gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par tematu “Noziegumi pret cilvēci Latvijā” Latvijas presē un ziņās novembrī (2007)

Visvaldis Lācis kategoriski pieprasa nomainīt ielas nosaukumu Madonā

Ārpusfrakciju deputāts Visvaldis Lācis vērsies ar lūgumu pie Ministru prezidenta premjera Aigara Kalvīša (TP), lai Madonas mērs Andrejs Ceļapīters (TP) sasauc sēdi par Martas Riekstas ielas nosaukuma maiņu.

Deputāts aģentūrai LETA apstiprināja, – ja tuvākajās dienās jautājums par ielas nosaukuma maiņu netiks atrisināts, viņš Saeimai iesniegs pēc Polijas parauga izstrādātu likumprojektu, kas aizliegtu padomju laika pieminekļus un ielu nosaukumus.

Lācis uzsvēra, ka Rieksta ir piedalījusies latviešu iznīcināšanā un viņas vārdā nosauktā iela ir kā piemineklis komunistiskajai ideoloģijai.

Uz minētās ielas Madonā atrodas 21 māja, kuras iedzīvotāji lūguši nemainīt ielas nosaukumu, taču Lācis uzskata, ka viņi nevēlas liekus izdevumus, kā arī viņiem “trūkst pašcieņas”.

Lācis norāda, ka Madonas domei ir jāpieņem lēmums mainīt ielas nosaukumu un tā varētu apmaksāt arī 700 latu par ielas nosaukuma plāksnīšu maiņu.

Lācis arī uzsvēra, – ja šis jautājums netiks atrisināts, viņš ar jauniešiem no organizācijas “Visu Latvijai!” pie Saeimas rīkos piketu un iesniegs minēto likumprojektu.

Madonas domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters aģentūrai LETA sacīja, ka “Madonā patlaban jautājums par Martas Riekstas ielas nosaukuma nomaiņu nav aktualizēts. Ja Lācis atkal vērsīsies pašvaldībā ar vēstuli, tad viņam atbildēs”.

Pašvaldībā patlaban noris ļoti intensīvs darbs pie dažādiem investīciju apgūšanas projektiem, tāpēc ielu nosaukumu maiņai lielu uzmanību pievērst nav iespējams. Madona nav vienīgā vieta, kur aktuāls jautājums par vēstures liecībām un to saglabāšanu – citās pilsētās ir saglabājušies atbrīvotāju pieminekļi un arī citur ielu nosaukumi liecina par neseno valsts vēsturi.

Ceļapīters atkārtoti uzsvēra, ka ielas nosaukuma maiņā pašvaldībai ir svarīgs iedzīvotāju viedoklis, – patlaban Martas Riekstas ielā dzīvojošie vēlas saglabāt esošo ielas nosaukumu.

Oktobra beigās rakstā “Latvijas Avīzē” Lācis Riekstu sauc par “komunistu diversanti un nacionālo partizānu slepkavu”.

Rieksta dzimusi toreizējā Madonas apriņķa Adulienas pagastā laucinieka ģimenē 1919.gadā. 1939.gadā Rieksta beigusi Cesvaines ģimnāziju. Viņas sapnis – studēt filoloģiju – nav varējis piepildīties, jo kopā ar divām savām māsām vajadzējis palikt kā strādniecei tēva saimniecībā. Tas viņā radījis lielu rūgtumu.

Pēc padomju varas iedibināšanas viņa bijusi viena no Adulienas pagasta komjaunietēm un turklāt ļoti aktīva – jau kā pagasta komjauniešu vadītāja.

Madonas apriņķa komjaunatnes komiteju tolaik vadīja bijušais partijas pagrīdnieks kopš 1935.gada – 24 gadus vecais Didzis Štuers.

Riekstas darbīgumu Štrauers pamanījis, un jau pēc neilga laika viņa kļuvusi par Madonas apriņķa vecāko pionieru vadītāju. Arī šajā amatā viņa darbojusies ļoti rosīgi.

Kara pirmajās dienās Štauers kā pirmais Latvijas Padomju republikā izdala komjauniešiem ieročus un izveido strādnieku gvardes rotu. Viņu vidū ir arī Rieksta. Rotas kaujinieki, kā lasāms “Padomju Jaunatnē”, aizturēja diversantus un vietējos bandītus.

“Kas tad bija šie vietējie bandīti? Kā tagad liecina arhīvu materiāli, tautas sacelšanās stihiski notika 85 Vidzemes pagastos, un tā vairs nebija vācu aģentu vadīta, ko tā patīk aprakstīt komunistu presei,” raksta Lācis.

Pēc vācu armijas ienākšanas partijas uzdevumā Štaueram bijis jāpaliek pagrīdē. Rieksta arī aiziet pagrīdē, tas ir, brīvprātīgi kopā ar Štaueru paliek Latvijā kā ar ieroci bruņota diversante.

Cesvaines vidusskolas skolotāja Ilga Holste 2003.gadā avīzē “Stars” rakstīja: “Kad Cesvaines vidusskolā pirmoreiz pēckara laikā skolas mazajā vestibila otrajā stāvā izveidoja ievērojamāko absolventu fotostendu, pret Riekstas portretu protestēja vairāki pirmskara laika skolas beidzēji, piesaucot dažādus Riekstas grēkus: citi stāstīja, ka viņa bijusi ļoti nežēlīga, pat sadistiska pret Madonas cietumā nonākušajām sievietēm. No Madonas cietuma 1941.gadā sākās nāves ceļš citai Cesvaines vidusskolas absolventei un skolotājai Marijai Ivānei. Un ne tikai viņai. Vēl citi iebilda pret viņas darbību pionieru organizācijas vadīšanā Madonas rajonā.”

Saņemtas arī liecības, ka 1941.gada jūnijā, kad Madonas stacijā vēl stāvējis izsūtāmo ešelons, rajona partijas komitejai lūgts, lai no ešelona atbrīvo radinieka bērnus – mazuļus. Partijas komitejā bijusi arī Rieksta, kura asi iebildusi pret šādu iespēju un teikusi, ka šie mazuļi vispār neesot pelnījuši, lai dzīvotu.

LETA, 13. novembris, 2007

Par attieksmi
Jānis Zinbergs

Esmu politiski represētā persona. Mani apcietināja 1951. gadā un notiesāja uz 25 gadiem lēģerī Vorkutā. Spriedums nebija pārsūdzams. 1956. gadā mani atbrīvoja un atļāva braukt mājās uz Latviju. Visus šos gadus pavadīju vai nu čekas pagrabos, vai čekas speclēģeros, jo, atrodoties Vorkutā, es rakstiski kategoriski atteicos no jelkāda darba.

Kad 1988. gadā gāju pensijā, Vorkutā pavadītos gadus ieskaitīja manā darba stāžā 1:5, līdz ar to iznāca, ka man darba stāžs ir 65 gadi, bet man pašam bija tikai 60 gadi. Pensiju saņēmu 132 rubļus mēnesī, kas tad skaitījās laba pensija.

Tagad man 2008. gada 12. janvārī būs 80 gadi, bet pensiju saņemu tikai 126 latus. Kad jautāju Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, kādēļ ar 65 gadu darba stāžu pensija ir tik maza, man atbildēja, ka apdrošināšanas nauda ir maza. Bet čekas pagrabos un speclēģeros pavadītais laiks jau nav čekas apmaksāts.

Kāda tad ir mūsu tagadējās valdības nostāja pret tiem, kuri gāja un darīja, un ticēja tam, ka kādreiz būs atkal brīva Latvija? Pēc visa pārdzīvotā man ir jāskaita maizes kumosi.

Latvijas Avīze, 7. nov,. 2007

Paldies zemniekam – vēsturniekam
Ilga Holste, novadpētniece Cesvainē

Aicinājām lasītājus rakstīt par jauko un patīkamo, kas piedzīvots šā rudens tumšajās dienās, pastāstīt par cilvēkiem, kuriem nevarētu nepateikt paldies. Ja arī jums kas sakāms, rakstiet “Latvijas Avīzei” Dzirnavu ielā 21 Rīgā, LV-1010.

Piemiņas diena nacionālajiem partizāniem Cesvainē: uzkalniņā pie Kraukļu skolas (diemžēl slēgtās, tātad bijušās) tika atklāts piemiņas akmens nacionālā partizāna Kārļa Krēmera grupai. Norises gaitā daudzus klātesošos pārsteidza gados jauna vēsturnieka Zigmāra Turčinska izsmeļošā informācija par Krēmera grupējumu (vairāk nekā 40 partizānu) darbību laika posmā no 1944. līdz 1953. gadam. Viņš faktus klāstīja tik zinoši, pārliecināti, ka nebija šaubu – profesionāls pētnieks.

Pēckara traģiskie notikumi Kraukļos joprojām dzīvi vietējo ļaužu atmiņās un tiek stāstīti no mutes mutē. Dzīvs ir jautājums par to, kurš bija nodevējs, kurš – varonis. Dažu joprojām padomiski domājošu uztverē nacionālie partizāni bija bandīti. Dzīvs ir jautājums arī par to, kā jūtas notikumu dalībnieku (turklāt abu pušu) pēcnācēji. Sāp taču gan nonāvēto partizānu tuviniekiem, gan istrebiteļu bērniem un mazbērniem. Kas vainīgs – lūk, mūsu tautas kopīgā sāpe, kas liedz aizmirst un padarīt par nebijušiem pagātnes notikumus.

Atcerēties, atgādināt, pieminēt – tāda ir Okupācijas muzeja darbības programmas devīze. Ne velti. Šo sarežģījumu dēļ līdz šim nacionālo partizānu darbības dziļa izpēte nav bijusi pa spēkam arī Kraukļu un Cesvaines novadpētniekiem.

Ir grūti arī publiskot pāridarītāju, viņu atbalstītāju vārdus. Ar to sastapāmies, veidojot “Cesvaines grāmatu” (I d. – 2000., II d. – 2006.). Vairāki iesniegtie materiāli līdz šim netika publicēti. Uzsākts darbs pie “Cesvaines grāmatas III”. Tamdēļ piegāju un jautāju Zigmāram, vai viņš sastopams Kara muzejā. Pārsteidza atbilde, ka viņš ir jelgavnieks, turklāt, cik nopratu, zemnieks. Zemnieks, kas studējis vēsturi un kam nacionālo partizānu tēma tuva. Esmu priecīga un pateicīga par vienošanos sadarboties.

Lai daudz, daudz gaiša prieka un veiksmes turpmāk ir Zigmāra Tučinska dzīves ceļā! Lai izdodas mūsu sadarbība! Paldies zemniekam ar vēsturnieka dvēseli, jo, izrādās, ir paralēles: būt zemniekam ir dzīvesveids, būt patriotam – arīdzan.

Latvijas Avīze, 10. nov,. 2007

Intrigas Brežņeva galmā
Arvīds Kuģis

Pirms 25 gadiem savas zemes gaitas beidza PSRS ilggadējais līderis Leonīds Brežņevs. Šodien “Mājas Viesī” par to, kas ilgus gadus palika apslēpts viņa pavalstniekiem, – par nežēlīgo cīņu ap mirstošā vadoņa mantojumu, kuras gaitā par savu dzīvību nevarēja būt drošas pat valsts pirmās personas.

Latvijā 1982. gada 10. novembris bija saulains un rudenīgi patīkams, un mazāk par visu todien gribējās runāt par nāvi. Jaunumi no Maskavas, ka miris jau gandrīz par mūžīgu uzskatītais Brežņevs, izplatījās gandrīz kā baumas sarunu ceļā. Lai gan šādu ziņu atkārtošanā nebija nekā krimināla, ļaudis par to runāja čukstus. Pēc dažām dienām notika pompozas bēres. Brežņevu glabāja saskaņā ar vēl Staļina laikos pieņemto ceremoniālu, taču kanonu ievērošana izvērtās par komēdiju, kad kapraču nemākulības un akustikas dēļ radās iespaids, ka vadoņa zārks ar blīkšķi būtu iesviests bedrē. Tūlīt pēc tam padomju cilvēki iepazinās ar Andropova laikiem, un pēc pirmajām dokumentu pārbaudēm pat pirtīs nelaiķis Brežņevs lēnām sāka iegūt mīlīga vectētiņa reputāciju, lai gan nekad mūžā tāds nebija bijis.

Mūža izskaņā

Sasniedzis 75 gadu vecumu, Leonīds Brežņevs atradās uz fizisko un garīgo spēku pilnīga izsīkuma robežas. Pēc gandrīz vienbalsīga padoto atzinuma, PSKP ģenerālsekretārs vairāk atgādinājis mūmiju nekā dzīvu cilvēku un viņa jau tā šļupstošā balss bija kļuvusi pavisam grūti saprotama. Ne tik sen Brežņevu bija sākušas piemeklēt īslaicīgas plānprātības lēkmes, kas nereti notika oficiālu sanāksmju un ārzemju līderu pieņemšanu laikā. Var pieņemt, ka Brežņevs nojauta drīzu nāves tuvošanos, jo viņš pats vai kāda viņa uzticības persona 1982. gadā bija devusi pareizticīgo patriarham Pimenam rakstisku rīkojumu pēc ģenseka nāves veikt aizlūgumus par viņa dvēseles glābšanu.

Brežņevam trūka daudzu valstsvīram vajadzīgo prasmju, tomēr piemita neapšaubāms talants atrast cilvēkus, kas valsti pārvaldītu viņa vietā. Sešdesmito un septiņdesmito gadu PSRS varas hierarhijas pamatā bija vienīgi Brežņeva vēlme nodrošināt sev maksimāli ērtu dzīvi, ko viņš arī paveica, radot sistēmu, kur dažādi ietekmīgi grupējumi konkurēja savā starpā un paļāvās uz Brežņevu kā šķīrējtiesnesi.

Astoņdesmito gadu sākumā nomenklatūras prasības pēc peļņas un privilēģijām tomēr jau sāka pārsniegt pieejamo resursu iespējas. Reāli draudi, ka Brežņevu var atstādināt no varas slimības dēļ, radās jau partijas 25. kongresā 1976. gadā. Pretēji dažiem apgalvojumiem savu valsts galvas posteni Brežņevs mīlēja vairāk par visu un ar neizpratni un naidu uzņēma tuvāko draugu lūgumus doties atpūtā. Tobrīd viņu paglāba tikai daudzu ietekmīgu amatpersonu pārliecība, ka Brežņeva mantinieks var izrādīties valdošajam slānim mazāk tīkama persona.

Pēc pieciem gadiem, neraugoties uz lielo vecumu, Brežņevs bija atradis jaunu veidu, kā palikt neaizstājams. Vesela virkne ļoti ietekmīgu personu – arī VDK priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, Brežņeva personiskās kancelejas vadītājs Konstantīns Čerņenko un Ukrainas komunistu līderis Vladimirs Ščerbickis tika uzaicināti pie Brežņeva uz privātām apspriedēm un uzzināja, ka izraudzīti par viņa amata mantiniekiem. Sarunās ar līdzgaitniekiem Brežņevs bieži nosauca par vēlamajām kandidatūrām daudzus un dažādus cilvēkus. Iznākums? Aplaimotie veltīja visas pūles, kaļot plānus viens pret otru, tā vietā, lai apdraudētu pašu Brežņevu. Citādi nevainojamajam plānam bija tikai viens trūkums — nebija ņemtas vērā Jurija Andropova gandrīz bezgalīgās ambīcijas.

Kritieni un kritušie

1982. ir neskaidrākais gads PSRS varas ešelonu vēsturē.

Par katru notikumu te ir vismaz divas versijas. Politiskā vētra PSRS sākās ar divu cilvēku negaidītu nāvi. 19. janvārī Maskavu šokēja ziņa par VDK priekšsēdētāja pirmā vietnieka Semjona Cviguna pašnāvību. Viņš bija viens no daudzajiem Brežņeva īpaši pilnvarotajiem ļaudīm, kas pārstāvēja ģenseka intereses drošības, armijas un ražošanas resoros. Cviguna nāve atraisīja rokas VDK priekšsēdētājam Andropovam, kura agrāko gadu uzticībai Brežņeva komandai nu bija pienācis gals.

VDK pamatuzdevums Brežņeva skatījumā bija kļūt par pretsvaru armijai un Iekšlietu ministrijai. Izmantojot Brežņeva biežo slimošanu, 1982. gada sākumā Andropovs un viņa kantoris gan jau bija nostiprinājušies tiktāl, ka varēja nebaidīties no abu minēto struktūrvienību nopietnas pretdarbības. Cviguna nāve noņēma pēdējo šķērsli Andropova plāniem ceļā uz Brežņeva mantinieka vietu. Vienīgais, kurš vēl VDK šefam traucēja atklāti gatavot varas pārņemšanu, bija neparasti ietekmīgais partijas galvenais ideologs un senais Andropova nelabvēlis Mihails Suslovs, taču 25. janvārī plānveida medicīniskās apskates laikā pēkšņi nomira arī viņš.

Pēc Suslova nāves Andropovs nekavējoties lika lietā ilgi vākto kompromitējošu dokumentu klās-

tu un panāca savu ievēlēšanu vakantajā PSKP CK sekretāra vietā, pārņemot arī partijas galvenā ideologa funkcijas. Lai gan Andropovam tāpēc bija jāatstāj VDK, Brežņevam pār šo iestādi vairs nebija nekādas ietekmes.

1982. gada 23. martā Brežņevs devās braucienā uz Uzbekiju un, kā apgalvo padotie, negaidīti nolēma apmeklēt Taškentas aviācijas rūpnīcu. Kāpēc apsardze atļāva vest Brežņevu uz apmeklējumam nesagatavotu objektu, paliek noslēpums, taču neplānotā vizīte beidzās ar nelaimi. Brežņevam ierodoties rūpnīcā, valdības delegācijai uz galvas uzkrita sastatnes ar tajās sakāpušajiem strādniekiem. Nav īsti skaidrs, vai Brežņevs toreiz cieta, taču tūlīt pēc tam slimnīcā viņam konstatēja pleca kaula lūzumu.

No ārstniecības iestādēm Brežņevs atgriezās tikai augusta beigās. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, viņa veselība un it īpaši prāta spējas bija uzlabojušās.

Pa to laiku Andropovs tomēr bija paguvis pārņemt Suslovam pakļautās iestādes, noslēgt slepenu draudzības līgumu ar aizsardzības ministru Dmitriju Ustinovu un, izmantojot sev joprojām uzticamo VDK, gatavojās ierosināt krimināllietas pret vairākiem Brežņeva dzimtas locekļiem. Iemesls apsūdzībai bija kontrabandas operācijas ar dimantiem, kurās īpaša loma bija Brežņeva meitai Gaļinai. Kremļa aprindās visiem bija skaidrs, ka Andropova patiesais nolūks ir Brežņevam uzticamu cilvēku loka izklīdināšana, lai vajadzības gadījumā ķertos pie viņa paša. Tāda nekaunība prasīja prettriecienu.

1982. gada 10. septembrī pēkšņi pārstāja darboties PSRS galvenās sakaru līnijas ar ārvalstīm. Kas tobrīd notika Maskavā, nav skaidrs vēl šodien. Andropova ļaudis, kuri saglabā varu arī mūsdienu Krievijā, turpina apgalvot, ka tā bijusi pavisam parasta diena. Ar VDK nesaistītajās aprindās gan runā, ka toreiz Maskavā veica neveiksmīgu Andropova aresta mēģinājumu, ko personiski vadīja PSRS iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs. Par sazvērnieku plāniem Andropovs bija zinājis jau iepriekš un liktenīgajā dienā atradās ārzemju vizītē. Maskavā notikusi īslaicīga milicijas un VDK vienību pretstāve, kas, par laimi, beigusies bez upuriem.

Sazvērnieku neveiksme nozīmēja, ka konfliktā būs jāiesaistās arī pašam Brežņevam, kā vienīgo atlikušo spiediena iespēju izmantojot Andropova veselības problēmas.

Cik var spriest, turpmākos divus mēnešus Brežņevs mēģināja panākt, lai Kremļa slimnīcas galvenais ārsts Čazovs atzīst Andropovu par darba nespējīgu, taču ģensekam atvēlētais mūžs jau strauji tuvojās beigām.

Vadonis mirst vientulībā

Sākotnēji Brežņevs ļoti rūpējās, lai viņu vienlaikus apsargātu gan iekšlietu, gan VDK darbinieki un ātri sasniedzamā attālumā atrastos vēl arī īpaši norīkota karaspēka vienība. Astoņos slimošanas gados šī trīskāršā drošības sistēma gan bija pagaisusi. 1982. gada rudenī ap Brežņevu, ja neskaita ģimeni, atradās vienīgi cilvēki, kas tieši vai netieši bija saistīti ar VDK. Šodien zināmā un visiem pieejamā Brežņeva nāves apstākļu versija šķiet tik neuzticama tāpēc, ka sastādīta un rediģēta kādā čekas propagandas apakšvienībā. No tās izriet, ka pēdējās sava mūža dienās Brežņevs gandrīz vairs nav spējis saprast, kur atrodas, atteicies no ēdiena un iemīļotajām sporta pārraidēm un mierīgi nomiris miegā.

Brežņeva radiniekiem gan bija nedaudz atšķirīga viņa dzīves pēdējo dienu versija. Lai arī mazliet noguris no stāvēšanas Ļeņina mauzoleja tribīnē 7. novembra demonstrācijas laikā, mūža pēdējās dienās Brežņevs bija izrādījis sen neredzētu dzīvesprieku, katru dienu braucis uz medībām (lai gan pleca lūzuma dēļ vairs nevarēja šaut), licis pasūtīt vakariņām savus iecienītākos ēdienus un vismaz pāris stundas dienā uzturējies savā Kremļa kabinetā.

Pretēji anekdošu celtajai neslavai mūža beigās Brežņevs nebūt nebija prātu zaudējis sklerotiķis, bet joprojām aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē. Lai arī tiešu pierādījumu nav, uzskata, ka vienu vai divas dienas pirms nāves Brežņevam bijusi nopietna saruna ar Andropovu, kuras laikā pēdējais uzzinājis daudz ko sev nepatīkamu. Ja Brežņevs nodzīvotu vēl vismaz gadu, Andropovs tiktu atstumts no varas mantošanas, aizstājot viņu ar Čerņenko vai īsi pirms tam izraudzīto Ščerbicki.

Taču 10. novembra rītā viss mainījās. Īsi pirms deviņiem divi VDK virsnieki, kuri pildīja Brežņeva adjutanta, šofera un miesassarga pienākumus, kā parasti ienāca ģenseka guļamistabā. Atraduši Brežņevu mirušu, viņi nolēma informēt vienīgi Kremļa slimnīcas galveno ārstu Čazovu un Andropovu.

Pret oficiālo diagnozi, ka Brežņevu nogalināja trombs, kas nokļuvis sirdī no pleca lūzuma vietas, šķiet, nevar rast nekādus iebildumus. Taču izbrīnu raisa viņa nāves apstākļi, kas liek apšaubīt un pārdomāt Brežņeva politiskās un privātās dzīves vispārpieņemtās versijas.

Vispirms, pat smagi slims, Brežņevs bija lielvalsts galva, kam pienācās uzņemties vadību krīzes apstākļos. Jebkur pasaulē šāda ranga līdera mītnes rezidence parasti ir neliels pagaidu štābs, kas gatavs sākt darboties pēc pirmā pieprasījuma. Ap Brežņevu nebija neviena un, ja arī atmiņās tiek neskaidri minēts kāds pārnēsājamais sakaru centrs, slavenā čemodāniņa ar atomkara kodiem tur tomēr nebija. Jautājums, kam tādā gadījumā piederēja kara sākšanas tiesības – Andropovam vai aizsardzības ministram Ustinovam –, paliek atklāts.

Pēdējā naktī pirms nāves Brežņeva vasarnīcā bija noticis kas dīvains. Kā apgalvo, Brežņevs pēkšņi kļuvis labsirdīgi sentimentāls un dežurējošajai mediķu komandai licis doties mājās. Ārstiem tomēr nebija tiesību pamest valsts pirmo slimnieku bez Kremļa slimnīcas galvenā ārsta atļaujas. Kāpēc ārsti aizbrauca un kādēļ Brežņevu, kurš bija pārcietis neskaitāmus infarktus, nepieslēdza pie sirdsdarbības novērošanas sistēmas, tā arī nav izskaidrots.

Vēl jo vairāk – neviens tā īsti nav ņēmis vērā, ka nāves brīdī Brežņevs nebija viens. Neskatoties uz daudzajiem sānsoļiem, viņš konservatīvi ievēroja visas ģimenes dzīves tradīcijas un dalīja laulības gultu ar sievu. Viktorija Brežņeva pamodās agri, taču pat neuzskatīja par vajadzīgu paskatīties uz vīra pusi un devās brokastot. Jautāta, vai naktī nav manījusi ko aizdomīgu, viņa spēja vienīgi atcerēties, ka vīrs vienu brīdi stipri vilcis segu uz savu pusi. Viktorijas dīvainā vienaldzība un līdz ar to zaudētās stundas padarīja Brežņeva atdzīvināšanas mēģinājumus par bezjēdzīgiem.

Atliek vienīgi secināt, ka 1982. gada 10. novembrī Piemaskavā mira nevis PSRS valsts galva, bet visu nodots un aizmirsts vecs vīrs, kuru tikko bija pametuši līdzgaitnieki un cieņā neturēja arī paša ģimenes locekļi.

Andropovam vairs nebija vajadzīga pat formāla ievēlēšana amatā. 12. novembrī viņš lepni ienāca politbiroja sēžu zālē un nosēdās Brežņeva vietā. Neviens pat neuzdrošinājās iebilst.

Mājas Viesis, 9. nov,. 2007

Ar «laimīgā padomju pilsoņa» identitāti
Viesturs Sprūde

Ja Krievijas žurnālistiem nepieciešams komentārs kādā ar 1937./1938. gada “Lielo teroru” saistītā jautājumā, tie parasti vispirms zvana autoritātei – Arsēnijam Roginskim.

Šis starptautiskās vēsturiski izglītojošās, labdarības un cilvēktiesību aizsardzības biedrības “Memoriāls” valdes priekšsēdētājs un vēsturnieks cita starpā noskaidrojis arī to, ko nav noskaidrojis neviens viņa latviešu kolēģis, proti, ka “Lielā terora” operācijās cieta vai gāja bojā arī apmēram 25 tūkstoši PSRS dzīvojošo latviešu. Bijušajam disidentam savulaik “pretpadomju” darbības dēļ cietumos nācies pavadīt četrus gadus. Novembra sākumā Roginska kungs līdz ar krievu demokrātiskās inteliģences pārstāvju grupu iegriezās Rīgā. Mūsu sarunas galvenais vadmotīvs: kādu vietu mūsdienu Krievijas sabiedriskajā apziņā ieņem Staļins un viņa terora mantojums.

– Latvijā un Rietumos uzskata, ka Krievijā staļinisma jautājumos pēdējos gados jūtamas tādas kā reabilitējošas tendences…

Arsēnijs Roginskis: – Staļinisma izpētes labā patiesībā ir izdarīts ļoti daudz. Pamatu ielikšanas ziņā. Dokumenti vākti un publicēti. Īpaši te jāizceļ Aleksandra Jakovļeva fonda “Demokrātija” sērija, ko atvedām uz Rīgu. Bet viss vēl nav savākts. Šķērslis ir nepietiekamā arhīvu atvērtība, un nav arī daudz attiecīgi izglītotu vēsturnieku, kas spētu ar šiem dokumentiem strādāt. Nav grāmatu, kurās šie dokumenti būtu nopietni analizēti, interpretēti, skaidroti. Ir tikai lērums virspusējas, politikāniskas publicistikas, jo pagātne mums sagādā bagātīgas iespējas visdažādākajām politiskajām manipulācijām. Piemēram, par 1917. gada oktobra revolūciju: kas tā bija – revolūcija vai valsts apvērsums? Tāpat nav dažādu, normālu, saprotamu Pilsoņu kara traktējumu. Es nerunāju par dokumentiem vai vēsturisko notikumu gaitas uzskaitījumu. Tas viss ir, bet neviens nav skaidri pateicis, kas īsti bija šis karš?

– Krievu vēsturnieki vēl nav tikuši skaidrībā?

– Kā nu kurš. Skaidrībā jau var tikt tikai tādā mazā nacionālā valstī. Bet tajā milzenī, ko sauc par Krieviju, tādas vienotas nostājas nav un nekad jau arī nebūs. Nav runa par pašu terminu, bet par tā jēgu. Pašreizējās Krievijas likumdošanas un psiholoģisko nostādņu sākums taču lielā mērā jāmeklē 1917. gada oktobrī. Bet valsts tā arī nav devusi vēsturiski juridisku iepriekšējā režīma novērtējumu. Vienīgais dokuments, kur kaut kas tāds izteikts, ir politisko represiju upuru reabilitācijas likuma preambula no 1991. gada 18. oktobra. Laba preambula, bet ar to nepietiek. Tam vajadzēja būt pagātnes izvērtējuma sākumam, bet tas tā arī palika pirmais un vienīgais solis. Mēs gaidījām šo izvērtējumu no Krievijas Konstitucionālās tiesas vēl 1992. gadā, bet nesagaidījām. Tātad, no vienas puses, dokumentu grēdas ir, bet nopietnu pētījumu nav. Teiksim, ir brīnišķīgi darbi par gulaga ekonomiku, taču ne par pašu gulaga būtību. Kas tas bija? Vai kaut kas PSRS ekonomikai nepieciešams vai tikai represiju “atkritums”, blakus produkts? Kaut kas tāds, ko vajadzēja izveidot piespiedu kārtā, lai visi nebūtu jānošauj? Šis jautājums ir dziļš un nopietns, bet neviens par to nav diskutējis. Ja pagātni nav izvērtējusi valsts, nav arī sabiedrības diskusiju.

– Kā komentēsiet faktu, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins 30. oktobrī pirmo reizi publiski piedalījās padomju režīma represiju upuru piemiņas pasākumā Butovā, kur 1937. – 1938. gadā nogalināja vairāk nekā 20 000 politieslodzīto?

– Jā, viņš tur nokrita uz ceļa. Šķiet, lūdzās. Man personīgi ir pilnīgi vienalga, kāda iemesla dēļ Putins aizbrauca uz Butovu. Droši vien gribēja aizlūgt par nevainīgi nobendēto dvēselēm. Atšķirībā no manis viņš jau it kā ir ticīgais. Vismaz baznīcās bieži apgrozās. Bet varbūt viņš vēlējās izpirkt tās iestādes grēkus, kurai ziedojis tik daudz savas dzīves gadu? Drīzāk tas bija vēss politisks aprēķins. Ir taču 1937. gada terora jubilejas gads, un daļā sabiedrības šī problēma pēc aizmirstības gadiem aktualizējusies. Putins ir cilvēks, kas ļoti labi jūt sabiedrības noskaņojumu. Viņa superaugstais reitings aptaujās nav kaut kādu darboņu radīts. Tas ir Putina politiskā talanta nopelns. Es kā cietumos izsēdējies un VDK nīstošs cilvēks tomēr nevaru noliegt viņa talantu. Viņš jūt, kādu to grib redzēt. 2000. gadā sabiedrībā valdīja uzskats, ka valstī nav kārtības. Putins nāca un paziņoja: es jums nesīšu kārtību! Un staigāja bargu seju, nekad nesmaidot. Visi žēlojās: bet mums valstī dzer un iepriekšējais prezidents arī bija dzērājs! Bet Putins atnāca kā sportisks un gandrīz alkoholu nelietojošs, enerģisks, možs. Viņš spēlē un ir tāds, kādu viņu grib redzēt tauta. Kuru interesē, kāds viņš ir patiesībā?! Viņa Butovas brauciena motīvi mūs var interesēt, bet mēs tos nevaram uzzināt. Cits jautājums, kā to visu uztver varas vertikāle. Putins vada ar zīmēm. Tas ir viņa stils. Viņš parāda, kā jārīkojas, un birokrātiskais aparāts cenšas atdarināt. Ja braucienu uztveram kā tādu zīmi, tad mums tas ir pozitīvi. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas nodarbojas ar represiju izpēti, tagad var doties pie savu reģionu gubernatoriem un teikt: redziet, pat prezidents tā darīja, bet mums nav ne masu kapu vietas atrastas, ne piemineklis uzlikts. Un šie gubernatori vairs nevarēs tā vienkārši pagriezt muguru. Cerams. Bet, lai noticētu, ka Putins tiešām to visu domājis nopietni, ar minēto soli ir par maz. Viņš, piemēram, varētu paziņot par Viskrievijas piemiņas grāmatas izveidošanu, citādi ar nobendēto sarakstu sastādīšanu visu laiku jānodarbojas tikai mums, sabiedriskajai organizācijai “Memoriāls”.

– Tātad jums jāizmanto moments?

– Ja vien tas domāts nopietni. Bet ir vēl viens aspekts. Ja jau Putins nosoda beztiesiskumu pagātnē, tātad viņam pieklātos pieņemt arī kādus lēmumus attiecībā uz šodienu. Teiksim, jāatbrīvo par “spiegošanu” notiesātie zinātnieki Valentīns Daņilovs un Igors Sutjagins. Taču, ja tas viss bijis tikai brauciens, lai palūgtos, tad nekas tāds nesekos.

– Bet kā tad ar Staļinu mūsdienu Krievijas sabiedrības acīs?

– Staļina popularitāte sabiedrībā patiešām sāka augt vēl Jeļcina laikos un strauji pieaug Putina laikā. Bet nepārspīlēsim. Sākumā šī popularitāte auga uz 90. gadu kataklizmu fona, kad Krievijas sabiedrībā valdīja pazemojuma izjūta: mums visi uzspļauj, pa ielām staigā kaukāzieši treniņtērpos – viņi kļuvuši bagāti, mūs atstājuši nabagos, bet Staļina laikā gan bija kārtība. Cilvēkiem neprotot dzīvot jaunajos apstākļos, kad pašam jāgrozās, sāka atdzimt “stingrās rokas” idejas, nacionālisms. Putina laikos valsts vadāmība palielinājās uz demokrātijas samazinājuma rēķina. Putinam brīnišķīgi laimējās, ka pasaulē sāka celties naftas un gāzes cenas. Viņš vismaz varēja sākt algas izmaksāt, bet paralēli veidoja savu ideoloģiju. Šīs ideoloģijas pamatprincips bija: ņemam visu labāko no Padomju Savienības un ar to audzinām Krievijas pilsoņos lepnumu par savu valsti. No mana viedokļa, ir bīstama lieta veidot tādu romantizētu vēsturi. Ka mums bija valsts, kas cēla brīnišķīgus dzelzceļus un rūpnīcas, apguva kosmosu, bet, pats galvenais, ka mēs uzvarējām karā. Lūk, mīts par uzvaru Otrajā pasaules karā ir Krievijas vēsturiskās apziņas galvenais balsts. Tad vēl daļēji atjaunoja padomju laika simbolus. Kāds tur terors, ja mūsu galvās jābūt Valērijam Čkalovam un Jurijam Gagarinam?! Mūsdienu Krievijas pilsoņu identitāte tiek būvēta uz “laimīgā padomju pilsoņa” identitātes. Protams, vēl uz “lielās Uzvaras”. Bet tad ir jautājums: kurš ir šīs Uzvaras un visa diženā kaldinātājs? Un seko Staļina iznāciens. Mēs gan zinām, ka Staļins bija noziedznieks, vismaz 12 miljonu bende. Taču, sakiet man, kā “diženās pagātnes” koncepcijai, kurai būtu jāaudzina patriotiska jaunatne, piemontēt teroru? To tā vienkārši izdarīt nevar. Tādēļ teroru pamazām centās attālināt no sabiedrības apziņas. Neviens jau nesaka, ka terora nav bijis. Saka: Staļins, protams, bija cietsirdīgs, bet viņš tomēr bija nācijas tēvs un tas ir daudz svarīgāk. Saprotiet, Staļina popularitāte nenozīmē viņa terora popularitāti, tā nozīmē superlielvaras idejas, stingra, bet “taisnīga” vadoņa tēla popularitāti. Ne jau velti Putina propagandisti iemīļojuši Vinstona Čērčila teicienu: “Staļins pieņēma Krieviju ar kapli, bet atstāja ar atombumbu.”

– Vai tad krievu tauta pati neatceras staļinisma būtību? Kāpēc tās atmiņa ir tik īsa?

– Vai tad latviešu tautai atmiņa ir garāka? (Smejas.) Pastāv nacionālā atmiņa. Bet Krievijā vienota nacionālā atmiņa neeksistē. Tā nav radusies. Tajā gan ir mīts par Uzvaru, bet vienotas nacionālās atmiņas par “Lielā terora” ciešanām nav. Tā ir reģionāla. Visur atceras savus novadniekus, bet neviens to visu neapvieno vienā veselā. Neviens nesaka: priekšgalā bija Staļins, politbirojs un NKVD. Redziet, lai šī kopaina veidotos, vajadzīgs milzīgs valstiska mēroga darbs, diskusijas. Kā lai kāds kaut ko atceras, ja Maskavā, kur padomju varas gados nošāva vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku, nav nevienas nošautajiem veltītas memoriālās plāksnes! Tur redzēsiet plāksni: te dzīvoja tāds un tāds maršals. Bet nebūs rakstīts, ka viņš nošauts. Maskavā ir bezgalīgi daudz terora pēdu, bet tās nekur nav iezīmētas! Cilvēki nezina, kam iet garām. Mūsu valsts pilsētās bailēs izjaukt nez kādu balansu ielām joprojām ir “Ļeņina”, “Boļševiku”, “Komunistu” vārdi. Par ko tur runāt? Es tiešām nezinu, kā valsts izspēlēs nacionālās atmiņas kārti. Varbūt tai iegribēsies to privatizēt un ievirzīt “vajadzīgajā” virzienā. Bet var arī paziņot, ka atmiņa ir baznīcas darīšana. Kāpēc tad Piemaskavas Butova, “Komunarka” un citas masu nošaušanas vietas tiek atdotas baznīcai? Tur ceļ dievnamus, tādējādi it kā sakot: lūk, valstij ir viena vēsture, bet atmiņas par teroru mēs atdosim baznīcai. Arī tāds variants ir iespējams.

– Tātad staļiniskā terora nosodīšanu valstiskā mērogā no Krievijas varam negaidīt?

– Klausieties, “staļiniskā terora nosodīšana” ir tikai frāze. Pieņemsim, Putins pateiks: “Es nosodu staļinisko teroru.” Un tālāk? Vai kas mainīsies? Nē. Viņš tādus vārdus spētu pateikt. Nenobītos. Bet problēma ir daudz sarežģītāka. Krievijai jāsaprot, ka terors vairāk nekā 70 gadu bija mūsu priekšgājējvalsts iekārtas neatņemama sastāvdaļa. Vajag, lai Krievija aptvertu šo domu, lai tā iemiesotos reālos darbos, iekļautos skolu mācību grāmatās, lai terors tiktu nosodīts juridiski. Mums vajag nevis Putina vārdus, bet juridisku padomju režīma novērtējumu.

– Vai tad Krievijas skolu grāmatas par teroru nestāsta?

– Mācību grāmatas ir tikpat dažādas, cik Krievijas vēsturiskā atmiņa, bet kopumā tajās valda haoss. “Lielajam teroram” tur atvēlēts ļoti maz vietas, un tas tiek interpretēts tā, lai būtu ērtāk. Hruščova laiku stilā. Apmēram tā: bija kolektivizācija, bet tā notika pārlieku bargi; tad nāca 1937. gads, kurā tika apšauti labākie dzimtenes dēli. Bet Putins ir uzdevis saviem tehnologiem sastādīt tādu vienojošu grāmatu, kas atbilstu viņa būvētajai ideoloģijai par “laimīgo padomju cilvēku” Krievijas pagātnē. Arī terors tur būs kaut kā jāiemontē. Paskatīsimies, kā.

Latvijas Avīze, 13. nov,. 2007

Vēsturnieki cer uz Latvijas–Krievijas starpvaldību komisiju
Viesturs Sprūde

Gaidot Latvijas–Krievijas attiecību uzlabošanos, sadarbībā ar Ārlietu ministriju (ĀM) Kultūras ministrijā (KM) ir izveidota ekspertu grupa, kas apzina ar Latvijas vēsturi un tās iedzīvotāju likteņiem saistītās dokumentārās liecības, kuras padomju okupācijas gados izvestas no Latvijas. Nolūks ir pieprasīt šo dokumentu atdošanu.

Jautājumu par nepieciešamību atprasīt 1940. gada rudenī un arī vēlāk uz Krieviju izvestos dokumentus un kinofilmas Latvijas arhīvu sistēmas pārstāvji valdības aprindās cilājuši jau kopš 90. gadiem. Temats periodiski te aktualizējies, te pieklusināts atkarībā no tā brīža starpvalstu attiecību situācijas. Sākot strādāt Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijai ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomās, parādījusies cerība uz pozitīvu notikumu gaitu, kas arī licis izveidot pieminēto ekspertu grupu, kurā galvenā nozīme ir arhīvu darbiniekiem. Šā gada 20. jūlijā Rīgā notika pirmā starpvaldību komisijas sēde. Tajā kā līdzpriekšsēdētāji darbojās Latvijas finanšu ministrs Oskars Spurdziņš un Krievijas transporta ministrs Igors Levitins. Sēdes noslēguma dokumentā vienā no punktiem ir atrodama daudzsološa tēze: ”Piešķirot lielu nozīmi jautājumu risināšanai par pārvietotajām kultūrvēsturiskajām vērtībām un arhīvu dokumentiem, kā arī atzīmējot, ka kultūrvēsturiskās vērtības ir svarīga abu valstu tautu kultūras mantojuma daļa, puses vienojās, ka abu valstu atbilstošo valsts resoru eksperti pastāvīgi veiks kopīgu darbu, lai atklātu pārvietotās kultūrvēsturiskās vērtības, un informēs par darba rezultātiem humanitārās sadarbības darba grupas sēžu ietvaros. Puses panāca abpusēju sapratni par to, ka sadarbība šajā jautājumā jāveic pozitīvā un konstruktīvā garā.”

Kā apstiprināja Kultūras ministrijā, no tās darba grupā strādā valsts sekretāres vietnieks Uldis Lielpēters. Savukārt Krievijas–Latvijas starpvaldību komisijas ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomā darba grupas vadītājs ir ĀM valsts sekretāra vietnieks Edgars Skuja. ĀM šajā darbā rīkojas kā koordinators.

Filmas un dokumenti

Pārvietoto kultūrvēsturisko vērtību jomā tiek strādāts trīs virzienos. Pirmkārt, runa ir par 1940. gadā likvidētā Latvijas ārlietu resora, tajā skaitā Latvijas diplomātisko pārstāvniecību ārzemēs, dokumentiem. Tos 266 kastēs aizveda laikā no 1940. gada augusta līdz oktobrim – līgumus, saraksti, telegrammas, kodus, šifrus un citus dokumentus, avīžu izgriezumus ieskaitot. Tiesa, 1963. gadā no PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātijas vēstures pārvaldes LPSR Centrālajam valsts vēstures arhīvam tika atdotas 45 558 lietas un 90. gadu sākumā ceļu atpakaļ atrada vēl 501 lieta. Taču Latvijas Vēstures arhīvā glabātie akti par ĀM dokumentu aizvešanu un cita uzskaites dokumentācija ļauj izsecināt, ka tas nebūt nebija viss. Maskavā varētu būt palikuši apmēram 60 starptautiski oriģināllīgumi un tiem pievienotie dokumenti. Turklāt ne jau visus dokumentus toreiz aizvedot rūpīgi aprakstīja. Piemēram, par Latvijas ĀM Tautu savienības nodaļas dokumentiem aktā teikts, ka 1940. gada septembrī izvestas 12 kastes un 8 mapes. Latvijas arhīvos glabājas ļoti maz šīs nodaļas papīru, un aprēķināts, ka kopumā varētu būt izvests ap 1000 ar Tautu savienību saistītu lietu. Nekas no tā nav atvests atpakaļ. Kas attiecas uz diplomātiskajām pārstāvniecībām ārzemēs, tad 1940. gadā Latvijai bija ap 200 dažāda ranga diplomātisko pārstāvniecību, bet dokumentācija Latvijas arhīvos glabājas tikai no 39 pārstāvniecībām.

Otrs punkts ir pirmskara Latvijas kinohronikas un filmas, kuru izvešanas laiks nav zināms, taču noskaidrojies, ka tās glabājas Krievijas Kinofotodokumentu arhīvā un Krievijas Federācijas Valsts filmu fonda arhīvā. Te minamas kinofilmas: “Jelgava” (1922), “Aizpute” (1922), “Lāčplēša svētkos” (1923), “Latvijas pastāvēšanas 5 gadi” (1924), “Kā radās opera “Sprīdītis”” (1927), “Šaursliežu dzelzceļš līdz Rucavai”, “Rēzekne”, “Latvijas filmu hronika” (1935), Latvijā pirmā skaņu pilnmetrāžas filma “Gauja” (1935) un spēlfilma “Zvejnieka dēls” (1939), kā arī dažādas 20. –30. gadu Latvijas hronikas.

Trešais punkts ir Rīgas Kinostudijā 1941. – 1990. gadā veidoto filmu negatīvu un skaņas oriģinālu, kopskaitā ap 130, iegūšana.

Vēlamies arī kopijas

”Šobrīd komisijā ciešā sadarbībā ar Valsts arhīvu ģenerāldirekciju notiek aktīvs darbs un diskusijas ar ekspertiem par katru konkrētu pozīciju. Nav izslēgts, ka laika gaitā varētu parādīties arī citas jomas un dokumenti, bet šobrīd darbs pie vērtību apzināšanas ir procesā un eksperti strādā,” skaidroja Kultūras ministrijā. Vēl agrāk arhīvu speciālisti ir izteikušies, ka būtu meklējami arī ārlietu ministra Vilhelma Muntera dienasgrāmatas pieraksti par 1939./1940. gadu. Tāpat visdrīzāk Krievijā glabājas 1940. gada 17. maijā Ministru kabineta slepenajā sēdē apstiprinātais pilnvarojums sūtnim Londonā Kārlim Zariņam aizstāvēt Latvijas intereses rietumvalstīs, ja to vairs nespēs izdarīt Ārlietu ministrija. Latvijā saglabājies šīs pilnvaras noraksts, taču ne oriģināls. Ir zināms, ka okupācijas sākumā padomju vara dokumentu meklēja īpaši cītīgi.

Latvijas puse vēlētos sadarbībā ar Krievijas Federālo arhīvu aģentūru un citu resoru arhīviem iegūt arī to ar Latvijas vēsturi saistīto liecību kopijas, kuru oriģinālus Latvija saskaņā ar starptautiskajām normām pieprasīt nevar. 2003./2004. gadā arhīvu speciālisti jau devās uz Krievijas federālajiem arhīviem, lai apzinātu represēto Latvijas valsts, sabiedrisko un militāro darbinieku un citu deportēto tiesvedības lietas; arhīvu dokumentus saistībā ar latviešu kolonistiem Omskas un Tomskas apgabalos, Krasnojarskas novadā, Pleskavas apgabalā, Baškīrijā. Jāatgādina, ka runa ir tikai par kopiju iespējamo saņemšanu. Diemžēl vēsturnieku pieredze rāda, ka sadarbību ar Krievijas KM pakļauto Krievijas federālo arhīvu aģentūru vēl var uzskatīt par veiksmīgu, taču to nevar teikt par tā saucamajiem resoru arhīviem, kas pakļaujas tikai savam resoram. Interesantākie un vērtīgākie dokumenti glabājas tieši tur. Šādi ir Krievijas ĀM arhīvs, Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvs, Prezidenta arhīvs, Krievijas Valsts kara arhīvs. Pēdējā ietilpst trofeju fondi – Otrā pasaules kara gados no okupētajām teritorijām vācu izvestie dokumenti, kas nonāca padomju rokās. To skaitā ir Francijas, Austrijas, Polijas arhīvu materiāli. Trofeju fondos glabājas dokumenti par vācu okupācijas laiku Latvijā. Turklāt ir informācija, ka 1944. gadā vācieši izveda zināmu daļu Latvijas arhīvu. Materiāli ”iestrēga” Čehoslovākijā, un nav izslēgts, ka tie varētu atrasties šajā trofeju arhīvā, bet tāpat ir arī ziņas, ka kaut kas no tiem glabājas Čehijas arhīvos.

Neoficiālās sarunās Latvijas arhīvu sistēmas pārstāvji ir izteikušies, ka dokumentu oriģinālu vai kopiju iegūšana no Maskavas neapšaubāmi ir politisks un ļoti jūtīgs jautājums. Ja Latvija vēlas kaut ko saņemt, tai var nākties pierādīt katru punktu, jo uz Krievijas labo gribu cerības vājas. Galamērķis ir atgūt Latvijai pienākošos dokumentus vai arī saņemt pierādījumus, ka tie pagātnē tiešām tikuši iznīcināti.
***
VIEDOKLIS
Jānis Riekstiņš, vēsturnieks:

“Kā pētnieks es būtu ļoti ieinteresēts, lai izdotos iegūt, sacīsim, 1937./1938. gadā Padomju Savienībā represēto latviešu lietu kopijas. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Rudzutaka, rakstnieka Linarda Laicena, korpusa komandiera Roberta Eidemaņa, tādu personību kā Roberta Eihes, Viļa Knoriņa un citu krimināllietas. Tās visas glabājas Maskavā. Mēs nevaram izvērtēt, cik viņi bija labi vai slikti, ja mēs nezinām, kā un par ko viņus notiesāja. Mani patiešām ļoti interesē, kāds bija, piemēram, Rudzutaka nošaušanas pamatojums. Mums par viņiem nav nekā. Nevar nosodīt Staļina noziegumus, ja nav konkrētu materiālu. Arī paši krievu vēsturnieki daudziem dokumentiem šajā sakarā netiek klāt. Starp citu, vēl 70. gados klīda runas, ka vairākos Krievijas reģionu arhīvos glabājas šajos apgabalos represēto latviešu dokumenti. Tāpat maisi ar latviešiem piederējušiem dokumentiem glabājušies Maskavas Revolūcijas muzeja fondos.”

Latvijas Avīze, 22.10.2007

Sanktpēterburgā notiek komunistiskā terora upuru piemiņai veltīta zinātniska konference
2007.11.06

Pirmdien Sanktpēterburgā sākās starptautiska konference, kas veltīta 1937.-1938.gada lielā terora upuriem, savā interneta vietnē ziņo nevalstiskā organizācija “Vserossijskij graždanskij kongres”.

Konferenci “Starp atmiņu un amnēziju: Gulaga pēdas un tēli” organizē zinātniski informatīvais centrs “Memorial”, starptautiskā vēsturiski izglītojošā, tiesību aizsardzības un labdarības biedrība “Memorial”, Starptautiskais Ļihačova vārdā nosauktais labdarības fonds un Eiropas Universitāte.

Konferencē piedalās pētnieki no Krievijas, Ukrainas, Polijas, Latvijas, Vācijas, Francijas, Zviedrijas, Itālijas, Igaunijas, Lietuvas un Moldovas.

2007.gadā aprit 70 gadi, kopš PSRS sākās komunistiskā režīma organizētais “Lielais terors” – vismasveidīgākā un nežēlīgākā valsts represiju kampaņa pret savas valsts iedzīvotājiem.

Konferences tēma ir mūsdienu atmiņa par masveidīgo valsts teroru Padomju Savienībā, problēmas, kas saistītas ar pagātnes apzināšanu, terora liecību saglabāšanu un tā upuru piemiņas iemūžināšanu.

Atsevišķas sēdes būs veltītas politisko represiju atspoguļojumam muzejos un daudzo ieslodzījumā vai deportācijā ar nāvi sodīto vai mirušo apbedījuma vietu jeb “Terora nekropoles” stāvokli. Šajās sēdēs tiks prezentēti un apspriesti biedrības “Memorial” projekti “Virtuālais Gulaga muzejs” un “Terora nekropole: vienotais reģistrs”.

Konferences gaitā tiks prezentētas izdevniecības “ROSPEN” grāmatas un biedrības “Memorial” izdevumi, kas veltīti politisko represiju vēsturei Padomju Savienībā.
Krievijas demokrātu dāvana
VIESTURS SPRŪDE
Pieminot 70. gadadienu kopš staļiniskā Lielā terora sākuma Padomju Savienībā, nedēļas nogalē Rīgā viesojās Krievijas demokrātiskās inteliģences pārstāvju grupa, kas kā dāvanu atvedusi divus komplektus Aleksandra Jakovļeva starptautiskā fonda “Demokrātija” fundamentālās sērijas “Krievija. 20. gadsimts. Dokumenti” grāmatu.

Katrā šīs sērijas komplektā ir 54 sējumi skrupulozā darbā vāktu dokumentu par Padomju Krievijas un PSRS vēsturi, sākot no pirmsākumiem un beidzot ar neseno pagātni. Apkopojumi regulāri iznāk kopš 90. gadu beigām, un to vidū, piemēram, ir dokumentu krājums ”1941” divos sējumos; ”Katiņa”; ”58/10” par ”pretpadomju aģitācijas un propagandas” jautājumiem no 1953 – 1991. gadā; ”GULAG 1918 – 1960” un daudzi citi. Vienu izdevuma komplektu saņēma minētā bibliotēka, otru Latvijas Tautas frontes muzejs. Paredzēts, ka drīzumā varētu tikt saņemts arī trešais, Nacionālajai bibliotēkai paredzētais komplekts.

Dāvinājumu uz Latviju atveda sabiedriskā fonda ”Demokrātija” prezidente, pazīstamā pārbūves laika politiķa un grāmatas ”Krēsla” autora Aleksandra Jakovļeva meita Natālija Ušacka, vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, starptautiskās vēsturiski izglītojošās cilvēktiesību grupas “Memoriāls” valdes priekšsēdētājs Arsēnijs Roginskis, Viskrievijas ārzemju literatūras bibliotēkas ģenerāldirektore Jekaterina Geņijeva un izdevniecības ”Vagrius” starptautisko projektu direktore Alla Nikolajeva. Komentējot pašreizējo Krievijas varas iestāžu attieksmi pret fondu ”Demokrātija” un tā pētniecisko darbību, Jekaterina Gaņijeva norādīja, ka, neskatoties uz izdevuma unikalitāti un fundamentālo raksturu, sērija ”Krievija. 20. gadsimts. Dokumenti” savā zemē nav guvusi nekādu oficiālu atzinību un daudzas skolas baidoties to iekļaut savās bibliotēkās.
Latvijas Avīze, 3. novembrī, 2007

Piemineklis kā pārdzīvojums
Gundega Cēbere, mākslas zinātniece

Novembra vidū noslēgsies 14.jūnijā izsludinātais metu konkurss Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam.

Memoriāls paredzēts vienā no sarežģītākajām vietām Rīgas pilsētvidē — Strēlnieku laukumā ar tur esošo pieminekli netālu no Latvijas Okupācijas muzeja. 1991.gadā, Latvijas otrās brīvvalsts pastāvēšanas pirmajos mēnešos tika demontēti gandrīz visi padomju ideoloģiju apliecinošie objekti. Piemineklis Latviešu sarkanajiem strēlniekiem tika pārdēvēts par pieminekli Latviešu strēlniekiem, un tam pieguļošais laukums pārplānots, ievietojot tajā transporta mezglu ar trolejbusu un taksometru pieturu un pakājē novietojot preses izdevumu kiosku — pēc būtības atkārtojot situāciju, kad padomju varas gados Brīvības pieminekļa pakājē bija izvietotas pilsētas transporta pieturas, kas blīvā lokā ietvēra pieminekli.

Viedokļa iemiesojums

Tā iegājies, ka ar jebkuru publiskā vidē novietotu mākslas darbu un jo īpaši pieminekli katrā laikā tiek pausta pareizās domāšanas telpiskā stāja, tie tiek uztverti kā pareizā (vai nepareizā) viedokļa iemiesojums. Un iespējams, nu jau sen aizgājušajos padomju gados bija vienkāršāk klasificēt vērtējumu, jo kāds no augšas allaž norādīja vienīgo pareizo viedokļa izpausmi. Protams, ar šodienas pieredzi un skatījumu daudz kas ir mainījies mūsu uztverē un vislielākās pārmaiņas attiecībā uz kādu mākslas un vēstures faktu ir bijušas saistītas ar tā saucamo sabiedrisko pieminekli. Latvijā allaž bijusi aktīva plašas sabiedrības līdzdalība dažādu viedokļu izvēršanā, risinot pieminekļu iecerēšanas un celtniecības jautājumus, un ne vienmēr sabiedriskā doma ir atbalstījusi simboliski risinātu pieminekļu izveidi.

Latvijas pirmā brīvvalsts ir iemūžinājusi sevi ar vairākiem vērienīgiem pieminekļiem galvaspilsētas vidē. Visredzamākie no tiem ir ar rituāla vietas uzdevumu — Brīvības piemineklis Rīgas pilsētas centrā, Brāļu kapi Pirmajā pasaules karā un brīvības cīņās kritušajiem Mežaparkā, un, apskatot aizgājušā laikā īstenoto, jāsecina, ka to rašanās iemesls bija konsolidēt sabiedrību ap valsts un tautas vienotības ideju, atgādināt par kopīgi nestajiem upuriem, romantizēt kopīgo vēsturi un materializēt jaunradīto tautas mitoloģiju.

Idejas piemiņai

Laika ritējumā mainās pamatinterese par tradicionālām ar pieminekļu celtniecību saistītām figurālām kompozīcijām, proti, radīt tādus objektus, kādi līdz šim idejiski nav eksistējuši, kas ir brīvi no seniem un apjomīgiem monumentālo pieminekļu vēstures paraugiem. Pēdējās desmitgadēs pasaulē ir radušās daudz piemiņas vietas, kas izceļas ar inovatīvu arhitektonisko un plastisko formu valodu. Apskatot Latvijas valstī pēdējos piecpadsmit gados no jauna radītos publiskos objektus, jāsecina, ka to nav daudz un Rīgas pilsētas vizuālo tēlu konkurencē un intensitātē tie nevar sacensties ar dažādo komercreklāmu īpatsvaru. Nozīmīga sabiedrības daļa jau no pirmajām atjaunotās brīvvalsts dienām vēlas iemūžināt un pieminēt padomju valsts represīvās sistēmas noziegumus pret Latvijas tautu un tās pilsoņu grupām neatkarīgi no nacionālās piederības, un daudzviet Latvijā jau ir uzstādīti pieminekļi, un arī Rīgā iecerētas un izveidotas vairākas vērā ņemamas atceres vietas, piemēram, Padomju represijās cietušajiem Rīgā pie Torņakalna stacijas, no kuras izsūtījumā un nāvē uz Sibīriju devās vilcieni ar deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem (tēlnieks Pauls Jaunzems, arhitekts Juris Poga), Melnais slieksnis pie mājas Stabu ielā, kurā padomju varas gados atradās KGB birojs (tēlnieks Gļebs Panteļejevs, arhitekts Andris Veidemanis), prasmīgi un emocionāli lietu būtību paužot ne tikai jēdzieniskā, vairāk pārdzīvojuma veidā, dramatiski apkopojošā, lakoniskā arhitektoniskā formā.

Tomēr, lai cik arī svarīga būtu upuru piemiņa, tā ir tikai viena puse no veseluma, zem kura var patverties sabiedrība. Tai jābūt apveltītai ar kopējo pagātnes pieredzi un jābūt vienotai par nākotnes redzējumu, bet, ja runājam par sabiedrības grupu spēju manifestēt savu pagātnes pieredzi publiskos objektos, situācija ir daudz bēdīgāka, ar tradicionāliem priekšstatiem mēģinot aizpildīt robu identitātē, kamēr nav apjausta nākotnes sabiedrības vajadzību un izpratnes vīzija.

Lai saprastu, cik gatavi esam jaunām idejām, kuras palēnām vien mūsu vidē tomēr ienāk, domāju, vietā iepazīties ar dažiem vidē un sabiedrības uzskatos atzītiem pieminekļiem netālu esošajās Eiropas pilsētās Stokholmā, Vīnē un Berlīnē. Ieskatam piedāvāju darbus, kas bez savas tiešās rituālās funkcijas iemieso mūsu pretstatu un sinhronisma laikam raksturīgās iezīmes, ir simboli atvērtībai, kā arī rāda, kādā veidā tiek risināti mākslinieciskie uzdevumi dažādos laikos blīvi apbūvētās pilsētvidēs.

Stokholmas pieredze

Stokholmas centrā uz salas vietu radis piemineklis prāmja Estonia 1994.gada katastrofas upuriem, ko veidojis poļu mākslinieks Miroslavs Balka. Slēgtajā konkursā 1995. gadā, kurā tika uzaicināti pieci starptautiski pazīstami mākslinieki, atzinību izpelnījās Balkas ideja, kas darba realizācijas gaitā gan nedaudz mainījās — līdz tādai, ko redzam 1997.gadā atklātajā, rāmi harmoniskajā piemiņas vietā. Lakoniska pelēka granīta formas veido ierobežojošu trīsstūrveidīgu vidi ap dzīvu zaļojošu koku, sienu iekšpusē iegravēti visi bojā gājušo cilvēku vārdi, zemi klāj akmens šķembas.

Otrs, ne mazāk iecienīts piemineklis atrodas pašā Stokholmas centrā, un tas veltīts zviedru Otrā pasaules kara diplomātam Raulam Vallenbergam, kurš Budapeštā izglāba vairāk nekā 100 000 nacistu apdraudēto ebreju. Dāņu tēlnieces Kirstenas Ortvedas 2001.gadā veidotais ansamblis izvietots vienā no pilsētas aktīvākajiem laukumiem — uz zemes iestrādāts bronzā izpildīts Vallenberga paraksts, ko papildina divpadsmit guļošas nosacītas bronzas figūras ar uzsvērtu virzību uz tuvējo līča piekrasti.

Neparastais Vīnē

Neparastāks ir 2000.gadā Vīnes centra nelielajā Ebreju laukumā atklātais britu tēlnieces Reičelas Vaitrīdas Holokausta piemineklis — blīvi apbūvētajā teritorijā slejas jau agrāko laiku un stila pieminekļi un pavisam līdzās neliels namiņš ar aizmūrētām durvīm — kā simboliski piepildīti grāmatplaukti ar muguriņām uz iekšu. Neikdienišķā pieminekļa raksturs izpaužas arhitektoniski atturīgā telpisko formu valodā, kur izmantotais motīvs — lakoniska metafora par ebrejiem kā “grāmatu cilvēkiem” — tiek interpretēts modernā veidā, lai viss, sākot no harmoniskā kopējā tēla līdz pat vissīkākajai detaļai, kalpotu pamatmērķim — rosinošām atmiņām.

Berlīnes stils

Mākslinieku talants un neatlaidīgie radošie meklējumi gan tehnisko eksperimentu, gan žanrisko variāciju ziņā dod iespēju saskatīt apkārtējā pasaulē neierastākas estētiskās kvalitātes, piešķirot tām mūžīgo vērtību nozīmi, un kā izcilāko citas stilistiskās tendences paraugu gribas minēt 2005.gadā Berlīnes centrā atklāto plašo Memoriālu Eiropā nogalinātajiem ebrejiem, kura autors ir amerikāņu arhitekts Peters Eizenmans. Plašā 19 000 kvadrātmetru teritorijā labirintam līdzīgā viļņveidīgā kārtojumā 2711 tumša betona bloki simbolizē

6 000 000 nogalināto. Laukā dominē izteikta ritma izjūta, un viss kompleksa virszemē redzamais, kā arī pazemes muzeja risinājums virzīts, lai būtu informatīvi tēlains, strukturāli pārskatāms un konceptuāli pamatots. Memoriāls bija iecerēts jau XX gadsimta 80. gadu nogalē, projektēšana sākta 90.gados. Atklātā konkursa 1.kārtā žūrijas izvēlēto projektu valdība noraidīja, un, gatavojoties konkursa 2.kārtai, tika sarīkoti trīs kolokviji par tēmu Piemineklis nogalinātajiem ebrejiem Eiropā, kurā piedalījās vairāki simti vēsturnieku, mākslinieku, arhitektu, politiķu. Otrajai kārtai tika organizēts slēgts konkurss, pieaicinot deviņus pirmajā kārtā prēmēto darbu autorus, kā arī 16 citus, starptautiski pazīstamus meistarus, to starpā sešas slavenības. Patlaban dažādos avotos ir iespēja iepazīties gan ar septiņpadsmit gadu ilgo pieminekļa celtniecības vēsturi, gan nu jau pilsētā tik ļoti iecienīto piemiņas vietu, kurā uzturoties, lieku reizi apstiprinās pieņēmums, ka vide kā inspirējošs faktors arī ir ļoti netiešs radošs elements mākslā.

Gaidot konkursa noslēgumu Rīgas piemineklim, gribas cerēt uz daudznozīmīgu pasaules redzējumu un izjustu pārdzīvojumu, izteiktu ar formu un materiālu palīdzību.
Diena, 2007. gada 2. novembris.
Prezentēs Vēsturnieku komisijas rakstu 21.sējumu
5.novembrī, plkst.10 Valsts prezidenta kancelejā notiks Vēsturnieku komisijas sēde, kuras laikā tiks prezentēts komisijas rakstu 21.sējums “Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90.gados”, aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā.

Grāmatā apkopoti 2006.gadā veiktie svarīgākie vēsturnieku pētījumi par aplūkojamo problemātiku.

Darbam ir trīs daļas: padomju okupācija Latvijā (1940-1941), nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941-1945), padomju okupācija Latvijā (1944-1990), grāmatā iekļauts arī novadpētnieka vākums par Viļakas jauniešu nevardarbīgo pretošanos 1945.gadā.

Kopumā grāmatā ir iekļauti 16 raksti par dažādām tēmām: nacistu okupācijas Baltijā salīdzinošs vērtējums, latviešu pretestības kustība nacistu režīmam, Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos, Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljoni, trimdas izdevumu cenzūra Latvijas PSR, Baltijas jautājums un Rietumvalstis pēckara perioda sākumā.

Šajā grāmatā iekļautajos rakstos daudzi pētnieki ir plaši izmantojuši dažādu valstu arhīvos atrastos agrāk nepublicētos materiālus, nonākot pie interesantiem secinājumiem.

Piemēram, vēsturnieks Ainārs Bambals konstatē, ka padomju režīma izveidotajos iznīcinātāju bataljonos latviešu bija mazāk nekā viena trešdaļa. Profesors Inesis Feldmanis savukārt atzīmē, ka pastāvēja liela atšķirība starp nacistu režīma plāniem attiecībā pret okupētajām Baltijas valstīm un to reālu īstenošanu.

Praksē nenorisinājās ne baltiešu “pārvācošana”, ne nederīgo iedzīvotāju izsūtīšana, ne arī vāciešu masveida nometināšana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, secina Feldmanis.

Vēsturnieku komisijas rakstu 21.sējums ir pirmā komisijas grāmata, kas publicēta Valsts prezidenta Valda Zatlera prezidentūras laikā. Līdz ar dalību grāmatas atvēršanā Valsts prezidents apliecina Vēsturnieku komisijas nozīmīgo un sekmīgo darbu pie Latvijas jaunāko laiku vēstures problēmām.

NRA, 2007.11.02

Liek punktu 1949. gada represiju izpētei
Viesturs Sprūde

Latvijas Valsts arhīva (LVA) speciālistu deviņu gadu darbs 1949. gada represiju izpētē un analīzē materializējies divos fundamentālos sējumos “Aizvestie. 1949. gada 25. marts”, kas ir kā turpinājums 2001. gadā iznākušajam “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs”.
”Līdz šim dati un fakti par 1949. gada marta izvešanām Latvijā nebija apkopoti. Tas ir pirmais un vērienīgākais darbs par šo tematu,” trešdien sarīkotajā preses konferencē uzsvēra LVA direktore Daina Kļaviņa. Tika minēts, ka deviņdesmito gadu vidū, sākot projektu, tas nav guvis atsaucību varas struktūrās un iesākums bijis grūts – viss balstījies vien uz entuziasmu. Toties tagad abi sējumi – viens no tiem ir sarkanā, otrs baltā krāsā – izdoti par finansējumu, ko piešķīrusi valdības komisija padomju okupācijas zaudējumu aprēķināšanai. “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” atkārtoto metienu finansiāli atbalstījusi Eiropas Komisija.

Milzīgu darbu projektā ieguldījuši vēsturnieki Iveta Šķiņķe, Aija Kalnciema un Jānis Riekstiņš. Viņi apkopojuši un rediģējuši grāmatā nosaukto personu datus, kurus vispirms ievietoja deportēto Latvijas iedzīvotāju datu bāzē, kas ir drukātā izdevuma pamatā. Šī datu bāze informatīvi ir krietni bagātāka par grāmatā atrodamajām lakoniskajām ziņām un drīzumā būs pieejama internetā. Jāpiebilst, ka 1949. gada 25. marta terora vilnis uz nomaļajiem PSRS rajoniem 33 ešelonos aizrāva 44 271 Latvijas iedzīvotāju.

Grāmata veidota kā dokumentu apkopojums, ko papildina kartes, diagrammas, fotoattēli un represēto saraksti, kas sakārtoti atbilstoši teritoriāli administratīvajam iedalījumam. Ievada teksts un dokumentu nosaukumi doti arī angļu valodā. Pateicoties mākslinieka Ilmāra Blumberga aizrautībai, izdevums ieguvis teicamu vizuālo noformējumu, kur teju katram elementam ir savs emocionāls vēstījums, simbols. Viens no tādiem ir Latvijas dabasskats katra sējuma beigu vāka atvērumā.
Latvijas Avīze, nov,. 2007

Nepatīk sirpis un āmurs? Nacists!
Dainis Lemešonoks, īpaši “LA”

No cilvēka, kas līdz šim pārlieku dedzīgi centās kļūt par nacistu mednieka Sīmona Vīzentāla “mantinieku”, Efraims Zurofs tagad ir kļuvis par klaji prokrievisku politisku darboni. Šim savas misijas apziņas pārņemtajam fanātiķim droši vien cita ceļa pat nemaz nebija – ja viņam vairs nav ienaidnieka, ar ko cīnīties, tad tas ir jārada pašam. Atrodot sev sabiedrotajos Krievijas varu, Zurofs acīm redzami cer stiprināt savu arvien dilstošo ietekmi, piesaistīt ziedotājus un dot jaunu impulsu Vīzentāla centra darbībai tagad, kad noziedznieku meklēšana gluži dabiski tuvojās savai izskaņai – jo drīz vien nomirs pēdējie ļaudis, kurus tur aizdomās par ebreju iznīcināšanu. Taču šis cilvēks negrib būt tikai reiz veiktu izmeklēšanu un piespriestu sodu arhivārs, viņš grib aktīvi darboties, nosodīt, pamācīt un just starptautisku respektu.

Ja vairs nav konkrētos noziegumos apsūdzamu personu, tad savu aktivitāšu pamatošanai Zurofs un viņa atbalstītāji ir gatavi sludināt valstu un nāciju kolektīvo vainu par genocīdu, maz satraucoties par to, cik (pret)tiesiski ir šādi apvainojumi. Jo Austrija, Ukraina vai Latvija nekur nepazudīs, un līdz ar to centram būs ar ko attaisnot savu pastāvēšanu.

Tāpēc tagad viņš ļauj Kremlim ekspluatēt vispārējo Eiropas bijību pret sevis pārstāvēto organizāciju un tās leģendāro dibinātāju, izplatot juceklīgus un pavisam absurdus apvainojumus par Baltijas valstīm kā nacisma atdzimšanas perēkļiem. Sludinot, ka baltiešu naids pret savu “atbrīvotāju” – staļinisko padomju armiju – ir apliecinājums mūsu neizdeldējamam antisemītismam, Zurofs izliekas neko nezinām par toreizējā PSRS režīma melnsimtniecisko attieksmi pret saviem tautiešiem. Ļoti iespējams, ka tikai “tautu tēva” nāve paglāba padomju ebrejus no etnisku represiju eskalācijas, un tāpēc “ārstu lieta” vai režisora Mihoelsa nogalināšana palika lielākie padomju antisemītisma ekscesi.

Iespējams, Zurofs kopā ar saviem Krievijas domubiedriem, apgalvojot, ka tādi ļaudis, kuri nojauc padomju pieminekļus, ir gatavi apgānīt ebreju kapsētas, cer izprovocēt baltiešus uz asu reakciju, lai mēs paši pret sevi nelabvēlīgi noskaņotu Rietumeiropas un ASV sabiedrisko domu. Un tas, ja labi pacenšas, tiešām varētu arī izdoties. Tāpēc mums ir vajadzīga savaldība un godprātība pret savas vēstures nepatīkamākajām lappusēm. Un arī nedaudz pacietības – iepinoties Kremļa politiskajās spēlēs, paliekot par tā marioneti, Zurofs ātri vien sevi diskreditēs.
Latvijas Avīze, 2. nov,. 2007

November 17, 2007 Posted by | komunisms, Okupācija, Vēsture | , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Leave a comment

   

%d bloggers like this: