gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pagātni nevar sadedzināt

Vēstures doktors Ainārs Bambals: Pagātni nevar sadedzināt

Elitas Veidemanes Intervija ar Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva ekspertu vēstures doktoru Aināru Bambalu: par čekas maisu kārtējo vētīšanu, par iespējām tos sadedzināt, par kolaborāciju Latvijā un inteliģences lēnumu attiecībā uz diskusijas uzsākšanu.

Ainārs Bambals: – Šā gada 8. maijā likumā tika pieņemti grozījumi par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, tāpēc tika nolemts izveidot VDK darbības izpētes komisiju, lai no juridiskā, vēsturiskā un tiesiskā viedokļa pētītu, kādu iespaidu VDK atstājusi uz Latvijas iedzīvotājiem. Komisijai jāsāk darboties no 2015. gada 1. janvāra un jāpabeidz izpēte līdz 2018. gada 31. maijam. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē Saeimas deputāte Ilma Čepāne norādīja, ka laika ir maz un līdz Latvijas simtgadei ar šo jautājumu jātiek galā.

– Ko īsti darīs šī komisija? Tā nebūs kārtējā gaisa tricināšana?

– Saeimas uzstādījums bija izpētīt čekas maisus. Tajos ir 4800 uzskaites kartīšu, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), un ir vēl reģistrācijas žurnāli, citi dokumenti. Par to visu vajadzēs dot atzinumu. Saeimas lēmumā ir arī frāze, ka pēc izpētes beigām dokumenti būtu publicējami. Kā tas rezultēsies – pagaidām nav ne jausmas.

– Ko jūs sagaidāt no šīs izpētes? Vai ar šo kartīšu izpēti pietiks, lai konstatētu – lūk, tāds un tāds ir bijis čekas aģents? Varbūt tās kartītes kāds ir speciāli sacerējis, lai mēs saplēstos cits ar citu?

– Par šo tēmu sabiedrībā vienmēr, faktiski 20 gadu garumā, ir bijušas dažādas spekulācijas. Es arhīvā strādāju ilgu laiku, tāpēc uz šiem dokumentiem raugos citādi. Mani tracina, ja kāds saka: tur ir falsifikācijas, pierakstījumi. VDK dokumentācija bija sakārtota, un, ja kāds domā, ka tur ir kaut kas pazudis vai izzagts, tad pēc reģistrācijas žurnāliem var konstatēt, kas konkrēti ir pazudis. Tāpēc tukši runāt, ka tur vairs nekā nav, viss aizvests – tas ir lieki. Es, protams, nevēlos, lai sāktos raganu medības, nevienam nav vajadzīgs. Bet skumji ir tas, ka citas Austrumeiropas valstis – tostarp arī Lietuva un Igaunija – ir šo jautājumu sakārtojušas. Viņiem ir lustrācijas likums, ir pētniecības institūcijas. Tas viss ir Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Čehijā… Nelaime ir tā, ka 1991. gadā, kad čekas mantība tika dalīta, nebija ievērots dokumentu nedalāmības princips, proti, jēgpilna eksistence ir tad, kad visi dokumenti atrodas vienkop. Bet tad sadalīja starp Valsts arhīvu, kur tika nodotas VDK krimināllietas, izsūtīšanas lietas, filtrācijas lietas – aptuveni 600 000 glabājamo vienību, milzīgi sējumi. Savukārt Augstākās padomes komisija pārņēma operatīvās lietas un tā dēvētos čekas maisus, [vēlāk] tad izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un nodeva dokumentus tam. Operatīva rakstura dokumentus pārņēma Iekšlietu ministrija, arī Policijas akadēmija pārņēma daļu dokumentu, arī instrukcijas, darba metodikas aprakstus, bibliotēku un tamlīdzīgi. Operatīvā darba metodes visā pasaulē faktiski ir vienādas. Taču sabiedrībai nekas netika paskaidrots – kas pārņemts, kas arhivēts, kas tur īsti ir. Tāpēc radās dažādi minējumi un spekulācijas. Ja, piemēram, maisos ir pieci Jāņi B., tad kurš būs tas īstais čekas aģents? Es kā arhīvists varu pateikt, ka ir tā dēvētais dokumentu integritātes princips, pēc kā var identificēt īsto cilvēku. Pat tad, ja, piemēram, rūpnīcā VEF būtu strādājuši divi Jāņi B., pēc dokumentiem varētu noteikt, kurš ir īstais, tas ir, kurš ir čekas aģents.

– Bet ir taču daudz runāts par to, ka liela daļa dokumentu esot izvesta uz Maskavu, un mēs pie viņu arhīviem netiekam, tātad informācija ir nepilnīga.

– Nepilnīga ir tajā ziņā, ka [pamatā] tika izvestas aģentu lietas, un tieši tāpēc tiesa nevar pierādīt sadarbības faktu, jo aģentu lietās ir viens būtisks dokuments – aģenta pašrocīgs paraksts, ka viņš ir labprātīgi piekritis sadarboties.

– Daudzi uzskata, ka čekas maisi ir vienkārši jāsadedzina: lai vienreiz ir miers!

– Deputātam Andrejam Elksniņam bija tāda ideja: šos maisus iznīcināt un līdz ar to pārvilkt šim Latvijas vēstures posmam treknu svītru. Bet Arhīvu likumā ir rakstīts, ka tas ir Nacionālā arhīva fonds, tāpēc to tik vienkārši nedrīkst iznīcināt. Bet galvenais ir veikt sabiedrībā izskaidrojošo darbu: parādīt, kāda tolaik bija sistēma, kā tā samala cilvēkus, kā šantažēja. Tie ir simtiem izkropļotu likteņu, cilvēki ir nodzērušies, viņiem tika liegtas jebkādas karjeras iespējas…

– Viens otrs, domāju, pat darījis sev galu. Vai mums viņus vajadzētu žēlot?

– Nesen Rīgā bija diskusija, ko rīkoja dzejniece Liāna Langa, un tur mēs runājām par kolaborāciju. Domāju, ka šādai diskusijai, kurā iesaistās sabiedrība, vajadzētu notikt vismaz nākamo triju gadu laikā, un tai vajadzētu rezultēties pirmām kārtām ar nācijas izlīgumu – ar grēku nožēlošanu un piedošanu. Vācijā, piemēram, šis izlīgums risinājās 25 gadu garumā. Tas viss jāstāsta bērniem un mazbērniem [kāpēc tā noticis].

– Ja pēkšņi atklāsies, ka Jānis B. ir bijis čekas aģents, tā būs traģēdija ne tikai viņam vien, bet arī visai ģimenei – bērniem, mazbērniem. Kā viņš varēs tālāk dzīvot?

– Protams, tā būs traģēdija. Bet šis cilvēks pirms tam zināja, uz ko viņš iet.

– Vai uzskaites kartītēs nevar būt kļūdas vai provokācijas? Pieņemsim, uz kāda konkrēta cilvēka vārda ir uztaisīta aģenta kartīte, bet viņam nav itin nekāda sakara ar čeku. Varbūt čekas kurators vienkārši gribējis izpildīt vervēšanas plānu?

– To visu var pārbaudīt. Var veikt grafoloģisko ekspertīzi, lai uzzinātu, kad šī kartīte uzrakstīta. Tā lielā mērā varētu būt mūsu šodienas piecdesmitgadnieku paaudze, kuru čeka centās ievilināt savos tīklos. Dīdžejs Gobziņš, piemēram, atzinās, ka viņš ticis savervēts, tāpat daudzi citi ir publiski atzinušies. Un to var izskaidrot, kādos apstākļos tas noticis. Tā varēja būt arī vervēšana universitātē, izmantojot draudus vai šantāžu. Tāpēc viss jānoskaidro – kā notika kolaborācija? Tāda diskusija mums nav bijusi. Jānoskaidro abu pušu argumenti.

– Kam šī diskusija jāuzsāk?

– Domāju, ka to vajadzētu uzsākt inteliģencei, radošo profesiju pārstāvjiem. Tā ir sabiedrības daļa, kas lielā mērā ir cietusi no čekas. Tās varētu būt arī klerikālās aprindas, kaut gan es nedomāju, ka baznīca šobrīd būtu gatava diskutēt par šādu jautājumu.

– 90. gadu sākumā uz laikrakstu Atmoda atnāca kāds bijušais čekists un piedāvāja nopublicēt savu aģentu sarakstu. Tās nebija aģentu kartītes, bet vienkāršas, ar roku aizrakstītas lapas, kurās figurēja tolaik pazīstamu kultūras un mākslas darbinieku vārdi, kuriem blakus bija viņu segvārdi. Nopublicējām. Bez īsto vārdu atklāšanas. Sabiedrība šūmējās par to, ka «inteliģenti», lūk, kādi viņi ir, nodevēji un tā tālāk. Bet es tomēr gribu viņus aizstāvēt: daudzus no viņiem taču varēja šantažēt, varēja draudēt viņu ģimenēm. Situācijas varēja būt ļoti smagas.

– Tāpēc domāju, ka izpētes komisijai jābūt [gana] autoritatīvai, tai jādod atzinums par šādu dokumentu autentiskumu. To visu var izpētīt. Bet sabiedrībai tas nav pateikts. Protams, varēja arī ko «pierakstīt», bet šie gadījumi jāizpēta, jāuzliek punkti uz «i». Es nerunāju par katra savervētā kāršanu pie lielā zvana, es runāju par pētniecisko darbu.

– Ko sabiedrībai dos pētnieciskais darbs?

– Sabiedrībai būs svarīgs rezultāts. Mēs varēsim kliedēt mītus, piemēram, par čekistiem, kuriem bija jāpilda plāns, vai par pierakstījumiem, vai par maisiem, kas jau iznīcināti. Tad noskaidrosim to! Uzzināsim, kas ir uz Maskavu aizvests un kas ne.

– Vai šai komisijai ir atrasta nauda? Bez naudas tā taču nedarbosies.

– Par naudu nezinu, par to acīmredzot lems nākamā Saeima. Pēdējā Juridiskās komisijas sēdē tika lemts, ka Izglītības, Kultūras, Tieslietu un Finanšu ministrijām šis jautājums ir jāatrisina.

– Kāds ir komisijas sastāvs? Vai Antonijs Zunda arī tajā ir iekļauts?

– Sākumā bija doma, ka Universitāte deleģēs tieši viņu, pēc tam komisijas sastāvā tika iekļauts cits cilvēks.

– Kāpēc tā?

– Nezinu detaļas. Es personālijas neatlasīju.

– Iespējams, bažas par Zundu bija tādas, ka viņš padomju norieta gados esot vērsies pret studentu disidentu Konstantīnu Pupuru. Zunda toreiz bija LVU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, un Pupurs mācījās šajā fakultātē.

– To labi atceros, jo es tur arī mācījos. Toreiz Konstantīns Valujevs atnāca no Maskavas Vēstures un arhīvu institūta (Istoriko arhivnij institut – A. B.) un pieņēma savas mātes uzvārdu – Pupurs. Atceros, dienas vidū fakultātē ieradās vīri pelēkos uzvalkos, tika sasaukta komjauniešu sapulce, kur tika paziņots, ka no Zviedrijas radiostacijas dzirdēta ziņa: grupas Helsinki – 86 rindas ir papildinājis Vēstures un filozofijas fakultātes students Konstantīns Pupurs. Tas bija 1987. gads. Skandāls bija milzīgs, un tāda ideoloģijas caurausta fakultāte kā mūsējā burtiski vārījās. No universitātes Konstantīnu gan uzreiz neizslēdza, viņš vēlāk gāja uz Kara katedras nodarbībām ar nozīmīti, kas piesprausta pie žaketes atloka: sakrustoti Latvijas Republikas un ASV karodziņi. Pupuru izraidīja no PSRS 1988. gada jūlijā.

– Vai sabiedrība ir gatava diskutēt par kolaborāciju? Šis jēdziens ir diezgan plašs, turklāt jutīgs.

– Vispirms nodefinēsim: kolaborācija ir nodevīga sadarbība ar okupācijas varu, darbojoties pret savu tautu.

– Tad jau visi, kas dzīvoja padomju gados, ir kolaboranti.

– Tieši tāpēc ir jābūt diskusijai: kur ir robeža starp kolaborāciju un konformismu, kas deva kaut kādas karjeras iespējas padomju valstī. Ja runājam par pēckara posmu, mūsu Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 44 000 uzskaites kartīšu par tā dēvētajiem istrebiķeļiem (iznīcinātāji – krievu val.), kas piedalījās nacionālo partizānu apkarošanā un bija faktiskā čekas pakļautībā. Mums ir vairāk nekā [2800 personu lietu] par komandējošo sastāvu: viņi saņēma algu, dienesta ieroci, apģērbu un pārtikas talonus un gāja iznīcināt latviešu pretošanās kustības dalībniekus. Šie istrebiķeļi ir visīstākie kolaboranti. Viņi darbojās līdz pat 1953. gadam. Dažas vienības pat vēl ilgāk. Viņi ne tikai ķemmēja mežus un apkaroja nacionālo pagrīdi, bet arī aktīvi darbojās 1949. gada 25. marta deportācijās, nodrošinot šīs akcijas. Tā teikt – sargāja «sociālistisko mieru».

– Daudzi no šiem istrebiķeļiem ir dzīvi?

– Grūti pateikt. Vēl 90. gadu sākumā arhīvs daudziem no viņiem ir sniedzis izziņas par darba stāžu. Droši vien daudzi vēl ir dzīvi. Pirmie istrebiķeļu bataljoni tika nodibināti Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos, Kurzemē tas notika tikai pēc kapitulācijas. Istrebiķeļi ļoti aktīvi apkaroja nacionālo pagrīdi, un domāju, ka viņu darbība arī jāpēta.

– Noteikti. Tie taču ir visīstākie noziedznieki.

– Viņi pildīja būtībā tādas pašas funkcijas kā šucmaņi vācu laikā. Šī grupa būtu jāpēta padziļināti. Nacionālajā arhīvā ir aptuveni 260 lietu ar pavēlēm, kas bija jāpilda istrebiķeļiem, ir štatu saraksts, ir algu kartītes, ir ziņojumi par čekistiskajām kaujas operācijām, kur viņi piedalījušies. Ir 2823 personu jeb kadru lietas: ļičnij ļistok po učotu kadrov rabotņika osobovo naznačeņija*. Daudzi istrebiķeļi pēc tam pārgāja Iekšlietu ministrijas dienestā, strādāja par miličiem, par pilnvarotajiem ciema padomēs, un viņu lietas glabājas Iekšlietu ministrijas arhīvā. Bet to cilvēku lietas, kas piedalījās kaujas čekistiskajās operācijās pret nacionālo pagrīdi, glabājas Nacionālajā arhīvā.

– Kas vēl atrodams arhīvā?

– Arhīvā glabājas ap 100 000 kartīšu par represētajiem, sākot no 1919. gada, turpinot ar 20.–30. gadu robežpārkāpējiem, kas nonākuši NKVD nagos, tad 1940./1941. gada represētie, vēlāk nacionālo partizānu, tad disidentu lietas, no kurām pēdējā datēta ap 1985. gadu, ir arī Aleksandra Laventa lieta par valūtas spekulācijām un kontrabandu. Protams, ir arī Gunāra Astras, Lidijas -Lasmanes lieta un daudzas citas.

– Kas notiek Krievijā ar represēto piemiņu?

– Esmu bijis Vjatkas apgabalā, Permas apgabalā. Piemiņas vietās likām krustus. Katru gadu 30. oktobrī Krievijā sanāk kopā padomju gados represētie, taču viņu paliek arvien mazāk. No aptuveni 800 lielajām represiju vietām Krievijā un Kazahstānā piemiņas zīmes ir uzstādītas tikai kādās četrās vai piecās. Tā ir Ļevašova, kur šauti cilvēki 1938. gadā, ir uzstādīts piemiņas akmens Pēterburgā pretim Vasīlija salai, ir Butovas poligonā, Komunarkā, Magadanā. Esmu runājis ar Memorial pārstāvjiem: Krievijas varas iestādēm ir tāda attieksme – represētie izmirs, un problēma atkritīs pati no sevis.

– Represēto mums daudz. Bet daudz vairāk ir to, kas pakļāvās kolaborācijai.

– Latvijas iedzīvotāji ir spēcīgi pakļauti kolaborācijas sekām, jo mums [Baltijā] pāri gājušas trīs okupācijas. Nekur Eiropā tā nav bijis. Un varbūt tieši tāpēc Eiropā daudzviet nesaprot mūsu attieksmi pret Komunistisko partiju, kuras darbību mēs ar likumu izbeidzām 1991. gadā. Austrumeiropā bijušie komunisti transformējās par sociāldemokrātiem, sociālistiem vai jaunajiem kreisajiem, Latvijā izveidojās citas partijas. Mūsu Saeimā taču arī darbojas bijušie komunisti. Par to ir jādiskutē, un radošie cilvēki varētu sākt šo diskusiju.

– Neesmu tik optimistiska, ka šāda diskusija jelkad sāksies. Manuprāt, jauno paaudzi šāda diskusija diez vai varētu interesēt. Ja nu vienīgi vēsturnieku aprindās.

– Problēma ir tā, ka neesam pārdzīvojuši komunismu, jo atklāta visu paaudžu saruna par to nav bijusi. Un, ja kāds grib vainot valdību pie visām likstām, kas šodien notiek, tās ir sekas nenotikušajai diskusijai par kolaborāciju.

– Čekas maisus vēdina pirms katrām vēlēšanām.

– Tas ir likumā ierakstīts: jāpārbauda kandidātu biogrāfijas. Bet runa jau nav tikai par pārbaudīšanu: jāpārbauda viss mehānisms – kompartijas loma, sadarbība ar Valsts drošības komiteju. VDK bija izpildītāji, un visas komandas nāca no Maskavas. Latvijas kompartijas Centrālā komiteja tikai akceptēja šīs komandas. Naivi domāt, ka divdesmitpiecgadīgie neinteresēsies par to, kas noticis ar viņu vecākiem vai radiniekiem. Ja Maskava sadomās publicēt aģentu lietas, tā būtu spēcīga dziļbumba.

– Kāpēc tad Maskava tās nepublicē?

– Acīmredzot ir bijusi vienošanās par ziņu neizpaušanu. Neviens sevi cienošs specdienests neatklāj savu aģentu tīklu.

– Jūs kā vēsturnieks uzskatāt, ka šie dokumenti jāpēta un pēc tam jāpublicē. Bet ja, piemēram, kāds jūsu tuvinieks būtu šajos čekas maisos?

– Runa šobrīd nav par publiskošanu, ir tikai par pētīšanu. Kad par šiem dokumentiem būs speciālistu atzinums, būs nepieciešama politiskā izšķiršanās – publiskot to visu vai ne. Vienkārši jādara gals visādām spekulācijām par maisu saturu.

– Kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) to neizdarīja līdz galam?

– Pirmām kārtām bija mazs štats. Nebija arī finanšu resursu. Domāju arī, ka viņi bija aplikti ar dažādām izziņas funkcijām – ne tikai ar uzdevumu pārbaudīt deputāta kandidātus pirms Saeimas vēlēšanām.

– Vai esat pētījis, kāda citās valstīs ir bijusi sabiedrības reakcija uz šādu sensitīvu datu atklāšanu?

– Deviņdesmito gadu sākumā tas viss bija diezgan emocionāli. Nezinu, vai Latvijā kāds informators ir darījis sev galu, tas jāvaicā Indulim Zālītem (TSDC bijušais vadītājs – E. V.), bet Vācijā tādi gadījumi ir bijuši. Taču tas nenozīmē, ka par to nevajag runāt. Ir svarīgi pārliecināt čekistus un ziņotājus, ka jāatklāj tas, ko viņi darījuši. Mūsu tauta nevar dzīvot tālāk, ja ir bijusi šāda pagātnes trauma, mēs nevaram to aprakt zemē vai sadedzināt. Pagātni nevar sadedzināt.

August 18, 2014 Posted by | arhīvi, Vēsture, čeka, čekisti | 1 Comment

Kangeris: Nekādu sensāciju nebūs

Kangeris_k_rlis_ieva_luka-media_large
Vēsturnieks Kārlis Kangeris. Foto: Ieva Lūka, LETA

Māra Miķelsone 14.augusts 2014

Valdība 5.augustā apstiprināja starpdisciplinārās komisijas sastāvu bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskai izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko VDK nodarījusi Latvijai un tās iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecelts Latvijas Universitātes (LU) Latvijas Vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris.

Vēsturnieks, kurš ir dzimis trimdas latviešu ģimenē pēckara Vācijā 1948.gadā, pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur strādāja Stokholmas Universitātē Baltijas pētniecības centrā. Kopš tā laika viņam veidojusies saikne ar Latvijas vēsturniekiem. Viņš ir pētījis Latviju vācu okupācijas laikā, kā arī 90.gados iznākusi grāmata “No NKVD līdz KGB”, kurā apkopotas politiskās prāvas Latvijā no 1940. līdz 1986.gadam.

Jaunajā amatā, vadot komisiju, Kangeris sabiedrībai sensācijas nesola, bet gan rūpīgu darbu, pētot VDK dokumentus un arhīvus.

Šodien (piektdien – red.) bija jaunievēlētās komisijas pirmā kopā sanākšana. Vai jau ir skaidrs, kas jums būs pirmie darāmie darbi?

Nebija skaidrs, vai vispār valdība to lēmumu pieņems, bija pāris tādu bremzētāju. VDK dokumentu izpētes komisiju izveidoja no nulles. Mums vispirms ir jādomā par praktiskām lietām – kādu telpu sekretariātam, par vēstuļpapīru, jāizstrādā komisijas nolikums, jāvirza uz priekšu Saeimā naudas piešķiršanas jautājums, jo valdība nolēma, ka no nākamā gada komisijas darbam jāpiešķir 250 000 eiro. Bet nāk vēlēšanas, var mainīties politiskie spēki, un Krievijas ekonomiskā blokāde arī var iespaidot politiķu domāšanu.

Ko jūsu vadītā komisija pētīs?

Ir divas dažādas VDK dokumentu krātuves – viena ir tā, kas ar laiku ir nonākusi Valsts arhīvā, un tā ir lielākā daļa. Tad zināma daļa ir nonākusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC). Tur ir tā saucamie čekas maisi, par kuriem sabiedrība visvairāk interesējas. Par to jau kopš 1994.gada, kad Saeima pieņēma likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, ir bijušas diskusijas – atvērt šos maisus, respektīvi, publicēt informantu vārdus vai ne. Tad 2004.gadā nolēma, ka maisus vajadzētu atvērt, bet pret to iebilda toreizējā Valsts prezidente. Un tad maisus aiztaisīja atkal uz noteiktu laiku.

Šogad Saeima nolēma, ka šos VDK dokumentus ir nepieciešams zinātniski, vēsturiski un juridiski izpētīt, lai noskaidrotu, kādus zaudējumus šī sistēma ir nodarījusi Latvijas tautai un valstij. Tā noteica arī, ka komisija ar saviem atzinumiem iepazīstina Ministru kabinetu un tas nolemj par dokumentu pieejamību [sabiedrībai].

Mūsu darbs, ja viss noritēs labi un saņemsim finansējumu, notiks vairākos virzienos. Viens ir šo te dokumentu apzināšana un aprakstīšana, lai varētu uzrakstīt MK atzinumu par dokumentu pieejamību [sabiedrībai].

Otrs virziens būs tieši pētīt VDK darbību. Lieta ir tāda, ka viena daļa VDK dokumentu, kas attiecas uz represijām, atrodas Valsts arhīvā. Tur ir 1941.gada 14.jūnijā deportēto, 1949.gada deportēto [dokumenti], tad ir tā sauktās filtrācijas lietas, – to cilvēku, kuri izgāja filtrācijas nometnes [pēc kara], kādi 90 tūkstoši lietu; tad tur ir tā sauktās ārzemju braucēju lietas – cilvēki, kuriem bija atļauts no Latvijas apciemot ārzemes, bet atgriežoties viņiem vajadzēja VDK rakstīt savu ziņojumu – arī aptuveni 90 tūkstoši lietu. Tad ir tā saukto partizānu apkarošanas lietas – tie galvenokārt ir [pagājušā gadsimta] 40.gadi. Par nacionālajiem partizāniem daudzi jau ir rakstījuši un pētījuši.

Nemaz nav pētītas šīs ārzemju braucēju lietas un filtrācijas lietas.

Vēl mums paliek tie dokumenti, kas ir TSDC – čekas maisi, tur ir tā sauktā aģentu kartotēka, aģentu segvārdi. Taču tai nodaļā ir arī citi dokumenti, piemēram, ārzemnieki, kuri ir iebraukuši Latvijā, ārzemnieki, kas dzīvojuši viesnīcās, utml.

Jautājums ir par pieejamību šiem dokumentiem. Vai arī mūsu izpētes komisija tiem piekļūs, jo tie ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pārziņā, arī pielaide šiem dokumentiem. Kā šo vērtēs jaunais SAB priekšnieks Jānis Maizītis, ko domās par šo dokumentu pieejamību sabiedrībai? Tas vēl ir pavisam neskaidrs jautājums un būs komisijai jārisina.

Vēl ir daļa dokumentu, kas atrodas Iekšlietu ministrijas arhīvā, ko pārņēma 1991.gadā – visādas pavēļu grāmatas utt. Mums par [šo dokumentu] pieejamību būs “jātirgojas” arī ar Iekšlietu ministriju. Jo nav teikts, ka, izveidojot komisiju, mums automātiski būs pieeja visam dokumentu klāstam. Taču vismaz ir Saeimas lēmums, ka jāizveido šāda starpdisciplināra komisija un tai darbs jāveic līdz 2018.gada 31.maijam. Tas ir pozitīvais.

Mūsu komisija gribētu tikt arī pie VDK grāmatām, bibliotēkas, kas nodota Policijas akadēmijai. Mūs interesē, vai tur ir instrukcijas, kā vervēt aģentus, kā [viņus] apstrādāt. Jāredz, kur tā bibliotēka ir palikusi pēc akadēmijas likvidācijas. Piemēram, Austrumvācijas “Stasi” ir ļoti daudz šādu grāmatu. Igaunijā un Lietuvā šie dokumenti ir daudz vairāk izpētīti.

Vai Krievijā palikušie VDK dokumenti ir būtiska daļa?

Jā, lielākā daļa – tā sauktie operatīvie materiāli, aģentu lietas – tas viss ir tur. Ja gribētu noteikt, kas ir bijis aģents, tad vajadzētu tās personāllietas, kur viņš ir parakstījies. Būtu labi, ja sadarbība ar Krieviju būtu tāda, ka atsūtītu pilnu sarakstu, tad lieta būtu darīta. Bet to jau specdienesti nedarīs – viņu lietas paliek slepenas.

1992.gadā mēs pie dokumentiem Krievijā tikām klāt tāpēc, ka Augstākā Padome izveidoja komisiju, lai izpētītu Latvijas politiķu likteņus Krievijā. Akadēmiķa [Induļa] Roņa vadībā varēja braukt uz Maskavu un tur bija pieejami Maskavas čekas arhīvi. Tad bija iespēja tikt arī pie šejienes čekas arhīviem, lai darbu varētu turpināt. Toreiz mēs nezinājām, kādi materiāli šajos arhīvos atrodas. Sākām visu datorizēt, mūsu nolūks bija – reģistrēt visu, ko vien var. Jo 90.gados nebija skaidrs, vai šie dokumenti atklātībai vispār būs kādreiz pieejami.

Mēs paspējām visu izdarīt, iznāca grāmata. Tagad jau šis arhīvs nodots Valsts arhīvam.

Kāpēc Latvijā kavējamies ar VDK dokumentu izpēti?

Ir cilvēki, kas to nevēlas. Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tur ir zināmi lustrācijas principi – bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem bija jāpiesakās [līdz noteiktam termiņam, bet tie, kas neteicās, tika publiskoti]. Igaunijā un Lietuvā tā lieta aizgāja bez kaut kādiem sabiedrības skandāliem.

Mans personīgais viedoklis ir, ka šos dokumentus vajag nodot atklātībai un publicēt arī čekas ziņotāju vārdus. Uzskatu, ka šie dokumenti ir svešas totalitāras varas – okupētājvaras – dokumenti, un mums ar tiem nevajadzētu apieties tā, kā pašiem ar savas valsts dokumentiem.

Es nedomāju tikai čekas aģentu, bet arī citas kartotēkas – to cilvēku, kuri dzīvoja viesnīcās utt., jo būtu interesanti klasificēt – kuri bija iebraucēji, kuri bija trimdas latvieši, kādas [cilvēku] grupas VDK novēroja, kādas grupas izsekoja.

Var, protams, teikt, ka šie dokumenti nav pilnīgi. Tā tas ir, bet mums ir jāizpēta viss, ko varam. Arī tā niecīgā daļa, kas ir palikusi Latvijā. Mums ir jāparāda, kā šī iestāde – KGB jeb, kā latvieši saka, VDK – darbojās, kādi bija tie mehānismi, lai pārraudzītu tautu un represētu.

Mēs redzam, ka no staļinisma laika līdz 1953.gadam krimināllietu ir ap 50 000, tiesāja ļoti daudz cilvēku. Piemēram, 1945.gadā – 14 000. Līdz 1953.gadam šis skaitlis samazinājās līdz 700 cilvēkiem gadā. Tad līdz 100 – 200 lietām gadā, līdz beidzot 1986.gadā, kad bija pēdējā tā sauktā VDK krimināllietas prāva, gadā notiesāja 5 – 10 cilvēkus.

Toreiz jau bija mainījies VDK darbības stils – Staļina laikā par katru sīkumu ņēma un tiesāja par valsts nodevību – pēc 58.paragrāfa. Bet vēlāk VDK attīstīja tā saukto preventīvo metodi, mēģināja cilvēkus iespaidot iepriekš vai radīt apziņu, ka nedrīkst [likumu] pārkāpt, jeb veicināt tā saukto pašcenzūru, lai šīs lietas nenonāktu līdz tiesai.

Tā sauktajā otrā pētniecības blokā, kas saistīts ar VDK dokumentu izpēti, gribam datu bāzi paplašināt – izpētīt VDK sadarbību ar kompartijas centrālkomiteju un citām iestādēm, cenzūras iestādēm, baznīcām. Jo uz sabiedrību VDK mēģināja iedarboties caur citām iestādēm, piemēram, caur Latvijas Universitāti vai akadēmijām, kur bija savi VDK kuratori. (..) Tolaik daudzas lietas bija arī saistītas, kā tagad teiktu, ar spekulācijām, piemēram, ar zelta pārvešanu pāri robežām, mākslas darbu izvešanu uz ārzemēm jeb tā sauktie ekonomiskie noziegumi. VDK uzraudzībā bija arī šī ekonomisko noziegumu uzraudzība.

Vai komisijai pietiks tik plašai darbībai spēka, resursu un laika?

Mēs tik tālu vēl nedomājam. Pirmais ir nospraust darbības plānu, noteikt darbības vadlīnijas, apstiprināt nolikumu.

Kā vērtējat komisijas sastāvu?

Tas atkarīgs, kādi lēmumi mums būs jāpieņem – vai par pētniecību, vai jāvienojas par atsevišķu teikumu formulēšanu. Mums [komisijā] ir vēsturnieki, juristi.

Kad sāksies tiešais pētniecības darbs, būs jāmeklē speciālisi nozarēm, kas to varēs veikt. Ne jau visi komisijas locekļi gribēs strādāt tieši pētniecībā. Dalība komisijā ir tāds kā goda pienākums. Komisijā ir vēsturnieki, kuri šo darbu jau ir darījuši un arī darīs, bet, ja paskatāmies uz budžetu un pētniecības apjomu, ir skaidrs, ka būs jāpiesaista jauni pētnieki.

Man bija pārsteigums, kad mani izvirzīja par komisijas priekšsēdētāju. Jau agrāk daudz esmu strādājis ar čekas lietām – 90.gados. Bet kādus 10 gadus neesmu šajā virzienā darbojies, tagad dokumenti atkal jāsameklē.

Diskusijā par čekas maisu atvēršanu portālā Ir.lv Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers pirms kāda laika izteicās, ka šo maisu atvēršana būs “ilglaicīga provokācija”. Kādu zaķi mēs varam izvilkt no šiem maisiem?

Es jau iepriekš minēju Igaunijas un Lietuvas pieredzi, kur sabiedrībā absolūti neko tas nesašūpoja. Un es domāju, ka Latvijā pēc 23 neatkarības gadiem šo maisu atvēršana neradīs kādas sekas. Citi bažījas, ko teiks [maisos esošo] cilvēku bērni, mazbērni. Bet te ir svarīgi tas, ko jau minēju – tie ir svešas valsts dokumenti. Jau šodien vēstures pētniecību varētu nobloķēt vispār, ja stingri sekotu personas datu aizsardzības likumiem un cilvēktiesībām, jo visur pārādās kādu privātpersonu lietas. Tad jau vēsturnieki neko nevarētu darīt.

Esmu referējis par vēstures atainošanu. Atceroties 90.gadu sākumu, toreiz jautājums bija – cik mums Latvijā ir čekistu un cik informantu? Vienīgais čekists toreiz bija Juris Bojārs, vēlāk Georgs Andrejevs atzinās, ka bijis informētājs. Tā ka Latvijā tolaik bija oficiāli zināmas tikai divas šīs personas. Kad, strādājot Stokholmas Universitātē, man bija jārunā ar zviedriem, teicu – mēs, latvieši, nebijām tādi, tīra tauta – tikai divi [čekisti].

Vēlāk bija tā sauktā “čekas piecīšu lieta”, no kuras četri cilvēki gāja tiesas ceļu un panāca, ka tā atzina – viņi nav sadarbojušies [ar VDK]. (5.Saeimas laikā tika atšifrēti tā sauktie čekas piecīši – Roberts Mīlbergs (TB), Edvīns Inkens (LC), Aivars Kreituss (DCP), Andrejs Siliņš (LC) un Georgs Andrejevs (LC), kurš vienīgais atzina savu sadarbību ar VDK – red.).

Latvijā bija arī tāda tiesu prakse – ja arī TSDC kartotēka liecināja, ka cilvēki ir sadarbojušies [ar VDK], tiesā to varēja pārsūdzēt. Tādu gadījumu Latvijā bija apmēram 300. No tiem 60 cilvēki atzinās paši, bet aptuveni 230 teica, ka viņi nav sadarbojušies.

Viens no šiem cilvēkiem ir [ekspremjers Ivars] Godmaņa kungs. Viņš gāja to ceļu, ka čekists atzinās, ka patvaļīgi bez Godmaņa ziņas ir ievietojis viņa kartīti kartotēkā. Es savā pētniecības darbā gribētu izpētīt šīs 230 lietas, kāpēc šos cilvēkus tiesa atzina par nevainīgiem, vai viņiem, tāpat kā Godmaņa gadījumā, kāds svešs bija ielicis kartīti vai kā. Ja tas tā būtu, tas parādītu, ka VDK ir bijusi galīgi izirusi organizācija un tur nav bijis nekādas struktūras. Tikai tas man liekas mazticami. Un tad ir jautājums, vai mūsu sabiedrības tiesu sistēmā varēja panākt sev labvēlīgus lēmumus.

Man pētniecībā ir iznācis daudz darīšanu ar Austrumvācijas [drošības dienesta] “Stasi” dokumentāciju. Tieši 80.gadu beigās viņi bija daudz precīzāki nekā agrāk, tas ir redzams no instrukcijām. Daudz lielāka vērība bija jāpiegriež informantiem, viņu atlasei, instruēšanai utt. Tā kā “Stasi” mācījās no KGB, tad grūti ir iedomāties, ka pats meistars būtu sliktāk strādājis par mācekli.

Zatlers jau, no vienas puses, var teikt – slēgsim ciet. Bet, no otras puses, tie, kas ir bijuši pāridarītāji vai sadarbojušies ar pāridarītājiem, kāpēc viņi mums jāsaudzē un jāslēpj?

Mums ir daudz represēto, ir izdotas grāmatas par šiem cilvēkiem – 1941.gada, 1949.gada represētajiem, par politiskajām prāvām, kurās minēti vairāk par 100 000 vārdu. Arī šajos gadījumos varēja teikt, ka nevar publicēt represēto vārdus. Taču represiju gadījumā tas ir vajadzīgs, lai cilvēku varētu reabilitēt, lai viņi saņemtu izskaidrojumu par savām ciešanām.

Bet kad ir pretējais jautājums par tiem, kas ir sadarbojušies ar sistēmu un nodevuši citus cilvēkus vai pat iegrūduši postā, vai viņi var palikt nesodīti, un, ja paliktu nesodīti, vai tad viņiem kaut kādā sabiedriskā formā nebūtu jāizsaka rājiens, vai jāpublicē vārdi… [Vajag] pateikt, ka Latvijā nebija tikai divi čekisti, bet 25 000 ziņotāju, 5000 aģentu un tamlīdzīgi.

Nevar būt, ka šodien cilvēki sāk runāt tā – cik labi bija padomju laiki… Cilvēki aizmirst, ka tad viņi dzīvoja stingrā uzraudzībā, ka nevarēja vienkārši aizbraukt uz ārzemēm un brīvi izrunāties. Arī vēsturniekiem būtu jāapgaismo un jāparāda padomju laiks, jo nepietiek izdot kādu grāmatiņu ar smukām padomju laika bildītēm un tā laika ražojumiem. Labi, tā bija konkrētā cilvēka jaunība, bet ir jāskatās uz psiholoģiski subjektīvo – jo toreiz bija tā, kā kāds teica, – vienmēr kāds raudzījās tev pār plecu… Pašcenzūra. Tas viss sabiedrību ļoti iespaidoja.

Varbūt baidās, ka šajos sarakstos būs vēl daudzi politiski aktīvi kā, piemēram, jau minētais Godmanis vai Anatolijs Gorbunovs, kurš kā toreizējais kompartijas sekretārs uzraudzīja VDK.

Kad 1991.gadā mainījās sistēmas, kompartijas biedri netika represēti. Pieņēma likumu par VDK likvidēšanu. Visu VDK štata darbinieku vārdi pat tika publicēti laikrakstā “Diena”, no kuriem slavenākais šodien ir [gāzes kompānijas “Itera Latvija” vadītāja Jura] Savicka vārds, viņš sēž ložās kopā ar prezidentiem… 568 cilvēki – tie bija pēdējie oficiālie čekas darbinieki.

Zināmie ir zināmie, bet paliek nezināmie. Tie, kurus tiesās tomēr attaisnoja, tie, kuri vēlēšanās pārbaudījās TSDC datu bāzē. Zināmiem ieteica nekandidēt. Kad gribēja ieņemt valsts amatus, arī pārbaudīja. Nav tā, ka valsts šai lietā neko nebūtu darījusi. 90.gados daudzi gan ieplūda jaunajās Latvijas struktūrās. No morālā viedokļa es neredzu lielu jēgu šos cilvēkus piesegt, ja nav kāda speciāla iemesla.

Kas var būt speciāls iemesls?

Nezinu, jāskatās no valsts drošības interesēm – vai viņi vēl strādā aktīvā dienestā. Es jau arī nezinu, vai mēs tiksim pie visiem dokumentiem, bet tās lietas ir jāizskata un jāredz. Neesmu redzējis tās čekas kartotēkas, kāda ir saistība starp segvārdu un ierakstu kartotēkā. Un vienkārši vārdu publicēšana arī neko daudz nedod, ja sabiedrībai nav dots izskaidrojums.

Tajā TSDC [dokumentu daļā] ir kādi 68 000 ziņojumu. Viens nolūks ir, ka mēs kā komisija varētu šos ziņojumus klasificēt pa kādām interešu grupām. Šīs ziņas ir sniegtas par kādām 30 000 personām. Ja to klasificētu, tas dotu labu ieskatu sistēmas darbības principos. Pēc kādiem principiem lika izsekot, novērot utt.

Vēl viena lieta – čekas maisos ir kādas 500 operatīvās lietas. Tās mūs interesētu apskatīt. Dažā gadījumā tās varētu būt iemesls kādam romānam – sarunāt rakstnieku, lai uzraksta par to. Es tagad lasu līdzīgus darbus par Austrumvāciju – fantastiski! Kā tas notika, traki!

Kas šajās operatīvajās lietās ir iekšā, es nezinu. Varēja kādu cilvēku izsekot, novērot, sakrāt materiālu. Ja ir pilna lieta, var ieraudzīt pat cilvēka dzīvesstāstu – kā viņam ir gājis, kad iekļuva novērošanas sistēmā… Lielāka interese sabiedrībai ir par aģentu kartotēkām un segvārdu žurnālu. Pēc 20 gadiem liela daļa šo ziņotāju ar savu likteni jau ir samierinājušies. Gribu uzsvērt, ka mēs [komisija] jau neko ļaunu negribam – tikai informēt sabiedrību par sistēmu, kā tā darbojās.

Kā jūs izskaidrojat, ka Latvijā čekas dokumentu jautājumam pieķērās samērā vēlu?

Nedomāju, ka vēlu, jo par to jau sāka runāt 90.gados. Man tas ir izskaidrojams ar sistēmu transformācijām. Sistēma pārgāja no padomju uz demokrātisku sistēmu. Būtībā sistēmas kaut kā vienojās – kompartijas jeb komunistiskais vienojās ar tautfrontiešiem, un tā pāreja notika it kā nemanot. Ja būtu pārejas līnija pārcirsta, tad sistēmā būtu noticis lūzums. Tagad – Gorbunovs palika amatā, daudzi no vecās struktūras palika amatos, un cilvēkiem likās, ka nekas daudz nav mainījies. Tas notika plūstoši.

Man ir arī savāktas visas Latvijas politiķu runas no 90.gadu sākuma, kā viņi laipoja. Daudziem no viņiem toreiz nebija skaidrs, ka viņi ir atjaunotās Latvijas Republikas pārstāvji. Viņiem tas valststiesiskais jautājums vēl nebija skaidrs. Ja mēs būtu Latvija, kas izstājusies no PSRS sastāva, tā būtu cita lieta. Bet mēs atjaunojāmies uz kontinuitātes principiem un 1940.gadā bojāgājušās Latvijas pamatiem.

Tāpēc arī attiecībā uz VDK dokumentiem mums ir jāpieņem cita pieeja. Tie nav Latvijas valsts oriģināli dokumenti. Arī VDK likumā ir teiks, ka visi šie dokumenti, kuros nav minēti vārdi, ir brīvi pieejami, tāpat kā kompartijas dokumenti nonāca arhīvā un ir brīvi pieejami.

Tāpēc [joprojām] nav skaidrs, kāpēc tieši šī daļa, kurā ir aģentu vārdi, ir slēpjama. Atrunas varētu būt par cilvēkiem, kuri joprojām atrodas dienestā. Pārējai daļai varbūt var iznākt kāda netaisnība, cilvēki varēja būt piespiesti ziņot, un mēs zinām, ka tādi gadījumi ir bijuši. 50.gados notika amnestija, daudzus cilvēkus tad savervēja par ziņotājiem. Bet likuma priekšā visiem būtu jābūt vienādiem. Uz to visu mums ir jāskatās no vienas perspektīvas.

Vēsturnieks ir gandrīz vai izmeklētājs. Vai tiksieties arī ar lieciniekiem?

Mums ir paredzēta arī liecinieku uzklausīšana. Tas būs iespējams, ja vien vēl būs dzīvi šie cilvēki. Cik daudz tas būs vajadzīgs, pagaidām nevaru pateikt.

Vai pieļaujat, ka uz jums kā komisiju varētu izdarīt spiedienu, ja atklājat iespējamas sensitīvas lietas?

Man ir grūti iedomāties, ka tā varētu notikt. Nezinu, vai tur var atklāties kādas sensitīvas lietas, jo ikviens, kas Latvijā dzīvo, varēja aiziet uz TSDC un pieprasīt izziņu par sevi – kas viņiem tajos dokumentos ir par cilvēku. Tā varēja uzzināt, vai viņš ir bijis informatoru kartotēkā, vai par viņu [VDK] ir vākusi informāciju. Bet Latvijā ļoti maz cilvēku šo iespēju izmantoja. Kādi 3800 cilvēki ir gājuši jautāt.

Tie droši vien bija tie, kuri kandidēja vēlēšanās?

Nē, nē, es arī par sevi interesējos. Par mani ir saglabājusies uzskaites kartīte, kurā ir minēti ziņojumu numuri un ziņotāja segvārds. Tā kā ir segvārdu žurnāls, var uzzināt, kurš aiz slēpjas. Bet cilvēki Latvijā ir kūtri, nezinu, kāpēc tik maz interesējās par šo iespēju. Es arī dažus draugus mudināju [to izmantot], bet viņi atmeta ar roku.

Vai pats esat runājis ar čekistiem, saskāries ar izsekošanām?

Jā, ar dažu labu. Kad no Stokholmas darba darīšanās braucu uz Latviju, man vienu mēnesi tika piekomandēts slavenais Jānis Dzintars (Dzintaru, īstajā vārdā Valdi Kluci, dēvēja par padomju galma vēsturnieku, viņš savas dzīves pēdējos gados bija Alfrēda Rubika atbalstītājs un kopš 1991.gada augusta puča izgāšanās dzīvoja Maskavā, kur arī mira – red.). 80.gadu sākumā Dzintars it kā kārtoja visas manas lietas. Oficiāli viņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas piekomandēts man izpalīdzēt. Bet es jau zināju, kas viņš ir – nebijām tik labticīgi.

Tomēr jāteic, ka Latvijā nav visu VDK materiālu – nav 1.nodaļas jeb ārējās izlūkošanas materiālu.

Kā bija ar Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs?

Arī par Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs nav skaidrs, cik daudz materiālu ir saglabājies. Zināms par saraksti ar rakstniekiem, esam sākuši pētīt trimdas sadarbību ar VDK – kas ko cik daudz ir darījis. Dažos ziņojumos parādās arī trimdinieku vārdi pēc segvārda, ziņoja par dažiem sarīkojumiem. Toreiz dažs pat domāja, ka varēs transformēt šejienes sabiedrību, cilvēki sociālismam dažādi piegāja arī trimdā. Atsevišķiem indivīdiem tas bija arī pārliecības jautājums, īstenojot savas idejas.

Tomēr daudzi gribēja darīt kaut ko brīvas un neatkarīgas Latvijas labā. Un, lai zinātu, ko darīt, bija jābrauc uz šejieni, lai saprastu, kas te notiek. Nevarēja paļauties uz “Daugavas Vanagiem”, kas teica, ka nedrīkst braukt [uz Latviju], bet braukt varēs tikai tad, kad Latvija būs brīva. “Daugavas Vanagi” ienāca Latvijā naivi, nepazina cilvēkus, ar ko sadarboties, bet es kopš 80.gadiem jau pazinu visu akadēmisko eliti. Zināju, kam es pirms 1991.gada devu roku, un kam dodu roku pēc 1991.gada. Es redzēju, kādi cilvēki bija vienā sistēmā un kādi – otrā.

Kā vērtējat patlaban atvērto ekspozīciju bijušajā VDK namā Stabu ielā Rīgā jeb tā sauktajā Stūra mājā?

Ir labi. Latvijā vajadzētu saprast, ka padomju sistēma nebija nekāda draudzīgā un maigā. Tas dažam labam, apskatot šo izstādi, varbūt top skaidrāks.

August 16, 2014 Posted by | Vēsture, čeka, čekisti | Leave a comment

Kāda poļu izsūtījuma vieta Ziemeļos

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Военное лихолетье в спецпоселке Карговино Виноградовского района

 Леопольд Вальчееский

Военное лихолетье в спецпоселке Карговино Виноградовского района

В поселке Карговино, что на берегу Северной Двины, мне пришлось прожить с 1940 по 1944 гг. Там, в глухой заброшенной комариной тайге, два польских кладбища, где похоронены останки почти двухсот человек, среди которых есть мои мать и брат Михалёк*.

До нашего прибытия в середине марта 1940 г. Карговино уже являлось лагерным поселением, каких немало было в то время в Архангельской области. Об этом свидетельствовали вышки охранников и оставшиеся заборы с колючей проволокой. Большая территория на правом берегу Северной Двины была застроена двадцатью большими и малыми деревянными бараками. Из них десять-двенадцать было жилых, а в остальных – комендатура, кухня, столовая, магазин, баня и др.

Жилые бараки двенадцать на двадцать четыре метра посредине были разделены стеной и имели отдельный вход в каждую половину. Внутри – длинный коридор, в конце которого стояла большая кирпичная печка; по бокам – двухметровые перегородки, разделявшие пространство на четыре бокса размером три на пять метров. В каждом боксе, рассчитанном на одну семью, вдоль стен стояли четыре койки. Таким образом, в половине жилого барака размешалось восемь многодетных семей – около тридцати человек, которых согревала одна печь. На каждого жителя приходилось по полтора-два квадратных метра. То же самое было и в другой половине барака.

Наша семья Вальчевских из семи человек занимала один бокс. Можно представить, каким невзгодам и стрессам подвергались все: и взрослые, и дети. Каждый был вынужден слушать, что происходило в других семьях. Вечера были мрачными и длинными, источником света являлась керосиновая лампа, а после года нашего пребывания – только лучина. В бараках было шумно, как в улье. Поначалу еще можно было слышать смех юноши или девушки, но потом и все чаще – плач или просьбы голодных детей о хлебе и стоны больных людей.

Везде было полно клопов. Они прятались во мху между бревнами, в щелях досок. Случалось находить их даже в хлебе. Клопы пили нашу кровь и беспрепятственно размножались. Не было химических средств, как, например, ДДТ, появившегося после войны. Ничего удивительного, что в скором времени стены и доски были покрыты следами крови убитых насекомых, а в воздухе висел характерный запах. Но самым вредным и надоедливым насекомым была вошь, которая завелась еще в пути. Сначала в поезде, а потом в бараках из-за отсутствия средств гигиены и тесноты вши так размножились, что в светлое время перебегали от человека к человеку в поисках лучшего хозяина. Вши вместе с нами выживали в страшные морозы в тридцать-сорок градусов. Один раз в неделю по субботам надо было обязательно мыться в бане и парить одежду, поскольку горячий пар над печкой был для вшей убийственным. Однако они быстро появлялись вновь. Проклятье… Но в тех условиях их нельзя было победить!

Комендантом нашего спецпосслка был офицер Чечукин, а его заместителем – Тюкин. Они всегда были при оружии, а по отношении к нам – насторожены и подозрительны. У этих людей было твердое убеждение, что полякам никогда из ссылки не вырваться, в крайнем случае, детям, если будут воспитаны в коммунистическом духе. Чечукин, желая убить у взрослых всякую надежду на возвращение домой, любил говорить: «Здесь вам могила, а Польшу увидите, когда ворона побелеет». Коменданту во всем помогали русские, такие же большевики, как он сам. Но со временем жизнь становилась лучше, многого мы старались не замечать. Весной 1940 г. день стал длиннее, и мы получили возможность познакомиться с окрестностями Карговино. Когда в мае началось таяние снега, рядом с бараками в траве были обнаружены людские кости и черепа. Сначала это пугало, но постепенно мы привыкли и не обращали на них внимания.

Я часто вспоминаю то, что произошло в Карговино в первой декаде мая 1940 г. Ночью мы услышали треск, шум и грохот, похожие на выстрелы. Все выбежали из бараков посмотреть, что случилось. Это был ледоход: на реке ломался лед. Никто из нас никогда не видел ничего подобного. Глядя первый раз в жизни на ледоход, я восхитился могуществом природы: огромная масса льда толщиной не менее метра шла полным ходом, уничтожая все на своем пути. Вмерзшие в лед бревна разламывались с треском. В сутки вода поднялась на несколько метров, а за неделю река разлилась на километры. Наводнения мы не боялись, так как наш поселок находился на крутом высоком берегу. Двина имеет типичный характер северной реки: приливы и отливы очень сильны, а лед держится семь месяцев. Жизнь в Карговино была прочно связана с рекою. На противоположном берегу находились Моржегоры, где была почта. Туда изредка приходили письма и посылки из Польши, но только до начала войны СССР с немцами. Несколько наших людей во время переправ в Моржегоры утонуло. Река была опасной, и мы познавали ее медленно.

Мы находились под надзором НКВД со дня депортации 10 февраля 1940 г. и до подписания договора Сикорский-Майский 30 июля 1941 г. Осенью надзор над нами был снят, и взрослые в поисках работы и хлеба пошли по окрестным поселкам и колхозам, в Двинской Березник, по всему району. Помню, каким ценным был черный непропеченный хлеб, который мы покупали по карточкам. Взрослые рабочие получали восемьсот граммов в сутки, подростки – шестьсот, неработающие (дети или мать с малыми детьми) – двести. Кроме хлеба в столовой три раза в день давали суп, детям полагалась половина порции. Это были минимальные жизненные нормы, едва позволявшие не умереть с голоду. Кроме хлеба ничего нельзя было купить. Ни мяса, ни молока, ни масла, так необходимого в холодном климате, в продаже не было.

Отец с моими старшими братьями Людвигом и Рафаилом нашли работу в отдаленном колхозе, а мама устроилась на месте. Чтобы получить восемьсот и шестьсот граммов хлеба и целую порцию супа, она с моей десятилетней сестренкой Иренкой пилила бревна. Нас, трех маленьких мальчиков, на работу никто не хотел принимать. В лесных озерах было много рыбы, но мы не имели снастей, чтобы ее ловить. Поэтому с лета и до самых морозов мы были заняты в тайге, собирали малину; чернику, клюкву и бруснику, которых было очень много на болотистых местах. Ягоды мы меняли на хлеб.

Самое страшное было пережить зиму 1941-1942 гг., когда от голода умерло много людей. Тогда в окрестностях Карговино умирали даже кошки и собаки. Все чаще и чаще приходилось хоронить близких: в семье Бонарков после смерти матери умерло поочередно трое маленьких детей. В нашей семье на хлеб для детей было продано все, начиная с обручальных колец родителей. В пищу использовали картофельную кожуру, кору деревьев, дикий лук, щавель, лебеду, крапиву и другие сорняки. В тот период я был опухшим, с выпученным, как шарик, животом. Также выглядел и младший брат Богуслав. Тем временем мои отец, сестра и старшие братья, работая за минимальную плату, все время думали, как жить дальше. Голод принуждал красть все, что можно было скушать, всеми способами учил комбинировать. Мои братья Людвиг, шестнадцати лет, и Рафаил, четырнадцати, узнав, что в церкви открылся продуктовый магазин, стали думать, как туда пробраться. Это было их злодейское мастерство, хитрое и ловкое! Двенадцать километров от поселка до церкви они шли по тайге целую ночь. В мороз на дороге отпечатывался каждый след, и были слышны только их шаги. Магазин охранял сторож с винтовкой. Наблюдая за ним, братья открыли замок, вошли в темную церковь, нашли то, что было похоже на зерно, набрали в мешок и вышли, закрыв дверь, словно их и не было. Теперь нужно было вернуться в барак, чтобы никто не заметил и не узнал, где они были. О том, как им удалось украсть несколько килограммов (не зная, что крадут), они рассказали уже после отъезда из Карговино, боялись, чтобы я не проболтался. А это оказался горох.

В апреле 1942 г. от голода тяжело заболела мама, ей было сорок два года. Она не вставала с постели уже несколько дней, и с каждым днем ей становилось вес хуже. Отец решил продать или обменять на еду для матери последнюю подушку. В мае река была еще замерзшей, но лед был не так крепок, и в Моржегоры пошла Иренка. Ей удалось обменять подушку на два литра козьего молока. С надеждой, что мать не умрет, мы выпоили ей сразу пол-литра, но напрасно. Организм ее был так ослаблен, что уже не принимал никакой пищи. Мама умирала на наших глазах, долго и в сознании, но мы ничем не могли ей помочь – ни врача, ни священника в Карговино не было. Мама умерла в ночь с 12 на 13 мая 1942 г., ее похоронили на кладбище среди многих новых польских могил. Вслед за мамой умер самый младший мой брат Михалёк, полутора лет, он родился уже в Карговино. Люди умирали каждый день, у всех было горе и печаль, и это отнимало надежду на дальнейшую жизнь.

Летом в год смерти мамы мы с Богуславом едва не утонули: он в Двине, а я – в бочке с водой. Много лет спустя сестра Ирена часто вспоминала, что жизнь мне спасла Крися Савицкая. Не помню, как я очутился в бочке, но дети громко закричали, и прибежала эта девочка. Она быстро схватила меня за ноги, и вытащила из бочки. Таких, как мы, голодных безнадзорных сирот или полусирот в нашем поселке были десятки. У нас не было никаких шансов выжить, если бы русские не организовали для нас детские сады. Меня и брата Богуслава, как полусирот, взяли на государственное социальное обеспечение. Сохранилась одна фотография 1942 г. из Карговино, на которой двадцать пять польских детей с русскими воспитателями. Среди них одна полька Галина Каминская, которая сначала была переводчиком (ведь мы не понимали русского языка). Питание в детсаде, по сравнению с общим голодом, было очень хорошим. И не случайно, ведь здесь воспитывали пришлых граждан Советского Союза, которыми считали поляков. Нас учили советским стихам, песням и танцам, чтобы выступить перед группой. Как долго мы пробыли в детском саде, точно не помню, но знаю, что это спасло нас и других детей от голодной смерти.

После амнистии всех польских граждан 12 августа 1941 г. освободилось больше мест в бараках. К тому времени немало людей умерло и семнадцать семей осенью 1941 г. выехало из Карговино в армию Андерса. Так появилась возможность организовать в нашем спецпоселке приют для сирот и школьный барак. Польской школы в Карговино не было, так что после детского сада я стал учиться в русской школе. Да и что было делать зимой в нашем холодном, с клопами и вшами, жилье. Учебный год 1943-1944 гг. я пережил в школьном бараке, и об этом у меня не осталось добрых воспоминаний. Учительница силой принуждала нас, маленьких полячков, к послушанию. Мы были вынуждены сидеть смирно в то время, когда думалось только о хлебе или хотелось почесаться, ведь вши ходили пешком по школьным скамьям.

Поляков в нашем поселке оставалось все меньше, и мы перешли в другой барак, где комната была больше прежней. Отец стал шить сапоги, а я был его помощником: светил лучиной, делал дратву и вил толстую нить, сшивал носки сапог, ведь туда могла пролезть только детская ручка. Вся работа была ручная и продвигалась очень медленно. Зарплата была маленькая, так как наши клиенты были бедными.

Мой старший брат Людвиг постоянно работал в тайге, а Рафаил с мая по октябрь работал мотористом на пароходе «Красавино», который курсировал по Северной Двине. Рафаил рассказывал о том, что видел во время навигации. В июне 1943 г. они перевозили в Котлас польских сирот. Несколько раз Рафаил бывал в польской деревне Орлово, расположенной по реке в пятнадцати километрах от Карговино. В бараках, рубленных из круглого леса, жили польские переселенцы, высланные еще в 1863 г. Они имели польские фамилии, но уже совсем обрусели и не говорили по-польски. Эти люди рассказывали Рафаилу, что их предков выгрузили в этом месте и дали всего несколько пил и топоров. Кроме маленьких огородов возле домов земли не было – кругом тайга. Жили звероловством, рыболовством и собирательством. От Рафиала я также слышал, что на Ваге, левом притоке Двины вверх от Березннка, был польский лагерь, возможно, это место называлось Усть-Ваенга.

После трех месяцев короткого лета снова наступали заморозки, потом настоящие морозы, снег и лед. Зимой дни тянулись одинаково тоскливо: короткие световые дни и длинные ночи, холодные и голодные. Лето вспыхивало сразу после зимы, едва пройдет ледоход. В моей памяти за тот период жизни на Севере не сохранилось никаких великих религиозных или государственных праздников, кроме одного радостного дня. Приближалось уже пятое лето нашего пребывания на Севере, но по-прежнему нас не оставляла надежда, что наступит день, когда мы покинем Карговино. Весной 1944 г. Двина, как обычно, сбросила свой ледовый панцирь, и по ней снова начали ходить пароходы. В начале лета дни на Севере становились очень длинными, по шестнадцать-восемнадцать часов, а ночи – короткими («видными»), их называли белыми. В июне, неожиданно для всех нас, пришла долгожданная весть: поляков отправляют на юг. Все мы были в приподнятом настроении и ожидали парохода, который должен был увезти нас в Котлас. Великая радость и глубокая печаль по усопшим… Мы успели положить цветы черемухи и сирени на могилы близких. Иренка, как и все другие, взяла горсть земли с могилы мамы и братьев. Успели также срубить две ели и сделали из них крест, который поставили на новом кладбище в тайге. Сохранился ли какой-нибудь след от того кладбища, – не знаю до сих пор.

Я запомнил некоторые фамилии тех, кто вместе с нами был изгнан в Карговино: Бонарковы, Боровские, Вал-Бут, Данко, Длуголенские, Клюкачи. Котовы, Кухняковы, Мильчики, Ожаровские, Петручаковы, Пташники, Савицкие, Санцевичовые, Хохловичи и Шиманские. А также усопших: Боровскую, Бонарки, Микитичей, Миклашевичей, Сечковскую и Чернецких. Две семьи «лесников» Кручака и Микульчика, привезенные с Полесья, остались в Карговино. Им не разрешили уезжать, так как они были белорусами по национальности.

В середине июня 1944 г. мы плыли с маленьким своим скарбом вверх по реке к Котласу. Пароход-колесник топили дровами, и он шел очень медленно, останавливаясь, чтобы взять дрова и отдать почту. Пароход упорно шел вверх по реке километр за километром, путешествие длилось около десяти дней. В конце концов мы прибыли на железнодорожную станцию, погрузились в товарные вагоны и через Москву, Курск, Орел и Харьков доехали до украинской станции Кегичевка. Следующие два года мы жили в Чапаевске Белогородского района Харьковской области, работали на строительстве разрушенного сахарного завода. Я, как и другие дети, работал на земле, помогал колхозникам. Земля была хорошая, чернозем. В нашем колхозе росли сахарная свекла, подсолнечник, пшеница. На Украине никто из нас не страдал от голода, а местные жители относились к нам хорошо.

Весной 1946 г. мы, уже без «ангелохранителей» НКВД, возвращались большим транспортом (около шестидесяти товарных вагонов) в Польшу. Нас определили на возвращенную Польше землю над Одером. Для многих семей осадников и военных, выселенных с Полесья 10 февраля 1940 г., местечко Илова возле Жаганя стало концом страданий. До сих пор там живут их потомки, но не все. Многие в поисках родственников или лучших условий жизни и работы разошлись по всей Польше…


* В 4-й части XIV выпуска индекса репрессированных «Польские спецпереселенцы в Архангельской области» (Indeks represj onowany ch. Deportowani w obwodzie Archagielskim. Czesc 4. Moskwa-Warszawa. 2004) на стр. 527-528 есть данные о Вальчевских: глава семьи Эверет Людвигович. 1895 г.р.; Хелена Игнасиевна. 1900. жена; Людвиг. 1926. сын; Рафаил. 1928. сын; Ирена. 19.12. дочь; Леопольд. 1934, сын; Богуслав, 1936, сын; Михаил, 26 июля 1940 г., сын, родился в Карговино. Вальчевские прибыли в спецпосёлок Карговино 4 марта 1940 г., освобождены 7 сентября 1941 г, остались в Виноградовском районе, репатриированы в Польшу из Харькова в 1946 г.


Вальчееский Леопольд // Zeslaniec № 2. Варшава. 1997. С. 79-85.

© Левандовский Г. перевод на русский язык. 2008

Текст приведен по публикации: Каторга и ссылка на Севере России: сб. ст. Т. 3: Воспоминания поляков / сост. и науч. ред. М.Н. Супрун: Поморский гос. ун-т им. М.В. Ломоносова. – Архангельск: Изд-во Поморского ун-та, 2008. -212 с.: ил.

Электронная версия:  2013, http://dvinovaje.ru

Читай также:  По следам польских кладбищ (Фото)

August 5, 2014 Posted by | PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Valdība apstiprina VDK dokumentu izpētes komisijas izveidi

Komisija publicēs arī atsevišķu čekas ziņotāju vārdus

St_ra_m_ja_kaspars_krafts-media_large
Madara Rudzīte 5.augusts 2014
Valdības sēdē otrdien apstiprināta zinātnieku komisija, kas pētīs VDK dokumentus, lai sabiedrību infomētu par VDK darbību Latvijā, represēto personu lietām, atbildīgo personu pārkāpumiem un padomju sistēmu kopumā, kā arī informāciju nodotu sabiedrībai digitālā formātā līdz 2018. gadam.

Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pārziņā ir komisija, norādīja, ka šogad komisija ir gatava strādāt bez atlīdzības. Ministre Ina Druviete (Vienotība) uzsvēra, ka no 2015. līdz 2017. gadam komisijai būs vajadzīgi 250 tūkstoši eiro gadā, lai finansētu komisijas darbību: “Pārsvarā līdzekļi nepieciešami materiālu digitalizācijai. Dokumentu teksti strauji izbāl, jo rakstīti ar ķīmisku zīmuli uz sliktas kvalitātes papīra.” Šogad līdzekļi nav nepieciešami, jo komisija izmantos jau apkopotus dokumentus no Latvijas Valsts arhīva (LVA), kā arī Igaunijas, Lietuvas un Krievijas arhīviem.

Komisiju vadīs Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris (Dr. hist). Komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos un Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons (Dr.hist) Ir.lv teica, ka pēc būtības komisija savu darbu jau sākusi. Viņš uzsvēra, ka komisijas mērķis ir parādīt, ka “VDK nebija autonoma iestāde, bet pavēles saņēma no Maskavas un kompartijas. VDK darbība bijusi noziedzīga, un sabiedrība par to ir atbilstoši jāinformē.”

“VDK kartotēka bija pieejama zinātniskiem pētījumiem 20 gadus pēc tās darbības beigām. Pēc komisijas izvērtējuma juridiski un zinātniski pamatoti dokumenti, iekļaujot atsevišķu ziņotāju vārdus, tiks publicēti pēc likumā noteiktajām normām arī tad, ja lietā nav oficiāla tiesas sprieduma,” teica Jansons.

Viņš uzsvēra: “Ja mēs spējam pierādīt kāda cilvēka atbildību gan zinātniski, gan juridiski, likums mums atļauj šos pētījumus publicēt.” Tajā pašā laikā viņš izcēla, ka komisija nevēlas radīt šķelšanos sabiedrībā, bet veicināt vēsturisko mantojumu.

Viņš nenoliedza, ka atsevišķu vārdu publicēšana sabiedrībā var radīt satraukumu, bet svarīgāka par vienkārši vārdu publicēšanu ir visas sistēmas izpēte. Tāpēc komisija strādās, lai sabiedrību atbilstoši informētu par varas kanāliem, dažādiem VDK ziņojumiem, saziņu ar PSRS un LPSR varas iestādēm, represētāju un represēto lietām.

Komisijā darbosies zinātnieki no Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Vēstures institūta, Sociālās atmiņas pētniecības centra, Filozofijas un socioloģijas institūta, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Latvijas Okupācijas muzeja, Latvijas Vēstures muzeja un Latvijas Okupācijas izpētes biedrības.

August 5, 2014 Posted by | arhīvi, KGB, čeka, čekisti | 1 Comment

Ģenerāļa Bangerska vēstule (1956.g.)

 Ir tāds Krievijas Atbrīvošanas armijas (POA) poručika Baltiņa 1944. gada 26. maija ziņojums, kuru pastāvīgi izmanto pretlatviskā propaganda, apvainojot latviešu leģionārus zvēriskos noziegumos pret cilvēci. Viņš esot apmeklējis Austrumu fronti – Vitebskas un Pleskavas apgabalus, un bijis vietās, kur latviešu leģiona vienības nogalinājušas tūkstošiem civiliedzīvotāju. Viņu līķi mētājušies sādžu apkārtnē, kādā akā samestas nogrieztas vīriešu galvas. Tāpat atrastas zvērīgi nogalinātas sievietes, kuras Baltiņam palīdzējis apglabāt kāds vācu leitnants, uz katra kapa uzliekot pareizticīgo krustu ar uzrakstu, ka šīs sievietes esot dzīvas sadedzinājuši krievu tautas ienaidnieki – latviešu esesieši.

No kurienes vispār radies tāds «dokuments»?

Vispirms tas tika publicēts piecdesmito gadu otrajā pusē krievu emigrantu žurnālā Časovoj, ko izdeva Briselē. Mūsdienās šis dokuments ir pieejams Vācijas militārajā arhīvā Freiburgā, un interesanti, ka uz tā nav nekādu POA kancelejas atzīmju vai zīmogu, kas apliecinātu, ka tas tapis kara laikā. Ir publicēta arī leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska vēstule žurnāla redakcijai, kurā viņš paskaidro, ka tas ir visai dīvaini: kaut kāds Baltiņš, par kuru neviens neko nezina un tādu vispār nepazīst, bez jebkādām militārās virspavēlniecības atļaujām ir varējis apmeklēt piefrontes joslu, kurā uzturēties ir bijis bīstami, jo tajā 1943.–1944. gadā aktīvi darbojušies padomju partizāni. Bangerskis uzskatīja, ka šāda «poručika Baltiņa» ziņojuma parādīšanās ir tapusi, lai nomelnotu paša Bangerska reputāciju krievu emigrantu vidē.

Šeit lasāma šī ģenerāļa Bangerska vēstule (krievu valodā). (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Р. Бангерскис. Письмо в редакцию // Часовой. — 1956. — № 366(6). — С. 22.

ПИСЬМО В РЕДАКЦИЮ
Редактору журнала “Часовой” В. В. Орехову.
Многоуважаемый господин редактер,
 В номере 357-9 “Часового” за сентябрь пр. года помещена статья г-на Балтинша “Не смею молчать”, в которой с извращением фактов автор старается очернуть как меня лично, так вообще антикоммунистических борцов-латышей в последней мировой войне. А потому пок. прошу не отказать дать место нижеследующему изложению фактов:

1) Неверно, что с приходом немцев в Латвию в 1941-42 гг. “были сформированы исключительно из добровольцев латвийские батальоны СС”, как это утверждает г. Балтинш. В эти годы сформированные батальоны были полицейские или “щуцманщафтбатальоны”, которые носили полицейскую форму и черепов на фуражках не имели,
2) Неверно, что в 1943 г. начитая мобилизация имела целью пополнение поредевших добровольческих латышских частей, как это говорит г. Балтинш. Цель мобилизации была формирование двух регулярных дивизий (15 и 19 Ваффен-Гренадир-Дивизион дер СС) для защиты латвийской территории от нового вторжения большевиков. Латвийское земское самоуправление соглсаилось на формирование Легиона, надеясь собрать воедино по всему фронту разбросанные полицейские батальоны и включить их тоже в Легион, что частично удалось.
З) Высший командный состав в Легионе – начальники дивизий со штабами – был немецкий, также как и командир корпуса со штабом. Я, генерал Бангерскис, был только генерал-инспектором Легиона, без каких либо командных функций. С согласия высшего фронтового начальства с целью инспектирования, я мог посещать части Легиона на фронте, но не мог им давать каких либо распоряжений и вмешиваться в их боевую работу. Таким образом, неверно утверждение г. Балтинша, что я был главой латвийского СС, которое имеет тенденцию показать, что будто я ответствен за то, что творилось где то какими то прохвостами.
4) Несоответствует также действительности, что я получил немецкий железный крест – боевую награду. Я в боях участия не принимал. Чин генерал-лейтенанта мне причитался но должности, каковую я занимал в латвийской армии до увольнеиня в отставку, а потом и в Легионе, куда сначала я был призван на должность начальника дивизии. На этом чине настаивало и латвийское земское самоуправление, которое вело с немецкими властями переговоры о моей кандидатура на пост начальника Легиона, а потом дало свое согласие мне принять пост генерал-инспектора.
Что касается описанных г. Балтиншом ужасов, то оставляю их на его совести. Но если в его повествовании есть доля правды, то эти ужасы не могли быть творимы латышскими полицейскими батальонами, ни латышскими легионерами. Латышские полицейские батальоны не имели черепов на фуражках, а между тем жители рассказывали Балтиншу, что “расстрелами занимались люди, говорившие по русски и носившие черепа на фуражках “. Что касается частей Легиона, то они действовали в составе дивизий и корпуса, были все время заняты борьбой на фронте и вряд ли могли участвовать в таких операциях отдельных террористических групп, о которых говорит г. Балтинш.

Читая статью Балтинша, невольно возникает вопрос, каким образом ему удавалось попасть в те места, где эти варварские действия происходили, при чем немедленно же после их совершения. Для того, чтобы попасть в прифронтовую полосу необходимо было иметь специальное разрешение военных властей и нужны были средства сообщения, каковых латвийское учреждение, “командировавшее г. Балтинша в Россию” дать ему не могло. К тому же глава б. Латвийского земского самоуправления генерал Д-с ничего о таковой миссии г.Балтинша не знает, также как и не знает о состоянии его в земском самоуправлении. В то время, когда все эти прифронтовые районы кишели партизанами, г. Балтинш в 43-44 гг. свободно разъезжал по Витебской и Псковской губерниям. Кроме того, В своем повествовании г. Балтинш не назвал ни одной латышской части, ни одной фамилии “героев”, занимавшихся уничтожением русских людей. Его статья производит впечатление, что он желает очернить меня в глазах моих русских друзей, не знающих истинного положения вещей. Не думаю, что явно тенденциозную статью г. Балтинша можно причислить к историческим документам последней войны.
С совершенным почтением,

Р. Бангерскис,
Б. Генерал-Инспектор Латышского Легиона во 2-й мировой войне.

July 30, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, Apmelojumi, Leģions | Leave a comment

Vietne ar Gulagu pārdzīvojušo liecībām

The Long Bridge – Out of the Gulags

Angļu valodā
A most inspiring memoir by a woman of noble spirit who is both kind hearted and strong – a survivor.

July 29, 2014 Posted by | grāmatas, gulags | Leave a comment

“Memoriāls” tagad ir Rietumu spiegs

Raksts no Die Tageszeitung par Krievijas cilvēktiesību organizāciju darbības ierobežošanu.

Raksts krievu un vācu valodās. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


«Мемориал» — западный шпион

Клаус- Хельге Донат (Klaus-Helge Donath)
Результат нападения вандалов на здание правозащитного центра "Мемориала"

Пять организаций по защите прав человека были внесены в реестр НКО как «иностранные агенты», что могло бы предвещать их скорый конец и последующий удар по гражданскому обществу.

Можно ли еще верить Владимиру Путину? Во вторник перед заседанием Совета Безопасности Российской Федерации российский президент заверил, что каких-либо затягиваний гаек не планируется. Но накануне Министерство юстиции РФ добавила в реестр НКО новых «иностранных агентов» — ими стали еще пять некоммерческих организаций. Среди них оказался и небезызвестный правозащитный центр «Мемориал», который, начиная с конца 1980-х годов, занимается анализом прошлого сталинизма и нарушением прав человека.

Также в реестр также были внесены и межрегиональная правозащитная ассоциация «Агора» и региональная общественная организация «Экозащита!-Женсовет» в Калининграде. Такие НКО, как «Юристы за конституционные права и свободы» и фонд содействия защите прав и свобод граждан «Общественный вердикт», тоже оказались в списке, ведь они уже долгое время являются «сторожами» Фемиды.

В случае если данные организации «появляются на публике», то они обязуются указывать на то, что их информация восходит к НКО, то есть они выполняют функцию иностранного агента. Для этого достаточно и получаемых ими денег или финансирования проектов. В случае противоправных действий им грозит денежный штраф; в случае повторного нарушения закона члены НКО будут арестованы и будут обязаны закрыть свою организацию. До сих пор ни одна организация не сталкивалась с данным видом «порочащих» наказаний.

В последние годы Москва все чаще ограничивала права гражданского общества. Со времен «оранжевой революции» 2004 года в Киеве Кремль видит в ангажированных гражданах самую серьезную опасность для свой авторитарной модели правления.

Последним шагом станет фаза, когда придет конец абсолютно всем независимым НКО. В начале июля Федеральная налоговая служба бросилась на помощь Министерству юстиции — обязала «Московскую школу гражданского просвещения» выплатить миллионные налоги. В отличие от прошлых лет ФНС признала любые финансовые пожертвования налогооблагаемыми. Все это могло стать прецедентом для того, чтобы «выкачивать деньги» из НКО, поддерживаемых из-за рубежа.


Oriģināls: Memorial ist jetzt ein westlicher Spitzel

RUSSLAND Fünf Menschenrechtsorganisationen erhalten einen Registereintrag als “ausländischer Agent”. Das könnte ihr baldiges Ende einläuten und ist ein weiterer Schlag gegen die Zivilgesellschaft

AUS MOSKAU KLAUS-HELGE DONATH

Darf man Wladimir Putin noch glauben? Am Dienstag vor der Sitzung des russischen Sicherheitsrats versicherte Russlands Präsident, die Daumenschrauben in Russland anzuziehen, sei nicht geplant. Am Vorabend allerdings hatte das russische Justizministerium fünf Nichtregierungsorganisationen (NGOs) zu “ausländischen Agenten” erklärt. Darunter so bekannte Vereinigungen wie das Menschenrechtszentrum Memorial, das sich seit Ende der 1980er Jahre um die Aufarbeitung der stalinistischen Vergangenheit bemüht und Menschenrechtsverletzungen ahndet.

Ebenfalls im Agentenregister landete die Menschenrechtsorganisation Agora und der Ecodefense-Frauenrat aus Kaliningrad. Den Titel “ausländische Agenten” müssen auch die Organisationen Juristen für Verfassungsrechte und Freiheit sowie Obschtschestwennyj Verdikt von nun an führen, die sich seit Jahren als Watchdogs der Justiz einen Namen gemacht hatten.

Treten diese Organisationen an die Öffentlichkeit, sind sie verpflichtet, darauf hinzuweisen, dass ihre Informationen von einer NGO stammen, die die “Funktion eines ausländischen Agenten ausübt”. Dafür reicht die Annahme von ausländischen Geldspenden oder Projektförderungen. Bei Zuwiderhandlung drohen Geldstrafen, im Wiederholungsfall müssen die Verantwortlichen mit Haftstrafen und Schließung der NGO rechnen. Bislang war dieser diffamierenden Verpflichtung keine Organisation nachgekommen.

Moskau hat die Rechte der Zivilgesellschaft in den letzten zehn Jahren immer weiter eingeschränkt. Seit der Orangen Revolution 2004 in Kiew sieht der Kreml in den aktiven Bürgern die größte Bedrohung für sein autoritäres Herrschaftsmodell.

Der letzte Schritt leitet nun eine Phase ein, an deren Ende es kaum noch unabhängige NGOs geben dürfte. Anfang Juli preschte auch die Steuerbehörde zur Unterstützung des Justizministeriums vor und forderte von der “Schule für Staatsbürgerliche Aufklärung” mehrere Millionen Rubel Steuern nach. Anders als in den Vorjahren erkannte die Behörde ausländische Spenden nicht mehr als steuerfrei an. Dies könnte ein Präzedenzfall sein, der den vornehmlich aus dem Ausland geförderten NGOs den Geldhahn abdrehen soll.


July 23, 2014 Posted by | Krievija, piemiņa | 2 Comments

Virtuves saruna par kolaboracionismu padomju varas periodā

Virtuves saruna par kolaboracionismu padomju varas periodā

Rīgas mākslas telpā 31. jūlijā plkst. 17 izstādes Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla ietvaros notiks Virtuves saruna par kolaboracionismu padomju varas periodā, informēja Laikmetīgās mākslas institūta pārstāve Ieva Kalniņa.

Vai padomju okupācijas perioda izvērtēšanai un tā radīto seku pārvarēšanai Latvijā ir vajadzīga saruna par kolaboracionismu? Kas iezīmē robežu starp kolaboracionismu, kolaborāciju un konformismu? Kā pagaidām nenotikusī saruna par kolaboracionismu ir iespaidojusi mūsdienu Latvijas sabiedrības morāli? Vai kolaboracionisma izvērtēšanas procesam jābūt institucionalizētam vai individuālam?

Sarunā piedalīsies: Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva Dokumentu aprakstīšanas daļas galvenais arhīvists Ainārs Bambals, kultūras socioloģe, Latvijas Universitātes vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla, vēsturnieks, Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons, māksliniece Helēna Celmiņa, dziesminieks Valdis Atāls, vēsturniece un mākslas zinātniece Ieva Kalniņa, dzejnieks un publicists Jānis Vādons. Sarunu vadīs dzejniece un publiciste Liāna Langa un literāte un vēsturniece Rudīte Kalpiņa.

Virtuves saruna par kolaboracionismu notiek izstādes Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla ietvaros. 

Ieejas maksa:
 3 eiro pieaugušajiem; 
1.50 eiro skolēniem, studentiem, pensionāriem un Latvijas Mākslinieku savienības biedriem.

 

July 23, 2014 Posted by | PSRS, Vēsture | Leave a comment

VDK dokumentu zinātniska izpēte

July 16, 2014 Posted by | Vēsture | 1 Comment

“Sibīrijas bērnu” ceļojuma pēdējais stāsts

Foto - Ilze Pētersone

Spaskas memoriālā pērn uzstādītā Latvijas piemiņas zīme vienmēr atgādinās par latviešu likteņiem Kazahstānas nometnēs.

Laiks rakstīt vēsturi
. “Sibīrijas bērnu” ceļojuma pēdējais stāsts

Nobeigums. Rakstu sērijas 1. daļa “Kapaplāksne stepē latvietim” “LA” 13. jūnija, 2. daļa “Sargs šauj bez brīdinājuma” – 19. jūnija, 3. daļa “Brīvība zem kāpurķēdēm” – 27. jūnija, 4. daļa “Spēle ar galvaskausiem” – 3. jūlija numurā.

Līdzās piemiņas vietām, muzeju ekspozīcijām un ieslodzīto atmiņām vēl brīva vieta Latvijas vēsturnieku grāmatai par latviešiem Kazahstānas nometnēs
.

“Spaskas nometnē ieslodzītajiem nevajadzēja izdzīvot – viņi bija lemti nāvei,” “Sibīrijas bērnu” ekspedīciju uz drūmāko “Karlaga” ieslodzījuma vietu, sauktu par mogiļņiku (latviski – kapsētu), kas atrodas 30 km attālumā no Karagandas, pavada Lietuvas goda konsuls Kazahstānā. Deviņdesmitajos gados šeit ierīkots armijas poligons – tanki diendienā ar kāpurķēdēm maluši stepes zemi, kur bija apbedīti nošautie vai citādi bojā gājušie ieslodzītie – vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku.

Šodien Spaskā izveidots memoriālais komplekss – līdzās 21 dažādu valstu izveidotajai piemiņas vietai atrodas arī pērn atklātais piemineklis represētajiem no Latvijas. Mūsu ekspedīcijas vadītāja režisore Dzintra Geka atzīst, ka bijusi pārsteigta par Kazahstānā redzētajām piemiņas vietām un muzejiem – spilgtām liecībām par komunistu noziegumiem pret miljoniem nevainīgu cilvēku. “Krievijā nav tādu vietu kā Kazahstānā,” viņa piebilst.

Šis ir mans Kazah­stānas ceļojuma pēdējais stāsts par latviešu un arī citu tautu sūrajiem likteņiem zemē, kurā miljoniem nevainīgu cilvēku bija kļuvuši par baisākā pasaules režīma – komunisma – upuriem.

Baltieši Spaskas 
memoriālā – vienkopus


Mūsu pavadonis Vitaljus Tverijons zina stāstīt, ka tanku poligonu likvidējuši pēc Japānas, Lietuvas un Polijas misionāru ierosinājuma. Viņi izteikuši vēlmi saglabāt savu tautiešu piemiņu – tā radies Spaskas memoriāls, kurā pirmo pieminekli, veltītu 22 tūkstošiem japāņu, uzstādījusi Japāna. Pēc kāda Spaskas nometnē izdzīvojuša japāņa atmiņām, no rīta ieslodzītie rakuši bedri, kurā vakarā viņus pašus apbedīja. Kapus raka kā tranšejas, cilvēku apglabāšana notika katru dienu. Japāņiem apbedījuma vietā atļāva ekshumēt trīs vai četru cilvēku pīšļus – viņi pēc žetoniem identificēja savējos.

Lietuva tautas brāļu godināšanā sekojusi Japānas piemēram. Precīzu ziņu par lietuviešu skaitu Kazahstānas nometnēs nav, tiek rēķināti aptuveni 12 tūkstoši cilvēku. “Esmu rezervējis vietu, lai Baltijas valstis ir vienkopus – šeit jau ir Lietuvas un Latvijas piemiņas vietas, tuvumā – arī Polija. Tagad kārta Igaunijai,” nosaka goda konsuls. Viņa vecaistēvs uz Kazahstānu bija izsūtīts 1947. gadā. “Labi, ka tās vairs ir tikai atmiņas,” nosaka V. Tverijons, kura pārziņā arī plašā un aktīvā Lietuviešu biedrība. Karagandas apgabalā dzīvojot ap divarpus tūkstoši lietuviešu, rāda statistikas cipari, ap 100 līdz 120 no tiem aktīvi piedalās pasākumos, tradīciju saglabāšanā. Tuvākā apkārtnē dzīvojot arī ne mazums latviešu, viņi gan nav pratuši apvienoties savā biedrībā, taču “broļukas” ir draudzīgi un labprāt savā pulkā uz biedrības namu aicina arī latviešus.

Piemiņas vietas 
neļauj aizmirst vēsturi


Latvijas vēstniecības Kazahstānā viena no misijām – rūpēties par represēto tautiešu piemiņas vietu izveidošanu, atzīst vēstnieks Juris Maklakovs, kuram šī ir pirmā diplomātiskā darba vieta. Ar sponsoru atbalstu jau izdevies uzstādīt pieminekli Spas­kas memoriālā, kuru no Karagandas granīta tēlnieks Pauls Jaunzems un arhitekts Juris Poga veidojuši tepat, Kazahstānā.

Tuvākais uzdevums – sagādāt līdzekļus piemiņas plāksnei Akmoļinskas nometnē ieslodzītajām latviešu sievietēm. Par šo soda vietu “valsts nodevēju sievām”, kur tagad ierīkots muzejs – memoriāla komplekss, rakstīju “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas stāstā “Spēle ar galvaskausiem”. Mūsu viesošanās laikā vēstnieks ar prieku pavēstīja, ka puse no vajadzīgās summas jau savākta un plāk­sni viņš plāno uzstādīt līdz šā gada ziemai.

Spaskas un Akmoļinskas memoriālos 31. maijā, kas Kazahstānā noteikta par represēto piemiņas dienu, allaž notiek atceres pasākumi. Arī citā laikā tās apmeklē bijušo ieslodzīto tuvinieki, ekskursanti, valdību pārstāvji u. c.

J. Maklakovs spriež, ka darāmā kādam laikam pietiks, jo vietu, kurās no Staļina režīma cietuši latvieši, Kazahstānā vēl daudz. “Ja nav atgādinājuma, kas šajās vietās noticis, tās var nonākt aizmirstībā. Tāpēc mums ir svarīgi izvietot piemiņas vietas Kazahstānā cietušajiem, bojāgājušajiem latviešiem, kā jau to esam sākuši darīt,” vēstnieks piebilst. Akmoļinskai sekos Džezkazgana, kur savu atmiņu kādā uzkalniņā jau iemūžinājuši lietuvieši un ukraiņi – par šo rakstīju publikācijās “Sargs šauj bez brīdinājuma” un “Zem kāpurķēdēm”.

“Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas ceļotāji katrā braucienā ņem līdzi iepriekš sagatavotu piemiņas plāksni izsūtīto piemiņai. Šajā reizē ar veltījumu “Mūžīga piemiņa Latvijas tēviem, deportāciju upuriem. 1941. – 1949. gads” tā nonāk represiju upuriem veltītajā muzejā Doļinkas ciematā.

Kazahstāna 
gaida savu grāmatu 


2004. gadā Latvija saņēma Kazahstānas Republikas dāvinājumu – Kazahstānas teritorijā represēto latviešu tautības personu 227 krimināllietu atsevišķu dokumentu kopijas, kā arī sarak­stus par vēl 153 personām. Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis profesors Antonijs Zunda atceras, ka materiālus, atsaucoties politiski represēto ierosinājumam, izdevies iegūt Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Kazah­stānas vizītes laikā. Turpmāk šis uzdevums nodots Latvijas Valsts arhīva (LVA) rokās.

Kā apliecina LVA galvenais arhīvists vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, arī vēlākajos gados no Kazahstānas iegūti interesanti un vērtīgi dokumenti: 2011. gadā saņemts saraksts ar ziņām par 1937. – 1953. gadā Akmoļinskas nometnē ieslodzītām 100 latvietēm, pērn atsūtīti uzskaites dati par 16 Latvijas valsts piederīgajiem, represētajiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem un trīs personām, kas apglabātas nometnes nr. 99 kapsētā Karagandas apgabala Spas­kas ciemā. Pirms desmit gadiem uzsākto sadarbību vēsturnieks vērtē kā pozitīvu, taču tā jāturpina – Kazahstānas arhīvos vēl atrodas daudzi jo daudzi būtiski dokumenti, kas būtu vērtīgs papildinājums Latvijas arhīvos glabātajām lietām.

Jautāts, vai materiālu par Kazahstānas nometnēs izsūtītajiem un ieslodzītajiem latviešiem ir pietiekami, lai taptu vēsturnieka pētījums un izdevums plašākam lasītāju lokam, A. Bambals atbild apstiprinoši.

Olga meklē 
Latvijas radus


Džezkazganas viesnīcas “Metalurgs” kafejnīcā par šefpavāri strādā izsūtītā latvieša Jāņa Kalninieka meita Olga. Kad viņu sastapu pavisam nejauši, vaicājot pēc ūdens kafejnīcas virtuvē, ienāca prātā Dzintras Gekas teiktais: “Mūsu braucienos bieži vien šķiet – nu kā tu tālumā un svešumā kādu atradīsi vai satiksi, taču pēkšņi tas vienkārši notiek.”

Olga, tagad uzvārdā Patraškova, vairākas reizes braukusi tēvam līdzi uz Latviju ciemos pie radiem Liepājā un Grobiņā. “Biju viņa mīlulīte, tāpēc arī mani ņēma līdzi,” viņa piebilst. Atmiņā palicis liels ābeļdārzs un āboli, kurus uz Kazahstānu sūtījuši pilniem čemodāniem. Olga cenšas atcerēties arī kādu latviešu dziesmiņu, kuru tēvs skandējis, viņu mazu uz ceļgala šūpodams, taču lāgā neizdodas.

Par savu ieslodzījumu tēvs neko daudz neesot stāstījis – sākumā Aktā strādājis ogļu šahtā, vēlāk nokļuvis Karsakpai vara rūpnīcā, kur pildījis namdara pienākumus, pēc tam uzdienējies līdz brigadierim. “Grūta dzīve bija tēvam, katorgas darbos veselību sabojāja, nomira 62 gadu vecumā,” Olga smagi nopūšas un noslauka asaru. Karagandas ogļu šahtā vergojusi arī viņas mamma – pēc tautības vāciete.

Tēvu visi paziņas un kaimiņi saukuši par Janu, Olgas pasē ierakstīts, ka viņa ir Janovna, taču viņa ar to vairs nav mierā. Kad ies pensijā un mainīs pasi, prasīs, lai raksta Janisovna. “Tēvu taču sauca Jānis!”

Olgai vēl kādreiz gribētos aizbraukt uz tēvzemi, taču vispirms jāatrod radinieki. Ar interneta palīdzību pagaidām nevienu nav izdevies uziet – lai gan Kalninieka uzvārds meklētājā parādās, kā lai zina, kurš ir īstais? Arī jaunie – meita un dēls – vēlētos iepazīties ar vectēva radiem, viņa cerīgi nosaka. Nesolu Olgai atrast tuviniekus, taču uzrakstīt par viņas ilgām pēc Latvijas – gan.

Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam. Paldies visiem “Sibīrijas bērnu” Kazah­stānas ekspedīcijas dalībniekiem

 

July 15, 2014 Posted by | Ekspedīcijas, Filmas, grāmatas, gulags, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

%d bloggers like this: