Guntis Kalme: Iznīdēt ļaunumu un atbrīvot ieslodzītos!
2023.g.
Kādēļ gan šodien, 16. martā, Leģiona atceres dienā tikties un par ko gan runāt? Pašu leģionāru taču ir palicis maz un aktualitātes ir citas, piemēram, Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Bet tieši tāpēc, ka ir noteiktas līdzības un zīmīgas atšķirības starp Leģiona cīņām toreiz un Ukrainas aizstāvēšanās karu tagad, ir jēga tikties un pārrunāt notikušo un notiekošo.
Līdzīgais ir tas, ka toreiz mēs, latvieši, jā, spiestā kārtā vācu formās, bet ar Latviju sirdī, cīnījāmies pret to pašu naidnieku, pret ko šodien varonīgi cīnās ukraiņi. Atšķirīgais ir tas, ka toreiz cīņa bija totāli bezcerīga, toties šodien – ļoti cerīga, uzvara šķiet vairs nav tālu. Varbūt, ka ukraiņu plānotais pavasara pretuzbrukums var iezvanīt Ukrainas atbrīvošanu, ja ne pat Krievijas sagrāvi jau šogad.
Toreiz, tagad un vienmēr bija, ir un būs svarīga orientieru drošība. Kas ir mūsu pamatvērtības, to izcelsme un nākotnes vektors? Pēc svētbrīža dosimies pie Brīvības pieminekļa. Mūsu kustība būs mūsu pamatvērtību simboliska izteiksme. Mēs saņemam Rietumu civilizācijas pamatvērtību, proti – Dieva svētību Viņa sv.Rakstu vārdos. Mēs apliecinām tās savā pateicībā par Dieva mums dotajiem tautas varoņiem – latviešu leģionāriem, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, kas pats ir mūsu valsts civilizāciju izvēles zīme. Tas ir vērsts ar seju pret rietumiem, ar muguru pret austrumiem. Piemineklis ar savu novietojumu vien vēsta – mēs piederam Rietumu civilizācijai. Uz austrumiem – uz Krieviju – ir vērstas tās pieminekļa figūras, kas attēlo pakļautību un verdzību. Vienīgais labais no austrumiem ir saule un tai, kā zināms, ar Krieviju nav nekāda sakara.
Šī gada 21. februāra uzrunā Krievijas federālajai sanāksmei tās diktators Putins piesauca un pat iedrošinājās citēt sv.Rakstus. Zinot viņa klajo noziedzīgumu, tā bija bezkaunīga Dievu izaicinoša rīcība. Lai tad tirāns zina, ka sv.Rakstos ir pravietota Dieva attieksme un notikumi, kas attiecas gan uz viņu, gan viņa ļauno režīmu. Šoreiz tikai par diviem. Viens runā par ļaunuma galu – tas tiks iznīcināts – iemests degošā sēra un uguns jūrā, otrs vēsta, ka ļaunā režīma gūstekņi tiks atbrīvoti.
Nav šaubu, ka Krievijas režīms ir varmācīgs, cietsirdīgs, brutāls, īsi sakot – ļaunuma apsēsts. Krievija jau sākotnēji ir bijusi bizantiskas despotijas tipa patvaldība. Tās vēstures gaitā pēc būtības nekas nav mainījies. Lai apspiestu iekšējo opozīciju, 2008. gadā tika pieņemts likums, kas režīma kritiķus pielīdzināja ekstrēmistiem un teroristiem. Nākamis likums ļāva tādus nogalināt arī ārpus Krievijas Federācijas. Tā tika likvidēts pārbēgušais krievu spiegs Aleksandrs Ļitviņenko, kas atmaskoja režīma ļaundarības, un to pašu mēģināja izdarīt ar tādu pat spiegu Sergeju Skripaļu.
Režīmu raksturo novēršanās no Rietumu kultūras un tāpēc atpalicība visās jomās, vispirms jau humānajā. Tik ļoti, ka vienīgā valoda, ko Krievija reāli saprot, ir spēka valoda. Tā nav spējusi izaugt līdz citiem saskarsmes kultūras līmeņiem. Krieviju iezīmē uzpūsta varenība, tukša bravūra, iedomīga plātīzerība.
Krievija mēģina defektu pārvērst par efektu. Tā savu atpalicību definē kā civilizācijas attīstības sevišķu ceļu, “krievu pasauli”. Šo sevišķo krievcentrismu tā pauž kā pārākumu, tad pārākumu kā izredzētību, tad izredzētību kā tiesības uz agresiju, iebrūkot, apspiežot un postot kaimiņu tautas. Krievijas attieksmes moto ir: “Kaut paši mēs pliki un nabagi, taču lai mūs baidās!”
Krievija nemitīgi karo. Putins savās runās nemitīgi taisnojas, ka Rietumi ir rusofobiski, ka Krievija ir ievilkta karā, ka visi karo pret viņiem. Nesen Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs pat aizrunājās līdz absurdam, ka Ukraina esot sākusi karu pret Krieviju, tā izsaucot smieklus klausītājos.[1] Bet karošana Krievijai ir nepieciešama tādēļ vien, lai novērstu tautas uzmanību no savas neprasmes un nevēlēšanās iekārtot tai daudz maz jēdzīgu un labklājīgu dzīvi.
Karš Krievijā ir padarīts par elku. Hansu Mantu autonomā apgabala – Jugras gubernatore Natālija Komarova, uzrunājot skolēnus, labākajās orvelisma tradīcijās sacīja: “Karš – tā ir uzvara. Karš – tā ir mīlestība. Karš – tas ir draugs. Karš – tā ir nākotne, kas ieguldīta mierā.”[2]
Krievija ir toksiska. Visur, kur ir šī “krievu pasaule”, tā izverd no sevis postu un bēdas, pāridarījumus un klajus masu noziegumus pret cilvēcību, genocīdu. Vikipēdijas raksts par Krievijas Federācijas kara noziegumiem aizņem sešdesmit (!) 12.fonta teksta lappuses.[3] “Putin, Hāga tevi gaida” – ar tādu milzu uzrakstu ir rotāta Viļņas pašvaldības ēka. Tāds pats uzraksts dekorē ielu Viļņā pie Krievijas vēstniecības.
Putins, savu impērisko sapņu dvingā, 2021. gada 15. decembrī faktiski pieteica karu NATO, bezkaunīgi pieprasot tai atkāpties uz 1997. gada robežām. Bet Krievija krita par upuri pati savai impēriski bravūrīgai propagandai. Tā lielījās, ka ieņems Ukrainas galavaspilsētu Kijevu trīs dienās, bet nu kopš pagājušā gada augusta ir iestrēgusi pie Bahmutas, salīdzinoši nelielas reģionālā centra pilsētas.
Krievija nevarēja pieļaut, ka kaimiņi paši izvēl savu varu un jau divreiz – Oranžajā revolūcijā 2004. gadā un Eiromaidanā 2013. gadā, izteica gribu piederēt Rietumu civilizācijai, ne “krievu pasaulei”. Ukraiņi apliecināja, ka grib normālu, cilvēka cienīgu dzīvi, nevis veģetēt Krievijas paspārnē. Ukrainai nešķita pievilcīgs Krievijas Federācijas ceļš uz Ziemeļkorejas tipa valsti. Tas bija reāls drauds Krievijas fašistiskajam režīmam, jo, ja nu tās apspiestās tautas sāk salīdzināt dzīvi pie sevis un kaimiņos?
Politikas vērotājs Raivis Zeltīts saka, ka Krievijai “ir genocidālas tieksmes pret tiem etnosiem, kas atsakās iekļauties Krievijā un atmest savu identitāti par labu imperiālajai “politiskās nācijas” idejai, kuru pauž Kremlis. Ukraiņi kā .. viena no lielākajām slāvu nācijām krievu šovinistu acīs ir paveikuši smagāko no grēkiem, jo uzsver savu kulturālo un politisko atšķirīgumu. Tas, kas mums šķiet pašsaprotami, krievu imperiālistam ir spļāviens viņa citādi tukšajā (agrāk uzskatītā par plašu) dvēselē, kurā nekā cita bez lepnuma par piederību necilvēcīgai impērijai nav.”[4]
Aleksandrs Dugins, Putina galma ideologs vēsta: “Postmodernisms parāda, ka katra tā sauktā patiesība ir ticības jautājums. Tāpēc mēs ticam tam, ko darām, ticam tam, ko sakām. Tas ir vienīgais veids, kā definēt patiesību. Tātad mums ir mūsu īpašā krievu patiesība, kas jums ir jāpieņem.”[5]
Šī “krievu patiesība”, kā dzirdējām, ir “jāpieņem”. Te vairs nav runa par filozofiju, bet par atkailinātu varaskāri, vai, ja dziļāk – par asinskāri.
2022.gada 3. aprīlī Krievijas valsts ziņu aģentūra “RIA Novosti” publicēja Timofeja Sergejceva rakstu “Kas Krievijai jādara ar Ukrainu?” Tas atklāti un programmatiski popularizē Ukrainas valsts iznīcināšanu, represijas, etnisko tīrīšanu un genocīdu. Starptautiskajās attiecībās jau ir parādījies termins “krievu genocidālā uzvedība”.
Te nederēs iebildumi, ka “visi krievi jau nav tādi, ir arī labi un inteliģenti krievi.” Pirmkārt, totalitārā valstī nav socioloģijas kā tādas, lai noskaidrotu, cik procenti ir vai nav “tādi”. Otrkārt, runa ir nevis par vieniem vai otriem indivīdiem, bet krievu civilizācijas kopējo vektoru, dominanti. Kāpēc gan krievu patriotisms ir tik ļoti impērisks? Polijas maršals Juzefs Pilsudskis (1867-1935) reiz sacīja, ka krievi visi ir vairāk vai mazāk maskēti imperiālisti, pat revolucionāri.[6] Atbilde ir vienkārša: jo visa Krievijas vēsture ir vienu agresiju vēsture! Patriotisma viena izpausme ir lepnums par savu valsti. Ar ko gan lepoties Krievijas patriotam, ja ne ar tās agresīvo vēsturi?
Krievu propagandiste Margarita Simonjana, translējot Putina agresīvos atomkara draudus Rietumiem, sacīja: “Priekš kam mums tāda pasaule, ja tajā nebūs Krievijas?”[7] Uz to jāatbild: kādēļ gan pasaulei ir vajadzīga Krievijas Federācija, kas draud tai ar iznīcību?
Patiešām, Krievijas Federācijas pienesums pasaulei pat pēc PSRS sabrukuma, kad būtu bijušas visas iespējas noslēgt rēķinus ar asiņaino pagātni, tomēr ir izteikti negatīvs: Pirmais Čečenijas karš no 1994.līdz 1996. gadam, tam sekojošā FSB organizētā māju spridzināšana Maskavā, Volgodonskā un Bujanskā 1999.gadā, lai celtu Putina reitingu un pamatotu Otrā Čečenijas kara nepieciešamību, kas ilga no 1999.līdz 2009. gadam. 2008. gadā Krievija uzsāka karu pret Gruziju, 2014. gadā tā iebruka Krimā, Doņeckā un Luhanskā. Tas nu ir pārtapis par vairāk nekā jau gadu ilgstošu pilna apmēra karu. Jāatceras arī 2015. gada un joprojām turpinošās Krievijas intervence Sīrijā. Nemaz jau nerunājot par daudziem citiem starptautisko normu pārkāpumiem un nodarījumiem.
Krievijas Federācija ir mantojusi iepriekšējo Krievijas teritorijā esošo valstu negācijas – gan cariskās Krievijas patvaldniecisko mentalitāti un šovinismu, gan PSRS agresīvo imperiālismu un totalitārismu, apspiežot savas tautas un gribot pakļaut citas.
Krievija vienmēr ir bijusi tautu cietums. Vai ir kāds risinājums tam? Ir!
Tieši pirms 120 gadiem – 1903.gadā – vēlāk izcilais latviešu valstsvīrs Miķelis Valters rakstīja: “Mūsu polītiskā programma – [v]aldības nomācošam virzienam .. stāda pretī citu: atsvabināšanu. (..) Tas .. jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, .. lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, .., [tas] .. nozīmē Krievijas sastāvdaļu attālināšanos (..), Krievijas saskaldīšanu. Šī ir mūsu vadošā doma (..) cīņā pret tautu un cilvēku apspiešanu pašā Krievijā. ..: patvaldību nost! Krieviju nost!”[8]
Redzam, ka patreizējā Krievijas Federācija savā humānajā attīstībā nav tikusi nekur tālāk kā cariskā Krievija pirms 120 gadiem. Varbūt atkritusi vēl dziļāk atpalicībā.
Pirmkārt, Krievijas Federācijas politiskā sistēma ir definējama kā “failed stated”, caurkritusi valsts, jo 21.gadsimtā impērismam ir mazas izredzes. Otrkārt, tās propagandas debilizētā un zombētā tauta sāk zaudēt pat elementāru cilvēcību. Tīmeklī nesen parādījās video, kurā kāda krievu pensionāre par ukraiņu tautu saka: “Vajag viņus visus nogalināt .. līdz pēdējam, un nogalināt viņu bērnus. Tā ir puve, un tā ir jāiznīcina. … Nogalināt visus ukraiņus līdz pat zīdaiņiem.”[9] Šāds sadisms krievu attieksmē diemžēl nav atsevišķs gadījums.
Treškārt, Krievijas pašizslavētā “otrā armija pasaulē” lielā mērā ir izrādījusies “Potjomkina armija”, kuras spēks ir tās kara noziegumi un savu militārbandītu (par karavīriem viņus nosaukt nevar), faktiski pakļāvīgu vergu, “lielgabalu gaļas” masveida dzīšanā nāvē, kā paši krievi saka – “na uboi”. Par šo okupantu biomasas likteni savulaik jau I. Ziedonis rakstīja:
Jūs esat zvirbuļi strazdu būrī,
jūs esat pīles kaiju ligzdās.
Sveša zeme var prieku dot,
bērniem bikses un kreklu un cepuri dot,
uzvaras ilūziju dot.
Neviena cita zeme nevar
Radītāja mieru dot.
Mieru dod tikai tēvzeme.
Kad jūs mirsit,
caurvējš kauks jūsu zārkos.[10]
Krievijas uzsāktais karš tikai paātrina tās galu, atkailina tās iekšējās pretrunas un rada jaunas. Jautājums ir par laiku un žanru, kādā iestāsies Krievijas krahs un diemžēl arī par to, cik upuru tas prasīs.
Bet jāņem vērā vēl kas. Kā saka sena gudrība, traks suns, pat, ja izdzīts ārpus sētas, nepārstāj būt bīstams. Tāpēc tikai militāra uzvara pār Krieviju vien neatrisina draudu situāciju, kuru tā ir pasaulē radījusi un uztur.
Kā saka Raivis Zeltīts, Krievijas “problēmas neatrisinās režīma vai ideoloģiskās retorikas maiņa. Pēc Putina režīma tikpat labi mēs varam saskarties ar “labo krievu” liberālo imperiālismu, kas padara Krievijas kara mašīnu efektīvāku un piesaka karu kaimiņvalstīm ar “humānāku retoriku”. Tikai Krievijas impērijas pilnīga dezintegrācija un tās apspiesto etnosu atbrīvošana novērsīs karam Ukrainā līdzvērtīgus noziegumus nākotnē.”[11]
Tātad, vienīgais veids, kā var atrisināties jautājums gan par apspiesto Krievijas tautu atbrīvošanu no baisā režīma, gan arī par pasaules atsvabināšanu no “satrakojušās benzīntanka”, kā to nodēvēja kāds ASV prezidents, draudiem, ir ļaut tai sabrukt, sadalīties pa ekonomiskajiem reģioniem un etniskajām vienībām.
Impēriskajai Krievijai ir jāpazūd no pasaules kā subjektam. Tur dzīvojošajiem cilvēkiem ir jāļauj atbrīvoties no fašistikās diktatūras un dzīvot normālu, labklājīgu dzīvi. Lai tad Tatarstāna, Tālo Austrumu republika, Urālu republika, Pievolgas vācu republika, Moskovija, Baškortostānas republika un citas atbrīvojas no kodolieročiem, izmaksā Ukrainai reparācijas, izdod kara noziedziniekus un dzīvo mierīgi savu dzīvi.
Tātad divas vēstis, kas iezvana “Ļaunuma impērijas” beigas. Pirmā – Dieva galējais un nepārsūdzamais spriedums tās ļaunumam: tas ir iznīcināms. Jau lasījām – to iemeta .. degošā sēra un uguns jūrā. (Atkl 19, 20)
Otrā šodienas vēsts ir bibliski valteriska. Jēzus sen lasītais pravietojums par ieslodzīto atbrīvošanu lielā mērā sakrīt ar Miķeļa Valtera aicinājumu apspiestajām Krievijas tautām: “Lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu un visas Krievijas iedzīvotāju labā.”
Šī ideja jau ir gaisā, tā mums ir tikai jāizplata. To vajag runāt tuvu un tālu, līdz tā ieiet daudzu jo daudzu cilvēku apziņā kā pašsaprotams risinājums Krievijas ļaunuma problēmai. Nevajag ļauties iebiedēties, ka tad Krievijā izcelsies pilsoņu vai mafiozi karš, kurš draudēs pasaulei ar nekontrolējamu kodolieroču izplatību, tādēļ, lūk, kodoldrošības dēļ vajag Krieviju saglabāt u.tml. Kodoldrošību var nodrošināt daudzie specdienesti, kuru pasaulē netrūkst.
Šīs idejas īstenošanās ir Krievijas ļaunuma problēmas atrisinājums. Pirmais solis tajā ir Ukrainas pilna uzvara pār Krieviju, kuru mēs tai no sirds novēlam. Tajā būs arī mūsu varoņu, leģionāru sapņa piepildījums un milzu gandarījums, kad mūsu kopējais ienaidnieks tiks sakauts. Leģionāri cīnījās un zaudēja, jo pārējā pasaule bija aizņemta pati ar sevi. Bet tagad ukraiņi nevar neuzvarēt, jo pārējā pasaule ir ar viņiem un atbalsta to ar moderniem ieročiem.
Cīņa pret mūžseno ienaidnieku turpinās. Ukraina drosmīgi cīnās konvencionālā karā, mēs, pateicoties viņu varonībai un sīkstumam, pagaidām tikai informatīvajā karā.
Par to runājot, jāatceras, ka Krievijas apsūdzības Latvijai Leģiona sakarā – gan tiešās, gan caur ārzemju plašsaziņas līdzekļiem izplatītās, jau sen vairs nav jautājums par patiesību. Tā ir noskaidrota un dokumentēta jau gadu desmitiem atpakaļ. Katrs pats var ar to iepazīties un pārliecināties.
Krievijas naidīgā un histēriskā attieksme ir vienīgi un tikai informatīvā kara operācija, kārtējais uzbrukums mūsu vērtībattieksmei, kas ir formulējama tieši un skaidri: “mēs, latviešu tauta, aizvien esam cīnījušies un cīnīsimies par savu brīvību. Mēs būsim modri tās sardzē, jo zinām ar ko mums darīšana.”
Tāpēc, kā saka kādas leģionā iecienītas dziesmas vārdi:
Liec zobenu zem galvas Un dziļi neiemiedz: Tavs gods un tēvu zeme
Tev acis aizvērt liedz.
Tāda stāja ir jāietur līdz piepildīsies latviešu leģionāru, mūsu un varonīgās Ukrainas tautas, un, protams, Dieva pravietojums par ļaunuma režīma sagrāvi un tā paverdzināto tautu atbrīvošanu. Tad izgulēsimies. Bet pagaidām – esam modri!
[1] https://www.youtube.com/watch?v=c4FEE-soDNY
[2] https://www.youtube.com/watch?v=a-YI19fkdXg
[3] https://en.wikipedia.org/wiki/War_crimes_in_the_2022_Russian_invasion_of_Ukraine
[4] Raivis Zeltīts, Vai mūsdienu Krievija ir fašistiska? https://telos.lv/vai-krievija-fasistiska/
[5] https://www.youtube.com/watch?v=GGunRKWtWBs izcēlums – G.K.
[6] Pilns citāts ir ļoti interesants: “Viņi visi ir vairāk vai mazāk maskēti imperiālisti, arī revolucionāri. Šo prātu iezīme, kas vienmēr alkst pēc absolūta, ir spilgts centrālisms. Viņiem riebjas dažādība, viņi nevar samierināties ar disonansēm – tādas lietas notrulina viņu gribu un iztēli tiktāl, ka viņi nespēj apvienot dažādības vienā veselumā; viņi noraida pat ideju par apzinātām sociālajām organizācijām. […] Lai viss notiek pats no sevis, spilgti – tas viņuprāt ir gudrākais risinājums, jo tas ir vienkāršākais un vieglākais. Tāpēc viņu vidū ir tik daudz anarhistu. Dīvaini, bet es nekad neesmu saticis nevienu republikāni starp krieviem!” https://quotepark.com/quotes/1809805-jozef-pilsudski-about-russians-they-are-all-more-or-less-disguis
[7] https://www.bbc.com/russian/features-61387194
[8] Proletārietis, 1903. gads, Nr. 11., novembris. Citēts no: Jānis Šiliņš, Latvijas valsts ideja / Ieva Bērziņa, zin. red. Latvijas valsts ideja un aizsardzība: no dibināšanas līdz mūsdienām. Valmiera: Vidzemes Augstskola, 2022 https://ej.uz/v118
[9] https://www.la.lv/vini-mus-vairs-nemil-sadistiska-krievu-ome-mudina-nogalinat-visus-ukrainus-tostarp-zidainus
[10] Publicēts Ziedoņa Rakstu 3. sēj. (Nordik, 1995:302) gan ar virsrakstu „Un tā kā jums nekas nav atņemts” sadaļā „Grāmatās nepublicētās epifānijas”, gan kā dzejolis. Tīmeklī atrodamie varianti – parasti ar virsrakstu „Veltījums Latvijas krieviem” (vai pat „ieklīdeņiem”) vietām nedaudz atšķiras no Rakstu varianta.
[11] https://telos.lv/vai-krievija-fasistiska/ Izcēlums mans – G.K.
1938.gada 3.februārī
Tajā 3. februāra dienā, īsu brīdi pirms Marijai Leiko iešāva pakausī, viņa ieraudzīja milzīgu melnu bedri, līdz pusei piepildītu cilvēku ķermeņiem, cilvēkus, kuri stāvēja līdzās viņai pie bedres malas, krita tajā vai jau bija starp nošautajiem un sevi šo cilvēku vidū. Tagad bija viņas kārta.
Tobrīd viņai varētu šķist, ka viņa stāv proscēnijā – priekšā melna orķestra bedre, bet aiz viņas – skatuve. Nu bija viņas uznāciens… Nospēlēt to nevarēja, bet viņa jau bija pilnībā apstiprināta šai lomai – latvietes lomai, kuru šodien jānošauj.
1938. gada 3. februārī NKVD Piemaskavas poligonā Butovā nošāva 229 latviešus.
Herberts Cukurs – starp patiesību un meliem
https://www.la.lv/edvarts-krusts-herberts-cukurs-starp-patiesibu-un-meliem?fbclid=IwAR3-MH8KDbLt-FLq7w0oNyI38DI-VlEh10xNu49nBzddDWn6-K-cYRZj8A0
Vēsturi veido personības. Nereti par kādu sabiedrības daļu vai pat tautu spriež pēc tās redzamākajiem cilvēkiem. Personībām. Tā bijis vienmēr, jo tieši lielajās personībās visspilgtāk izpaužas tautas dvēsele un prāts.
Pret šiem cilvēkiem mēs izjūtam cieņu, jūtamies viņiem pateicīgi, vēlamies kopt un uzturēt viņu piemiņu, kā arī aizstāvēt viņus pret apmelojumiem, ja tādi ir. Tāpēc jautāšu: ja pērn varējām nojaukt Okupācijas pieminekli, kas atradās teju Rīgas sirdī, kāpēc ļaujam dzīvot citiem naidīgas varas “pieminekļiem” mūsu vēstures grāmatās?
Pieminekļiem, kas ne tikai šķeļ sabiedrību, bet arī met ēnu uz latviešu vēsturisko lomu laikmetu griežos. Šoreiz runa par Herbertu Cukuru, Latvijas armijas kapteini, Neatkarības kara dalībnieku un aviatoru.
Herberta Cukura vārds ir fenomens, kas pat ilgu laiku pēc nāves raisa diskusijas par viņa lomu un vietu Latvijas vēsturē. Vieniem Cukurs ir “nacists un ebreju bende”, kas it kā šāvis ebrejus Rumbulā, bet citiem varonis, kas apliecinājis latviešu drosmi, prāta spējas un nesis Latvijas vārdu tālu pasaulē. Abu pušu uzskati ir kategoriski, un es saprotu, ka mainīt kāda domas nav viegli. Varētu vaicāt, kāpēc šis jautājums atkal jāaktualizē, lai taču katrs paliek pie sava, gan jau laika gaitā tāpat visu aizmirsīsim.
Mana atbilde: aktualizēt vajag tādēļ, ka Cukura kā “nacista un ebreju bendes” stāsts ir kārtējais okupācijas “piemineklis”, čekas radīts. Tiesa, tas atrodas nevis Rīgas centrā kā pērn nojauktais stabs, bet tautas kolektīvajā atmiņā. Ja mēs nenojaucam šādus “pieminekļus”, mūsu nelabvēļi saņem nepārprotamu signālu, ka vēsturi var pārrakstīt (arī burtiski). Bet vēsturi, kā zināms, izmanto cīņā par cilvēku prātiem un… teritorijām.
Cukura biogrāfija ir aprakstīta vairākās grāmatās. Īpašu vērību izpelnās tas, ko uzrakstījuši Uldis Neiburgs un Andrievs Ezergailis, kas pētījuši holokausta notikumus Latvijā, pievēršoties arī Cukura dzīvesstāstam. Nepārstāstīšu publikācijās pieejamo, sniegšu tikai savu personīgo viedokli, kas balstīts Cukura biogrāfijas izpētē, liecībās par viņa līdzdalību holokaustā un bijušā čekas aģenta Imanta Lešinska rakstītajā par okupācijas varas iestudētajām “nacistu” paraugprāvām.
Daudzu uzmanību ir piesaistījis fakts, ka Cukuru Izraēlas izlūkdienests “Mossad” nogalināja tikai 1965. gadā jeb divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Dzīvodams trimdā Brazīlijā ar sievu un bērniem, viņš bija iekārtojis stabilu dzīvi, nodarbojās ar uzņēmējdarbību aviācijā un ūdensportā.
Viņš neslēpa savu identitāti, dzīvoja atklātu dzīvi ar savu vārdu un uzvārdu, atšķirībā no īstajiem nacistiem, kas slapstījās, lai izvairītos no soda. Šāda rīcība var šķist neloģiska tiem, kas apgalvo, ka Cukurs bijis noziedznieks, bet saprotama tiem, kas saka pretējo.
Taču melus un puspatiesības izgaismo konkrēti fakti. Pagājušā gadsimta 60. gados čeka nodarbojās ar “latviešu kara noziedznieku atmaskošanu”.
Iespējams, zināmākā šī kursa akcija bija 1961. gada latviešu 18. policijas bataljona prāva, kur tiesas sēdē varēja iekļūt tikai ar čekas izsniegtām atļaujām. Tika tiesāti daži policijas bataljona latviešu karavīri, kam inkriminēja trīs tūkstošu ebreju nošaušanu Austrumpolijas pilsētā Slonimā un boļševiku partizānu nogalināšanu 1942. gadā. Prāvas gaitā tika noskaidrots sen zināmais fakts, ka deviņi latviešu karavīri pēc kara izcieta līdz divdesmit piecu gadu ilgu sodu lēģeros un katorgās, bet Hruščova “atkušņa” laikā izsludinātās amnestijas dēļ atgriezušies Latvijā. Izveidoja ģimenes, viņiem dzima bērni.
Taču pēc tam visi tika atkārtoti notiesāti un noslepkavoti. Padomju tiesu neinteresēja tas, ka nav neviena fakta, kas norādītu uz tieši šo deviņu karavīru vainu, kuri varbūt nemaz nedienēja vienībā šajā laikā. Galvenais bija laba izrāde Rietumiem un ziņa latviešiem trimdā: “Redz, latvieši bijuši bendes, sliktie nacisti, bet tagad viņi saņem sodu, un tauta kļūst tīrāka.” Šajā pašā laikā tika uzsākta Cukura medīšana.
Gandrīz visas liecības, kas uzrāda Cukura “vainu”, ir iegūtas no pēckara Latvijā dzīvojušiem ebrejiem ar čekas gādību. Un no PSRS, tagad Krievijas, kur šie arhīvi joprojām ir slēgti, lai tajos nevarētu rast atbildi uz jautājumiem par patieso GULAG nometnēs mirušo skaitu, represijās cietušajiem vai pat kritušajiem sarkanarmiešiem.
No PSRS, kur meli tika cienīti vairāk par patiesību, bet tā sauktā “patiesība” izsista ar steku vai draudiem. Tad arī dzima liecības, ka Cukurs esot Rumbulas mežā ebreju bērniņus sitis ar galvu pret priedēm, bet Kuldīgā tos pa vienam slīcinājis Ventā, līķus krāmējot turpat līdzās kaudzē. Tādu liecību ir daudz.
Taču visas šīs liecības dokumentēja NKVD, kurpretim V. Arāja prāvas dokumentos Hamburgā Cukura vārds nav šāvēju sarakstā, gluži tāpat kā arī Fridriha Jankes prāvas, kas attiecas uz Rumbulu, dokumentos Cukura vārda vispār nav. Taču šie argumenti netiek ņemti vērā, jo čeka taču apgalvo pretējo!
Uz šo liecību pamata “Mossad” aģenti bez tiesas nogalināja Cukuru Urugvajā, nositot viņu ar āmuru. Tajā pašā laikā ir zināms, ka no Rīgas geto un nošaušanas Rumbulā Cukurs ir izglābis vismaz četrus ebrejus. Matīsu un Bellu Lutriņus, kad viņi tika aizvesti uz nošaušanu, Cukurs Rumbulā paslēpa savā kravas mašīnā un pēc tam pārveda uz savu Rīgas dzīvokli.
Saglabājusies arī tā laika Rīgas policista Viļa Rutka liecība, kas apliecina šo Cukura darbu, vienlaikus pierādot, ka viņš nav atradies šāvēju rindās. Arī Ābramu Šapiro, vēlāk Rietumos pazīstamu vijolnieku, Cukurs izglāba no nāves, izgatavojot tam garāžas darbinieka apliecību. Tiesa, pēc kara Šapiro intervijā “Mossad” liecinājis par Cukura dalību holokaustā, taču pēc Cukura nāves viņš apliecinājis, ka “Mossad” grozījis liecību, pierakstot izdomātas epizodes, lai pierādītu Cukura “vainu”.
Ceturtā bija ebreju meitene Mirjama Kaicnere, ko Cukurs slēpa savās Bukaišu mājās. Pēc kara viņa kopā ar Cukura pārcēlās uz Brazīliju, kur dzīvoja viņa ģimenē. Jaunus faktus par Cukuru video liecībā Okupācijas muzejam 2011. gadā atklāja Leonora Apine, kam kara laikā bija nepilni divdesmit gadi un kas dzīvoja netālu no Cukura Bukaišu mājām. Viņa stāstīja, ka Cukuru dārza pagrabā nejauši uzgājusi trīs vīriešus. Cukurs skaidrojis, ka tie esot no vācu varas paglābti ebreji, un lūdzis, lai Leonora atnes viņiem ko ēdamu.
Protams, iepriekš minētais mirklī neizdzēsīs to ēnu, kas krīt pār Cukura vārdu, jo cīnīties pret propagandu nav viegli. Taču ir jāsaprot, ka akla ticība šai ēnai ir Latvijai naidīgas propagandas seku uzturēšana.
Varbūt kādam palīdzēs fakts, ka vainu ebreju slepkavošanā apstiprināt vai noliegt nav spējusi ne Latvijas Republikas Prokuratūras 1996. gadā uzsāktā izmeklēšana Cukura pārbaudes lietā, ne 2006. gadā ierosinātā krimināllieta par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā.
Taču šobrīd atkārtoti ir ierosināta krimināllietas izmeklēšana, ko lūdzis Latvijas Ebreju kopienas vadītājs Arkādijs Suharenko. Tas pats Suharenko, kas regulāri tiekas ar Putinu un fotografējas kopā ar viņu Kremlī. Tā pati Ebreju kopiena, kuras biedriem nav nekādas pēctecīgas saistības ar Latvijā holokaustā nogalinātajiem, jo šie ir no PSRS pēc kara ieceļojuši cilvēki – tie paši, kas pieprasīja no mūsu valsts 40 miljonus eiro “kompensāciju” tikai etniskās piederības dēļ, nebaidoties piesaukt antisemītismu.
Tas skaidri parāda, kam ir izdevīga Cukura demonizēšana. Diemžēl Cukura lieta nav vienīgais “okupācijas piemineklis” mūsu vēstures lappusēs. Nojauksim arī to, lai nogrimst nebūtībā mīti un augšāmceļas taisnība! Kas jādara? Jāatceļ kriminālizmeklēšana un Cukurs beidzot jāamnestē. Jāpārbedī Rīgas Brāļu kapos. Un jāapsver iespēja Liepājas lidostai piešķirt Herberta Cukura vārdu.
Uzziņa: Herberts Cukurs, leģendārs latviešu lidotājs, bijis Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, vēlāk Latvijas armijas karavīrs. 1934. gadā ar paša konstruētu lidmašīnu C-3 „Kurzemes hercogiene” veicis vairāk nekā 20 000 km garu pārlidojumu uz Kurzemes hercogistes bijušo koloniju Gambiju. 1936. gadā ar paša konstruēto un tam laikam ļoti moderno lidmašīnu C-6 “Trīs Zvaigznes” devies uz Tokiju, nolidojot vairāk nekā 40 000 kilometru un apceļojot praktiski visu Āziju. Viņa projektētā lidmašīna C-6 “Trīs Zvaigznes” kļuva par prototipu Latvijas armijas lidmašīnai, kas veica izmēģinājuma lidojumu īsi pirms Latvijas okupācijas.
Otrā pasaules kara laikā darbojies dažādās vācu iestādēs, veicot mehāniķa un adjutanta pienākumus. Jebkāda viņa dalība represijās nav dokumentēta. Viņa meita Doloresa apstiprinājusi, ka ģimenes mājā vācu okupācijas laikā slēpti vairāki ebreji.
Pēc Otrā pasaules kara devies trimdā. Sākumā dzīvojis Francijā, tad Brazīlijā, pēc tam Urugvajā. Trimdā dzīvojis ar īsto vārdu un uzvārdu, nekad nav slēpis savu identitāti.
- gadā Izraēlas specdienests ”Mossad” nogalināja Herbertu Cukuru bez tiesas un objektīviem pierādījumiem, kā to apliecina vēlāk veiktā izmeklēšana.
“Latviešu operācija” PSRS Lielā terora laikā
Pirms 85 gadiem – 1937.gada 30.novembrī – visas PSRS Iekšlietu tautas komisāriāta nodaļas saņēma šifrētu telegrammu – “… atklātas lielas latviešu spiegu-diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas …” Jārīkojas! Tā sākās tā sauktā “latviešu operācija”.
Tika nobendēti līdz 70 000 (pēc dažiem aprēķiniem) latvieši.
Piemiņas diena
Decembra pirmā svētdienā, šoreiz 4.decembrī, Latvijas iedzīvotāji pie namiem ieraudzīs valsts karogus ar sēru lenti. Decembra pirmā svētdiena ir oficiāli atzīta par piemiņas dienu pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuriem .
Vairāk: http://lpra.vip.lv/krievilatviesi.htm
Bet Krievijā aizliedz vākt materiālus par šīm “nacionālām operācijām”, kuru gaitā gāja bojā milzīgs ļaužu skaits (latvieši pēc dažiem aprēķiniem līdz pat 70 000).
Fašisms 1929.gada skatījumā
Šķiet, ka nav neviena cita vārda, kas būtu tā demonizēts no marksisma un tā atzaru piekritēju puses, kā Itālijā dzimušais vārds “fašisms”.
Piebildīšu, ka šogad paiet 100 gadi, kopš Romas gājiena, (Marcia su Roma) kas izglāba Eiropu no boļševisma.
Fašisms. Olga Znotiņa. Burtnieks Nr 6, 1929
Boļševisms un fašisms ir Eiropas politiskā dzīvē tie divi fainomeni, par kuriem var uztraukties, kurus var nosodīt un nīdēt, vai arī karsti aizstāvēt, bet nevar tos ignorēt un nevar tiem vienaldzīgi aiziet garām, neiepazīstoties ar vinu būtību. Jo vairāk tādēļ, ka boļševisms un fašisms ir valdošā sistēma divās no lielākām Eiropas valstīm, divās no piecām Eiropas lielvalstīm. Un attiecībā uz šīm abām jaunām sistēmām Eiropa nav tikai neitrāla skatītāja vien. Jau kopš lielā kara beigām boļševisms un fašisms cīnās dēļ Eiropas dvēseles. Pirmos pēckara gados komunisms izmēģināja savus spēkus Vidus un Dienviduseiropā: Vācijā, Ungārijā un Itālijā, bet te tas guva panākumus tikai īsu laiku. Pēc 1922. gada pār Eiropu ir nācis nacionālistiskais virziens un nostiprinājies Spānijā, Ungārijā, Polijā un Lietuvā. Tomēr šo valšķu tā saucamai nacionālai diktātūrai ļoti maz kopīga ar īsto fašismu, jo fašisms ir ne tikai diktatūra, bet pilnīgi jauns sabiedrības un valsts pārveidojums, pārdroša jaunbūve, kādu vēsture vēl nav pieredzējusi. Jaunās Itālijas, tāpat kā Krievijas izveidošanā ar karstu interesi nolūkojas visas pasaules valstis, un nevar zināt, kādas konsekvences no šo abu valšķu piemēra kādreiz vilks pasaule. Kādā no savām runām 1927. gadā Musolinijs, fašisma radītājs, teicis: «Desmit gados Itāliju, mūsu Itāliju vairs nepazīsim ne tikai mēs paši, bet arī sveši, jo esam pārveidojuši ne tikai viņas ārieni, bet arī viņas dvēseli visos pamatos.»
Fašisma izcelšanās vēsture īsumā šāda. Lielajam karam izbeidzoties, Itālija pārdzīvoja smagu krizi. Tai bij morālisks un materiāls raksturs. Morāliskās krizes iemesls bij tas, ka Itālija, lai gan skaitījās pie uzvarētājām valstīm, piemiera slēgšanas tomēr bij atstāta gandrīz tukšā, tā nebij ieguvusi vēlamo iespaidu sfēru ne koloniju apgabalos, ne Vidusjūrā. (Materiālās krizes iemesls bij tas pats, kas lielā daļākara dalībnieku valšķu: budžets un maksājumu bilance bij nekārtībā, 1918./19. gada budžeta gads noslēdzās ar milzu iztrūkumu (2/3 no visiem izdevumiem), ārējā tirdzniecība bij gluži pasīva, valsts parāds Amerikas Savienotām valstīm bijsasniedzis daudzus miljardus liru un pastāvīgi auga. Daudziem rūpniecības uzņēmumiem, kas kara laikā bij uzzēluši pateicoties militāriem pasūtījumiem, karam beidzoties bij jāsašaurinājas, vai pavisam jālikvidējas. Tam visam pievieno jās inflācija. Itāļu liras katastrofiskā krišana noveda kritiskā stāvoklī it sevišķi intelektuālo vidus šķiru, kā ierēdņus, skolotājus, ārstus, advokātus, kas dzīvoja no ciešas algas, vainoteikta honorāra, turpretim vienkāršo strādnieku algas bijsadzītas samērā augstu, pateicoties biežiem streikiem un nemitīgām prasībām. Strādnieku masās izplatījās lielinieku propaganda. Dzelzceļnieki sagrāba savās rokās dzelzceļu un rīkojās patvarīgi, atteikdamies pārvadāt nevēlamus sūtījumus, karaspēku un policiju; kārtīga dzelzceļa satiksme bij pārtraukta. Stāvokļa kungi bij streikojoši strādnieki un spekulanti. Tiešie kara dalībnieki, tikko no kaujas lauka atgriezušies, jutās pie malas nobīdīti un nicināti; strādnieki, zem lielinieku aģitācijas iespaida, izturējās naidīgi pret patriotiski noskaņoto armiju. Nogāja pat tik tālu, ka ieteica bijušiem kara dalībniekiem nerādīties uz ielas uniformās. Maskavas rublis ripoja masās un lielinieku aģitācija kļuva arvien skaļāka. Parlamentāriskā valdība bij nenoteikta, svārstīga un nespējīga kaut ko iesākt. 1920. gada martā lielos Ziemeļitalijas rūpniecības centros, kā Milānā, Turinā un Boloņā strādnieki uzvilka fabrikās lielinieku karogu. Itālija atradās lielinieku revolūcijas priekšvakarā. Te sākās Musolinija loma.
Musolinijs ir kalēja un ciema skolotājas dēls un savu vecāku — sociālistu iespaidots, jau agri pieslejas sociālismam.Agrā jaunībā tas ir skolotājs kādā mazā provinces vietā, vēlāk tas kā sociālistu aģitātors un imigrants klīst caur Šveici,Franciju un Austriju. Šveicē tas klausās lekcijas Lozanmasuniversitātē un skaita par savu skolotāju šīs universitātes ievērojamo profesoru VilfredoPare to. (Mēdz domāt, ka zem Vilfredo Pareto iespaida ir radušās daudzas no vēlākām Musolinija fašisma idejām). No Francijas un Šveices Musoliniju izraida par sindikālistisku musināšanu. 1911. gadā to apcietina Šveicē par sacelšanās aģitāciju, kas vērsta pret Itālijas valdību, sakarā ar Tripolisa akciju. Karam izceļoties Musolinijs ir lielākās sociālistu dienas avīzes «Avanti» vadītājs. Bet drīz pēc kara sākšanās Musolinija uzskatos notiek liktenīgs lūzums. Jau 1914. gada 20. oktobrī Musolinijs noliek laikraksta «Avanti» vadību un 15. novembrī izlaiž jaunu avīzi «Popolo d’ Ita’lia», ar kuras pirmo numuru uzsāk kaislīgu aģitāciju pret Vāciju un Austriju un par Itālijas piedalīšanos karā pret šīm valstīm. Viņa nosvēršanās kara politikas un sabiedroto pusē sagatavoja Itālijas iestāšanos karā. No socialista sindikalista Musolinijs bij pārvērties par karstu nacionālistu. Šī pārvēršanās Itālijas apstākļos tomēr nebija tik neparasta. Musolinijs bij sociālists sindikālists. Še jāpaskaidro, ka Itālijas sociālistu partijā jau ilgāku laiku nebij vienības: vadošais vairākuma virziens bija radikālais sociālisms, kas pieslējās Maskavas lielinieku taktikai, bet partijas mazākā daļa, kas tomēr bij pratusi apvienot ap sevi visas arodu biedrības, bij sindikalistiski noskaņota un prasīja reformētu sociālismu. Tā pieslējās franču sociālā teorētiķa Georga Boreļa mācībai par sindikālisrmv par juridisko un politisko tiesību piešķiršanu arodu biedrībām un ražošanas līdzekļu pakāpenisku nodošanu šo arodu biedrību rokās. Arī Musolinijs bij sindikālists, bet sindikālisti savukārt bij arī republikāņi, tā tad lielā Itālijas brīvības karotāja Mazzini piekritēji, Mazzini, kas bij sociālists un reizē arī karsts patriots. Šķelšanās starp oficiāliem sociālistiem un sindikālistiem krasi izpaudās arī tanīs kritiskās dienās, 1920.gada pavasarī, kad uz Ļeņina ieteikšanu Itālijas strādniekiem vajadzēja tūlīt ieņemt visas fabrikas un izsludināt proletāriāta diktātūru, bet sindikālisti šo taktiku neatzina un Ļeņina priekšlikumu noraidīja. Arī jau agrāk, kara jautājumā, oficiālo sociālistu un sindikālistu domas krasi šķīrās: kamēr pirmie bij kara pretinieki, tikmēr sindikālisti karu aizstāvēja, jo atzina, ka tikai nacionāli stiprā un vienotā Itālijā ir iespējams sekmīgi izšķirt sociālo jautājumu. Starp Itālijas sindikālistiem un nacionālistiem tā tad stiepās kāds vienojošs pavediens, kāda kopīga doma, kas izpaudās arī Itālijas nacionālistu vadoņa E n r i c o Korradini teicienā : «Itālija ir liela proletāriete. Starp viņu un saimnieciski attīstītām tautām pastāv tāda pat attiecība, kā starp strādnieku šķiru un paēdušu buržuāziju». Tā lāk Korradini apzīmē Itālijas nacionālismu par «nacionālu sociālismu». Arī nacionālists, tāpat kā sindikālists ir kollektīvās, bet nevis individuālās sistēmas piekritējs. Pēc Korradini uzskata nācija ir tāds pats dzīvs organisms kā ģimene. Nācijai piemīt caur paaudžu paaudzēm zināmas misijas apziņa». Šo Itālijas nacionālisma un sindikālisma sakaru ir svarīgi no skaidrot, jo no abiem šiem virzieniem izaug vēlākais fašisms.
- gadā Musolinijs pēc tam, kad pats bij atgriezies no kara lauka, sasauca Milānā kara dalībnieku kongresu, uz kuru sanāca taisni 145 delegāti. Šinī kongresā dibināja pirmo cīņas dalībnieku apvienību (fascio di combattimento), no kuras arī cēlās vēlākais fašistu nosaukums. Pēc šīs pirmās fašistu apvienības parauga sāka dibināt līdzīgas fašistu organizācijas visos Itālijas apgabalos. Vispirms fašismam pieslējās nacionāli noskaņotie kara dalībnieki, virsnieki un mazturīgā intelligence, kas pēckara gados bija nospiesti intelligentā proletāriāta lomā. Šī intelliģence ilgojās pēc vienojošas nacionālas domas tā, kā šī nacionālā doma izpaudās iesākumos. Drīz vien fašismam lielos apmēros sāka pievienoties arī sindikāiiskie strādnieki, kas, necerēdami glābiņu ne no Marksa dogmas, ne Ļeņina taktikas, pieslējās fašismam. Fašismā tā tad oriģinālā kārtā apvienojās nacionālisma un sindikālisma kustības. Abas uzstājās pret demokrātiju un parlamentārismu.
Nacionālistu uzskats bij, ka ražošanas pacelšana iespējama tikai tad, kad politiskā parlamenta vietā stāsies saimnieciski lietpratēji. Arī sindikālisms bij nonācis pie šī slēdziena. Fašistu sociālais sastāvs ir ļoti raibs: kara dalībnieki, strādnieki sindikālisti, zemnieki, amatnieki, skolotāji, advokāti, inženieri, ierēdņi, studenti. Interesanti, ka lielās buržuāzijas pārstāvji, rūpnieki un lielie zemes īpašnieki sākumā izturējāspret fašismu noraidoši. Tie sāka pieslieties fašismam tikaitad, kad Musolinijs bij noteikti sācis uzstāties pret politiskiem streikiem un nekārtībām.
Sākumā fašismam nebija nekādas programmas, tas nebija arī partija, tas bij tikai kustība: pret sociālistiem un komū nistiem, pret spekulantiem, pret politiskiem streikiem. Kāds no Musolinija pretiniekiem, demokrātiskais rakstnieks Ar tu r o Labri o 1 a, formulē fašisma attiecības pret apkārtējo politisko pasauli tā: «tas ir, vienā un tai pašā laikā anti sociālistisks, antidemokrātisks, antiliberāls un pat antikonservātīvs; ja tas nepiesliesies nevienam no šiem politiskiem virzieniem, jā, kas tad, Dieva’ dēļ, viņš īsti ir?» — Musolinijs tikai zobojās par savu pretinieku programmas māniju. «Programmu ir pietiekoši Itālijā, pa lielākai daļai tās ir palikušas uz papīra. Ko viņas valstij labu dara? Fašisms ir absolūtais aktīvisms politiskā laukā. Programmas zinā fašisms spilgti atšķiras no lielniecisma. Kad Ļeņins kļuva par Krievijas diktātūru, tas turēja jau gatavu programmu rokā, kas bij pedantiski izstrādāta pēc Marksa dogmas. Raksturīgi ir, ka vēlāk boļševisms soli pa solim atkāpās no savas programmas, slēgdams ar tiešamību vienu kompromisu pēc otra. Tā saucamā jaunā saimnieciskā politika (NEP) ir bēdīga kapitulācija. Un komūnisma vietā, kam vajadzēja rasties saskaņā ar Ļeņina programmu, Krievijā ir radies tikai «boļševisms». — Musolinija attiecības pret ideoloģiju un īstenību ir citādas. Gatavu programmu tas sev līdz neatnesa.
Fašismam raksturīga īpašība ir tā, ka tas, gluži pretēji visām citām politiskām partijām, ir attīstījies nevis no programmas uz partiju, bet, gluži otrādi, no brīvas kustībasuz partiju un no partijas uz programmu. Sākumā bij nevis dogma, kā lieliniecismam, bet darbība, akcija. Fašistu programma izkristalizējās tikai pamazām vēlāk, sakarā ar notikumu gaitu. Musolinija piekritēji gan apgalvo, ka visa jaunās fašistu valsts struktūra jau pašā sākumā esot bijusi Musolinija galvā. To varētu apšaubīt, bet katrā ziņā jāatzīst, ka Musolinijs neļāva, lai kustība izvērstos anarchijā un aizrautu viņu pašu līdz, bet ar milzu gribu un ģeniālu intuīciju to vadīja zināmā, noteiktā virzienā. Sociālisma apkarošana un Itālijas atsvabināšana no lieliniecisma bij tikai pirmais solis. Diktātūra un varas pie savināšanās nebij fašisma mērķis, bet tikai līdzeklis. Visa fašistiskā kustība apsīktu smiltīs, ja fašisms neprastu atrast jaunus produktīvus mērķus, uzbūvēt un konstruēt. Itālijas fašisma apburošā īpašība ir tā, ka tas aug, attīstās, ir dzīvs. Jauno mērķu izveidošanā noteicošs bij fašistu sociālais sastāvs: galvenā kārtā intelligentā vidus šķira un sindikālistiskie strādnieki. (Musolinijs saprata, ka jaunu valsts iekārtu bez strādnieku palīdzības dibināt nav iespējams. Musolinija grūtais uzdevums bija atrast vienojošu pavedienu starp valsti un strādniekiem un vina ģeniālais atrisinājums bij arodu biedrību pārvēršana par valsts organisma sastāvdaļu. Katrai masu kustībai ir nepieciešams arī kāds mīts, kas iejūsmina masas, kāds ideāls, kam sekot. Jaunais ideāls, ko augstu pacēla Musolinijs un kas apvienoja strādniekus un intelligenci, bij ieslēgts vārdā — tēvu zeme. Var teikt, ka līdz 1926. gadam fašisms ir atradies organizācijas un tapšanas stāvoklī. No 1920. līdz 1924. gadam no tika vecās valdošās šķiras atvietošana ar jauno, fašistisko.
1924. gadā fašismam nācās pārciest grūto Mateoti krizi, kas izcēlās sakarā ar sociālista Mateoti noslepkavošanu. Tikai 1925. gadā fašisms stājās pie jaunās fašistiskas valsts teori jas radīšanas un tiesisko pamatu likšanas. Fašistu vēlākie galvenie programmas punkti, kā eksekūtīvais primāts, hierarchija, arodnieciskā tautas pārstāvība tomēr jau ilgāku laiku bij diskutēti partijas laikrakstos. 1925. gadā Musolinijs sasauca tā saucamo «18tu komisiju», kurā piedalījās 18 ievērojamākie Itālijas zinību vīri un atklātības darbinieki, kuruvārdi skaitās pie spīdošākiem visā zemē, piem.: Gentile, Korradini, Rossoni, Volpe, Arias, Gini, Rocco. Komisijas uzdevums bij izstrādāt reformu projektu fašistiskās valsts politiskai un sociālai iekārtai. Galvenā kārtā komisijai bij jāizšķir divi pamata jautājumi: lēģislātīvas un eksekūtīvas attiecības savā starpā un sabiedrības iedalīšanā korporācijās. Sakarā ar šiem abiem pamata problēmiem jaunā fašistiskā likumdošana sadalās divās grupās: politiskā un sociālā likumdošanā. Politiskās likumdošanas mērķis ir nokārtotvalsts atsevišķo varu (lēģislātīvas, eksekūtīvas un tiesas) attiecības savā starpā, bet sociālās likumdošanas nolūks ir juridiski nostiprināt sabiedrības jauno korporatīvo uzbūvi. Vissvarīgākie likumi, kas ienes pilnīgu apvērsumu agrākā iekārtā, ir šie: darba jeb arodbiedrību likums, izsludināts 1926. gada 3. aprīlī, carta de 1 lavaro, jeb darba satversme, izsludināta 1927. g. 21. aprīlī, un jaunais vēlēšanu likums, izsludināts 1928.gada 3. februārī.
Pirms pārejam pie jauno likumu tuvākas aplūkošanas, jānoskaidro fašistu ideoloģija, kas šos likumus radījusi. Fašisma valsts teorija, kā viņa izpaužas fašistu teorētiķu Alfreda Rokko un Džentiles rakstos, ir šāda. Liberāli un dēmokrati, kas reprezentē tagad valdošo individuālo sistēmu, redz valstī nevis mērķi, bet līdzekli atsevišķa individa labklājības pacelšanai. Tagadējais uzskats ir kā nevis individs ir valsts dēļ, bet valsts ir individa dēļ. No šīs līdzšinējās valsts teorijas spilgti atšķiras fašisms, kas redz valstī patstāvīgu organismu, kurā atsevišķās daļas organiski tā apvieno tas, ka valsts iegūst no savām sastāvdaļām neatkarīgu eksistenci, ar savas pašas īpašiem mērķiem. Valstī ir realizēta nacionālā vienība, bet nacionālā vienība nav kaut kas, kas eksistē tikai vienā acumirklī. Viņas saknes guļ pagātnē un stiepjas iekšā vistālākā nākotnē. Valsts (jeb nācija) ir mūžīga, bet individs pārejošs. No tā slēdzams, ka valsts mērķi nevar būt identiski ar individa mērķiem, kas tikai īsu laiku apdzīvo valsts territoriju. Valsts mērķiem jāiet priekšgalā. Atsevišķais individs ir daļa no vispārības un dzīvo vispārības labā. Ja valsts aizstāv atsevišķa individa intereses, tad tikai tik tā lu, cik valsts intereses saistītas ar individa interesēm. AIfreds Rokko lielā mērā dibina savu teoriju uz seno romiešu valsts mācību un vēlāko itāliešu valsts filozofiju, kuras pārstāvji ir Makkiavelli un Tomass Akoino. Individām pieder tikai tik daudz tiesības, cik tas atbilst suverēnās valsts raksturam. Individa pienākumi pret valsti turpretim ir neaprobežoti. Valsts ir nacionālās apziņas iemiesojums, valsts ir patstāvīga būtne, ar savu gribu, savu programmu un savu misiju. Valstij piekrīt arī svarīgais paidagoģiskais uzdevums atsevišķo pilsoni tā izglītot un audzināt, lai tas kļūtu par nacionālās vienības organisku locekli, lai viņa griba sakristu ar vispārības gribu.
Otrs fašistu teorētiķis, Džentile apzīmē valsti par apzinīgi darbojošos radošu spēku. Valsts, jeb iemiesotā nacionālā apziņa, nav cits nekas, kā gars un tātad darbība, akcija. Kā tālākā konsekvence no šī ir: fašistiskās valsts būtība ir darbība. Valsts izlieto savus spēkus, diendienā darbodamās. Starp visām trim valsts varām izpildu varai tā tad pieder pirmā vieta. Likumdošanas un tiesas vara tikai papildina un stiprina izpildu varu. Likumdošanas varai ir jāizstaro no izpildu varas: tāpēc parlamenta funkcijas ir jāaprobežo un izpildu varas funkcijas jāpaplašina. Jo izpildu varas panīkšana nozīmē valsts bojā eju. Kara gadījumā visi prasa stipru izpildu varu: dinamiskai valsts teorijai runātu pretī, ja miera laikā tas būtu citādi. Izpildu vara jāuztic tikai pavisam šaurai personu grupai, kas savā staipa sastāda pilnīgu vienību. Nav loģiski, ja dažu nedaudzu personu atbildīgais darbs ir atkarīgs no daudzu neatkarīgu personu iejaukšanās. Izpildu vara ir valsts dzīves sintezē, izpildu varas atbildīgās personas ieceļ ķēniņš. Jo tikai ķēniņš viens pats ir no dzimšanas caur savu dinastiju un tradīcijām ar valsti saaudzis, viņš viens pats visdzīvāk sajūt valsts vajadzības. Savu valsts teoriju fašisti uzskata kā specifiski italisku.
Blakus jaunai valsts teorijai fašisms ir radījis arī jaunu sabiedrisko (sociālo) teoriju. Jau agrāk aizrādīju, ka fašisms ir izaudzis no nacionālisma un sindikālisma kustības. Jau Itālijas nacionālisti uzsvēra ražotāju lielo lomu valstī, bet sindikālisti prasīja valsts aizbildniecību strādnieku sindikā tiem. Šīs abas kustības jau agrāk bij atzinušas, ka ražošanā un darba attiecībās nevar valdīt individuālā brīvība, bet ka te vajadzīga valsts iejaukšanās. Tā tad nevis 19. gadu simteņa saimnieciskais individuālisms un liberālisms, kura garīgais tēvs bija angļu tautsaimnieks Ādams Smits ar savu teoriju, bet drīzāk piesliešanās 18. gada simteņa absolūtismam, kad valsts regulēja ražošanu (merkantīlā sistēma). Fašistu sociālā teorija stāv sakarā ar jauno valsts teoriju un viņas saturs īsumā šāds. Līdzšinējā liberālā valsts cieš no antagonisma Starp indivīdu un valsti. Plaisa starp indivīdu un valsti ir pārāk liela. Atsevišķais individs nespēj aptvert savas attiecības pret valsti. Aroda biedrība ir tilts, kas ved no individa uz valsti. Tikai kļūdams par kādas profesionālas apvienības locekli, individs sāk apjaust, ka valsts ir visu sociālo spēku kopsumma, kur ietilpst visi ražojošie elementi. Atšķirībā no Marksa ideoloģijas, fašisms noliedz šķiras, bet atzīst, ka sabiedrība pastāv no liela skaita organizētu grupu. Marksisms noliedz nacionālo solidaritāti, fašisms turpretim glorificē nacionālo valsti. Viņš būvē jauno kārtību nevis uz šķiru antagonisma, bet uz visu sociāli saistīto grupu sadarbību, pie kam, lai jau katra no šīm grupām izpilda dažādas funkcijas, visā visumā tām ir vienlīdzīga nozīme vispārības labā. Katra saimnieciska darbība skaitās it kā vispārības dienestā. Aroda biedrība ir vienotājs starp individu un valsti. Aroda biedrībai piekrīt arī paidagoģiskais uzdevums mācīt atsevišķam indivīdam, ka tam jāierobežo savas intereses vis pārības labā. Visām korporācijām valsts uzliek par pienākumu apvaldīt savas privātās intereses un novadīt tās vispārības interešu gultnē. Aroda biedrība lai ir skola sociālai sadarbībai, skola, kur māca uzupurēšanos un nevis egoismu.
Fašisti uzskata valsts korporatīvo iekārtu par modernās attīstības neizbēgamu konsekvenci. Uz to norāda jau visās rūpniecības valstīs pastāvošās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas, impozantās strādnieku arodu biedrības, kasapvieno miljoniem strādnieku, un otrā pusē milzīgie finansu un rūpniecības koncerni, karteli un tresti. (Interešu sasaistīšana arodu biedrībās ir vēsturisks fainomens, kura attīstībavēl tikai sākusies. Kollektīvais darba līgums stājaspamazām individuālā darba līguma vietā. Valstij šinī gadījumā neatliek nekas cits, ka vai nu pasīvi noskatīties un atstāt arodbiedrību izveidošanos partiju dēmagoģijas varā,vai arī izlietot savu suverēno varu arodbiedrību kontrolei,viņu darbības lauka regulēšanai un, vēl tālāk ejot, padarīt viņas par valsts organisku sastāvdaļu. Atstājot arodbiedrībām brīvu vaļu, valsts apdraud pate sevi, tamdēļ ir nepieciešami, ka valsts šo milzu nākotnes spēku pie laika organize. Arī tautas politiska pārstāvība jāizņem no partiju rokām un jānodod aroda organizācijām.
Ražošanā fašisms atzīst privātās iniciatīves nepieciešamību un tamdēļ izturas noliedzoši pret marksisma saimniecības teoriju. Tomēr fašisms nav kapitālismam draudzīgs parastā nozīmē. Kapitālisms fašismam nav pašmērķis, bet gan tikai labākā forma vērtību ražošanai. Fašisms ciena kapitālismu tikai tik tālu, cik tas kalpo ražīgam darbam. Fašistu aprindās ciena aktīvo, impulsīvo uzņēmības garu, kas tanī pat reizē palīdz arī spējīgākiem uzstrādāties uz augšu.
Katrā organizācijas darbā fašisti lietā hierarchijas principu. Kā fašistu partija, tā valsts un sabiedriskā iekārta ir hierarchiski uzbūvēta. Fašistu partijas struktūra šodien ir šāda. Partijas priekšgalā stāv duče (Musolinijs, aiz viņa ģenerālsekretārs, tad provinciālo apvienību sekretāri un lokālo fasci di Combattimento sekretāri. Partijas galvenie orgāniir: lielā padome (Gran Consiglio), nacionālā direkcija (Direttorio Nazionale) un nacionālā padome (Consiglio Nazionale).
Lielās padomes locekļus nosaka partijas statūti. Prezidents ir Musolinijs, locekļi ir ministri, nacionālā direkcijavisā sastāvā, valsts sekretāri, daži Musolinija iecelti senātoriun daži citi valsts augstākie ierēdņi. Bez tam duče ir paturējis tiesību pievilkt augstākā padomē arī sevišķi nopelnu bagātus partijas piederīgos. Tādā kārtā Musolinijs var sev arvien sagādāt vairākumu. Fašistu lielā padome, kur apvienojas kā valsts, tā partijas augstākās amata personas, ir augstākais noteicošais orgāns, ne tikai partijas dzīvē, bet visāvalstī. Lielā padome iecel nacionālo direktoriju, sastāvošu noastoņiem locekļiem, viena pārvaldes sekretāra un viena galvenā sekretāra. Zem galvenā sekretāra stāv visas partijasdarbības nozares, no kurām svarīgākais ir: politiskais sekretāriāts, prese, propaganda, jaunatnes organizācijas, sieviešu apvienības, studentu apvienības. Sevišķa nozīme piekrīt politiskam sekretāriātam. Tam jābūt nomodā par to, ka katra partijas darbība atbilstu fašisma garam. Trešais galvenais orgāns ir nacionālā padome. Tās uzdevums ir kalpot augstākās partijas vadības informācijai unērtākai pavēlu izdalīšanai pa visu zemi. Tas ir partijas vienojošais loceklis ar provinci. Nacionālā padome sastāv no provinču sekretāriem, kurus savukārt ieceļ galvenais sekretārs. Katrs provinces sekretārs izvēlē sev no provinces fašistiem septiņus līdzstrādniekus, ar kuriem kopā tas sastāda provinces padomi. Provinces sekretārs ieceļ arī lokālo fasci sekretārus un ir atbildīgs par to, ka provincē nemazinājās partijas disciplīna. Lokālais sekretārs ieceļ sev piecus līdz strādniekus, kas tad iztaisa lokālo direktoriju. Lokālā fašistu apvienība (fascio) ir partijas spēka šūniņa. Katrs traucējums šūniņas dzīvē atstāj sliktu iespaidu uz partijas morā lisko un sociālo eksistenci. Tāpēc katram partijas piederīgam jāapzinās lielā atbildība, ko tam uzliek partija. lestājo ties partijā, katram jaunuzņemtam jānoliek šāds zvērasts: «Es zvēru, ka bez pretrunas sekošu dučes pavēlēm un visiem saviem spēkiem un, ja vajadzīgs, asinīm kalpošu fašistiskai revolūcijai.» — No katra locekļa fašistu statūti prasa šādas īpašības: uzticību, drosmi, strādīgumu un godīgumu. Ja fašists šo prasību neapmierina, tad kā sods paredzēta — izslēgšana no partijas. Katrs, ko no partijas rindām izstumj, ir «nodevējs un tam nav vietas politiskā dzīvē.» Katrai izslēgšanai no partijas jānotiek ar ģenerālsekretāra ziņu. Pie fašistu statūtiem pastāv kommentārs, kurā teikts, ka neviens nevar būt fašists, kurā dzīvo fašismam pretimrunājoša mentālitāte; kas nepierāda, ka tas nāciju stāda augstāk nekā savas privātās intereses; kas nepierāda savu ienākumu godīgu izcelšanos; kas dara darbus, kas nav Itālijas un fašisma cienīgi, un pretojas korporātīvās valsts iekārtai.
Fašistu partijas uzbūvi sīkāk apskatījām tamdēļ, ka tā ir jaunās Itālijas «dvēsele». Fašisms tagad ir vienīgā partija visā Itālijā, — Itālija ir no daudzpartiju zemes kļuvusi par vien partijas zemi. Fašistu partija ir no visām iedzīvotāju šķirām sastāvoša, hierarchiski uzbūvēta vienība, ar stipru korporāci jas garu un mistisku ticību vadoņa personai. Musolinija vara ir pēc 1926. gada tādā mērā paplašinājusies, ka vairāk nav domājams. Duče var izvest savu gribu lielā padomē, ja va jadzīgs, .ieceļot tur jaunus locekļus, viņš ieceļ arī ģenerāl sekretāru, kas nosprauž nacionālās direktorijas, jeb partijas izpildu orgānu darbības robežas un savukārt ieceļ provinces sekretārus. Ar politiskā sekretariāta un nacionālās padomes palīdzību Musolinijs ir informēts, kas notiek visos partijas kaktos un arvien zin, kur vajadzīga viņa iejaukšanās. Partija katru acumirkli ir viņam caurredzama kā kristalls un tamdēļ iespējams viņa lielais iespaids un noteikšana. Visas partijas amata personas nevis ievēlē, bet ieceļ no augšas.
Fašistu partijā skaitījās 1928. g. 28. oktobrī 6.814.403 ierakstītu biedru pēc ziņām, ko vācu presē sniedzis Itālijas sūtnis Berlīnē, grāfs Aldrovandii Marescotti). Tagad iestāšanās partijā ir ļoti apgrūtināta. «Līdzjutējus» un «pēdējās stundas» fašistus partija necik augstu nevērtē, jo tiem pārāk skaidri spīd cauri savtīgās intereses. Katru kandidātu pirms uzņemšanas pamatīgi pārbauda un lokālā fascio sekretāram sīki jāpārzin viņa morāliskā pagātne un ienākuma avoti. Neviens fašists,kas nav partijā sastāvējis vismaz divi gadus, nevar ieņemt nekādus partijas amatus. Nākotnei paredzēts fašistus izaudzināt dabīgā ceļā no fašistu jaunatnes organizācijām (Balillaun Avanguardia). Balilla organizācijās uzņem bērnus jau ar sešiem gadiem, bet ar astoņpadsmit gadiem jaunos cilvēkus svinīgi uzņem partijā. Ir skaidrs, ka šiem fašistu garā uzaudzinātiem jauniem cilvēkiem partija piešķir vislielākāspriekšrocības visādu amatu ieņemšanā partijā un valstī. (Līdzīgā veidā arī lielinieki organizējuši Krievijas jaunatnes audzināšanu komunisma garā). Partijas uzbūvei līdzīga ir arī jaunās valsts uzbūve. Tā kā pēc iepriekš aprakstītās fašistu valsts teorijas valsts bū tība ir darbība, tad valsts darbība koncentrējas izpildu varā un izpildu varai pieder valsts varas primāts. Agrākā Itālijā robeža starp lēģislātīvu un eksekūtīvu bij stipri saplūdusi. Ļoti bieži stāvoklis bij tāds, ka parlamenta deputāti locīja izpildu varu savās un savu vēlētāju interesēs un parlaments autorizēja tīri administratīvās dabas rīkojumus, kamēr no otras puses atkal kabineti bieži pārkāpa lēģislātīvas robe žas, izdodami likumus izņēmuma gadījumos.
Fašisms stiprināja izpildu varu un sašaurināja likumdošanas varu ar veselu rindu jaunu politisku likumu, no kuriem galvenais ir likums par valdības galvu (Capo del Governo). Šis likums piešķir ministru prezidentam milzīgas pilnvaras. Tas izcel viņu no pārējiem ministru kollēgam un piešķir tam ārkārtīgu godu un tiesības. Ministru prezidentu ieceļ un atceļ ķēniņš, par savu darbību tas ir atbildīgs vienīgi tronim. Tas nozīmē pil nīgu lūzumu agrākā Itālijas parlamentāriskā iekārtā. Pārējie ministri nav vairāk nekas, kā valdības galvas ēnas. Viņu ie celšana, darbības kontrole un atlaišana ir valldībs galvas da rīšana. Valdības galva var apvienot savās rokās arī vairā kas ministrijas un šo iespēju Musolinijs bagātīgi praktizē, va dīdams viens pats piecas ministrijas. Ārējā godināšana izteicas tā, ka svinīgos gadījumos Musolinijs iet pirms Anunciatas ordeņa bruņiniekiem, ķēniņa brālēniem. Valdības galva kontrolē parlamenta dienas kārtību un bez viņa piekrišanas nevar nevienu jautājumu likt apspriešanā. Valdībai ir piešķirta arī likumdošanas vara tādos gadījumos, kad jānokārto valsts pār valdes organizācija un darbība. Ar šo tiesību ir lielā mērā stiprināta eksekūtīvas vara, jo tā ir atsvešināta no pienākuma katrā atsevišķā gadījumā prasīt pēc parlamenta piekrišanas. Provincē valsts, izpildu varas reprezentants ir prefekts. Visi valstiskās pārvaldes pavedieni, ieskaitot skolas, pastu un satiksmi, satek prefekta rokās. Prefektam jārūpējas par vie notu politisko iīniju visās valsts darbības nozarēs. Prefekts iespaido arī komunālo iestāžu darbību, tas nosaka un saskaņā ar iekšlietu ministriju ieceļ komunālās padomes locekļus. Jauno komūnālo iekārtu fašisms nodibināja 1926. gadā, ievezdams tā saucamo podestā satversmi, pēc kuras komunā lās pārvaldes priekšgalā stāv birģermeistars jeb podestā, ko ieceļ ķēniņš. Viņam blakus stāv komūnālā padome, kuru, kā jau teikts, no aroda apvienību vidus izvēlē un ieceļ prefekts vai iekšlietu ministrija. Padomei nepiekrīt lemšanas, bet tikai atsauksmes un padomdošanas tiesība. Parlamenta stāvoklis līdz 1929. gada martam, t. i. līdz jaunā arodu parlamenta ievēlēšanai saskaņā ar jauno vēlēšanu likumu, bij šāds. Pēc tam, kad visi fašisma politiskie pretinieki bij pārspēti, parlamenta kaujas lauku kopš 1925.gada pārvaldīja fašisti. Agrākie Itālijas politikas vadoņi ir Salandra, Orlando un Giolitti ir atkāpušies no politiskās dzīves. Un tā kā arī fašisti — parlamenta locekļi irpadoti partijas disciplīnai un tiem jāklausa partijas direktīvam, tad līdzšinējais parlaments patiesībā bij lieks ornaments pie fašistu ēkas. Arī pats Musolinijs jau partiju dibinot parparlamentu izteicies: «Tagadējā politiskā parlamenta pārstāvība mūs nevar apmierināt. Mēs vēlamies saimniecisko interešu pārstāvību.» — Jaunais vēlēšanu likums, ko apskatīsim turpmāk, piešķir lielāku lomu saimnieciskai pārstāvībai. Katrā ziņā sagaidāma Itālijas parlamenta atdzīvināšanaar jauno vēlēšanu likumu, pēc kura parlaments pārveidojamssaskaņā ar jaunās korporatīvās iekārtas garu.
Jaunās korporatīvās iekārtas pamatā ir darba jeb arodbiedrību likums, kas izsludināts 1926. gada 3. aprīlī un darba satversme (carta del lavoro), izsludināta 1927. gada 21. aprīlī. Saskaņā ar šiem likumiem visi valsts strādājošie iedzīvotāji sadalās divās lielās grupās: darba devējos un darba ņēmējos. Kā darba devēji, tā darba ņēmēji ir savukārt organizēti valsts sindikātos. Sindikāti ir profesionālas apvienības, līdzināmas mūsu arodu biedrībām, rūpnieku vai lauksaimnieku apvienībām.
Sindikāti sadalās pirmās pakāpes un augstākās pakāpes sindikātos. Augstākās pakāpes sindikātus sauc arī par konfēderācijām. Likums atzīst visā valstī sešas darba devēju un sešas darba ņēmēju konfēderācijas.Tās ir: industrijas, tirdzniecības, zemkopības, jūras un gaisakuģniecības, iekšzemes transporta un banku konfēderācijas.Kā septītā pieslienas sešām darba ņēmēju konfēderācijām intellektuālo profesiju konfederācija (dzejnieki, komponisti, advokāti, inženieri, ārsti v. t. t.) Visas šīs 13 konfēderācijas irpadotas korporāciju ministrijai, kuras priekšgalā kopš 1926.gada stāv Musolinijs. Pirmās pakāpes sindikātiem ir lokāls raksturs. Tie apvieno kādas atsevišķas pilsētas vai apgabala viena aroda ražotājus, piemēram Milānas ķīmiskas rūpniecības strādniekus, vai Kalabrijas lauksaimniekus. Pirmās pakāpes sindikāti apvienojas savā starpā un sastāda augstākās pakāpes sindikātus, jeb konfēderācijas. Sindikātiem ir juridiskas personas raksturs, ar noteiktutiesību un pienākumu apjomu. Katram atsevišķam sindikātamvajadzīga valsts atzīšana, pie kam valsts apstiprina statūtus,uzņemšanas noteikumus, kā arī sindikātu priekšsēdētāju un +sekretāru. Mazākos sindikātus apstiprina prefekts, bet augstākās pakāpes sindikātus, tā saucamās fēderācijas un konfēderācijas apsliiprina korporāciju ministrija. Valsts patura pār sindikātiem stingru kontroli, tai ir atļauts atsevišķos sarežģītos gadījumos Sindikāta vadību nodot valsts komisāram,vai arī atcelt sindikāta atzīšanu. Lai jauns sindikāts iegūtuvalsts atzīšanu, vajadzīga brīvprātīga apvienošanās, tā tads spaidu kārtā nodibināts strādnieku sindikāts nav uzskatāmspar strādnieku pārstāvi. Otrkārt, sindikātiem jāapvieno zināms minimāls skaits locekļu. Lai nodibinātu darba devēju sindikātu pietiek, ka tie darba devēji, kas vēlas apvienoties, nodarbina lielo daļu kāda apgabala vai pilsētas zināmas rūpniecības nozares darba ņēmēju; darba ņēmēju sindikātiem vajadzīgs, ka tie apvieno Vio daļu attiecīgā aroda un attiecīga apgabala darba devēju. Katrā apgabalā var pastāvēt tikai viens zināma aroda darba devēju sindikāts un tikai viens tāpaša aroda darba ņēmēju sindikāts. Tādā kārtā iznāk, ka mazākums, sastāvošs no Vio daļas darba devēju vai darbaņēmēju var iegūt pārstāvja tiesības par atlikušām 9/10 daļām,kas nav apvienotas sindikātā. Saprotams, ka tikai fašistiskinoskaņotie sindikāti iegūst valsts atzīšanu. Apvienošanāssindikātos ir noliegta armijas un flotes piederīgiem, valstsierēdņiem, tiesnešiem un profesoriem. Augstākās pakāpes sindikātiem, jeb konfēderācijām ir atļauts apvienoties savā starpā un nodibinot sindikātu valsts apvienību. Tā, piemēram, darba ņēmēji jau ir nodibinājuši fašistisko sindikātu valsts apvienību. Sindikātu uzdevums ir pārstāvēt savu locekļu garīgāsun saimnieciskās intereses, veicināt vinu tikumisko, arodniecisko un valstisko audzināšanu. Šis uzdevums attiecas netikai uz ierakstītiem sindikātu locekļiem, bet uz visiem attiecīgā arodā nodarbinātiem iedzīvotājiem. Šim nolūkam sindikāti dibina arodu skolas, pabalstu kases, institūtus ražošanas pacelšanai un veicināšanai. Galvenais sindikātu uzdevums tomēr ir slēgt kodlektīvus darba līgumus, kas ir saistošine tikai sindikāta locekļiem, bet arī visiem aroda piederīgiemārpus sindikāta. Tarifa līgumus slēdz savā starpā attiecīgiedarba devēju un darba ņēmēju sindikāti, līguma oriģinālu deponē pie vietējā prefekta un tā saturu izsludina provincesavīzē, vai arī oficiālā valdības sludinājumu lapā. Līguma slēdzēji uzņemas divkāršu atbildību: 1) ka katrs sindikāta loceklis līgumu pildīs un 2), ka sindikāts nesīs civilatbildību pareventuāliem zaudējumiem, kas var celties līgumu laužot. Bez tam sindikāta pienākums ir nokārtot arī visus ar arodu saistītos strīdus; ja izlīgšana nav iespējama, tad vienīgi sindikātam ir tiesība, nodot strīda izšķiršanu darba tiesām.
Savu mērķu izvešanai sindikāti apliek savus locekļus ar nodokļiem, pie tam ne tikai savus locekļus, bet visus zināma aroda piederīgos, arī tos, kas stāv ārpus sindikāta. (Maksimālais nodokļa apmērs ir: pie darba ņēmējiem vienas dienas alga, pie darba devējiem vienas dienas alga par katru uzņēmumā nodarbinātu strādnieku. No ienākušās summaskatru gadu Vio daļa jānoliek fonda dibināšanai, kas domāts kā garantija par sindikāta noslēgtiem līgumiem tanī gadījumā, kad jānes zaudējumu atlīdzība. Bez sindikātiem likums paredz vel korporācijas, kas ir it kā starploceklis starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Šīm organizācijām nepiemīt juridiskas personas raksturs, tās ir it kā delegātu padome vienai vai vairākām kādu uzņēmuma veida katēgorijām. Korporācijā kā devēji, tā darba ņēmēji sūta vienādu pārstāvju skaitu. Par priekšsēdētāju likums paredz neitrālu personu, kādu ministrijas ieceltu ierēdni, piemēram, prefektu. Korporāciju uzdevums ir strīdu nokārtošana starp abām pusēm, normu uzstādīšana darba noteikumiem, ražošanas veicināšana.
Lai novērstu streikus un citādu patvaļīgu izrēķināšanos, ir nodibinātas darba tiesas. Viņu uzdevums ir nokārtot strīdus, kas cēlušies pie kollektīvā līguma nepildīšanas, kā ari jaunas darba prasības uzstādot. Šīs tiesas sastāv no 3 profesionāliem tiesnešiem un 2 lietpratējiem, kurus ieceļ katra atsevišķā gadījumā. Lietpratēji nav kādas interešu grupaspārstāvji, bet neatkarīgas, neitrālas personas. Tiesas spriedumam jābūt saskaņotam ar valsts saimnieciskām interesēm.Tiesā var lietu ierosināt tikai attiecīgs sindikāts, bet izņēmuma gadījumos arī valsts prokuratūra, ja ar darba devēju undarba ņēmēju brīvprātīgu vienošanos kaut kādā ziņā ir apdraudētas vispārības intereses. Tā kā jaunais 1926. g. aprīļa darba likums ir spēkā jautrešo gadu, tad varētu jau runāt par viņa rezultātiem.
Saskaņā ar korporāciju ministrijas publicētiem datiem uz 1927.g. 31. decembri sindikātos bij šāds skaits ierakstītu locekļu: Darba devēju 1. Industrija 81.1072. Zemkopība 250.4593. Tirdzniecība . 367.8744. Jūfas un g. kuģn. . 1.9615. lekšzemes transports 25.5016. Bankas 2.019Kopā 728.921 Darba ņemeju1. Industrija 1.106.2622. Zemkopība 935.0553. Tirdzniecība 135.1424. Jūras un g. kuģn. 33.9945. lekšzemes transports 119.7846. Bankas 25.987 Kopā 2.356.224 uz apm. 3 miljoniem darba devēju. uz apm: 10 miljoniemdarba ņēmēju.
Tā tad no visiem darba devējiem un darba ņēmējiem irorganizēta apm. 1U daļa, kuras lēmumi tad ir saistoši priekšatlikušām 3/4 daļām. Katrā ziņā jāpieņem, ka pēc 1927. g.31. decembra organizētu darba devēju un darba ņēmēju skaitsbūs palielinājies. Atsevišķas saimniecības nozares apvienošanas ir notikusi šādā kārtā: rūpniecības uzņēmēji ir apvienojušies pēc provincēm un šīs provinces apvienības sadalās savukārt tikdaudz sekcijās, cik attiecīgā provincē ir industrijas kategoriju. Visas valsts kādas rūpniecības katēgorijas sekcijas ir savukārt apvienotas nacionālā apvienībā, piemēram visas valsts tekstilrūpniecības sekcijas. Visā zemē pastāv 42 šādas nacionālas apvienības pēc rūpniecības katēgorijām unviņas visas kopā ar provinces industrijas sindikātiem sastāda fašistisko valsts industrijas apvienību (konfederāciju). Amatnieki un rūpniecības uzņēmumu vadītāji apvienojas atsevišķā nacionālā apvienībā. Darba ņēmēju sindikāti ir iekārtoti tāpat kā darba devēju sindikāti. Sevišķu darba ņēmēju grupu sastāda septītā valsts konfederācija — (intellektuālie), kas sastāv no 16 dažādiem aroda sindikātiem, kā piem.: dzejnieki un.rakstnieki,tēlojošie mākslinieki, komponisti, advokāti, ārsti, aptiekāri, inženieri v. t. t. Korporācijas ir gan paredzētas likumā, bet nav vēl realizētas. Viņu vietā ir nodibinājušās tā saucamās intersindikālistiskās komitejas, kas saņem savas direktīvas no centrālkomitejas. Centrālkomiteja stāv zem korporāciju ministrijas sekretāra prezidija. Konfēderāciju prezidenti ir centrālkomitejas locekli. 1928. g. pavasarī noslēdza pirmo lielāko kollektīvo darba līgumu ar 500.000 dzelzs un tērauda rūpniecības strādniekiem. Šīs līgums nosaka minimālās dienas, kā arī gabalu algas. Tālāk tas nosaka savstarpīgo apdrošināšanu. Attiecībā uz darba ilgumu ir noteikta 8 stundu darbadiena, pie kam tomēr veselai rindai rūpniecības uzņēmumu iratļauta nepieciešamos pierādītos gadījumos 9 stundu darbadiena, bez sevišķa atlīdzinājuma par virsstundām. Arī lauksaimniecībā ir atļauti ievērojami novirzījumi. Lai gan streiksir likumā noliegts, tomēr šur tur vēl gadās lokāli streiki, ko valdība un korporācijas jau cenšas ātrumā likvidēt un diferences izlīdzināt. Kā no iepriekšējā apraksta bij redzams, arī fašistu valstsarodnieciskā uzbūvē valda hierarchiskais princips. Musolinija korporāciju ministra rokās koncentrējas augstākā pārraudzība pār sindikātiem, viņš apstiprina arī ievērojamāko sindikātu prezidentus; augstākie sindikāti pārrauga zemākos,vada viņu darbību. Sindikātiem ir atstāta tikai brīvība rīkoties likuma robežās, citādā ziņā viņi ir padoti valsts gribai. Tā ir kapitālistiskā sistēma, bet ar neaprobežotu valsts iejaukšanās iespēju. Kapitālistiskā — ražošanas kārtība paliek, bet tai jābūt saskaņotai ar vispārības interesēm. Privātīpašums, pēc fašisma ideoloģijas ir «sociāla funkcija», darbs ir «pienākums pret valsti». Fašisms uzskata organizētos strādniekus par tādu milzu varas faktoru, ar kuru ir jāsaprotas, ja negrib, lai valsts sadrūp šķiru cīņā. Interesanti ir atzīmēt, ka fašisms izglāba kapitālismu no sociālisma nagiem, bet nostāda to vispārības kalpībā. Ražošanai, pēc fašistu uzskata, ir jākalpo vispārības interesēm. Tādā garā ir izstrādāta arī jaunā dar ba satversme (carta del lavoro), kas paredz, ka valstij piekrīt tiesība zināmos gadījumos pašai uzņemties ražošanu, ja trūkst privātās iniciatīves, vai ja tā nav pietiekoša, vai arī ja valsts politiskās intereses ir apdraudētas. Ar 1928. g. 3. februārī izsludināto jauno vēlēšanu likumu ir likvidēts vecais politiskais parlaments un .tā vietā jāstājas jaunam saimnieciskam parlamentam, kas dibinātsuz arodnieciskā principa. Jaunais arodu parlaments aptver 400 deputātus, pie kam visa valsts ir viens vienīgs vēlēšanu rajons. Katra deputāta vietai uzstādāmi 2 kandidāti, tā tad pavisam 800 kandidāti, no kuriem 600 uzstāda 13 valsts konfēderācijas un atlikušos 200 dažādas kulturālas un sociālas organizācijas. No šiem 800 kandidātiem fašistu lielā padome sastāda listi ar 400 kandidātiem, pie kam tam ir tiesība, uzstādīto kandidātu vietā ielikt arī savas izvēlētas personas. Tā sastādīto listi izsludina visā valstī un vēlētājiem ir tiesība balsot par šo listi en bloc, nododot balsi «par» vai «pret». Ja vairāk nekā puse balsotāju balso pret listi, tad jāizsludina jaunas vēlēšanas, kurām visas organizācijas ar vairāk nekā 5000 locekļiem iesniedz savas listes.. Pēc šīm jaunām vēlēšanām par ievēlētiem skaitās tie kandidāti, kas dabūjuši visvairāk balsu. Tomēr šinī gadījumā valdība patur tiesību 1Udaļu deputātu deleģēt pēc savas izvēles. Katrā ziņā jaunais likums daudzos punktos vēl neskaidrs. No saimniecības viedokļa jāatzīst, ka te pirmo reiz mēģināts politisko partiju parlamentu atvietot ar lietpratēju saimniecisku parlamentu. Jaunā parlamenta vēlēšanas pirmo reiz notika 1929.g. martā. Vēlēšanu iznākums, pēc Stefani aģentūras presēsniegtām ziņām ir šāds. No 9.650.570 balsstiesīgiem iedzīvotājiem, savas balsis nodevuši 8.650.740 vēlētāji. Tā tadparlamenta vēlēšanās piedalījušies 89,63 procenti no visiemvēlētājiem. Par valdības sarakstu nobalsojuši 8.506.576 vēletāji, bet pret to 136.198. Nederīgas bijušas 6.824. zīmītes. Šāds iznākums katrā ziņā nozīmē fašisma pilnīgu triumfu.
Vai fašisms Itālijā pastāvēs? — Liekas, ka nekad vēl tas nav bijis tik stiprs kā tagad. Jaunā parlamenta vēlēšanu iznākums rāda, ka Itālijā tikpat kā nemaz nav politiskas opozīcijas. Jājautā tikai, vai fašisma konstruētā politiskā un sociālā iekārtā var eksistēt arī bez diktātūras un vai fašisms var pastāvēt bez leģendārās Musolinija personas, kas ar gigantisku gribu loka savas tautas ceļus jau septiņus gadus. Fašisma cīņas periods ir izbeidzies, visi politiskie pretinieki ir pārspēti. Tagad fašisms var iegriezties mierīgākos ūdeņos, un viņa jaunais uzdevums ir tautas valstiskā audzināšana fašisma garā. Pēc Musolinija paša vārdiem lielākais uzdevums tagad būtu Itālijas tautu «atmusolinizēt», t. i. tādā mērā pa darīt fašismu neatkarīgu no Musolinija personas, ka fašistiskā iekārta spētu turpināties arī tad, kad duče vairs nebūtu.
Biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) Interneta vietne
Biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) Interneta vietnes adrese: http://www.represetie.lv
Saistībā ar padomju okupāciju Latvijā vienmēr urdīs doma – vai varēja būt citādāk
Novērst Latvijas okupāciju nebūtu bijis iespējams arī tad, ja Latvija būtu bijusi demokrātiska valsts, bet tā, iespējams, būtu bijusi citādāka – pastāvētu brīva prese, brīvi viedokļi, cilvēki būtu informētāki. Būtu kļūda par notikušo vainot Kārli Ulmani, taču ir situācijas, kuras arī viņš varēja risināt citādāk, Latvijas Radio raidījumā “Brīvības bulvāris” vērtēja vēstures profesors Aivars Stranga, norādot, ka šis jautājums – vai varēja būt citādāk – allaž nodarbinās vēsturnieku prātus.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/sarunas/vesturnieks-saistiba-ar-padomju-okupaciju-latvija-vienmer-urdis-doma–vai-vareja-but-citadak.a472977/?fbclid=IwAR1O-x7FZL03eBPStQtMk41woV5TSlV5fXBEXUyFXXb39AhBk1eeNiqMX4I
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 