gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

 Rīgas domē atklāj izstādi „Sibīrijas bērni”

22.augustā, plkst.12.00 Rīgas domē atklāj tematisku izstādi „Sibīrijas bērni”.  Izstādē līdz 6.septembrim būs redzamas 16 planšetes ar informāciju par 1941.gada 14.jūnija izsūtījumu, Sibīrijas bērnu atmiņu fragmentiem, bērnības fotogrāfijām un unikālām fotogrāfijām no izsūtījuma vietām Sibīrijā.
Kinorežisore, nodibinājuma „Fonds Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka uzsver: „Ar katru gadu pieaug interese par Sibīrijas bērnu likteņstāstiem, taču paliek arvien mazāk to cilvēku, kuri varētu pastāstīt savas atmiņas par šo traģisko Latvijas vēstures posmu. Svarīgi ir neļaut aizmirst faktus par 1941. izsūtīšanām. Tās vēl ir maz pētītas un grūti aptverams ir fakts, ka tās pastarpināti vai tieši ietekmējušas gandrīz katra Latvijas iedzīvotāja dzīvi. Izsūtīšanas neattiecas tikai uz latviešiem un Latviju, tās skāra visas Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas – latviešus, ebrejus, poļus, krievus un daudzas citas tautas.”Fotogrāfijas ir lakoniskas un tiešas. Nevar nepamanīt uzkrītošo starpību starp bērnu sejām Latvijā un acu skatu Sibīrijā. Fotogrāfijas liek aizdomāties par cilvēka rīcību, cilvēcību, par neizdzēšamo Latvijas vēstures traģēdiju. Ar izstādē apskatāmajām fotogrāfijām un atmiņu fragmentiem izstādes veidotāji vēlas uzrunāt jaunāko paaudzi, kura mūsdienās visātrāk un precīzāk uztver tieši vizuālo informāciju.Šā gada 14.jūnijā apritēja 73 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijas, kuras rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi, u.c.), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Nodibinājums „Fonds Sibīrijas bērni” katru gadu 14.jūnijā organizē piemiņas pasākumus. Šogad Melngalvju namā notika grāmatas „Sibīrijas bērni” krievu valodas izdevuma atvēršana un ceļojošās izstādes atklāšana. Tagad šī ceļojošā izstāde, kas iekārtota Rīgas domes telpās, būs pieejama plašākai auditorijai.
Papildinformācija: Dzintra Geka, tālr.:.29273016; e-pasts: sibirijasberni@gmail.com; interneta vietne: www.sibirijasberni.lv

 

 

August 22, 2014 Posted by | represijas, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

“Baltijas ceļš” liek pārdomāt tagadni


Foto - Timurs Subhankulovs

Vēsturiskajā Stūra mājā Rīgā notiek par godu “Baltijas ceļa” 25. gadskārtai sarīkotā starptautiskā konference “Pēc gadsimta ceturkšņa. “Baltijas ceļš” un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots”. Ņemot vērā personas, kas piedalījušās konferences darbā, kā arī starptautisko fonu, notikumam ir ne tik daudz vēstures, cik diplomātijas un politikas pieskaņa.Starp divu dienu konferences dalībniekiem ir tādas prominences kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Eiropas tiesas tiesnesis Egils Levits, bijušais Bulgārijas iekšlietu ministrs Cvetans Cvetanovs, bijušais Polijas premjera vietnieks Lešeks Balcerovičs, bijušais Krimas tatāru medžlisa vadītājs Mustafa Džemiļevs, kā arī politologi, vēsturnieki, žurnālisti, politiķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Spānijas, Polijas, Krievijas – kopumā 32 dalībnieki no vairāk nekā 10 valstīm.Konferences pirmajā, atklāšanas, dienā auditoriju LU Lielajā aulā uzrunāja premjere Laimdota Straujuma, Vācijas Bundestāga prezidents Norberts Lammers, Krimas tatāru medž­lisa priekšsēdētājs Rafats Čubarovs, bet rak­stiskus novēlējumus bija atsūtījuši agrākais Polijas arodkustības “Solidaritāte” līderis Lehs Valensa un ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas valsts sekretāra vietnieks Strobs Talbots. Agrākais Zviedrijas konservatīvās partijas priekšsēdētājs, tagadējais šīs valsts ārlietu ministrs Karls Bilts vērsās pie klātesošiem ar videovēstījuma palīdzību.Gods atklāt konferenci tika bijušajam Latvijas Tautas frontes (LTF) vadītājam Dainim Īvānam. Atgādinot par politisko situāciju pirms 25 gadiem, kad simboliskais “Baltijas ceļš” tomēr notika par spīti VDK, Maskavas un vietējās interfrontes intrigām, Īvāns vilka paralēles starp Kremļa politiku toreiz Baltijā un tagad Ukrainā. Abos gadījumos to raksturojuši ciniski meli, propaganda, runas par “fašistiem” un “krievu apspiešanu”. Abos gadījumos nācies pielikt pūles, lai atvērtu acis Rietumiem uz patiesībā notiekošo. “Mums jāapzinās, ka viņi [ukraiņi] ar savām dzīvībām tagad aizšķērso ļaunuma impērijas atjaunotāju nokļūšanu uz “Baltijas ceļa”.

Notikumi Ukrainā, ukraiņu varonīgā cīņa norāda vien to, ka mums joprojām solidāri un stingri jāstāv uz “Baltijas ceļa” un jāpasniedz roka visiem, kas pa šo ceļu grib atgriezties civilizētā, demokrātiskā Rietumu pasaulē,” uzrunu pabeidz agrākais LTF vadītājs. Arī premjere Laimdota Straujuma pēc pakavēšanās atmiņās par dalību LTF nodaļā Pārdaugavā atgriezās mūsdienās, uzsverot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbības svarīgumu gan “Rail Baltica”, gan citos projektos. “Ja mēs nebūtu ES un NATO biedri, man grūti pateikt, kas tad šeit [Baltijā] notiktu, ņemot vērā to, kas notiek Ukrainā. Un mūsu sabiedroto skaidrā attieksme, ka NATO līguma 5. pants tiks iedarbināts, ja mūsu austrumu kaimiņš… sajuks prātā un nāks te iekšā… Baltijas valstis tad vairs nebūs vienas. Tas dod mums spēku un uzliek par pienākumu atbalstīt Ukrainu tās ceļā uz Eiropu,” cīnoties ar emocijām, sacīja Straujumas kundze.

Vācijas Bundestāga prezidents Norberts Lammerts “Baltijas ceļu” raksturoja kā “cilvēku demonstrāciju par to, kādu tie vēlas savu nākotni”, kā vēlmi ņemt nākotni savās rokās. Tomēr Lammerta kunga runas lielākā daļa bija veltīta Eiropas spējai mācīties no vēstures notikumiem. Vācu viesis pauda stingru pārliecību, ka Vācija un Eiropa to spēj un dara. Tā labi atceras Pirmā un Otrā pasaules kara mācības un dzelzs priekškara saraušanu 1989. gadā, tāpēc mūsdienu demokrātiskā Eiropa atšķiras no 20. gadsimta sākuma Eiropas. “Tas, kas šodien notiek Krievijā, ir ļoti saistīts ar to, ko piedzīvojām pagājušā gadsimta Eiropā. Pat pats par sevi saprotamais princips, ka valstu teritoriālajām robežām jābūt neaizskaramām un tikai vienojoties iespējams ko iegūt, šobrīd netiek ievērots,” konstatēja runātājs. Pieminot Straujumas kundzes iepriekš sacīto, Vācijas politiķis tāpat uzsvēra, ka krīzes vai draudu gadījumā Eiropā “neviens netiks atstāts viens”. Tieši kā palīdzības lūgums Eiropai neatstāt vienus Krimas tatārus izskanēja Krimas tatāru tautas sapulces – medžlisa – priekšsēdētāja, Ukrainas pilsoņa Rafata Čubarova uzruna. Politiķa, kam Krievija aizliegusi ierasties Krimā, uzaicināšana šajā konferencē jau pati par sevi bija iecerēta kā solidaritātes izrādīšana. Publika viesi sveica ilgiem aplausiem. “Pirms 25 gadiem “Baltijas ceļa” dzīvā ķēde veicināja padomju impērijas sairšanu. 25 gadus vēlāk dzīve atkal prasa dzīvo ķēdi, lai apvienotu visu brīvību mīlošo tautu pūliņus, bet jau ar mērķi nepieļaut Krievijas impērijas atdzimšanu un neļaut atkal pakļaut brīvās tautas,” sacīja Krimas tatāru līderis. Čubarovs akcentēja, ka tieši tuvākās nedēļas var izrādīties izšķirošas ne tikai Ukrainai un Krimas tatāriem, bet arī “Eiropas un visas pasaules iekārtas nākotnei”, jo Krievijas impērijas atjaunotāju plāni ir daudz tālejošāki par Ukrainu: “Agresors ies tik tālu, cik tālu tam ļaus.” Čubarovs apelēja pie Eiropas vēsturiskās atmiņas un vienlaikus deva mājienu, ka būtu nekrietni, ja neizbēgamajās starptautiskajās sarunās par noregulējumu Ukrainā tiktu ignorētas vēsturiski daudzcietušo 300 tūkstošu Krimas tatāru intereses. Šos vārdus varēja nolasīt kā brīdinājumu nesamierināties ar Krimas aneksiju.

Konferenci rīko nodibinājums “Rīga 2014″, Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Konrāda Adenauera fondu.

http://www.la.lv/baltijas-cels-liek-pardomat-tagadni%E2%80%A9/

 

August 22, 2014 Posted by | konferences, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Okupācijas muzejā atzīmēs Ukrainas neatkarības dienu

Latvijas Okupācijas muzejā atzīmēs Ukrainas neatkarības dienu

Atsaucoties Ukrainas prezidenta izteiktajam aicinājumam, Latvijas Okupācijas muzejs 24. augustā, Ukrainas Republikas Neatkarības proklamēšanas 23. gadadienā, pievienosies Ukrainas atbalstam un pie muzeja ēkas Latviešu strēlnieku laukumā 1 izkārs Ukrainas valsts karogu. Tāpat dienas garumā muzeja apmeklētājiem bez maksas dāvinās Ukrainas karodziņus.

Aicinājumu ukraiņus un Ukrainas atbalstītājus visā pasaulē, neatkarības gadadienas priekšvakarā rotāt savas mājas, birojus un automašīnas Ukrainas nacionālajās krāsās Ukrainas prezidents Petro Porošenko šonedēļ izteica sociālajā tīklā Facebook ievietotajā video.

Latvijas Okupācijas muzejs sveic Ukrainu neatkarības dienā un aicina Latvijas iedzīvotājus atbalstīt Ukrainas valsts cīņu par neatkarību.

Latvijas Okupācijas muzejs jau vairākus gadus sadarbojas ar Latvijas Ukraiņu kongresu kā arī Nacionālo muzeju ”Ukrainas Golodomora upuru piemiņas memoriāls” Kijevā. 2013. gadā Okupācijas muzejā bija apskatāma Ukrainas Golodomora 80. gadskārtai veltīta izstāde, savukārt šī gada februārī, dienās, kad risinājās traģiskie notikumi Maidanā, Kijevā atklāja Okupācijas muzeja izstādi «Latvijas traģēdija. 1941».

August 22, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Piemiņas nozīmīte

Aicina pieminēt nacisma un staļinisma upurus ar īpašu nozīmīti

Foto: Aušvicas-Birkenavas Valsts muzeja arhīvs

Česlava Kvoka (1928-1943) – katoļticīga poļu meitenīte, kura 14 gadu vecumā Aušvicas koncentrācijas nometnē nogalināta ar fenola injekciju.

Eiropas tīkls “Atcere un Solidaritāte” turpina pagājušajā gadā aizsākto akciju, kuras mērķis ir nostiprināt eiropiešu apziņā 23. augustu kā XX gadsimta totalitāro režīmu – brūnā un sarkanā – upuru piemiņas simbolu un, lai to atgādinātu, dalīties īpaši izveidotā nozīmītē “Remember. August 23″, pavēstīja Latvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Strazda.

Nozīmīte ar melnu lentīti izvietota uz desmit fotogrāfijām, kurās attēloti koncentrācijas nometnēs un padomju gulagos ieslodzīto un ar nometnes identifikācijas numuru stigmatizēto personu portreti.

Piemiņas zīmes elektronisko versiju var iegūt Eiropas tīkla “Atcere un solidaritāte” mājaslapā enrs.eu/august23.

2008. gada 23. septembrī Eiropas Parlaments iedibināja Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Tās mērķis ir pieminēt masu deportācijas un iznīcināšanas upurus, kā arī iesakņot demokrātiju un stiprināt mieru un stabilitāti Eiropā.

Pirmo reizi šī atceres diena tika organizēta 2011. gadā, Varšavā, Polijas prezidentūras aizbildniecībā. Tad tika parakstīta Varšavas deklarācija, kurā tika vērsta uzmanība uz to, ka ir nepieciešams uzturēt dzīvas atmiņas par totalitāro režīmu darbību noziedzīgajām sekām. Eiropas Savienība tika aicināta pētīt un vākt dokumentus, kas ir saistīti ar noziegumiem, kurus ir pastrādājuši šie režīmi. Nākamajos gados atceres pasākumi norisinājās Ungārijā un Lietuvā. Šogad Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienas pasākumi notiks Rīgā.

Eiropas tīkls “Atcere un solidaritāte” ir starptautisks projekts, kura mērķis ir pētīt, dokumentēt un izplatīt zināšanas par 20.gadsimta Eiropas vēsturi un tās atceres veidiem, īpaši ņemot vērā periodus, kad ir bijusi diktatūra, kari un sociālā pretošanās pret paverdzināšanu. Šā tīkla dalībvalstis ir Vācija, Polija, Slovākija, Ungārija un Rumānija, savukārt tā padomdevēju grupās piedalās pārstāvji arī no Austrijas, Čehijas un Latvijas.

Latvijas Okupācijas muzejā akcijas kartītes varēs paņemt bez maksas.

August 21, 2014 Posted by | gulags, piemiņa, represijas, totalitārisms | Leave a comment

Delfi.lv NEDĒĻAS TĒMA

http://www.delfi.lv/nedelas-tema/75-molotova-ribentropa-paktam/

Lielvaru pakta apaļā gadskārta

Nedēļas tēma 21.08 – 27.08

August 21, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, noziegumi pret cilvēci, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Vakar sākās pučs

Elitas Veidemanes raksts NRA

 Vakar sākās pučs. Rīt tas kaunpilni beigsies. Rīt Augstākā Padome pieņems konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Vakarnakt omonieši ieņēma Latvijas Radio, kas, ēteram izgaistot, vēl paspēja atskaņot Dievs, svētī Latviju!.

Šodien čekas priekšnieks Edmunds Johansons brīdinās Anatoliju Gorbunovu, ka Maskavā notiekošais pučs ir «nopietna lieta». Un īsti nevarēs saprast, vai biedrs Johansons nostājas par vai pret puču. Rīt, likuma pieņemšanas laikā, virs Augstākās Padomes ēkas riņķos pučistu helikopters, bet vēlāk Aivars Berķis, AP deputāts, uzrāpies uz akmens bluķiem, tautai, kas satraukti sapulcējusies netālu no Saeimas – drīz jau Saeimas! – nama, skaļi lasīs konstitucionālo likumu – jo radiobalss taču nav, radiomājā saimnieko omonieši. Šajās dienās viena no AP sēdēm sāksies 5.47 – agrā rīta stundā, un to vadīs Imants Daudišs.

Pārskaities par konstitucionālā likuma pieņemšanu, Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam zvanīs Baltijas kara apgabala galvenais okupācijas varas reprezentants Fjodors Kuzmins un kliegs, ka, vēlreiz atkārtojoties tādiem «jociņiem» (likumiem), Gorbunovs tiks arestēts. Tikai vēlāk Gorbunova darbinieki atzīsies, ka zem papīriem uz Augstākās Padomes priekšsēdētāja galda manījuši revolvera aprises. Aizparīt, 23. augustā, Juris Vectirāns arestēs Latvijas kompartijas galveno vadoni Alfrēdu Rubiku, virs centrālkomitejas ēkas tiks nolaists zilibalti viļņotais Latvijas PSR karogs, kura vietā pacelsies sarkanbaltsarkanais. Vēstures posms, kurā skaidri iezīmējās «mūsējie» un «svešie», posms, kas bija tīrs savos centienos atjaunot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, būs beidzies.

Tas viss notika pirms 23 gadiem. Daudziem tā ir aizvēsture, par kuru nav vērts runāt, jo padomju režīms, kas valdīja Latvijā, šķiet nereāls, stāsti par to – pārspīlēti, bet paši stāstītāji – senili revolucionāri ar kaļķīti smadzenēs. Sak, mūs neinteresē jūsu brīvības cīņas, latviska Latvija un citas globalizācijas pārņemtajai pasaulei svešas lietas. Un ir tik grūti izskaidrot laiku, kas trauksmaini ritēja pirms divdesmit trim vai divdesmit pieciem gadiem, un diez vai tā būtu produktīva nodarbe, ņemot vērā pašpietiekamajā cinismā sakņotās sabiedrības attieksmi pret vēsturi, kas daudziem šķiet pārlieku emocionāla, bet tās skaidrojums – vientiesīgs.

Tomēr ir viens faktors, kas varētu mainīt šo attieksmi. Mēģināt iedomāties, kā mēs justos, ja mums atņemtu brīvību, kuru atguvām pirms 23 gadiem. Nē, nevēlos dzirdēt spriedelējumus par to, ka «par to mēs necīnījāmies», ka «viss nozagts» un ka «valdībā sēž laupītāji un blēži». Piedodiet, bet visos laikos valdības ir bijušas vēlētāju spogulis, taču spļaut savā atspulgā negribas, vai ne? Tāpēc atliksim paššaustīšanos uz citu reizi. Vienkārši iedomāsimies, ka atkal esam Krievijas okupēti. Un tādas Krievijas okupēti, kuras tronī sēž impēriska mesiānisma apsēsts agresors, kam neatliek laika rūpēties par savu karaļvalsti un tās pavalstniekiem, toties ir pietiekami daudz slimīgu ambīciju, lai nemitīgi kādu atbrīvotu un pamācītu, kā pareizi jādzīvo. Ļoti daudzi cilvēki atceras «to Krieviju», kas padomju laikā okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, un salīdzina to ar šodienas Krieviju, kas ar tādu pašu cinismu un meliem nupat ir okupējusi Krimu. Tas nenotiek «kaut kur», tas notiek tepat, blakus, Eiropā. Un ir vismaz vieglprātīgi nenovērtēt Kremļa slepkavniecisko konsekvenci jaunu teritoriju «apgūšanā», it īpaši tāpēc, ka Krievijas vadonis Putins nepārprotami deklarējis, ka Padomju Savienības sabrukums bijis 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tiešām, kāpēc gan neatjaunot PSRS tās bijušajās robežās? Pēc tādu mērķu uzstādīšanas Putina propagandas apdullinātie ļautiņi sakāpinās sava vadoņa reitingu līdz bezsamaņas augstumiem. Savstarpējās enerģijas apmaiņas rezultātā visi nokaifosies tik tālu, ka fanātiski apsēstu putinistu karagājiens pret «izvirtušajiem Rietumiem» būs tikai laika jautājums. Diemžēl Rietumos ietilpsim arī mēs.

Mēs jau bijām Krievijas ietekmes un okupācijas zonā. Nē, ne PSRS okupācijas zonā, bet tieši Krievijas, jo PSRS bija tikai mākslīgs, vardarbīgs veidojums, ko koordinēja Krievijas staļini, ļeņini un citi slepkavas. Negribas tur būt, vairs negribas. Brīvības cena ir ārkārtīgi augsta. Brīvību nevar izskaidrot nedz ar vēstures piemēriem, nedz ar nākotnes brīdinājumiem. To var izskaidrot tikai ar sirdi. Sajust ar sirdi. Jo nav nekā dārgāka par sirdi un par brīvību.

 

August 20, 2014 Posted by | PSRS sabrukšana | Leave a comment

Pastāsts par neredzamo čeku

Arvids Ulme

Nemirstīgā “čekas sērga”
Nekas nav vienkāršāk, kā par kādu, kas nepatīk,  pateikt, ka tas ir čekists. Lai nu viņš tik sāk taisnoties, tieši tas ir vajadzīgs. Skaidrs, ka ziņas par čekistiem ir tikai čekistiem un ne jau ierindas, bet tiem viss uzticīgākajiem čekas virsniekiem. Ja kāds no viņiem atklās aģentu vārdus – viņam jāmirst. Tas ir daudzkārt pierādījies fakts. Tā visos laikos rīkojās visu valstu slepenie dienesti. Tāpēc jau viņi ir – slepenie dienesti.

Bet tas mūsu sabiedrības aktīvo mietpilsoņu pulciņu nemaz nemulsina. Lai pierāda, ka viņš nav čekists! Ja šī “čekas sērga” 80.gados ir vienkārši izskaidrojama, tad ne tik vienkārši izprotama ir šīs sērgas atdzimšana šodien – nu jau ceturtdaļgadsimtu PĒC neatkarības atgūšanas.

Skaidrs, ka te nav runa par tiem, pamestajiem čekas maisiem. Tos pameta kā suņiem kaulu, lai nu pagrauž, lai. Nu un tā viņi tos grauž un grauž gadu desmitiem, līdz pat šai dienai un nerimsies – ļautiņiem par prieku. Ar lielu entuziasmu un  nopietnām sejām.

Interesanti – kāpēc pa šiem gadu desmitiem nevienam no tik daudzajiem žurnālistiem nav ienācis prātā pajautāt, piemēram, Vilnim Edvīnam Bresim, kā tur īsti ir ar to VDK aģentu sarakstiem. Kā tā laika LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, kura ziņā bija arī Latvijas Valsts Drošības Komiteja, viņš pateiktu un atkārtotu to faktu, ka jau vairākus mēnešus, pirms iegājām pamestajā čekas stūru mājā, no Maskavas ieradās PSRS VDK vīri, savāca visu aģentūru un aizveda to uz drošāku vietu, kur tā šodien mierīgi guļ nevis maisos, bet glītos plauktiņos un tiek aktīvi izmantota.

Tieši šim faktam bija jābūt par pamatu jautājumam, ko darīt ar tiem čekas maisiem. Bet tas tiem “čekas maisu purinātājiem” likās tik neinteresanti.

Kā radās tie čekas maisi
Ja kāds nopietnāk pasekotu notikumiem, kas pa šiem gadu desmitiem virmo ap šiem čekas maisiem, atklātos ļoti netīras spēles, kuru spēlē ļoti netīri ļautiņi.

Šie ļautiņi labi zina, kas tās kartiņas atstāja un kāpēc tur ir pamesta tikai neliela daļa no tām 26 000 kartiņām. Viņi arī ļoti labi zina, kur atrodas pārējās kartiņas un saprot arī to, kāpēc tās pazudušās ir “pazudušas”. Viņi ļoti labi zina, ka VDK nebija nespējīga sabiedriska organizācija, kas tā vienkārši savējos pamestu saplosīšanai.

Es, kā LPSR Augstākās Padomes tautas deputāts, biju čekas maisu notikumu aculiecinieks un gribu atgādināt tiem, kas negrib atcerēties, ka mums notika dziesmota nevis bruņota revolūcija. Čekas stūra mājā mēs iegājām tikai tad, kad čekisti mums to atļāva, un tur atradām tikai to, ko viņi gribēja mums atstāt. Tāpēc tajā laikā man pat prātā nevarēja ienākt, ka no šīm maišeļu mušām tiks uzpūsti ziloņi Gaiziņkalna lielumā.

Kad Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšanas akcijā pie manis pienāca viens VDK virsnieks un piedraudēja, ja gadījumā es tiešām ievedīšu tos neformāļus poligonā, tad ar mani notiks tas pats, kas ar Lietuvas premjeri Prunskieni, kuras čekas kartiņas kopija tika nopublicēta avīzē. Man par to gan sanāca smiekli. Bez šaubām, mēs iegājām poligonā un vēl pa ceļam atvienojam viņus no elektrības nogāžot dažus stabus… Nekādas kartiņas nekur netika nodrukātas. Tas tik būtu joks, ja šie nodrukātu kaut ko tamlīdzīgu. Neviens to neņemtu nopietni. Ko tad es varēju nodot, ja nu vienīgi pats sevi! Es neuzrados nez no kurienes, bet vadot Radošās jaunatnes klubā (RJK) un Pieminekļu aizsardzības talku centru (PATC) un no 1987. gada Vides aizsardzības klubu (VAK) visu acu priekšā manis organizētās akcijas, pirmie mītiņi un demonstrācijas, neskaitāmās talkas, protesta gājieni, kā arī raksti, runas, dzejoļi utt.., sabiedrībā bija ļoti labi zināmi. Lai tik tajā laikā kāds uzdrošinātos mani nomelnot, vai pirkstu pielikt – viņu mājas tiktu apgāztas uz jumtiem. Sabiedrība bija atmodināta, sākot ar pirmajām neformāļu svētvietu saglābšanas talkām līdz pirmajiem VAK organizētajiem mītiņiem, atdzimšanas akcijām un manifestācijām manā rīcībā bija tūkstošu tūkstoši…

Bez šaubām, tad nebija dažu dienu vai dažu gadu darbības rezultāts. Jau gadus desmit pirms Atmodas, manu 1978. gadā sarakstīto un komponista Viļņa Šmīdberga komponēto dzejoļu ciklu “Par Atmodu” dziedāja Maija Krīgena:

…Pār kapu kāpām pāri kāpu
kā pār rūgtu tīrumu
pie streļķiem meklēju es vārdus
kā atsaukt māsu – Atmodu…

Netīru ļautiņu netīrās spēles
Tomēr, kā izrādījās es smējos par agru… Virs Latvijas politiskajām debesīm parādījās čekas maisu mēris un sāka savu darbu pa labi un kreisi nopļaujot vienu pēc otra…

Velti saucu pēc veselā saprāta. Sabiedrība jau bija iebarota ar atriebības degvīnu. Aizstāvot savu kolēģi Augstākā Padomē Georgu Andrejevu pēkšņi attapos, ka tautai Melnais Bruņinieks jau bija nocirtis ausis…

Kad mani, jau kā LR Augstākās Padomes deputātu uzaicināja ierasties prokuratūrā sniegt paskaidrojumu, sakarā ar manu kartiņu, es atteicos no advokāta pakalpojumiem, jo neskatoties uz vēstures īso atmiņu manā rīcībā bija simtiem acīs krītoši un viegli pierādami fakti, kas liecināja, ka visu savu mūžu esmu nevis sadarbojies, bet nepārtraukti pretdarbojies režīmam. Izrādās, viņiem nekādi fakti nemaz neinteresēja.

Vispirms viņi ignorēja A. Kronberga liecību 2003.gada 15.jūlija atzinumā par pārbaudes lietu Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu:

… Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja, ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.

… 1987.gada 30.aprīlī aģents „Zāle” ir izslēgts no bijušās LPSR VDK aģentūras aparāta, kā darba nespējīgs.

Ar to jau šī saucamā pārbaudes lieta būtu jāizbeidz, jo arī tajos laikos vajadzēja pildīt plānus, lai attaisnot savus budžeta pieprasījumus utt., Bet vienmēr pēc alkohola smirdošam specdienestu lietu prokuroram V. Sausiņam, kurš uzticīgi bija kalpojis arī okupācijas režīmam, gan tas likās nepietiekami. Arī fakts, ka pat pseidoziņotājs “Zāle” nav neko ziņojis, Sausiņu nepārliecina.

Cerams, ka šis specprokurors tomēr atrada laiku, lai iepazītos arī ar SAB TSDC atzinumu, ka VDK elektroniskajā datu bāzē aģenta “Zāle” ziņojumu kopijas nav atrastas, bet ir atrasti citu aģentu ziņojumu kopijas par Arvīdu Ulmi. (dokumenti aplūkojami šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Pievērsiet uzmanību – tas pirmais ziņojums datēts jau ar 1984. gadu, kad es vēl biju Rakstnieku savienības jauno literātu apvienības biedrs. Pār Latviju tad vēl valdīja bailes un klusējošais vairākums. Nekādas pretpadomju aktivitātes, izņemot mani, neviens īsti neorganizēja.

Ja ar to tam Sausnītim nepietika, tad nu gan visam pielikt punktu vajadzēja sekojošam atzinumam:

…SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:

1) nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;
2) persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,
3) persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību”.
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Šis dokuments faktiski ir spriedums! Te tiesa būtu tīri formāla. Jo par mani jau bija nozīmīgi operatīvie materiāli, fakti un pazīmes… Es jau režīmam biju norakstīts. Es varēju pazust jebkurā brīdī, jebkurā vietā. Es to zināju, ar to rēķinājos un tam gatavojos…

Un tas man deva drosmi, kamēr vēl ir laiks, izdarīt to, ko citi tik ļoti baidījās. Tas ir tā, kad kādam bija jāpieliek roka pie kailajiem augstsprieguma vadiem, lai pārbaudītu vai tur ir strāva. To darīt, neskatoties uz to, ka pēdējos 50 gadus tur šī “strāva” nosita ikvienu, kas tai pieskārās var tikai muļķītis. Es biju muļķītis. Un es biju tam gatavs.

Bet tādam pavērsienam, ka pilnīgi oficiāli es neatkarīgajā, brīvajā Latvijā ik pa brīdim pa visiem masu informācijas līdzekļiem gadu desmitiem tikšu uzsaukts kā čekas aģents, tas gan man nekādos murgos nerādījās! Pie tam, kā izrādās es pats esmu šajā sadarbībā atdzinies…

Te vietā nocitēt manu pirms gadiem 25 Vandzenē sarakstīto dzejoli:

kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…
tos krustā sitīs kārs un vārdos
tos noskalos no zemes nost –
tos nogludinās masu kapos
lai sakož aizmirstības zobs;

tad nāksim mēs pa ceļu brīvu
un katram mutē karogs brēks
pēc slavas norasos mums pieres
pēc varas zobens nosirmos…

kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…

Tad jau patiešām tiem, kas uzskata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir čekistu un žīdu projekts, ir taisnība.

Atšķirībā no citiem šī čekas maisa upuriem, mans gadījums bija kliedzošs pierādījums, ka tiem nevar piešķirt likuma spēku un tāpēc tos ikreiz, kad visur atkārtoti skanēja vēsts par manu sadarbību, es visiem! masu informācijas līdzekļiem nosūtīju šos minētos dokumentus. Bet tad, kad pārliecinājos, ka tas žurnālistiem, kas katru plikumu izliek pirmās lapās, vispār nemaz neinteresē, kļuvu uzmanīgs. Kāpēc pēkšņi tāda neizskaidrojama nevēlēšanās noskaidrot patiesību, lai pārtrauktu to cilvēku izsmērēšanu, bez tiesas sprieduma.

Tad griezos pie partijām, politiķiem un valsts amatpersonām. Nosūtīju vēstuli arī Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kuru ļoti cienīju un zināju viņas spējas pacelt pat nepaceļamas lietas. Bet arī viņa to nespēja. Fragments no šīs vēstules:
“… paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.

Neizprotu kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs /TSDC/ nav iesniedzis Saeimas prezidijam dokumentus, kas konkrēti pierādītu un apliecinātu sabiedrībai vispārzināmus faktus, ka es jau no 70-tiem gadiem esmu mērķtiecīgi darbojies tieši pret totalitāro režīmu, un attiecīgi VDK ir pret mani veikusi nepārtrauktas represijas. Tas nevar būt, ka TSDC centrā vai tā rīcībā, Valsts arhīvā vai citās glabātavās nav dokumentu, par:

– Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no1980.gada līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;

– Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto  un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, aizliegtajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām;
– Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987. gada darbojās 30 (!) nodaļas.

Tieši Arvīda Ulmes vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas tādas riskantas, pārdroša un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas, kā piemēram, 1987. gadā pie VEF organizētais okupācijas režīma laikā pirmais neformālais masu mītiņš “Par tīru gaisu” un “Kodolbrīvu Baltiju” kā arī vērienīgākās 1988. gada masu demonstrācijas, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un atbildīgais bija Arvīds Ulme:

– “Melno karogu” akcija pie PSKP Izglītības nama;
– Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšana;
– akcija “Pret Metro”;
– Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Mežaparkā;
– “Lūgšanas pie jūras”;
– akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā;
– akcijas pie Slokas CPK, utt., utt.,

Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības aizliegšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija pirmais ‑ kā teica Maskavas TV ziņās ‑ pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS…

Visus šos gadus par pilnīgi visiem RJK, PATC, VAK pasākumiem es biju vienīgā juridiski un pilsoniski atbildīgā persona un tieši tāpēc gan pirms, gan pēc šim akcijām tiku nogādāts VDK, kur tiku gan pratināts, gan brīdināts un par to bija jāparakstās. Kas tik man, maniem tuviniekiem un sekotājiem ir bijis jāpārdzīvo no VDK puses ‑ tas nav šeit aprakstāms, bet, ja tiešām, TSDC nav nodevusi Saeimas prezidija rīcībā manis minēto informāciju, kā tas jau notika ar TSDC ziņām masu informācijas līdzekļiem, tad man jāsecina, ka pēc visiem šiem, Latvijas neatkarībai ziedotiem gadiem represijas pret mani, maniem bērniem un tuviniekiem, pret pirmajiem Atmodas un Latvijas neatkarības nesējiem turpinās.”

Politiķi tik cieši bija pielipuši šiem maisiem, ka neko negribēja mainīt. Vai arī nevarēja… Vai nedrīkstēja…

Tāpēc dabīgi rodas jautājums, vai viņi grib tos maisus izmantot savās interesēs, vai kāds grib viņus (t.i.. deputātus) izmantot savās interesēs.

Vai tie, kas stāv aiz čekas maisiem, stāv arī aiz politiķiem un preses izdevumiem?
Kas tie tādi ir un ko viņi ziemā ēd?
Tāds ir jautājums.

Sadarbības atzīšanas brīnumu brīnums
Bet “kronis” visam ir mana pēkšņā sadarbības atzīšana. Tas pierāda, cik ļoti, ļoti par katru cenu, kādam vajadzēja mani tomēr izsmērēt. Kad pierādījās, ka mana kartiņa tur ir fiktīva un nekādi dokumenti, ne pierādījumi par manu brīvprātīgu ciemošanos VDK ar ziņojumu mapīti padusē neatradās, specprokuroram atlika vienīgi panākt, lai es pats atzīstos.

Izrādās, ka fakts, ka esmu bijis neskaitāmas reizes nogādāts dažādu pilsētu un rajonu drošības komitejās un tur atbildējis uz jautājumiem, faktiski jau ir sadarbības pazīme. Viņiem vairs neinteresēja uz kādiem jautājumiem un ko esmu atbildējis. Galvenais, ka esmu tur bijis un ar viņiem runājis. Pat tas fakts, ka es riskējot ar nekavējošu arestu uz pratināšanām ierados ar paslēptu diktofonu, ko man atveda tautieši no ārzemēm un pēc tam savējo pulciņā to noklausījāmies, izrādās ir visīstākais pierādījums. Tā lūk strādā specprokurori, lai tik panāktu savu. Tad kā lielu pretimnākšanu viņi sagatavoja man parakstīšanai sekojošu dokumentu:

Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokuroram Pēterim Dzalbem.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokuroram Vilhemam Sausiņam.
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrā ierosināta pārbaudes lieta Nr. 7/248 par manu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.

Ievērojot, ka izmeklēšanas laikā apstiprinājusies mana pretpadomju darbība un likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” mērķis ir “radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi”, lūdzu, atbilstoši minētā likuma 14. panta 14. punktam, pārbaudes lietu izbeigt.

2003. gada 18. septembris …   Arvīds Ulme
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Domāju, ka nu, beidzot, viņiem tas cirks ir apnicis un atviegloti parakstīju, lai ir miers. Nē. Izrādās tas cirks tikai sākās!

Tā viltīgā preambula par pierādīto pretpadomju darbību, par manu vajāšanu utt., izrādās neko nenozīmēja, galvenais ir šie cipariņi – 14. pants, 14.punkts.

Kaut kā neatceros tajā viņu man sagatavotajā dokumentā šādus cipariņus. Un kaut kā, it kā netīšam, dokuments ir tikai vienā eksemplārā. Bet profesionāļi “noracēji” strādā profesionāli, neko teikt. Un pēkšņi visos masu informācijas līdzekļos visās ziņās radio un TV, visos laikrakstos un žurnālos vienlaicīgi parādījās sensacionāla ziņa, ka esmu atdzinies sadarbībā ar VDK.

Es nekavējoties sasaucu preses konferenci, atsaucu šo parakstu un pieprasīju lietu nodot tiesai. Bet tas vairs nevienam neinteresēja.

Ar šo rakstu kā piemēru, es sabiedrībai un it sevišķi tiem, kas uz saviem pleciem atveda Atmodu, gribu atgādināt, ka nepietiek ar neatkarības pasludināšanu. Neatkarības ideāli vēl tāli nav piepildīti. Daudzas lietas vēl jāsāk no sākuma. Katra dienas sākās ar atmodu.

 

August 20, 2014 Posted by | pretošanās, PSRS sabrukšana, čeka, čekisti | Leave a comment

Pagātni nevar sadedzināt

Vēstures doktors Ainārs Bambals: Pagātni nevar sadedzināt

Elitas Veidemanes Intervija ar Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva ekspertu vēstures doktoru Aināru Bambalu: par čekas maisu kārtējo vētīšanu, par iespējām tos sadedzināt, par kolaborāciju Latvijā un inteliģences lēnumu attiecībā uz diskusijas uzsākšanu.

Ainārs Bambals: – Šā gada 8. maijā likumā tika pieņemti grozījumi par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, tāpēc tika nolemts izveidot VDK darbības izpētes komisiju, lai no juridiskā, vēsturiskā un tiesiskā viedokļa pētītu, kādu iespaidu VDK atstājusi uz Latvijas iedzīvotājiem. Komisijai jāsāk darboties no 2015. gada 1. janvāra un jāpabeidz izpēte līdz 2018. gada 31. maijam. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē Saeimas deputāte Ilma Čepāne norādīja, ka laika ir maz un līdz Latvijas simtgadei ar šo jautājumu jātiek galā.

– Ko īsti darīs šī komisija? Tā nebūs kārtējā gaisa tricināšana?

– Saeimas uzstādījums bija izpētīt čekas maisus. Tajos ir 4800 uzskaites kartīšu, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), un ir vēl reģistrācijas žurnāli, citi dokumenti. Par to visu vajadzēs dot atzinumu. Saeimas lēmumā ir arī frāze, ka pēc izpētes beigām dokumenti būtu publicējami. Kā tas rezultēsies – pagaidām nav ne jausmas.

– Ko jūs sagaidāt no šīs izpētes? Vai ar šo kartīšu izpēti pietiks, lai konstatētu – lūk, tāds un tāds ir bijis čekas aģents? Varbūt tās kartītes kāds ir speciāli sacerējis, lai mēs saplēstos cits ar citu?

– Par šo tēmu sabiedrībā vienmēr, faktiski 20 gadu garumā, ir bijušas dažādas spekulācijas. Es arhīvā strādāju ilgu laiku, tāpēc uz šiem dokumentiem raugos citādi. Mani tracina, ja kāds saka: tur ir falsifikācijas, pierakstījumi. VDK dokumentācija bija sakārtota, un, ja kāds domā, ka tur ir kaut kas pazudis vai izzagts, tad pēc reģistrācijas žurnāliem var konstatēt, kas konkrēti ir pazudis. Tāpēc tukši runāt, ka tur vairs nekā nav, viss aizvests – tas ir lieki. Es, protams, nevēlos, lai sāktos raganu medības, nevienam nav vajadzīgs. Bet skumji ir tas, ka citas Austrumeiropas valstis – tostarp arī Lietuva un Igaunija – ir šo jautājumu sakārtojušas. Viņiem ir lustrācijas likums, ir pētniecības institūcijas. Tas viss ir Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Čehijā… Nelaime ir tā, ka 1991. gadā, kad čekas mantība tika dalīta, nebija ievērots dokumentu nedalāmības princips, proti, jēgpilna eksistence ir tad, kad visi dokumenti atrodas vienkop. Bet tad sadalīja starp Valsts arhīvu, kur tika nodotas VDK krimināllietas, izsūtīšanas lietas, filtrācijas lietas – aptuveni 600 000 glabājamo vienību, milzīgi sējumi. Savukārt Augstākās padomes komisija pārņēma operatīvās lietas un tā dēvētos čekas maisus, [vēlāk] tad izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un nodeva dokumentus tam. Operatīva rakstura dokumentus pārņēma Iekšlietu ministrija, arī Policijas akadēmija pārņēma daļu dokumentu, arī instrukcijas, darba metodikas aprakstus, bibliotēku un tamlīdzīgi. Operatīvā darba metodes visā pasaulē faktiski ir vienādas. Taču sabiedrībai nekas netika paskaidrots – kas pārņemts, kas arhivēts, kas tur īsti ir. Tāpēc radās dažādi minējumi un spekulācijas. Ja, piemēram, maisos ir pieci Jāņi B., tad kurš būs tas īstais čekas aģents? Es kā arhīvists varu pateikt, ka ir tā dēvētais dokumentu integritātes princips, pēc kā var identificēt īsto cilvēku. Pat tad, ja, piemēram, rūpnīcā VEF būtu strādājuši divi Jāņi B., pēc dokumentiem varētu noteikt, kurš ir īstais, tas ir, kurš ir čekas aģents.

– Bet ir taču daudz runāts par to, ka liela daļa dokumentu esot izvesta uz Maskavu, un mēs pie viņu arhīviem netiekam, tātad informācija ir nepilnīga.

– Nepilnīga ir tajā ziņā, ka [pamatā] tika izvestas aģentu lietas, un tieši tāpēc tiesa nevar pierādīt sadarbības faktu, jo aģentu lietās ir viens būtisks dokuments – aģenta pašrocīgs paraksts, ka viņš ir labprātīgi piekritis sadarboties.

– Daudzi uzskata, ka čekas maisi ir vienkārši jāsadedzina: lai vienreiz ir miers!

– Deputātam Andrejam Elksniņam bija tāda ideja: šos maisus iznīcināt un līdz ar to pārvilkt šim Latvijas vēstures posmam treknu svītru. Bet Arhīvu likumā ir rakstīts, ka tas ir Nacionālā arhīva fonds, tāpēc to tik vienkārši nedrīkst iznīcināt. Bet galvenais ir veikt sabiedrībā izskaidrojošo darbu: parādīt, kāda tolaik bija sistēma, kā tā samala cilvēkus, kā šantažēja. Tie ir simtiem izkropļotu likteņu, cilvēki ir nodzērušies, viņiem tika liegtas jebkādas karjeras iespējas…

– Viens otrs, domāju, pat darījis sev galu. Vai mums viņus vajadzētu žēlot?

– Nesen Rīgā bija diskusija, ko rīkoja dzejniece Liāna Langa, un tur mēs runājām par kolaborāciju. Domāju, ka šādai diskusijai, kurā iesaistās sabiedrība, vajadzētu notikt vismaz nākamo triju gadu laikā, un tai vajadzētu rezultēties pirmām kārtām ar nācijas izlīgumu – ar grēku nožēlošanu un piedošanu. Vācijā, piemēram, šis izlīgums risinājās 25 gadu garumā. Tas viss jāstāsta bērniem un mazbērniem [kāpēc tā noticis].

– Ja pēkšņi atklāsies, ka Jānis B. ir bijis čekas aģents, tā būs traģēdija ne tikai viņam vien, bet arī visai ģimenei – bērniem, mazbērniem. Kā viņš varēs tālāk dzīvot?

– Protams, tā būs traģēdija. Bet šis cilvēks pirms tam zināja, uz ko viņš iet.

– Vai uzskaites kartītēs nevar būt kļūdas vai provokācijas? Pieņemsim, uz kāda konkrēta cilvēka vārda ir uztaisīta aģenta kartīte, bet viņam nav itin nekāda sakara ar čeku. Varbūt čekas kurators vienkārši gribējis izpildīt vervēšanas plānu?

– To visu var pārbaudīt. Var veikt grafoloģisko ekspertīzi, lai uzzinātu, kad šī kartīte uzrakstīta. Tā lielā mērā varētu būt mūsu šodienas piecdesmitgadnieku paaudze, kuru čeka centās ievilināt savos tīklos. Dīdžejs Gobziņš, piemēram, atzinās, ka viņš ticis savervēts, tāpat daudzi citi ir publiski atzinušies. Un to var izskaidrot, kādos apstākļos tas noticis. Tā varēja būt arī vervēšana universitātē, izmantojot draudus vai šantāžu. Tāpēc viss jānoskaidro – kā notika kolaborācija? Tāda diskusija mums nav bijusi. Jānoskaidro abu pušu argumenti.

– Kam šī diskusija jāuzsāk?

– Domāju, ka to vajadzētu uzsākt inteliģencei, radošo profesiju pārstāvjiem. Tā ir sabiedrības daļa, kas lielā mērā ir cietusi no čekas. Tās varētu būt arī klerikālās aprindas, kaut gan es nedomāju, ka baznīca šobrīd būtu gatava diskutēt par šādu jautājumu.

– 90. gadu sākumā uz laikrakstu Atmoda atnāca kāds bijušais čekists un piedāvāja nopublicēt savu aģentu sarakstu. Tās nebija aģentu kartītes, bet vienkāršas, ar roku aizrakstītas lapas, kurās figurēja tolaik pazīstamu kultūras un mākslas darbinieku vārdi, kuriem blakus bija viņu segvārdi. Nopublicējām. Bez īsto vārdu atklāšanas. Sabiedrība šūmējās par to, ka «inteliģenti», lūk, kādi viņi ir, nodevēji un tā tālāk. Bet es tomēr gribu viņus aizstāvēt: daudzus no viņiem taču varēja šantažēt, varēja draudēt viņu ģimenēm. Situācijas varēja būt ļoti smagas.

– Tāpēc domāju, ka izpētes komisijai jābūt [gana] autoritatīvai, tai jādod atzinums par šādu dokumentu autentiskumu. To visu var izpētīt. Bet sabiedrībai tas nav pateikts. Protams, varēja arī ko «pierakstīt», bet šie gadījumi jāizpēta, jāuzliek punkti uz «i». Es nerunāju par katra savervētā kāršanu pie lielā zvana, es runāju par pētniecisko darbu.

– Ko sabiedrībai dos pētnieciskais darbs?

– Sabiedrībai būs svarīgs rezultāts. Mēs varēsim kliedēt mītus, piemēram, par čekistiem, kuriem bija jāpilda plāns, vai par pierakstījumiem, vai par maisiem, kas jau iznīcināti. Tad noskaidrosim to! Uzzināsim, kas ir uz Maskavu aizvests un kas ne.

– Vai šai komisijai ir atrasta nauda? Bez naudas tā taču nedarbosies.

– Par naudu nezinu, par to acīmredzot lems nākamā Saeima. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē tika lemts, ka Izglītības, Kultūras, Tieslietu un Finanšu ministrijām šis jautājums ir jāatrisina.

– Kāds ir komisijas sastāvs? Vai Antonijs Zunda arī tajā ir iekļauts?

– Sākumā bija doma, ka Universitāte deleģēs tieši viņu, pēc tam komisijas sastāvā tika iekļauts cits cilvēks.

– Kāpēc tā?

– Nezinu detaļas. Es personālijas neatlasīju.

– Iespējams, bažas par Zundu bija tādas, ka viņš padomju norieta gados esot vērsies pret studentu disidentu Konstantīnu Pupuru. Zunda toreiz bija LVU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, un Pupurs mācījās šajā fakultātē.

– To labi atceros, jo es tur arī mācījos. Toreiz Konstantīns Valujevs atnāca no Maskavas Vēstures un arhīvu institūta (Istoriko arhivnij institut – A. B.) un pieņēma savas mātes uzvārdu – Pupurs. Atceros, dienas vidū fakultātē ieradās vīri pelēkos uzvalkos, tika sasaukta komjauniešu sapulce, kur tika paziņots, ka no Zviedrijas radiostacijas dzirdēta ziņa: grupas Helsinki – 86 rindas ir papildinājis Vēstures un filozofijas fakultātes students Konstantīns Pupurs. Tas bija 1987. gads. Skandāls bija milzīgs, un tāda ideoloģijas caurausta fakultāte kā mūsējā burtiski vārījās. No universitātes Konstantīnu gan uzreiz neizslēdza, viņš vēlāk gāja uz Kara katedras nodarbībām ar nozīmīti, kas piesprausta pie žaketes atloka: sakrustoti Latvijas Republikas un ASV karodziņi. Pupuru izraidīja no PSRS 1988. gada jūlijā.

– Vai sabiedrība ir gatava diskutēt par kolaborāciju? Šis jēdziens ir diezgan plašs, turklāt jutīgs.

– Vispirms nodefinēsim: kolaborācija ir nodevīga sadarbība ar okupācijas varu, darbojoties pret savu tautu.

– Tad jau visi, kas dzīvoja padomju gados, ir kolaboranti.

– Tieši tāpēc ir jābūt diskusijai: kur ir robeža starp kolaborāciju un konformismu, kas deva kaut kādas karjeras iespējas padomju valstī. Ja runājam par pēckara posmu, mūsu Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 44 000 uzskaites kartīšu par tā dēvētajiem istrebiķeļiem (iznīcinātāji – krievu val.), kas piedalījās nacionālo partizānu apkarošanā un bija faktiskā čekas pakļautībā. Mums ir vairāk nekā [2800 personu lietu] par komandējošo sastāvu: viņi saņēma algu, dienesta ieroci, apģērbu un pārtikas talonus un gāja iznīcināt latviešu pretošanās kustības dalībniekus. Šie istrebiķeļi ir visīstākie kolaboranti. Viņi darbojās līdz pat 1953. gadam. Dažas vienības pat vēl ilgāk. Viņi ne tikai ķemmēja mežus un apkaroja nacionālo pagrīdi, bet arī aktīvi darbojās 1949. gada 25. marta deportācijās, nodrošinot šīs akcijas. Tā teikt – sargāja «sociālistisko mieru».

– Daudzi no šiem istrebiķeļiem ir dzīvi?

– Grūti pateikt. Vēl 90. gadu sākumā arhīvs daudziem no viņiem ir sniedzis izziņas par darba stāžu. Droši vien daudzi vēl ir dzīvi. Pirmie istrebiķeļu bataljoni tika nodibināti Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos, Kurzemē tas notika tikai pēc kapitulācijas. Istrebiķeļi ļoti aktīvi apkaroja nacionālo pagrīdi, un domāju, ka viņu darbība arī jāpēta.

– Noteikti. Tie taču ir visīstākie noziedznieki.

– Viņi pildīja būtībā tādas pašas funkcijas kā šucmaņi vācu laikā. Šī grupa būtu jāpēta padziļināti. Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 260 lietu ar pavēlēm, kas bija jāpilda istrebiķeļiem, ir štatu saraksts, ir algu kartītes, ir ziņojumi par čekistiskajām kaujas operācijām, kur viņi piedalījušies. Ir 2823 personu jeb kadru lietas: ļičnij ļistok po učotu kadrov rabotņika osobovo naznačeņija*. Daudzi istrebiķeļi pēc tam pārgāja Iekšlietu ministrijas dienestā, strādāja par miličiem, par pilnvarotajiem ciema padomēs, un viņu lietas glabājas Iekšlietu ministrijas arhīvā. Bet to cilvēku lietas, kas piedalījās kaujas čekistiskajās operācijās pret nacionālo pagrīdi, glabājas Nacionālajā arhīvā.

– Kas vēl atrodams arhīvā?

– Arhīvā glabājas ap 100 000 kartīšu par represētajiem, sākot no 1919. gada, turpinot ar 20.–30. gadu robežpārkāpējiem, kas nonākuši NKVD nagos, tad 1940./1941. gada represētie, vēlāk nacionālo partizānu, tad disidentu lietas, no kurām pēdējā datēta ap 1985. gadu, ir arī Aleksandra Laventa lieta par valūtas spekulācijām un kontrabandu. Protams, ir arī Gunāra Astras, Lidijas -Lasmanes lieta un daudzas citas.

– Kas notiek Krievijā ar represēto piemiņu?

– Esmu bijis Vjatkas apgabalā, Permas apgabalā. Piemiņas vietās likām krustus. Katru gadu 30. oktobrī Krievijā sanāk kopā padomju gados represētie, taču viņu paliek arvien mazāk. No aptuveni 800 lielajām represiju vietām Krievijā un Kazahstānā piemiņas zīmes ir uzstādītas tikai kādās četrās vai piecās. Tā ir Ļevašova, kur šauti cilvēki 1938. gadā, ir uzstādīts piemiņas akmens Pēterburgā pretim Vasīlija salai, ir Butovas poligonā, Komunarkā, Magadanā. Esmu runājis ar Memorial pārstāvjiem: Krievijas varas iestādēm ir tāda attieksme – represētie izmirs, un problēma atkritīs pati no sevis.

– Represēto mums daudz. Bet daudz vairāk ir to, kas pakļāvās kolaborācijai.

– Latvijas iedzīvotāji ir spēcīgi pakļauti kolaborācijas sekām, jo mums [Baltijā] pāri gājušas trīs okupācijas. Nekur Eiropā tā nav bijis. Un varbūt tieši tāpēc Eiropā daudzviet nesaprot mūsu attieksmi pret Komunistisko partiju, kuras darbību mēs ar likumu izbeidzām 1991. gadā. Austrumeiropā bijušie komunisti transformējās par sociāldemokrātiem, sociālistiem vai jaunajiem kreisajiem, Latvijā izveidojās citas partijas. Mūsu Saeimā taču arī darbojas bijušie komunisti. Par to ir jādiskutē, un radošie cilvēki varētu sākt šo diskusiju.

– Neesmu tik optimistiska, ka šāda diskusija jelkad sāksies. Manuprāt, jauno paaudzi šāda diskusija diez vai varētu interesēt. Ja nu vienīgi vēsturnieku aprindās.

– Problēma ir tā, ka neesam pārdzīvojuši komunismu, jo atklāta visu paaudžu saruna par to nav bijusi. Un, ja kāds grib vainot valdību pie visām likstām, kas šodien notiek, tās ir sekas nenotikušajai diskusijai par kolaborāciju.

– Čekas maisus vēdina pirms katrām vēlēšanām.

– Tas ir likumā ierakstīts: jāpārbauda kandidātu biogrāfijas. Bet runa jau nav tikai par pārbaudīšanu: jāpārbauda viss mehānisms – kompartijas loma, sadarbība ar Valsts drošības komiteju. VDK bija izpildītāji, un visas komandas nāca no Maskavas. Latvijas kompartijas Centrālā komiteja tikai akceptēja šīs komandas. Naivi domāt, ka divdesmitpiecgadīgie neinteresēsies par to, kas noticis ar viņu vecākiem vai radiniekiem. Ja Maskava sadomās publicēt aģentu lietas, tā būtu spēcīga dziļbumba.

– Kāpēc tad Maskava tās nepublicē?

– Acīmredzot ir bijusi vienošanās par ziņu neizpaušanu. Neviens sevi cienošs specdienests neatklāj savu aģentu tīklu.

– Jūs kā vēsturnieks uzskatāt, ka šie dokumenti jāpēta un pēc tam jāpublicē. Bet ja, piemēram, kāds jūsu tuvinieks būtu šajos čekas maisos?

– Runa šobrīd nav par publiskošanu, ir tikai par pētīšanu. Kad par šiem dokumentiem būs speciālistu atzinums, būs nepieciešama politiskā izšķiršanās – publiskot to visu vai ne. Vienkārši jādara gals visādām spekulācijām par maisu saturu.

– Kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) to neizdarīja līdz galam?

– Pirmām kārtām bija mazs štats. Nebija arī finanšu resursu. Domāju arī, ka viņi bija aplikti ar dažādām izziņas funkcijām – ne tikai ar uzdevumu pārbaudīt deputāta kandidātus pirms Saeimas vēlēšanām.

– Vai esat pētījis, kāda citās valstīs ir bijusi sabiedrības reakcija uz šādu sensitīvu datu atklāšanu?

– Deviņdesmito gadu sākumā tas viss bija diezgan emocionāli. Nezinu, vai Latvijā kāds informators ir darījis sev galu, tas jāvaicā Indulim Zālītem (TSDC bijušais vadītājs – E. V.), bet Vācijā tādi gadījumi ir bijuši. Taču tas nenozīmē, ka par to nevajag runāt. Ir svarīgi pārliecināt čekistus un ziņotājus, ka jāatklāj tas, ko viņi darījuši. Mūsu tauta nevar dzīvot tālāk, ja ir bijusi šāda pagātnes trauma, mēs nevaram to aprakt zemē vai sadedzināt. Pagātni nevar sadedzināt.

August 18, 2014 Posted by | arhīvi, Vēsture, čeka, čekisti | 1 Comment

Kangeris: Nekādu sensāciju nebūs

Kangeris_k_rlis_ieva_luka-media_large
Vēsturnieks Kārlis Kangeris. Foto: Ieva Lūka, LETA

Māra Miķelsone 14.augusts 2014

Valdība 5.augustā apstiprināja starpdisciplinārās komisijas sastāvu bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskai izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko VDK nodarījusi Latvijai un tās iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecelts Latvijas Universitātes (LU) Latvijas Vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris.

Vēsturnieks, kurš ir dzimis trimdas latviešu ģimenē pēckara Vācijā 1948.gadā, pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur strādāja Stokholmas Universitātē Baltijas pētniecības centrā. Kopš tā laika viņam veidojusies saikne ar Latvijas vēsturniekiem. Viņš ir pētījis Latviju vācu okupācijas laikā, kā arī 90.gados iznākusi grāmata “No NKVD līdz KGB”, kurā apkopotas politiskās prāvas Latvijā no 1940. līdz 1986.gadam.

Jaunajā amatā, vadot komisiju, Kangeris sabiedrībai sensācijas nesola, bet gan rūpīgu darbu, pētot VDK dokumentus un arhīvus.

Šodien (piektdien – red.) bija jaunievēlētās komisijas pirmā kopā sanākšana. Vai jau ir skaidrs, kas jums būs pirmie darāmie darbi?

Nebija skaidrs, vai vispār valdība to lēmumu pieņems, bija pāris tādu bremzētāju. VDK dokumentu izpētes komisiju izveidoja no nulles. Mums vispirms ir jādomā par praktiskām lietām – kādu telpu sekretariātam, par vēstuļpapīru, jāizstrādā komisijas nolikums, jāvirza uz priekšu Saeimā naudas piešķiršanas jautājums, jo valdība nolēma, ka no nākamā gada komisijas darbam jāpiešķir 250 000 eiro. Bet nāk vēlēšanas, var mainīties politiskie spēki, un Krievijas ekonomiskā blokāde arī var iespaidot politiķu domāšanu.

Ko jūsu vadītā komisija pētīs?

Ir divas dažādas VDK dokumentu krātuves – viena ir tā, kas ar laiku ir nonākusi Valsts arhīvā, un tā ir lielākā daļa. Tad zināma daļa ir nonākusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC). Tur ir tā saucamie čekas maisi, par kuriem sabiedrība visvairāk interesējas. Par to jau kopš 1994.gada, kad Saeima pieņēma likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, ir bijušas diskusijas – atvērt šos maisus, respektīvi, publicēt informantu vārdus vai ne. Tad 2004.gadā nolēma, ka maisus vajadzētu atvērt, bet pret to iebilda toreizējā Valsts prezidente. Un tad maisus aiztaisīja atkal uz noteiktu laiku.

Šogad Saeima nolēma, ka šos VDK dokumentus ir nepieciešams zinātniski, vēsturiski un juridiski izpētīt, lai noskaidrotu, kādus zaudējumus šī sistēma ir nodarījusi Latvijas tautai un valstij. Tā noteica arī, ka komisija ar saviem atzinumiem iepazīstina Ministru kabinetu un tas nolemj par dokumentu pieejamību [sabiedrībai].

Mūsu darbs, ja viss noritēs labi un saņemsim finansējumu, notiks vairākos virzienos. Viens ir šo te dokumentu apzināšana un aprakstīšana, lai varētu uzrakstīt MK atzinumu par dokumentu pieejamību [sabiedrībai].

Otrs virziens būs tieši pētīt VDK darbību. Lieta ir tāda, ka viena daļa VDK dokumentu, kas attiecas uz represijām, atrodas Valsts arhīvā. Tur ir 1941.gada 14.jūnijā deportēto, 1949.gada deportēto [dokumenti], tad ir tā sauktās filtrācijas lietas, – to cilvēku, kuri izgāja filtrācijas nometnes [pēc kara], kādi 90 tūkstoši lietu; tad tur ir tā sauktās ārzemju braucēju lietas – cilvēki, kuriem bija atļauts no Latvijas apciemot ārzemes, bet atgriežoties viņiem vajadzēja VDK rakstīt savu ziņojumu – arī aptuveni 90 tūkstoši lietu. Tad ir tā saukto partizānu apkarošanas lietas – tie galvenokārt ir [pagājušā gadsimta] 40.gadi. Par nacionālajiem partizāniem daudzi jau ir rakstījuši un pētījuši.

Nemaz nav pētītas šīs ārzemju braucēju lietas un filtrācijas lietas.

Vēl mums paliek tie dokumenti, kas ir TSDC – čekas maisi, tur ir tā sauktā aģentu kartotēka, aģentu segvārdi. Taču tai nodaļā ir arī citi dokumenti, piemēram, ārzemnieki, kuri ir iebraukuši Latvijā, ārzemnieki, kas dzīvojuši viesnīcās, utml.

Jautājums ir par pieejamību šiem dokumentiem. Vai arī mūsu izpētes komisija tiem piekļūs, jo tie ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pārziņā, arī pielaide šiem dokumentiem. Kā šo vērtēs jaunais SAB priekšnieks Jānis Maizītis, ko domās par šo dokumentu pieejamību sabiedrībai? Tas vēl ir pavisam neskaidrs jautājums un būs komisijai jārisina.

Vēl ir daļa dokumentu, kas atrodas Iekšlietu ministrijas arhīvā, ko pārņēma 1991.gadā – visādas pavēļu grāmatas utt. Mums par [šo dokumentu] pieejamību būs “jātirgojas” arī ar Iekšlietu ministriju. Jo nav teikts, ka, izveidojot komisiju, mums automātiski būs pieeja visam dokumentu klāstam. Taču vismaz ir Saeimas lēmums, ka jāizveido šāda starpdisciplināra komisija un tai darbs jāveic līdz 2018.gada 31.maijam. Tas ir pozitīvais.

Mūsu komisija gribētu tikt arī pie VDK grāmatām, bibliotēkas, kas nodota Policijas akadēmijai. Mūs interesē, vai tur ir instrukcijas, kā vervēt aģentus, kā [viņus] apstrādāt. Jāredz, kur tā bibliotēka ir palikusi pēc akadēmijas likvidācijas. Piemēram, Austrumvācijas “Stasi” ir ļoti daudz šādu grāmatu. Igaunijā un Lietuvā šie dokumenti ir daudz vairāk izpētīti.

Vai Krievijā palikušie VDK dokumenti ir būtiska daļa?

Jā, lielākā daļa – tā sauktie operatīvie materiāli, aģentu lietas – tas viss ir tur. Ja gribētu noteikt, kas ir bijis aģents, tad vajadzētu tās personāllietas, kur viņš ir parakstījies. Būtu labi, ja sadarbība ar Krieviju būtu tāda, ka atsūtītu pilnu sarakstu, tad lieta būtu darīta. Bet to jau specdienesti nedarīs – viņu lietas paliek slepenas.

1992.gadā mēs pie dokumentiem Krievijā tikām klāt tāpēc, ka Augstākā Padome izveidoja komisiju, lai izpētītu Latvijas politiķu likteņus Krievijā. Akadēmiķa [Induļa] Roņa vadībā varēja braukt uz Maskavu un tur bija pieejami Maskavas čekas arhīvi. Tad bija iespēja tikt arī pie šejienes čekas arhīviem, lai darbu varētu turpināt. Toreiz mēs nezinājām, kādi materiāli šajos arhīvos atrodas. Sākām visu datorizēt, mūsu nolūks bija – reģistrēt visu, ko vien var. Jo 90.gados nebija skaidrs, vai šie dokumenti atklātībai vispār būs kādreiz pieejami.

Mēs paspējām visu izdarīt, iznāca grāmata. Tagad jau šis arhīvs nodots Valsts arhīvam.

Kāpēc Latvijā kavējamies ar VDK dokumentu izpēti?

Ir cilvēki, kas to nevēlas. Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tur ir zināmi lustrācijas principi – bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem bija jāpiesakās [līdz noteiktam termiņam, bet tie, kas neteicās, tika publiskoti]. Igaunijā un Lietuvā tā lieta aizgāja bez kaut kādiem sabiedrības skandāliem.

Mans personīgais viedoklis ir, ka šos dokumentus vajag nodot atklātībai un publicēt arī čekas ziņotāju vārdus. Uzskatu, ka šie dokumenti ir svešas totalitāras varas – okupētājvaras – dokumenti, un mums ar tiem nevajadzētu apieties tā, kā pašiem ar savas valsts dokumentiem.

Es nedomāju tikai čekas aģentu, bet arī citas kartotēkas – to cilvēku, kuri dzīvoja viesnīcās utt., jo būtu interesanti klasificēt – kuri bija iebraucēji, kuri bija trimdas latvieši, kādas [cilvēku] grupas VDK novēroja, kādas grupas izsekoja.

Var, protams, teikt, ka šie dokumenti nav pilnīgi. Tā tas ir, bet mums ir jāizpēta viss, ko varam. Arī tā niecīgā daļa, kas ir palikusi Latvijā. Mums ir jāparāda, kā šī iestāde – KGB jeb, kā latvieši saka, VDK – darbojās, kādi bija tie mehānismi, lai pārraudzītu tautu un represētu.

Mēs redzam, ka no staļinisma laika līdz 1953.gadam krimināllietu ir ap 50 000, tiesāja ļoti daudz cilvēku. Piemēram, 1945.gadā – 14 000. Līdz 1953.gadam šis skaitlis samazinājās līdz 700 cilvēkiem gadā. Tad līdz 100 – 200 lietām gadā, līdz beidzot 1986.gadā, kad bija pēdējā tā sauktā VDK krimināllietas prāva, gadā notiesāja 5 – 10 cilvēkus.

Toreiz jau bija mainījies VDK darbības stils – Staļina laikā par katru sīkumu ņēma un tiesāja par valsts nodevību – pēc 58.paragrāfa. Bet vēlāk VDK attīstīja tā saukto preventīvo metodi, mēģināja cilvēkus iespaidot iepriekš vai radīt apziņu, ka nedrīkst [likumu] pārkāpt, jeb veicināt tā saukto pašcenzūru, lai šīs lietas nenonāktu līdz tiesai.

Tā sauktajā otrā pētniecības blokā, kas saistīts ar VDK dokumentu izpēti, gribam datu bāzi paplašināt – izpētīt VDK sadarbību ar kompartijas centrālkomiteju un citām iestādēm, cenzūras iestādēm, baznīcām. Jo uz sabiedrību VDK mēģināja iedarboties caur citām iestādēm, piemēram, caur Latvijas Universitāti vai akadēmijām, kur bija savi VDK kuratori. (..) Tolaik daudzas lietas bija arī saistītas, kā tagad teiktu, ar spekulācijām, piemēram, ar zelta pārvešanu pāri robežām, mākslas darbu izvešanu uz ārzemēm jeb tā sauktie ekonomiskie noziegumi. VDK uzraudzībā bija arī šī ekonomisko noziegumu uzraudzība.

Vai komisijai pietiks tik plašai darbībai spēka, resursu un laika?

Mēs tik tālu vēl nedomājam. Pirmais ir nospraust darbības plānu, noteikt darbības vadlīnijas, apstiprināt nolikumu.

Kā vērtējat komisijas sastāvu?

Tas atkarīgs, kādi lēmumi mums būs jāpieņem – vai par pētniecību, vai jāvienojas par atsevišķu teikumu formulēšanu. Mums [komisijā] ir vēsturnieki, juristi.

Kad sāksies tiešais pētniecības darbs, būs jāmeklē speciālisi nozarēm, kas to varēs veikt. Ne jau visi komisijas locekļi gribēs strādāt tieši pētniecībā. Dalība komisijā ir tāds kā goda pienākums. Komisijā ir vēsturnieki, kuri šo darbu jau ir darījuši un arī darīs, bet, ja paskatāmies uz budžetu un pētniecības apjomu, ir skaidrs, ka būs jāpiesaista jauni pētnieki.

Man bija pārsteigums, kad mani izvirzīja par komisijas priekšsēdētāju. Jau agrāk daudz esmu strādājis ar čekas lietām – 90.gados. Bet kādus 10 gadus neesmu šajā virzienā darbojies, tagad dokumenti atkal jāsameklē.

Diskusijā par čekas maisu atvēršanu portālā Ir.lv Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers pirms kāda laika izteicās, ka šo maisu atvēršana būs “ilglaicīga provokācija”. Kādu zaķi mēs varam izvilkt no šiem maisiem?

Es jau iepriekš minēju Igaunijas un Lietuvas pieredzi, kur sabiedrībā absolūti neko tas nesašūpoja. Un es domāju, ka Latvijā pēc 23 neatkarības gadiem šo maisu atvēršana neradīs kādas sekas. Citi bažījas, ko teiks [maisos esošo] cilvēku bērni, mazbērni. Bet te ir svarīgi tas, ko jau minēju – tie ir svešas valsts dokumenti. Jau šodien vēstures pētniecību varētu nobloķēt vispār, ja stingri sekotu personas datu aizsardzības likumiem un cilvēktiesībām, jo visur pārādās kādu privātpersonu lietas. Tad jau vēsturnieki neko nevarētu darīt.

Esmu referējis par vēstures atainošanu. Atceroties 90.gadu sākumu, toreiz jautājums bija – cik mums Latvijā ir čekistu un cik informantu? Vienīgais čekists toreiz bija Juris Bojārs, vēlāk Georgs Andrejevs atzinās, ka bijis informētājs. Tā ka Latvijā tolaik bija oficiāli zināmas tikai divas šīs personas. Kad, strādājot Stokholmas Universitātē, man bija jārunā ar zviedriem, teicu – mēs, latvieši, nebijām tādi, tīra tauta – tikai divi [čekisti].

Vēlāk bija tā sauktā “čekas piecīšu lieta”, no kuras četri cilvēki gāja tiesas ceļu un panāca, ka tā atzina – viņi nav sadarbojušies [ar VDK]. (5.Saeimas laikā tika atšifrēti tā sauktie čekas piecīši – Roberts Mīlbergs (TB), Edvīns Inkens (LC), Aivars Kreituss (DCP), Andrejs Siliņš (LC) un Georgs Andrejevs (LC), kurš vienīgais atzina savu sadarbību ar VDK – red.).

Latvijā bija arī tāda tiesu prakse – ja arī TSDC kartotēka liecināja, ka cilvēki ir sadarbojušies [ar VDK], tiesā to varēja pārsūdzēt. Tādu gadījumu Latvijā bija apmēram 300. No tiem 60 cilvēki atzinās paši, bet aptuveni 230 teica, ka viņi nav sadarbojušies.

Viens no šiem cilvēkiem ir [ekspremjers Ivars] Godmaņa kungs. Viņš gāja to ceļu, ka čekists atzinās, ka patvaļīgi bez Godmaņa ziņas ir ievietojis viņa kartīti kartotēkā. Es savā pētniecības darbā gribētu izpētīt šīs 230 lietas, kāpēc šos cilvēkus tiesa atzina par nevainīgiem, vai viņiem, tāpat kā Godmaņa gadījumā, kāds svešs bija ielicis kartīti vai kā. Ja tas tā būtu, tas parādītu, ka VDK ir bijusi galīgi izirusi organizācija un tur nav bijis nekādas struktūras. Tikai tas man liekas mazticami. Un tad ir jautājums, vai mūsu sabiedrības tiesu sistēmā varēja panākt sev labvēlīgus lēmumus.

Man pētniecībā ir iznācis daudz darīšanu ar Austrumvācijas [drošības dienesta] “Stasi” dokumentāciju. Tieši 80.gadu beigās viņi bija daudz precīzāki nekā agrāk, tas ir redzams no instrukcijām. Daudz lielāka vērība bija jāpiegriež informantiem, viņu atlasei, instruēšanai utt. Tā kā “Stasi” mācījās no KGB, tad grūti ir iedomāties, ka pats meistars būtu sliktāk strādājis par mācekli.

Zatlers jau, no vienas puses, var teikt – slēgsim ciet. Bet, no otras puses, tie, kas ir bijuši pāridarītāji vai sadarbojušies ar pāridarītājiem, kāpēc viņi mums jāsaudzē un jāslēpj?

Mums ir daudz represēto, ir izdotas grāmatas par šiem cilvēkiem – 1941.gada, 1949.gada represētajiem, par politiskajām prāvām, kurās minēti vairāk par 100 000 vārdu. Arī šajos gadījumos varēja teikt, ka nevar publicēt represēto vārdus. Taču represiju gadījumā tas ir vajadzīgs, lai cilvēku varētu reabilitēt, lai viņi saņemtu izskaidrojumu par savām ciešanām.

Bet kad ir pretējais jautājums par tiem, kas ir sadarbojušies ar sistēmu un nodevuši citus cilvēkus vai pat iegrūduši postā, vai viņi var palikt nesodīti, un, ja paliktu nesodīti, vai tad viņiem kaut kādā sabiedriskā formā nebūtu jāizsaka rājiens, vai jāpublicē vārdi… [Vajag] pateikt, ka Latvijā nebija tikai divi čekisti, bet 25 000 ziņotāju, 5000 aģentu un tamlīdzīgi.

Nevar būt, ka šodien cilvēki sāk runāt tā – cik labi bija padomju laiki… Cilvēki aizmirst, ka tad viņi dzīvoja stingrā uzraudzībā, ka nevarēja vienkārši aizbraukt uz ārzemēm un brīvi izrunāties. Arī vēsturniekiem būtu jāapgaismo un jāparāda padomju laiks, jo nepietiek izdot kādu grāmatiņu ar smukām padomju laika bildītēm un tā laika ražojumiem. Labi, tā bija konkrētā cilvēka jaunība, bet ir jāskatās uz psiholoģiski subjektīvo – jo toreiz bija tā, kā kāds teica, – vienmēr kāds raudzījās tev pār plecu… Pašcenzūra. Tas viss sabiedrību ļoti iespaidoja.

Varbūt baidās, ka šajos sarakstos būs vēl daudzi politiski aktīvi kā, piemēram, jau minētais Godmanis vai Anatolijs Gorbunovs, kurš kā toreizējais kompartijas sekretārs uzraudzīja VDK.

Kad 1991.gadā mainījās sistēmas, kompartijas biedri netika represēti. Pieņēma likumu par VDK likvidēšanu. Visu VDK štata darbinieku vārdi pat tika publicēti laikrakstā “Diena”, no kuriem slavenākais šodien ir [gāzes kompānijas “Itera Latvija” vadītāja Jura] Savicka vārds, viņš sēž ložās kopā ar prezidentiem… 568 cilvēki – tie bija pēdējie oficiālie čekas darbinieki.

Zināmie ir zināmie, bet paliek nezināmie. Tie, kurus tiesās tomēr attaisnoja, tie, kuri vēlēšanās pārbaudījās TSDC datu bāzē. Zināmiem ieteica nekandidēt. Kad gribēja ieņemt valsts amatus, arī pārbaudīja. Nav tā, ka valsts šai lietā neko nebūtu darījusi. 90.gados daudzi gan ieplūda jaunajās Latvijas struktūrās. No morālā viedokļa es neredzu lielu jēgu šos cilvēkus piesegt, ja nav kāda speciāla iemesla.

Kas var būt speciāls iemesls?

Nezinu, jāskatās no valsts drošības interesēm – vai viņi vēl strādā aktīvā dienestā. Es jau arī nezinu, vai mēs tiksim pie visiem dokumentiem, bet tās lietas ir jāizskata un jāredz. Neesmu redzējis tās čekas kartotēkas, kāda ir saistība starp segvārdu un ierakstu kartotēkā. Un vienkārši vārdu publicēšana arī neko daudz nedod, ja sabiedrībai nav dots izskaidrojums.

Tajā TSDC [dokumentu daļā] ir kādi 68 000 ziņojumu. Viens nolūks ir, ka mēs kā komisija varētu šos ziņojumus klasificēt pa kādām interešu grupām. Šīs ziņas ir sniegtas par kādām 30 000 personām. Ja to klasificētu, tas dotu labu ieskatu sistēmas darbības principos. Pēc kādiem principiem lika izsekot, novērot utt.

Vēl viena lieta – čekas maisos ir kādas 500 operatīvās lietas. Tās mūs interesētu apskatīt. Dažā gadījumā tās varētu būt iemesls kādam romānam – sarunāt rakstnieku, lai uzraksta par to. Es tagad lasu līdzīgus darbus par Austrumvāciju – fantastiski! Kā tas notika, traki!

Kas šajās operatīvajās lietās ir iekšā, es nezinu. Varēja kādu cilvēku izsekot, novērot, sakrāt materiālu. Ja ir pilna lieta, var ieraudzīt pat cilvēka dzīvesstāstu – kā viņam ir gājis, kad iekļuva novērošanas sistēmā… Lielāka interese sabiedrībai ir par aģentu kartotēkām un segvārdu žurnālu. Pēc 20 gadiem liela daļa šo ziņotāju ar savu likteni jau ir samierinājušies. Gribu uzsvērt, ka mēs [komisija] jau neko ļaunu negribam – tikai informēt sabiedrību par sistēmu, kā tā darbojās.

Kā jūs izskaidrojat, ka Latvijā čekas dokumentu jautājumam pieķērās samērā vēlu?

Nedomāju, ka vēlu, jo par to jau sāka runāt 90.gados. Man tas ir izskaidrojams ar sistēmu transformācijām. Sistēma pārgāja no padomju uz demokrātisku sistēmu. Būtībā sistēmas kaut kā vienojās – kompartijas jeb komunistiskais vienojās ar tautfrontiešiem, un tā pāreja notika it kā nemanot. Ja būtu pārejas līnija pārcirsta, tad sistēmā būtu noticis lūzums. Tagad – Gorbunovs palika amatā, daudzi no vecās struktūras palika amatos, un cilvēkiem likās, ka nekas daudz nav mainījies. Tas notika plūstoši.

Man ir arī savāktas visas Latvijas politiķu runas no 90.gadu sākuma, kā viņi laipoja. Daudziem no viņiem toreiz nebija skaidrs, ka viņi ir atjaunotās Latvijas Republikas pārstāvji. Viņiem tas valststiesiskais jautājums vēl nebija skaidrs. Ja mēs būtu Latvija, kas izstājusies no PSRS sastāva, tā būtu cita lieta. Bet mēs atjaunojāmies uz kontinuitātes principiem un 1940.gadā bojāgājušās Latvijas pamatiem.

Tāpēc arī attiecībā uz VDK dokumentiem mums ir jāpieņem cita pieeja. Tie nav Latvijas valsts oriģināli dokumenti. Arī VDK likumā ir teiks, ka visi šie dokumenti, kuros nav minēti vārdi, ir brīvi pieejami, tāpat kā kompartijas dokumenti nonāca arhīvā un ir brīvi pieejami.

Tāpēc [joprojām] nav skaidrs, kāpēc tieši šī daļa, kurā ir aģentu vārdi, ir slēpjama. Atrunas varētu būt par cilvēkiem, kuri joprojām atrodas dienestā. Pārējai daļai varbūt var iznākt kāda netaisnība, cilvēki varēja būt piespiesti ziņot, un mēs zinām, ka tādi gadījumi ir bijuši. 50.gados notika amnestija, daudzus cilvēkus tad savervēja par ziņotājiem. Bet likuma priekšā visiem būtu jābūt vienādiem. Uz to visu mums ir jāskatās no vienas perspektīvas.

Vēsturnieks ir gandrīz vai izmeklētājs. Vai tiksieties arī ar lieciniekiem?

Mums ir paredzēta arī liecinieku uzklausīšana. Tas būs iespējams, ja vien vēl būs dzīvi šie cilvēki. Cik daudz tas būs vajadzīgs, pagaidām nevaru pateikt.

Vai pieļaujat, ka uz jums kā komisiju varētu izdarīt spiedienu, ja atklājat iespējamas sensitīvas lietas?

Man ir grūti iedomāties, ka tā varētu notikt. Nezinu, vai tur var atklāties kādas sensitīvas lietas, jo ikviens, kas Latvijā dzīvo, varēja aiziet uz TSDC un pieprasīt izziņu par sevi – kas viņiem tajos dokumentos ir par cilvēku. Tā varēja uzzināt, vai viņš ir bijis informatoru kartotēkā, vai par viņu [VDK] ir vākusi informāciju. Bet Latvijā ļoti maz cilvēku šo iespēju izmantoja. Kādi 3800 cilvēki ir gājuši jautāt.

Tie droši vien bija tie, kuri kandidēja vēlēšanās?

Nē, nē, es arī par sevi interesējos. Par mani ir saglabājusies uzskaites kartīte, kurā ir minēti ziņojumu numuri un ziņotāja segvārds. Tā kā ir segvārdu žurnāls, var uzzināt, kurš aiz slēpjas. Bet cilvēki Latvijā ir kūtri, nezinu, kāpēc tik maz interesējās par šo iespēju. Es arī dažus draugus mudināju [to izmantot], bet viņi atmeta ar roku.

Vai pats esat runājis ar čekistiem, saskāries ar izsekošanām?

Jā, ar dažu labu. Kad no Stokholmas darba darīšanās braucu uz Latviju, man vienu mēnesi tika piekomandēts slavenais Jānis Dzintars (Dzintaru, īstajā vārdā Valdi Kluci, dēvēja par padomju galma vēsturnieku, viņš savas dzīves pēdējos gados bija Alfrēda Rubika atbalstītājs un kopš 1991.gada augusta puča izgāšanās dzīvoja Maskavā, kur arī mira – red.). 80.gadu sākumā Dzintars it kā kārtoja visas manas lietas. Oficiāli viņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas piekomandēts man izpalīdzēt. Bet es jau zināju, kas viņš ir – nebijām tik labticīgi.

Tomēr jāteic, ka Latvijā nav visu VDK materiālu – nav 1.nodaļas jeb ārējās izlūkošanas materiālu.

Kā bija ar Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs?

Arī par Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs nav skaidrs, cik daudz materiālu ir saglabājies. Zināms par saraksti ar rakstniekiem, esam sākuši pētīt trimdas sadarbību ar VDK – kas ko cik daudz ir darījis. Dažos ziņojumos parādās arī trimdinieku vārdi pēc segvārda, ziņoja par dažiem sarīkojumiem. Toreiz dažs pat domāja, ka varēs transformēt šejienes sabiedrību, cilvēki sociālismam dažādi piegāja arī trimdā. Atsevišķiem indivīdiem tas bija arī pārliecības jautājums, īstenojot savas idejas.

Tomēr daudzi gribēja darīt kaut ko brīvas un neatkarīgas Latvijas labā. Un, lai zinātu, ko darīt, bija jābrauc uz šejieni, lai saprastu, kas te notiek. Nevarēja paļauties uz “Daugavas Vanagiem”, kas teica, ka nedrīkst braukt [uz Latviju], bet braukt varēs tikai tad, kad Latvija būs brīva. “Daugavas Vanagi” ienāca Latvijā naivi, nepazina cilvēkus, ar ko sadarboties, bet es kopš 80.gadiem jau pazinu visu akadēmisko eliti. Zināju, kam es pirms 1991.gada devu roku, un kam dodu roku pēc 1991.gada. Es redzēju, kādi cilvēki bija vienā sistēmā un kādi – otrā.

Kā vērtējat patlaban atvērto ekspozīciju bijušajā VDK namā Stabu ielā Rīgā jeb tā sauktajā Stūra mājā?

Ir labi. Latvijā vajadzētu saprast, ka padomju sistēma nebija nekāda draudzīgā un maigā. Tas dažam labam, apskatot šo izstādi, varbūt top skaidrāks.

August 16, 2014 Posted by | Vēsture, čeka, čekisti | Leave a comment

Kāda poļu izsūtījuma vieta Ziemeļos

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Военное лихолетье в спецпоселке Карговино Виноградовского района

 Леопольд Вальчееский

Военное лихолетье в спецпоселке Карговино Виноградовского района

В поселке Карговино, что на берегу Северной Двины, мне пришлось прожить с 1940 по 1944 гг. Там, в глухой заброшенной комариной тайге, два польских кладбища, где похоронены останки почти двухсот человек, среди которых есть мои мать и брат Михалёк*.

До нашего прибытия в середине марта 1940 г. Карговино уже являлось лагерным поселением, каких немало было в то время в Архангельской области. Об этом свидетельствовали вышки охранников и оставшиеся заборы с колючей проволокой. Большая территория на правом берегу Северной Двины была застроена двадцатью большими и малыми деревянными бараками. Из них десять-двенадцать было жилых, а в остальных – комендатура, кухня, столовая, магазин, баня и др.

Жилые бараки двенадцать на двадцать четыре метра посредине были разделены стеной и имели отдельный вход в каждую половину. Внутри – длинный коридор, в конце которого стояла большая кирпичная печка; по бокам – двухметровые перегородки, разделявшие пространство на четыре бокса размером три на пять метров. В каждом боксе, рассчитанном на одну семью, вдоль стен стояли четыре койки. Таким образом, в половине жилого барака размешалось восемь многодетных семей – около тридцати человек, которых согревала одна печь. На каждого жителя приходилось по полтора-два квадратных метра. То же самое было и в другой половине барака.

Наша семья Вальчевских из семи человек занимала один бокс. Можно представить, каким невзгодам и стрессам подвергались все: и взрослые, и дети. Каждый был вынужден слушать, что происходило в других семьях. Вечера были мрачными и длинными, источником света являлась керосиновая лампа, а после года нашего пребывания – только лучина. В бараках было шумно, как в улье. Поначалу еще можно было слышать смех юноши или девушки, но потом и все чаще – плач или просьбы голодных детей о хлебе и стоны больных людей.

Везде было полно клопов. Они прятались во мху между бревнами, в щелях досок. Случалось находить их даже в хлебе. Клопы пили нашу кровь и беспрепятственно размножались. Не было химических средств, как, например, ДДТ, появившегося после войны. Ничего удивительного, что в скором времени стены и доски были покрыты следами крови убитых насекомых, а в воздухе висел характерный запах. Но самым вредным и надоедливым насекомым была вошь, которая завелась еще в пути. Сначала в поезде, а потом в бараках из-за отсутствия средств гигиены и тесноты вши так размножились, что в светлое время перебегали от человека к человеку в поисках лучшего хозяина. Вши вместе с нами выживали в страшные морозы в тридцать-сорок градусов. Один раз в неделю по субботам надо было обязательно мыться в бане и парить одежду, поскольку горячий пар над печкой был для вшей убийственным. Однако они быстро появлялись вновь. Проклятье… Но в тех условиях их нельзя было победить!

Комендантом нашего спецпосслка был офицер Чечукин, а его заместителем – Тюкин. Они всегда были при оружии, а по отношении к нам – насторожены и подозрительны. У этих людей было твердое убеждение, что полякам никогда из ссылки не вырваться, в крайнем случае, детям, если будут воспитаны в коммунистическом духе. Чечукин, желая убить у взрослых всякую надежду на возвращение домой, любил говорить: «Здесь вам могила, а Польшу увидите, когда ворона побелеет». Коменданту во всем помогали русские, такие же большевики, как он сам. Но со временем жизнь становилась лучше, многого мы старались не замечать. Весной 1940 г. день стал длиннее, и мы получили возможность познакомиться с окрестностями Карговино. Когда в мае началось таяние снега, рядом с бараками в траве были обнаружены людские кости и черепа. Сначала это пугало, но постепенно мы привыкли и не обращали на них внимания.

Я часто вспоминаю то, что произошло в Карговино в первой декаде мая 1940 г. Ночью мы услышали треск, шум и грохот, похожие на выстрелы. Все выбежали из бараков посмотреть, что случилось. Это был ледоход: на реке ломался лед. Никто из нас никогда не видел ничего подобного. Глядя первый раз в жизни на ледоход, я восхитился могуществом природы: огромная масса льда толщиной не менее метра шла полным ходом, уничтожая все на своем пути. Вмерзшие в лед бревна разламывались с треском. В сутки вода поднялась на несколько метров, а за неделю река разлилась на километры. Наводнения мы не боялись, так как наш поселок находился на крутом высоком берегу. Двина имеет типичный характер северной реки: приливы и отливы очень сильны, а лед держится семь месяцев. Жизнь в Карговино была прочно связана с рекою. На противоположном берегу находились Моржегоры, где была почта. Туда изредка приходили письма и посылки из Польши, но только до начала войны СССР с немцами. Несколько наших людей во время переправ в Моржегоры утонуло. Река была опасной, и мы познавали ее медленно.

Мы находились под надзором НКВД со дня депортации 10 февраля 1940 г. и до подписания договора Сикорский-Майский 30 июля 1941 г. Осенью надзор над нами был снят, и взрослые в поисках работы и хлеба пошли по окрестным поселкам и колхозам, в Двинской Березник, по всему району. Помню, каким ценным был черный непропеченный хлеб, который мы покупали по карточкам. Взрослые рабочие получали восемьсот граммов в сутки, подростки – шестьсот, неработающие (дети или мать с малыми детьми) – двести. Кроме хлеба в столовой три раза в день давали суп, детям полагалась половина порции. Это были минимальные жизненные нормы, едва позволявшие не умереть с голоду. Кроме хлеба ничего нельзя было купить. Ни мяса, ни молока, ни масла, так необходимого в холодном климате, в продаже не было.

Отец с моими старшими братьями Людвигом и Рафаилом нашли работу в отдаленном колхозе, а мама устроилась на месте. Чтобы получить восемьсот и шестьсот граммов хлеба и целую порцию супа, она с моей десятилетней сестренкой Иренкой пилила бревна. Нас, трех маленьких мальчиков, на работу никто не хотел принимать. В лесных озерах было много рыбы, но мы не имели снастей, чтобы ее ловить. Поэтому с лета и до самых морозов мы были заняты в тайге, собирали малину; чернику, клюкву и бруснику, которых было очень много на болотистых местах. Ягоды мы меняли на хлеб.

Самое страшное было пережить зиму 1941-1942 гг., когда от голода умерло много людей. Тогда в окрестностях Карговино умирали даже кошки и собаки. Все чаще и чаще приходилось хоронить близких: в семье Бонарков после смерти матери умерло поочередно трое маленьких детей. В нашей семье на хлеб для детей было продано все, начиная с обручальных колец родителей. В пищу использовали картофельную кожуру, кору деревьев, дикий лук, щавель, лебеду, крапиву и другие сорняки. В тот период я был опухшим, с выпученным, как шарик, животом. Также выглядел и младший брат Богуслав. Тем временем мои отец, сестра и старшие братья, работая за минимальную плату, все время думали, как жить дальше. Голод принуждал красть все, что можно было скушать, всеми способами учил комбинировать. Мои братья Людвиг, шестнадцати лет, и Рафаил, четырнадцати, узнав, что в церкви открылся продуктовый магазин, стали думать, как туда пробраться. Это было их злодейское мастерство, хитрое и ловкое! Двенадцать километров от поселка до церкви они шли по тайге целую ночь. В мороз на дороге отпечатывался каждый след, и были слышны только их шаги. Магазин охранял сторож с винтовкой. Наблюдая за ним, братья открыли замок, вошли в темную церковь, нашли то, что было похоже на зерно, набрали в мешок и вышли, закрыв дверь, словно их и не было. Теперь нужно было вернуться в барак, чтобы никто не заметил и не узнал, где они были. О том, как им удалось украсть несколько килограммов (не зная, что крадут), они рассказали уже после отъезда из Карговино, боялись, чтобы я не проболтался. А это оказался горох.

В апреле 1942 г. от голода тяжело заболела мама, ей было сорок два года. Она не вставала с постели уже несколько дней, и с каждым днем ей становилось вес хуже. Отец решил продать или обменять на еду для матери последнюю подушку. В мае река была еще замерзшей, но лед был не так крепок, и в Моржегоры пошла Иренка. Ей удалось обменять подушку на два литра козьего молока. С надеждой, что мать не умрет, мы выпоили ей сразу пол-литра, но напрасно. Организм ее был так ослаблен, что уже не принимал никакой пищи. Мама умирала на наших глазах, долго и в сознании, но мы ничем не могли ей помочь – ни врача, ни священника в Карговино не было. Мама умерла в ночь с 12 на 13 мая 1942 г., ее похоронили на кладбище среди многих новых польских могил. Вслед за мамой умер самый младший мой брат Михалёк, полутора лет, он родился уже в Карговино. Люди умирали каждый день, у всех было горе и печаль, и это отнимало надежду на дальнейшую жизнь.

Летом в год смерти мамы мы с Богуславом едва не утонули: он в Двине, а я – в бочке с водой. Много лет спустя сестра Ирена часто вспоминала, что жизнь мне спасла Крися Савицкая. Не помню, как я очутился в бочке, но дети громко закричали, и прибежала эта девочка. Она быстро схватила меня за ноги, и вытащила из бочки. Таких, как мы, голодных безнадзорных сирот или полусирот в нашем поселке были десятки. У нас не было никаких шансов выжить, если бы русские не организовали для нас детские сады. Меня и брата Богуслава, как полусирот, взяли на государственное социальное обеспечение. Сохранилась одна фотография 1942 г. из Карговино, на которой двадцать пять польских детей с русскими воспитателями. Среди них одна полька Галина Каминская, которая сначала была переводчиком (ведь мы не понимали русского языка). Питание в детсаде, по сравнению с общим голодом, было очень хорошим. И не случайно, ведь здесь воспитывали пришлых граждан Советского Союза, которыми считали поляков. Нас учили советским стихам, песням и танцам, чтобы выступить перед группой. Как долго мы пробыли в детском саде, точно не помню, но знаю, что это спасло нас и других детей от голодной смерти.

После амнистии всех польских граждан 12 августа 1941 г. освободилось больше мест в бараках. К тому времени немало людей умерло и семнадцать семей осенью 1941 г. выехало из Карговино в армию Андерса. Так появилась возможность организовать в нашем спецпоселке приют для сирот и школьный барак. Польской школы в Карговино не было, так что после детского сада я стал учиться в русской школе. Да и что было делать зимой в нашем холодном, с клопами и вшами, жилье. Учебный год 1943-1944 гг. я пережил в школьном бараке, и об этом у меня не осталось добрых воспоминаний. Учительница силой принуждала нас, маленьких полячков, к послушанию. Мы были вынуждены сидеть смирно в то время, когда думалось только о хлебе или хотелось почесаться, ведь вши ходили пешком по школьным скамьям.

Поляков в нашем поселке оставалось все меньше, и мы перешли в другой барак, где комната была больше прежней. Отец стал шить сапоги, а я был его помощником: светил лучиной, делал дратву и вил толстую нить, сшивал носки сапог, ведь туда могла пролезть только детская ручка. Вся работа была ручная и продвигалась очень медленно. Зарплата была маленькая, так как наши клиенты были бедными.

Мой старший брат Людвиг постоянно работал в тайге, а Рафаил с мая по октябрь работал мотористом на пароходе «Красавино», который курсировал по Северной Двине. Рафаил рассказывал о том, что видел во время навигации. В июне 1943 г. они перевозили в Котлас польских сирот. Несколько раз Рафаил бывал в польской деревне Орлово, расположенной по реке в пятнадцати километрах от Карговино. В бараках, рубленных из круглого леса, жили польские переселенцы, высланные еще в 1863 г. Они имели польские фамилии, но уже совсем обрусели и не говорили по-польски. Эти люди рассказывали Рафаилу, что их предков выгрузили в этом месте и дали всего несколько пил и топоров. Кроме маленьких огородов возле домов земли не было – кругом тайга. Жили звероловством, рыболовством и собирательством. От Рафиала я также слышал, что на Ваге, левом притоке Двины вверх от Березннка, был польский лагерь, возможно, это место называлось Усть-Ваенга.

После трех месяцев короткого лета снова наступали заморозки, потом настоящие морозы, снег и лед. Зимой дни тянулись одинаково тоскливо: короткие световые дни и длинные ночи, холодные и голодные. Лето вспыхивало сразу после зимы, едва пройдет ледоход. В моей памяти за тот период жизни на Севере не сохранилось никаких великих религиозных или государственных праздников, кроме одного радостного дня. Приближалось уже пятое лето нашего пребывания на Севере, но по-прежнему нас не оставляла надежда, что наступит день, когда мы покинем Карговино. Весной 1944 г. Двина, как обычно, сбросила свой ледовый панцирь, и по ней снова начали ходить пароходы. В начале лета дни на Севере становились очень длинными, по шестнадцать-восемнадцать часов, а ночи – короткими («видными»), их называли белыми. В июне, неожиданно для всех нас, пришла долгожданная весть: поляков отправляют на юг. Все мы были в приподнятом настроении и ожидали парохода, который должен был увезти нас в Котлас. Великая радость и глубокая печаль по усопшим… Мы успели положить цветы черемухи и сирени на могилы близких. Иренка, как и все другие, взяла горсть земли с могилы мамы и братьев. Успели также срубить две ели и сделали из них крест, который поставили на новом кладбище в тайге. Сохранился ли какой-нибудь след от того кладбища, – не знаю до сих пор.

Я запомнил некоторые фамилии тех, кто вместе с нами был изгнан в Карговино: Бонарковы, Боровские, Вал-Бут, Данко, Длуголенские, Клюкачи. Котовы, Кухняковы, Мильчики, Ожаровские, Петручаковы, Пташники, Савицкие, Санцевичовые, Хохловичи и Шиманские. А также усопших: Боровскую, Бонарки, Микитичей, Миклашевичей, Сечковскую и Чернецких. Две семьи «лесников» Кручака и Микульчика, привезенные с Полесья, остались в Карговино. Им не разрешили уезжать, так как они были белорусами по национальности.

В середине июня 1944 г. мы плыли с маленьким своим скарбом вверх по реке к Котласу. Пароход-колесник топили дровами, и он шел очень медленно, останавливаясь, чтобы взять дрова и отдать почту. Пароход упорно шел вверх по реке километр за километром, путешествие длилось около десяти дней. В конце концов мы прибыли на железнодорожную станцию, погрузились в товарные вагоны и через Москву, Курск, Орел и Харьков доехали до украинской станции Кегичевка. Следующие два года мы жили в Чапаевске Белогородского района Харьковской области, работали на строительстве разрушенного сахарного завода. Я, как и другие дети, работал на земле, помогал колхозникам. Земля была хорошая, чернозем. В нашем колхозе росли сахарная свекла, подсолнечник, пшеница. На Украине никто из нас не страдал от голода, а местные жители относились к нам хорошо.

Весной 1946 г. мы, уже без «ангелохранителей» НКВД, возвращались большим транспортом (около шестидесяти товарных вагонов) в Польшу. Нас определили на возвращенную Польше землю над Одером. Для многих семей осадников и военных, выселенных с Полесья 10 февраля 1940 г., местечко Илова возле Жаганя стало концом страданий. До сих пор там живут их потомки, но не все. Многие в поисках родственников или лучших условий жизни и работы разошлись по всей Польше…


* В 4-й части XIV выпуска индекса репрессированных «Польские спецпереселенцы в Архангельской области» (Indeks represj onowany ch. Deportowani w obwodzie Archagielskim. Czesc 4. Moskwa-Warszawa. 2004) на стр. 527-528 есть данные о Вальчевских: глава семьи Эверет Людвигович. 1895 г.р.; Хелена Игнасиевна. 1900. жена; Людвиг. 1926. сын; Рафаил. 1928. сын; Ирена. 19.12. дочь; Леопольд. 1934, сын; Богуслав, 1936, сын; Михаил, 26 июля 1940 г., сын, родился в Карговино. Вальчевские прибыли в спецпосёлок Карговино 4 марта 1940 г., освобождены 7 сентября 1941 г, остались в Виноградовском районе, репатриированы в Польшу из Харькова в 1946 г.


Вальчееский Леопольд // Zeslaniec № 2. Варшава. 1997. С. 79-85.

© Левандовский Г. перевод на русский язык. 2008

Текст приведен по публикации: Каторга и ссылка на Севере России: сб. ст. Т. 3: Воспоминания поляков / сост. и науч. ред. М.Н. Супрун: Поморский гос. ун-т им. М.В. Ломоносова. – Архангельск: Изд-во Поморского ун-та, 2008. -212 с.: ил.

Электронная версия:  2013, http://dvinovaje.ru

Читай также:  По следам польских кладбищ (Фото)

August 5, 2014 Posted by | PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: