav jāstāv, pat ja ierocis ir uz drošinātāja.

– Pačurāt var stāvot uz ceļiem, nekļūstot par stāvošu mērķi.

– Smagāk atviegloties doties TIKAI divatā. Viens dara savas darīšanas, otrs piesedz. Ja nav kam iet ar jums, pacietiet.

– Šķaudīt sevī.

– Vairākas dienas svaigā gaisā pavadījušu smēķētāju var pamanīt 70–100 metru attālumā. Smēķēšanu atmetiet.

– Kas lēni skrien, ātri mirst.

– Ja tīriet ēku, istabā ejiet divatā, pirmā granāta, otrais jūs.

– Stāvot durvju priekšā un gaidot biedrus, kas gatavojas uzbrukumam, durvis pieturiet, lai tās nevar atvērt. Citādi koridorā ieraudzīsit granātu vai stobru.

– Granātu ieripināt pa grīdu. Nemest.

– Ja esat ieripinājuši granātu, pēc sprādziena ieripiniet vēl vienu, bet neuzvilktu. Lai lien slēpties vēlreiz.

– Sienās var būt caurumi, aizklāti ar lupatām vai paklājiem. Tā pretinieks var ātri pārbēgt no vienas kāpņu telpas uz citu. To atcerieties. Tas, ka esat gala dzīvoklī, nenozīmē, ka no blakus dzīvokļa nevar ieiet pie jums caur sienu.

– Pie logiem var piekārt vecu padomju laika metāla gultu sietus vai žogu drāšu sietu. Tie labi aptur ВОГ-us.

– Ja vajag šaut no telpas uz ielu, netupiet pie palodzes un nestāviet loga malā. Aizejiet istabas dziļumā, pakāpieties uz taburetes, piesedzieties ar starpsienu utt. Un neieslēdziet gaismu, to nedrīkst, neizgaismojiet sevi.

– Ķieģeļa vai betona šķembas mēdz lidot uz jums. Trāpot pa acīm… sapratāt.

– Slikta doma ir ilgi šaut, nemainot pozīciju. Izšāvis kārtu, pārvelieties sānis.

– Pārvietojieties pieliecoties.

– Zem apšaudes pārvietojieties ne vairāk kā 4-5 soļus un gulties. Ir izredzes, ka pretinieks nepaspēs nomērķēt un izšaut.

– Pārvietojieties secīgi pāriem vai trijatā, cits citu piesedzot ar uguni.

– Necentieties “izskaitļot snaiperus”. Tas nav jūsu darbs, un pietrūks zināšanu. Karojiet tālāk, “nepievēršot” uzmanību.

– Esiet morāli gatavi “apstrādāt” civilos, kuri jūs pamanījuši. Ja tādas izredzes neiepriecina, kustieties uzmanīgāk, nekrītot viņiem acīs.

– Ir jēdziens “nospiešana ar uguni”. Aktīvi nolaistot ar uguni pretinieku, var sastindzināt pretinieku, pat netrāpot un nezaudējot dzīvo spēku. Īpaši palīdzēs trasējošās lodes.

– Kopiet kājas, neslinkojiet tās mazgāt. Uzberzēsit – un vairs neesat karotājs.

– Ja redzat, ka uz kādu ir iespējams šaut, tāpēc uzreiz nav jāšauj. Ja neesat pamanīts, uzziniet no komandiera vai var iesaistīties kaujā.

– Ja esat kādu pamanījis, bet pats ieraudzīts neesat, nevajag strauji lēkt sāņus. Perifēriskā redze jūs uzrādīs acumirklī. Mīksti un laideni bez steigas piesēdiet un mierīgi ieņemiet pozīciju. Tas būs daudz nemanāmāk.

Mīnas:

– Neviens, pat sapieri, nenodarbojas ar mīnu un fugasu noņemšanu. Viņi tās truli uzspridzina ar trotila tableti. Nav ko gudrot un sākt noņemt; iezīmējiet vietu un ejiet tālāk.

– Granātu Ф-1 un РГД-5 “lamatas” ir visai skaļas. Kad nolido tapa, palēninātajs raksturīgi šņāc. Kliedziet “lamatas” un jums ir 3 sekundes (skaitiet: 531, 532, 533) mesties sāņus un gulties.

– Uz lamatām normāli karavīri liek slepenus nodrošinājumus, lai vienkārši noņemt nevar. Tā ka vienkārši “pārgriezt auklu” ir slikta doma. Vienkārši paejiet garām. Tā nav jūsu darīšana, tam ir vecākie biedri. Taisīt ВУ un lamatas nemācīšu. Pieredzējušie biedri prot un iemācīs.

– Jebkuras aizvērtas durvis ir NEAIZSKARAMAS, jo var būt mīnētas.

– Kastes neatvērt, elektroniku neieslēgt. Neko neaiztikt. Viss var būt mīnēts. Tas ir svarīgi. Tiktāl, ka nedrīkst atvērt ledusskapi, pat ja ļoti gribas ēst; tāpat celt klozeta vāku.

– Jūs varat dzirdēt ņaudēšanu, piemēram, aiz sienas skapja durvīm. Man ir ļoti žēl, bet dzīvnieks ir nolemts. Visdrīzāk viņš tur ir ieslēgts kopā ar granātu. Atvērt nedrīkst. Tas ir ļoti sarežģīts brīdis, tādās situācijās vienmēr gribas palikt cilvēcīgam, bet …

– Tāpat nedrīkst apgrozīt līķus, Zem tiem var būt granāta – “dāvana”. Lietojiet virvi ar āķi.

Medicīniskā palīdzība:

– Ievainojumu gadījumos mēdz būt venozas un arteriālas asiņošanas. Tās “ārstē” atšķirīgi. Bet svarīga ir cita lieta. Kaujas karstumā laika nav. Ar venozu asiņošanu biedrs mirs pēc vairākām stundām, bet pēc arteriālas burtiski 10-20 sekundes, un tad samaņas zudums un sākas hipoksija. Tā ka, lai neceptos, ātri uzlieciet žņaugu virs ievainojuma (te interni sašutīs, bet tāda ir dzīve, tā nav civilā, nākas pārkāpt noteikumus) un atgriezieties kaujā. Jūsu biedrs dabūs pusstundu laika, lai tiktu galā pats, vai to izdarīsit jūs, kad atbrīvosities.

– Žņaugam pa rokai jābūt vienmēr! Ne somā, ne mugursomā – vai nu uztītam uz laides, vai pretsomā pa rokai.

– Līdzi vienmēr divus žņaugus! Vienīgo varat atdot ievainotam biedram un pēc minūtes dabūt lodi gūžas artērijā.

Individuālā aptieciņa:

Paņemiet to, kas vajadzīgs tieši jums, jūsu īpašajām kaitēm.

Piedevām: 3 artēriju žņaugi, 2–3 individuālās pārsiešanas paketes, daudz pārsienamā materiāla, šķēres, šuvju materiāls, pretsāpju tabletes (piemēram, ja iesāpas zobi), dezinficējošs līdzeklis. Tāpat vajadzīgs promidols un kaut kādas SPĒCĪGAS antibiotikas (bet tās bez receptes aptiekā diez vai nopirksit). Lieka nebūs aktivētā ogle, vēders slodzē mēdz jokot. Vēl iesaku sadabūt ampulu komplektiņu ar ketanovu, deksametazonu un kordiamīnu. Un protams šļirci pie tā. Tas ir pretšoka komplekts. Neļaus jūsu sirdij apstāties tādēļ, ka sāpju vai asins zuduma dēļ (bet tas viss parasti turpat vien netālu staigā) smadzenes ir nogrāvušas asinsspiedienu.

Aprīkojuma saraksts.

TAS IR KARAM! Sarakstā ar zvaigznīti iezīmētas lietas, kuras NAV jāiegādājas pirmām kārtām. Sarakstā ir lietas dažādiem gada laikiem (tas nenozīmē, ka tas viss jāsabāž vienā mugursomā), protams, tas viss līdzi nav jāstiepj. Bet mājās jums ir jābūt visam. Lai jūs varētu dažādiem uzdevumiem paši mainīt aprīkojumu.

Apģērbs:

1. Puszābaki. Izvēles nosacījumi ir divi: lai nelaiž cauri ūdeni un ir visvieglākie.

2. MAZĀKAIS pieci zeķu pāri (tostarp ziemas).

3. Blīvas bikses.

4. Termoveļa.

5. Vairāki sporta krekli, tikai kokvilnas.

6. Blīva pārgājienu jaka.

7. Siksna.

8. Maskēšanās apmetnis (ziemas un vasaras).

9. Poliestera jaka (svītera vietā, vieglāka).

10. Ziemas jaka un ziemas bikses.

11. Ziemas zābaki.

12. Ziemas cepure (adīta, nav jāstiepj smaga ausaine).

13. Vasarai naga cepure vai panama.

14. Ziemas šalle.

15. Kufija (arafatka) vai lakatiņš vai slēpošanas maska (balaklava) (ne melna)

16. Cimdi vai dūraiņi ziemai.

Aprīkojums un ekipējums:

1. Reidu mugursoma 60 litru.

2. Uzbrukumu mugursoma 25 litru *

3. 2 tērauda karabīni *

4. Guļammaiss.

5. Ceļu sargi.

6. Brezenta teltene.

7. Tūristu paklājiņš.

8. Pretsoma vai siksnu-plecu sistēma (ar patronsomām).

9. Bruņu veste.

10. Nakts redzamības optika *

11. Aktīvie aussegi *

12. Ballistiskās brilles.

13. Bruņu ķivere vai sliktākajā gadījumā kaska.

14. Blašķe vai dzēšanas aparāts.

15. Mazā kājnieku lāpstiņa.

16. Desanta virve 50m *

17. Katliņš ar vāku-bļodiņu.

18. Gāzes deglis.

19. Karabīns.

20. Kompass.

21. Parašuta aukla 20 m (virve ar serdeni).

22. Dakšiņa un karote.

23. Grims *

24. Spogulītis.

25. Diegu un adatu komplekts.

26. Sērkociņi (vienreizējas šķiltavas).

27. Komplekts apģērba tīrīšanai.

28. Ieroču eļļa.

29. Talks.

30. Strēlnieku cimdi.

31. Izolācijas lente un līmlente

32. Siltuma avoti.

33. Lukturītis.

34. Taktiskā ieroča siksna *

35. Nazis.

36. Pulkstenis ar rādītājiem un kompass.

37. Zīmulis.

38. Papīrs.

39. Rācija ar vadu garnitūru *

40. Pončo.

41. Pretinsektu līdzeklis (nesmirdīgs).

42. Binoklis *

43. Tālmērs *

44. Multiinstruments (Multitool) *

Un visbeidzot – TIEM, KAS AIZSTĀV SAVU DZIMTENI, IR MORĀLS PĀRSVARS PĀR IENAIDNIEKU. Bet tas karā nozīmē ļoti daudz.

Slava Ukrainai! Slava varoņiem!

https://www.facebook.com/photo.php?fbid=1461971740754789&set=a.1381137785504852.1073741827.100008259307337&type=1&permPage=1

http://pressa.today/events/poleznye-sovety-dobrovoltsam-vyzhit-i-pobedit/

September 1, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ļaunuma impērijas izgaismošana: patiesības digitalizācija

Čekistu veidotās izsūtīto un represēto personu kartotēkas veselu ceturtdaļu gadsimtu kopš valsts neatkarības atgūšanas nav digitalizētas
 
Didzis Šēnbergs 1.septembris 2014

Ilgais mūžs sairst etapā. Deviņdesmit četri dzimtajā pagastā nodzīvoti un godam nostrādāti gadi, pēdējās trīs dienas čekistu ķetnās, kurās izdziest moku ceļā uz Sibīriju.

Muižas kalējs Andrejs piedzima 1855.gada 14.februārī Turaidas „Kalna Bisenieku” saimnieka tiesneša Jāņa Šēnberga jaunākā dēla Andreja un viņa sievas Annas ģimenē. Kā krietns darba cilvēks – puika, jauneklis un vīrs – piedzīvoja gan ķeizaru Aleksandru II, ko Turaidā sveica ar latviešu tautasdziesmām un rudzu puķu kronīšiem, gan Kārli Ulmani ziedu viju vārtos, gan Krimas, Turku, Pirmo un Otro pasaules karu, Latvijas Republikas izcīnīšanu un sagrāvi, apgādāja un izskoloja divpadsmit bērnus, lai kā pusakls večukiņš, izsūtīts kopā ar dēlu un vedeklu, 1949.gada 28.martā mirtu svešumā.

Tādu likteni viņam bija vēlējis Maskavas režīms Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča, drošības ministra Alfona Novika, viņa vietnieka Jāņa Vēvera, 2.daļas priekšnieka apakšpulkveža Āboliņa, „A” daļas priekšnieka Bokovikova, ministrijas Rīgas apriņķa priekšnieka, pulkveža Jastrebova un pilnvarotā Savčenko personās ar LPSR Ministru padomes tā gada 17.marta lēmumu Nr.282-cc. Tā ir viena no simt tūkstošiem dvēseļu, kuras stāstu glabā čekas arhīva fondi.

Šogad pieņemtā Satversmes preambula nosoda padomju totalitāro okupācijas režīmu. Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums – šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā „Virtuves sarunas” akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.

Saeimas apstiprinātais Nacionālais attīstības plāns (NAP) paredz cilvēka drošumspējas jeb cilvēkdrošības jēdzienu. Šis jēdziens ir plašāks nekā to pierasts saprast. Cilvēkdrošības jēdziens ietver Latvijas iedzīvotāju vienotu attieksmi pret vēsturi, kas novērstu satricinājumus un ārēja ienaidnieka izmantotu Latvijas iedzīvotāju informētības par vēsturi dažādību.

Cilvēkiem jābūt izglītotiem par padomju totalitārā režīma noziegumiem, tas izriet no Satversmes un NAP cilvēkdrošības jēdziena.

Sociālās atmiņas politikas veidošanu paredz valdībā jau vairākus gadus apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes periodam līdz 2018.gadam.

Saeimas lēmums grozīt likumu par okupācijas varas Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas (VDK) dokumentiem, nododot tos zinātniskai izpētei ir likumsakarīgs posms, lai īstenotu Satversmes preambulu, NAP un integrācijas pamatnostādnēs paredzēto vienoto valsts ideoloģiju. Ministru kabinets šogad 5.augustā izveidoja valdības zinātnisko komisiju autoritatīvā vēstures doktora, Latvijas Vēstures institūta pētnieka Kārļa Kangera vadībā. Tajā strādā kā vēsturnieki, tā arī juristi, sociologi, filozofi, arhīva eksperti. Tās uzdevums ir līdz 2018.gadam vadīt plašu pētniecību par VDK tumsas impērijas Latvijai un tās tautai pāri nodarīto.

Patiesība un patiesa informācija ir tā, kura veidos nākotnes Latvijas publisko ētiku. Šajā patiesībā ir svarīga precizitāte un detaļas, ne vien par VDK kā abstraktu ļaunumu, ne vien par staļiniskā totalitārisma īstenotām izsūtīšanām, bet arī par konkrētiem padomju totalitārās varas īstenošanas instrumentiem ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK), tās Latvijas nodaļas Centrālās komitejas (LKP CK), Galvenās pārvaldes valsts noslēpuma aizsardzībai presē („Glavļits”) vai Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs („Kultkoms”) palīdzību, kuru uzdevums bija apspiest īstenības izpratni, kavēt patiesību, morāli kavēt Latvijas sabiedrības intelektuālo attīstību, liegt akadēmisko un zinātniskās darbības brīvību, apspiest vārda un apziņas brīvību.

Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā ir PSKP LKP CK augstākās nomenklatūras lietas, VDK nomenklatūras lietas, kā arī politiski represēto lietas. Tas ir liels, daudz neaprakstīts pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu apliecinošo dokumentu skaits. Piemēram, lai arī eksistē VDK kartotēka par aptuveni simt tūkstošiem filtrētu, tajā skaitā vergu nometnēs aiz polārā loka ieslodzītu Latvijas iedzīvotāju, tomēr čekisti iznīcināja personas lietas pēc cilvēka operatīvā nozīmīguma izbeigšanās – priekšrakstā vīriešiem tie bija astoņdesmit gadu -, tāpēc saglabājušās tikai lietas par 1910.gadā dzimušajiem un jaunākajiem šādi represētajiem jeb apmēram piecdesmit divi tūkstoši lietu.

Jāpiebilst, ka, neraugoties uz arhīva ekspertu praktiski neapmaksāto, bet fanātisko darbu, aptuveni puse no šīm lietām nav aprakstītas. Daļa no četrdesmit astoņiem tūkstošiem krimināllietu nav klasificētas. Šīs vēstures liecības ir jāieskanē, jāpārvērš ciparu formātā un šādi jānodod nācijas publiskā rīcībā, lai gan akadēmiķi, bakalauri, maģistranti, gan visi Latvijas ļaudis gūtu dokumentālu pierādījumu savā sociālajā atmiņā par ļaunuma mašinērijas struktūru un tās darbības principiem. Tas ļautu izdarīt pareizas personiskas izvēles par savu rīcību nākotnē.

Sešus mēnešus ilgstošā Krievijas-Ukrainas kara ēnā bailes un posts, cilvēka izvēles nozīme šādos apstākļos nav akadēmiski sausi, bet latviešu valstsnācijas nākotnei vitāli nepieciešami pētījumu un publiskās diskusijas temati.

Noziegumi pret latviešu tautu arī ir jāliek nācijas publiskās ētikas pamatā – personas, kuras ir atbalstījušas Latvijas okupāciju un anektēšanu 1940.gadā, kuras nodevušas Latvijas Republiku, kuras ir atbalstījušas staļiniskās represijas un rusifikāciju, nedrīkst būt nācijas kultūras koda sastāvdaļa. Tās ir traģiskas, lai arī bieži talantīgas personības, bet izsaku cerību, ka VDK zinātniskās komisijas pētījums ļaus formulēt savu attieksmi ne tikai pret pamanāmākajiem kolaborantiem kā rakstnieks un politiķis Vilis Lācis, zinātnieks Augusts Kirhenšteins, Paulis Lejiņš vai dzejnieks Arvīds Grigulis, bet vēl pret daudzām konkrētām vēsturiskām personībām un to patieso lomu latviešu nācijas izaugsmē vai šīs izaugsmes apspiešanā.

Saeima ļāva Ministru kabinetam veidot VDK zinātniskās izpētes komisiju līdz šā gada beigām, taču, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes iniciatīvai, valdība ir savu darbu veikusi savlaicīgi, apstiprinot komisiju jau piecus mēnešus pirms tam un dodot mandātu sākt darbu. Kangera komisija darbu sākusi, uzskatu, ka priekšizpēte ir jāfinansē jau ar šo septembri.

2014.gadā komisijai ir jāizveido zinātnisko pētījumu programma, jāapkopo VDK noziegumu un lustrācijas bibliogrāfija, jāizveido jau esošo publikāciju vietne un jāaprēķina vajadzīgais Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā esošo okupācijas laika VDK kartotēku, nomenklatūras lietu un represēto lietu digitalizācijai. Valdības nekad nav arhīvam piešķīrušas līdzekļus pat šo fondu skanēšanas sākšanai, lai gan ir zināms, ka summas nemaz nav astronomiskas – piemēram, piecpadsmit tūkstošu nomenklatūras lietu digitalizācijas izmaksas ekspertu ieskatā ir aptuveni divsimt tūkstoši eiro. Šiem minimāliem izdevumiem jārod līdzekļi, jo komisijas locekļi par darbu komisijas sēdēs atalgojumu nesaņems.

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, 80.gados, cilvēku varēja ierobežot un arī sodīt par to, ka viņš, piemēram, ir izplatījis cilvēktiesību pamatdokumenta kopiju, rakstījis dzejoļus, devis draugam franču literatūru, nosūtījis māksliniecisku sievietes akta fotogrāfiju uz fotoizstādi sociālistiskajā Bulgārijā vai pat izpaudis laikrakstā Bauskas iedzīvotāju skaitu (par pēdējo sodīja pat „Glavļita” cenzoru). VDK zinātniskās komisijas uzdevums ir veikt rūpīgu darbu, atklājot ne vien staļinisma zvērību, bet arī brežņeviskās stagnācijas padomju iekārtas konkrētus notikumus, publiskojot piemērus sabiedrībai, lai šāds antiintelektuāls ļaunums Latvijas vēsturē nekad vairs neatkārtotos.

Lai nodrošinātu iespēju sabiedrībai un plašākam pētītāju lokam nepastarpināti iepazīties ar patiesību, uzsvēršu – patiesībai ir jābūt konkrētai. Jānodrošina pieeja arhīvu dokumentiem par čekistu, kompartijas vadoņu, iznīcinātāju-teroristu, ietekmes aģentu, cenzoru, citu represīvo iestāžu kopdarbību, publiskojot varas mehānismu un pavēļu sistēmu okupētajā Latvijas Republikas teritorijā.

Tagad, piemēram, nodrošina tiešsaistes pieejamību laikrakstiem, kas iznāca Latvijas teritorijā līdz 1940.gadam, šādi ļaujot ne vien arhivāriem, bibliotekāriem, bet arī plašam zinātnieku lokam, ikvienam interesentam iepazīties ar laikrakstiem tiešsaistē. Šādai pašai iespējai ar laiku jābūt arī par čekistu dokumentiem.

Kremļa tumsas kalpu krātie papīri, kuros ieaudies latviešu tautas liktenis, dzimtu traģēdijas un cilvēku rīcības sociāli psiholoģiskās saknes, daudzos gadījumos, kas attiecināmi uz filtrāciju, izsūtīšanu vai VDK politisko krimināllietu rezultātā radīto ieslodzījumu moku nometnēs, ir uz nekvalitatīva papīra, rakstīti ar zīmuli, laika zoba ēsti un draud aiziet iznīcībā, ja netiks skanēti un darīti pieejami pētniekiem ciparu formātā. Vēl pēc gadu desmitiem šie dokumenti būs nesalasāmi, un vēsture būs zudusi.

Pat čekistu veidotās izsūtīto, filtrēto un krimināllietās represēto personu kartotēkas ceturtdaļu gadsimta kopš valsts atgūtās neatkarības nav digitalizētas.

Ir izveidojusies pat paradoksāla situācija, ka cietēju vārdi, uzvārdi un viņu personīgā informācija pilnos sarakstos ir publicēta grāmatās (piemēram, „Aizvestie”), taču PSKP nomenklatūras un Valsts Drošības komitejas štata darbinieku, kā arī iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, kuri slepkavoja Latvijas aizstāvjus – nacionālos partizānus un civiliedzīvotājus, lietas ne tikai nav pieejamas sabiedrībai, bet pat pētniekiem nav pieejamas digitālā veidā. Tas ir nepieciešams jēgpilnu skaitlisko secinājumu izdarīšanai, turklāt pašu PSKP nomenklatūras lietu un VDK represēto lietu sakārtošana ciparu formātā nepieciešama arī to saglabāšanai nākamajām paaudzēm.

Latvijas sabiedrība vēlas drošību, labklājības apspīdētu rītdienu. Vienlaikus izpratne par mūsu sabiedrības funkcionēšanu nav iespējama bez tās atmiņas portreta, kam neatņemams ir padomju laika apspiešanas nospiedums. Mūsu kopīgs pienākums ir likt nacionālās ētikas pamatā patiesību par vēstures tumšajām lappusēm un nest digitālā gaismā konkrētas, pieejamas liecības par ļaunuma impēriju.

http://www.ir.lv/2014/9/1/launuma-imperijas-izgaismosana-patiesibas-digitalizacija

September 1, 2014 Posted by | arhīvi, gulags, KGB, PSRS, REPRESĒTIE, Vēsture, čeka, čekisti | 1 Comment

Latviešu strēlnieku divīzija – glābiņš vai lamatas? 


Attēli no Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas valsts arhīva un I. Jermicānes peroniskā arhīvaA

Šā gada 5. jūnijā apritēja 70 gadi, kopš tika izveidots Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss, savukārt 18. jūlijā – 70 gadi, kopš 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā atgriezās tie iedzīvotāji, kas trīs Vācijas–PSRS kara gados bija cīnījušies Sarkanās armijas 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā. Lai arī pēckara pētījumos viņu liktenis attēlots kā varonības caurstrāvots piedzīvojums, tomēr Latvijas un Krievijas arhīvos pieejamie dokumenti liecina, ka realitāte bieži bija citāda.

Viņi visi bija Latvijas sabiedrības daļa, par kuras motivāciju, ceļu līdz armijai un dzīvi tajā ir līdz galam nenoformējies, pat maldīgs priekšstats. Tas attiecas arī uz divīzijas formēšanas periodu 1941. gada vasarā – rudenī.

1941. gada 3. augustā ārkārtīgi sarežģītā Sarkanās armijas darbības periodā PSRS Valsts Aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu izveidot Latvijas strēlnieku divīziju, iekļaujot to Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Latvijas Komunistiskās boļševiku partijas Centrālajai komitejai (LK(b)P CK) un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei (Latvijas PSR TKP) kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzdeva formēt Latvijas strēlnieku divīziju no bijušās strādnieku gvardes karavīriem, milicijas, padomju partijas darbiniekiem un citiem Latvijas PSR pilsoņiem, evakuētiem uz Krievijas teritoriju. Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma tika evakuēti, bet galvenokārt dažādos veidos evakuējās paši vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Divīzijas formēšanas sākums


Divīzijas formēšana sākās 15. augustā Gorohovecas nometnē Gorkijas apgabalā (mūsdienās – Ņižņijnovgoroda). Karadarbība Vācijas–PSRS frontē noteica, ka tai jānotiek aptuveni mēneša laikā. 1941. gada 10. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks Jefims Ščadenko izdeva direktīvu: līdz 10. septembrim noformēt 201. latviešu strēlnieku divīzija pēc tādiem štatiem un organizācijas, “kā paredzēts dokumenta pielikumā”. Saskaņā ar Valsts Aizsardzības komitejas 3. augusta lēmumu par divīzijas formēšanu atbildēja LK(b)P CK, kas bija ierosinājusi veidot latviešu formējumu Sarkanajā armijā, Latvijas PSR TKP, kā arī Maskavas kara apgabala štābs. No 15. augusta līdz 1. septembrim bija plānots izveidot 20 daļas un apakšvienības, paredzot jaunajā divīzijā iekļaut aptuveni 12 tūkstošus cilvēku.

Sākot ar 20. augustu, par divīzijas formēšanu ik dienas pulksten 6.00 no rīta bija jāziņo divīzijas komandierim, kurš faktiski vienpersoniski kļuva atbildīgs par divīzijas formēšanas gaitu. Par jaunās divīzijas komandieri iecēla pulkvedi Jāni Veikinu, kurš bija dzimis Latvijā, bet militāro karjeru veidojis PSRS. Lai arī J. Veikina laikabiedru – divīzijas karavīru – liecībās viņa darbība galvenokārt tika asi kritizēta, tomēr privātās vēstules sievai Tatjanai Veikinai liecina par viņa noslodzi, retām saziņas reizēm ar ģimenes locekļiem, atbildības sajūtu par gaidāmajiem uzdevumiem un dzīves apstākļiem. Piemēram, 1941. gada 7. novembrī J. Veikins rakstījis: “Man personīgi ir uzticēts ļoti atbildīgs darbs. Dzīvoju pieticīgi, kaut varu dzīvot, ne pēc kā neilgojoties. Man ir milzīga vara, izlemju dzīvības un nāves jautājumus. Tūkstošiem acu skatās un gaida manas pavēles. Šajos apstākļos palieku pats. Strādāju vairāk par visiem. Pieprasu no cilvēkiem to, ko pats varu izpildīt. Savu dzīvi netaupu un, ja tas nepieciešams lietai, netaupīšu arī citu dzīves.”

Divīzijas karavīri atceras, ka augustā nenotika personāla uzskaite. Piemēram, nebija cilvēku sarakstu un ziņu par viņu militāro pieredzi, kas šajā gadījumā bija būtiski, lai atvieglotu nosūtīšanu uz daļām un apakšvienībām un iecelšanu amatos. Sākotnēji ar to nodarbojās J. Veikins vienpersoniski, kurš, pēc karavīru stāstītā, vispirms cilvēkus nostādīja ierindā un pēc tam no ierindas “skaidrā latviešu valodā” izsauca tos, kas atbilda viņa ieviestiem sadalīšanas kritērijiem: Latvijas armijā dienējušie, piedalījušies Pirmajā pasaules / Padomju Krievijas pilsoņu karā un ar militāro izglītību.

Cilvēku atlase evakuācijas centros


Pēc 15. augusta Gorohovecas nometnē sāka ierasties brīvprātīgie no dažādiem Krievijas apgabaliem, dažkārt 100 – 200 cilvēku grupās, dziedot dziesmas, piemēram, “Div’ dūjiņas”. Lielākie evakuācijas centri bija Volgas augštecē izvietotajos kolhozos. Cilvēki Gorohovecas nometnē nonāca pa vairākiem ceļiem: brauca paši, jo bija dzirdējuši par divīziju, LK(b)P CK izsūtīja apkārtrakstus kara komisariātiem, apgabalus apbraukāja LK(b)P CK pārstāvji, notika mobilizācijas akcijas un bija karaklausībai pakļautie.

Mobilizācijas akcijas galvenokārt bija orientētas uz tiem, kas bija izbraukuši no Latvijas un atradās PSRS, nevis uz tiem, kas jau dienēja kādā Sarkanās armijas daļā, izņemot 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīrus. Vispirms atklājās haotiski notikušās evakuācijas sekas, jo bija jānoskaidro, kur atrodas evakuējušies, un pēc tam viņi jāpārliecina pieteikties armijā. Lai to atrisinātu, galvenā loma bija LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP. 1941. gada 21. augustā Jānis Kalnbērziņš un Vilis Lācis nosūtīja rakstu J. Ščadenko, kurā līdz 25. augustam lūdza sūtīt uz divīzijas formēšanās vietu “Latvijas PSR pilsoņus, ne tikai latviešus, bet arī krievus, ebrejus un citus no Latvijas teritorijas: gan karaklausībai pakļautos, gan brīvprātīgos, LK(b)P CK un Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta pārstāvju salīgtos un atlasītos”. Rīkojums par “salīgtajiem” bija jānosūta vairāku apgabalu un novadu kara komisariātiem. Termiņš izrietēja no Maskavas kara apgabala kara padomes noteiktā divīzijas noformēšanas gala datuma.

Evakuēto latviešu vidū ziņa par latviešu divīzijas veidošanu izplatījās 10. – 15. augustā, kad viņi arī sāka saņemt mobilizācijas pavēstes. Tās galvenokārt bija adresētas kādā administratīvā teritorijā, piemēram, ciemā dzīvojošajiem vīriešu kārtas latviešiem un Latvijas PSR pilsoņiem. Daudziem evakuētajiem paziņojums par latviešu strēlnieku vienību formēšanu pienāca īsti laikā, “kā atpestīšana”. Īpaši daudz latviešu ieradās no Kirovas un Jaroslavļas apgabaliem, kā arī no Čuvašijas un Padomju Savienības dienvidaustrumu apgabaliem. Dažkārt latviešus negribēja atlaist, jo viņus uzskatīja par labiem strādniekiem fabrikās, kolhozos utt. Bieži lūgumiem laist armijā sekoja atteikums, pamatojot, ka “arī darbs kolhozā ir kā cīnīšanās frontē”. Citi kolhoznieki latviešu brīvprātīgu došanos uz fronti vērtēja ar lielu neizpratni. Piemēram, Eduards Berklavs savās atmiņās min, ka nereti kolhoznieki uz latviešiem raudzījās kā “uz nenormāliem”. Ja tika iesaukts kāds no vietējiem iedzīvotājiem, to uzņēma kā lielu nelaimi un atzīmēja “ar vairāku dienu nepārtrauktu dzeršanu”.

LK(b)P CK arī sūtīja vervēšanai uz rajoniem vairākus Latvijas kompartijas un komjaunatnes organizāciju pārstāvjus. Katra no šīm personām darbojās divos līdz četros rajonos, kur veica brīvprātīgo atlasi. Pieejamie dati liecina, ka Tatārijas APSR un Uļjanovas rajonā no 28. augusta līdz 12. septembrim tika salīgti un nosūtīti caur Tatārijas kara komisariātu uz Gorkiju 700 cilvēki. Karavīri apliecina, ka parādījušies “tādi vervētāji”, kuri stāstījuši par divīzijas veidošanu ar mērķi atbrīvot Latviju un Rīgu.

Bija cilvēki, kas, uzzinot par iesaukšanas punktiem, devās uz tiem, lai pieteiktos divīzijā. Pieteikšanos nereti aizkavēja atbilstošu (Latvijas PSR pilsonību apliecinošu) dokumentu trūkums. To mēdza atrisināt atšķirīgi: gan uzdodami lieciniekus, gan tie, kas 1941. gadā Latvijā bija iesaistīti kādās padomju varas struktūrās, uzrādīdami savas apliecības.

1941. gada 25. septembrī divīzijā bija 10 601 karavīrs. Cilvēki bija ieradušies no 24 apgabaliem. Visvairāk no Gorkijas – 2592, Kirovas – 1666, Jaroslavļas – 1416. 1941. gada 8. oktobrī J. Kalnbērziņš un V. Lācis ziņoja J. Staļinam par divīzijas formēšanas gaitu, ka “uzdevums šajā brīdī ir izpildīts un Latvijas strēlnieku divīzija ir nokomplektēta ar ierindas, komandējošo vadošo un politisko sastāvu, nodrošināta ar nepieciešamo bruņojumu un sagatavota karadarbībai”. Brīvprātīgo skaits bija liels. Ziņojums liecina, ka 8. oktobrī tie bija aptuveni 70% divīzijas karavīru. 15% divīzijas sastāva bija komunisti un komjaunieši. Kopumā oktobra sākumā (4. oktobra dati) divīzijā bija 10 877 karavīri.

Septembra otrajā pusē situācija mainījās, acīmredzot dienestam derīgo cilvēku rezerves samazinājās, jo 17. septembrī atzīmēts, ka “pēdējās dienās vāji nāk papildinājums. Nepieciešams būtu vēl reizi no galvenajiem latviešu pulcēšanās centriem paātrināt cilvēku sūtīšanu”. Septembra beigās bija izsludināta oficiāla latviešu mobilizācija, tā deva papildinājumu no Sibīrijas apgabaliem un Dienvidu austrumu republikām. Divīzijas štāba priekšnieks Oļģerts Ķincis uzsver, ka arī tie latvieši, kas Padomju Savienībā bija dzīvojuši “visus šos gadus, ar mobilizāciju tika ieskaitīti 201. divīzijā”.

Sākot ar oktobri, divīzijas papildināšana notika tikai uz karaklausībai pakļauto no kara komisariātiem atsūtīto rēķina.

No visa 201. latviešu strēlnieku divīzijas personālsastāva 1941. gada decembrī 51% bija latvieši, 26% krievi, 17% ebreji, 3% poļi un 8% citi. 1941. gada decembrī 90% personālsastāva bija Latvijas iedzīvotāji, 58% karavīru bija vecumā līdz 30 gadiem.

Sadalot karavīrus pa grupām (Latvijas pilsoņi, militārā pieredze, sociālā izcelšanās, politiskā piederība u.c.), jāuzsver, ka lielākā bija Latvijas pilsoņi, kas bija dienējuši Latvijas armijā. Nav precīzi nosakāms, cik, bet bija tādi, kas piedalījušies Pirmajā pasaules karā un Padomju Krievijas pilsoņu karā, daļa no tiem bija palikuši dzīvot Padomju Savienībā, daļa 20. gados atgriezās Latvijā. Padomju Savienībā palicēju dzīves ceļš bija veidojies atšķirīgi, daļa bija taisījusi karjeru Sarkanajā armijā, piedzīvojusi 1937. – 1938. gada represijas, bija arī tādi, kas cīnījušies Spānijas pilsoņu karā (1936 – 1939).

Atsevišķa grupa bija, piemēram, milicijas šoferi, dzelzceļa darbinieki, jūrnieki. Skatot sīkāk pēc militārās pieredzes, šie cilvēki piederīgi bijušajiem 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīriem, Latviešu brīvprātīgo pulku karavīriem, Rīgas Kājnieku karaskolas kursantiem, IeTK darbiniekiem (miliči), kā arī tiem, kas ir tikai dienējuši Latvijas armijā. Daļa no tiem, kas bija dzīvojuši Latvijā, bija darbojušies Komunistiskās partijas pagrīdē un savu politisko aktivitāti varēja apliecināt pēc 1940. gada 17. jūnija. Viņi visbiežāk ieņēma dažādus amatus Latvijas PSR valdības un partijas iestādēs. Viņu vidū bija arī vairāk nekā desmit Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu.

Novembra beigās tomēr nepieciešamo cilvēku skaitu – 11 422 – nebija izdevies savākt. 25. novembrī divīzijā bija 10 799 karavīri. Komplektēšana nebija viendabīga. To ietekmēja ne tikai kara komisariātu darba stils vai LK(b)P CK aktivitātes, bet arī evakuējušos cilvēku pirmā reālā saskarsme ar dzīves apstākļiem PSRS, kam bija liela nozīme cilvēku vēlmē nonākt divīzijā. 28. novembrī nenokomplektētas bija strēlnieku rotas (trūka 600 cilvēku). Pēc divīzijas komandiera J. Veikina aprēķiniem, divīzijai trūka cilvēku viena strēlnieku bataljona apjomā, un tas, pēc divīzijas komandiera domām, nākotnē “radīs draudus pilnvērtīgai divīzijai un sevišķi sarežģīs jautājumu par rezerves bataljonu”. Slimību dēļ rudenī divīzija zaudēja aptuveni 300 cilvēkus. Dienestam armijā vecuma neatbilstības un politisku motīvu dēļ nederēja 452 cilvēki.

Nenokomplektēšanu veicināja arī apstāklis, ka, vai nu pašiem piesakoties, vai salīgšanas rezultātā divīzijā nonāca dienestam nederīgi cilvēki, par ko divīzijas vadība ziņoja J. Kalnbērziņam, lūdzot dot norādījumu kara komisariātiem nesūtīt “slimos, mazgadīgos un vecos”. Daudziem cilvēkiem savukārt bija grūti pierādīt, ka viņus kādu iemeslu dēļ nevar iekļaut divīzijā.

Uz iesaukšanas punktiem devās ne tikai iesauktie, bet arī “neiesauktie sešdesmitgadīgie un piecpadsmitgadīgie, kas cerējuši iestāties armijā par brīvprātīgajiem, lai tiktu dzimtenē”. Laikraksta “Latvijas Strēlnieks” redaktora V. Kalpiņa atmiņas liecina, ka pusaudžu vēlēšanās nokļūt divīzijā sākotnēji radīja problēmas un netika atbalstīta. Tomēr nereti viņi divīzijā iekļuva saviem spēkiem, paziņodami, ka ir pazaudējuši dokumentus. Pēc V. Kalpiņa domām, otra grupa, kura bija “pazaudējusi dokumentus”, bija tie, kuriem iesaukuma gadi jau pāri, tie savukārt “rūpīgāk skuvās, lai tikai nerēgotos kāds sirmāks bārdas rugājs”. Vecuma ziņā iesaukšanas robeža bija 60 gadi, tāpēc dažkārt atmiņās minēts, ka “vīriešus ņēma visus, reti kuru izbrāķēja. Ņēma līdz 60 gadiem. Viss vienalga – virsnieks vai kareivis.”

Pieteikšanās motīvi


Jau minētie aptuveni 70% brīvprātīgo 1941. gada rudenī divīzijas karavīru vidū ir tikai bezpersoniski skaitļi, kuri neraksturo ne konkrētu cilvēku motivāciju, nedz arī sniedz atbildi – cik lielā mērā brīvprātība patiešām bija brīvprātība (ņemot vērā kara laika situāciju). Vislabākā atbilde ir karavīru personiskās liecības, kuras (īpaši dienasgrāmatas) skaudri ataino padomju dzīvi un Latvijas iedzīvotāju pirmo saskarsmi ar to. Šiem stāstiem ir maz sakara ar vēlmi atriebt vai uzvarēt, vairāk jūtama vēlēšanās būt pie latviešiem, paēdušiem un citā vidē. Privātās liecības pēc motivācijas varētu sadalīt trīs grupās: idejiskie, līdzi aizrautie un tie, kas nevarēja samierināties ar dzīves un darba apstākļiem Padomju Savienības kolhozos un fabrikās.

Pie t.s. idejiskajiem neapšaubāmi pieder brīvprātīgie, kas pēc kara sākuma Latvijā iesaistījās dažādās padomju varas organizētās militārās vienībās, piemēram, strādnieku gvardes bataljonos. Daļa no viņiem jau pirms kara sākuma bija vai nu komjaunatnes, vai komunistiskās partijas biedri. Viņu motivācija sakņojās komunistiskajā pārliecībā un kara propagandas saukļos. Viņi dzīvoja ar pārliecību, ka izvēle cīnīties ir vienīgā pareizā rīcība.

Vēl viena brīvprātīgo grupa iespēju karot uztvēra kā piedzīvojumu, kaut arī viņi nepiekrita sludinātajām idejām par atriebību vai “fašistu uzvarēšanu”.

Ļoti būtisks faktors, kas veicināja faktiski jebkura evakuētā Latvijas iedzīvotāja vēlēšanos nonākt 201. latviešu strēlnieku divīzijā, bija saskarsme ar padomju kolhozu sistēmu. Lielākajai daļai no Latvijas izbraukušo nebija nekāda priekšstata par kolhoziem, daudzi, tajos ierodoties, padomju propagandas iespaidā bija sagaidījuši attīstību un labklājību.

Vairums no bēgļu stāstiem pauž sarūgtinājumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk tikt prom no kolhoziem. Divīzijas karavīrs Eduards Strops, noticēdams pēc 1941. gada 22. jūnija radītajai kara propagandai par “labo dzīvi” padomju Krievijas kolhozos, devās turp bēgļu gaitās. Pirmo kara gadu dzīvoja kolhozā, un viņa apraksti (dienasgrāmatu rakstīja katru dienu) ir atklāti: par blusām, blaktīm, netīrību, nabadzību, rupjību utt.: “1941. g. 24. septembris. Sernur. Mans vakardienas piedzērušais – upolnomočennij skotzagotovok – beidzot ieradās, ir vienkāršs cilvēciņš. Nodzēries, trūkst naudas, lai tiktu tālāk. Ievēroju otru kādu tipu, piedzērušu, ādas kurtkā, kas pa dubļiem izvārtījies kā sivēns, tādu te vairums. Kas ieņem labāki atalgotas vietas, dzer un dzīvo, cik šī knapā dzīve sniedz. Pārējie ķeras pie slapji ceptās maizes kumosa un trauc ko labāku iekost (stolovajā). Maizi ļaudis visur it kā vajā jeb otrādi – nes to rokās, ved braucamā kurvī sasviestu, kā to šorīt redzēju. Visur palikuse pliekana dzīves nonivelēta. Vērojot lielo braškas dzeršanu, kas tiek dzerta tikai no tējas glāzēm, pilnīgi atkrīt mūsu šņabja glāzītes dažāda lieluma. Te dzer vai nu pus vai veselu glāzi. Bieži redzami cilvēki, kas paņem lētāko piena zupu par 85 kap., bet “votku” pusglāzi, kas maksā 3.20. Savādu iespaidu atstāj, klausoties spiedzošā skaļrunī, tas tikpat tālu no dzīves īstenības kā debess no zemes. Pie galda līdzās divi jaunieši, 16 – 18. g., paņēmuši līdzi puslitra vodku, to ielēja vienādās daļās tējas glāzē un vienā paņēmienā izdzēra. Sarunājas bravūri: “Ni huja ebenomatj ne polucil, po doroge vipili i ebenomatj. utt. [..]” Līdzīgus aprakstus jau kara laika dienasgrāmatās snieguši arī citi divīzijas karavīri.

Kolhozu dzīves piemēri raksturo ne tikai padomju propagandas atšķirību no dzīves realitātes, bet arī to, ka reāli sastapās divi pilnīgi atšķirīgi dzīvesveidi un attieksmes pret darbu.

Atšķirīga ir t.s. līdzi aizrauto grupa, kura ir vissarežģītākā. Lielāko daļu tajā veidoja no Latvijas piespiedu kārtā evakuējušies: dažādu padomju iestāžu tehniskie darbinieki, piemēram, dzelzceļnieki, šoferi, 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri, kā arī jūrnieki. Viņu motivācija bija pakļaušanās notikumiem, bez citādas izvēles. Tieši viņi, īpaši dzelzceļnieki un šoferi, divīzijas darbības turpinājumā visbiežāk nonāca divīzijas IeTK Sevišķās daļas uzmanības lokā. Būtiska uzmanība jau divīzijas formēšanās posmā tika pievērsta karavīru politiskajam noskaņojumam. Ar to nodarbojās ne tikai IeTK, bet arī kara komisāri un politiskie vadītāji, kurus dažādās partijas biroja sanāksmēs uztrauca jautājums par karavīru nacionālšovinismu, ar to saprotot atsevišķu karavīru vidū novēroto nelabvēlīgo politisko noskaņojumu. Nereti pārpratumus veidoja dabiska Sarkanās armijas reglamentu nezināšana.

Divīzijas formēšana noslēdzās 1941. gada 4. un 5. decembrī, kad divīzija aptuveni 10 tūkstošu karavīru sastāvā devās uz fronti, lai 20. decembrī dotos pirmajā kaujā.

Īpašs temats, pētot divīzijas izveidi, būtu komandējošā sastāva formēšana, karavīru politiskā apmācība, uzraudzīšana un represijas pret viņiem.

http://www.la.lv/latviesu-strelnieku-divizija-glabins-vai-lamatas-%E2%80%A9/

August 31, 2014 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

2.pasaules karš cilvēku dzīvesstāstos

Gramata_prieksvaaks-media_large
Gunta Gaidamaviča 29.augusts 2014

Vēsturnieka Ulda Neiburga „Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” visu vasaru nenozūd no pārdotāko grāmatu saraksta augšgala un kļuvusi unikāla jau ar to vien, ka neviens cits Latvijas vēsturnieku darbs līdz šim nav spējis sasniegt dižpārdokļa (kā man, godīgi sakot, nepatīk šis vārds, jo asociējas ar barokli, kam visai tāls sakars ar grāmatniecību) statusu.

Es nezinu, vai pašam autoram bija pārsteigums vērot satriecošo tempu, kādā viņa grāmata nozuda no veikalu plauktiem. Taču pieļauju, ka šīs sakāpinātās intereses fenomens ir kāda cita, ne mazāk vērienīga pētījuma vērts, jo Neiburga grāmatas popularitāte apstiprina to, cik joprojām, teju 70 gadu pēc kara beigām, mums katram ļoti aktuāla ir šī tēma – Otrais pasaules karš.

Atzīšos, es arī alkaini gaidīju šo grāmatu un divās naktīs izlasīju no vāka līdz vākam, atliekot malā tobrīd steidzamās un prioritārās grāmatas, kas bija jāizlasa, gatavojot kārtējos LTV kultūras raidījumus. Man, Otrā pasaules kara abās frontes pusēs karojušo, nacionālo partizānu un „istrebiķeļu”, uz Sibīriju izvesto un izvedēju, un ne ar vienu okupācijas varu nesadarbojušos latviešu pēctecei un radiniecei šī Ulda Neiburga grāmata bija… varbūt mēģinājums atrast personisku izlīgumu ar tik dažādos lēmumus pieņēmušo manas dzimtas cilvēku izvēli (un izvēles neesamību), viņu maldiem un pārliecībām, maksu, ko viņi par to maksāja.

„Dievs, Tava zeme deg!” struktūru veido 33 atsevišķi raksti, kas ir daļa no desmit gadu garumā laikrakstā „Lauku Avīze” (vēlāk „Latvijas Avīze”) un žurnālā „Mājas Viesis” publicētajiem vairāk nekā 100 autora rakstiem par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, kas tagad, iekļaujot grāmatā, papildināti ar jaunākajiem pētījumu rezultātiem un atziņām. Grāmatas struktūra veidota pēc kalendāra principa, katru no aprakstītajiem notikumiem pakārtojot kādai kara dienai, kurās tie risinājušies.

Rakstu kopojums nav vispusīgs vēstures izklāsts, tajā apzināti nav iekļautas visas ar Otro pasaules karu saistītās norises (pieļauju, atstājot darba lauku nākamajai grāmatai). Autors aplūkojis gan plaši, gan mazāk zināmas, dažas pat līdz šim plašam lasītāju lokam vispār nezināmas Otrā pasaules kara vēstures lappuses, īpašu vērību veltot tām, kas vēl 70 gadu pēc kara beigām ir sevišķi jūtīgas un sabiedrībā pretrunas raisošas.

Man, piemēram, pārsteidzošs atklājums bija fakts, ka vācu okupācijas laikā, 1941. gadā 200 000 Latvijas iedzīvotāju parakstīja vēstījumu Amerikas Savienoto Valstu valdībai par padomju okupācijas varas noziegumiem un aicinājumu neatbalstīt Padomju Savienību.

Žēl, ka adresātu šis astoņus sējumus biezais dokuments sasniedza tikai 1953.gadā. Tāpat līdz šim maz bijis zināms par tiem latviešu vīriem, kam karš bija vienreizēja iespēja atklāt savu izcilību, – Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu saņēmušajiem Žani Butkus, Miervaldi Ādamsonu un Alfrēdu Riekstiņu. Tie ir iedvesmojoši stāsti, kas valdzina un arī sāpina.

Saturiskam līdzsvaram vienīgi būtu gribējies arī stāstus par līdzīga „mēroga” vīriem frontes otrā pusē – PSRS bruņoto spēku augstākā apbalvojuma Zelta Zvaigzne saņēmējiem, Padomju Savienības Varoņiem Jāni Vilhelmu, Jāni Rainbergu, Mihailu Orlovu.

Ulda Neiburga grāmatas lielākā vērtība un panākumu atslēga, manuprāt, ir izvēlētais (un vēsturisko tematu izklāstā Latvijā unikālais) vēstījuma veids – precīzs un akadēmisks vēsturisko notikumu izklāsts, papildināts ar konkrētu cilvēku personisko pieredzi. Tādējādi milzīgie karu raksturojošie statistikas dati zaudē savu anonimitāti, atsedzot aiz tiem esošo katra konkrētā indivīda, katras Latvijas ģimenes traģēdiju.

Grāmatas pārdošanas panākumi vedina domāt, ka šis formāts patlaban ir veiksmīgākais, kā uzrunāt mūslaiku auditoriju. Jāpiebilst, ka „Dievs, Tava zeme deg!” atzīstama ne vien par noderīgu izziņas avotu visiem vēstures mīļotājiem, bet arī par izcilu mācību palīglīdzekli skolēniem un studentiem.

Domājot par Ulda Neiburga pētījumu objektu – Otrā pasaules kara notikumiem, man atkal un atkal jāatgriežas pie, iespējams, indivīdam konkrētos apstākļos un informācijas ierobežotībā, apkārt valdošajā dezinformācijā visgrūtākā – spējas pārredzēt spēles laukumu kopumā un adekvāti novērtēt savu lomu un līdzatbildību, kā arī to, kādas sekas katra konkrētā izvēle nesīs sev pašam, ģimenei, citiem cilvēkiem, tautai un valstij.

Tāpat es bieži domāju par sava vectēva pieņemto lēmumu brīvprātīgi iestāties vācu okupācijas varas dibinātajās latviešu vienībās. Es pieļauju, ka šī lēmuma pamatā nebija kaismīgs naids pret padomju varu (jo tādā gadījumā viņš būtu okupācijas karaspēkam pievienojies jau kara sākumā). Jā, droši vien nevēlēšanās zaudēt līdzšinējo grūti sarūpēto pārticību un sociālo statusu. Iespējams, arī vēlme izmantot apstākļus un aizbēgt no neatrisināmām personiskām problēmām. Taču es arī apzinos, ka masīvās propagandas apdullinātajiem vīriem toreiz nemaz īsti savas pārliecības un izvēles nebija.

Tā visbargākā maksa par šo vienu lēmumu nebija vectēva ilgās pēc dzimtās zemes vadītais atlikušais mūžs trimdā, bet tas, ka mans tētis nekad nesatika savu tēvu.

Uldis Neiburgs visos savos pētījumos atkal un atkal atgādina, cik nosacītas un ierobežotas ir indivīda izvēles iespējas divu totalitāru varu sadursmes apstākļos. Tas ir svētīgs darbs, lai mēs šodien, izprotot mūsu priekšteču rīcības cēloņus, cieņpilni attiektos pret visu cilvēku pieredzi, arī pret viņu kļūdām, tomēr saglabātu skaidru galveno virsvērtību – Latvijas valsti.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas „(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” redaktoru Ulda Neiburga un Vitas Zelčes rakstītā pēcvārda: „Otrais pasaules karš joprojām ir viena no tā uzvarētāju radīto mītu visvairāk apvītajām tēmām. To vidū ir arī mīti par karavīriem, viņu nemitīgo varonību, ziedošanos, uzticību varai, kas aizsedz kara realitāti un tā vēstures mācību, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai kādreiz no jauna nekļūtu par spēļkauliņiem tās vai citas varenību alkstošās varas politikā.”

Notikumi Ukrainā pierāda šo pirms diviem gadiem rakstīto vārdu pravietiskumu un aktualitāti šodienas Latvijā.

Autore ir LTV kultūras raidījumu redaktore

August 29, 2014 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

20.gadadiena kopš Krievijas armijas izvešanas

Piektdien, 29.augustā plkst. 14 Kara muzejā notiks atceres pasākums, kas veltīts 20.gadadienai kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas.

  Pasākumā piedalīsies Ministru prezidente Laimdota Straujuma, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs un citas augstas amatpersonas.

Runas teiks un atmiņās dalīsies arī Guntis Ulmanis (Valsts prezidents, 1993. – 1999.gadam), Latvijas okupācijas izpētes biedrības Konsultatīvās padomes vadītāja vietnieks, bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis , bijušais Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā Jānis Peters, bijušais Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītājs Ilgonis Upmalis, kā arī bijušais Latvijas Republikas deputāts, Krievijas Federācijas objektu pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs.

Pirms 20 gadiem – 1994.gada 31.augustā Krievijas Federācijas amatpersonas ziņoja toreizējam Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas teritorijas ir pabeigta. Latvijas gaisa telpu atstāja pēdējā Krievijas Federācijas bruņoto spēku lidmašīna. Krievijas armija Latvijas teritoriju gandrīz bija atbrīvojusi. Latvijā palika tikai viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas savu darbību pārtrauca 1998.gadā. Savukārt, blakusesošā jaunceļamā radara, kas vēl nebija uzsācis savu darbību, korpuss tika sagrauts 1995.gada 4.maijā. Šis notikums bija simbolisks apliecinājums, ka PSRS ir pārtraukusi savu militāro klātbūtni mūsu valsts teritorijā.

Latvijas Kara muzeja vadītājas vietnieks Juris Ciganovs norāda “Šobrīd PSRS un vēlāk Krievijas Federācijas karaspēka izvešana un ar to saistītie procesi detalizēti pētīti nav, tāpēc sabiedrība un arī pētnieku vidū par to izskan daudz spekulāciju un minējumu, it sevišķi par atsevišķu personu vietu un lomu šajā mūsu valstij nozīmīgajā vēstures posmā”.

Vairāk par Krievijas federācijas armijas izvešanu no Latvijas var lasīt militāro ziņu portālā www.sargs.lv  http://www.sargs.lv/lv/Vesture/Vesture/2014/08/28-01.aspx#lastcomment

 

 

 

August 28, 2014 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Hitlera – Staļina ēnas kliedējot

Ritvars Jansons, Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks

Nupat aizvadīta Hitlera un Staļina slēgtā noziedzīgā pakta 75. gadadiena. 1939. gada 23. augustā abi diktatori vienojās par Eiropas sadali, bet vienošanās sekas nav likvidētas vēl šodien. 2015. gadā Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tā ir laba iespēja palīdzēt kliedēt pakta ēnas mūsdienu Eiropā.
Ritvarsjansons-large

Jāizmeklē arī komunistisko režīmu noziegumi

Viena no jomām, kurā pakta sekas nav pārvarētas, ir komunistisko noziegumu juridiska izvērtēšana. Eiropā lielākoties izvērtēti  tikai nacistu veiktie noziegumi pret cilvēci. Par komunistisko režīmu veiktajiem noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā tiesas prāvas bijušas maz. Masveida represijas Eiropā veica ne tika PSRS, bet arī citi komunistiskie režīmi. Bulgārijā 1944. gada. septembrī – oktobrī bez izmeklēšanas un tiesas nošāva vairāk kā 18 000 iedzīvotājus. Bijušajā Dienvidslāvijā 1945. gada rudenī un ziemā iznīcināja 11 000 Serbijas monarhijas un Horvātijas neatkarības atjaunošanas atbalstītājus. Rumānijā 1951. gadā no Dienvidslāvijas pierobežas apgabaliem deportēja ap 40 000 nacionāli un šķiriski neuzticamus cilvēkus. Etniska iemesla dēļ 1949. gadā uzsāka 600 ungāru ģimeņu izsūtīšanu no Dienvidslovākijas. Pēc Padomju Savienības parauga 1944. līdz 1953. gadam tūkstošiem politiskos ieslodzītos turēja nometnēs Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Albānijā. Visas minētās represijas prasa arī juridisku izvērtējumu. Tiesāšanu par noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā apgrūtināja komunistisko režīmu atstātās sekas un tas, ka tiesību normas bija piemērotas nacistiskās, bet ne komunistisko diktatūru noziegumu tiesāšanai.

1945. gada 8. augusta Londonas Statūti par  noziegumu pret cilvēci definēja: „(..) slepkavību, iznīcināšanu, paverdzināšanu, deportāciju un citu nehumānu rīcību attiecībā pret jebkuriem civiliedzīvotājiem pirms kara vai kara laikā. (..)”  No 1945. gada karadarbība Eiropā nenotika. Juridisko zinātņu doktors, Londonas Universitātes koledžas mācībspēks Mārtiņš Paparinskis uzskata, ka arī uzbrukums ir darbības veids, kas sevī ietver vardarbības aktu izdarīšanu. Starptautiskajās paražu tiesībās uzbrukums var sākties ātrāk par militāro konfliktu, turpināties pēc tā beigām vai norisināties paralēli. Nav nepieciešama savstarpēja saistība starp militāro konfliktu un uzbrukumam kā noziegumam pret cilvēci. Jāsecina, ka ir nepieciešama atsevišķa starptautiska konvencija par noziegumiem pret cilvēci. Līdzīga tai, kāda ir 1948. gadā ANO pieņemtā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Tas sekmētu noziegumu pret cilvēci, tajā skaitā komunistisko diktatūru noziegumu, izmeklēšanu plašākā apjomā.

Kā liecina Latvijas pieredze nacistisko un komunistisko noziegumu izmeklēšanā, ir nepieciešama griba noziegumus izmeklēt. Tāpat nepieciešams koncentrēt izmeklēšanas resursu, lai izmeklēšanu veiktu īsā laikā. Gados vecie liecinieki un apsūdzētie mirst, iegūt dokumentālus pierādījumus no tūkstošiem KGB arhīva lietām ir ļoti laikietilpīgi.

Bez lustrācijas un atklātības pagātni neizvērtēt

Hitlera – Staļina pakta seku izvērtēšana ir arī Eiropas valstu attieksme pret kolaborāciju ar totalitārajiem režīmiem un lustrācijas procesu. Ņemot vērā, ka Eiropa pēc Otrā pasaules kara beigām bija izteikusi attieksmi pret nacistu režīmu, kolaborēšana ar nacistu režīmu vērtēta jau gadu desmitiem. Komunistiskie režīmi Austrumeiropā valdīja vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, tāpēc to atstātās rētas ir svaigas, un kolaborācijas jautājums jūtīgs. Pastāvot dažādām kolaborācijas definīcijām, vērtējumi ir dažādi. Baltijas valstis ar trīskāršu okupāciju ir vēl sarežģītākā situācijā, jo  okupanti mainījās, un okupācija ilga līdz 1991. gadam. Vienota kolaborācijas definīcija nevar būt, runājot par staļinisma periodu, kad notika masveida represijas un terors, un runājot par periodu, kurš sākās pēc Staļina nāves. Otrajā, vairākas desmitgades stagnējot, vairs nenotika masveida, bet individuālas bez represijas.  Par tām atbildīgi konkrēti cilvēki. Pētniecībā šādam kolaborācijas aspektam maz pieskārušies gan Rietumos, gan Austrumos. Tādēļ svarīgi, lai Baltijas situāciju Eiropā zinātu un kolaborācijas jautājumi tiktu pētīti.

Lustrācijā, sadarbības ar komunistiskajiem drošības dienestiem pierādīšanā valstis ir gājušas dažādu ceļu.  Dažādo traktējumu un politisko nostādņu dēļ šie procesi nav līdz galam pabeigti visā Eiropā. Ir skaidrs, ka bijušo komunistu tiesību neirobežošana un viņu atrašanās pie politiskās varas bremzējusi komunistisko režīmu izvērtēšanu.  Šobrīd uz pārējo Austrumeiropas valstu pieredzi lustrācijā ļoti skatās Ukraina. Ir prognozējams, ka neierobežojot komunistu varu valstī, demokrātija neattīstīsies un tiks kavēta integrācijas eiroatlantiskajā telpā.

Pagātnes pārvarēšanā nozīmīga ir izpratne par komunistisko drošības dienestu darbību, to bijušo darbinieku tiesību ierobežošana un drošības dienestu dokumentu atklāta publicēšana. Vācija ar bijušās komunistiskās Austrumvācijas drošības iestādes – STASI dokumentiem 111 km garumā ir veiksmes stāsts. Dažādas valsts institūcijas un kompānijas pirms pieņemšanas darbā pārbauda savus potenciālos darbiniekus, vai viņi nav agrāk sadarbojušies ar STASI. Uz STASI dokumentu pamata regulāri tiek veikti pētījumi, dokumenti publicēti. Ierobežojumus bijušajiem drošībniekiem un dokumentu publicēšanu sekmīgi veikušas Polija un Čehija. Par dokumentu atklātību izlēmusi arī Ungārija. Mūsu kaimiņvalstis – Lietuva un Igauniju lustrāciju veikušas, ļaujot bijušajiem drošībniekiem pašiem atzīties par savu darbību. Informāciju par KGB darbiniekiem un informatoriem, kuri nebija savu darbību deklarējuši, bet dokumenti liecināja pretējo, šīs valstis publicēja.

Latvija ir izvēlējusies Eiropas ceļu bijušo KGB darbinieku tiesību ierobežošanā. Šis ceļš arī jāiet, publicējot visas KGB dokumentu grupas. Tā tiks noskaidrota KGB vieta varas sistēmā. Jāparāda pavēļdevēji – sākot no Maskavas komunistu partijas vadības līdz Rīgai. Jāparāda arī organizētāji un izpildītāji. KGB informatori bija tikai zemākais posms šajā sistēmā. Publicēšanai jābūt preventīvam pasākumam, lai totalitārisms neatkārtotos. KGB dokumentu pētniecībā un publicēšanā  liela loma ir jaundibinātajai LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai. Valsts attieksme pret komisijas darbu būs kā lakmusa papīrs Latvijas gribai pārvarēt totalitāro pagātni.

Eiropas prezidentūra – iespēja pagātnes pārvarēšanai

Nacistisko un komunistisko režīmu vēsturiskajā izvērtējumā Rietumeiropā joprojām dominē uzvarētāju teorija – t.i., ka absolūtais ļaunums ir bijis nacisms. Tādēļ uz nacisma sagrāvi veicinājušās PSRS  noziegumiem pievērtas acis. Tikai pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā dzirdīgas ausis atradis Austrumeiropas valstu vēstītais, ka arī komunistiskie režīmi bijuši noziedzīgi. Eiropas Parlaments rezolūcijās nosodījis gan nacistiskos, gan komunistiskos režīmus. Latvijai kā Eiropas Savienības prezidējošai valstij 2015. gadā ir iespēja skaidrot Baltijas īpašo situāciju triju okupāciju kontekstā. Tāpat Latvija varētu uzņemties līderes lomu visā Eiropā veicinot komunistisko un nacistisko režīmu izpēti, upuru piemiņu un noziegumu izmeklēšanu. Tajā skaitā ierosinot izveidot vienotu Eiropas institūciju genocīda un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanai, kas koncentrētu kopējos izmeklēšanas resursus. Minēto jautājumu virzīšanai sabiedrotā būtu Eiropas totalitārisma pētījumu institūciju apvienība – Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma.

 

August 25, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, noziegumi pret cilvēci, totalitārisms, Vēsture, čeka | 1 Comment

Lietuvas prese kara priekšvakarā

Molotova-Rībentropa paktā redzēja drošības garantiju – ieskats Lietuvas laikrakstos Eiropas pārdales priekšvakarā

www.DELFI.lv | 23. augusts 2014

Pirms 75 gadiem tika parakstīts Molotova-Rībentropa pakts, kas bija pamats Baltijas valstu okupācijai. Tolaik pēc dokumenta parakstīšanas Baltijas valstu iedzīvotājus mierināja, ka Lietuvai, Igaunijai un Latvijai nekas nedraud. Un pat vēl vairāk – tas nāks tikai par labu.

“Delfi” piedāvā ieskatīties skaļākajās un, kā izrādījās, pašās absurdākajās tā laika Lietuvas preses publikācijās. Par ziņām tā laika Latvijas laikrakstu slejās var izlasīt šeit.

Pakts “labvēlīgi ietekmēs drošību”

Saistītie raksti
Trauksme, naivums un neziņa – ieskats Latvijas laikrakstos ‘Eiropas pārdales’ priekšvakarā

Atskats pagātnē: Pasaules kartes izmaiņas pēdējo 25 gadu laikā

Kad lielvaras lemj pasaules likteni: zemju dalīšanas piemēri  (29)

Vēsturiski arhīvu foto: Molotova – Ribentropa paktam – 75  (6)

    Augusta beigās lielākais starpkaru ikdienas lietuviešu izdevums “Lietuvos žinios” pirmās slejas veltīja pakta apspriešanai starp nacistisko Vāciju un PSRS, pievienojoties lielākai daļai tā laika Eiropas presei. Neskatoties uz to, ka okupācija jau bija tuvu, laikraksts neko tādu neparedzēja.

Baltijas valstu un Polijas okupācijas pamatus ielikušais pakts parakstīts 1939. gada 23. augustā. Dienu pirms šī datuma laikraksts ziņo, ka Vācijas diplomātijas šefs izlidoja uz Maskavu caur Kauņu, bet PSRS “nevēlas ziedot savus mazos kaimiņus” un “PSRS nevajag jaunas teritorijas”.

Nākamās dienas “Lietuvos žinios” numurā par noslēgto paktu, kurā netika pieminēts slepenais protokols, publicēts plašs raksts. Tajā stāstīts, kā notika pārrunas, kad un kā Vācijas vēstnieki brauca uz Kremli, kā reaģē briti, poļi, turki, rumāņi. Un praktiski nekādas informācijas par Baltijas valstu perspektīvām. Tikai neliela ziņa otrajā lapā ar virsrakstu “Nekādas bīstamības Baltijas valstīm nav”.

Ziņu aģentūras LETA ziņojumā no Berlīnes teikts:

“Berlīnes politiskās aprindas ziņas par noslēgtā neuzbrukšanas paktu starp PSRS un Vāciju bīstamību Baltijas valstīm vērtē kā smieklīgas. Berlīnē ir pārliecināti, ka izmaiņas attiecībās starp Vāciju un PSRS pozitīvi ietekmēs minēto valstu drošību.

Pretrunas, kas parādās starp Baltijas un Skandināvijas valstīm saspīlētu attiecību starp Vāciju un PSRS laikā, var iesaistīt minētās valstis briesmās. Šobrīd tādu briesmu nav. Vēl tiek norādīts, ka Vācija un PSRS ar vairākām no minētajām valstīm parakstījusi līgumus, kas ne tikai apstiprina Skandināvijas un Baltijas valstu neitralitāti, bet arī garantē neatkarību un valstu ārējo neaizskaramību.”

Kļūdaināku prognozi par tuvāko nākotni, visticamāk, ir grūti izdarīt. Nākamajā dienā Baltijas valstu perspektīvas jau atradās laikraksta pirmajā lapā. Publikācijā slavēja Lietuvas izvēlēto neitralitātes pozīciju, un skanēja vairāki, kā mēs tagad redzam, pilnīgi melīgi skaidrojumi par to, ka nākotnes agresori cienījami izturēsies pret neatkarīgu un konfliktos neiejaukušos valsti:

“Lietuva ir neitrāla valsts, un tā stingri pieturēsies pie neitralitātes. Tā ir vienīgā pozīcija, un tikai to tā ir gatava ievērot. (…) Tā nespēj un negrib iejaukties kaimiņu savstarpējās attiecībās. Pirmkārt, tāpēc, ka visiem kaimiņiem jāuztur labvēlīgas kaimiņu attiecības, un, otrkārt, ieturot pilnīgu neitralitāti, tā nav ieinteresēta attiecībās starp citām valstīm.

(…) Nesenā starpvalstu attiecību prakse liecina, ka pa īstam neitrālas valstis ne tikai spēj noturēties neitralitātes augstienē, bet arī, pateicoties neitralitātei, sniegt lielu labumu kaimiņiem. Neitrālas valstis, pat esot pavisam pasīvas, ar savu objektīvo rīcību rada miera un atpūtas oāzi, kas nes labumu pat konfliktējošām valstīm.”

Tiesa, šajā rakstā vairākos teikumos tiek apspriests agresijas variants pret Lietuvu, taču tikai kā iespēja, nevis reāls drauds. “Mūsu situācija apstiprināta ar labu gribu, līgumiem un paziņojumiem starp kaimiņiem, tāpēc mūsu neitralitāte ir stingra,” pārliecinoši, un, kā vēlāk izrādījās, kļūdaini rakstīja “Lietuvos žinios”.

Par bēniņu nepieskatīšanu sods 5000 litu

Vērts pievērst uzmanību tā brīža Lietuvas valdības pozīcijai. 1939. gada 30. augustā “Lietuvos žinios” pirmajā lappusē publicēja premjerministra Jonasa Čerņusa aicinājumu Lietuvas iedzīvotājiem:

“Starptautiskā situācija ir ļoti saspringta. Pasaule Eiropā atrodas briesmās. Mūsu valsts, atrodoties starp lielajiem kaimiņiem, kas pieturas pie atšķirīgām pozīcijām, paziņoja par neitralitāti. Mūsu bruņotie spēki aizstāvēs Lietuvas teritoriju no katra, kas mēģinās uz tai uzbrukt

(…) Ņemot vērā saspringto starptautisko situāciju, arī citas neitralitāti ieturošas valstis izpildīja plašus drošības pasākumus. Tādēļ mūsu armiju papildināja vairāki jauniesauktie kareivji. Mēs ticam, ka šobrīd tiešu apdraudējumu mūsu valstij nav. Mūsu kaimiņi atkārtoti atzīmēja, ka ar cieņu attieksies pret Lietuvas neitralitāti. Taču neitralitātes saglabāšanai nepieciešami drošības pasākumi.

Es aicinu visus pilsoņus ievērot kārtību un mieru, nepakļauties kārdinājumiem un neticēt baumām, kuru, kā vienmēr, šādos laikos ir pietiekami daudz.”

Laikraksta 1. septembra numurā tiek ziņots, ka valdība “pieņēma dažus soļus, kas aizstāvēs mūsu valsti no iespējamiem pārsteigumiem”, bet iedzīvotājus aicināja gatavoties iespējamiem ienaidnieku uzbrukumiem no gaisa. Interesanta detaļa – “ja bēniņos būs nekārtība”, tad iedzīvotājiem draud sods līdz 5000 litiem vai arests līdz trim mēnešiem.

Kara priekšvakarā baidījās no poļiem

Starp citu, ikdienas laikraksta lappusēs ziņots arī par poļu noskaņojumu pēc Viļņas apkaimes okupācijas, rakstot, ka “Polija ar cieņu izturas pret Lietuvas neitralitāti”.

    Septembra numurā pie tautas vērsās Lietuvas prezidents Antanas Smetona. Viņš uzrunā atkārtoti apgalvoja, ka lielie kaimiņi Lietuvai neuzbruks. Ar “lielajiem kaimiņiem” bija domāta Vācija un Polija, bet ne PSRS.

“Tas, no kā mēs baidījāmies, ir sācies: mūsu lielie kaimiņi sākuši karu. Taču mēs nepaužam sarūgtinājumu, jo Vācija un Polija mūsu valdībai paziņoja, ka ar cieņu izturēsies pret mūsu neitralitāti. Mums ir pamats ticēt, ka viņi turēs savu vārdu. Taču mēs esam saistīti ar nopietnām saistībām: mums ir jāsaglabā neitralitāte, un mēs nevaram atbalstīt nevienu no karojošām pusēm,” sacīja Smetona.

Pēc prezidenta vārdiem, Otrā Pasaules kara sākumā Lietuva bijusi “salīdzinoši laimīga”. Vēl viens akcents bija vērsts uz ekonomiku.

“Karš ir lielākā nelaime. Tā sitiena spēks ne tikai nogalina karojošās valstis, bet sāpīgi skar arī tos, kas nekaro, īpaši tos, kas atrodas karadarbību tuvumā. (…). Lietuvu gaida sarežģītas dienas. Un tomēr, tā ir salīdzinoši laimīga, jo nav iesaistīta karā. Tas ir jānovērtē, un bez kautrēšanās jāpārvar visas grūtības, kas būs mūsu ceļā. Lai tās kļūtu vieglākas, vajag dzīvot prātīgi: jātaupa līdzekļi, vairāk jāstrādā, mazāk laika jātērē veltīgi, jāsaudzē veselība, jāstrādā draudzīgi. Pats galvenais – darba ražīgums,” sacīja Smetona.

Tajā pašā numurā ir oficiāls ziņojums par visu triju Baltijas valstu neitralitāti, uz ko PSRS Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas dienā jau atmeta ar roku.

Karš rit pilnā sparā; Baltijas valstu sagrābšana ir tikai “baumas”

    Septembra numurā ir ziņojums no pierobežas iedzīvotājiem, kas jau dzird kara atbalsi. “Redzot šīs ainas, iedzīvotāji izsaka arvien lielāku apmierinātību ar Lietuvas neitralitāti un sakarā ar to, ka pret Lietuvu ar cieņu attiecas abi karojošie kaimiņi,” raksta “Lietuvos žinios”.

Turklāt avīzē publicē spriedumus par to, ka, pateicoties Milotova-Rībentropa paktam, “Baltijas valstu pozīcijas ir uzlabojušās”. Šajā mirklī viena pēc otras sabruka pavisam kļūdainās prognozes, bet slepenos protokolus, saskaņā ar kuriem Baltijas valstis tiek atdotas PSRS, tiek sauktas par “baumām”.

“Baltic Times” raksta par Baltijas valstu neitrālo pozīciju, kas pieņemta pēc pakta parakstīšanas starp vāciešiem un PSRS. Svarīgākie raksta secinājumi: “Lielbritānija pelnījusi pateicības no neitrālo valstu puses par to, ka pārrunās aizstāvēja viņu intereses.

Pakts starp Vāciju un PSRS samazināja Baltijas valstu apdraudējumu, jo kara gadījumā dažu Baltijas valstu priekšā vairs nestāvēs jautājums par uzbrukumu vai aizstāvēšanos. Oficiālie avoti vēsta, ka baumas par to, ka pakta noslēgšanas cena ir Baltijas valstis, nav patiesas.

Nav šaubu, ka Baltijas valstis paliks neitrālas, un šī neitrālā pozīcija tiks cienīta.”

Sarkanā armija ir ceļā uz Viļņu. Nepieciešami “drošības pasākumi”

    17. septembrī Sarkanā armija iebruka Polijā. 19. septembrī tā jau atradās Viļņā. Viļņas reģiona “atgūšana” bija pirmais okupācijas solis. 18. septembra “Lietuvos žinios” numurā premjers Čerņus paziņoja, ka svešas armijas ienākšana Lietuvas teritorijā iespējama tikai kā karadarbības blakusparādība.

“Lai gan mēs stingri ieturam neitralitāti, lai gan karojošās kaimiņvalstis – Vācija, Polija un PSRS – paziņoja, ka cienīs mūsu neitralitāti, mums ir jāpieņem noteikti drošības pasākumi. Dažas karojošo armiju daļas ienaidnieka ietekmē var censties iebrukt mūsu teritorijā. (…) Un, ja sveši militārie spēki ienaidnieka ietekmē vai patvēruma meklējumos mūsu zemē, iebruks mūsu teritorijā, tad mēs, saskaņā ar starptautisko situāciju, būsim spiesti viņus atbruņot un internēt, vai pienācīgi atspēkot,” teikts Čerņusa paziņojumā.

Tālāk premjers nosauc jaunus mobilizācijas un sagatavošanās pasākumus. Tie, pēc viņa vārdiem, “nav gatavošanās agresijai”.

Vai mainījās retorika pēc tā, kad Sarkanā armija ieņēma Viļņu? Nemaz.

“Šobrīd ir jauni apstākļi. Jauns kaimiņš, un iepriekšējā kaimiņa (Polijas) pazaudēšana, ar ko robežojās trešdaļa mūsu valsts teritorijas. (…) Var teikt, ka Lietuvas uzstādījums ieņemt stingri neitrālu pozīciju ir pareizs. Šo pozīciju apsolījuši cienīt visi mūsu kaimiņi. Tagad tikai var atgādināt, ka PSRS ne reizi vien atzīmēja, ka ciena mūsu vienošanos un paziņojumus, kas vienmēr bijuši draudzīgi. (…). Tādā veidā mūsu lielais austrumu kaimiņš vienmēr ir draudzīgi noskaņots un nekad nesabojās labās attiecības,” rakstīts “Lietuvos žinios” 20. septembra numurā.

Vērts piebilst, ka Lietuvas neitralitātei ticēja ne tikai tā laika mediji un Kauņas varas iestādes. Laikrakstā detalizēti aprakstīts, kā no PSRS ieņemtās Viļņas pa Lietuvas teritoriju virzās poļu karaspēka un bēgļu kolonna.

    Tiek aprakstīta “korekta un nopietna” tikšanās starp Lietuvas virsniekiem un Sarkanās armijas pārstāvjiem. “Tālāk neiesim,” citēts krievu kareivja ziņojums lietuviešu virsniekiem. Par Viļņas pievienošanu Lietuvai, kuru jau gatavoja okupācijai, Lietuvas virsnieki, kā viņi apgalvoja, neko nav zinājuši.

“Viņi teica, ka neko nezina par Viļņas reģionu un par Lietuvas un PSRS nākotnes robežu, tā esot diplomātu lieta. (…) Pēc tā, kad viņus pacienāja ar lietueviešu papirosiem, viņi draudzīgi paspieda rokas, un, atgriezušies savā tankā, iesēdās un aizbrauca,” ar redzēto dalās “Lietuvos žinios” žurnālists Dundulis.

Padomju armija nostiprinās Igaunijā – Lietuvā viss mierīgi

Septembra beigās notika divpusējas sarunas starp Igauniju un Padomju Savienību. Sarunu rezultātu atspoguļo dokuments, kas “Lietuvos žinios” tiek aprakstīts kā “savstarpējās palīdzības pakts”. Ar šo dokumentu PSRS nodrošināja savu kara bāžu atrašanos Igaunijas teritorijā. Taču arī tas neizskatījās kā trauksmes zvans – lielākais lietuviešu laikraksts ziņoja, ka “Igaunijas valsts suverenitāte un struktūra ir neaizskarama”.

Igaunijas presē bija līdzīgs uzskats. 29. septembra numurā “Lietuvos žinios” citē igauņu avīzes “Uus Eesti” pozīciju:

“Šajā situācijā mēs joprojām saglabājam mieru. Vienmēr starp Padomju Savienību un Igauniju bija labas kaimiņu attiecības. (…). Pēdējā laikā Padomju Savienība atzina, ka viņu intereses liek risināt Baltijas jūras drošības jautājumu. Šī tēma saistīta ar jaunu flotes bāžu izveidošanu. Šā brīža kara laikā šis jautājums kļūst arvien aktuālāks, un mūsu kaimiņš uzskata par nepieciešamu to atrisināt. Tāpēc nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrisināt šo jautājumu, lai ātrāk beigtos sasprindzinājums,” apgalvots publikācijā.

Ar ko beigsies Maskavas vēlme atrisināt “Baltijas jūras drošības jautājumu”, ir labi zināms.

Aktīvāka apspriede un satraukums pakta sakarā Lietuvas presē manāms tikai 3. oktobrī, kad ziņots par ārlietu ministra Jozasa Urbšisa vizīti Maskavā.

 

 

August 24, 2014 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

%d bloggers like this: