Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Terora ceļā…» — Komunistiskā genocīda simtgade

«Terora ceļā…» — Komunistiskā genocīda simtgade

Īsfilma, kas stāsta par komunistiskā režīma genocīda noziegumiem, pastrādātiem pret krievu tautu, kā arī pret citām Krievijas tautām.

Šo īsfilmu Krievu pilsoniskās sabiedrības veicināšanas un krievu emigrantu atbalsta asociācija (AREM) sagatavoja 2018.gada 5.septembrim, Sarkanā terora dekrēta simtgadei.

Filmai ir subtitri latviešu valodā.

Filmas vietne: https://arem.lv/lv/terora-cela/

 

October 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuvas nacionālo partizānu komandieri pārapbedīs valsts līmeņa bērēs

Viss raksts: https://www.la.lv/lietuvas-nacionalo-partizanu-komandieri-parapbedis-valsts-limena-beres

Lietuvas nacionālo partizānu komandieri pārapbedīs valsts līmeņa bērēs


Ādolfs Ramanausks
Ādolfs Ramanausks
Foto no Lietuvas Aizsardzības ministrijas mājaslapas

Viļņas Universitātes Sv. Jāņa baznīcā piektdien visu dienu un sestdien līdz plkst. 12 notiks tautas atvadīšanās no leģendārā lietuviešu nacionālo partizānu komandiera Ādolfa Ramanauska “Vanaga” (1918 – 1957) pīšļiem, kurus sestdien, 6. oktobrī, ar militāru godu valsts bērēs pārapbedīs Lietuvas galvaspilsētas Antakalna kapsētā.
“Lietuvieši valstiskā līmenī pauž lepnumu par savu pretošanos padomju okupācijai,” šo notikumu komentē LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks, nacionālo partizānu vēstures speciālists Zigmārs Turčinskis.

Ādolfs Ramanausks, pēdējais Lietuvas nacionālo partizānu kustības komandieris ar segvārdu “Vanags”, pirmskara neatkarīgās Lietuvas valstī bija skolotājs, kurš īsi pirms padomju okupācijas ieguva Lietuvas armijas rezerves leitnanta pakāpi.

Izvirzās vadībā

Pieslējies bruņotās pretošanās kustībai 1945. gada sākumā, Ramanausks – Vanags vispirms bija partizānu vienības komandieris, bet dažu gadu laikā kļuva par vienu no visas pretošanās kustības līderiem.

Viņa organizatora spēju, drosmes un arī inteliģences dēļ (Ramanausks pastāvīgi darbojās kā publicists nelegālajos izdevumos) “Vanagu” 1949. gada februārī apstiprināja par visas Lietuvas Brīvības cīnītāju savienības (LLKS) padomes prezidija priekšsēdētāja, tas ir visas Lietuvas nacionālo partizānu apvienoto spēku komandiera Jona Žemaiča vietnieku.

1951. gadā viņš stājās Žemaiča vietā. 1952. gadā, redzot, ka atklāta bruņota cīņa prasa pārāk lielus upurus un pretestības vēriens mazinās, “Vanags” pieņēma lēmumu pāriet uz pasīvo pretošanos un uzsāka dzīvi, izmantojot viltotus dokumentus un identitāti. Četrus gadus čekisti viņu intensīvi meklēja.

Nodots un spīdzināts

Tikai 1956. gadā radās nodevējs, kas izdeva “Vanagu”. Ramanausku arestēja, zvēriski spīdzināja, sakropļoja, līdz 1957. gadā piesprieda nāvessodu nošaujot, ko izpildīja tā paša gada 29. novembrī. Tautas atmiņā viņš jau bija ieguvis nacionālo varoņa statusu.

Pēc 1990. gada tas dažādos veidos tika apstiprināts oficiāli. Viņam pēc nāves piešķīra brigādes ģenerāļa pakāpi un apbalvoja ar Vīta Krusta ordeni. Tajā pat laikā “Vanaga” kapa vieta ilgu laiku palika nezināma.

Tikai pagājušajā gadā parādījās pavediens, ka čekisti varētu būt viņu aprakuši Viļņas Bāreņu kapos, kas ir Antakalna kapsētas daļa. Padomju okupācijas laikā tur parasti apglabāja ar nāvi sodītos, cilvēkus bez piederīgajiem un neidentificētos.

Šī gada sākumā veiktajā ekshumācijā tika atrasts galvaskauss un skeleta daļas, kuru DNS un antropoloģiskā analīze apstiprināja, ka atrastais tiešām ir lietuviešu pretošanās kustības simbols – komandieris “Vanags”.

Sestdien zārku ar nacionālā partizāna pīšļiem nogādās Viļņas katedrālē, kur notiks bēru dievkalpojums. Pēc tam procesija ar valsts amatpersonu līdzdalību dosies uz Antakalna kapsētas sektoru, kur parasti apbedī valsts mēroga personības.

Lietuvieši prot godāt

Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) norāda, ka šis gads Lietuvā pasludināts par Ādolfa Ramanauska “Vanaga” gadu.

“Lietuvas nacionālo partizānu kustības atcere atjaunotajā Lietuvā arī visos iepriekšējos gados bijusi goda vietā. Lietuvieši vairāk nekā 10 gadu ilgo partizānu karu pret okupācijas režīmu uztver kā Lietuvas armijas cīņu okupācijas apstākļos. Lietuviešu partizāni cīnījās lielākās militārās vienībās, kas atgādināja armiju, nekā Latvijā, kur lielās partizānu apvienības darbojās tikai 1945.-1946.gadā. Tas daļēji izskaidro lietuviešu lielo cieņu pret nacionālajiem partizāniem,” skaidro Jansons.

Savukārt vēsturnieks Zigmārs Turčinskis uzsver, ka lietuvieši ar šādiem pasākumiem veido “savu pozitīvo mītu par pagātni”, par ilgstošo cīņu pret padomju okupāciju: “Viņi saka – mēs bijām cīnītāju tauta, kura pretojās un cīnījās. Bija okupācija, bija represijas, ciešanas un zaudējumi, bija kolaborācija un nodevība. Bet mēs pretojāmies un ar to lepojamies. Un šis lepnums tiek pausts valstiskā līmenī. Līdz ar to tas aiziet tālāk kā nacionālais mīts. Mēs esam tādi, kādus mēs sevi uztveram un pasniedzam gan pasaulei, gan mūsu jaunatnei. Un lietuvieši prot pasniegt sevi un savu vēsturi.”

Ritvars Jansons atgādina, ka Latvijā nacionālo partizānu Brāļu kapu sektori ir arī Kuldīgas un Aknīstes kapos: “Tie gaida brīdi, kad Latvijā būs pārvarētās okupācijas sekas – bailes godināt nacionālo partizānu kustību visaugstākajā valstiskā līmenī.”

LA.lv

October 3, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas

Viss raksts: https://www.la.lv/psrs-soditi-latvijas-aizmirsti-nevelas-vertet-reabilitacijas-lietas

PSRS sodīti, Latvijas aizmirsti. Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas

Ģirts Zvirbulis

Vēlēšanu priekšvakarā Saeima attapusies, ka pat 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas virkne padomju režīma represēto un nogalināto cilvēku joprojām nav reabilitēti.

Pieņemt nepieciešamos likuma grozījumus gan šis sasaukums vairs nepagūs, tādēļ risinājums būs jāmeklē jaunajam parlamentam.

“Pašreizējais likums “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” pieņemts 1990. gada 3. augustā, kad mūsu teritorijā vēl atradās padomju armijas daļas un darbojās VDK struktūrvienības. Tādēļ likumā nebija iespējams iekļaut virkni personu, kuras normālā demokrātiskā režīmā būtu pelnījušas reabilitāciju,” skaidroja deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA). Tādēļ viņš kopā ar kolēģiem no citām frakcijām piedāvā grozīt šo likumu, paplašinot to personu loku, kuriem pienāktos reabilitācija.

Saskaņā ar grozījumiem reabilitācija pienāktos dažādu okupācijas armijas militāro veidojumu tribunālos notiesātajām personām, kā arī Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas pilsoņiem, kas tika represēti Latvijas teritorijā vai par Latvijā nodarītiem pārkāpumiem un šo personu pēcnācējiem. Tāpat reabilitētas tiktu personas, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika atkārtoti sodītas par kara noziegumiem, kuros tās nemaz nevarēja būt vainīgas, kā arī cilvēki, kuri sodīti par “noziegumiem”, kas pēc okupācijas fakta atzīšanas nemaz nav noziegumi (piemēram, par padomju dzimtenes nodevību).

Pēc likumprojekta autoru aplēsēm, šie grozījumi ļaus reabilitēt aptuveni 2200 cilvēku. Dzīvo vidū gan šobrīd varētu būt atlikuši vien daži desmiti, jo liela daļa sodīta ar nāvessodu, citi miruši dabīgā ceļā, tā arī nesagaidot reabilitāciju.

“Šis skaitlis, protams, nav liels, bet vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nolūkā ikviena nelikumīgi represēta persona ir jāattaisno,” pēc iepazīšanās ar likumprojektu atzina Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).

Saeimas juristi un tiesību eksperti gan brīdināja par vairākiem trūkumiem Kiršteina piedāvātajos grozījumos. Piemēram, pārmērīgi aizraujoties ar reabilitāciju, varētu tikt attaisnoti arī parasti bandīti un kriminālnoziedznieki. Tāpat arī nav skaidrs, kura institūcija nodarbotos ar reabilitācijas prasību izvērtējumu.

Agrāk to darīja Ģenerālprokuratūra, kur pat šādām lietām bija īpašs prokurora amats, bet šobrīd prokuratūra nevēloties atgriezties pie šā pienākuma. Uz komisijas sēdi aicinātais Ģenerālprokuratūras pārstāvis deputātiem par sašutumu tā arī nebija ieradies.

Otrs variants būtu, ka reabilitācijas prasības izvērtē Augstākā tiesa, bet arī tā nav sajūsmināta par šādu papildu uzdevumu. Kritiķi arī aizrāda, ka likumprojektā nav aprēķināta ietekme uz budžetu, jo līdzekļi šim mērķim būs nepieciešami – gan ekspertu algošanai, gan vēlāk iespējamai pabalstu izmaksai.

Reabilitācijas apliecības saņemšana pati par sevi tās saņēmējiem nekādu labumu nesniedz, bet ļauj pretendēt uz politiski represētās personas statusu ar visiem tām pieejamajiem pabalstiem un atvieglojumiem.

Neskatoties uz ekspertu iebildumiem, Saeimas Cilvēktiesību komisija nolēma likumu virzīt uz skatīšanu pirmajā lasījumā. Vienlaikus gan deputāti vienojās, ka šeit būs nepieciešams veidot darba grupu, kura izvērtētu likumprojekta strīdīgos aspektus. Līdz ar to skaidrs, ka pašreizējā sasaukuma laikā reabilitācijas likums netiks grozīts.

LA.lv

 

October 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vējonis vēl nav izlēmis, vai izsludinās likumu par VDK dokumentu publiskošanu

Valsts prezidents Raimonds Vējonis par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanas likuma izsludināšanu vai neizsludināšanu lems pēc tam, kad gala lēmumu par likumprojektu būs pieņēmusi Saeima un būs pieejams tā teksts, aģentūrai LETA norādīja Valsts prezidenta kancelejā.

 

Kancelejā skaidroja, ka Valsts prezidents atbalsta VDK dokumentu publiskošanu jeb čekas maisu atvēršanu, un Saeima lēmumu par čekas maisu atvēršanu jau ir pieņēmusi iepriekš – 2014. gadā.

“Šobrīd būtisks ir jautājums par veidu, kādā tas tiks darīts. Svarīgi, lai sabiedrībai sniegtā informācija un veids, kādā tā tiek publiskota, ir korekta un kalpo sabiedrības kopējām interesēm,” norādīja Vējonis.

Jau vēstīts, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstījusi likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu internetā šogad.

Paredzēts publiskot aģentūras kartotēkas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem. Plānots noteikt, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3.decembrim nodod dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31. decembrim.

No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt arī vēl citus VDK dokumentus.

Saeima par likumprojektu galīgajā lasījumā varētu lemt ceturtdien.

Jautājums par tā dēvēto “čekas maisu” publiskošanu ir aktuāls vairākus gadus un par šo soli ir izskanējuši pretēji viedokļi.

 

October 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisi – spilvens varas komfortam

Čekas maisi – spilvens varas komfortam
Viss raksts: https://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/259068-cekas-maisi-spilvens-varas-komfortam.htm

©F64


Juris Putriņš atrakstīja man vēstulīti: «Sveiks, Viktor! Nupat notiekošais man kārtējo reizi atgādināja par tā saucamo nevēlamo personāliju sarakstu. Atceros, ka pirms Agenda21 likvidācijas runāju ar vairākiem Rīgas domes komiteju vadītājiem. Veseli divi no viņiem man lika saprast, ka esmu iekļauts nevēlamo personāliju sarakstā.

Tāpat bija ar Arvīdu Ulmi – par to man jautrā prātā pirms gadiem 15 izstāstīja viens no tā laika prokuroriem. Bet pats neticamākais, ka tas turpinās arī tagad. Un te šonedēļ mani īpaši pārsteidza nacionāļi, kas vienbalsīgi nobalsoja pret Arvīdu. Manuprāt, tas vienkārši ir gļēvums, un godīgi: man kauns par nacionāļiem – viņi apkauno ne tikai sevi. Ko teiksi, Viktor?»

Laiks ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti ar veco režīmu

Ko es teikšu, Juri? To, ka mani bezmaz vai skumji sasmīdināja nupat paustais Drošības policijas (DP) priekšnieka Normunda Mežvieta apgalvojums, ka VDK kartotēkas publiskošana «var radīt zināmus riskus nacionālajai drošībai». Tāpat kā SAB priekšnieka Jāņa Maizīša vēstījums, ka šo publicēšanu «var izmantot nedraudzīgās valstis». Sasmīdināja tāpēc, ka šāds refrēns atkārtojas jau gandrīz 30 gadus. Savu pirmo tekstu, ka čekas maisu saturam jātop atklātam, es publicēju kaut kad deviņdesmito gadu sākumā. Un mani pilnīgi nesatrauca tas, vai es esmu tajos maisos vai neesmu. Jo, neraugoties uz saviem «pareizajiem» darbiem, neesmu ne stučījis, nedz arī līgts stučīšanai. No tādiem darbiņiem mani atradināja mana institūta puikas, un viens no maniem garīgajiem skolotājiem, jau 1940. gadā uz lēģeriem aizsūtītais, nekad savu vainu neatzinušais Latvijas vecticībnieks – mans sievastēvs, kuri (un nevis kāds latvietis) mani apgaismoja, kas bijusi čeka un kas noticis ar Baltijas valstīm. Arī tāpēc 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas arvien noslepenotie čekas maisi man šķiet tik vien kā politisku vājinieku uzturēts resurss, grūstoties ap varu. «Riskus valsts drošībai» šodien var radīt nevis čekas maisu satura publiskošana, bet gan manipulēšana ar šo teju trīsdesmit gadus neatkarīgā valstī noslepenoto okupācijas režīma faktu. Ak, to izmantos mūsu nelabvēļi! Uz priekšu! Tā viņi atmaskos tikai paši sevi. Savu piekritību noteiktai uzskatu, cilvēku uztveres sistēmai, savu iesprūšanu pagātnē. Šai pagātnes slimībai, līdz ar vēl dažām līdzīgām, ir jātop reiz izslimotai.

Es neteicu, ka šai maisu atvēršanai būtu jāuzliek cilvēkam kāds publisks zīmogs. Jā, būtu labi, ja tur klāt būtu arī zinātnisks komentārs. Bet – atkal jautājums, kas tad liedza atbilstošām institūcijām (VDK dokumentu izpētes komisijai, SAB…) to visai ilgajā pastāvēšanas laikā šādu komentāru radīt? Bet pats publicēšanas fakts nav iemesls kādiem cilvēka ierobežojumiem. Ja DP par kādu no šiem cilvēkiem ir sakāms kas vairāk, lai dara savu darbu. Nevis, abstrahēti runājot par valsts drošību, faktiski piesedz kādus, kurus politiskajai konjunktūrai šajos maisos nav vēlams atsegt.

Uzzinājis to, ko tagad melš par Arvīdu Ulmi, Valdi Atālu vai Jāni Rokpelni vai ko viņi paši melš, nesākšu viņus mazāk cienīt. Juris savā grāmatā Zem šo debesu smaguma (2016.) citē Arvīda atbildes vēstuli tā laika Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā teikts: «Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.» Juris grāmatā raksta, ka «tad, kad uzpeld tādas satraucošas tēmas kā čekas maisi, pedofilija u.tml., kas izraisa sabiedrības lielākās daļas patiesu sašutumu, politiskās un ekonomiskās varas aizkulisēs tiek veikti pārkārtojumi, no kuriem sabiedrības uzmanība jānovērš. Dažas dienas pēc čekas maisu uzpeldēšanas Latvijas valdība lauza igauņiem doto solījumu par vienotu nostāju Krievijas armijas virsnieku statusa jautājumā, noslēdzot ar Krieviju cita satura vienošanos, nekā solīts. Tas toreiz palika nepamanīts.» Un šis «triks» joprojām ir viena no mūsu priekšvēlēšanu «tehnoloģijām».

Diemžēl – ne Arvīda situācija, ne apiešanās ar maisiem kopumā man nav vienīgie avoti, kas pieļauj domu, ka valstī pastāv savdabīga vecā režīma «resursu» izmantošana šodienas varas ērtību nodrošināšanai. Čekas maisi un to nepublicēšana šajā sistēmā ir tikai viens elements. No vairāk nekā divdesmit gadu laikā man sūtītām cilvēku vēstulēm, dokumentiem, kuri vai nu saistībā ar pašu autoru, vai viņu piederīgo likteņiem skāruši līdzīgas tēmas, es varētu salikt grāmatu. Un pēdējais teikums tajā varētu būt: Latvijas vara joprojām nav spējīga godīgi un atklāti pašdefinēties, nav spējīga ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti, kas to tur pagātnē.

 

 

October 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Brūvers: Čekas maisu publiskošana saduļķos gaisu

Brūvers: Čekas maisu publiskošana saduļķos gaisu
VARĒTU IZRUNĀT. «To personu, kuras atrodas čekas maisos, nav nemaz tik daudz, un tas nozīmē, ka būtu iespējams ar katru izrunāt – vai tu esi bijis, vai tu neesi bijis ziņotājs,» uzskata Pāvils Brūvers ©Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

2018. gada pavasarī, ņemot vērā čekas maisu tēmas aktualitāti, sabiedriskā organizācija Latvija pasaulē (LP) ar Zinātņu akadēmijas līdzdalību izveidoja darba grupu, lai izvērtētu bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu autentiskumu, aģentūras saraksta publicēšanas lietderību, veiktu juridisko pretrunu analīzi un modelētu procesa sociālos riskus un sekas.

Pagarā vēstule ar izpētes secinājumiem tika publicēta 2018. gada 16. augustā, un galvenais tajā paustais aicinājums bija šāds: aģentūras sarakstus nepublicēt. Tas izsauca sabiedrības daļas sašutumu, kaut arī darba grupas sastāvā bija godājami cilvēki – Ojārs Spārītis, Indulis Zālīte, Aloizs Vaznis, Jānis Vanags, Pāvils Brūvers, Jānis Streičs un citi. Darba grupas vadītājs bija LP valdes priekšsēdētājs Andris Ruģēns, kurš savulaik bija LPSR Iekšlietu ministrijas štāba ārštata darbinieks, faktiski – OBHSS (otdel borbi s hisčeņijem sociaļističeskoj sobstvennosti – nodaļa cīņai pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu – no krievu val.) operatīvais darbinieks ar savu aģentūru.

Ruģēns izskaidroja darba grupas nostāju. Komentāru un pārdomu sesijā piedalījās darba grupas loceklis, bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, agrāk – žurnālists radiostacijā Brīvā Eiropa.

Andris Ruģēns par čekas maisiem

Latvijas teritorijā bija četras PSRS slepeno dienestu struktūras – divas PSRS VDK tiešās pakļautības, kuras neatskaitījās LPSR Ministru padomei un LKP CK – tās bija PSRS VDK militārā pretizlūkošana un PSRS VDK Robežapsardzības karaspēka izlūkošana un pretizlūkošana, viena PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvaldes (GRU) struktūra, kuru pārstāvēja Baltijas Kara apgabala politpārvalde (daļēji), un LPSR VDK, kura operatīvi un strukturāli pakļāvās PSRS VDK. Katrai no tām bija savs aģentu tīkls.

No pirmajām trim mums nav neviena dokumenta vai uzvārda, nevienas personīgās vai operatīvās lietas. Pēc čekistu informācijas, kas saskan ar mūsu sabiedroto informāciju, vislielākā un bīstamākā bija GRU aģentūra. Laika posmā no 1970. līdz 1991. gadam LPSR VDK aģentūrā bija aptuveni 25 000 aģentu (plus nezināms skaits tā dēvēto uzticamības personu, kuras zināja tikai operatīvais darbinieks un kuras netika reģistrētas). Aģentu skaits bija milzīgs. Liela daļa GRU aģentu un PSRS VDK abu tiešo struktūru aģentu ir pametuši Latviju (militāristi), daudzi jau miruši. Robežsardzes aģentūrā bija gandrīz visi robežzonā dzīvojošie, kuriem bija pienākums ziņot par jebkuru svešinieku vai aizdomīgu personu.

Tad kas mums ir? Ir «nejauši atstāta» apmēram piektā daļa no LPSR VDK aģentu uzskaites kartītēm – ap 4800 cilvēku uzskaites kartītes (katram divas – viena alfabētiskā, viena attiecas uz nodaļu, kurai piesaistīts aģents; kartītē ir personas dati, darbavieta, adrese, segvārds; paraksta nav). Ir reģistrācijas žurnāls, kur atzīmēts segvārds un datums, uzvārda, vārda un paraksta nav. Ir elektroniskā datu bāze DELTA, kurā ir vairāk nekā 7000 aģentu ziņojumu un nepilni 2000 informatīvo signālu. Kā minimums ir 1,2 miljoni ziņojumu. Nav neviena ar aģenta roku rakstīta dokumenta, paraksta par sadarbību, naudas saņemšanu, ziņojuma. Nav nevienas personīgās lietas. Ir zināms, ka astoņdesmito gadu beigās un 90. gadu sākumā trūkstošās 20 000 kartītes un visas personīgās lietas tika izvestas uz Jaroslavļu, bet daļa Latvijā – iznīcināta. Skaidrs, ka tā mazā dokumentu daļa, kas atrodas Latvijā, atstāta ar nolūku.

Kā tika vervēti aģenti? Katram operatīvajam darbiniekam bija jāsavervē noteikts aģentu skaits – gan milicijā, gan VDK. Bija situācijas, kad atnāca cilvēks, deva informāciju, bet ar noteikumu, ka viņa vārds nefigurēs. Priekšniecība par tādiem anonīmiem ziņojumiem galvu rāva nost, tādēļ dažkārt formēja fiktīvos aģentus: ņēma kāda paziņas datus, noformēja uz viņu kartīti, uzrakstīja viņa vārdā ziņojumu, pat dažkārt izmaksāja naudu, kuru izmantoja operatīviem nolūkiem. Kartīti vēlāk parasti iznīcināja un aģentu atskaitīja. Bet kā to pārbaudīt? Turklāt 80. gados VDK instrukcija Nr. 00140 noteica, ka aģentu var vervēt bez viņa paraksta un pat aizmuguriski. Divas kartītes uz konkrēta vārda un piešķirtā segvārda ieraksts reģistrācijas žurnālā nevienā pasaules tiesā, atskaitot vietējo revolucionāro tribunālu, nav pierādījums!

Savulaik uz Rīgu no Vācijas atbrauca Gauks, kurš veica STAZI dokumentu pārbaudi, un teica: nerādiet nevienam. Ar šiem pierādījumiem jūs neko nepierādīsiet!

Par to, kas ir kartotēkā. Cilvēki domā, ka viņi uzzinās stukaču vārdus un darbus. Naivie! Kartotēkā ir aptuveni 380 pēckara aģentu kartīšu, starp kurām ap 80 ir tā dēvētie aģenti kaujinieki, kuri slepkavoja mežabrāļus, savukārt, uzdodoties par partizāniem, slepkavoja iedzīvotājus. Pārējie lielākoties ir cilvēki, kuri bija saistīti vai nu ar infrastruktūras apsargāšanu (HES, lidostas, ostas, gāzes un naftas vadi), vai nu aģenti, kuri tika iefiltrēti organizētās noziedzības grupās. Ar disidentu un ideoloģisko izsekošanu nodarbojās tikai daļa no aģentiem, turklāt mazākā. Ideoloģiskajā daļā lielākoties ir zinātnieki, mākslinieki, garīdznieki, kuri brauca ārzemju komandējumos, cilvēki, kuri brauca ciemos pie radiem uz ārzemēm. Vai viņi ko ziņoja un ko viņi ziņoja – to neviens nezina: par to nav ne mazākās informācijas.

No 1982. gada, kad pie varas nāca Jurijs Andropovs, VDK oficiāli izveidoja nodaļu cīņai pret korupciju un ekonomiskajiem noziegumiem, līdz tam ar to nodarbojās citas, arī 5. – ideoloģiskā, bet neafišējot, jo tas bija Iekšlietu ministrijas OBHSS uzdevums. Kartotēkā ir vairākas grupas – ekonomiskie aģenti; aģenti, kuri nebija saistīti ar ideoloģiju; aģenti, kuru vienīgais grēks ir atskaite darbavietā par ārzemju braucienu (visi jūrnieki, kuriem bija pirmā vīza, bija aģentūrā); aģenti, kuri pat nezina, ka tur ieskaitīti; aģenti, kuri strādāja Rietumu specdienestu uzdevumā vai bija iesūtīti no partizāniem; aģenti, kuri bija reāli stukači, un jau minētie 380 pēckara aģenti.

Bez papildu informācijas nav iespējams noteikt, vai cilvēks ir pelnījis tiesu un sodu vai vismaz morālu nosodījumu, vai varbūt tautas pateicību. Apmēram 403 ir tiesā pierādījuši, ka nav sadarbojušies. Apmēram divarpus procentiem no 4800 ir tiesas ceļā pierādīts, ka viņi bijuši reāli stukači. Plus vēl minētie 380. Kādi 500 ir atzinuši sadarbības faktu paši. Kādi 100 sadarbojas ar DP un SAB. Varbūt publicēt visus kopā? Attiesātie caur ECT pieprasīs atvainošanos un naudas kompensāciju (teorētiski līdz 300 000 katrs) un 100% vinnēs. Tie, kuri sadarbojas ar DP un SAB, iespļaus Mežvietam un Maizītim acīs, un neviens pie pilna prāta vairs ar tādām struktūrām nesadarbosies. Un ko ar tiem, kuri tur ieskaitīti aizmuguriski? Un tiem, kuri miruši un savu nevainību nevar pierādīt?

Ko mēs iegūsim? Vēl vienu «sarkano līniju» sabiedrībā? Vinnēs tie, kuru kartītes izņemtas un par kuru noziegumiem maksās tie, kuri ir nevainīgi. Vinnēs Krievija, kura būs sašķēlusi jau tā sašķelto Latvijas sabiedrību, sagrāvusi daudz no tā, ko izdarījuši mūsu drošības orgāni, desakralizējusi Atmodu – kartotēkā ir dažs labs tā laika vadonis un disidents.

Kāpēc tika atstātas šīs 4800 kartītes? 380 ir ar atzīmi – «glabāt mūžīgi». Par pārējām domas dalās. Johansons atzinās, ka Godmanis viņam uzdevis organizēt Latvijas VDK, un tāpēc atlasīti tie, par kuriem bijusi pārliecība, ka viņi ir lojāli Latvijas Republikai. Protams, iepludinot tur dažus, kuri būs lojāli tam, kurš sēž Kremlī… Jebkurā gadījumā: publicēt šādu sarakstu būtu noziegums pret tautu, konkrētiem cilvēkiem un valsti. Es piedāvāju deputātei Laizānei, lai publicē tos 380 plus tos 2,5%, kuri atzīti ar tiesas lēmumu par vainīgiem, un lai vēsturnieki rokas dokumentos, un publicējam visu tad, ja ir pierādījumi. Nē, tas, lūk, esot par ilgu!

Pāvils Brūvers par čekas maisiem

– Brūvera kungs, jūs parakstījāt augšminēto vēstuli, atbalstot rosinājumu nepublicēt čekas maisu saturu. Kāpēc?

– Kādreiz es biju pārliecināts, ka čekas maisu saturs jāpublisko. Tomēr darba grupā runātais mani pārliecināja, ka to nedrīkst darīt. Es sev pajautāju: vai publicēšana dotu kādu pozitīvu rezultātu? Nē, nedotu. Tikai saduļķotu gaisu. Man bija tāda sajūta, ka šie čekas maisi ir tāda kā speciāli iedēta un jau sabojājusies ola. Atceros no savas bērnības: bijām ar klasi aizgājuši ekskursijā uz inkubatoru, un tur es ieraudzīju olu, kas bija lielāka par pārējām. Skolotāja teica: tikai nepieskaries! Es nebiju apturams: ar kāju pabakstīju olu, un tā saplīsa! Kā viss pēc tam smirdēja… Tieši tāpat ir ar šo čekas maisu «olu» – tā ir veca, nostāvējusies, un, ja tā saplīsīs, smirdēs ilgi un baisi. Protams, no tās jātiek vaļā, bet to vajadzētu darīt prātīgi un lēnām. Man pat bija priekšlikums…

– Kāds?

Pilna intervija lasāma 1.oktobra Neatkarīgajā Rīta Avīzē

 

October 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

Viss raksts: https://nra.lv/latvija/258850-lidija-doronina-lasmane-neviens-tacu-sodien-latvija-necies-badu.htm

Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

«Man ir zaļais aizkars,» Lidija norāda uz kokiem, kas vēl vasarīgi šalc aiz loga, norobežojot viņas dzīvokli no ielas. Lidija aiz «zaļā aizkara» dzīvo glītā, gaišā miteklī, kurā lielu ikdienišķās esības laukumu aizņem grāmatas. Iespējams, tāda gaiša norobežošanās pasargā Lidiju no liekiem satricinājumiem, kuru viņas mūžā ir bijis jau pārlieku daudz.

Lidija šo pasauli skata jau 94. gadu. Viņa piedzima baptistu Lasmaņu ģimenē Aizputes apriņķa Ulmales pagastā. Pēc kara Lidija uzsāka mācības Rīgā, medmāsu skolā. 1946. gadā viņu pirmoreiz apcietināja par medikamentu un pārsienamo materiālu piegādi mežabrāļiem: ieslodzīja uz pieciem gadiem. Lidiju aizsūtīja uz labošanas darbu koloniju Sverdlovskas apgabalā. Pēc nometinājuma Vorkutā viņa atgriezās Latvijā.

1970. gadā Lidiju arestēja otrreiz – par aizliegtās literatūras lasīšanu un norakstu izplatīšanu.

Par padomju valsts diskreditāciju – Iļģuciema cietums. Trešo reizi Lidiju arestēja Andropova represiju laikā 1983. gadā – par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». Toreiz tieši par tādiem pašiem «noziegumiem» apcietināja arī Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru un Jāni Vēveru. Rezultāts: Lidijai pieci gadi Mordovijas nometnēs. Lidiju atbrīvoja 1987. gadā, un viņa atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC).

Šodien mēs pazīstam Lidiju Doroņinu-Lasmani kā pretošanās kustības dalībnieci, kura 14 gadu pavadījusi padomju cietumos un gulagos, taču palikusi nesalauzta un saglabājusi sevī gaišumu, taisnības izjūtu un dzimtenes mīlestību. Kā viņa izjūt vēsturi, kas tik tieši ir skārusi pašas dzīvi? Kā viņa redz šodienas Latviju? Kā Lidija reaģē uz vēsti par izvirzīšanu Nobela Miera prēmijai?

Lidija Doroņina-Lasmane: – 1945. gadā es dzīvoju Kurzemes katlā. Visi Kurzemes puiši, kuri nepacēla padošanās karogu, sabēga mežā. Arī mūsu māja bija pilna ar viņiem. Vai tad tu savējos dzīsi ārā? Mājās palika «karsti», un es devos uz māsu skolu Rīgā. Tur mani 1946. gadā apcietināja…

 

September 28, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Akadēmiķis Tālavs Jundzis par VDK atbalstītājiem

 

 

September 28, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Indulis Zālīte: Dzirdam tikai – dodiet mums čekas maisus! 

Indulis Zālīte. Foto: Edmunds Brencis


Bez pētnieku komentāriem bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publicēšana internetā, kā to vēlas daļa Saeimas deputātu, radīs viltus virtuālo realitāti, uzskata bijušais Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs, patlaban centra konsultants Indulis Zālīte. Katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.


Saeima ceturtdien otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus par VDK aģentūras kartotēku publicēšanu internetā šogad. Par grozījumiem nobalsoja 63 deputāti no visām Saeimas frakcijām, neviens nebalsoja pret un neatturējās. Balsojumā nepiedalījās lielākā daļa no frakcijas Saskaņa deputātiem, tā paužot atbalstu biedrības Latvija pasaulē aicinājumam nepubliskot VDK dokumentus bez konkrētiem pierādījumiem katrā individuālā gadījumā. Aicinājumu parakstījuši 14 sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī Indulis Zālīte. Taču Saeima līdz vēlēšanām grib grozījumus pieņemt galīgajā lasījumā, publicēšana paredzēta Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē. No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt vēl citus VDK dokumentus. Deputāti arī vienojušies, ka visi VDK dokumenti kā nedalāms kopums jānodod Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pieejami pētniecībai.

Zālīte, šķiet, ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš vairāk nekā desmit darba gados TSDC ir sīki iepazinies ar VDK dokumentiem jeb čekas maisu saturu. Uz redakciju viņš atnesis neaizpildītu VDK aģenta anketu un kartīti, kā arī telefongrāmatu, kuras saturs tiks publicēts, ja tā izlems deputāti. Zālīte gan piebilst, ka telefongrāmata jau ir publicēta (grāmatā Čekisti un komunisti, tās otrā daļa klajā laista šonedēļ) un nekāds noslēpums nav. Citādi ir ar cilvēkiem, kuru vārdi kļūs zināmi no aģentu kartotēkām. (Kāda bija VDK aģenta anketa, iespējams, 80. gadu vidū, varat lasīt šeit KGB agenta anketa001)

Ja atskatāmies uz šo VDK dokumentu lietu un maisiem, kāpēc 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā nevarēja pieņemt jēdzīgu lēmumu par lustrāciju, par izlīgumu?

Latvijā tika mēģināts veidot lustrācijas likumu un tas diezgan ātri polarizēja sabiedrību un [runas] aizgāja uz publicēšanu.

Tāpat kā tagad.

Tāpat kā tagad. Iesāka ar kaut ko ļoti labu — nodot arhīvam, dot pieeju pētniekiem. Ja paši netiek galā, var piesaistīt ārvalstu pētniekus, piesaistīt projektu naudas, jo jaunāko laiku vēsture pasaulē ir topā. Tagad mēs pētīšanu aizvietojam ar, nezinu, kā to nosaukt.

Ko jūs domājat par kolaborāciju?

Sākot strādāt ar čekas dokumentiem, mēģinājām dabūt finansējumu pētniecībai. Tur vajadzēja piesaistīt sociologus, bija saruna ar [filozofu un sociologu] Pēteri Laķi, kā varētu būvēt socioloģiskās aptaujas, lai veiktu aptauju leģionāru un sarkanarmiešu vidē. Bet mēs tam nekādu atbalstu nedabūjām. Mēs nevaram arī salīdzināt franču kolaborāciju un Latvijas kolaborāciju. Kolaborācijai var būt dažādas motivācijas — tā ir izdzīvošana, tā ir ģimene. Piemērs no dzīves — cilvēks atnāk [uz TSCD], grib uzzināt, vai nav minēts aģentu kartotēkā un dabū atbildi, ka ir. Viņš skaidroja — piegājieni viņa vervēšanā bijuši trīs un visi saistīti ar to, ka viņam tēvs bija Anglijā. Lai tiktu uz ārzemēm, bija jāiet cauri specpārbaudei. VDK tad vai nu saka, ka nav iebildumu izbraukšanai, vai uzskata, ka tas ir neceļesoobrazno (nemērķtiecīgi — krievu val.). Pirmo reizi, kad tēvs bija slims un atnāca ielūgums, čeka pretī prasīja sadarbošanos. Viņš atteicās. Otrreiz arī atteicās, trešo reizi piekrita, bet, kamēr kārtoja papīrus, tēvs nomira. Viņš tad teica — kāpēc es nepiekritu pirmajā reizē? Te būs dažādi viedokļi — labi, ka palika ciets, bet būs arī otrs viedoklis — vai tas bija tā vērts. Vienmēr būs viedokļi, un būs tiesas procesi.

Kolaborācija var notikt, lai iegūtu sev labumu, statusu sabiedrībā, tāpēc jau arī radošajiem cilvēkiem [padomju laikā] zināmā mērā tika radīti siltumnīcas apstākļi, kurus, atkal iegūstot neatkarību, bija grūti pārvarēt. Pierasts pie tā, ka viss ir, bet piepeši tu esi iemests tirgū. Cik tūkstošiem eksemplāru drukāja dzejas grāmatas un vēl nepietika? Rindā stāvēja! Un bija honorāri! Bet tas viss nozīmēja iet caur sietu un uz kaut ko parakstīties.

Jūs esat viens no nedaudzajiem Latvijā, kurš labi zina, kas atrodas VDK aģentu kartotēkā.

(Rāda neaizpildītu aģenta kartīti un nokopētu lapu no aģentu reģistrācijas žurnāla) 1991. gadā VDK masveidā noņēma aģentus no uzskaites, nevis izslēdza no aģentūras, kā normāli tam vajadzētu būt. “Sņat c učota. Ļicnoje i rabočeje delo uņičtoženo po faktu.” (Noņemts no uzskaites. Personīgā un darba lieta faktiski iznīcināta — krievu val.) Masveidā. Tā ka mēs šos cilvēkus varam meklēt, cik gribam, viss ir iznīcināts. Tas, kas palika, bija atbilstoši perestroikas nostādnēm. Mana doma bija, ka [bijušais LPSR VDK vadītājs Edmunds] Johansons 90. gadu sākumā iedomājās, ka viņi varētu noderēt jaunajai valdībai.

Ko VDK nozīmē — noņemt no uzskaites? Vai šis cilvēks joprojām ir aģents?

Ko nozīmē ieraksts “sņat s učota”, neviens īsti nezina. Vai viņš noņemts no uzskaites tāpēc, ka ir nederīgs, jo ķibele 80. gadu beigās bija, ka masveidā atteicās no sadarbības ar VDK. Vairs nebija motivācijas, nebija respekta pret kantori.

Daudz runāts par radošo profesiju pārstāvju iespējamo sadarbību ar VDK. Kinorežisore Dzintra Geka apgalvoja, ka viņas kartīte ir ievietota 1991. gadā, pašai nezinot. Vai tā var būt?

Izstāstīšu citu piemēru no dzīves, kur bija tiesas process. Notika pašvaldību vēlēšanas, un vienā no Latgales mazpilsētām kandidēja viens cilvēks un stipri brīnījās [kad atklājās sadarbība ar VDK]. Viņš saka, ka tajā mazpilsētā nevienu čekistu vispār nav redzējis, tur čekas nodaļas nebija. Labi, ņemam kartīti un skatām datumus. Šis cilvēks bijis aktīvs savā vidē, aktīvs Tautas frontē. Viņš saka, ka tajā datumā bijusi kaut kāda gatavošanās dziesmusvētkiem: pienācis klāt cilvēks ar nelielu akcentu, uzdevies par emigrācijas pārstāvi. Viņš gribot kaut ko uzzināt un palīdzēt. Vārdu sakot, uzņēmuši kontaktu un tā viņi šad tad tikušies un pārrunājuši. Latvieši daudz atklātāki bija pret emigrācijas pārstāvjiem nekā pret saviem draugiem, jo [visu laiku] domāja – ka tikai nestučī. Un tas nospēlēja. Pēc tā apraksta un cilvēka vārda mēs noskaidrojām, kurš tas bija no VDK 5. daļas (ideoloģiskās) darbiniekiem.

Bija labs aktieris.

No tehnikas viedokļa tas saucās — verbovka pod čužim flagom — uzdodoties par citu personu vai citas iestādes darbiniekiem. Šad tad čekisti uzdevās par milicijas darbiniekiem, institūtu darbiniekiem, žurnālistiem. Latvijā ir grūti uzdoties, bet par emigrācijas pārstāvi tas bija ļoti efektīvi. Un cilvēks ticēja līdz galam. Bet tad tas [VDK darbinieks] pazuda. Ne galu un vairs nemeklē.

VDK bija grūtības vervēt aģentūru. To man intervijās ir apstiprinājuši vairāki VDK darbinieki. Jāņem vērā, ka situācija Latvijā un PSRS mainījās tik ātri, ka klasiskā vervēšanas sistēma bija par lēnu — cilvēku gadu, līdz pusgadam pārbaudīja pa visādiem reģistriem, caur citiem aģentiem, noskaidroja, vai viņš būtu noderīgs kā efektīvs informācijas avots. Jo neefektīvu nav ko vervēt — papīru darbs nav to vērts. Toreiz pēc pusgada situācija valstī jau bija cita, uzdevumi bija mainījušies, it sevišķi perestroikas laikā uzdevumi mainīijās vai katru dienu. Atkrita ideoloģiskās funkcijas, aģentus izslēdza, noņēma no uzskaites, lai samazinātu papīru daudzumu. Daudzi VDK darbinieki to ir apstiprinājuši un tajās nedaudzajās darba burtnīcās, kas ir palikušas no apspriedēm, ir atzīmēts, ka pastāvošā sistēma ir traucēklis operatīvajam darbam. Un sāka dibināt operatīvos kontaktus, lai gan pastāvošā kārtība nebija izmainījusies. VDK nodibināja kontaktu uz mēnesi. Mēneša laikā kā informācijas avots viņš der, pēc tam meklē kaut ko jaunu, jo situācija ir jau cita.

Atgriežoties pie Gekas kartītes — tātad 1991. gadā to varēja ielikt kartotēkā?

Nevis ielikt, bet noformēt. Varēja ar viņu runāt, arī zem citas identitātes. No otras puses, VDK vadība spieda. Ja ar Geku nodibināja kontaktu, satikās, dabūja viņas personas datus, tad varēja sataisīt papīrus kārtībā un darīt pavisam kaut ko citu. VDK darbinieks aiziet uz kādu publisku Tautas frontes sanāksmi, un viņam vairs nevajag ne Geku, ne Daini Īvānu, piemēra pēc. Nevajag vairs kontaktēt, jo ļoti daudz informācijas kļuva atklāti pieejama, ideoloģiskajā jomā vairs noslēpumu nebija.

Kāda jēga tad bija no tādu kartīšu veidošanas?

Tā ir otčotnostj — tev bija jāatskaitās, citādi slikti strādā. Un priekšniecība brauca arī tāpat virsū.

Arī 1991.gadā?

Prasīts noteikti tika, jo vajadzēja būt kaut kādiem uzdevumiem.

Vai tā varēja būt, ka cilvēks pats nezina, ka par viņu ir izveidota kartīte?
Lai es nebūtu liekvārdīgs, izvilkšu papīrus. Šeit ir 1983. gada pavēle par nolikumu par aģentūras kategorijām. Te ir 3. punkts (lasa kievu valodā) — savervēt var tiešā veidā, uzrunājot sadarboties, nostiprināt ar rakstisku apņemšanos, parakstu, tiek noteikta naudas atlīdzība un, parasti kopā ar aģentu tiek izvēlēts pseidonīms. Parasti tiek izvēlēts pseidonīms, bet tas nenozīmē, ka vienmēr.

Kāda tomēr bija VDK prakse — viens saka, ka nezināja par savu kartīti, cits — ka parakstīja baltu lapu?

Redziet, iespējas ir, gan parakstot, gan neparakstot, gan iesaistot, tās ir plašas. Darbs ar aģentu ir cilvēku attiecību bizness. Spektrs ir atkarīgs no operatīvā darbinieka personības un aģenta personības, kā viņi atrod kopējo ķīmiju. Citādi tas ir neefektīvi, laika tērēšana. Klasiskā veidā to parakstu tomēr prasīja, jo tas psiholoģiski nostiprina un piesaista. Tad vēl paprasa sastādīt kontaktu un draugu sarakstu. Radošām personībam un sportistiem tas bieži vien beidzās ar to, ka viņi tika psihiski traumēti — sāka dzert, vairs nevar pasportot. To man stāstīja viens no bijušajiem Latvijas olimpiskās [basketbola] komandas sportistiem. Bijis jauns, kāpēc ne, visa pasaule pie kājām! Kad paprasīja uzrakstīt sarakstu ar draugiem, tad gan apmulsis — vairs naktī nevarējis gulēt. Treneris Aleksandrs Gomeļskis prasījis — kas ar tevi notiek? Viņš kreņķi  izstāstījis — satikos un piekritu [sadarboties]. Gomeļskis gājis pie Viļa Lāča, toreizējā Ministru Padomes priekšsēdētāja, un teicis, lai beidz čempionus čakarēt. Pēc tam ar šo sportistu bijusi viena nelaipna saruna, bet tad viņu likuši mierā. To man pats cilvēks stāstīja. Viņš toreiz bija sporta ziedā, no viņa bija atkarīgi Latvijas sporta panākumi.

Man liekas, ka tieši šo iemeslu dēļ 80. gados VDK ieviesa to, ka arī bez paraksta var. Pretizlūkošanā un “cietākās” disciplīnās to praksi, ka jāpaņem paraksts, saglabāja. Toties radošās aprindās, pa 5. [ideoloģisko] līniju, zinātniski tehniskajā izlūkošanā praksi mīkstināja.

Tātad par Geku varam secināt, ka viņa varēja arī nezināt par savu kartīti…

Varēja zināt un varēja nezināt. To zina tikai divi cilvēki — Geka un operatīvais darbinieks, vairāk neviens.

Arī zinātniski tehniskajā izlūkošanā, kur Latvijas studenti brauca praksēs uz ārzemēm strādāt ar jaunām tehnoloģijām, kas bija svarīgas Padomju savienībai — nospert kādu elementu, uzzināt — , vervēšana nebija efektīva. Tāpēc 80. gados Zinātņu akadēmijā ieviesa piesegamatu ārējo sakaru daļā — priekšnieka vietnieks bija VDK virsnieks, bet skaitījās aktīvā rezervē. Plānojot ārzemju komandējumus vai sadarbības projektus, viņš ar studentu vai zinātnieku pārrunāja — redziet, jums te iznāk laba disertācija, bet tajā institūtā ir vēl viens zinātnieks un no latviešu emigrācijas — viņam ir gali IBM, parunājiet! Un šie cilvēki iet un ņem, kamēr nesit pa pirkstiem, jo viņus tas interesē — kāpēc ne! Lai noņemtu psiholoģisko diskomfortu, tiešu vervēšanu varēja neizmantot, avots tika izmantots “aizmuguriski”, vispirms izlūkošanā, tad ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Vai šādi virsnieki t.s. pirmajā daļā strādāja visos zinātnes institūtos?

Tas būtu par biezu. Ja mēs rēķinām, ka VDK 80. gadu beigās strādāja vairāk par 1000 štata un ārštata darbinieku, ap 600 operatīvo darbinieku. Katram operatīvajam darbiniekam 10 — 12 aģenti. Tā ir pilna darba diena un vēl pēc darba jāsēž un jāraksta papīri. Vairāk nevar, tā ir aritmētika. Ir 5000 — 7000 aģentu, viņu skaits laika gaitā mainās, jo vecos izslēdz.  70. gados parādījās etniskais tūrisms, kad vairāk ārzemnieku sāka braukt uz Latviju, pārsvarā etnisko latviešu. Tad VDK iedeva klāt kādu štata vietu, lai to varētu nosegt.

Nupat Saeima apstiprināja mandātu ZZS deputātam Arvīdam Ulmem, kuru TSDC atzīmējis kā čekas aģentu. Viņa brālis Facebook publicējis aizstāvības rakstu, ka Ulme nav sadarbojies ar VDK. Kā īsti ir?

To var pateikt tikai pats Ulme un operatīvais darbinieks.

Bet, ja Ulme ir 2003. gadā lūdzis prokuratūru izbeigt pārbaudes lietu par iespējamo sadarbību ar VDK, tas likuma izpratnē nozīmē, ka “persona atzīst sadarbības faktu”.

Manuprāt, gadījums ar Arvīdu Ulmi ir diezgan zīmīgs un pozitīvi vērtējams. Kādā ziņā? Tāpēc ka notika cilvēka vērtēšana. Nevis pēc vienas pazīmes — par viņu ir kartīte, bet pēc tā, ko viņš ir ieguldījis Latvijā, kādi ir bijuši viņa nopelni. (Saeimā par Ulmes mandāta apstiprināšanu bija debates, par nobalsoja 68, pret – 14 deputāti — red.)

Kas ir kristīgās kultūras viens no pamatpostulātiem — cilvēks var mainīties. Ja skatāmies juridiskās prakses vēsturē, mums liekas šausmīgi, ka viduslaikos bija inkvizīcija, bet pirms tam bija linča tiesa un tiesāja pēc vienas pazīmes — rudi mati — ugunī iekšā, ragana! Tagad ar Ulmi Saeimā notika vērtēšana caur balsošanu. Tas ir pozitīvs precedents plašākā kontekstā. Pēc okupācijas ar teroru un deportācijām nacionālā elite faktiski tika iznīcināta vai arī emigrēja. No 50. gadiem faktiski okupācijas apstākļos sāka atjaunoties Latvijas nacionālā elite, un šī elite noveda līdz Latvijas neatkarībai, līdz Atmodai. Mēs varam pārmest, bet es to skatu tā — Atmoda no gaisa nenokrita. Bija iespēja paņemt un paņēmām.

Skaitu nepateikšu, bet TSDC paskaitījām — no 1994. līdz 2016. gadam privātpersonu individuālie pieprasījumi TSDC, vai viņa vārds nav atrodams čekas maisā, bija ap 2900. No tiem 1100 bija atbildes, ka mums ir ziņas, ka viņi ir sadarbojušies.

No tiem prokuratūra ierosinājusi 380 pārbaudes lietas. No tām 10 lietas ir beigušās ar tiesas atzinumu, ka ir konstatēta sadarbība, vēl viena lieta atrodas tiesā. 1995. gadā pieņemtais VDK likums nosaka, ka sadarbības fakta konstatācijai ir divas daļas — viena daļa konstatē sadarbības faktu, otra ir subjektīvā puse, vai cilvēks ir zinājis. Pierādīt abas vienlaicīgi ir gandrīz neiespējami.

Te mazliet jāatgriežas vēsturē pie kuratoru sistēmas VDK, kura īpaši tika izvērsta Andropova laikā no 1967. gada, kad faktiski katrai valsts iestādei tika piestiprināts tā saucamais kurators — Latvijas Universitātei, operai, teātriem, Rakstnieku un Komponistu savienībām. Tas ar laiku skaitījās gandrīz kā savējais cilvēks, nāca un gāja, ar visiem runājās, iedzēra konjaciņu. Viņi ganījās radošajās savienībās. Kuratoru tīkls bija izdevīgs ne tikai operatīvā ziņā — ātri un efektīvi varēja savākt informāciju. Otra puse sistēmai bija, ka VDK tā izveidoja savu pašapgādes sistēmu. Viens ir kurators 1. slimnīcā, cits — skaņuplašu firmā Melodija — un, ja Melodijā kādam vajag labu dakteri, viņš dabū 1. slimnīcas ārstu. Tas bija maiņas produkts patērētāju sabiedrībā. Pat specapgādi nevajadzēja.

Atbildot uz jautājumu par inteliģenci, divi gadījumi: ar Dzintru Geku — viņa saka, ka nesadarbojās, bet kartīte ir, un ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš saka, ka bija, bet kartītes nav. Labi, Rokpelnis zināja savu segvārdu, un mēs [TSDC] sēžamies pie žurnāla un atrodam, kurā datumā [viņš ticies ar VDK kuratoru], viņš saka — jā, tas ir. Tad atrodam, ka 80. gadu beigās viņš ir izslēgts un lieta ir iznīcināta. Bet to operatīvais darbinieks Rokpelnim nav pateicis. Cits varbūt nekreņķētos, bet Rokpelnis pēc dabas ir ideālists un to pārdzīvo. Nevis par kartīti, bet par sadarbību. Te arī ir divas lielas atšķirības.

Tātad katrs gadījums ir stipri individuāls. Ja Saeima nolems publicēt VDK aģentu alfabētisko kartotēku, kas tur atradīsies?

Nebūs Rokpelnis, būs Geka. Viens būs, otrs nebūs. Tā mēs radām kādu virtuālo patiesību, kas neatbilst īstenībai.

Turklāt jāņem vērā vēl viens fakts — 1952. gadā jau kompartija nostiprināja padomju varas struktūru tādā veidā, ka partija ir galvenā, militāri rūpnieciskais komplekss un VDK vai valsts drošības orgāni darbojas kompartijas tiešā vadībā. Partija nostiprināja sev dominanto lomu. 1959. gada VDK nolikumā tas tika nostiprināts. No 1952. gada tika ierobežota partijas biedru vervēšana aģentūras aparātā, lai nedotu iespēju VDK iefiltrēties kompartijas sistēmā. No otras puses, kompartija nepārtraukti deleģēja savus pārstāvjus VDK vadībā, lai partija paturētu varu pār drošības orgāniem. Krjučkovs, Latvijā — Pugo un Johansons bija partijas darbinieki. Tikko aģents ieiet PSKP nomeklatūrā, VDK par aģentu bija jāiznīcina visa informācija.

Tā ka mēs varam domāt, ka Latvijas kompartijas spices un nomenklatūras pārstāvji arī varēja būt VDK aģenti.

Mēs varam domāt, bet zināt nevaram. Jādomā, ka informācijai jābūt Maskavā.

Mums Latvijā nav tādu ziņojumu, operatīvo lietu par ideoloģisko jomu, jo bija [toreizējā PSRS VDK vadītāja] Krjučkova pavēle, ka pa 5. līniju visa dokumentācija ir jāiznīcina. Ir [saglabājusies] viena Liepājas operatīvās daļas darbinieka darba burtnīca — tajā pierakstīts, ka dokumentus par 5. līniju iznīcināt mēneša laikā. Rakstīts 1990. gada novembrī, tātad līdz decembrim jāiznīcina. Runājot ar VDK darbiniekiem par dokumentu iznīcināšanu, atklājās cits aspekts — viņi paši bija ieinteresēti dokumentus iznīcināt, jo bija skaidrs, ka mainīsies vara. Kompartija vairs nav pie varas, un ko pirmo kārs — čekistu! Ja kāds, piemēram, ir sekojis LTF līderim Īvānam. Kuru kārs? Čekistu! Viņi patiešām bija nobijušies, ka sekos fiziska izrēķināšanās. Tāpēc svilināja arī VDK profilakses arhīvu.

Tātad VDK alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc alfabēta, bet kas atrodams otrajā — statistiskajā kartotēkā, kuru grib publiskot?

Tas pats. Alfabētiskajā kartotēkā aģenti ir sakārtoti pēc uzvārdiem, statistiskajā — pēc struktūrvienībām. Sakārtoti pēc segvārdiem, lai varētu atrast. Tas ir rokas dators, ja tā var teikt.

Kas atrodams VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkā, kuru arī taisās publicēt?

Tur bija kādi 50 ārštata darbinieki. Piemēram, bija kaut kādi stratēģiski uzņēmumi, un šim darbiniekam bija tiešais sakars ar VDK. Viņam bija apliecība, viņš pat nebija konspiratīvs. Teiksim, uzņēmums Radiotehnika. Direktors vai viņa vietnieks bija tas ārštata darbinieks, ar kuru varēja veikt drošības pārbaudi, ja ierodas kāda ārzemju delegācija, utt.

Kartotēkā ir arī aģentu kartītes pastāvīgai glabāšanai, lai gan aģents jau bija miris.

1995. gadā, kad pieņēma likumu par VDK dokumentiem un sadarbību, skaidrs, ka TSDC vajadzēja sadarboties ar prokuratūru, kur tika izveidota atsevišķa reabilitācijas un specdienestu prokuratūra sadarbības fakta konstatācijām. Mums vajadzēja meklēt visu iespējamo informāciju no dokumentiem, ko prokuratūra varētu izmatot sadarbības fakta konstatācijai. Prokuratūrā tika izveidota totalitāro noziegumu izmeklēšanas nodaļa. TSDC tai meklēja pierādījumus pret personām, kuras savulaik bija piedalījušās masu deportācijās, izdevušas rīkojumus par to vai piedalījušās nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanā. Dokumentu gandrīz nav — ir kaut kādi fragmenti, kas jāpin kopā, jāmeklē paraksti, jāidentificē. Rezultātā pret četriem VDK darbiniekiem bija ierosinātas krimināllietas. Alfons Noviks cietumā nomira, kāds beidza dzīvi pašnāvībā, cits nomira tāpēc, ka bija vienkārši vecs. Galvenais vainīgais 1941. gada deportācijās Semjons Šustins jau bija Krievijā miris. Liela daļa šo cilvēku bija miruši.

Arhīva aģentūra ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” — tas vairs nav aktīvs aģents, bet lieta atbilstoši nolikumam stāv plauktā. Ja savajagās, aģentu var aktivizēt, bet pēc pieciem gadiem pārskatīja, tad varēja arī atskaitīt [no aģentūras]. [Šīs kartītes saglabāja], ja aģents ir piedalījies vēsturiskos procesos, kurus VDK gribēja saglabāt, ja aģents bija kaut ko sasniedzis. Tad tas bija “dļa postojannovo hraņeņija” (pastāvīgai glabāšanai — krievu val.)

Cik tādu aģentu mums ir?

Ap 350 kartīšu.

Daudz!

Jā.

Vai varat pateikt, kas tie ir par cilvēkiem?

Es pie tā tūlīt nonākšu. Ņemot vērā, ka VDK dokumenti tika iznīcināti, kartotēkas tika tīrītas, man radās jautājums — kā tad piepeši tāda dāvana? Liela daļa no šiem cilvēkiem jau bija miruši, bet dokumenti ir ārkārtīgi vērtīgi pētniekiem. Kā tie ir saglabājušies? Es vairākkārt intervēju VDK arhīva daļas priekšnieku Leonu Gailišu. Viņš tagad jau ir miris. Gailišs teica, ka instrukcijā nebija norādīts, ka tie ir jāiznīcina. Zvanot uz Maskavu, atbilde sekojusi — rīkojieties pēc instrukcijas. Bet instrukcijā tas nebija teikts. [Gailišs teica] — es gaidu jaunu instrukciju, nedrīkstu uz savu galvu iznīcināt. Viņš bija knīpstanga — ar savu galvu atbildīgs par katru papīru.

TSDC tam pievērsām uzmanību un vienā intervijā 90. gadu sākumā izteicos, ka mums ir kartītes par 350 aģentiem kaujiniekiem (Pēc Otrā pasaules kara mežabrāļu jeb pretestības kustības vidē tika iefiltrēti speciāli apmācīti aģenti kaujinieki, kuru uzdevums bija izpētīt pretestības grupu dislokācijas vietas, lokalizēt ieroču un munīcijas noliktavas, apzināt atbalstītāju loku un grupas iznīcināšanas operācijās neitralizēt partizānu grupu vadību — red.). Pāris dienas pēc publikācijas pienāca anonīma vēstule: jūs, idioti, neko nesaprotat, negrābstieties, kur jums nav zināšanu! Aģenti kaujinieki bija 80. Paldies, tad mums tas ir citādāk jāņem, jo mēs nezinājām, kas šie cilvēki bijuši. Tad šķirojām citādāk, caur krimināllietām nebija tik perfekti anonimizēts. Bija zināmi kādi aģentu segvārdi atskaitēs, pierakstos, ko izņēma kratīšanās pie [bijušā VDK majora] Alberta Bunduļa un [VDK ģenerālmajora] Jāņa Lukašēvica, pie [aģenta] Marģera Vītoliņa. Lai arī Bundulis un Lukašēvics bija miruši, bija pieraksti, kas deva iespēju koncentrēties uz aģentiem kaujiniekiem. Tika sākts kriminālprocess un krimināllietas. Vienā gadījumā cilvēks, kuru prokuratūra paspēja nopratināt, pakārās, citā gadījumā cilvēks it kā nojuka prātā, savukārt Marģeris Vītoliņš nomira izmeklēšanas laikā. Tā ka nevienu no aģentiem kaujiniekiem nenotiesāja, lietas līdz tiesai nenonāca.

Ja šīs lietas pētītu, tās atklātu kādus atslēgas punktus mūsu vēsturē?
Jā. Jaunākie no aģentiem kaujiniekiem bija 20. gados dzimuši un diez vai kādu vairs dzīvu atradīs. Ja šie dokumenti būtu plašāk pieejami vēsturniekiem un viņiem būtu interese tos pētīt, jo līdz šim nav bijusi…

Vai VDK dokumentu izpētes komisija šos dokumentus nepētīja?

Nē. TSDC tos pētīja kā vēsturisku dokumentālu liecību, kur gali strauji aiziet smiltīs… Bija jāķer, ko var vēl saķert, un cilvēki, kuri ir izdarījuši noziegumus, bija jāsauc pie atbildības. Nav svarīgi, vai ieliek cietumā vai ne. Pats precedents, ka tas tiek izvērtēts likumā noteiktajā kārtībā, ka tā varētu būt vēsturiskās patiesības atjaunošana, bija svarīgs. Taču deputāts Kiršteins tagad vienā darba grupas sēdē pateica – mūs tas neinteresē, viņi visi ir miruši. Steidzamā kārtā mēs šīs kartītes nokopējām, bet tas nevienu neinteresē, jo šie cilvēki visi ir miruši.

Pirms nodošanas Nacionālajam arhīvam, kas notika šogad janvārī, SAB digitalizēja un anonimizēja VDK datu bāzi Delta.

TSDC saņēma mantojumā kopumā 200 lentes, datu nesējus. Pirmajā novērtējumā konstatējām, ka visi diski ir bojāti, no tiem nolasīt kaut ko nav iespējams, tāpēc ir skaidrs, kāpēc tie palika Latvijā. Pārējais tika aizvests. Kopā ar RTU speciālistiem mēģinājām dabūt informāciju no lentēm uz datora un nolasīt — spēle beidzās ar to, ka dabūjām kādu bekapu. Šajā kartotēkā uztaisījām meklēšanas sistēmu.

Tā bija pretizlūkošanas datu bāze, kas tika nodota ekspluatācijā 1988. gadā. 1991. gadā datu bāze kļuva par lēnu, VDK struktūrvienības uz personāliem datoriem sāka veidot savas datu bāzes. Kopumā Delta Latvija nevar uzskatīt par pilnībā pabeigtu datu bāzi. Tur atrodas 7765 ziņojumu konspekti un nepilni 2000 signāli, kas vēl VDK bija jāpārbauda, bet tie bija ar lielu ticamību. Tātad kādi 10 000 informatīvo ziņojumu konspekti kopā. Tur ir personu reģistrs ar 35 655 personām, tām ir dots sistēmas kods. Redzam, ka ļoti daudzas identitātes ir izdzēstas, palikuši sistēmas kodi. Analizējot šo cilvēku loku, tajā neatradīsim Atmodas aktīvistus — viņi bija legāli ārā. Lielākā daļa ir personas, kas izbrauca uz dzīvi ārzemēs, jo viņām tika veikta specpārbaude. Citiem pat vairākas reizes, īpaši tas attiecas uz ebrejiem, kas divos viļņos izbrauca uz Izraēlu. Tieši ebreju emigrācija Deltā ir visvairāk pārstāvēta.

Datu bāze ir anonimizēta un jau pieejama pētniekiem. Tajā ir izcils meklēšanas rīks, tematiskās grupas, kāpēc cilvēks ir reģistrēts. Var veikt atlasi. Neesmu redzējis nevienu VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieku, kurš būtu datu bāzi izmantojis un veicis kādu statistisko analīzi. Pat ar statistiku tur daudz kas ir pateikts priekšā, bet [visiem] vajag uzvārdus!

Vai TSDC ir digitalizēta aģentu kartotēka?

Nav. Tam vajag naudu un resursus, štata vietu. Kopēšana un digitalizēšana nav viens un tas pats. Digitalizēšana nozīmē, ka dokuments ir aprakstīts un ir iespējama meklēšana.

Vai VDK aģentu kartītes ir ieskenētas?

Strādājam ar kartītēm, protams, ir izstrādāta meklēšanas tehnoloģija. Tas ir SAB īpašums, integrēts SAB sistēmā.

Ja SAB papīra kartītes sadeg, kas tad paliek?

Tad arī sadeg.

Citā formātā nav?

Tad jau redzēs.

Negribat atbildēt.

Protams, ka ir kaut kāds nodrošinājums. Tika izstrādāta tāme visam arhīvam. Dokumentēšanas centram būtu vajadzīgi kādi 125 tūkstoši eiro, lai gada laikā digitalizētu. Izrādījās, ka tas ir nepārvarams šķērslis. Tagad runā, ka vajag nokopēt un publiskot, un ne jau vairs uz 18. novembri, bet uz 4. oktobri.

Vai tas ir iespējams?

Es nezinu, kas to darīs. Tam vajag likumīgu pamatu. Bez likuma SAB neko nedarīs, tas būtu absurdi, ja SAB pārkāptu likumu.

Ja runā par deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) jūlija sākumā iesniegtajiem priekšlikumiem likuma grozījumiem (tie piedāvā VDK dokumentus digitalizēt un šogad izvietot internetā ar zinātniskiem paskaidrojumojumiem — red.), atliek trīs mēneši diskusijai, tas ir ļoti ierobežoti. Sabiedriska diskusija nenotiek, notiek kampaņa. Vai jums bija izdevība izlasīt organizācijas Latvija pasaulē aicinājumu?

Jā, jūs to arī esat parakstījis.

Jā, tur bija minēti galvenie kolīziju punkti, nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē. Taču uzreiz metas virsū aicinājuma parakstītājiem — tas jau ir maisā, tas ir maisā. Tas ir čekists! Un nerunā par tekstu, kurā ir skaidri pateikts: lai veiktu izņēmumus datu aizsardzības likumā, ir vajadzīgs pamatojums. Tas, ka ir sabiedrības interese, nav pamatojums — tas ir virsraksts. Zem tā var būt cienīgs dzīves līmenis, sociālais nodrošinājums pensionāriem, var būt nacionālā drošība ar atšifrējumu, ko tas dos sabiedrībai. Šeit atšifrējuma nav. Ja vienu laiku runāja, ka jāatjauno vēsturiskais taisnīgums, tas arī īsti nav, jo tas radīs virtuālo realitāti —  kaut kas būs, kaut kas nebūs, un tas, kas būs, nav pārbaudāms.

2007. gadā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgrieza publicēšanas priekšlikumu Saeimā otrreizējai caurskatīšanai, uzskatot, ka tik fragmentāra un nepilnīga informācija faktiski pārvēršas par dezinformāciju. Tātad šajos priekšlikumos nav formulēts, ko sabiedrība iegūs, nav veikta indivīda un sabiedrības ieguvumu analīze. Nav veikta sistēmiska analīze par dokumentiem, to ticamību. Tādu komentāru nav. Mans ir iespaids, ka VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija burtiski izvairījās visus savas pastāvēšanas gadus no piekļūšanas šiem dokumentiem.

Viņi apgalvo pretējo — SAB nedeva piekļuvi.

Ja tiktu veikts kaut kāds audits komisijas darbībā un tiktu publiskota sarakste starp komisiju un valsts iestādēm, tad varētu kādu gaismu iegūt par to, ko viņi gribēja un ko negribēja. Labi, no sākuma komisija atteicās strādāt tāpēc, ka nebija piešķirta nauda. Man ir pieredze no padomju un vācu okupāciju zaudējumu izvērtēšanas komisijas darba, kuru nodibināja pie Ministru kabineta. Biju komisijā deleģēts no TSDC. Nerunājot par naudu, cilvēki sāka strādāt no pirmās dienas bez kādas atlīdzības, jo gribēja kaut ko izdarīt. Meklēja, kas varētu veikt metodoloģiskus pētījumus, sāka veidot bāzi, lai varētu strādāt ar statistiskiem datiem utt. Kad bija nauda, tad kaut ko apmaksāja. Sakarā ar 2008. gada ekonomisko krīzi komisijas darbība tika pārtraukta, tā pārveidojās par Okupācijas izpētes biedrību. Kad atjaunoja komisiju, darbs turpinājās, bet pa vidu situāciju izvilka sabiedriskā organizācija, lai nepazustu tēmas un pusratā atstātie darbi. Labi, tie bija citi laiki un citi cilvēki.

Vai var teikt, ka komisijas darbs būtībā ir izgāzies?

Patiesībā VDK dokumentu izpētes komisijas darbs visus šos gadus nav rezultējies ar nepieciešamo mērķi. Es teikšu diplomātiski — tajos sējumos pa pāris rakstiem ir tā vērts.

Skaidrības labad vajadzētu veikt kaut kādu auditu, vai darbs ir bijis mērķtiecīgs un ir sasniegti rezultāti. Jo citādi tas gruzdēs ļoti ilgi.

Saeima septembrī strauji dzen uz priekšu VDK dokumentu publiskošanu? Kāpēc?

Es nezinu, nevaru cita vietā izdomāt. Es pētu pašu priekšlikumu — pamatotību, atbilstību juridiskām normām un vēsturiskiem faktiem. Vai mēs veidojam virtālu vēsturi, vai mēģinām noskaidrot vēsturi. Un tad parasti šādos gadījumos ir jāmeklē cilvēks — jo atbildība ir individuāla, nevis kolektīva. Kolektīva atbildība ir faktiski stigmatizācija bez kaut kādām juridiskām sekām — Geka būs vienā sarakstā ar aģentu kaujinieku, un neviens nepateiks, kāda ir atšķirība. Rokpelnis nebūs un viņam būs kreņķkis, ka ir aizmirsts. Es, protams, ļauni jokoju. Nezinu, vai kādā reliģijā ir kolektīva grēksūdze. Kas notika pēc Rokpeļņa atzīšanās? Agresija sociālajos tīklos! Kad [Rakstnieku savienības priekšsēdis] Arno Jundze mēģināja viņu aizstāvēt, vērsās pret Rakstnieku savienību.

Jūsu bažas ir, ka sabiedrībā varētu būt agresīva reakcija? Vai tāpēc parakstījāt biedrības Latvija pasaulē aicinājumu?

Visam jābūt samērotam. Kā parasti dara, pieņemot lēmumu: papīra lapu pārdala uz pusēm — ko iegūstam, ko zaudējam. Tādas lapas nav. Tas ir sabiedrībai nozīmīgs lēmums. Aicinājām uz diskusiju, bet diskusijas nav.

Jūsu parakstīto aicinājumu caurvij doma pagaidām nepubliskot VDK dokumentus bez komentāriem, atlikt uz kādu laiku.

Jā. Starp dokumentu un lasītāju parasti pa vidu ir pētnieks, kuram ir prasme strādāt ar dokumentiem, ar informāciju, ar vēstures avotiem. Vai tas ir vēsturnieks, žurnālists vai sociologs — vienalga, kurš vērtē un meklē, kāda šai informācijai ir vieta kontekstā, it sevišķi padomju laika, jebkuras totalitāras iekārtas dokumentus, kuriem ir uzlikts kaut kāds bruņu ekrāns. Tad nodod publikai. Šie dokumenti ir jānodod arhīvā pētniekiem un jāļauj strādāt atbilstoši Latvijas likumiem.

Saeimas komisija arī apgalvo, ka ir par pētniecību un publiskošanu.

Nē, vienīgais ir — maisi, maisi!

Ko tad jūs iesakāt darīt ar čekas dokumentiem?

Pirmkārt, TSDC arhīvā esošos dokumentus digitalizēt, tam būs vajadzīgs apmēram gads. Otrkārt, dokumentu oriģinālus un vienu digitālo kopiju nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, lai tas ir pieejams vēstures pētniekiem atbilstoši Arhīvu likumam.

Valstij jāveicina jaunāko laiku vēstures izpēte, piesaistot starptautiskos ekspertus, jāatbalsta konkrēti projekti padomju represīvo iestāžu vēstures pētniecībā. Tai skaitā par kolaborāciju Latvijā nacistu un komunistu okupācijas laikā. Tas šobrīd ir centrālais jautājums, uz kuru sabiedrība meklē atbildi.

Saeimas Juridiskajam birojam bija iebildumi par trešajām personām, uz kurām attiecas datu aizsardzība, tiek prasīta anonimizēšana. Vai ir runa par cilvēkiem, kas ir pieminēti ziņojumos?
Jā, tie ir cilvēki, kuriem nav saistības ar aģentu. Teiksim, aģents ir ziņojis, ka sanākuši 15 cilvēki un klausījušies dzeju vai izteikušies. Ne viņi ir sadarbojušies, viņi ir tur trāpījušies un viņu tiesības — netikt pieminētiem bez viņu atļaujas.

Anonimizācija būs garāks process. Piemēram, arī Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi dokumenti ir pieejami, bet anonimizēti.

Jā, un ja kāds saka, ka Vācijā viss ir publicēts, tā nav patiesība. 90. gados kādā konferencē Vācijā sakarā ar Berlīnes sienas nojaukšanu uzstājos ar referātu. [Bijušais TSDC vadītājs un deputāts] Paulis Kļaviņš atrada iespēju man tikties ar vienu no Austrumvācijas disidentiem. Aizgāju pie viņa uz mājām. Viņam bija kādi padsmit sējumi ar kopijām no Stasi arhīva, kur viņš bija pētīts, izstrādāts. Atverot vaļā, tur ir viss vienās melnās svītrās, anonimizēts. Taču lasot ar visām melnajām svītrām, šis cilvēks no konteksta saprot, kurš ir kas bijis.

Līdzīgi kā TSDC, kad sniedz informāciju personai par to, vai ir kādas ziņas par viņu VDK lietās vai datu bāzēs. Mēs iedodam to ziņojuma konspektu, ja tāds ir atrodams elektroniskajā datu bāzē, un tur bez lielām grūtībām ir atšifrējams, kurš ir bijis aģents.  Piemēram, kāds bijis numismātu saietā Čehoslovākijā, arī Latvijas aģents tur ir bijis — cits jau neviens nebija! Vai cilvēks paskatās savos pierakstos: ar ko es toreiz tikos? Skaidrs, tas ir tas. Faktiski šie cilvēki TSDC palīdzēja aizpildīt robus [kartotēkā], lai tur nevar iebāzt kādu citu.

Kā vērtējat ierosinājumu no VDK likuma izslēgt pantu, kas liedz politiski represētajiem atklāt uzzināto par sava aģenta identitāti?

Viņi savus ziņotājus paši diezgan bieži izciparoja un nosauca. Tas nav aktuāli.

Tomēr viņi nenosauc vārdus.

Lidija Doroņina-Lasmane ir stāstījusi, ka viņai bijis kaimiņš, ar kuru abi pēc tam izrunājušies un izlīguši. Pēc tam gan, un to Lidija nav publiski stāstījusi, viņš diezgan neglīti izrīkojies — kad bijusi iespēja dabūt ierēdņa vietu, kurai bijis aizliegums vai ierobežojumi [bijušajiem aģentiem], lūdzis, vai viņa varētu neizdot informāciju, ka viņš ir “maisā”. Tas Lidiju satriecis vairāk nekā, kad noskaidrojies, kurš ir bijis aģents. Jo viņa domājusi par kādu citu [ka tas ir aģents]. Tā arī ir interesanta lieta, ka vienmēr aizdomas krīt uz kādu citu. Piemēram, vienubrīd TSDC atradās Šķūņu ielā kopā ar Nacionālo partizānu apvienību. Viņi šad tad sanāca, un viens vīrs visu laiku turējās savrup. Izrādās —  visi domāja, ka viņš partizānus ir iegāzis. Kad pētot VDK krimināllietas atradās aizķērusies atsauce uz to aģentu, kas iegāza partizānu grupu, un tas bija Jānis Klimkāns, cik šis cilvēks bija priecīgs un priecīgi bija pārējie, ka vairs nekrīt tā ēna. VDK izdarīja tā, lai domā uz citu, nevis īsto aģentu.

Tomēr, atceroties 80. gadus un LTF pirmsākumu, jāteic, ka visi it kā zināja, kuriem cilvēkiem varētu būt sakars ar VDK vai bija aizdomas par to. Vēlāk šīs aizdomas apstiprinājās.

Tikpat labi ķēdē varēja ielaist arī aplamu informāciju. Viens piemērs no LNNK (Zālīte pats darbojies LNNK padomē — red.). Vienā padomes sēdē pienāca anonīms raksts, ka tas, kurš protokolēja LNNK sēdes, vārdā Ozoliņš, ir aģents. Notika liela cīkstēšanās — Ozoliņš zvēr, ka nav. Bet pirms tam viena dāma tika pieķerta, padomes sēdes regulāri ierakstot diktofonā. Arī tad, kad sēdes bija slēgtas. Par šo dāmu Eduards Berklavs teica, lai uzmanās: viņa nāk runāties un savu rokassomiņu bāž zem deguna. Dāma kandidēja uz pašvaldību vēlēšanām no Jūrmalas. Kad nonācu TSDC, man šis gadījums bija interesants kā precedents — vai ir pareizi novērtēts. Ozoliņu reabilitēja. Tā ka šad tad nojauta ir, bet tā var aizvest uz maldīgu ceļu. Partizānu grupas iegāšanas gadījumā to kungu, uz kuru krita aizdomas, neizsūtīja, tāpēc grupas biedri viņu turēja aizdomās.

Kam vēl varētu būt nozīme šajā “čekas maisu” jautājumā — liekas, ka visa pagātnes pārvarēšana notiks brīnumainā veidā kā ar Laimes lāci — mēs pārdzimsim jaunā kvalitātē. Patiesībā Latvijas valsts ir veikusi diezgan lielu darbu okupācijas seku pārvarēšanā. Tas ir komplekss pasākums un kartotēkas publiskošana ir viens no punktiem. Ja saka, ka visur sēž aģenti, tad ir likumi, kas ierobežo aģentu atrašanos amatos. Savulaik bija kādi 14 likumi, tagad to skaits samazinājās, jo likums par valsts noslēpumu visu nosedza.

Ja saka, ka valsts būs drošībā ar [VDK dokumentu] publicēšanu, domāju, ka ķibele būs no otras puses — mēs saviem  oponentiem ļausim uzzināt, kas mums ir zināms. Tie paši 90. gados izslēgtie paliek aiz borta. Bet tas jau ir pavisam cits aspekts — ne vienmēr sabiedriskā doma nodrošina nacionālo drošību, tāpēc ir īpašas metodes, kā to veikt.

Jūs pieļaujat, ka ir cilvēki, kas ir izslēgti no VDK aģentūras un var radīt valstij apdraudējumu?

Mēs varam ģenerēt vairākas shēmas, kuras vai nu ir vai nav saistītas ar kartotēku, bet princips ir viens — skaidrs, ka tādi ir. No operatīvās drošības viedokļa — diez vai oponents izmantos tos, kuri mums ir zināmi vai par kuriem ir kaut kādi gali. Igaunijā nekādu galu nav, un tur visiem tiem, kuri iekrita par spiegošanu, padomju laikā bijuši sakari ar VDK. Ja igauņiem būtu bijusi kartotēka, viņiem būtu mazāk tādu precedentu. Skaļākais gadījums ir ar [bijušo Aizsardzības ministrijas amatpersonu Hermanu] Simsu. Arī Lietuvā nav kartotēkas un situācija nav vienkārša. Tomēr viņiem ir operatīvās izstrādes lietas. Savukārt mums nav lietu, kas interesētu — es runāju par ideoloģiju.

Taču kontrabandas lietas, narkotiku apkarošanas lietas Latvijā palika?

Palika. 1991. gadā daļa no arhīva tika atdota Iekšlietu ministrijai — organizētā noziedzība, narkotiku apkarošana. Prokuratūra lietas sadalīja. Mums lietas atdeva, kad tās vairs nebija aktuālas: no Stūra mājas, kad tur vēl atradās Valsts policija, uz TSDC atveda 4 — 5 maisus [ar lietām]. Tur kaut ko [pētnieki] var atrast — 1990. gadā VDK uzlika pienākumu apkarot organizēto noziedzību, jo tika atzīts, ka Padomju Savienībā pastāv organizētā noziedzība. Taču VDK nebija speciālistu, kas prastu strādāt kriminālā vidē, nebija ekonomikas speciālistu. Bet kaut ko viņi izdarīja, par degvielas kontrabandu “iesēdināja” LPSR Naftas un degvielas komitejas priekšnieku. Viņš sēdēja Stūra mājas pagrabā. Stūra mājas pagrabā sēdēja arī kriminālā autoritāte Abakumovs. Kad Abakumovu no izolatora atbrīvoja, viņu nošāva.

Vai šie aģenti, kas atšķetināja organizētās noziedzības lietas, vēl varētu būt dzīvi un justies apdraudēti pēc kartotēkas publiskošanas?

Jā, es varu pateikt vienu konkrētu piemēru. Asins pārliešanas stacija, kur notiek asins preparātu sagatavošana. VDK nāk uz pēdām, ka notiek asins preparātu kontrabanda — preparātus pārdod, lai gan slimnīcām nepietiek. Lai to ķēdi atšifrētu, VDK stājās sakaros ar vienu darbinieku un tas palīdzēja to ķēdi likvidēt. [VDK apsolīja, ka] neviens par viņu neuzzinās. [Pēc neatkarības atgūšanas] viņš bija nepilsonis, tas vēl bija laiks, kad bija noteikti ierobežojumi aģentiem ieņemt amatus ierēdniecībā. TSDC bija jāsniedz atzinums. Pēc tam šis cilvēks bija pārskaities uz TSDC, uz valsti un visu: viņš ir izdarījis derīgu darbu, bet viņu tagad atzīst par aģentu! Kartīte ir, un mēs nevaram īsti viņu nošķirt un pateikt [ko darīja katrs aģents], jo aģentu varēja savervēt vienā VDK daļā un pārvest uz citu. Par to var arī neatzīmēt kartītei otrā pusē. Tāpēc [katrā gadījumā vajadzētu] sākt no operatīvās izstrādes lietas (Latvijā nav nevienas aģenta personīgās vai darba lietas — red.), notikuma, meklēt iesaistītos un pārbaudīt kartotēku, salīdzināt ierakstus ar citiem notikumiem.

Vai identificēt šādus gadījumus vajadzēja VDK dokumentu izpētes komisijai?

Viņi saka, ka nav bijis tāda uzdevuma. Redziet, tas bija politisks projekts — piešķirt naudu tādam un tādam mērķim, kas akadēmiskā vidē ir diezgan neparasti. Parasti ir tēma, tāme un resursi. Taču komisija tika veidota no otra gala — iedod naudu un tad pētīsim.

Vai ir bijuši tādi gadījumi, kad TSDC esat palaiduši garām kādu deputāta kandidātu, kas ir “maisos”?

Nav. Darbinieki ir ļoti profesionāli. Kad biju centra vadītājs, varu atzīties, ka CVK iedevām ziņas par citu cilvēku. Bija tā — izrādījās, ka kartītē cilvēkam, kurš kandidē vēlēšanās, sakrita dzimšanas vieta, dzīvesvieta, ciemats, dzimšanas gads, datums, bet dzimšanas mēnesis bija ierakstīts — ijuņijuļ — vienam jūnijs, otram — jūlijs. Vienā rokraksta burtā nokļūdījāmies. Mūs solīja sūdzēt tiesā, atvainojāmies.

Ko sakāt par to, ka zinātniskajās konferencēs VDK dokumentu izpētes komisijas dažs labs pētnieks dod diezgan skaidras norādes par iespējamiem aģentiem no savas pētniecības jomas? Piemēram, viens pētnieks minēja, ka aģentu vidū bijuši divi LTV raidījuma Labvakar vadītāji, pat viens no 1991. gada 20. janvārī bojāgājušajiem.

Es to nekomentēšu. Tā ir pētnieku lieta. Latvija ir tik maza, ar norādi pietiek. Tā ir pētnieka atbildība, kā pasniegt un interpretēt datus, kāda ir pievienotā vērtība. Vai no šīs informācijas var saprast, kādās jomās viņi strādājuši un kā bijuši saistīti? Man gribētos kontekstu. Saraksts nepalīdz noskaidrot apstākļus. Šajā gadījumā es pētītu Labvakar, ietu runāt ar cilvēkiem, kas strādāja citās studijās, savāktu informāciju. Tā būs informācija ar pievienoto vērtību.

September 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Likumprojektu par VDK dokumentu publicēšanu nodod izskatīšanai galīgajā lasījumā

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/national/politics/likumprojektu-par-vdk-dokumentu-publicesanu-nodod-izskatisanai-galigaja-lasijuma.d?id=50432929

Likumprojektu par VDK dokumentu publicēšanu nodod izskatīšanai galīgajā lasījumā

Foto: DELFI

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ceturtdien izskatīšanai galīgajā trešajā lasījumā likumprojektu par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu. Jau nākamnedēļ – īsi pirms 13. Saeimas vēlēšanām – par grozījumiem lems Saeima.

Komisija ceturtdien turpināja skatīt grozījumus likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pirms trešā lasījuma, lai veiktu pēdējos tehniskos precizējumus.

Portāls “Delfi” jau vēstīja, ka likumprojekts paredz, ka jau šogad Latvijas Nacionālais arhīvs (LNA) interneta vietnē publicēs vairākas VDK dokumentu grupas. 2018. gadā LNA internetvietnē publicēs četras VDK dokumentu grupas: LPSR VDK darbinieku telefongrāmatas; LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku; LPSR VDK aģentūras alfabētisko kartotēku un LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku. Savukārt, sākot no 2019. gada maija, LNA publicēs virkni citu VDK dokumentu grupu.

Ceturtdien komisija vienojās, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3. decembrim nodod dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31. decembrim.

Par likumprojekta virzīšanu Saeimai galīgajā lasījumā Saeimas komisijas deputāti balsoja vienbalsīgi.

Ziņots, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir pret bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkas publicēšana internetā, žurnālistiem pēc Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdes trešdien apliecināja biroja priekšnieks Jānis Maizītis. šie grozījumi var kalpot Latvijai nedraudzīgu valstu interesēs.

Arī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris medijiem izplatītā paziņojumā norādījis, ka Saeimas atbalstu guvušie grozījumi šādā redakcijā nav pieņemami, jo ignorē PSRS okupācijas realitāti un zinātnieku rekomendācijas.

 

September 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: