gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Likums neaizstās politiku

Uldis Šmits: Likums neaizstās politiku

Foto - LETA

Protams, arī likums – precīzs un izsvērts – ir svarīgs. Par to liecina daudzās atbalsis sakarā ar Saeimā gatavotajiem Krimināllikuma grozījumiem, kas paredz sodīt par PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotās agresijas pret Latviju noliegšanu vai slavināšanu. Debates lielā mērā uzvirmoja, pateicoties likuma grozījumu ierosmi kritizējušā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča iebildumiem, kurš presē pieminējis, ka “diskusija par okupāciju nav jārisina ar kriminālatbildības noteikšanu”. Lai gan šoreiz ir runa nevis par okupāciju kā vēstures notikumu, bet vairāk par vēršanos pret totalitāras, tostarp staļiniskas, ideoloģijas izplatīšanu. Eiropas valstīs šajā sakarā aktīvu nostāju ieņem, piemēram, politiskās partijas. Apzinoties, ka demokrātiskas valsts pienākums ir ne tikai garantēt brīvības, bet arī sevi aizstāvēt. Arī tiesas ceļā.

Latvijā jau ir tāds Krimināllikuma pants (74.1), kas paredz atbildību par noziegumu pret cilvēci publisku slavēšanu vai attaisnošanu, bet kas īsti nerod lietojumu, kaut gan nav trūcis ne slavēšanas, ne attaisnošanas, kas, balstoties uz citur Eiropā pieņemtu praksi, varētu pretendēt, piemēram, uz krietnu naudas sodu. Francijā par šāda veida noziegumu “apoloģiju mutiski, rakstiski, ar attēla vai audiovizuālo līdzekļu palīdzību” var nākties maksāt līdz 45 tūkstošiem eiro. Tā ir ierastā un droši vien iedarbīgākā juridiskā metode… Taču tas šoreiz nav pats būtiskākais. Kad Žans Marī Lepēns izteicās, ka vācu okupācijas laikā nemaz tik traki neklājās, tas radīja augstāko aprindu ilgu viļņošanos. Pie mums Latvijā ir dzirdēts, ka masu deportācijas esot bijušas bezmaz Staļina humānisma izpausme vai ka vienu daļu izsūtīja “pēc nopelniem”, taču tamlīdzīgi apgalvojumi neizraisīja īpašu uzmanību no oficiālo personu puses. Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce iebildusi, ka likumdevēji, ķeroties pie likuma grozījumiem, neesot pienācīgi izvērtējuši, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem. Varētu atbildēt – jā, to ir iespējams sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, bet Latvijas valdošie politiķi tos neizmanto un, kad staļiniskajās represijās cietušie saņem kārtējo apmelojumu vai apvainojumu devu, valsts augstākās amatpersonas parasti dziļdomīgi klusē. Tikmēr represijas piedzīvojušie galvenokārt vēlas nevis to, lai kāds tiktu iespundēts, bet vienkārši gaida adekvātu varasiestāžu nostāju. Ne velti Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais (sk. “LA” 26. februāra numuru) salīdzina Latvijas un Lietuvas atšķirīgo reakciju pēc PBK bēdīgi slavenā 1991. gada janvārim veltītā raidījuma retranslēšanas, kad Viļņa reaģēja nekavējoties, bet Rīga – kā parasti…

Jautājums par Kremļa nesamērīgo klātbūtni Latvijas informācijas telpā skar Saeimā apspriežamo problēmu visai cieši. Šajā sakarā kaut kas līdzīgs diskusijai iezīmējās jau 2008. gadā Gruzijas notikumu dēļ. Mūsu toreizējās Nacionālās radio un televīzijas padomes vadība paskaidroja – teorētiski būtu iespējams pārtraukt Krievijas propagandas translāciju Latvijā, taču tas esot kabeļu un satelīta operatoru ziņā. Savukārt operatoru pārstāvji norādīja uz saviem noslēgtajiem licences līgumiem un piesauca uzskatu daudzveidību. Šobrīd apmēram turpat vien esam. Lai gan nekādas saistības nespiež Latviju būt par Maskavas ideoloģiskās ietekmes izplatīšanas platformu Baltijā. Arī tas pirmām kārtām ir atkarīgs no valsts politikas un nostājas. Ja tāda ir.

March 21, 2014 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas laiks | Leave a comment

Strausa politika sevi ir izsmēlusi

Šnore: Strausa politika sevi ir izsmēlusi. Jābeidz spēlēt integrācijas teātris

Edvīns Šnore

Nesenais Krievijas iebrukums Ukrainā daudziem nāca kā zibens spēriens. Pasaulē tas izraisīja apjukumu, bet Latvijā – līdz tam nepieredzētas iekšpolitiskas pārvērtības. Burtiski pāris dienu laikā gandrīz visi latviešu politiķi ieņēma tādu nostāju pret Krieviju un Saskaņas centru, kāda līdz tam bija raksturīga tikai tiem, ko mēdza dēvēt par nacionālradikāļiem. Arī politiķi, kas savulaik apdāvināja Putinu ar sporta inventāru un teicās nesaprotam, kāpēc lielvalstu līderi nebrauc uz Sočiem, pēkšņi visu saprata un atzina, ka Kremļa politika attiecībā pret kaimiņvalstīm ir imperiālistiska, naidīga un agresīva.

Ja attiecībā uz Krieviju apskaidrība nupat ir nākusi, tad attiecībā uz «mūsu krievu cilvēkiem» daudziem tāda vēl ir priekšā. 20 gadus latvieši ir baroti ar mītiem par Latvijas iedzīvotāju lielo vienotību, par krievvalodīgo milzīgo atbalstu Latvijas neatkarībai atmodas laikā, par PSRS iebraucēju alkām integrēties latviskajā vidē utt. Latvijas valsts ir tērējusi miljonus, lai uz šo leģendu pamata veidotu saticīgu un funkcionējošu sabiedrību. Taču tā kā šie apgalvojumi ir balstīti uz meliem, cerētais rezultāts nav sasniegts. Vieni 250 000 «mūsu krievu cilvēku» aizgāja un nobalsoja par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa likvidāciju. Un tas notika pēc 20 gadu intensīvas integrācijas. Un visi balsotāji bija Latvijas pilsoņi! Savukārt 300 000 nebalsojušo savu attieksmi pret šo valsti pauda jau ar sevis izvēlēto nepilsoņa statusu. Plus vēl ir Krievijas pilsoņi, kuru skaitu Latvijā Krievija nez’ kādēļ tur noslēpumā un visbeidzot Latvijā palikušie PSRS atvaļinātie virsnieki, kurus pilnā ekipējumā (pagaidām bez ieročiem) redzam ik gadu 9.maijā Rīgā.

«Mūsu krievu cilvēku» lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu – «otrās šķiras pilsoņu» stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS.

Interesanti atzīmēt, ka šodien tik ierastā Latvijas krievvalodīgo gaušanās par apspiešanu, krievu valodas diskrimināciju utt. nebūt nav radusies kā sekas Latvijas realizētajai politikai šajās jomās. Tā radās kā reakcija uz pašu Latvijas neatkarības atjaunošanas faktu. 411 374 Latvijas iedzīvotāji 1991.gadā balsoja pret to. Nospiedošais vairums krievvalodīgo Latvijas neatkarību tolaik neatbalstīja. Viens otrs šodien ir ticis tam pāri, taču daudzi savu nostāju nav mainījuši un vēl ar vien ar aizdomām raugās uz šo «limitrofo» veidojumu. To spilgti parāda gan Latvijas krievu preses raksti, gan komentāri pie tiem, gan Latvijas krievu TV5, sevišķi skatītāju aptaujas rezultāti par Latvijas atjaunošanas «kļūdainumu».

Integrācija Latvijā nav izdevusies. Un nevis tāpēc, ka būtu pieļautas kādas milzīgas kļūdas un ka, darot savādāk, viss būtu izdevies, nē. Vienkārši ir lietas, kuras nav iespējamas. Nav iespējams, piemēram, pārkrāsot Baltijas jūru zaļā krāsā, izlejot tajā pudelīti ‘zeļonkas’. Tāpat Latvijā nebija iespējams integrēt krievus latviskā vidē, ņemot vērā milzīgo krievu īpatsvaru un to, ka PSRS kolonizācijas rezultātā daudzviet krievi/krievvalodīgie ir pat vairāk nekā latvieši, piemēram Rīgā.

Vienīgā jēgpilnā darbība šādā situācijā bija veicināt daļas krievvalodīgo aizbraukšanu, tā lai krievu īpatsvars samazinātos. Tas arī tika paredzēts Valsts programmā «Sabiedrības integrācija Latvijā» (2001). Nekas no tur minētā gan nav īstenots. Rezultātā mēs šodien esam situācijā, kad, piemēram, CNN, stāstot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kā nākamo loģisko Putina mērķi min Latviju, jo arī tur esot visi tie paši priekšnoteikumi, proti, liels īpatsvars neapmierinātu krievu, kurus PSRS tur savulaik nometinājusi.

Ņemot vērā Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu, es aicinu Latvijas valdību un parlamentu beidzot nopietni pievērsties pasākumiem, kuri atrunāti Saeimas deklarācijā par okupāciju un augstāk minētajā integrācijas dokumentā, proti, ar Rietumu partneru palīdzību strādāt pie tā, lai Latvija pakāpeniski tiktu vaļā no tiem PSRS krievvalodīgajiem iebraucējiem, kuri Latvijā tā arī nav spējuši iedzīvoties un kuri jūtas diskriminēti savas valodas un etniskās piederības pēc. Otra iespēja ir gaidīt, kad šie cilvēki uzaicinās sev palīgā Putinu. Visas citas iespējas Latvija jau ir izmēģinājusi.

Pēc Putina pēdējām aktivitātēm jēdziens krievvalodīgie (līdzīgi kā savulaik «Volksdeutsche») ieguvis jaunu – Eiropas drošības dimensiju. Rietumos sāk saprast, ka līdzšinējais Latvijas integrācijas teātris (jeb drīzāk «Pasaka par kailo karali») galu galā var slikti beigties ne tikai pašai Latvijai, bet arī visai NATO. Tādēļ Latvijas kolonizācijas seku risināšana ir ieguvusi jaunu starptautisku aktualitāti. Latvijas valdībai būtu vienreiz jāmet biklums pie malas un jāsāk par šiem jautājumiem runāt ar mūsu Rietumu partneriem. Mūs sapratīs.

 

March 20, 2014 Posted by | krievu impērisms, Okupācijas sekas | Leave a comment

Latvijas un Lietuvas aizsardzības nozares vadība Īles bunkurā godina nacionālos partizānus

Latvijas un Lietuvas aizsardzības nozares vadība Īles bunkurā godina nacionālos partizānus

Pagājuši jau 65 gadi kopš Kārļa Kraujas vadītā latviešu – lietuviešu nacionālo partizānu grupa izcīnīja savu pēdējo kauju ar čekas karaspēku 1949.gada 17.martā pie Īles bunkura. Nevienlīdzīgā kaujā pret 24 partizāniem, kas tobrīd atradās bunkurā un no kuriem deviņi bija lietuvieši, cīnījās 760 čekas karavīri. Šajā kaujā krita 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.

Godinot kaujā kritušos un izsūtītos partizānus, pirmdien, 17.martā, notika atjaunotā Īles bunkura iesvētīšanas un piemiņas pasākums, kurā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un viņa kolēģis no Lietuvas Juozs Oleks, kā arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Pasākumā piedalījās arī Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, Lietuvas Sauszemes spēku komandieris ģenerālmajors Almants Leika, 1.Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis un Zemessardzes 51.kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Andris Kniploks, kā ar Latvijas un Lietuvas Nacionālo partizānu apvienības, Daugavas Vanagu centrālās valdes, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” pārstāvji.

Īles nacionālais partizānu bunkurs ar „Latvijas Valsts meži” gādību tika atjaunots 2013.gada rudenī. Traģisko notikumu atceres pasākumā to iesvētīja bruņoto spēku kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis un mācītājs Valdis Berts.

Ar uzrunu un pēdējās kaujas rekonstrukcijas pieteikumu pasākumu noslēdza biedrības „Latviešu karavīrs” valdes priekšsēdētājs Normunds Jērums.

Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Zebrenes pagasta Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga).

Bunkura durvis apmeklētājiem ir atvērtas katru dienu, var apskatīt arī bunkura iekārtojumu un iejusties tā laika apstākļos. Iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura jau 90. gados tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.


Krievijas medijs aprej baltiešu nacionālos partizānus.

В Прибалтике отметили годовщину уничтожения организации «Лесные братья».

Попытки оправдания и героизации фашизма не ослабевают в странах Балтии. На литовско-латвийской границе разыграли странную реконструкцию событий 65-ти летней давности. В марте 49-го там была уничтожена крупнейшая группировка националистической организации «Лесные братья». Сотрудники народного комиссариата Внутренних дел  обнаружили бункер, в котором находились 30-ть нацистов. Но во время постановочного боя «Лесные братья» были представлены, как герои. Однако, достоверно известно, что во время Великой Отечественной войны «Лесные братья» сотрудничали с фашистской Германией и совершали диверсии против Советской власти в послевоенные годы.

Телеканал “Звезда”

В Прибалтике отметили годовщину уничтожения организации «Лесные братья». ВИДЕО

17 марта 2014, 23:19

На литовско-латвийской границе разыграли странную реконструкцию событий 65-ти летней давности. Во время постановочного боя «Лесные братья» были представлены как герои.

Подробнее »

March 18, 2014 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

G.Kalmes 16. marta sprediķis Doma baznīcā

 

Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.  Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules (Sal māc 1, 4-7, 9.)

Ir aplami iedomāties, ka reliģija un tās vērtības ir garīgi anestezējošs pasākums, lai aizmirstos no grūtībām, tautas opijs. Tā domāt būtu sekot padomju ideoloģijai, ka reliģija ir māņi, aiziešana no dzīves īstenības, domāta neveiksminiekiem un arī tad tikai dievnama sienās.

 

Gluži pretēji: reliģija runā un aicina nopietni rēķināties ar realitāti – un vispirms ar augstāko – Dievu. Saistoties ar Viņu, uzklausot Dieva atklāsmi, cilvēkam ir iespēja iemantot pārikdienišķu pasaules skatījumu. Tāpēc ticēt nenozīmē izvairīties no pasaules, aizbēgot kādā iedomātā īstenībā, bet dievišķu svētību un redzējumu guvušam, doties ar tām dzīves cīņās un uzvarēt. Šāds redzējums nozīmē arī skatīt notiekošo garīgā dziļsaiknē, taujājot pēc pēdējā vadmotīva kāda rīcībā. Šādu attieksmi var saukt par kristīgo reālismu. Tas balstās 3 darbībās: saprašanā, atmiņā, cīņā par vērtībām un pret antivērtībām.

 

1)      Pazīšana notiek pēc rezultāta. Laiks, darbi, norises, īpaši tās, kas atkārtojas (dzirdējām, kā Sālamans par to izteiksmīgi runā), parāda kas ir kas un kurš ir kurš. “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā” (Lk 12, 2) “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mt 7, 20). Saviem vajātājiem Kristus saka: “Jūs esat no sava tēva – velna, ..Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava .. viņš ir .. melu tēvs” (Jņ 8, 43-4). Reiz notiekušo sapratušiem, tas jāatceras un jāvēsta citiem. Tāpēc

 

2)      atmiņa nodrošina saikni ar savējiem pagātnē, tagadnē un nākotnē: “Bet sargies .., ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds .. dari to zināmu saviem bērniem un .. bērnu bērniem” (5 Moz 4, 9). Tas mūs sagatavo cīņai par saviem ideāliem.

 

3)      Apustulis Pāvils mudina garīgai pretestībai: “bruņojieties visiem Dieva ieročiem” (Ef 6, 11). Viņš rosina: “cīnies labo ticības cīņu” (1Tim 6, 12) Apustulis Jēkabs vēsta: “stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk 4, 7) Kristus velnam saka: “Atkāpies, sātan!” (Mt 4, 10).

 

Tātad, kristīgā reālisma principi ir: saprast, atcerēties, cīnīties. To uzzinājuši, ielūkosimies šobrīd notiekošajā:

 

Mēs tiekam intensīvi kušināti ar frāzēm, ka “šogad vairāk kā jebkad esam pakļauti provokācijām” (to esam dzirdējuši jau agrāk), baroti ar pseidogudrībām, ka patriotiski būtu šogad pie Brīvības pieminekļa neiet (arī to iepriekšējos gadus mums ieteica) utml. Tas tikai parāda, ka bailes ir kļuvušas stiprākas par savu pašapziņu un nacionālo lepnumu. Tā vietā, lai gada garumā būtu stiprinājuši savu valstiskumu un nacionālo drošību, piepeši izrādās, ka politiskas ērtības ir svarīgākas par nacionālām vērtībām. Saeimas 1998. gada deklarācija par leģionāriem Otrajā pasaules karā vēsta: “Latvijas valdības pienākums ir: rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.” Tas ir valdības tiešais uzdevums nodarboties ar pasaules apskaidrošanas darbu. Ja kāds atkārtos nodrāzto: “Eiropa mūs nesapratīs”, atcerēsimies, ka to pašu sacīja arī par mūsu vēlmi atgūt neatkarību. Eiropa tomēr saprata, ka gribam būt brīvi, kaut arī tad netrūka kušinātāju. Sapratīs arī šo mūsu vēstures dramatisko lappusi. Valsts institūcijām un amatpersonām vajag tikai darīt savu darbu.

 

Lūk, kā dažos teikumos to var veikt: “šodien, 16.martā, latviešu leģionāru atceres dienā,  mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi.”

 

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu par 1940.gadu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

 

Bet Baigais gads mums kaut ko iemācīja. Pēc tā vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

 

Šodienas starptautiskajā situācijā to saprast un atcerēties ir īpaši svarīgi.

 

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada pārliecību – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Ar satraukumu lasām par sadursmēm Doņeckā, Harkovā, par gatavošanās Donbasa okupācijai un Ukrainas Krimas kara bāžu ieņemšanai ar spēku, tās pārdēvējot par “bandītiskiem grupējumiem.” Patvaļīgi ieceltais Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs ir jau aicinājis krievvalodīgos Ukrainas austrumu reģionus rīkot referendumus par pievienošanos Krievijai. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem.

 

Šī sajūtaesam to jau redzējuši! – tikai apstiprinās un pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš tā arī nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tas nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

 

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, „jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”[1]

 

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz laika. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

 

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un jau pat Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

 

Vēsturē ir norises, kas atkārtojas. Tāpēc no tām ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

 

Tik tālu mēs esam jautājumā par saprašanu un tālāk vēstīšanu. Nu iesākas cīņa. Atbilstoši laika garam, tā klasificējama kā mīkstais karš.

 

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: „Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

 

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstsnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

 

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Latviešu leģiona atceres dienas nozīme. Atkal tas pats: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns.

 

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

 

Noliegt latviešu leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

 

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: „Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”[2]

 

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim (uz kuru ir it kā pārcelta latviešu leģionāru pieminēšana, bet kas tā arī nenotiek). Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Latviešu leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

 

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

 

16. marta jautājums, lūkojoties katram pašam uz sevi, ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

 

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz „tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

 

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

 

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

 

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

 

Šodienas mācība ir kopsavelkama īsi, bet dziļi: saprast, atcerēties, cīnīties.

 

1) Saprast to, kas esam mēs paši un kas ir mūsu pretinieks,
2) atcerēties notikušo un vēstīt to nākamām paaudzēm,
3) cīnīties par Dieva mums dotajām vērtībām – mūsu Dzimteni un Latvijas valsti.

March 18, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms | Leave a comment

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība

Leģionāriem sāp latviešu politiķu gļēvulība 

Foto: Timurs Subhankulovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Par spīti politiķu bailēm no Rietumu neizpratnes vai Kremļa dusmām, kā arī dažādiem aicinājumiem nerīkot 16. marta gājienu vai to boikotēt, leģionāru atceres pasākumi Rīgā un citviet Latvijā noritēja kā katru gadu un pat nedaudz mierīgāk nekā citkārt. Latvijas drošības dienesti kārtējo reizi apliecināja, ka ir gatavi nodrošināt gan leģionāriem un viņu atbalstītājiem, gan viņu pretiniekiem jeb tā sauktajiem “antifašistiem” viņu demokrātiskas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, vienlaikus novēršot jebkādas sadursmes atšķirīgi domājošo grupu starpā.

Apjukušie “antifašisti” 


Saspringta atmosfēra Brīvības pieminekļa apkārtnē jautās jau no paša rīta. Pieminekli, Bastejkalnu un daļu Doma laukuma iejoza gājēju plūsmu ierobežojošās barjeras, pie kurām dzīvo ķēdi veidoja Valsts un pašvaldības policisti, bet policijas specvienību kareivji dežurēja autobusos.

Atšķirībā no citiem gadiem, kad “antifašisti” leģionārus gaidīja pie Brīvības pieminekļa, šoreiz viņi bija pieteikuši pasākumu Doma laukumā. Akcijas dalībnieku skaits nebija īpaši liels – padsmit cilvēku ar Georga lentītēm un plakātiem krievu valodā bija saorganizējuši “antifašisti” Eduards Gončarovs un Aleksandrs Gapoņenko. Turpat tuvumā grozījās arī krievu radikālā flanga politiķi Vladimirs Buzajevs un Ilarions Girss. Vēl pāris desmitu “antifašistu” no Vācijas bija atgādājis Efraims Zurofs. Vācieši gan izskatījās krietni saguruši un apjukuši. Kā uzzināju, viņu autobuss ilgstoši nav laists pāri Latvijas robežai un pēc tam vairākas stundas aizturēts dokumentu noformēšanai. Pēc neoficiālas informācijas, šo aizkavēšanos Zurofa komandai “sarūpējusi” Drošības policija, kas šogad īpaši rūpīgi sekojusi “antifašistu” aktivitātēm.

Protesta vietu Doma laukumā rīkotāji, visticamāk, bija izvēlējušies ar mērķi konfrontēt leģionārus, kad viņi iznāks no tradicionālā dievkalpojuma Doma katedrālē. Taču šis nodoms īsti nepiepildījās, jo policija mainīja ierasto gājiena maršrutu, novirzot to pa Smilšu ielu. Tādējādi antifašistu svilpieni un lamas īsti netraucēja.

Gājiena priekšgalā gāja mācītājs Guntis Kalme, bijušie leģionāri un citi kara veterāni, kā arī biedrības “Daugavas vanagi” pārstāvji. Aiz viņiem soļoja Nacionālās apvienības politiķi – Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Jānis Dombrava, Inese Laizāne, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš un citi. Vislielākā uzmanība gan tika pievērsta Eināram Cilinskim, kuram šis gājiens maksājis ministra amatu. Tālāk sekoja leģionāru atbalstītāji un domubiedri, kuru vidū netrūka arī jauniešu. Pēc policijas aplēsēm, leģionāru gājienā kopumā piedalījās ap 1500 cilvēku. Gājienam abās malās virzījās policijas kolonnas, kārtību uzturēja arī organizatoru nolīgta apsardzes firma “TM Security”. Kā novēroju gājiena sākumā, tam centās pievienoties nelielas cilvēku grupiņas ar nacistisko simboliku, bet policisti pēc pasākuma organizatoru lūguma viņus dzina prom. Paši gājiena dalībnieki nesa plakātus, kuros ar attēliem vai uzrakstiem dažādās valodās nosodīja gan komunistisko, gan nacistisko režīmu, gan lielvalstu imperiālās tieksmes.

Atšķirīgas pasaules izpratnes


Vīzentāla centra vadītāju Efraimu Zurofu, kurš arī šogad klātienē vēroja 16. marta pasākumus Rīgā, gan nepārliecināja šie plakāti. “Tā ir tikai maskēšanās. Viņi apgalvo, ka ir pret nacismu, bet soļo vienā kolonnā ar cilvēkiem, kuri karoja Trešā reiha pusē!” skaidroja “nacistu mednieks”. Viņaprāt, nav pareizi pielīdzināt leģionārus brīvības cīnītājiem, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā brīva Latvija nebūtu iedomājama. Pēc Vīzentāla centra vadītāja domām, bijušie leģionāri drīkstētu pieminēt savus kritušos biedrus kaut kur nomaļos kapos, bet ļaut doties gājienā Rīgas centrā, nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un rīkot viņiem karogu aleju – tā esot nacisma glorificēšana.

Vairākiem uzrunātajiem leģionāriem un viņu pēcnācējiem, kārtējo reizi dzirdot apvainojumus par nacisma atbalstīšanu, kaklā kāpa kamols. Turklāt vairāk sāpot nevis “antifašistu” lamas, bet gan latviešu politiķu vienaldzība un gļēvā vēlme izlikties, ka šim datumam nav nekādas nozīmes. “Ja nebūtu leģionāru, tad nebūtu arī daudzu mūsu politiskās un sabiedriskās elites pārstāvju. Daudzi, ieskaitot eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, varēja paglābties no padomju represijām un emigrēt tikai tādēļ, ka leģionāri upurēja savas dzīvības, noturot “Kurzemes katlu”,” teica sirmais gājiena dalībnieks Jānis Ķirsis, kurš pie pieminekļa atnācis pieminēt savu tēvu – leģionāru Mārtiņu Ķirsi. “Skumji, ka daži politiķi aiz vēlmes ieslīdēt siltos krēslos Eiropas parlamentā gatavi nodot pat savus senčus,” rūgtas mieles politiķu pēdējā laika retorika atstājusi arī biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” vadītājam Jānim Atim Krūmiņam.

Brīvības laukumā gājiens tika sagaidīts ar svilpieniem, nicīgiem žestiem un ierastajiem saukļiem “Pozor!” (Kauns – krievu val.) un “Fašism neproidjot!” (“Fašisms netiks cauri! – krievu val.). Pat šos dažus vārdus “antifašisti” tā arī nav iemācījušies latviski vai arī uzskata valsts valodas lietošanu par kaut ko pazemojošu. Īpaši lielu troksni gan viņi nesacēla. Sākotnēji “Apvienība pret nacismu” bija iecerējusi rīkot pasākumu pašā laukuma malā, bet atbildīgās amatpersonas viņiem ierādīja vietu Bastejkalna pakājē un skaņu tehniku atļāva lietot tikai pirms gājiena ierašanās. Tādēļ “antifašisti” bija redzami, bet gandrīz nedzirdami. Troksni vairāk cēla atsevišķi krievvalodīgo bariņi pie norobežojošajām barjerām. Gājiena dalībnieki uz lamām atbildēja, dziedot strēlnieku dziesmas un “Daugav’s abas malas”. Pēc ziedu nolikšanas pasākuma dalībnieki netraucēti izklīda.

Septiņi aizturētie


“Kopumā pasākums noritēja salīdzinoši mierīgāk nekā citus gadus, kaut vai pērn, kad gandrīz notika fiziska konfrontācija un tika pieprasīta mana demisija. Vēlos pateikt lielu paldies policistiem, robežsargiem un visiem pārējiem iesaistītajiem iekšlietu dienestiem par labu darbu,” pēc gājiena žurnālistiem atzina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija). Zināms, ka pasākuma norises vietā Rīgā aizturēti septiņi cilvēki – trīs par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā, divi – par narkotiku reibumu un vēl divi par sīko huligānismu. Kozlovskis informēja, ka uz valsts robežas aizturētas un atpakaļ uz savām valstīm nosūtītas vairākas tā sauktajā melnajā sarakstā iekļautās personas. Pēdējās dienas iekšlietu dienesti strādājuši pastiprinātā režīmā. Taču to, cik daudz policistu bija iesaistīti kārtības nodrošināšanai pasākumu norises vietās, Iekšlietu ministrija neatklāj. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz iekšlietu ministrs nevēroja 16. marta pasākumus klātienē, bet ieradās pie Brīvības pieminekļa tikai pēc to noslēguma. “Ministrs drošības pasākumus uz vietas nekoordinē. To dara atbildīgas policijas amatpersonas. Tādēļ mana klātbūtne neuzlabotu drošības situāciju, bet gan varētu to politizēt un pat pasliktināt,” paskaidroja Kozlovskis. Atgādināšu, ka pērn TV kameras nofilmēja kā “antifašistu” līderis Josifs Korens iekāpj mašīnā pie Kozlovska un ilgstoši ar viņu sarunājas. Pēc tam ministram par šo sarunu nācās ilgstoši skaidroties.

Rietumos pieaug izpratne


Viena lieta ir novērst draudus pasākuma laikā, bet ne mazāk būtiski ir samazināt tos draudus, ko rada vienpusīga 16. marta notikumu atspoguļošana ārvalstu, it īpaši Krievijas, plašsaziņas līdzekļos un diplomātiskajās aprindās. Interese par šo dienu ārzemju medijos joprojām saglabājas augsta. Šogad uz 16. marta pasākumiem bija akreditējušies vairāk nekā 150 žurnālistu, no kuriem aptuveni puse bija ārvalstnieki. Uzkrītoši liela daļa ārvalstu žurnālistu ir tieši no Krievijas. Tas apstiprina ekspertu novērojumus, ka rietumos pakāpeniski aug izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem. Neoficiāli avoti Valsts kancelejā informē, ka arī mūsu ārlietu dienesti pēdējās dienas strādājuši pastiprinātā režīmā, skaidrojot ārzemju partneriem šīs dienas patieso nozīmi. Sagatavotas un pa diplomātiskajiem kanāliem izplatītas faktu lapas par Latvijas vēstures jutīgajiem jautājumiem Otrā pasaules kara laikā. Esot bijis ieplānots uz 16. martu Rīgā izveidot arī īpašu preses centru ārvalstu žurnālistiem, kurā viņi varētu saņemt objektīvu informāciju no vēstures ekspertiem. Nezināmu iemeslu dēļ tas šogad netika realizēts, bet cerams, ka nākampavasar šāds centrs leģionāru dienai tiks veidots. Pretējā gadījumā skaidrotāja lomu ārvalstu žurnālistiem bieži vien uzņemas tādi “eksperti” kā Korens, Gapoņenko un Tatjana Ždanoka.

March 17, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.

March 16, 2014 Posted by | 16.marts, krievu impērisms, Leģions, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

Nenožēlo, ka salauzis Krievijas karoga kātu

 

Foto - Timurs SubhankulovsFoto – Timurs Subhankulovs

“Neesmu ātri nokaitināms, taču katram cilvēkam ir tāds brīdis, tāda robeža, kad rīcība pakļaujas emocijām. Un tā situācija izraisīja manī tieši šādu reakciju,” saka rīdzinieks Dainis Rūtenbergs, kurš pirmdien partijas “PCTVL” jeb Latvijas Krievu savienības organizētā piketa “Krimas atbalstam” laikā sabojāja Krievijas karoga kātu.

Tas gan nebijis vīrieša mērķis, viņš vēlējies Krievijas simbolu izraut no rokām un to aizvākt, tomēr karoga kāts izrādījies tik trausls, ka satverot pārlūzis. Uz piketu viņš negājis speciāli – pūli sastapis pa ceļam uz mājām. Redzot ainu, kad bars piketētāju ar Krievijas karogiem rokās nemitīgi izkliedz saukli “Rossija, Rossija!”, nesavaldījies un spontāni ļāvies emocijām. “Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji! Diemžēl Rīgas dome atbalsta šo cirku un visatļautību Rīgas ielās,” strikts ir Dainis, kurš ir Kremļa ideoloģijas pretinieks un uzskata, ka piketētāji uzvedušies pārmēru bravūrīgi. “Tāda pati bija krievu uzvedība Krimā un, brīvi pieļaudami to arī Latvijā, mēs ļaujam viņiem iedurt dunci sev mugurā,” viņš spriež. Rīdzinieks ir vīlies Latvijas amatpersonu attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā. “No vienas puses, viņi sakās esam pret, taču, no otras – nogaida ārpasaules reakciju un tad tai pieslienas. Daudzos gadījumos es būtu vēlējies daudz krasāku, konkrētāku viedokli un arī rīcību,” Dainis skaidro un uzteic Lietuvas prezidenti.

Valsts policija pret vīrieti sākusi kriminālprocesu par huligānismu, kas saistīts ar mantas tīšu bojāšanu. Policijas pārstāvis Toms Sadovskis norāda, ka tas uzsākts pēc Krimināllikuma 231. panta 2. daļas, kurā par minētajiem pārkāpumiem iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods un policijas kontrole uz laiku līdz trim gadiem.

Dienās pēc piketa gan no saviem draugiem, gan cilvēkiem sociālajos tīklos Dainis saņēmis uzteikumus par drosmi. Viņaprāt, ar savu rīcību iedrošinās cilvēkus nebūt vienaldzīgiem pret šādiem izgājieniem, kā arī nekautrēties izteikt un parādīt savu nostāju. Tomēr daži arī nosodījuši rīdzinieka rīcību, dēvējot to par huligānisku, pat nelīdzsvarotu. Dainis nenožēlojot izdarīto, taču guvis mācību, kā citreiz rīkoties šādā situācijā, lai nepārkāptu likumu.

Dainis bija arī nesen notikušajā piketā pie Izglītības un zinātnes ministrijas par atbalstu izglītībai krievu valodā. Tur viņš aizgājis intereses pēc, lai redzētu sejā tos cilvēkus, kas iestājas par krievu skolām Latvijā, un dzirdētu viņu argumentus: “Neesmu jau krievu valodas nīdējs, taču neatzīstu uzskatu, ka tai ir jānosaka kādas privilēģijas Latvijā.”

http://www.la.lv/spontani-lavies-emocijam/

 

March 14, 2014 Posted by | krievu impērisms, nepakļaušanās | 1 Comment

Par Eiropu, drošību un varas ambīcijām

14.03.2014 Ritvars Jansons

Tuvojoties 16. martam, ir dīvaini vērot, ka valsts vadība par  galveno drošības apdraudējumu uzskata vēlmi godināt latviešu karavīru piemiņu, nevis pret sirmajiem vīriem un Latvijas valsti rīkotās provokācijas. Ja Eiropa nesapratīs, amatu nebūs?

Tā vietā, lai vērstos pret provokatoriem vai vismaz censtos starptautiski skaidrot Latvijas vēsturi, valsts amatpersonas izvirza  vispirms aizliegumus, pēc tam ultimātu ministram Eināram Cilinskim. Valdība ministram 16.martā aizliedz nolikt ziedus… pie Brīvības pieminekļa! Jo – „ko gan Eiropā par mums domās”? Premjerministre Laimdota Straujuma skaidro:  esot būtiski ņemt vērā Latvijas sadarbības partneru, Eiropas Savienības dalībvalstu reakciju par ministra piedalīšanos latviešu karavīru piemiņas godināšanā. “Uzskatu, ka ministru klātbūtne tur ir pilnīgi lieka, to nesaprot ne Austrumos, ne Rietumos,” piebalso ekspremjers Valdis Dombrovskis.

Iespējams, iemesls bažām par Eiropas līderu reakciju ir ne vien skaļi paustās rūpes par Latvijas valsts tēlu, bet arī savtīgāki apsvērumi. Šis ir arī laiks, kad noteikti Latvijā sevi izsmēluši politiķi trauksmaini cenšas iekļūt Eiroparlamentā un augstākos Eiropas amatos. Tāpēc Latvijas tendenciozā saistīšana ar nacismu Rietumeiropas acīs viņiem šobrīd vismazāk vajadzīga. Neveikla taisnošanās ar izteikumiem par Katalonijas neatkarību jau pieredzēta…

Vai mūs sapratīs Kremlis?

Otrkārt, bažām, ka „Eiropa mūs nesapratīs” spīd cauri bailes „kaitināt Krieviju”. Pēdējo gadu Latvijas ārpolitikas stratēģija atgādina zemnieciņa viltības: Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij gūt papildus labumus no sadarbības ar Krieviju pat tur, kur tas ilgtermiņā kaitē Latvijas nacionālajām interesēm vai pat ir klajā pretrunā integrācijai Rietumu pasaulē. Tad politiķiem piemirstas par valsts pašcieņu arī tik svarīgajos vēstures jautājumos.

Rietumeiropā gadu desmitus valdījis koncepts, ka absolūtais ļaunums 20. gadsimta vēsturē bijis nacisms un nacistiskā Vācija. Līdz ar uz to PSRS, kura cīnījās pret nacistisko Vāciju, noziegumiem Rietumeiropa ir pievērusi acis. Acu pievēršana turpinās arī pret PSRS juridiskās mantinieces – Krievijas agresiju Ukrainā. Rietumeiropas līderu izpratni par Latvijas vēsturi politiķi varētu mazliet mainīt, sistemātiski skaidrojot vēstures faktus oficiālās un neoficiālās sarunās Rietumeiropā. Jo: kamēr vien Krievijā valdīs Putina režīms, Krievijas propaganda turpinās nomelnot Latviju. Piekāpšanās nav arguments cīņā ar propagandu. Pieņemsim: ja arī 16. martā cilvēki nepieminēs leģionārus  pie Brīvības pieminekļa, Kremļa finansētie un kontrolētie mediji var skaļi vēstīt, ka „nacisms atdzimst” Lestenes Brāļu kapos. Ja leģionāri tiks pieminēti 11.novembrī, Krievijas TV var atskanēt, ka Lāčplēša diena esot „nacistu svētki”. Jāsecina, ka nevis piekāpšanās propagandai, bet tikai godīga attieksme pret savu vēsturi radīs cieņu pret Latvijas valsti un arī tās vadītājiem.

Ar sarkanbaltsarkano karogu

Latvijā no 1935. gada ir vieta, kas kļuvusi par visu brīvības cīnītāju piemiņas vietu. Tas ir Brīvības piemineklis Rīgā. Vienlaikus Brīvības piemineklis simbolizē arī neatkarīgas Latvijas valsts ideju. Sevišķi svarīgi to bija saglabāt garajos okupācijas gados. Pretošanās okupācijai bija sākusies jau 1940. gada jūnijā. Pat Latvijas 20. gadsimta vēstures vistraģiskākajā – 1941. gadā valsts svētkos 18. novembrī pie pieminekļa gūlās ziedi. Latvijas iedzīvotāju vēlmi atjaunot valsti un attieksmi pret okupācijas režīmiem demonstrēja nacionālās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944. gada 17. marta iesniegums Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim par nepieciešamību atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Dokumentā, kurš šobrīd pazīstams kā LCP memorands, organizācija aicināja atjaunot Latvijas valstisko suverenitāti un izveidot Latvijas armiju, aktīvi iesaistoties Latvijas aizstāvēšanā pret draudošo otrreizējo komunistisko okupāciju.

Memorandu parakstīja 189 pazīstamas personības, to vidū – pēdējās LR Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņs, vicepriekšsēži Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns, Saeimas deputāti un bijušie Ministru kabineta locekļi, garīdznieki, augstskolu mācībspēki, literāti, Latvijas armijas ģenerāļi ārsti, lauksaimnieki, mūziķi un daudzi citi sabiedriski aktīvi cilvēki.

Tajā pat laikā 2. pasaules kara frontē cīnījās nacistiskās Vācijas armijā zem sveša karoga mobilizētie latviešu leģionāri.Navdokumentālu pierādījumu – leģionāru memoranda vai rezolūcijas par to, ka viņi būtu gatavojušies atjaunot Latvijas Republiku. Taču tas, ka arī okupācijas apstākļos Latvijas valsts pastāvēja de jure – Rietumvalstis neatzina Latvijas okupāciju, leģionāriem vairoja cerības, ka Latvijas valsts tiks izcīnīta nākotnē. Īpašā situācija komunistu, vēlāk – nacistu okupācijas apstākļos veicināja karavīru ilūzijas par neatkarīgas valsts atjaunošanu vai vismaz autonomijas iegūšanu Vācijas valsts sastāvā, cīnoties nacistiskās Vācijas armijā. Latvijas Republika de facto tolaik nepastāvēja un tā Otrajā pasaules karā nekaroja. Līdz ar to daļa leģionāru kaujas Latviešu leģionā saistīja ar cīņu par savu dzimteni, kas varētu novest pie neatkarīgas valsts izcīnīšanas. Vēsturē jau bija precedents, kad pirmajā pasaules kara rezultātā uz Krievijas un Vācijas impērijas drupām latviešu karavīriem izdevās izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Minēto precedentu gribēja atkārtot liels skaits no savām vienībām dezertējušo leģionāru, kuri 1944. gada nogalē, karadarbībai sākoties Kurzemē, pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa ap 2000 vīru lielajai grupai. Kurelieši bija cieši saistīti ar LCP. Ap 500 vīru lielais kureliešu- Roberta Rubeņa vadītais bataljons 1944. gada novembrī un  decembrī Kurzemē cīnījās pret vācu spēkiem. Tā latviešu karavīru – kureliešu vienība (t.sk. bijušies leģionāri), kuras mērķis bija Latvijas Republikas atjaunošana, piedalījās reālās kaujās pret nacistiskās Vācijas vienībām.

1945. gada 8. maijā ap 4000 latviešu leģionāru Kurzemē nepadevās komunistiskajām režīmam un devās mežos, lai uzsāktu nacionālo partizānu gaitas. Viņi cīnījās par neatkarības atjaunošanu, cerot uz Rietumu Sabiedroto valstu militāru konfliktu ar PSRS. Tad Latvijas nacionālie partizāni karotu Sabiedroto pusē. Par bijušo leģionāru – nacionālo partizānu cīņas mērķiem liecina dokumenti. Partizānu deklarācijas vēsta, ka partizāni cīnījās  par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu.

Cīnītāji pret okupācijas varām nacistu un staļinistu laikā saglabāja Latvijas neatkarības ideju. Viņi šo ideju arī nodeva nākamajām paaudzēm. Bez šī procesa mums nebūtu tādas Atmodas, kāda mums bija, un varbūt nebūtu arī atjaunota Latvijas Republika, bet valsts, kura atdalījusies no PSRS. Arī bijušie leģionāri arī bija Latvijas neatkarības idejas saglabātāji ne tikai pēckara gados. Arī viņu dēli un meitas atjaunoja Latvijas Republiku, rodot spēku no saviem vecākiem. Tādēļ neapspļaudīsim cilvēkus, kuri leģionāru piemiņas dienā -16. martā vēlas nolikt ziedus pie neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa. Cilvēki, kuriem pašapziņa liek pieminēt kritušos upurus, droši skatoties acīs savai vēsturei, to darīs – neskatoties ne uz aizliegumiem, ne nopēlumiem.

Tomēr šogad īpašu nozīmību pelnījusi LCP Memoranda 70 gadskārta. Tā parakstīšanas dienā š.g. 17. martā 18.00 pie Brīvības pieminekļa notiks piemiņas pasākums “Latvijas Centrālās Padomes Memorandam – 70″.  Pieminekļa pakājē tiks iedegtas 189 sveces.

Visi iepriekš minētie cilvēki ir lolojuši Latvijas neatkarības ideju, tādēļ pelnījuši piemiņu un mūsu cieņu.

March 14, 2014 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums

Baltie_krusti_me_a_kapi_edijs_palens-media_large
Baltie krusti Meža kapos, pieminot komunistu nobendētos Latvijas iedzīvotājus. Foto: Edijs Pālens, LETA

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pirms pāris gadiem sastādīja Latvijas okupācijas 1940.gada hronoloģiju. Kā pats raksta “Ir”, – “pārskatu, izmantojot Rietumos populāro metodi – caur liecinieku teikto”.

Latvijas okupācijas notikumi 1940.gada vasarā šodien velk skaudras paralēles ar notikumiem Ukrainā, kur svētdien Krimā notiks “referendums” zem Krievijas armijas stobriem par “brīvprātīgu” autonomijas pievienošanos Krievijai.

Notiekošais Ukrainā liek domāt arī par Latvijas neatkarību šodien, tās trauslumu un paralēlēm Eiropā. Šīs paralēles ne reizi vien jau vilktas arī citu autoru rakstos portālā Ir.lv, pieminot gan Austrijas anšlusu, gan minhenismu.

Publicējam Ērika Jēkabsona sastādīto Latvijas okupācijas hronoloģiju aculiecinieku vēstījumā.

1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumā Somija, Latvija un Igaunija, bet 28. septembrī abu šo valstu līgumā par draudzību un robežām – arī Lietuva tika iekļautas Padomju Savienības „interešu sfērā”. Sekoja Polijas valsts bruņota iznīcināšana, ko saskaņoti veica Vācija un PSRS, un, tai vēl nebeidzoties, pirmie ultimāti Baltijas valstīm, pieprasot savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Katra no Baltijas valstu valdībām, nostādītas no vienas puses atklātu agresijas draudu un.

No otras puses – neatkarības saglabāšanas solījuma priekšā parakstīja līgumus, kas paredzēja padomju karaspēka bāzu izveidi to teritorijā (bāzu garnizonu skaitliskais sastāvs bija līdzvērtīgs vai pat augstāks par nacionālo armiju skaitlisko sastāvu). Ultimātam nepakļāvās vienīgi Somija, sekoja ilgs un asiņains karš ar PSRS, teritorijas un cilvēku zaudēšana, taču tika saglabāta neatkarība.

Somijas valdība izpelnījās nosodījumu no ievērojamas savas sabiedrības daļas – Baltijas valstis pieņēma ultimātus, nezaudēja teritoriju un tūkstošiem kritušo, kas par to, ka ielaida padomju garnizonus? Šādi pārmetumi skanēja tikai līdz 1940. gada jūnijam… Pēc tam to vairs nebija.

1940. gada jūnija sākumā – laikā, kad visas pasaules skatieni bija pievērsti lielvalsts Francijas agonijai zem Vācijas triecieniem Eiropas rietumos, PSRS valdība izšķīrās par militāru agresiju pret Baltijas valstīm. 4.-7. jūnijā pie to robežām tika sakoncentrēts milzīgs karaspēks, kas bija apmēram desmit reižu lielāks par Baltijas valstu armijām: vismaz 541 000 kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, jūras un gaisa desanta vienības, karakuģi un NKVD karaspēks, kurš gatavojās veikt tūlītējas masveida deportācijas (cita starpā 10. – 15. jūnijā NKVD sagatavoja 56 000 Baltijas valstu armiju karagūstekņu izvietojuma plānu biju nometnēs-arī aprīlī nošauto poļu virsnieku vietās).

Naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā uzbrukuma plāns tika apspriests Kremlī paša Staļina vadībā. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas politiskajiem darbiniekiem paziņoja, ka „Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem… Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu-muižnieku kliķes kundzības… Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā.”

14. jūnijs. Ārlietu tautas komisārs telegrammā pilnvarotajiem pārstāvjiem Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā norādīja: nav likvidēta 1934. gadā noslēgtā un vienīgi diplomātisko sadarbību paredzošā Baltijas Antante (1939. gada oktobrī viņš pats bija paziņojis Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka tā viņu neinteresē „ne mazākā mērā”), aktivizējusies militārā sadarbība (militārpersonu savstarpējas vizītes), žurnālā „Revue Baltique” Lietuvas premjerministrs neesot neko cildinošu pateicis par PSRS. Ziņojums bija domāts „orientācijai”, taču faktiski bija gatavojamo ultimātu izklāsts diplomātiem. Šajā pašā dienā Sarkanā armija un flote uzsāk pilnīgu Baltijas valstu blokādi no jūras puses un Igaunijas gaisa telpas blokādi, bet pusdienas laikā padomju kara lidmašīnas notrieca Somijas pasažieru lidmašīnu, kas bija no izlidojusi no Tallinas uz Helsinkiem. Visi apkalpes locekļi un pasažieri gāja bojā jūrā.

Tajā pašā dienā tika iesniegts ultimāts Lietuvai, prasot nomainīt valdību, ievest neierobežotu karaspēka „papildkontingentu” un tiesāt „par padomju karavīru nolaupīšanu” atbildīgās amatpersonas.

Nakts uz 15. jūniju. Plkst. 3 apmēram 100 padomju robežsargu uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona sardzes namam Masļenkos, pārsteidzot un nogalinot trīs robežsargus, divas robežsargu sievas un vienu bērnu, bet 10 robežsargus un 27 civilpersonas aizvedot sev līdzi pāri robežai un ēku nodedzinot. Latvijas puse nākošajā rītā izveidoja izmeklēšanas komisiju, kura uzsāka darbu.

Lietuvas valdība, pēc garas nakts sēdes, plkst. 7.00 rīta izlēma pieņemt padomju prasības. Tajā pašā naktī notika padomju karavīru uzbrukums lietuviešu robežsargu postenim, nogalinot vienu robežsargu.

15. jūnijs. Plkst. 17.15 padomju tanki sasniedza Kauņu, Lietuvas prezidents bēga uz Vāciju un vakarā Lietuvā ieradās padomju valdības „īpašais pārstāvis” V. Dekanozovs, uzsākot jaunas valdības veidošanu. Rīgā Ārlietu ministrija sazinājās ar ASV, Francijas un Vācijas sūtņiem, taču viņi izteikuši tikai nožēlu par padomju rīcību – viņu valdībām šajā brīdī, „kad rietumos plosās karš, nav iespējas iejaukties Austrumeiropas notikumos.”

Jau dienā visās Latvijas armijas daļās izsludināta trauksme, arī Aviācijas pulka kaujas lidmašīnas devās uz rezerves lidlaukiem. Aviācijas pulka kaprālis Žanis Tomsons: „Kaujas personāls nakti pavadīja pie lidmašīnām… Klusums, draudīgs klusums. Pie radio stacijas, kopš vakardienas pēcpusdienas staigāja lidlauka vecākais virsnieks kapteinis J. Pagrods, staigā ar savu ļoti, ļoti garo papirosu, kam uguns laikam neizdzisa arī ēdot….”

2.Ventspils kājnieku pulka 5.rotas kareivis Boriss Golubovs: „Šodien visi karavīri staigā satraukti un drūmi. Visus satraucis radio ziņojums. Padomju karaspēks pēkšņi pārgājis robežu. Notikusi sadursme ar Latvijas robežsargiem. Trīs latvieši nošauti, apmēram desmit paņēmis pad. karaspēks. Un kāpēc viņiem ienāca prātā tādā veidā rīkoties? [..] Sākas! [..] Pēc vakariņam pavēle: sagatavot pilnu kaujas formu un pārgājienu somā visas nepieciešamās mantas [..] visi mūsu puiši uzņēma šo lietu diezgan mierīgi. Pat kārtojot mantas, bļaustījās un dziedāja dziesmas. Domāju, ka tas tāpēc, ka daudzi vēl nesaprata stāvokļa nopietnību [..] Daudzi aizgāja gulēt pusizģērbušies. Visu nakti gaidījām pavēli par došanos ceļā. Bet uz kurieni?”

16. jūnijs. Plkst. 13 Maskavā sūtnis Fricis Kociņš ieradās Ārlietu tautas komisariātā ar Masļenku incidenta iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem. Tika uzaicināts pie telefona un Molotova sekretārs pieprasīja sūtņa ierašanos Kremlī plkst. 14 (plkst. 13 pēc Latvijas laika). Tur Molotovs nolasīja PSRS ultimātu un paziņoja, ka atbilde tiks gaidīta līdz plkst. 23.00. Viņš pieprasīja valdības atkāpšanos un paziņoja, ka sarunas ar K. Ulmani par jaunas valdības sastādīšanu vedīs PSRS pilnvarotais pārstāvis vai speciāla pilnvarota persona.

Molotovs nepievērsa uzmanību Kociņa pēc iepazīšanās ar tekstu paustajiem iebildumiem par to, ka Lietuva nav pievienojusies Igaunijas un Latvijas 1923. gadā noslēgtajam militārās sadarbības līgumam, kā arī mēģinājumiem panākt ultimāta termiņa pagarināšanu, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu ar ziņojumu, un kategoriski pieprasīja atbildi noteiktajā laikā. Tāpat viņš paziņoja, ka Latvija „pagaidām” tiks ievesti papildus divi armijas korpusi. Tieši tāds pats ultimāts iesniegts arī Igaunijas valdībai.

Plkst. 16 Kociņam izdevās sazvanīt Ārlietu ministriju Rīgā un viņš nolasīja ultimāta tekstu V. Munteram. Rīgā K. Ulmanis apspriedās ar armijas vadību: tā apliecinājusi, ka nav iespējams sekmīgi pretoties, tas nozīmētu ne tikai armijas iznīcināšanu, bet arī tautas daļas bojāeju, jo aviācija un artilērija sagrautu pilsētas.

Pretoties varētu vienīgi gadījumā, ja valstī neatrastos padomju karaspēka bāzes un arī tikai gadījumā, ka visas trīs Baltijas valstis to darītu vienoti.

Plkst. 19 Ministru kabinets sanāca uz sēdi, piedaloties K. Ulmanim, V. Munteram, iekšlietu ministram K. Veidniekam, kara ministram K. Berķim, tieslietu ministram H. Apsītim, tirdzniecības un rūpniecības ministram J. Blumbergam. Ārlietu ministrs ziņoja par ultitmātu. Militāri bezcerīgā situācijā kabinets nolēma pieņemt prasību un atkāpties. Plkst. 22.00 sēde tika slēgta.

Plkst. 19.45 Kociņš ieradās Kremlī un nodeva Molotovam valdības atbildi, kuru acīmredzot K. Ulmanis bija akceptējis vēl pirms valdības sēdes sanākšanas: „Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu, Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apmēram kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas…”

Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī neierodas prezidents K. Ulmanis un plkst. 17.00 atklāšanas runu saka pa radio. Žurnālists Konstantīns Karulis: „Himna skan svinīgi, to dzied viss nepārskatāmais ļaužu pulks. Atkārto vēl un vēl, trīs reizes himna pārskan Stropus, vienodama tūkstošu tūkstošus. No prezidenta vārdiem ļaudis manījuši, ka notiek kas ārkārtējs. Sirdis ir baisu nojautu pilnas un himnas vārdus pavada asaras. [..] Starpbrīdī manāmas pirmās satraukuma pazīmes: aizsargiem jāpulcējas pie automašīnām un tūdaļ jādodas uz saviem pagastiem. Šī ziņa iet caur dziedātāju grupām un klausītāju rindām un ļaudis mulsi skatās cits citā. Kas gaidāms? Varbūt jau ir noticis?”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Diena vilkās neizturami gara. Sēžot piesprādzējies savā iznīcinātājā un gaidot signālu kaujai, pārdzīvoju sajūtu, ko nevaru uzrakstīt, atstāstīt – tā ir katram jāpārdzīvo pašam.”

7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietnieks K. Osis Alūksnē: „Pulks novietojis visus kaujas ratus ārpus novietojuma un nomaskējis. Tie visi pildīti ar tikko saņemto munīciju no noliktavām. Sastāda štatus pēc slepenas kaujas un mobilizācijas pavēles. Ierodas no Rīgas arī piecas tanketes un novietojas uz laukuma aiz karavīru mītnēm. Katra veida atvaļinājumus pārtrauc. Visiem jāierodas mītnēs un jābūt kaujas gatavībā. Viss tiek kārtots cīņai…” Zemūdenes „Ronis” komanda Liepājā pieņēma lēmumu atstāt novietojumu kara ostā, lai būtu gatava cīņai vai evakuācijai uz Zviedriju. Zemūdenes komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš: „16. jūnija pēcpusdienā attauvojāmies. Kara ostā stāvošie padomju kuģi mazliet traucēja. Uz komandtiltiņa bijām četratā – kapteinis Mamis, stūresvīrs, signālists un es. Pagrieziena brīdī seržants Daniēls pēkšņi iesaucās: „Komandiera kungs, uz mums tēmē ar ložmetēju!” Tiešām, pie ēkas, kas atradās uz moliņa, stāvēja ložmetējs, un ap to rīkojās karavīri. Tomēr uguni viņi neatklāja (..)” Zemūdene uzņēma pārtikas krājumus un gaidīja…

2.Ventspils kājnieku pulka kareivis Boriss Golubevs: „7 vakarā jauna pavēle: sagatavoties pārgājienam [..] 9.30 visiem komanda stāties. Sagatavojām gāzmaskas, visiem izsniedza kaujas patronas 30 gab. Patšautenes magazīnas piepildītas ar patronām. Līdzi 6 magazīnas (magazīnā ieiet 47 patronas) un rezerve ar munīciju vezumā. E-e! Tas nozīmē, ka nav joka lieta. Daudziem ģīmji izstiepās, bet pilnīgs miers. Taisni jābrīnās. Plkst. 10 devāmies ceļā Spāres virzienā. Mums sacīja, ka, iespējams, pa ceļam satiksim padomju karaspēku. Tas nozīmē kauju? Bet cik ilgi mēs varam noturēties? Līdz pēdējai patronai? Bet tomēr kauja var notikt [..] Priekšā iet patruļnieki. Mēs kustamies kā klusējošas ēnas. Tikai pieliekam soli. Nogurumu nejūtam [..] Pusceļā uz Spāri satikām mūsu rotas komandiera ziņnesi. Visi sasprindzināja uzmanību.

Jauna pavēle: nešaut nekādā gadījumā, pat tad, ja atklās uz mums uguni. Palaist padomju karaspēku un apiet to. No šīs pavēles man iekšā viss sagriezās. Turēt rokās ieroci un tikt nošautam bez jebkādas pretošanās! [..]

17. jūnijs. Plkst. 5 no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pārgāja PSRS karaspēka daļas. 3. armijas daļas virzījās uz Rīgu, kuru no plkst. 10.00 pārlidoja padomju lidmašīnas, savukārt Kurzemes ieņemšanā piedalījās tur izvietotās padomju garnizonu daļas. Plkst. 13 padomju spēki sasniedza Rīgu.

Agri no rīta uz Bigosovu nokārtot ar „papildkontingenta” ievešanu saistītos jautājumus devās Latvijas armijas delegācija ar štāba priekšnieka palīgu pulkvedi Oto Ūdentiņu priekšgalā. Taču Krustpilī tai tika paziņots, ka jāierodas nevis Bigosovā, bet Jonišķos. Tur plkst. 9.40 – 13.00 notika sarunas ar ģenerāli Pavlovu, taču tās bija ļoti formālas – faktiski pārstāvji jutās kā ķīlnieki, kuriem laiku pa laikam tika paziņots jau par notiekošām padomju karaspēka kustībām Latvijas teritorijā (cita starpā Pavlovs ņirgājoties paziņoja, ka avarējusi lidmašīna, kurai bijis jānomet bumbas uz prezidenta pili). Latvijas armijas virsnieki tika turēti Jonišķos tik ilgi, kamēr padomju karaspēks nebija ieņēmis visus stratēģiski svarīgos objektus Latvijā.

Delegācijas loceklis kapteinis Alfrēds Krimuldēns: „…Pulkvedis Ūdentiņš apjautājās: Kādas būs tālāk mūsu attiecības un kādi ir jūsu nolūki?”- Tagadējā Ulmaņa valdība ar viņas politiku mums nav pieņemama. Pie jums būs jauna, mums draudzīga valdība, un mēs būsim sabiedrotās armijas. Mēs jūs apbruņosim ar moderniem ieročiem no galvas līdz kājām… Atpakaļceļā no Jonišķiem uz Rīgu mēs apdzinām dažādas padomju armijas apakšvienības, kas virzījās uz Rīgas pusi. Pārsteidza tas, ka, lai gan vienības virzījās gājienā, bez sadursmēm, ļoti daudz tanku stāvēja sabojāti gan ceļa malās, gan ceļa vidū, un apkalpes pūlējās, tos remontējot. Visi karavīri bija sliktos tērpos, noputējuši un izskatījās ļoti noguruši. Vairākās vietās platā šoseja bija „aizdambēta” ar tankiem un smagām mašīnām…”

Situāciju neizprotošais (tika uzskatīts, ka ienākošais karaspēks ir zemē jau esošo padomju garnizonu „papildinājums”) Latvijas Armijas štābs komandēja pretī Sarkanās armijas daļām pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli informēt, ka pagaidām varot novietoties Rīgā Uzvaras laukumā. Viņš automobilī izbraucis un uz Jelgavas šosejas plkst. 12.00 stādījies priekšā padomju komandierim, kas izbrīnīts paskaidrojis, ka viņam ir kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu-telegrāfu, radiofona un Spilves lidlauku.

Plkst. 10.00-12.50 notika vēl viena valdības sēde, kurā ultimātam formāli piekrita arī tie ministri, kuri bija atgriezušies no Latgales dziesmu svētkiem.

Daugavpilī Sarkano armiju sagaida ap 300 cilvēku, Kārsavā – ap 1000 cilvēku. Rīgā Stacijas laukumā darbadienas beigās sapulcējies ap 1500 cilvēku, kuri vēro tankus. Plkst. 13.30 no Pārdaugavas nākošie padomju tanki izvietojās Stacijas laukumā. Vēsturnieks Aivars Stranga: „Līdz 15.30 stāvoklis, bet tad… pūlis auga un kļuva arvien agresīvāks, un sāka izvērsties asas sadursmes ar policiju, kas acīm redzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi…” Plkst. 16.00 PSRS sūtniecība pieprasīja policijas prefektam atbrīvot laukumu, draudot – ja tas netiks izdarīts, varu pārņems Sarkanā armija (jāpieļauj iespēja, ka tas tika darīts mērķtiecīgi, cerot, ka policija netiks galā ar pūli, kurā darbojās vismaz daži komunistiskās pagrīdes dalībnieki – PSRS aģenti). Pūlis sāka uzbrukt policistiem ar akmeņiem un pat nažiem. Sadursmēs bija cietuši 57 policisti (trīs no viņiem – sadurti ar nažiem), bija cietuši vairāki demonstranti, divi no kuriem – Iļja Tihomirovs un Pāvels Krišs no ievainojumiem mira. 26 demonstrantiem (9 ebrejiem, 9 krieviem un 8 latviešiem) tika pasludināts administratīvs sods.

K. Ulmaņa režīmam opozicionārais advokāts Jānis Breikšs par redzēto rakstīja: „…no Latgales (Maskavas – Ē. J.) priekšpilsētas puses parādījās šaubīga izskata cilvēki, rokās nesdami ziedus, sniedza tos sarkanarmiešiem un skaļi lūdza pēc maizes, jo ciešot badu. Šo komisko demonstrāciju bija noorganizējuši vietējie pagrīdnieki…”

A. Stranga, kurš šos notikumus pētījis īpaši, raksta: „Pilsētā bija ievērojams bezdarbnieku skaits, bet rajonā ap stacijas laukumu – Maskavas piepilsētas pusē – dzīvoja diezgan daudz proletārisko vai pusproletārisko iedzīvotāju, kuriem, iespējams, vispār nebija nekādas nodarbes; netrūka arī huligānu un pat īstu bandītu, kuriem 17. jūnijs kļuva par vistumšāko instinktu svētku dienu.”

No rīta padomju sūtniecība mutiski paziņoja Rīgas radio direktoram – par padomju karaspēka ierašanos nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks no sūtniecības, brīvi drīkst atskaņot tikai mūziku. Atsūtītais paziņojums tika nolasīts krieviski, taču sūtniecība palika neapmierināta ar kvalitāti – atsūtīja savu darbinieku, kas to nolasīja otrreiz. Radio žurnālists K. Karulis: „Pulkstens ir drusku pāri divpadsmitiem. Pēkšņi no lejas atskan liela rūkoņa un burkšķēšana: K. Barona ielas otrā pusē piebrauc tanks. Brīdi manevrē, kāpurķēdes slīd pa gludo asfaltu un vietām ieķerdamās atstāj dziļas rievas. Tanks pavirzās ar priekšgalu tieši pret nama stūri. Burkšķis beidzas, tad redzam, ka lēni ceļas lielgabala stobrs. Ceļas, ceļas, līdz pavirzās tieši pret mūsu logu…”

Plkst. 16.00 K. Ulmanis dodas braucienā pa ielām ar sekretāru un adjutantu vaļējā automašīnā, Marijas ielā saucieni no pūļa „Lai dzīvo Latvija!”, „Lai dzīvo prezidents!”

Plkst. 21.00 Stacijas laukumā ieradās Armijas štāba bataljona vienība, kura izklīdināja tur esošo pūli. Turpmāk varasiestādes pilnībā kontrolēja situāciju galvaspilsētā.

Plkst.21.30 sākās Ministru kabineta un armijas vadības apspriede.

Pēc tās plkst.22.15 K. Ulmanis radiouzrunā (tai bija jāsaņem PSRS sūtniecības atļauja) paziņoja par valdības atkāpšanos un savu palikšanu valsts prezidenta amatā. Radiorunā tika apgalvots, ka viss notiek saskaņā ar abpusēju vienošanos un ienāk „draudzīgais karaspēks. Izskanēja vārdi: „Es palieku savās vietā, jūs palieciet savās!” Pēc runas prezidents ienācis pie blakuskabinetā esošajiem žurnālistiem.

K. Karulis: „Pēkšņi ierunājās kolēģis Mahtuss: Prezidenta kungs, vai tomēr nevajadzēja karot”? Pārējie esam pārsteigti, nemaz tik kareivīgs mums Mahtuss nešķita. Kolēģis viņš ir labs. Kaut ebrejs, viņš nevainojami runā latviski, dienējis Daugavgrīvas artilērijā. Prezidents pagriežas ieslīpi pret viņu: Jūs tā domājat? Un vai daudz tā domā? Mahtuss saka: Jā! – Un ko tas dotu? – Prezidenta balss ir nogurusi, tanī nav parastā spraiguma. Prezidents pagriežas un ieiet sēžu zālē.”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Pienāca atkal nakts un pagāja… 17. jūnija rītā saules aptumsums… Latvija ieslīka tumsā – padevās pārspēkam, brutālai varai… Mēs nespējām vairs skatīties draugiem acīs, mēs nerunājām, bet skatījāmies kaut kur prom tālē, kur vēl mūsu brīvā debess. Mūsos bija kaut kas liels, varens pārlūzis…

Kā pātagas cirtiens klusumu pārtrauca pretgaisa aizsardzības telefoniskais ziņojums skaļrunī: „Krievu lidmašīnas virs Daugavpils!..” Sekoja augstums un virziens. Visu skati vērsās pret kapteini, kas ar savu garo papirosu nebeidza staigāt ap radio staciju, acīmredzot vēl ko gaidot. Gaidot pavēli kaujai. Bet klusēja radio stacija, klusēja plecīgais kapteinis. Tikai tā pleci likās kā sasēdušies, mugura kā ielīkusi…”

Komunistiskās pagrīdes dalībnieks Eduards Berklavs: „Ieraudzījuši 1940. gadā tankus Rīgas ielās, mēs bijām tikpat pārsteigti, kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs, kaut gan es tajā brīdī biju pirmais vadītājs jaunatnes pagrīdes organizācijā. Kā vadītājs es piedalījos sanāksmē Mazā Jaunielā Vecrīgā, kur mūs pulcināja PSRS sūtniecība. Kā vēlāk visiem kļuva skaidrs, nolūkā nomaskēt savas nelietības ar mums – it kā sociālistiskās revolūcijas organizētājiem. Lai mēs būtu tie Ulmaņa varas gāzēji un jaunas valdības izraudzītāji. Īstenībā mēs nebijām ne vieni, ne otri.”

Metāldarbnīcas strādnieks Visvaldis Lāms: „Dienas vidū Marijas ielas bruģi sadrebināja tanku kāpurķēdes. Tās nebija nelielās karaspēka daļas, kas no Grīziņkalna kazarmām gāja garām mūsu darbnīcai uz 11. novembra parādi Uzvaras laukumā; milzu tērauda lavīna gāzās šurpu – tanks aiz tanka – pirmais kaujas rats zuda pie Pērnavas ielas, bet pēdējais nebija saskatāms. Nāca un nāca.. Brīdi pārtraukums, un atkal rūca motori, dimdēja tērauds. Bruģis bija balti nodauzīts, bet izturēja…”

Armija bija spiesta noraudzīties uz notiekošo, jo tāda bija pavēle. Neizturēja Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks ģenerālis Jānis Ezeriņš, kurš mutiski pavēlēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkam izrādīt pretošanos ienākošajiem padomju spēkiem un gatavojās tādu pavēli dot arī Madonas garnizonam. Kara ministrs un armijas komandieris pavēlēja Vidzemes divīzijas komandierim J. Ezeriņu atcelt no amata un apcietināt (tā tika izpildīta daļēji, atlaižot J. Ezeriņu atvaļinājumā).

18. jūnijs. No rīta pozīcijas Daugavā pretī Rīgas pilij ieņēma padomju karakuģis „Minsk”, savu lielgabalu stobrus vēršot pret prezidenta logiem. Šajā dienā Rīgā ieradās PSRS valdības „sevišķais pārstāvis” – Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais redzamāko personības kulta paraugprāvu ģenerālprokurors A.Višinskis. Ieradies pie K. Ulmaņa runāt par jaunās valdības sastādīšanu, tas centās ievērot etiķeti un, pats galvenais, līdzīgi visām padomju oficiālajām personām iepriekš, iestāstīt, ka Latvijas valstiskā neatkarība kā tāda tiks noteikti saglabāta, un tam gribēja ticēt gan K. Ulmanis, gan armijas vadība, gan Latvijas iedzīvotāji. Jo vairāk nekas neatlika.

Valsts pilnīga okupācija bija noticis fakts, turpmākajās dienās tika sākts okupēto teritoriju aneksijas process. Vēsturnieks, Saskaņas centra 10. Saeimas deputāta kandidāts Valdis Blūzma: „Ņemot vērā 16. jūnija ultimāta tekstu Latvijai, varētu runāt par garantijas okupāciju. Tiek ievests karaspēks, lai it kā izpildītu 1939. gada Savstarpējās palīdzības līgumu. Tādi gadījumi ir zināmi, piemēram, Otrā pasaules kara laikā Irānā, kad to okupēja PSRS un Lielbritānija, lai nepieļautu Vācijas karaspēka ienākšanu. Tomēr Latvijas 1940. gada okupācijai sekoja inkorporācija un aneksija. Līdz ar to jāsecina, ka tā tomēr nebija garantijas okupācija, bet tai bija citi, tālejošāki mērķi. Juridiski pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika «uzņemta» PSRS, izveidojās stāvoklis, kad Latvija de iure bija okupēta, bet de facto – anektēta”.

19. jūnijs. Liepājā notika divi gājieni. Plkst. 15 apmēram 500 rūpnīcas „Tosmare” strādnieku ar sarkaniem karogiem devās uz PSRS konsulātu. Ņemot vērā pastāvošo aizliegumu pulcēties vairāk par 4 cilvēkiem, Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks Viktors Hasmanis plānoja lietot izklīdināšanai militāru spēku, taču saņēma padomju komandieru kategorisku aizliegumu. Tāpēc viņš pats devās pretī demonstrācijai un vienojās ar priekšā ejošajiem, ka tiks ievērota kārtība. Pēc tam pats nostājās gājiena priekšā un gāja tam pa priekšu, bet gar malām sekoja policisti un karavīri. Vienlaicīgi gājienam sekoja divas padomju bruņumašīnas un divas smagās automašīnas, pilnas ar apbruņotiem matrožiem. Pie konsulāta tika izsaukti saukļi par draudzību ar Padomju Savienību. Otrs neliels gājiens notika vakarā, ap plkst. 20, un tajā skanēja pret K. Ulmani vērsi saukļi. Šajā dienā padomju karaspēks pārņēma savā kontrolē arī Liepājas tirdzniecības un dzelzceļa tiltus.

Oficiants Aleksandrs Bāris Rīgā: „Kāds krievs izkāpj no tanka. Tūdaļ steidzāmies pie viņa. Mums bija liels pārsteigums, jo krievs ar mums negribēja runāt un likās ļoti izbrīnījies. Īsi un strupi viņš mums paskaidroja, ka atsūtīts uz Latviju, lai atbrīvotu strādniekus. No kā viņš mūs gribēja atbrīvot, neuzdrošinājāmies jautāt, jo visiem bija zināms, ka dzīves standarts Padomju Savienībā ir daudz zemāks nekā Baltijas valstīs.”

Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Kopā ar sūtni Brīvdabas muzejā. Juglas šosejas malā neskaitāmas krievu karaspēka nometnes: ložmetēji, tanki, smagās mašīnas, pontoni. Viņi bez apstājas nāk no Ļeņingradas…”

20. jūnijs. PSRS karaspēks pilnībā pārņem varu Liepājā. No pagrīdes iznākušie komunisti organizē vēl vienu demonstrāciju, kuras likvidēšanai V. Hasmanis gatavojās izmantot armiju, karavīriem iepriekš atņemot patronas un durkļus, taču no Rīgas sekoja kategorisks K. Ulmaņa un kara ministra K. Berķa aizliegums lietot spēku pret demonstrantiem. Ģenerālis Komisarovs viņu patur mājas arestā, neļaujot dot nekādus rīkojumus, turklāt paziņo, ka uz tiltiem atrastas mīnas, kas bija pilnīgs izdomājums. Sarkanarmiešu apsargātie un pat vadītie (gājiena priekšgalā gāja bruņoti padomju karavīri) demonstranti ieņēma Aizsargu namu, prefektūru, pastu, laikrakstu redakcijas un cietumu, visur atstājot sarkanarmiešu sardzes vienības. Pēc tam pie V. Hasmaņa ieradās padomju flotes garnizona komandieris, pieprasot pilsētā esošo Latvijas armijas daļu pārvietošanu uz Kara ostu, kur kopš 1939. gada oktobra atradās padomju garnizons. V. Hasmanis prasību noraidīja, taču uzreiz pēc tam padomju matrožu vads ieņēma garnizona štābu.

Savukārt Rīgā iepriekšējā dienā iebraukušais A. Višinskis no rīta vēlreiz ierodas pie K. Ulmaņa un iesniedz PSRS sūtniecības sastādīto jaunās valdības sarakstu, turklāt rada valdības veidošanas šķietamību, apspriežot to ar K. Ulmani, kā arī ar vairākiem bijušajiem valstsvīriem – Ati Ķeniņu, Jāni Breikšu, Ansi Buševicu, kaut arī jaunās valdības sastāvs, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, jau saskaņots PSRS sūtniecībā vēl pirms 16. jūnija). Viņš praktiski nepievērš uzmanību brīvībā esošajiem nedaudzajiem Latvijas Komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem.

Saraksts tika iesniegts K. Ulmanim reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka tas patiesi nozīmē vienkārši valsts valdības maiņu. Un prezidents to izsludināja, turklāt, kā pierādījās vēlāk, tam bija noticējuši arī paši jaunās „valdības” locekļi, ieskaitot premjeru: Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs Augusts Kirhenšteins (savas augstās balss dēļ sabiedrības ļauno mēļu ķircinātais mikrobioloģijas profesors, kuram nebija ne jausmas, ka viņa jaunākais brālis Rūdolfs – PSRS Izlūkošanas pārvaldes pulkvedis nošauts jau 1938. gadā…), iekšlietu ministrs – Vilis Lācis (rakstnieks, vēl pavisam nesen sēdēja blakus K. Ulmanim pēc sava romāna uzņemtās filmas „Zvejnieka dēls” pirmizrādē), sabiedrisko lietu ministrs – Pēteris Blaus (žurnālists un aizsargu komandieris), kara ministrs – atvaļināts ģenerālis Roberts Dambītis, tautas labklājības ministrs – Jūlijs Lācis (rakstnieks), tieslietu ministrs un finanšu ministra vietas izpildītājs – Juris Pabērzs (jurists, bijušais ministrs), Jānis Japers – satiksmes ministrs (inženieris). Dažas vietas valdība tika rezervētas komunistiem, ar kuriem pagaidām neviens neapspriedās. Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

Žurnālists Konstantīns Karulis: „Vakarā piezvanu A. Kirhenšteinam. Viņš ir stipri nervozs. Kad jautāju par trūkstošajiem ministriem, viņš sapīcis saka: „Vai jūs domājat, ka tos var tā, uz ātru roku paņemt? Ir kandidāti, arī tādi, kas paši piesakās, bet ne katru [PSRS] sūtniecība atzīst par labu. Un, ko atzīst, tie paši negrib nākt.” Jautāju, vai Sarkanā armija paliks Latvijā arī tad, kad jaunā valdība būs nostiprinājusies? „Es jūsu jautājumu nesaprotu. Mēs taču esam pilnīgi atkarīgi no sarkanās armijas. Kur viņa gribēs, tur viņa būs, un mums ar to ir jārēķinās. Padomju Savienība ir mūsu draugs, un mums no sarkanarmijas nav jābaidās!” „Vai Latvijai draud pievienošana Padomju Savienībai?” „Kādas muļķības jūs runājat! Višinskis vakar, kad bijām pie viņa ar visiem ministriem, pateica, lai stingri vēršas pret baumām, it kā Padomju Savienība grib okupēt Latviju. Latvija būs joprojām patstāvīga un neatkarīga valsts, un sarkanarmija Latvijas lietās neiejauksies. Tā nodrošinās mūsu neatkarību, un mēs varam būt droši, ka mums nedraud karš. Mūsu uzdevums tagad ir atjaunot valstī demokrātisku iekārtu!”

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 20. jūnijā: „Mums šeit nav ilga palikšana. Latvijas aneksija Padomju Savienības sastāvā jau gandrīz notikusi, un latvieši ir izmisumā…”

21. jūnijs. Jaunās valdības sēdi atklāja Valsts prezidents K. Ulmanis, pasludinot to par sastādījušos. Savu atklāšanas runu viņš beidza ar ieteikumu „lojāli sadarboties ar mūsu zemē atrodošos Padomju Savienības karaspēku…” Atbildē A. Kirhenšteins sacīja: „Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību… Šajā grūtā brīdī Jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu – Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, valsts prezidenta kungs, esat sākuši!” (K. Ulmanis paliek amatā līdz pat 21. jūlijam).

Tajā pašā dienā valdība pieņēma likumu par politisko ieslodzīto amnestiju, un 21. jūnijā no cietumiem tika atbrīvoti 253 politieslodzītie (apmēram puse no visas Latvijas Komunistiskās partijas biedriem). Vienlaicīgi Rīgā tika organizēta strādājošo demonstrācija, kuru pie PSRS sūtniecības nama uzrunāja PSRS sūtnis V. Derevjanskis un A. Višinskis, kurš runu beidza ar vārdiem latviešu valodā „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!”Pie valdības nama demonstrantus uzrunāja A. Kirhenšteins, solot sagatavot konstitūciju, un V. Lācis, solot atjaunot vispārdemokrātiskās tiesības un brīvības. Tajā pašā dienā sākās komunistiskās partijas juridiska legalizācija, kas faktiski jau bija noticis fakts.

Strādnieks – demonstrācijas dalībnieks Rīgā Visvaldis Lāms: „… Mēs likāmies turpu – protams, godīgi pa ietvi, kā visi citi ziņkārīgie. Droši varu apgalvot, ka šo ziņkārīgo skaits krietni vien pārsniedza pa ielas vidu maršējošo skaitu. Demonstranti nesa dažus sarkanos karogus [..] kaut kur Matīsa ielā, starp baptistu templi un Ziedoņdārzu, ziņkārīgie gājēji un demonstranti saplūda vienā blīvā pūlī. Tur dalīja skrejlapas [..] Tanki, bruņumašīnas visapkārt. Viens tanks nostājies Avotu un Matīsa ielas krustojumā, vienkārši uz tramvaja sliedēm, un mazliet komiski izskatījās, kā satiksmes regulētājs rāda brīvu ceļu demonstrantiem, aizšķēršļo ceļu tramvajam…Vai nu tramvajs tankam virsū triektos? [..] Cietuma vārti vaļā, pagalms pilns. Kāds no pagalmā iebraukušajiem tankiem grozīja savu bruņutorni un „riktēja” lielgabala stobru pret korpusa logiem…”

Žans de Boss: „16.30. Ejam uz Elizabetes un Kalpaka ielas stūri skatīties komunistu gājienu. Vairāki tūkstoši vīriešu un sieviešu ar sarkaniem karogiem, plakātiem, Staļina portretiem, Ulmani zākājošiem un Staļinu, Molotovu, Sarkano armiju un revolucionāro Latviju apsveicošiem saukļiem latviešu un krievu valodā….Dziesmas un izsaucieni, bet citādi tiek ievērota kārtība. Mums garām defilē visas priekšpilsētu padibenes – kurš ar sarkanu kokardi, kurš ar sarkanu apsēju vai sažņaugtu dūri. Tāds iespaids, ka taisnā ceļā ejam uz aneksiju [..] Šis gājiens man precīzi atgādina Maskavā 1930. gadā redzēto. Tie paši karogi, tie paši lozungi un saukļi.”

Šajās dienās komunistu partijas biedri veica aizsargu atbruņošanu dažos pierobežas pagastos un Grīvas pilsētā Ilūkstes apriņķī. Grīvas komunists Ksenofonts Stoļarovs 1970. gadā: „…Mūsu rīcībā jau bija daži desmiti šauteņu un visādu marku pistoles. Nolēmām arī atbruņot Nīderkūnos dzīvojošo policistu un dzelzceļu policistu, kas dzīvoja Grīvas stacijā [..] dzelzceļu policists, ieraudzījis, ka viņa mājai tuvojas apbruņoti cilvēki, aizslēdza durvis un sāka šaudīt. Viņš šāva pa vairākiem logiem cauri stiklam, skriedams no viena loga pie otra. Vai viņš šāva mērķtiecīgi vai tikai biedēja – nav zināms, jo neviens no ārā stāvošajiem necieta. Atbruņotāji vairākas reizes deva atbildes šāvienus logos [..] Nākamais uzdevums bija atbruņot aizsargus uz laukiem [..] Pēcpusdienā sakarnieki mums paziņoja, ka atbruņošana jāizbeidz, jo Tautas valdība pieņēmusi lēmumu, ka aizsargiem pašiem jānodod ieroči.”

Savā darba kabinetā nošāvās Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Atstātajā vēstulē viņš raksta: „Esmu cīnījies par Latvijas neatkarību un piedalījies tās uzbūves darbā. Nevēlos piedalīties Latvijas neatkarības iznīcināšanā.”

Jaunieceltais armijas komandieris R. Kļaviņš pirmajā pavēlē uzsver: „Mana pirmā prasība no ikviena un jums visiem ir – strādāt mierīgi to darbu, kāds katram uzticēts. Ikvienam virsniekam, instruktoram un kareivim ir jāsaprot, ka politiskie apstākļi, kur puse Eiropas deg kara liesmās, pavēloši no mums prasa visiem spēkiem un pēc labākās gribas izpildīt tās saistības un pienākumus, kādus mums uzliek ar padomju Savienību noslēgtais savstarpējās palīdzības līgums; pateicoties šim līgumam mēs esam bijuši pasargāti no kara un arī vienīgi šis līgums spēs mūs turpmāk pasargāt no tā…”

22. jūnijs-1. jūlijs. 22. jūnijā Višinskis un Derevjanskis pieprasa no Maskavas atsūtīt 10-15 cilvēkus, kas būtu „droši palīgi jaunajiem ministriem”. Jaunā valdība piesardzīgi reorganizē veco iekārtu – tiek likvidētas vairākas iestādes, uzņēmumos veidotas „strādnieku komitejas”, aizsargiem 3 dienu laikā jānodod ieroči (22. jūnijā), nomainīti vairāki ierēdņi, izveidots t. s. „policijas palīgdienests” (neraugoties uz to, V.Lācis 26. jūnijā norādīja policijai piedalīties kārtības nodrošināšanā gājienu un sapulču laikā, uzdodot šajos jautājumos stāties sakaros ar vietējo padomju garnizonu, kas norīkos šim uzdevumam karavīrus), atjaunota Latvijas pilsonība dažiem ārpus valsts esošajiem sociāldemokrātu līderiem (Bruno Kalniņam, Fēliksam Cielēnam, A. Rudevicam).

23. jūnijā Bolderājā notiek konflikts sadzīves līmenī starp Sapieru pulka virsnieka vietnieku Staņislavu Skuķi un trim brāļiem Kožeļeviem no Maskavas priekšpilsētas: karavīrs viņiem uzbrucis, jo tie saukuši „Lai dzīvo Staļins un Vorošilovs”. Policijas prefekts ziņoja: „Viens no Kužeļeviem ziņojis par notikušo Padomju Savienības karavīriem. Uz Bolderāju izraukušas 2 bruņu mašīnas. 2 virsnieki ieradušies notikuma vietā, ieradies arī Sapieru pulka pulkvedis-leitnants Konstants un dežūrvirsnieks. Ievadīta izziņa.”

25. jūnijā Aizsargu organizācijas štābam jāatstāj plašās telpas Bruņinieku (tolaik Aizsargu) ielā, pārceļoties uz mazākām Stabu ielā.

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 25.-26. jūnijā: „Ātri atjaunojas Latvijas komunistiskā partija. Demonstrācijas ir nedaudz rimušās. Turpretī krastmalā pretī pilij sarkanie karogi izkārti pie visiem laternu stabiem. Jo Ulmanis joprojām ir Republikas prezidents, un ap viņa mītni uzrodas arvien jauni apvainojoši uzraksti. Tomēr avīzes aicina ievērot mērenību, un krievi pārmet latviešiem, ka tie neprot organizēt demonstrācijas. [..] Masveida atstādināšana no amatiem, aizsargu – līdz šim visnopietnāko valdības aizstāvju un kārtības uzraugu – atbruņošana. Runā arī par nacionalizāciju, par to, ka valsts pārņems lielos nekustamos īpašumus… Iestāžu tīrīšana rit pilnā sparā. Par policijas priekšnieku iecelts kāds bijušais dzelzceļnieks, kurš tikko izlaists no cietuma. Avīze „Segodņa” pieņēmusi jauno padomju rakstības stilu. Parādās jaunas komunistu lapeles. Kādas muļķības var lasīt avīzēs! Ja ticētu presei, it īpaši komunistu presei, iepriekšējās iekārtas laikā vispār nav bijis iespējams dzīvot, bet Latvija taču tika ļoti gudri pārvaldīta! Tas viss liecina par cilvēka nožēlojamo dabu. Rozā afišas latviski un jidišā vēsta par lielu mītiņu šovakar. Līdz šim tik tīrā pilsēta pamazām sāk zaudēt savu agrāko izskatu. Tik korektos policistus daudzviet nomainījuši noskranduši krievu zaldāti, kuri, kā pagadās, regulē satiksmi, vicinot sarkanu vai baltu lupatu nūjas galā.”

Vienlaikus A. Kirhenšteins turpināja pieņemt apsveikumus no amatpersonām un apjukušos ārvalstu diplomātus (26. jūnijā), jūnija beigās anulēja 1923. gada savienības līgumu ar Igauniju un vienošanos par Baltijas Antanti, vienlaikus īpašās apspriedēs spriež par to, kā turpmāk jāattīstās valsts ārējai tirdzniecībai. Tas notika veidā, kas apliecināja arī „valdības” pārliecību, ka Latvija saglabās neitralitāti. Turklāt pats A. Kirhenšteins apņēmās noskaidrot PSRS iestādēs, kā šajā virzienā jāplāno turpmākā darbība (ar kurām valstīm sadarboties, ar kurām nē).

Arī armijā tika uzsāktas t. s. karavīru komiteju vēlēšanas, Latvijas armijas daļām bija jāatstāj kazarmas, tās nododot Sarkanajai armijai, pašām izvietojoties skolās un citās nepiemērotās vietās. Rīgā tiek pieprasīts atbrīvot no iedzīvotājiem daudzas ēkas, nododot Sarkanajai armijai. 29. jūnijā kara ministrs R. Dambītis Rīgas radiofonā paziņoja, ka „katram karavīram jāzina un jāsaprot, ka Latvijas un Padomju Savienības draudzība ir varens un reāls spēks, kas kalpo mūsu valsts neatkarības, drošības un mierīga darba nodrošināšanai.” Armiju sāka dēvēt par „tautas” armiju.

Jūnija beigās, nesekojot nekādai starptautiskajai reakcijai uz notiekošo, Maskavā tiek nolemts sākt aneksijas procesu, dodot attiecīgu rīkojumu A. Višinskim Rīgā. No šī brīža visus lēmumus pieņēma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), ko kontrolēja divi Komunistiskās internacionāles ierēdņi no Maskavas („S. Sergejevs” un „V. Vladimirovs” – personas ar pieņemtiem uzvārdiem), nevis „valdība”, kura tagad tikai apstiprināja šos lēmumus kā savus, nododot tos tālāk izsludināšanai K. Ulmanim.

Žans de Boss 28. jūnijā: „Pamatīgi izstaigāju Maskavas priekšpilsētu. Vairs neredz neviena policista. Tagad policijas vietā ir ne vien krievu zaldāti ar šauteni un zaldātu somu plecā, bet arī no visādiem iedzīvotāju slāņiem, precīzāk sakot, starp īstiem komunistiem savervēti palīgi. Nevīžīgi ģērbušies, neskuvušies, kailām galvām, sarkanu apsēju ap roku viņi pamanāmi jau pa gabalu. Nabaga pilsēta, kas agrāk bija tik rūpīgi uzturēta [..] Bet latvieši noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa.”

1. jūlijā komunistiskās partijas centrālkomiteja nosaka tautas saeimas vēlēšanu datumu uz 14.-15. jūliju (tajās pašās dienās „parlamenta” vēlēšanas tiek paredzētas arī Igaunijā un Lietuvā).

2. jūlijs. No izraidīšanas Zviedrijā atgriežas viens no sociāldemokrātu līderiem B. Kalniņš un pēc dažām dienām tiek iecelts par armijas politisko vadītāju. Kompartijas vadība paziņo, ka ieņems četru ministru posteņus valdībā.

B. Kalniņš vēlāk rakstīja: „Uzņēmos Latvijas armijas politiskā vadītāja amatu uz valstiskiem un nacionāliem motīviem nolūkā aizstāvēt nacionālās armijas intereses. Šo amatu uzņēmos uz tiešu armijas vadības lūgumu, un sarunas šajā lietā ar mani veda ģenerāļi Kļaviņš, Jeske un Hartmanis. Arī ģen. Balodis man paziņoja, ka viņš vēlas, lai es uzņemtos šo amatu [..] Padomju okupācijas pirmajās nedēļās armijas vadība un latviešu karavīru lielākā daļa vēl cerēja, ka varbūt padomju valdība turēs savus solījumus un ka, sadarbojoties ar Kirhenšteina valdību, var izdoties saglābt Latvijas neatkarību un pasargāt mūsu armiju.”

4. jūlijs. A. Kirhenšteina valdība pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā un likumu par Saeimas vēlēšanām un nolēma nosūtīt pateicības telegrammu „PSRS tautu un visas pasaules darbaļaužu lielajam Vadonim Josifam Visarionovičam Staļinam”, kurā tika vēstīts par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kuras atdod tautai brīvību: „Šajā lielajā vēsturiskajā brīdī Latvijas republikas valdība Latvijas tautas vārdā sūta Jums, visas pasaules darba tautas ģeniālajam Vadonim, pateicību par atgūto brīvību un taisnību. Lai dzīvo Latvijas un PSRS draudzība, lai dzīvo ciešā un nesaraujamā Latvijas Republikas un PSRS savienība, lai dzīvo darba tautas vadonis un labākais draugs Josifs Visarionovičs Staļins!”

Žans de Boss par redzēto braucienā no Kauņas: „Zaldātu vads, ko iesēdina blakusvagonā, ir vēl sliktāks par tiem, ko jau esmu redzējis: drūmas un trulas sejas, netīras un salasītas uniformas, šautenes iesietas auklās vai lupatās, apātiska izteiksme. Patiesi, krievu armija ir „daiļa” – vai nu tie būtu sargkareivji, kurus redz visās malās, zaldāti, kas klīst apkārt, vai nevīžīgi un slikti uzturēta tehnika – man neizdodas atrast nekā, kas viestu uzticību.”

5. jūlijs. Ministru kabinets pieņem lēmumu uzdot visām valsts un pašvaldības iestādēm iegādāties PSRS karogu. Vakarā LKP CK deva rīkojumu organizēt demonstrācijas zem Latvijas un PSRS karogiem, paužot atbalstu Saeimas vēlēšanām. Pēc tam, kad tika izskanēja lozungs par pievienošanos Padomju Savienībai, A. Višinskis, kurš vēl atzina to par pāragru, savā runā sacīja: „Es gribu jūs brīdināt, ka mēs stāvam šeit Jūsu priekšā kā Padomju Savienības pārstāvji. Mēs apzināmies visu tā vēsturiskā brīža nozīmīgumu, ko pārdzīvo Latvijas valsts un Jūsu draugi – Pad. Savienība. Mēs nepieļausim, ka jūsu domas un jūsu galvas pārņem kāda neprātīga fantāzija [..] Nost ar provokatoriem, kuri sēj jūsu vidū neapmierinātību, kuri tīko sašķelt mūsu rindas, kuri izplata visādas baumas un baumiņas un kuri cenšas graut uzticību jaunajai valdībai un mūsu kopējiem pūliņiem celt stabilu un nesatricināmu Latvijas un Padomju valsts savienību. Visi kā viens uz vēlēšanām, visi balsojiet par Latvijas darba tautas bloku!” Pēc šīs runas arī LKP CK pārstāvis bija spiests paziņot: „Latvijas Komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ar šādu lozungu izgājuši mūsu ienaidnieki, kas šodien iekļuvuši mūsu rindās. Tāpat Komunistiskā partija nav pret tautas pašnoteikšanās tiesībāmun izsludinātām Saeimas vēlēšanām.”

Īresvaldes darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Žans de Boss: „Par [vēlēšanu] rezultātiem nav šaubu – mēs varēsim pārliecināties, kā valsts, kurā deviņdesmit procentu ir antikomunistu, Saeimā var ievēlēt deviņdesmit piecus procentus deputātu komunistu. „Labprātīgi un brīvprātīgi lūgtā” aneksija pienāks ātrāk, nekā mēs to gaidījām. [..] Plkst. 5.00 pils apkārtni apsargā bruņumašīnas un Sarkanās armijas posteņi. Baznīcas priekštelpa pilna ar karavīriem, un man ar pūlēm izdodas tur iespraukties. Šoreiz kārtību uztur krievi. Ap plkst. 6.00 demonstrantu kolonnas dodas gar [Francijas] sūtniecību. Tāds pats skats, kā pirms trijām nedēļām: cilvēki iet rindās ar neskaitāmiem sarkaniem karogiem rokās. Mazāk saukļu ar Ulmani, toties pirmo reizi uzraksti latviešu un krievu valodā, kas prasa pievienošanos PSRS. Tiek pieminēta četrpadsmitā sociālistiskā republika.”

6. jūlijs. Publicēta „Latvijas darba tautas bloka” vēlēšanu deklarācija „Par mieru, par maizi, par tautas brīvību”. Vairāki bijušie politiskie un sabiedriskie darbinieki ar dzejnieku Ati Ķeniņu, rakstnieku Kārli Skalbi u. c. priekšgalā izveido „Demokrātisko bloku” un gatavojas piedalīties vēlēšanās. Saraksta iesniedzēji saņem klusu piekrišanu savai darbībai personiski no A. Višinska PSRS sūtniecībā un no varasiestādēm, ieskaitot sabiedrisko lietu ministru un LKP sekretāru.

Šajā dienā notiek līdz šim lielākā cilvēku arestu akcija, kaut arī atsevišķi gadījumi regulāri notika jau kopš 17. jūnija. Tiek arestēti desmitiem nacionāli noskaņotu latviešu un krievu monarhistisko organizāciju locekļi Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Turpmākajās dienās arestu intensitāte turpinās pieaugt un līdz augusta beigām tiks apcietinātas apmēram 500 personas (no viņiem – vismaz 104 krievi). Lielai daļai no viņiem tiks piespriests nāvessods.

7. jūlijs. Saeimas Centrālā vēlēšanu komiteja konstatēja, ka ierodas cilvēki, „lai aiz bezpartejiskas maskas kopotu visus tos elementus, kas nav izpratuši, ka vecā, demokrātijai naidīgā politika sabrukusi un ka mēģinājums stāties lielajam atjaunošanas darbam ceļā un bojāt mūsu attiecības ar mūsu lielo austrumu kaimiņu netiks ciests.” Tika uzstādīta nepieciešamība līdz ar kandidātu saraksta iesniegšanu uzrādīt vēlēšanu platformu „ar pierādījumiem, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai.”

8. jūlijs. Iekšlietu ministrs, faktiski savdabīgi papildinot iepriekšējās dienas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par sarakstu iesniedzējiem izvirzāmo prasību, aizliegumu tipogrāfijām pieņemt „jebkāda veida uz Saeimas vēlēšanām attiecošus iespieddarbus, kā arī izdot pasūtītājam jau iespiestos bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas.”

Vēl pirms šī rīkojuma „Demokrātiskais bloks” paspēj Rīgā iespiest savu vēlēšanu platformu, kurā paziņo savu vēlmi saglabāt brīvu, neatkarīgu Latviju un cieši sadarboties ar PSRS, paplašināt strādniecības un darba zemniecības tiesības, demokrātisko tiesību paplašināšanu, tās detalizēti uzskaitot.

Ministru kabinets pieņēma un K. Ulmanis pēc divām dienām izsludināja lēmumu par Aizsargu organizācijas likvidēšanu, sakarā ar to, ka „jaunajos varas apstākļos” tā „zaudējusi savu agrāko nozīmi” un „vispār nepieciešams visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju.”

9. jūlijs. Pārtraukta „Demokrātiskā bloka” vēlēšanu biroja darbība, to slēdzot. KP CK laikraksts „Cīņa” raksta: „…vēlēšanās visiem jānodod negrozīti un nesvītroti Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksti.” Vēl šajā dienā prese raksta: „Jaunais darba demokrātijas laikmets mūsu zemē nāk ar lietišķību. Nav vajadzīgas nekādas kandidātu saraksta sacensības, vajadzīga drošība, ka tautas intereses patiesi ir saeimā pārstāvētas, saprastas un piepildītas. Un ir skaidrs, ka citu reālu kandidātu saraksts nemaz nevar būt. Latvijas darba ļaužu bloks ir aptvēris visus, kas sastāda tautas pozitīvos, radošos spēkus; kas paliek ārpus tā, ir pagātnes atliekas. Tādos apstākļos ikviens tālāks saraksts nozīmētu politisku spekulāciju.”

Kā „demokrātijas sasniegums” tika atzīmēts apstāklis, ka vēlētājs nedrīkst sarakstā neko svītrot vai pierakstīt klāt.

10. jūlijs. Presē iespiests aicinājums „nepadoties musinātājiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti”, tālāk raksturojot „Demokrātiskā bloka” mēģinājumu piedalīties vēlēšanās, „neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam [..] Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru ir laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai.”

11. jūlijs. PSRS aizsardzības tautas komisārs izdod pavēli par Baltijas kara apgabala izveidi, uzdodot līdz 1. augustam izveidot tā pārvaldi Rīgā.

13. jūlijā: „Cīņa” raksta: „…Nevienam viņa privāto īpašumu neatņems, sevišķi sīkiem un vidējiem īpašniekiem neko neatņems [..] Urnā jāiemet vienīgi Latvijas darba tautas bloka kandidātu saraksts […] Sarakstā nedrīkst strīpot kandidātu vārdus, ne arī pierakstīt jaunus. Saraksts jānodod negrozīts…”

14.-15. jūlijs. Notiek tautas saeimas vēlēšanas 1250 iecirkņos visā valstī. Otrajā vēlēšanu dienā Sabiedrisko lietu ministrija aicina tos, kuri vēl nav balsojuši: „Šodien ir vēlēšanu pēdējā diena, tāpēc pasteidzaties, lai vēlāk tiem, kas tagad šaubās – balsot vai nebalsot, nebūtu jākaunas no sevis, no saviem darbabiedriem, no līdzpilsoņiem, no visas Latvijas patriotiem un no saviem personiskajiem dokumentiem, kuros trūks iespieduma par piedalīšanos šī gada Saeimas vēlēšanās. Tāpēc visi, visi šodien pie vēlēšanu urnām!” Savukārt laikraksts „Rīts” 14. jūlijā paziņoja, ka katrs, kurš atturēsies no balsošanas ir „neapšaubāms tautas ienaidnieks”

Latvijas kara flotes virsnieks Hugo Legzdiņš, kurš šajā dienā bija Rīgā: „Tika dota īpaša pavēle: Piedalīties balsošanā! Paņēmu personības dokumentus un gāju uz 2. vidusskolas telpām Valdemāra ielā 3. Pie galdiņa ar uzvārda burtu L saņēmu vienu lapiņu ar tā saucamajiem Darba tautas bloka kandidātiem un norādījumus, lai balsojot. Sāku prasīt pēc citiem sarakstiem. Atbildēja, ka tādu neesot. Ko darīt? Pie urnas stāvēja divi krievu virsnieki ar pistolēm pie sāniem. Tātad, ja nebalsosi, bruņoti vīri visu novēro. Situācija nedroša – paņēmu biļetenu un gāju pie urnas…”

Vēlēšanu rezultāti: Nobalsojuši 94,8% no visiem vēlētājiem, no kuriem 97,8% atdevušas savu balsi par vienīgo kandidātu sarakstu.

16. jūlijs. Siguldā apcietināts un izvests uz Voroņežu bijušais ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un bērniem. Apcietināšanas brīdī klātesošais Rumānijas pilnvarotais lietvedis G. Nikolesku-Bučesti: „Vairāki padomju aģenti kopā ar jauno iekšlietu ministru ieradās vasarnīcā. Viņi paziņoja bijušajam ministram, ka viņš tiks pārvietots uz Krieviju kopā ar sievu un diviem bērniem, dodot vienu stundu laika sagatavoties ceļam [..] Aresta brīdī Munters sacīja man, ka padomju apsūdzībai nav pamata un ka tā tiek izvirzīta tikai kā iegansts padomju akciju attaisnošanai pret Baltijas valstīm un to eliti. Kā jūs redzat, G.P.U. nevēlas gaidīt lēmumu par Latvijas iekļaušanu Krievijā – cik drūma aktivitāte!”

Prese atreferē kompartijas sekretāra Ž. Spures runu, kurā tas, iedrošinot zemniekus, saka: „Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un nedomās. Kolhozi mums neder.”

17. jūlijs. Sabiedrisko lietu ministrs pasludina, ka uzrunās un rakstos ir nepieļaujami lietot uzrunu „kungs” vai „kundze”, kuras vietā jālieto „pilsonis” vai „pilsone”.

18. jūlijs. Rīgā un citur tiek organizētas manifestācijas par godu jaunievēlētajai Saeimai. Rīgā manifestantus uzrunāja A. Višinskis: „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo darba tautas bloks! Lai dzīvo darba Latvija! [..]Uz priekšu! Uz jaunu, priecīgu un laimīgu dzīvi ciešā, nesaraujamā un mūžīgā savienībā ar jūsu draugu lielo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību! [..] Ir ļaudis, kas domā, ka šīs Saeimas vēlēšanas [..] it kā nozīmē Latvijas nacionālās brīvības, Latvijas valstiskās neatkarības beigas, Latvijas kultūras beigas un Latvijas tautas nākotnes, brīvās Latvijas, tautas beigas. Šīs runas, šo provokatorisko pļāpāšanu var viegli atspēkot. Paskatieties tikai uz austrumiem, kur uzlēkusi saule – gaiša saule – īstas nacionālās vienlīdzības saule, kur iznīcināta nacionālā nevienlīdzība, šovinisms, kur desmitiem un simtiem lielu un mazu tautu godina lielā Staļina vārdu[..]” Savukārt PSRS sūtnis V. Derevjanskis sacīja: „Latvijas tautas ienaidnieku mēģinājumi sašķelt vienību un kavēt darba tautas masu saslēgšanos ar provokatoriskām baumām un zemu, riebīgu aģitāciju cietuši pilnīgu neveiksmi. Strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence nodeva savas balsis par Darba tautas bloka kandidātiem, jo strādājošie zina, ka šo bloku vada Latvijas komunistiskā partija [..]

Aviācijas pulka karavīrs Emīls Briedis: „Demonstrācijā vajadzēja piedalīties arī pulka pārstāvjiem. Atkal jaunums. Pavēle nāca no augšas. Valdemāra ielā no Ārlietu ministrijas balkona uz demonstrantiem noskatījās jaunās valdības ministri, jaunievēlētie Saeimas deputāti un arī visu notikumu organizētājs Latvijā – Višinskis, kuru bija apstājuši mūsu jaunie zemes saimnieki, sniegdami viņam paskaidrojumus. Garāmejošie pēc komandas sauca iemācītos saukļus un bļāva „urā!” Višinskim acīmredzot gribējās zināt, ko demonstranti izkliedz, un viņš jautājis blakusstāvošajam [kompartijas I sekretāram] Kalnbērziņam: Chto oni, svolochi, orut?” – bet turpat atradies mikrofons, un Višinska repliku saklausījuši ielas pretējā pusē zem liepām stāvošie.”

Īresvaldes kancelejas darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Sabiedrisko lietu ministrija izdod rīkojumu ASV laikraksta „Chicago Tribune” speciālkorespondentam Donaldam Dejam 24 stundu laikā atstāt valsti, jo viņš „sistemātiski izķēmojis, sagrozījis un sakropļojis īsto priekšstatu par stāvokli Latvijā un vispār amerikāņu presi apgādājis ar melīgām un viltotām ziņām”.

19. jūlijs. Ministru kabinets pieņem un K. Ulmanis izsludina likumu, saskaņā ar kuru no saeimas sanākšanas brīža Valsts prezidenta amatu izpilda ministru prezidents A. Kirhenšteins.

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. De Bosa dienasgrāmatā: „Vairākās lauku saimniecībās vēlēšanu laikā bijuši pacelti Latvijas karogi, bet pusmastā. Par to liels sašutums avīzēs. Cilvēki taču pauda Latvijas patiesās izjūtas.”

20. jūlijs. Vakarā Rīgā notiek bankets par godu valdības un Saeimas locekļiem, kurā piedalās A. Višinskis, V. Derevjanskis un Sarkanās armijas kontingenta vadošais sastāvs, kā arī Maskavas Lielās teātra mākslinieki.

A. Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs: „Par profesora Augusta Kirhenšteina visai vājo orientēšanos tajā vidē, kurā viņš bija ierauts, vēl spilgtāk liecina šāds gandrīz neticams gadījums. Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā „mājastēvu” galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un „Aldara” pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure. Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: „Jums jāredz, kas ir Cekas sekretārs!” Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai. Otrā dienā profesors, būdams ne vien ministru, bet arī valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: „Vai Jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!” Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc Ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar Čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošajam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu: „Vsjakomu cheloveku krishka”. Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu [..] Profesors bija kā apsēsts uz vitamīniem. Sūkādams mežrozīšu tabletes, A. Kirenšteins bija nolēmis uzcelt vitamīnu fabriku arī Rīgā un šim nolūkam bija noskatījis kādu panīkušu vai bankrotējušu farmaceitisku ražotni ganību dambī. Atceros, ka profesors man lika sastādīt jaunā uzņēmuma tāmi. Es no sākuma pūlējos iztēlot, ka mums ar tāda uzņēmuma radīšanu nav vērts noņemties, jo Krievijā jau vitamīnus ražo, tātad tur ir veikti attiecīgie zinātniskie pētījumi un apgūta vajadzīgā tehnoloģija. „Nu ko Jūs!” iesaucās Kirhenšteins, „ko tie krievi jēdz un ko viņi var pienācīgi apgūt? Pie šīs ļoti perspektīvās lietas ir jāķeras klāt mūsējiem!”

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. de Bosa dienasgrāmatā 20. jūlijā: „Vairs nav nekādu ilūziju. Cilvēki ir satriekti. Visas līdzšinējās vērtības ir apsmietas, noliegtas, sagrautas. Cik gan traģisks ir šo nabaga ļaužu liktenis, kuri nevar pat doties uz ārzemēm, jo latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un poļiem izbraukšanas tiesības ir pilnīgi liegtas.”

21. jūlijs. Turpinās plašas virsnieku atvaļināšanas no armijas un atbildīgo ierēdņu nomaiņa. Prese ziņo par Autotanku brigādē notikušu virsnieku apspriedi, kurā politiskais vadītājs konstatējis trīs iespējas: „Strādāt laika garā, palikt malā vai strādāt pretī. Pēdējā iespēja nemaz nav diskutējama, jo tā izslēdz cilvēku no pārējiem, apzīmējot viņu par tautas ienaidnieku. Arī otrā iespēja nav vēlama, jo, visiem paliekot malā, mēs vairs nebūsim paši savas dzīves veidotāji. Atliek iespēja – strādāt laika garā, apzinoties, ka labi padarīts darbs būs labākais patriotisma pierādījums.”

Rīta prese raksta: „Latvijai uzlec jauna saule – miera un darba sargātāja, par kuru liela pateicība pienākas mums draudzīgajai, lielajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai un tās varenajai Sarkanajai armijai, kas ir stingrākais pasaules miera balsts. Padomju Savienība ar tās neuzvaramo Sarkano armiju ir ņēmusi savā apsardzībā Latvijas darba tautu un tās materiālās un kultūras vērtības [..]”

Plkst. 12.00 Vērmaņparkā sākas Baltkrievijas atsevišķā kara apgabala deju un mūzikas ansambļa koncerts „plašām tautas masām” un Nacionālajā teātrī sapulcējas jaunā Saeima. Izteiktajās runās skan slavinājumi padomju un nopēlums bijušajai Latvijas iekārtai.

Ž. Spure: „Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta – bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemes īpašniekiem un tautas apspiedējiem [..] Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku [..] Iekšlietu ministra biedrs V. Latkovskis: „Vispirms – sirsnīgs un patiesi izjusts paldies visas tautas labākajam draugam un vadonim, lielajam progresīvās cilvēces ģēnijam biedram Staļinam. Paldies par to, ka esam pasargāti no imperiālistu kara vētrām, paldies par to, ka esam atbrīvoti no mūsu pašu plutokrātiem, no mūsu pašu pseidonacionālajiem vienotājiem, saimnieciskajiem uzurpatoriem un garīgajiem mākleriem. Paldies brašajai, varenajai un neuzvaramajai strādnieku un zemnieku Sarkanajai armijai par īstā laikā sperto atbrīvošanas soli! [..]” Tiek pieņemta deklarācija par iestāšanos PSRS: „Tagad, kad Latvijas tauta ir gāzusi veco režīmu, apspiestības un beztiesības režīmu, un stājusies uz plaša un gaiša jaunas dzīves, jaunas valsts un sabiedriskās celtniecības ceļa, ir situsi lielā vēsturiskā stunda, kad galīgi un uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Savienību, kad likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar PSRS. Tagad sanākusī Latvijas Tautas Saeima ir pārliecināta, ka tikai iestāšanās PSRS nodrošina mūsu valsts īstenu suverenitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patiesu uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kulturālās labklājības kāpinājumu, varenu mūsu mīļās dzimtenes attīstību un zelšanu [..] Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem PSRS sastāvā ietilpst Ukrainas PSR, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.”

Tāpat Saeima nosūtīja plašas un pazemīgas pateicības telegrammas Staļinam, Molotovam un Kaļiņinam. Sēdē piedalās arī diplomātiskais korpuss. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „Visa teātra ēka gan no iekšpuses, gan ārpusessarkani drapēta: sarkanas zvaigznes, Ļeņina un Staļina attēli, sarkanas rozes un neļķes. Rotājums pats par sevi jau ir vesels priekšnesums [..] Skriešus iedrāžas kāds armijas politiskais komisārs, prasa vārdu, uzlec tribīnē, ar teatrālu žestu atloka papīra lapu un gluži aizelsies nolasa latviešu karavīru deklarāciju, kurā prasīta padomju Latvija un pievienošanās Padomju savienībai. Nebeidzami aplausi, delīriskas ovācijas. Gluži kā nacionālajā konventā, taču šis ir pārāk rupjš farss. Ikreiz, kad tiek piesaukts Staļina vārds, klātesošie lec kājās un aplaudē. Nolasa veselu kaudzi telegrammu, kas atsūtītas pēc pavēles vai pat sacerētas blakus telpā. Diplomātiskais korpuss pamazām atstāj zāli. Gaiteņos valda tāds troksnis, ka komunistu komisāri liek aizvērt ložu durvis. Delegācijas un oratori seko cits aiz cita. Neviens nezina, kad tas varētu beigties. Diplomāti izklīst. Trijos vairs nav neviena.”

Saeimas sanākšanas brīdī – plkst. 12.00 Valsts prezidents K. Ulmanis nodod amatu ministru prezidentam A. Kirhenšteinam. Plkst. 12.30 pilī ieradās PSRS sūtnis Derevjanskis un paziņoja, ka plkst. 15.00 K. Ulmanim jāizbrauc uz PSRS.

Notiek pēdējā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Sapulcējas liels cilvēku pūlis. Jelgavas skolotāju institūta students Arturs Neparts: „…sametām kopā naudu un kādā puķu veikalā ap Elizabetes ielu izpirkām visas sarkanās un baltās rozes – bija krietns klēpis. Kad Štāba rota ar orķestri, nākdama no Vienības laukuma (tagad – Esplanādes) puses, bija pieminekļa ziemeļu pusē, mēs trīs izgājām pie pieminekļa. Vika nolika ziedus. Brītiņu pastāvējām ar noliektām galvām. Tad apgriezāmies un pēc apmēram 10 soļiem katrs uz savu pusi iejukām cilvēkos, kuri todien ap pieminekli bija sapulcējušies varen lielā skaitā un mums uzgavilēja.”

Vakarā Rīgā organizēta kārtējā „tautas manifestācija”, kuru atkal uzrunā Višinskis, apsveicot ar iestāšanos PSRS un ieiešanu jaunā pasaulē no kapitālistiskās „cilvēces kultūras bojāejas pasaules”, kas balstījās uz cilvēka verdzināšanu, asiņainiem kariem un nabadzību.

22. jūlijs. Tautas saeima pasludina zemi „par tautas īpašumu” un pieņem lēmumu par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju. Cenu inspekcija kopā ar policiju izdara reidu apavu un apģērbu veikalos, konstatējot, ka sākusies masveida preču izpirkšana. Kā īpaši kliedzošs pārkāpums atzīmēts fakts, ka Marijas ielā tirgotāji pārdevuši vienam pircējam 10 pārus zeķu, 12 pāru bikšu, 6 pārus kurpju, vairākas gultas segas, vairākus kabataslakatiņus u.t.t. Vēl – „dažos gadījumos neprecējušies iegādājušies dučiem bērnu veļas komplektus. Katram vaininiekam jāsaņem pelnītais sods [..] Sodīto pilsoņu vārdus publicēs presē, lai visa tauta zina par viņu „izcilajiem varoņdarbiem”.

23. jūlijs. Sakarā ar pēdējā laika „pastiprināto pieprasījumu, Cenu inspekcija izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru „visus vilnas, pusvilnas un kokvilnas ražojumus, apavu, virsādu, zoļādu, apģērbu ādas, apavu, ādas apģērbu un jebkuru citu ādas izstrādājumu pirkumi tirgotājiem obligāti jāatzīmē pircēja pasē ar attiecīgu ierakstu.” Tāpat rīkojums noteica, ka aizliegts iegādāties apavus vai vilnas jeb pusvilnas uzvalkus (vai audumu to izgatavošanai) personai, kurai jau ir divi pāri valkāšanai derīgu ielas apavu vai uzvalki (sievietēm – svārki, kostīms u.c.). Tas pats attiecās arī uz mēteļiem. Pircējam, iegādājoties preci, bija jāraksta apliecinājums, norādot, „cik daudz norādīto preču viņam jau ir”. Par nepareizu ziņu sniegšanu pircējam draud naudas sods līdz 50 000 latu vai cietums līdz 1 gadam.

ASV Valsts sekretāra vietnieks S. Velless paraksta deklarāciju, kurā uzsver ASV valdības nosodošo rīcību pret PSRS politiku Baltijā: „Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti [..] Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga tā būtu, iejaukšanos suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.”

24. jūlijs. Nevēlēdamies izpaust sev zināmo informāciju par Latvijas izlūkdienestu, pašnāvību nošaujoties izdarīja bijušais Armijas štāba Informācijas (izlūkošanas) daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš, kuram draudēja arests.

Prese ziņo: „Kamēr strādnieks un darba zemnieks lej sviedrus, ražodams un stiprinādams jauno kārtību, atrodas pilsoņi, kas ārēji gan izrāda sajūsmu un liekas esam pilnvērtīgi jaunās Padomju Latvijas pilsoņi, bet iekšķīgi jaunajai kārtībai un dzīvei netic. Šie pilsoņi, domādami, ka gaidāms preču trūkums un paļaudamies dažādām provokatoriskām baumām, nestrādā ražīgu darbu, bet pārplūdina un apgrūtina veikalus [..] Pēdējās dienās notiek vēl neredzētas parādības pie Rīgas apģērbu un apavu veikaliem, kur šie jau pietiekoši ar apaviem un drēbēm apgādātie pilsoņi rada sastrēgumus [..] daudzi no šiem traucējumu radītājiem uzskatāmi par sabotieriem un provokatoriem, kas ar savu rīcību – šajā gadījumā pārmērīgu iepirkšanu, grib panākt stāvokli, lai katrs jaunās iekārtas pretinieks varētu teikt, ka, lūk, vecās iekārtas laikā bija viss, turpretim tagad trūkst apavu un drēbju.” Cenu inspekcija ierobežo iegādājamo ziepju daudzumu un prese publicē par „preču iepirkšanu pāri normālam patēriņa daudzumam” sodīto pirmo personu vārdus.

Rīgas pilsētas valde, pārdēvē 15. maija laukumu (tag. Doma laukumu) par 17. jūnija laukumu un, „cildinot Sarkanās armijas nopelnus latviešu tautas atbrīvošanā no fašistu jūga”, Aizsargu ielu (tag. Bruņinieku ielu) – par Sarkanarmijas ielu, Vienības laukumu – par 21. jūlija laukumu, kā arī, „slavinot kopīgās tēvijas galvaspilsētu” – Latgales ielu par Maskavas ielu.

Tiek slēgta Latvijas Skautu centrālā organizācija, turpmākajā dienās – pakāpeniski gandrīz visas jaunatnes, profesiju, nacionālo minoritāšu organizācijas un biedrības.

25. jūlijs. Intervijā presei jaunieceltais ārlietu ministra biedrs Andrejs Jablonskis apgalvo, ka „mūsu nacionālā patstāvība paliks neskarta arī turpmāk” un Ārlietu ministrija turpinās darbu kā ārlietu tautas komisariāts.

26. jūlijs. Ministru kabinets atceļ no amata sūtni Londonā Kārli Zariņu „disciplināru pārkāpumu dēļ” un nodot lietu prokuratūrai viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Tiek pasludināts, ka visi Latvijas kuģu kapteiņi, kuri nepakļausies valdības pavēlei atgriezties dzimtenē, tiks uzskatīti par valsts nodevējiem un pasludināti ārpus likuma, turklāt „kopā ar viņiem sauks pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākos radiniekus.” Finanšu ministrs izdod rīkojumu juvelieru veikaliem nodot Latvijas bankas „glabāšanā” dārgmetālus un dārgakmeņus.

Rīgas pilsētas prefekts saņem PSRS karaspēka vadības lūgumu „visus Rīgas privātēkās esošos brīvos dzīvokļus ieskaitīt viņas rīcībā karaspēka vajadzībām”.

29. jūlijs. Tāds pats liktenis, kā K. Zariņu 26. jūlijā, piemeklē arī sūtni Vašingtonā Alfrēdu Bīlmani un pilnvaroto lietvedi Argentīnā un Brazīlijā Pēteri Oliņu. Turpmākajās dienās – arī vēl vairākus diplomātus.

Rīgas centrā sākas masveida dzīvokļu atbrīvošana Sarkanās armijas virsnieku vajadzībām. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „12 stundu laikā tika iztīrīts vecais kvartāls (Hanzas iela – Valdemāra iela). Visas mēbeles sakrāva smagajās mašīnās. Jo ļaunāk tiem, kuri tajā brīdī atradās Jūrmalā. Viņu dzīvokļu durvis tika uzlauztas. Radio, šķiet, šo ziņu pārraidīja pusnaktī. Visam bija jābūt sagatavotam līdz plkst. 18. Krievi un latvieši palīdzēja nabaga evakuētajiem.

30. jūlijs. Pēcpusdienā Tautas saeimas delegācija (14 komunisti un 6 t.s. „progresīvie bezpartejiskie) izbrauc uz Maskavu lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Stacijas laukumā notiek mītiņš.

Sūtņi Londonā un Vašingtonā tiek pasludināti kā valsts nodevēji ārpus likuma, viņiem tiek atņemta pilsonība un konfiscēts īpašums.

Bijušais Rīgas latviešu biedrības nams vairāku valdības ministru klātbūtnē tiek svinīgi nodots Sarkanās armijas rīcībā, kas izveido tur „Sarkanās armijas namu”. Pasākumā Ž. Spure saka: „Mēs atdodam klubu tiem, kas palīdzēja viņu iegūt [..] Šīs telpas būs tās, kur Sarkanā armija varēs parādīt, ko viņa 20 gados ieguvusi biedra Staļina vadībā.” Pasākumu noslēdza plašs Sarkanās armijas koncerts.

Armijas politisko vadītāju sapulcē Rīgā konstatēts, ka garnizonos novērojama „pastiprināta alkohola lietošana”, karavīri iesaistās „huligāniskos aktos un pat zaimo tagadējo iekārtu un pārmaiņas armijas dzīvē [..]”

31. jūlijs. Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis paraksta pavēli par bijušā kara ministra Jāņa Baloža un viņa ģimenes locekļu „izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijas un nosūtīšanu uz Padomju Sociālistisko Republiku savienību”.

Latvijas Saeimas delegācija, apraksti par kuras jūsmīgo sagaidīšanu PSRS parādās presē, Maskavā apmeklē Ļeņina mauzoleju, noliekot vaiņagu, un PSRS Lauksaimniecības izstādi.

2. augusts. Rīgas pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu iegādāties pilsētas bibliotēkām Ļeņina un Staļina rakstus.

5. augusts. PSRS Ausgtākā Padome ar personisku Staļina piedalīšanos, noklausījusies delegācijas lūgumu un to atbalstošo Uzbekistānas pārstāvja Ahunbabajeva runu, vienbalsīgi nolemj „izpildīt Latvijas Saeimas lūgumu un uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS [..]” Jau iepriekšējā dienā tas pats bija noticis ar Lietuvu, bet nākošajā – notika ar Igauniju.

Vakarā Rīgā notika iepriekš ļoti rūpīgi organizēta, plaša „tautas demonstrācija” par godu šim notikumam, kurā piedalījās arī Sarkanās armijas vienības. Kompartijas vadība, valdība, PSRS sūtnis Derevjanskis, sūtniecības sekretārs Vetrovs un Sarkanās armijas pārstāvji demonstrantus ar plašām uzrunām sveica pie Drāmas (bijušā Nacionālā) teātra. M. Vetrova runas fragments: „Šinīs neaizmirstamajās, vēsturiskajās dienās jaunās Padomju Latvijas darbaļaužu, daudznacionālās Padomju Savienības darbaļaužu sirdis un domas vēršas uz cilvēces ģēniju, gaišo miera lāpu, staļiniskās konstitūcijas ģeniālo radītāju, mūsu sauli – lielo Staļinu! [..] Staļins tas ir Ļeņins šodien. Ar Staļina vārdu saistīta trockistu bandu un citu oportūnistu – ar ārzemju izlūkdienestu algādžu satriekšana. Ar Staļina vārdu saistīti mūsu ārējās politikas spožie panākumi. [..] lai dzīvo mūsu prieks, mūsu laime, mūsu saule – lielais Staļins! [..]”

6. augusts. Ministru kabinets un Komunistiskās partijas centrālkomiteja nosūta pateicības telegrammas J. Staļinam un V. Molotovam. Izvilkumi no pirmās: „Visas pasaules darbaļaužu lielajam vadonim biedram Staļinam. Dārgais Josif Visarionovič! Patiesā sajūsmā par Padomju Latvijas uzņemšanu lielajā Padomju Sociālistisko Republiku saimē sūtām Jums, mūsu vadoni un skolotāj, dārgais biedri Staļin, vissirsnīgākos un izjustākos sveicienus un izsakām visdziļāko pateicību par mums sagādāto iespēju celt Jūsu vadībā sociālismu savā zemē. Ilgus gadus smagajā pagrīdes darbā mēs sekojām Jūsu lielajai mācībai, kas vienmēr bija par vadošo zvaigzni cīņā pret reakcionāro diktatūru. Jūs, dārgais biedri Staļin, esat izvadījuši mūs cauri visiem diktatūras spaidiem uz labāku, saulaināku nākotni. Jūs palīdzējāt mums ieslēgties sociālisma cēlēju rindās. Visa Latvijas darba tauta ir ar Jums un par Jums! Visa Latvijas darba tauta vēl nekad nepieredzētā apgarotībā un Jūsu vadībā ar vislielāko enerģiju un entuziasmu pārveidos savu laimīgo dzīvi uz Staļina konstitūcijas pamatiem. Visa Latvijas darba tauta pateicas Jums, mīļotais biedri Staļin, par to, ka Jūs devāt darbaļaudīm patiesu brīvību. Tikai tagad ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, ar Latvijas iestāšanos lielajā sociālisma zemes tautu saimē, mēs esam atraduši savu īsto tēviju [..] Lai dzīvo Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina neuzvaramais karogs! Lai dzīvo visas pasaules darbaļaužu ģeniālais un mīļotais vadonis, mūsu dārgais Staļins!”

Tiek slēgtas visas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs.

7. augusts. Ministru kabinets pieņem lēmumu par pāriešanu uz Maskavas laiku no 8. augusta plkst. 24.00.

8. augusts. Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Pēdējā laikā ļoti daudz arestu: tiek aizturēti baltie krievi, poļi, latvieši… Politcietums ir pārpildīts. Visas šīs operācijas notiek naktī, un cilvēki liekas gulēt, vaicādami sev, vai rītu sagaidīs savās mājās…”

Autors ir vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors

March 14, 2014 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Agris Liepiņš: Sirmos leģionārus neskar politiķu gļēvā kņada

 

Foto - LETA

Kā katru gadu, arī šogad sešpadsmitajā martā sirmie leģionāri dosies Golgātas sāpju ceļā, lai apliecinātu mīlestību Latvijai. Valstij, kura, guļot ierakuma dubļos svešas okupācijas varas uzspiestos mundieros, rādījās sapņos, valstij, par kuras brīvību daudzi atdeva savu dzīvību. Tieši tāpēc sirmie leģionāri iet pie Brīvības pieminekļa, jo monumenta pakājē ir iegravēti viņiem vissvētākie vārdi – Tēvzemei un brīvībai.

Sen izsapņots maldu sapnis, ka vācu ieroči atnesīs brīvību Latvijai, apdzisusi skaudrā netaisnības sāpe, gaidot palīgus un izmisumā veroties Čērčila vai Rūzvelta virzienā. Leģionāriem visu atlikušo mūžu bija lemts iet pazemojuma un nicinājuma ceļu krievu okupētajā Dzimtenē. Izturību karavīri smēlās ticībā – Māte Latvija nekad neatteiksies no saviem pazudušajiem dēliem, sapratīs tos un viņiem tiks piedots. Māte Latvija ļaus sirmajiem vīriem nolikt pie savām kājām karavīru asinīm slacītos mīlestības ziedus.

Sen sagruvušas ilūzijas, ka brīvajā Latvijā beigsies pazemojumu laiks, ar pelniem pārklājusies sūrā pārestības smeldze, dzirdot sevi saucam par fašistiem un veroties cūku galvās ar karātavu striķiem mutēs. Leģionāri vairs izmisuši neraugās Saeimas vai policijas virzienā. Pagājušogad, skanot sirēnām, karavīri saprata – palīdzība nenāks, izsmiekla un nievu ceļu lemts iet līdz mūža galam. Atlika vien turēties ticībā, ka Māte Latvija nekad neatteiksies no saviem dēliem.

Politikāņi var aizbāzt ausis ar vati, palīst zem galda un trīcēt pašu izdomātās bailēs no provokācijām. Policija var ķēžu ķēdēs iežogot Brīvības pieminekli un cauru dienu konsultēties ar “antifašistiem”. Valdības galva var aizslēgt kabineta durvis deviņām atslēgām un uztraukties, ka tik vēlāk nevajadzētu taisnoties. Sirmos leģionārus šī maziskā un gļēvā kņada vairs neskar. Izbriduši visus pazemojuma elles lokus, viņi ir pacēlušies daudz augstākā pakāpē, kurā sarunājas ar Māti Latviju. Māte Latvija nekad nav atteikusies no saviem dēliem, viņa godbijībā noliec galvu karavīru uzticības priekšā un ar mīlestību pieņem ziedus no sirmo karotāju rokām.

Kārlis Skalbe apraksta kāda karavīra teikto: “Bet to gan es varu apgalvot, ka neviens latvietis nav gribējis cīnīties par Vācijas varenību. Kas ir gājuši, tie ir cīnījušies un krituši par Latvijas brīvību. Ir brīži, kad cēlais bruņinieks nevar atklāti minēt savas dāmas vārdu, jo karstāk viņš to dara, stāvēdams sardzē ar savu sirdi un savu ieroci. Latvija jau par daudz bija kļuvusi valsts, pārāk daudz viņai bija solījušies, lai tā varētu bez cīņas nozust no vēstures skatuves.”

http://goo.gl/ygc0mU

March 14, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: