gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par grāmatu “Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs”

Picture Sen nav nācies lasīt šāda tipa vēsturisko literatūru par II pasaules kara laika noziegumiem, tādējādi uz šo Alena Pola sarakstīto grāmatu “Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs” varu palūkoties caur citu skata prizmu. Protams, viens ir visiem skaidrs – tas bija šaušalīgs noziegums pret cilvēci, kuru sankcionēja Staļins savā vājprātā un kuru izpildīja viņa, kā sacīt, roklaižas. Pateicoties apgādam Zvaigzne ABC, tiku pie šīs grāmatas iepazīšanas un tad nu dalīšos ar saviem iespaidiem par šo vēsturisko darbu.

Šajā darbā ir apkopoti vairāku ģimeņu stāsti, kuri mūsdienu lasītājam palīdz iejusties tā laika atmosfērā un izlīkumot līdzi no Polijas izsūtīto ģimeņu gaitām plašajā Padomijā. Grāmatā ir spilgti aprakstīta situācija Padomijā tanī brīdī, kad Staļins nebija gatavs pieņemt, ka Hitlers iebruks Padomju Savienībā, bet tas tomēr notika. Staļins bija savai komandai vēstījis, ka Hitlera uzlidojumi ir vien māņu kustības… Lūk, pie kā noveda šāda Staļina kavēšanās!

Pilnīgi konkrēti varu teikt, ka karš – tas ir kaut kas šausmīgs, ārkārtīgi pretīgs un normālai cilvēcei pilnīgi nevajadzīgs, jo nebūt jau neatrisina kautkādas problēmas, bet gan rada vēl lielāku plaisu starp dažādām sabiedrībām. Tādēļ man interesanti bija lasīt šo grāmatu, iepazīt ģimeņu dzīvesstāstus, kā arī padziļināti izzināt II pasaules kara laika notikumus un izsūtīšanas Polijā, kā arī – kontekstuāli izzināt patiesību par Katiņu… Kad lasīju par Katiņas šaušalīgajiem notikumiem, man uzreiz nāca prātā 2010. gada aprīļa notikumi, kad netāļu no Katiņas gāja bojā augstākā Polijas valsts vadība… Likteņa ironija vai neveiksmīga sakritība…

Šo grāmatu nevar aprakstīt tikai Katiņas sakarā vien, tā faktiski ir visa Padomju sistēmas, laikā, kad Kremlī valdīja Staļins, atspoguļojums – NKVD zvērības, iznīcinot cilvēkus, tos nošaujot, iznīcinot armijas komandierus pat savā, Padomju Savienības, armijā, nerunājot nemaz par daudz citiem noziegumiem pret cilvēci… Man pat ir bail iedomāties par tiem mērogiem, kādos visa šī cilvēku iznīcināšana notika. To vienīgi varētu salīdzināt ar pilsētu nolīdzināšanu no zemes virsas. Protams, šī grāmata prasa pamatīgu iedziļināšanos, lai izsekotu tajā aprakstītajiem notikumiem, taču arī rezultāts, cik nu “patīkams”, bet ir – izpratne par II Pasaules kara gaitu. Nu vismaz man tā noteikti nostiprinājās, apkopojot visas tās smalkās vēstures zināšanu drumslas šajā kontekstā.

Taču viena lieta šajā grāmatā mani īpaši labi apskaidroja – izrādās, ka Krievijai uz Poliju un Polijai uz Krieviju jau kopš senseniem laikiem ir dziļš savstarpējs naidīgums, kurš briedis gadu simteņiem ilgās nesaskaņās un sadursmēs, jo kā ienaidnieces valstis bija centušās viena otrai uzkundzēties. Šīs abas tautas vieno slāviska izcelsme, bet arīdzan dziļš savstarpējs naidīgums praktiski līdz pat šai dienai un šādā kontekstā varētu ievīt arī “Katiņa II” – 2010. gada aprīļa notikumus ar Polijas lidmašīnas katastrofu, bet – lai nu vēsture pati vēsturi vērtē… Šī grāmata liek domāt un aizdomāties, iedziļināties un analizēt un tas viss – lai neveidotos vienpusējs šaurs skats uz vēstures notikumiem II Pasaules kara laikā. Šajā darbā savijas aculiecinieku vēstījumi, vēstures elpa un dokumentēti pierādījumi režīma brutalitātei, tādēļ – šī grāmata jāizlasa ikvienam mūsdienu paaudzes cilvēkam, lai saprastu patiesi skarbo vēstures gaitu un darītu visu, kas ir mūsu ikkatra spēkos, lai šāda vēsture, kurā valda barbari un tirāni, vairs nekad, nekad neatkārtotos!

November 3, 2013 Posted by | grāmatas, noziegumi pret cilvēci, Vēsture | Leave a comment

Grāmatas apskats: “Latvieši PSRS varas virsotnēs”

http://didzis.weebly.com/22/post/2013/11/grmatas-apskats-sastdtjs-un-redaktors-juris-goldmanis-latviei-psrs-varas-virsotns.html

  Picture

Pateicoties apgāda “Zvaigzne ABC” laipnajai pretimnākšanai, esmu ticis pie šīs vēsturiskās reālijas izgaismojošās grāmatas “Latvieši PSRS varas virsotnēs”, kuras sastādītājs un redaktors ir Juris Goldmanis. Šad un tad es labprāt palasu kādu grāmatu, kuras tēma ir tuvāka vai senāka vēsture. Tīri viena iemesla dēļ – aizņemtajā pasaulē izbrīvējot laiku vēstures notikumu izzināšanai, pasaules notikumu un kārtības izprašanai un sevis izglītošanai vēsturiskajos notikumos, kā arī – lai neveidotos vienpusējs viedoklis, kuram pietrūkst reālu faktu zināšanas. Latvijas un latviešu vēsture ir pilna dažādu, reizēm ārkārtīgi kontraversālu epizožu un notikumu, kurus izprast var vienīgi, iedziļinoties vēsturiskajos darbos, kuru autori ir pacentušies to atspoguļot gana objektīvi. Par grāmatu “Latvieši PSRS varas virsotnēs” man tāds iespaids palika. Un grāmata kopumā bija gana interesanta, it īpaši, vērojot to no mūsdienu, 21. gadsimta politikas notikumu skatupunkta. Zināmas līdzības arīdzan saskatīju… Vai tas liecina, ka metodes citas, bet taktika tā pati? Vai varbūt – nav nekā jauna zem saules? Lai nu kā, bet domāšanu šī grāmata noteikti veicina un faktus arīdzan bagātīgi piedāvā. Divos vārdos sakot – ja ir interese par 20. gs. vēsturi – iesaku izlasīt!

Ja nedaudz pārlūkojam savu atmiņu kambarus, tad pat no skolā mācītā vēstures kursa atceramies, ka pēcrevolūcijas posmā latviešiem bija liela ietekme Krievzemē. Latvieši bija cienīti un daudzi no tiem uzdienējās līdz pat vērā ņemamiem amatiem. Vēlāk, kad mainījās vara un politika, mainījās arī attieksme pret latviešiem. Un šeit iederas viens citāts no grāmatas priekšvārda, kurā lasām: “Ne vairs kādu latviešu grāmatu kur redz, nedz kādu latvieti jūt. It kā tie nekad šeit savu kāju nebūtu spēruši, nekad nebūtu bramanīgi soļojuši pa sarkanās Maskavas ielām.” Un turpat tālāk seko skumja, bet savā ziņā taisnīga piezīme: “Tā iet, kad cilvēks atraujas no savas dzimtās zemes, no savas tautas un svešā malā svešiem elkiem kalpo…” Šis, varētu teikt, zināmā mērā kā motīvs caurauž visu šo grāmatu – sākotnēji latvieši tiek celti un bīdīti aizvien jaunos un jaunos amatos, bet, nomainoties varai un politikai, tiek iznīcināti, tā apstiprinot augstākminētos vārdus: “Tā iet, kad cilvēks atraujas no savas dzimtās zemes, no savas tautas un svešā malā svešiem elkiem kalpo…”

Un tā – šī ir grāmata par vairākām pretrunīgām latviešu personībām, kuras nokļuvušas PSRS varas virsotnēs un ar kurām režīms nežēlīgi izrēķinājās pēc tam, kad tās nebija vairs tam [režīmam] nepieciešamas. Jānis Rudzutaks, Jukums Vācietis, brāļi Mežlauki un Roberts Eihe – šie ir tie cilvēki, kuru portretējumi un par kuriem šajā grāmatā ir pieejamas uz bagātīgu faktu materiālu balstītas apceres. Mūsdienu cilvēkam maz ko noteikti izsaka šo kontraversālo personību vārdi, tomēr tiem, kuriem interesē vēsturiskie notikumi, šī grāmata varētu būt diezgan laba “medusmaize” savas izpratnes un viedokļa veidošanai. Lai vai kā, tomēr gribas vērst lasītāju uzmanību uz to, ka šī nav grāmata tikai par šiem pāris cilvēkiem. Šī ir grāmata, kurā minēts ļoti daudz cilvēku, aplūkotas dažādas viņu dzīves epizodes, tādēļ grāmatā apkopotais materiāls ir uzskatāms par ļoti būtisku 20. gs. 20. – 30. gadu paaudzes biogrāfijas daļu. Kā vēsta grāmatas autori, tad “tā bija paaudze, kas dzimusi 19. gs. pēdējās dekādēs un 20. gs. sākumā, paaudze, kas jau bija nesusi lielus upurus Pirmā Pasaules kara un Krievijas Pilsoņu kara frontēs, kā arī cīņās par Latvijas brīvību un kam vēl bija lemts piedzīvot smagus zaudējumus Staļina režīma represiju dzirnās.”

Šo grāmatu nemaz tik viegli nevar aprakstīt, tomēr jāsaka gan, ka tas, ko es sasatapu šīs grāmatas lappusēs, vēsta vienu – lai gan šie cilvēki darbojās režīmam pakļāvīgi un izpildīgi, tostarp, tik izpildīgi, ka uz viņu rokām ir daudzu, ne vien tautiešu, bet arī Sibīrijas zemnieku un dažādu “režīma pretinieku” asinis. Jo viņi rīkojās, svēti ticot vadoņiem un “partijas politikas pareizībai”, šie ļaudis rīkojās, daudz neatpaliekot represiju organizēšanā, taču vēlāk pret viņiem vērsās pats režīms un viņus represēja. Skumjš fakts, bet patiess!

Grāmatā detalizēti, manuprāt, balstoties uz materiālu visprecīzāko atainošanu, ir izklāstītas visas taktikas un soļi gan represiju veicējiem, gan to rezultātiem. Un ne jau tikai represijas, bet vispār šo ļaužu nozīme un ietekme gan politiskajā dzīvē, gan pamatojums viņu vēlākajai iznīcināšanai. Jāsaka viens – grāmata ir pilna ar liecībām, avotiem un faktiem, ka daudz kur latvieši ir iznīcinājuši latviešus, un tomēr jāpiebilst, ka nekas nepaliek nesodīts – represētāji kļuva par represētajiem. Grāmata ir nežēlīga vēstures posma atspoguļotāja, tas tiesa un man personīgi daudzas vietas bija zināmā mērā “pretīgi” lasīt, jo tādas zvērības nav ar veselo saprātu saprotamas… Kā jau rakstīju – grāmata liek domāt, aicina pārskatīt attieksmi pret vēstures interpretāciju un vilkt zināmas paralēles ar mūsdienu “nodevējiem”… Jā, tādi ir arī mūslaikos, lai kā negribētos… Visumā var vēl un vēlreiz gūt apstiprinājumu pieņēmumam, ka politika un ar to saistītie “nodevēji” – tā ir ļoti netīra padarīšana un kad režīmam vairs neesi vajadzīgs un noderīgs, tu tiec iznīcināts. Viela pārdomām mūsdienu politiskās dzīves kontekstā.

November 3, 2013 Posted by | boļševiki, grāmatas, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Sarkano partizānu veiktās masu slepkavības Baltkrievijā

">http://www.youtube.com/watch?v=RmxTyyRvrzI]


Tikai pēc sešiem gadu desmitiem 1943. gada drausmīgos notikumus pārdzīvojušie Baltkrievijas ciema Dražno (Dahori rajons) iedzīvotāji iedrošinājās runāt par tiem.

Viņu stāstus savā grāmatā «Кроў і попел Дражна» publicēja Baltkrievijas novadpētnieks Viktors Hursiks (Виктор ХУРСИК).

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Партизаны убивали мирных жителей?

Только через шесть десятков лет уцелевшие жители белорусской деревни Дражно Стародорожского района решились рассказать о страшных событиях, пережитых ими в 1943 году. Их истории в своей книге «Кроў і попел Дражна» собрал белорусский краевед Виктор ХУРСИК.

Белорусские партизаны храбро сражались с гитлеровцами в годы Великой Отечественной войны. Партизан был главным защитником мирных жителей, символом освобождения от фашизма. Советская история идеализировала образ «народного мстителя», и говорить о его проступках было немыслимо. Только через шесть десятков лет уцелевшие жители белорусской деревни Дражно Стародорожского района решились рассказать о страшных событиях, пережитых ими в 1943 году. Их истории в своей книге «Кроў і попел Дражна» собрал белорусский краевед Виктор ХУРСИК.

Автор утверждает, что 14 апреля 1943 года партизаны напали на Дражно и без разбору стреляли, резали и заживо сжигали мирных жителей. Показания уцелевших дражненцев автор подтверждает документами из Национального архива Республики Беларусь.

Один из выживших свидетелей сожжения деревни Николай Иванович Петровский после войны переехал жить в Минск, где до пенсии проработал электриком на госпредприятии. Сегодня ветерану 79 лет, он тяжело болен.
– Наверное, в последний раз навещаю Дражно, – медленно, нахмурившись, говорил Николай Иванович, когда мы въезжали в деревню. – Больше шестидесяти лет я каждый день вспоминаю тот ужас, каждый день. И хочу, чтобы люди узнали правду. Ведь партизаны, которые убили своих земляков, так и остались героями. Эта трагедия страшнее Хатыни.

«Выстрелы разбудили нас около четырех утра»

– Когда в 1941 году пришли фашисты, полицейский гарнизон, на нашу беду, сформировали в Дражно. Полицаи, а их было 79 человек, обустроились в школе, которую огородили дзотами. Место это было стратегическим. Деревня стояла на пересечении дорог, на возвышенности. Полицаи могли идеально простреливать местность, да и леса стояли далеко – в трех километрах от Дражно.

Еще до прихода немцев мой отец, председатель сельпо, член партии, успел уйти в лес вместе с председателем колхоза и майором Красной армии. И вовремя. Полицаи начали зверствовать: арестовали ветврача Шаплыко и расстреляли. Охотились и за моим отцом. Ему устроили засаду возле дома.

Всю нашу семью – меня, маму, трех братьев и сестру Катю почти голыми погнали в колхозное гумно. Отца пытали на наших глазах, били, заставили копать могилу. Но почему-то не расстреляли и через несколько дней отправили в концлагерь, – Николай Иванович старается говорить сухо, без эмоций. Но кажется, старик вот-вот сорвется.

– Так мы и жили: без отца, с ненавистью к оккупантам, ждали освобождения, – продолжает Николай Иванович. – И вот в январе 1943 года партизаны провели операцию по захвату полицейского гарнизона.

Сегодня ясно, что операция была спланирована бездарно, партизаны атаковали в лоб, почти всех их положили из пулемета. Сельчан заставили хоронить убитых. Помню, как мама переживала, плакала. Ведь партизан мы считали нашей надеждой…
Но через несколько месяцев эти «защитники» учинили невиданное зверство! – Старик на минуту остановился, окинул взглядом деревню, долго смотрел в сторону леса. – Выстрелы разбудили нас около четырех утра 14 апреля 1943 года.

Мама кричала: «Дзеткі, гарым!» Голые выскочили на двор, смотрим: все хаты горят, стрельба, крики…

Мы побежали спасаться на огород, а мама вернулась в дом, хотела что-то вынести. Соломенная крыша хаты к тому времени уже пылала. Я лежал, не двигался, долго не возвращалась мама. Повернулся, а ее человек десять, даже женщины, колют штыками, кричат: «Получай, сволочь фашистская!» Видел, как ей перерезали горло. – Старик снова сделал паузу, его глаза были опустошены, казалось, Николай Иванович снова переживал те ужасные минуты. – Катя, сестра моя, вскочила, просила: «Не стреляйте!», достала комсомольский билет. До войны она была пионервожатой, убежденной коммунисткой. Билет и партийное удостоверение отца во время оккупации зашила в пальто и носила с собой. Но высокий партизан, в кожаных сапогах, обмундировании начал целиться в Катю. Я закричал: «Дзядзечка, не забівайце маю сястру!» Но раздался выстрел. Пальто сестры вмиг набрякло кровью. Она умерла на моих руках. Я навсегда запомнил лицо убийцы.

Помню, как я отползал. Смотрю, соседку Феклу Субцельную вместе с малюткой-дочкой три партизана живьем бросили в огонь. Свою кроху тетка Фекла держала на руках. Дальше, у дверей пылающей хаты, лежала старушка Гриневичиха, обгоревшая, в крови…

– Как же вы уцелели? – спрашиваю у почти рыдающего старика.

– Огородами мы с братьями доползли до дядьки. Дом его сожгли, а он чудом выжил. Выкопали землянку, в ней и жили.

Позже мы узнали, что ни одного полицая партизаны не застрелили. Дома, которые находились за их укреплениями, тоже уцелели. В деревню приехали гитлеровцы, оказали пострадавшим медицинскую помощь, кого-то отвезли в госпиталь, в Старые Дороги.

В 1944 году уже полицаи начали издеваться, отправили меня и еще нескольких подростков на работы в концлагерь города Униген, под Штутгард. Нас освободили американские военные.

После войны я узнал, что непосредственно сжигали и убивали дражненцев партизаны из отряда имени Кутузова, которым командовал Израиль Лапидус. Другие отряды из бригады Иванова «кутузовцев» прикрывали. Я нашел Лапидуса, когда мне было 18 лет. Он жил в Минске, в районе Комаровки, работал в обкоме партии. Лапидус спустил на меня собак… Знаю, что этот человек прожил неплохую жизнь, так и умер героем.

На дражненском кладбище похоронены убитые 14 апреля 1943 года жители. Некоторые семьи в то роковое утро партизаны уничтожили полностью. Ставить памятники на их могилах было некому. Многие захоронения почти сровнялись с землей и скоро вовсе исчезнут.

Не жалели даже семьи фронтовиков

Сегодня Дражно – благополучная деревня, с хорошей дорогой, старенькими, но ухоженными домиками.

У деревенского продовольственного магазина мы встретились с другими живыми свидетелями партизанского преступления. До дома Евы Мефодьевны Сироты (сегодня бабушке идет 86-й год) партизаны не добрались.

– Деточки, не дай Бог кому-нибудь узнать ту войну, – хваталась за голову Ева Мефодьевна. – Мы выжили, а мою подругу Катю застрелили, хоть кричала: «Я своя!» Застрелили невестку и свекровь, их маленького мальчика бросили умирать. А ведь отец их семейства воевал на фронте.

– Люди хавались в ямах из-под картошки, так одну семью прямо там и расстреляли, не пожалели, – с отчаянием говорил 80-летний Владимир Апанасевич. Дедушка не выдержал и разрыдался. – Меня судьба спасла, а ведь некоторых подростков партизаны специально отводили за полкилометра в поле и расстреливали. Недавно к нам приезжали из райисполкома, человек восемь. Спрашивали о сожжении Дражно партизанами, правда ли это. Больше молчали, покачивали головами. Так молча и уехали.

Александр Апанасевич, сын дедушки Владимира, показал паспорт убитой партизанами Валентины Шамко. На фотографии – девочка, милая, с наивным взглядом, беззащитная.

– Это моя тетя. Мама рассказывала, что ей стреляли в голову, – с недоумением в голосе рассказывает дядька Александр. – Мама хранила простреленную косынку Валентины, но сейчас найти ее я не могу.

Комбриг Иванов:

«…бой прошел очень удачно»

А комбриг Иванов в докладе начальству подвел итог боевой операции в Дражно так (из дела №42 фонда 4057 Национального архива РБ, целиком сохраняем авторский стиль):

«…бой прошел очень удачно. Свою задачу выполнили, гарнизон разгромлен полностью, за исключением 5 дзотов, из которых войти не удалось, остальная полиция уничтожена, убитыми и задохнувшимися от дыма насчитывается до 217 сволочей…»

За эту «операцию» многие партизаны были представлены к наградам.

Если бы дражненцы не рассказали о трагедии далеких дней Виктору Хурсику, о диком сожжении белорусской деревни партизанами никто никогда бы не узнал.

Виктор Хурсик: «Партизаны хотели выдать мирных жителей за полицаев»

– Спадар Виктор, некоторые люди пытаются оспорить содержание вашей книги…

– Видимо, это делать поздно. Мне известно, что, когда вышла книга, Министерство информации отправило ее на закрытую рецензию авторитетным специалистам. Ученые пришли к выводу, что факты, которые я привожу в книге, соответствуют реальности. Я предвидел такую реакцию. Свою позицию я считаю государственной, как и подход министерства. У меня была одна цель – поиск истины. К политике книга «Кроў і попел Дражна» никакого отношения не имеет.

– Как вы узнали о сожжении деревни?

– Ко мне решились обратиться сами дражненцы. Сначала я не поверил, что партизаны могли сжечь деревню с мирными жителями. Проверял и перепроверял. Копался в архивах, не раз встречался с жителями Дражно. Когда я осознал глубину трагедии, то понял, что необходимо говорить не только о геройстве, но и о преступлениях партизан, а они были. Иначе белорусская нация не состоится.

– В книге много документальных компроматов на партизан, откуда?

В каждом отряде был чекист. Он старательно фиксировал все случаи нарушений дисциплины, доносил об этом вышестоящему начальству.

– Сжигали ли партизаны белорусские деревни повсеместно?

– Конечно, нет. Большинство партизан храбро сражались за свободу Родины. Но отдельные случаи преступлений против мирного населения были. И не только в Дражно. Такая же трагедия произошла в деревне Староселье Могилевской области, в других регионах. Сегодня необходимо ставить вопрос о том, чтобы государство установило памятники на местах трагедий.

– А какова судьба командира 2-й минской партизанской бригады Иванова?

– Он выходец из Ленинграда. Руководить бригадой 21-летнего Иванова направили из штаба партизанского движения. Из документов понятно, что из-за его неопытности погиб не один партизан. Тех, кто отказывался идти в глупые атаки, он лично расстреливал. Иванов, пожалуй, один из немногих партизанских комбригов, которому не присвоили звание Героя Советского Союза. По сведениям, полученным от бывших ответственных работников Пуховичского райкома КПБ, в 1975 году он покончил жизнь самоубийством.

– И все-таки в голове не укладывается, почему партизаны пошли на такое жуткое преступление?

– До 1943 года они практически не воевали, отсиживались в лесах. Полицаи и партизаны жили относительно мирно, только под давлением сверху случались стычки. Но в 1943 году Сталин начал требовать конкретных результатов. Взять полицейский гарнизон в Дражно Иванову не хватило таланта. Тогда командование бригады пошло преступным путем. Решили сжечь деревню, убить местных жителей и выдать их за полицаев.

«За отрядом Кутузова мародерских поступков очень много»

Виктор Хурсик включил в свою книгу свидетельства еще нескольких выживших жертв сожжения Дражно. Этих людей уже нет в живых.

Приводим отрывки из книги «Кроў і попел Дражна».

Докладная записка начальника особого отдела НКВД Безуглова «О политико-моральном состоянии 2-й минской партизанской бригады»:

«…Возвращаясь обратно, заехали (партизаны. – Ред.) к Гуриновичу М., выдрали еще 7 семей пчел, сломали замок, влезли в хату, забрали все вещи, вплоть до чугуна, забрали также 4 овечки, 2 свиней и прочее.

Данным мародерским поступком возмущено все население и требует от командования защиты.

За отрядом Кутузова мародерских поступков очень много, поэтому требуется по данному вопросу принять меры в самом жестком порядке…»

СВИДЕТЕЛЬСТВО ОЧЕВИДЦА

Рассказ свидетельницы сожжения Дражно Екатерины Гинтовт (жены Героя Советского Союза):

«В шестидесятых назначили нам нового начальника. Был он спокойный такой. Может, на второй или третий день его прихода между нами случился разговор.

– Где были в войну? – спросила я.

– На фронте и в партизанах.

– А где в партизанах? У нас же во время войны они убили многих, сожгли полдеревни.

Были в Стародорожском районе, в Дражно…

Я рассказала, что в Дражно у меня застрелили подругу, сожгли и убили других жителей.

Как я ему это сказала, смотрю – человеку на глазах стало плохо.

– Пойду в больницу, – сказал.

Через несколько дней начальник умер».

http://www.kp.by/daily/23975/146246

Informācija atrasta caur vietni Bonis.lv

November 2, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi | Leave a comment

Sarkanarmijas izvarotāji. Frontinieka atmiņas.

Вспоминает фронтовик Леонид Николаевич Рабичев

November 2, 2013 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi | Leave a comment

Maskavā piemin boļševiku terora upurus

http://www.memo.ru/d/175762.html (tuvāka informācija krievu val.)

Maskavieši piemin boļševiku terora upurus
Foto: AFP/Scanpix

Vairāki simti Maskavas iedzīvotāju  29.10.2013.  sapulcējās Lubjankas laukumā, lai visas dienas garumā pieminētu padomju diktatora Josifa Staļina režīma upurus.

Piemiņas pasākumu, kā ik gadu, organizēja cilvēktiesību organizācija “Memoriāls”. Pasākuma dalībnieki, nomainot viens otru, visas dienas garumā lasīja boļševiku noziegumu upuru vārdus.

Drūmais lasījums bez pārtraukuma ilga 12 stundas, no plkst.10 līdz plkst.22.

Piemiņas pasākums tradicionāli tiek rīkots Lubjankas laukumā netālu no Krievijas Federālā Drošības dienesta (FDD) galvenās mītnes, kur agrāk darbojās bēdīgi slavenā PSRS Valsts drošības komiteja (VDK). Šīs ēkas pagrabos tika nošauti daudzi cilvēki.

Padomju varas gados Lubjankas laukumā atradās piemineklis VDK dibinātājam Fēliksam Dzeržinskim. Pēc 1991.gada augustā notikušā komunistu stingrās līnijas piekritēju sarīkotā neveiksmīgā puča “Dzelzs Fēliksa” piemineklis tika aizvākts.

Šobrīd Dzeržinska pieminekļa vietā Lubjankas laukumā atrodas piemineklis komunistiskā režīma noziegumu upuriem.

Staļina organizēto represiju apogeja laikā 1937.-1938.gadā Maskavā vien tika nogalināti aptuveni 30 000 cilvēku, uzskata vēsturnieki.

“Diemžēl nav neviena paša politiķa vai amatpersonas, kas ierastos pieminēt upurus. Šis jautājums tiek uzskatīts par mazsvarīgu,” norādīja “Memoriāla” vēsturnieks Jans Račinskis.

October 29, 2013 Posted by | Krievija, noziegumi pret cilvēci, nāves nometnes, piemiņa | Leave a comment

Pateikt patiesību par komunismu

Pateikt patiesību par komunismu. Saruna ar fonda “Komunisma upuri” vadītāju Lī Edvardu

 

Nesen Latvijā viesojās piemiņas fonda “Komunisma upuri” vadītājs Lī Edvards, kura vadītā organizācija pašlaik vāc līdzekļus, lai uzceltu ASV galvaspilsētā Vašingtonā piemiņas memoriālu komunisma ideoloģijas upuriem. Intervijā “LA” viņš izklāsta fonda ieceres un jau paveikto izglītojošajā darbā par komunismu un tā radītājām sekām.

– Jūsu iecere ir veidot memoriālu Vašingtonā komunisma upuriem. Kāpēc mūsdienās tas ir svarīgi? 


– Pasaulē varam runāt par 100 miljoniem komunisma upuru. Pirms vairāk nekā 20 gadiem krita Berlīnes mūris, bija uzskats, ka komunisms ir sakauts un varam būt droši, ka tas nekad neatgriezīsies. Tomēr komunisma upurus nedrīkst aizmirst. 2007. gadā mēs Vašingtonā atklājām pieminekli komunisma upuriem. Tas ir Demokrātijas dievietes atveids – šāds piemineklis savulaik Ķīnā stāvēja Pekinas centrālajā Tjaņjaņmeņas laukumā. Esam izveidojuši virtuālo muzeju komunisma upuriem, bet nesen pabeidzām gatavot mācību priekšmetu vidusskolām. Piemiņas fonds “Komunisma upuri” darbojas atceres, pagātnes un nākotnes izpētes un izglītības laukā. Pasaulē joprojām ir piecas komunistiskas valstis, un šajos režīmos apspiešana notiek tikpat skarbi kā senāk. Ja runājam par pieminekli, jāteic, ka katru gadu pie tā sanāk daudzu valstu diplomāti un arī cilvēki, kas bijuši komunisma upuri, – ķīnieši, vjetnamieši, korejieši un kubieši. Mūsu organizācija ir bipolāra – tajā darbojas gan republikāņi, gan demokrāti. Likums par mūsu organizāciju tika pieņemts laikā, kad prezidents bija demokrāts Bils Klintons, bet piemineklis tika atklāts, kad pie varas bija republikāņu prezidents Dzordžs 
Volkers Bušs. Vēl viens veids, kā mēs pieminam komunisma nodarīto kaitējumu, ir Trumena–Reigana apbalvojums par mūža ieguldījumu, pretojoties komunismam. Medaļas nosaukums ir simbolisks, jo Aukstais karš sākās demokrāta Harija Trumena laikā, bet Ronalds Reigans, būdams republikānis, daudz izdarīja cīņā pret komunismu. Pirmoreiz to piešķīrām 1999. gadā, un starp pirmajiem saņēmējiem bija arī Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” vadītājs Vītauts Landsberģis.

– Kas padara Baltijas valstis īpašas komunisma pagātnes kontekstā?


– ASV ir bijusi īpaša saikne ar Baltijas valstīm, kad PSRS to okupēja, mēs okupāciju un aneksiju neatzinām. ASV valdība izdeva Samnera Velsa deklarāciju. Muzejā mums jāstāsta cilvēkiem saprotami stāsti, un Baltijas gadījumā iedvesmojoša ir dziesmotā revolūcija un Baltijas ceļš. Rīgā apmeklēju Latvijas Okupācijas muzeju – Nollendorfa kungs dara brīnišķīgu darbu, un mēs darīsim to pašu, iedvesmojoties no jūsu muzeja. Muzejā izstādes būs veltītas atsevišķām valstīm, piemēram, Krievijai, Ķīnai, īpaša izstāde būs veltīta Baltijai. Tāpat būs zāle ar varoņiem, kas cīnījušies pret komunismu. Mēs varētu muzejā uzbūvēt gulaga barakas ar koka lāvām, un, kad cilvēks ienāktu telpā, temperatūra samazinātos. Vēlamies muzejā izstādīt arī vagonus, ar kuriem cilvēkus deportēja uz Sibīriju. Tāpat vēlamies izvietot Berlīnes mūra sargtorni.

– Cik līdzekļu nepieciešams muzeja izveidei un kur tos meklēsit?


– Pēc ASV likumiem, mēs nevaram pretendēt uz valsts līdzekļiem šādam memoriālam. Holokausta memoriāls Vašingtonā arī ir celts par privātiem līdzekļiem. Tādēļ ceram uz sabiedrisko organizāciju atbalstu. ASV valdībai varbūt lūgsim telpas memoriālam, kā arī piesaistīsim finansējumu no ārzemēm. Ungārija jau ir piešķīrusi miljonu, ko mēs tērēsim, lai izveidotu ziedojumu vākšanas komandu un kampaņu. Kopējā nepieciešamā summa ir 100 miljoni ASV dolāru, no kuriem puse būs paredzēta muzejam, bet otra – nodibinājumam, kurš nodarbosies ar izglītojošo darbu. Mūsu mērķis ir sākt celtniecību 2017. gadā, pieminot boļševiku revolūcijas simtgadi Krievijā.

– Ciešanu apmēru iespējams izmērīt ne tikai cilvēciskos upuros, bet arī ekonomiski un sociāli…


– Komunisms ir pseidozinātne, kas maskējas kā ekonomiskā sistēma un tiek īstenota ar militāru spēku. Tas ir būvēts uz plūstošām smiltīm. Komunismam ir politiskas, ekonomiskas un stratēģiskas sekas. Mums nebūtu Vjetnamas un Korejas karu, ja nebūtu komunisma. Otrā pasaules kara nebūtu, ja 1939. gadā netiktu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts. Ekonomiskās sekas mēs redzam Baltijas valstīs un Centrāleiropā – tās cieta no komunisma vairākus gadu desmitus. Tajā pašā laikā Rietumeiropa ekonomiski attīstījusies labāk. Ikviens, kas dzīvojis 20. gadsimtā, ir cietis no komunisma, un par to mums cilvēki jāizglīto.

– Latvijā ir zinātnieki, kuri aprēķinājuši PSRS okupācijas laikā radītos zaudējumus. Vai ir vērts prasīt Krievijai kompensācijas?


– Es nekomentēju Latvijas iekšējās lietas, jo tas ir vietējās politikas jautājums.

– Latvijā krievvalodīgo skolu skolotāji 9. maijā savus bērnus ved uz tā saucamo uzvaras pieminekli un mēdz stāstīt savu versiju par vēsturi. Kā šo problēmu risināt?
– Dzīvojot demokrātijā, nevar liegt cilvēkiem runāt, bet līdz ar šīm tiesībām nāk pienākums runāt patiesību. Tas jādara Izglītības ministrijai, Aizsardzības ministrijai un skolotājiem. Tā nav patiesība, ka Latvija labprātīgi iestājās PSRS. Patiesība ir tā, kuru es redzēju Okupācijas muzejā.

– Kā jūs varat raksturot mūsdienu amerikāņus, vai viņiem ir sapratne par komunismu un šīs ideoloģijas mantojumu?


– Ne visiem amerikāņiem ir zināšanas par to. Kad veidojām priekšmetu skolām, kas ietver komunismu no Marksa, Mao un līdz pat mūsdienām, mēs to izsūtījām skolotājiem visā valstī. Viņiem tas šķita interesants. Ne tikai skolēni ir jāizglīto komunisma jautājumos, bet arī skolotāji.

– Kurus cilvēkus jūs nosauktu par varoņiem cīņā pret komunismu?


– Tie ir Vāclavs Havels, Lehs Valensa, Andrejs Saharovs, Jānis Pāvils II – viņi bija četri lielie cīnītāji, bet bija arī daudzi citi.

– Vai Karola Vojtilas iecelšana pāvesta amatā bija taktisks Vatikāna solis, lai vērstos pret komunismu?


– Viņš dzīvoja komunisma režīmā kā mācītājs un kardināls un visu izjuta uz savas ādas. Zīmīga bija viņa pirmā vizīte pāvesta amatā uz Poliju, kurā viņš uzsvēra: “Nebaidieties!” Tas iedrošināja cilvēkus, un radās kustība “Solidaritāte”. Polija rādīja piemēru. Mēģinājums nogalināt Jāni Pāvilu II parādīja, cik liels bija viņa politiskais iespaids.

– Kādi ir mūsdienu izaicinājumi attiecībā uz komunismu?


– Vēl joprojām ir piecas komunistiskas valstis. Ar četrām – Laosu, Vjetnamu, Ķīnu un Kubu –mēs varam darboties: runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem un īstenot ekonomiskas sankcijas. Aktīvistiem varam piešķirt balvas. Ziemeļkoreja ir atsevišķs stāsts – tā ir totalitāra, no pasaules nošķirta valsts. Liels izaicinājums mūsdienās ir izglītība. Caur modernajām tehnoloģijām pateikt patiesību ir daudz vieglāk. Mūsu mājaslapai ir tūkstošiem apmeklētāju, tostarp no Ķīnas, Vjetnamas un Kubas. Pat Ķīna ar saviem 80 miljoniem kompartijas biedru nevarēs ietekmēt visu 1,3 miljardus lielo populāciju. Brīvība pārspēs visu.

October 29, 2013 Posted by | gulags, komunisms, noziegumi pret cilvēci, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Andris Balcers: Latviešu strēlnieki daudziem bija lielgabalu gaļa, no kuras jātiek vaļā

Viktors Avotiņš, NRA

Kopš pastāv Latvijas valsts, vai katrā paaudzē atradies kāds, kurš pratis ar pienācīgu godu atcerēties latviešu strēlniekus.Kāds, kurš, netaupīdams sava talanta un sirds spēku, gribējis pārliecināt sava laika un turpmākās paaudzes par to, ka strēlnieki nebija tikai vēstures fakts, ka strēlnieki bija tas vēstures piemērs, kas nenolietojas, kas mudina tautu turēt galvu augšā vienmēr un mūžam. Aleksandra Čaka Mūžības skartie, Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznājs… Tiem blakus, manuprāt, var bez bažām stāvēt šogad iznākušais fotoalbums Pulcējaties zem latviešu karogiem! (biedrība Vilki, apgāds Zelta grauds). Grāmatu papildina divi audiodiski, kur vienā ir strēlnieku atmiņas, otrā vīru kopas Vilki dziedātas strēlnieku dziesmas.

Grāmatas sastādītājs nav dzejnieks vai kinorežisors, bet skolotājs. Septiņus gadus to veidojis vīru kopas Vilki dalībnieks Andris Balcers.

– Ij no grāmatas nosaukuma, ij satura izriet, ka grāmata tā vai citādi nākusi caur Vilkiem. Kas Vilkiem latviešu strēlnieki?

– Pamats un mantojums. Jo ar strēlniekiem sākās arī Vilki. Vilki un lielā mērā arī šī grāmata sākās tad, kad vēstures skolotājs Māris Ošs 1980. gadā izveidoja Jukuma Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras ansambli. Bezpartejisko Jukumu Vācieti, pirmo Sarkanās armijas komandieri, mēs uzskatījām par nacionālistu. Tā viņu dēvēja arī Padomju Krievijā. Mēs ne tikai dziedājām. No Jura Podnieka un Andra Slapiņa dabūjām strēlnieku adreses un braucām viņus intervēt. Juris ar Andri riskēja. Jo adreses viņiem bija dotas tikai filmai. Taču mums viņi tās deva ar vēlējumu – lai jums izdodas! Paldies viņiem par to, ka grāmatai varējām pievienot disku ar strēlnieku intervijām.

Lauvas tiesu padarīja Māris, bet viņš piesaistīja turpinātājus. Arī mani. Kopā ar Māri un vēlāk arī patstāvīgi braukāju pie strēlniekiem. Dabūju mantojumu, kuru ne ar ko nevar salīdzināt. Mēs esam daudz lasījuši, taču – klātbūtnē iegūta informācija ir neatsverama. Juris paspēja savu filmu uztaisīt pēdējā brīdī.

To, kurus viņš filmēja un kurus mēs intervējām, vairs nav starp dzīvajiem.

Mēs te skrienam pāri gadiem, bet reālā dzīve tik vienkārša nebija. Māris dabūja pasēdēt gan Centrālcietumā, gan zonā. Viņam sūtīja virsū gan provokatorus, gan sitējus, bet viņš nesalūza. Folkloras kopa turpināja darboties Bērtuļa Piziča vadībā. Mums bija koncerts Dailes teātrī. Tur iepazināmies. Bērtulim strēlnieki bija tuvi jau pirms tam. Turklāt arī teātrī bija strēlnieki – Ēvalds Valters un Emīls Mačs. Taču arī Bērtuli sāka masēt čeka. Tika nolemts, ka goda vīrs Pizičs jāsaglabā teātrī, bet kopa iztiks pati. Pārdēvējām to par Liepavotu. Pēc atmodas Liepavots organiski pārauga Vilkos. Tajā laikā mēs dziedājām tikai latviešu strēlnieku un leģionāru dziesmas, taču gribējās iet dziļāk – folklorā. Paņēmām klāt karavīru dziesmas no seniem un arī no jaunākiem – nacionālo partizānu – laikiem.

– Kā tu nonāci no strēlnieku dziesmām un runām līdz strēlnieku bildēm?

– Pateicoties Okupācijas muzejam. Pirms sāku vākt materiālus šai grāmatai, viņi izdeva latviešu leģiona grāmatu fotogrāfijās. Es padomāju: ja jau mēs strēlnieku tēmai ejam cauri dziesmās, tad varam arī strēlniekiem veltīt tādu grāmatu. Turklāt, gan intervējot strēlniekus, gan uzstājoties koncertos, es apjautu, ka strēlnieki ir milzīgs kultūras spēks, ka viņi ir pašpietiekami ne tikai kā karavīri, bet arī kā kultūras darbinieki. Man likās svarīgi parādīt jauniešiem augstskolās, skolās, ka tie, kurus viņiem rāda mākslu pirmajās rindās – Kārlis Skalbe, Jāzeps Grosvalds, Edvards Virza, Niklāvs Struņķis (vai, kā tagad saka, – Strunke),… nāk no strēlniekiem. Ar ko visiem asociējas Kārlis Skalbe? Kaķīša dzirnaviņas, maigs dzejnieks… Viss kārtībā. Bet viņš bija strēlniekos. Lai to izceltu, es paņēmu šo kultūras šķautni.

– Man liekas, ka vārds «fotoalbums» piedien šai grāmatai tāpat kā vārds «rokassomiņa» karavīra uzkabei. Trūkst vārdam «albums» ierastās dīvāna sajūtas. Kā tu būvēji grāmatu?

– Tas nebija vienkārši. Es neesmu grāmatnieks un grāmatu tārps. Bet – sirds to lika darīt un gribējās ļoti. Tāpēc es uzdrošinājos. Bet uzreiz jāsaka paldies grāmatas izdevējam un galvenajam redaktoram Artim Ērglim, kurš šajās lietās tiešām ir rūdīts. Viņš manā robustajā sakārtojumā salika punktus uz i. Paldies arī Ritai Apinei, Ilgonim Bērsonam, Valdim Bērziņam, Raimondam Briedim, Ilzei Krīgerei, Edvardai Šmitei un Mārim Visendorfam par to, ka katrai nodaļai ir saturīgs ievads. Ilze Krīgere ir arī viena no grāmatas redaktoriem. Viņa un Dagnis Dedumietis ir galvenie grāmatas anotētāji. Dagnis bija tas, kurš ieteica grāmatai šo nosaukumu. Ik nodaļas titulbildei seko dzejolis, kurš nācis no pašiem strēlniekiem. Paldies mākslas zinātņu doktoram Ilgonim Bērsonam, kurš piedāvāja vēl nepublicētas dzejas. Daudzus dzejoļus atradu arī bibliotēkās un izmantoju kā, manuprāt, piemērotākos nodaļu akcentus.

– Te vietā minēt arī grāmatas māksliniekus Valdi Villerušu un Vilni Lapiņu. Bet – cik daudz visā grāmatas materiālu klāstā nāk no personiskajiem arhīviem? Proti – cik tie šodien pieejami?

– Diemžēl nedaudz. Gribētos vairāk, bet tas, kas ir, tas ir unikāls. Piemēram, kā es tiku līdz Benitai un Larim Strunkēm? Paldies Aivaram Kalniņam Rīgā un Sandrai Veinbergai Zviedrijā, kuri man deva koordinātas. Sazvanījos. Viņi atsaucās. Laris atsūtīja man Jāzepa Grosvalda 1916. gadā gleznoto Niklāva Strunkes portretu. Savukārt Benita atsūtīja ne tikai fotogrāfiju, kur Niklāvs Strunke stāv Jēkaba kazarmās kopā ar Kārli Johansonu un Valdemāru Toni uz sarkanbaltsarkanā karoga fona, bet arī citas fotogrāfijas. Tās citas grāmatai nederēja, bet ir vēsturiski vērtīgas. Tās varēju atdot Aijai Brasliņai no Nacionālā mākslas muzeja. Viņa daudz līdzēja grāmatas mākslas nodaļas papildināšanā.

Gribačas kundze mani uzveda uz ceļa pie Lilijas Dzenes. Zinot, ka Emīls Mačs ir viņas krusttēvs, vēlējos dabūt kādu informāciju. Aizgāju pie viņas mājās un tiku ļoti laipni sagaidīts. Viņa uzdāvināja man paša Mača grāmatu Viena gaita ar viņa autogrāfu. Emīls Mačs pēc strēlnieku gaitām bija invalīds. Lilija Dzene iedeva man viņa invalīda apliecību un karavīru aptaujas listi, ko es uzdāvināju Kara muzejam. Tāpat frontē rakstītas dzejas.

Savukārt Anša Lerha-Puškaiša attāla radiniece Rita Stukle no Siguldas, kuras radinieks Jānis Filips Lerhs bijis Jukuma Vācieša adjutants, deva vērtīgas fotogrāfijas no radinieka albuma un klāt vēl viņa pašrocīgi rakstītas atmiņas. Diemžēl Rita Stukle jau aizsaulē. Tāpat Lilija Dzene. No viņsaules sava darba augļus vēro arī Jānis Vējiņš. Viņš kopā ar Gogu Timmermani no Austrālijas nodrošināja grāmatas pievienotās vērtības – abu audiodisku izdošanu.

Tikšanās ar cilvēkiem atklāj tādu kā sakņu sistēmu, kur tu, meklējot vienu, nejauši uzduries vēl kam citam. Liels paldies visiem, arī šeit nenosauktiem, kuri man palīdzēja. Es biju gandarīts, pārsteigts un priecīgs par to, ko varēju atklāt. Lielāko daļu no tā, ko ieguvu, esmu nodevis muzejiem, tostarp Kara muzejam, publiskai lietošanai. Bet – nepaies ne divi gadi, kad pienāks strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgade. Tas ir viens no pieturas punktiem, kuru dēļ aicinu šos pētījumus turpināt. Tāpēc, ja, grāmatu lasot, kādam rodas papildinājumi, ja kādam ir savs stāstījums vai materiāli, tad būtu labi tos sūtīt uz Kara muzeju Ilzei Krīgerei.

Strēlnieki būtu pelnījuši vairāk uzmanības no mūzikas, literatūras, kino. Rainis viņus sauca par Latvijas valsts sagatavotājiem.

– Uz kādu grāmatas iespaidu skolās tu ceri? Proti – kā tu domā, cik lielā mērā strēlnieku nervs vēl ir dzīvs, cik lielā mērā tikai vēsturisks relikts?

– Grūti pateikt. Pat Vilkos, neskaitot dažas epizodes, es esmu starpnieks starp strēlniekiem un Vilkiem. Jo mūsdienu puikas strēlniekus nav pat satikuši. Nav bijis dzīva kontakta. Mūsdienu jauniešiem ir tikai filmas, grāmatas un kādas vecvecāku atmiņas. Dzīvās saiknes vairs nav. Bet – mēs vēl ar viņiem satikāmies. Tāpēc vienīgā cerība pastāv mūsu spējā vairāk vai mazāk talantīgi, vairāk vai mazāk veiksmīgi nodot šo saikni ar strēlniekiem tālāk. Tāpēc grāmatā iekšā ir tas disks ar strēlnieku stāstiem. Es ceru, ka no tā visa kopā kaut kas aizies. Vismaz zemapziņā viņi sajutīs, ka aiz viņiem stāv varens spēks.

Vilki nebūs mūžīgi. Bet tomēr paliks pēc iespējas dzīvāka saikne. Tāda, kādu guvu es. Tā aizies tālāk nākotnē. Es ļoti ceru, ka cilvēkam, bērnam, kurš kaut fragmentāri pāršķirs šo grāmatu, radīsies kaut kāda sajēga. Tas ir tas mērķis.

– Strēlnieku tēls ne visai iet kopā ar šodien tiražētiem kara varoņiem. Kārlis Skalbe raksta: «Jūs savas tautas gaišais spēks…» Jānis Akurāters: «Kas tautas likteni grib saskatīt, Lai lūko viņu gaišās, mīļās sejās.» Un vēl citi tāpat. Vai aizies līdz jauniem ļaudīm tas, ka strēlnieki latviešiem ir labā ziņa?

– Man arī gribas, lai augstskolās, skolās saprastu, ka cilvēks nav tikai kaujas mašīna, ka grūtā brīdī viņi iet palīgā savai tautai, savai valstij. Tie strēlnieki, kurus mēs intervējām, bija ļoti dažādi, nākuši strēlniekos no dažādām jomām, bet cauri visiem stāstiem vijās tas, ka viņi visi mīlēja Latviju… Bija drošāki un ne tik droši. Bija atsevišķas sarunas vērtie pašpuikas, kuri veidoja pirmo triju bataljonu pamatu. Viņu bezbēdību un cīņas sparu pārņēma citu pulku strēlnieki. Salīdzinot ar pārējām centrālās Krievijas armijas daļām, latviešu strēlnieku raksturīpašība bija inteliģence. Piemēram, ievērojamais tēlnieks Žanis Smiltnieks savulaik bija kājnieku izlūks 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Apbalvots ar trijiem Jura krustiem. Gleznotājs Kārlis Baltgailis bija jātnieku izlūks tajā pašā pulkā. Arī Strunke ar Grosvaldu, kuri taisīja trako jājienu no Bolderājas līdz Rīgai, sēdēdami baltā zirgā atmuguriski, bija jātnieku izlūki.

Jānis Kalniņš atmiņās raksta, ka 1915. gadā, kad viņš kā vecs krievu armijas pulkvedis pārņēmis savā komandēšanā trešo Kurzemes bataljonu, kura kodolu veidoja Rīgas priekšpilsētu pašpuikas, tad, dzirdot latviešu strēlnieku dziesmas, nevarējis ticēt, ka tie tikko atgriezušies no asiņainām kaujām. Daudz kritušo, bet viņi – dzied. Jauni čaļi. Pašpuikām nebija, ko zaudēt. Tie bija visu pieraduši atrisināt ar dūri un fiskaru. Bet tajā pašā laikā viņiem piemita kara laikā nenovērtējams bruņnieciskums. Pleca sajūta. Nekad nepamest biedru nelaimē…

– Tu teici, ka derētu atkal ieskandināt Imanta Ziedoņa ideju par pieminekli Jukumam Vācietim. Ka tik nevinnē stereotips «sarkanais Vācietis». Grāmatā gan strēlnieki nav šķiroti pareizajos un nepareizajos.

– Es nedalu. Latviešu strēlnieks man ir tas, kas sākās te – Tīreļpurvā, Nāves salā – un aizgāja līdz Perekopam. Tādēļ vienlaikus ierosinu Rīgā uzcelt pieminekli arī izcilajam kaujas virsniekam, kurš palika uzticīgs cara monarhijai, – Fridriham Briedim. Trīsdesmitajos gados jau bija gatavs K. Jansona veidots pieminekļa mets. To bija paredzēts uzstādīt tur, kur vēlāk stāvēja ļeņineklis. Viņi visi ir latviešu strēlnieki. Balti, pelēki, sarkani. Politiskais uzstādījums netraucēja viņiem būt latviešiem. Dalīšana iet caur politiķiem. To jau Mačs piemin savā grāmatā, teikdams: lieciet mieru vienkāršiem karavīriem! Karavīrs karo par savu zemi. Jūs ar saviem resniem vēderiem un siltās čībās esat drošā attālumā.

– Turklāt man šķiet, ka strēlnieki, vai tie cariski vai sarkani, nebija izlutināts karaspēks.

– Ja mēs paši sakām: esam varoņi!, tad tas ir viens. Bet, ja to pašu ar sakostiem zobiem spiesti atzīt arī it kā sabiedrotie, tas ir cits. «It kā» tāpēc, ka krievi tomēr nīcināja latviešus ārā. To atzīst arī latviešu poļitruki. To atzina dramaturgs, Latdivīzijas komisārs Roberts Apinis, kurš gāja bojā Staļina kulta laikā. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks, literāts, vēlāk Latdivīzijas 5. pulka vada komandieris Jūlijs Balodis mums stāstīja, ka latviešu strēlnieku vienības tiek apzināti iznīcinātas. Tas sākās jau cara laikos. Visu laiku neuzticēšanās. Tāpēc, ka bija 1905. gads. Savukārt komunisti Latdivīzijas sastāvu deldēja tāpēc, ka bija milzīgas bailes no konkurences. Ļoti daudz bija tādu noziegumu, kad latviešus pameta ielenkumā. Tā iznīcināja gan 4. un 5. pulku, gan 6., 8. un 9. pulku. Latviešu strēlnieki daudziem bija lielgabalu gaļa, no kuras jātiek vaļā.

Bet – tajā pašā laikā strēlnieki, viņu pamatīgums ir liecība tam, kādiem mums jābūt, ja gribam te kādu integrēt. Krievijas metodologs Georgijs Ščedrovickis savā septiņdesmito gadu pētījumā, domādams latviešu sarkanos strēlniekus, rakstīja, ka tie savā laikā bija pasaulē spēcīgākā un intelektuālākā kopiena. Viņi bija neuzvarami. Strēlnieku laika krievu cīņu biedri teica: kur ir latviešu strēlnieki, tur fronte drošībā. Karojušie krievu dzejnieki rakstīja: «Mums gribējās būt līdzīgiem jums, latviešu strēlnieki!» To nav iespējams pārvērtēt.

Ko mēs tagad darām? Vietā un nevietā čīkstam – mūs okupēja, mūs apspieda. Tas jāsaka, bet jāakcentē kas cits – mēs esam uzvarētāju tauta. Kāpēc krievi Latdivīzijā mācījās runāt latviski? Ne jau dēļ putras katla, bet tāpēc, ka cienīja. Un viņi integrējās. Blēdījās, teica: mēs latviši un stājās iekšā pie strēlniekiem. Jo strēlniekiem bija tāds pašpietiekams spēks, ka viņi gribēja būt latvieši. Vai tad krievi integrēsies pie lūzeriem? Kāpēc augšā to nesaprot? Man bail, ka tur nav pamata. Pamatīgumu tur nejūt.

– Tu apzināji vēsturisko pusi. Vai vietējā vara zina strēlnieku vietas novados un pagastos?

– Ir daži izņēmumi, bet pārsvarā nezina. Grāvmalas sakopt ir vieglāk, nekā garīgi attīrīt sevi. Vēsturnieki varētu sastādīt tādu karti, kur šīs vietas Latvijā būtu redzamas.

Visi cenšas veidot kādus reemigrācijas plānus, domādami, ka tās atgriezīs cilvēkus Latvijā. Bet vienmēr būs valstis ar pievilcīgāku ekonomiku. Tādēļ cilvēkus noturēs pamats zem kājām. Un pamats – tā ir mūsu vēsture. Ja tu nepēti vietas, kur tavā pusē bijuši strēlnieki, tad izpēti savu ciltskoku. Pētiet! Un tad būs pamats.

October 28, 2013 Posted by | grāmatas, Vēsture | Leave a comment

ECT spriedums Katiņas lietā izraisījis neapmierinātību, taču paver ceļu tālākai rīcībai

Foto - AFP/LETA

Katiņas traģēdijas upuru piederīgo prasības izskatīšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā jau tika ziņots, ir noslēgusies. Viņiem neizdevās panākt Krievijā notikušās (no 1991. līdz 2004. gadam) Katiņas lietas izmeklēšanas atsākšanu un iespējamās kompensācijas 1940. gadā nogalināto poļu radiniekiem, tāpēc visumā ECT spriedums izraisīja Polijā lielu neapmierinātību. Taču Strasbūras tiesas atzinums par Krievijas puses pārkāpumiem, tai atsakoties sniegt paskaidrojumus un attiecīgos dokumentus 2004. gadā pārtrauktās izmeklēšanas sakarā, paver ceļus tālākai rīcībai. Poļiem ir pamats prasīt pieeju šiem “aizslepenotajiem” dokumentiem, un, spriežot pēc Katiņas upuru ģimeņu asociācijas nostājas, tas arī tiks konsekventi darīts. Protams, ar politiķu un diplomātu neiztrūkstošu atbalstu.

Patiesības un visu ar Katiņu saistīto apstākļu noskaidrošana ir nozīmīgāka par kompensācijām. Bet šis darbs un kopumā darbs pie staļiniskā totalitārā režīma noziegumu dziļākas izpētes apstājas pie Krievijas slepeno arhīvu durvīm. Lai arī attiecībā uz konkrēto Katiņas gadījumu vairs nav nekādu šaubu, kas par to ir atbildīgs un kas lēma par poļu virsnieku un intelektuālās elites pārstāvju iznīcināšanu. Gan jāatceras, ka ne visi nošautie bija etniski poļi – bija arī ebreji, ukraiņi u. c., taču viņus vienoja piederība Polijas valstij, kuru saskaņā ar Kremļa un nacistu kopīgajiem nodomiem vajadzēja iznīcināt. Tagad, pēc 73 gadiem, toreizējā ģeopolitisko norišu kopaina būtībā ir visai skaidra. Paliek jautājumi par noteiktu personu lomu, apsvērumiem un notikušā detaļām, bet tie nav mazsvarīgi, un upuru pēctečiem ir visas tiesības saņemt uz tiem pienācīgu atbildi.

Kopš dzelzs priekškara krišanas vairāki ievērojami vēsturnieki ir devuši savu ieguldījumu šīs tēmas un citu ar totalitāro režīmu noziegumiem saistītu tēmu un kopsakarību atklāšanā. Viens no viņiem – Timotijs Snaiders grāmatā “Asinszemes”, kura Eiropā kļuva par īstu dižpārdokli, rak-sta: “Visa padomju ideja par Lielo Tēvijas karu balstījās uz uzskatu, ka tas sākās 1941. gadā, kad Vācija iebruka PSRS, nevis 1939. gadā, kad Vācija un Padomju Savienība kopā iebruka Polijā. Citiem vārdiem, saskaņā ar oficiālo stāstu teritorijas, kas bija pievienotas 1939. gada agresijas rezultātā, bija kaut kā jāuzskata par vienmēr bijušām padomju zemēm, nevis par laupījumu, kas gūts karā, kura sākšanā Hitleram nācis talkā Staļins.” Domājams, ka šis secinājums palīdz saprast daudzu dokumentu nepieejamības iemeslus.

Tā ir problēma, kura skar arī Latviju, kur 1940. – 1941. gada vēstures tā sauktie baltie plankumi, ko drīzāk jādēvē par sarkanajiem, neko īpaši nesamazinās: NKVD specvienību uzbrukumi robežpunktiem Masļenkos un Šmaiļos, Višinska vadītā “sociālistiskā revolūcija”, daudzu ievērojamu cilvēku nogalināšana, Litene… Pagaidām šos notikumus nav skaidrāk izgaismojusi arī Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija. Taču mūsu vēsturnieki savu iespēju robežās ir darījuši diezgan daudz, ko nevar teikt par politiķiem, kuru iespējas aizstāvēt valstisko pašcieņu starptautiskā mērogā ir daudz plašākas. Tas pat būtu vēl svarīgāk par sarkanbaltsarkanās lentītes piespraušanu pie uzvalka atloka nacionālo svētku dienās.

http://www.la.lv/katinas-lieta-un-musejas/

October 28, 2013 Posted by | noziegumi pret cilvēci | Leave a comment

Franks Gordons: Monstram priekšā – plāksni!

Foto - LETA

Vienpadsmit tūkstoši parakstu par labu Pārdaugavas pompozā un bezgaumīgā “uzvarētāju” pieminekļa novākšanai – tātad Saeimā varēs šo prasību iztirzāt. Bet te ir vairāki “bet”.

Pirmkārt, Kārlim Eihenbaumam no Ārlietu ministrijas ir visai iespaidīgs arguments: ar Krieviju noslēgtais līgums par memoriāliem. Otrkārt, ja ķersies pie pieminekļa nojaukšanas, vismaz Rīgā draud uzliesmot etniska rakstura sadursmes, bezmaz vietējs “pilsoņkarš”. Varbūt es pārspīlēju, bet izslēgt šādu varbūtību nevar. Treškārt, Krievija varētu izraisīt starptautisku skandālu, griezties pie ANO Drošības padomes, Eiropas Komisijas un nez kur vēl. Vai Latvijai tas vajadzīgs?

Varbūt tiešām vajadzēja šo monstru nojaukt 1991. gada augusta beigās reizē ar Rīgas ļeņinekli? Sak’, stihiska tautas dusmu izpausme – padarīts un cauri…

Kas tad patlaban atliek? Manuprāt, ne Krievija, ne prokrieviskās aprindas nevarētu pat iepīkstēties, ja pieminekļa priekšā labi redzamā vietā uzstādītu lielu plāksni ar uzrakstiem latviešu, angļu un krievu valodā, kas īsi un skaidri pavēstītu, ko Latvijai atnesa “atbrīvotāji”: 1949. gada deportāciju, tik un tik nošauto uz padomju kara tribunāla spriedumu pamata, ārzemju raidījumu traucēšana, izolējot Latviju no ārpasaules u. tml.

Plāksnei būtu jābūt no izturīga materiāla. Lai katrs, kas 9. maijā dodas turp, nevarētu to plāksni apiet.

October 28, 2013 Posted by | krievu impērisms | Leave a comment

“Tabu tēma” vēsturē – 1919. gada padomju Latvija

“Tabu tēma” vēsturē – 1919. gada padomju Latvija. Saruna ar Jāni Šiliņu

Foto - Karīna Miezāja

Latvijas vēsturē ir epizodes, kuru šķetināšana vēsturnieku aprindās vienlīdz nepopulāra izrādījusies gan padomju laikos, gan arī pēc valstiskuma atjaunošanas. Piemēram, 1918. – 1919. gada Pētera Stučkas ”sarkanā” Latvija. Latvijas Nacionālā arhīva darbinieka, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes locekļa Jāņa Šiliņa nule iznākusī grāmata ”Padomju Latvija 1918 – 1919” faktiski ir pirmais apkopojošais darbs, kas piedāvā skatu uz periodu, par kuru vēsturnieki līdz šim raukuši degunu, par spītu tam, ka visi svarīgākie arhīva dokumenti atrodas Latvijā. Grāmatas ”Padomju Latvija 1918 – 1919” pamatā ir jaunā vēsturnieka Šiliņa doktora darbs, izdots par Vēstures izpētes popularizēšanas biedrības un tās dalībnieku līdzekļiem. ”Nevar vienkārši izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Tas nepalīdzēs mums pašiem sevi izprast,” teic autors, stāstot, ka neformālās sarunās saņēmis pat neizpratnes pilnus jautājumus, kādēļ tāds temats vispār jāpēta, jo esot taču svarīgāki. Tomēr minētās grāmatas iznākšana ir notikums, tādēļ žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde nolēma iztaujāt Jāni Šiliņu ”Latvijas Avīzes” redakcijā.

Kāpēc uzskatījāt, ka tādu tematu nepieciešams pētīt?


Jānis Šiliņš: – Man kā vēsturniekam tas bija izaicinājums. 1919. gada padomju Latvijas jautājums netika pētīts ne neatkarīgajā Latvijā, ne padomju periodā, ne arī 90. gados. Padomju laikā vēsturi rakstīja ideoloģisku mērķu vārdā, bet šeit bija daudz problēmu, kas saistījās ar Pētera Stučkas režīmu. Staļina periodā Stučka un latviešu komunisti bija gandrīz tabu tēma, bet pēc Staļina nāves visa izpēte koncentrējās gandrīz tikai uz sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Bet jautājumi palika – 
”sarkanais terors”, Stučkas režīma sabrukšanas iemesli. Pēdējo agrāk skaidroja tikai ar ārējo spēku iedarbību, kaut gan tur bija ļoti daudz iekšējo problēmu, uz kurām savās atmiņās pat norādīja Stučka pats. Taču padomju laikā to nebija izdevīgi aplūkot.

– Tātad 1919. gads nebija izdevīgs arī padomju vēsturniekiem?


– Viņi izmantoja tikai to, kas bija izdevīgi propagandai. Daudzpusīgu, izsmeļošu darbu radīt nebija iespējams kaut vai tāpēc, ka daudzi ziņojumi, dokumenti tika slēpti no zinātniskās aprites. Bez tiem neko aptverošu uzrakstīt nevarēja. Bet tā ir mana versija. Varbūt kāds tā laika vēsturnieks labāk zinātu izskaidrot iemeslus.

– Tā laikmeta izpēte tomēr ir svarīga. Kaut vai tāpēc, ka tie, kurus no Latvijas toreiz padzina, deva ļoti lielu ieguldījumu čekas un citu Padomju Krievijas orgānu izveidē. Tas patiesi ir jautājums: cik liela bija latviešu nozīme boļševiku revolūcijā?


– Šī lieta ir krietni sarežģītāka salīdzinājumā ar to, cik to vienkāršoti mēdz parādīt. Tad, pirmkārt, ir jautājums, kāpēc Krievijas revolūcijā minoritātes vispār bija tik ietekmīgas. It sevišķi tās, kas bija represētas vai atradās samērā ne-privileģētā stāvoklī salīdzinājumā ar citām. Tie paši ebreji, poļi, igauņi, latvieši… Es skaidrotu tā, ka latvieši bija ļoti izglītoti, taču te uz vietas impērijas laikos viņiem bija ļoti maz iespēju. Ja ir daudz jaunu cilvēku ar lielām ambīcijām, kuras tie nespēj īstenot, tad tas veido lielu sociālo spriedzi. 1905. gads situāciju vēl vairāk radikalizēja. Ļoti daudzi mēreni noskaņoti, uz demokrātiskām reformām vērsti jaunieši radikalizējās, kad piedzīvoja 1905. gada soda ekspedīcijas. Faktiski tas daudzus nolēma profesionāla revolucionāra darbam. Represijas pret jaunstrāvniekiem taču iznīcināja karjeru arī Stučkam! Latviešiem patiesi bija liela nozīme Padomju Krievijas aparāta izveidē. Patiesībā tā bija šīs paaudzes latviešu traģēdija, jo viņus lielākoties visus 1937. gadā nogalināja – revolūcija aprija savus bērnus. Čekā latviešiem bija liela loma sākotnēji, 1918. gadā. Kad izveidoja padomju Latviju, čekā pat bija krīze, jo visi latvieši gribēja uz dzimteni. Ja visi, kas vēlējās aizbraukt, būtu saņēmuši atļaujas, čekas darbs draudētu apstāties. To, ka latvieši šajā institūcijā vispār bija, jau arī lielā mērā noteica sociālie apstākļi. Krievija bija pilna ar latviešu bēgļiem, pārtikas nebija, bet nauda kaut kā bija jānopelna. Tas bieži vien bija izdzīvošanas jautājums, tādēļ arī daudzas latviešu sievietes iestājās administratīvos amatos, strādāja čekā par mašīnrakstītājām. Bet, tiklīdz pavērās iespēja šo darbu pamest, viņi to darīja.

– Vai padomju Latvijā darbojās arī tādi čekas ”varoņi” kā Mārtiņš Lācis un Jēkabs Peterss?


– Nē. Ļoti daudziem latviešiem, kas darbojās augstos amatos Krievijā, braukt uz Latviju 1918. gadā neļāva, jo tas apdraudētu čekas un citu institūciju darbību tur. Interesanti, ka tos, kas tomēr aizbrauca uz Latviju un pēc tam 1919./20. gadā atkal atgriezās Krievijā, lika zemāka līmeņa amatos nekā pirms tam.

– Tātad latviešus, kuri 1918./1919. gadā atbrauca uz Stučkas Latviju, pamatā vadīja vēlme atgriezties un strādāt dzimtenē, nevis vēlme celt kādu ”padomju Latviju”?


– Lielākajai masai tā bija, taču, protams, bija arī profesionālie revolucionāri, kas tiešām vēlējās te uzbūvēt ideālu komunistu paraugvalsti. Bet lielākā daļa latviešu strēlnieku un padomju darbinieku vienkārši atgriezās no bēgļu gaitām, lai dzimtenē sāktu mierīgu dzīvi.

– Kā pēc tam pret šiem cilvēkiem izturējās neatkarīgā Latvijas valsts?


– Liela daļa Latvijas armijas karavīru un virsnieku bija pārbēdzēji no padomju Latvijas armijas. Valsts administratīvajā aparātā vidējā un zemākā līmenī ļoti daudzi bija bijušie padomju darbinieki, varbūt pat komunisti. Represijas draudēja tikai komunistu līderiem un tiem, kas bija 1919. gadā sasmērējuši rokas asinīs. Presē bija diskusijas, ka valsts attieksme pret ”bijušajiem” esot pārāk maiga. Es nezinu, cik cilvēkiem Latvijā par padomju darbību piesprieda nāvessodu, taču tādi gadījumi bija.

– Rodas iespaids, ka galvenās represijas Stučkas režīms tomēr vērsa pret vācbaltiešiem, ne latviešiem.


– Teroram lielā mērā bija etnisks, pretvācu raksturs. Stučka tā arī pateica: ”Mums pieder atriebšana, mēs sodīsim.” Viņš atsaucās uz ”700 verdzības gadiem” un to, ka proletariātam pienācis atriebes brīdis. Un viņi atriebās gan par 1905. gadu, kas bija sāpīgs gads daudzu padomju līderu biogrāfijās, gan arī par 1917. un 1918. gada vācu represijām. Lielākā daļa padomju ņemto ķīlnieku bija vācieši. Rīgas cietumos lielākoties bija vācieši. Nogalinātie arī lielākoties bija vietējie vācieši. Grāmatas pielikumā ir pavēle par ”neuzticamo” iedzīvotāju pārvietošanu no Rīgas centra uz Kundziņsalu un Zaķu salu. Viņiem bija jāatstāj dzīvokļi divu dienu laikā, neņemot līdzi nekādas personiskās mantas. Pat ne pārtiku. Viņus sadzina uz viegli apsargājamām Daugavas salām. Un nolēma lēnai bojāejai bez pārtikas, bez medicīniskās aprūpes. Tā nebija gluži klasiska koncentrācijas nometne, drīzāk geto. Valdības līmeņa lēmums par koncentrācijas nometņu izveidošanu padomju Latvijā tika pieņemts vēl agrāk nekā padomju Krievijā. Šķiet, mēnesi agrāk. Lielākā nometne atradās Pļaviņās, bijušajā stikla fabrikā. Nometnes pastāvēja arī Valmierā, Alūksnē, Vecgulbenē. Diemžēl arhīvos nav plašu dokumentu par padomju Latvijas koncentrācijas nometnēm.

– Un kā ar leģendārajām ”plinšu sievām”?


– ”Plintnieces”, stāsti par ”sieviešu bataljoniem” un ”bruņotām apdzirdītām prostitūtām” ir mīts. Protams, tāds fenomens kā bruņotas latviešu komunistes pastāvēja. Tīri objektīvi – visiem komunistiskās partijas biedriem bija jāiziet militārā apmācība un jābūt bruņotiem. Arī sievietēm. Viņas, pat ja gribēja, nevarēja izvairīties no ieroča saņemšanas un regulārām šaušanas apmācībām. Kad fronte pietuvojās Rīgai, praktiski visi vīrieši komunisti, ja vien nebija augstos amatos, tika nosūtīti uz fronti. Tāpēc sievietes pēc viņu darba laika beigām plaši izmantoja pilsētas cietumu apsardzē, patruļās. Tas bija vīriešu trūkuma dēļ. Lielai daļai tāds dienests nepatika, bet daļa tiešām piedalījās ielu cīņās Rīgā.

– 1919. gada padomju laiks iezīmējās ar tribunāliem un teroru, bet vai bija arī kādas pazīmes, kā viņi iedomājās iekārtot savu civilo valsti, tās nākotni? Piemēram, Latvijas augstskolas nodibināšana.


– Augstskolu tiešām izveidoja, taču līmenis, ja salīdzina ar Rīgas politehnikumu, ļoti kritās. Faktiski nekādu lielu kultūras vai saimniecisko sasniegumu Stučkas Latvijai nebija. Rūpniecības atjaunošanai veltīja lielas pūles, kaut gan saimnieciskā haosa apstākļos nekas neizdevās. Tolaik vissvarīgākais jautājums bija agrārā reforma. 1919. gada 1. martā nacionalizēja visus zemes īpašumus. To arī vēlāk atzina par vienu no lielākajām padomju varas kļūdām, ka zemi nedeva bezzemniekiem. Bet tur bija vēl viens aspekts – viņi atņēma zemi pat saimniekiem, kas to par lielām summām laika gaitā bija izpirkuši no vācu muižniekiem. Tas radīja milzu neapmierinātību lauku iedzīvotājos, sākās partizānu kustība. Pēc dokumentiem redzams, ja Stučkas valdība pastāvētu tālāk, nākamajā gadā vai tuvākā laikā sekotu vienlaidu kolektivizācija. Tā bija latviešu komunistu programmas viena no galvenajām sastāvdaļām. Paradoksāli, bet Stučkas agrārā reforma atviegloja agrārā jautājuma risināšanu Latvijas Republikā, jo Vidzemes muižas jau bija nacionalizētas. Par ekonomiku ir pilnīgi skaidrs, ka padomju Latvijā tika īstenota viena no radikālākajām reformām, kāda vien padomju zemēs vispār tika īstenota. Dažu mēnešu laikā notika pilnīga privātīpašuma likvidācija. Pat Krievijā neko tādu neizdarīja līdz 20. gadu beigām, kad nacionalizēja pilnīgi visu rūpniecību! Bija jautājums par atteikšanos no naudas, bet vienīgā valsts, kurā kaut kas tāds noticis, ir Kambodža sarkano khmeru režīma laikā. Paši latviešu komunisti pasludināja, ka grib nodibināt paraugkomūnu, paraugu visai pasaulei. Ja viņi turpinātu, iznākums būtu visai šausmīgs. Stučkas radikālās reformas pilnīgi nerēķinājās ar tā laika reālo situāciju. Tādēļ tām bija milzīga pretestība, iedzīvotāju neapmierinātība, kamdēļ režīms arī no iekšienes sabruka.

– Interesanti, vai Krievijā valdošie komunisti ar Ļeņinu priekšgalā šeit būtu rīkojušies tāpat? Kādi komunisti tad te Latvijā valdīja? Galēji kreisie?


– Lielā mērā viņu rīcību noteica padomju Krievijas politika. Latviešu komunisti savu valsti veidot nekad nebija vēlējušies. Viņi to uzskatīja par bezjēdzīgu un pretojās līdz pēdējam, lai tikai neliktu atdalīties no Krievijas. Staļins un Ļeņins patiesībā piespieda Stučku izveidot padomju Latviju. Acīmredzot latviešu komunisti, kad viņus piespieda veidot valsti, vienīgo jēgu tajā saskatīja kā sociālekonomiskā eksperimentā, kas varētu paātrināt ”vispasaules revolūciju”, parādīt paraugu. Mazā teritorijā varēja īstenot tik radikālas lietas, kādas lielajā Krievijā nevarēja. Viņu reformas burtiski punktu pa punktam atbilda tām, kas minētas Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa 1848. gada ”Komunistiskās partijas manifestā”, lai sabiedrība pārietu uz sociālismu. Līdz ar to Stučkas piekritējus var nosaukt par dogmatiskiem marksistiem. Viņi tiešām ticēja klasiskajām Marksa teorijām un redzēja, ka Krievijā no tām daudz kas netiek īstenots. Viņi paziņoja: Krievijā ir pieļautas daudzas kļūdas, bet mēs no tām izvairīsimies. Tas laikam ir latviešu inteliģencei un politiskajai vadībai raksturīgi: censties parādīt, ka esam komunistiskāki par pašiem komunistiem vai liberālāki par pašiem liberāļiem. Tāda tieksme uz ”tīrās” idejas īstenošanu…

– Varbūt tāpēc viņus arī likvidēja 1937. gadā?


– Ļoti iespējams, jo Staļins izvēlējās citu attīstības ceļu. Stučkam paveicās, ka viņš laikus 1932. gadā nomira. Jūliju Daniševski, Jāni Lencmani, Reinholdu Bērziņu, Kārli Dozīti – visu padomju Latvijas ”ziedu” iznīcināja. Manas grāmatas beigās ir personu rādītājs, un tur var redzēt, ka daudziem dzīve apraujas 1937./38. gadā. Tomēr bija cilvēki, kas to laiku pārdzīvoja. Piemēram, vēlākais Revolūcijas muzeja direktors Jānis Zariņš. 1919. gadā viņš bija Ārkārtas komisijas vadītājs, kas aktīvi ieviesa padomju varu Latgalē.

– Vai ar šo grāmatu 1919. gadsimta padomju Latvijas tematiku var uzskatīt par izsmeltu?


– Pilnīgi noteikti ne! Es faktiski neskāru kultūras un propagandas jautājumus, kas ir ļoti interesanti. Piemēram, Andreja Upīša loma. Stučkam kultūras cilvēki bija ļoti nepieciešami, bet tie režīmu boikotēja. Viņus vajadzēja piespiest, mērdēt badā vai šantažēt, bet Upītis nāca pats. Varbūt viņš bija pirmais cilvēks pasaulē, kurš saprata un teorētiski noformulēja mākslas un kultūras izmantošanu manipulācijās ar kolektīvo apziņu; kā kultūru un mākslu izmantot padomju ideoloģiskajiem mērķiem. Upītis padomju Latvijā organizēja grandiozās 1. maija svinības, ar mākslas līdzekļiem ”skalojot” cilvēkiem smadzenes. Visa Rīga bija latviešu mākslinieku radītās instalācijās, māju sienas nokrāsoja sarkanas. Piedalījās faktiski visi izcilākie latviešu mākslinieki, kas bija palikuši Rīgā. Viņiem nebija izvēles, jo citādi tie nomirtu badā. Interesanti, ka Upītis padomju varas augstākajā līmenī bija vienīgais, kurš nebija komunists. Kad viņš pēc aizbēgšanas uz Krieviju atgriezās Latvijā, viņam te piesprieda nāvessodu. Upīti izglāba tikai tas, ka par viņu iestājās vairāki latviešu kultūras darbinieki. Viens no argumentiem bija, ka viņš nav bijis komunists.

– Sakiet, kā vispār vērtējat mūsu publikas interesi par vēsturi?


– Interese patiesībā ir ļoti liela. Cilvēki pērk vēstures grāmatas. Interesantu darbu un pētījumu potenciāls ir daudz lielāks, bet daudziem tīri finansiālu apsvērumu dēļ nākas no šiem pētījumiem atteikties vai tos stiept garumā, vai turēt manuskriptus atvilktnēs, gaidot pienācīgu samaksu par ieguldīto darbu. Šī grāmata ir entuziasma, nevis loģiskas sistēmas rezultāts. Tāpēc saku, ka vēstures zinātnes kopējais stāvoklis, pat par spīti sabiedrības pieprasījumam, ir bēdīgs un kļūst aizvien bēdīgāks. Viss ir saistīts ar finansēm. Mani tiešām satrauc, vai kādreiz beidzot tiks sarakstīta latviešu strēlnieku vēsture, vai uzrakstīs neatkarības cīņu vēsturi. Ir tikai cerības, ka tas notiks, jo sistēmas, kas uz to ved, nav. Valdības un ierēdņu līmenī tiek runāts, ka vēsture valstī mums ir ļoti svarīga, taču, ja tam neseko nekādas reālas darbības, tad nākas secināt, ka acīmredzot tās tomēr nav valsts prioritātes. Ja sistēmā neliek naudu, tā sabrūk.

October 27, 2013 Posted by | arhīvi, boļševiki, Vēsture | Leave a comment

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: