gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Valdība atbalsta vienreizēja finansējuma piešķiršanu infrastruktūras uzlabošanai Stūra mājā

21. oktobrī, valdība atbalstīja finansējuma piešķiršanu 22 225 eiro apmērā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem izstādes „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” turpināšanai, tai skaitā 16 885 eiro telpu pielāgošanai darbībai ziemas sezonā Stūra mājas 1. stāvā un pagrabstāvā un vienreizēja finansējuma piešķiršanu 5340 eiro apmērā Latvijas Okupācijas muzejam, lai nodrošinātu pastāvīgas ekspozīcijas darbību ar nepieciešamo aprīkojumu.

Kultūras ministrija (KM) uzskata, ka Stūra māja ir saglabājama kā vēsturisks piemineklis un piemiņas vieta tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas šajā ēkā cietuši no Padomju Savienības režīma represijām. Tāpēc tai ēkas daļai, kas ar KM 2009. gada 11. februāra rīkojumu Nr. 2.1-1/21 atzīta par valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietu (pagrabstāvs un 1. stāvs), jābūt publiski pieejamai, savukārt par pārējās ēkas daļas apsaimniekošanu jālemj ēkas īpašniekam VAS „Valsts nekustamie īpašumi” (VAS „VNĪ”).

„Latvijas tautas apziņā Stūra māja ir viena no baisākajām un sāpīgākajām vēstures liecībām, kas saistās ar cilvēku ieslodzīšanu, mocīšanu, nogalināšanu un morālu pazemošanu. Vienlaikus šī vieta glabā mūsu tautas atmiņas, tā ir nomocīto cilvēku piemiņas paudēja, spilgts atgādinājums par totalitāro režīmu nodarījumiem un iedarbīgs brīdinājums nākamajām paaudzēm, lai šādi noziegumi neatkārtotos,” norāda kultūras ministre Dace Melbārde.

Līdz šim Stūra mājas pagrabstāvā un 1. stāvā iekārtotie nodibinājuma Rīga 2014 izstāžu projekti, tai skaitā Latvijas Okupācijas muzeja veidotā izstāde „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014”, ir guvuši lielu popularitāti un sabiedrības interesi, tāpēc pastāvīga ekspozīcija būtu piemērots veids, kā nodrošināt Stūra mājas publisko pieejamību.

Lai šādu pastāvīgu ekspozīciju būtu iespējams izveidot, nepieciešami ieguldījumi ēkas infrastruktūrā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ēkā līdz 2008. gadam darbojās Valsts policija, taču kopš laika, kad Valsts policija ēku atstāja, tā nav izmantota. Līdz ar to ēkas vai tās daļas darbības nodrošināšanai nepieciešama apkures ierīkošana un citi uzlabojumi, lai būtu iespējama ēkas ekspluatācija un apmeklētāju apkalpošana.

Izstādes „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” turpmākās darbības turpināšanai nepieciešamais finansējums saskaņā ar ēkas īpašnieka VAS „VNĪ” sniegtajiem finanšu aprēķiniem 2015. gadā ir 193 881 eiro, kur ietverti regulārie maksājumi par ēku un vienreizēji ieguldījumi ēkas infrastruktūrā (nomas, elektrības, ūdens, kanalizācijas, signalizācijas u.c. saimniecisko izdevumu nomaksa, apkures ierīkošana, telpu pielāgošana, lai nodrošinātu apmeklētāju servisu un apkalpošanu), vienreizēji izdevumi izstādes satura uzturēšanai (materiālu un mākslinieka pakalpojumu iegāde izstādes papildināšanai, videotehnikas un datortehnikas iegāde, darba apstākļiem piemērota apģērba iegāde izstādes personālam) un regulārie izdevumi izstādes funkcionēšanas nodrošināšanai (personāla atlīdzība, biļešu pārdošanas ārpakalpojums, reklāmas izdevumi, biroja un administratīvie izdevumi, apdrošināšana u.c.).

Izstādes „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbības gaitā tiek plānoti ieņēmumi no ekskursijām gida pavadībā. Ņemot vērā pieredzi, kas gūta izstādes darbības laikā 2014. gada vasarā, tiek prognozēts, ka gadā izstādi apmeklēs aptuveni 31 000 apmeklētāju. Ieņēmumi par sniegtajiem pakalpojumiem gadā tiek plānoti 100 997 eiro apmērā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, KM lūgusi papildu finansējumu valsts budžetā 2015. gadam 92 884 eiro un 2016., 2017. gadam 87 544 eiro katru gadu, lai nodrošinātu izstādes „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbību.

Jautājumu par KM papildu nepieciešamo valsts budžeta finansējumu izstādes „Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbībai 2015. gadam un turpmākajiem gadiem nolemts izskatīt kopā ar visu ministriju jaunajām politikas iniciatīvām budžeta sagatavošanas un izskatīšanas procesā.

Ēka Rīgā, Brīvības ielā 61, kas zināma kā Stūra māja, ir unikāls objekts, kurā saglabājies plašs liecību klāsts par PSRS okupācijas politiskajām represijām un izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci: laika periodā no 1944. gada līdz 1991. gadam ēkā atradās Latvijas PSR Valsts drošības komiteja.

Informāciju sagatavoja:
Dagnija Grīnfelde
Kultūras ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos
67330202
Dagnija.Grinfeldekm.gov.lv

October 23, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saruna ar vēsturnieku Kārli Kangeri

Foto - Timurs Subhankulovs

VDK darbības izvērtēšana būs dāvana Latvijas simtgadei

Jau pagājuši trīs mēneši, kopš šovasar ar Ministru kabineta rīkojumu tika nodibinātā LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija. Četrpadsmit vēsturnieku un juristu komandu vada vēstures doktors Kārlis Kangeris, pats būdams piecpadsmitais. “Mūsu uzdevums ir parādīt VDK darbību un lomu, un ne tikai to. Gribam parādīt arī VDK sasaisti ar kompartijas centrālkomiteju, partijas nomenklatūru,” viņš skaidro komisijas mērķus. Komisija gan patlaban dzīvo bez finansējuma un pastāvīgas mītnes, tomēr tās tiek uzskatītas par pagaidu grūtībām. Paredzams, ka īstais darbs sāksies nākamgad. Pagaidām notiek materiālu un jomas apzināšana. Kā sokas, Kārlim Kangerim “LA” redakcijā taujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

– Jūsu vadītās komisijas rīcībā droši vien būs visplašākais čekas lietu arhīvs, bibliotēka un avoti.

– Tagad apzinām visus arhīvus un materiālus. Kad VDK likvidēja, viņu lielo bibliotēku atdeva Policijas akadēmijai, bet, kad likvidēja akadēmiju, visas grāmatas vajadzēja nodot atklātībā un glabāt LU bibliotēkas fondos. Taču tagad bijusī čekas bibliotēka ir aizvesta uz Policijas koledžu. Valda uzskats, ka tās grāmatas ir slepenas un visus nevajag tām laist klāt. Vēl nesen diskutējām par to ar Drošības policijas pārstāvjiem. Vēl īsti nezinu, vai mums vajadzēs kādas pielaides, lai ar tām strādātu, vai tiksim tāpat. Savā laikā Ivars Ķezbers doktora disertācijā bija atsaucies uz šo bibliotēku, ka tur esot rokasgrāmatas, kā jāorganizē okupēšana un tamlīdzīgi. Tā ka tāda veida grāmatas un instrukcijas tur varētu būt. Daļa ir nokopētas un atrodas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC). Iespējams, Policijas akadēmijā tās grāmatas, kā vervēt aģentūru, izmantoja par mācību līdzekļiem.

– Var jau būt, ka tur bija arī specifiska amerikāņu literatūra…

– Nez vai. 90. gadu sākumā visas tāda veida mācību grāmatas un instrukcijas vēl bija krieviski. Mēs gribam tikt arī SAB bibliotēkā. Tajā ir angļu un amerikāņu materiāli, bet tur gan vajag pielaidi, jo Latvija ir NATO valsts un tāda informācija ir klasificēta.

– Nav šaubu, ka sabiedrība interesēsies par komisijas darbību. Bet vai nebūtu lietderīgi paskatīties arī, kas bijis gestapo aģentūrā?

– Par vācu laikiem… Pie VDK dokumentiem ir krājums par vācu okupācijas laika aģentiem. Ar kādiem 2000 vārdiem. Biezs žurnāls. Sastādīts pēc kara. Tur ir par Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi. Kad Rietumos bija prāvas, kurās apsūdzēja par kara noziegumiem, tad no PSRS sūtīja materiālus par to.

– Ja to pēc kara sastādīja VDK, tad kāda ir sarakstu ticamība?

– Ticamība ir liela, jo to sarakstu var salīdzināt ar 1943. gada vācu sarakstiem, kur uzskaitīta pārtikas devu, cigarešu izsniegšana. Vēsturnieks An­drievs Ezergailis jau to ir publicējis. Tomēr interesantāki tādi saraksti būtu no 1941. gada. Diemžēl arhīvā tādu nav. Vācieši tos iznīcināja. Ir vienīgi vadošā personāla, 20 galveno cilvēku uzskaitījums. Kad Hamburgā 70. gadu vidū tiesāja Viktoru Arāju, tad tiesa arī vadījās pēc tiem vārdu sarakstiem, kas bija iegūti, iztaujājot cilvēkus. Daļa gestapo arhīva ir Maskavā. Esmu to skatījis, taču tur nekā par viņu iekšējo struktūru nav.

– Vai ir kādas ziņas, ka uz čeku 1940./1941. gadā būtu pārgājis strādāt kāds no Latvijas dienestiem?

– To es nevaru pateikt. Politpārvaldi čekisti jau toreiz ļoti stingri skatīja, jo pārvaldes priekšnieks Fridrihsons taču visu kartotēku atstāja. Cerēja, ka viņu paņems dienestā. Nezinu, varbūt bija kādi čakli cilvēki, kas pārgāja; un pēc tam vācu dienestā, un pēc tam atkal pie krieviem…

– Vai ir skaidrs, kāds būs jūsu komisijas veikums? Kādi rakstu krājumi?

– Tagad ir jautājums, vai mēs vispār dabūsim finanšu līdzekļus, lai sāktu darbību. Juridiski komisija ir izveidota un Ministru kabinets to ir apstiprinājis. Bet Latvijā tā jocīgi sanāk: vispirms pieņem likumu, kurā nosaka, ka jāizveido starpdisciplināra zinātniska komisija, bet naudu nepiešķir.

Komisiju izveidojām jau 15. jūlijā, tā ka trīs mēnešus eksistējam, bet naudas vēl nav. Nav arī administratīvā vadītāja, kam vajadzētu nākt no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Nav ierādītu telpu. Esam bijuši par to runāt trīs Saeimas komisijās. Bijām koalīcijas padomes sēdē; likām savus jautājums Straujumas kundzei priekšā.

– Gājāt paši vai viņi jūs aicināja?

– Aicināja. Bet mēs jau paši pirms tam bijām izdarījuši sava veida lobija darbu. Bija paredzēts, ka naudu priekšizpētes darbu veikšanai šajā gadā dos IZM, kuras paspārnē esam, bet, tā kā viņiem naudas nav, tad domāja, ka to piešķirs no valdības līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Gan koalīcijas padomē, gan komisijās visi izteicās ļoti pozitīvi. Ja Saeima ir pieņēmusi tādu likumu, tad būtu smieklīgi, ja citas institūcijas to bloķētu. Valdības uzdevums ir gādāt mums līdzekļus.

– Kurš iniciēja komisijas izveidošanu?

– Jau kopš 1994. gada ir likums par VDK dokumentu glabāšanu un sadarbības fakta konstatēšanu. Šogad maijā likumā izdarīja grozījumus. Tie stājās spēkā 23. maijā. Likuma 18. paragrāfs paredz komisijas izveidošanu ar uzdevumu veikt zinātnisku, vēsturisku un juridisku pētījumu par VDK darbību un konstatēt morālo un materiālo kaitējumu, kas nodarīts Latvijas tautai un valstij. Tāpat tur noteikts, ka komisijas darbības beigās mums jāsniedz ziņojums par VDK dokumentiem un to pieejamību plašai publikai. Tātad mums jāizstrādā ekspertīze, kas jāapstiprina Ministru kabinetam. Tur arī parādās jautājums, ko darīsim ar “čekas maisiem”, aģentu kartotēku, ko man vienmēr intervijās prasa. Bet to 1994. gada likumu jau revidēja tāpēc, ka sākotnējā redakcijā tur parādījās zināmi ierobežojumi cilvēkiem, kas bijuši VDK darbinieki vai informatori. Visi ierobežojumi viņiem skaitījās uz 20 gadiem. Tagad tie gadi pagājuši un visi var kandidēt Saeimā vai ieņemt valsts amatus.

– Bet sabiedrībā valda viedoklis, ka esat izveidoti tieši “čekas maisu” dēļ…

– Tas ir tā populāri, taču jāskatās juridiskā kopsakarībā, 20 gadi pagājuši un rodas jautājums: ko darīt tālāk? Saeimas Juridiskajā komisijā ir uzskats – pirms visus šos dokumentus nodot atklātībai, tie zinātniski jāizpēta un mums jādod sava atsauksme. Ja paraugās uz čekas dokumentu klāstu, tad principā visi tie, kuros nav minēti personu vārdi, oficiāli ir publikai pieejami. Arī tiem dokumentiem, kas atrodas TSDC, nav nekāda valsts noslēpuma statusa, un tie ir pieejami pētniecībai, tikai tautā iegājies, ka viss ir slepens. Vienīgais kritērijs, kas varētu kavēt dokumentu publicēšanu, ir personas datu aizsardzība. Bet tas neattiecas tikai uz Latviju vien, tas attiecas uz visu Eiropu. Vienīgi citās valstīs ir norādīts, ka publisko personu – politiķu un tamlīdzīgi – dati nav slēpjami. Latvijas likumdošanā šis jautājums vispār nav skarts. Būtu jāpadomā, kā vai nu arhīvu direkcijas direktīvās, vai ar Ministru kabineta rīkojumu noteikt, ka publisko aktīvo personu dati nav slēpjami.

– Tad var rasties jautājums, vai čekas ziņotājs ir “publiska persona”…

– TSDS glabātajā kartotēkā ir apmēram 6000 kartīšu, no tiem kādi 4800 ir čekas aģenti. Un tad vēl ir segvārdu žurnāli, kuros ir kāds 21 tūkstotis vārdu. Vai tos publicēt? Mans personiskais viedoklis – jā, publicēt. Ja paskatās, tad VDK fondos taču ir arī visu deportēto dokumenti, un būtībā uz tiem attiecas tas pats likums, kas uz VDK aģentu dokumentāciju, bet visu deportēto vārdi jau ir nopublicēti. 1941. gada 14. jūnijā – 16 tūkstoši, 1949. gadā – 44 tūkstoši. Tā ka tur viss ir publicēts, neprasot skartajām personām. Iebildumi nav bijuši, lai arī padomju laikā daudzi no saviem bērniem slēpa, ka tikuši represēti.

October 22, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Stūra mājas saglabāšanai piešķirs 22 225 eiro

http://www.ir.lv (ir.lv)

st_ra_m_ja_pastkarte-small.jpg

Jautājumu par KM papildus nepieciešamo valsts budžeta finansējumu turpmākiem gadiem izskatīs kopā ar visu ministriju jaunajām politikas iniciatīvām

No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem izstādes “Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbības turpināšanai valdība atvēlēs 22 225 eiro, vēsta LETA.

Tajā skaitā 16 885 eiro paredzēti telpu pielāgošanai darbībai ziemas sezonā Stūra mājas 1.stāvā un pagrabstāvā un 5340 eiro – Latvijas Okupācijas muzejam ekspozīcijas darbības nepieciešamajam aprīkojumam.

Valdībā norādīts, ka jautājumu par Kultūras ministrijai (KM) papildus nepieciešamo valsts budžeta finansējumu izstādes “Stūra māja. Lieta nr.1914/2014” darbībai 2015.gadam un turpmākajiem gadiem izskatīs kopā ar visu ministriju jaunajām politikas iniciatīvām likumprojekta “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2015., 2016. un 2017.gadam” sagatavošanas un izskatīšanas procesā.

Izstādes turpmākajai darbībai ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā nākamgad ir nepieciešams 193 881 eiro.

Vienreizēji izdevumi izstādes satura uzturēšanai – materiālu un mākslinieka pakalpojumu iegādei izstādes papildināšanai, videotehnikas un datortehnikas iegādei, darba apstākļiem piemērota apģērba iegādei izstādes personālam – nepieciešami 5340 eiro apmērā. 81 764 eiro gadā ir regulārie maksājumi par ēku un vienreizēji ieguldījumi ēkas infrastruktūrā – nomas, elektrības, ūdens, kanalizācijas, signalizācijas u.c. saimniecisko izdevumu nomaksai, kā arī apkures ierīkošanai, lai nodrošinātu ēkas ekspluatāciju arī apkures sezonā. Finansējums paredzēts arī telpu pielāgošanai, lai nodrošinātu apmeklētāju servisu un apkalpošanu.

Regulārie izdevumi izstādes funkcionēšanas nodrošināšanai ir gidu, vēsturnieka/speciālista, apsarga un tehniķa atlīdzība, biļešu pārdošanas ārpakalpojums, reklāmas izdevumi, biroja un administratīvie izdevumi, apdrošināšana u.c. Šie izdevumi ir 106 776 eiro gadā.

Tā kā ieņēmumi par sniegtajiem pakalpojumiem gadā tiek plānoti 100 997 eiro apmērā, izstādes nodrošināšanai Stūra mājā 2015.gadam tiek prasīti 92 884 eiro, 2016.gadam – 87 544 eiro un 2017.gadam – 77 326 eiro.

Ēka kopš 2008.gada, kad to atstāja Valsts policija, nav izmantota. Nodibinājums “Rīga 2014”, Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā organizējot ēkā izstādes, ir nodrošinājis ēkas pieejamību sabiedrībai 2014.gada vasaras periodā. Nodibinājuma “Rīga 2014” administrēto izstāžu darbība ēkā beidzas 19.oktobrī. Pēc projekta beigām ēka atkal būs slēgta un bez noteiktas funkcijas, sabiedrībai nepieejama.

Ņemot vērā sabiedrības interesi un pieprasījumu, KM ieskatā ēkas daļa, kas ir atzīta par valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietu – ēkas pirmais stāvs un pagrabstāvs – ir jāsaglabā, respektējot kultūras pieminekļa vērtības, un tai ir jābūt publiski pieejamai. Ēkas pārējās daļas izmantošana paliek atklāts jautājums, kura risināšana ir ēkas īpašnieka – VNĪ – kompetence, norādījusi KM.

“Latvijas tautas apziņā Stūra māja ir viena no baisākajām un sāpīgākajām vēstures liecībām, kas saistās ar cilvēku ieslodzīšanu, mocīšanu, nogalināšanu un morālu pazemošanu. Vienlaikus šī vieta glabā mūsu tautas atmiņas, tā ir nomocīto cilvēku piemiņas paudēja, spilgts atgādinājums par totalitāro režīmu nodarījumiem un iedarbīgs brīdinājums nākamajām paaudzēm, lai šādi noziegumi neatkārtotos,” norādījusi kultūras ministre Dace Melbārde (VL-TB/LNNK).

KM valdībā iesniegtajā informatīvajā ziņojumā norādīts, ka izstādes “Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014” darbības turpināšana, ko veic Latvijas Okupācijas muzejs, nodrošinās pieeju šai vēsturisko notikumu vietai, kas īpašu nozīmību iegūs nākamgad. Tādējādi iespēja Latvijas neseno vēsturi iepazīt būs arī Latvijas kā Eiropas prezidējošās valsts viesiem.

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst. Saruna ar vācu kara veterānu

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze, 13. oktobris, 2014

Pensionētais Vācijas Bundesvēra medicīnas dienesta virsnieks Horsts Henigs no Ķelnes, neskatoties uz gadiem, ir mundrs un runātīgs vīrs. Sevi Heniga kungs uzskata par laimīgu. Viņam izdevies izdzīvot situācijās, kur daudzi gājuši bojā: “Es izdzīvoju karā, izdzīvoju gulagā un izdzīvoju arī Vorkutas sacelšanās apšaušanā 1953. gadā.”

Jā, Henigs ir viens no salīdzinoši retajiem rietumniekiem, kas uz savas ādas izdzīvojuši visus staļiniskā režīma “labumus” un zina, ko nozīmē ieslodzījums Vorkutas lēģeros. Savu pieredzi viņš kā līdzautors aprakstījis vairākās grāmatās, kā vēstures entuziasts pētījis padomju gulaga vēsturi, vairākkārt strādājis Krievijas arhīvos, apmeklējis arī savu agrāko ieslodzījuma vietu Vorkutas nometni Nr. 10, kas apkalpoja ogļu šahtu Nr. 29. Tur pavadīts laiks no 1951. gada janvāra līdz 1955. gada martam, kad pēc Vācijas kanclera Konrāda Adenauera vēsturiskās vizītes PSRS beidzot nāca daudzu tūkstošu vācu karagūstekņu un ieslodzīto atbrīvošana. Heniga kunga piedzīvoto grāmatā “Vorkuta” aprak­sta arī “Latvijas Avīzes” lasītājiem labi pazīstamais somu publicists Juka Rislaki. Nākamgad šo grāmatu paredzēts izdot “LA” apgādā.

Horsts Henigs piedzima 1926. gadā kādā ciemā pie Eislēbenes, zemē, kam pēc pārdesmit gadiem bija jākļūst par padomju okupācijas zonu un Vācijas Demokrātisko Republiku. Otrajā pasaules karā Horstu iesauca 18 gadu vecumā. Viņš nonāca amerikāņu gūstā, tika transportēts uz gūstekņu nometni Anglijā, pēc tam atpakaļ uz dzimteni. Puisis iestājās Halles Mārtiņa Lutera universitātē un studēja medicīnu. Par līdzdalību pretpadomiski noskaņotu studentu grupā 1950. gada 10. martā viņu kopā ar pieciem līdzbiedriem, pēc čekas ziņotāja norādes, arestēja. Arestētāji un vēlākie pratinātāji Hallē bija padomju slependienesta pārstāvji un arī militārais tribunāls, kas Horstam Henigam piesprieda 25 gadus labošanas darbu, bija padomju. Tajā pašā gadā bijušais medicīnas students arestantu vagonā sāka ceļu uz soda izciešanas vietu PSRS, caur Brestu un Maskavu uz Vorkutu.

“Nometnē Nr. 10 kopā ar mani bija vēl kādi 3000 ārzemnieki – japāņi, ķīnieši, franči, spāņi, austrieši, dienvidslāvi, somi, poļi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, kaukāzieši. Mēs, vācieši, bijām ap simtu. Nometnē sastapu arī divus amerikāņu pilotus, kas bija notriekti virs Baltijas jūras. Tuvāk par viņiem gan neko neuzzināju. Brigādē, kurā mani ieskaitīja, bija vēl profesori Ošiņš un Bērziņš no Latvijas,” stāsta Heniga kungs. Ieslodzīto vidū bijis daudz intelektuāļu – studenti, profesori, inženieri. “Viņi par marksismu un ļeņinismu zināja daudz vairāk nekā tie krievu virsnieki, kas viņus apsargāja,” pavīpsnā mans sarunu biedrs.

Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.

Katrs ieslodzītais sapņojis par izkļūšanu no Vorkutas, taču neviens nezināja, vai tas kādreiz notiks un kādā veidā. Pēc tam, kad 1953. gada 5. martā nomira Staļins un trīs mēnešus vēlāk apcietināja bēdīgi slaveno iekšlietu tautas komisāru Lavrentiju Beriju, ieslodzītie kļuvuši nemierīgi. Maskavas radio nometnes skaļrunī ziņoja, ka Berija bijis “angļu–amerikāņu kapitālistu spiegs”. Tad zeki sākuši viens otram teikt: jau jau tā, tad taču viņš mūs te ieslodzījis nelikumīgi! Protams, visi polit­ieslodzītie tāpat zinājuši, ka viņu ieslodzījumam nav nekā kopīga ar likumību. Sākušās dažādu tautu ieslodzīto kopienu sarunas par kopīgu pārstāvju izvirzīšanu sarunām ar nometnes administrāciju. Par tādu slepeni ievēlēts polis Buka. Viņa palīgs bijis ukraiņu skolotājs Ribeckis. Ieslodzīto priekšstāvji rakstiskā iesniegumā izklāstīja savas politiskās prasības un nodeva tās visu Vorkutas nometņu priekšniekam ģenerālim Derevjanko tālākai nodošanai PSRS Kompartijas Centrālkomitejai. “Mums nebija nekādu sakaru ar pārējām 70 – 80 Vorkutas nometnēm, un mēs nezinājām, ko tās gatavojas pasākt. Taču mums šajos ap­stākļos bija vienalga. Lokomotīves vadītājs bija pastāstījis, ka Austrumvācijā 1953. gada 17. jūnijā notikusi pretpadomju sacelšanās. Tas mūs motivēja. Krievu ieslodzītie nāca vāciešiem klāt un apsveica,” tā Heniga kungs.

Pēc ieslodzīto iesnieguma Maskavai nekāda reakcija nesekoja, un jūlijā tika nolemts streikot. Streiks izpaudās kā maiņas palikšana šahtā un atteikšanās atgriezties nometnē. Savukārt nākamās maiņas brigāde paziņoja, ka nedosies uz šahtu, iekams nebūs zināms, kas noticis ar iepriekšējo. Kopumā streikam pievienojušies ap 15 tūkstošiem ieslodzīto. To dienu notikumi Horsta Heniga atmiņā iespiedušies īpaši labi. 1953. gada 1. augustā nometni aplenkuši mašīnpistolēm bruņoti iekšlietu karaspēka karavīri. Ultimāts bijis: piecu minūšu laikā atgriezties darbā, citādi – vainojiet paši sevi. No kādiem 3000 ieslodzītajiem ultimātam paklausījuši aptuveni 20. Tie bijuši tie, kuriem tuvākajās nedēļās pienācās atbrīvošana. Pārējie palikuši nometnē un sākuši saukt: “Nāvi vai brīvību!” Tad kāds virsnieks pie vārtiem izrāvis pistoli un iešāvis tuvākajam ieslodzītajam galvā.

Vācu kungs liecina: “Kā karā bijis karavīrs sapratu, kas sekos. Stāvēju septītajā rindā līdzās latviešu katoļu mācītājam Jānim Mendrikam. Viņu gan labi nepazinu, jo viņš bija citā brigādē. Dažās sekundēs ielēcu grāvī starp nometnes ielas malu un apsardzei domāto sporta laukumu. Karavīri sāka šaut. Man virsū uzkrita Mendrika asiņainais ķermenis.” Uzreiz nošāva 53, bet desmit streikojušie nomira no ievainojumiem nākamajās dienās.

Ievainoto bija 123. Jāpiebilst, ka kopējais nometnēs nošauto skaits pārsniedza 700. Karavīri pārējos ieslodzītos izdzinuši no nometnes tundrā. Šķitis, ka tūdaļ visus nošaus un ticīgie jau sākuši skaitīt lūgšanas. Bet izrādījies, ka tas darīts tādēļ, lai katru ieslodzīto izsauktu pie galda un nopratinātu, kas bijuši streika vadītāji. Ugunsdzēsēji tikmēr ar šļūtenēm mazgājuši no nometnes ielām asinis. “Es, kā dzīvē jau šo to pieredzējis medicīnas students ar humāniem uzskatiem, raudzījos uz mirušajiem un ievainotajiem un sacīju pats sev: “To tu nedrīksti aizmirst.””

Bijušais ieslodzītais atzīst, ka agrāk, 90. gados, tiekoties ar to Krievijas arhīvu amatpersonām un bijušajiem iekšlietu virsniekiem, bijusi doma, ka jādara viss, lai gūtu mācību no vēstures kļūdām. Bet tagad optimisms ir zudis. ”Laiki mainījušies. Pēc notikumiem Ukrainā esmu zaudējis cerību, ka cilvēce jebkad kļūs miermīlīga.” Sirmais kungs labprāt papļāpā par politiku un izsaka savu vērtējumu arī par pašreizējo Vācijas valsts kancleri Angelu Merkeli. To vērts pieminēt: ”Kancleres kundze, mācītāja meita, kas pavadījusi bērnību Austrumvācijā… Viņa izmācījās par labu fiziķi. Bet tas nozīmē, ka viņa iemācījās izdarīt loģiskus un zinātniskus slēdzienus. Viņa daudz nepauž savus uzskatus uz āru, sabiedrībā, bet pārsvarā patur tos pie sevis. Viņa atturas publiski vērtēt apkārt notiekošo, jo, citu vērtējot, tu zināmā mērā vērtē pats sevi. Ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu viņa runāja krieviski. Pēc būtības pašreizējos politiskās konfrontācijas laikos tā ir diezgan karsta lieta. Taču neviens nedrīkst pieļaut jaunu karu starp lielvarām, jo tas beigtos ar pasaules katastrofu. Bet Merkele ir fizikas doktore, tāpēc viņa runā [ar Putinu] un parāda, ka spēj domāt kā zinātniece.” Tomēr atgriežamies pie vēstures.

H. Henigs: – Pirmais Vācijā mani pratināja krievu leitnants Dedovs. Viņa vārdu labi iegaumēju, jo tas bija rakstīts uz lineāla, ko viņš turēja uz galda. Krievu burtus kā students biju jau apguvis. Leitnants Dedovs bija pirmais, no kura iemācījos pirmos krievu vārdus. Jau etapa laikā uz PSRS vagonā 
iemācījies elementāros ”pa kreisi”, “pa labi”, ”jā”, ”nē”. Pārējo jau darbā nometnes brigādē. Vienlaikus bija jāmācās aizstāvēties pret kriminālistu uzbrukumiem, jo, ja tūdaļ pret tiem neaizstāvējās ar ogļu cirtni, tad varēja sevi uzskatīt par beigtu. Iedomājieties – jūs nākat no vides, kur praktiski nav noziedzības, kur nezog, kur ierasts uzticēties biedram… Un tad nonākat nometnē. Tas ir kā no civilizācijas atkrist akmens laikmetā, kur katru dienu jācīnās par eksistenci, par maizi, lai jums to nenozog; kur putra jāslēpj aiz vateņa, lai tā nesasaltu; kur nav zināms, vai rīt vēl būsi dzīvs.

– Un tad jūs atgriezāties mājās un atkal bija jāapgūst normāla dzīve…

– Vispirms mūs, vāciešus, 1955. gada pavasarī pārveda uz karagūstekņu nometni pie Sverdlovskas. Rudenī izrotātos vagonos, ar orķestri bijušo gūstekņu vilcieni devās uz Vāciju. Padomju militārais orķestris uz perona spēlēja vācu maršus un nacistu dziesmas, jo citu viņi taču neko neprata! Esmu dzimis Vācijas austrumos, bet VDR vadība gribēja, lai visi atbrīvotos, kas tur dzimuši, tur arī atgriežas. Padomju virsnieks, kurš kārtoja dokumentus, jautāja, kāpēc gribu uz Rietumvāciju, ja jau esmu dzimis austrumos un tur studējis. Bet es vēlējos mācīties tālāk, nevis slaucīt ielas. Tādēļ sameloju, ka man Rietumberlīnē ir līgava Margarita Krota. Viņas vārdu biju dzirdējis no sava darbabiedra nometnē, bijušā tirgotāja Alfrēda Krota. Margarita bija viņa meita. Viņa jau sen dzīvoja ASV, taču es biju iegaumējis adresi Berlīnē. Man noticēja. Un tā es kopā ar vēl 92 bijušajiem karagūstekņiem 1955. gada 15. decembrī pulksten piecos rītā, vatenī tērpies, izkāpu no vilciena Rietumberlīnē. Bija organizācijas, kas tūlīt gādāja par iztiku, apģērbu. Man izdevās dabūt ieskaišu grāmatiņu no Halles universitātes un turpināt medicīnas mācības Ķelnē. Sēžu lekcijās. Ko profesors teicis iepriekšējā dienā, nākamajā jau vairs nespēju atcerēties. Nulle! Tagad to sauc par ”posttraumatisko sindromu”. Un tad es sev teicu: ”Henig, tev atkal jāiemācās mācīties!” To, ko pa dienu lasīja lekcijās, vakarā pārlasīju atkal. Man bija 30 gadi. Citiem tajā laikā jau bija ģimene, darbs, zinātnieka karjera. Bet man pēc sešu gadu pauzes atkal bija jāmācās mācīties! Neviens neko tāpat nedāvināja. Profesoriem bija vienalga, kas esi bijis pirms tam. Daudziem tādiem kā es tā bija katastrofa, bet es mācījos no šīs katastrofas atkal veidot savu dzīvi. Kļuvu par ārstu Bundesvērā, aizstāvēju doktora grādu.

– Kā dzimtenē uztvēra to, ko stāstījāt par Vorkutā pārdzīvoto?

– Ļoti vienkārši. Neviens tam neticēja, izņemot tos, kuri kā karavīri bija karojuši Krievijā vai bija nonākuši tur gūstā. Tā Rietumiem ir viena liela kopēja problēma, ka tikai daži cilvēki zināja, kas patiesībā notiek PSRS austrumu blokā. Rietumos nezina vēsturi un nemācās no tās. ASV, Francija, Lielbritānija pēc kara rūpējās tikai par Vācijas Federatīvo Republiku, bet viss pārējais uz austrumiem viņiem bija naidīgās ārzemes ar komunistisko ideoloģiju. Tas, kas notika austrumos, Rietumus neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai viņi paši un ar ko guļ Holivudas zvaigznes. Tagad, kad aptaujā 15 – 16 
gadus vecus vācu skolēnus, viņu vēstures zināšanas ir tik vājas! Viņi apgalvo, ka Berlīnes mūri esot cēlusi Rietumvācija, lai austrumvācieši nevarētu tajā iekļūt! Bismarks viņiem ir nevis Vācijas kanclers, bet siļķu paveids!

– Bet kā dzīve izveidojās jūsu nelaimes biedriem?

– No maniem apmēram 150 vācu ieslodzījuma biedriem šobrīd dzīvi ir ap 50. Uz viņiem attiecas princips, kas uz cilvēka dzīvi vispār: katrs ir individualitāte un katrs labās vai sliktās dzīves situācijās rīkojas atbilstoši savam raksturam un priekšstatiem. Katram no viņiem izveidojās sava dzīve – maizniekzeļļi kļuva par maizniekiem, atslēdznieki nodibināja atslēdznieku uzņēmumus. Kas attiecas uz studentiem no tām studentu grupām, kurās kritizēja padomju varu… Es biju Halles universitātes grupā, bet Leipcigas grupā no astoņiem studentiem seši tagad ir profesori. No Jēnas grupas viens kļuva par ”IBM Deutschland” menedžeri. Likteņi izveidojās dažādi, bet cilvēkam jābūt vēlmei un raksturam, lai izsistos. Es esmu vienmēr darījis to, ko uzskatīju par pareizu. Jābūt konsekvencei. Bet tā ir lieta, ko šobrīd redzu trūkstam. It īpaši politikā.

Autors pateicas viesmīlīgajiem Annai Žīgurei un Jukam Rislaki, kā arī Rutai Zadziorskai par palīdzību intervijas tapšanā.

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Stūra māja un/vai Okupācijas muzejs

“Nākotnes nams” nav liekams vienos svaru kausos ar Stūra māju
St_ra_m_ja_pagalms_karogs_su__ics-media_largeStūra mājas iekšpagalms, kam pāri līdz pat 19.oktobrim plīvoja milzīgs Latvijas valsts karogs.
Pēdējās nedēļas laikā, noslēdzot sekmīgo Stūra mājas atvēršanu publikai “Rīga 2014” ietvaros, daudz debatēts par ēkas tālāko izmantošanu. Tematiskās līnijas “Brīvības iela” kuratora un Stūra mājas atvēršanas iniciatora Ginta Grūbes viedoklis zem virsraksta “Okupējiet!” publicēts žurnāla “Ir” 42.numurā (16.-22.10.2014.) un īsumā raksturo publiskās debates, kuras notika Stūra mājā pirmdien, 13.oktobrī.

Vienprātīga atziņa tikai viena: ir jāturpina Latvijas Okupācijas muzeja veidotā izstāde par Stūra mājas un to saistītās čekas darbības vēsturi, kā arī gidu vadītās ekskursijas ēkas pirmajā stāvā un cietuma telpās, kas atrodas valsts aizsargājama pieminekļa statusā.

Par tām izrādīta vislielākā interese: vairāk nekā 45 000 apmeklējuši bezmaksas izstādi un 27 000 piedalījušies ekskursijās. Šīs telpas arī vistiešāk liecina par čekas vardarbību un iemūžina čekas upuru piemiņu. Ēkas apsaimniekotājs valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” un izstādes veidotājs Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar Kultūras ministriju ir gatavi telpas darīt pieejamas arī ziemas mēnešos. Par projekta finansējumu vēl jālemj valdībai.

Grūbe savā rakstā “Ir” runā par ēkas atdzīvināšanu kā “Latvijas simtgades projektu” un apspriež tās izveidošanu par “20. gadsimta vēstures telpu.” Viņš piemin dažu labu pirmdienas debašu laikā izmestu ideju ēkas piepildīšanai ar atbilstošu saturu, ieskaitot Tautas frontes, Barikāžu un Okupācijas muzeja pārvietošanu uz Stūra māju. Ideju netrūkst, bet nav vienprātības ne par ēku piepildošu saturu, ne par atbildīgo institūciju, kam būtu jāuzņemas atbildība par ēkas tālāko likteni.

Visbiežāk pagājušajā nedēļā izskanējis viedoklis, ka jāpārvieto tieši Latvijas Okupācijas muzejs, tādejādi atmetot jau 2011.gadā iesākto muzeja pārbūves un piebūves projekta “Nākotnes nama” celtniecības procesu.

Grūbe raksta: “… vērts pārdomāt, vai Okupācijas muzeja piebūve nav liekama vienos svaru kausos ar Stūra mājas saglabāšanu.” Te gandrīz izskan doma „vai nu viens, vai otrs.” Vadoties no apjomiem un izmaksām, tas nav samērīgi. Aprēķinātās “Nākotnes nama” izmaksas ne tuvu nesegtu nepieciešamo Stūra mājas pārbūvi. Minētie pamatojumi muzeja pārcelšanai ir dažādi. Vairākums vienkārši uzskata, ka Stūra māja kā autentiska vieta būtu muzejam piemērotāka atrašanās vieta, bet pirmdienas debatēs pārvietošanu Žaņa Lipkes muzeja veidotājs Māris Gailis un arhitekte Ausma Skujiņa pamatoja ar iebildumiem pret “Nākotnes namu”. Muzeja pārvietotājiem debatēs Latvijas Radio “Krustpunktā” piektdien pievienojās arī iespējamais nākamās valdības finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība). Un tas jau ir vairāk nekā nopietni, jo gan Strēlnieku laukuma, gan Stabu ielas ēka ir Finanšu ministrijas īpašumi, kurus pārvalda “Valsts nekustamie īpašumi”.

Šādi vai nu pārdomāti vai nepārdomāti priekšlikumi, ja tie īstenotos, nezin vai atrisinātu Stūra mājas nākotnes jautājumus. Tai pašā laikā “Nākotnes nama” apturēšana nozīmētu ne tikai zaudēt ievērojamos ēkas un jaunās muzeja ekspozīcijas veidošanā ieguldītos līdzekļus, bet apdraudētu muzeja iespēju uz ilgiem gadiem efektīvi turpināt savu līdz šim sekmīgo okupācijas vēstures skaidrošanas misiju.

Savos 22 gados muzejs ir izveidojies par pasaulē atzītu atmiņas un piemiņas institūciju. Bet jau tagad, gaidot uz būvdarbu sākšanos, kas tagad paredzēta nākamajā gadā, muzeja saime un ekspozīcija izvietota šaurās pagaidu telpās un nespēj ne tuvu apkalpot tos vairāk nekā 100 000 apmeklētāju gadā, ko spēja vecā muzeja ēka, nerunājot par aprēķināto “Nākotnes nama” kapacitāti līdz pat 200 000 gadā. Pat labākajā gadījumā, pieņemot ātrus lēmumus un atrodot vajadzīgos līdzekļus, kas nebūt nav Latvijai raksturīgi, Stūra māju nevarētu muzeja vajadzībām iekārtot nākamo piecu vai vairāk gadu laikā.

Bet tieši tagad, vērojot Krievijas politiku un rīcību Ukrainā ir nepieciešami mums pašiem sev un pasaulei atgādināt 20. gadsimta notikumus visplašākajā vēsturiskajā aspektā, kas ir muzeja būtība.

“Nākotnes namā” ievietojamā mūsdienīgā ekspozīcija ir jau tagad daļēji izveidota un tikai gaida celtniecības darbu beigas 2016.gadā, lai varētu sākt darboties. Vai tagad drīkstam apstāties?

Tiem, kam Stūra māja liekas labāka muzeja atrašanās vieta, jāapzinās, ka Stūra mājas autentiskums vairāku iemeslu dēļ negarantē būtisku muzeja darba uzlabojumu. Grūbes pieminētie Vācijas nesenās vēstures muzeji Bonnā un Leipcigā ir celti specifiski muzeju vajadzībām un nav saistīti ar autentiskām vietām. Līdzīgs ir Okupāciju muzejs Tallinā, kas atrodas tieši vēstures muzejam veidotā mūsdienīgā ēkā. “Nākotnes nams” un mūsdienīgā jaunā ekspozīcija palīdzēs muzejam vēl efektīvāk veikt savu misiju atcerēties, pieminēt un atgādināt divu okupācijas varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi plašā vēsturiskā kontekstā.

No satura un vēstījuma viedokļa muzeja saistīšana ar autentisku vietu var būt pat traucējoša. Jo autentiskāka vieta, jo vairāk tā muzeju pakļauj ierobežo savai specifikai. Interesants variants ir Budapeštas „Terror Haza”, kas gan atrodas autentiskā abu režīmu slepeno dienestu lietotajā ēkā, bet no kuras saglabājušās tikai četras sienas. Pat cietuma kameras ir rekonstruētas. Autentiska vieta bez autentiskuma, bet – izvērsts muzejs. Turpretī Genocīda upuru muzejs Viļņā autentiskā ēkā, kas kalpoja gan komunistu čekai, gan nacistu gestapo, sastopas ar problēmu, kas piemīt daudziem muzejiem autentiskās un pieminekļu aizsardzībā esošās ēkās – vajadzību saspiesties pieejamās telpās, kuras nedrīkst pārveidot. Tartu čekas muzejā, piemēram, okupācijas vēsture visai nepārskatāmā veidā saspiesta čekas kamerās.

Čekas māja Viļņā un tur izveidotais muzejs ir labs piemērs vēl vienai autentiskas vietas problēmai: spēcīgajam emocionālajam pārdzīvojumam, kas nomāc vēsturisko vēstījumu. Viļņas namā, kuru autentisku saglabāja jau no 1991.gada, saimniekoja gan čeka, gan gestapo. No okupācijas vēstures viedokļa ēka ir autentiskāka nekā Stūra māja, kurā gestapo neiemitinājās un kurā līdz 2007.gadam darbojās Valsts policija. Abās vietās, kā pierāda apmeklētāju reakcijas, emocionālais izstarojums ir ļoti spēcīgs un ved apmeklētāju pretī emocionālai pašattīrīšanai – katarsei. Taču Viļņas vēsturiskās izstādes vēstījums paliek dibenplānā. Un vēl tālāk atkāpjas vēstījums par nacistu vardarbību un holokaustu.

Nepārprotami: Stūra māju Okupācijas muzejs uzskata par ļoti svarīgu padomju okupācijas vēstures sastāvdaļu un tāpēc jau vairāk nekā 10 gadus ir rūpējies par tajā palikušo pagātnes liecību un atmiņas saglabāšanu. 2003.gadā par ziedotiem līdzekļiem pie muzeja ēkas novietoja mākslinieka Gļeba Panteļējeva veidoto piemiņas zīmi „Melnais slieksnis” un jau 2007.gadā sagatavoja priekšlikumus par iespējamu izstādi muzeja pirmajā stāvā un pagraba telpās, kas īstenojusies šogad.

Taču savu vēsturisko misiju Latvijas Okupācijas muzejs “Nākotnes namā” var veikt vislabāk. “Nākotnes nams” nav liekams vienos svaru kausos ar Stūra māju. Tai pašā laikā muzejs turpinās iesākto darbu Stūra mājā un palīdzēs atbildīgi veidot tās nākotni.

Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Virtuālā izstāde “Baltijas valstu bēgļu nometnes Vācijā. 1944. — 1951.”

October 21, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aicina pieņemt valstisku lēmumu par Stūra mājas nākotni

Valdības sēdē skatīs Kultūras ministrijas iesniegto informatīvo ziņojumu „Par Stūra māju” un priekšlikumus Stūra mājas un tajā ierīkotā muzeja ilgtermiņa saglabāšanai.

St_ra_m_ja_palens-media_large

Drūmo namu pašā Rīgas centrā, tautā sauktu par Stūra māju, jo tur padomju gados atradās Valsts drošības komiteja (VDK) un tika ieslodzīti un nogalināti nevainīgi cilvēki, vajadzētu valdībai saglabāt kā kultūras un vēsturisko pieminekli un piemiņas vietu te pabijušajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Šādu aicinājumu ir parakstījuši gandrīz 1200 Stūra mājas apmeklētāji, kas pusgada laikā pabijuši te iekārtotajās izstādēs. Savukārt portālā „Manabalss.lv” līdzīgu aicinājumu no 13.augusta līdz 18.septembrim ir parakstījušas 264 personas.

Gandrīz pusgadu ikvienam Latvijas iedzīvotājam un ārvalstu viesiem bija iespēja apmeklēt vienu no vērienīgākajām Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ekspozīcijām „Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014″, kuras mērķis bija rast atbildes uz XX gadsimta Eiropas vēstures uzdotajiem jautājumiem, un sākt plašāku diskusiju par daudziem līdz šim neizrunātiem jautājumiem – par totalitārisma atstātajām sekām un totalitārās varas upuru piemiņas saglabāšanu.

Ar Stūra mājas ekspozīciju nodibinājums „Rīga 2014″ aicināja arī diskutēt par Stūra mājas nama nākotni, kas vairāk nekā sešus gadus stāvēja tukšs un pamests pašā Rīgas centrā, informē „Rīga 2014″ pārstāvis Mārtiņš Drēģeris.

Kopš pirmo reizi apmeklētājiem tika atvērta Stūra māja, interese ir bijusi ļoti liela. No 1.maija līdz 19.oktobrim, kad ekspozīcijas tika slēgtas, „Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014″ Latvijas Okupācijas muzeja bezmaksas izstādi apskatījuši 44 513 apmeklētāji, ekskursiju „Čekas pagrabos” gida pavadībā ir izstaigājuši vairāk nekā 27 059 interesentu, bet piecas izstādes – „Draudzības (re)konstrukcija”, „Latvieša koferis”, „Par spīti visam”, „10 lietu stāsti par cilvēku un varu” un „Liktens lietu muzejs” aplūkojuši 14 073 apmeklētāji.

Svētdien, kas bija pēdējā diena, kad apmeklētāji pirms slēgšanas varēja aplūkot izstādes un ieiet šajā namā, aktivitāte bija ļoti liela un cilvēki uz izstādēm bija ieradušies jau rīta pusē, vēsta LETA. Apmeklētāju aktivitāte sevišķi liela bijusi tieši pēdējās trīs dienas. Pēc biļetēm uz maksas izstādēm pie Stūra mājas veidojās diezgan gara rinda, un, spītējot sliktajiem laikapstākļiem, cilvēki turpināja ierasties.

Ekspozīciju ir apmeklējuši arī Latvijas valsts augstākās amatpersonas un ārvalstu vēstnieki Latvijā. „Baltijas ceļa” 25.gadadienas pasākumu ietvaros ekspozīciju apmeklēja Lietuvas premjerministrs Aļģirds Butkevičs un Igaunijas premjerministrs Tāvi Reivass. 17.septembrī ar ekspozīciju iepazinās arī Zviedrijas kroņprincese Viktorija.

Diskusijā, kas 13.oktobrī notika Stūra mājā, Vācijas „Stasi” muzeja Berlīnē valdes loceklis Ūve Hilmers teica, ka „šai ēkai ir jābūt pieejamai un jākalpo demokrātijas audzināšanai”. Savukārt „Rīga 2014″ tematiskās līnijas „Brīvības iela” kurators Gints Grūbe ir uzsvēris, ka, „mainoties politiskai varai, redzējums par šīs ēkas izmantošanu palicis neizdiskutēts un atvērts. „Rīga 2014″ saskatīja iespēju savā programmā šai ēkai piešķirt jaunu saturu, kas neļautu aizmirst vēsturiskās norises, kas saistītas ar VDK darbību šajā ēkā, bet reizē dotu iespējas pārdomām par varas – cilvēku – likteņu – un kultūras veidotām attiecībām. Stūra māja Stabu ielā kā šāds kultūras infrastruktūras objekts bija atvērts dažus mēnešus, taču ar šo notikumu ir palicis neatbildēts jautājums, kādu saturu šai ēkai iegūt nākotnē vai jau 2015.gadā. Tas ir jautājums, ko jāpieņem valstiskā līmenī”.

Plānots, ka šonedēļ valdības sēdē skatīs Kultūras ministrijas iesniegto informatīvo ziņojumu „Par Stūra māju” un priekšlikumus Stūra mājas un tajā ierīkotā muzeja ilgtermiņa saglabāšanai, kas paredz saglabāt ēkas pirmā stāva un pagrabstāva Latvijas Okupācijas muzeja izstādes. Turklāt izstādes „Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014″ darbības turpināšana, ko veica Latvijas Okupācijas muzejs, atrisinātu problēmu – vēsturisko notikumu vietas pieejamības nodrošināšanu sabiedrībai. Tas īpašu nozīmību iegūtu 2015.gadā, radot iespēju Latvijas neseno vēsturi iepazīt Latvijas kā Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts viesiem.

Stūra mājas ekspozīciju veidoja nodibinājums „Rīga 2014″ sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju, biedrību „Mākslas telpa”, Latvijas Trimdas muzeju, Latvijas Naivās mākslas muzeju, kultūras un mākslas biedrību „NOASS”, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju un SIA „Kinolats”.

http://www.ir.lv/2014/10/20/aicina-pienemt-valstisku-lemumu-par-stura-majas-nakotni

October 20, 2014 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas, Vēsture, čeka | Leave a comment

Zinātnes kafejnīcā runās par VDK „mantojumu”

Ceturtdien, 23. oktobrī, plkst. 18.00 Latvijas Universitātes (LU) kafejnīcā Raiņa bulv. 19 notiks Zinātnes kafejnīcas pasākums “Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) “mantojums” – izpēte un digitalizācija”.

Šā gada 8. maijā Saeima lēma, ka valdības veidotajai komisijai LPSR VDK dokumentu zinātniskās izpētes darbs jāpabeidz līdz Latvijas Republikas simtgadei. Iecerētā izpēte ir sarežģīta un apjomīga, jo tajā ir jāietver visi likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” nosacījumi, sākot ar dokumentu saglabāšanu un beidzot ar materiālā un morālā kaitējuma, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, novērtēšanu. Valdības komisija uzskata, ka ir būtiski izglītot sabiedrību par tās darbības mērķu svarīgumu valstij un sabiedrībai kopumā, kā arī noskaidrot un izdiskutēt sagaidāmo rezultātu.

Priekšlasījumu par LPSR Valsts drošības komitejas “mantojumu” – zinātnisko izpēti un digitalizāciju sniegs:

Dr.hist Kārlis Kangeris – Valdības komisijas priekšsēdētājs, LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks un LPSR VDK pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves dibinātājs un viens no izveides idejiskajiem autoriem – sniegs vispārīgu ieskatu par likumā paredzēto un valdības komisijas organizēšanai nodoto zinātniskās “čekas maisu” izpētes mērķiem un plāniem.

Dr.hist. Ritvars Jansons – Valdības komisijas priekšsēdētāja vietnieks vēstures jautājumos, Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks– sniegs ieskatu par jēdziena “čeka” saturu: VDK, tās vēsturiskie priekšteči, māsas organizācijas, piesedzošās organizācijas, padotība.

Dr.hist. Ainārs Bambals – Valdības komisijas loceklis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva eksperts – stāstīs par VDK dokumentu sastāvu, izvietojumu un saglabāšanas aspektiem, tostarp par digitalizācijas nepieciešamību.

Dr.iur. Kristīne Jarinovska – Valdības komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos, Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja – pieskarsies informācijas atklātības jautājumiem paredzamās valdības komisijas zinātniskajā pētniecībā.

Pasākumu vadīs mikrobiologs Dr. Juris Šteinbergs. Zinātnes kafejnīcu, kā ierasts, varēs vērot arī tiešraidē LU portālā un vēlāk – videoarhīvā.

Zinātnes kafejnīcas mērķis ir raisīt brīvu diskusiju neformālā vidē par sabiedrību interesējošiem zinātnes jautājumiem. Tā ir iespēja tikties ar attiecīgās jomas ekspertiem un uzdot viņiem jebkuru interesējošu jautājumu un noskaidrot līdz šim neizprasto par kādu konkrētu zinātnes jomu, šoreiz, par LPSR Valsts drošības komitejas “mantojumu” – zinātnisko izpēti un digitalizāciju.

http://www.lu.lv/zinas/t/29639/

October 20, 2014 Posted by | totalitārisms, Vēsture, čeka, čekisti | Leave a comment

“Aizmirst Rīgu”

OMONAM no Krievijas gribas atkal atpakaļ uz Rīgu..

Tjumeņas TV, revanša filma (krievu val.). (no )

Тюменский ОМОН – наследник Рижского ОМОНа. Чтобы понять, что происходит с отрядом сейчас, надо знать, что произошло в 1991 году в Риге, и что было после того, как Рижский ОМОН перебазировался в Тюмень. Фильм журналиста Сергея Васильева помогает понять, почему невозможно забыть Ригу.

September 28, 2014 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Baltijas ceļa ķēdes mezgls pie Stūra mājas

Turpinot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) ierakstīto Baltijas ceļa stāstu sēriju, aicinām iepazīties ar LNB direktora Andra Vilka atmiņām par laiku pirms 25 gadiem!

„Mana ģimene 1941. gada 14. jūnijā tika izvesta no Latvijas, tāpēc uzskatīju, ka man ir jānostājas pie Valsts Drošības komitejas ēkas. To, kas tur notika, bija ļoti grūti nosaukt par ķēdi. Tā bija ļoti liela cilvēku grupa, kas aizņēma visu Brīvības ielas ietvi. Un tas nozīmē, ka man līdzīgi domājošu cilvēku bija ļoti daudz. Tajā vietā radās milzīgs kamols vai mezgls,” tā par savu rīcību pirms 25 gadiem stāsta A.Vilks.

LNB direktors savā stāstā izklāsta arī Baltijas ceļa organizēšanas un maršruta plānošanas protokolu un cita dokumentārā mantojuma iesniegšanu UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā. Lai arī iniciatīva nākusi no Igaunijas un Lietuvas, tieši latvieši ņēmuši vērā savu pieredzi ar Dainu skapja iekļaušanu Pasaules atmiņas reģistrā un rūpējušies par to, lai iesniegums tiktu sagatavots nevainojami. Svarīgi bijis arī skaidrot Molotova-Ribentropa pakta ietekmi starptautiskajai sabiedrībai, jo, lai arī Eiropas iedzīvotāji saprot šī dokumenta nozīmi, Āfrikas, Okeānijas un citu pasaules daļu iedzīvotājiem tas bijis jaunatklājums.

Klausīties Andra Vilka Baltijas ceļa stāstu.

Turpmākajās nedēļas nogalēs publiskosim arī citus 23. augustā LNB skaņu studijā ierakstītos Baltijas ceļa stāstus. Pagājušajā nedēļā varējāt ieklausīties bijušās Latvijas diplomātes Ainas Nagobds-Ābolas stāstā.

Līdz 30. oktobrim ikviens ir aicināts piedalīties UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Valsts kancelejas projektā „Baltijas ceļa stāsti”, savu stāstu uzrakstot un iesniedzot interneta vietnē http://www.thebalticway.eu/ vai arī ierunājot to LNB skaņu ierakstu studijā. Lai apmeklētu LNB skaņu ierakstu studiju, iepriekš jāpiesakās rakstot uz e-pastu studija@lnb.lv .

 http://www.mk.gov.lv/lv/aktualitates/baltijas-cela-kedes-mezgls-pie-stura-majas

September 26, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: