gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kabardijas-Balkārijas politrepresiju upuri vēršas Eiropas cilvēktiesību tiesā

Kabardijas-Balkārijas politisko represiju upuri vēršas Eiropas cilvēktiesību tiesā, pieprasot kompensāciju

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Жертвы политических репрессий из Кабардино-Балкарии обратились в ЕСПЧ с требованием компенсации морального вреда

Жертвы политических репрессий из Кабардино-Балкарии, которые в 1944 году были депортированы из мест проживания в Среднюю Азию, в массовом порядке обращаются в районные суды, а затем в апелляционную инстанцию с исками о взыскании с государства компенсации морального вреда. Получив отказ, они направляют жалобы в Европейский суд по правам человека. В Страсбург уже направлены сотни жалоб, сообщила член Совета старейшин балкарского народа Тамара Гериева.

Коллегия Верховного суда Кабардино-Балкарии 19 декабря рассмотрела одновременно девять таких апелляционных жалоб. Во всех случаях решения районных судов были оставлены без изменения, а жалобы без удовлетворения.

Всего за получением компенсации в суды обратились несколько тысяч человек. Суммы компенсации, которые указываются в исках, колеблются от 5 до 13 млн рублей в зависимости от того, был ли репрессирован сам истец, либо его родители, рассказала корреспонденту “Кавказского узла” член Совета старейшин балкарского народа Тамара Гериева.

Она пояснила, что помогает жителям республики готовить иски в суд. Консультируют и оказывают ей помощь юристы общественной организации “Союз репрессированных народов” из Москвы.

Массовая депортация балкарцев произошла 8 марта 1944 года. К местам поселения в Среднюю Азию в 14 эшелонах было отправлено не менее 37 713 балкарцев. Из общего числа высланных 52% составляли дети, 30% – женщины, 18% – мужчины. В 1957 году после 13 лет изгнания балкарцам было разрешено вернуться на родину. 28 марта 1957 года государственными органами было принято решение о восстановлении государственности балкарского народа.

Жансурат Мисирова родилась в Казахстане. А ее родители родились и выросли в селении Верхняя Балкария.

“Моих родителей, Аминат Ульбашеву и Магомеда Мусукова, выслали сразу после того, как они поженились. Попали в Казахстан, в Алма-Ату. Жили на территории старого завода, в пыли, в грязи. Я родилась там в 1946 году. Со слов старших знаю, как им тяжело пришлось. Есть нечего было. От тяжелой работы отец заболел и умер”, – рассказала она корреспонденту “Кавказского узла”. По словам Жансурат Мисировой, никакими деньгами не компенсируешь то, что им пришлось пережить.

Фазилят Батчаева была репрессирована в возрасте 11 лет вместе с родителями, в то время как ее родной брат Далхат Гиляхов воевал на фронте под Сталинградом и погиб там. “Тогда болезнь такая была – тиф. Выселяли даже больных тифом”, – рассказала она корреспонденту “Кавказского узла”. В ссылке Фазилят Батчаева вышла замуж, родила мальчика, но он умер. По ее словам, половина тех, кого выселили, умерли в ссылке.

Хаджиев Хасанби из селения Заюково был выслан с родителями в возрасте полутора лет. “Отец утром погнал корову на пастбище и прямо оттуда был депортирован. Все, что у нас было, все осталось, даже килограмм муки не смогли взять с собой”, – говорит он.

В ссылке их называли детьми врагов народа. В школе им не разрешали носить красный галстук, долгое время даже после возвращения из ссылки они носили клеймо детей изменников родины, рассказали собеседники.

В 1957 году балкарский народ был реабилитирован и возвращен в места исконного проживания.

В исках в суд репрессированные подчеркивают, что отношении них нарушена статья 1 Протокола N 1 Европейской конвенции о защите прав человека и основных свобод (“Каждое физическое или юридическое лицо имеет право на уважение своей собственности. Никто не может быть лишен своего имущества иначе как в интересах общества и на условиях, предусмотренных законом и общими принципами международного права”).

В решениях районных судов республики, куда обращались репрессированные, говорится, что законом “О реабилитации репрессированных народов” от 26.04.1991 г. предусмотрено возмещение ущерба реабилитированным народам, “которое осуществляется поэтапно”. Реабилитированным уже были выплачены компенсации на основании закона “О реабилитации жертв политических репрессий”. Предусмотренные данным законом механизмы не предусматривали разграничение материального и морального вреда, отмечается в решениях судов.

В решениях также подчеркивается, что ответственность за причинение морального вреда впервые была установлена нормативными актами гражданского законодательства 3 августа 1992 года, а вред истцам был причинен раньше.

“Требования истца не подлежат удовлетворению, в том числе и в случае, когда истец после вступления этого акта в законную силу испытывает нравственные или физические страдания, поскольку на время причинения вреда такой вид ответственности не был установлен”, – отмечается в решениях судов.

Суды посчитали, что репрессированные ничем не подтвердили, что длительное время жили с клеймом “дети изменников родины”, слышали оскорбления в свой адрес и в адрес своего народа.

В апелляционной жалобе истцы ссылаются на постановление Европейского суда по правам человека от 2 февраля 2010 года по делу “Клаус и Юрий Киладзе против Грузии”. В нем говорится, что если в законодательстве отсутствует нормативный акт о возмещении ущерба жертвам политических репрессий, то государство-ответчик должно выплатить 4 тысячи евро в качестве возмещения за моральный вред каждому из заявителей.

Коллегия Верховного суда КБР посчитала, что в деле “Клаус и Юрий Киладзе против Грузии” присужденная денежная компенсация являлась не компенсацией морального вреда за имевшие место репрессии, а “компенсацией за нарушение их права на имущество по статье 1 Протокола №1 Конвенции, поскольку ответчик (государство) уклонялся от осуществления мер по принятию законодательства, позволяющего жертвам политических репрессий иметь права, гарантированные государством. В России, по мнению Коллегии, такое законодательство имеется.

В обращениях в ЕСПЧ истцы пишут, что в отношении них было нарушено право на уважение собственности, гарантированное в статье 1 Протокола №1 Конвенции.

В жалобах также пишется, что балкарский народ, несмотря на принятые федеральные законы, не был реабилитирован территориально. Не были восстановлены балкарские районы, муниципалитеты лишены возможности распоряжаться землей, в горных селениях нет промышленных производств, а значит, и рабочих мест и др.

“Нам неважны эти деньги, но мы остаемся неуслышанными”, – сказала корреспонденту “Кавказского узла”, жительница селения Каменка Зайнат Насреддинова.

По данным, опубликованным Международным обществом “Мемориал”, в СССР за период с 1937 по 1944 годы общее число высланных представителей разных народов составило до 2,5 млн человек.

Напомним, что в марте и апреле этого года в ЕСПЧ с аналогичными жалобами обратились представители других репрессированных народов – калмыков и ингушей.

Специалист по ведению дел в ЕСПЧ, старший юрист Правозащитного центра “Мемориал” Фуркат Тишаев напоминал, что жители были предупреждены о том, что иски с самого начала не имели перспективы, а решения, вынесенные ЕСПЧ по похожим искам жителей бывшего СССР, не могут рассматриваться как прецеденты для России.

По данным на март 2013 года ЕСПЧ уже отклонил 108 таких жалоб, и аналогичные жалобы также будут объявлены неприемлемыми, приводит данные Фуркат Тишаев в опубликованной на “Кавказском узле” статье “ЕСПЧ отклоняет жалобы родственников политических репрессированных из России”.

Примечание:

В митинге памяти жертв депортации балкарского народа в Нальчике приняли участие представители регионов СКФО“, “В Кабардино-Балкарии вспоминают жертв политических репрессий балкарского народа“, “В Черкесске избрано руководство Координационного совета репрессированных народов РФ“, “Жители Белой Речки заявили на сходе о нерешенности проблем селения“.

Автор: Людмила Маратова; источник: корреспондент “Кавказского узла”

December 22, 2013 Posted by | deportācijas, noziegumi pret cilvēci, PSRS, represijas | Leave a comment

Iesaldētā vēsture

Uzdrīkstēties publiskot čekas un cekas maisus
Ritvars Jansons

Saeima, 12.decembrī virzot lēmuma projektu par personas sadarbību ar tautā par čeku saukto padomju Valsts drošības komiteju (VDK), kārtējo reizi izvairījās no lēmuma pieņemšanas par VDK dokumentu publicēšanu. Mēģinājumi VDK problēmu iesaldēt vēl uz 30 gadiem vērtējami kā izvairīšanās no mūsu sarežģītās vēstures izgaismošanas.

No zobratiņa līdz motoram

Ja mēs gribam izprast savu vēsturi, vienreiz jāsaņemas un sabiedrībai jādod pilnīgs skats uz okupācijas gadu totalitāro sistēmu, nevis jārunā vienīgi par tās mazāko zobratiņu – čekas aģentu un informatoru darbību. Diemžēl jau no 1990.gadu sākuma, kad tika pieņemts arī likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, diskusijas parlamentā un sabiedrībā galvenokārt risinājušās par zemākā līmeņa izpildītāju – VDK aģentu un informatoru vainas pakāpi. Arī par to, vai sadarbības fakts tiesas ceļā ir pierādāms.

Ēnā paliek represiju un totālas sabiedrības kontroles pavēļdevēji – augstākā Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) vadība un tai pakļautie organizētāji – VDK kadru darbinieki.

Padomju Savienībā varas piramīdā augstākā bija Komunistu partija. Tā deva ne vienmēr gan dokumentētas pavēles zemākstāvošām institūcijām, arī VDK. Vēl 1980.gados gandrīz katra PSRS VDK pavēle tika dota, balstoties uz kādu Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās Komitejas (CK) lēmumu. Varas piramīdas pats augstākais posms atradās Maskavā. Savukārt LKP bija PSKP, bet LPSR VDK – PSRS VDK struktūrvienības. Republikas institūcijas pildīja Maskavas pavēles. VDK darbību Latvijā pārraudzīja Kompartija. Pirmajos otrreizējās okupācijas gados pilnvarotais drošības lietās bija speciāla Maskavas komunistu atsūtīta Latvijas biroja sastāvā, vēlāk LKP CK Administratīvā daļa.

VDK cīņu ar tā saukto pretpadomju aģitāciju un propagandu – t.i., citādi domājošo represēšanu, uzraudzīja LKP Ideoloģiskā daļa. LKP pavēlēs VDK izpaudās partijas ideoloģiskie uzdevumi. Ar saviem lēmumiem LKP ne vienmēr deva tiešus rīkojumus, bet veidoja idejiski un psiholoģiski labvēlīgu fonu VDK orientēšanai uz politiskām represijām. Piemēram, 1988.gada 18.jūnija LKP CK plēnumā ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs par 1988.gada 25.marta un 14.jūnija demonstrantiem izteicās: “[..] mēs realizējām [..] lielu operāciju. Ļoti sarežģīti saukt pie kriminālatbildības. Daudz tika darīts, lai būtu liecinieki, lai patiešām varētu dažus saukt pie atbildības. Bet par nožēlu laiks gāja, un viņi droši vien saukti tikai pie administratīvās atbildības. Mans viedoklis ir tāds: ja ir tādi likumpārkāpēji, kā bija šajā mītiņā (domāts 1988.gada 14.jūnija mītiņš), tad noteikti jāsauc pie atbildības.“.

1988.gada 14.jūnija mītiņā par plakāta “Nē nodevējiem!” (domāti delegāti Padomju Savienības kompartijas 19.konferencei no Latvijas) demonstrēšanu aizturēja Modri Lujānu. Pret viņu ierosināja krimināllietu par pretpadomju propagandu un aģitāciju, taču tiesa M.Lujānu attaisnoja.

Latvieši nebija „ziņotāju tauta”

VDK materiālos resursus savukārt nodrošināja LPSR Ministru Padome. Zemāk varas sistēmā atradās izpildītāji – VDK un tās kadru darbinieki. LPSR VDK veica dažādas funkcijas – sākot ar spiegošanu Rietumvalstīs un beidzot ar skolēnu rakstīto pretpadomisko lapiņu autoru meklēšanu. Tikpat dažādi bija čekas speciālisti – tajā skaitā operatīvie darbinieki. Darbinieki vervēja aģentus un informatorus, kuri tika iesaistīti čekas organizētajās operācijās, sniedza darbiniekiem ziņas. Aģenti, informatori, slepeno tikšanās dzīvokļu saimnieki bija zemākais posms visā padomju kontroles sistēmā. Taču bez šī posma lielā sistēma nevarētu efektīvi darboties. Viņu rīcības iespējas VDK stingri ierobežoja. Aģentus kontrolēja ne tikai darbinieki, bet arī citi VDK aģenti.

Aģentu savervēšana nenotika uz brīvprātības pamatiem. Idejisks padomju iekārtas slavētājs, kurš pats pieteicās VDK, tai nebija vajadzīgs. VDK ar aģentu un informatoru palīdzību vajadzēja iekļūt vidē, kur komunistiskās vērtības nebija cieņā. Tāpēc vervēšana visbiežāk notika ar šantāžas un draudu palīdzību, retāk izmantojot godkāri un karjerismu. Ja Staļina laikā cilvēkiem bija jāizšķiras starp nāvessodu vai kalpošanu čekai, tad vēlākajos gados šantāžas metodes bija citas. Piemēram, padomju kriminālkodeksā par homoseksualitāti draudēja cietumsods. Tas bija pietiekams arguments, lai cilvēks izšķirtos par labu kalpošanu VDK.

Nevajag baidīties, ka, publicējot VDK dokumentus, tiktu mesta ēna uz latviešiem kā nodevēju tautu. Aģentus vervēja arī nacistu okupētajā Francijā un Krievijā, PSRS – iekarotajā Austrumeiropā. Proporcionāli tie latvieši, kuri sadarbojās, nebija vairāk kā citur okupētajās valstīs.

Izšķiršanās par LPSR VDK dokumentu publicēšanu būtu liels solis uz priekšu padomju varas un kontroles sistēmas izpratnē. Taču vienīgi ar aģentu un informatoru kartotēkas publicēšanu, par kuru visu laiku tiek runāts, šādu izpratni sabiedrība neiegūs. Kartotēkas, kurā atrodama maz informācijas, publicēšana bez zinātniskiem komentāriem izraisīs vairāk jautājumus, nekā atbildes. Latvijā ir salīdzinoši maz VDK dokumentu, lielākā daļa aizvesta uz Krieviju.

Tomēr Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā glabājas ne tikai kartotēka, bet arī LPSR VDK elektroniskās datu bāzes aģentu ap 8000 ziņojumu atreferējumi, kuros ir informācija par 35 656 personām, aģentu uzskaites žurnāli, kuros aģentu personība nav minēta, 171 operatīvās lietas, kurās parādīts kādas operācijas VDK veica, VDK izsekoto cilvēku kartotēka. Tāpat centra rīcībā ir LPSR VDK kadru darbinieku datu bāze. Informācija no šiem dokumentiem jau ir izmantota zinātniskos darbos. Centra rīcībā esošā informācija būtu jāpublicē kā kopums, skaidrojot VDK darbību, nevis sabiedrībai izsviežot pliku aģenta kartītē minēto vārdu un uzvārdu. Primārā tomēr ir VDK kadru darbinieku, nevis aģentu un informatoru atbildība. Savukārt varas piramīdas augstāka posma – LKP CK locekļu vārdi atrodami komunistu partijas dokumentos.

Bez komentāriem neiztikt

Ir jāpārvar bailes un dokumenti jāpublicē. Pirmkārt, jāpublicē LKP CK locekļu un LPSR VDK kadru darbinieku vārdi. Tikai pēc tam LPSR VDK aģentūras kartotēka ar zinātniskiem komentāriem. Argumenti, ka tiks aizskartas organizētāju un izpildītāju cilvēktiesības, neiztur kritiku. Sensitīva informācija VDK dokumentos ir par upuriem, nevis kontrolētājiem un represētājiem. Likumdošanā šādas informācijas izpaušana ir regulēta. Sabiedrības vairākumam, pret kuru tika vērsts kontroles mehānisms, ir tiesības par šo mehānismu zināt.

Vēl jo vairāk: atjaunotā valstī sargāt slepenībā okupācijas režīma darboņu – LKP CK locekļu un VDK kadru darbinieku vārdus – būtu amorāli. Vēl 30 nepublicēšanas gadi jautājumus par pagātni nemazinās. Tie šo gadu laikā tiks uzdoti atkal un atkal. Pēc 30 gadiem sāpīgo jautājumu būs pat vēl vairāk. Jo tad personas, par kurām publicēti dokumenti, lielākoties vairs nebūs mūsu vidū un savu viedokli paust nevarēs. Ja Seimā uzskata, ka dokumentu publicēšana saistīta ar valsts drošību, dokumentus iespējams publicēt, bet likumdošanā bijušā režīma darboņiem – LKP CK locekļiem un kadru čekistiem saglabājot ierobežojumus iegūt pilsonību, kandidēt Saeimas vēlēšanas, strādāt drošības un civildienestā utml.

Jo ātrāk mēs tiksim galā ar savu pagātni, jo drošāk iesim uz nākotni. Bailes un tukšas aizdomas nav labākie ceļabiedri.

Autors ir Dr.hist, Rīgas domes deputāts, Nacionālā apvienība

December 19, 2013 Posted by | Okupācijas sekas, stukači, Vēsture, čeka | Leave a comment

Ceka vai čeka? Kas noteica visu padomju Latvijā?

Olivers Everts, Speciāli TVNET

Saeimas deputāti ir sākuši izskatīt Nacionālās drošības komisijas (NDK) rosinātos likuma grozījumus par tā saucamajos čekas maisos esošo personu reģistru. Tie paredz vēl 30 gadus ierobežot šo cilvēku tiesības, kad var pierādīt, ka tie apzināti sadarbojušies ar VDK. Tas esot valsts drošības interesēs, sacījis NDK priekšsēdētājs Valdis Zatlers (RP). Grozījumi paredzot arī nepubliskot «čekas maisus» vēl 30 gadus un atstāt tos Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā. Tajā pašā laikā Latvijā ir spēki, kas dažādu iemeslu dēļ grib šo maisu saturu publiskot, it kā tajos būtu paši galvenie padomju režīma vainīgie. Tie ir maldi.

Ceka, nevis čeka

Lai saprastu maisos esošas informācijas nozīmi un jēgu, ir jāzina, kā darbojās un uz ko balstījās padomju vara, un tad mums kļūs skaidrs, ka maisa saturs ir ne pati svarīgākā padomju režīma daļa. Tā ir atraktīva un dramatiskāka gan, jo jebkuras varas slepenie dienesti un to metodes ir saistošākas par partijas kongresiem un partijas biroju lēmumiem, kas izlēma visu likteņus.

Vēstures doktors un politiķis no Nacionālās apvienības Ritvars Jansons uzskata, ka diemžēl atkal lielākais akcents tiekot likts uz VDK aģentiem un informatoriem, kas esot mazākais posms visā totalitārās sistēmas totālās izsekošanas un represiju ķēdē. Informatorus un aģentus nevarot svērt vienos svaru kausos ar pavēļu devējiem, jo galveno darbu virs viņiem veikusi PSRS komunistiskās partijas centrālkomiteja Maskavas un Rīgas līmenī, kas devusi rīkojumus VDK darbiniekiem, kas savukārt izmantoja aģentus. (LR raidījums Aktuālais temats 12.12. 2013.)

Jā, VDK informatoru saraksti lielai daļai sabiedrības varētu būt tikpat interesanti un nozīmīgi kā padomju laika oktobrēnu, pionieru vai komjauniešu saraksti. Jo ne jau šīm organizācijām un to biedriem piederēja valsts vara Latvijā un visā PSRS, bet tās tika izmantotas, lai stiprinātu totalitāro režīmu. Vara piederēja komunistiskai partijai un tās nomenklatūrai. Komjaunatnei tās statūtos tika noteikta partijas rezervistu un palīga funkcija. Komunistiskās partijas kā vienīgās partijas vadoša loma bija nostiprināta arī PSRS konstitūcijas preambulā. Attiecīgi arī Latvijas PSR konstitūcijā. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas, tā vadīja un kontrolēja visas dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās tautas pārstāvniecības institūcijas – Tautas deputātu padomes. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni, ieskaitot čeku.

Tātad padomju sabiedrībā represijas vadīja nevis čeka, bet «ceka», kā Latvijā tolaik žargonā sauca Kompartijas centrālo komiteju (CK). Čeka bija tikai izpildītāja.

Jāpublicē arī oktobrēnu un pionieru saraksti?

Kļūt par oktobrēnu, pionieri vai komjaunieti spieda apstākļi, un tas bija arī jādara, lai nenonāktu vienaudžu izolācijā. Turklāt bieži vien citas izvēles nebija, ja gribēji pabeigt skolu, tikt augstskolā un kaut ko sasniegt savā dzīvē. Līdzīgi bija ar nokļūšanu VDK darbinieku uzmanības lokā. No VDK kā «nagu maucēju» iestādes ļoti baidījās, un tikai paši drosmīgākie, kam nebija, ko zaudēt, izvēlējās konfrontāciju ar to.

Ja Saeima kādreiz pieņemtu lēmumu publicēt tā saucamo čekas maisu saturu, tad, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par padomju režīma metodēm informācijas vākšanā un citādi domājošu pilsoņu izsekošanā un ideoloģiskā ietekmēšanā, būtu jāpublicē arī maisi ar oktobrēnu, pionieru un komjauniešu, partijas biedru un CK locekļu, pilsētu un rajonu komiteju biroja sastāvu sarakstiem. Jo jau no septiņu gadu vecuma padomju režīms audzināja pilsoņus, lai par viņu augstāko uzdevumu būtu kalpošana padomju varai, komunistiskajai partijai. Šajos sarakstos praktiski atradīsies visi padomju laikā skolās gājušie Latvijas pilsoņi. Oktobrēni, pionieri un komjaunieši ir padomju bērnu, pusaudžu un jauniešu organizāciju biedru nosaukumi. Par oktobrēniem praktiski kļuva visi pirmo klašu skolēni un pionieros uzņēma ceturtajā klasē. Oktobrēnus PSRS skolās audzināja kā proletariāta diktatūras vadoņa «Ļeņina mazbērnus».

Varonis bija tas, kas nodod pat savu tēvu

Pionieri bija padomju pusaudžu organizācija, kas darbojas pēc skautu organizāciju principa. Taču pionieru devīze bija: «Cīņai par Padomju Savienības komunistiskās partijas lietu esi gatavs!» Pionierus audzināja uzticīgi kalpot padomju režīmam un nodot represīvajai varai visus, kas pionieriem šķita varai neuzticīgi. Vispazīstamākais pionieru paraugs, kas tika likts par atdarināšanas cienīgu, bija Pavļiks Morozovs, kurš, audzināts īstu pionieru garā, padomju represīvajiem orgāniem nodeva savu tēvu, jo viņš bija palīdzējis zemniekiem no padomju varas noslēpt izaudzēto labību. Arī komjauniešu organizācijas mērķis bija audzināt PSRS režīmam uzticīgus jauniešus.

Tādā veidā komunistiskā partija un visa PSRS sistēma jau no mazotnes cilvēkos centās ieaudzināt principu: «Kas nav ar mums – tas ir pret mums.» Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret citādi domājošiem. PSRS režīms partijas vadībā kultivēja aizdomīgumu, neuzticēšanos, denunciācijas un slepenu ziņu pienešanu partijas orgāniem.

Partijas rokās bez režīmam paklausīgiem oktobrēniem, pionieriem, komjauniešiem un PSKP biedriem (kā brīvprātīgiem uzraugiem, ziņotājiem un informatoriem) bija arī profesionāla informācijas ievākšanas, spiegošanas un represiju iestāde KGB (Komitet Gosudarstvennoj bezopasnosti), ko latviski tulko kā PSRS (Latvijas PSR) Valsts drošības komiteja (VDK). Tās sākuma nosaukums 1917. gadā bija darināts no jēdziena «Čerezvučainij Komitet» (ārkārtējā komiteja), radot abreviatūru «čeka». Taču čeka nedarīja neko, ko nebija sankcionējuši kompartijas vadības augstākie orgāni. Čeka (VDK), tāpat kā visas citas PSRS ministrijas un iestādes, saņēma rīkojumus no komunistiskās partijas politbiroja, republikānisko kompartiju birojiem, pilsētu, rajonu un centrālo komiteju sekretāriem, nodaļu vadītājiem, t.i., partijas nomenklatūras.

Tas tā notika arī Latvijas teritorijā, kur VDK un visu tieslietu iestāžu darbu vadīja un organizēja Latvijas Komunistiskās partijas centrālā komiteja un tās birojs. Partijas CK sekretāri un citi kompartijas darbinieki pirmdienās uz saviem rakstāmgaldiem saņēma slepenas VDK operatīvās atskaites par to, kā VDK pildīja partijas dotos uzdevumus cīņā ārējiem un iekšējiem valsts ienaidniekiem, ar «pagātnes paliekām» un buržuāzisko ideoloģiju. Šīs ziņas balstījās lielā mērā arī uz informāciju, ko VDK bija ievākusi no saviem informatoriem. Šī VDK sagatavotā informācija savukārt bija pamats, lai ceka pieņemtu savus lēmumus (postanovļeņija).

Kā ceka vadīja čeku Atmodas laikā

Uzmundrinājumu partijai un tā kalpam VDK aktivizēt informatoru darbu, lai savlaicīgi atklātu un atmaskotu nacionālistiski noskaņotas personas, var izlasīt Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja 1987. gada 24. augusta sēdes protokolā Nr. 47 par 1987. gada 23. augusta demonstrācijām Rīgā. Šajā sēdē piedalās tādi LKP CK biroja locekļi kā Soboļevs, Oherins, Brils, Rubenis, Auškaps, Zitmanis, Ņukša, Priedītis, Brokāns, Gobelko, Rubiks, Savicka, Terehovs, Grudulis, Barkāns, Astahovs, Šteinbriks, Johansons, Stefanovskis, Zālīte. Protokolā nav minēti šo personu vārdi.

Birojs liek partijas pilsētu un rajonu komitejām, arodbiedrību un komjaunatnes orgāniem pastiprināt darbu, kas tiek veikts, ieaudzinot darbaļaudīs, īpaši jauniešos, šķirisko pašapziņu, augstu politisko modrību un stabilu imunitāti pret naidīgās propagandas intrigām, pastāvīgi studēt sabiedrisko domu un savlaicīgi atklāt un atmaskot nacionālistiski noskaņotas personas… Lēmuma izpildes kontroli uzdod Latvijas kompartijas CK sekretariātam un personāli Latvijas kompartijas CK sekretāram biedram A. Gorbunovam. (Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1993., Nr.4(11), 51.-52. lpp.). Fakti liecina, ka Atmodas laikā VDK vadīšana bija ne tikai LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo, bet arī Latvijas «gaišo spēku» varoņa Anatolija Gorbunova kompetencē.

Par LKP CK vadošo lomu citādi domājošo cilvēku izsekošanā un represijās liecina LKP CK sekretāra Anatolija Gorbunova 1988. gada 27. janvāra slepenā vēstule LKP pilsētu un rajonu komitejām. Šajā vēstulē A. Gorbunovs lepojas, ka kompartijai ar A. Gorbunova kontrolē esošo mediju un tiesību sargājošo (tātad arī ar čekas) profilaktisko pasākumu palīdzību izdevies kontrolēt un izjaukt disidentu grupu «Helsinki-86».

«Šīs ekstrēmās grupas, tās līderu antisabiedriskie mērķi savulaik pietiekami pilnīgi tika atspoguļoti republikas masu informācijas līdzekļos. Padomju, partijas, tiesībsargājošo institūciju īstenotie audzinošie un profilaktiskie pasākumi ļāva lokalizēt grupas dalībnieku antisabiedrisko darbību. Viņi atteicās no aktīvas uzstāšanās, no paredzētās piedalīšanās viņu iepriekš ieplānotajā demonstrācijā pagājušā gada 18.novembrī. Lielākā grupas locekļu daļa aizbrauca uz ārzemēm, uz kapitālistiskajām valstīm, un viņiem tika atņemta padomju pilsonība. Grupa būtībā ir izirusi.» (LVA PA, 101.f., 61.apr., 118.l., 15.-19.lp. Oriģināls. Citāts no http://www.historia.lv)

Arī Ivars Godmanis

Ceka ar čekas atbalstu bija arī Latvijas Tautas frontes iniciatores. To liecina gan LKP CK arhīva dokumenti, gan Tautas frontes dalībnieku atmiņas. Taču notikumu attīstība Lietuvā, Igaunijā un PSRS sabrukuma pazīmes paralizēja kompartijas plānus par savas ietekmes nostiprināšanu šajā lietussarga organizācijā un laika gaitā daudzi uzticīgi kompartijas cekas un čekas kalpi kļuva par entuziastiskiem pilnīgi brīvas Latvijas idejas piekritējiem un par to nobalsoja 1991. gada 4. maijā. Tāpēc droši var apgalvot, ka mums ir jāpateicas arī komunistiskās partijas cekas un čekas daļai darbinieku par to, ka dzīvojam brīvā Latvijā. Ne tikai partijas nomenklatūras, bet arī VDK štata un ārštata darbinieki bijuši to vidū, kas balsoja par Latvijas neatkarību un aktīvi darbojās Tautas frontē (LPSR VDK vadītāja E. Johansona intervija TV filmā par Tautas fronti). Tāpēc nebūtu gudri par noziedzniekiem apzīmogot visus, kas dažādu iemeslu dēļ atradās gan nomenklatūras, gan čekas personāla sarakstos, gan tās aģentu maisos.

Čekas maisi ar aģentūras daļu 4500 personu kartītēm Latvijā esot atstāti tāpēc, ka Latvijas PSR VDK vadītājs E. Johansons, kurš bija ministra statusā arī pirmajā Latvijas Republikas valdībā, bija paredzējis šos aģentus izmantot brīvās Latvijas drošības dienesta izveidē, īstenojot Ivara Godmaņa parakstīto projektu par Latvijas PSR VDK pārveidošanu LR drošības dienestā. Taču šie plāni izjukuši pēc tam, kad noticis PSRS augusta pučs 1991. gadā un PSRS VDK tika atzīta par noziedzīgu organizāciju. (Ritvars Jansons, LR raidījums Aktuālais temats 12.12. 2013.)

Ivars Godmanis droši vien vēlāk nožēloja, ka atļāva Johansonam šo maisus atstāt neiznīcinātus, jo vēlāk tajos atradās arī viņa paša kartīte. Par saviem informatoriem VDK uzskatīja visus tos zinātņu kandidāta grāda ieguvējus, kas paši atrada stažēšanās vietas zinātniskos institūtos valstīs, ar kurām PSRS bija pētnieku apmaiņas līgumi. I. Godmanis 1986. un 1987. gadā bija stažējies Austrijā. (Diena, 11.09.1998.).

Jāpiezīmē, ka padomju sistēmā disertācijas aizstāvēšana un ārzemju institūta atrašana bija viens no retajiem legālajiem veidiem, kā uz kaut vai dažiem mēnešiem tikt laukā no PSRS, un VDK šos jaunos zinātniekus medīja ar īpašu centību. Lai partijas komitejas atļautu kādai personai izbraukt no PSRS, vajadzēja arī čekas akceptu. To dabūja, ja jaunais zinātnieks apsolīja pēc studijām ārzemēs sniegt informāciju par redzēto arī VDK. Tā čekas maisos acīmredzot nokļuva ne viens vien zinātnieks, mākslinieks, rakstnieks, sportists, garīdznieks.

Kad publicēs cekas maisus?

VDK informatori bija pats zemākais padomju režīma vadītāju informācijas ieguves posms. Šie cilvēki, izņemot tos gadījumus, kad viņu rīcība izraisīja citu personu fizisku iznīcināšanu vai ieslodzījumu, nav veikuši tāda mēroga noziegumus kā kompartijas CK, pilsētu un rajona partijas komitejas, vadot un kontrolējot šo informatoru darbu VDK struktūrvienību paspārnē. Partija ar savu centrālo un vietējo sistēmu padarīja informatorus lielā daļā gadījumu par šīs padomju sistēmas upuriem. Tie, kas aicina atvērt nepilnīgo informatoru kartotēku, apzināti vai neapzināti cenšas novērst uzmanību no padomju sistēmas galvenajiem represiju veicējiem – Komunistiskās partijas CK un PSKP nomenklatūras.

Padomju Savienībā un arī Latvijas PSR vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri. Nomenklatūra darbojās saskaņā ar padomju birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas lēmumi (postanovļeņija) un mutiski norādījumi. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas, kam bija politiskā ziņā «tīra» biogrāfija. Persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nedrīkstēja būt «ekspluatatoru šķiru» pārstāvji. Un pilnībā bija jāatzīst valdošā ideoloģija. Taču, lai kļūtu par parastu čekas informatoru, šādas prasības nebija. Turklāt par informatoriem nedrīkstēja būt nomenklatūras darbinieki. Tos tad automātiski no kartotēkas izņēma, kad viņi uztaisīja karjeru pa nomenklatūras kāpnēm.

Kā liecina Saeimas komisijas vadītāja V. Zatlera sacītais medijos, Latvijā atstātā čekas maisu kartotēka ir nepilnīga, jo ar VDK sadarbojušies 25 000 cilvēku, taču Latvijas rīcībā esot informācija tikai par 4500 personām. Turklāt zināms, ka tie informatori, kas strādāja trimdas latviešu vidē, esot Maskavas KGB arhīvos. Čeka Rietumu valstīs vervējusi tikai ievērojamus latviešu emigrācijas zinātniekus, politiķus, «Ja tas darbs bija pietiekoši veiksmīgs, tad ļoti ātri tie papīri no Rīgas tika izņemti un aizsūtīti uz Maskavu. Tikai pēc tam mēs sapratām, ka Maskava veiksmīgi pabeigusi to darbu līdz galam.» (Juris Savickis, VDK štata virsnieks, Diena, 18.05.2008.).

Tāpēc Saeima darītu pareizi, ja neļautu šos padomju sistēmas upurus, kas atrodas tā saucamajos čekas maisos, pamest zem riteņiem kā vienīgos padomju režīma vaininiekus.

Taču neviens likums neliedz publicēt galveno padomju režīma kalpu LKP CK locekļu un LKP CK aparāta, LKP CK biroja, pilsētu un rajona komiteju vadītāju un darbinieku, praktiski PSKP un tās rezerves – komjaunatnes nomenklatūras sarakstu. Šis saraksts būtu daudz interesantāks un svarīgāks mūsdienu vēlētājam, jo neviens likums neaizliedz šiem padomju režīma atbalstītajiem un PSKP noziedzīgās politikas īstenotājiem ieņemt jebkuru amatu mūsu valstī. Bet VDK informatoriem, kas bija tikai nomenklatūras un cekas gribas izpildītāji, gan tas ir liegts.

Ceru, ka tas nav tāpēc, ka Latvijas mūsdienu politikā joprojām pašlaik augstus amatus ieņem un ietekmi demonstrē PSRS partijas nomenklatūras bijušie «kadri» Andris Bērziņš (valsts prezidents), Augusts Brigmanis, Aivars Lembergs, Sergejs Dolgopolovs, Alfrēds Rubiks, Baiba Brigmane (Stašāne), Jānis Urbanovičs, Māris Riekstiņš un citi. Lūk, šie politiķi un amatpersonas pelna nosodījumu, nevis tā saucamajos čekas maisos sašņorētie upurjēri, kas šiem kungiem un kundzēm kalpoja, jo totalitārajā režīmā citas izejas bieži vien viņiem nebija. Ja mēs spējam piedot un tiesībās neierobežojam padomju nomenklatūru, tad tas pats jādara arī ar čekas ziņotājiem, izņemot gadījumus, kad partijas nomenklatūras un informatoru rīcības rezultātā cilvēki tika nonāvēti un ieslodzīti. Jo visi nav pār vienu kārti metami. Tāda būtu godīga un atbildīga rīcība.

December 18, 2013 Posted by | Okupācijas sekas, PSRS, Vēsture, čeka | Leave a comment

Padomju Latvijas ekonomika bija nolemta


 

Liela daļa sabiedrības joprojām dzīvo mītos un stereotipos par padomju Latvijas ”attīstīto rūpniecību” un iemesliem, kamdēļ tā 90. gados sabruka, – šāds viedoklis vairākkārt izskanēja aizvadītās nedēļas beigās, 13. decembrī, Kongresu namā sarīkotajā konferencē ”Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atjaunošanas”.

Pasākumu organizēja Ministru kabineta komisija ”PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai”, kā arī tās ”sabiedriskais” spārns Latvijas Okupācijas izpētes biedrība (LOIB). Konferences atklāšanā runāja tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kā arī Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. Ministrs uzsvēra, ka viss ar Latvijas okupāciju saistītais vēl jo­projām ir aktuāls un sāpīgs, tomēr bieži diskusijas ir balstītas emocijās, nevis konkrētos faktos un skaitļos. ”Bieži nākas dzirdēt argumentus, ka nevajag rakņāties pagātnē, ka jāskatās nākotnē. Atļaušos tam nepiekrist. Kamēr netiks noslēgti rēķini ar pagātni, tikmēr nevarēsim pilnvērtīgi skatīties nākotnē. Saskaņa, sadraudzība, sabiedrības attīstība nav iespējamas uz melu pamata,” aizrādīja Bordāns. Viņš tāpat vērsa uzmanību uz to, ka ne jau visus padomju režīma nodarījumus ir iespējams izteikt naudā, režīms ir atstājis sekas vairāku paaudžu domāšanā un uzvedībā un daudzas mūsdienu problēmas un negācijas sakņojas ”padomju domāšanas mantojumā”.

Savukārt komisijas vadītājs Jānis Tomels, pamatojot konferences nepieciešamību, sacīja, ka padomju Latvijas ”attīstītās rūpniecības” cildinātājiem vajadzētu vispirms paraudzīties uz attīstīto pirmskara Latvijas rūpniecību, salīdzināt un padomāt, vai padomju tipa lielrūpniecība atjaunotās neatkarīgās valsts apstākļos maz bija iespējama. Ar šo tēzi sasaucās arī ekonomista Viestura Paula Karnupa referāts – ieskats Latvijas rūpniecības struktūrā pirms Pirmā pasaules kara un ražošanas izmaiņās neatkarīgajā Latvijā. Protams, ka atjaunot 1913. gada līmeni, kad dominēja smagā rūpniecība, arī tad nebija ne iespējams, ne arī nepieciešams. Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijas rūpniecība 80% apjomā strādāja Krievijas impērijas labā, kamēr pēc kara koncentrējās pārsvarā uz iekšējo tirgu.

Sabiedrības interese par padomju laiku Latvijā un to, kas notika pēc tam, ir liela. Konferences gaitā tika vairākkārt aizrādīts, ka ikdienā, prātojot par pēc 1990. gada ”sagrauto rūpniecību”, cilvēki bieži neiedomājas, ka 80 – 90% gadījumu šīs rūpnīcas bija padomju militārā kompleksa daļa. Ārpus tā tās nespēja ne attīstīties, ne pastāvēt. VEF līdz 80% apjomam bija militārais pasūtījums. Pat uzņēmumi, kas nodarbojās ar šķietami absolūti civilām lietām, kā, piemēram, maizes ceptuves vai veļas mazgātavas, pildīja savu daļu okupācijas karaspēka apkalpošanā un uzturēšanā.

PSRS donori


Vidzemes Augstskolas rektora, ekonomikas vēsturnieka Gata Krūmiņa uzstāšanās bija veltīta 1945. – 1959. gadā Latvijas teritorijā izdarīto ieņēmumu sadalījumam starp Latvijas PSR un PSRS budžetu, kā arī militāro izdevumu īpatsvaram te dislocēto padomju armijas daļu uzturēšanai LPSR budžetā. Izmantojot PSRS bankas republikāniskās nodaļas un LPSR Finanšu ministrijas dokumentus, Krūmiņš demonstrēja, ka Latvijas PSR Padomju Savienībā bijusi donors, jo ieskaitījumi kopējā budžetā bija lielāki, nekā no Maskavas saņēma atpakaļ. ”Budžeta norēķini neapstiprina to, ko mums mēģināja propagandēt, ka tautsaimniecības atjaunošana pēckara gados notikusi par kaut kādiem līdzekļiem no malas. Tā bija mūsu pašu nauda, kas vispirms aizceļoja uz Maskavu un tad nāca atpakaļ, bet mazāka. Faktiski Latvija pēckara gados palīdzēja attīstīt citus PSRS reģionus,” uzsvēra Krūmiņš. Interesanti, ka izdevumi PSRS armijas uzturēšanai LPSR budžetā bija paslēpti sadaļā ”sociālkulturāliem mērķiem”.

Jānis Blaubergs, kurš laikā no 1949. līdz 1962. gadam strādāja VEF slepenajās ražošanas struktūrās, stāstīja par militāro disciplīnu tajās, pieminot, ka viens no pirmo gadu uzdevumiem bijis izslīpēt no detaļām uzrakstu ”Made in Latvia”, lai to aizstātu ar ”Made in USSR”. Pēc Blauberga kunga domām, ražošanas daļas militarizācija morāli un profesionāli degradējusi agrākos VEF augsta līmeņa speciālistus, kas bija pakļauti pastiprinātai ideoloģiskai ”audzināšanai”. Stāstītājs lēsa, ka viņa darba gados VEF slepenajos cehos strādājis aptuveni tūkstotis cilvēku.

PSRS militārās vēstures pētnieks un vairāku grāmatu autors Ilgonis Upmalis klātesošajiem atgādināja, ka Latvijas PSR pastāvēja 176 rūpnīcas, kurās militārais pasūtījums veidoja 10 – 100%. Piemēram, tādas ražotnes kā ”Biolar”, ”Komutators”, ”Alfa”, ”Valmieras stiklašķiedra” tika dibinātas galvenokārt tikai militāru apsvērumu dēļ. Militārā specializācija garantēja pasūtījumus, labu samaksu un to, ka laiku pa laikam ražotnes modernizēja ar Rietumos iepirktām iekārtām. Augsti kvalificēti konstruktori un inženieri bieži vien nemaz nezināja un neinteresējās, kur viņu izgudrojumi tiek izmantoti, jo priecājās par sadzīviskām privilēģijām, ko sniedza darbs militārajos projektos. Tomēr nevar sacīt, ka militārā pasūtījuma zaudējums iznīcināja visas rūpnīcas, kas tā labā strādāja. Paradoksāli, ka izdzīvot izdevās dažai labai tīri militārai rūpnīcai, bet sabruka civilie uzņēmumi ar lielu militāro pasūtījumu īpatsvaru. Tā bijusī kāpurķēžu tehnikas remontrūpnīca veiksmīgi pārtapa piekabju ražotājā ”Russo–Balt”. ”Sabruka civilās rūpnīcas, kuru vadītāji nevarēja, negribēja vai neprata pielāgoties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Tātad militārrūpnieciskā kompleksa darbības pārtraukums bija tikai viens no apstākļiem, kas sagrāva Latvijas tautsaimniecisko sistēmu,” secināja Upmalis.

Demogrāfe Pārsla Eglīte uzstājoties minēja, ka PSRS Valsts plāna projektā 1960. – 1980. gadiem rūpniecībā strādājošo skaits uz mehāniskā pieauguma rēķina no citām republikām bija paredzēts 100 tūkstošu apmērā, taču reāli šis pieaugums izrādījās vairāk nekā divreiz lielāks. Migrācijas un rūpniecības attīstības sekas bija tādas, ka, atmodai sākoties, Latvijā tikai 52% iedzīvotāju bija latvieši.

Sākot no jauna


Sabiedrība, LPSR rūpnīcu sabrukuma cēloņus skaidrojot, parasti aprobežojas ar to, ka vainīgs Godmanis vai nez no kurienes nākuši ”laupītāji” un ”izzadzēji”. Ekonomists Uldis Osis aicināja padomāt dziļāk. Vai militarizētā sociālisma direktīvu ekonomikas pāreja uz tirgus ekonomiku Latvijas apstākļos vispār varēja būt nesāpīga? ”Pāreja no modeļa, kur visu nosaka komandas ”no augšas”, uz tirgus modeli ir sāpīgs un ilgstošs process,” atgādināja Osis. Uzņēmējdarbības tradīcijas un kultūra attīstītajās rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem, kamēr Latvijas teritorijā 20. gadsimta gaitā process vairākkārt vardarbīgi pārtraukts. ”Šajā jomā nākas visu veidot pilnīgi no jauna. Tas ir lielākais tiešais zaudējums, ko mums nesusi PSRS okupācija. Šodien mums nav citas izejas kā atkal iet cauri visiem tiem posmiem, kas raksturīgi tirgus ekonomikai,” sacīja ekonomists. Arī Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš aizrādīja, ka lietas nav tik vienkāršas. Daudzi uzņēmumi tirgu savai padomju produkcijai neatrada, turklāt Latvijas postpadomju ekonomikai triecienu deva gan fakts, ka 90. gadu sākumā daudzas fabrikas tā arī nesaņēma samaksu par ražojumiem, ko bija jau nosūtījušas uz bijušo PSRS, gan arī 1998. gada Krievijas krīze, kuras dēļ bankrotēja vairāki uzņēmumi.

Sekojot konferences gaitai, radās iespaids, ka Latvijas padomju laika ekonomika un tās sabrukšanas iemesli ir sabiedrību ļoti interesējošs, tomēr joprojām ”grūti ceļams” temats. Tādu to dara gan emocijas, gan zināšanu un izpratnes trūkums par padomju ekonomiskā modeļa darbību un likumsakarībām. Speciālistus, kas šobrīd varētu kvalificēti un lietišķi to visu analizēt, patiesībā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Atliek vien cerēt, ka nākotnē ekonomiskā vēsture nepaliks par jaunu Latvijas vēstures ”balto plankumu”.

December 18, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Filma par 1940. gadu

Polijas sadalīšana un Baltijas valstu okupācija. Nikolaja Svanidzes vēsturiskās hronikas. Filma krievu valodā.

1940 г. Раздел Польши & Оккупация Прибалтийских Стран

Производство: Россия, 2003 Фильм Исторические хроники с Николаем Сванидзе.

December 16, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Leģendārajai Astras runai tiesā – 30

Vārdi, kas joprojām saviļņo: Leģendārajai Astras runai tiesā – 30 

www.DELFI.lv http://goo.gl/3RtDb0

Vārdi, kas joprojām saviļņo: Leģendārajai Astras runai tiesā – 30
Foto: LETA

“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku (..),” šādi savu runu, kas vēlāk tiek nodēvēta nevis par aizstāvības, bet gan apsūdzības runu, pirms 30 gadiem – 1983.gada 15.decembrī, tiesā noslēdz tiesājamais Gunārs Astra, kurš dažas dienas vēlāk ar spriedumu tiek atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu un notiesāts uz septiņiem gadiem sevišķa režīma kolonijā, kā arī pieciem gadiem nometinājumā.

Astras leģendārais pēdējais vārds, kurā viņš nenoliedza savu pārliecību, sakot, ka Latvija ir tikusi okupētā, tā ir pārkrievota, ka padomju vara pārkāpusi cilvēktiesības un nav ievērojusi demokrātiskās pamatbrīvības, jau uzreiz izpelnījās plašu ievērību – Astras domubiedru tiesas zālē nelegāli ierakstītais teksts tika pārsūtīts Rietumu radiostacijām, turklāt tas plašu rezonansi ieguva ar radio “Brīvā Eiropa” starpniecību.

“(..) pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību,” rezumē Astra.

Tiesa gan, tiesas sēde protokolā viņa teiktais aizņemot vien 1,5 lapas – no paša Astras rakstītajām deviņām lapām – par to jau pēc sprieduma pasludināšanas Augstākajā tiesā sūdzējās arī pats Astra.

PSRS pilsonis, bezpartejisks, strādnieks ...

“Astra Gunārs, Lariona dēls, dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartejisks, ar vidējo tehnisko izglītību, precējies, ģimenē sieva un nepilngadīgs dēls, sodīts 1961.gada 26.oktobrī (..) ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, pēc soda izciešanas atbrīvots 1976.gada 23.februārī, strādājošs Rīgas pilsētas Ceļu pārvaldē par strādnieku, dzīvojošs Rīgā,” tā Astru 1983.gadā lakoniski raksturo apsūdzība.

Pēc sprieduma pasludināšanas 1983.gada 19.decembrī, gan būs atlikuši tikai daži gadi – 1988.gada 6.aprīlī Astra mīklainos apstākļos mirst toreizējās Ļeņingradas kara hospitālī. Tas liek daudziem runāt, ka Astras nāve bijusi toreizējās Valsts Drošības komitejas roku darbs... Visi šie faktori – Astras personība, viņa rīcība un attieksme pret valsts vēsturi, jau dzīves laikā lika viņu dēvēt par disidentu, bet vēlāk – par “20.gadsimta latvieti”.

Astra dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. No 1940. līdz 1947. gadam viņš mācījies Rīgas pilsētas 48. pamatskolā un pēc skolas beigšanas iestājies Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un sācis strādāt rūpnīcā “VEF”. 1958. gadā – Astra iestājās toreizējā Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. No 1959. gada marta līdz oktobrim Astra strādā par inženieri – konstruktoru Popova vārdā nosauktajā radio rūpnīcā, bet 1959.gadā sāk strādāt toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Skaņas un gaismas uzskates laboratorijā. Paralēli darbam laboratorijā, Astra neklātienē studējis angļu valodu.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka jau piecdesmito gadu beigās Astra vairākkārt bija ticies ar dažiem ASV vēstniecības darbiniekiem, sarakstījās ar ārzemju latviešiem, klausījās radio „Amerikas balss” un nav slēpis savus nacionālos uzskatus.

Viņš pirmo reizi tiek arestēts 1961. gada februārī. Vispirms viņu apsūdz pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā. Šajās apsūdzībās Baltijas kara apgabala Kara tribunāls Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Pēc soda izciešanas Astra atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt rūpnīcā “Straume” par elektromontieri.

Apsūdzība: grib graut un vājināt padomju varu ...

Pirms oficiālās apsūdzības – jau 1979.gadā – Astra saņem brīdinājumu, kas tolaik viens no diezgan plaši praktizētajiem VDK “profilaktiskajiem” pasākumiem, ar ko VDK centās iebiedēt varai nepakļāvīgās personas.

1983.gada apsūdzības rakstā tiek norādīts, ka Astra, būdams 1961.gadā notiesāts par sevišķi bīstamu valsts noziegumu – dzimtenes nodevības un pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu, “pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās savu attieksmi pret padomju varu neizmainīja un, vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm, nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna izdarīja pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, aicina uz cīņu pret padomju varu, lai to gāztu, saturošas literatūras sistemātiskā izplatīšanā, kā arī tāda paša satura literatūras izgatavošanā un glabāšanā tais pašos nolūkos Latvijas PSR teritorijā laikā no 1976.gada līdz 1983.gada 6.janvārim”.

Tieši 1983.gada 5.janvārī tiek ierosināta krimināllieta. Kopā ar šo lēmumu tika pieņemti arī lēmumi par kratīšanām ne tikai Astras, bet arī daudzu cilvēku dzīves vietās. Tiek lēsts, ka jau lēmums liecinājis: Astras lieta ierosināta politisku motīvu dēļ – par literatūras izgatavošanu un izplatīšanu “nolūkā graut un vājināt padomju varu”.

Orvels, Eglītis, Ģērmanis – darbi, kas “grauj varu”

Literatūra, kas “grauj un vājina padomju varu” bija Džordža Orvela romāns “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” un citi darbi.

Arī pats Astra savā pēdējā vārdā akcentē vienu no šiem darbiem – Baloža grāmatu, tieši ar tās pieminēšanu sasaistot savu uzskatu par Baltijas okupāciju, uzskaitot konkrētus dokumentus – Padomju varas dekrētu “Par mieru”, Satversmi, kas paredz tautas nobalsošanu jautājumā par atteikšanos no valstiskās suverenitātes, kā arī Latvijas un Krievijas miera līgumu un ar 1939.gadu datēto abu valstu neuzbrukšanas līgumu ar tā slepenajiem protokoliem.

Apsūdzība Astram par iepriekšminētajiem nodarījumiem prasa 7 gadus cietumā un 5 gadus izsūtījumā. Arī aizstāvība necenšas panākt Astras attaisnošanu – tikai mīkstināt nozieguma kvalifikāciju, tā panākot maigāku sodu.

Pēdējais vārds: Latvija ir okupēta, pārkrievota. Šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs

Savu pēdējo vārdu prāvā par pretpadomju aģitāciju un propagandu, Astra saka 1983.gada 15.decembrī, apliecinot savu uzticību, kā tolaik šķiet – ideālam – neatkarīgai Latvijas valstij. “A kto takoj Ojar Vacietis?” – izskan apoloģijas pirmie vārdi.

“To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24.kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē”.

Astra pēdējā vārdā atskatās uz savu bērnību, jaunību, darba pieredzi, pirmo apsūdzību un “čekas pagrabiem”.

Es esmu latviešu cilvēks. Man sāp, un es jūtos pazemots

“Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks (..) Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski,” saka Astra.

“Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta,” viņš uzsver, norādot arī uz tolaik Rīgas ielām dotajiem svešajiem – krievu jeb padomju vārdiem, saistot tos ar savas bērnības atmiņām un vācu mēlē izteiktajiem nosaukumiem...

Pavisam bēdīgs un nikns

“Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” (..) Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soja ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”,” saka Astra, atzīstot, ka pats lielu daļu dzīves pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē – gan ieslodzījumā, gan darbā.

Astra atzīst: “Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu”. Tālāk viņš atklāti un tieši uzskaita gan dokumentus, kas apliecina Latvijas okupāciju, gan notikumus, kas skāruši Latviju – Sarkanās Armijas ienākšanu, šķērsojot 1940.gada miera līgumā noteikto Latvijas robežu, Saeimas sēdes lēmumu par Padomju Latvijas nodibināšanu un Latvijas lūgumu uzņemt to PSRS.

“Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17.jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus – “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus: 17.jūnija aktam nebija tiesiska pamata un 21.jūlija aktam nebija tiesiska pamata,” saka Astra.

“Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus”, viņš uzsver.

Viņš arī norāda uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kurā teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.

“Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?.. Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības,” pauž Astra, sakot, ka apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”.

Par “aizliegtajām grāmatām”

“Man ir teikts – “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas – ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum – aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots.“,” atzīmē tiesājamais.

Viņš uzsver, ka tieši informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai. “Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku (..)”.

Astra rezumē: “Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana [otram apsūdzētajam Gunāram] Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana. Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu”.

“Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību,” saka Astra.

Un rezumē – “es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”, tā apliecinot gan savu ticību, gan paužot patiesību un dodot cerību klausītājiem, gan apliecinot mīlestību – netiesājot savus apsūdzētājus.

Kas notika pēc sprieduma...

Kā jau paredzējis pats Astra – viņš tiek notiesāts – atzīts par recidīvistu un viņam jāatstāj Latvija. No apcietinājuma Astru atbrīvo 1988.gada februāra sākumā – ātrāk, nekā paredz spriedums, jo viņš tiek amnestēts. Tiek vēstīts, ka tas noticis starptautiskā spiediena – Rietumu ietekmes – dēļ. Drīz pēc tam – 1988.gada 6.aprīlī – viņš mirst.

Astras bēres Meža kapos izvēršas par vienu no pirmajām tautas manifestācijām, kurās publiski tika lietots Latvijas karogs un atskaņota Latvijas himna. 1991.gada 21.novembrī šajos kapos tiek atklāts Astram veltīts piemineklis, bet gadu vēlāk Rīgā pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34, tiek uzstādīta Astram veltīta piemiņas plāksne. Astras vārdā Rīgā tiek nosaukta arī iela.

Astras reabilitēšana gan notiek pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas. 1992. gada decembra beigās Latvijas Republikas Augstākā tiesa atzīst Astru par reabilitējamu 1983. gada lietā. Savukārt 1993. gada janvārī Latvijas Republikas Augstākā tiesa nolemj atcelt Baltijas kara apgabala Kara tribunāla 1961. gada spriedumu par Astras notiesāšanu nozieguma sastāva neesamības dēļ un atzīt Gunāru Astru par reabilitējamu.

Svētdien, 2013.gada 15.decembrī, pie Rīgas apgabaltiesas paredzēts godināt Astras piemiņu.

 Visa runa lasāma šeit: http://goo.gl/8YVBsz

[joprojām] – joprojām

 

December 15, 2013 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1994. gada 30. aprīļa vienošanās starp Latviju un Krieviju

Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības VIENOŠANĀS par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 

Krievijas Federācijas Valdība un Latvijas Republikas Valdība (turpmāk tekstā – «Puses») vienojās par sekojošo:

I SADAĻA
Vispārīgie nosacījumi

1. pants

Šī vienošanās attiecināma uz Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošajam personām, .kuras norādītas Krievijas Federācijas 1993. gada 12. februāra likumā «Par pensiju nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un šo personu ģimenēm» (turpmāk tekstā – «militārie pensionāri»). Jēdziens «ģimene» ietver laulātos, viņu nepilngadīgos bērnus un citas personas, kuras ir militārā pensionāra apgādībā.

2. pants

Šīs vienošanās 1. pantā norādītajām personām Latvijas Republikas teritorijā ir cilvēktiesības saskaņā ar starptautisko tiesību normām, šo vienošanos un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

Personas, uz kurām saskaņā ar 1. pantu attiecināmas šīs vienošanās normas un kuras 1992. gada 28. janvārī pastāvīgi dzīvoja Latvijas Republikas teritorijā, ieskaitot ari personas, attiecībā uz kurām nav pabeigta atbilstošu formalitāšu izpilde un kuras ir uzskaitītas abu Pušu apstiprinātos sarakstos, kas pievienoti pie vienošanās, saglabā tiesības netraucēti dzīvot Latvijas Republikas teritorijā, ja viņas to vēlēsies. Pēc Pušu vienošanās sarakstos papildus var iekļaut personas, kuras 1992. gada 28. janvārī pastāvīgi dzīvoja Latvijas Republikas teritorijā un dažādu iemeslu dēļ netika iekļautas minētajos sarakstos.

Nekaitējot šīs vienošanās noteikumiem, jautājumus, kas saistīti ar tās noteikumu piemērošanu, arī jautājumus par tiesībām, kas paredzētas personām, uz kurām attiecināma tās darbība, jebkura no Pusēm var izvirzīt kopīgai izskatīšanai pilnvarotajiem, kurus šim nolūkam ieceļ Krievijas Puse un Latvijas Puse, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes pārstāvim vai pārstāvjiem. Personas, uz kurām attiecināma šī vienošanās, arī var griezties pie minētajiem Pušu pārstāvjiem vai Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes pārstāvja vai pārstāvjiem ar lūgumu izskatīt jautājumus, kas skar viņu tiesības.

Ieteikumus un lēmumus minētie pilnvarotie pieņem, konsensuāli vienojoties. Ja Pušu pilnvarotie, neraugoties uz Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes pārstāvja vai pārstāvju sniegto palīdzību, nolemj, ka jautājums risināms valdību līmenī, tad tas nododams izskatīšanai abu Pušu valdībām.

II SADAĻA
Īpašuma, dzīvokļa un finansu
 jautājumi

3. pants

Militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi valda, lieto un rīkojas ar viņiem likumīgi piederošo kustamo un nekustamo mantu.

4. pants

1. Latvijas Puse garantē militārajiem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem dzīvojamo platību lietošanu valsts un resoru dzīvojamā fonda mājās, kā arī apstiprina viņiem esošās īpašuma tiesības, tajā skaitā īpašuma tiesības uz dzīvojamām mājām, dzīvokļiem, garāžām, būvēm kolektīvajos dārzos, vasarnīcām un citiem nekustamās mantas veidiem, un tās valdījuma tiesības.

Ja Latvijas Republikā tiek pieņemti atbilstoši likumdošanas akti, militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi var privatizēt dzīvojamo platību, kurā viņi dzīvo.

Ja Latvijas Puses attiecīgie dienesti nespēj veikt tādu dzīvojamo pilsētiņu komunālo, tirdzniecības un transporta apkalpošanu, kuru namos pēc karaspēka daju izvešanas palikuši dzīvot militārie pensionāri un viņu ģimenes locekli, Latvijas Puse pēc militāro pensionāru vēlēšanās piešķir viņiem līdzvērtīgu dzīvojamo platību no karaspēka daļu atbrīvotā dzīvojamā Fonda, izņemot dzīvojamo fondu Rīgā un Liepājā.

2. Minētās personas var pārdot vai citādā veidā nodot mantu, kas viņiem pieder uz īpašuma tiesību pamata.

3. Personas, kuras vēlas atstāt Latvijas Republiku, ir tiesīgas:

– pārdot, nodot vai citādā veidā pēc saviem ieskatiem rīkoties ar nekustamo mantu, kas viņām pieder uz īpašuma tiesību pamata;

– pārdot dzīvokli patstāvīgi, izsolē vai saņemt no Latvijas Puses dzīvokļa tirgus vērtībai atbilstošu vienreizēju izmaksu, ja Latvijas Republikā tiek atbrīvots dzīvoklis;

– izvest, pārdot vai citādā veidā rīkoties ar kustamo mantu, kas viņām pieder uz īpašuma tiesību pamala.

Šādā veidā iegūtos naudas līdzekļus par nekustamo un kustamo mantu viņas ir tiesīgas izvest no Latvijas Republikas, kā arī pārvest uz Krievijas Federācijas banku iestādēm naudas noguldījumus un aktīvus, kuri atrodas Latvijas Republikas banku iestādēs.

5. pants

1. Krievijas Puse un Latvijas Puse neliek šķēršļus militārajiem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem apmainīt viņu dzīvojamo platību pret tādu personu, kuras dzīvo Krievijas Federācijā vai Latvijas Republikā, dzīvojamo platību.

2. Militārie pensionāri un viņu ģimenes loceklī, kuriem nav dzīvojamās platības vai kuru dzīvokļa apstākļus nepieciešams uzlabot, tiek nodrošināti ar labiekārtotu dzīvojamo platību tādā pašā kārtībā kā citi Latvijas Republikas iedzīvotāji, tajā skaitā arī no dzīvojamās platības, ko atbrīvo no Latvijas Republikas izvedamas karaspēka daļas. Šādā gadījumā uz viņiem attiecināmi 4. panta nosacījumi.

3. Krievijas Puse un Latvijas Puse veicinās šīs vienošanās 1. pantā norādīto personu iekārtošanos atbilstoši viņu izraudzītajai pastāvīgajai dzīvesvietai.

6. pants

Galīgi izbraucot no Latvijas Republikas, atļauts izvest, neapliekot ar muitas nodevām, netiešajiem nodokļiem un tiem pielīdzinātajam nodevām, militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu visu kustamo īpašumu, kas viņiem pieder uz īpašuma tiesību pamata, izņemot priekšmetus, kurus aizliegts izvest.

111 SADAĻA
Pensiju nodrošināšana

7. pants

Militārajiem pensionāriem pensijas neapliek ar nodokļiem un izmaksā Latvijas Republikas banku iestādes nacionālajā valūtā no Krievijas Federācijas līdzekļiem saskaņā ar nosacījumiem un normām, kas noteiktas Krievijas Federācijā. Pensiju un pabalstu izmaksāšanas kārtību nosaka Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrija un citi kompetenti orgāni kopīgi ar Latvijas Republikas atbilstošiem kompetentiem orgāniem.

Militāro pensionāru pensiju un pabalstu noteikšanas, pārrēķinu un izmaksas noteikumu jautājumus risina sociālās nodrošināšanas nodaļa pie Krievijas Federācijas Vēstniecības Latvijas Republika konsulārās nodalās. Latvijas Puse apņemas veicināt nodalās normālu funkcionēšanu, piešķirot tai nepieciešamas telpas un sniedzot nepieciešamos pakalpojumus. Nodaļas darbinieku statusu Puses saskanos atsevišķi.

8. pants

Norēķini, kas saistīti ar pensiju un pabalstu izmaksu Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošiem militārajiem pensionāriem, kā arī citas ar šīs personu kategorijas sociālajām garantijām saistītās izmaksas veicamas Latvijas Republikas valūtā, izmantojot kontu, kas sociālās nodrošināšanas nodaļai pie Krievijas Federācijas Vēstniecības Latvijas Republikā konsulārās nodaļas atvērts vienā no Latvijas komercbankām pēc Krievijas Puses izvēles.

Minētā konta līdzekļus veido ārvalstu valūta, ko pārskaita Krievijas Puse, un citi maksājumi.

Ārvalstu valūta, ko Krievijas Puse iemaksājusi Latvijas komercbankā, konvertējama Latvijas latos un ieskaitāma nodaļas kontā šajā bankā pēc līgumkursa, kas orientēts uz Latvijas valūtas tirgu.

9. pants

Bijušajām militārpersonām, kuras ieguvušas tiesības uz pensijas nodrošinājumu saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, pēc viņu vēlēšanās Latvijas Republikas attiecīgie kompetentie orgāni var piešķirt un izmaksāt pensijas par Latvijas Republikas līdzek-ļiem. Turklāt Krievijas Federācijas agrāk noteikto pensiju izmaksa tiek apturēta uz laiku, kamēr pensiju izmaksā Latvijas Republikas orgāni.

IV SADAĻA
Militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu medicīniskais nodrošinājums

10. pants

Militārie pensionāri, kuri dzīvo Latvijas Republikas teritorijā, ir tiesīgi saņemt visu veidu medicīniskos un protezēšanas pakalpojumus Latvijas Republikas ārstniecības iestādēs tādā pašā kārtībā un uz tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas Republikas pensionāri.

Militāro pensionāru ģimenes locek|i, kuri dzīvo Latvijas Republikas teritorijā, vispārējā kārtībā saņem visu veidu medicīniskos un protezēšanas pakalpojumus Latvijas Republikas ārstniecības iestādēs.

11. pants

1. Militāro pensionāru medicīnisko apkalpošanu apmaksā no Krievijas Federācijas federālā budžeta līdzekļiem.

Kārtību, kādā Krievijas Federācija sedz izdevumus par medicīnisko apkalpošanu, nosaka pēc saskaņošanas starp Krievijas Federācijas kompetentiem orgāniem, kuras šim nolūkam iedala līdzekļus, un Latvijas Republikas kompetentiem orgāniem, kuru pakļautibā ir medicīniskās iestādes.

2. Uz kara hospitāļu un citu militāro medicīnas iestāžu izbrīvējamās bāzes var izveidot akciju sabiedrības vai kopuzņēmumus, kuri varētu nodrošināt arī Latvijas Republikā dzīvojošo militāro pensionāru un vīnu ģimenes locekļu medicīnisko apkalpošanu.

Šai nolūkā Latvijas Puse veicina tajā skaitā akciju sabiedrības izveidošanu uz Krievijas Federācijas bijušā Ziemeļrietumu karaspēka grupas kara hospitāļa Rīgas pilsētā izbrīvējamo fondu bāzes.

V SADAĻA
Izglītības un kultūras jautājumi

12. pants

1. Militārie pensionāri saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem var iegūt izglītību Latvijas Republikas augstākajās, vispārizglītojošajās vidējās un vidējās speciālajās mācību iestādēs.

2. Latvijas Puse neliek šķēršļus šis vienošanās 1. panta norādīto personu Latvijas Republikā reģistrēto sabiedrisko un kultūras organizāciju darbam.

VI SADAĻA
Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana

13. pants

Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.

Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.

VII SADAĻA
Noslēguma nosacījumi

14. pants

Atvieglojumi invalidiem, karu dalībniekiem, personām, kas strādājušas aizmugurē, personām, kas cietušas Černobiļas un citās radiācijas katastrofās, kā arī to seku likvidēšanas dalībniekiem tiek piešķirti tādā pašā kārtībā kā Latvijas Republikas pilsoņiem un saskaņā ar tās likumdošanas aktiem.

15. pants

Šī vienošanās ir jāratificē. Tā tiks pagaidām piemērota no parakstīšanas dienas un stāsies spēkā ratifikācijas rakstu apmaiņas dienā. Puses nekavējoties iesniegs vienošanās ratificēšanai, lai tā stātos spēkā ne vēlāk par 1994. gada 3. jūniju. Vienošanās būs spēkā cik ilgi, kamēr Puses nebūs vienojušās par tās grozīšanu vai izbeigšanu.

Vienošanās darbības laikā Puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās.

Vienošanās parakstīta Maskavā 1994. gada 30. aprīlī divos eksemplāros, katrs krievu un latviešu valodā, turklāt abiem tekstiem ir vienāds spēks.

Krievijas Federācijas Valdības vārdā

Latvijas Republikas Valdības vārdā

PROTOKOLS
pie Latvijas Republikas Valdības un Krievijas Federācijas Valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 

1. Latvijas Republikas Valdība un Krievijas Federācijas Valdība (turpmāk tekstā – “Puses”), vienojās par sekojošo:

Izprotot nepieciešamību veicināt praktisko problēmu risināšanu, kas saistītas ar to militāro pensionāru un ģimenes locekļu pārceļošanu, kuri vēlas atgriezties dzimtenē, Puses veicinās labvēlīga likumdošanas pamata un sociālo apstākļu veidošanu militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu labprātīgai pārceļošanai.

Lai realizētu minēto noteikumu, kas izklāstīts šajā protokolā, kā arī risinātu jautājumu kompleksu, kas izriet no Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā. Puses veicinās fondu, iestāžu un organizāciju izveidošanu, piesaistot visas ieinteresētās puses un iespēju robežās piedaloties to darbībā.

Ievērojot Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā 2. panta un Latvijas Republikas Valdības un Krievijas Federācijas Valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 2. panta noteikumus, Puses izprot, ka Latvijas Puse neuzņemas attiecībā uz bijušajām militārpersonām, kuras nav minētās vienošanās subjekti, saistības papildus tām, kuras tai ir sakarā ar dalību starptautiskos dokumentos cilvēktiesību jomā, kā arī ievērojot Latvijas Republikas Valdības un Krievijas Federācijas Valdības vienošanos par pārceļošanas procesa regulēšanu un pārceļotāju tiesību aizsardzību.

Ievērojot Latvijas Republikas Valdības un Krievijas Federācijas Valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību ilgtermiņa raksturu, gadījumā, ja Latvijas Republika un Krievijas Federācija pieņems likumdošanas aktus, kas skar jautājumus, kurus nosaka minētā vienošanās, Puses veiks konsultācijas, lai attīstītu un konkretizētu saistības, kuras uzņēmušās Puses.

Krievijas Puse nodos Latvijas Pusei Krievijas Federācijas militāro pensionāru, kuri dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un saņem pensiju no Krievijas Federācijas federālā budžeta līdzekļiem, sarakstu.

Vienu reizi gadā Krievijas Puse informēs Latvijas Pusi par izmaiņām minēto militāro pensionāru sarakstā.

Šī Protokola parakstīšanas dienā saskaņā ar Krievijas Puses datiem Latvijas Republikas teritorijā dzīvoja 22 320 Krievijas militārie pensionāri.

Parakstīts Maskavā 1994. gada 30. aprīlī divos eksemplāros, katrs latviešu un krievu valodā, turklāt abiem tekstiem ir vienāds spēks.

Latvijas Republikas Valdības vārdā

Krievijas Federācijas Valdības vārdā

 

[Republikas] – Републикас

December 14, 2013 Posted by | Okupācijas sekas, Vēsture | Leave a comment

Sarkano khmeru eksperimenta priekšteči

Egīls Zirnis, Diena. 2013. gada 13. decembris

Foto: No Kara muzeja arhīva

Pirms 95 gadiem 17.decembrī tika publicēts tās valdības manifests, kura solīja Latvijā rādīt paraugu visai pasaulei sociālisma celšanā un varēja īstenot te Kambodžas vēriena genocīdu, ja būtu noturējusies mazliet ilgāk.

Proletāriešiem neesot tēvijas, tomēr 1918.gada beigās dibinātās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas jeb “Stučkas Latvijas” ģerbonī bija ietverts etniskā pārākuma simbols – izkapts. Tai bija jāsimbolizē latviešu darba tautas augstāka attīstība samērā ar boļševiku Krieviju, kuras ģerbonī āmuru krustoja primitīvāks rīks sirpis. Tomēr vēsturē šī izkapts ir palikusi kā nāves rīks, jo latviešu komunistu valdīšanas seši mēneši 1918.gada beigās – 1919.gadā nozīmēja vispirms ideoloģiski pamatotu teroru. Būtu Stučka noturējies pie varas ilgāk, varbūt pasaule Kambodžas sarkano khmeru režīmam līdzīgu vērienu genocīdā pret savu tautu būtu pieredzējusi jau krietni agrāk. Pirms 95 gadiem, 1918.gada 17.decembrī, tika publicēts šīs varas, Latvijas padomju valdības manifests.

Viens no šā vēstures posma paradoksiem ir tāds, ka padomju laikos vēsturnieki padomju Latviju tā īsti nevarēja pētīt, jo tā tika ekspluatēta ideoloģiskiem mērķiem, stāsta vēstures doktors Jānis Šiliņš, kura disertācija par 1919.gada padomju Latviju pārtapusi nesen izdotā grāmatā Padomju Latvija 1918.-1919. Kad Šiliņš sāka savus pētījumus, viņš ar zināmu pārsteigumu konstatēja, ka, lai gan arhīvos materiālu netrūkst, pēdējo 20 gadu laikā neviens šai tēmai nav ķēries klāt. Savus pētījumus prezentējot, Šiliņš dzirdējis arī viedokļus, ka šo tēmu nevajadzētu pētīt. Tiesa, pārmetumi nav nākuši no profesionāliem vēsturniekiem. Tā kā gandrīz katrs latvietis sevi uzskata par vēsturnieku, politiķi un hokeja treneri, arī viedoklis par to, kas būtu un kas nebūtu jāpēta, ir gandrīz katram. Nacionālistiski noskaņoti cilvēki mēdzot teikt, ka Krievija šādus pētījumus varot izmantot propagandas karā pret Latviju. Patiesībā Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas kontekstā Šiliņš saņēmis asus Krievijas kolēģu iebildumus pret daudzām savām tēzēm. Visasāk viņi iebilst pret tēzi, ka Padomju Latvijas izveidošana bija Krievijas agresija pret jauno Latvijas valsti.

Pilsoņu kara nebija
Krievijas vēsturnieki 1918.–1919.gada notikumus Latvijā lielākoties apskata kā Krievijas pilsoņu kara sastāvdaļu vai kā pilsoņu karu Latvijā, kurā tāpat kā Krievijā cīnās sarkanie pret baltajiem. «Manuprāt, šeit nebija pilsoņu kara, nebija īsti nopietnu priekšnoteikumu pilsoņu karam,» uzskata Šiliņš. Pirmkārt, trūka spēcīgas vietējās komunistiskās partijas, lai varētu runāt, ka sabiedrībā 1918.gada beigās bija radušies nosacījumi, lai pati no sevis izveidotos padomju Latvija. Tā te nekad nebūtu izveidojusies, ja nebūtu Krievijas spiediena, atbalsta, militāra iebrukuma, nebūtu atsūtīti simtiem komunistu, atsūtīti latviešu strēlnieku pulki.

Jāsimulē neatkarība
Balto plankumu vēsturniekiem par šo laiku ir samērā maz. Stipri nepilnīgas ir ziņas par koncentrācijas nometņu tīklu, ko 1919.gadā Latvijā izveidoja komunisti. Iespējams, daļa šo dokumentu ir gājuši bojā, ja vien vispār ir bijusi konkrēta dokumentācija katrai koncentrācijas nometnei. Sākotnēji bija plānotas trīs koncentrācijas nometnes. Ziņas ir par divām – Valmieras un lielo Pļaviņu jeb Stukmaņu nometni, bet tās nebija vienīgās. Arī par «buržuāzijas» pārvietošanu uz Daugavas salām, Zaķusalu un Kundziņsalu 1919.gada marta beigās, dokumentācijas ir maz, tikai atmiņas un ziņas presē, tāpēc nav zināms, kā tas tika organizēts, cik cilvēku no Rīgas izveda, kā notika saziņa.

Lai gan vēlāk Stučka izteicies, ka cilvēku slepkavošana nav bijis viņu pašmērķis, lietu virzība neko citu kā buržuāzijas “galīgā risinājuma” plānus neļauj saskatīt: cilvēkiem, kurus šai šķirai pieskaitīja, vispirms tika atņemtas pilsoņtiesības, tad īpašuma tiesības, pēc tam ierobežota viņu personiskā brīvība, viņi tika ķerti uz ielām un nodarbināti piespiedu darbos, bet maija beigās jau pārvietoti būtībā uz geto Daugavas salās. Ieslodzīšana šajos geto, koncentrācijas nometnēs vai darba rotās faktiski nozīmēja šo cilvēku nolemšanu lēnai nāvei no bada vai slimībām, stāsta Šiliņš. “Padomju Latvijas gadījumā varam runāt par valsts organizētu teroru pret sabiedrību.”

Mājienus par šāda terora iespējamību var saredzēt jau 17.decembra Manifestā. To rakstīt latviešu komunistus pamudināja Staļins. Par Padomju Latvijas dzimšanas dienu var uzskatīt Latvijas sociāldemokrātijas Krievijas biroja 1918.gada 23.novembra sēdi Maskavā. Tajā ieradās arī Staļins un teica, ka nepieciešams pēc iespējas ātrāk pasludināt padomju varu Latvijā – Igaunijas darba komūna esot jau ļoti tuvu padomju republikas izveidošanai, kāpēc latvieši tā kavējoties? Staļins pat ierosināja pasludināšanu veikt Krievijas teritorijā, Torošinas stacijā netālu no Latvijas. Arī attiecīgs manifests esot jāizdod. Latviešu komunisti gan pasludināšanu, gan manifesta izdošanu centās novilcināt. 5.decembrī tomēr tika nolemts, ka manifests jāizdod. Krievijas biroja sēdē Stučka atzina, ka manifesta mērķis ir simulēt padomju Latvijas pastāvēšanu.

Nauda kā ļaunums
Dogmatiski marksisti, – tā Šiliņš raksturo Padomju Latvijas vadītājus. Veidot savu valsti viņi negribēja, vēlējās palikt Padomju Krievijas sastāvā, ierobežot autonomiju, patstāvību drīzāk uzskatīja par ļaunumu. Patstāvīgu valsti, lai arī šķietamu, izveidot viņus piespieda Ļeņins un Staļins. Tad nu latviešu komunisti vienīgo šādas valsts pastāvēšanas jēgu saskatīja iespējā īstenot dzīvē marksisma teoriju, sociālā eksperimentā parādot pārējai pasaulei, kā būvējams komunistu režīms. Latviešu komunistu izteikumos regulāri izskanēja aicinājumi izvairīties no krievu biedru pieļautajām kļūdām. Tas pirmkārt attiecās uz represīvās sistēmas efektivitāti. Latviešu komunisti acīmredzot uzskatīja, ka nedrīkst veidot no politiskās varas autonomu represīvo orgānu, kāda tobrīd bija čeka Krievijā. Padomju Latvijā tāda autonomija netika pieļauta, te izveidoja stingri kontrolētu slepenpoliciju.

Arī Stučkas īstenotās ekonomiskās reformas rāda, ka par Krievijas kļūdu tika uzskatīta tūlītēja neatteikšanās no privātīpašuma. “Man vairākkārt ir jautāts par Padomju Latvijas līdzību ar Pola Pota režīmu Kambodžā,” Šiliņš stāsta, ka pasaulē ir tikai viena valsts, kas modernajos laikos ir atteikusies no naudas – Pola Pota sarkano khmeru režīms, bet Padomju Latvija bija ļoti tuvu naudas atcelšanai. Stučka izteicies, ka nauda ir pagaidām nepieciešams ļaunums, bet, jo ātrāk no tās būtu iespējams atteikties, jo labāk. Bija arī citas līdzības ar sarkano khmeru režīmu, bet Padomju Latvija pastāvēja pārāk īsu laiku, lai tās varētu attīstīties.

Visi Stučkas valdības locekļi nebija vienādi radikāli. Piemēram, Fricis Roziņš-Āzis bija izteicies, ka krievi tikai izpostīs Latviju. Nievājoša attieksme bija vērojama ne tikai pret Krieviju, bet arī pret Latgali kā atpalikušu novadu. Tomēr lielinieku disciplīna noteica, ka uz āru jārāda saskaņa.

Visu rakstu par 1919.gada 17.decembra Manifestu un tā sekām lasiet Sestdienā!

December 13, 2013 Posted by | boļševiki, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Karogs – toreiz un šodien

Guntis Kalme

1963.gadā, naktī no 4. uz 5. decembri, 23 g.v. latvietis Bruno Javoišs Rīgas Radio tornī pacēla Latvijas karogu. Šis ir tikai viens no tādiem gadījumiem. Ik gadus drosminieki redzamās vietās uzvilka šo neatkarības zīmi.

Karogs pats par sevi ir tikai krāsains drānas gabals, taču tam ir milzu simboliskais spēks. Karogs ir varas zīme. Toreiz, pirms 50 gadiem, uzvilktais karogs latviešiem atgādināja – mums reiz bija sava valsts! Karogs pauda sašutumu par okupāciju, tas bija aicinājums uz pretestību, tas bija sirds kliedziens. Tas atgādināja par to, ko daudzi zināja, bet bija sevī norakuši kā neiespējamu sapni.

Šī notikuma atzīmēšana nav tikai 50 gadu senas varonības godināšana. Tās dienas drosmei ir jāiedvesmo mūs šodienas cīņai par savas tautas pastāvēšanu.

Ko varam katrs sev gūt no šī notikuma?

Patiesība vienmēr ir citāda nekā mūsu ikdienas dzīve, ko visbiežāk
raksturo dabiski mietpilsoniskā vēlme pēc ērtībām, drošības, garantētības. Komunistu režīma „dzīves gudrība” bija dzīvot ar ierautu galvu un nolaistām acīm. Ja protests, tad savas virtuves ietvaros, ja pretpadomju anekdotes, tad piesardzīgi teiktas draugu vidū. Kaut kas vairāk draudēja ar nopietnām nepatikšanām. Mēs jau gandrīz bijām samierinājušies. Paldies Dievam, ka tikai gandrīz. Viņš pa laikam sūtīja drosminiekus, kas atgādināja par reiz bijušo Latvijas valsti un mums pašiem kā valstsnāciju. Pārdrošajiem vajadzēja nostāties pret sistēmu, – milzu varu, nežēlīgu ideoloģiju un tautas vairākuma depresiju un pasivitāti.
Lai šis notikums nepaliktu tikai vēsture, jautāsim sev: pret ko mums šodien jānostājas? Aizvien uzkrītošāka ir valdošo aprindu prasme patriotismu apvienot ar savtīgumu – gādājot par valsti, neaizmirst parūpēties arī par sevi. Šādā attieksmē egoisms pakāpeniski no otrās vietas pāriet pirmajā, valsts vērtības un intereses – atkāpjas aizvien tālāk. Tā valsts vienlīdzīgākajiem ir tapusi par sili, bet tautai – par sāpju un pazemojumu ieleju. K.Ulmanis teica: “Kādi ļaudis mums ir vajadzīgi? Ļaudis nenopērkami. Ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem. .. Ļaudis pilsoņi, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv. .. mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nekā statūti un instrukcijas.”
Tātad, daudz kas vienādi vai otrādi atgriežas pie mums pašiem. Varam notiekošo postu norakstīt uz objektīviem apstākļiem, ar kuriem vienmēr var attaisnot bezdarbību. Tad esam parakstījušies uz sakāvi. Bet var apstākļus skatīt kā cīņas lauku, izaicinājumu patriotismam un jaunradei.
E.Šnores filmā “Latvijas karogs virs okupētās Rīgas” B.Javoišs saka: “Šī intervija ir domāta tiem cilvēkiem, tiem latviešiem, kas reizēm saka: neko nevar darīt – šodien neko nevar darīt, vakar neko nevarēja darīt, un, nemaz nerunājot par to laiku – 60. gadu sākumu, 50.gadu beigas, kad likās, ka vispār neko nevar darīt.”
Šis karoga uzvilkšanas notikums vēsta – arī viens ir cīnītājs! Pateicoties viņam
vienam 1963. gada PSRS Konstitūcijas diena Rīgā pagāja zem sarkanbaltsarkanā karoga. Šī viena motivējošais spēks ir viņa piederībā patiesībai, topot par tās darbarīku. Patiesības spēks top arī par viņa spēku. Tātad katrs varam sevī uzvarēt baiļu, gļēvuma, depresijas gaisotni un būt par sava valstiskuma nesējiem visur tur, kur mēs katrs esam.

Šis karoga stāsts ir arī jautājums – kāda patiesība Latvijā šodien tiek
apspiesta? Kā saukšana vārdā tagad prasa drosmi? Varbūt, drīz tā būs jau varonība teikt, ka joprojām esam okupēti, bet jau divkārt – ar nenovērstajām padomju okupācijas sekām un ar ES un globālisma veicināto banksterismu, finanšu oligarhijas izraisīto valsts un privātpersonu kredītverdzību, daļai tautas spiežot „brīvprātīgi” emigrēt, lai taptu par augsti kvalificētu melno darbaspēku citur, pārējos iedzenot nabadzībā tepat. Jautāsim – ar ko šodien samierināmies, kur mēs, gluži kā komunistu režīma laikos, ieraujam galvu plecos? Kāpēc tik kusli esam pret kristietībai, latviskai dzīvesziņai un normālai cilvēcībai pretniecīgajam perversiju kultam, kas veikli maskējas aiz cilvēktiesību izkārtnes?

Katrai latviešu paaudzei ir jāizcīna savs karš, jo apkārtējās lielvaras cenšas nemitīgi mūs pakļaut, pārmākt, pierunāt uz pašiznīcināšanos. Situācija jau gandrīz ir tāda, karogs, himna un cita valstiska atribūtika mums vēl ir, bet tas, ko tie simbolizē – valsts – jau drūp mūsu acu priekšā. Lai šī karoga stāsts atgādina, aicina un pārliecina: katrs var būt cīnītājs. Lai nesakām: „neko nevar darīt”, bet tā vietā radoši jautājam un meklējam: „ko es varu darīt?”

Šodienas nemilitārajā, t.s. „mīkstajā karā” (soft war – angl.), mums jāmeklē jauni cīņas līdzekļi un metodes. Bet drosme un varonība, kuras devīze ir „Dievam un Tēvijai”, ir pārņemama un sniedzama tālāk no paaudzes paaudzē.

Dievs, svētī Latviju!

December 10, 2013 Posted by | Patriotisms | Leave a comment

“Piespiedu ceļš ir vienīgais pareizais ceļš”

 “Piespiedu ceļš ir vienīgais pareizais ceļš”
Pirms 90 gadiem dibināja pirmo padomju koncentrācijas nometni.

Publicistes un vēsturnieces Jūlijas Kantoras raksts. Krievu valodā.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Опубликовано в журнале:
«Звезда» 2013, №11
ИЗ НЕДАВНЕЙ ИСТОРИИ
ЮЛИЯ КАНТОР
«Путь принудительный есть единственный правильный путь»
90 лет назад был открыт первый советский концлагерь

 В 1923 г. советское государство приступило к обкатке новой политэкономической модели своего развития: отныне идеологическим противникам (или тем, кого власть считала таковыми) следует не только находиться в строгой изоляции, но и укреплять его экономику. Потому «в тестовом режиме» был создан первый отечественный концлагерь — Соловецкий. Этот концлагерь — а именно так в партийных и чекистских документах до начала 1930-х назывались подобные учреждения — явился прообразом «архипелага ГУЛаг». В течение почти десяти лет Соловецкие лагеря были самыми крупными в СССР и играли роль «полигона», на котором отрабатывались методы каторжного содержания и способы использования принудительного труда большого количества заключенных. Соловки стали именем нарицательным, символом карательной системы: «В 20-е годы Соловков не таили, но даже уши прожужжали ими. Соловками открыто играли, Соловками открыто гордились (имели смелость гордиться!!)», — писал Александр Солженицын. 1 За полтора десятилетия существования Соловецкого лагеря его узниками были академик Дмитрий Лихачев и философ и ученый-иммунолог о. Павел Флоренский, драматург и театровед Лесь Курбас и философ-теолог Юлия Данзас, писатель Борис Ширяев и историк и краевед Николай Анциферов. Список известных имен огромен…

Собственно, идея «модернизации народного хозяйства» за счет рабского труда родилась у большевистского руководства еще раньше, едва только закончилась Гражданская война и были потоплены в крови Кронштадтское восстание и Антоновский крестьянский мятеж. И политическое руководство в лице Совета народных комиссаров, возглавляемого Владимиром Лениным, обратилось за разработкой практической стороны вопроса к ВЧК, которая немедленно поддержала идею.

Из «Записки уполномоченного по организации и устройству лагерей ВЧК Председателю ВЧК Ф. Э. Дзержинскому об устройстве Северных колоний ВЧК»:

«Совершенно секретно. 24 января 1922

Признать в принципе принудительную колонизацию малонаселенного и неэксплуатируемого северного края государственно важной и необходимой как с хозяйственно-экономической, так и административной точек зрения, почему углубить и расширить уже начатые в этой области работы по устройству рабочих поселков-колоний до максимума возможностей <…>. Признать необходимыми соответственное усилие всех ресурсов к достижению вышеуказанных целей, не ограничивая численного состава колоний <…>. Признать необходимым в ближайшее время, по мере возможности, начать колонизацию всего особо общественно-опасного элемента с территории Республики без ограничения срока, впредь до исправления…»2

В мае 1923 г. заместитель председателя ГПУ Иосиф Уншлихт обратился во ВЦИК с проектом об организации Соловецкого лагеря принудительных работ. В новом лагере должны были содержаться «политические и уголовные заключенные, приговоренные дополнительными судебными органами ГПУ, бывшей ВЧК, Особым совещанием при Коллегии ГПУ». Вскоре на основании постановления СНК СССР от 13 октября 1923 г. Северные лагеря ГПУ были трансформированы и модернизированы — наступала пора «эффективного менеджмента»: на их базе организовано Управление Соловецкого лагеря принудительных работ особого назначения (СЛОН) ОГПУ. Лагерю было передано
в пользование все имущество Соловецкого монастыря (закрытого в 1920 г.). ВЦИК принял решение о содержании под стражей «политических и уголовных преступников, отбывающих наказание по внесудебным приговорам ГПУ». Соответственно, изначально сюда направлялись люди, получившие сроки, даже по советским нормам, незаконно — без формальной процедуры «правосудия». Характерно, что документы, регламентирующие существование лагеря, писались «вдогонку» — Соловки с лета 1923 г. уже были густонаселенной зоной, а «Положение о Соловецких лагерях особого назначения ОГПУ» появилось лишь в августе. Вот его первый, основополагающий параграф: «Соловецкие лагеря принудительных работ особого назначения организованы ОГПУ для изоляции особо вредных государственных преступников, как уголовных, так и политических, деяния коих принесли или могут принести существенный ущерб спокойствию и целостности Союза Советских Социалистических Республик».3 Первые сто узников были доставлены из Архангельска. Через месяц привезли еще полтораста социалистов и анархистов. К сентябрю число лагерников уже превышало три тысячи человек — 2714 мужчин и 335 женщин, из них более 300 «политических», 2550 «контрреволюционеров» («каэров») и уголовников
и 200 бывших чекистов.4 Прибывавшие на соловецкие пристани суда с заключенными встречала издевательская агитка: «Здесь пройдя через горн очистительный, / Через бодрый, сознательный труд, / Вы поймете, что путь принудительный / Есть единственный правильный путь».5

В последующие годы количество заключенных СЛОНа неуклонно росло. Постепенно отдельные лагеря, отделения, «командировки» и другие объекты лагеря заняли все острова Соловецкого архипелага, а с конца 1920-х гг. — и ряд пунктов на материке. В 1931 г. в состав СЛОНа входило 8 лагерных отделений, 6 из которых находились на материке, включая отдаленный Мурманск.

С момента образования и до последнего дня деятельности СЛОН отличался особенно жестоким режимом. Истязания заключенных были обыденным делом.

В лагере существовала практика наказания тяжким и бессмысленным трудом. За мелкие провинности, а порой и просто для развлечения «надзора» арестантов жестоко избивали, заставляли пригорошнями переносить воду из одной проруби в другую («Черпать досуха!» — командовал при этом конвой), перекатывать с места на место многотонные валуны, зимой на морском берегу полураздетыми громко и до изнеможения «считать чаек» (до 2000 раз), выполнять другие не менее «полезные» трудовые задания.

Провинившихся зимой обливали на улице холодной водой, ставили голыми в «стойку» на снег, опускали в прорубь или в одном белье помещали в карцер — неотапливаемый «каменный мешок» или щелястый дощатый сарай. Летом раздетых узников привязывали на ночь к дереву — ставили «на комара», что в условиях Приполярья означает медленное умерщвление.

Карой за более серьезные проступки — нарушения лагерного режима, членовредительство-«саморубство», «самообморожение», попытку побега — было помещение во внутрилагерную тюрьму — «штрафизолятор». Мужская тюрьма находилась на соловецкой Секирной горе, женская — на Большом Заяцком острове. Режим «Секирки» был таков, что дольше двух-трех месяцев в ней не выдерживал никто.

«Церкви и тюрьмы сровняем с землей», — пели в советское время. Первую часть этого обещания большевики, увы, выполнили со всей беспощадностью. Со второй ситуация была обратная: проблема «перенаселенности» мест заключения по мере борьбы с «врагами народа» становилась все актуальнее — тюрем не хватало. Между тем содержание одного тюремного сидельца обходилось казне в среднем в 250 рублей в год (на Соловках — в 211 рублей) и становилось бременем для государственного бюджета. Зампред ОГПУ Генрих Ягода был оптимистичен в отношении экономических перспектив репрессивной государственной политики: «Совершенно очевидно, что политика советской вла­сти и строительство новых тюрем несовместимы. На новые тюрьмы никто денег не даст. Другое дело — постройка больших лагерей с рационально поставленным использованием труда в них <…>. Опыт Соловков показывает, как много можно сделать в этом направлении (дороги, осушение болот, добыча рыбы заключенными, устройство питомников)». 6 С созданием Соловков система принудительного труда стала базой «модернизации» советской экономики.

СЛОН стал одной из самых крупных народно-хозяйственных единиц. «Соловецкое население» в 1929—1930 гг. составляло 65 000 человек, его «прирост» достиг своего максимума в 1931 г. — 71 000 человек.7

«Труд искупает вину», — гласил лозунг Соловков. Имея в своем распоряжении многотысячную даровую «рабсилу», Соловецкие лагеря осуществляли масштабную и разнообразную хозяйственную деятельность: там заготавливали лес, строили дороги, ловили рыбу и морского зверя. На Соловецких островах функционировали кирпичный, механический, лесопильный и кожевенный заводы, электростанция предреволюционной постройки, собственная десятиверстная узкоколейная железная дорога с паровозо-вагонным парком. Рабский труд оставлял соловецким узникам мало шансов на выживание. Работы, особенно на лесозаготовках, почти всегда проводились по принципу заданий-«уроков» (огромных, намеренно трудновыполнимых), а рабочий «день» мог длиться от обычных 12 часов до суток и более. Праздничных и выходных дней арестантам не полагалось.

Рассекреченные документы свидетельствуют о человеконенавистнической природе большевистской пенитенциарной системы. Уже первая комиссия по обследованию лагерей, работавшая на Соловках в сентябре 1923 г. под руководством начальника Юридического отдела ГПУ Владимира Фельдмана, установила факты «систематических избиений» и «расстрелов под видом побега», создания администрацией лагеря «провокационных дел» о мнимых заговорах узников, широкого применения пыток, склонения заключенных женщин к сожительству и т. д. В своем отчете комиссия писала о созданной «системе всяческого ущемления заключенных, издевательств над ними при их полном бесправии», об «атмосфере полного произвола, в которой все разлагалось». Комиссия уехала, на короткое время ситуация смягчилась. Но уже к началу 1924 г. все вернулось на круги своя.

Из доклада зам. начальника административно-организационного управления ОГПУ Алексея Шанина заместителю председателя ОГПУ:

«12 мая 1930 г.

Способы терроризирования заключенных применяются следующие: избиение палками, прикладами, шомполами, плеткой и т. п., зимой постановка за­ключенных в так называемые „на камни“ в одном белье в положении „смирно“ на срок до 3—4 часов, заключение в так называемые „кибитки“, т<о> е<сть> карцера, представляющие из себя холодны<е> небольшие дощатые пристройки, в которых заключенные в зимнее время в одном белье выдерживались по несколько часов. Есть случаи смерти от замерзания, посадка на так называемые „жердочки“, т<о> е<сть> узкие скамьи, на которые заключенных усаживали на корточки и, абсолютно запрещая шевелиться и разговаривать, выдерживали в таком положении с раннего утра до позднего вечера, изнасилование женщин и принуждение к сожительству заключенных женщин».8

Доклад был заслушан. Ситуация не изменилась. «Власть советская — власть соловецкая» — так лагерный фольклор рифмовал действительность.

Альбом из 148 фотографий, рассказывающих о Соловецком лагере особого назначения, выпущен в свет петербургским Музеем С. М. Кирова и Соловецким государственным историко-архитектурным и природным музеем-заповедником. Снимки 1923—1929 гг. представляют «парадную» сторону жизни гигант­ского лагеря, поскольку основой издания стал альбом, подготовленный ОГПУ в качестве «позитивного агитпропа» и подаренный Сергею Кирову в качестве отчета о проделанной работе. На первого секретаря Ленинградского обкома ВКП(б), которого советская мифология традиционно изображала как гумани­ста, подаренный фотоальбом произвел сильное впечатление. Приветствуя ОГПУ, он подчеркивал: «Карать, не только карать, <…> а карать по-настоящему, чтобы на том свете был заметен прирост населения благодаря деятельности нашего ГПУ».9 И был услышан. Соловки стали опытной площадкой для обкатки большевистского террора. Соловки — далее везде.

В альбоме помимо уникальных фотографий и документов, регламентирующих деятельность лагерей, содержатся также лагерный фольклор, статьи и стихи из журнала «Соловецкие острова». Вот одно из них, безымянное, с блоковскими аллюзиями:

По вечерам над соловчанами
Весенний воздух мглист и сыр
И правит окриками пьяными
Суровый ротный командир.
И каждый вечер омрачающим
Туманом полон небосклон,
И я опять неубывающим
Остатком срока оглушен.
И каждый вечер в час назначенный,
Иль это только снится мне,
Девичий стан, бушлатом схваченный,
В казенном движется окне.
И, медленно пройдя меж ротами,
Без надзирателя, одна,
Томима общими работами
Она садится у окна,
Сибирь и минусы склоненные
В моем качаются мозгу,
И сроки длинные бездонные,
Цветут на синем берегу.10

У них еще хватало силы воли так горько и интеллектуально шутить в той ужасающей повседневности… При культурно-воспитательной части была создана фотолаборатория. В ней работали заключенные. Снимки, сделанные ими, и вошли в альбом, подаренный Кирову. При КВЧ был создан и театр. «В условиях концлагеря театр является могучим проводником воспитательного воздействия на заключенных. <…> Труд без искусства — варварство. Через горы и моря сурового севера шла сюда великая культура и пришла… пришла толпою пестрою, что под конвоем ведут»11 — это цитата из рекомендации по обустройству театра.

Строки воспоминаний заключенных, включенные в альбом. «Лупили без зазрения совести. Наказывали жутко… Конвоир, десятник, ротный, даже уборщик барака распоряжались заключенными, будто скотиной. Как только не измывались. Зимой раздетого до нитки ставили на пень, пока он, обмороженный, не сваливался в снег. Летом держали на пне, пока тучи комаров, облепивши голое тело, не высасывали несколько стаканов крови».

«Мы валим толстые деревья, обрубаем сучья, сносим их в кучи… Мы не умеем ни пилить, ни носить тяжести. Мы задыхаемся… Скоро замерзшая одежда оттаивает и снова становится мокрой от снега и пота, от нас валит пар. Наша одежда до нитки мокра. <…> Начальник долго подсчитывает нас, одежда снова становится железной, она жжет немеющее тело. <…> Мы валимся на нары и спим, не замечая ни мокрого, липнущего к телу белья, ни дурманящего смрада от скученных в бараке 200 человек, ни укусов клопов и вшей. В 4 часа начинается повторение вчерашнего».12

История Соловецкого концлагеря знает несколько массовых расстрелов за неповиновение или по обвинению в заговорах. В декабре 1923 г. охраной было убито 6 «политиков», в октябре 1929 г. казнено, по разным данным, от 300 до 600 «каэров»13 и т. д.

Периодически в лагере проводились «плановые» аресты и расстрелы: чтобы держать заключенных в страхе и освобождать место для новых партий «врагов народа». Расстреливали мнимых «повстанцев» и просто строптивых заключенных, расстреливали часто по ложным доносам и выдуманным обвинениям. У убитых и умерших перед тем, как свалить их в общую могилу, «по лагерной традиции молотком выбивали зубы с золотыми коронками». Зимой тела закапывали в снег, и они становились кормом для диких зверей, летом трупы сваливали в огромные ямы около соловецкого «кремля» или в лесу — без каких-либо обозначений. Часто смертники перед казнью сами рыли себе могилы. Расстрелянных «списывали» как умерших от болезней. Академик Дмитрий Лихачев, в студенческие годы ставший узником Соловков, вспоминал свою «расстрельную ночь»: «Выйдя во двор, я <…> пошел на дровяной двор и запихнулся между поленницами. <…> Что я натерпелся там, слыша выстрелы расстрелов и глядя на звезды неба (больше ничего я не видел всю ночь)! С этой страшной ночи во мне произошел переворот. <…> Переворот совершился в течение ближайших суток и укреплялся все больше. Ночь — была только толчком. Я понял следующее: каждый день — подарок Бога. Мне нужно жить насущным днем, быть довольным тем, что я живу еще лишний день. И быть благодарным за каждый день. Поэтому не надо бояться ничего на свете. И еще — так как расстрел и в этот раз производился для острастки, то, как я потом узнал: было расстреляно какое-то ровное число: не то триста, не то четыреста человек, вместе с последовавшим вскоре. Ясно, что вместо меня был „взят“ кто-то другой. И жить надо мне за двоих. Чтобы перед тем, которого взяли за меня, не было стыдно!»14 

В апреле 1931 г. на низшие административные должности и в качестве стрелков военизированной охраны стали привлекать бытовиков и бывших советских и партийных работников. «Мы скорее доверим винтовку малограмотному заключенному, выходцу из рабочего класса, осужденному за бытовое преступление, чем заключенному с высшим образованием, дворянину»,15 — наставлял в 1930 г. своих подчиненных начальник Соловецкого отделения УСЛОНа Дмитрий Успенский. Так «социально близкие» уголовники последовательно превращались в опору лагерного порядка и внутреннего устройства ИТЛ. Начальство СЛОНа озаботилось высокой смертностью заключенных — не из-за гуманизма, конечно, а из-за опасности снижения производительности труда. Эффективность использования рабского труда и без того была низкой и требовала прибытия все новой дармовой силы для «социалистического строительства».

Из доклада комиссии Коллегии ОГПУ о положении заключенных в Соловках:

«Совершено секретно. Май 1930

В значительной степени как следствие жестокого режима и сурового быта заключенных приходится рассматривать чрезвычайно высокую заболеваемость и смертность последних. За два квартала 1929/30 г. переболело в стационарах 25 552 человека, т<о> е<сть> 44,6 % населения. Амбулаторных посещений за этот же период было 425 426, или 74,38 % по отношению к населению. Умерло за те же полгода 3583 человека, т<о> е<сть> 6,8 % населения, или 14 % стационарных больных. <…> К этой статистике нужно прибавить <…> данные об изнашиваемости заключенных: за 10 месяцев 1929/30 г. отсеяно как непригодных к работе 25 % полноценной рабочей силы».16

Из доклада заместителя начальника санчасти 3-го отделения УСЛОН Алексея Никитина председателю Особой комиссии по обследованию Соловецких лагерей о состоянии врачебно-санитарного дела в лагерях:

«Совершенно секретно. 22 апреля 1930

Ввиду необходимости выполнения полностью и часто в ударном порядке хозяйственных заданий иногда оставались без достаточного внимания не только трудовая сторона жизни заключенных, но также целый ряд санитарно-гигиенических требований. <…> Все это создавало условия, чрезвычайно благоприятные для быстрой изнашиваемости человеческого рабочего материала и для развития ряда болезней».17 

Чудовищность этого канцелярита — «изнашиваемость заключенных», «неполноценная рабочая сила», «человеческий рабочий материал» — весьма внятно характеризует отношение власти к собственному народу.

Сталинскому «эффективному менеджменту» требовались все новые ресурсы. Вождь был откровенен: «Мы плохо делаем, мы нарушаем работу лагерей. Освобождение этим людям, конечно, нужно, но с точки зрения государственного хозяйства это плохо. <…> Будут освобождаться лучшие люди, а оставаться худшие. Нельзя ли дело повернуть по-другому, чтобы люди эти оставались на работе — награды давать, ордена, может быть? А то мы их освободим, вернутся они к себе, снюхаются опять с уголовниками и пойдут по старой дорожке. В лагере атмосфера другая, там трудно испортиться. <…> Поручим Нарком­внуделу придумать другие средства, которые заставили бы людей остаться на месте. <…> Это, как у нас говорилось, — добровольно-принудительный заем, так и здесь — добровольно-принудительное оставление».18 Наркомвнудел, разумеется, придумал…

Статистика численности заключенных на Соловках: 1923 г. — 3049 человек, 1925 г. — 7727 человек, 1927 г. — 14 810 человек, 1930 г. — 53 123 человека, 1931 г. — 71 880 человек.19 Затем началось строительство Беломорканала,
и основные контингенты соловецких заключенных переводятся туда. В 1937 г. лагерь был реорганизован в Соловецкую тюрьму особого назначения. Сокращенно СТОН. Тюрьма прекратила свое существование в 1939 г.: данному региону более не нужна была «рабсила» в таких количествах. Территория Соловков была передана Северному флоту.

«Первые по времени возникновения, основоположники общей всем лагерям исправительно-трудовой системы, Соловецкие лагеря и в настоящее время продолжают пока оставаться самым крупным лагерем как по численности заключенных, так и по значительности хозяйственных достижений и опыта, — докладывал Коллегии ОГПУ в апреле 1930 г. многолетний начальник СЛОНа Федор Эйхманс. — Организация всех последующих лагерей производилась не только с учетом соловецкого опыта, но и частично с использованием как кадровых сотрудников Управления Соловецких лагерей, так и технического и инженерного персонала из заключенных».20 Политэкономический эксперимент был признан удачным. Соловки, и далее везде в Стране Советов — власть cоловецкая.

Смерть Сталина и даже судьбоносный ХХ съезд партии не «рассекретили» до конца Соловецкую — гулаговскую трагедию. Правда о ГУЛаге по-прежнему была достоянием самиздата и тамиздата. О ней говорили вполголоса. Понадобилось крушение всей советской системы, чтобы «Колымские рассказы» Шаламова и «Архипелаг ГУЛаг» Солженицына вошли в программу общеобразовательных школ, на Соловках появился музей ГУЛага (нынче пребывающий
в непростом положении, ибо находится на территории возрожденного мона­стыря и де-факто зависит от него). Понадобилась энергия ученых, литераторов, общественных деятелей, журналистов, просто неравнодушных людей, имеющих мужество помнить, — чтобы наконец началось рассекречивание документов об эпохе Большого террора, издание книг Памяти. Появились фильмы — документальные и художественные, открывались выставки. В официальном календаре государственных памятных дат возникло 30 октября — День памяти жертв репрессий. Соловецкие камни заняли скорбное место на площадях обеих российских столиц — Лубянской в Москве и Троицкой в Петербурге. Сюда приносят цветы, здесь ставят поминальные свечи.

Но памятники вождю мирового пролетариата, равно как и названия улиц, носящих его партийный псевдоним, повсюду «украшают» городские и сель­ские ландшафты. А в Якутске, и совсем недавно, поставили новый памятник Сталину. «У многих людей мы прекратили их физическое существование, на многих мы нагнали такой величайший, подобающий революции страх, что они и сейчас ходят с согбенными головами», — констатировал Киров в 1932 г.21 Восемьдесят лет прошло, а актуальность этого заявления, увы, не меркнет.

1 Солженицын А. И. Архипелаг ГУЛАГ. М., 1989. Т. 2. С. 40.

2 Цит. по: Соловецкие лагеря особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области. http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-doc/1000692.

3 Цит. по: Соловецкие лагеря особого назначения. Фотолетопись. СПб., 2004. С. 9.

4 Сошина А. А. Материалы к истории лагеря и тюрьмы на Соловках [1923—1933 гг.]: основные события, статистика заключенных, организационная структура. http://solovki-monastyr.ru/abbey/soviet-period/slon/385.

5 Соловецкие лагеря особого назначения. Фотолетопись. С. 14.

6 Цит. по: Рождение ГУЛАГа: дискуссии в верхних эшелонах власти. Постановления Политбюро ЦК ВКП(б). 1929–1930 гг. / Публ. С. А. Красильникова // Исторический архив. 1997. № 4. С. 145.

7 Система исправительно-трудовых лагерей в СССР. 1923—1960. Справочник. М., 1998. С. 317.

8 Из материалов доклада зам. начальника Административно-организационного управления ОГПУ А. М. Шанина заместителю председателя ОГПУ Г. Г. Ягоде о произволе и издевательствах над заключенными в Соловецких лагерях. Цит. по: Соловецкие лагеря особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области. http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-doc/1000720.

9 Соловецкие лагеря особого назначения. Фотолетопись. С. 22.

10 Соловецкие острова.1930. № 5. С. 18.

11 Соловецкие лагеря особого назначения. Фотолетопись. С. 36.

12 Соловецкие острова. 1927—1929. С. 25.

13 Соловецкие лагеря особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области. Вступ. ст. Павлова Д. http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-intro/1000545.

14 Лихачев Д. Мелочи жизни. Цит. по: miloserdie.ru/index.php?ss=20&s=23&id=4237.

15 Соловецкие лагера особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области.

16 Из доклада комиссии А. М. Шанина Коллегии ОГПУ о положении заключенных в Соловках. Цит. по: Соловецкие лагеря особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области. http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-doc/1000703.

17 Из доклада заместителя начальника санчасти 3-го отделения УСЛОН А. Никитина председателю Особой комиссии по обследованию Соловецких лагерей о состоянии врачебно-санитарного дела в лагерях. Цит. по: Соловецкие лагеря особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области. http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-doc/1000701.

18 Выступление И. В. Сталина на заседании Президиума Верховного Совета СССР 25 августа 1938 г. Цит. по: http://www.diletant.ru/articles/11236770.

19 Соловецкие лагеря особого назначения. Фотолетопись. С. 8.

20 Соловецкие лагеря особого назначения ОГПУ: Документы ЦА ФСБ России и ГАОПДФ Архангельской области. Цит. по: http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-intro/1000545.

21 Соловецкие лагеря особого назначения. Фотолетопись. С. 22.

© 1996 – 2013 Журнальный зал в РЖ, “Русский журнал” | Адрес для писем: zhz@russ.ru
По всем вопросам обращаться к Сергею Костырко | О проекте


December 8, 2013 Posted by | boļševiki, gulags, KGB, nāves nometnes, PSRS, represijas, Staļins, totalitārisms, Vēsture, čeka | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: