gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Drošības policija sāk kriminālprocesu par Rubika izteikumiem

Drošības policija (DP) sākusi kriminālprocesu par Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) līdera, eiroparlamentārieša Alfrēda Rubika publiskajiem izteikumiem par 1949.gada represijām, aģentūrai LETA pastāstīja Drošības policijā.

Kriminālprocess sākts pēc Krimināllikuma panta par nozieguma pret cilvēci attaisnošanu. Par šādu noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Maijā DP par apvienības “Saskaņas centrs” ietilpstošās LSP līdera Rubika izteikumiem sāka pārbaudi pēc tam, kad no Ģenerālprokuratūras saņēma Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieka Mārtiņa Kaprāna iesniegumu.

Laikraksts “Latvijas Avīze” iepriekš rakstīja, ka 1.maijā LSP Grīziņkalnā rīkoja mītiņu, kas ieguva plašu publicitāti Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Līdzās vairākiem mītiņa dalībniekiem LNT ziņu sižetā tika intervēts Rubiks. “Tās represijas, kas bija 1949.gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem,” ziņu sižetā klāstījis Rubiks.

Arī uzrunā sociālistu tradicionālajā 1.maija mītiņā viņš noliedza okupācijas faktu – Latvijas pievienošana PSRS, viņaprāt, bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

Sociālās atmiņas pētnieks, komunikācijas zinātņu doktors Kaprāns laikrakstam atgādinājis, ka Latvijā padomju represijas tiek traktētas kā noziegums pret cilvēci.

Pats Rubiks no saviem vārdiem neatkāpjas un uzskata, ka neko nav pārkāpis. “Deportācijas neveica kāds no meža iznākušais, bet gan tā laika oficiālās iestādes, balstoties uz likumiem,” telefonsarunā laikrakstam teica eirodeputāts. Viņaprāt, uz tā laika notikumiem esot jāskatās tā laika acīm, nevis no šodienas skatpunkta.

1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir divas melnās dienas. 25.martā padomju varas sarīkoto deportāciju rezultātā uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 43 000 cilvēku, tai skaitā 10 000 bērnu.

July 25, 2013 Posted by | represijas | 1 Comment

Mums vajadzīga politiska griba un arī nauda

Viesturs Sprūde, LA

Ir cerība, ka pārskatāmā nākotnē darbu varētu atsākt savulaik Ministru kabineta paspārnē izveidotā komisija, kuras uzdevums bija aprēķināt Latvijai un tās iedzīvotājiem triju okupāciju laikā nodarītos zaudējumus. Šīs komisijas lietderību lieku reizi apstiprinājušas tā sauktā Nepilsoņu kongresa vadoņu nekaunīgās aktivitātes, solot sākt uzskaitīt zaudējumus, kas nepilsoņiem it kā nodarīti atjaunotajā Latvijas valstī. Tikmēr okupācijas zaudējumu komisija pagaidām pastāv kā sabiedriska organizācija – Latvijas Okupācijas izpētes biedrība. Ar tās valdes priekšsēdētāju Rutu Pazderi un pārstāvi, bijušo valdības komisijas vadītāju Edmundu Stankeviču sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

– Kas patlaban notiek ar bijušo Ministru kabineta komisiju okupāciju zaudējumu aprēķināšanai? Valdība to vēl uztur?

E. Stankevičs: – Valdības komisija aktīvi darbojās no 2005. gada līdz 2009. gada augustam, kad līdzekļu trūkuma dēļ un krīzes apstākļos tās darbību ar Ministru kabineta lēmumu apturēja. Apturēja, nevis izbeidza. Kopš tā brīža vismaz juridiski un oficiāli komisija nav sanākusi. Komisijas locekļi un darbā iesaistītie pētnieki, balstoties pilsoniskajā iniciatīvā, izveidoja Latvijas Okupācijas izpētes biedrību (LOIB). Varu aicināt arī jūsu laikraksta lasītājus tajā stāties un piedalīties darbā. Kas attiecas uz valdības komisiju, tad šogad tās darba atsākšanai piešķirti 10 tūkstoši latu. Patlaban notiek sarunas, kā komisija no birokrātijas viedokļa varētu pēc atjaunošanas darboties. Gaidām pozitīvu rezultātu.

R. Pazdere: – Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, saskaņojot ar mums, ir sagatavojis jaunās komisijas sastāvu, jo tajā tomēr ir izmaiņas. Tuvākajā laikā jābūt sarunām ar premjeru Valdi Dombrovski tieši par komisijas darbības atjaunošanu. Budžetu apspriežot, finanšu ministrs Andris Vilks un premjers vilcinājās tos 10 tūkstošus dot, bet tagad nauda ar mērķi komisijas darbību atjaunot ir šim gadam iestrādāta un komisija būs jāatjauno. Mums ir noruna, ka gadījumā, ja komisijas atjaunošanas process ieilgs, lai nezaudētu šo naudu, kas atvēlēta tikai 2013. gadam, LOIB būs tiesīga rīkot kādas konferences.

– Valdībā šo lietu virza Bordāna kungs, un runa ir par tiem 10 tūkstošiem, kurus pēdējā brīdī “izplēsa” Nacionālā apvienība?

E. Stankevičs: – Jā. Esam par sevi regulāri atgādinājuši. Izdodam grāmatas, rīkojam konferences. Jūtamu un taustāmu palīdzību no valsts gan neesam saņēmuši. Izdevumus biedrība sedz no saviem līdzekļiem un ziedojumiem. Pagājušajā gadā ar Ārlietu ministrijas palīdzību saņēmām finansējumu starptautiskas konferences organizēšanai. Ir bijis finansējums no Eiropas Parlamenta un no Eiropas Komisijas. Sadarbojamies ar “Prāgas platformu”, kuras viena no dibinātājām ir arī LOIB. Visām Austrumeiropas valstīm ir kādi tās interesējoši temati, kopīga sāpe, kas saistās ar totalitārajiem režīmiem. Un visas vēlas to pētīt. Tāpēc arī radās “Prāgas platforma”, kurā sadarbojas aptuveni 40 organizācijas no 18 valstīm. Mums ir cieša sadarbība ar eirodeputāti Inesi Vaideri. Mūs atbalsta Roberts Zīle un Sandra Kalniete.

– Kas notiks ar LOIB, kad darbu atsāks komisija?

R. Pazdere: – Biedrība pastāvēs kā sabiedriska organizācija. Strādāsim kopīgiem spēkiem. To, ko nevar oficiāla valsts komisija, var nevalstiska organizācija un otrādi.

E. Stankevičs: – Manuprāt, tas ir pareizais ceļš, jo biedrība ir atvērta visiem, kamēr komisijā var tikt tikai tie, kas tur apstiprināti.

– Cik jūsu organizācijā biedru? Kāds ir dalībnieku sastāvs?

– Biedru ir ap 40. Tie daļēji ir cilvēki no bijušās valdības komisijas, zinātnieki. Tātad intelektuāli ļaudis. Viņi strādā, nesaņemot par to nekādu atalgojumu. Veikt šos pētījumus ir viņu aicinājums. Mēs neesam ne “apkarošanas” ne “veicināšanas”, bet tieši izpētes biedrība, kuras mērķis ir akadēmiska līmeņa pētījumi. Atbalstītāji ir arī ārzemju latvieši, kas ļoti iedegušies par šo tematu. Mūsu rindās, starp citu, ir ne tikai latvieši, bet arī cittautieši.

R. Pazdere: – Daudzi mūsu biedri ir ar lielu akadēmisko pieredzi. Iva­ra Breikša CV ir uz četrām lapām. Speciālisti ar garu publikāciju un darbu sarakstu ir Inese Vaidere un Ģirts Valdis Kristovskis. Vēsturē darbojas Bonifācijs Daukšts, Juris Prikulis, Edvīns Šnore, Jānis Riekstiņš. Ilgonis Upmalis un Ēriks Tilgass “rok” arhīvos, lai noskaidrotu, cik ļoti militarizēta padomju laikā bija tautsaimniecība. Sadarbojamies ar ekonomistiem Uldi Osi un demogrāfu Pēteri Zvidriņu. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Latvijas vēstures institūtu, ar Latvijas Valsts arhīvu, ar profesora Ineša Feldmaņa vadīto Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondu, ar Okupācijas muzeju. Ir atsevišķi cilvēki ministrijās, Zinātņu akadēmijā, Latvijas Universitātē. Kopumā sadarbojamies ar 11 valstu zinātniekiem un starptautiskām organizācijām.

– Bet kāda šobrīd ir jūsu kā komisijas padarītā darba bilance?

E. Stankevičs: – Kad apturēja valdības komisijas darbu, bijām jau noskaidrojuši padomju represijās deportēto Latvijas iedzīvotāju skaitu līdz vienam cilvēkam. Sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu izdevām “Aizvesto” otro sējumu. Bijām sākuši pētījumus ekonomikā, lai konstatētu, cik lielā mērā dzīves līmenis Latvijā būtu augstāks, ja ne 1940. gada notikumi.

Veicām aprēķinus arī demogrāfijā, lai noteiktu cilvēku zudumus visu triju okupāciju laikā. Aprēķinājām padomju armijas nodarītos zaudējumus, zaudējumus videi. Darbs tika veikts, taču visu nepaspējām. Cilvēkus parasti interesē skaitļi, bet tie pagaidām ir aptuveni.

R. Pazdere: – Kad komisiju apturēja, bija jau skaidrs, cik vēl atlicis izdarīt, kādi pētījumi jāveic. Pietrūka pusotra divu gadu. Latvija PSRS sastāvā bija vismilitarizētākā, ja rēķina militāro vienību skaitu uz vienu iedzīvotāju. Krievijas akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs savulaik rakstīja, ka militarizācijas pakāpe Padomju Savienības iekšzemes kopproduktā (IKP) sniegusies līdz 70%, bet pētnieks Vladimirs Kravcovs tagad precizējis, ka militārām vajadzībām PSRS tērēti līdz 85% IKP. Mūsu tautsaimniecībā militārā daļa, pēc Ilgoņa Upmaļa domām, bija pat līdz 90%. Elektronikas uzņēmumi “Alfa”, “Komutators” faktiski bija simtprocentīgi militarizēti. Pat maizes rūpnīcām un bērnu rotaļlietu fabrikām bija militārais pasūtījums. Ne velti valdīja ārkārtējs preču deficīts. Pat krievu vēsturniece, ekonomikas doktore Jeļena Zubkova, kas ieņem augstus amatus Krievijā, ir atzinusi, ka Baltijas republikas vairāk devušas nekā saņēmušas.

– No Krievijas atskan balsis: ja izvirzīsiet pretenzijas mums, mēs jums piesūtīsim rēķinu “līdz pat sarkanajiem strēlniekiem”. Tiesa, tā neskan oficiāli no Krievijas valdības, bet no atsevišķiem Valsts domes deputātiem, politiķiem. Tas ir tāds oficiāli neoficiāls spiediens.

– Viņi rēķina, un viņiem ir institūts, kas ar to nodarbojas. Viņiem ir uzstādījums, ka Krievija PSRS laikā uzturējusi visas padomju republikas, tostarp Baltiju. Viņi visu laiku operē ar padomju oficiālās statistikas skaitļiem, kaut gan zināms, kā tie tika veidoti. Demogrāfe Pārsla Eglīte mums ir stāstījusi, kā savulaik Maskava lika koriģēt statistikas skaitļus. Tomēr šajā Krievijas institūcijā strādā arī godīgi cilvēki, tādi kā pieminētā Zubkova.

– Vai jūsu darbības gala iznākumam jāizskatās kā rēķinam, ko iesniedzam Krievijai, vai tomēr tam ir morālas dabas raksturs?

E. Stankevičs: – Gan tā, gan tā. Šajos politiskajos apstākļos par kompensāciju runāt nav iespējams, bet nākotnē… Protams, aprēķinu mērķis ir ne tikai kāda skaitļa konstatēšana, bet vēstures pētīšana kā tāda, jaunākās paaudzes informēšana par to, kas šeit noticis. Svarīgi tāpat informēt citu valstu pārstāvjus, lai nešķistu, ka mēs te kādu “apspiežam”. Svarīgi ir izglītot tos, kas Latvijā ieradušies padomju laikā. Tas viss ir vēl būtiskāk par kādu skaitli.

R. Pazdere: – Kad komisijas darbību 2009. gadā apturēja, aprēķinātais aptuvenais padomju okupācijas Latvijai nodarīto zaudējumu apmērs bija 200 miljardi latu. Igaunijai tajā pašā laikā tas bija ap 300 miljardiem eiro. Lietuvā ir sarežģītāk, jo viņi rēķināja pa blokiem. Šie 200 miljardi tātad ir minimālā summa. Bet ir vēl tāda rakstura zaudējumi, cik Latvijai izmaksāja viens iebraucējs.

Faktiski uz diviem Latvijas pamatiedzīvotājiem bija viens iebraucējs. Ja rēķina, ka strādā 50%, tad katram Latvijas strādājošajam bija jāapgādā viens iebraucējs.

1988. gadā Rīgā viņš izmaksāja 11,7 
tūkstošus rubļu. Latviešiem tagad pārmet, ka Latvijas neatkarība esot sagrāvusi rūpniecību. Bet šīs rūpnīcas visā Padomju Savienībā bija savstarpēji saistītas ar militārajiem pasūtījumiem. Ne jau tikai Latvijā tās sabruka. Sabruka arī Krievijā, jo nevarēja vairs tā pastāvēt. Pie mums palika ekonomiskie migranti, kam bija jāmaksā sociālie pabalsti. Esam rudenī iecerējuši īpašu konferenci par tematu – kas notika ar Latvijas ekonomiku pēc neatkarības atgūšanas. Bija kļūdas, bet bija arī lietas, kas citādi nevarēja notikt.

– Ārlietu ministrija vai citas valsts iestādes savās lietās kādreiz ir atsaukušās uz jūsu pētījumiem? Ierēdņi izrāda kādu interesi?

E. Stankevičs: – Komisijas pastāvēšanas laikā bija Ārlietu ministrijas pārstāvis, kas regulāri piedalījās sēdēs, bet, kopš esam apturēti, nekā tāda nav. Iepriekšējais ārlietu ministrs Kristovskis mēdza uzsvērt iegūto datu nepieciešamību, tāpat eirodeputāte Vaidere regulāri pieprasa LOIB informāciju. Sadarbojamies arī ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju. Mūsu biedrība nav slēgta ne ierēdņiem, ne politiķiem, kaut pamatā mūsu rindās ir ārpus valsts vadības iestādēm strādājošie.

– Bet kādi ir jūsu programmatiskie uzstādījumi? Ko darīsiet tālāk? Cik naudas jums vajag darba pabeigšanai?

R. Pazdere: – Lai pabeigtu iesākto, mums vajadzētu vismaz 90 tūkstošus latu. Tas ir pētnieku komandējumiem, pētnieciskā darba samaksai. Darba plāns ir zināms. Kad komisiju nodibināja, mūsu budžets 2006. gadā bija 136 tūkstoši latu, pēc tam nākamajos divos gados apmēram pa 200 tūkstošiem.

– Komisijai pastāvot, jūsu nelabvēļi melsa, ka tā esot tikai kārtējā silīte, no kuras dažiem pastrēbties valsts naudu.

– Tā nu nebija vis. Pētniekus, kam uzdot darbus, mēs izvēlējāmies paši. Eksperti visu ļoti kontrolēja, nedodot nekādas atlaides. Komisijas locekļi paši nesaņēma nekādu atalgojumu. Tas bija papildu darbs blakus tiešajiem pienākumiem.

– Vajadzīgā summa nav liela, bet vai valdībai ir politiskā griba to dot?

– Tās laikam trūkst. Cik esmu runājusi ar ārlietu ministru Rinkēviča kungu, rodas iespaids, ka viņam vispār ir iebildumi, ka šo zaudējumu tematu aizskaram. Tas temats ir neērts.

E. Stankevičs: – Bet tas ir Saeimas dots uzdevums Ministru kabinetam, kas norādīts 2005. gada parlamenta deklarācijā par okupāciju. Šī deklarācija spēku nav zaudējusi.

– Kamēr valdība taupības vai citu apsvērumu dēļ ir jūsu darbību apturējusi, krievu šovinisti Latvijā aktivizējas. Tiek runāts par kaut kādiem zaudējumiem, kurus nepilsoņi cietuši sava nepilsoņu statusa dēļ. Vai viņiem ir jelkādas, kaut morālas tiesības kaut ko tādu izvirzīt?

– Juridiski, pat ja pieņem, ka kaut kādi zaudējumi ir, jājautā, kas tos radījis. Latvijas valsts vai tomēr kāda cita? Ne jau mēs viņus sūtījām no viņu mājām uz citām, un ne jau mūsu dēļ viņiem pēc tam radās sarežģījumi, kas būtu izsakāmi kādās summās. Latvijas valsts te nav vainīgā. Lai runātu par zaudējumiem, vispirms jābūt pašiem zaudējumiem, jābūt darbībām, kas šos zaudējumus nodarījušas, jābūt cēloņsakarībai starp šīm darbībām un pašiem zaudējumiem, un vēl jābūt vainai.

Vai mēs varam atrast Latvijas valsti par vainīgo, ka šiem cilvēkiem radušies zaudējumi? Vai viņiem vispār ir bijuši zaudējumi? Man uz to grūti atbildēt, jo šie cilvēki ir klasificējami kā ekonomiskie bēgļi, kas pārcēlās no kāda padomju impērijas nostūra uz okupēto Latviju. Tas nebija nekāds vardarbīgs akts, viņus šurp vardarbīgi nedzina. Es domāju, ka tajā brīdī viņi pat bija ieguvēji. Viņi dzīvoja pat labākos ap­stākļos nekā pamatnācija. Bet, ja viņi pēc tam kādā brīdī kaut ko zaudēja, tad tas ceļas no viņu personiskā lēmuma mainīt dzīvesvietu, meklējot labākus apstākļus. Pilnīgi kas cits bija deportācijas Latvijā, ko pētām mēs. Tā bija viena iedzīvotāju slāņa izsūtīšana vienā naktī bez nekādiem brīdinājumiem, bez nekādām kompensācijām. Un šie cilvēki joprojām nav neko saņēmuši. Daļa latviešu joprojām dzīvo Sibīrijā. Tātad, ja mēs runājam par nekaunību, tad nepilsoņu vadoņu gadījumā ir pamats par to runāt.

R. Pazdere: – Nepilsoņus var dalīt divās grupās. Tādi kā Gapoņenko ļoti labi zina, kā bija, taču apzināti veic dezinformāciju, izpilda “maigās varas” uzdevumus. Tādi cilvēki patiesi ir ļoti nekaunīgi un nosodāmi. Būtu tikai labi, ja viņi šo tiem neērto valsti atstātu. Otrā daļa ir lielāka. Tie cilvēki ir saņēmuši dezinformāciju un īsti nesaprot, kādēļ šeit atrodas. Viņiem var iestāstīt, ka tiem “pienākas”. Vēl varbūt ir arī trešie, kas godīgi apzinās, ka ne uz ko nevar pretendēt. Starp citu, mūsu biedrībā ir krievi, kas ir ļoti sašutuši par Gapoņenko rakstiem. Viņi uzstāj, lai Latvijas valsts dotu informāciju arī krievvalodīgajiem. Valsts šajā ziņā neko nedara, lai arī tas nemaz neprasītu milzīgus līdzekļus. Kaut vai atsevišķa avīze krievu valodā vai vietne internetā, kurā būtu normālas, objektīvas ziņas par to, kas notiek Latvijā. Ja komisijai būtu līdzekļi, ar to varētu nodarboties kaut vai komisija.

July 24, 2013 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Notikumi Limbažos 1941. gada 4. jūlijā

http://www.nacionalaapvieniba.lv/nodalu_raksti/velreiz-par-notikumiem-limbazos-1941-gada-4-julija/

Sarkanās armijas vienības no Limbažiem aizbēga 1941. gada 24. jūnijā. Līdz 27. jūnijam pilsēta praktiski atradās vietējo sarkano aktīvistu un strādnieku gvardu pārvaldē. Šajā laikā notika vietējo iedzīvotāju aresti, uz aizdomu pamata par „vāciešu gaidīšanu” u.tml. Viens no apcietinātajiem bija Limbažu pareizticīgo draudzes priesteris Dmitrijs Okolovičs — nacionāli noskaņots cilvēks, kuru arestēja naktī uz 25. jūniju. Nākamajā dienā viņu atbrīvoja, jo miliči saņēma ziņas par „aizsargu uzbrukumiem”, un tobrīd nebija laika nodarboties ar apcietināto. Sava aresta iemeslu D. Okolovičs tā arī neuzzināja, jo 26. jūnijā, paklausot labvēlīgi noskaņota vietējā miliča Trēziņa brīdinājumam, steigšus atstāja Limbažus.

1941. gada 27. jūnijā Limbažos ieradās 30–45 miliči no Valmieras, kuri apvienojās ar vietējiem kolaborantiem, un izvietojās milicijas ēkā. Šajā laikā apcietināja vismaz 7 Limbažu iedzīvotājus, taču viņu vārdus nav izdevies noskaidrot.

Nākamajās dienās Limbažos ieradās 98. atsevišķā krasta artilērijas diviziona kolonna vairāk kā 400 jūrnieku sastāvā, kas bija atkāpies no Mangaļsalas caur Saulkrastiem un Skulti. Kolonnā bija vairākas kravas mašīnas ar pārtiku un munīciju, kā arī vairāki, lauciniekiem pa ceļam rekvizēti, zirgu pajūgi. Tajos veda ievainotos un slimos jūrniekus. Starp Jelgavkrastiem un Limbažiem karavīri saņēma ziņas no komunistiski noskaņotiem iedzīvotājiem, ka Stūrīšu pienotavā, iespējams, kāds slēpjas. Tuvojoties pienotavai, bija redzami bēgoši cilvēki, uz kuriem jūrnieki atklāja uguni, nogalinot pienotavas vadītāju Nikodemu Repši. Nav nekādu pierādījumu tam, ka šis cilvēks būtu partizāns. Jādomā, ka notika civiliedzīvotāja slepkavība — viena no daudzajām, kādas „iezīmēja” Sarkanās armijas un vietējo kolaborantu atkāpšanās ceļu Latvijas teritorijā…

Limbažos jūrnieki uzturējās dažas dienas, lai atpūstos un aprūpētu ievainotos. Pēc tam kolonna devās tālāk, ar mērķi sasniegt Pērnavu un tālāk arī Ļeņingradu.

Sākot ar 1941. gada 30. jūniju, Limbažu un apkārtējos pagastos sākās aktīva nacionālo partizānu darbība. Tūjas pagastā 30 jūnijā tika izdemolēta izpildkomiteja un nošauts vietējais milicis. Netālu no Vitrupes pagasta izpildkomitejas partizāni apšaudīja sarkanos gvardus, kuri smagajās mašīnās devās uz pagastu, lai tvarstītu „pretpadomju elementus”. Diemžēl sabojājās smagais ierocis (patšautene vai ložmetējs), un partizāniem nācās atkāpties. Strādnieku gvardes dalībnieki uz aizdomu pamata arestēja un Valmieras čekistiem nodeva 8 Tūjas un Vitrupes pagastu iedzīvotājus.

Apcietināšanas turpinājās arī citos pagastos, kā arī pašos Limbažos. Vismaz vienu arestēto partizāniem izdevās atbrīvot, sašaujot konvoja mašīnai riepas. Strādnieku gvardi mēģināja partizānus izsekot, taču neveiksmīgi. Vienlaikus starp Limbažiem un Valmieru tika pārtraukti telefona sakari, nozāģējot telefona stabus. Minētie notikumi risinājās laikā no 30. jūnija līdz 2. jūlijam, taču precīzs datums nav zināms.

1941. gada 2. jūlijā Limbažu miličus un strādnieku gvardus, ar fiktīvas informācijas palīdzību, izdevās „izmānīt” no pilsētas. Viņiem paziņoja, ka partizāni uzbrukuši Katvaru pagasta izpildkomitejai, taču tas neatbilda patiesībai. Īstenībā ieņemta bija Pociema pagasta izpildkomiteja, un apkārtnē bija izvietoti partizānu slēpņi. No tiem viņi uzbruka strādnieku gvardiem un miličiem, kuri, sapratuši, ka Katvaros „viss mierīgi”, devās Pociema virzienā. Tika sašauta sarkano automašīna, krita miliči Jānis Bērziņš un Viktors Rantiņš, bet strādnieku gvardu Oļģertu Feldmani ievainoja. Pārējie atkāpās uz Limbažiem.

Pilsētā joprojām „valdīja” padomju vara, un 4. jūlijā bija ieplānotas Pociema apkārtnē kritušo bēres. Taču 3. jūlijā Limbažu luterāņu kapsētā sāka pulcēties apkārtējo pagastu nacionālie partizāni, kuru skaits sasniedza 50 cilvēkus. Viņi gatavojās izlūkot pretinieka spēkus un uzsākt uzbrukumu pilsētai. Tomēr tik lielas ļaužu grupas koncentrēšanas vienā vietā nepalika nepamanīta. Tādēļ strādnieku gvards Semjonovs tika aizsūtīts uz kapsētu, lai noskaidrotu tur notiekošo. Partizāni viņu sagūstīja, taču Semjonovs mēģināja bēgt, un tika nošauts.

Vienlaikus 3. jūlijā Limbažos negaidīti atgriezās daļa jūrnieku, par kuriem minēts iepriekš. Ir divas versijas par to, kādēļ viņi šādi rīkojās. Pirmā: Limbažu izpildkomitejas priekšsēdētājai Zelmai Zvaigznei izdevās nosūtīt viņiem ziņu ar trauksmes signālu. Acīmredzot saistībā ar potenciālo partizānu uzbrukumu pilsētai. Otrā: jūrnieku kolonnu apšaudījuši partizāni, nogalinot vismaz vienu cilvēku, un tika pieņemts lēmums atgriezties pilsētā, lai atriebtos „fašistiem”.

Diemžēl nav zināms, kura no minētajām versijām ir pareizā. Taču rezultātā 1941. gada 3. jūlijā notika nežēlīga un absolūti nepamatota izrēķināšanās ar Limbažu un tās apkārtnes iedzīvotājiem. To pat nenoteica kādi politiski vai ideoloģiski apsvērumi, bet gan naids un atriebības kāre.

Bojā gāja:

  • Teodors Brīvulis — Limbažu skolotājs, kura mājā atrada aizsarga formas tērpu, kura īpašnieks bija cits cilvēks;
  • Jānis Ozoliņš — bijušais pilsētas nodokļu inspektors, kurš tobrīd viesojās T. Brīvuļa mājā, ar to pašu kļūdams par „aizdomās turamo”;
  • Ida Miķelsone — zemniece, kura nevēlējās atdod bēgošajiem sarkanajiem aktīvistiem sienu no sava šķūņa;
  • Pēteris Miķelsons — I. Miķelsones vīrs, kura „noziegums” bija identisks;
  • Jānis Pokers — strādnieks, kurš pretojās tam, ka viņam atņem zirgu armijas vajadzībām;
  • Ernests Gertners — nav zināms, kādēļ viņu nogalināja;
  • Arvīds Francis — Nabes pagasta iedzīvotājs, kura „noziegums” arī nav zināms.

Zemniekam Jānim Vītolam laimējās — viņu ievainoja kaklā un noturēja par mirušu. Rezultātā viņam izdevās palikt dzīvam un liecināt par sarkano pastrādātajiem noziegumiem.

Paveikusi bezjēdzīgās slepkavības, jūrnieku rota atkal aizgāja no Limbažiem un izvietojoties pilsētas apkārtnē.

No Rīgas 1941. gada 3. jūlijā uz Limbažiem izbrauca 2 smagās automašīnas ar 54 nacionālajiem partizāniem. Tie bija 24. Teritoriālā korpusa karavīri un virsnieki, kuri bija pārtraukuši dienestu Sarkanajā armijā, nevēlēdamies atkāpties uz PSRS vai karot padomju pusē. Šo grupu vadīja pulkvežleitnants Arvīds Reke. Pēc aculiecinieku stāstītā, pie mašīnām bija piestiprināti Latvijas karogi, un šo cīnītāju parādīšanās apdzīvotajās vietās tika uzņemta ar sajūsmu. Ceļā viņiem pievienojās daudzi brīvprātīgie, kā arī notika apvienošanās ar citiem nacionālajiem partizāniem. Piemēram, Liepupes pagastā viņi sastapās ar kapteiņa Lūša vadīto grupu, kuru veidoja Atsevišķā sakaru bataljona bijušie karavīri. Kaprāļa Smiltēna grupa ar vieglo tanketi ieradās palīgā no Krimuldas.

Nonākot pie Limbažiem, partizāni sadalījās divās grupās, un 1941. gada 4. jūlija pievakarē sāka uzbrukumu. Pilsētā vispirms iebrauca tankete, kurai sekoja 11 karavīri bijušā Jātnieku pulka virsleitnanta Jura Brunovska vadībā. Pie dzelzceļa stacijas grupa nokļuva krustugunīs, un J. Brunovskis krita. Smagi ievainoja kaprāli Zirni, bet vieglāk — kareivi Grīnbergu. Tomēr partizāniem izdevās nocietināties kādā ēkā. Atšaudoties viņi atkāpās un ieņēma pozīcijas Limbažu nomalē esošajos mazdārziņos.

Vienlaikus kapteiņa Lūša vadītā grupa intensīvi apšaudīja Limbažu milicijas ēku Jūras ielā 35, kurā atradās strādnieku gvardi un miliči. Ieeju sargāja divi jūrnieki ar patšautenēm, taču partizāni izmantoja savā rīcībā esošos mīnmetējus. Daļu pilsētas viņiem izdevās ieņemt, un virs Limbažu dzelzceļa stacijas tika pacelts Latvijas karogs. Apšaudē pie milicijas ēkas krita vairāk kā 20 miliči un strādnieku gvardi, bet ~10 tika ievainoti. Šajā vietā krita arī 2 jūrnieki.

Diemžēl pilsētai uzbruka jūrnieku vienības, kuras bija apvienojušās ar Sarkanās armijas majora Oļģerta Krastiņa vadīto robežsargu grupu, kas bija atkāpusies no Rīgas 30. jūnijā. Kauja norisinājās apmēram 2 stundas, un pēc tam partizāni atkāpās, jo viņiem trūka munīcijas. Tas daļēji izskaidrojams arī ar papildspēku ierašanos, jo daudzi vietējie iedzīvotāji bija slikti apbruņoti. Kaujas intensitātes mazināšanos izmantoja arī pretinieki, lai izsauktu no Limbažu slimnīcas ārstus ievainoto pārsiešanai. Savukārt pulkvežleitnants Reke steidzās uz Rīgu pēc papildus munīcijas un ieročiem. Naktī uz 5. jūliju partizāni saņēma 5 ložmetējus, 6 patšautenes, 1 kājnieku lielgabalu, 1 zenītložmetēju, ~200 šautenes un ~20 000 patronu. Kopā ar papildspēkiem partizānu skaits tobrīd sasniedza vismaz 220 cilvēkus.

5. jūlija rītā atsākās kaujas, un drīzumā pilsēta bija atbrīvota. Jūrnieki, strādnieku gvardi un miliči, kuriem bija izdevies palikt dzīviem kaujas laikā bēga no Limbažiem, izmantojot jebkuru pieejamo transportu. Viena smagā automašīna tika sasista netālu no pilsētas, jo ietriecās telefona stabā. Transporta „jautājumu” atrisināja, rekvizējot Limbažu ugunsdzēsēju automašīnu. Rezultātā lielākajai daļai komunistiskā režīma kolaborantu un militārpersonu izdevās aizbēgt.

Limbažu kaujā krita sekojoši nacionālie partizāni:

  • virsleitnants Juris Brunovskis;
  • leitnants Erhards Kondrāts;
  • virsnieka vietnieks un inženierzinātņu students Voldemārs Lauva;
  • virsnieka vietnieks Ignats Vidmonts;
  • Siguldas kājnieku pulka kaprālis Konrāds Dīckalis;
  • partizāns Artūrs–Oskars Ranne.

Ievainoti:

  • kapteinis Ķeselis;
  • leitnants Leimanis;
  • kaprālis Zirnis;
  • kareivis Andrejs Bērziņš;
  • kareivis Grīnbergs;
  • aizsargs Vilhelms Bodnieks.

Vairāki partizāni minēti kā „bez vēsts pazuduši kaujas laikā”:

  • kareivis Mucenieks;
  • kareivis Mednis;
  • kareivis Irbītis;
  • jaunkareivis Birnbaums;
  • jaunkareivis Stepanovs;
  • partizāns Melnalksnis.

Kauju laikā gāja bojā arī vairāki civiliedzīvotāji, kuri nokļuva apšaudē:

  • akmeņkalis Teodors Jansons;
  • strādniece Katrīne Krūmiņa;
  • strādniece Emīlija Pāvula.

Pretinieku puses zaudējumi tiek lēsti: ap 46 kritušo un apmēram tikpat daudz ievainoto. Iespējams, šie skaitļi nav absolūti precīzi, taču noteikti nav mazāki par partizānu zaudējumiem.

Kauja par Limbažiem bija latviešu mēģinājums juceklīgajā divu okupāciju maiņas brīdī pārņemt savu zemi savā varā. Diemžēl ne militārā, ne politiskā situācija to neļāva attīstīt tālāk. 10. jūlijā pilsētā ienāca vācu karaspēka vienības un tika izveidota vāciešiem pakļauta militārā komandantūra. Sapni par brīvību un savas valsts neatkarību latviešiem nācās noglabāt dziļi sirdī uz daudziem gadiem.

Mag. hist. Inese Dreimane, Okupācijas muzeja krājumu darbiniece

July 23, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, mežabrāļi, nacionālie partizāni, pretošanās | Leave a comment

Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija (2.daļa)

M.Mintaurs, R.Kalpiņa: Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija (2.daļa)

M.Mintaurs, R.Kalpiņa: Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija (2.daļa)
Foto: F64

Portālā http://www.politika.lv jūnijā bija publicēts Dmitrija Petrenko raksts “Veselīga mediju telpa”, kurā runāts par to, ka Latvijas sabiedriskajos medijos jāskan arī krievu valodai un atzīts, ka autoram nav ticības vienotas Latvijas informācijas telpas izveides iespējai.

Mūsdienu Latvijas etnopolitiskā situācija tomēr ir saistīta ar sociālajiem procesiem, kas norisinājās jau pirms valsts neatkarības atjaunošanas. Tādēļ Petrenko raksts, tāpat kā dažas citas pēdējā laikā lasāmās polemiskās publikācijas, ierosināja pārdomas par to, kā veidojusies un kā patlaban attīstās etnopolitiskā situācija Latvijā. (Raksta “Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija” 1.daļa)

2.daļa  

No uzvarētāja par upuri

Mēģināsim īsumā ieskicēt mūsdienu situāciju, par pamatu ņemot subjektīvus salīdzinājumus un spriedumus par latviešu un krievvalodīgo savstarpējo attiecību praksi.

Vai ir piepildījies R. Dobrovenska teiktais: “Kas attiecas uz sabiedrības krievisko un daudznacionālo daļu, tā pēc iespējas jāiesaista gan šā uzdevuma īstenošanā [t.i., latviešu kultūras saglabāšanā un attīstīšanā – M.M.], gan suverēnas valsts celšanā (…).”[1]?

Viens no postpadomju situācijas paradoksiem ir vēsturiskā pāridarījuma sajūta, kas dažādā intensitātē pastāv un tiek uzturēta spēkā Latvijas krievvalodīgo sociālajā vidē. Tieši tai – turpinot dzīvot Latvijā jau postpadomju apstākļos – nācās meklēt atbildi uz jautājumu “kas es esmu?” gan indivīda, gan kopienas līmenī, no jauna formulējot savu sociālo identitāti. Tā bija neizbēgama pārejas laikmeta situācija, un tieši tad sākās process, kas komplektā ar objektīvo padomju laika “bagāžu” veicināja esošās dalītās Latvijas sabiedrības veidošanos.

Svarīgi, ka, atšķirībā no padomju laika, atjaunotā Latvijas valsts vairs nepiedāvāja gatavu “identitātes paketi”, kas būtu saistīta ar kādu dominējošo ideoloģiju. Politiskās līdzdalības tiesiskie nosacījumi Latvijas Republikā ir skaidri definēti, runa ir par ko citu – par sociālpsiholoģisko atmosfēru valstī un sabiedrībā.

Kopš 90. gadu sākuma viena Latvijas sabiedrības daļa – krievvalodīgie – izveidoja un pieņēma priekšstatu par sevi kā etniskās piederības dēļ izstumtiem svešiniekiem, “pazemotajiem un apvainotajiem”, pārfrāzējot krievu literatūras klasiķa darba nosaukumu.

Vai šī situācija radās tikai sakarā ar Pilsonības likuma pieņemšanu 1994. gadā, kā pieņemts uzskatīt?

Protams, indivīda pieredze pārejas situācijā neizbēgami bija arī traumatiska. Atmiņas par to krievvalodīgo kopienā joprojām saglabājušās, tāpat kā latviešu sabiedrībā palikušas atmiņas par desmitgadēm ilgi dzirdētajiem augstprātīgajiem “aizrādījumiem” par “suņu valodas” lietošanu. Taču šeit jāpievērš uzmanība vēl padomju laika komunikācijas praksē izveidojušos uztveres stereotipu noturīgumam un to postošajai ietekmei mūsdienu Latvijā. Viens no šādiem stereotipiem ir upura paštēls, kas šodien ir raksturīgs gan latviešiem, gan krievvalodīgo kopienas pārstāvjiem.

Formāli latviešu nāciju vismaz līdz 1991. gada nogalei konsolidēja valsts atjaunošanas ideja, ko, ieilgstot ekonomikas problēmām un notiekot straujam sociālās noslāņošanās procesam, nomainīja vienlīdz dedzīga vilšanās sajūta. Šādā aspektā nesen aktualizētā koncepcija par latviešiem kā valstsnāciju satur ne tikai politiskus, bet arī sociāli psiholoģiskus mērķus. Turpretim padomju laikā izveidojušās, galvenokārt krieviski runājošās Latvijas sabiedrības daļas pārstāvjiem, kas pirms 1991. gada vēsturisku iemeslu dēļ sevi vairāk vai mazāk identificēja ar “padomju cilvēka” jēdzienu, bieži atlika tikai viena alternatīva: konsolidēties, ņemot par pamatu lingvistisko un kultūras kopību, ko nodrošināja piederība krievu valodas telpai.

Tādējādi pat nevajadzēja īpašu iemeslu, lai Pilsonības likumā noteiktās prasības par latviešu valodas prasmi un Latvijas vēstures pamatjautājumu pārzināšanu vajadzības gadījumā attēlotu kā pazemojumu, ko latviešu nacionālisti pavērsuši pret krievvalodīgajiem, uzskatot viņus par “otrās šķiras cilvēkiem”. Kā atzīmējis Deniss Hanovs, upura paštēla reproducēšana mūsdienu krievvalodīgo kopienā aktualizējusies kopš 2011.-2012. gada akcijām sakarā ar valodu referendumu un nepilsoņu pārstāvniecības problēmu.

Viens izplatītākajiem priekšstatiem, kas šajā kontekstā tiek uzturēts publiskajā telpā, ir “tēze, ka pēc 1991. gada latviešu politiķi un inteliģence “apmānīja” krievvalodīgos, ieviešot nepilsoņa statusu.” Šāds “vēstījums par “liktenīgu vārda neturēšanu” veido “apmānītā” kā upura paštēlu, kura statuss nemainās ar liberālāku naturalizācijas procedūru, pat ja to pilnībā subsidētu valsts un eksāmens būtu tīrā formalitāte. (…) Pāri procesuālajiem pilsonības iegūšanas atvieglojumiem radikālajā diskursā dominē visaptverošs nodevības naratīvs, no kura var attīstīties citi – par izslēgšanu, apspiešanu un šo stāvokļu pārvarēšanu (…).”[2]

Šādi naratīvi jau pastāv un tie ir saistīti, piemēram, ar mītu par cittautiešu, resp. krievvalodīgo asimilāciju kā Latvijas valsts politikas mērķi, ar ko tos it kā baida jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas, pat par spīti praksē joprojām eksistējošai paralēlai vidējās izglītības sistēmai latviešu un krievu valodā.

Latvijas Republikas pilsonības iegūšanas jautājums no starptautisko tiesību un Latvijas valsts pēctecības viedokļa tika atrisināts korekti. Cita lieta, kādas bija šī risinājuma praktiskās sekas Latvijas sociālpolitiskajā vidē. Var apgalvot, ka integrācijas politika ir bijusi neveiksmīga, ja reiz Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā vai tās daļā ir izveidojies atstumtības komplekss attiecībā pret valsti,[3] kas tos faktiski jau sen apriori ir pieņēmusi.

Demagoģiskajās informācijas kampaņās par krievu valodas statusu un nepilsoņu tiesībām ātri tika aizmirsts vai palika nepamanīts apstāklis, ka sabiedrības šķelšanās cēlonis nebija tikai 1994. gada Pilsonības likums ar visiem tā trūkumiem. Vai atbilde nav meklējama iepriekš aplūkotajos piemēros par upura paštēla pieņemšanu?

2012. gada referendums par valsts valodu nostiprināja latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu Latvijā, taču izcēla arī būtiskas pretrunas, kas ilgstoši uztur politisko spriedzi publiskajā telpā.

Ir saprotama skeptiskā attieksme pret biežajiem mēģinājumiem piesaukt pagātnes ciešanas kā indulgenci tagadnes politikai. Latvijas 20. gs. vēsture nav jāpadara par fetišu, taču nav iespējams arī ignorēt tās ietekmi. “Divdesmitais gadsimts ir vairākkārt pierādījis, ka visai viegli ir politisku un militāru akciju rezultātā sasaistīt vienotā ģeogrāfiskā telpā dažādu etnisko grupējumu cilvēkus ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi, mentalitāti un materiālās esamības kritērijiem, bet krietni sarežģītāk šajā fiziski ierobežotajā telpā ir radīt nosacījumus indivīda brīvai eksistencei etniskās daudzveidības kontekstā atbilstoši demokrātijas modernā varianta prasībām.”[4]

Kopš 1997. gada, kad tika publicēta sociologa Pētera Laķa (1952-2003) grāmata, no kuras ņemts šis citāts, ir pagājis krietns laika sprīdis. Latvijas valsts vairs nav ierobežota telpa, bet globalizētās pasaules sastāvdaļa visās dzīves sfērās, ieskaitot materiālās vides standartizāciju. Taču arī šodien aktuāls ir jautājums, vai Latvijas sabiedrība un tās politiķi ir izdarījuši to, kas bija jāizdara, lai šķeltās sabiedrības problēma nebremzētu valsts ekonomisko, sociālo un politisko dzīvi?

Atbilde ir negatīva vairāku iemeslu dēļ. Dialogs starp latviešiem un krieviem, uz kuru 80.-90. gadu mijā aicināja R. Dobrovenskis un citi[5], tā arī īsti nav sācies. Latviešu sabiedrībā nav izzudušas morālās pretenzijas pret okupācijas laikā Latvijā iebraukušajiem līdzcilvēkiem, kas šeit dzīvo jau vairākās paaudzēs, daļa tos joprojām uztver kā “viņus”.

Pilsoniskās sabiedrības veidošanās un integrācija, kas notiek nevis atskaišu dokumentos, bet reālajā dzīvē, no valstsnācijas pārstāvjiem prasa atbildīgu attieksmi pret savu valsti un tās problēmām. Taču tās vietā vēl nesen bija dzirdams atbalsts plaši izplatītam sauklim: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti!” Arī tā ir ļoti ērta patērētāja pozīcija, kas atbrīvo no atbildības par it kā abstraktu valsti, un vienlaikus pamato jebkādas konkrētas pretenzijas pret valsts politiku, sākot no nodokļu likmēm un beidzot ar neveiksmēm personiskajā dzīvē. Jo mums visiem no šīs valsts taču kaut kas pienākas, vai ne? Un, ja šī vēlēšanās tomēr nepiepildās, tad valsts pārvēršas par kādu mistisku ārēju spēku, par kārtējiem “viņiem”, tikai šoreiz bez etniskas nokrāsas. Mēs? Ko tad mēs? Mēs dzīvojam, risinām savas problēmas, bet šī valsts mums nepalīdz…

Savukārt pamatā krieviski runājošajā sabiedrības daļā aktualizējās postpadomju nostaļģija. Tās izpausmes ir visai daudzveidīgas, ieskaitot dažus padomju propagandas mītus par “atbrīvotājiem” un par brīnišķīgo tautu draudzību, kas it kā valdījusi Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šajā sakarībā var minēt arī 9. maija atzīmēšanu kā sociālā protesta izpausmi, kas sakņojas ne tikai Krievijas propagandas ietekmē, bet arī atšķirīgā vēsturiskajā atmiņā par padomju varas gadiem.

Atgriežoties pie etnopolitikas, jāsecina, ka šodien Latvijā veidojas situācija, kad katra puse dzird un saprot tikai savu pagātnes stāstu, tikai savu vēsturisko atmiņu, kas tiek pretstatīta gan latviešu nācijas, gan krievvalodīgo savstarpēji izslēdzošajai, “nepareizajai” vēstures izpratnei.

Viens no ceļiem vai varbūt pat vienīgais ceļš karojošās pagātnes sindromu pārvarēšanai, ir – akceptēt Latvijas valsti tādu, kāda tā ir – ar tiesisko pēctecību tās pamatā un ar visām pārmantotajām un pašu radītajām problēmām.

Protams, nevienu dialogu nevar veidot mākslīgi, ar ministrijas, komisijas vai darba grupas rīkojumu, taču bez dialoga nav iespējams atrisināt problēmas, kas sakņojas kopīgā pagātnē. Dialogs var sākties tad, kad abas puses pieņems esošo situāciju kā pamatu turpmākajai komunikācijai.

Kopīga pagātne, tāpat kā vienotā informācijas telpa nenozīmē vienādu, kādam “standartam” atbilstošu izpratni par vēsturi un mūsdienu norisēm. Taču ir lietas, ko apiet nav iespējams. PSRS veiktā Latvijas okupācija ir starptautiski atzīts vēstures fakts, nevis briesmīgo latviešu nacionālistu izdomājums krievvalodīgo terorizēšanai. Tātad nav iespējams ignorēt arī okupācijas laika politikas sociālās un etnodemogrāfiskās sekas, kas skar kā latviešus, tā krieviski runājošos valsts pilsoņus un iedzīvotājus.

Spēks – kultūrā

Ja atgriežas pie uzstādījuma par nepieciešamību veidot vienoto informācijas telpu, vēlreiz jāuzsver, ka tās uzdevums nav piespiedu kārtā izdzēst “nepareizās” atmiņas vai pārrakstīt vēsturi atbilstoši kārtējām politiskās konjunktūras prasībām. Tai būtu jāpalīdz Latvijas sabiedrībā radīt kopīgu pamatu turpmākajām diskusijām un rīcībai. Latviešu kultūras izvirzīšana un saglabāšana prioritārā statusā nebūt nav pretrunā ar citu mazākumtautību grupu tiesību ievērošanu vai integrācijas procesiem uz latviešu valodas un kultūras bāzes. Kultūras jomā dialogs ir iespējams un tas jau notiek tur, kur netiek izvirzīti nosacījumi par to, kas kādam pienākas vai nepienākas izcelsmes dēļ. Šāda dialoga pamats ir Latvijas daudzveidīgās kultūrvides kvalitāte, nevis etnopolitiskas spekulācijas pirms kārtējām vēlēšanām.

Diemžēl patlaban etnopolitiskā situācija atgādina stāvokli Latvijas valstī pirms Otrā pasaules kara. Tā savstarpējās neuzticēšanās gaisotne, par kuru kā raksturīgu sociālo attiecību iezīmi zemēs ar jauktu iedzīvotāju sastāvu 1920. gadā savās nepublicētajās piezīmēs rakstīja vācbaltiešu vēsturnieks barons Hermanis fon Bruinings (1849-1927)[6], nebija izzudusi arī īsi pirms valsts bojāejas 1940. gadā. Kā savulaik atzina latviešu vēsturnieks Edgars Andersons (1920-1989), kopumā etnisko attiecību situāciju pirmskara Latvijā var raksturot kā stabili iestrēgušu: “Vācu inteliģencei bija zināma interese par latviešu tautas kultūru, latviešu inteliģencei bija zināma interese par vācu un krievu kultūru, bet tas arī bija viss. Citādi visas tautas kā kultūras, tā reliģiskajā dzīvē bija viena otrai svešas.”[7]

Līdzīga tendence vērojama arī mūsdienās. Tā gan saistīta ne tikai ar etniskajiem stereotipiem, bet ar sabiedrības attieksmi pret kultūras jomu kopumā. Tās prestižs Latvijā ir samazinājies, pretstatā atsevišķu notikumu, piemēram, Dziesmusvētku, kā arī mūziķu, literātu, mākslinieku u.c. individuālo sasniegumu izcilajai, starptautiski atzītajai nozīmei. Neko citu arī nevarētu gaidīt, zinot, kāda ir bijusi un joprojām ir Latvijas politiskās elites valsts līmenī īstenotā attieksme pret kultūras nozari: un kāpēc lai citi interesētos par to, kas pašiem latviešiem tā īsti nav bijis vajadzīgs? Ar rūgtu smaidu varētu teikt, ka notikusi dabiskā izlase: par latviešu kultūru tātad interesējas tikai tie latvieši un cittautieši, kam tā ir patiesi ir nepieciešama…

Kārtējo reizi ir iespēja norādīt uz atšķirīgu pieeju Igaunijā: “Tātad uz jautājumu, kas igauņiem jādara, lai saglabātos kā nācija – un ko viņi stihiski ir arī darījuši, cik nu ir saglabājušies līdz šim -, var atbildēt visai īsi: būt spēcīgiem ar savu kultūru.”[8]

Vai šī apziņa būtu tik specifiska un grūti iesakņojama Latvijas politiķu galvās? Varbūt tam ir kāds sakars ar t.s. “Atmodas nomenklatūras”[9], atjaunotās valsts politiskās elites izglītības bagāžu, kur dominē jurisprudence, ekonomika un inženiertehniskās zinātnes, bet reti bija un ir sastopami humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji? Iespējams, šis tomēr nav vienīgais iemesls, jo būtībā mēs esam līdzīgi igauņiem arī citā mentalitātes aspektā, par kuru pirms divdesmit pieciem gadiem rakstīja Arvo Valtons: “Neatkarīgi no pašapziņas, mēs esam slikti sevis reklamētāji, drīzāk tiecamies kaimiņu – un arī paši sevi – nopelt nekā kopīgas lietas vārdā uzslavēt.”[10] Šķiet, ka šajā ziņā mēs, atšķirībā no saviem ziemeļu kaimiņiem, joprojām esam tuvāk 1988. gada situācijai, un diezin vai pie tā vainojami jelkādi ārēji vai “iekšēji” spēki, izņemot mūsu pašu attieksmi pret savu valsti.

Sekojot īstai padomju laika tradīcijai, joprojām valsts nacionālās attīstības stratēģijas trūkums tiek piesegts ar skaistām parādēm svētkos un runām par valstisko/latvisko, par patriotisma audzināšanu, vienlaikus sistemātiski mērdējot nost tos resursus, kas dod reālu, ilgtspējīgu pamatu un saturu ikvienai valstij. Un tas jau atkal ir par kultūru un izglītību.

Šis apstāklis varbūt ir vēl nozīmīgāks par valsts iedzīvotāju etniskā sastāva formālo proporciju, jo, ilgstoši saglabājoties šādam kultūras un izglītības status quo, tas var reāli apdraudēt valsts pastāvēšanu. Tādēļ kritiskai vēsturiskās un politiskās pieredzes analīzei ir ļoti svarīga nozīme. Kā labi zināms, pagātni nav iespējams izmainīt, taču nākotnes veidošanai ir nepieciešams zināt savu pagātni.


[1] Dobrovenskis R. Op. cit., 30.lpp.

[2] Hanovs D. Kā pētīt “nepareizas” atmiņas Latvijā? Letonica, 2012, Nr.2 (23), 17.lpp.

[3] Meļķis D. Atstumtie krievi. Latvija nav izturējusi pārbaudījumu ar neatkarību: Saruna ar rakstnieci un publicisti Marinu Kosteņecku. Diena, 2011, 22. janvāris.

[4] Laķis P. Vara un sabiedrība. Varas maiņa Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. 128.lpp.

[5] Sk., piemēram: Nikolajevs S. Balss no vietas. Literatūra un Māksla, 1988, 2. septembris; Aršavska T., Aršavskis V. Atklāta vēstule krievu valodā runājošiem Latvijā. Avots, 1988, Nr.12, 29.-30.lpp.

[6] Piezīmju manuskripts atrodas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, 4038. fonda (Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība, 1834.-1938.g.) 1. apraksta 4. lietā, citēta 130.lp.

[7] Andersons E. Latvijas vēsture. Ārpolitika, 1920-1940. 2. sējums. Stokholma: Daugava, 1984. 531.lpp.

[8] Valtons A. Op. cit., 68.lpp.

[9] Šis apzīmējums aizgūts no žurnālistes Daces Balodes pētījuma, sk.: Balode D. Nomenklatūra Latvijas ceļos. Rīgas Laiks, 1994, Nr.8, 24.-28.lpp.

[10] Valtons A. Op. cit., 68.lpp.

July 21, 2013 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Krustpils novadā turpmāk dzimšanas dienās sveiks leģionārus

Informācijas avots: 

Līdz ar jauno Krustpils novada deputātu sasaukumu, tiek iedibināta jauna tradīcija – leģionāru sveikšana dzimšanas dienās.
Sadarbojoties ar organizācijas „Daugavas Vanagi” Jēkabpils nodaļu, ir apzināti latviešu karavīri Krustpils novadā. Kā pirmais gaviļnieks tika sveikts Edgars Sproģis no Kūku pagasta, kuram nupat apritējis 91. dzīves gads. Pie viņa devās Krustpils novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Gundars Kalve ar patriotisko organizāciju pārstāvjiem.
Edgars Sproģis dienēja latviešu leģiona 19. divīzijā un karu neuzveikts noslēdza Kurzemes cietoksnī 1945. gada jūnijā. Turpmāk sekoja filtrācijas nometnes Krievijā, no kurām E. Sproģis atgriezās mājās 1946. gada rudenī. Izaudzinājis trīs meitas un vairāk nekā 40 gadus nostrādājis akciju sabiedrības „Latvenergo” uzņēmumos.
Sveicējus pārsteidza jubilāra dzirkstošais humors un dzīves prieks. Tomēr kā vislielāko dāvanu pats leģionārs uzskata savu muzikalitāti. Tā Edgaram Sproģim ļāvusi pārciest gan izsūtījuma grūtības, gan okupācijas laiku. No mūzikas instrumentiem tiek spēlēts gan akordeons, gan mutes ermoņikas. Jubilāram vistuvākās ir patriotiskās karavīru un Tēvijas mīlestības dziesmas.
Krustpils novads ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kur latviešu karavīrs tiek godāts un cienīts gan Lāčplēša, gan latviešu leģiona dienā. Krustpils novada iedzīvotāji ik gadu piedalās dievkalpojumā Doma baznīcā Rīgā un ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa. Pasākumi Krustpils novadā uzņem tuvākus un tālākus viesus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.
Krustpils novada pašvaldības priekšsēdētājs Gundars Kalve jubilāram vēlēja veselību, dzīvesprieku un nezūdošu enerģiju.
Liāna Pudule – Indāne,
Krustpils novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste
Attēlā: Edgars Sproģis un Krustpils novada domes priekšsēdētājs Gundars Kalve

July 19, 2013 Posted by | Leģions | Leave a comment

Izraēlas komisija neatrod pierādījumus nacistu talismana Ulda Kurzemnieka izdzīvošanas stāsta apšaubīšanai

Izraēlas komisija neatrod pierādījumus nacistu talismana Ulda Kurzemnieka izdzīvošanas stāsta apšaubīšanai
Izmeklēšanas komisija nav atradusi pārliecinošus pierādījumus, lai apšaubītu par “nacistu talismanu” dēvētā Ulda Kurzemnieka Otrā pasaules kara laikā piedzīvoto neparasto izdzīvošanas stāstu, kurā izšķiroša loma bijusi latviešu leģionāriem.

Izraēlas komisija, kas organizē reparāciju izmaksu holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem, izskatīja iesniegumu, kurā apšaubīts Kurzemnieka stāsts.

Austrālijā dzīvojošā Ulda Kurzemnieka, kura vārds angliskots kā Alekss Kurzems, neparastais izdzīvošanas stāsts pasauli pāršalca 2002.gadā, kad iznāca viņa dēla Marka Kurzema uzņemtā dokumentālā filma “The Mascot” (“Laimes nesējs”). Pēc tēva atstāsta Marka sarakstītā grāmata ar tādu pašu nosaukumu tulkota vairākās valodās un pārdota lielos apjomos.

Pēc Kurzema stāstītā, viņš dzimis 1935. vai 1936.gadā ebreju ģimenē tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Laimīgā kārtā viņam izdevies izvairīties no nacistu sarīkotā slaktiņa viņa dzimtajā ciematā, kurā viņa ģimene tika nogalināta. Novārgušo puiku mežā 1942.gada vasarā atraduši SS pakļautā latviešu policijas bataljona karavīri, ņemot viņu savā aprūpē. Pēc Kurzema stāstītā, puika saģērbts nacistu uniformā, viņam piešķirts ierocis un uzrādīts kā bataljona talismans.

Ulda Kurzemnieka neparastais stāsts izraisījis diskusijas vairāku valstu vēsturnieku vidū, turklāt Simona Vīzentāla centra direktors Eiframs Zurofs apšaubījis faktu, ka Kurzemnieks vispār ir ebrejs.

Izraēlas komisija veikusi izmeklēšanu pēc divu amerikāņu vēsturnieku prasības, kas norāda uz loģiskām un vēsturiskām pretrunām Kurzemnieka stāstā un apsūdz viņu reparāciju izkrāpšanā.

Tomēr Izraēlas komisija pēc izmeklēšanas secinājusi, ka nav atrasti nekādi pārliecinoši pierādījumi, kas ticami apgāztu Kurzemnieka stāstu. Izmeklētāji atzīst, ka Kurzemnieka stāsts ir neparasts, taču “holokausts kopumā ir neaptverams un pretrunā ar veselo saprātu, kas attiecas gan uz slepkavu nežēlību, gan arī uz neparastiem izdzīvošanas stāstiem neiespējamos apstākļos”. Izmeklētāji arī norāda, ka stāstu veido Kurzemnieka agras bērnības atmiņas, līdz ar to ir iespējams, ka tajā ieviesušās neprecizitātes, tomēr nav atrasti pierādījumi par apzinātiem meliem.

Izraēlas komisijas izmeklētāji arī noraida amerikāņu vēsturnieku apsūdzības, ka Kurzemnieks būtu uzskatāms par nacistu kolaboracionistu, nevis holokausta upuri. Līdz ar to komisija secina, ka nav pamata apturēt pensijas izmaksu Kurzemniekam.

Arī Latvijas okupācijas muzeja vēsturnieks vēstures doktors Uldis Neiburgs iepriekš norādījis uz vairākām nepilnībām un neatbilstībām Kurzemnieka stāstā, piezīmējot, ka grāmatas autors maz izmantojis latviešu izcelsmes vēstures avotus, kas vismaz daļēji varēja mainīt viņa priekšstatus par notikušo.

Saskaņā ar Latvijas arhīvos pieejamajām liecībām puika pie latviešu karavīriem nonācis 1942.gada vasarā. Tā kā zēns bija ģērbies vienās skrandās, viņa augumam pielāgots latviešu policijas bataljona formastērps. Par mazo zēnu parūpējies latviešu karavīrs Jēkabs Kūlis, kurš zēnam piekodinājis, lai nesaka nevienam, ka ir ebrejs, tā izglābdams viņa dzīvību, skaidro Neiburgs.

1943.gada nogalē puika nosūtīts no Rīgu, kur viņu savā ģimenē uzņēma “Laimas” fabrikas direktors Jēkabs Dzenis. 1944.gada oktobrī, kad sarkanā armija tuvojās Rīgai, Dzeņu ģimene ar Uldi devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara vairākus gadus viņi pavadīja pārvietoto personu nometnē Hamburgas apkārtnē, bet 1949.gadā izmantoja iespēju izceļot uz Austrāliju, liecina Neiburga pētījums.

July 19, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions | Leave a comment

Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija (1.daļa)

M.Mintaurs, R.Kalpiņa: Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija (1.daļa)

Portālā www.politika.lv jūnijā bija publicēts Dmitrija Petrenko raksts “Veselīga mediju telpa”, kurā runāts par to, ka Latvijas sabiedriskajos medijos jāskan arī krievu valodai un atzīts, ka autoram nav ticības vienotas Latvijas informācijas telpas izveides iespējai.

Nenoliedzami, jautājums par mediju vidi un informācijas telpas saturu ir saistīts ar Latvijas valsts etnopolitikas rezultātu izvērtējumu. Par šīs situācijas cēloņiem un iespējamiem risinājumiem minētajā portālā jau diskutēts arī agrāk.[1]

Mūsdienu Latvijas etnopolitiskā situācija tomēr ir saistīta ar sociālajiem procesiem, kas norisinājās jau pirms valsts neatkarības atjaunošanas. Tādēļ Petrenko raksts, tāpat kā dažas citas[2] pēdējā laikā lasāmās polemiskās publikācijas, ierosināja pārdomas par to, kā veidojusies un kā patlaban attīstās etnopolitiskā situācija Latvijā.

Viena raksta ietvaros gan ir iespējams tikai iezīmēt problēmas, kas būtu jāaplūko šīs tēmas kontekstā, un ne vairāk. Tādēļ vēlamies piedāvāt savu, vēstures pētnieku izpratnē sakņotu viedokli – atgādinot, ka daudzas sociālās un psiholoģiskās problēmas mūsu sabiedrībā ir mantotas no padomju laika. Šo atziņu gan nedrīkst padarīt par indulgenci bezdarbībai integrācijas politikas jomā, kā diemžēl lielā mērā ir noticis.

Šķiet, tieši žurnālisti zina un saprot mediju lomu politiskās vides un varas tehnoloģiju kontekstā. Informācijas karš jeb cīņa par dominējošo ietekmi informācijas telpā nav eifēmisms kam citam, tā ir politiska realitāte. Un tieši tāpēc, ka mediji ir tie, kas veido t. s. sabiedrisko domu, proti, ļaužu vairākuma priekšstatus par to, kur tie dzīvo un kas notiek tiem apkārt, sākotnēji var piekrist Petrenko rakstā paustajai idejai par to, ka jau sen, vismaz kopš 90.gadu sākuma, par Latvijas notikumiem bija nepieciešami kvalitatīvi analītiski raidījumi krievu valodā. Iespējams, šodienas Latvijas etnopolitiskā aina tad būtu jūtami citādāka, un mums nenāktos runāt par divām politiskā satura ziņā atšķirīgām latviešu un krievu informatīvajām telpām.

1.daļa

Bet raidījumi krievu valodā sabiedriskajā TV 2013. gadā, 22 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas? Petrenko savā rakstā neuzrāda un pat neanalizē šādu raidījumu potenciālo auditoriju, kas mūsdienās ir primārs rādītājs jebkura raidījuma izveides pamatojumam. Visa Latvijas krievvalodīgo kopiena nebūt nav viendabīga kaut vai vecuma ziņā. Jaunieši un gados jaunākie ekonomiski aktīvie šīs sabiedrības daļas pārstāvji samērā veiksmīgi spēj komunicēt un uztvert informāciju latviešu valodā. Kāpēc tiem, kas jau dabiski iekļāvušies integrācijas procesā, par pamatu ņemot latviešu valodu un kultūru, būtu jāveido – jāservē speciāli raidījumi, turklāt par nodokļu maksātāju naudu? Un cik lielu atsaucību integrācijas procesā varam sagaidīt no pensionāra, kurš pēc 50-60 Latvijā nodzīvotiem gadiem joprojām nezina vairāk par “labdien”? Un vai vispār vajag ko sagaidīt?

Sociālā atmiņa

Cilvēka rīcību ikdienā nosaka un ietekmē dažādu faktoru kopums. Viens no šiem faktoriem ir sabiedrības sociālā atmiņa, nosacīti runājot – kolektīvie, kopīgie priekšstati par savu pagātni un par konkrētām vēstures epizodēm, notikumiem un personām. Būtiska sociālās atmiņas iezīme ir tā, ka šis fenomens nepaliek izolēts pagātnē, bet aktīvi iespaido arī tagadnes situāciju, mūsu lēmumus, izvēli un ar to saistīto rīcību.

Sociālā atmiņa nekad nav viendabīga, tajā sastopami atšķirīgi un pretrunīgi priekšstati par pagātni un tagadni, tāpat kā sabiedrību kopumā veido dažādi sociālie slāņi un grupas ar savām kultūras un pasaules uztveres iezīmēm. Atšķirības Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā, piemēram, bieži piesauktajā Otrā pasaules kara vērtējumā[3] vēsturiskā perspektīvā likumsakarīgi sakņojas tajā sociālajā un politiskajā situācijā, kāda tika izveidota padomju varas pastāvēšanas laikā. Tas ir jautājums par Latvijas sabiedrībai kopīgās vēsturiskās pieredzes vērtējumu un tā interpretācijām.

Vienotā informācijas telpa nenozīmē viendabīgu, pēc viena parauga saturiski unificētu informācijas telpu. Tā nozīmē sabiedrības vienošanos par kopīgiem atskaites punktiem attiecībā uz pagātnes notikumiem un to ietekmi mūsdienu cilvēku dzīvē nevis individuālajā, bet visas sabiedrības līmenī. Jārēķinās ar to, ka šāda kopīgā pamata akceptēšana gan nenozīmē individuālās vai kopienu (ģimenes, dzimtas, etnosa utt.) vēsturiskās atmiņas cenzēšanu formālas “vienprātības” vārdā.

Nācija un trīs valodas

Valodu lietojumam ikvienā sabiedrībā vienmēr piemīt ne tikai kultūrvēsturiska, bet arī politiska dimensija.[4] Arī Latvijā valodu lietojums publiskajā telpā, cik par to ļauj spriest vēstures liecības, vismaz kopš 19. gadsimta otrās puses ir bijis politiskā statusa apliecināšanas, nevis tikai komunikācijas līdzekļa izvēles jautājums. Latviešu valodas vietas problēma Latvijas publiskajā telpā nekur nav pazudusi arī mūsdienās, tādēļ par to vērts runāt plašāk.

20. gadsimta sākumā, kad latviešu apdzīvotā teritorija Ziemeļu kara rezultātā joprojām ietilpa Krievijas impērijā, likums Baltijas guberņās, neskaitot Latgali, paredzēja šādu valodu lietošanas kārtību administratīvajā lietvedībā un publiskajā telpā: vispirms krievu, tad vācu un visbeidzot latviešu valoda. Situācijas raksturojumam minēsim vienu piemēru – Jāņa Jaunsudrabiņa 1911. gadā publicētajā apcerējumā iezīmēto visai drūmo latviešu nācijas nākotnes ainu. Līdzās laikmetam raksturīgajiem pārspriedumiem par pilsētu dzīvesveida postošo ietekmi uz jaunatni, Jaunsudrabiņš izdarīja arī vispārīgus secinājumus par latviešiem: “Ikviens, kam mūsu tauta ir mīļa, būs nojautis, ka šī tauta rauga pate sevi iznīcināt. Jā, pate sevi. Viņu nepazudinās ne kolonizācija, ne pārkrievošana, bet viņa pate aizsērēs kā upe, kurai nav vairs spēka savu gultni veidot. (…) Latviešos ir tik daudz piekļāvīgu asiņu, kuras meklēt meklē ieplūst kādas lielākas, varenākas tautas strāvā. Mēs esam samaisīti no daudzām ciltīm samērā diezgan īsā laikā un neesam spējuši vēl sakust.”[5]

Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962) piederēja tai latviešu inteliģentu paaudzei, kas bija ieguvusi eiropeisku izglītību vācu un krievu valodā, taču saglabājusi saikni ar tolaik topošo latviešu moderno nacionālo kultūru. Viņam nevar pārmest vienpusīgu attieksmi pret sava laika sociālo realitāti: Jaunsudrabiņš pievērsās arī tolaik visstraujāk augošajai sociālajai grupai latviešu sabiedrībā. “Un, kad ieskatāmies mazliet Rīgas strādnieku dzīvē, tad redzam, cik tumša ir latviešu tautas nākotne. (…) Šie bērni runā trīs vietējās valodās, bet nemāk nevienas. – Kas var šo paaudzi vairs glābt? – Tā savu mūžu nostaigās pa kinematogrāfiem un dzertuvēm, svilpodama banālus leijerkastes motīvus un runādama visās trijās vietējās valodās.”[6] Līdzīgas bažas viņš izteica arī par latviešu turīgo pilsonību: “Lieli nami pavairos latviešu turību un greznos pilsētu, bet, vai tajos mājos gars un spēks, kas varētu tautu glābt un pasargāt – grūti ticēt. (…) Jau tagad mums ir daudz tādu “tautiešu”, kuri šo tituli valkā tikai veikala interešu dēļ.”[7]

Jaunsudrabiņa uztverē latviešu valodas pakārtotā nozīme bija viena no galvenajām nacionālās kultūras saglabāšanas problēmām. Par laimi, daudzi viņa rakstā izteiktie pareģojumi nepiepildījās.

Latviešu valodas kā valsts valodas statuss pirmo reizi tika apstiprināts 20. gs. 30. gados un pēc tam tikai 1989. gadā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemto Valodu likumu. Dabiski, ka latviešu valodas un kultūras attīstīšana ir viens no Latvijas valsts pamatuzdevumiem, kas nosaka tās pastāvēšanas jēgu. Tomēr šķiet, ka no Jaunsudrabiņa raksturotās latviešu valodas un tautas izdzīvošanas apdraudētības sajūtas daudzi joprojām nav tikuši vaļā. Un tam ir noteikti, pamatoti vēsturiski iemesli.

Latviešu valoda un padomju koloniālisms

Latviešu valodas lietojuma saistību ar varas attiecībām padomju laikā un arī pēc neatkarības atjaunošanas ir pētījusi etnoloģe Svetlana Rižakova. Viņas pētījumi[8] liecina, ka savienoto republiku titulnāciju valodām kopš 1959. gada formāli garantētais valsts valodas statuss Latvijas PSR netika akceptēts, tādēļ latviešu valoda padomju laikā apzināti tika pakļauta t. s. asimetriskajai divvalodībai: pamatnācijas pārstāvji līdzās dzimtajai valodai lielākoties prata arī krievu valodu, savukārt pārējie iedzīvotāji galvenokārt orientējās tikai uz krievu valodas lietošanu. Tā bija iespējams realizēt padomju varas sociālo un ideoloģisko spiedienu, izmantojot krievu valodai noteiktās priekšrocības, un tas savukārt radīja dabisku pretestību latviešu sabiedrībā.

Padomju režīma īstenotās etnopolitikas rezultātā nacionālo valodu lietošana PSRS tika apzināti ierobežota, faktiskas priekšrocības nodrošinot krievu valodai.[9] Patiesās situācijas absurdu, tāpat kā daudzas citas padomju ikdienas dzīves reālijas, precīzi raksturo kāda tā laika anekdote par krievu valodas lomu:

“Jautājums: Ja jūs dzīvojat Padomju Savienībā un zināt četras valodas, kas jūs esat?
Atbilde: Cionists.

Jautājums: Un ja nu jūs zināt divas valodas?

Atbilde: Nacionālists.

Jautājums: Bet ja jūs zināt vienu valodu?

Atbilde: Internacionālists.”[10]

Pirms dažiem gadiem par šo tēmu izsmeļoši rakstīja politologs Ivars Ījabs, atgādinot arī par padomju laika valodas politikas sekām: “Latvijas teritorijā, kurā gandrīz visur ierasta un pašsaprotama saziņas valoda bija latviešu valoda, šo valodu arvien vairāk sāka izspiest krievu valoda, turklāt ar nepārprotamu atbalstu no politiskās varas, kura, kā jau impērijai pieklājas, bija gana aroganta un ciniska pret sīko tautiņu īpašajām vajadzībām.”[11]

Līdz ar to jāpievēršas jautājumam par koloniālisma iezīmēm padomju varas realizētajā politikā un secīgi – jautājumam par postkoloniālo situāciju Latvijā pēc 1991. gada. Diemžēl mūsdienu Latvijā šī tēma lielākoties tiek uzskatīta par politiski nekorektu un ir apzināti marginalizēta.[12] Izveidojies priekšstats, ka runāt par padomju režīma koloniālo politiku Latvijas PSR šodien it kā nozīmē paust rusofobiskus aizspriedumus un kurināt nacionālo naidu. Taču tieši zinātniskie pētījumi šajā jomā ir nepieciešami arī tādēļ, ka, iztrūkstot precīzai izpratnei par padomju etnopolitikas mērķiem un tās pamatojumu Latvijā (Baltijā), nav iespējams adekvāti novērtēt mūsdienu situāciju un tās konsekvences.

Viena no šādu pētījumu tēmām ir saistīta ar “padomju cilvēka” fenomenu.

“Padomju tauta” – etnopolitisku pārmaiņu mērķis

Jēdziens “padomju cilvēks” bija politiskās leksikas sastāvdaļa, ko izmantoja padomju režīma propagandas uzdevumiem. Varas akceptētajā nozīmē tā bija propagandas radīta abstrakcija, kas aizsedza reālās cilvēku biogrāfijas un viņu pieredzi[13].

Savukārt jēdziens “padomju tauta” eksistēja arī politiskajā praksē. Padomju tautas kā “jaunas vēsturiskas, sociālas un internacionālas cilvēku kopības” definīcija parādījās 20. gs. 70. gadu sākumā, paskaidrojot, ka padomju tauta ir “PSRS notikušo ekonomiskās, sociālpolitiskās un garīgās dzīves pārmaiņu vispārīgs rezultāts”.[14] Padomju tautas izveide bija PSRS etnopolitikas mērķis, kas tika uzturēts spēkā līdz pat komunistiskā režīma pastāvēšanas pēdējiem gadiem.[15]

Būtiska un t. s. attīstītā sociālisma periodā (20.gs. 70.-80. gados) arī oficiāli atzīta “padomju tautas” iezīme bija krievu valodas lietošana starpnacionālajā saziņā, paredzot, ka vienotās padomju tautas ietvaros nācijas un tautības tuvinās, formāli saglabājot savas nacionālās iezīmes. Līdz ar to Padomju Savienībā tika radīti priekšnoteikumi pakāpeniskai t. s. nekrievu tautu rusifikācijai.[16]

Dažādos PSRS reģionos šos rusifikācijas priekšnoteikumus ietekmēja padomju varas realizētā ekonomiskā politika. Kā liecina demogrāfu pētījumi, iedzīvotāju sastāvs un līdz ar to arī lingvistiskā vide publiskajā telpā un latviešu/krievu valodas lietojuma īpatsvars Latvijā padomju laikā mainījās plānveidīgi organizētā iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma dēļ.[17] Pēdējo noteica industrializācija un relatīvi augstāks dzīves līmenis Latvijas PSR. Ar ekonomikas attīstību saistītās iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas ieguva arī politisku nozīmi, jo to izmantoja kā netiešu, taču ilgtermiņā visnotaļ efektīgu padomju varas nostiprināšanas līdzekli “aizdomīgajā” PSRS rietumu pierobežas republikā. Tieši tāpēc sistemātiska cīņa ar tā dēvēto “latviešu buržuāzisko nacionālismu” padomju laikā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem gan attiecībās ar centrālo varu Maskavā, gan arī iekšējā politiskajā konkurencē starp dažādiem Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) grupējumiem.

“Savējo” un kolaborantu valoda

Latvijā nav tādas institūcijas, kas varētu aizliegt kādas vēstures tēmas izpēti, taču ir jautājumi, par kuriem tomēr ir pieņemts īpaši skaļi nerunāt. Tādēļ kritiska refleksija par pagātni bieži paliek tikai vēlējuma izteiksmē. Par to, ka sadarbība ar padomju varu Latvijā joprojām nav izvērtēta, pirms trim gadiem kādā intervijā runāja režisors Pēteris Krilovs: “Redzi, lai tiktu galā, nē, lai saprastu šo sāpīgo jautājumu, ir jābūt sabiedrības vairākuma gribai gandrīz pēc neiespējamā – mīlestībai pret galējo patiesību. Bet galējās patiesības nav komfortablas nevienam. Un vēl – galējā patiesība sevī ietver paradoksus. Pretrunas.”[18]

Latvijas vēsturnieki padomju perioda izpētē ir paveikuši gana daudz, cita lieta, vai viņu devums ir zināms plašākai sabiedrībai.[19]

Tomēr dažus secinājumus var izdarīt jau tagad. Paradoksāli, taču, neraugoties uz samērā izplatīto pašu latviešu līdzdalību dažādos amatos, padomju vara sabiedrības uztverē tomēr palika sveša vara, citiem vārdiem sakot, “viņi”. Jāpiekrīt politoloģei Vitai Matīsai[20], ka psiholoģiski šāda pozīcija bija pat ļoti ērta, jo atbrīvoja no līdzatbildības par Latvijā notiekošo. Būtiska nozīme šādas attieksmes veidošanā pret padomju varu bija valdošā režīma saiknei ar krievu valodu kā šīs varas galveno atribūtu, jau sākot ar ikdienišķām situācijām – no namu pārvaldes un veikala līdz milicijai un partijas komitejai.

Tāpēc svarīgi apzināties, ka šodien tik bieži piesauktā plaisa starp latviešiem un krieviski runājošo kopienu Latvijā neradās 20.gs. 90. gados, tā saprotamu iemeslu dēļ izveidojās vēl padomju laikā, un ļoti lielā mērā bija saistīta ar valodu lietojuma praksi un oficiāli noklusēto, taču praktiski akceptēto atšķirību starp abām minētajām iedzīvotāju grupām.

Padomju etnopolitika latviešus kā potenciālus buržuāziskos nacionālistus pretstatīja “īstajiem” padomju cilvēkiem, internacionālistiem, kas politiskā diskursa ietvaros tika uztverti kā “savējie” (нашы) un tāpēc vērtēti augstāk par “vietējiem iedzīvotājiem”.

Līdzīga situācija izveidojās Igaunijā, par to 80. gadu beigās rakstīja valodnieks Mati Hints: “Šobrīd Igaunijā eksistē divi valodu kolektīvi – igauņu valodas un krievu valodas.” [21] To savstarpējās komunikācijas problēmas, pēc viņa domām, bija saistītas ne tikai ar valodas barjeru, bet arī ar pārceļotāju intereses trūkumu par citas valodas, vietējās kultūrvides apgūšanu, kam savukārt varēja būt dažādi, gan individuāli, gan ar kolektīvajiem etniskajiem un politiskajiem stereotipiem saistīti iemesli.

Tieši šeit ir meklējams viens no mūsdienu Latvijas sabiedrības šķelšanās cēloņiem. Padomju Savienības pastāvēšanas laikā valdošā Komunistiskā partija izmantoja lielkrievu nacionālismu, sniedzot tam vairāk vai mazāk atklātu atbalstu, kad to prasīja padomju režīma saglabāšanas intereses, piemēram, staļinisma politiskās sistēmas tapšanas periodā 20. gs 30. gados un Otrā pasaules kara laikā[22], kā arī pēc tam, kā to apliecināja Leonīda Brežņeva valdīšanas laika (1964-1982) zenītā, 70. gadu sākumā, īstenotā prakse, kad Maskava sāka bažīties par “nacionālās”, t. i., vietējo tautību veidotās komunistiskās varas elites konkurenci un mēģināja to ierobežot ar kampaņām pret nacionālismu. Līdz ar to tieši “Brežņeva laikos” centralizēti īstenotā valodas politika, kas bija vērsta uz minētās asimetriskās divvalodības nostiprināšanu visās t.s. nekrievu padomju republikās, ir viena no pazīmēm, kas ļauj mūsdienu pētniekiem pamatot tēzi par padomju koloniālismu.[23]

Starp citu, šī ideoloģiskā ievirze atspoguļojās arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbā: tās uzdevums bija apkarot šeit dzīvojošo latviešu, kā arī ebreju un pat vāciešu “nacionālisma izpausmes”, bet krievu nacionālismu drošības dienests neuzskatīja par padomju valstij bīstamu parādību.[24] Jāpiebilst, ka arī savulaik padomju propagandā tik ļoti uzsvērtais “nacionālo kadru” izvirzīšanas un atbalstīšanas princips savienoto republiku kompartijās Latvijas gadījumā bija gluži dekoratīvs, īpaši pēc 1959. gada, kad cīņa par varu LKP noslēdzās ar “maskaviešu frakcijas” – Krievijas latviešu un no citām republikām atsūtīto partijas un padomju administrācijas ierēdņu jeb t. s. funkcionāru uzvaru.[25]

Arī laikabiedriem tas nebija nekāds noslēpums. Var atgādināt Latvijas krievu rakstnieka Roalda Dobrovenska etnisko attiecību rezumējumu 1991. gadā: “Visu Latvijas iedzīvotāju – gan latviešu tautas, gan iedzīvotāju otrās daļas – lielākā nelaime ir tā, ka truls, ļauns spēks ir steidzies mainīt republikas nacionālo sastāvu, tā proporcijas, ierīkojot milzīgus, turklāt nevajadzīgus uzņēmumus, desantēt arvien jaunus iebraucēju pūļus, atbalstīt imigrāciju – drošs paliek drošs. Ja nu latviešiem pēkšņi ienāk prātā aizstāvēt savas tiesības, viņiem varēs pateikt: par vēlu esat attapušies, jūs, brālīši baltie, esat mazākumā.”[26] Un tālāk nāk rakstnieka secinājums, ka šī situācija, “kas veidota tik ilgi, neatlaidīgi un nekaunīgi ar beznacionālās birokrātijas rokām, tagad jāpagriež uz obligātu latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību tās vienīgajā dzimtenē.”[27] Atbilstoši nacionālās valsts koncepcijai, tieši tas kopš neatkarības atjaunošanas ir bijis Latvijas Republikā īstenotās etnopolitikas galvenais uzdevums.

Etniskās identitātes definēšanas problēma ir pārāk sarežģīta, lai to šeit varētu detalizēti aplūkot[28], turklāt šo rindu autori nav ne sociologi, ne etnologi. Tomēr var apgalvot, ka “krievvalodīgo” jēdziens pēc PSRS likvidācijas tika akceptēts kā pamatā krieviski komunicējošā bijušā padomju cilvēka ekvivalents jaunajos politiskajos apstākļos.[29] Ja 1988.-1989. gadā Latvijas Tautas fronte runāja par nacionālo skolu veidošanu mazākumtautībām līdzās jau esošajai divvalodu izglītības sistēmai, citiem vārdiem sakot – ka visi padomju laikā iebraukušie migranti nav viendabīga “krievu masa”, tad 90. gados publiskajā telpā un akadēmiskajā vidē pamazām nostiprinājās apzīmējums “krievvalodīgie”, ar šo eifēmismu it kā neviļus akceptējot krieviski runājošā “padomju cilvēka” atgriešanos jaunā kvalitātē, kā jaunas sociālās un varbūt pat etniskās grupas nosaukumu.

Raksta 2.daļu Delfi Versijās lasiet nākamajā nedēļā.


[1] Sk.: Rožukalne A. Sarunas ar spoguļattēlu. 27.01.2009. http://politika.lv/article/sarunas-ar-spogulattelu [skatīts 07.07.2013] un salīdz. ar: Marjaša R. Padomju atraugas. 02.03.2009. http://politika.lv/article/padomju-atraugas [skatīts 07.07.2013]

[2] Procevska O. Labā krieva uzvedības kodekss. 27.03.2013. http://www.satori.lv/raksts/5476/Olga_Procevska/Laba_krieva_uzvedibas_kodekss [skatīts 13.07.2013]; Zirnis E. Alvis Hermanis: kļūstam atkarīgi no lumpeņiem. Sestdiena, 2013, 24.-30. maijs, 12.-17.lpp.

[3] Par sociālās atmiņas jēdzienu un praksi Otrā pasaules kara notikumu vērtējuma kontekstā mūsdienu Latvijā sk., piemēram, rakstu krājumu: Muižnieks N., Zelče V. (red.). Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne, 2011.

[4] Vairāk par šo jautājumu sk.: Džozefs Dž. Ē. Valoda un politika. Rīga: Zinātne, 2008.

[5] Jaunsudrabiņš J. Latviešu rakstnieks. Netieša atbilde “Dzimtenes Vēstnesim”. Grām.: Jaunsudrabiņš J. Kopoti raksti. XIV sējums. Rīga: Liesma, 1984. 352.lpp.

[6] Jaunsudrabiņš J. Op. cit., 353.lpp.

[7] Turpat. 353.-354.lpp.

[8] Рыжакова С. И. Этнокультурные представления о “латышскости” и основы латышской идентичности (середина XIX – начало XXI вв.). Автореферат диссертации на соискание ученой степени доктора исторических наук. Москва: Институт этнологии и антропологии РАН, 2010. С.24.

[9] Apine I. Latvija un padomju nacionālā politika. Latvijas Vēsture, 1994, Nr.4, 40.-46.lpp.

[10] Citēts pēc: Vilciņš T. PSRS (Latvijas PSR) Valsts drošības komitejas dokumenti Latvijas Valsts arhīvā kā vēstures avots. Latvijas Arhīvi, 1996, Nr.1/2, 6.lpp.

[11] Ījabs I. Neirotiskā integrācija. 26.10.2011. http://politika.lv/article/neirotiska-integracija [skatīts 07.07.2013].

[12] Nepretendējot uz visaptverošu literatūras pārskatu, šeit varu minēt tikai dažus izņēmumus: Račevskis K. Cilvēki būrī. Politiskas un literāras pārdomas par Latvijas kolonizāciju. Jaunā Gaita, 2001, Nr.27, 23.-29.lpp.; Ankrava S. Postkoloniālisma sindroms un identitātes krīze Latvijā. Karogs, 2003, Nr.1, 168.-180.lpp.

[13] Козлова Н. Советские люди. Сцены из истории. Москва: Издательство “Европа”, 2005.

[14] Padomju tauta. Grām.: Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1986. 460.lpp.

[15] Sk.: Padomju tauta. Grām.: Politiskā enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 493.lpp.

[16] Valtons A. Par tautām pie mums un citur. Avots, 1988, Nr.10, 66., 67.lpp.

[17] Eglīte P. Padomju okupācijas ilglaika demogrāfiskās sekas. Grām.: Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 9. sējums). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003. 256.-264.lpp.

[18] Naumanis N. Bēdīgs stāsts par mentalitāti. Kultūras Diena, 2010, 21. augusts. http://www.diena.lv/kd/intervijas/bedigais-stasts-par-mentalitati-747258 [skatīts 04.07.2013]

[19] Interesentiem var ieteikt vispirms iepazīties ar jaunāko apkopojošo pētījumu par šo tēmu, kas brīvi pieejams arī tiešsaistē: Bleiere D. Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. http://demoshistoria.lv/images/stories/serija/bleiere_dzive_LPSR.pdf [skatīts 04.07.2013]

[20] Matīsa V. Kolaboracionisms, kapitālisms un kultūra. Runa Latvijas radošo savienību plēnumā “Vērtības. Kultūra. Nākotne”. Diena, 2009, 2. jūnijs. http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/matisa-kolaboracionisms-kapitalisms-un-kultura-671279 [skatīts 07.07.2013]

[21] Hints M. Reālā divvalodība. Avots, 1988, Nr.8, 63.lpp.

[22] Каррер д’ Анкосс Э. Евразийская империя: История Российской империи с 1552 г. до наших дней. Москва: РОССПЭН, 2007. С.237-270.

[23] Simons G. Jaunās nacionālās elites kopš 20.gs. 50. gadiem: Padomju Savienības kopējā perspektīva. Latvijas Arhīvi, 2005, Nr.4, 64.-68.lpp.

[24] Zālīte I. Galvenās nevardarbīgās pretošanās formas un slēptais nacionālisms kā iekšēja nepakļaušanās padomju režīmam Latvijā (70. un 80. gadi). Latvijas Vēsture, 1997, Nr.4, 85.lpp.

[25] Rozenvalds J. Piezīmes par Latvijas nacionālās elites veidošanos pēc Otrā pasaules kara. Latvijas Arhīvi, 2005, Nr.4, 76.-80.lpp.

[26] Dobrovenskis R. Latvieši un krievi. RorO: Žurnāls globālai latviešu kultūrai, 1991, Nr.0, 30.lpp.

[27] Turpat.

[28] Piemēram, sk.: Apine I. Vēsturiskā pēctecība Latvijas krievu pašidentifikācijas procesā (18.-21. gadsimts). Grām.: Letonikas Otrais kongress: Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. Rīga: Zinātne, 2008. 40.-53.lpp.

[29] Par krievvalodīgo jēdziena definīciju 1990. gadu vidū sk.: Ķeniņš (Kings) G. J., Bārnovs Dž. T., Baņkovska S. Krievvalodīgo vadošo darbinieku individuālās vērtības Latvijā. Latvijas ZA Vēstis, 1995, Nr.1/2, 9.-18.lpp.

July 18, 2013 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

Cedelgheimas nometnes gūstekņu dzimtenes mīlestība kā paraugs

JURIS DREIFELDS, Prof.

Viens no spilgtākajiem momentiem aizvadītajos Dziesmu svētkos bija simtgadīgā kordiriģenta Roberta Zuikas diriģētā Latvijas himna. Šis Jāzepa Vītola students visiem lika pārdomāt Latvijas likteņa peripetijas.

Daudziem tomēr nav zināms, ka Zuika bija viens no apmēram 30 tūkstošiem jauno latviešu vīriešu, kuri pēc kara tika ieslodzīti rietumu gūstekņu nometnēs. Zuikas dibinātais vīru koris aiz dzeloņstiepļu žogiem stiprināja latviešu patriotismu un lepnumu. Arī vēlāk Anglijā un ASV šie vīri sniedza garīgo spēku trimdas latviešiem. Šis latviešu vīru gūstekņu posms un viņu dzimtenes mīlestības baltkvēle nav plaši aprakstīti Latvijas medijos.

Viena no lielākajām gūstekņu nometnēm bija Cedelgheima (Zedelgheim) Beļģijā. Tur 1946. gada sākumā atradās 11 160 jauni latviešu vīrieši, kuriem liktenis nebija lēmis atgriezties dzimtenē. Vairāk nekā puse – 5880 – bija jaunāki par 26 gadiem. Cedelgheimā atradās apmēram trešdaļa no latviešu karavīriem, kuri kara beigās bija Vācijā. Viņu potenciālās zeltenītes palika aiz dzelzs aizkara, Latvijas demogrāfijai par ilgstošu skādi.

Šie jaunie vīrieši bija rūdīti kara laukā, cīnoties pret boļševikiem. Viņiem visiem bija nerimstošas ilgas pēc dzimtenes un skumjas par to, kas noticis brīvajai Latvijai zem staļinisko okupantu vardarbības jūga.

Pretstatā PSRS gulaga nometnēm šie Latvijas leģiona karagūstekņi Rietumu spēku pārvaldītajās nometnēs varēja baudīt vismaz minimālu cilvēcisku attieksmi, kaut bija ēdiena trūkums un baraku dzīve – skarba.

Rietumu civilizācijas izpausme pieļāva šiem Latvijas gūstekņiem izdot avīzes un pat 1946. gada kalendāru. Viņi veidoja savus pulciņus. Daži mācījās angļu un citas valodas, citi apguva mehāniku, galdnieku un dārznieku prasmes, vēl citi sanāca, lai pārrunātu latviešu literatūras un vispārējas kultūras jautājumus. Nometnē paši latvieši ieturēja hierarhiju un disciplīnu. Šeit tika dibināti “Daugavas vanagi” un izveidoti trimdas skautu kustības pirmsākumi. Lielais vairākums no šiem jaunajiem vīriešiem vēlāk ar entuziasmu veidoja un vadīja latviešu kultūras dzīvi visās galvenajās trimdas latviešu mītnes zemēs. Viņi bija tas mugurkauls, kas kopā ar lielo Latvijas inteliģences slāni veidoja latviskas dzīves pamatus.

Diemžēl ar viņu novecošanu un nerimstošo asimilācijas spiedienu trimdas kulturālā dzīve lēnām izgaist.

Trimdas latviešu plašā kulturālā darbība nodrošināja to, ka vairākus gadus, it sevišķi 60. gados, iznāca vairāk latviešu grāmatu nekā okupētajā Latvijā. Arī avīzes sasniedza plašu lasītāju loku. Notika regulāri Dziesmu svētki, teātru izrādes, koncerti un saviesīgas balles.

Viss tas, protams, rāda pretstatu pašreizējiem no Latvijas aizbraukušajiem, kam kultūras darbība ir minimāla un kas ierakušies savās personiskajās darīšanās. Tāpat viņu dzimtenes mīlestības līmenis liekas gaužām niecīgs.

Lai mēs labāk varētu uztvert kādreizējo Cedelgheimas nometnes gūstekņu dziļās alkas pēc dzimtenes, vēlos citēt daļu no 1946. gada publikācijas, kas saucas “Gūstekņa gadagrāmata 1946″.

“Mēs, svešumā atrodoties, labprāt kavējamies atmiņās par bijušajiem labajiem laikiem dzimtenē. Mēs ļaujamies svētīties visā tai labajā, kas nāk kā garīgas vērtības līdzi no pagātnes. Latviešu tautas garajā mūžā sakrājies liels un neizsīkstošs gara mantu pūrs, kas kā neatņemama daļa spirdzina mūsu dvēseles, svešas gaitas staigājot. (..) Ļausimies šo bijušo laiku atmiņu skatījumā gara acīm ieraudzīt to mūžīgi latvisko, kas skaidroja un daiļoja mūsu dzīvi un darbu, un iedzīvināsim to atkal savās sirdīs. Katra diena gadā saistās ar kādu skaistu, senu tradīciju, ar mūsu darīto darbu.

Katri svētki – ar latvisko, gaišo. Blakus tam skarba ikdiena tagad rāda citu ainu. Esam iežogoti dzeloņstiep­lēm, mūsu dzīve jāvada svešos nepatīkamos ap­stākļos. Tomēr latviska, balta dvēsele, neaptraipījusies svešiem sārņiem, veldzējusies ticībā Mūžīgajam, neiznīks!”

Der atzīmēt, ka slāpes pēc informācijas mudināja šiem Cedelgheimas gūstekņiem izdot ikdienas laikrakstu “Laika Griežos” un nedēļas izdevumu “Ceļa Mala”. Vēlāk tas tika pārveidots par ikdienas avīzi “Rīta Ziņas”. 1945. gada 25. decembrī avīzes ievadraksts noteica karavīru apņēmību un cerību vadlīnijas: “Ikviens un visi mēs ticam un zinām, ka nāks diena, kad atgriezīsimies dzimtenē, skaidroti ciešanu ugunīs, grūtību rūdīti nākotnei… Šodien iedziļināsimies sevī, izmetīsim no sirdīm visu tumšo un duļķaino, zemosimies lūgšanā cilvēces Baltajam Dievam, lai viņš pagriež mūsu takas uz to pusi, kur spīd visspožākā un siltākā saule – dzimtenes saule. Pāri tālumiem un robežām garā iesim pie saviem mīļajiem: vecākiem, sievām, bērniem, brāļiem un māsām… Ir miers. Lodes un šķembas vairs neplosa mūs. Tagad mums, svešumā izkaisītiem latviešiem, jābūt un jāpaliek vienotiem ticībā un pārliecībā, lai nekādas vētras un ciešanas mūs nevarētu saplosīt, lai mēs kā vienota tauta un nācija varētu atgriezties Daugavas un Lielupes krastos, kad mūsu stunda būs pienākusi.”

Latvijas vēsturē bijuši dažādi pagriezieni, par to var būt dažādi vērtējumi un analīzes. Tomēr arī šodien der uztvert un sevī apzināt to dzimtenes mīlestību, ko šie Cedelgheimas jaunie vīrieši pauduši sev un arī nākamām paaudzēm.

July 18, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pieprasītā grāmata “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” no 18.07. būs veikalos

bonis.lv

Pieprasītā grāmata “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” no 18.07. būs veikalos!

12.jūlijā LOIB saņēma no tipogrāfijas grāmatas “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” 2., koriģēto izdevumu. Tā kā pēc šīs grāmatas ir ļoti liels pieprasījums, tad jau no 18.jūlija tās būs nopērkama grāmatu veikalos visā Latvijā: Valterā & Rapā, Zvaigznē ABC, Jāņa Rozes grāmatnīcās, karšu namā “Jāņa sēta”, Latvijas Okupācijas muzeja grāmatu galdā u.c.

Grāmata jau tiek tulkota arī angļu un krievu valodā, jo tā ir ieinteresējusi arī daudzus šajās valodās lasošos.

Grāmatas 1.izdevuma atvēršanas svētki notika 2012.gada 7.decembrī. Drīzumā vērsim 2. izdevumu.

Vienlaicīgi ar šo grāmatu būs iespēja iegādāties arī LOIB agrāk izdoto un lasītāju pieprasīto grāmatu “Latvija – padomju militāristu varā. 1939-1999.”.

Par grāmatu iegādi varat sazināties arī pa tel. 29521934.

July 17, 2013 Posted by | grāmatas | Leave a comment

Kremlis karo pret “vēstures falsifikāciju”

Valdis Bērziņš, Latvijas Avīze

Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Nikolajs Pankovs paziņojis, ka tiek plānots izveidot īpašu militāru vienību darbam arhīvos, lai pārraudzītu un nepieļautu “vēstures falsifikāciju”.

Kritizē “vienotas 
ievirzes” vēsturi

Papildus pilotprojektam, kas paredz veidot pētniecības vienības no dažādu zinātnes jomu studentiem, Aizsardzības ministrija plāno izveidot pētniecības vienības arī tādās jomās kā, piemēram, socioloģija, psiholoģija un vēsture, ziņo aģentūra “RIA Novosti”. Viena no militāro pētnieku vienībām tiks piesaistīta Aizsardzības ministrijas Centrālajam arhīvam, lai apzinātu “vēstures falsifikācijas aspektus, kas kļūst arvien izplatītāki Krievijā un ārzemēs”, Pankovu citē “RIA Novosti”. Viņš piebilda, ka militāro pētnieku vienības darba centrā būs Otrā pasaules kara notikumi un ka tās karavīriem vajadzēs pielaidi ierobežotas pieejamības informācijai, lai īstenotu projektus. 2009. gadā Kremlis izveidoja komisiju cīņai pret “vēstures falsifikāciju”, kas pērn tika izformēta.

Nesen Krievijas varas iestādes ar jaunu aizrautību ķērās pie vēstures, pasūtot vienotas ievirzes vēstures mācību grāmatu sēriju skolām, lai veicinātu “patriotisma jūtas”. Attieksme pret vēsturi Krievijā vienmēr bijusi atkarīga no varas, kam ir liela pieredze pagātnes notikumu izmantošanā saviem ideoloģiskajiem un propagandas mērķiem.

Carisma laikmetā vēstures mācību grāmatās tika nīdētas revolucionāras idejas, bet Staļina režīma laikā 1935. gadā pasūtītā vienotā vēstures mācību grāmata slavēja boļševiku partiju. Pat vēl pāris gadu pirms padomijas sabrukuma vēstures profesori varēja zaudēt darbu, apgalvojot, ka Krievijas valsts radīšanā piedalījušies vikingi. Šis fakts minēts Krievijas viduslaiku hronikās, taču noklusēts padomju laika oficiālajās vēstures grāmatās kā “nepatriotisks”. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka ekspertu aprindās ar bažām uzņemts Kremļa plāns izveidot vienotas ievirzes vēstures mācību grāmatu sēriju skolām, atzīmē “RIA Novosti”. Kritiķi bažījas, ka jaunās “vienotās ievirzes” mācību grāmatas ir paredzētas nācijas smadzeņu skalošanai apjomā, kas Krievijā nav pieredzēts kopš padomju laikiem. Lai gan šis plāns iederas Kremļa īstenotajā ideoloģisko skrūvju piegriešanas taktikā, profesionāli vēsturnieki uzskata, ka tā apjoms un ietekme varētu būt ierobežoti.

“Ģeopolitisks” 
pasūtījums

“Ir visai grūti mežģīt vēsturi, it īpaši, ja tas notiek sabiedrības acu priekšā,” uzskata Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas Vēstures institūta pētnieks Artēmijs Puškarevs, kura kolēģi piedalījušies jauno mācību grāmatu satura vadlīniju formulēšanā. Pārdesmit gados pēc padomijas sabrukuma izdots vairāk nekā simts Krievijas vēstures mācību grāmatu ar dažādu ievirzi – no liberālas līdz ultrakonservatīvai. Prezidents Vladimirs Putins atbalstījis jaunas mācību grāmatas veidošanu par Krievijas militāro vēsturi. Prezidenta Putina administrācija plaši izmantojusi padomju pagātni patriotisma uzjundīšanai iedzīvotājos, pieklusinot valsts nesenās vēstures tumšākās jomas un slavinot Staļina laiku, kad Krievija bija pasaulē atzīta lielvalsts par spīti tās autoritārajam režīmam. Kremļa ideologu īpašas uzmanības lokā ir Otrais pasaules karš un Staļina loma, ar katru gadu pompozāk atzīmējot uzvaru 9. maijā, kas gūst arvien plašāku atainojumu arī vēstures mācību grāmatās.

Kādā publikācijā divi Maskavas Valsts universitātes vēstures profesori atļāvušies nodēvēt Staļinu par “efektīvu menedžeri”, kura veiktās represijas bija nepieciešamas, lai padarītu Padomju Savienību par lielvalsti. Lai gan autoriem nebija tiešas saiknes ar Kremli, izcēlās skandāls, kas bija viens no faktoriem, aicinot uz “konsensusu vēstures mācīšanā”.

Strīdā iejaucās prezidents Putins, norādot, ka vēstures mācību grāmatās nedrīkst būt “iekšējas pretrunas un pretrunīgi vērtējumi” un tām “jārada cieņa pret visiem mūsu vēstures posmiem”. Krievijas amatpersonu un vēsturnieku izveidotā darba grupa, ko vada Valsts domes spīkers Sergejs Nariškins, sagatavojusi 39 lapu vadlīniju sarakstu ar vēstures tēmām, kas būtu jāataino mācību grāmatās. Vadlīnijās Staļins nosodīts par masu represijām pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, taču autori iesaka atļaut skolotājiem dot skolēniem vairāk nekā vienu vēsturisko notikumu interpretāciju, ja to pieļauj valsts apstiprinātā mācību programma. Sabiedrisko diskusiju par vēstures mācību grāmatu vadlīnijām paredzēts turpināt līdz oktobrim, paziņojis Krievijas izglītības un zinātnes ministrs Dmitrijs Ļivanovs. Pēc tam tiks izvērtēti iesniegtie priekšlikumi un izvietots valsts pasūtījums 5. – 11. klases vēstures mācību grāmatu sērijas veidošanai. Ļivanovs noliedzis, ka mācību grāmatas būtu domātas propagandai, bet Maskavas Valsts universitātes Vēstures fakultātes dekāns Sergejs Karpovs intervijā laikrakstam “Vedomosti” atzinis, ka skolas mācību grāmatās par vēsturiskajiem notikumiem jāsniedz viedoklis, kas atbilst Krievijas “ģeopolitiskajām interesēm”.

July 17, 2013 Posted by | Krievija, Vēsture | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: