Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Viestura ordeņa kavalieris cīnās par nacionālās pretošanās kustības biedra statusu

Vēl krietnu laiku pirms Dziesmotās revolūcijas, kas noveda pie neatkarības atgūšanas, Leo ar grupiņu vietējo puišu Liepājā regulāri meta izaicinājumu okupācijas varai tā, kā uzdrošinājās vien retais.

4. maiju sagaida čekas pagrabā

1990. gada 4. maiju Leo Hiršsons sagaidīja Stūra mājas pagrabā. Tā bija unikāla vieta, no kuras vērot lielo plaisu rašanos varenās padomju sistēmas pamatos.

“A kas tagad būs?” uzzinot par Latvijas atsvabināšanos no PSRS, tobrīd kamerā ieslodzītajam Leo nedroši jautāja kāds no sargiem. “Es viņam prasīju: tu kādu esi spīdzinājis, nagus vilcis nost? Nē, viņš man saka. Esot tikai sargājis. Nu, tad neuztraucies, es atcirtu,” tās dienas sarunu atstāsta Leo. Viņš pats no čekas gan iznāca ārā tikai 16. maijā un pa ceļam noraudzījās uz tukšām kamerām, saprotot, ka izsoļo kā pēdējais.

Kareivīga dzimta

“Jābrīnās par to, ka man vispār bija lemts piedzimt Latvijā, nevis Sibīrijā. Mans vectēvs Otto Rollis bija pabeidzis cara kursantu skolu Tiflisā (kopš 1936. gada Tbilisi, Gruzijas galvaspilsēta). Reiz 1907. gadā, pa ceļam uz savu daļu, viņš iegriezās pie mātes Liepājā un satika savu bērnības draugu – 1905. gada bojeviku. Sarunas noveda pie tā, ka viņš pavisam drīz piedalījās citu sagūstīto jaunības draugu atbrīvošanā un tika arestēts. Piespriesto nāvessodu viņam nomainīja ar astoņiem gadiem katorgā,” atceras Leo.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedz Leo Hiršsonam Viestura ordeni. (Foto: Ieva Leiniša/LETA)

Otto Roļļa stāsts ar to gan nebeidzās – Leo vectēvs vēl paguva cīnīties Pirmajā pasaules karā, Latvijas armijā bija 2. Ventspils kājnieku pulka intendantūras priekšnieks, vēlāk Kurzemes divīzijas pārvaldes štāba speciālo uzdevumu virsnieks ģenerāļa Dankera un ģenerāļa Krustiņa padotībā.

Armijas gaitas beidzis 1934. gadā, bet 1941. gadā ieslodzīts Brocēnu koncentrācijas nometnē un nākamajā gadā atbrīvots. Padomju vara kā bijušajam cara un Latvijas armijas virsniekam viņam pilnībā atņēma pensiju. Miris 1962. gadā.

No cirka līdz bunkuriem mežā

Zīmīgi, ka no vectēva iemītās takas noklīst nav bijis lemts ne Leo tēvam, ne viņam pašam. Viņa tēvs Hermanis Hiršsons jaunībā bijis cirka spēka mitriķis – locījis pakavus, lauzies un visādi citādi izklaidējis skatītājus, demonstrējot savu spēku. Pēcāk trenējies arī boksā.

Dokuments par Leo Hiršsona uzņemšanu LSDSP biedru rindās. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Pēc Latvijas okupācijas un ziņām par to, ka Hermaņa tēvu nošāvuši sarkanie, iegājis mežā, lai karotu pret sarkanarmiešiem. Tad uzzinājis, ka vācieši nogalinājuši viņa māti, un stobru pagriezis arī pret Latvijā iebrukušajiem nacistiem.

Kurzemē Leo tēvs prasmīgi darbojies savā bunkuru tīklā, viņam bijuši arī atbalstītāji vietējo iedzīvotāju vidū. Reiz pašrocīgi likvidējis veselu sarkanās armijas desanta vienību piecu karavīru sastāvā, par kuru vēlāk ziņots, ka tā “mistiski pazudusi”.

Leo tēvs dzīves laikā pabijis arī vairākās vācu koncentrācijas nometnēs, vairākkārt likts uz nošaušanu, taču, pateicoties drosmei un prasmei runāt, pamanījies izglābt gan sevi, gan citus, bet vēlāk nonācis pie krieviem.

“Karš manam tēvam beidzās Berlīnē, tur viņš arī paņēma savu pirmo un vienīgo kara trofeju. Pēc profesijas būdams frizieris un bārddzinis, kādā frizētavā ieraudzīja bārdas dzenamo. Es pats to joprojām šad tad izmantoju, lai izdzītu pabārdu – baigi labais leņķis!” smej Leo. Viņa tēva dzīve beigusies tepat Latvijā: “Tēvam civilajā dzīvē pa visu Latviju bija saslēpti ieroči. Kā tik uzzināja, ka kaut kur ir kāds aktīvāks sarkanais mērglis, tā viņš, teiksim tā, palīdzēja viņam aiziet… Tā līdz sešdesmito gadu vidum.”

Leo Hiršsons ar sabiedrotajiem nes LSDSP karogu 1989. gada 1. maija demonstrācijā Rīgā. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Kaskadieris 100 filmās

Pašam Leo mājās ir Viestura ordenis, turklāt ar šķēpiem, kādus pasniedz militārpersonām, ne civilajiem. Ar to vajadzētu pietikt, lai kļūtu skaidrs, ka arī viņa dzīvesstāstā, visticamāk, ir lappuses, kurās aprakstīta sevišķi aktīva cīņa pret okupantu spēkiem.

“Man gribējās būt ļoti daudz kam. Kur es varu būt daudz kas? Izmācoties par aktieri, jaunībā spriedu. Vēlāk gan sapratu, ka aktieru skola īsti nav priekš manis. Tas bija 1973. gads – Dunkers taisīja filmu “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974. gads). Darbojos ar zirgiem. Vēlāk bija vēl līdzīgi, aizraujoši kaskadieru darbi.”

“Visu dienu turos, cenšos slāpēt uztraukumu. Līdz pusdienai tas izdodas, taču pēc tam miers sāk atstāt savas pozīcijas. Rīt slēgs lietu!” daļa no Leo čekas dienasgrāmata ieraksta 15. maijā, dienu pirms viņu atbrīvoja. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Ar ziloni Leo darbojies 1977. gadā filmā “Karavīrs un Zilonis” (1978), kā kaskadieris aizvietoja leģendāro armēņu aktieri Frunziku Mkrtčjanu. Kopumā Leo darbojies aptuveni 100 filmās.

Liepājas puiši no PSRS armijas nebīstas

Taču tajos gados liepājnieks aktīvi pievērsās arī tam, ko darīja viņa tēvs, un līdzīgi domājošo netrūka. “Kā var nenonākt līdz tam, ja tu labi zini, kas ir vajadzīgs, apzinies savus spēkus un zini, kas jādara? Man bija klasesbiedri un bērnības draugi, ar kuriem kopā mēs uztaisījām tādu kā grupiņu. Katrs zināja tikai divus citus – vienu, no kura viņš saņem informāciju, un otru, kuram viņš to nodod. Puikas uz uzdevumiem vadāja šoferis. Tērpušies atņemtās jūrnieku formās, uzbrukām tiem, kuriem sarkani uzpleči, tad otrādāk. Laidām viņus matos, taisījām saspīlētu gaisotni, līdz viņi nevarēja saprast, kas pilsētā notiek. Reiz gatavojām uzbrukumu kurjeram. Pie rokas viņam bija pieķēdēts čemodāns (to plānojuši izvest neitrālos ūdeņos un atdot zviedriem – Red.), pie jostas pistole un divi ar automātiem pie sāniem. Savus dzelžus pa nakti dabūjām Kaujas slavas muzejā, bija mums tāds. Ieroči bija deaktivizēti, taču šīs rokas prot daudz ko!” lepojas Leo.

Uzbrukumu okupantu armijas kurjeram gan nācās atlikt – militāristi mainīja savu maršrutu, un iet tiem virsū bez nopietna riska vairs nešķita reāli.

Leo Hiršsons ziloņa mugurā. Šādi kā kaskadieris viņš piedalījās filmas “Karavīrs un Zilonis” (1978. gads) tapšanā. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

“Ieročus atdevu klasesbiedram, kurš bija mežsargs. Pēc tam sākās… Viens no iesaistītajiem ar mašīnu aizbrauca līdz Rīgai, kur pazuda. Uzpeldēja pie Salu tilta nākamajā pavasarī, stipri apdauzīts. Nākamo atrada šķūnītī, pakārušos. Tad viens bija iebraucis stabā, uz vietas beigts. Mežsargu atrada mežā, viņam virsū bija uzkritis koks. Manu tiešo kontaktpersonu atrada blakus savam kuģim, pie trapa, bija noslīcis,” stāsta Leo.

Disidenti Doroņinu apsargā kaskadieri

Vēlāk viņa ceļi veda uz galvaspilsētu. “Rīgā vienu brīdi strādāju par darbmācības skolotāju, 47. vidusskolā. Pie manis nāca jaunieši, runājām ar viņiem visādas interesantas lietas – par valdošo politisko situāciju, par vēsturi un tās īstenību, organizējām puķīšu likšanas un tādas lietas. Trāpījās iekrist acīs priekšniecībai, un no skolas dabūju atvadīties,” atceras Leo.

Kad 1988. gada jūlijā tika dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), Leo skolnieki ieteica viņam stāties tās rindās. Viņu ievēlēja organizācijas valdē, un pavisam drīz Leo faktiski kļuva par PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes miesassargu, kopā ar saviem “triku večiem”, kā Leo dēvē kolēģus kaskadierus.

“Lidijai reiz teicu: ko mēs te pļekājamies ar kaut kādām sabiedriski politiskām organizācijām, ja mēs varam uztaisīt oficiālu daudzpartiju sistēmu. Izstāstīju savu plānu – ka kādam jānokļūst Zviedrijā pie viena no LSDSP tolaik vadošajiem darbiniekiem Bruno Kalniņa, jāsaņem piekrišana un tas viss ir jāizdara. Beigās būs otra partija, kā alternatīva kompartijai. Lidija padomāja un teica, ka ideja esot laba. Sazinājās ar Valentīnu [Valentīna Lasmane, Doroņinas-Lasmanes brāļa sieva, Latvijas Centrālās padomes dalībniece],” stāsta Leo.

VDK dokuments par Leo Hiršsona atbrīvošanu. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Zviedrijā, kārtējo reizi pateicoties Valentīnas Lasmanes darbībai, nokļuva tieši viņš. Tas bija 1989. gada pavasarī: “Tur mani divas nedēļas vadāja, kā no Poncija pie Pilāta. Pārbaudīja, vai es neesmu iesūtīts, beigās noticēja un atzina, ka esmu derīgs.”

Zviedrijā Leo apmeties pie pazīstamā latviešu sociāldemokrātu aktīvista Viļņa Zaļkalna, kurš viņu aizsūtījis pie Bruno Kalniņa. “Brunim es skaidri pateicu – nekāds pārliecinātais sociāldemokrāts neesmu, bet šī ir vienīgā iespēja Latvijā nesāpīgā ceļā izveidot daudzpartiju sistēmu un atņemt komunistiem varas monopolu. Viņš teica, ka piekrīt un ka tā arī darīsim. Trīs mēnešus, kurus es pavadīju Stokholmā, mani visādās lietās apmācīja Uldis Ģērmanis, viens no mācībspēkiem Zviedrijas slepenā dienesta virsniekiem. Tiem laikiem viņš mācīja ļoti gudras lietas – tur bija interesanta psiholoģija, arī fizionomika, kas palīdz lasīt cilvēku pēc sejas izteiksmes un uzvedības. Pēc tam tas viss noderēja, kad sēdēju čekā.”

Atgriezies Latvijā, Leo sāka organizēt LSDSP atjaunošanas iniciatīvas grupas darbu, piereģistrējās Tautas frontē un pavisam drīz – 1989. gada 1. maija demonstrācijā – tika pacelts sociāldemokrātiskās partijas karogs, signalizējot komunistiem par savu klātbūtni politiskajā arēnā. Karogu pēc veciem paraugiem uzšuva Leo draugs Jānis Mekšs.

Desmit brieži trīs mašīnās

“Pēc gājiena sākās viļņošanās,” lakoniski par turpmāko mēnešu notikumiem Latvijā izsakās Leo. Viņam pašam kā daudziem citiem par savu uzdrīkstēšanos nācās samaksāt.

“1989. gada 24. novembrī tiku arestēts. Iemesls – man esot iespaidīgs ieroču arsenāls. Tā viņi nosauca vecos, sarūsējušos lūžņus, kuri karājās darbnīcā pie sienas. Vēl bija teātrī izmantojams rapieris, kuru man aktieris Valdemārs Karpačs iedeva nopulēt. Iemesls, kādēļ man tie desmit brieži trijās mašīnās atbrauca pakaļ, jau bija skaidrs – pataisīt LSDSP sabiedrības acīs kā teroristisku organizāciju,” skaidro Leo.

Leo ar vienu no vadošajiem LSDSP darbiniekiem Bruno Kalniņu Stokholmā. (Foto: no Leo Hiršsona privātā arhīva)

Viņš nonāca Centrālcietuma 4. korpusā. “Tur visi bija slepkavnieki. No turienes mani pēc divām nedēļām aizveda uz čeku. Gandrīz uzreiz atkodu vienu stukaču, kurš man bija pielikts klāt. Viens cits divas nedēļas sēdēja un nerunāja, ar lupatu uz acīm. Viņš bija GRU (PSRS Galvenā izlūkošanas pārvalde) apakšpulkvedis, Vladimirs Barščovs vārdā. It kā paņemts ciet kā dubultaģents, kurš sadarbojies ar Francijas specdienestu. Sapratu, ka mani augstu vērtē, ja jau ar tādu kopā salikuši,” smej Leo.

Pēc neilga laika apakšpulkvedis aizvests prom. Vēl pēc kāda laika pienācis 1990. gada 4. maijs. “Nu, un tad es sapratu, ka mēs esam uzvarējuši,” saka Leo. Kā jau minēts, viņam pašam līdz brīvībai vēl bija jāgaida 12 dienas.

No partijas uz Zemessardzi

Iznākot no čekas, pavisam drīz Leo ar saviem tuvākajiem cīņu biedriem izstājās arī no partijas, pamatojot to ar savu pamatdarbu nesen izveidotajā Zemessardzē.

“Pie šā galda, kur sēžam, tika nodibināts 15. Zemessardzes bataljons. Es biju bataljona operatīvās daļas priekšnieks, kā jau visi manas ģimenes vīri – svētajā kapteiņa pakāpē,” pasmaida Leo.

Arī gaitas Zemessardzē pēc kāda laika beigušās, viņš turpinājis izmantot savas prasmes kino pasaulē, tostarp bijis triku inscenētājs filmā Rīgas sargi. Par filmu viņš gan ir atklāts: “Man ir kauns, ka mans vārds ir titros. Tas izvērtās par pilnīgu vēstures viltošanu, lēts tingeltangelis.”

No diviem dēliem Leo palicis tikai Mārtiņš, kurš dzīvo Kanādā. Dēls Krists 2008. gadā noslepkavots… Viņš bija virsnieks, nesen atvaļinājies no Gaisa spēkiem. Kristu un Jūras spēku karavīru, Leo audžudēlu Vilni Hofmani Zaļeniekos nošāva azartspēļu parādos iestidzis dienesta biedrs.

Cīņa par statusu

Leo neslēpj, ka kopumā ar šā brīža situāciju Latvijā viņš nav īsti apmierināts – viņam jāpierāda, kas viņš ir.

“Ja būtu normālāks rezultāts, būtu arī normālāka likumdošana, un man nebūtu jācīnās, lai tiesa mani atzītu par to, par ko mani jau atzinis prezidents, pasniedzot Viestura ordeni. Tiesā man ir jāpierāda, ka es esmu Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Sākumā skraidījām uz Rīgas domes Nacionālās pretošanās kustības statusa piešķiršanas komisiju, tad gājām uz administratīvo tiesu, kur kādas trīs reizes to skatīja. Beigās kustības dalībnieka statusu atteica, pamatojot ar to, ka es esot ārpus likuma rāmjiem. Likums Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu konkrētajā gadījumā attiecas tikai uz personām, kuras “notiesātas un ir reabilitētas” periodā no 1961. gada 1. janvāra līdz 1990. gada 4. maijam. Es tiku izlaists no čekas 16. maijā un vēlāk, 8. novembrī, pat tiesāts. Lūk, arī formalitāte, kas neļauj panākt iepriekš minēto. Es tāds, protams, neesmu vienīgais. Tādi esam daudzi, zem nepareizajiem pantiem – nevis zem politiskajiem. Toreiz jau arī paši čekisti teica: ko, jūs cerat, ka jūs pēc politiskajiem tiesās? Kriminālie jūs būsiet,” par situāciju stāsta Leo.

Tajā pašā laikā Leo Hiršsons 2018. gada 17. novembrī Rīgas pilī valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā. Cīņu, lai saņemtu arī dalībnieka statusu, spītējot neparocīgajam likuma burtam, viņš apņēmies turpināt.

April 13, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Palikt pa vidu. Lubānas klānos

Viss raksts: https://www.delfi.lv/news/versijas/zigmars-turcinskis-palikt-pa-vidu-lubanas-klanos-recenzija.d?id=52037803

Zigmārs Turčinskis: ‘Palikt pa vidu. Lubānas klānos’ – recenzija

Kad Valsts prezidents Rīgas pilī š.g. 17. martā vēlējās organizēt forumu “Nacionālā pretošanās Latvijas vēsturiskajā atmiņā”, saradās vadoši, virzoši un īpaši apgaismoti eksperti un speciālisti. 24. martā LTV1 demonstrēja dokumentālo filmu “Palikt pa vidu. Lubānas klānos”. Tur, teiksim tā, visnotaļ interesantā gaismā tika parādīta pretošanās kustība. Pēkšņi izrādījās, ka vairs nav neviena eksperta vai speciālista. Visi laikam ir pašizolējušies līdz pat interneta atslēgumam.

Tā kā ar nacionālo partizānu cīņu izpēti esmu saistīts jau vairāk nekā divdesmit gadus, nepārspīlējot varu teikt – esmu dzirdējis simtiem cilvēku stāstus un lasījis simtiem krimināllietu, liekot kopā cilvēku liecības ar dokumentiem. Tādēļ mani neietekmē dramatisks izklāsts un mākslīgi inscenējumi. Mani interesē fakti. Noskatoties filmu, sapratu, ka man par to sakāmas trīs lietas: jocīgais, patīkamais un tad viss pārējais, par ko neko labu pateikt nevaru. Filma šķiet arī šādi veidota: trijos slāņos. Tur ir cilvēku liecības, režisores pētītais un mākslīgi inscenētais.

Vispirms par jocīgo. Režisore vairākkārt atkāro frāzi “oficiālā vēsture”. Kas tā tāda? Vai tiešām mūsu valstī būtu kāda oficiālā vēstures nostāja attiecībā pret nacionālajiem partizāniem – mežabrāļiem? Es tiešām nezināju. Būšu kaut ko palaidis garām. Zinu, ka Lietuvā darbojas Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs. Tur pretošanās kustības izpēte ir valsts atbalstīta un uzturēta. Latvijā līdz šim nekas tāds nav noticis. Piemēram, paskatieties, kāds man skaists amats – LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks. Tikai mana alga ir 15 eiro 00 centi mēnesī “uz papīra”. Pirms tam biju beztermiņa bezalgas atvaļinājumā (kas man pašam patika labāk). Pētīt nacionālo partizānu cīņu vēsturi ir mans vaļasprieks un tikai. Viss, ko es par šo tēmu esmu rakstījis vai teicis un tālāk teikšu, ir tikai un vienīgi mans viedoklis.

Jocīga šī “oficiālās vēstures” pieminēšana šķita tādēļ, ka šo frāzi lietoja daži kolēģi vēsturnieki, kuriem līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā ļoti patika regulāri doties uz Maskavas namu šņabi dzert. Tad nu uz paģirām viņi vāvuļoja kaut ko par nepieciešamību “atmītot mītus” un cīnīties pret “oficiālo vēsturi”.

Zināt, kāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja pret mežabrāļiem? 2016. gadā grupiņa šīs tēmas entuziastu sagatavoja un iesniedza Ordeņu kapitulam priekšlikumu apbalvot ar Viestura ordeni visus tobrīd vēl dzīvos 22 mežabrāļus. Ordeņa kapituls ar šo jautājumu apmēram trīs gadus mocījās kā ar karstu kartupeli – ne norīt, ne izspļaut. Tad beigās deva pa mazām grupiņām, lai nebūtu uzkrītoši. Bija sajūta, ka velk garumā, cerot, ka mežabrāļi paši nomirs un jautājums atrisināsies. Tāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja – jēla un drebelīga.

Šobrīd, trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, beidzot parādās cerība, ka nacionālās pretošanās kustības piemiņas saglabāšanai tiks pievērsta valstiska uzmanība. Valsts prezidents Egils Levits to izvirzījis kā vienu no savas darbības prioritātēm. Sakarā ar ārkārtas stāvokli tas uz laiku ir apstājies.

Tas bija par jocīgo, kaut jocīgā tur nebija nemaz. Tagad par labo. Filmā ir fiksētas fantastiskas viena reģiona cilvēku liecības par nacionālo partizānu darbības laiku. Tām ir nepārvērtējama nozīme, jo cilvēki aiziet un viņu personīgi pārdzīvotais, ja netiek fiksēts, izzūd nebūtībā. Ja atmet visu to lieko, ko režisore pieliek klāt no sevis, tas ir fantastisks materiāls, kuru nākotnē varēs izmantot nacionālo partizānu cīņu pētniecībai.

Un tagad par visu pārējo. Režisore nevienā brīdī nepalika “pa vidu” un pat necentās to darīt. Viņas riebums pret nacionālajiem partizāniem bija neslēpts un uzkrītošs. Tāds riebums, ka šķita – inscenējumi ir paņemti no Maskavas televīzijas.

Nepārstāstīšu visas, bet minēšu tikai dažas no Jūsu pētnieciskās žurnālistikas “pērlēm”. Pirmā, intervējamā vārdiem: “Nu, par tiem mežabrāļiem brīžiem gribas teikt tā. Kad pa mājām staigāja, pārtiku meklējot, patriotus un varoņus tēlojot, tad bija varoņi. Kad pašu sievas un bērnus veda turpat gar purvu uz Varakļāniem, tad laikam tā varonība bija par īsu.” Intervējamais izteica savu viedokli, jo nezināja konkrētos apstākļus. Bet Jūs zinājāt, jo bijāt pētījusi. Jūs zinājāt, ka tobrīd partizāni bija tikai trīs – Šķēle un tēvs ar dēlu Tropiņi. Turklāt Šķēlem, dzīvam, es vēlreiz atkārtoju – dzīvam, esot, puva nost apsaldētās kājas. Kādu reālu pretdarbību deportācijām viņi varēja veikt? Jūs to zinājāt, bet noklusējāt, un tā vairs nebija “palikšana pa vidu”.

Nākamais. Kādi tad bija filmā minētie partizānu zvērīgie briesmu darbi? “Istrebīķeļa” mājā iemesta rokas granāta, kā arī nošauti kolhoza priekšsēdētājs un komunistiskās partijas biedrs. Pilnīgi jūtams, kā režisorei būtu gribējies atklāt kādu īstu mežabrāļu briesmu darbu. Bet, nu, neveicās. Tas nekas – paliek taču vēl inscenējumu iespēja. Tur tad nu režisore izpaudās. Komunistiskās partijas biedrs pārtapa par “jaunu, tikko no skolas atsūtītu puisi”, par kuru visu laiku tiek runāts kā par zemes mērnieku, tā arī veidojot inscenējumu. Redz, kādi zvēri: nošāva cilvēku tikai par to, ka zemīti mērīja un pēc tautības bija krievs! To, ka viņš bija oficiāls komunistiskās partijas biedrs, Jūs izspļāvāt nejauši tikai pēc inscenējuma, citējot dokumentu. Konkrēti: nošaušanas inscenējums ar visu moralizēšanu risinās no filmas 1. h 09. min. līdz 1. h 12. min. Bet to, ka nošautais ir komunistiskās partijas biedrs, Jūs nejauši izspļāvāt tikai 1. h 34. min., kad citējāt dokumentus, cenšoties rādīt, kā “bandīti” paši viens otru apsūdz. Maskavas TV propagandisti klusi pīpē stūrītī.

Vai Jūs zināt, ko mēs katru gadu atzīmējam 25. martā? Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Kas tajos laikos bija komunists? Tas bija fanātiķis, kurš ticēja, ka, aplaupot, arestējot un deportējot uz Sibīriju līdzcilvēkus, var uzcelt paradīzi zemes virsū, sauktu par komunismu. Nu tad vienu šādu komunistu, oficiālu režīma pārstāvi, partizāni nošāva Lubānas klānos.

Un tad vēl viena “pērle”. Citāts: “Un tad viņi [mežabrāļi] ir apšāvuši viens otru. Daudz.” Vienlaikus risinās kārtējais režisores inscenējums, kur iedzēruši mežabrāļi zvārojas, smejas, bāžas virsū kādam biedram, kurš nedzer. Rodas sajūta, ka viņi mežā viens otru būtu apšāvuši dzērumā. Kas tas tāds? Citāts, protams, nav Jūsu, bet vienas liecinieces teiktais. Bet, ja Jūs to atstājāt filmā ar attiecīgu inscenējumu, – lūdzu, faktus! Konkrētus faktus! Kur Jums ir fakti, lai šādu apgalvojumu atstātu filmā, vēl arī attiecīgi ilustrējot?! Ja mēs paņemam visu konkrētās liecinieces teikto filmas 1. h 08. min., tad var labi saprast, ka viņa nestāsta nevienu konkrētu gadījumu, bet cenšas vispārināt kaut kur dzirdētas vai lasītas lietas. Visticamāk, viņa tā ir sapratusi kaut kur lasītu informāciju par nacionālo partizānu rindās iesūtīto čekas aģentu-kaujinieku darbību. Ja Jūs to atstājāt savā filmā – lūdzu, faktus! Vai arī tā ir apzināta nelietīga cūkošanās.

Tālāk. Jums tik ļoti patika rādīt dokumentus – pārsvarā pratināšanas protokolus – un vilkt ar sarkanu līniju tekstā. Redz, kā viņi paši atzinās, kā viņi viens otru nodeva. Pirmkārt, tas, kas ir rakstīts nopratināšanas protokolos, nav paša cilvēka teiktais, bet čekas pratinātāja interpretācija par cilvēka teikto. Tur frāze “es cīnījos” pārtop par “es laupīju un slepkavoju”. Tā ir šo dokumentu īpatnība. Atšķirībai starp cilvēka teikto un čekas izmeklētāja rakstīto vēl pievērsīšos, runājot par nacionālo partizānu motivāciju.

Attiecībā uz nopratināšanas protokoliem Jūs pat pareizi norādījāt, ka cilvēki pirmajās pratināšanas reizēs liedzās, bet pēc tam teica, ka atzīsies, un runāja visu, ko un kā pratinātājam vajadzēja. Jums ienāca prātā, kā šāds “rezultāts” tika panākts un kas slēpjas aiz pareizi ieprotokolētajām frāzēm? Nē, Jūs bijāt sajūsmā par to, ka arestētie paši atzinās. Redz, kādi pierādījumi! Patiesībā aiz šīm frāzēm slēpjas padomju drošības dienesta atstrādāta un gadiem pilnveidota sistēma, kā cilvēku salauzt un sagraut. Vispirms bija mehāniska sišana, dauzīšana, spārdīšana, iebaidīšana. Kādiem pietika jau ar to vien. Tiem, kam nepietika, sekoja nevis dienām, bet nedēļām un, ja vajadzēja, mēnešiem ilga spīdzināšana ar bezmiegu – dienās neļāva gulēt, bet naktīs pratināja. Kamerās cauru diennakti dega maksimāli spilgta gaisma, netika ļauts aizsegt seju un apsegt galvu, un vienlaikus kameras visu laiku bija pārkurinātas. Ne brīdi netika ļauts atpūsties, apdomāties. Cilvēks tika novests līdz kontrolētam sabrukumam – tādam stāvoklim, ka viņš pilnīgi mehāniski teica jebko, kas tika prasīts, un parakstīja jebko, ko lika.

Ja Jūs gribat redzēt, kam cilvēki izgāja cauri, pievērsiet uzmanību viņu parakstiem. Katra nopratināšanas protokola lapā cilvēks parakstījās. Pavērojiet, kā mainās paraksts! Es esmu redzējis viena cilvēka trīs parakstus – pirms aresta brīvībā, dažas dienas pēc aresta un izmeklēšanas beigās. Pirmais ir skaists, kaligrāfisks, izkopts, otrais nervozs, saraustīts, bet trešais ir tāds, ka skaidrs – tas cilvēks pat rakstāmrīku rokās vairs nespēj noturēt. Pat vistalantīgākais grafologs nespētu noteikt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Bet Jūs nezinājāt, nesapratāt un arī nevēlējāties saprast. Un tieši nevēlēšanās saprast ir lielākais pārmetums Jums šīs filmas sakarā. Velk tik sarkanas strīpiņas pa tekstu.

Un tagad par inscenējumiem. Ja, intervējot cilvēkus un citējot dokumentus, Jums tomēr bija jāvadās pēc dzirdētā un redzētā, tad inscenējumos “skaistums nāca no iekšām”. Kādi Jūsu “attēlojumā” izskatās mežabrāļi? Jūs esat sasniegusi jaunu līmeni. Tik kariķētā veidā “nacionālistiskos bandītus” neatļāvās parādīt pat padomju propaganda savās filmās “Kad lietus un vēji sitas logā” un “Ilgais ceļš kāpās”. Pat tur, ticamības momenta saglabāšanai, tika atstātas zināmas partizānu cilvēciskuma iezīmes.

Vai tiešām trūkst informācijas un nav pieejams fotomateriāls? Nē, ir – pilns internets, kā arī dažādas grāmatas. Nepārspīlējot varu teikt, ka 90% šo fotogrāfiju ir manis atrasti un no manis tās aizgājušas tālāk, kļūstot publiski pieejamas. Bija nepieciešama tikai vēlēšanās ar materiālu iepazīties. Bet Jums nebija tieši šīs vēlēšanās iepazīties ar tēmu. Partizāni Jums ir bārdām apauguši, noplukuši un dzeroši tēvaiņi.

Ja nespējāt un negribējāt pati iepazīties ar tēmu, tad piedāvāju Jūsu uzmanībai foto materiālu no Lubānas klāniem tuvākajiem reģioniem:

Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Latvijas nacionālo partizānu Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” partizāni 1947. gada septembrī. Viļakas apriņķa Tilžas un Baltinavas pagasts.
Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Jāņa Beleviča partizānu grupa Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagastā 1949. gada jūlijā.
Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Staņislava Zavadska (“Pana”) grupa 1952. gadā Cesvaines apkārtnes mežos.

Pievērsiet īpašu uzmanību pēdējam attēlam. Tas tapis 1952. gadā! Šie vīri dzīvo mežos jau astoņus gadus. Un nodzīvos vēl četrus gadus līdz 1956. gada oktobrim, kad LPSR KGB priekšnieks ģenerālis Jānis Vēvers viņiem personīgi rakstīs vēstuli ar lūgumu nākt laukā no meža. Neviens nav apaudzis ar bārdu, nekopts, noplīsis, nodzēries. Neviens nav tāds, kādus Jūs viņus attēlojāt. Neviens!

Kāds varētu mēģināt apgalvot, ka pirms fotografēšanās partizāni īpaši sakopās un savācās, bet ikdienā gan bija netīri un noplukuši. Labi, tad ņemam citas bildes. Čeka visus nogalinātos partizānus precīzi dokumentēja, tajā skaitā fotografējot nogalināto līķus. Tur ir fiksēts, kā partizāns izskatījās savas bojāejas brīdī. Lūdzu: 1950. gada 31. janvārī Alūksnes rajonā nogalinātie partizāni Voldis Ziņģis un Voldemārs Keiris.

Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Arhīva foto
Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija
Foto: Arhīva foto

Pavērojiet viņus. Jauni puiši, kuri partizānu gaitās bija pavadījuši piecus gadus. Viņi ir gludi skūti, normālām frizūrām un bija tādi brīdī, kad sākās kauja, nevis fotosesija! Savā ņirdzīgajā veidā tēlojot nacionālos partizānus, Jūs apgānāt viņu piemiņu. Vai Jūs būtu gatava Lāčplēša dienā ņirgāties par Latvijas armijas karavīriem, kuri izcīnīja Latvijai brīvību? Noteikti nē. Tad kāpēc Jūs ņirgājaties par šiem cīnītājiem? Viņu tēvi bija pirmie, kuri ņēma rokās ieročus un 1918.–1920. gadā izcīnīja Latvijai brīvību. Šie puiši ņēma rokās ieročus, lai atgūtu zaudēto brīvību. Viņi turpināja cīnīties līdz galam laikā, kad pārējā sabiedrība jau gļēvi zemojās, izkalpojās un laizīja okupantu zābakus. Tieši tāpēc viņi daudziem ir nepatīkams vērtību mērs.

Un tagad par to, ko Jūs absolūti nesapratāt, – par šo cīnītāju motivāciju. Jūs uzdevāt jautājumus cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši visu padomju okupācijas laiku un visu mūžu slēpuši to, ka viņu tuvinieki bija mežā. Un kādas bija atbildes: “Nezinām, kaut kas ievilka, pierunāja, viņi jau paši negribēja.” Tās ir klasiskas padomju laika atbildes. Tā cilvēki okupācijas laikā runāja, ja neizdevās noslēpt faktus. Tolaik mežā bijis tuvinieks automātiski nozīmēja sabojātu biogrāfiju visiem pēcnācējiem. Šādi cilvēki bija iezīmēti uz mūžu: nevarēja veidot karjeru, netika paaugstināti darbā, nesaņēma prēmiju. Puišiem tas automātiski nozīmēja nokļūt padomju armijas dienestā visskarbākajos reģionos, piemēram, aiz polārā loka utt.

Atbildes uz jautājumu, kāpēc partizāni cīnījās, ir jāprasa viņiem pašiem. Pirmkārt tiem, kuri to spēja pateikt acīs saviem pratinātājiem pēc sagūstīšanas. Lūk, piemērs. Fotogrāfijā redzami Vidzemes partizāni 1949. vai 1950. gada vasarā pusdienojam ar atbalstītāju gādāto ēdamo. Otrais no labās, kurš ar karoti no kanniņas smeļ putru, ir Pēteris Tirzītis.

Zigmārs Turčinskis: 'Palikt pa vidu. Lubānas klānos' – recenzija

Viņu sagūstīja 1952. gada 20. septembrī. Cita starpā pie viņa atrada arī dažādas vēstules. Lai noskaidrotu rakstītāju, čeka viņam lika uzrakstīt autobiogrāfiju. Lūk, ko viņš rakstīja:

“Autobiogrāfija.

Es, Pēteris Tirzītis, Jēkaba d., dzimis 1923. g. 29. jūlijā Madonas apriņķa Liezēres pag. Apsaskalnā.

Es, Pēteris Tirzītis, no 1944.g. rudens līdz 1952. g. 20. sept. dzīvoju nelegāli Latvijas teritorijā, t.i., es slēpos no padomju varas un cīnījos pret to. Šajā laikā esmu sastāvējis vairākās latviešu nacionālo partizānu grupās, kas kopā ar mani cīnījās pret padomju okupāciju Latvijā. Sastāvēju Iršas, Rusova, Ābeles un Pana grupās. Kopā ar šo grupu dalībniekiem esmu piedalījies partizānu vajātāju – iznīcinātāju, miliču un čekas ziņotāju – iznīcināšanā, kā arī pārtikas sagādē no padomju varas atbalstītājiem un no padomju varas dažādiem uzņēmumiem – pienotavām un veikaliem.

Izplatīju nacionālo partizānu laikrakstu “Sudrabota Saule” un citus dažādus uzsaukumus un brīdinājumus iedzīvotājiem. Personīgi esmu uzrakstījis dažādus pretpadomju rakstus [..], ko izplatīju starp saviem draugiem – partizāniem.

Šī īsumā ir mana partizāna darbība no 1944.g. rudens līdz 1952.g. 20. septembrim.”

Lieki piebilst, ka Pēteris Tirzītis tika notiesāts uz nāvi. Bet tie ir partizāna paša vārdi, kuros viņš īsumā pateica, kāpēc cīnījās. Ja Jūs lasītu tikai viņa čekas nopratināšanas protokolus, tad tur būtu atrodams tas pats, kas citur: “Biju bandās, laupīju, slepkavoju.” Tā ir čekas izmeklētāja valoda, kādā viņš pierakstīja pratināmā teikto. Tas ir jāņem vērā, strādājot ar čekas dokumentiem. Bet Jūs tik vilkāt pa tekstu sarkanas strīpiņas. Redz – paši atzīstas, redz – paši viens otru apsūdz.

Nākamais piemērs. Šis te puisis – Kārlis Zariņš. Foto tapis 1951. gadā.

Sagūstīts 1953. gada 16. jūlijā. Viņu tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1954. gada 10.–13. februārī Rīgā. Bez tiesas darbiniekiem piedalījās vēl arī 26 liecinieki, to skaitā četri agrāk sagūstītie un notiesātie partizāni. Kad tiesnesis Zariņam nolasīja apsūdzības formulējumu “par dzimtenes nodevību”, partizāns viņu pārtrauca ar saucieniem: “Es neesmu dzimtenes nodevējs, es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. [..] Es tagad nožēloju, ka tik maz šāvu boļševikus. [..] Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. [..] Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu [..] Vairāk ar jums es sarunāties nevēlos. Tiesājiet mani, kā gribat.”

Zariņš bija burtiski no dzelzs. Viņš nesalauzts izgāja cauri visai pratināšanas mašinērijai un spēja vēl saņemties un pateikt, ko domāja. Zariņam tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods, ko izpildīja Maskavā, Butirku cietumā 1954. gada 11.jūnijā.

Tagad, lūdzu, noklausieties šo partizānu dziesmu:

Tie atkal ir pašu partizānu vārdi – par ko viņi cīnījās. Šī dziesma ir svarīga, jo to noteikti zināja arī Lubānas klānu partizāni Šķēle, Tropiņi un Krasovskis. Dziesmas ticamākais autors ir partizāns Alberts Pūce (“Kurzemnieks”). Tas pats, kura 1949. gada laikā tapušo stāstu “Partizānu gaitās” Jūs citējāt savā filmā. Šo stāstu es Jums iedevu. Pūce dziesmu pirmo reizi savā darbā piemin, runājot par Tilžas pagastu 1945. gada oktobrī. 1946. gadā Pūce darbojās Lubānas pusē, savukārt 1948. gadā Pēteris Tropiņš regulāri uzturējās Tilžas pusē. Šīs dziesmas pierakstītie varianti čekas rokās nonāca divreiz. Pirmo reizi 1951. gada 15. oktobrī, kad Kārsavas rajonā tika iznīcināta Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Otrreiz 1953. gada 28. martā, kad čeka uz aizdomu pamata par skolnieku pagrīdes organizācijas veidošanu arestēja četras Balvu 1. vidusskolas skolnieces. Tātad 1945. gada oktobris, 1951. gada oktobris un 1953. gada marts – Tilža, Kārsava un Balvi. Dziesma bija iesakņojusies pretošanās kustībā, un šo dziesmu var droši uzskatīt par Ziemeļlatgales partizānu himnu.

Vēl par dzeju un nacionālo pretošanās kustību. Turpat, netālu no klāniem, Lubānas mežos dzīvoja dzejniece Broņislava Mārtuževa, kura no 1946. līdz 1951. gadam atradās nelegālā stāvoklī. Viņa kopā ar partizāniem izdeva avīzīti “Dzimtene” un 1947. gadā partizāniem veltīja savu pazīstamāko dzejoli “Jaunība” ar tekstu “Kamdēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs?”. Ja pieņemam Jūsu inscenējumus par partizāniem, tad dziesma ir veltījums puskrimināliem alkoholiķiem.

Skatoties filmu, es visu laiku centos sadzirdēt iemeslus Jūsu attieksmei pret nacionālajiem partizāniem. Kādas baisas ļaundarības tad viņi būs sastrādājuši pret Jūsu senčiem? Taču neko nesadzirdēju, izņemot to, ka partizāni reizēm prasīja ēst, viņiem bija ieroči, bija bail. Tieši tas – bija nevis kāds konkrēts nodarījums, bet bailes. Paralizējošas bailes, kuras Jūs esat pārmatojusi no saviem senčiem. Zemapziņā mītošas bailes, kuras pat neļauj Jums pilnvērtīgi iepazīties ar tēmu, nerunājot par izpratni.

Pieņemot, ka režisore ir godīga, un citējot filmas anotāciju, “režisorei šī tēma ir personiski svarīga, jo filmas notikumi skāra viņas vecvecāku ģimeni”, varu izvirzīt savu versiju. Režisore ir izstāstījusi kaut ko pilnīgi citu, bet tikpat būtiski svarīgu – savas un savu senču bailes. Bailes pretoties, bailes cīnīties, bailes nepakļauties. Filmas 48 minūtēs bija ļoti labi parādīts, kā viņai – jaunai, entuziasma pilnai meitenei – vecāmāte vienā teikumā jūsmu pārvērta par bailēm. Ja baiļu sajūta ir ilgstoša, uzmācīga un paaudzēs pārmantota, tā jau ir fobija.

2011. gadā LU Sociālo un politisko pētījumu centrs izdeva grāmatu ar zīmīgu nosaukumu “Pēdējais karš: Atmiņas un traumas komunikācija”. Tajā apkopoti pētījumi, kuros dažādu nozaru zinātnieki – vēsturnieki, sociologi, filozofi un politologi – analizēja Latvijas sabiedrības attiecības ar traumu, kuru radījis Otrais pasaules karš un ar to saistītie notikumi. Pētījumos bija jautāts, kā šī trauma ir ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju kolektīvo atmiņu un identitāti. Diemžēl man, pētot pretošanās kustību kopumā un skatoties Jūsu filmu, nākas secināt, ka šādam pētījumam par atmiņas un traumas komunikāciju ir ļoti pietrūcis vēl viena zinātnieka – psihologa – analīzes.

Mierinājumam – Jūs neesat tāda vienīgā. Es varu minēt vēl divus darbus, kuros cilvēki, nespējot runāt par savu personīgo vai dzimtas traumu, to izgāž kā apmelojumu straumi pret nacionālajiem partizāniem. Pirmkārt, Latgales koktēlnieks Antons Rancāns, kurš sarakstīja grāmatu “Šaipus viņpus. Partizānu vārdā”. Tajā viņš nepatiesi apsūdzēja divus cilvēkus kā ilgstoši partizānos iesūtītus nodevējus. Faktiski viņš nespēja izstāstīt pats savu traumu, kuru mēs tagad redzam atvērtajos čekas maisos. Tur Makašānu skolas skolotājs Antons Rancāns 1978. gadā ir reģistrēts kā aģents “Skolotājs”. Viņa sieva bija ilggadēja Makašānu skolas direktore. Tā ir faktiskā trauma un traģēdija, kuru viņš izpauda, apvainojot nodevībā nacionālos partizānus.

Otrs ir savulaik par Latvijas neatkarības deklarāciju balsojušais Augstākās padomes deputāts Vilis Seleckis. Viņš turpināja Rancāna iesākto, sarakstot romānu “Ardievas mežam”. Tikai Seleckis par neliešiem, laupītājiem, slepkavām un dzērājiem jau padarīja visus nacionālos partizānus. Faktiski ne viņš, ne viņa senči nav cietuši no nacionālajiem partizāniem. Gluži pretēji: viņa vectēvu 1947. gadā pratināšanā nosita “istrebīķeļi”, bet mātes brālis 1950. gadā tika nošauts nejaušā sadursmē starp čekistiem un padomju armijas kartogrāfiem. Taču Selecka naids gāžas pār nacionālajiem partizāniem. Acīmredzot viņa neapzinātā doma ir, ka visiem vajadzēja pazemoties, izkalpoties un tad nekas ļauns nebūtu noticis – visi būtu dzīvi. Viņš bija ilggadējs skolu direktors, vēstures skolotājs un komunistiskās partijas biedrs. Viņš pieņēma savu pāridarītāju viedokli un tagad ir gatavs to aizstāvēt līdz pēdējam. Skatoties Jūsu filmu, man visu laiku bija sajūta, ka savos inscenējumos esat ļoti ietekmējusies no Selecka romāna.

2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas sabiedrība sajuta apdraudējumu. Sabiedrība mobilizējās, strauji atjaunojās, un papildinājās Zemessardzes rindas. Mūsu valstī ir izaugusi pietiekoši plaša patriotiska sabiedrības daļa, kura ir gatava cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Pieauga interese par tādu līdz tam stipri novārtā palikušu vēstures periodu kā nacionālo partizānu darbība. Taču blakus šai cīnīties gatavajai sabiedrības daļai ir arī tikpat plaša un, iespējams, daudz plašāka sabiedrības daļa, kurai ir paniskas zemapziņas bailes no domas par pretošanos, cīnīšanos. Šai sabiedrības daļā nacionālo partizānu pieminēšana izraisa naidu un dusmas, kurām nav nekāda sakara ar reāliem faktiem vai notikumiem. Mēs vēl joprojām esam ilgstošā okupācijas laika traumēta sabiedrība. Šī filma bija tam lielisks apliecinājums.

 

April 11, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1946.g. Okupantu propagandas meli, lai izvilinātu no mežiem nacionālos partizānus

68868596_2422531781134577_2214561897473114112_o

March 27, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gatis Krūmiņš: Alternatīva – Sibīrija vai nāve

Epidēmiju dabu var salīdzināt. Viena no tādām Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Sarkanais vīruss nobendēja tūkstošus, sagandēja dzīvi visai tautai, tomēr mēs zinājām, kā tas izskatās – šis komunisma vīruss. Tagad cīnāmies ar neredzamu slepkavu. Un tomēr mums nav tiesību aizmirst vēsturiskās epidēmijas, kas izmainījušas tautu esību. Viena no šādām epidēmijām tika mums uzsūtīta 1949. gada 25. martā, kad padomju vara deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā notika šīs traģēdijas sagatavošana, saruna ar vēsturnieku, asociēto profesoru, Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu.

– Kāda bija Baltijas padomju republiku kompartiju loma 1949. gada deportāciju sagatavošanā?

– Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latviju vēlreiz okupēja Padomju Savienība, un padomju vara mēģināja atgriezties pie tā, ko jau bija uzsākusi 1940./41. gadā. Dokumenti liecina, ka pilnīga kolektivizācija tika plānota jau uz 1941. gada beigām, to iesākot Latgalē. Taču to nepaspēja, jo 1941. gadā Vācija iebruka Padomju Savienībā. Savukārt 1945. gadā padomju varai visu faktiski vajadzēja sākt no sākuma. To saprata arī Maskavā. Kremlis izveidoja tiešās pārraudzības struktūru speciāli katrai Baltijas padomju republikai, proti, biroju. Šie biroji funkcionēja no 1944. gada oktobra līdz 1947. gadam. Ideja bija skaidra: palīdzēt vietējām kompartijām un tās cieši kontrolēt, apzinoties vietējo komunistu zemo rīcībspēju. Daudzi bija krituši frontē, un faktiski jebkurš komunists varēja dabūt kādu vadošu amatu, pat dzērājs vai muļķis būdams, īpaši tas attiecās uz lauku rajoniem. Maskava ātri saprata, ka padomju vara paliek Baltijā uz ilgāku laiku, jo ne angļi, ne amerikāņi te nekādu karu nesāks, tāpēc te varēja rīkoties kā savās mājās un restartēt 1940./41. gada aktivitātes. Rūpniecību pārņemt bija diezgan vienkārši, bet lielākās problēmas sagādāja lauksaimniecība. 1946. gadā Jānis Kalnbērziņš, pirmais kompartijas Latvijas centrālkomitejas vadītājs, aktīvi runāja par kolhozu atjaunošanu. Bet tad parādījās virkne faktu, kas apliecināja: kolhozu lieta uz priekšu neiet tik raiti, kā Maskavai gribētos… Un ne tikai tāpēc, ka cilvēki pretojas, bet arī tāpēc, ka varas ešelonos pietrūkst viennozīmīga atbalsta. 1946. gadā bija tāds Jānis Jurgens*, Latvijas kompartijas trešais sekretārs, atbildīgs par lauksaimniecības politiku. Tā dēvētais Krievijas latvietis, bez neatkarīgās Latvijas pieredzes. Tomēr viņš saprata, ka kolhozi nav tā labākā izvēle un varbūt ka tos nevajag tik aktīvi organizēt. Viņa nomaiņu panāca Latvijā izveidotā īpašā biroja cilvēki, noziņojot Maskavai, ka Jurgens nepareizi izrunājies par kolhozu gaišo nākotni. Tādos gadījumos cilvēku nostūma ļoti zemu. Tomēr ne šajā gadījumā: viņu ļoti atbalstīja Kalnbērziņš, Vilis Lācis un citi. Nav brīnums, ka pēc tam viņš kļuva par rektoru.

– Apbrīnojami, ka kvēlie komunisti – Lācis un Kalnbērziņš – iestājās par tādu, būtībā atkritēju.

– Arī vietvarās notika līdzīgi brīnumi. 1947. gadā Maskava lēma, ka ikvienā apriņķī jānodibina paraugkolhozs. Tā, piemēram, Turaidas pagastā, kur komunistu bija vairāk nekā citur, partorgam Kalniņam uzdeva veidot paraugkolhozu. Bet turienes komunisti jau bija sadalījuši trimdā devušos latviešu mājas un mantu, un Kalniņš sev bija dabūjis Turaidas muižas centru. Viņš Otrā pasaules kara laikā pabija Padomju Savienībā un teica, ka labi zinot, kādi ir kolhozi, tāpēc viņš mūžam neko tādu netaisīs Latvijā. Tomēr viņu spieda to darīt, un viņš, nevarēdams ar to samierināties, turpat pie savas jauniegūtās muižas pakārās. 1946./47. gadā vietējie komunisti pat sāka nodarbināt cilvēkus savās lauku saimniecībās, paši faktiski kļūdami par budžiem un kulakiem. No Maskavas atbraukušie kontrolētāji ziņoja, ka iecerēto kolhozu vietā veidojas individuālas saimniecības… Tad padomju vara sāka likt milzu nodokļus šīm saimniecībām. Bet līdztekus daudzi saprātīgi domājoši cilvēki arī varas aprindās saprata, ka šādas saimniecības varētu būt glābiņš ekonomikai. 1946. gads bija bada gads, tikko bija beidzies karš, un Padomju Savienībā cilvēki daudzviet mira badā. Tāpēc jau 1945./46. gadā no Krievijas šeit iebrauca ļoti daudz labākas dzīves meklētāju, jo Latvijā badā neviens nemira! Tomēr okupācijas vara centās sagraut Latvijas saimniecības sistēmu. Tas bija politisks jautājums: kontrolēt lauksaimniecībā saražoto produkciju. Vērtējot no ekonomiskajām un loģiskajām kategorijām: tas bija viens no bezjēdzīgākajiem pēdējo simt gadu pasākumiem – kolektivizācija. Ukrainas golodomors, protams, deva padomju valstij savu labumu: ukraiņiem atņēma visus graudus, pārdeva ārzemēs, sapirkās padomju valstij mašīnas.

– Tas nekas, ka tāpēc badā nomira miljoni.

– Protams. Cilvēkus aplaupīja, padarīja par lauku proletariātu. Doma par kolhoziem bija vienkārša: salikt visus vienkop un kontrolēt ar zināmu skaitu stučītāju uz visiem. Tā vienkāršāk – gan politiski, gan ekonomiski. 1947. gadā Maskava uzskatīja, ka situācija Baltijā ir nokārtota, un savāca atpakaļ savus birojus. Un tieši tobrīd kolektivizācijas process sāka bremzēties, jo entuziasma nebija… 1948. gada otrajā pusē statistika parādīja, ka kolektivizācijas plāni netiek pildīti – sevišķi Lietuvā, kur joprojām bija ļoti aktīva nacionālo partizānu kustība, no turienes jau bija deportēti cilvēki. Uz Latviju atbrauca kārtējais Maskavas emisārs, lai nopietni runātu ar Kalnbērziņu. Un mūsu kompartijas pirmais sekretārs tā arī pateica, ka mums steigties nav pamata un kolektivizāciju varētu pabeigt ap 1951./52. gadu. Kāpēc tik ilgi? Tāpēc, ka situācija esot ļoti sarežģīta, budži esot saauguši ar inteliģenci utt. Turklāt bija aizliegts kolhozos uzņemt budžus.

– Kāpēc? Tieši viņus – pēc komunistu grābslīgās loģikas – vajadzēja ņemt: budžiem taču bija lopi, zemes, mājas…

– Tas bija politisks jautājums – padzīt šos cilvēkus no savām dzīvesvietām. Kaut ar deportācijām. Izrādās, ka ne tikai šodien cilvēki rīkojas neracionāli un stulbi… tobrīd visa tā kolhozu lieta bija pamatīgs spēriens lauksaimniecībai zem jostasvietas – tieši tajā laikā, kad valstī trūka pārtikas. Maskava, uzzinot par situāciju, sāka satraukties, un bija jau arī par ko. Igauņu kompartijas sekretārs Karotamms piedāvāja veidot iekšējus budžu anklāvus Igaunijā, lai tos nav jādeportē no valsts, savukārt Kalnbērziņš sarunās ar Maskavas pārstāvjiem 1948. gadā vispār bija apšaubījis deportācijas kā metodi, norādot, ka atšķirībā no Lietuvas, kur pirmais sekretārs Snečkus var pārvietoties tikai bruņumašīnā (plašas deportācijas Lietuvā jau bija notikušas), viņš pa ielu Rīgā varot brīvi kājām staigāt. Rezultātā visu trīs Baltijas republiku kompartiju pirmie sekretāri tika izsaukti pie Staļina 1949. gada janvārī. Tobrīd jau bija gatavs lēmums par deportācijām Baltijas valstīs – atsaucoties uz Baltijas valstu priekšlikumu…

– Bet tie taču ir meli. Nebija tāda priekšlikuma no Baltijas valstīm.

 

March 25, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bez pretošanās kustības brīvību varējām neatgūt

 Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/bez-pretosanas-kustibas-brivibu-varejam-neatgut-14237843

17. martā Valsts prezidents Egils Levits bija iecerējis īpaši godināt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu, gan Rīgas pilī rīkojot forumu Nacionālā pretošanās kustība Latvijas vēsturiskajā atmiņā, gan kopā ar citiem sabiedrības pārstāvjiem piedaloties vairākos atceres pasākumos. Šobrīd vīrusa dēļ pasākums pārcelts uz vēlāku laiku. Varbūt iesākumā – kas ir nacionālās pretošanās dalībnieki?Latvijas valsts tika izveidota 1918. gada 18. novembrī kā neatkarīga, demokrātiska republika. Kā starptautisko tiesību subjekts de iure tā turpināja pastāvēt arī pēc okupācijas 1940. gadā, kad pusgadsimtu de facto atradās svešu okupācijas varu pakļautībā. Un bija Latvijas tautas, es teiktu, drosmīgākā daļa, kas ar ieročiem rokās un nemilitārā veidā pretojās okupācijas režīmiem. Šāda pretestība pastāvēja līdz pat atmodas sākumam 80. gadu otrajā pusē, kad tā pārauga tautas atbrīvošanās kustībā. Sabiedrības vairākumam nebija pieņemams ne padomju, ne nacistu okupācijas režīms. Pretestībai bija dažādas, individuālas un organizētas formas un izpausmes. Pretošanās bija aktīvāka Otrā pasaules kara un pēckara laikā līdz 50. gadiem, kad dzīvas bija cerības par drīzu Latvijas valstiskuma, faktiskās suverenitātes atjaunošanu, un mazāk aktīva vēlākos okupācijas gados, kad prioritāte vairāk bija personīgā izdzīvošana un pielāgošanās.

No vēsturiskā viedokļa, manuprāt, svarīgi saprast, ka Latvijas valsts nepārtrauktība ir pastāvējusi ne tikai konstitucionālo un starptautisko tiesību līmenī (kā zinām, Baltijas valstu okupāciju un aneksiju Padomju Savienībā nekad neatzina rietumvalstis), bet otra lieta – visus šos gadus dzīva bija tautas pašnoteikšanās ideja, vēlme dzīvot brīviem pašiem savā valstī. To pauda nepārtraukti arī šie pretošanās kustības dalībnieki. Ir jau pagājis kāds laiks kopš Satversmes preambulas pieņemšanas  2014. gadā, tajā rindkopā, kas tika Satversmē iekļauta, ir skaidri un politiski nepārprotami norādīts, ka “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību”.Kādēļ tik svarīgi runāt par šo pretošanās kustību?

Jāskatās mazliet plašākā kontekstā šī pretestība, ko mēs varbūt tā īsti nemaz neesam līdz šim novērtējuši – kopš neatkarības atjaunošanas vairāk esam vai nu turpinājuši aktualizēt Kārļa Ulmaņa laikā izplatīto mītu par 700 verdzības gadiem, vai arī sekojuši atmodas laikā postulētajam, ka esam “bāreņu tauta”. Ir saprotams, ka bija svarīgi atcerēties padomju deportāciju upuru pieredzi, pieminēt holokausta upurus un tamlīdzīgi, bet tajā pašā laikā pārāk maz esam izcēluši tautas pretestību, bez kuras mēs 1990.–1991. gadā savu neatkarību nebūtu atguvuši. Un jautājums ir ne tik daudz par atsevišķu indivīdu vai pretošanās organizāciju darbības konkrētām izpausmēm, bet gan par šo pretestības būtību un vērtību.

Ja šaurākā izpratnē varam definēt nacionālo pretošanās kustību kā cīņu pret kādu ārēju spēku par tautas brīvības atgūšanu, tad pretestība plašākā nozīmē ir nācijas gars, tās genofonda svarīga sastāvdaļa. Tam vajadzētu nozīmēt, ka, jau piedzimstot un pakāpeniski pieaugot, katram individuāli un visai nācijai kopumā no paaudzes paaudzē attīstās kādas svarīgas vērtības. Un līdzās katra cilvēka individuālajai brīvībai tā noteikti ir arī valstiskuma apziņa, un mēs organiski pretojamies jebkam, kas ir pretrunā vai apdraud šīs vērtības. Ja atskatāmies uz Otrā pasaules kara periodu, ar kura pētniecību es vairāk nodarbojos, jāsaprot, ka gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība bija Latvijas ienaidnieki un no valsts tiesiskā viedokļa abas šīs varas mums nebija pieņemamas. Bet tā brīža realitātē cilvēki eksistenciālu, nevis politisku motīvu dēļ, lai vienkārši izdzīvotu, bija spiesti izvēlēties tā saukto mazāko ļaunumu. Vieniem tā bija Vācija, citiem – PSRS. Lai gan vajadzētu būt bijušam tā, ka jau ar 1939.–1940. gadu visa sabiedrība kopumā, sākot no politiskās elites līdz ierindas pilsonim, strikti ievēro t. s. sarkanās līnijas, nesadarbojas ar svešām totalitārām varām, dara visu iespējamo un brīžiem pat neiespējamo, lai aizstāvētu savu brīvību.

Tāpēc mūsdienās svarīgi būtu ne tikai pieminēt pretošanās kustības dalībniekus un kopt viņu piemiņu, bet domāt par to plašākā nākotnes kontekstā – kā šo pretestības garu un apziņu stiprināt.

Ka nācija nevis mēģina pieslieties stiprākajam vai domā, kurš mums ir mazāk pāri nodarījis (kas arī ir tāds upura vai pakļautā sindroms), bet ka mūsu mugurkauls ir stingrāks un mēs stiprinām savas valsts pamatus ikdienā.

 

Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 18. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

 

March 18, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Raksts, kas 1986. gadā apturēja Daugavpils HES celtniecību

ĪSUMĀ:

  • Raksta autori 1986. gadā atļaujas apstrīdēt projekta lietderību.
  • Īvānam Daugavas tematika bija tuva, jo viņa ģimenes mājas atradās netālu no Pļaviņām.
  • Īvāns ar inženieri Snipu iepazinās nejauši bibliotēkas lasītavā.
  • Īvāns informāciju vāca no iestādēm, Snips no HES projektētājiem.
  • Rakstu publicēja 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā „Literatūra un Māksla”.
  • Tā, izrādījās, bija pirmā publikācija PSRS, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.
  • Sāka pienākt protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu.
  • Divus mēnešus vēlāk iestājās cenzūra. Aizliedza pat pieminēt rakstos vārdu „Daugava”.
  • Tomēr notikums iedvesmoja mūziķus, ražotājus, kas savos darbos izvietoja uz to atsauces.
  • 1987. gada beigās vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.

„Vai no 2000. gada viedokļa paraugoties, mēs pašlaik nerisinām svarīgas enerģētiskas problēmas ar tvaika mašīnas laika metodēm?” Šis ir viens no provocējošajiem jautājumiem, ar kuru pie lasītājiem vēršas Dainis Īvāns un Artūrs Snips savā rakstā „Par Daugavas likteni domājot”. Ir 1986. gada rudens. Daugavpils HES celtniecības sagatavošanas darbi norit jau kopš 1979. gada, un tiem iztērēti 12 miljoni rubļu.

Autori rakstā atļaujas apstrīdēt milzīgā projekta lietderību, apsverot zaudējumus, ko tas nesīs Latvijas ekonomikai, ekoloģijai un kultūrvidei.

Visu periodika.lv ieskanēto 17. oktobra laikraksta numuru vari apskatīt šeit.

Citāts no raksta: „Vai jautājums par Daugavpils HES celtniecības ekonomisko lietderību nebūtu vēl un vēl vērtējams un pārvērtējams, turklāt, nevis šaura resora vai ieinteresētu organizāciju pavadā ejot, bet principiāli, tautsaimnieciski plaši un pilnīgi.”

Raksta tapšana un aicinājumi nerakstīt

Raksts ir kopdarbs. Artūrs Snips, enerģētikas inženieris, tajā analizē Daugavpils HES celtniecības tehniski ekonomiskos aspektus, bet Dainis Īvāns, tobrīd literatūrkritiķis – HES graujošo ietekmi uz mūsu dabas un kultūras vērtībām.

„…mums, tāpat kā jums, vajadzīga arī dzīva, īsta Daugaviņa, māmulīte, Daugaviņa, melnacīte, mūsu likteņupe, republikas nacionālais lepnums, par kuru tik daudz dzeju un dainu, kas, iespējams, pēc gadiem, stāvot pie duļķainiem dambjiem, arī pārvērtīsies fikcijā,” raksta autori.

Raksta iniciators ir Dainis Īvāns. Viņa vecvecāku mājas bija netālu no Pļaviņām, un, kā viņš pats atzīst – viņā jau no bērnības sūrstēja rēta par Pļaviņu HES dēļ iznīcināto Staburagu. 1986. gada vasaru viņš pavadīja sievas dzimtajā pusē – skaistajā Daugavas senlejā pie Slutišķu sādžas, kur buldozeru un ekskavatoru skaļā klātbūtne tobrīd uzstājīgi apliecināja – drīz arī šī skaistuma vairs nebūs:

„Ieraudzījām mietiņus, kas pašos kalnu galos bija sadzīti, un kad sākām jautāt, ko tie mietiņi nozīmē, tad mums teica: „Tur viļņosies Daugavpils jūra!” Nu, un tā painteresējāmies… Jā, tur viena sādža tikšot noslīcināta zem zemes, otra sādža… Un es domāju, tas taču ir kaut kas tik skaists, un mūsu bērni to vairs neredzēs. Un tad man likās, ka kaut kas būtu jādara. Bet neviens nedara. Griezos pie dažiem žurnālistiem, viņi teica: „Labāk nebāz galvu! Tā ir lieta, ko nedrīkst aiztikt un par to diskutēt.””

Pilnīgi cita reakcija bija Ķeguma HES inženierim Artūram Snipam, kad Dainis Īvāns viņu nejauši satika Valsts bibliotēkas lasītavā.

„Tad es pastāstīju par Daugavpils HES, par to nejēdzību un izteicos, ka kaut ko vajadzētu darīt. Artūrs kasīja bārdu un tā smīnēdams teica – nu, mēs tiksim ar viņiem ātri galā!” atceras Īvāns.

Pirms raksta tapšanas, lai veiktu pētniecību, autori devās uz Daugavpili. Kamēr Dainis Īvāns vāca informāciju dažādās iestādēs, Artūrs Snips to vilināja ārā no celtniekiem, kas strādāja Daugavpils HES projektēšanas birojā, visatsaucīgākā bija kāda kolēģe no Kuibiševas.

„Tur bija no mūsu HES cilvēki, kas jau gaidīja, ka viņus paaugstinās amatā, būtībā mani kolēģi, ar kuriem es HES strādāju. Bet viņi teica – ziniet, mēs nekādu informāciju jums nedosim. Toties informāciju iedeva viena forša meitene no Kuibiševas. Tā nelikās zinis par vietējiem, kas teica, ka nedrīkst dot dokumentus, viņa man visu iedeva, šo to es izrakstīju un tā tālāk, un tā joprojām,” stāsta Snips.

1986. gada 17. oktobrī rakstu „Par Daugavas likteni domājot” nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”, un tik sprādzienveidīgu reakciju pat paši autori nebija gaidījuši.

Tautas atbalsts un vārda „Daugava” aizliegums 

„Mēs jau toreiz nezinājām, kas sekos, jo toreiz es nezināju to, ko zinu tagad, ka nekāda precedenta visā bijušajā Padomju Savienībā šādām publikācijām nebija.

Tā izrādījās bija pirmā publikācija visā Maskavas kontrolētajā teritorijā, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.

Man liekas, tāpēc arī tam bija tāds sprādziena efekts. Reakcija bija tāda, ka es domāju – varētu šo rakstu pasaules žurnālistikas hrestomātijā likt. Ne jau tik daudz tāpēc, ka mēs labi uzrakstījām, bet tas bija īstajā brīdī, un tāda bezprecedenta situācija, ka viens raksts varēja radīt apvērsumu sabiedrības domāšanā.

Nākošajā dienā mans dzīvoklis piepeši pārvērtās par sacelšanās štābu. Zvanīja, prasīja, sāka mūs aicināt. Faktiski sākās kaut kas līdzīgs kodolreakcijai, ko vairs nevarēja apturēt,” par tā laika notikumiem stāsta Īvāns.

Tautas atbalsts bija milzīgs. Lavīnām sāka gāzties protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu. Diskusijai pieslēdzās arī zinātnieki – hidrologi, biologi, ģeogrāfi un citi profesionāļi, tā ieguva starptautisku rezonansi, līdzīgi procesi sākās arī citās valstīs.

Divus mēnešus pēc raksta publicēšanas vara aizliedza presei ne tikai rakstīt par šo karsto aktualitāti, bet pat pieminēt savos rakstos vārdu „Daugava”.

„Tas izvērtās līdz absurdam. Pie manis toreiz pat griezās zīmīgas fabrikas ar nosaukumu „17. jūnijs” darbinieki un teica: „Ziniet, mums lika no līnijas noņemt vafeles, uz kuru zilā apvākojuma bija rakstīts „Daugava”,” atceras Īvāns.

Mūziķi savukārt šajā laikā Daugavas vārdu sāka daudzināt tik plaši un skaļi kā nekad. ”Mikrofona” aptaujā pēkšņi popularitātes vilnī nokļuva dziesmas, kas apdziedāja likteņupi, sevišķi bieži sāka skanēt Mārtiņa Brauna un Viļa Plūdoņa „Daugaviņa”.

Visai epopejai punkts tika pielikts 1987. gada beigās, kad vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.

Totalitārās Padomju Savienības vēsturē tas bija unikāls tautas gribas panākums, tomēr, iespējams, visdrīzāk bija tāpēc, ka jau bija sākusies Gorbačova ēra un tā sauktie „pārkārtošanās” jeb „perestroikas” procesi.

Savulaik, 50. gadu nogalē, ļoti līdzīgi pret Pļaviņu HES bija iestājusies žurnāliste Vera Kacena, arī viņas raksts raidīja milzu ažiotāžu sabiedrībā, bet rezultāts bija nepielūdzams, Staburags nogrima dziļi dzelmē, bet žurnālistei visu mūžu aizliedza publicēties.

Žurnāls, kas vērsās pret sistēmu

Nav nejauši, ka abus šos rakstus nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”. Pat dziļākajos stagnācijas gados tajā varēja sajust brīvdomības elpu, bet no 80. gadu sākuma atļaušanās un uzdrīkstēšanās kļuva aizvien lielāka. Visspilgtāk tā izpaudās aktuālajās diskusijās, ko laikraksts publicēja turpinājumos, runājot par cilvēka vietu un lomu tā laika sabiedrībā, par dabas aizsardzību, nevairoties norādīt uz trūkumiem.

„Mēs rakstījām par tām lietām, kas sapuvušas, kas sistēmā „smird”, kur cilvēki jau skaidri redz, ka vadītāji runā vienu, bet notiek pavisam kaut kas cits.

Ar to sākās cilvēku domāšana, ka kaut kas nav kārtībā šajā sistēmā,” uzsver ilggadējais „Literatūras un Mākslas” redaktors Jānis Škapars.

Kopš 80. gadu sākuma Škapara darbībai vara sekoja līdzi „ar palielināmo stiklu”, un pēc Dziesmu svētkiem veltītās diskusijas 1985. gadā arī atstādināja no amata. Dziesmu svētku diskusijā bija pārāk klaji izskanējusi kritika par svētkos valdošo proletārisko internacionālismu.

Lai arī laikā, kad laikraksts publicēja Īvāna un Snipa rakstu, Škapars vairs nebija amatā, viņš un viņa komanda savā ilggadīgajā darbā bija sagatavojuši tam pateicīgu augsni. Jānis Škapars publikāciju ļoti augstu novērtē, vienlaikus piebilstot – pārspīlēta tomēr ir daudzkārt dzirdētā frāze, ka ar to sākās Trešā atmoda.

Kāda ir žurnālistu un mediju loma šodien, salīdzinājumā ar 1986.gadu, par to klausieties un lasiet intervijā ar Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku Mārtiņu Kaprānu.

„Tad, kad parādījās Īvāna un Snipa raksts, process jau bija pateicīgs, lai rakstītu. Tad, kad mēs rakstījām, mums bruka virsū no visām pusēm kā maitas putni un knābāja mūs.

Bet Īvāns ar Snipu izdarīja lielu darbu, jo tam rakstam ir fundamentāla nozīme Atmodas pavērsienos, uzvilnījumā.

Rakstam ir milzīga nozīme, bet es domāju – nevajadzētu pārspīlēt – ar vienu rakstu nesākās Trešā atmoda. Tas bija process – liels, grūts un sāpīgs priekš latviešu tautas.”

Vai Atmodas sākumu ir iespējams saistīt ar kādu vienu notikumu un vai tas ir nepieciešams – arī tā varētu būt pārdomu vērta diskusija. Bet, kā atzīst Dainis Īvāns – „stāvēt par Daugavu toreiz bija tas pats, kas stāvēt par Latviju”, un toreiz ar Daugavas vārdu lūpās sākās mūsu dvēseļu atdzimšana, kas ir pats galvenais, lai spētu piepildīties pat šķietami neiespējamas lietas.

March 6, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Filma par Hitlera-Staļina paktu

https://www.arte.tv/en/videos/080961-000-A/the-hitler-stalin-pact/

Franču filma ar subtitriem angļu valodā/
102 min.

March 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Franču filma par masu slepkavību Katiņā

https://www.arte.tv/en/videos/087406-000-A/stalin-and-the-katyn-massacre/?fbclid=IwAR1T4g5SA0t09tCIJ058Y2TBfokOTlPVCikdZe6r0N4yUF7nUrz0bIFDctg


Franču valodā ar itāļu subtitriem
1 st. 37 min.

March 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

PSRS 30-to gadu izsūtītie

Izsūtīja miljonus un liela daļa no tiem gāja bojā. Cieta arī ļoti daudz etnisko Krievijas latviešu.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)
(Tildes tulkotājs atrodams šeit)

severreal.org
https://www.severreal.org/a/30451474.html?fbclid=IwAR0L8tNZ66lMznGQjmUlB2lKsYA7WUcKz9GzD-VuqjxighJhy3-D1OxC_Bw

“Куда они сбегут – еле ноги волочат”. Как жили на Севере в спецпоселениях


Тысячи человек безвестно пропали в специальных поселениях на Севере, куда отправляли жить раскулаченных крестьян в начале 1930-х годов. Сегодня эти поселки почти все исчезли. А в тех, что остались, потомки репрессированных и надзирателей вместе борются за электричество и дороги, выяснил корреспондент Север.Реалии.

Лежневка - дорога, по которой спецпоселенцы возили бревна
Лежневка – дорога, по которой спецпоселенцы возили бревна

– Я жила в поселке Салтозеро, что в Плесецком районе. Это 40 км от Пуксоозеро. А еще дальше в тайгу был поселок Ледь-озеро, – рассказала Альбина Даурова, бывшая жительница Архангельской области. – Когда училась в школе, классный руководитель Новомир Геннадьевич Иванов рассказывал, что между Салтозером и Ледь-озером находился пункт – глухая тайга, – куда привозили раскулаченных крестьян. Ими было основано поселение. Крестьяне в тайге выжили и жили. В мое время – это 80-е годы – от этого поселения уже ничего не осталось. Впрочем, сейчас от Ледь-озера и Салтозера тоже почти ничего нет.

Вывозить крестьян в глухие северные края советская власть массово начала в 1930 году. Высылке подлежали семьи репрессированных по “первой категории” – расстрелянных или отправленных в лагеря представителей “контрреволюционного кулацкого актива”, а также вся “вторая категория” – оставленные в живых богатые кулаки и полупомещики с семьями. Позднее к кулакам присоединились высланные по национальному признаку – поляки, немцы, молдаване, украинцы, финны, крымские татары. После войны в спецпоселки отправились обвиненные в коллаборационизме.

Михаил Супрун
Михаил Супрун

– Ссылка была узаконена Уголовным кодексом 1922 года. Массовые ссылки начались после 30 января 1930 года, когда Политбюро приняло постановление “О мероприятиях по ликвидации кулацких хозяйств в районах сплошной коллективизации”. В Архангельскую область, Карелию и северные районы Вологодской области было отправлено почти 800 тысяч репрессированных со всех регионов, плюс 58 тысяч поляков, немцев – от 11 до 12 тысяч. Спецпоселения создавались обычно на месте или рядом с существовавшими деревнями, чтобы использовать поселенцев как рабочую силу. Только в Архангельской области ссыльных поляков расселили в 130 поселках, а по стране их были тысячи, – рассказывает Михаил Супрун, профессор истории Северного Арктического федерального университета имени М. В. Ломоносова.

“Всего за 1930 и 1931 год отправлено на спецпоселение 1 803 392 человека”, – говорится в справке Отдела по спецпереселенцам ГУЛАГа ОГПУ.

“К началу 1932 года в Северном крае трудом спецпоселенцев было построено 319 спецпоселков, – пишет в своей диссертации кандидат исторических наук Мурманского педагогического университета Людмила Лобченко. – В том числе, на территории сферы деятельности трестов наркомата лесной промышленности СССР сооружено 217 крупных спецпоселков, и 102 спецпоселка были построены в 17 районах края для престарелых и одиноких спецпоселенцев”.

Немец Кинслер стал Поповым

Многие спецпоселенцы скрывали свою биографию, изменяли фамилии. У Александра Андреевича Попова настоящая фамилия – Кинслер. Он родился в 1941 году, в семье репрессированных немцев. Его мать Эллу Андреевну Шлегель и отца Андрея Андреевича Кинслера из Саратовской области пригнали в 30-х годах в поселок Литвино Ленского района Архангельской области. Их сын Александр Кинслер скрывал свою родословную, и когда женился в 1962 году, взял фамилию жены.

Чтобы перейти через ручей в сельпо за продуктами, надо было просить разрешения

– Мы были обязаны каждую неделю отмечаться у коменданта Павла Лужкова, – вспоминает Александр Попов. – Наши бараки были с двух сторон окружены широкими ручьями. Чтобы перейти через ручей в сельпо за продуктами, надо было просить разрешения у коменданта. Я был ребенком и тоже ходил просить для себя разрешение сходить за хлебом. Комендант разрешение мог не дать, если у него было плохое настроение, которое часто портилось из-за жены. Комендант Лужков был небольшого роста, ходил в галифе и с пистолетом на боку. А жена его – высокая женщина. Комендант, чтобы удовлетворить ее прихотям, посылал мужчин из числа репрессированных немцев, чтобы они принесли ее на руках из бани к дому. И несли – распаренную, довольную. Ослушаться не могли.

Деревня Литвино
Деревня Литвино

Спецпоселенцы в Литвино размешались в бараках со стенами из жердей. Щели затыкали тряпками, мхом, дощечками. Семья Кинслеров из девяти человек жила на четырех квадратных метрах. Из двух железных бочек сделали печки, где сушили одежду после работы на лесоповале.

Комендант мог застрелить человека, и ему никакого наказания за это не было

Наркомзему РСФСР, ответственному за спецколонизацию, предписывалось использовать труд спецпоселенцев в первую очередь на лесозаготовках и промыслах, и только совсем непригодных к тяжкому труду отправлять в сельское хозяйство. Каждый из поселенцев в Литвино должен был выполнить норму – спилить, отчистить от веток семь кубометров леса в день (в КАМАЗ входит примерно четыре кубометра). Такая нагрузка была не по силам, и поселенцы план не выполняли – заработная плата у них не превышала 200 рублей. Хлеб стоил на рынке примерно 100 рублей.

Из зарплаты каждого человека высчитывалось 10 процентов на содержание коменданта.

– Комендант был царь и бог. Отец моего близкого друга из Холмогорского района был комендантом, – рассказывает историк Михаил Супрун. – Официальная часть работы коменданта – выгонять на работы, следить за выполнением норм выработки и порядком. Неофициально – все зависело от личности коменданта. Комендант мог застрелить человека, и ему никакого наказания за это не было. Если комендант был холостой, то он позволял себе всякие мерзости в отношении женщин.

Землянки для спецпоселенцев
Землянки для спецпоселенцев

С 1931 года управление спецпоселениями было передано от райисполкомов в ОГПУ. Комендант поселка подчинялся районной спецкомендатуре. В поселке комендант следил за поведением поселенцев, выявлял уголовно-преступные элементы, ловил беглецов, которые пытались сбежать из поселка. В непроходимой тайге удавалось это немногим. Многие были с детьми, с которыми далеко не уйдешь. Беглецов находили с овчарками и возвращали обратно, после наказывали, сажали в карцер. При повторной попытке бегства – отправляли в лагеря.

Коменданты, чтобы удержать рабочую силу, отказывались выдавать паспорта под любыми предлогами

Вырваться из спецпоселка было невозможно, несмотря даже на межгосударственные соглашения.

– 12 августа 1941 года по соглашению между советским и польским руководством полякам предложили воевать на стороне союзников в армии польского командующего Владислава Андерса. Однако многие коменданты, чтобы удержать рабочую силу, отказывались выдавать паспорта под любыми предлогами, – рассказывает Супрун.

Режим спецпоселения стал менее жестким в 1954 году. После XX съезда КПСС, где Никита Хрущев развенчал культ личности Сталина, в 1956 году с поселков сняли специальный статус. Они стали обычными деревнями в составе районов, кроме мест, где проживали крымские татары, немцы, поляки. В их отношении режим спецпоселения действовал по-прежнему. В 90-х годах крымские татары самовольно стали возвращаться в Крым. Выселенные из Поволжья немцы обратно не вернулись.

Бессмертный полк в Литвино
Бессмертный полк в Литвино

Сегодня в деревне Литвино, основанной репрессированными немцами, о погибших поселенцах не вспоминают. Жители почитают память бойцов Красной армии, проводят шествие Бессмертного полка. Немец Александр Попов в нем участие не принимает. Его отца Андрея Кинслера во время войны забрали в трудовой батальон, домой он не вернулся.

Дорога как место рождения

Сегодня за сохранение бывших спецпоселков борются потомки репрессированных и их бывших начальников. Внуки спецпоселенцев из деревни Орлово, три брата – Анатолий, Николай и Алексей Нечепуренко живут сейчас в Архангельске. Переехал в город и Сергей Федоров – сын начальника лесозаготовительного пункта, который командовал поселенцами.

Бывшие бараки в Орлово, построенные бабушкой и дедушкой братьев Нечепуренко, теперь превратились в их дачные дома. Каждый раз, проходя по разбитой дороге в Орлово, братья гадают, на каком участке пути родился Николай, средний брат.

Анатолий Нечепуренко
Анатолий Нечепуренко

– Отец не успел довезти мать до больницы – Николай родился в телеге. Место его рождения на дороге нам родители не показали. Отец всего боялся, – говорит старший брат Анатолий Нечепуренко.

По закону, отцы семей поселенцев в течение трех дней должны сообщать обо всех изменениях, произошедших в семье: исчезновение, смерть, рождение. В случае нарушения можно было получить пять суток ареста и штраф.

– Мать и отец были членами семей раскулаченных. Моих бабушку Антонину Андреевну и деда Михаила Васильевича Коновалых новая советская власть посчитала зажиточными людьми. В Астрахани у деда был пароход, служанка. За это их сослали вместе с 11-летней дочерью Надеждой, моей будущей мамой, – рассказал Анатолий Нечепуренко. – Это был очень тяжелый путь, их гнали по железной дороге и по морю с 1932 по 1934 годы. Баржу с репрессированными – около тысячи человек – долго возили по всему Белому морю. Баржа приставала то к одному берегу, то к другому, охранники хотели ее затопить в море, как это делали с другим баржами, потому что не знали, что делать с раскулаченными людьми. Моя мать всегда говорила, что это бог их спас.

Дети часто болели и умирали. Хорошо, что не было случаев людоедства

Потом баржу решили отправить в город Котлас по реке Северная Двина. Но не успели до морозов – река стала замерзать. Баржа встала. Конвойные приказали выгружаться. По льду пошли на берег. Вокруг ничего не было. Глухая тайга.

– Людям оставили десять палаток, но разместить там тысячу человек было невозможно, – вспоминает Нечепуренко. – Стали рыть землянки – вода проступала в ямах. Оказалось, что рядом болото. Стали рыть обводные канавы, осушали землю. Но это мало помогало. Летом в землянках со стен капала вода. Дети часто болели и умирали. Хорошо, что не было случаев людоедства, как в соседнем поселении Яреньга в Ленском районе.

Лагерь спецпоселенцев Макариха, 1930 г.
Лагерь спецпоселенцев Макариха, 1930 г.

Приказали строить бараки. Для начальства теплые дома строили из круглого леса. Ходить по улицам вечером было нельзя. Паспорта у поселенцев отобрал комендант. Он выполнял приказы не только начальников НКВД, но и указания директора предприятия, к которому прикреплялись поселенцы. Обычно это были начальники лесозаготовительных пунктов.

Коменданту не было дела, что мы все дети своего отца

– Лесопункт – это примерно тоже самое, что и леспромхоз, только масштабами меньше. Заготовляли лес вручную, по пояс в снегу зимой, техники тогда особой не было, – рассказывает Сергей Федоров, сын начальника лесопункта в Орлово Евгения Федорова.

– Мама рассказывала, что у них было два коменданта. С хорошим комендантом люди вздохнули свободно, могли ходить за ягодами, грибами в лес и возвращались обратно. А плохой комендант людей порол кнутом, заставлял работать. Хотя и без этой нагайки все трудились изо всех сил, – говорит Анатолий Нечепуренко. – На мою мать он однажды наставил пистолет. Орал. А она была в таком шоке, что даже спустя годы не помнила, за что на нее орал комендант. Надо было выполнять норму, иначе пайка хлеба уменьшалась, или ее не выдавали совсем. В 1939 году у матери родился я. Справку о рождении выдал комендант, где наша фамилия была написана неправильно. У нас у всех ошибки в фамилии. Коменданту не было дела, что мы все дети своего отца. Еще трое родившихся детей умерли от голода.

Никто зла не держит на советскую власть, даже наоборот

Дети спецпоселенцев с 1935 года были восстановлены в правах и, получив паспорт, могли покинуть место ссылки родителей. Но многие остались вольнонаемными, работали на лесозаготовительном пункте. Сергей Федоров говорит, что со временем противоречия между ссыльными и надзирающими за ними стерлись, несмотря на тяжелые условия работы.

– Никто зла не держит на советскую власть, даже наоборот. Мы обычно видимся летом, когда живем в деревнях, – рассказывает он. – Первые три года я жил в поселке Орлово, который основали раскулаченные с Украины и Астраханской области. После Великой Отечественной войны, думаю, они подзабыли обиды. Воевали вместе.

Митинг в спецпоселке, посвященный ударному сплаву леса
Митинг в спецпоселке, посвященный ударному сплаву леса

Сейчас в Орлово никто постоянно не живет, поселок стал дачным. Но Анатолий Нечепуренко говорит, что отношение к жителям поселка у властей не изменилось. Электричества в поселке не было до 1982 года, когда Нечепуренко смог добиться в Холмогорском райисполкоме постройки подстанции. А вот нормальной дороги до сих пор нет. По самодельной грунтовке от трассы М8 до деревни в распутицу на машине не проехать, и таскать тяжести дачникам приходится на себе, как это делали их предки-спецпоселенцы.

– Уже к Путину на прямую линию два раза обращался, но никто ничего не делает, – говорит Нечепуренко. – От нашей прокуратуры, местной администрации приходят отписки, что мы – “дачники” и никаких прав не имеем. Получается, мы не люди.

Поддерживаемый силами потомков репрессированных, поселок Орлово остается на областной карте. Другие поселки исчезают. Добраться к ним можно только по воздуху или зимой на снегоходе. Следы многих спецпоселков исчезли бесследно.

– От спецпоселка Конюхово осталось только два полуразрушенных дома из дерева. Маленькая часовенка в лесу и поклонный крест на берегу – единственные памятники репрессированным, установленные сотрудниками национального парка “Онежское поморье”, – рассказывает историк Сергей Яковлев из Северодвинска. Он составил фотоархив и разыскивает места, где когда-то были спецпоселки.

Были случаи людоедства от голода, многие умирали прямо в лесу

Сколько в таких местах погибло людей – точно неизвестно. Поморский “Мемориал” собрал данные о 22 тысячах человек, умерших в годы репрессий. Остальные – без вести пропавшие. Заниматься их розыском с каждым годом становится все труднее. В 2009 году против историка Михаила Супруна Архангельское отделение УФСБ возбудило уголовное дело, обвинив его в передаче Германии пяти тысяч копий архивных дел репрессированных этнических немцев и поляков. В ходе обыска у него изъяли архив. Через три года суд прекратил уголовное дело, Супрун направил жалобу в ЕСПЧ.

Галина Шаверина
Галина Шаверина

С юридической точки зрения бывшие специальные поселения не имеют сегодня никакого статуса, рассказывает Галина Шаверина, руководитель Северодвинского отделения регионального объединения пострадавших от политических репрессий “Совесть”.

– По образованию я не историк, а врач, но занимаюсь этой темой, потому что считаю чрезвычайно важным сохранить для поколений память о страшном прошлом, – говорит Шаверина. – Раскулаченных людей чаще поселяли на пустых местах, у нас на севере, как правило, в лесу. В Ягринлаге обессиливших от голода людей направляли на заготовки ягод, грибов, веток – вообще без охранников, куда они сбегут, если еле ноги волочат. Многие умирали прямо в лесу. Об этом надо помнить. Без памяти не бывает будущего. К сожалению, государство никак не участвует в сохранении памяти о специальных поселках и лагерях, где погибали тысячи.

March 1, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kam bija izdevīga “čekas maisu” publicēšana?

 Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”, 20.12.2018.
Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”, 20.12.2018.

2018. gada 20. decembrī, gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un LPSR VDK likvidēšanas, ar Saeimas lēmumu tika publiskota un Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē publicēta padomju slepenā dienesta operatīvo dokumentu Latvijā atstātā izlase.

Kādi ir publicēšanas radītie ieguvumi un kādi ir zaudējumi?

Vislielāko sabiedrības uzmanību izpelnījās LPSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēka un pretizlūkošanas automatizētā datubāze “Delta Latvija”.

Taču uzreiz būtu jāprecizē, ka Latvijā ir atstāta tikai neliela daļa VDK kartotēkas.

Vēsturisks ieskats

Līdz 1993. gada aprīlim, kad dokumenti ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika nodoti Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC), tie atradās iekonservēti apsargātās Parlamenta telpās.

Pirmā atsauce uz aģentūras kartotēku notika 1994. gadā, kad pēc 5. Saeimas vēlēšanām toreizējais TSDC vadītājs Paulis Kļaviņš Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijai darīja zināmu, ka piecu jaunievēlēto deputātu vārdi atrodami LPSR VDK aģentūras kartotēkā.

Šo deputātu pilnvaras uz sadarbības ar VDK fakta pārbaudes laiku tika apturētas, no amata atkāpās ārlietu ministrs.

Mēnesi vēlāk Saeima pieņēma likumu “Par bijušās LPSR VDK dokumentu izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Tajā tika noteikta dokumentu izmantošanas kārtība, privātpersonu tiesības iegūt visu Latvijas rīcībā esošo VDK atstāto informāciju par sevi, kā arī juridiskā procedūra, kādā veicama personas sadarbības ar VDK fakta pārbaude.

Turpmākos gados Saeima pieņēma vairākus speciālos likumus, kas noteica dažādus ierobežojumus bijušajiem PSRS un LPSR drošības iestāžu darbiniekiem un to informatoriem, piemēram, liegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē, tiesu un prokuratūras sistēmā, publiskajā sektorā, iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā, saņemt speciālo atļauju strādāt ar informāciju, kas satur valsts noslēpumu, iegūt politiski represētās personas statusu, kā arī citus likumus.

VDK dokumentu likums paredzēja tiesības jebkurai personai griezties TSDC, lai iegūtu visu Latvijā atstātajā VDK dokumentu izlasē pieejamo informāciju par sevi, tādējādi bijušajiem aģentiem bija radīta iespēja nekandidēt uz amatiem, kurus tiem bija liegts ieņemt.

Tādos gadījumos šo personu vārdi netika publiskoti. Šo iespēju izmantoja diezgan daudzi bijušie informatori.

VDK dokumentos ietvertā informācija tika izmantota arī izmeklējot gadījumus par nelikumīgām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem okupācijas periodā, arī lietās par nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanu.

Kopumā tika notiesāti četri bijušie drošības orgānu darbinieki, vairākas krimināllietas tika izbeigtas aizdomās turamās personas nāves dēļ.

Likumā deklaratīvi tika noteikts, ka VDK darbinieku un to informatoru pienākums ir sniegt TSDC paskaidrojumus par savu darbību VDK un vispārējo VDK darbību, taču netika piedāvāti nekādi juridiski instrumenti vai motivācija šī pienākuma īstenošanai, piemēram, sniegtās informācijas konfidencialitāte uz noteiktu laika periodu, ja šī persona nav izdarījusi Latvijas Krimināllikumā paredzētos noziegumus.

Pirmais mēģinājums

2006. gadā jūnijā un atkārtoti oktobrī Saeima nobalsoja par Latvijā atstātās VDK aģentūras kartotēkas publicēšanu, taču abas reizes prezidente Vaira Vīķe Freiberga likuma grozījumus atgrieza Parlamentā atkārtotai caurlūkošanai.

Prezidente uzsvēra, ka Saeima nav panākusi diferencētu pieeju VDK dokumentu izmantošanai un publicēšanai, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, ko aizsargā Satversme un starptautiskie Latvijai saistošie cilvēktiesību akti.

Diemžēl kartotēkās atrodamie dati nedod iespēju nodalīt VDK aģentu ziņojumus par tā sauktajiem ideoloģiskiem noziegumiem no tiem ziņojumiem, kas sekmēja tādu kriminālnoziegumu apkarošanu, kuri arī mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā ir kvalificējami kā noziegumi, teikts prezidentes vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

Turklāt “doma par to, ka VDK aģentu uzskaites kartotēkas publicēšana pieliks punktu savstarpējām aizdomām, noslēgs kādu sāpīgu Latvijas vēstures lappusi un nodibinās vēsturisko taisnīgumu, ir iluzora”, pauda prezidente.

Vēstulē uzsvērts, ka saskaņā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra sniegto informāciju Latvijas valsts rīcībā ir tikai neliela daļa VDK aģentūras kartotēkas, tāpēc tās publicēšanu un kolektīvas atbildības principa ieviešanu attiecībā uz kartotēkā atrodamajām personām par visu VDK darbību nevar uzskatīt par taisnīgu un objektīvu pieeju mūsu vēsturei.

Bez tam “tiesu prakse norāda uz to, ka personas datu atrašanās VDK kartotēkā vēl neliecina, ka persona ar šo iestādi patiešām ir sadarbojusies,” teikts prezidentes vēstulē.

Tāpēc nav skaidrs, kāds būs ieguvums un sabiedriskais labums no šādas nepilnīgas un dažos gadījumos kļūmīgas informācijas publicēšanas.

“Iespējams, ka tieši valstiskās un godīgās atbildēs uz šiem jautājumiem atrodams izskaidrojums, kāpēc līdz šim neviena postsociālistiskā valsts Austrumeiropā nav rīkojusies tā, kā to ir iecerējusi darīt Latvijas Saeima”, nobeigumā rakstīja prezidente.

Svarīgs precizējums

Skaidrības labad jāpiebilst, ka Latvijā ir atstātas kartītes, kurās iezīmēts ap 4500 personu, kas tikušas reģistrētas kā valsts drošības orgānu aģenti.

Taču kopumā no 1944. līdz 1991. gadam LPSR VDK bija reģistrēti ne mazāk kā 32 000 līdz 36 000 aģentu.

Bez tam LPSR teritorijā darbojās arī VDK robežapsardzes karaspēka un militārās pretizlūkošanas aģentūra un PSRS Bruņoto spēku izlūkošanas aģentūra, kas skaitliski pārsniedza LPSR VDK aģentūru apmēram trīs reizes un par kuru mums nav nekādu ziņu.

Tāpat Latvijas rīcībā nav to aģentu vārdu, kas dzīvoja emigrācijā un sadarbojās ar padomju valsts drošības orgāniem okupētajā Latvijā.

Tātad arī arguments, ka līdz ar publicēšanu tiktu novērstas šantāžas iespējas no nedraudzīgu valstu specdienestu puses, ir absurds.

Līdz 2018. gada 20. decembrim pastāvošā kārtība VDK dokumentu izmantošanā nodrošināja līdzsvaru starp valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzību (liegumi ieņemt amatus, tikt ievēlētiem, iegūt noteiktu statusu u.c.) un VDK dokumentu pieejamību, ko varētu izmantot sadarbības pierādīšanai vai noliegšanai juridiskā ceļā.

Otrs piegājiens

2014. gadā Saeima atkal pievērsās tā sauktajam “čekas maisu” jautājumam un nolēma, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskas izpētes.

Šā mērķa īstenošanai tika izveidota īpaša “Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija”, kam tika uzdots četros gados izvērtēt VDK dokumentu izlasi un sniegt Saeimai ieteikumus tālāku lēmumu pieņemšanai, kā arī sagatavot attiecīgus zinātniskus komentārus.

Diemžēl komisijas vadības nekompetences, haotiskā darba stila, kā arī nepietiekamas parlamentārās kontroles dēļ dokumentu izpēte netika veikta, un joprojām nav kliedētas bažas par Komisijas iztērēto gandrīz 750 000 eiro lietderību.

Un tad Saeima pieņēma radikālu lēmumu publicēt Latvijā atstāto dokumentu izlasi bez jebkādiem komentāriem un vērtējuma, neuzklausot citus iespējamos risinājuma variantus.

2018. gada oktobrī Saeima nobalsoja par grozījumiem VDK likumā, kas paredzēja VDK dokumentu izlasi publicēt Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā, papildinot likuma 1994. gada redakciju ar jaunu mērķa formulējumu: “radīt iespēju informēt sabiedrību par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, totālo sabiedrības kontroli, šā režīma mehānismu un instrumentiem, kā arī veicināt sabiedrības spēju atpazīt šā režīma sekas, tās pārvarēt un turpināt Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstīšanu, nodot Latvijas valsts rīcībā esošos VDK dokumentus atklātībā sabiedrībai”.

Taču līdz ar to, ka VDK izpētes komisija četros darbības gados tā arī nebija izvērtējusi šā likuma grozījumu paredzamo ietekmi, jautājums, vai ar dokumentu publicēšanu varēs sasniegt tajā izvirzīto mērķi, palika neatbildēts.

Zinot, ka dažas no kartotēkā iezīmētajām personām par sevi publicētās ziņas var atzīt par nepatiesām, jaunie likuma grozījumi noteica, ka “Latvijas Nacionālā arhīva publicētās ziņas ir informatīva rakstura ziņas un nerada juridiskas sekas bez atbilstoša fakta konstatējuma tiesas nolēmumā”.

Pēc kartotēkas publicēšanas vairākas publiskotajā kartotēkā atrodamās personas ir vērsušās prokuratūrā ar lūgumu pārbaudīt informāciju par viņu iespējamo sadarbību ar VDK un visos gadījumos tiesa nav konstatējusi viņu apzinātu sadarbību ar VDK.

Lielākā daļa lietu ir izbeigtas pierādījumu trūkuma dēļ, taču ir arī lietas, kuru izmeklēšanas gaitā ir izdevies ar konkrētiem faktiem pierādīt, ka sadarbība nav notikusi, tāpēc tiesas spriedumā ir noteikts: “Konstatēt faktu, ka persona nav bijusi bijušās LPSR VDK darbinieks un informators.”

Juridiskās sekas ar tiesas nolēmumiem šajos gadījumos ir noņemtas, taču nevar nerēķināties ar emocionāla rakstura sekām.

Situāciju vēl jo sarežģītāku padara fakts, ka aģentūras kartotēkā ir gan reāli noziedznieki, kas piedalījušies asinsdarbos, gan ideoloģiskie ziņotāji jeb kolaboracionisti, gan aģenti, kas palīdzējuši kriminālnoziegumu izmeklēšanā, gan personas, kas ir piespiestas parakstīties, taču pēc tam nav reāli sadarbojušās, gan arī tādi cilvēki, kas neko nav parakstījuši un nav pat zinājuši par sava vārda atrašanos kartotēkā.

Tāpat likuma grozījumos nav paredzēti nekādi juridiskie instrumenti, kas aizsargātu mirušu cilvēku reputāciju, ja viņu vārdi ir minēti VDK kartotēkā, bet nav atrodama nekāda papildu informācija par to, kādēļ viņu vārdi tur atrodami.

Paši mirušie nekādus paskaidrojumus savai aizstāvībai sniegt nevar. Taču šī informācija vistiešākajā veidā traumatiski ietekmē mirušo personu radinieku dzīvi.

Sarežģīts ir arī jautājums par dubultaģentiem, kas Aukstā kara laikā sadarbojušies gan ar LPSR VDK, gan ar Rietumu specdienestiem, piemēram, Imantu Lešinski, vai tiem, kas sadarbojušies ar nacionālās pretošanās kustību kā Eduards Pleps.

Nedrīkst nepieminēt arī tos gadījumus, kad cilvēks publiski atzīst savas sadarbības faktu, taču Latvijā atstātajā kartotēkas daļā viņa vārds nav atrodams.

Labi ir tas, ka līdz šim ierobežotas pieejamības VDK dokumenti tagad ir pieejami zinātniskiem pētījumiem un ka likuma īstenošanas gaitā tika veikta VDK dokumentu digitalizācija.

Tas ir devis iespēju masu saziņas līdzekļiem veikt publicēto ziņu izpēti un intervēt tajās pieminētos cilvēkus.

Žurnālisti paplašina informatīvo bāzi, uzmeklējot un intervējot arī VDK dokumentos neminētus iespējamos aculieciniekus, šādi mēģinot kompensēt akadēmisku pētījumu trūkumu.

Taču alternatīvu informācijas avotu trūkums nereti neļauj spriest par intervējamo personu vēsturisko notikumu skatījuma atbilstību patiesībai.

Jaunajā Rīgas teātrī ir tapusi izrāde “Vēstures izpētes komisija” par to, vai un cik lielā mērā publicētā informācija varētu būt ticama un kā tā var tikt izmantota manipulācijām ar sabiedrību.

Teātra trupa veica savu neatkarīgu izpēti, intervējot kartotēkā atrodamos cilvēkus, VDK darbiniekus un viņu laikabiedrus, kā arī ekspertus. Izrāde jau ir guvusi starptautisku atzinību.

Taču akadēmiskas izpētes jomā joprojām ir klusums.

Daļēji to var skaidrot ar šai videi raksturīgo inerci, tomēr līdztekus pētnieciskās žurnālistikas darbiem, gribētos redzēt arī akadēmisku pētījumu par LPSR valsts drošības orgānu vispārējo darbību, uzdevumiem un darba metodēm.

Interesanti, ka Krievijas informatīvajā telpā “maisu jautājums” tika noklusēts.

Varam vien minēt, kāpēc tā, taču skaidrs ir viens – publiska šā jautājuma iztirzāšana apgrūtinātu Krievijas iespējas turpināt Latvijā strādāt ar saviem jau esošajiem aģentiem un vervēt jaunus.

Tādēļ jautājumu patlaban ir vairāk nekā atbilžu. Joprojām nav skaidrs, vai likumdevējs pirms lēmuma pieņemšanas ir veicis pilnvērtīgu likuma grozījumu paredzamās ietekmes vērtējumu īstermiņā un ilgtermiņā.

Vai dokumentu publicēšana bez iepriekšējas zinātniskas izpētes, bez izvērtēšanas un zinātniskiem komentāriem nav izrādījusies kā šāviens kājā?

Kas sabiedrībai ir svarīgāks: uzzināt dažus vārdus vai izprast un izvērtēt melu impērijas represīvā aparāta darbības metodes?

Vai prezidents Vējonis, pirms izsludināt likumu, bija atbildējis uz jautājumu, kas būtu jādara katram individuāli un mums visiem kopā kā tautai, lai attīrītos no pagātnes sārņiem, lai atbrīvotos gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt?

Jo nedrīkst aizmirst, ka 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā LPSR VDK priekšsēdis Edmunds Johansons sniedza pārskatu, kur teikts, ka no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti.

Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Svarīgi ir saprast, ka bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta.

Bet arī tas vēl nav viss. Atklāts paliek jautājums: vai, cīnoties ar VDK savulaik kultivēto netaisnību, drīkstēja pieļaut jaunu netaisnību?

Jo kā 1994. gadā intervijā man personiski apliecināja bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons, 80. gadu beigās 30 procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa nodaļā “balasta” procents ir bijis vēl augstāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot.

Tātad sabiedrībai pirms “čekas maisu” publicēšanas bija jāzina, ka Latvijā atrodas tikai aģentūras kartotēkas neliela daļa un nav dokumentu, kas satur informāciju par iespējamās sadarbības raksturu un saturu, kā arī tas, ka 1983. gada PSRS VDK Nolikums par aģentūru pieļauj iespēju, ka cilvēks var tikt noformēts par aģentu arī bez viņa piekrišanas.

Kopsavilkums

Citās postkomunisma valstīs bijušo slepeno dienestu informatoru sniegtajām ziņām uz noteiktu laiku tika piešķirts konfidencialitātes statuss, kas ļāva iegūt vērtīgu materiālu turpmākai vēstures izpētei.

Šis vērtīgais instruments diemžēl nebija paredzēts ne 1994. gada likumā, ne tajā, kas tam sekoja. Tagad šī iespēja ir neatgriezeniski zaudēta.

Netika ņemts vērā arī ieteikums publiskošanu veikt divos etapos, kā tas 2014. gadā sākotnēji bija iecerēts.

Pirmajā etapā informācija būtu pieejama tikai pētniekiem, lai pēc nopietnas zinātniskas izpētes otrajā etapā to varētu publicēt atklāti – jau pētījumu formā.

Latvijas apstākļos šāda pieeja būtu jēdzīgāka, jo – kā tas jau vairākkārt ir uzsvērts – svarīgākā VDK dokumentu daļa 1990. gada sākumā tika izvesta uz Krieviju un pārredzamā nākotnē nebūs pieejama.

Latvijā atstātā kartotēkas daļa ir fragmentāra, selektīvi un tendenciozi atlasīta, praktiski nepārbaudāma un dažos gadījumos arī kļūdaina, un tieši tas pieļauj iespēju šo kartotēkas daļu vērtēt kā vēl vienu VDK provokāciju.

Tātad līdz ar VDK dokumentu publicēšanu ir radušies jauni izpētes temati: vai un kā publicēšana ir ietekmējusi izpratni par padomju slepeno dienestu darbību okupācijas periodā? Kāda ir bijusi sabiedrības reakcija uz tai atklātajām ziņām?

 

Uzziņa:

Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants; TSDC vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam.

Darbā izmantoti materiāli no TSDC arhīva un autora personīgā arhīva, kā arī preses materiāli.

LA.lv

 

February 24, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: