gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Padomju deportāciju attaisnošana – nesodāma

Foto - LETA

DP dod zaļo gaismu tam, lai politiski represētos turpmāk varētu apsaukāt par fašistu atbalstītājiem

Savdabīgu dāvanu Alfrēdam Rubikam jaunajā gadā sarūpējusi Drošības policija (DP) – pēc astoņu mēnešu izvērtēšanas drošībnieki izbeiguši pret Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) līderi ierosināto kriminālprocesu par padomju deportāciju attaisnošanu.

Jau rakstīju, ka pagājušā gada 1. maijā Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Alfrēds Rubiks tradicionālajā sociālistu mītiņā Grīziņkalnā paziņoja, ka 1949. gada deportācijās “daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem”. Tāpat viņš kārtējo reizi noliedza okupācijas faktu, apgalvojot, ka Latvijas pievienošana PSRS bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

Jau nākamajā dienā pēc šī paziņojuma komunikāciju zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns vērsās Ģenerālprokuratūrā ar iesniegumu, lūdzot izvērtēt iespējamos kriminālpārkāpumus (nozieguma pret cilvēci attaisnošana) Rubika izteikumos. Ģenerālprokuratūra lietu pārsūtīja DP, kas gandrīz gadu vērtēja dažus Rubika izteiktos teikumus, piesaistot pat vēstures ekspertus. Pēc neoficiālas informācijas, eksperti secinājuši, ka Rubiks izplatījis vēstures faktiem neatbilstošu informāciju. Taču nozieguma sastāvu viņa izteikumos DP izmeklētāji tā arī nav saskatījuši. Tādēļ janvāra sākumā pieņemts lēmums kriminālprocesu izbeigt.

Iesnieguma autors pašlaik konsultējas ar juristiem par iespēju pārsūdzēt kriminālprocesa izbeigšanu. “Ceru, ka DP apzinās, kāda atbildība uz viņiem gulstas. Norma par nozieguma pret cilvēci attaisnošanu Latvijas likumos ir samērā jauna, un katrs šāds lēmums nākotnē kalpos kā precedents. Jebkurā gadījumā nejūtos kā zaudētājs, jo tas izraisīja diskusiju sabiedrībā un Rubiks vismaz vairs nav “Saskaņas centrā”,” teica Kaprāns. Taču vienlaikus viņš kā sociālās atmiņas pētnieks pauda satraukumu, ka DP mūžīgās atkāpšanās stratēģija iedrošinās arī citus radikāļus trivializēt vai pat attaisnot citus noziegumus pret cilvēci, tostarp holokaustu.

DP izmeklētāji, iespējams, nav pamanījuši, ka Latvijā padomju represijas tiek traktētas kā noziegums pret cilvēci. 1992. gada 25. martā pieņemtais Augstākās Padomes lēmums “Par konvencionālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci” cita starpā nosaka “saskaņā ar konvencionālajām tiesību normām uzskatīt Padomju Savienības Komunistiskās partijas un Latvijas Komunistiskās partijas organizētās un vadītās politiskās represijas pret Latvijas pilsoņiem, kā arī Latvijas valsts un tās vērtību iznīcināšanu un deformēšanu pret tautas gribu par noziegumiem pret cilvēci, gluži tāpat kā nacionālsociālistu līdzīgu rīcību, un neattiecināt uz šiem noziegumiem noilgumu”. DP vakar nebija gatava sniegt skaidrojumu, kādi apstākļi un argumenti bijuši pamatā lēmumam izbeigt kriminālprocesu.


Drošības policija (DP) 3.janvārī nolēmusi izbeigt kriminālprocesu par Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) līdera eiroparlamentārieša Alfrēda Rubika publiskajiem izteikumiem par 1949.gada represijām, aģentūru LETA informēja DP.

Kā ziņots, kriminālprocess tika sākts pēc Krimināllikuma panta par nozieguma pret cilvēci attaisnošanu. Par šādu noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Pērn maijā DP par apvienību “Saskaņas centrs” veidojošās LSP līdera Rubika izteikumiem sāka pārbaudi pēc tam, kad no Ģenerālprokuratūras saņēma Latvijas Universitātes (LU) sociālās atmiņas pētnieka Mārtiņa Kaprāna iesniegumu.

Kriminālprocesā tika noteikta Rubika minēto vēsturisko faktu autentiskuma ekspertīze, ko veica LU vēstures eksperts. Šajā ekspertīzē tika secināts, ka Rubika izteikumi ir nepamatoti un tie neatbilst vēstures avotiem un faktiem.

Kā paskaidroja DP, neraugoties uz to, ka šie izteikumi ir vērtējami kā provokatīvi, spēkā esošais tiesiskais regulējums paredz, ka, lai nodarījumu varētu kvalificēt atbilstoši minētajam Krimināllikuma pantam, ir jākonstatē sekojošas pazīmes: objektīvā puse – šajā gadījumā vainīgās personas darbības – un subjektīvā puse – šajā gadījumā vainīgās personas motīvs un mērķis.

Tādējādi bija jāiegūst pierādījumi, kas apstiprinātu to, ka persona savā darbībā ir rīkojusies apzināti un tās mērķis bija attaisnot noziegumus pret cilvēci. Pērn 1.maijā LNT ziņu sižetā sniegtajā intervijā Rubiks pauda uzskatu, ka 1949.gada deportācijas “nevar vērtēt viennozīmīgi”, taču neapgalvoja, ka tās bija leģitīmas. Līdz ar to, lai gan Rubika izteikumi neatbilst vēsturiskajiem faktiem, tie nepārkāpj vārda brīvības robežu, kā to vairākkārtīgi ir norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, norāda DP.

DP arī atzīmē, ka vārda brīvība ietver arī tiesības individuāli traktēt vēstures notikumus, pat gadījumā, ja secinājumi var izrādīties kļūdaini vai vēstures faktiem neatbilstoši, ja vien tas nav pretrunā ar spēkā esošajām tiesību normām.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, DP konstatēja, ka Rubika izteikumos nav noziedzīga nodarījuma sastāva, un 3.janvārī pieņēma lēmumu par minētā kriminālprocesa izbeigšanu.

Jau ziņots, ka laikraksts “Latvijas Avīze” iepriekš rakstīja, ka pērn 1.maijā LSP Grīziņkalnā rīkoja mītiņu, kas ieguva plašu publicitāti Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Līdzās vairākiem mītiņa dalībniekiem LNT ziņu sižetā tika intervēts Rubiks. “Tās represijas, kas bija 1949.gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem,” ziņu sižetā klāstījis Rubiks.

Sociālās atmiņas pētnieks komunikācijas zinātņu doktors Kaprāns laikrakstam atgādinājis, ka Latvijā padomju represijas tiek traktētas kā noziegums pret cilvēci.

Pats Rubiks no saviem vārdiem neatkāpjas un uzskata, ka neko nav pārkāpis. “Deportācijas neveica kāds no meža iznākušais, bet gan tā laika oficiālās iestādes, balstoties uz likumiem,” telefonsarunā laikrakstam teica eirodeputāts. Viņaprāt, uz tā laika notikumiem esot jāskatās tā laika acīm, nevis no šodienas skatpunkta.

1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir divas melnās dienas. 25.martā padomju varas sarīkoto deportāciju rezultātā uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 43 000 cilvēku, tai skaitā 10 000 bērnu.

http://www.delfi.lv/news/national/politics/rubika-izteikumus-par-1949gada-represijam-kriminalprocesa-nevertes.d?id=44021502#ixzz2ptY7z91H

January 8, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievijas “Zerkalo TV” sižets par mūsdienu Abreni (Pitalovo)

Atrasts vietnē Bonis.lv  Krievu valodā.

Anotācija no youtube: Пыталово – город в Псковской области на границе с Латвией. Здесь всегда было не спокойно. В прошлом ливонские войны и набеги, а 1920 году Ленин отдал Пыталово Латвии. Во время Великой Отечественной войны Пыталово центр партизанского движения на северо-западе. С 1944 года Пыталово вновь в составе РСФСР. Хотя до настоящего времени Латвия с этим не согласна.

Lidojums virs pilsētas

January 5, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Padomju Kēnigsbergas posts un nabadzība

Krievu vara 70 gados novedusi Austrumprūsiju līdz pilnīgai katastrofai, uzskata vēsturnieks S.Bessonovs.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Разруха и нищета совковой Калининградской области

“70 лет российского управления Восточной Пруссией привели к полной катастрофе,” – считает калининградский историк Семен Бессонов.

IMG_2585
В 1945-м году Россия по условиям мира получила одну из наиболее развитых частей Германии – Восточную Пруссию. Немецкое население было принудительно депортировано в Германию, и на их месте появились переселенцы из России.  Оставляя за скобками вопрос исторической справедливости передачи этих земель СССР, можно констатировать, что случилось то, чего так долго хотела русская интеллигенция – отстроенная и завершенная часть Европы вдруг оказалась в российском владении.  Отсюда можно было бы начать переустраивать весь извечный российский уклад по идеальному прусскому образцу и создать общую платформу для контактов между Россией и Европой. “Теперь заживем!”

Сегодня, спустя почти 70 лет после передачи Восточной Пруссии, очевидно, что эксперимент провалился: красивейшие немецкие особняки стали коммунальными квартирами, ухоженные усадьбы превратились в аварийные развалюхи, а инфраструктура деградировала до африканского уровня.

IMG_0738

Благодаря кустарным и неправильным ремонтам здание немецкой постройки в районе улицы Радищева стало походить на домик дядюшки Тыквы:
IMG_0744

В целом немецкие кварталы Калининграда своими плохо прибитыми железными листами, закрывающими дыры в крышах, самодельными ремонтами, нелепыми достройками больше всего напоминают шанти-тауны – явление, привычное для стран третьего мира. Похожее ощущение возникает в британской части Карачи – пакистанского мегаполиса, погрузившегося в пучину азиатского хаоса после ухода англичан.

IMG_0833

Мы едем в так называемый Балтрайоне Калининграда, где располагаются немецкие многоквартирные дома для рабочих. Дорога туда пролегает через мост над заброшенной промзоной и железнодорожными путями – забор, огораживающий дорожку для пешеходов, местами проломлен:

IMG_0875

Балтрайон считается социально неблагополучной частью города. У некоторых его обитателей нет даже холодильников, и скоропортящиеся продукты хранятся за окном:

IMG_0899

Одна из жителей старого немецкого дома – Лена – открывает дверь на стук. Лена неадекватно расторможена и, не дав сказать и слова, затаскивает внутрь своей квартиры, очевидно приняв за кого-то другого. Черная кухня с обгоревшими стенами и протекший потолок говорят сами за себя. “Мы тут деревоплиту к потолку прибили, чтобы не лилось во время дождя.”  Из угла кухни из печки вырывается открытое пламя. Кажется, что мы попали в логово троглодитов. “Вы только печку не снимайте!” Лена нелегально врубилась в систему газового отопления и подожгла газ, чтобы согреться. “Мне это… нельзя, чтобы газ горящий видели,” – смущенно говорит она. “А вы из ЖЭКа, да?”

IMG_2338

Если покинуть Калининград, ситуация не становится лучше, скорее наоборот. Евгений курит у канализации, сделанной своими руками (гофрированная труба слева) – в столетнем немецком доме ее не было:

IMG_2305

За эти годы немецкая черепица вся осыпалась, и сами жители, пытаясь починить дом, неумело обкладывали его рубероидом:

IMG_2313

Всего здесь живет 45 человек. “Однажды сюда приезжали немцы – прежние хозяева этого дома, здесь всего одна семья раньше жила. Ну что, походили, посмотрели и уехали,” – говорит Евгений.

Между старыми заросшими фермами вьются мощеные брусчаткой дороги: видно, что их много раз покрывали асфальтом, но в конце концов асфальт местами отвалился и сполз, и дорожники решили оставить брусчатку как есть. Там, где уже столетняя брусчатка образует ямы, их закидывают асфальтом. Федеральная трасса в Польшу:

IMG_2603

“Калининградская область – это странный нелепый конструкт, какое-то чудовищное воплощение образов Пелевина, – говорит историк Бессонов, – Всем городам были даны новые искусственные имена, полностью перечеркнувшие их историю. Например, знаменитый Тильзит, где был подписан Тильзитский мир, стал Советском. Кенигсберг получил имя советского палача Калинина, который имел минимальное отношение к Восточной Пруссии. И так везде…”

Мы вьезжаем в город Нестеров, бывший немецкий Ebenrode. На главной площади доминирует голова самого Нестерова – героя СССР, вокруг которой городскими службами поддерживается небольшая благоустроенная площадка:

IMG_2222

Остальной город производит мрачное впечатление – шатающиеся нетрезвые местные жители словно зомби перемещаются по полутемным улицам среди разваливающихся домов. Часть домов разрушена, но в них еще продолжают жить люди затыкая дыры и разбитые окна одеялами, тряпками и полиэтиленом:

IMG_2199

Единственным новым элементом в них выделяются спутниковые тарелки “Триколор-ТВ”:

IMG_2226

Когда-то красивую деревянную дверь “отремонтировали”:

IMG_2230

Никто из встреченных прохожих так и не смог вспомнить, кто такой Нестеров и почему город назван его именем.
На выезде из Нестерова проезжающих провожает бодрая розовая вывеска с названием города:

IMG_2236

В поселке Ушаково немецкая общественная организация восстановила памятник архитектуры – немецкую кирху 14-го века:

IMG_2541

Вскоре после завершения кропотливой работы областные власти решили кирху передать русской православной церкви вместе с 16-ю другими немецкими храмами. Впрочем, немцы не обиделись и продолжают помогать жителям деревни – Валентина Семеновна, получающая минимальную пенсию в 6100 рублей, благодарна им за почти новые ботинки и пальто, доставшиеся по линии гуманитарной помощи:

IMG_2535

Те немногие сервисы, которыми обеспечены старики в деревне, собраны на небольшой площади – магазин райпо с железной решеткой, таксофон, чтобы вызвать скорую помощь, и завалинка:

IMG_2524

РПЦ не останавливается на рейдерском захвате и перестройке памятников архитектуры – в центре Калининграда как поганки растут новые “храмы” РПЦ:
IMG_0771

Памятники архитектуры, оказавшиеся на пути большого калининградского бизнеса, безжалостно сносятся. На их месте строятся уродливые коробки торговых центров турецкого вида. Вот это здание – немецкий дом для рабочих, прекрасно вписанный в окружающий ландшафт, – уже приговорено к уничтожению. Во дворе, заставленном ржавыми машинами, находится полулегальный шиномонтаж, небритые сотрудники которого злобно косятся на камеру:

IMG_0857

Небольшие группы активистов пытаются отстоять хотя бы отдельные строения, но в условиях всеобщего хаоса и постоянных изменений отношений и договоров внутри властной группировки Калининграда у них мало что получается. Калининградский трамвай, имеющий более чем 100-летнюю историю, уже практически закрыт при молчаливом согласии и одобрении большинства жителей города – ведь трамвай мешает автомобилям. Как, впрочем, и историческая брусчатка.

На сравнении двух этих фотографий, сделанных на одной из центральных улиц в одном и том же месте с разницей в 80 лет, видно, что произошло с Калининградом за это время:

IMG_2371

Бордюр дорожный:
IMG_2417

идеальный бульвар с трамваем и брусчаткой оказался заменен на азиатскую улицу, кишащую хаотичным трафиком и нелегальной рекламой. Трамваи здесь уже не ходят, хотя рельсы пока лежат – по ним несутся, чадя выхлопами, стада маршруток.

Еще две фотографии хорошо подчеркивают произошедшие перемены: древний Кёнигсбергский замок был окончательно снесен во времена Брежнева, чтобы расчистить место для монструозного Дома советов – в настоящее время полузаброшенного здания в самом центре, с забитыми фанерой нижними этажами.
До:

В последнее время в Калининграде с новой силой вспыхнула дискуссия о возврате городу имени Кёнигсберг. Максим Михайлов, один из лидеров движения за сохранение исторического облика Калининграда, уверен, что это необходимо сделать: “Вернуть преемственность очень важно.” Однако, печальный факт заключается в том, что город в настоящем его виде вполне заслуживает своего названия. Это в полной мере Калининград – неудачный советский конструкт, криво поставленный на могиле Кёнигсберга.

“Дискуссия о переименовании города совершенно нелепа. – говорит историк Бессонов, – Сейчас сюда переезжают массы людей из большой России – многие из них хотят быть поближе к Европе, считая Калининград ее частью. Но скоро эти остатки Пруссии окончательно сгинут под натиском азиатчины. Пора признать поражение – 70 лет управления Восточной Пруссией привели к ужасным результатам.” Спорить с ним сложно, поскольку Восточная Пруссия была на самом деле не просто передана СССР, а разделена между ним и Польшей. И всего в часе езды на польской стороне  можно увидеть совсем другую Восточную Пруссию – полностью восстановленную и процветающую:

IMG_2624

IMG_2621

IMG_2615

Заключение Бессонова однозначно:”Нужно признать очевидное и отдать Калининград тому, кто может его хотя бы отчасти восстановить и поддерживать, готов делать это и уже доказал, что может управлять по-европейски . И Беларусь здесь самый очевидный кандидат!”

IMG_0940

Atrasts vietnē Bonis.lv

January 5, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, krievu impērisms, Vēsture | Leave a comment

VAK meklē Atmodas laika amatieru filmējumus

Ielūgums
Aicinām jūs uz kinoamatieru tikšanos, kuras mērķis ir apzināt un izgaismot Atmodas laiku, kad viena no organizācijām, kas iekustināja Atmodas procesus, bija Vides aizsardzības klubs. Gaidām jūs ar jūsu kino un videomateriāliem, kuros filmēti to gadu notikumi.
No jūsu kino un videomateriāliem iecerēts veidot 50 minūšu dokumentārfilmu (režisors Rodrigo Rikards, scenārija autore Lelde Stumbre).

2014. gada vasarā arī organizēsim divu dienu amatierfilmu festivālu, kur būsiet mīļi gaidīti.

Mums īpaši interesē materiāli, kuros atainotas gan pirmsatmodas VAK aktivitātes – talkas, gan festivāls Baltica, pirmās demonstrācijas utt.

Dažas no akcijām, kuras, ļoti iespējams, kāds ir filmējis:

Talku kustība, baznīcu sakopšana, jumtu likšana – pirmā talka Dārtes vai Vānes baznīcā, Tērvetes baznīca un parks.
Pirmais VAK publiskais mītiņš pie VEF kultūras pils – „Par tīru gaisu”. 1987.g. oktobris.
1988.gada 27.aprīlī Arkādijas parkā VAK organizē masu demonstrāciju un mītiņu „Pret metro celtniecību”, kurā piedalās 30 000 cilvēki.
Melno karogu manifestācija 1988.gada 14. jūnijā pie Kongresu nama, pieminot latviešu deportācijas.
Sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijas mītiņš Mežaparkā 1988. 17. jūnijā.
Folkloristu aktivitātes festivālā Baltica.
VAK organizēta Lūgšana pie jūras 1988.gada septembrī, kurā 300 000 cilvēki sadevās rokās, stāvot pie Baltijas jūras.
Stopakcija pret sabiedrisko transportu ap Brīvības pieminekli 1988. gadā.
Akcija pret Slokas papīrfabriku, pirmais mītiņš par konkrētu vides aizsardzības jautājumu – Lielupes piesārņošanu 1989.gadā.
Manifestācija un gājiens pret migrāciju Daugavas stadionā 1989. gadā.
Pirmā Starptautiska konference Ēdolē par Baltijas jūras aizsardzību 1989. gadā.
Mītiņš pie PSKP Centrālkomitejas – VAK publiski pieprasa oficiāli nosodīt un slēgt Komunistisko partiju Latvijā 1990. gada martā.
VAK akcija un mītiņš – Talka Zvārdes baznīcā, Zvārdes poligona ieņemšana (pirmais mītiņš pret padomju armiju) 1993. gadā.
Zaļo Dziedāšanas svētki 1997. g. Kandavā.
Kangaru festivāls, sniega figūras, VAK jauniešu nodaļa.

Tikšanās laiks – 11.janvāris, plkst. 10.00-17.00, vieta – Okupācijas muzejs (bij. ASV vēstniecība, Raiņa bulvāris 7.)
Dienas kārtība:
10.00 – 11.00 – pulcēšanās;
11.00 – VAK prezidenta A. Ulmes uzruna;
11.20 – Filmu materiālu skate;
14.00 – 14.30 – Pārtraukums;
14.30 – Filmu materiālu skate;
17.00 – Pasākuma noslēgums.

Uz tikšanos!
Vides aizsardzības klubs
Arvīds Ulme

Saziņai:
Elita Kalniņa, elita@vak.lv
Ingvars Leitis, ingvaram@gmail.com, tel. 29847337

Lūgums padot šo ziņu tālāk –  tiem, kas tajos laikos filmēja.

January 4, 2014 Posted by | Atmodas_laiks, Filmas, represijas | Leave a comment

Grāmata Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi


Kaspars Pūce. Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā. Apgāds VESTA -LK. Sērija Laika grāmata. 2013. 191 lpp.

Grāmatas Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā recenzija. Puika aug.

Aktiera Kaspara Pūces bērnības atmiņās priekšplānā ir bērnība, ne Sibīrija

Vai, rakstot par izsūtījuma gadiem Sibīrijā, iespējams smaidīt? Vai vismaz pasmaidīt? Režisors Oļģerts Kroders vienreiz pierādīja, ka ir, uzrakstot atmiņu grāmatu Mēģinu būt atklāts. Tagad Leļļu teātra aktieris Kaspars Pūce, Latvijā slavenākais Ziemassvētku vecītis, grāmatā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā to izdara otrreiz.

Septiņus mēnešus vecais spiegs

Kasparu Pūci kā “spiegu ģimenes” atvasi no Latvijas izraida tikko septiņus mēnešus vecu. Tēvu kinorežisoru Voldemāru Pūci arestē Vecrīgā filmas Rainis uzņemšanas laukumā. Vaina nopietna – vācu okupācijas laikā Rīgā uzņemta antipadomju propagandas filma Sarkanā migla par padomju režīma zvērībām Baigajā gadā. Spriedums – 25 gadi stingrā režīma nometnē. Izsūtāma arī Pūces ģimene – sieva aktrise Daila Kukaine-Pūce un nesen dzimušais Inesis Kaspars Pūce, kurš, izrādās, jau spiego “angļu stilā”.

Kaspars Pūce autobiogrāfiskajām atmiņām kamertoni iedod jau nosaukumā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā, kas atgādina kādas piedzīvojumu grāmatas stilizāciju à la Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi vai padomju fantastiskās literatūras hitu Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi, kas nu kuram nāk prātā. Autors raksta, ka nācis pasaulē “ar rupju krekšķi, nevis spalgu brēcienu”. Saliekot to kopā, var teikt, ka Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā ir dzīvelīga, priecīga “piegriezuma” puikas bērnības atmiņas, kurš ir pildījis savu bērna galveno pienākumu – audzis, neraugoties ne uz ko. Tajā vietā, kur liktenis nolicis. Kā tāds Latvijas rabarbers vai suņuburkšķis. “Mamma vienā istabas stūrī ierīkoja kaut ko līdzīgu aizgaldam, no rītiem pabaroja mani ar to, kas bija dabonams un apēdams, savilka uz manas mazās miesas visas iespējamās lupatas un atstāja mani uz visu dienu blusu, blakšu un tarakānu sabiedrībā. Vakaros, nomūrējies līdz ausīm, smaidošs un smirdošs sagaidīju mammu.” (13. lpp.)

Intonācijas ziņā Kaspara Pūces atmiņām ir maz kopīga ar tādiem hrestomātiskiem Sibīrijas pieredzē balstītiem darbiem kā Dzintras Gekas Sibīrijas bērnu atmiņas, Melānijas Vanagas Veļupes krastā vai Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kurus nav iespējams lasīt, negrimstot līdzi stindzinošā līdzpārdzīvojumā. Viņš neiet via dolorosa ceļu. Protams, ir brīži, kad sāp un “pa skopai asarai jānotrauc” arī citādi dūšīgajam un ļoti pašapzinīgajam Pūcesbērnam. Kaut vai tad, kad mamma izvēlas sagaidīt ieslodzījuma termiņa beigas kopā ar vīru, bet dēlēnu, lūgusi pieskatīt kādai svešai latviešu ģimenei, iesēdina vilcienā un vienu pašu palaiž uz mājām. Bet ilgi skumt nav Pūcesbērna dabā, un, nepievēršot uzmanību gādīgās pieskatītājģimenes brīdinājumiem piebremzēt, Maskavas stacijā viņš sarīko sev īstu saldējuma ballīti.

Ir arī objektīvi iemesli, kāpēc Kaspara Pūces bērnības atmiņās par izsūtījuma laiku Sibīrijā ir mazāk dramatisma. Pūču ģimene izveidojusies zem laimīgas zvaigznes – neviens nav jāatdod Sibīrijas zemei. Vēl vairāk – pēc septiņu gadu nošķirtības dažādos lēģeros ģimene 1956. gada 28. jūnijā atkal satiekas. Šis mirklis iemūžināts arī fotogrāfijā Vorkutas stacijā. Daudzās fotogrāfijas ir grāmatas īpašā vērtība, kas līdzās Pūcesbērna atmiņu “zīmējumiem uz sētas” naivisma estētikā stāsta savu paralēlo stāstu. Pūču ģimenei fiziskais Sibīrijas stāsts beidzas ar laimīgu atkalsatikšanos Teikas Kuršu ielas nama istabiņā jau kopā ar Sibīrijā piedzimušo Dacīti. Sākas padomju “komunālais blūzs”, kurā Pūces atkal izrādās veiksminieki, pēc laika tikdami gan pie vēl viena Pūcesbērna – Valta, gan pat pie jauna dzīvokļa Hospitāļu ielā.

“Krievēns” Teikā

Vērtīgas ir Kaspara Pūces atmiņas par atgriešanos 50. gadu Latvijā. Ar neraksturīgu pašironiju viņš zīmē ainas, kā brīvais “stepes dēls”, nonācis Rīgas latviskākajā rajonā Teikā, tanšu skolotāju uzraudzībā ātri vien tiek ielauzīts gaiša un pieklājīga latviešu puisīša manierēs un kā visi nāk skatīties “drūmo krievēnu”. Tā kā “krievēnu” grib redzēt daudzas jaukās tantes, kas viņu audzinājušas gan Latvijā, gan Sibīrijā, Pūcesbērna piedzīvojumi drīz vien turpinās arī Latvijas laukos, un lasītājs iegūst autentiskas liecības par tā laika sadzīvi un svētku svinēšanu. Mulsums par to, kāpēc tā, ka Sibīrijā viņu sita tāpēc, ka ir latvietis, bet Latvijā – tāpēc ka “krievs”, Pūcesbērnā nedzīst ilgāk kā krevele uz ceļa. Pēcsibīrijas perioda apraksta tonis atgādina padomju bērnu filmu à la Kapteiņa Enriko pulkstenis vai Zentas Ērgles TV seriāla Tā tik bija vasara! noskaņas, kur dominē saule un darbība, nevis skumjas un pārdomas.

Šajās dienās izdevniecībā Mansards iznākusi arī Māras Zālītes autobiogrāfiskā bērnības atmiņu grāmata Pieci pirksti, kurā Zālīte, nu jau prozaiķe, tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas XX gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50.–60. gadu mijā. “Grāmata pārliecinoši nostājas līdzās latviešu autobiogrāfiskās literatūras labākajiem piemēriem – Doku Ata, Ernesta Birznieka-Upīša, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Kalniņa, Vizmas Belševicas un no nesenā laikā publicētajām grāmatām – Gundegas Repšes bērnības tēlojumiem,” grāmatu piesaka Mansarda redakcija.

Šaubos, ka Kasparam Pūcem bijušas ambīcijas nonākt šajā godpilnajā autoru rindā vai radoši sacensties ar Vizmu Belševicu vai Māru Zālīti. Bet tieši šajā nepretenciozitātē un vienkāršībā ir grāmatas spēks.

January 2, 2014 Posted by | deportācijas, grāmatas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Ukrainā nacionālisti Banderas jubilejā rīko lāpu gājienus

Bandera_pscr-media_large
1.janvāra lāpu gājienā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā – priekšplānā sieviete tur rokās Stepana Banderas portretu.
Foto: AFP/LETA

Ap 10 tūkstoš dalībnieku pirmajā jaunā gada dienā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā pulcēja lāpu gājiens, kas bija veltīts 105.gadadienai kopš dzimis Ukrainas nacionālistu leģenda Stepans Bandera, vēsta aģentūra TCH.

Gājiens devās pa Kijevas galvenajām ielām. Tajā piedalījās arī Ukrainas Eiromaidana protestu līderi Oļegs Tjagņiboks, Igors Mirošņičenko un citi.

Pirms gājiena partijas UDAR līderis Vitālijs Kļičko norādīja, ka viņam nav nekāda sakara ar nesen izveidoto Visukrainas apvienību “Maidans” un šo gājienu. Viņaprāt, šis gājiens ir kaut kas ārkārtējs un tā iniciatīva pieder partijas “Svoboda” (Brīvība) līderim Tjagņibokam, vēsta aģentūra UNIAN.

Kļičko arī uzskata, ka uz Neatkarības laukumu Kijevā nāk dažādi cilvēki, kuri atbalsta dažādas partijas, “cilvēki nāk uz šejieni, lai cīnītos par sevi”, tāpēc nav vajadzīgs Maidanu “krāsot vienās vai otrās krāsās”.

Līdzīgi mītiņi notika arī Ļvovas centrā, Hmeļņickā un Ivanofrankovskā, ziņo ITAR-TASS. Ļvovā ap 1000 cilvēku devās pie Banderas pieminekļa, kur notika mītiņš. Gājiena dalībnieki rokās turēja plakātus un lāpas.

Partija “Svoboda” norāda, ka nacionālās atbrīvošanas kustības varoņa Banderas jubilejas lāpu gājiens jau kļuvis par tradīciju – šogad tas Kijevā noticis jau astoto reizi. Savukārt jau kopš pērnā gada 21.novembra Kijevā nav rimušies pret prezidentu Viktoru Janukoviču un viņa antieiropeisko politiku vērstie protesti.

Viens no Ukrainas nacionālistu kustības līderiem Stepans Bandera ir personība, kuru Ukrainas neatkarības atbalstītāji, sevišķi Rietumukrainā, godā par brīvības cīnītāju, savukārt otra valsts iedzīvotāju daļa viņu kritizē par sadarbību Otrā pasaules kara laikā ar Hitlera Vācijas režīmu.

Bandera aktīvi darbojās pagājušajā gadsimtā no 1930. līdz 1950.gadiem. No 1941. līdz 1959. gadam viņš bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas (UNO) (Організація Українських Націоналістів) līderis.

http://goo.gl/jUZozi

January 2, 2014 Posted by | Patriotisms | Leave a comment

Vecgada dienā Gruzijā demontē nelegālo Staļina pieminekli

2013. gada pēdējā dienā varas iestādes demontējušas Gruzijas pilsētā Telavi nelegāli uzstādīto pieminekli kādreizējam PSRS tirānam Josifam Staļinam, vēsta radio „Brīvā Eiropa”.

Pieminekļa demontēšana 31. decembrī notikusi policijas klātbūtnē.

Staļina pieminekli aptuveni 100 kilometrus no galvaspilsētas Tbilisi esošajā Telavi 1. septembrī bez saskaņošanas ar varas iestādēm atklāja vietējā Staļina atbalstītāju biedrība. Tas novietots pie Otrajā pasaules karā kritušo karavīru memoriāla.

Piemineklis vairākas reizes ticis apgānīts. Jau pirmajā naktī nezināmi vandaļi divus metrus augsto statuju apsmidzināja ar oranžu krāsu.

Naudu pieminekļa celšanai savāca vietējā Staļina atbalstītāju biedrība un Gruzijas veterānu apvienība. Staļinistu līderis Šota Lazariašvili jau paspējis nosodīt varasiestāžu rīcību, saucot nelegālā pieminekļa nojaukšanu par “kaunu”.

Lai godinātu Gruzijā dzimušo tautu paverdzinātāju viņa 134. dzimšanas dienā, diktatora atbalstītāji decembrī grasījās atjaunot Staļina pieminekli viņa dzimtajā pilsētā Gori, ko 2010. gadā nojauca bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili valdība. Varas iestādes paziņoja, ka tas netiks pieļauts.

Saakšvili vadīja kampaņu pret Staļina godināšanu, norādot, ka valstī vienlaicīgi nevar atrasties muzejs padomju okupācijas upuriem un pieminekļi, kas godina šos okupantus.

http://www.delfi.lv/news/world/other/vecgada-diena-gruzija-demonte-nelegalo-stalina-pieminekli.d?id=43998964#ixzz2p3sesoVZ

December 31, 2013 Posted by | Staļins | Leave a comment

Top filma par Latgales partizāniem

Stabu ielas stūra mājā uzņemtas pēdējās epizodes dokumentālai filmai « Segvārds Vientulis». Tā ir filma par Latgales nacionālo pretošanās kustību, kuru vadīja katoļu mācītājs Antons Juhņevičs. Filmas veidotāji uzskata, ka šīs Latvijas vēstures lapaspuses ļoti daudziem ir pilnīgi nezināms fakts. Vienā no epizodēm filmējies arī Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.

Līdz šim Latgales nacionālās pretestības kustībai (1944-1956), kas Latvijas teritorijā veica organizētāko un vērienīgāko pretošanos un aptvēra ne tikai Latgales, bet arī Vidzemes reģionus, vēl nav veltīts neviens kinodarbs. Priestera Antona Juhņeviča varonīgais un traģiskais dzīvesstāsts, kas vēsturiski ir cieši saistīts ar partizānu karu Latgalē, ir pilnīgi nezināms plašākai sabiedrībai. Tam nav veltīts neviens nozīmīgs vēstures pētījums, vai literārs darbs, nerunājot par kinodarbu.

Filmēšanas epizodēs piedalīsies vairāki Jaunā Rīgas teātra, Dailes teātra un Nacionālā teātra aktieri – Varis Piņķis, Kristaps Rasims, Juris Jope un citi.

Filmas pamatā skanēs latgaliešu izloksne, kurā toreiz sazinājās filmas varoņi, filmā skanēs gan latviešu, gan krievu, gan latīņu valodas.

Filma atklās vairākus Latvijas sabiedrībai nezināmus un noklusētus vēstures faktus.

December 30, 2013 Posted by | Filmas, mežabrāļi, nepakļaušanās, pretošanās, Vēsture | Leave a comment

Vēlreiz par Molotovu un Ribentropu

  PSRS un Vācijas ārlietu ministru sarunas vāciešu okupētā Ukrainā 1943.gadā

history-media_large
Vēsturnieka Lidela Harta grāmatas „Otrais pasaules karš” vāks.
Ievērojamais angļu kara vēsturnieks Lidels Harts grāmatā „Otrais pasaules karš” raksta par abu sabiedroto valstu (1939. – 1941.) – PSRS un Vācijas – ārlietu ministru satikšanos 1943. gada jūnijā aiz vācu-krievu frontes līnijas vāciešu ieņemtajā Dienvidukrainas pilsētā Kirovogradā (B.H. Liddell Hart. History of the Second World War. London, Sydney, Toronto, Johannesburg, Aukland, 1970, p. 477-489.). Šajā vēstījumā L. Harts paskaidro, kāpēc abi bijušie draudzīgie sabiedrotie, bet 1943. gadā jau niknākie ienaidnieki, piekrituši šīm sarunām.

Raksturojot padomju armiju, viņš norāda, ka 1943. gada vasarā tā vairs nav tā Sarkanā armija, kuru vācieši vairākkārt sakāva 1941. gadā. Tā ir kļuvusi stiprāka, tās skaitliskais pārsvars gan cilvēku skaita ziņā, gan apbruņojuma daudzumā un kvalitātē līdzinās jau vai pat pārspēj hitleriskās Vācijas bruņotos spēkos. Tās rīcībā arvien vairāk nonāk arī ASV un Lielbritānijas sūtītā palīdzība – moderni ieroči, munīcija, transporta līdzekļi, pārtika. Krievu ģenerāļi arī kaujas vadības prasmē un pieredzē ir auguši. Turklāt vācieši ir saņēmuši iznīcinošu triecienu Staļingradā, vācu 6. armija vairs neeksistē.

Tomēr visi šie krievu panākumi un uzvaras ir prasījušas milzīgus dzīvā spēka upurus. L. Harts parāda, ka tieši tādēļ, ka impēriju vadoņi – Staļins un Hitlers – ir kļuvuši par bruņoto spēku virspavēlniekiem, abu šo valstu karaspēka cilvēku zaudējumi ir neatvairāmi un bezgalīgi. Krievu ģenerāļi labprātāk triec savus karavīrus uzbrukumā dažkārt frontāli neieņemamiem vācu nocietinājumiem, vairāk domājot par to, ka tikai netiktu sodīti par kaujas uzdevumu un mērķa nesasniegšanu. Vāciešu ģenerāļi bieži ir spiesti pakļauties tik iemīļotai Hitlera pavēlei – neatkāpies ne soli -, lai pēc tam, steigā atkāpjoties, tiktu satriekti.

L. Harts pavēsta, ka, lai gan padomju izlūkdienesta spiegu tīkls no Šveices pārliecināti ziņo par vācu tanku divīziju sakopojumu uzbrukumam pie Kurskas un ka tam drīz vajadzētu sākties, krievi joprojām baidās no vācu ģenerāļu kaujas vadības spēju pārākuma un abas karojošās puses izvēlas sarunu ceļu.

Tālāk citēju (autora tulkojumā – V.L.) L. Harta stāstījumu: „Ar šo notikumu pamatā esošo nenoteiktību var izskaidrot diplomātijas starpspēli pirms sākas kaujas [Kurskas – V.L.]. Jūnijā Molotovs satikās ar Ribentropu Kirovogradā, kas tolaik bija vāciešu frontes līnijas aizmugurē, lai spriestu par iespēju izbeigt karu. Atbilstoši to vācu virsnieku ziņām, kuri kā tehniskie padomdevēji piedalījās sarunās, Ribentrops kā miera līguma nosacījumu izvirzīja priekšlikumu, ka Krievijas robežai nākotnē vajadzētu iet gar Dņepru, bet Molotovs nepiekrita citam apsvērumam, bet vienīgi tam, ka jāatjauno Krievijas sākotnējā robeža. Diskusiju atlika, jo abu pušu viedokļus nevarēja apvienot un sarunas pārtrauca pēc ziņojuma saņemšanas, ka sarunu noplūdes dēļ par apspriedi uzzinājušas arī Rietumu lielvalstis.”

Lidels Harts (1895. – 1970.) jaunībā bija ieguvis izglītību Kembridžas universitātē. Kā virsnieks, kapteiņa pakāpē viņš bija piedalījies kaujās Francijā Pirmajā pasaules karā un divreiz ievainots. Pēc kara viņš kļuva par starptautiski atzītu vēsturnieku un lielāko Lielbritānijas laikrakstu kara problēmu apskatnieku, kā arī par kara ministra personīgo padomnieku. Par kara darbības dažādiem veidiem viņš ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas. L. Harta darbi ir pieskaitīti pie kara vēstures klasiskas. Lielbritānijas karaliene ir piešķīrusi viņam bruņinieka titulu – sers Beisils Henrijs.

Par Molotova-Ribentropa 1943. gada sarunām stāsta arī otrs izcils britu kara vēsturnieks Džons Kīgens. Kīgens ir bibliogrāfiskas vārdnīcas „Kas ir kas Otrajā pasaules karā” autors (Who is Who in World War II. Edited by John Keegan. London, 1995, p. 108, 109.).

Tās šķirklī „Molotov Vjačeslav” mēs varam lasīt: „1943. gada vasarā Molotovs bija iesaistījies slepenās sarunās ar Ribentropu ar starpniekiem. Lai gan viņi nenonāca līdz vienošanās līgumam, ziņas par krievu mēģinājumu noslēgt separātu miera līgumu noplūda līdz Rietumu sabiedrotajiem. Tomēr tās nesarāva viņu attiecības.”

Dž. Kīgens ilgus gadus ir bijis pasaulē pazīstamās Sendherstas militārās akadēmijas mācībspēks, viņa amats – vecākais lektors. Ilgstoši viņš ir bijis arī laikraksta „Daily Telegraph” līdzstrādnieks militāros jautājumos, kā arī Karaliskās Vēsturnieku biedrības un Karaliskās Literātu biedrības loceklis, Britu Impērijas ordeņa kavalieris un, protams, arī daudz grāmatu autors, kuras ir pārtulkotas svešvalodās.

Savās publikācijās es esmu jau Dž. Kīgenu darījis pazīstamu latviešu vēsturniekiem un latviešu lasītājiem. Taču ir ļoti svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka viņš, kā autoritatīvs Otrā pasaules kara vēsturnieks, ir atklājis patiesību par latviešu leģionu grāmatā „Waffen-SS. The Asphalt Soldiers” (Keegan, John. Waffen SS. The Asphalt Soldiers. USA, 1970, p. 103, 104, 143.).

„Vissvarīgākais pamatojums baltiešu vēlmei kopā ar vāciešiem karot pret krieviem ir bijusi tā vēsture, kā krievi ir izturējušies pret viņiem (…) Lielākā daļa no Austrumeiropiešu SS bija sabiedrības padibenes, izņemot latviešu un igauņu divīzijas, kas cīnījās, lai aizstāvētu savu tēvzemi (…) Kad krievu otrreizējā okupācija ar draudošām briesmām kļuva nenovēršama, un tā solīja atnest daudz lielāku ļaunumu nekā vācu vienaldzība pret latviešu un igauņu nacionālajiem centieniem, divas latviešu un viena igauņu SS divīzija pieņēma izvēli cīnīties līdz galam.”

XX gadsimta astoņdesmitajos gados, pakāpeniskā padomju impērijas sabrukuma posmā, ar pretstaļiniskām publikācijām Krievijā ātri pazīstams kļuva krievu vēsturnieks Rojs Medvedevs, kurš iepazinās ar rietumvalstu izlūkdienesta atklājumiem par PSRS ārlietu ministra Molotova diplomātisko darbību. 1985. gadā Ņujorkā Medvedevs izdeva grāmatu angļu valodā „Visi Staļina vīri”. Tajā viņš rakstīja, ka „1943. gada vasarā Molotovs nobraucis 300 kilometrus aiz ienaidnieka frontes līnijas, lai piedalītos separāta miera līguma sarunās ar Vācijas valdības vadoņiem.” (Medvedev, Roy. All Stalin’s Men. New York, 1985, p. 92, 93.)

Dažus mēnešus vēlāk pēc sarunām ar Ribentropu Kirovogradā 1943. gada oktobra beigās sākās jaundibinātās savienības trīs ārlietu ministru – Molotova, Halla (ASV) un Īdena (Lielbritānija) konference. Īdens, protams, nebilda ne vārda par britu izlūkdienesta rīcībā nonākušām ziņām par Molotova un Ribentropa tikšanos. Par tām klusēja arī ASV ārlietu ministrs. Rietumniekiem nebija politiski izdevīgi atklāt savām tautām un citām tautām pasaulē krievu nodevīgo rīcību. (Churchill, Winston. Closing the Ring, USA, 1951, p. 287-299.)

Tomēr tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad briti aizsedza ne tikai savu jauno sabiedroto (krievu) rīcību, bet arī viņu noziegumus. Čērčils savos memuāros gan raud par Katiņas un citās nometnēs noslepkavotiem 15 000 poļu virsniekiem, bet nevienā vietā nepiemin, ka viņš Rūzvelta pamudināts, 1943. gada 23. aprīlī atbildēja Staļinam, ka poļu trimdas valdības vadītāja ģenerāļa Sikorska pieprasītā Starptautiskā Sarkanā Krusta izmeklēšana Katiņas slepkavībās lietā nenotiks. „Mēs noteikti esam pret šādu izmeklēšanu.” (Pelcis, Jānis N. Vēsture apsūdz. Universitas, 46/1990, 20.lpp.)

Arī pašlaik Latvijā ir krietns pulks t.s. Eiropas vērtību apjūsmotāji. Viņiem vajadzētu pašiem atvērt acis un paskatīties ne tikai vēstures notikumos vien, bet arī šodienas norisēs, kā ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ šīs „vērtības” nemitīgi samīda. Latviešiem vajadzētu radīt pašiem savu vērtību kopu, kas balstās uz mūsu tautas vēsturi, kultūru un dzīves ziņu.

 

December 27, 2013 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Kara noziedzniekam jau trešais piemineklis

Vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeja Baltijas jūrā – traģiskākā jūras katastrofa visā cilvēces vēsturē. Bojā gājavairāk nekā deviņi tūkstoši cilvēku, lielākoties sievietes un bērni. Izpildītājam Marinesko piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu 1990. gadā – vairāk nekā 25 gadus pēc nāves. To varētu vērtēt vai nu kā tīšu izaicinājumu Eiropas sabiedriskajai domai, vai arī kā grūti izprotamu nekaunību. “Wilhelm Gustloff” nogremdēšana taču nebija nekas cits kā drausmīgi neģēlīgs kara noziegums. Noziegums, par kuru vajadzēja saņemt atbilstošu sodu, nevis apbalvojumus.

Bet 2013. gadā lasām ziņu, ka atkal uzcelts jauns Marinesko piemineklis – jau trešais Pēterburgā.


В Петербурге поставили памятник Александру Маринеско

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

В петербуржском районе Автово поставили бронзовый памятник легендарному подводнику, капитану лодки С-13 Александру Маринеско.

В этом микрорайоне на улице Строителей, которая в наше время носит его имя, Маринеско прожил последние годы жизни.

Скульптурная композиция, авторами которой стали скульптор Иван Корнеев и архитектор Вячеслав Бухаев, представляет собой бронзовую фигуру Маринеско, который под порывами ветра удерживает равновесие на палубе своей подлодки. Высота монумента составляет 3,15 метра.

«Открытый памятник – это символ героизма, любви к Отечеству, беспримерной храбрости и командирского мастерства. Только так можно было провести эту уникальную боевую операцию, выбрать лучшую позицию для атаки, в течение двух часов преследовать вражеский транспорт и буквально под носом кораблей охранения потопить его. Уверен, что еще не одно поколение российских подводников будет изучать эту операцию, ее детали, стараясь быть достойными учениками Маринеско», – заявил ИТАР-ТАСС гендиректор Международной Ассоциации ветеранских организаций ВМФ и подводников, Герой России Всеволод Хмыров.

Экипаж подводной лодки С-13 под командованием Маринеско 30 января 1945 года около Данцигской бухты потопил крупнейший германский корабль «Вильгельм Густлов» водоизмещением 25 484 тонны. Лайнер, построенный в 1930-х годах во время войны был переоборудован в военный транспортник. В результате атаки С-13 немецкие ВМС понесли ощутимый урон, поскольку на «Вильгельме Густлоффе» находились уже сформированные экипажи для немецких подводных лодок и высокие чины вермахта, СС и Гестапо. После этой атаки Маринеско прозвали «личным врагом Гитлера». В Петербурге уже ест два памятника Маринеско, также его именем в городе на Неве назван Музей подводных сил России.


Mājas Viesis / 2008-04-18

«Wilhelm Gustloff» nāves nakts

Autors: INESIS FELDMANIS, Dr. habil. hist. , akadēmiķis LU profesors

Turpinām publikāciju sēriju “Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara”. Šoreiz – par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā – traģiskāko jūras katastrofu visā cilvēces vēsturē.

1945. gada 30. janvāra naktī padomju zemūdene S–13, kuru komandēja kapteinis Aleksandrs Marinesko, torpedēja vācu bēgļu kuģi “Wilhelm Gustloff”, kas no Gotenhāfenes (Gdiņa) ostas devās uz Svinemindi (Svinoujsce). Kuģis nogrima sešdesmit divu minūšu laikā, aizraujot dzelmē vairāk nekā deviņus tūkstošus cilvēku, lielākoties sievietes un bērnus. Tikai aptuveni 1200 kuģa pasažieri pārdzīvoja šo šausmīgo katastrofu.

Vairākums lasītāju pazīstamās Holivudas filmas iespaidā noteikti atceras “Titanic” bojāeju 1912. gadā. Avarējot šim kuģim, noslīka apmēram 1500 cilvēku – sešas reizes mazāk, nekā nogrimstot “Wilhelm Gustloff”. Joprojām daudzi no mums visai maz zina par šo neizsakāmi drausmīgo notikumu un salīdzinoši vēsturiskā kontekstā nespēj to adekvāti uztvert un novērtēt. Šeit neapšaubāmi vainojama Eiropas un visas pasaules sabiedriskajai domai ilgstoši uzspiestā uzvarētāju versija par Otro pasaules karu, kuras ietvaros zaudētājpuses upuri un ciešanas tika noklusēti vai arī pavisam ačgārni interpretēti.

Vācijā par šo tēmu jau 1959. gadā uzņēma dokumentālu filmu “Pār Gotenhāfeni satumsa nakts”. Latvijā par “Wilhelm Gustloff” bojāeju uzzināja samērā nesen, pateicoties vācu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa romānam “Krabja gaitā”. Grasa stāstījums ir dižs, satriecošs un daudzšķautņains. Tas “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanai piešķir episku dimensiju, padarot to par 20. gadsimta neiepazīto traģēdiju. Daļēji viņa darbā ir arī izskaidrots, kāpēc vājprāta nāves nakts ilgi tika noklusēta kā nekas īpaši ārkārtējs.

Šodien daudzi vēsturnieki un publicisti jau raksta arī par citām ne mazāk šausminošām katastrofām, kas notika tajā pašā 1945. gada pavasarī mūsu Baltijas jūrā. 16. aprīlī padomju zemūdene L-3 nogremdēja vācu bēgļu kuģi “Goya”. Pēc aptuvenām aplēsēm, toreiz bojā gāja ap septiņiem tūkstošiem cilvēku.

Lepnākais laineris pasaulē

Lielākās nacistu masu organizācijas “Vācu darba fronte” uzdevumā “Wilhelm Gustloff” būvi pabeidza 1937. gadā. Sākotnēji kuģim gribēja piešķirt Ādolfa Hitlera vārdu, bet fīrers, propagandas apsvērumu ietekmēts, pavēlēja kuģi nosaukt par godu nacistu partijas ārzemju organizācijas nodaļas vadītājam Vilhelmam Gustlofam, kuru 1936. gada februārī Šveicē nogalināja kāds medicīnas students, vārdā Dāvids Frankfurters. Slepkavu Vācijai neizdeva, un līdz ar to nacisti varēja upuri kanonizēt un pasludināt par mocekli.

“Wilhelm Gustloff” tobrīd bija pasaulē grandiozākais kruīza kuģis – tā garums bija 208,5 metri, platums – gandrīz 24 metri, ietilpība – 25,4 bruto reģistra tonnas. Kuģi izmantoja izklaides jūrasbraucieniem, kurus rīkoja “Vācu darba frontei” pakļautā brīvā laika un atpūtas organizācija “Spēks caur prieku” (Kraft durch Freude). Ginters Grass raksta: “Kad “Wilhelm Gustloff”, pēdīgi uzbūvēts, caur un cauri balts, devās pirmajā braucienā, tas no priekšgala līdz pūpei esot bijis īsts peldošs piedzīvojums. Tādi izteicieni bija dzirdami pat no ļaudīm, kuri pēc kara apgalvoja, ka no paša sākuma esot bijuši pārliecināti antifašisti. Un tie, kas drīkstējuši nākt uz borta, pēc tam esot izkāpuši uz sauszemes kā apskaidroti.”

Nacistu propagandas nākotnes vīzijā jaunā kuģa uzdevums bija simbolizēt un demonstrēt vācu sabiedrības sociālo vienlīdzību un harmoniju. Uz kuģa bija tikai vienas klases kajītes un visiem vienādi labi apstākļi.

Sākoties karam, “Wilhelm Gustloff” kļuva par lazaretes kuģi, tad – par kazarmu kuģi, bet pēdīgi – par transportkuģi. Savā pēdējā gaitā tas devās, uz sava borta nesot ap 8800 bēgļu un 1500 militāro personu, kuru skaitā bija daudz ievainoto.

Operācija “Hanibāls”

Pēc padomju karaspēka iebrukuma Austrumprūsijā 1945. gada janvārī iesākās stihiska un plaša vācu bēgļu kustība. Daudzi mēģināja glābt savu kailo dzīvību, bet ne visiem liktenis bija labvēlīgs, un ne visi nokļuva drošībā – Vācijas rietumos. Par to parūpējās padomju karavīri, kuru nežēlība bija tik neaprakstāmi barbariska, ka to pat nav vērts mēģināt izskaidrot. Tūkstošiem bēgļu gāja bojā – tika noslīcināti, nošauti vai vienkārši sašķaidīti zem padomju tanku kāpurķēdēm. “Tēvs, nošauj mani!” lūdzās kāds vācu zēns, zaudējis kāju pēc krievu tanka ietriekšanās bēgļu pajūgos. Vai vispār var iedomāties vēl briesmīgāku liecību par to dienu notikumiem? Tāpēc nav nejaušība, ka mūsdienās strauji pieaug to vēsturnieku skaits, kuru vērtējumā vācu bēgļu neizsakāmi drausmīgais liktenis Austrumvācijā bija viena no vislielākajām un visbriesmīgākajām Otrā pasaules kara traģēdijām.

1945. gada 21. janvārī Vācijas jūras kara flotes pavēlnieks, lieladmirālis Karls Dēnics izdeva pavēli, ka visiem vācu kuģiem, kuri atrodas Baltijas jūrā, ja tas vien ir iespējams, jāpiedalās bēgļu glābšanas akcijā. Operācija ieguva nosaukumu “Hanibāls” un kopumā izrādījās visveiksmīgākā evakuēšana visā cilvēces vēsturē. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku, lielākoties sievietes un bērni, jo vīriešiem vajadzēja palikt un cīnīties līdz pēdējai patronai, tika nogādāti pa jūras ceļu drošībā. Taču bija daudz arī upuru. Pēdējo mājvietu Baltijas jūras dzelmē atrada desmitiem tūkstošu bēgļu.

Traģēdija

“Wilhelm Gustloff” bojāeju noteica un sekmēja vairāku nejaušu un liktenīgu apstākļu sakritība. Sliktā laika dēļ (sniegputenis un mākoņi) savas funkcijas nevarēja veikt torpēdu pārtveršanai paredzētie pavadītājkuģi. Arī kuģa kapteiņi (viņi bija veseli četri) savā starpā strīdējās un galu galā neizvēlējās pareizo maršrutu, kas būtu drošs no zemūdeņu uzbrukumiem. Beidzot padomju zemūdene S–13 bija devusies nezināmā odisejā, tās kapteinim Marinesko nesaņemot nekādu konkrētu uzdevumu. Marinesko bija nogrēkojies (dzeršanas un aizraušanās ar sievietēm dēļ viņš nebija laikā atgriezies no atvaļinājuma), un viņam draudēja kara tiesa. Izglābties no nepatikšanām viņš varēja, tikai gūstot īpašus “panākumus” uz jūras.

Padomju zemūdenei izdevās pietuvoties “Wilhelm Gustloff” 600 – 700 metru attālumā. Uz bēgļu kuģi izšāva četras torpēdas – “Par tēvzemi”, “Par padomju tautu”, “Par Ļeņingradu” un “Par Staļinu”. Pirmās trīs no tām ātri aiztraucās ieregulētajā trīs metru dziļumā “Wilhelm Gustloff” virzienā. Ceturtā palika stobrā un, vienīgi pateicoties nejaušībai, kā arī apkalpes ātrai rīcībai, neeksplodēja. Citādi visa zemūdene būtu uzgājusi gaisā.

Visas trīs torpēdas trāpīja vācu bēgļu kuģim. Visšaušalīgākais izdzīvojušajiem “Wilhelm Gustloff” pasažieriem licies otrās torpēdas trieciens, jo tā detonēja zem kuģa peldbaseina uz viena no klājiem, un baseina flīžu un mozaīku sienu šķembas daudzas sievietes saplosīja gabalos. Pēdējā torpēda trāpīja kuģa vidū, mašīntelpā.

Padomju puses rīcība

Nacistiskās Vācijas iedzīvotājus neinformēja par “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanu, jo baidījās, ka tas atstās negatīvu iespaidu un mazinās vāciešu cīņas sparu. Par Aleksandra Marinesko “varoņdarbu” tolaik īpaši neplātījās arī padomju puse. Visi zemūdenes apkalpes locekļi gan varēja piespraust sev pie krūtīm Tēvijas Kara un Sarkanā Karoga ordeņus, bet Marinesko tomēr nepasludināja par Padomju Savienības varoni. Vēl vairāk – padomju Baltijas flotes pavēlniecības oficiālajos ziņojumos nebija atrodams neviens vārds par “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanu.

Padomju Savienības varoņa nosaukumu Marinesko piešķīra 1990. gadā – vairāk nekā 25 gadus pēc nāves. Šo Maskavas soli varētu vērtēt vai nu kā tīšu izaicinājumu Eiropas sabiedriskajai domai, vai arī kā grūti izprotamu nekaunību. “Wilhelm Gustloff” nogremdēšana taču nebija nekas cits kā drausmīgi neģēlīgs kara noziegums. Noziegums, par kuru vajadzēja saņemt atbilstošu sodu, nevis apbalvojumus.

FAKTI

A. Marinesko komandētā zemūdene 1945. gada 9. februārī nogremdēja arī kuģi “Steuben”, uz kura borta atradās aptuveni četri tūkstoši cilvēku.

“Wilhelm Gustloff” vraks atrodas Baltijas jūrā 42 metru dziļumā Štolpes sēkļa tuvumā.

December 23, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, Krievija | 1 Comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: