gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sargs šauj bez brīdinājuma

ILZE PĒTERSONE, Latvijas Avīze  http://mod.la.lv/main1.php?dat=2014-06-19&type=la


“Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcija “bīstamo valsts noziedznieku” nometnē Džezkazganā

“Braucam pa ielu, ko cēla nometnes cilvēki, viņi būvēja arī dzīvojamās mājas, ūdenskrātuvi, termoelektrocentrāli, vara rūdas pārstrādes rūpnīcu, var teikt, ka Džezkazganas pilsētu uzbūvēja ar ieslodzīto rokām,” “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas ceļotājiem stāsta vēsturnieks, Džezkazganas universitātes profesors Turganbeks Allanijazovs. Viņš mūs ved uz Steplaga – īpašas nozīmes gulaga nometnes – bijušajām nodaļām, kurās celtniecībā, rūdas un ogļu raktuvēs nodarbināja “bīstamos valsts noziedzniekus”, viņu vidū arī latviešus. Kopumā spaidu darbos ieslodzījumā un piespiedu nometinājumā PSRS izmantoja vairāk nekā 25 miljonus cilvēku.

Šis ir Kazahstānas ceļojuma otrais stāsts (pirmo rak­stu “Kapaplāksne stepē latvietim” sk. “LA” 13. jūnija numurā) par “sociālisma celtniecību” Staļina vergu nometnēs, kā arī sīkstu latvieti, kas vairākkārt bija tuvu nāvei un tomēr izdzīvoja. Viņa soda izciešanas vietu atbraucis uzmeklēt mazdēls mācītājs Guntis Kalme.

Steplags – atkritumu izgāztuve un postaža

Džezkazganas celtniecība sākās 1944. gadā ar Džezkazganlaga (Džezkazganas nometnes) ieslodzīto spēkiem, 1945. gadā šeit ieveda japāņu karagūstekņus. “Kad Staļinam neizdevās dabūt Hokaido salu, jo amerikāņi to neatdeva, teiksim tā, afekta stāvoklī viņš nolēma nosūtīt katorgas darbos 600 tūkstošus japāņu karagūstekņu – 35 līdz 40 tūkstošus uz Vidusāziju, Kazahstānu,” skaidro mūsu gids. Japāņu vergus nomainīja “bīstamie valsts noziedznieki”, kas notiesāti saskaņā ar Krimināllikuma 58. pantu par valsts nodevību. Nometne pildījās strauji, Staļina represiju mašīna strādāja ar pilnu jaudu – īsā laikā no aptuveni sešiem tūkstošiem ieslodzīto 1948. gada nogalē to skaits izauga līdz nepilniem 28 tūkstošiem 1950. gadā. 1954. gadā Steplagā dažādos darbos izmantoja 20 698 cilvēkus, no kuriem gandrīz puse bija ukraiņi, bet okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji kopskaitā veidoja ceturto daļu: 2690 lietuvieši, 1074 latvieši, 873 igauņi.

Šodien Steplaga trešās nodaļas vieta, kurp mūs atvedis vēsturnieks, vairāk līdzinās drupu kaudzei un izgāztuvei. Vislabāk laika pārbaudi izturējusi pārvaldes ēka. Stepes izkaltušajā zālē kā Goliāts pēc cīņas ar Dāvidu guļ lielie nometnes ieejas vārtu stabi, caur kuriem tūkstošiem cilvēku diendienā mērojuši ceļu uz raktuvēm, fabrikām, būvlaukumiem – divas stundas ceļā, desmit, divpadsmit stundas smagā darbā. “Skatos un, ieraugot garās vīriešu kolonnas rindas, no pārsteiguma apmulstu. Stāvu kā sastingusi. Tumši, gurdeni stāvi iet bezgalīgā virknē. Blakām sargi ar šautenēm, tie visu laiku kaut ko kliedz. Suņi rej. Ārprāts!” savās atmiņās par pirmo dienu Kengiras nometnē raksta Marta Kalniņa. Jau nākamajā rītā arī viņa nostājas ieslodzīto rindā pie caurlaides vārtiem – un tā septiņus garus gadus. “Solis pa labi, solis pa kreisi – sargs šauj bez brīdinājuma!” šie vārdi palikuši prātā uz visu mūžu. Martu uz Kazahstānu izsūtīja 22 gadu vecumā.

Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā šis vēstures mantojums bija saglābjams, stāsta Džezkazganas universitātes profesors, taču tagad ieslodzīto barakas, tiesa, bez jumtiem, saglabājušās tikai daļā, kur aiz paneļu nožogojuma darbojas autoremonta un mehanizācijas cehi. Jebkurš T. Allanijazova mēģinājums pievērst vietējās varas uzmanību, lai bijušajā ieslodzījuma vietā uzturētu kārtību, beidzoties ar nulles rezultātu. “Vienmēr esmu teicis – Kazahstāna nav Vācija, Steplags nav Buhenvalde. Tagad Steplags ir kā atkritumu izgāztuve. Cik ilgi vēl šis viss noturēsies, nezinu,” viņš nosaka. Trešā nodaļa, kuras ieslodzītie pierādīja, ka pat pašos bezcerīgākajos ap­stākļos spēj pretoties varas pārspēkam, būtu pelnījusi citu attieksmi. 1954. gadā te vairāk nekā mēnesi ilga ieslodzīto sacelšanās, kas mēroga un upuru skaita ziņā pārspēja nemierus gulaga nometnēs Noriļskā un Vorkutā, taču par šo notikumu – manā nākamajā stāstā.

Darbs šahtā – pats bīstamākais

“Sibīrijas bērnu” ceļotājus allaž pavadot veiksme, saka ekspedīcijas vadītāja režisore Dzintra Geka un pajoko: “Varbūt tāpēc, ka vienmēr esam nodrošinājušies ar svarīgākajiem cilvēkiem – dakteri, advokātu un mācītāju…”

Arī šoreiz apstākļi veidojas labvēlīgi – Zigfrīdam Muktupāvelam jau izdevies atrast gan Kazahstānas radiniekus, gan tēvabrāļa kapavietu, par ko rakstīju pirmajā stāstā, savukārt Guntim Kalmem ceļā trāpījies īstais cilvēks – mūsu pavadonis, kurš, tikai uzmetot ātru skatu mācītāja līdzi paņemtajam dokumentam, jau zina nosaukt viņa vectēva ieslodzījuma vietu – tā ir Steplaga pirmā nodaļa “Rudņiks”, kas atradās Džezkazganas ciemā.

Guntim žaketes iekškabatā glabājas 3. Jelgavas kājnieku pulka nozīme – piemiņa no vectēva Kārļa Grīnerta, savulaik prezidenta Kārļa Ulmaņa miesassardzes priekšnieka, vēlāk Latvijas leģiona 19. divīzijas Laumaņa bataljona rotas komandiera, kas cīnījies gan pie Opočkas, gan Kurzemē. K. Grīnerts karā ievainots, nosūtīts ārstēties uz Vāciju un tad no ASV zonas, nezinādams, kur palikusi viņa ģimene, devies atpakaļ uz Latviju, skaidri saprazdams, kā brauciens beigsies. Izsūtīts uz Vorkutu, taču pēc Rietumvācijas kanclera Konrāda Adenauera vizītes atbrīvots kopā ar vācu armijas virsniekiem, jo bija uzdevies par vācu virsnieku. Pārbraucis mājās, taču atpazīts un 1949. gadā izsūtīts vēlreiz, šoreiz uz Steplagu Džezkazganā.

Postaža pirmās nodaļas bijušajā teritorijā vēl lielāka nekā trešajā. Pirms četriem gadiem visas ieslodzīto zemnīcu paliekas ar smago tehniku pārraktas un iznīcinātas, jo pastāvīgi applūdušas un ziņkārīgajiem kļuvušas bīstamas. Tagad šī vieta nevienu vairs neapdraud, taču arī interese par to zudusi.

Darbs rūdas ieguves šahtās gan tolaik, gan arī tagad ir pats bīstamākais, nosaka vēsturnieks T. Allanijazovs. Viņš zina, jo pats deviņdesmito gadu sākumā materiālu apstākļu dēļ piecus gadus nostrādājis vara raktuvēs. Pat sācis lietot alkoholu, smēķēt, jo citādi nevarot izturēt spriedzi – nezini taču, vai nākamajā dienā vēl būsi dzīvs. Tomēr tā bija viņa brīvprātīga izvēle, kamēr Gunta vecaistēvs un vēl tūkstošiem nevainīgu cilvēku rūdas raktuvēs strādāja spiestā kārtā. Viņus apdraudēja ne tikai iegruvumi un nelaimes gadījumi, bet arī ātri progresējoša slimība. Līdz 1957. gadam Kazahstānā rūdu ieguva primitīvā veidā – skaldīja ar āmuriem, kas radīja kvarca putekļus. Trīs mēnešos varēja saslimt ar silikozi, tā nozīmēja – drīzu nāvi. Kārlis Grīnerts vairākkārt bijis tuvu galam, tomēr izdzīvojis un atgriezies Latvijā. Par ieslodzījuma laiku neko nav stāstījis un arī sarunās ar karabiedriem mazdēlam nav ļāvis klausīties, vienkārši izlicis aiz durvīm, joprojām ar nelielu rūgtumu sirdī atceras Guntis Kalme.

Par kādu cenu

Sociālisma celtniecībai ar šahtām un jaunbūvēm vien bija par maz, jo tautai gribējās arī ēst. “Karlagam bija jākļūst par pārtikas bāzi, un ideju īstenoja simtprocentīgi – Karlags Lielā Tēvijas kara laikā piegādāja pašu lētāko maizi visā Padomju Savienībā,” muzejā, kas izveidots par piemiņu politisko represiju upuriem Doļinkas ciematā, stāsta ekskursijas vadītājs vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Drebezgovs. Vērienīgi un moderni ierīkotais muzejs ar 17 ekspozīcijas zālēm atrodas bijušajā Karlaga nometnes centrālajā kantora ēkā. Arī šī celtne ir būvēta ieslodzīto rokām.

Līdzās smagajam vergu darbam Staļina represīvā mašinērija gādāja arī par “smadzenēm” – ieslodzījumu vietās nogādāja vai visu Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas zinātnieku “armiju” un pavēlēja viņiem turpināt pētniecības darbu 1938. gadā izveidotajā zinātniski pētnieciskajā laboratorijā. Ar zinātni nebrīvē bija spiests nodarboties par 20. gadsimta Leonardo da Vinči sauktais fiziķis Leonards Čiževskis – Nobela prēmijas nominants, populārās gaisa jonizētājlustras autors. Gids nebeidz vien uzskaitīt, ko Karlaga ieslodzītie – izglītoti, gudri ļaudis – radījuši, izgudrojuši, selekcionējuši. Izrādās, arī mana tēva iecienītākā kāpostu šķirne “Slava” tapusi spiestā kārtā.

“Ja ne Karlags, centrālajā Kazahstānā daudz kas nebūtu tik attīstīts – Karagandas ogļu baseins kļuva par trešo lielāko ieguves vietu Padomju Savienībā, svina ieguvē Kazahstāna ieņēma pirmo vietu,” nosaka ekskursijas vadītājs un piebilst, “taču – par kādu cenu.”

Muzeja ēkas remonta laikā strādnieki pagrabā uzgāja aku. Tā nebija paredzēta ūdens ņemšanai, bet gan ieslodzīto sodīšanai. Nometnes žargonā aku sauca par glāzi vai divīzijas bedri. Šis bija viens no vairāk nekā trīsdesmit fiziskās ietekmēšanas līdzekļiem, kādus gulaga nometnēs piemēroja ieslodzītajiem laikā no 1937. līdz 1953. gadam.

Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam.

June 18, 2014 Posted by | gulags, piemiņa, PSRS, REPRESĒTIE | Leave a comment

Starptautiska konference par 1.pasaules kara norisēm Baltijas reģionā

Latvijas Kara muzejā 2014. gada 26. – 27. jūnijā notiks starptautiska konference „Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914-1918)”
Atzīmējot Pirmā pasaules kara simto gadskārtu, 2014. gada 26.un 27.jūnijā Latvijas Kara muzeja telpās, Rīgā, notiks ievērojams akadēmisks pasākums: starptautiska zinātniska konference „Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914-1918)”. Konferencē piedalīsies vēsturnieki, pazīstami militārās un politiskās vēstures speciālisti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, ASV, Šveices, Polijas, Vācijas, Baltkrievijas un Krievijas. Konferences gaitā tiks aplūkoti jautājumi par dažādu valstu bruņoto spēku darbību Baltijas reģionā Pirmā pasaules kara laikā, sabiedriskās dzīves norises vācu un krievu karaspēka ieņemtajos apgabalos. Tāpat vēsturnieki runās par šī perioda vēstures pētniecību un tās perspektīvām, kā arī par kara piemiņas vietu un memoriālu saglabāšanu.
Konferenci ar LR Aizsardzības ministrijas atbalstu rīko Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, tās darbu ir aicināts apmeklēt ikviens vēstures interesents.
Konferences programmu jūs varat lejuplādēt:
Abām dienām: http://karamuzejs.lv/lejupielade/26-27ju…
Konferences 1. dienai 26. jūnijā: http://karamuzejs.lv/lejupielade/26junWW…
Konferences 2. dienai 27. jūnijā: http://karamuzejs.lv/lejupielade/27junWW…
Latvijas Kara muzeja Direktora vietnieks pētniecības darbā J.Ciganovs
Tel. +371 67224929, m.t +371 26438497epasts: juris.ciganovs@karamuzejs.lv

 

June 15, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

S.Kalnietes runa “Sibīrijas bērni” rīkotajā konferencē

Sandra Kalniete

Runa fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā konferencē 1941.gada 14.jūnija piemiņai.

2014.gada 14.jūnijā.


Valsts prezidenta kungs,

Saeimas priekšsēdētājas kundze,

Mīļā Dzintra,

Mīļie sibīrieši,

Šodien mēs runājam par bērnu un jauniešu  atgriešanos, kuru padomju vara pieļāva pēc 2.pasaules kara beigām. Kā jau daudzi citi padomju represīvo iestāžu lēmumi, arī šie ir nekonsekventi un neizsekojami – šodien atļauts atgriezties, rīt izsūti atkārtoti. Arī mana mamma Ligita šo nežēlīgo atgriešanos un atkārtoto izsūtīšanu piedzīvoja.

Pirmā atgriešanās notika 1946.gadā, kad Krasnojarskas un Tomskas apgabalos ieradās Latvijas Izglītības ministrijas darba grupa, kuras uzdevums bija pārvest mājās 1941.gada izsūtījuma bāreņus vecumā no četriem līdz sešpadsmit gadiem.[1] Redzot slimīgi vājos, noskrandušos bērnus, grupas vadītāja Anna Lūse nespēja atteikt izmisušajām mātēm un daudzus ierakstīja bāreņu sarakstos. Pārvarot dažādus birokrātiskus šķēršļus, līdz 1946.gada navigācijas sezonas beigām izdevās aizvest uz Latviju 1425 bērnus.[2] Daudzus no viņiem pēc dažiem gadiem izsūtīja otrreiz. Lai arī bērnu glābšanu bija plānots turpināt nākamajā navigācijas sezonā, padomju vara nolēma, ka “sociāli bīstamie bērni” tādu augstsirdību nav pelnījuši un tos jāatstāj nīkuļot Sibīrijā.[3]

Otrā atgriešanās sākās 1948.gadā. Vispirms paklīda ziņa, ka kādam atļauts atgriezties, kas izsūtīto sirdīs iekveldināja neprātīgu cerību. Protams, arī mana mamma un vecmāmiņa Emilija cerēja. Beidzot Ligita saņēma izsaukumu uz Toguras komandantūru, kur  komandants viņu informēja: “Ligita Janovna, padomju vara ir novērtējusi jūsu uzvedību un atļauj jums atgriezties Latvijā. Jums tiek dota iespēja pierādīt, ka esat šīs uzticības cienīga.” Viņš arī paskaidroja, ka manai vecmāmiņai Emilijai jāpaliek, jo vispirms ļaujot atgriezties pēc 1925.gada dzimušajiem. 1948.gada 15.aprīlī ir izdarīts pēdējais reģistrācijas ieraksts Ligitas Dreifeldes komandantūras uzskaites kartītē.

Kad rakstīju grāmatu “Ar balles kurpēm Sibirijas sniegos”, tad vēsturnieku rīcībā nebija dokumentu, kas ļautu saprast, kāpēc 1948.gadā nelielai izsūtīto daļai, galvenokārt jauniem cilvēkiem, atļāva atgriezties Latvijā. Vēsturnieki, ar kuriem konsultējos, izteica vairākus pieņēmumus. Tas varēja notikt ar PSRS Iekšlietu ministrijas īpaši slepenu lēmumu. Tā varēja būt arī iekšējā dienesta instrukcija vai pat mutisks rīkojums no Maskavas Tomskas un dažu citu nometinājuma apgabalu pārraudzības sistēmas vadītājiem. Iespējams, jaunieši tika atlaisti tāpēc, ka viņi izsūtīšanas brīdī bija bijuši nepilngadīgi un kara jukās nebija saņemts rīkojums pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas viņus iekļaut uzraugāmo sarakstā. Tāpēc, nezinot, ko darīt ar šiem “neuzskaitītajiem,” apgabala vai rajona Iekšlietu ministrijas pilnvarotie izsniedza izbraukšanas atļaujas.

Līdz 1948.gadam visi specnometinātie atradās PSRS Iekšlietu ministrijas 1. specdaļas uzskaitē. Tad tos pārņēma PSRS Valsts drošības komiteja, kas 1949.gadā uzsāka specnometināto pārreģistrāciju. Tās gaitā atklājās lielas “nekārtības” – mirušie nebija reģistrēti, pilngadību sasniegušie bērni nebija uzskaitīti, aizbēgušie meklēti, daļa nez kāpēc atlaisti. Mirušos “norakstīja”, bet pazudušos, tostarp sešpadsmit gadus pārsniegušos, sāka meklēt.

1949.gada 10.maijā pēc konstatējuma, ka “Kolpaševas pilsētas Iekšlietu daļas atļauja Dreifeldei Ligitai Jāņa m. tikusi izsniegta nelikumīgi”,[4]   tika izsludināta Ligitas Dreifeldes Vissavienības meklēšana. Viņa tika “atrasta” 8.oktobrī, kad Tukuma milicija apstiprinoši atbildēja uz Tomskas pieprasījumu.[5] 25.oktobrī pienāca PSRS Iekšlietu ministrijas vēstule, kurā bija norādīts, ka “nometināto bērni līdz ar 16 gadu vecuma sasniegšanu ir jāņem administratīvi nometināto uzskaitē, lai nodrošinātu viņu uzraudzību,” un pieprasīts: “Saskaņā ar augstāk izklāstīto lūdzam nosūtīt pa etapu Jūsu atrasto 1926.gadā dzimušo Dreifeldi Ligitu Jāņa m. uz iepriekšējo izsūtījuma vietu Kolpaševas rajona Tomskas apgabalā, kur  dzīvo viņas māte, izsūtīti-nometinātā Dreifelde Ilze Emilija Indriķa meita.”[6]

Kopš bija paklīdusi ziņa, ka atkārtoti apcietināts kāds no bijušajiem “sibīriešiem”, mana mamma dzīvoja milzīgā sasprindzinājumā, jo viņa zināja, ka “brīvlaistos” atradīs visur. Nelīdzēs ne dzīves vietas mainīšana, ne vīra uzvārda pieņemšana.

Mammu apcietināja 1949.gada 7.decembrī. Viņu apsūdzēja patvarīgā nometinājuma vietas atstāšanā. Nelīdzēja taisnošanās, ka viņai bijusi izbraukšanas atļauja no Tomskas apgabala, kas kopā ar citiem dokumentiem nozagta vilcienā. Izmeklētājam to būtu bijis viegli pārbaudīt, jo bez izbraukšanas atļaujas  neviens nevarēja saņemt pasi, tikt pierakstīs dzīves vietā vai pieņemts darbā. Taču leitnantam dokumenta trūkums bija lielisks iegansts, lai “pareizi” noformētu  papīrus un pamatotu aizturēšanu.[7] Pēc dažām dienām mammu pārveda uz termiņcietumu pie Brasas stacijas Rīgā.

Mūsu ģimenes arhīvā glabājas maza, zaļgana piezīmju grāmatiņa – manas mammas dienasgrāmata, kas rakstīta otrreizējā ceļā uz Sibīriju. Dienasgrāmatu esmu lasījusi un pārlasījusi, katrreiz tajā atrodot jaunas nianses, mājienus un faktus, kas mani dziļi satricina un apdedzina arvien jaunās sāpēs par kārtējo nežēlību, kas manai mātei bija jāpiedzīvo. Kā noziedzniece no cietuma uz cietumu viņa tikusi pārsūtīta. Beztiesīga un pazemota viņa pavadījusi cietumos gandrīz piecus mēnešus, kuru laikā sākotnējo izmisumu pakāpeniski nomainīja pilnīga apātija. Tā bija vienīgais pieejamais pašaizsardzības līdzeklis, lai pasargātu sevi no jaunām emocionālām traumām nenormālajā kriminālājā pasaulē, kurā viņa bija iemesta. Nedaudzās, ar zīmuli rakstītās lappuses ir dokuments, kurā ir saglabāti viņas pārdzīvojumi – pazemojums, fiziskas bailes,  sāpes, nomāktība, cerības, spīts, uzņēmība, bezspēks.

Mammas ceļš beidzās Kolpaševas pilsētā, kur kuģis iebrauca pēcpusdienā. Viņai lika nokāpt no kuģa. Viņa kādu laiku apjukusi stāvēja, gaidot, kad nāks konvojs. Tad mana mamma uzdrošinājās paieties uz vienu un otru pusi, lai pārbaudītu, vai kāds skries pakaļ un kliegs: “Na mesto!”[8] Neviens. Viņa beidzot drīkstēja iet pa ielu neapsargāta. Pirmais gājiens, protams, bija uz pilsētas komandantūru piereģistrēties. Tur komandants paziņoja, ka Ligitai Dreifeldei turpmāk būs jādzīvo Kolpaševā. “Kā Kolpaševā?” viņa iesaucās: “Es vēlos braukt pie savas mammas uz Toguru.” Iestājās klusums. Tad komandants, kā neērti juzdamies, iesmējās un teica: ”Kā, vai tad jūs nezinat, ka jūsu māte ir mirusi?” Ligita nesaprata. Komandants atkārtoja vēlreiz: ”Jūsu māte Emilija Dreifelde ir mirusi 4.februārī.”

Nekad neviens šo un daudzas citas traumas nespēs izdzēst no manas mātes, tāpat kā no citu izsūtīto apziņas un zemapziņas. Pagaidām Latvijā tikpat kā nav pētītas izsūtījuma sekas un iespaids uz cilvēku turpmāko dzīvi un pat uz nākamo, izsūtījumu nepiedzīvojušo paaudzi, kas veidojās tiešā saskarsmē ar Sibīrijas moku ceļus izgājušajiem.[9] Izsūtījums noteikti ir atstājis pēdas arī manī un manas paaudzes psiholoģijā un vērtību orientācijā.

[1] Staris A. 1941. gadā okupantu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju bērnu ērkšķainais atceļš uz dzimteni // Latvijas Vēsture. – 1995. – Nr.1. – 37.-44.lpp.

[2]  Pēc Latvijā provizoriski sastādītiem sarakstiem reevakuējami bija apmēram 600 bērni. Šim nolūkam tika piešķirti  kopumā 180 tūkstoši rubļu. Sk. Staris A. 1941. gadā okupantu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju bērnu ērkšķainais atceļs uz dzimteni // Latvijas Vēsture. –1995. – Nr.1. – 37.-44.lpp.

[3] Staris A.1941.gadā okupantu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju bērnu ērkšķainais atceļš uz dzimteni // Latvijas Vēsture. – 1995. – Nr.1. – 37.-44.lpp.

[4] LVA, 1987.f., 1.apr., 20293.l., 20.lp.

[5] LVA, 1987.f., 1.apr., 20293.l., 17.lp.

[6] LVA, 1987.f., 1.apr., 20293.l., 17.lp.

[7] Uzskaites lietas dokumentu paviršās izpildīšanas dēļ grāmatā « Aizvestie » dati par L.Dreifeldi ir neprecīzi. Ģimenes arhīvā glabājas L.Dreifeldes reģistrācijas kartīte, kurā pēdējais ieraksts izdarīts 15.04.1948. Grāmatā minēts, ka viņa ir bēgusi 15.04.1947., kad patiesībā viņa atradās Togurā. Sk. Aizvestie. 1941.gada 14.jūnijs / LVA. – Rīga : Nordik, 2001. – 560.lpp.

[8] Vietā !- Tulk. no krievu val.

[9] Māra Vidnere ir pētījusi izsūtījuma ietekmi uz izsūtīto personībām, meklējusi atbildi, kādi bija spēka avoti, kas palīdzēja izdzīvot ekstremālos apstākļos, tomēr šis pētījums neko nestāsta par pēctraumatisma izpausmēm izsūtīto turpmākajā dzīvē. Sk. Vidnere M. Ar asarām tas nav pierādāms…- Rīga : LU, 1997. – 312 lpp.

June 14, 2014 Posted by | represijas | Leave a comment

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Rīgā

Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, 14. jūnijā Rīgā notiks vairāki pasākumi – piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas un Torņkalna stacijās, konference, grāmatas atvēršana, kā arī dokumentālā kino seanss, koncerti un Lūcijas Garūtas, Andreja Eglīša kantātes «Dievs, Tava zeme deg!» atskaņojums.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Rīgā

14. jūnijā plkst. 11.00 pie Šķirotavas stacijas notiks piemiņas pasākums, vēlāk, plkst. 15.00 šāds pasākums būs arī pie Torņkalna stacijas. Jau tradicionāli piemiņas brīdis notiks pie Brīvības pieminekļa, kur plkst. 13.00 būs svinīgā Goda sardzes maiņa un ziedu nolikšanas ceremonija.

Šogad, Komunistiskā genocīda upuru atceres dienā, Melngalvju namā notiks konference 1941. gada 14. jūnija piemiņai, grāmatas «Sibīrijas bērni» atvēršana, un plkst. 17.00 sāksies koncerts «Aizvestajiem». Tajā piedalīsies Latvijas Radio koris, diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā, muzicēs zvanu ansamblis «Primus», kontrabasists Mareks Auziņš un obojists Daumants Kalniņš. Koncertā ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kurus var saņemt, sazinoties pa tālruni 26598498.

Piemiņas koncerti notiks arī vairākos dievnamos. Rīgas Sv. Pētera baznīcā muzicēs Boļeslava Voļaka brāsbends, Rīgas Mateja baznīcā koncertu sniegs Raimonds Tiguls, jauniešu koris «Mūza» un kamerkoris «Matejs». Savukārt Rīgas Domā koncertā «Lux Aurumque» uzstāsies Profesionālais pūtēju orķestris «Rīga», diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā un soliste Gunta Davidčuka – Gelgote. Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kuri saņemami Rīgas Doma kasēs.

Rīgas Latviešu biedrības namā no plkst. 16.00 skanēs Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte «Dievs, Tava zeme deg!». Tās atskaņojumā piedalīsies Latvijas Universitātes absolventu koris «Jubilate», Rīgas Latviešu biedrības jauktais koris un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas jauktais koris «Fortius», solisti Jānis Kurševs un Andris Gailis, koncertmeistare Ilze Dzērve, ērģelnieks Roberts Hansons un diriģents Juris Kļaviņš.

Informācija par pasākumiem un to norises laiku atrodama interneta vietnē www.kultura.riga.lv.

 

June 13, 2014 Posted by | piemiņa | Leave a comment

Ekspedīcija Kazahstānā

“Sibīrijas bērnu” ekspedīcija Kazahstānā – pa komunistu noziegumu asiņainajām pēdām

Foto - Ilze Pētersone

Zigfrīds bija cieši apņēmies kapos emocijas neizrādīt, taču saviļņojums pie tēvoča kapaplāksnes ar uzrakstu “Zigfrīds Muktupāvels” tomer ņēma virsroku. Jau krietni vēlāk, atceļā uz Latviju, viņš saka, ka viss notikušais vēl jāpārdomā. “Tikai pēc kāda laika es sapratīšu, cik tas bija nozīmīgi.”

Zigfrīdu Muktupāvelu nosauca viņa tēvabrāļa vārdā, kurš pēc izciestā izsūtījuma Kazahstānā bija palicis tur uz dzīvi. Radinieks jau aizsaulē, un kontakti ar pārējiem tuviniekiem divdesmit gadus kā pārtrūkuši, taču Zigfrīdu nepameta doma, ka saites jāatjauno vai vismaz jāatrod onkuļa kapavieta tālajā zemē. Šogad maijā viņam radās iespēja doties kopā ar fonda “Sibīrijas bērni” rīkoto ekspedīciju uz Kazahstānu. “Bija nedaudz bail, jo nezināju, ko tur satikšu,” atzina Latvijā pazīstamais dziedātājs, arī radio un televīzijas raidījumu vadītājs, un piebilda, ka, jau iedomājoties vien tēvoča kapaplāksni ar gravējumu “Zigfrīds Muktupāvels”, kļūstot savādi ap dūšu.

Vai Zigfrīdam izdosies satikt savus radiniekus un atrast tēvabrāļa kapavietu, stāstīšu šajā aprakstā par Kazahstānas ceļojumu, kurā izdevās būt arī man, šā raksta autorei. Sekos vēl četri stāsti par latviešu un arī citu tautu sūrajiem likteņiem zemē, kurā miljoniem nevainīgu cilvēku bija kļuvuši par baisākā pasaules režīma – komunisma – upuriem.

Pa pastu uz 
Kazahstānu – 
Latvijas zeme


Ekspedīcijas busiņš pēc dažu simtu kilometru kratīšanās pa stepes it kā asfaltētajiem ceļiem ieripo ciemā ar nosaukumu Akžala, pajokojam, ka latviski to varētu saukt “Ak, žēl”. Kazahstānā vietas daudz, teritorijas ziņā tā ieņem devīto vietu pasaulē, tāpēc kazahi pat mazos ciematos var atļauties būvēt platus, jo platus ceļus, tādi tapuši arī Akžalā. Lūkojam pēc Miera ielas 2 – Muktupāvelu adreses, uz kuru ilgus gadus no Latvijas ceļoja brāļa rakstītās vēstules un pakas. Viena no Zigfrīda spilgtākajām bērnības atmiņām – kā abi ar tēvu gājuši uz pastu, lai onkulim nosūtītu finiera kastīti, piebāztu pilnu ar melnās tējas paciņām vai arī – zemi. “Paciņas uz Kazah­stānu bija regulārs pasākums, pamatlieta bija tēja, taču tika sūtīta arī zeme, jo te bija stepe, kur nekas lāgā neauga,” stāsta Zigfrīds. Zemei sekojis sūtījums ar ērkšķogu krūmiņu.

Miera ielu Akžalā neredz, toties pie ciema veikaliņa pamanām milici. Viņš gan nezinot ne tādu ielu, ne uzvārdu, bet mūsu Zigfrīds jau nāk ārā no veikala, pārdevēja slēdz bodīti ciet un sola aizvest līdz viņa māsīcas mājai.

Anniņa, kā viņu mīļi sauca Zigfrīds, tikko izcepusi pilnu šķīvi ar zivīm, kad pār slieksni, baltu Sprīdīša cepuri galvā, kāpj viņas brālēns no Latvijas. Abi nebija redzējušies vairāk nekā divdesmit gadus.

Raudāja Anna, raudāja Zigfrīds, bet operatori un fotogrāfi ķēra mirkļus – tāds darbs. Mazmeita Arina jau aizsteidzas uz veikalu pēc maizes, bet pati saimniece ver vaļā pagraba lūku un cienastam velk ārā burku pēc burkas ar sālītiem gurķiem, tomātu mērcēm un citiem pašas gatavotiem labumiem.

Latvijas brālēns ar Kazahstānas māsīcu spriež, kāpēc visi sakari pārtrūkuši, jo vēstules pēc brāļu Muktupāvelu nāves sūtījušas abas puses. Viens no iemesliem – Akžalā visām ielām pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā nomainīti nosaukumi. Anna šausminās par ziņām, kas notiekot Latvijā: “Domājām, jums ir aizliegtā zona, iebraukt nevar, neviens ar mums krieviski nerunās!” Arī viņu ir skāruši Krievijas televīzijas meli par mūsu zemi.

Zigfrīda tēvocim pēc izciestā izsūtījuma savu dzimteni izdevās apciemot vien divas reizes. Par laiku nometnē viņš nav stāstījis ne Latvijas radiem, ne arī saviem mājiniekiem Kazahstānā. “Teica – negribu, jums tas nav jāzina,” atceras meita Anna un piebilst, ka tēvs pat visus dokumentus iznīcinājis, it kā vēlētos šo dzīves nogriezni no atmiņas izdzēst. Pēc pēdējās viesošanās dzimtenē mājupceļā viņš par to vien runājis, ka jāatgriežas Latvijā, taču veselības dēļ tas vairs nebija izdarāms. Zigfrīda tēvs, kā juzdams, ka ar brāli redzas beidzamo reizi, lidostā ardievas mājis ilgi, ilgi…

Līdz tēvoča kapavietai jābrauc pa stepes ceļu. Zigfrīds un Anna saplūkuši ceriņus, līdzi svecītes. Kapos Zigfrīds bija cieši apņēmies neizrādīt emocijas, taču, ieraugot uz kopiņas piemiņas plāksni ar uzrakstu “Zigfrīds Muktupāvels”, pārdzīvojums ņem virsroku. Jau krietni vēlāk, atceļā uz Latviju, viņš saka, ka viss notikušais vēl jāpārdomā. “Tikai pēc kāda laika es sapratīšu, cik tas bija nozīmīgi.”

“Starožiļcus” 
Astanā meklējot 


Tikšanās ar Zigfrīda tuviniekiem bija viena no emocionālākajām ceļojuma epizodēm, taču ne vienīgā sastapšanās ar izsūtīto atvasēm Kazahstānā. Fonda “Sibīrijas bērni” rīkotās ekspedīcijas dalībniekiem jārēķinās ar mātes – tā nereti fonda dibinātāju Dzintru Geku uzrunā rūdītākie līdzbraucēji – dotajiem uzdevumiem filmēšanas vajadzībām. Piemēram, Astanā, kas kopš 1997. gada kļuvusi par Kazahstānas galvaspilsētu, režisore visus divpadsmit ceļotājus izsēdina no autobusa tirgus rajonā, katram iespiež rokā latviešu maizes puskukuli un sūta meklēt “starožiļcus” jeb pilsētas senākos iedzīvotājus, kuri var kaut ko pastāstīt arī par izsūtītajiem latviešiem. Pieredzējušie ceļotāji par šādu gājienu vairs nebrīnās, taču dažam labam jauniņajam tas šķiet kā joks vai ķēniņa pavēle pasakā “Aizej tur, nezin kur”.

Pēc dažām stundām vienai no ekspedīcijas dalībniecēm jau rokā Astanas iedzīvotājas Jūlijas Grigorjevnas Tjugajas adrese un tālruņa numurs, kuru vēlīgi iedevis viņas māsasdēls ar piebildi: “Mana tante par izsūtītajiem var daudz ko pastāstīt.” Veiksmīgā izrādījusies Marija Krūmiņa, viņai šis ir otrais ceļojums pa represēto pēdām.

Jūlija Tjugaja izrādījās Habarovskā represēto korejiešu atvase, kas dzimusi Kazahstānā. 74 gadus vecā sieviete mūs sagaida pie sava daudzdzīvokļu nama durvīm, taču pavēsta, ka par tā laika politiku nevēlas runāt, jo nejūtas kompetenta. Viņas vecākiem, tāpat kā daudziem tūkstošiem korejiešu, tā saucamās pierobežu tīrīšanas laikā 1937., 1938. gadā bija jāatstāj sava dzīvesvieta – māja, saimniecība, lopi – un jādodas izsūtījumā uz Kazahstānu. Ģimeni nometināja uz dzīvi ciemā, kuru vēlāk dēvēja par korejiešu kolhozu, 12 kilometru attālumā no Akmoļinskas, tagadējās Astanas. Tur dzīvojuši arī izsūtītie Pievolgas vācieši. Habarovskā Jūlijas tēvs bija taigas mednieks, Sonu ģimene ar trīspadsmit atvasēm dzīvoja pārtikusi, taču stepē no smagajiem apstākļiem un bada īsā laikā nomira pieci jaunākie bērni. “Lai gan manu vecāku jau vairāk nekā 40 gadus nav dzīvajos, es katru brīdi viņus atceros. Kā viņi dzīvoja – kādā nabadzībā! Ja notiktu citādi, mēs būtu kopā daudz ilgāk,” nosaka Jūlija, un mēs saprotam, ka saruna uzjundījusi daudz skumju atmiņu.

Kazahstānas 
vergu nometnes


Josifa Staļina valdīšanas laikā masveida izsūtīšana uz Centrālo Āziju sākās 1936. gadā, kad no Rietumukrainas izvāca poļus, 1937. gadā sekoja represijas jau pret pieminētajiem Krievijas Austrumu pierobežas korejiešiem, 1941. gadā – pret poļiem un vāciešiem no Pievolgas, 1944. gadā tika represēti Čečenijas – Ingušijas iedzīvotāji, 1945. gadā – japāņi. Latviešu deportācijas notika 1941. un 1949. gadā, daļa represēto nokļuva arī Kazahstānas nometnēs, kas bija gulaga (galvenā nometņu un koloniju pārvalde) sistēmas sastāvdaļa.

Kā pastāstīja Karagandas apgabala Doļinkas ciemata politiski represēto upuriem veltītā muzeja gids Andrejs Drebezgovs, īsā laikā Kazahstānas teritorijā ieveda vienu miljonu 300 tūkstošu dažādu tautību cilvēku. Gulaga ieslodzījuma vietās viņi strādāja kā vergi, kā koncentrācijas nometņu ieslodzītie, jo jau 1929. gadā bija pieņemts lēmums “no esošo ieslodzījuma vietu sistēmas pāriet uz koncentrācijas nometņu sistēmu”. Par vienu no lielākajām gulaga struktūrām Kazahstānā kļuva Karlags (Karagandas nometne), kurā 1939. gadā bija ieslodzīti vairāk nekā 35 tūkstoši cilvēku jeb 3% no visiem padomju ieslodzītajiem. 1948. gada septembrī Karlaga teritorijā ierīkoja īpaši stingra režīma nometni politieslodzītajiem un nosauca par steplagu (stepes nometni). Vienā no tās nodaļām bija ieslodzīts arī Kārlis Grīnerts, bijušais prezidenta Kārļa Ulmaņa miesassardzes priekšnieks. Viņa mazdēls, mācītājs Guntis Kalme, ir kopā ar “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas ceļotājiem. Viņš vēlas atrast vecātēva ieslodzījuma vietu. Vai Guntim tas izdosies, par to – nākamajā stāstā kādā no “Latvijas Avīzes” numuriem.

 

June 13, 2014 Posted by | gulags, noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

Urāna gulags Čehijas vidienē

Urāna raktuves parasti asociējas ar Ziemeļiem un Sibīriju. Taču tādas bijušas arī komunistu okupētajā Eiropā.

Viena šāda vieta pārveidota par muzeju.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Лагерь «Война»: урановый ГУЛАГ в центре Чехии

В моем детстве среди мальчишек ходила байка, что, дескать, тех, кого приговаривали у нас к смертной казни, на самом деле отправляли на урановые рудники, где они медленно, в мучениях погибали. Урановые рудники в детском воображении, само собой, располагались где-то на севере, в таежных краях, далеких и загадочных. И это было очень страшно, само это выражение — урановые рудники. На самом деле уран, из которого делались первые советские атомные бомбы, добывался не во глубине сибирских руд, а в самом центре Европы — в Чехословакии и Восточной Германии. И добывали его с использованием дармовой рабочей силы — узников концлагерей из состава политических заключенных и, в меньшей степени, уголовников. Сталинская машина репрессий по отношению к инакомыслящим была после войны в точности, в деталях скопирована на территории Чехословакии, когда в 1948 г., после коммунистического путча, к власти пришел сталинист Клемент Готвальд. Коммунисты после переворота немедленно начали сажать в тюрьмы и лагеря своих политических противников. На территории страны фактически была создана копия советского ГУЛАГа. Людей забирали по ночам, бросали за решетку по абсурдным обвинениям, расстреливали без суда и следствия. Значительная часть таких «врагов народа» оказывалась в концлагерях, расположенных на шахтах, где добывали урановую руду для советской атомной программы. Всего таких лагерей на чешских урановых рудниках было шестнадцать. В прошедшую субботу я был в одном из таких лагерей, где после 1989 г. был создан единственный в Центральной Европе музей сталинского ГУЛАГа.


01. Концлагерь «Война», названный так по имени горы, находящейся рядом, расположен в 45 км на юг от Праги. Он не был самым большим — в 1952 г. здесь находились около 600 заключенных, из них более 500 были политическими.

02. Внешняя ограда лагеря. «Внимание, стреляем без предупреждения». Лагерь охраняла смена из 26 солдат, вооруженных автоматическим оружием.

03. На воротах лагеря тот самый издевательский нацистский лозунг, который висел на входе в Освенцим или Дахау. «Arbeit macht frei». «Труд делает свободным». Коммунисты и нацисты всегда копировали друг друга.

04. На территории лагеря.

05. Жилой барак для заключенных

06.

07.

08.

09. Шахтное оборудование.

10.

11.

12. Остатки шахтных сооружений. На фоне — заросший лесом террикон. Он, кстати, по-прежнему, здорово фонит.

13. Перед тем как приехать, мой пражский друг, журналист Ондра Соукуп договорился о том, что лагерь нам покажет человек, который в нем сидел — Франтишек Заградка.

14. Франтишеку Заградке в 1949 г. было 19 лет. Он вырос в семье простого рабочего, у которого было восемь детей. После коммунистического переворота стал проводником для людей, желавших уйти за границу, спасаясь от репрессий. Вывел в Германию четыре группы, среди которых были чешские военные летчики 312-й эскадрильи британских ВВС, сражавшиеся с немцами во время Второй мировой. Летчики после войны вернулись домой и для коммунистов стали врагами народа, поэтому многие решили уйти на Запад, чтобы остаться в живых. Франтишека взяли на границе, когда он возвращался в Чехию, в сентябре 1949. В декабре по обвинению в государственной измене он был приговорен к 20 годам лишения свободы. Заградка сидел в разных тюрьмах и лагерях. В лагере «Война» отбыл полтора года, работал в шахте. На свободу вышел по амнистии в 1961 г.

15. Франтишек Заградка в музее лагеря показывает здание тюрьмы в Пльзене, где он просидел в одиночной камере два года.

16. Штрафной изолятор в лагере. Пятнадцать одиночных камер без отопления и кормежкой раз в три дня.

17.

18. Минимальным сроком в ШИЗО были десять суток. Франтишек отсидел здесь сорок дней за попытку побега из лагеря.

19. В музее лагеря. Зеленая нашивка на робе заключенного и белая полоса краской на его спине означали, что это особо опасный политический, который совершал попытку к бегству.

20. Макет одного из лагерей на урановых рудниках. Белые полосы — это то место, где шахта подошла к самой поверхности и два хозблока провалились, похоронив под собой людей.

21. Стенд с фотографиями участников Третьего Сопротивления в Чехословакии. После окончания Второй мировой те действующие чешские подпольщики и партизаны, которые были против установления коммунистического режима в стране, вступили с ним в борьбу и практически все были уничтожены.

22. Заградка показывает стенд с оружием охранников лагеря.

23. Образец урановой руды, которая добывалась здесь на шахте.

24. Франтишек с образцами рабочей одежды заключенных. Работа на шахте велась в три смены, по восемь часов. За выполнение дневной нормы полагалась пайка хлеба в 330 гр. и миска баланды. За состоянием здоровья заключенных никто не следил. Только в конце 50-х работающим в шахте стали выдавать запечатанные куски фотопленки, которые нужно было носить с собой во время работы. Раз в неделю их проявляли и пытались понять дозу облучения. Урановая руда — это не обогащенный уран, конечно, но, как говорит Франтишек, многие умирали через несколько месяцев, полгода.

25. Кабинет следователя комитета госбезопасности. В углу слева — люк в яму, там держали тех, кого вызывали на допрос.

26.

27. На таких грузовиках возили руду на железнодорожную станцию. Два раза в неделю состав из сорока вагонов уходил в СССР.

28. На территории лагеря стоит памятник погибшим заключенным.

29.

30. Фратиншек Заградка за 12 лет не раз делал попытки бежать. Когда он работал на шахте в лагере «Николай», у него получилось подружиться с вольнонаемным бульдозеристом, чьей задачей было переместить породу от шахты к месту, где ее можно было погрузить в вагонетки и отправить на железнодорожную станцию. Франтишек договорился с бульдозеристом, что во время ночной смены он спрячется под рудой в вагонетке — так можно было выбраться по ж/д за территорию лагеря, а до границы с ФРГ было всего семь километров. Но, к сожалению, они больше никогда не оказывались вместе в одной смене.
Ко времени амнистии родители Франтишека умерли, своего жилья у него не было, и после освобождения он устроился на одну из угольных шахт неподалеку электриком. Где и проработал до самого падения коммунистического режима в Чехословакии в 1989 г. А потом стал одним из организаторов музея в лагере «Война». Который я вам сегодня показал.

Фотографии: © drugoi

 

June 13, 2014 Posted by | gulags, nāves nometnes, represijas | Leave a comment

Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

Ritvars Jansons: Nirnbergu Nr.2 mums nesagaidīt

LV portālam: RITVARS JANSONS, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks


Guntars Laganovskis
13.06.2014

Lielos vilcienos deportācijas ir izpētītas, taču vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz, skaidrojot it kā zināmus notikumus un pamatlietas, norāda vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks RITVARS JANSONS.

Kopš abām lielajām deportācijām pagājuši seši gadu desmiti, kopš neatkarības atjaunošanas – teju ceturtdaļgadsimta, kurā šie vēstures notikumi bijuši pieejami brīvai pētniecībai. Cik izpētītas ir deportācijas?

Lielos vilcienos uz Latvijā pieejamo un Krievijā iegūstamo dokumentu pamata Latvijas vēsturnieki ir izdarījuši tiešām daudz, salīdzinot ar citām 20.gadsimta vēstures tēmām. 1941. un 1949.gada deportācijas ir izpētītas pamatīgi. Latvijas Valsts arhīvā trīs cilvēki – Jānis Riekstiņš, Aija Kalnciema un Iveta Šķiņķe – strādājuši gan pie šo deportāciju mehānisma izpētes, gan mutvārdu liecībām, gan datubāzes izveidošanas ne tikai attiecībā uz abām lielajām, bet arī citām deportācijām periodā no 1945. līdz 1953.gadam – vāciešu izsūtīšanu no Rīgas, tā dēvēto dzimtenes nodevēju izsūtīšanas 1945.gadā, jehoviešu izsūtīšanas 1951.gadā un citu personu izsūtīšanas minētajā laika posmā. Visi šie cilvēki ir apzināti. Tiklīdz tas būs iespējams, tiks sagatavota arī datubāze par 1941.gadu, kuras izstrādāšana līdz galam galvenokārt ir finansējuma jautājums.

Ko attiecībā uz deportācijām slēpj Krievijas arhīvi?

Tos joprojām klāj slepenība un nepieejamība. Kad vēsturnieks Henrihs Strods deviņdesmito gadu sākumā devās turp pētīt 1949.gada deportācijas, viņam Krievijas Valsts kara arhīvā bija darīšana ar lietu par operāciju “Priboj” jeb “Krasta banga”, kas Valsts drošības ministrijā bija šifrēta kā mācības. Tur atklājās mehānisms – cik un kā tiek koncentrēti resursi – gan cilvēki, gan tehnikas vienības, lai deportētos aizvestu līdz ešeloniem.   H.Strods toreiz vēl dabūja kopijas, kas ir Krievijas Valsts kara arhīva rīcībā. Bet jau šī gadsimta sākumā, kad uz arhīvu devos es, man šo lietu vairs nedeva, aizbildinoties, ka tā ir sliktā tehniskā stāvoklī un ar citiem iemesliem.

Šī, protams, nav vienīgā lieta, kurā parādās deportāciju mehānisms Krievijā. Tādu ir daudz – gan Federālā drošības dienesta arhīvā, gan Krievijas Federācijas arhīvā, gan Krievijas Valsts kara arhīvā, taču ir skaidrs, ka šo informāciju pašreizējās autoritārās varas apstākļos nedabūsim. Tomēr jāsaka: lielos vilcienos deportāciju mehānisms mums ir zināms – gan uz to dokumentu bāzes, kurus ir izdevies iegūt no Krievijas, gan uz mūsu pašu arhīvu dokumentu pamata, gan uz analoģiju pamata no deportācijām pārējās Baltijas valstīs.

Cits jautājums, pamatjautājums, par ko dati varbūt ir atrodami tikai Politbiroja slepenajos dokumentos, pie kuriem, iespējams, klāt netiek pat Krievijas vēsturnieki, ir: kāpēc tieši notika 1949.gada deportācija? Nav pilnībā skaidrs, vai tā tiešām notika tikai viena faktora dēļ – tāpēc, ka okupētās Baltijas valstis bija jāsovjetizē tāpat kā pārējās padomju republikas, vai arī tādēļ, ka Krievija, baidoties no iespējamas karadarbības ar Rietumiem, centās atbrīvot šo teritoriju no potenciāliem pretinieka sabiedrotajiem – turīgajiem zemniekiem, kuri atbalstīja nacionālos partizānus un bija noskaņoti turēties pie sava īpašuma, nevis kolektīvās saimniecības, tā sauktajiem dzimtenes nodevējiem un viņu radiniekiem.

Domāju, ka aiz sovjetizācijas faktora slēpjas arī tas, ka Padomju Savienība gatavojās karam un gādāja, lai tās rietumu pierobežā nebūtu ar režīmu neapmierinātu cilvēku. Proti, Maskava baidījās, ka te paliks personas, kas ir spējīgas pretoties. Ne velti 1949.gada deportācijā tika izsūtīti arī jau legalizējušies nacionālie partizāni. Vēl viens deportācijas faktors, protams, bija pretošanās kustība, jo zemniecība bija galvenie partizānu atbalstītāji. Tomēr to, kas bija galvenais 1949.gada deportācijas cēlonis, domājams, tuvākajos desmit divdesmit gados noskaidrot neizdosies.

Kā liecina pieredze, vēsture strauji aizmirstas, un katrai paaudzei, lai sabiedrībā uzturētu zināšanas par to, vēsture jāmācās arvien no jauna. Kā mūsdienu paaudzei stāstīt, uzturēt interesi par deportācijām, Latvijas 20.gadsimta vēsturi?

Jā, saskaroties ar skolēniem, kuri regulāri nāk uz nodarbībām Okupācijas muzejā, kas ir akreditēts kā izglītības iestāde, ļoti labi redzam, ka vēsture ir jāmāca vēlreiz un vēlreiz jāskaidro it kā zināmi notikumi, pamatlietas. Arī šogad devītā klase liek eksāmenu Latvijas un pasaules vēsturē. Mācoties to kopā ar pasaules vēsturi, laika līnija šiem skolēniem ir ļoti izplūdusi: Pirmais pasaules karš ir blakus otrajam, deportācijas – līdzās jaunlatviešiem, un turpat jau ir krusta kari. Dažam labam deportācijas ir līdzās krusta kariem.

Nav tā, ka latvieši labi zina deportāciju vēsturi, sevišķi ja ģimenē neviens tās nav piedzīvojis. Par to tiešām ir jāstāsta atkal un atkal. Vislabākie rezultāti tieši nodarbībās ar skolēniem par deportācijām, ko regulāri veicam Okupācijas muzejā, ir tad, kad vispirms viņiem rāda ar izsūtījumu saistītus priekšmetus, vizuālo materiālu – baraku, tās iedzīvi utt. Skolēniem tiek dots mājasdarbs sagatavot stāstījumu par deportācijām savā dzimtā. Sasaistot to ar muzeja materiāliem, viņiem veidojas daudz tiešāks, emocionāls iespaids.

Visbiežāk stāstām stāstu par divām karotēm, kas piederējušas kādai deportētai ģimenei. Viena no karotēm ir sudraba, gandrīz kā jauna, pie šīs ģimenes kaimiņiem saglabājusies no tā dēvētajiem Ulmaņlaikiem, bet otra, kas bijusi līdzi izsūtījumā, apliecinot turienes dramatiskos apstākļus, – saliekta, nodilusi, kļuvusi asa kā nazis, izmantota griešanai un grebšanai. Rādām arī citus, pašizgatavotus priekšmetus, kādi piederējuši lēģeros ieslodzītajiem. Lielu iespaidu parasti izraisa sejas maska. Sākumā skolēniem šķiet, ka tā ir no karnevāla, ķēmošanās atribūts, taču patiesībā šī maska kalpojusi aizsardzībai pret aukstumu.

Īpaši ilustratīvi ir izsūtīto bērnu zīmējumi – sākot ar mašīnām, ar kurām viņi tika izvesti no mājām, līdz dzīvei nometinājuma vietās. Īpaši jāatzīmē jaunā lietuviešu filma “Ekskursante” – reālistiski uzņemts kādas meitenes stāsts par izsūtījumu uz Sibīriju un viņas bēgšanu atpakaļ uz mājām, uz Lietuvu. Tātad svarīgi ir stāstīt reālistiski, radot emocionālu līdzpārdzīvojumu. Jo vairāk attīstīsies tehnoloģijas, jo vairāk ar to palīdzību tas jādara. Citu ceļu pagaidām neredzu.

Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļa izvirzījusi uzdevumu veidot Latvijas sabiedrībā kopēju izprati un saprašanos par okupācijas perioda vēsturi. Vai tas vispār ir iespējams? Ko domājat darīt?

Ir jāskaidro, ka latviešiem stāsts par 20.gadsimtu nav tāds pats kā cittautiešiem, no kuriem daudzi paši vai viņu vecāki Latvijā ieradās 60. un 70.gados un kuru vidū joprojām ir izplatīts uzskats, ka Latvija radās, sabrūkot lielajai Padomju Savienībai. Šai sabiedrības daļai jāstāsta par to, ka šeit pirms tam bija 1918.gadā dibināta, padomju Krievijas atzīta valsts, kura zaudēja neatkarību, Padomju Savienībai pēc vienošanās ar Hitlera Vāciju okupējot to.

Mūsu dzīves laikā, ļoti iespējams, kopīgu izpratni par Latvijas vēsturi tiešām neizdosies nostiprināt, taču tas nenozīmē, ka tas nav jācenšas darīt. Tas jāveic, līdztekus nostiprinot Latvijas valstiskumu kā vērtību visai sabiedrībai. Muzejs ir tikai viens komponents šajā darbā. Ir vēl skola, ģimene, masu mediji. Kopumā mūs sagaida ilgstošs un komplekss darbs.

Padomju uzvarētāju un atbrīvotāju koncepts – cik lielā auditorijas daļā tas joprojām jūtams?

Tas lielā mērā ir atkarīgs no mazākumtautību skolu skolotājiem. Diemžēl no tā sauktajām krievu skolām šeit ved daudz mazāk bērnu nekā no latviešu skolām, jo vārds “okupācija” joprojām sagādā neērtības gan pašiem krievu skolu skolotājiem, gan, ņemot vērā vecāku vēstures atmiņas, šo vārdu ir grūti pieņemt arī skolēniem.

Padomju koncepts par draudzīgo Latvijas atbrīvošanu nekur nav zudis. Sevišķi – ņemot vērā, ka Latvijā šo uzstādījumu saskaņā ar Putina ideoloģijas principiem intensīvi tiražē arī Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Tas iedarbojas gan uz vidējo, gan uz jaunāko paaudzi – skolēniem. Tomēr to nevar attiecināt uz visiem – gan krievu skolu skolotāji, gan skolēni ir ļoti atšķirīgi.

Rietumu atmiņu kultūrā attiecībā uz Otro pasaules karu kā lielākais ļaunums dominē vācu okupācija un holokausts, nevis padomju režīma nodarījumi. Vai to saskatāt arī muzeja apmeklētājos – augstajos valsts viesos un tūristos?

Augstie viesi, pirmkārt, jau ir informēti par Latvijas situāciju vai arī ir lieliski diplomāti – runā to, kas attiecīgajai valstij ir izdevīgi. Vai nu viņiem tiešām ir šī izpratne par Latvijas sarežģīto vēsturi, trīskāršo okupāciju, vai arī viņi neiebilst tam, ko mēs par to stāstām. Attiecībā uz rietumvalstu tūristiem, – lielākā daļa no viņiem tiešām nāk ar šo Rietumu konceptu par nacismu kā absolūti lielāko ļaunumu un Padomju Savienību kā vienu no sabiedrotajiem cīņā pret to, staļinisma noziegumus tādējādi atstājot otrajā plānā. Vieni pie tā arī pieturas un savu viedokli nemaina, bet citiem – jā, viņiem tas ir jaunums. Dažs pat pēc tam par šo tēmu ir uzrakstījis dzejoļus, kurus sūta mums. Vēstures stereotipu laušana šiem cilvēkiem paver jaunu zināšanu loku un rada jautājumus.

Jāteic, Rietumu koncepts ir izdevīgs pašiem Rietumiem: pirmkārt, nav jāuzņemas nekāda atbildība par Austrumeiropu šobrīd. Otrkārt nav jāuzņemas nekādas juridiskas saistības par lēmumiem, kurus savulaik pieņēma Jaltā, Teherānā, Potsdamā, kā rezultātā Baltijas valstis palika padomju ietekmes sfērā, neraugoties uz to, ka jebkura Rietumu valsts atzīst: Ribentropa–Molotova pakts bijis prettiesisks. Rietumu koncepts ļauj arī pievērt acis uz to, ka rietumvalstis pēc Otrā pasaules kara ļāva padomju režīmam nostiprināties Austrumeiropā un Viduseiropā. Tikko Rietumi uzņemsies juridisko atbildību, tūlīt pret tiem var izvirzīt materiālās pretenzijas.

Rietumu koncepts, kurā par nacismu runā daudz vairāk nekā par Austrumeiropas ciešanām no PSRS, domājams, paliks vēl uz daudziem gadiem. Protams, nostādnes mainās. Eiropas Parlamentā ir pieņemta rezolūcija, kas nosoda abus totalitāros režīmus. Taču līdz juridiskam izvērtējumam, līdzvērtīgam kā attiecībā uz nacistiem Nirnbergā, mūsu dzīves laikā gan, šķiet, nenonāks.

Kam, jūsuprāt, ir jānotiek, lai Rietumos totalitārā komunisma noziegumi tiktu nepārprotami atzīti kā līdzvērtīgi nacisma noziegumiem?

Ļoti skaudri, bet acīmredzot būtu jānotiek ceturtajam pasaules karam, ja par trešo, kā vērtē Putina Krievijā, uzskata auksto karu. Ja Krievija tiešām izvērsīs plašāku ofensīvu uz Austrumeiropu, kurā, domājams, agrāk vai vēlāk cietīs sakāvi, tad pēc tam varētu notikt visas 20. un 21.gadsimta vēstures pārskatīšana Rietumos.

Latvijā ir daudz atceres un sēru dienu. Tas, kā norāda sociālo zinātņu pārstāvji, latviešos rada upura identitāti un zemu pašvērtējumu.

Nedomāju, ka mums ir mūžīgi jāsēro. Taču piemiņa sevī ietver arī pretošanās faktoru, kas ļauj parādīt, ka latviešiem okupācijas periodā ir bijuši arī varoņi – pietiekami daudz cilvēku izrādīja vērā ņemamu pretestību gan padomju, gan nacistu okupācijas režīmam. Latvieši ir pretojušies, neraugoties uz deportācijām, gan ieslodzījuma vietās ir bijušas sacelšanās, gan notikušas cīņas pret bruņotu pārspēku, gan bijusi nevardarbīga pretošanās kā nacistu, tā padomju okupācijas laikā. Esam pārvarējuši represijas un izcīnījuši neatkarību. Valstiski to uzsverot, piemiņas datumos tas ir jāatgādina. Turklāt tas jādara ar emocionālu iedarbību, līdzīgi kā 11. un 18.novembrī. Par represijām ir jārunā, taču tai pašā laikā mums ir jāaudzē sevī spēks, lai to varētu likt lietā, ja atkal pienāks kāds kritisks brīdis.

Ko varam mācīties no Izraēlas attiecībā uz tās panākumiem holokausta piemiņas uzturēšanā?

Pirmkārt, jābūt valstiskai programmai. Mums tādas nav. 2015.gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts. Tā ir laba izdevība šo jautājumu pacelt starptautiskā līmenī. Ir Eiropas piemiņas un sirdsapziņas platforma, kur kā prezidējošā valsts varam izvirzīt jautājumu par jau minēto Austrumeiropas totalitārā režīma juridisko izvērtējumu, runāt par mūsu trīskāršo okupāciju – kā to Izraēla dara attiecībā uz holokaustu. Tas turklāt būtu ļoti labi saprotams lielai daļai jauno ES valstu.

Kā, jūsuprāt, vērtējama okupācijas perioda zaudējumu novērtēšanas komisijas darbības atsākšana. Vai tai ir kāda perspektīva?

Mums Padomju Savienības nodarītās sekas ir jāaprēķina perfekti, jātiek skaidrībā galvenokārt, lai paši to zinātu. Šobrīd, saprotams, nevaram no Krievijas gaidīt okupācijas atzīšanu, izpratni, ka okupācijas režīms Latvijai ir nodarījis kādu ļaunumu, tā materiālu kompensāciju. Gluži pretēji – mums ir jābūt gataviem arvien lielākai negatīvai Krievijas propagandas ietekmei Rietumos par Baltijas valstīm. Tajā tiks izmantoti arī argumenti, ka Latvija ir atbalstījusi nacismu, ka tā ir atdalījusies no PSRS, radot zaudējumus Krievijai. Ja šajā propagandas karā mums būs aprēķini, ko likt pretī – ko Padomju Savienība ir nodarījusi Latvijai, tos varam izvirzīt starptautiskajā arēnā.

Kāpēc netiek uzturētas kādas prasības un veikti aprēķini par nacistu okupācijas periodā nodarītajiem zaudējumiem Latvijas valstij un personām pret Vāciju?

Līdz šim nav bijis politiska lēmuma šajā jautājumā. Vācija un PSRS (un tās juridiskā mantiniece Krievija) ir vienlīdz atbildīgas par Baltijas valstu okupāciju, tās pilsoņu varmācīgu iesaistīšanu Otrajā pasaules karā, represijām pret iedzīvotājiem, ekonomisku zaudējumu izdarīšanu. Krievija, lai gan tā bija Latviju okupējusi, izvirza pret to ekonomiska rakstura pretenzijas kā pret valsti, kura atdalījusies no Padomju Savienības. Atšķirībā no Krievijas Vācija politiskā līmenī nodarīto pret okupētajām valstīm ir atzinusi. Tādēļ starp Latviju un Vāciju nav politiska saspringuma vēstures jautājumos.

Saeima pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, ar kuriem kriminalizēta PSRS un nacistiskās Vācijas izdarītā genocīda un noziegumu pret cilvēci slavināšana un noniecināšana. Kā vērtējat šo soli?

Pozitīvi, jo zinātniskā līmenī joprojām pastāv diskutēšanas iespēja, toties sadzīviskajā līmenī nevarēs prasti ņirgāties par upuriem. Arī saistībā ar piemiņas dienām.

Bijušās Valsts drošības komitejas arhīvs jeb tā dēvētie čekas maisi, kā lemts Saeimā, varētu kļūt publiski pieejami 2017.gadā, iepriekš nodrošinot to satura zinātnisku izpēti. Ko tur vēl ir iespējams izpētīt?

Tur var izpētīt ļoti daudz. Uz to dokumentu bāzes, kas ir šeit Latvijā, ir iespējams parādīt, kā darbojās šis totālās kontroles un represiju mehānisms. Juridiskais lēmums par atslepenošanu ir pieņemts, bet neesmu dzirdējis, ka kāds ar juristiem, vēsturniekiem būtu runājis par tālāko norisi, kā tas reāli notiks. Līdz ar to baidos, ka tikai tas nepaliek kā kārtējais labais nodoms tikai uz papīra.

Vai nav pienācis laiks plašāk pievērsties padomju okupācijas perioda kolaborācijas pētniecībai? Joprojām nav pat īsti skaidrs, uz ko šo jēdzienu attiecināt. Vai tas nav kliedzošs baltais plankums Latvijas vēstures izpētē?

Šis jautājums noteikti ir jāpēta. Jāsāk ar kolaborācijas jēdzienu – vai ar to saprotam noziedzīgas darbības vai vienkārši izdzīvošanu padomju režīma apstākļos, pielāgošanos režīmam. Jāņem vērā, ka okupācijas periods bija ļoti ilgs. Pielāgojās absolūti lielais vairums Latvijas iedzīvotāju – cits darbaļaužu sapulcēs runāja līdzi, cits tiešām pieņēma represīvus lēmumus.

Kāpēc šis jautājums tik ilgi bijis atlikts malā?

Pirmkārt, vajadzēja radīt oficiālu pētniecības mērķprogrammu ar atbilstošu finansējumu, līdzīgu programmai “Nacionālā identitāte”, kuras ietvaros savus pētījumus veikuši daudzi vēsturnieki. Padomju perioda kolaborācijas tēma prasa ļoti pamatīgu darbu – dokumentu izpēti, iedziļināšanos. Otrkārt: kuram tad patīk rakņāties mēslos? Pie smagām tēmām ķeras tad, ja ir ļoti liela motivācija vai ir tam atbilstošs finansējums.

Kolaborācijas problēma vistiešākajā veidā atbilst Okupācijas muzeja profilam.

Jā, protams. Un mēs to arī labprāt pētītu dziļāk, jo cilvēku interese par šo tēmu ir liela. Taču arī mums nepieciešami atbilstoši resursi – gan cilvēki, gan finansējums. Turklāt viens muzejs to arī nepaveiks, bet katrā ziņā tas tiks darīts.

June 13, 2014 Posted by | noziegumi pret cilvēci, Okupācija, represijas, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Staļina legalizācija

Savas tautas bendi izmantos tās  “patriotisma” celšanai. M.Ganopoļska raksts “Staļina vārdā”.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Именем Сталина

Главный палач своего народа послужит его же «патриотизму»

Именем Сталина

Президент России Владимир Путин сказал, что он не против того, чтобы Волгоград был переименован снова в Сталинград. Он высказался за то, чтобы это решили сами граждане: вот как решат, так и будет; то есть в Волгограде должен быть проведен какой-то местный референдум.

Тут же, не прошло и дня, как по этому поводу высказался лидер КПРФ тов. Зюганов Г.А. Тов. Зюганов Г.А. в своем заявлении отметил, что настроение самих волгоградцев меняется на глазах. «Они становятся более патриотичными. Надо отдать должное и Путину, который пытается сейчас восполнить отечественную историю и ее пробелы. Если же брать чисто исторический подход, то Волгоград в Сталинград уже давно надо было переименовать. Восстановить историческую справедливость надо, и будет все в порядке», — рассказал Геннадий Зюганов во время своего визита в Санкт-Петербург.

Знаете, я не буду дискутировать с тов. Зюгановым, потому что для меня лично спор об «исторической справедливости» закончился давным-давно. Дело было на московском Донском кладбище, когда я хоронил одну близкую родственницу. Я сидел в маленькой административной комнатке, где оформляли документы на захоронение. Сотрудница попросила меня подождать пять минут и куда-то вышла, а я стал оглядываться по сторонам и увидел шкаф со стеклянными створками. Внутри шкафа стояли какие-то старинные книги — толстенные и увесистые. От нечего делать я взял одну из них и стал листать. Оказалось, что это списки захороненных на кладбище. Поскольку настроение было и так не радостным, я уже хотел поставить книгу на место, но случайно посмотрел на ее «заголовок». Оказалось, что эта книга перечисляет «расстрелянных, захороненных в общих могилах». Удивившись тому, что расстрелянных было так много, я стал листать ее дальше. Передо мной замелькали сотни фамилий, расстрелянных в сталинские годы во имя «исторической справедливости» — расстрелянные и брошенные в общую могилу. Я взял вторую книгу, потом третью — там было продолжение списков. Весь этот шкаф был своеобразным уголовным делом против кровавого палача Сталина, с согласия которого уничтожили цвет собственного народа. С согласия, а то и по прямому указанию высылали, пытали, мучили и расстреливали. А потом, когда его не стало, тайно рассказали о его преступлениях на ХХ съезде партии, но и тогда, и во все последующие годы так и не нашли сил и воли, чтобы извиниться перед собственным народом за его преступления. Но главное — у власти не нашлось ни совести, ни чести, чтобы провести люстрацию; чтобы палачи, пытавшие и расстреливавшие, понесли наказание, а не стали «персональными пенсионерами — героями Великой Отечественной войны». Власть всегда была труслива, ибо ее выбирали пенсионеры — а с ними ссориться не хотелось. А еще была такая идея, что время само все поставит на свои места — уйдет старшее поколение, и тогда можно будет осудить Сталина… если потребуется, конечно. А может, и не потребуется, а просто забудется, чтобы «не разжигать общественную рознь».

Но оказалось, что если не провести свой собственный Нюрнберг, если не провести юридический анализ причин убийства собственного народа, если не назвать убийц убийцами, а их хозяина, Сталина, их идеологом и руководителем, то жизнь сыграет со страной злую шутку.

И тут я замечу, что Владимир Путин, по моему твердому убеждению, никогда не был сталинистом. Во всех его выступлениях всегда звучало то косвенное, а иногда и прямое осуждение преступлений того времени. Позицию его я бы сформулировал так — «осуждать дополнительно не буду, потому что не хочу унижать собственную страну, однако поддерживать сталинистов не собираюсь». Но вот что-то произошло, президент не возражает против возвращения на карту России имени Сталина — и этому радуется Зюганов, который за «восстановление исторической справедливости».

Знаете, тов. Зюганов, что бы было настоящим восстановлением исторической справедливости? «Восстановлением» была бы счастливая и богатая жизнь народа, технологическое господство в мире, лучшее сельское хозяйство, лучший космос и авиация. А главное — лучшая демократия на всем пространстве Европы или Азии, куда сейчас стала себя причислять Россия. Другими словами, «восстановление исторической справедливости» — это быть как минимум лучше нынешней Германии, которую когда-то победили те, кто выжил в сталинских чистках и смог избежать сталинских расстрелов. Вот что было бы реальным восстановлением справедливости!

Но этого нет, а есть Сталин, которому, похоже, открыта дверь в нашу жизнь. Конечно, президент ничего такого страшного не сказал, он просто предложил народу самому «определиться»: не хотите Сталина — и не надо; а хотите — тоже нет проблем, проведите референдум, это элемент демократии…

Однако не надо себя обманывать, на деле вольно или невольно запущена возможность легализации Сталина, его новый приход как обычного политического деятеля — как будто он только строил страну, но не уничтожал собственный народ. Я все понимаю, власть придумала новую доктрину: с «русского пути» должны быть сметены любые сомнения и комплексы, дорога в будущее должна быть прямой и ясной, всякие разговорчики типа «с одной стороны — с другой стороны» должны быть прекращены. И тут бы для снятия всех этих комплексов хорошо бы вытащить и положить перед народом все наши нынешние крутые достижения, все, что объединит народ и даст ему гигантский толчок в будущее. Но нет их, этих крутых достижений. И тогда вытаскивается Сталин — именно тот, кто уничтожил цвет российской нации, расстрелял таланты, выселял народы, отбросил страну на столетия назад.

Да, многие старики умерли, но живы потомки пострадавших во время кровавых сталинских чисток. Их десятки миллионов, с ними-то как быть? Как быть с родственниками тех, чьи имена я нашел в пухлых пыльных книгах кладбища? Кто объяснит им, за что были расстреляны их родные, почему были похоронены в общих могилах? И почему их палача сейчас вытаскивают на свет, так и не поставив через обязательный трибунал точку в его преступлениях против собственного народа.

Почему? Да потому, что нет никакого массового требования, к сожалению, немногих оставшихся в живых ветеранов, чтобы переименовать их город, а есть «патриотический» угар, который на фоне неудач в экономике и политике требует все нового горючего в топку. И тогда принимается «патриотическое» решение, что «нам нечего стесняться Сталина», — и он становится простым строителем великой России. И тогда получается, что он строил, но не руками репрессированных заключенных; что именно он заложил советскую космонавтику, но не мозгами ученых, сидевших в сталинских шарашках. Получается, что перед нами — великий созидатель, без крови на руках.

Но это неправда.

Конечно, Сталина вновь не внесут в Мавзолей. Но тут только начни — страна быстро усеется его большими и маленькими памятниками, ведь должны же люди чем-то гордиться. А чем гордиться в нашей стране, как не ее славной историей? И Сталин становится ее славной частью.

Напоследок один пример. В Италии есть свой Сталин — Муссолини. И там долго думали, как вписать его в историю своей страны: ведь, с одной стороны, он «славный строитель империи», а с другой — родоначальник фашизма, союзник Гитлера. И решили так: можно ходить к нему на могилу, класть цветы, пить за него вино за столом, но — никаких монументов, памятников, названий улиц и всего прочего, что возвращает общественное признание этого человека. Итальянцы хотят гордиться достижениями своей страны, а не диктатором Муссолини…

Вот я написал, что Сталина вновь не внесут в Мавзолей. А почему, собственно, не внесут? Может, и достанут из могилы, слегка подмажут, подчистят. Абсолютно все — в том числе и такое, — реально в стране, где именно тот, кто топил в крови собственный народ, становится символом его же «патриотизма».

June 10, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, krievu impērisms, Staļins | Leave a comment

Intervija ar rakstnieku Māri Runguli

June 8, 2014 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, Okupācija, Patriotisms | Leave a comment

Atmiņu vakars “Eduardam Berklavam -100”

Okupācijas muzejs aicina uz atmiņu vakaru “Eduardam Berklavam -100”

Ceturtdien, 5. jūnijā plkst. 17.30  Latvijas Okupācijas muzejā Raiņa bulvārī 7 notiks ievērojamā latviešu politiķa Eduarda Berklava 100. dzimšanas dienai veltīts atmiņu vakars.

Pasākumā Eduarda Berklava draugi un laikabiedri: Anta Rudzīte, Didzis Liepiņš, Einārs Cilinskis, Aleksandrs Kiršteins u.c. dalīsies pārdomās par izcilās personības nozīmi Latvijas vēsturē. Videofragmentos būs iespēja uzklausīt viņa teikto.

Eduards Berklavs (1914. – 2004.) ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu politiķiem, kurš darbojies arī okupācijas apstākļos. Ieņemdams dažādus amatus padomju sistēmā no 1950. gadu vidus līdz 1950. gadu beigām, viņš iestājās par latviešu valodas tiesībām un pret apzinātu Latvijas rusificēšanu. E. Berklavs bija tā laika redzamākais nacionālkomunists. Pēc Maskavas veiktās Latvijas nacionālkomunistu darbības pārtraukšanas viņš Latviju bija spiests atstāt. Pēc atgriešanās Latvijā viņš 1971. gadā sarakstīja „17 latviešu komunistu vēstuli”, kas tika nogādāta Rietumos un sniedza vispilnīgāko ainu par Latvijas kolonizāciju. 1988. gadā E. Berklavs bija viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. LNNK pirmā iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarību no PSRS. 1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā Padomē. Bija arī 5. Saeimas deputāts.

Uz sarīkojumu Okupācijas muzejā aicināti visi interesenti. Ieeja par ziedojumu.

 

May 29, 2014 Posted by | piemiņa, Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: