gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Meklē ziņas par leģionāriem

 Kara muzejā piederīgie meklē ziņas par leģionāriem

  • LSM ziņās: http://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/92591/kara-muzeja-mekle-zinas-par-legionariem/

    Viena fotogrāfija un vēstule. Tas ir viss, kas palicis un atgādina par leģionāru, kurš aizgāja karot un neatgriezās. Piederīgie joprojām nezaudē cerību atrast kādas vēstis, kas kliedētu neziņu. Jau piekto gadu Latvijas Kara muzeja speciālisti rīko īpašu informācijas dienu visiem, kuri vēlas uzzināt par savu tuvinieku likteni Otrā pasaules kara laikā. Stāsta Judīte Čunka

March 10, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti?

Uldis Neiburgs: Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti?

Elita Veidemane, NRA     http://nra.lv/latvija/202407-uldis-neiburgs-vai-esam-gatavi-aizstavet-savu-valsti.htm


Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju, vēstures doktoru Uldi Neiburgu: par latviešu pretošanās kustības peripetijām, ilūzijām, nenotikušo neatkarību un kolaborāciju. Protams, arī par Ulda Neiburga jauno grāmatu Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945).
– Spriežot pēc karikatūras uz izdevuma vāka, grāmata ir par baltiešu naivumu, 20. gadsimta 40. gados gaidot palīdzību no Rietumiem: sers Vinstons Čērčils mīļi sola, ka palīdzēs Latvijai, Lietuvai un Igaunijai cīņā pret komunistiem, taču – rietumnieku draudzīgā roka kā neceļas, tā neceļas palīdzībai…


– Grāmatas vizuālais noformējums ir apzināti provokatīvs: tas ir nacistu propagandas 1942. gada plakāts Čērčils pie pasaku stāstīšanas. Naivums, vientiesība, ilūzijas – to mums šodien viegli teikt, bet toreiz situācija izskatījās citādi. Grāmata patiesībā ir par Latvijas pretošanās kustības sakariem ar Rietumiem vācu okupācijas laikā. Tās nosaukums un vāka ilustrācija ļoti labi iezīmē jēgu: draudi ir karte, uz ko Čērčils rāda, – Padomju Savienība; Rietumi ir Čērčila personā, bet trīs tautumeitas ir Baltijas valstis. Jāteic, ka nacistu propaganda šajā punktā atbilda īstenībai: nekāda reāla Rietumu atbalsta nebija, bet zīmējums parāda, ka sabiedrībā bija izplatīts prorietumniecisks noskaņojums. Pretējā gadījumā šādus plakātus nebūtu jēga izplatīt. Šī grāmata ir zinātniska monogrāfija, bet vāks «velk» uz kaut ko nezinātnisku. Taču tas piesaista uzmanību, un tematiski nav nekā labāka par tādu karikatūru. Pētījuma centrā ir Latvijas sabiedrība, kas dzīvo vācu okupācijas apstākļos, ir pārdzīvota pirmā – padomju – okupācija, un eksistē tās atkārtoti draudi, bet ir arī cerība.

– Jā, grāmata sākas visai liriski: ar Kārļa Skalbes dzejoli Pie jūras loga, kurā meitene, ciešot no austrumvēja, cerīgi gaida uz vakarvēja atnākšanu.

– Par šo dzejoli Kārli Skalbi 1942. gadā sauca uz vācu drošības policiju un pratināja. Viņš atbildēja, ka tas ir par mīlestību un jūru. Bet īstenībā tā meitene ir domāta Latvija, kuras vainagu – zaudēto brīvību – aiznesis austrumvējš, un viņa cer, ka rietumvējš atnesīs to atpakaļ. Grāmata noslēdzas ar pretpolu, kara beigās 1945. gadā populāru dziesmu Pēdējie Kurzemes leģionāri, kurā ir teksts: «Lai Staļins un Čērčils mūs pakar, Vienalga, kā kauliņi krīt.» Tā parāda, ka šīs cerības ir zudušas, kaut gan cilvēki bija cīnījušies līdz galam. Šis dramatisms ir raksturīgs tēmai, par kuru es rakstu, proti, par to, kas notika kara laikā – par pretošanās kustību, par Latvijas Centrālo padomi. Mums par to ir bijušas Leonīda Siliņa grāmatas un citi darbi, kas mani mudināja pievērsties šai tēmai vēl vairāk un iet dziļāk. Piemēram, LCP politiskās deklarācijas. Nereti priekšstats ir tāds, ka tām visām bija liela nozīme, jo tās tika iesniegats Rietumu valdībām. Es izsekoju, cik tālu aizgāja katrs no šiem dokumentiem, bija reakcija uz tiem vai nebija. Tāpat arī bēgļu laivu akcijas. Ja palūkojamies uz atmiņām, kas ir publicētas, tad redzam vien dažus teikumus par to, ka zviedri un amerikāņi tur arī piedalījušies. Zviedri tehniski un organizatoriski atbalstīja šīs akcijas, bet amerikāņi tās finansēja. Grāmatā visas šīs norises ir atklātas daudz niansētāk nekā līdz šim.

– Runājot par Latvijas Centrālo padomi… Ir arī tāds uzskats, ka tā ir bijusi tikai politiskās elites organizācija, bet tauta nemaz nav gribējusi piedalīties pretošanās kustībā.

– Daudziem ir arī priekšstats, ka, piemēram, Francijā, Polijā, Dienvidslāvijā katrs otrais vai trešais cilvēks ir bijis pretošanās kustības dalībnieks. Mūsdienu pētījumi šos mītus apgāž. Jāsaprot, ka pretestību jebkurā gadījumā izrāda tā aktīvākā sabiedrības daļa. Tāpat daudz kas atkarīgs no okupācijas režīma smaguma. Ja režīms ir tik neizturams, ka apdraud cilvēku izdzīvošanu, viņi ir spiesti pretoties – nav citu iespēju. Latvijas gadījumā daudz ko var izskaidrot ar to, ka vairumam cilvēku (protams, izņemot ebrejus un vēl citus) kara gados mazākais ļaunums šķita nacistiskā Vācija, bet lielākais – staļiniskā Padomju Savienība. Tāpēc pretestībai pret nacistiem lielākoties bija pasīvs raksturs, jo Vācijas armija bija vienīgais militārais spēks, kas varēja aizturēt sarkanās armijas atgriešanos. Un sadarboties ar mazāko ļaunumu tad bija labāk, nekā nedarīt neko vai sadarboties ar lielāko ļaunumu.

Arī daudzi leģionāri frontē uzskatīja, ja mēs nepretosimies komunistiem, kurš tad mūsu vietā to darīs? Tieši tāpēc bija arī sabiedrības pārstāvji, kas uzsāka sadarbību ar vāciešiem gan kara sākumā, piemēram, 1941. gada 11. jūlijā ņēma dalību latviešu sabiedrisko darbinieku sanāksmē Izglītības ministrijā vai pat vēl 1945. gada maijā piedalījās pulkveža Roberta Oša pagaidu valdības izveidē Liepājā: vēl tad pastāvēja kāda, kaut minimāla, cerība par separātu mieru starp Vāciju un Rietumiem un to vēršanos pret PSRS.

Bet, runājot par politisko eliti… Jautājums ir, ko mēs saprotam ar vārdiem – Latvijas Centrālā padome? Arī šogad 17. martā tiks atzīmēta pēc LCP iniciatīvas 1944. gada pavasarī tapušā Memoranda atcere, Saeimā notiks konference un ir plānoti vēl citi pasākumi. Jāatceras, tā bija uz ārzemēm vērsta tautas deklarācija ar vēlmi atjaunot valstisko neatkarību. Tomēr, ja gribam būt precīzi, LCP Memoranda 188 parakstītāju vidū bija tikai septiņi pēdējās Saeimas deputāti no LCP veidojošām četrām politiskajām partijām. Arī pati LCP drīzāk tika nodibināta pēc bijušā Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā iniciatīvas. Jo bija svarīgi, ka ne tikai Latvijas diplomāti Rietumos, bet arī kāda politiska pārstāvniecība okupētajā Latvijā pauž tautas vēlmi atgūt valstisko neatkarību. Tagad visu laiku tiek uzsvērts politisko partiju ieguldījums, politiķu ieguldījums, viņu iestāšanās par 1922. gada Satversmi.

Bet, ja tā vērtējam LCP darbību, tad tas ir ļoti šauri. Manuprāt, lielākais LCP devums bija informācijas sniegšana Rietumiem un slepenās laivu akcijas, tā nodrošinot vairāk nekā puses no aptuveni 4500 latviešu bēgļiem nonākšanu Zviedrijā. Šo darbu paveica Ventspils sakaru grupa un laivu pārcēlāji, piemēram, Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns, Eduards Andersons, Pēteris Jansons un daudzi citi. Viņi nebija politiķi, bet darīja reālo pagrīdes darbu: organizēja un pārveda laivas, sagatavoja bēgļu pārcelšanās vietas, izmitināja, apgādāja ar pārtiku… Tie bija jauni cilvēki, 20 līdz 30 gadu veci. Viens no viņiem, Voldemārs Jurjaks, vēlāk stāstīja, ka rīkojušies nesavtīgi, palīdzot latviešiem izglābties, nedomājot, vai pieder tādai LCP vai nē. Tāpēc šī organizācija būtu jāvērtē plašāk. Bez Rīgas un Ventspils aktīvi bija arī LCP cilvēki Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē, kur bija mācībspēki, kas arī parakstīja Memorandu, izdeva biļetenu Jaunā Latvija u. tml. Viens otrs saka: LCP vācu okupācijas laikā vadīja pretošanās kustību. Nē, nevadīja un pat nemēģināja to darīt. Vēl pirms LCP izveidošanas 1942. gadā ļoti aktīva bija Latviešu nacionālistu savienība ar nelegālo avīzi Tautas Balss, vēlāk arī daļa pērkoņkrustiešu ar Gustavu Celmiņu priekšgalā, kas izdeva nelegālo laikrakstu Brīvā Latvija. Latvju Raksti. Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, pat nacistu okupācijas varas izveidotā t.s. latviešu pašpārvalde iesniedza vāciešiem vismaz 12 memorandu par Latvijas valsts statusu. Tas kopumā parāda Latvijas sabiedrības centienus pārdzīvot karu un okupācijas laiku, saglabājot uzticību Latvijas valsts idejai.

Pilnu interviju lasiet NRA.

March 2, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par masu slepkavām, kas apbedīti pie Kremļa sienas

Участник расстрела царской семьи, организаторы “чисток” и “сумасшедший” политрук: кто захоронен у Кремлевской стены

Участник расстрела царской семьи, организаторы чисток и сумасшедший политрук: кто захоронен у Кремлевской стены


Мавзолей Ленина – лишь часть могильного ансамбля у Кремлевской стены: На территории Красной площади несколько братских могил, более десятка одиночных и урны с прахом в стене между Спасской и Никольской башнями. Время от времени поднимается вопрос о переносе тела Ленина, но о перезахоронении других деятелей советского государства речь не идет. Это может показаться странным, если изучить биографию некоторых из них.

Братские могилы

По подсчетам историков, всего у стен Кремля покоятся останки 550 человек (включая Ленина). Среди них 422 человека находятся в братских могилах, точно известны имена 110. Первую братскую могилу заложили в 1917 году. Тогда было захоронено 247 гробов с погибшими в ходе Октябрьского вооруженного восстания. Траурные процессии растянулись на 11 городских районов. Новая власть знала, что столь масштабное шествие могло вызвать недовольство москвичей, и военно-революционный комитет, ответственный за проведение похорон, раздавал солдатам заряженные винтовки.


Одна из первых братских могил, 1917 год

В дальнейшем около Кремлевской стены появилось еще 15 братских могил борцов революции, практика массовых захоронений прекратилась только после 1927 года.

Идеолог “красного террора”

Первым, кого похоронили в отдельной могиле (еще до постройки Мавзолея), был Яков Свердлов. Прирожденный организатор и комбинатор, как говорил Троцкий, Свердлов с его “кожанками” был олицетворением революции.


Яков Свердлов

Свердлов считается инициатором так называемого “красного террора”, в ходе которого уничтожали неугодных режиму граждан. В 1918 году на V Съезде Советов Яков Свердлов выступил с докладом об угрозе контрреволюции и об активизации “врагов советской власти”. От имени народа он заявил, что “вся трудовая Россия отнесется с полным одобрением к такой мере, как расстрел контрреволюционных генералов и других врагов трудящихся”, и Съезд одобрил новую доктрину.

“Красный террор” формально стал ответом на убийство председателя Чрезвычайной комиссии Петрограда и на очередное покушение на Ленина. Через сутки после этих событий в городе расстреляли более 500 профессоров, учителей, бывших чиновников.

Крымские террористы

Хуже всего дела обстояли в Крыму. Идеологи “красного террора” здесь отличались особым рвением.

Сколько человек было расстреляно на полуострове, до сих пор точно неизвестно. По разным оценкам, от 12 000 до 120 000 за три года с 1918 по 1921.

“Сейчас в Крыму 300 000 буржуазии. Это источник будущей спекуляции, шпионства, всякой помощи капиталистам. Но мы их не боимся. Мы говорим, что возьмем их, распределим, подчиним, переварим”, – говорил Ленин на совещании в Москве в 1920 году.


Михаил Фрунзе проводит войсковой смотр

Ответственными за расстрелы считаются главнокомандующий красными войсками Михаил Фрунзе и Розалия Землячка. Именно Землячка в составе группы оперуполномоченных Крымского революционного комитета, главой которого был Бела Кун, привезла Фрунзе директивы из столицы, предписывающие организовывать карательные акции.


“Красная роза террора” – Розалия Землячка

Они были настолько массовыми и жестокими, что их не поддерживали даже инициаторы: “Бела Кун, один из тех работников, который нуждается в сдерживающем центре… Здесь он превратился в гения массового террора. Я лично тоже стою за проведение массового террора в Крыму, чтобы очистить полуостров от белогвардейщины. Но у нас от красного террора гибнут не только много случайного элемента, но и люди, оказывающие всяческую поддержку нашим подпольным работникам, спасавшим их от петли”, – писал в Москву Юрий Гавен, заместитель Белы Куна.

Михаила Фрунзе за заслуги похоронили в отдельной могиле возле Кремлевской стены. Прах Землячки находится в нише стены, прикрытый мемориальной табличкой.

“Герои” 30-х

В Кремлевском некрополе можно также найти захоронения тех, кто ставил подписи на расстрельных списках 30-х годов. Это Климент Ворошилов (185 списков, 18 000 человек) и Андрей Жданов (177 списков).


Клим Ворошилов на встрече со Сталиным

Ворошилов был большим поклонником увеличения “лимитов” – квот на количество репрессированных. Установленные приказом НКВД №00447 квоты на репрессии в отношении более 260 тысяч человек были превышены в несколько раз.


Телеграмма секретаря Иркутского обкома об увеличении лимита числа расстрелянных на 4 тысячи человек. Подпись Ворошилова – третья справа.

Превышение лимитов воспринималось местными властями как любое другое изменение плановых показателей, продовольственных или промышленных. Стахановские темпы поощрялись Политбюро. Неизвестны случаи, когда местные “тройки” боялись бы превысить квоты.

“Тройкой” назывался внесудебный орган, состоящий из начальника областного НКВД, секретаря обкома и прокурора области. Это придумка наркома внутренних дел Николая Ежова. Именно эти структуры выносили досудебные приговоры по “расстрельным спискам”. Их решения обжалованию не подлежали.

Самому Ежову не нашлось места ни у кирпичной стены, ни внутри нее, однако были деятели, которым “тройка” открыла путь к большой власти. Например, Александр Щербаков. Первый секретарь Московского обкома, начальник Главного политического управления Красной Армии в годы войны, Щербаков начинал свою политическую деятельность именно в качестве секретаря обкома в Донецке, а значит, и местной “тройки”.


Александр Щербаков (первый справа)

Урна с прахом Щербакова в стене сразу за Мавзолеем Ленина.

Искусство гособвинения

Прокуратура рьяно защищала сталинский режим от заговорщиков-троцкистов и правой оппозиции. Тому свидетельство – Московские процессы.


Андрей Вышинский по прозвищу “Ягуарович”

Прокурор СССР Андрей Вышинский был гособвинителем во всех трех делах, которые впоследствии были признаны сфальсифицированными. После смерти Вышинского кремировали, а урну поместили в Кремлевскую стену. Получил ли он такое поощрение за работу в комиссии НКВД СССР, которая рассматривала по 200-300 приговоров к расстрелу в день, или за работу министром иностранных дел – непонятно. Останки Вышинского, причастного к “Большому террору”, не думали переносить.

Гений фабрикации

Последний, третий московский процесс, ставил своей целью найти виновных в убийстве председателя ОГПУ СССР Вячеслава Менжинского.

Долго болевший в конце жизни, вынужденный проводить оперативные заседания лежа на диване, Менжинский до конца дней старался не отставать от своего предшественника Феликса Дзержинского.

Рекордсмен по длительности пребывания на посту главы спецслужб сталинской эпохи (8 лет), Менжинский известен всесторонним укреплением органов госбезопасности и успешным уничтожением идеологических противников Сталина.


Вячеслав Менжинский

К самым известным операциям Менжинского можно отнести “Дело Трудовой крестьянской партии”: за причастность к никогда не существовавшей партии осудили минимум 1296 человек по всему Союзу, чтобы компрометировать многих политических деятелей. Аналогичное “Дело Промпартии” лишило свободы более 2000 инженеров и техников, вызывало дефицит кадров на заводах. По “Шахтинскому делу” проходили 49 специалистов угольной промышленности.

“Все знают, что никакого саботажа не было. Весь шум имел целью свалить на чужую голову собственные ошибки и неудачи на промышленном фронте… Им нужен был козел отпущения, и они нашли его в куклах шахтинского процесса”, – написал в предсмертной записке член-корреспондент АН СССР Владимир Грум-Гржимайло.

Менжинский был кремирован, а его прах помещен в урну в Кремлевской стене.

Дипломат-убийца

“Революция должна быть жестокой к низверженным монархам”, – объяснял свое участие в расстреле царской семьи советский дипломат и член коллегии наркомата внешней торговли Петр Войков. В историю он вошел как один из участников карательной акции 17 июля 1918 года.


Петр Войков

Войков присутствовал при выполнении приговора в качестве делегата Уральского комитета партии. Комитет единогласно постановил расстрелять семью Николая II вопреки желанию московских властей.

“Войкову поручили также прочитать царскому семейству постановление о расстреле, с мотивировкой, состоявшей из нескольких строк, и он действительно разучивал это постановление наизусть, чтобы прочитать его возможно более торжественно, считая, что тем самым он войдет в историю, как одно из главных действующих лиц этой трагедии. Юровский, однако, желавший также “войти в историю”, опередил Войкова и, сказав несколько слов, начал стрелять… Войков рассказал мне, что это была ужасная картина. Трупы лежали на полу в кошмарных позах, с обезображенными от ужаса и крови лицами” – писал Григорий Беседовский, дипломат и товарищ Войкова.

Войкову также было поручено избавиться от трупов, для чего он использовал 11 литров соляной кислоты. Избавиться от трупов этим способом полностью не получилось, и возле шахты образовалась “громадная масса человеческих обрубков, рук, ног, туловищ и голов”. Их дожигали бензином еще двое суток.


Место расстрела, помещение дома Ипатьева в Екатеринбурге

В дальнейшем Войков пытался снять с себя прямую ответственность, обставив дело так, что Исполком Уральского областного Совета приказал ему выполнить предписанное. Войков был торжественно похоронен у кремлевской стены в Москве.

Военный Мефистофель

Главное политуправление Красной Армии, “клетку с бешеными собаками”, как позднее ее называл Хрущев, возглавлял Лев Мехлис. Этот человек, по утверждению Сталина, не подходил для “созидательных дел”: “Что-нибудь разрушить, разгромить, уничтожить – для этого он подходит”.

Именно Мехлис отвечал за разгром военного командования в годы сталинских чисток. В стране перед самой войной были ликвидированы трое из пяти маршалов, 13 из 15 командующих дивизиями, 57 из 85 командующих корпусами и 110 из 195 командиров дивизий, или, в общей сложности, девять из десяти генералов и восемь из десяти полковников.


Лев Мехлис

Это были люди, которые имели представление о боевых действиях. Многие из них прошли Гражданскую войну, другие принимали участие в Первой мировой. Во многом именно из-за этой чистки Советский Союз потерял столько людей в начале Великой Отечественной.

Но не только генералы и начальники пострадали от яростного рвения Мехлиса. В 1941-1942 годах перед полевым судом предстало около 1 миллиона солдат, 157 000 из них были приговорены к смерти. И это во время наступления противника.

Лев Мехлис стал “дирижером” Керченской наступательной катастрофы.

Кабинетный работник решил взять дело в свои руки, запретив солдатам копать окопы. “Каждый, кто предпочтет удобную позицию в 100 метрах от врага неудобной позиции в 30 метрах от врага”, будет считаться паникером – таково было мнение политначальника. В самые жаркие моменты операции он ездил на машине по линии фронта и стрелял по подчиненным. За 12 дней Красная Армия потеряла около 70% личного состава (176 тысяч человек убитыми и пленными), 350 танков и 400 самолетов. В итоге армия эвакуировалась с полуострова, потеряв контроль над Черным морем и открыв немцам путь на Северный Кавказ.

“Вы заняли странную позицию стороннего наблюдателя, который не несет ответственности за дела Крымфронта. Это удобная позиция, но она дурно пахнет. На Крымском фронте вы не сторонний наблюдатель, а (ответственный) представитель Ставки, отвечающий за все успехи и неуспехи фронта и обязанный исправлять на месте ошибки командования”, – обвинял Сталин пытавшегося переложить вину на Козлова Мехлиса.

Лев Мехлис предстал перед военным судом и был понижен в звании до корпусного комиссара, однако и после войны занимал высокие должности министра Госконтроля СССР и члена Президиума Совета министров СССР. За это время он показал себя как человек, по утверждению Хрущева, “сумасшедший, что выражалось в его мании видеть везде врагов и предателей”. Например, за аварию на нефтехимическом заводе в Саратове, которая привела к разливу нефти в Волгу, Мехлис казнил главу Саратовской “Главнефти” Браткина, директора завода Богданова и профессора Саратовского университета Орлова.

Такие же хозяйственные чистки проводились и в Ленинграде, Минске, Свердловской области. Часто в результате карательных операций и расследований “Мефистофеля” гибли случайные люди.

Мехлис скончался за несколько дней до смерти Сталина, ему отведено почетное место в нише Кремлевской стены.

February 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Edgara Kauliņa leģenda

Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis

Pilns raksts: http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/edgara-kaulina-legenda-jeb-ka-kolhoznieks-laudis-no-deportacijam-izglabis.a175047/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button

Meklējot deportāciju glābēju atstātās pēdas, par ko stāstīts iepriekšējā reizē, nemitīgi dzirdēts stāsts par Edgaru Kauliņu, kolhoza „Lāčplēsis” vadītāju. Leģenda vēsta – viņš nav pieļāvis, ka izved kādu no viņa cilvēkiem un teicis, lai ved viņu, jo viņam nav ko izvest. Cik tā ir leģenda, cik patiesība?

Par 1949.gada deportācijām ne vārda

Jau pirms tam arhīva pētniecei Aijai Kalnciemai ir pastāstīts, ka Latvijas Radio meklē kādus faktus, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā. Pagaidām nekā daudz nav – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē.

Tomēr Kalnciema šo to ir atradusi. „Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina [Latvijas Komunistiskās partijas] Centrālā komiteja,” saka Kalnciema.

Tā ir padomju laika kartona mape, kurā iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

„Tā ir biogrāfija. Viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, tik nevar pateikt, kurš virziens,” paskaidro Kalnciema.

„Tā ir Edgara Kauliņa autobiogrāfija, ko viņš pats rakstījis ar savu roku. Parakstījis 1978. gada 6.janvārī. Autobiogrāfijā atrodu, ka viņš raksta, ka 1947.gadā traģiskā nāvē nomirst sieva Cecīlija, 1948 gadā tiek dibināts kolhozs „Lāčplēsis”. Nākamais ieraksts jau ir par 1950. gadu, kad viņš pabeidz sešu mēnešu kursu priekš vadītājiem pie Ogres lauksaimniecības nodaļas. Par 1949. gada notikumiem tur, protams, nav ne vārda,” stāsta Kalnciema.

 

Strādājis bez nodevām režīmam

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, jābrauc uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme ved rādīt Kauliņa darba krēslu.

Pārsteidz Edgara Kauliņa jeb Kauliņtēva, kā viņu šeit dēvē vēl šobaltdien, vienkāršā padomju laika darba krēsla izskats, pavisam nodilis un savā ziņā spilgti demonstrē bijušo īpašnieku, kas, šķiet, mantām īpašu nozīmi nav piešķīris. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm.

Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.

„Dokumentālu pierādījumu, kā tas Edgaram Kauliņam izdevās, tādu laikam tomēr nav vai arī līdz šim nav atrasti. Visticamāk, tas bija cilvēciskais faktors, kas nostrādāja kaut kādu iemeslu pēc,” pieļauj Nemme. „Lai arī nevienu neizveda, tomēr no vietējo cilvēku nostāstiem izriet, ka tomēr smagās kravas mašīnas tika gatavotas, tikai izmantotas citiem nolūkiem.

Tāpat ir atmiņas, kurās stāstīts, ka Kauliņš esot teicis, “vediet mani pirmo, jo neviena cita, ko izvest nav – visi ir atbildīgi kolhoznieki!”. Manuprāt, nostrādāja tieši Kauliņa personība. Tas, ka viņš bija ļoti pārliecināts par šo sistēmu, par veidu, kā viņš strādāja, lai gan 1949. gadā vēl nevarēja runāt par kaut kādiem saimnieciskajiem rezultātiem,” viņa stāsta.

Par Kauliņa personību var nojaust arī no ierakstiem, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Tos pārklausoties, atklājas neparasta aina – gandrīz visos pieejamajos ierakstos Kauliņš runā par kolhoza darbu un iecerēm, bet nav ne miņas no nodevām komunistu režīmam.

Kolhozā “Lāčplēsis” atpūtniekiem iznomā vasarnīcas / 1974. gads

Edgara Kauliņa apsveikums / 1977. gads

Pēdējā Edgara Kauliņa runa strādnieku jaungada sarīkojumā / 1978. gads

Saruna ar Edgaru Kauliņu par piemājas saimniecībām

Pat pēc visiem padomju standartiem rīkotajā svinīgajā pasākumā par godu kolhoza „Nākotne” 30. jubilejai, Kauliņš radio arhīva ierakstā ir sirsnīgs un vienkāršs – vispirms uzkāpis uz skatuves kādu brīdi meklē brilles, tad nolasa varbūt pat kāda cita uzrakstītu runu par vārpām, kas druvā dzied himnu darbam.

„Nu ko es zemnieku cilvēks, nu ko es tur varu pateikt!” tā Kauliņu atceras Anastasija jeb, kā Lielvārdē viņu dēvē, Asja Neretniece. Agrāk skolotāja, novada muzeja dibinātāja un vadītāja, tagad pensionāre un vietējās vēstures atmiņu glabātāja.

 

Iespējams, vietējo sargāšanā bijis sabiedrotais

Neretnieces stāsts apstiprina jau iepriekš arhīva materiālos lasīto Kauliņa biogrāfiju.

Kā var nojaust no personas lietu datiem, Kauliņa biogrāfija un apbalvojumi par dalību Otrajā pasaules karā bija labs politiskais alibi – karojis 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots.

„Pēc kara viņš ļoti gribēja palikt savā darbā Rīgā, bet viņu kā partijas biedru ar pavēli nosūtīja par “partorgu” [partijas darba organizatoru]. Šis darbs viņam, protams, bija svešs, bet trīs gadu laikā viņš ieguva ļoti lielu cilvēku uzticību, piemēram, kopīgās talkās viņš visur bija līdzi. Nekur nebija tā – „jūs strādājiet, es tagad te pakomandēšu!” kā dažkārt tā bija citās vietās, kur no pilsētas atbraukušie tā darīja,” saka Neretniece. „1948.gadā, kad dibinājās kolhozi, es tā domāju, iekšēji viņš nojauta, ka vēl daudz kas draud. Pēc tiem dokumentiem, kas nāca no centra, viņš saprata, ka būs tāda pati kārtība kā Krievijā, ka varētu būt izvešanas. Viņš sāka runāt ar šejienes ļaudīm, vai mēs arī nevarētu kaut ko darīt, lai mums mazāk nodokļu būtu, jo tiem saimniekiem tie bija lieli. Tā viņš 1948. gada Jāņos sāka par šo jautājumu runāt,” norāda novada muzeja dibinātāja un vadītāja.

Šis jautājums bija kolhoza dibināšana. „Lāčplēsi” nodibināja 1948. gada vasarā, Kauliņu vienbalsīgi ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Kauliņa prasme saimniekot pārliecināja vietējos stāties kolhozā, kas savukārt, iespējams, nāca par labu jau gadu vēlāk, sargājot vietējos no deportācijām.

Te gan Neretniece pieļauj, ka cilvēku sargāšana no deportācijām bija iespējama tikai ar toreizējā Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra, ar daudziem padomju ordeņiem apbalvotā bijušā kara lidotāja Kārļa Sebaha atbalstu.

„Viņi abi ļoti labi sapratās. Kad Kauliņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju, pienāca pavēle sūtīt sarakstus, kuri būtu izsūtāmi. Kā stāstīja vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ir atrasts saraksts, kurā bija divas personas,” stāsta Neretniece. „Bet tās personas – viena pie pašas Jumpravas robežas jau vairs tur nedzīvoja un otra bija nezināma persona. Sarakstu tātad nosūtīja, bet neviens no pagasta iedzīvotājiem tur tai sarakstā nebija. Piemēram, tāda epizode, ko stāstīja Hermīne, kolhozniece, kura redz Lielvārdes stacijā cilvēkus, kurus ved prom. Viņa drebēdama iet garām „Ūbeļiem”, un tur stāv Kauliņš. Viņa jautā, kas tagad notiks. Viņai vīrs – bijušais leģionārs, mājās pieci bērni. Kauliņš viņai pateicis – tu ej mierīgi mājās, nesatraucies, ar tevi nekas nenotiks. Un tā arī bija – neviens pie viņas naktī neatnāca,” saka Neretniece.

Pasargāja, iespējams, jau 1947.gadā

Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš savulaik nedaudz interesējies par Kauliņa lomu 1949. represiju laikā. Savulaik arhīvā izpētot dokumentus, Riekstiņš secināja, ka no Lielvārdes 1949.gadā patiešām bija plānots izvest no divām mājām.

Tomēr arhīva dokumenti apliecina, ka no Lielvārdes neesot izsūtīts neviens cilvēks, kāpēc tā – tas šobrīd nav zināms.

Riekstiņš pieļauj, līdzīgi kā iepriekš Neretniece, ka Kauliņš cilvēkus nosargāja jau 1947.gadā.

„1947. gadā Latvijā pēc PSRS valdības rīkojuma sastādīja “kulaku” saimniecību sarakstus. Šie saraksti kalpoja par pamatu 1949. gada izvešanām, kad sākās kolektivizācija.

Es pieņemu, ka Kauliņa nopelns bijis tas, cik un vai vispār tajos sarakstos iekļuva cilvēki no Lielvārdes,” saka Riekstiņš. „Tas būtu jāpapēta atsevišķi, cik no Lielvārdes tajos sarakstos ieskaitīja. Jo tiem, kurus ieskaitīja, uzlika lielu lauksaimniecības nodokli, ja nevarēja samaksāt, ielika cietumā, citi aizbēga…

Cik tas saistās ar to viņa konkrēto ietekmi uz lielvārdiešu neizsūtīšanu, to neviens nezina. Kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja papētītu Ogres apriņķa VDK daļas materiālus, kur taisīja tās lietas. Tas ir skaists mīts, bet tas nav slikts mīts. Tas ir pat ļoti labs,” nosaka vēsturnieks.

Riekstiņa pieminētā grāmata ir trīs sējumu biezais Valsts arhīva vēsturnieku 10 gadus gatavotais, Ilmāra Blumberga ilustrētais izdevums „Aizvestie”, kurā apkopoti vērtīgi dokumenti un izvesto saraksti 1941. un 1949. gadā.

Vēsturnieks Riekstiņš pieļauj, ka Kauliņa plānam par labu varēja nākt tas, ka tieši 1947.gadā izveidoja Ogres apriņķi, kurā bija Lielvārdes pagasts. Līdz ar to šajā pārmaiņu laikā vēl nebija izveidojušās visas struktūras un papīriem bija vieglāk noklīst. Bet, ja Kauliņam izdevās nosargāt cilvēkus no ielikšanas sarakstā, vai viņu vietā neizsūtīja kādu citu?

„Patiesi ir tas, ka varēja izsūtīt to vietā kādu citu. Kā ir konkrēti Edgara Kauliņa gadījumā? Es vēlreiz atgrieztos pie tā Lielvārdes pagasta un paskatītos Rīgas apriņķa neizsūtīto kulaku ģimenes sarakstu,” saka Riekstiņš. „Un tajos es varētu mēģināt soli pa solim likt, vai tā varēja būt, kas palika un kuri bija paredzēti. Tādu lietu mums nav, bet šādi saraksti mums ir. Dažas dienas rūpīga darba, paskatoties šo, un tad arī šis rezultāts, ko varēs pateikt, būs jau dziļāks un dokumentālāk pamatots, bet tas nenozīmē, ka vēl kas cits nevarēs atrasties,” atzīmē Riekstiņš.

Kauliņa ietekme paliek neapzināta

Vēl viena leģenda par Kauliņu ir tāda, ka viņš ņēma darbā arī tos, kuru biogrāfijas nav tik tīras.

Tie, kas pēc izsūtījuma Sibīrijā vairs nevarēja atgriezties dzimtajā pusē, atrada darbu „Lāčplēsī” – Kauliņš esot novērtējis bijušo saimnieku prasmi saimniekot.

Šos stāstus no vecajiem lielvādiešiem dzirdējis arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Bet tas nav nofiksēts un tautas atmiņā ir bijuši un būs šie nostāsti. Bet, par Kauliņu nobeidzot, gribu teikt tā, ka tas mīts paliek, jo manā uztverē viņš to ir pelnījis. Būtu bijis tādu vairāk, dzīve būtu bijusi daudz labāka,” saka Riekstiņš.

Kā un kāpēc padomju amatpersona, totalitārā mehānisma sastāvdaļa – partorgs, kolhoza vadītājs – varēja ietekmēt notikumus, par kuriem lēma Maskavā? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts.

Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – Kauliņtēvs godprātīgi un pašaizliedzīgi darīja savu darbu un nepildīja burtiski visu ko, kāds lika no augšas. Varbūt Kauliņtēvs rīkojās vienkārši cilvēcīgi, un cilvēki to vienkārši zināja.

„Tad kad viņš nomira, darbnīcas vīri, kuriem arī viņš vienam otram aiz auss plēsis par dzeršanu, visi vienojās, ka to zemi, kuru izraks, vedīs prom un atvedīs baltas jūrmalas smiltis. Apbērs Kauliņu ar baltām smiltīm. Ar rokām,” atminas Neretniece.

February 19, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas bija pretošanās kustības īstie varoņi?

Viss raksts:  http://www.irlv.lv/2017/2/17/kas-bija-pretosanas-kustibas-istie-varoni

Vēsturnieks Uldis Neiburgs atklāj iepriekš nepētītas detaļas par Latvijas pretošanos okupācijas varām Otrā pasaules kara laikā.

Let_14116594-media_large
Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Foto: Ieva Lūka, LETA.
Gunita Nagle 17.februāris 2017 

Nesen izdotā Ulda Neiburga grāmata Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945) pārliecinoši pierāda, ka Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV bija daļa no pretošanās kustības. Tādi kā diplomātijas partizāni, kas kara gados nemitīgi atgādināja Rietumiem, ka Latvija ir okupēta. Dažkārt pat labi zinot, ka viņu nosūtītie dokumenti, deklarācijas un memorandi iegulst valstsvīru atvilktnēs bez īpašas vērības. Neiburgs uzskata, ka nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem — jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu — totalitāro lielvalsti PSRS.

Kas Otrajā pasaules karā Latvijā bija pretošanās kustība?

To jādefinē, ņemot vērā mazākā ļaunuma principu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju mazākais ļaunums bija nacistiskā Vācija, lielākais — Padomju Savienība. PSRS bija pirmā, kas okupēja un likvidēja Latvijas valstiskumu. Sadarbība ar nacistiem daudzu uztverē bija sadarbība ar ienaidnieka ienaidnieku, ar otro okupantu. Mums nebija tādas skaidrības kā Rietumeiropā — sakausim nacistus un iegūsim brīvību. Visu laiku bija jāpatur prātā, ka draud otrreizēja padomju okupācija. Tāpēc mums lielākoties nebija aktīvas bruņotas pretošanās nacistiem. Nebija mērķa vājināt Vācijas militāro spēku, jo nebija neviena cita, kas varētu novērst PSRS armijas tuvošanos Latvijai. Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, kura darbība līdz šim nav pietiekami augstu novērtēta, rakstīja, ka «sadarbība ar nacistiem ir pieļaujama, cik tālu tas netraucē tautas vitālajām interesēm».

Otrkārt, okupācijas režīma smagums ietekmē pretdarbību. Ja režīms ir ļoti smags un neizturams, cilvēkiem nav izvēles iespēju — viņi pretojas. Nacistiskais režīms latviešiem asociējās ar kara apstākļiem, grūti panesamiem, bet — tajos bija iespējams izdzīvot. Turpretī padomju okupācija šķita briesmīgākais, kas iespējams. Tāpēc arī cilvēki nepretojās nacistiskajam režīmam tā, kā Rietumeiropā vai arī, piemēram, Polijā vai Baltkrievijā.

Ko jaunu šajā pētījumā atklājāt?

Esmu dziļāk un plašāk izpētījis faktus, kas līdz šim vēstures pētījumos pieminēti vienā teikumā, piemēram, ASV un Zviedrijas lomu bēgļu laivu organizēšanā. Līdz šim bija priekšstats, ka visi Latvijas Centrālās padomes politiskie dokumenti sasnieguši Rietumus un tam bijusi liela nozīme. Es esmu izsekojis, kur šie dokumenti nonāca, un atklāju, ka tam nebija izšķiroša nozīme jautājumā, atzīt vai neatzīt Latvijas otrreizējo okupāciju.

Ir arī dažas odziņas, piemēram, Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēle jeb izraksts no Latvijas sūtniecības Vašingtonā pavēļu grāmatas par Ārkārtējo pilnvaru nesēja — Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa atcelšanu no amata. Bīlmanis tā rīkojās, saņēmis ziņu, ka Anglijas valdība svītrojusi Zariņa vārdu no pilntiesīgo sūtņu saraksta. Bet patiesībā Zariņš turpināja savu darbu, tikai nedaudz citā statusā.

Otrs atradums ir Paula Kalniņa deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Tā parakstīta 1944. gada 8. septembrī Rīgā, kad notika pēdējā Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadības sēde Rīgā. Ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš deklarāciju parakstīja kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Pēc kara trimdā neviens no sēdes dalībniekiem par šo dokumentu īpaši nav izteicies. Bet es kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pirms diviem gadiem to atradu Zviedrijas Valsts arhīva filiālē. Mēs zinājām, ka šāds dokuments ir, jo LCP aktīva dalībnieka Leonida Siliņa arhīvā atradām tā norakstu.

Kāda bija šī dokumenta jēga, ja visi Latvijas Centrālās padomes vadītāji jau 1944. gada vasarā sāka emigrēt, kas liecina — bija mazas cerības uz neatkarības atjaunošanu?

Dokuments pierāda, ka LCP neuzskatīja sevi tikai par pretošanās kustību, tā sevi uzskatīja par Latvijas valsts leģitīmu pārstāvi. Arī Pauls Kalniņš nesekmīgi centās doties bēgļa gaitās uz Zviedriju, bet nonāca Vācijā. Bija doma sagrābt kādu teritoriju Kurzemē, noturēties kaut vai nedēļu, lai sagaidītu sabiedroto palīdzību. Tagad tas var šķist naivi un iluzori, bet Salnais ļoti aktīvi sazinājās ar dažādām Somijas un Zviedrijas institūcijām, lai mēģinātu iegūt latviešiem ieročus.

Jautājums — vai politiskā elite domāja par valsts vai savas dzīvības glābšanu? Grūti atbildēt. Jāpiekrīt Salnam, ka bija cilvēki, kuru dzīvības bija jāglābj, jo viņu pienesums pat trimdā neatkarības idejas uzturēšanā varēja būt lielāks nekā tad, ja viņus iesloga koncentrācijas nometnē vai aizved uz Sibīriju.

No otras puses, LCP vadītāji parakstīja memorandus un deklarācijas, bet kur viņi bija, kad Latvijā norisinājās holokausts vai mobilizācija leģionā? Kur tad bija tie Latvijas pārstāvji, kuri iestājās pret noziegumiem vai nelikumībām? Tāpēc es uzskatu, ka mums vairāk jārunā par reāliem darba darītājiem, ne tikai par tiem, kas parakstījuši vienu vai otru dokumentu. Slaveno LCP memorandu [kurā 1944. gada 17. martā tā 188 parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas suverenitāti un izveidot Latvijas valdību] parakstījuši tikai mazāk nekā desmit no tiem LCP biedriem, kas pirms kara bija piederīgi kādai politiskajai partijai. Pēc LCP vadības arestiem 1944. gada aprīlī vienīgais, kurš nebaidījās kaut ko darīt, bija kapteinis Kristaps Upelnieks no LCP militārās komisijas. Daudz vairāk būtu jārunā arī par cilvēkiem, kuri strādāja Ventspils sakaru grupā: Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns. Viņi organizēja bēgļu pārvešanu, rīkojoties nesavtīgi.

Cik rūpīgi izpētīta bēgļu pārvešana uz Zviedriju?

Ir savāktas bēgļu liecības, kurās nav ne vārda par amerikāņu un zviedru iesaistīšanos šajā akcijā, jo bēgļi to nemaz nezināja. Nākotnē Latvijas Okupācijas muzejā būtu labi izveidot izstādi, kurā izteiksmīgi parādīti šo bēgļu pārcēlāju likteņi. Piemēram, Eduarda Andersona stāsts (pārvadāja bēgļus uz Gotlandi, līdz 1945. gada oktobrī padomju čeka viņu arestēja, 1947. gadā sodīja ar nāvi — red.). Arī Osvaldam Bileskalnam čeka piesprieda augstāko soda mēru. Vai cilvēkiem nav jāzina par Pēteri Jansonu, kurš, riskējot ar dzīvību, pārveda gandrīz 30 bēgļu laivas no Latvijas uz Zviedriju?

Vajadzētu salikt kopā informāciju no čekas krimināllietām, vācu un zviedru dokumentiem, trimdinieku un okupētajā Latvijā palikušo atmiņas. Tie bija jauni latviešu čaļi, kas ne no kā nebaidījās. Tāpat krastā bija cilvēki, kas strādāja, jo bēgļus vajadzēja kaut kur izmitināt un pabarot. Tas stāstu par 4500 bēgļiem, ko pārveda uz Zviedriju, padarītu cilvēcīgāku.

Mums ir diezgan daudz tādu varoņu, bet mēs pārlieku maz par viņiem esam runājuši. Viens no šiem glābējiem teica, ka bija jāizdomā, kas labāk — nošaut frontē vienu sarkanarmieti vai pārvest vienu latvieti uz Zviedriju. Šie cilvēki uzskatīja, ka labāk glābt, nevis atņemt dzīvības.

Vai Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV, kuri visus kara gadus mēģināja Rietumus pārliecināt par to, ka PSRS ir okupējusi Latviju un nepieciešama Latvijas valsts atjaunošana, nebija tādi kā diplomātijas partizāni? 

Es izvirzu tēzi, ka viņu rīcība, informējot par notikumiem okupētajā Latvijā Rietumvalstis un sūtot ziņas no Rietumiem uz Latviju, ir sava veida pretošanās kustība.

Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis un sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš bija oficiāli atzīti sūtņi un tā arī varēja strādāt, bet Salnais Stokholmā darbojās kā privātpersona, jo Latvijas sūtniecību bija pārņēmusi PSRS. Bet bez viņa nekas nenotiktu. Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotos saistīja Voldemārs Salnais. Viņam bija kontakti ar amerikāņu, britu, zviedru ārlietu resoru un izkūkdienestu darbiniekiem.

Pateicoties Salnm, LCP dokumenti nonāca ārzemēs. Viņš īstenībā arī ierosināja izveidot LCP. Vai viņu var nosaukt par partizānu? Varbūt drīzāk par tādu kā pionieri, kas strādāja pavisam citos apstākļos kā pirms kara. Diplomātu attieksme pret okupāciju bija atšķirīga. Piemēram, Bīlmanis un Zariņš kategoriski nosodīja sadarbošanos ar nacistisko režīmu. Salnais bija pielaidīgāks, viņš saprata, ka cilvēkiem Latvijā kaut kā nacistiskās okupācijas laiks jāpārdzīvo.

Mūsu sūtņi nepārtraukti informēja sabiedrotos par notikumiem Baltijā un, piemēram, ASV Valsts departamentam nosūtīja Baltijas valstu pretošanās kustību kopīgo deklarāciju. Vai tam bija jēga, ja — kā tagad zinām — , sabiedrotie negribēja saniknot Padomju Savienību?

Es grāmatā citēju Bīlmaņa vēstuli 1945. gada pavasarī, kurā viņš uzskaita visu, ko darījis — izklāsta, cik formālas bijušas atbildes, bet viņš arī uzsver, ka neredz citu ceļu kā tikai turpināt šādi strādāt, cerot uz ģeopolitiskām izmaiņām nākotnē. Bet mūsdienās, manuprāt, nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem un jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu, ar totalitāru lielvalsti PSRS. Nevajadzētu izvairīties to atzīt, tas ir vēstures fakts.

Kāpēc LCP memorandu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu vajadzēja iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim?

Tāpēc, ka viņš bija okupācijas varas izveidotas struktūras pārstāvis, un okupācijas apstākļos kaut ko atklāti darīt bija mazāk bīstami nekā slepeni. Bangerskis dokumentu nepieņēma, jo nacisti jau bija piedraudējuši okupēto Baltijas valstu pašpārvalžu pārstāvjiem, ja tie izvirzīs politiskas prasības, tad sekos represijas. Bet memorands nebija iemesls, kāpēc arestēja Konstantīnu Čaksti un citus LCP locekļus. Jo memorandā nebija nekāda vēršanās ne pret Vāciju, ne pret Hitleru, tikai prasība atjaunot Latvijas valsts suverenitāti un izveidot valdību. Tas, ka latvieši to gribēja, vāciešiem nebija nekāds noslēpums.

Čaksti apcietināja tāpēc, ka Tallinā pārķēra lietuviešu kurjeru un atklāja, ka Baltijas valstu pretošanās kustībām bijušas kopīgas slepenas sanāksmes, turklāt noskaidroja, ka viņi uztur nelegālus sakarus ar ārzemēm. LCP dalībniekiem izvirzīja apsūdzības par neatļautu sakaru uzturēšanu ar ienaidnieka valstīm. Vēlāk arī pret ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu vērsās nevis tāpēc, ka tajā uzņēma leģiona dezertierus, bet par to, ka tā uzturēja radiosakarus ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu.

Zviedrijas valdības pārstāvji pieļāva bēgļu plūsmu no Baltijas valstīm, jo ar viņu palīdzību ieguva militāras nozīmes informāciju. Kāpēc ASV valdība finansēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju?

ASV bija izveidota Kara bēgļu padome, kuras darbības motīvi bija humāni — glābt nacistiskā režīma upurus. ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels Džonsons 1944. gada pavasarī tikās ar Zviedrijas valdības pārstāvjiem un panāca, ka tā neliks šķēršļus politisko bēgļu uzņemšanai. Bet interesanti — ASV Kara bēgļu padomes pārstāvis Zviedrijā Ivers Olsens bija līdzjūtīgs un vēlējās palīdzēt kara upuriem, bet, tiklīdz Latvijā iegāja sarkanarmieši, atklāti pateica, ka finansiāla palīdzība tiek pārtraukta.

Kā vērtējat LCP Ārzemju komitejas lēmumu neatbalstīt nacionālo partizānu darbību Latvijā pēc kara?

Viņi pieņēma lēmumu, nezinot, ka Latvijā daudzi reāli bija spiesti kļūt par partizāniem. Ja viņi nepretotos, viņus tāpat nošautu vai izsūtītu uz Sibīriju. Jā, viņu darbība nodarīja latviešu tautai zaudējumus, bet, no otras puses, viņi bija tie, kas uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs varam būt lepni, ka mums bija nacionālie partizāni. Viņi nenodarbojās ar politisko deklarāciju izstrādni, bet tāpat viņi cīnījās par savas tautas brīvību.

February 17, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Meierovica ideju aktualitāte nav zudusi

Jānis Šiliņš: Meierovica ideju aktualitāte nav zudusi

LV portālam: JĀNIS ŠILIŅŠ, vēstures zinātnes doktors

Pilns raksts: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli?id=285229


Guntars Laganovskis
16.02.2017
 Jānis Šiliņš: „Tas, ko Meierovics panāca, bija iespējams, pateicoties viņa milzīgajām darbaspējām, personīgajam šarmam, valodas zināšanām, pārliecinot Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis, ka latvieši ir civilizēta nācija ar tiesībām uz savu valsti.”    Foto: Aiga Dambe, LV portāls

  • Tas, šķiet, ir unikāls gadījums pasaules vēsturē, ka izdodas panākt valsts neatkarības faktisku atzīšanu vēl pirms tās proklamēšanas.
  • Meierovics, neapšaubāmi, bija Eiropas līmeņa diplomāts ar labiem sakariem, noteikti spējīgākais ārlietu ministrs Baltijas valstu un varbūt par Austrumeiropas mērogā.
  • Latvijas situācija 30. gadu otrajā pusē bija pārāk bezcerīga, lai ar diplomātiskiem līdzekļiem to varētu novērst. Šajā brīdī Latviju varēja glābt tikai brīnums.
  • Neatkarību zaudējām lielā mērā Baltijas valstu vienotības trūkuma dēļ, bet to atkal atguvām, pateicoties savstarpējai sadarbībai Atmodas laikā.
  • Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas Baltijas valstis padarīja atšķirīgas no citām padomju republikām, nenoliedzami, bija trimdas esamība. Pateicoties trimdai, prasība par pilnīgu neatkarību tika izvirzīta tik ātri.
 Latvijas drošība arī nākotnē būs atkarīga no mūsu spējas sev vienmēr atgādināt valsts pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sniegtās mācības: uzturēt Baltijas valstu vienotību un būt aktīviem starptautiskajā arēnā, valstsvīra 130 gadu jubilejas reizē saka vēstures zinātnes doktors JĀNIS ŠILIŅŠ.

Meierovica 130. jubileja tika pieminēta ar svinīgiem pasākumiem Durbē, kuros piedalījās arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Savukārt Tukumā atklāja piemiņas plāksni pie nama, kur valstsvīrs dzīvojis. Jāatzīst, ka neko vairāk saistībā ar Meierovica piemiņas godināšanu publiskajā telpā jubilejas reizē nemanīja. Vai ir pamats teikt, ka šis valstsvīrs nav pienācīgi novērtēts? Varbūt palicis Ulmaņa un Čakstes ēnā?

Mums populāras ir apaļākas jubilejas. 130 gadu – tā ir tāda pusapaļa. Tomēr nevar gluži teikt, ka Meierovics ir pavisam aizmirsts – viņa vārdā nosaukts bulvāris Rīgā. Uz valsts simtgadi viņam būs piemineklis.

Jā, Meierovics zināmā mērā varbūt ir palicis Ulmaņa un Čakstes ēnā. Tam ir arī objektīvi iemesli – pirmkārt, viņa pāragrā nāve. Otrkārt, Ulmaņa autoritārā režīma laikā sabiedrības uzmanība tika fokusēta uz vadoņa pārmērīgo slavināšanu. Domāju, ka turpmākajās desmitgadēs svaru kausi nosvērsies vairāk par labu Meierovicam, kura idejas par Baltijas valstu ciešāku sadarbību šajā nedrošajā starptautiskajā situācijā diemžēl vai par laimi kļūst arvien aktuālākas.

Bez Ulmaņa, ļoti iespējams, Latvija nebūtu nonākusi līdz situācijai, kurā tā varētu pretendēt un starptautisku atzīšanu. Taču ir jautājums, vai šī atzīšana būtu panākta bez Meierovica? Cik izšķiroša bija viņa loma Latvijas neatkarības starptautiskās atzīšanas panākšanā?

Es teiktu pat vēl vairāk – Meierovics panāca Latvijas de facto atzīšanu no Lielbritānijas pirms Latvijas valsts izveidošanas – nedēļu pirms 1918. gada 18. novembra. Meierovica devums kopumā Latvijas Neatkarības kara laikā, 1918.–1920. gadā, darbojoties Latvijas ārpolitikas laukā, bija ārkārtīgi liels, un pat šobrīd mēs droši vien nespējam īsti aptvert, cik tas bija svarīgs. Lai arī Ulmaņa nopelni šajā periodā ir ievērojami, domāju, viņam nepiemita tāda tālredzība kā Meierovicam, viņš daudzas iespējas neizmantoja.

Meierovicam ļoti nozīmīga loma mūsu valsts vēsturē, ko parasti nepiemin, bija aprīļa puča laikā, kad 1919. gada 16. aprīlī provāciskie spēki veica apvērsumu pret Ulmaņa valdību un patvaļīgi nozīmēja Meierovicu par savu ārlietu ministru. Tas, ka viņš šo piedāvājumu kategoriski noraidīja, lielā mērā noteica mūsu valsts turpmākās attīstības gaitu, kas pretējā gadījumā būtu ievirzījusies citādi, ne tik labvēlīgi, jo Meierovicam tolaik jau bija milzīga autoritāte ārzemēs.

1918. gada vasarā, kad Rīga atradās vācu okupantu varā, Meierovics ar 500 angļu mārciņām kabatā un pusduci latviešu mākslas albumu koferī devās panākt Latvijas atzīšanu Rietumos. Cik lielā mērā Latvijas atzīšana bija Meierovica diplomātisko spēju panākums, cik – labvēlīgu ģeopolitisko apstākļu sakritība?

Protams, labvēlīgai ģeopolitiskajai situācijai bija sava loma, taču tas bija lielā mērā arī Meierovica personīgs panākums, jo tolaik nebija nekāda mūsu valsts diplomātiskā dienesta, kas varētu viņu atbalstīt. Tas, ko Meierovics panāca, bija iespējams, pateicoties viņa milzīgajām darbaspējām, personīgajam šarmam, valodas zināšanām, pārliecinot Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis, ka latvieši ir civilizēta nācija ar tiesībām uz savu valsti. Tas, šķiet, ir unikāls gadījums pasaules vēsturē, kad izdodas panākt valsts neatkarības faktisku atzīšanu vēl pirms tās proklamēšanas.

Komponists Jānis Lūsēns, kurš sarakstījis mūziku mūziklam ar Māras Zālītes vārdiem par Meierovica dzīvi, tolaik kādā intervijā teica: “Neviens latvietis nebūtu dabūjis gatavu to, ko Meierovics, pateicoties asiņu sajaukumam viņa dzīslās,” ar to acīmredzot norādot uz faktu, ka valstsvīra tēvs bija ebrejs, bet māte – latviete. Cik lielā mērā tam varētu piekrist? Kas bija Meierovica spožās sabiedriski politiskās darbības pamatā?

Tās tiešām, manuprāt, bija iedzimtas dāvanas un talanti. Viņš bija ļoti dzīvespriecīgs, šarmants, ar izcilām komunikācijas spējām, prata panākt saprašanos, nolīdzināt konfliktus. Arī milzīgās darbaspējas. Otrkārt, viņam bija ļoti traģiska un grūta bērnība un jaunība – viņam piedzimstot, nomira māte, bet tēvs, nespēdams to pārdzīvot, pēc dažiem gadiem sajuka prātā, un zēnu uzaudzināja mātes brālis. Meierovics bieži vien bija spiests dzīvot trūkumā un paralēli mācībām arī strādāt. Neraugoties uz to, viņš izcēlās ar izcilām sekmēm. Pastāvīgā fiziskā un intelektuālā slodze acīmredzot viņu norūdīja un izveidoja tās personības īpašības, kuru dēļ viņš ir iegājis vēsturē. Pirmais pasaules karš un pēc tam sekojošie notikumi bija ļoti dramatisks laiks, kurā spēja izcelties tikai ārkārtīgi spējīgi cilvēki, jo ne katrs šādus apstākļus varēja izturēt.

Vai ir iespējams kaut kādā mērā aplēst Latvijas vēstures iespējamo gaitu, ja Meierovics būtu dzīvojis ilgāk? Šādu jautājumu liek uzdot valstij liktenīgie pavērsieni 1934.  un 1940. gadā. Vēsturniece Ilga Kreituse, piemēram, raksta, ka Meierovics plānojis Kārli Ulmani iecelt par sūtni ASV.

Vēsturniekiem tā ir ļoti iemīļota tēma – spriest, kā būtu, ja būtu, sevišķi attiecībā uz tādām personībām kā Meierovics, kurš ļoti agri gāja bojā, tādējādi atstādams vielu dažādām spekulācijām un varbūtībām.

Ir ļoti grūti pateikt, kā būtu attīstījusies Meierovica politiskā karjera pēc Ulmaņa apvērsuma, jo Meierovics bija pārliecināts demokrāts, kam nebūtu pieņemams diktatorisks vadības stils. No otras puses – spriežot pēc Ulmaņa personāla politikas, viņam nepatika par pašu spējīgāki, talantīgāki cilvēki līdzās. Es nedomāju, ka šādos apstākļos Meierovics būtu ārlietu ministrs, ja nu vienīgi pašā pēdējā brīdī, kad Latvijas neatkarība jau bija ļoti apdraudēta un Muntera politika – lielā mērā izgāzusies. Iespējams, Ulmanis šādā situācijā, lai glābtu, kas glābjams, būtu mēģinājis atgriezties pie Meierovica, liekot visas kārtis uz viņa prasmēm diplomātijā.

Attiecībā uz Ulmani kā vēstnieku ASV – ļoti šaubos, vai viņš tam piekristu, jo Latvijā viņam bija daudz lielākas politiskās ambīcijas un intereses. Šādu priekšlikumu, visdrīzāk, uzlūkotu kā apvainojumu.

Kārļa Ulmaņa un viņa ārlietu ministra Muntera ārpolitika, tuvojoties Otrajam pasaules karam, tiek vērtēta kā tuvredzīga. Tas liek uzdot jautājumu, vai būtu bijis iespējams kaut ko vairāk darīt Latvijas neatkarības nosargāšanas labā, ja šajā kritiskajā laikā Latvijas ārpolitika būtu Meierovica rokās?

Tas, protams, atkal ir jautājums – kā būtu, ja būtu? Meierovics šajā laikā atrastos savu spēku pilnbriedā. Nav šaubu, ka viņš bija daudz spējīgāks par Munteru, kurš, starp citu, bija Meierovica skolnieks. Meierovics savulaik bija viņu pieņēmis diplomātiskajā dienestā. Iespējams, Meierovica pieredze ļautu viņam izvairīties no daudzām pieļautajām kļūdām, tomēr, manuprāt, Latvijas situācija 30. gadu otrajā pusē bija pārāk bezcerīga, lai ar diplomātiskiem līdzekļiem to varētu novērst. Šajā brīdī Latviju varēja glābt tikai brīnums. Taču, no otras puses, Ulmanis bija diezgan daudz izdarījis, lai valsti novestu līdz šādai strupceļa situācijai. Ulmani ārpolitika nekad nebija ļoti interesējusi, viņam arī nebija ārpolitiķa, diplomāta dotību.

Var jau būt, ka 1939. un 1940. gada izmisīgajā situācijā Meierovica centieni panākt ciešāku Baltijas valstu sadarbību būtu devuši kādus rezultātus. Iespējams, tie kaut kādā mērā pat spētu mainīt notikumu gaitu, taču, visticamāk, ka ne rezultātu – valsts neatkarības zaudēšanu.

1922. gadā, kad neizdevās izveidot Baltijas antanti, Meierovics pravietiski teicis: “Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši.” Meierovics arī brīdinājis, ka Krievijas un Vācijas savienības izveidošanās nozīmēs jaunu pasaules karu. Kas tolaik, kad Vācija ar Krieviju tikko bija beigušas karu, kurā stāvēja pretējās pusēs, lika Meierovicam tā domāt? Cik paredzami šie draudi bija?

Starptautiskās situācijas draudīgums sāka jau 1922. gadā iezīmēties, kad Vācija un PSRS noslēdza Rapallo līgumu, kurā vienojās par savstarpēju sadarbību, tostarp slepenībā – arī par militāru sadarbību. Vācu lidotāji, tankisti, virsnieki slepeni tika apmācīti Krievijas karaskolās. Vācijas un Krievijas tuvināšanās tolaik biedēja arī Franciju, Lielbritāniju un citas valstis, kurām bija bažas par pēckara starptautiskās sistēmas pārskatīšanu. Plašāk domājoši politiķi, kāds bija arī Meierovics, šajā situācijā saskatīja acīmredzamu apdraudējumu.

No bijušā Lietuvas Ārlietu ministrijas pārvaldnieka P. Klima atmiņām par 1921. gada Baltijas valstu konferenci Tallinā: “Meierovics nekautrējās spēlēt tādu kā Balfūra vai Briāna lomu. Pats viņa izskats imponēja. Mēs pārējie blakus viņam izskatījāmies kā ministranti pie lielā altāra.” Kā Meierovics vērtējams starptautiskās politikas kontekstā?

Meierovics, neapšaubāmi, bija Eiropas līmeņa diplomāts ar labiem sakariem. Noteikti spējīgākais ārlietu ministrs Baltijas valstu un varbūt par Austrumeiropas mērogā. Diemžēl Meierovica potenciāls līdz galam neatraisījās viņa pāragrās nāves dēļ.

Viens no Meierovica ārpolitikas mērķiem bija Baltijas vienotība – cik aktuāla šī ideja ir šodien?

Bieži vien sakām, ka vēsture ir skolotāja, no kuras mums jāmācās. Diemžēl tā dažkārt mēdz būt ļoti skarba skolotāja. Viena no mūsu vēstures mācībām ir novērtēt, cik ārkārtīgi svarīga ir Baltijas valstu vienotība. Baltijas valstu neatkarību izdevās izcīnīt tieši tāpēc, ka tās ļoti cieši sadarbojās. Piemēram, pirmais ārējais kredīts, ko Latvija saņēma, bija no Lietuvas, bet Igaunijas militārā palīdzība izšķīra mums par labu Cēsu kauju iznākumu. Neatkarību zaudējām lielā mērā Baltijas valstu vienotības trūkuma dēļ, bet to atkal atguvām, pateicoties savstarpējai sadarbībai Atmodas laikā, ko vissimboliskāk ilustrē baltiešu sadošanās rokās Baltijas ceļā, kas bija unikāls pasaules mēroga notikums. Pateicoties savstarpējai sadarbībai, mums izdevās tik sekmīgi iestāties ES un NATO. Tagad, redzot, kā starptautiskā situācija kļūst arvien neprognozējamāka un nedrošāka, izskatās, ka no Baltijas valstu spējas sadarboties lielā mērā būs atkarīga arī mūsu nākotne. Tātad tas, kādu atzīmi mums turpmāk ieliks skolotāja vēsture, atkal būs atkarīgs no mūsu spējas sev vienmēr atgādināt Meierovica ideju pamatotību.

February 16, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izsūtītie Biriļuskas rajonā

Krasnojarskas memoriāla vietnē http://www.memorial.krsk.ru/ atrodami daudzi materiāli par represētiem latviešiem.


Бирилюсский район. Финны, латыши, литовцы, эстонцы, евреи, поляки

Латыши, высланные в Бирилюсский р-н в 1940 году
Ронда
ИванМедведева
Анна
Ивановна
Ничего не известно

Дочь.
Агроном сортоучастка (?)

Эйдуп
ЛидияЛавренова
Александра
Александровна
Умерла в 70-х годах дочь
Спецкоманда из латышей, призванная на фронт 14.04.43 г.
Колпынь
Карл
Владимирович
1925 г. Бирилюссы Образование: 6 кл.
Драгуневич
Валентин
Станиславович
1925 г. Бирилюссы
Квесько
Петр
Иванович
1923 г. п.Кирчиж
Аболь
Иван
С.
1925 г. Зачулымский с/с
Аболь
Петр
Мартынович
1905 г.  -«-
Вилюмс
Бронислав
Иванович
08.09.1897 г.,
д.Перстошка Латвийской ССР
Умер 29.06.62 г. Находился под наблюдением комендатуры МГБ.
Комендантом в Бирилюссах был в то время Филип-пов
Жил в Бирилюссах . Работал в Бирилюсской промартеле конюхом.
Данных о семье нет.
1941 г.
Озолс
Карл
Янович
1859 г. Умер 25.11.41 г. Работал в к-зе «1-ое Мая»,
с.Полевое
1942 г.
Заммер
Христина
Петровна
1852 г. Умерла 20.01.42 г.
от порока сердца
Выслана в 1940 г.
Ссылку отбывала в Абольске
Заммер
Ян
Петрович
Декабрь, 1939 г. Умер 23.08.41 г., д.Абольск от дезинтерии
Рекис
Артур
Артурович
2 мес. Умер 09.04.42 г.
Цаунит
Христина
Яковлевна
50 лет Умерла 15.04.42 г., Полевое от брюшного тифа
Брейгодт
Зельма
ПетровнаТаячкова
Берута
Эдуардовна
72 года Умерла 29.09.59 г. Жили в Бирилюссах п

Дочь. Живет в Латвии

Янильситис
Раита
РобертовнаЯнильситис
И.О. нет
6,5 года Умерла 15.01.44 г. от воспаления
Легких
Жили в Бирилюссах

Мать. Работала в заготконторе райпотребсоюза.

Гельвик
Карл
Карлович
75 лет Умер 01.10.45 г. Выслан в 1940 г. Нац.: латыш.
Работал в Бирилюссах сторожем на рыбзаводе
Вейнберг
Кристина
Карловна
50 лет Умерла 03.09.43 г. Жила в Бирилюссах
Работала счетоводом заготконторы
Зверблюс
Алдона
Игнатьевна
21 год Умерла 01.05.50 г.
Причина смерти не указана
Выслана в 1940 г. Жила в д.Моненка
Озольс
Катрина
Юрьевна
72 года Умерла 10.03.45 г., с.Абольск Выслана в 1940 г.
Озольс
Ян
Лаурсович
73 года Умер 05.05.44 г.,
с.Абольск
Выслан в 1940 г.
Адамайтис
Айварс
Петрович
15 лет Умер 11.09.51 г., с.Полевое Выслан в 1940 г.
Адомайтис
Айзарс
ПетровичМуцинискс
Алиса
Петровна
Умер от инородного тела в мозге – указано в справке о смерти Сестра (?)
Получила справку о смерти Адомайтиса А.П.
Мартинсон
Орнас
МормыновичМартинсон
Эльза
62 года Умер 03.01.52 г. от
сердечно-сосудистой недостаточности
Жили в с.Бирилюссы

жена

Кальныш
Мария-
Антонина
Индриковна
66 лет Умерла 25.09.53 г. Выслана в 1940 г.
Пэлне
Марта
Владимировна
7 лет Умерла 02.02.55 г.
Д/з: перелом костей черепа
Мать выслана из
Латвии в 1940 г.
Жили в с.Бирилюссы
Причина смерти: по ул.Причулымской шел трактор и тащил за собой огромную сосну. Девочка решила прокатиться, леглана бревно, а оно перевернулось. Хоронили всей школой. Дети не делились на латышей, немцев и т.д. Жили дружной, единой семьей. Этому учили в школе
Лейтис
Анна
Яковлевна
1875 г. Умерла 31.07.47 г. Ссылку отбывала
в Полевом.
Откуда выслана
не указано
О судьбе ничего не известно
Блаус
Ян
ЯновичБлаус
Эрна
ПетровнаБлаус
Эдгар
Мартынович

Блаус
Иман
Мартынович

Блаус
Эрна
Мартыновна

1866 г.

1901 г.

1923 г.

1926 г.

1939 г.

Трудармия 12.09.42 г.

Трудармия 22.11.43 г.

В 1943 г. семья Блаус жила в п.Боковое
Пинис
Эмилия
ЯновнаПинис
Янис
ФедоровичПинис
Зидра
Федоровна

Пинис
Анна
Федоровна

Пинис
Бирута
Федоровна

1904 г.

1927 г.

1929 г.

1931 г.

1936 г.

Осужден в 1943 г. В 1943-45 гг. значатся в поход. книге по д.Боковое

Сын

Залите
Зента
ЯковлевнаЗалите
Римма
Вилюмовна
1912 г.

1936 г.

Лерхис
Эмилия
ИвановнаЛерхис
Герман
РобертовичЛерхис
Роберт
Робертович

Лерхис
Вия
Робертовна

1901 г.

1926 г.

1935 г.

1931г.

Материал подготовлен Н.А.Лактионовой (Красноярское общество “Мемориал”, Бирилюссы)

February 15, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kaprāļa Iganska piedzīvojumi Latvijā

Kaprāļa Iganska piedzīvojumi Latvijā. Latvijā internēta Polijas karavīra dēls pēta tēva likteni

Viss raksts:  http://www.la.lv/kaprala-iganska-piedzivojumi-latvija/


Pamela Līra (no kreisās), Pols Iganskis un Dženija Maklīna janvārī bija ieradušies Rīgā, lai vairāk uzzinātu par sava tēva Stefana gaitām Latvijā 1939. un 1940. gadā. Foto - Timurs Subhankulovs
Pamela Līra (no kreisās), Pols Iganskis un Dženija Maklīna janvārī bija ieradušies Rīgā, lai vairāk uzzinātu par sava tēva Stefana gaitām Latvijā 1939. un 1940. gadā. Foto – Timurs SubhankulovsPamela Līra (no kreisās), Pols Iganskis un Dženija Maklīna janvārī bija ieradušies Rīgā, lai vairāk uzzinātu par sava tēva Stefana gaitām Latvijā 1939. un 1940. gadā. Foto – Timurs Subhankulovs

Kad 1939. gada rudenī Polijā iebruka sarkanā armija un nacistiskās Vācijas armija, tolaik Polijas armijas Gaisa spēku 5. pulka kaprālim Stefanam Iganskim bija 23 gadi. Viņš kopā ar vienību ieradās Latvijā, kur tika internēts, bet vēlāk piedzīvoja izsūtīšanu uz Sibīriju, tāpat kā citas Polijas militārpersonas. Nesen Latvijā viesojās viņa dēls Pols Iganskis ar māsām Pamelu un Dženiju, lai meklētu tēva pēdas. Par uzturēšanās laiku Latvijā Stefans ar ģimeni esot runājis maz. Iespējams, Rīgā viņam bijis kāds romantisks sakars.

Vai brīvsolī ar Žeņku?

“Ir uzrakstīts daudz grāmatu par Polijas gaisa spēku pilotiem un viņu varoņdarbiem, bet maz ir par vienkāršiem karavīriem kā mans tēvs,” satikts Rīgā, teic Pols Iganskis, kriminoloģijas profesors no Lenkasteras universitātes Britānijā. Viņš iecerējis uzrakstīt grāmatu par savu tēvu – par viņa laiku Latvijā, izsūtījumu uz Sibīriju un poļu skarbo dzīvi Lielbritānijā pēc Otrā pasaules kara. P. Iganskis par savu tēvu interesējies Latvijas arhīvos. Viņa tēvs Stefans piedzima 1916. gada 23. janvārī mazā Polijas ciemā Siemtičje-Stacjā, netālu no Suvalkiem. Polijas armijai viņš pievienojās 1938. gadā un tika ieskaitīts Polijas Gaisa spēku 5. pulkā. Kad Polijā iebruka nacistiskā Vācija (1939. gada 1. septembrī) un PSRS (tā paša gada 17. septembrī), Stefans ar savu vienību atradās tagadējās Baltkrievijas teritorijā – Lidā un, lai glābtos, kopā ar savu vienību devās uz Viļņu, vēlāk ar vilcienu ieradies Daugavpilī, kur Polijas vienības karavīri tika internēti. Latvijā kopumā internēja ap 1500 poļu militārpersonu.

Šķērsojot Latvijas robežu, viņi atdevuši savus ieročus varas iestādēm. Toreiz Latvija ievēroja neitralitāti un internētās personas tika izvietotas speciālās nometnēs. Stefans nonāca Lilastes nometnē un martā tika nosūtīts uz lauku darbiem Valmieras mežniecībā, un vēlāk 1940. gada maijā “paņēma vagu”, esot Rīgas Centrālajā stacijā. Kamēr Stefans uzturējies nometnē, viņu trīs nedēļas pirms bēgšanas apmeklējusi kāda par viņu gadu jaunāka sieviete Žeņka Rusetka, kura dzīvojusi Rīgā, Merķeļa ielā 7. Visticamāk, starp abiem jauniešiem varēja arī izveidoties romantiskas jūtas. P. Iganskis pieļauj, ka jaunā sieviete varēja būt arī kādā organizācijā, kura tolaik palīdzējusi internētajām personām. Lilastes nometnes apmeklējuma protokoli liecina, ka viesi reti ciemojušies pie tajā mītošajiem poļu karavīriem, un S. Iganskis uz šā fona izceļas. Nometnē viņš esot saņēmis arī vēstuli no kādas Daugavpilī dzīvojošas Baranovskas jaunkundzes.

Nav skaidrības, ko Stefans darījis brīvsolī un līdz 25. augustam, kad tika nosūtīts uz internēto nometni Ulbrokā. Vai viņam un Žeņkai varēja būt romāns, vai viņi izbaudīja vasaru kaut kur Rīgā vai Jūrmalā, nav skaidrs. Latvijā Stefans bija ieradies bez naudas. No kā viņš dzīvoja? Šie jautājumi pagaidām ir neskaidri. Stefans Latvijā uzturējās, kad sākās Baigais gads. “Viņš daudz nerunāja par sevi un Latviju, taču vienreiz viņš mums stāstīja, ka Rīgā redzējis, kā kādā laukumā ieripo Krievijas tanki,” atstāsta dēls. Pēc Latvijas “uzņemšanas” PSRS dzīve te vairs nebija droša arī Stefanam, un viņš 1940. gada septembrī tika nodots sarkanās armijas rīcībā, tāpat kā citas Polijas militārpersonas.

Izsūtīja uz Sibīriju

P. Iganskis atzīst, ka viņam ir maz informācijas par to, uz kurieni viņa tēvu izsūtīja. Viņš ģimenei stāstījis, ka uz nometni Sibīrijā no Latvijas bijis jābrauc divas nedēļas un viņš bijis kādā no gulaga darba nometnēm. Pols teic, ka Sibīrijas stāstus retas reizes tēvs stāstījis bērniem, piemēram, par to, ka kopā ar citiem izsūtītajiem ķēruši žurkas, lai tās apēstu. Stefanu visu atlikušo mūžu mocījis hronisks bronhīts, kuru viņš saķēris Sibīrijā. 1941. gada 28. oktobrī Arhangeļskā poļu izsūtītie karavīri tika nodoti britiem. Stefanu ieskaitīja Karaliskajos gaisa spēkos, kur viņš bija mehāniķis. No dienesta britu armijā viņš atvaļinājās 1948. gadā kā jaunākais kaprālis, un viņa dienests bija atzīts par teicamu. No Polijas uz Sibīriju tika izsūtīts arī Stefana tēvs, kurš bija meistars dzelzceļa stacijā Polijā, kā viņa māsa, arī viņi izdzīvoja izsūtījumā.”

Britānijā kļuva par Īganu

Pēc dienesta britu armijā Stefans Iganskis par sievu apņēma poļu tautības sievieti, tomēr viņiem nebija iespējas atgriezties dzimtenē. Tālāk visu dzīvi viņš strādājis par galdnieku un namdari. Stefans izvēlējās, ka viņa bērni būs briti. Dženija skaidro sava tēva izvēli ar to, ka toreiz Lielbritānijā bijis daudz aizspriedumu pret poļiem un šādi Stefans vēlējies bērnus pasargāt. Viņš pat nomainījis uzvārdu uz īrisko “Īgans”. “Kad man palika 25 gadi, devos pie jurista un nomainīju uzvārdu atpakaļ uz “Iganskis”. Man šķita nepareizi, ka tika mainīts uzvārds. Kad viņš uzzināja par manu soli – teica, ka es esot stulbs, tomēr man šķiet, ka viņš patiesībā bija lepns par mani,” atceras Pols.

Tēva stāsts ietekmēja arī P. Iganska profesijas izvēli un viņa specializāciju naida noziegumos un kriminālistikā.

Visu savu dzīvi Stefans esot turējies kopā ar poļu kopienu, bijis populārs starp ļaudīm, jo bijis arī laipns savā darbā, piemēram, devis atlaides klientiem, kuriem bijusi mazāka rocība. Viņš turējies kopā ar baznīcas ļaudīm, kaut gan ikdienā neesot bijis reliģiozs. “Viņa angļu valoda nebija sevišķi laba, viņam bija grūti tajā uzturēt sarunu,” piebilst Dženija. Ik pa brīdim pienākuši skumji brīži, parasti, kad Igansku mājās ieilga viesības. “Vēls vakars, viņi bija iedzēruši, runāja par karu un raudāja par tiem, kas krituši un kas gājuši bojā Sibīrijā,” atceras Pamela. Pirms 30 gadiem S. Iganskis aizgāja mūžībā. Viņš tika kremēts un viņa pelnu urna tika aizvesta uz dzimto ciemu Polijā, kur viņš apglabāts blakus saviem vecākiem.

February 15, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK priekšsēdētājs E. Johansons

LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, ģenerālmajors Edmunds Johansons.

 

LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, ģenerālmajors Edmunds Johansons. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva PA-101. f., 68. apr., 212. l.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva PA-101. f., 68. apr., 212. l.

LPSR VDK priekšsēdētāja Edmunda Johansona biogrāfiskās ziņas
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija  12.02.2017
WWW.LU.LV/VDKKOMISIJA

LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Edmunda Johansona biogrāfiskās ziņas no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva PA-101. fonda 68. apraksta 212. lietas apkopojusi LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Kristīne Jarinovska

Sniedzam konspektīvu ieskatu Edmunda Johansona nomenklatūras kadru lietā.

Ziņas *.pdf datnes veidā pieejamas šeit. Plašāka informācija Kristīne Jarinovska, +37129777788.

Atbilstoši Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) nomenklatūras Edmunda Johansona personas lietā[1] sniegtajai informācijai, Edmunds Johansons ir dzimis 1936. gada 22. jūlijā Rīgā.[2]Skolas gaitas sācis 1945. gadā.[3] Savā 1984. gada 19. jūnija autobiogrāfijā Johansons norāda, ka sakarā ar to, ka tēvs 1949. gadā bija norīkots darbā uz Jaunpiebalgu, viņš ir pārcēlies uz dzīvi un mācībām Jaunpiebalgā.[4]Tur 1951. gadā Edmunds Johansons kļūst par Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) biedru;[5] un 1952. gadā iegūst septiņu klašu izglītību Jaunpiebalgas vidusskolā.[6] Atgriežoties Rīgā, 1952. gada augustā Johansons kļūst par Rīgas industriālā politehnikuma audzēkni un, 1956. gada jūlijā beidzot mācības,[7] iegūst tehniķa tehnologa metālu aukstajai apstrādei ar griešanu specialitāti.[8] Obligātās sadales rezultātā 1956. gada jūlijā[9] viņu norīko darbā par tehniķi tehnologu Rīgas autoelektropiederumu rūpnīcas prešu cehā.[10]

1956. gada novembrī[11] Johansonu iesauc dienēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) bruņotajos spēkos Kauņā dislocētajā armijas daļā Nr. 06808[12]. Izziņā sakarā ar izvirzīšanu LKP CK apstiprināšanai par LKP Kirova rajona komitejas sekretāru par dienesta vietu norādīta Baltijas kara apgabala 96. atsevišķā bataljona lidlauka tehniskā nodrošinājuma strēlnieku apsardzes rota.[13] Dienesta laikā Edmunds Johansons esot izraudzīts par daļas komjaunatnes organizācijas sekretāru,[14] tad arī uzņemts par Padomju Savienības Komunistiskā partijas (PSKP) biedra kandidātu.[15] Atbilstoši 1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfijā minētajam, dienesta laikā Johansons aktīvi darbojās daļas komjauniešu dzīvē,[16] kādēļ, dienestam beidzoties, Johansons rekomendēts un norīkots komjaunatnes darbā.[17] No 1959. gada jūlija[18]līdz 1961. gada aprīlim VĻKJS Latvijas CK instruktors sporta un masu aizsardzības darba nodaļā Rīgā, no 1961. gada aprīļa līdz 1962. gada aprīlim Latvijas Komjaunatnes CK komjauniešu organizācijas nodaļas instruktors Rīgā.[19] 1960. gadā kļūst par PSKP biedru.[20]

No 1959. gada jūlija[21] līdz 1961. gada aprīlim Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (LĻKS) CK sporta un masu aizsardzības darba nodaļas instruktors Rīgā, no 1961. gada aprīļa līdz 1962. gada aprīlim LĻKS CK komjaunatnes organizācijas nodaļas instruktors Rīgā.[22] 1960. gada janvārī kļūst par PSKP biedru (biedra kartes Nr. 07810300).[23]

No 1962. gada aprīļa līdz 1963. gada janvārim Joahnsonu norīko par LĻKS CK komjaunatnes organizatoru (komsorgu) Bauskas kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvaldē.[24] Spriežot pēc publikācijām plašsaziņas līdzekļos, Edmunds Johansons šajā laikā aktīvi piedalās propagandas darbā, piemēram, publicējot rakstus par panākumu gūšanas aspektiem lauksaimniecībā[25] un uzstājoties ar publiskām uzrunām[26]. No 1963. gada janvāra līdz 1963. gada novembrim Edmundu Johansonu izraugās par LĻKS Bauskas lauksaimnieciskas ražošanas pārvaldes komitejas pirmais sekretāru. Preses slejas rāda, ka pirmā sekretāra gaitas sākas ne tikai ar atziņu, ka iepriekšējā gadā, tātad faktiski pateicoties paša veikumam komjaunatnes organizatora darbā, Bauskas komjauniešu rindas ir būtiski augušas:

“Konferenci atklāja organizācijas biroja priekšsēdētājs Edmunds Johansons. Aizvadītajā gadā komjaunatnes organizācijā iestājās 1031 jaunietis. — Bauskas rajona vēsturē nav bijis tāda gada. kad tik daudz Jauniešu papildinātu Ļeņina komjaunatnes rindas,”[27]

bet arī visai plašu propagandas darbu. Gan paša, gan arī citu sagatavotajās publikācijās vērojams, ka Edmunda Johansona retorikā augusi kritikas nots dažādām norisēm lauksaimniecības, sporta un komjaunatnes darba organizēšanā, ne tikai pamatojot savu viedokli par vēlamajām un nepieciešamajām izmaiņām, bet arī uzteicot panākumus.[28] Šajā laikā, proti, 1963. gada aprīlī Edmunds Johansons pirmo reizi dodas uz ārvalstīm, vadot tūrisma grupu uz Bulgārijas Tautas Republiku.[29]

1963. gada novembrī Johansons pārceļ darbā Rīgā, LĻKS CK sporta un masu aizsardzības darba sektora vadītāja amatā, nomainot iepriekšējo vadītāju, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (LPSR) modernās pieccīņas čempionu 1960. gadā[30] Ivaru Ādamu[31]. Sektora vadītāja amatu Johansons veic līdz 1965. gada martam.[32] No 1965. gada marta līdz 1966. gada augustam Edmunds Johansons pilda LĻKS CK sporta un masu aizsardzības darba nodaļas vadītāja pienākumus.[33] LPSR presē pieejamā informācija liecina, ka šajos amatos Edmunds Johansons pievērsis uzmanību masu sporta un tam nepieciešamo nosacījumu radīšanas publiskai apcerēšanai.[34] 1965. gadā saņem LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda rakstu no Jāņa Kalnbērziņa.[35]

Atbilstoši 1970. gada 24. augusta autobiogrāfijai Edmunds Johansons 1964. gadā uzsāka mācības PSKP CK Neklātienes augstākajā partijas skolā, kur mācījās divus gadus[36]. 1966. gadā Johansons turpināja mācības klātienē PSKP CK Augstāko partijas skolā Viļņā, iestājoties trešajā kursā ražošanas nodaļā[37], ko pabeidza 1968. gadā. Tādēļ 1984. gada 19. jūnija kadru uzskaites personas lapā norādītais, ka Edmunds Johans mācījies 1966. gada augusta līdz 1968. gada janvārim[38] PSKP CK Augstākā partijas skolā Viļņā ir neprecīza informācija. To apliecina arī 1974. gada 17. aprīļa autobiogrāfija[39]. Pārcelšanās no neklātienes mācībām minēta arī 1974. gada 18. aprīlī notariāli apliecinātā 1968. gada 30. jūnija diplomā ar izcilību (BП № 044822) kopija.[40] Diplomā norādīts, ka Edmunds Johansons 1966. gadā ir uzņemts no PSKP CK Neklātienes augstākās partijas skolas un ka 1968. gadā viņš ir pabeidzis pilnu kursu Viļņas augstākajā partijas skolā, nokārtojis valsts eksāmenus atbilstoši mācību plānam un saņēmis augstāko izglītību.[41] Mācību laikā – 1967. gada septembrī – Johansons dodas savā otrajā ārzemju braucienā, šoreiz uz Vācijas Federatīvo Republiku kā tūrisma grupas vadītājs,[42]vēlākajos dokumentos – kā tūrists.[43]

No 1968. gada janvāra līdz 1970. gada augustam Edmunds Johansons iecelts LKP Kirova rajona komitejas organizatoriskā darba nodaļas vadītāja amatā.[44] Spriežot pēc pieejamās informācijas presē, šajā laikā Johansons pamatā pievēršas jautājumiem par partijas darba organizēšanu.[45] To apstiprina arī 1970. gada 21. augusta raksturojums, kur norādīts, ka Johansons ieviesis zinātnisku darba organizāciju un jaunas partijas politiskās darba formas.[46] 1969. gada maijā viņam uztic vadīt sporta delegāciju uz Vācijas Demokrātisko Republiku.[47]

Īsu brīdi – no 1970. gada augusta līdz 1971. gada janvārim – Johansons pilda LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas sekretāra pienākumus. Šajā amatā viņš ievēlēts XIV LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona plēnumā 1970. gada 20. augustā, kura pieņemtos lēmumus apstiprināja 1970. gada 21. augustā LKP Rīgas pilsētas komitejas birojs[48] un 1970. gada 11. septembrī LKP CK birojs, ko apliecina LKP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa apstiprināts izraksts no LKP CK biroja 1970. gada 11. septembra protokola Nr. 173, § 11.[49] Darbībā šajā amatā publiski salīdzinoši maz atspoguļota, un tā pati saistīta vairāk ar partijas un komjaunatnes sporta aktivitāšu organizēšanu.[50] 1970. gadā Johansonu apbalvo ar jubilejas medaļu Par varonīgu darbu. Atzīmējot V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienu.[51] Pārrunas par iecelšanu LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas sekretāra amatā veica LKP CK otrais sekretārs Nikolajs Beluga un LKP CK sekretārs Ēriks Pētersons[52].

1971. gada janvārī seko būtisks pagrieziens Edmunda Johansona karjerā; viņš dodas mācībās uz divgadīgiem, vadošā sastāva sagatavošanai domātajiem speciālajiem kursiem Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā Sarkankarogotajā skolā Maskavā.[53] 1974. gada 17. aprīļa autobiogrāfijā šīs pārmaiņas Johansons raksturo kā LKP CK norīkojumu (1984. gada 19. jūnija autobiogrāfijā – kā LKP CK biroja lēmumu)[54] darbam VDK struktūrās.[55] Minētais norīkojums dokumentēts kā LKP CK biroja 1970. gada 27. oktobra sēdē pieņemtā Johansona rekomendācija divgadīgām VDK vadošā sastāva mācībām.[56] Ievērojot, ka starp 1970. gada 11. septembra LKP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa lēmumu iecelt Johansonu par Kirova rajona sekretāru un 27. oktobra rekomendāciju uz Maskavu ir vien pusotrs mēnesis, var ar lielu ticamības pakāpi secināt, ka iecelšana Rīgas pilsētas rajona sekretāra amatā ir veikta vien ar nolūku veidot jaunā speciālista karjeru Valsts drošības komitejas vadošā amatā Rīgā.

1972. gada oktobrī, beidzoties mācībām, Johansonu ieceļ par LPSR VDK 5. daļas priekšnieka vietnieku, bet 1972. gada novembrī papildus 5. daļas priekšnieka vietnieka amatam, Johansons sāk pildīt arī 5. daļas 4. nodaļas (reliģisko organizāciju un sektu kontrole, šajā laikā PSRS VDK 5. pārvaldes 4. daļu vadīja apakšpulkvedis Jevgeņijs Kubiškins) priekšnieka amatu. Nepilnus divus gadus pēc mācību beigām VDK vadībā LKP Rīgas pilsētas komitejas birojs, atsaucoties uz LPSR VDK priekšlikumu, 1974. gada 26. aprīlī pieņem lēmumu apstiprināt Edmundu Johansosnu par LPSR VDK Rīgas pilsētas nodaļas priekšnieku un lūgt LKP CK apstiprināt pieņemto nolēmumu.[57] Tajā pašā dienā LPSR VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs nosūta lūgumu LKP CK apstiprināt Edmundu Johansonu minētajā amatā.[58] Lūgumam pievienotajā LPSR VDK raksturojumā Johansona personība raksturota pozitīvi, tomēr vispārīgi un izmantojot šabloniskus izteicienus, lai norādītu uz vadības prasmēm. Raksturojumam individuālu pieskaņu piešķir norāde par to, ka Johansons darbā esot pievērsis uzmanību daļas fiziskās sagatavotības pilnveidošanai un ka viņš esot labs sportists.[59] Izziņu, kas sagatavota LKP CK jautājuma izskatīšanai, veidojis LKP CK administratīvo orgānu nodaļas vadītājs Jānis Vagris, kurš faktiski atkārto LPSR VDK iesniegto informāciju.[60] Nepilnu divu nedēļu laikā 1974. gada 7. maijā LKP CK biroja sēdē atbalstīts LKP Rīgas pilsētas komitejas un LPSR VDK priekšlikums[61] un vēl pēc aptuveni diviem mēnešiem, 1974. gada 15. jūlijā LPSR Ministru padome formāli apstiprina Edmundu Johansonu LPSR VDK Rīgas pilsētas nodaļas priekšnieka amatā.[62]

LKP CK nomenklatūras personas lieta sniedz tikai skopu ieskatu par Edmundu Johansonu, pildot LPSR VDK Rīgas pilsētas nodaļas priekšnieka amatu. Norādīts, ka 1975. gada jūnijā Johansons dodas komandējumā kruīzā par Donavu, bet 1979. gada augustā viņš ir komandēts kruīzā par Skandināviju.[63] 1978. gadā Johansons saņem jubilejas medaļu PSRS Bruņoto Spēku 60 gadi.[64] 1980. gadā Johansons atkārtoti saņem LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda rakstu.[65] 1981. gada 1. aprīļa steidzamajā paziņojumā norādīts, ka Johansons ir apbalvots par aktīvu līdzdalību PSKP XXVI kongresa un LKP 23. kongresa čekistiskajā nodrošinājumā, parādot iniciatīvu un atjautību, par ko izteikta pateicība.[66] Pusgadu vēlāk, 1981. gada 28. oktobrī saņemts steidzamais paziņojums par Johansona apbalvošanu ar ordeni Goda Zīme par veiksmīgu rīcību, lai nodrošinātu desmitās piecgades uzdevumu izpildi.[67]

1984. gada 20. jūnijā LPSR VDK virza pulkvedi Edmundu Johansonu par LPSR VDK 5. daļas priekšnieku.[68] Klāt pievienotajā raksturojumā Johansons raksturots pozitīvi, tomēr vispārīgais un šabloniskais apraksts liedz izdarīt konkrētākus secinājumus par viņa personību.[69] 1984. gada 26. jūnijā LKP CK birojs akceptē priekšlikumu.[70] Spriežot pēc 1984. gada 3. augusta steidzamā paziņojuma, tikko iecelts amatā Johansons 1984. gada jūnijā ir apmeklējis kvalifikācijas celšanas kursus Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā Sarkankarogotajā skolā Maskavā.[71] 1984. gada decembrī saņem medaļu PSRS Bruņoto Spēku veterāns.[72] LKP CK nomenklatūras lietā ir maz liecību par veikumu LPSR VDK 5. daļas priekšnieka amatā. Viena no tādām ir 1986. gada 7. aprīļa raksturojums, kas sagatavots virzīšanai uz LPSR VDK priekšsēdētaja vietnieka amatu un kur līdzās pozitīvām atziņām atrodas arī šabloniski izklāstītas kritikas piezīmes par nepieciešamību vairāk pievērst uzmanību uzdevumu izpildes kontrolei, praktiskai palīdzībai padotajiem, lielāku personisko līdzdalību sarīkojumos, kas vērsti uz darba rezultātu sasniegšanu un vadības un metožu stila pilnveidošanu atbilstoši laikmeta prasībām.[73]

1986. gada 8. aprīlī LPSR VDK priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis virza Johansona kandidatūru LKP CK apstiprināšanai par LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieku.[74] Sekojošie raksturojumi atkārto iepriekš pausto, tai skaitā kritiku, piemēra, LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo 1986. gada 25. aprīlī parakstītais raksturojums īsi atkārto vēl 1986. gad 7. aprīļa pausto, arī norādi par to, ka nākotnē Johansonam būtu jāpilnveido vadības stils un metodes, padarot to laikmetīgāku, un vairāk jāpievērš uzmanība uzdevumu izpildes kontrolei.[75] 1984. gada 24. jūnijā LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis iesniedz priekšlikumu LKP CK apstiprināt Johansonu LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka amatā.[76] Tajā pašā dienā LKP CK birojs apstiprina Edmundu Johansonu amatā.[77] Par minēto laika posmu liecina tikai atsevišķi dati kā, piemēram, 1988. gada 28. janvārī piešķirtā jubilejas medaļa PSRS Bruņoto Spēku 70 gadi[78] un 1988. gada 18. februārī piešķirta ģenerālmajora dienesta pakāpe.[79]

1989. gada 15. maijā LKP CK birojs apstiprina Jāni Trubiņu LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka amatā sakarā ar to, ka Edmundu Johansonu norīko citā darbā.[80] Tikai Jāņa Trubiņa raksturojums sniedz informāciju, ka cits darbs ir PSRS VDK.[81] Citur ir publicēta informācija, ka šis dienests bijs PSRS VDK 5. pārvaldes jeb pārvaldes “Z” (PSRS konstitucionālās iekārtas aizsardzība) daļas vadītāja vietnieka amats Maskavā, kur Johansons esot nosūtīts pret paša gribu, taču apskatāmā LKP CK nomenklatūras personas lieta šādu informāciju nesniedz vispār. 1986. gada jūnija izziņa, kas sagatavota LKP CK apstiprināšanai amatā, sniedz precizējošo informāciju par komandējumu vietām kruīziem pa Donavu un Skandināviju, proti, Johansons apmeklējis Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku, Ungārijas Tautas Republiku, Bulgārijas Tautas Republiku, Rumānijas Sociālistisko Republiku, Dienvidslāvijas Sociālistisko Federatīvu Republiku, Norvēģijas Karalisti un Somijas Republika. Reizē izziņa, ko sagatavojis partijas organizatoriskā darba nodaļas vadītājs Genadijs Loskutovs, sniedz informāciju, ka Johansons bijis arī Zviedrijas Karalistē, tomēr neprecizē kad un kādā nolūkā,[82] sevišķi ievērojot to, ka atbilstoši 1984. gada 19. jūnija kadru uzskaites personas lapā norādītajam Edmunds Johansons tad esot pratis vien krievu un latviešu valodu.[83]

Atbilstoši 1984. gada 19. jūnija kadru uzskaites personas lapā norādītajam Edmunds Johansons bija cēlies no strādnieku ģimenes.[84] Ziņas par tēvu un māti dažādos laikos rakstītajās autobiogrāfijās satur atsevišķus atšķirīgus datus.

Tēvs – Voldemārs Johansons, Jāņa dēls – atbilstoši 1970. gada 24. augusta autobiogrāfijai dzimis 1904. gadā[85] (atbilstoši 1984. gada 19. jūnija[86] un 1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfijai dzimis 1906. gadā[87]) Rīgā[88], miris 1958. gadā[89] (atbilstoši 1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfijai miris 1955. gadā[90]), apglabāts Rīgā, [91] Meža kapos, bijis PSKP biedrs.[92] Atbilstoši 1984. gada 19. jūnija autobiogrāfijai tēvs Otrā pasaules kara laikā strādājis dažādos uzņēmumos par strādnieku, pēdējos gados – Rīgas autoelektropiederumu rūpnīcā.[93] Spriežot pēc presē pieejamās informācijas, laikā, ko Johansons raksturo kā tēva norīkošanu darbā uz Jaunpiebalgu, pieejamas ziņas, ka Voldemārs Johansons Jāņa dēls bijis apgabala vēlēšanu komisijas priekšsēdētaja vietnieks no Gaujienas rūpniecības kombināta strādniekiem un kalpotājiem.[94] Voldemāra Johansona vecāki – Jānis Johansons un Alvīne Johansone (dzimusi Alvīne Emīlija Dombrovska, 1883. gada 14. martā Skrīveru pagasta Siksnēnos Indriķa Dombrovska, dzimuša 1853. gada 17. decembrī Skrīveru pagastā, un viņa sievas Annas ģimenē[95], mirusi 1955. gada 29. maijā Rīgā).

Māte – Zelma Johansone, Jāzepa meita – dzimusi 1902. gadā[96] (1974. gada 14. aprīļa autobiogrāfijā norādīts, ka dzimusi 1903. gadā[97], atbilstoši 1984. gada 19. jūnija un 1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfijai – 1904. gadā[98]) Rīgā[99], atbilstoši 1984. gada 19. jūnija autobiogrāfijai strādājusi dažādos uzņēmumos par audēju, [100] 1970. gada 24. augusta autobiogrāfijas rakstīšanas laikā pensionāre,[101] 1974. gada 14. aprīļa autobiogrāfijā norādīts, ka māte mirusi 1974. gadā,[102] apglabāta Rīgā.[103] Pieejama informācija, ka Emīlija Zelma Johansone, Jāzepa meita (dzimusi Miķelis) 1935. gadā nopirka no Kārļa Žaņa Voldemāra Zvīņas Vadakstes pagasta Benkavas muižas jaunsaimniecību Nr. 5F.[104]

Brālis Egons Johansons, Voldemāra dēls, dzimis 1930. gadā[105] Rīgā[106], 1974. gada 24. augusta autobiogrāfijas rakstīšanas laikā strādāja Rīgas autoelektropiederumu rūpnīcā ceha priekšnieka amatā, bija PSKP biedrs.[107] 1984. gada 19. jūnija autobiogrāfijas rakstīšanas laikā brālis bija inženieris Rīgas autoelektropiederumu rūpnīcā (arī 1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfijas rakstīšanas laikā strādāja turpat[108]), precējies.[109]

1962. gadā Edmunds Johansons bija precējies ar Raisu Kazarcevu Aleksandra meitu, kas dzimusi 1937. gadā[110] Maskavā[111] un kas 1974. gada 24. augusta autobiogrāfijas rakstīšanas laikā bija Rīgas pilsētas 26. bibliotēkas lasītavas vadītāja.[112] 1974. gada 14. aprīļa, 1984. gada 19. jūnija un 1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfijas rakstīšanas laikā strādāja LKP Kirova rajona komitejā par bibliotekāri.[113]

Informācija par sievas vecākiem parādās tikai divās pēdējās autobiogrāfijās. Sievas tēvs – Aleksandrs Kazarcevs, Andreja dēls, dzimis 1908. gadā Maskavā, strādnieks, bijis izlūks, miris 1963. gadā.[114] Sievas māte – Milšča Kazarceva, Semjona meita dzimusi 1912. gadā Maskavā, strādājusi paraugtipogrāfijā par strādnieci, mirusi 1984. gadā.[115]

Divās pēdējās autobiogrāfijās norādīts, ka Johansonam nav radu ārzemēs, ka neviens no radiniekiem nav dienējis Nacionālsociālistiskās Vācijas armijā, nav bijis kādas no Latvijas Republikas partijām biedrs un nav bijis tiesāts.[116]


 [1] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 1. – 53. lp. (LKP CK Edmunda Johansona personas lieta; sākta no 1970. gada 24. augusta)

[2] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. (kadru uzskaites personas lapa).

[3] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. (1970. gada 24. augusta autobiogrāfija).

[4] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. Lp. (1984. gada 19. jūnija autobiogrāfija).

[5] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp.

[6] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. Lp. (1984. gada 19. jūnija autobiogrāfija).

[7] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[8] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. Precizējošu norādi par specialitāti skat., piemēram, LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp.

[9] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[10] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp.

[11] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[12] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[13] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 16. lp. (izziņa sakarā ar Edmunda Johansona izvirzīšanu LKP CK apstiprināšanai par LKP Kirova rajona komitejas sekretāru).

[14] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp. (1974. gada 17. aprīļa autobiogrāfija).

[15] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. Precizējošu norādi par uzņemšanas laiku skat. LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp. (1986. gada 4. aprīļa autobiogrāfija).

[16] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp.

[17] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp.

[18] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp.

[19] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[20] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp.

[21] 1984. gada 19. jūnija kadru uzskaites personas lapā (LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse) norādīts, ka sācis instruktora darbu 1958. gadā, proti, gadu pirms dienesta gaidu beigām, tomēr citos dokumentos norādīts, ka sācis instruktora darbu 1959. gadā, piemēram, LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp.

[22] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[23] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp.

[24] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[25] Johansons, Edmunds. “Līdz 24. jūnijam trieciendekāde”, Padomju Jaunatne, 1962, 17. jūnijs, Johansons, Edmunds. “Pavasara sēja – uzmanības, centrā”, Padomju Jaunatne, 1962, 20. aprīlis.

[26] Borisovs, M., Gefters, D., Mihaļevičs, S. “Pretim jaunām uzvarām jaunie komunisma cēlāji!”, Padomju Jaunatne, 1962, 13. maijs.

[27] Pūķis, N. “Apvārsnis nav robeža”, Padomju Jaunatne, 1963, 29. janvāris.

[28] Kainaizis, V. “Nevis dzirksteļot, bet visiem darbā kvēlot”, Cīņa, 1963, 10. oktobris, Vārpa, P. “Pirmrindnieks viens, atpalikušo daudz”, Padomju Jaunatne, 1963, 9. oktobris, Vārpa, P. “Trīs nedēļas – papildu kontrole”, Padomju Jaunatne, 1963, 1. oktobris, Johansons, Edmunds. “Kā labāk un pareizāk?” Padomju Jaunatne, 1963, 28. augusts, “Latvijas ĻKJS Centrālās Komitejas plēnums”, Padomju Jaunatne, 1963, 12. aprīlis, Bite, I. “Vienotā Frontē”, Padomju Jaunatne, 1963, 29. marts.

[29] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp.

[30] “I. Ādams – Latvijas čempions”, Dzimtenes Balss, 1960, 24. augusts, “Modernajā pieccīņā čempionu maiņa”,Dzimtenes Balss, 1961, 5. novembris.

[31] Ādams, I. “Komjauniešu goda lieta”, Padomju Jaunatne, 1963, 9. oktobris.

[32] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[33] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[34] Johansons, Edmunds. “Bāzes – masveidības starta laukums”, Padomju Jaunatne, 1965, 16. aprīlis, Johansons, Edmunds. “Pirmo vijoli spēlē treneris”, Padomju Jaunatne, 1965, 9. februāris, Johansons, Johansons, Edmunds. “Sporta laukumi gaida čaklas rokas”, Padomju Jaunatne, 1964, 15. aprīlis, Edmunds. “«Olimpisko sniegpārsliņu» – katrā skolā!”, Padomju Jaunatne, 1964, 31. janvāris,

[35] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp. otra puse.

[36] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp.

[37] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[38] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. un 4. lp. otra puse.

[39] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp.

[40] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 11. lp. (1974. gada 18. aprīlī notariāli apliecināta 1968. gada 30. jūnija diploma kopija).

[41] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 11. lp.

[42] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp.

[43] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 27. lp. otra puse (Izziņa, kas sagatavota LKP CK jautājuma izskatīšanai par Edmunda Johansosna apstiprināšanu LPSR VDK Rīgas pilsētas nodaļas priekšnieka amatā).

[44] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp. otra puse.

[45] “Lietišķību partijas darbā”, Cīņa, 1970, 15. augusts, Johansons, Edmunds. “Kā tu ievēro statūtus?” Cīņa, 1969, 14. novembris, “Par šķietami vienkāršo”, Padomju Jaunatne, 1968, 3. decembris,

[46] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 14. lp. (1970. gada 21. augusta raksturojums, ko apstiprinājis LKP Rīgas pilsētas komitejas birojs un ko parakstījis pirmais sekretārs Augusts Zitmanis).

[47] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp.; LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 27. lp. otra puse (Izziņa, kas sagatavota LKP CK jautājuma izskatīšanai par Edmunda Johansosna apstiprināšanu LPSR VDK Rīgas pilsētas nodaļas priekšnieka amatā).

[48] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 12. lp. (Izraksts no LKP CK Rīgas pilsētas komitejas 1970. gada 21. augusta protokola Nr. 56, § 3).

[49] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 17. lp. (izraksts no LKP CK biroja 1970. gada 11. septembra sēdes protokola Nr. 173, § 11).

[50] Jansons, A. “Kā audzināt Sportistu?” Padomju Jaunatne, 1970, 19. decembris.

[51] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp. otra puse.

[52] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 16. lp otra puse.

[53] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. un 4. lp. otra puse.

[54] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp. un 7. lp. otra puse.

[55] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[56] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 18. lp. (Izraksts no LKP CK biroja 1970. gada 27. oktobra sēdes protokola Nr. 178, § 22, ko parakstījis LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss).

[57] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 22. lp. (LKP Rīgas pilsētas komitejas biroja nolēmums, kas dokumentēts 1974. gada 26. aprīļa protokolā Nr. 5, § 8 un ko parakstījis LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Ēriks Auškaps).

[58] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 23. lp. (LPSR VDK 1974. gada 26. aprīļa vēstule Nr. 3/2145 LKP CK, ko parakstījis priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs, ar pielikumiem).

[59] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 24. lp. (LPSR VDK partijas komitejas 1974. gada 23. aprīlī protokolā Nr. 12 apstiprināts un 26. aprīlī LPSR VDK priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča un 24. aprīlī LPSR VDK partijas komitejas sekretāra Dobriņina parakstīts raksturojums).

[60] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 27. lp. un 27. lp. otra puse (Izziņa, kas sagatavota LKP CK jautājuma izskatīšanai par Edmunda Johansosna apstiprināšanu LPSR VDK Rīgas pilsētas nodaļas priekšnieka amatā).

[61] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 28. lp. (LKP CK biroja sēdes 1974. gada 7. maija protokola Nr. 76, § 17 izraksts, kuru 8. maijā parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss).

[62] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 28. lp. (LPSR Ministru padomes 1974. gada 15. jūlija nolēmums Nr. 403).

[63] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp.

[64] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 2. lp. otra puse (Papildinājums kadru uzskaites personas lapai).

[65] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 5. lp. otra puse.

[66] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 30. lp. (1981. gada 1. aprīļa steidzamais paziņojums Nr. 10).

[67] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 31. lp. (1981. gada 28. oktobra steidzamais paziņojums Nr. 3/3504).

[68] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 32. lp. (LPSR VDK 1984. gada 20. jūnija vēstule Nr. OK/2350 LKP CK, ko parakstījis priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis).

[69] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 33., 34. lp. (LPSR VDK partijas komitejas raksturojums, ko 1984. gada 20. jūnijā parakstīja LPSR VDK priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis un LPSR VDK partijas komitejas sekretārs Anatolijs Rancāns).

[70] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 36. lp. (Izraksts no LKP CK biroja 1984. gada 26. jūnija sēdes protokola Nr. 94, § 20, ko parakstījis pirmais sekretārs Boriss Pugo).

[71] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 38. lp. (1984. gada steidzams paziņojums Nr. 28).

[72] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 2. lp. otra puse (Papildinājums kadru uzskaites personas lapai).

[73] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 39. lp. (LPSR VDK partijas komitejas raksturojums, ko 1986. gada 7. aprīļa protokolā Nr. 11 apstiprināja LPSR VDK partijas komiteja. Raksturojumu parakstīja LPSR VDK partijas komitejas sekretārs Anatolijs Rancāns).

[74] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 41. lp. (LPSR VDK 1986. gada 8. aprīļa vēstule Nr. OK/1358 LKP CK).

[75] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 45. lp. (LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo 1986. gada 25. aprīlī parakstītais raksturojums).

[76] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 46. lp. (LPSR Ministru Padomes 1986. gada 24. jūnija vēstule Nr. 20-12-29 LKP CK).

[77] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 47. lp. (LKP CK biroja sēdes 1986. gada 24. jūnija protokols Nr. 13, § 8, kura izrakstu parakstījis pirmais sekretārs Boriss Pugo).

[78] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 2. lp. otra puse (Papildinājums kadru uzskaites personas lapai).

[79] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 3. lp. otra puse (Papildinājums kadru uzskaites personas lapai).

[80] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 47. lp. (LKP CK biroja sēdes 1989. gada 16. maija protokols Nr. 98, § 12, kura izrakstu parakstījis pirmais sekretārs Jānis Vagris).

[81] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 48. lp. (1989. gada 11. maija raksturojums, ko parakstījis LKP CK valsts un tiesiskā darba nodaļas vadītājs Timofejs Duškevičs) .

[82] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 51. lp. (Izziņa, kas sagatavota LKP CK jautājuma izskatīšanai par Edmunda Johansosna apstiprināšanu LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka amatā).

[83] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp.

[84] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp.

[85] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp.

[86] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[87] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp. otra puse. Latvijas Nacionālā arhīva datubāze Latvijas iedzīvotāju saraksts (1918–1940) liecina, ka Voldemārs Johansons, Jāņa dēls ir dzimis 1906. gada 26. jūlijā Rīgā.

[88] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[89] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 4. lp.

[90] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp. otra puse.

[91] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[92] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[93] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[94] “Par Apgabalu vēlēšanu komisiju sastāva apstiprināšanu Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām”,Cīņa, 1950, 28. decembris.

[95] LVVA, 235. f., 7. apr., 711. l., 3. lp.

[96] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[97] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp. otra puse.

[98] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse., 10. lp. otra puse. Latvijas Nacionālā arhīva datubāze Latvijas iedzīvotāju saraksts (1918–1940) liecina, ka Zelma Johansone dzimusi 1904. gada 24. jūnijā Rīgā.

[99] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[100] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[101] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[102] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp. otra puse.

[103] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[104] Zemes Ierīcības Vēstnesis, Nr. 604, 1935, 17. maijs, 4. lpp.

[105] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[106] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[107] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[108] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 10. lp. otra puse.

[109] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[110] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[111] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[112] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 6. lp. otra puse.

[113] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 7. lp. otra puse, 8. lp. otra puse, 10. lp. otra puse.

[114] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 8. lp. otra puse.

[115] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 9. lp.

[116] LVA, PA-101. f., 68. apr., 212. l., 9. lp., 10. lp. otra puse.

 © LATVIJAS UNIVERSITĀTE, 2015-2017

 

February 13, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par 1917.gada revolūciju

Ленинцы задушили левых конкурентов, а затем разбили белых, потому что меньше всех спорили с народной стихией.


Вот только как организовать мирную жизнь в стране, большевистские лидеры не знали.

© Фото с сайта shuum.ru

В ноябре 1917-го, через две недели после большевистского переворота, прошли всенародные и, видимо, довольно свободные выборы в Учредительное собрание. По числу набранных голосов, как и следовало ожидать, уверенно победили социалисты-революционеры. За большевиков голосовало вдвое меньше избирателей — около четверти от общего числа. Либералы-кадеты, единственная крупная партия, происходящая из дореволюционного истеблишмента, получили только 5% голосов.

Дело выглядело так, что социалистическая идея победила необратимо, а во главе революции уверенно встали именно те, кто и должен был — эсеры, наследники народовольцев, защитники крестьянского большинства. На большевиков, которые засели в Смольном и изображали там правительство, смотрели как на группу авантюристов, случайно и ненадолго оказавшихся наверху.

Однако в январе 1918-го Учредительное собрание, едва сойдясь, было разогнано, а весной того же года началась кровавая Гражданская война, в которой небольшевистские левые оказались куда слабее прочих противоборствующих сторон.

Путь к сердцу нового истеблишмента

К моменту неожиданного для них самих падения монархии большевики-ленинцы были лишь одной из загнанных в подполье антисистемных оппозиционных группировок. Даже по собственным, явно преувеличенным, подсчетам, их численность в феврале 17-го составляла всего 24 тысячи. Этих людей почти никто не знал.

Их движение к абсолютной власти в России можно разделить на три этапа.

Этап первый. Всего через полгода после Февраля, к осени 17-го, ленинцы стали задавать тон в новом руководящем слое России, который сначала оттеснил, а затем и опрокинул истеблишмент, унаследованный от царизма.

Сразу после свержения монархии сотни тысяч революционных активистов заняли места в новосозданных рабочих и крестьянских советах и солдатских и флотских комитетах. Это и был первый набросок нового правящего класса. Его знамя было красным, идеология — расплывчато социалистической.

Левые партии воображали, что смогут удержать этот слой (а с ним и всю страну) под своим коллективным контролем. С особым нажимом они рассуждали о желательности «однородного социалистического правительства» (из представителей всех левых группировок, но без кадетов) и необходимости единства демократических сил («демократией» тогдашние левые называли самих себя).

Это и привело их к краху. Надо было не искать способ объединить левых вождей, а найти ответы на вопросы, которые задавал революционный народ. Узаконят ли раздел помещичьих земель, де-факто уже осуществленный крестьянами? Продолжать ли войну с Германией или искать мира? Удерживать ли отпадающие от империи земли, от Финляндии до Украины, или смириться с их уходом? По всем этим пунктам социалисты не могли договориться между собой, а химера единства всех передовых сил только прикрывала паралич их воли.

На первых порах большевики тоже участвовали в этом празднике единения. Все изменило возвращение из эмиграции «в пломбированном вагоне» харизматика Владимира Ленина (попутно взявшего перед немцами какие-то обязательства, но выполнявшего их только в рамках собственных установок).

Новый подход быстро начал творить чудеса. Советский актив стал поворачивать к большевикам. Они выглядели куда более деловитыми и решительными, чем прочие. В отличие от борцов за единство, которые только и делали, что грызлись между собой, ленинцы наращивали свою мощь не столько за счет поиска союзников, сколько путем расширения собственных рядов. К ним уже валом валили активисты и перебежчики из других левых течений. Самым полезным приобретением было присоединение «межрайонцев» — группировки, возглавляемой Львом Троцким, который стал вождем № 2.

Осенью 1917-го большевистская партия, прошедшая перезагрузку и фактически заново родившаяся, с теперь уже сотнями тысяч членов, почувствовала себя достаточно сильной, чтобы захватить власть в обеих столицах. Потом это назвали Октябрьской революцией.

И тогда же состоялся судьбоносный для России раскол эсеров на правых и левых, который оформил исторический крах бывшей главной левой партии. Радикальное («левое») крыло эсеров вошло в союз с большевиками — ненадолго, но зато в самый необходимый момент.

Большевистский Октябрь был лишь предварительным захватом власти. Его еще предстояло закрепить, разобравшись сначала с народным представительством, а потом со всеми социалистическими конкурентами.

Наука разрушать

Сегодняшние разоблачители большевиков преуменьшают их электоральные успехи. Они собрали половину голосов в Петрограде и Москве, победили в армии и на флоте, заняли (вместе с левыми эсерами) почти 40% кресел в Учредительном собрании. Их решимость и способность разогнать правоэсеровское большинство УС возникла не на пустом месте и опиралась на сложившиеся уже навыки вести за собой актив Советов.

Вторым с начала революции триумфом Ленина и ленинцев был поворот к строительству однопартийного режима, сопровождавшийся разгромом всех небольшевистских левых.

С весны 1918-го большевики взяли курс на раскол деревни, фактически на гражданскую войну, натравливая бедноту на крепких крестьян («кулаков»), у которых силой изымался хлеб для городов. Прагматическая задача (купить зерно за бумажные деньги при разваленных финансах было невозможно) сливалась с идеологической и властной: городские революционеры рискнули бросить вызов деревне и ее политическим представителям, эсерам всех направлений.

В июле 1918-го левые эсеры попытались свергнуть большевиков, действуя в Москве и нескольких других центрах по их же октябрьскому сценарию. Если в ходе ВРР и был момент, когда небольшевистские левые имели шанс победить ленинцев, то именно тогда. Но Мария Спиридонова как менеджер государственного переворота оказалась не на высоте.

Примерно тогда же правые эсеры, опираясь на группу депутатов Учредительного собрания, создали свой режим в Поволжье, на Урале и в Сибири. Но уже осенью 1918-го были разогнаны Александром Колчаком.

Невозможность компромисса

В 1919-м, к началу решающих битв Гражданской войны, главный водораздел проходил уже между большевиками (они же — красные) и антисоциалистическими правыми (они же — белые). Для прочих сил самостоятельных ролей в этой борьбе оставалось все меньше.

Певец нового режима поэт Маяковский глумился над «соглашателем», который звал стороны к компромиссу:
«Послушайте! —
Я не могу!
Послушайте!
Что же это такое?..
…Убивают друг друга люди.
Милые красные!
Милые белые!..
…Протяните руки,
Обнимите друг друга,
Господа, товарищи…»
После чего персонаж-миротворец получал пинки с обеих сторон: «Соглашатель! Соглашателишка!»

Секрет очкастого Левки

Третьим этапом большевистского воссоздания державы стала победа над белыми. Была ли она предрешена? На первых порах — нет.

«Хозяин сочувственно расспрашивает: куда отступили? Где фронт? Почему мировой пролетариат дремлет, не чухается? Будто бы озадачен, но по роже — бритой, ухмыляющейся — видно, что рад. Вдруг сообщает шепотом: — Я  вам, граждане коммунисты, скажу откровенно, отчего у вас война неудалая: генералов у вас нет. Книжники да конторщики по штабам, а в главном штабе — Левка очкастый. Разве он против генерала сообразит?»

Персонаж романа Юрия Трифонова вроде бы прав. Разве могли фанатичные комиссары-дилетанты и малограмотные красные командиры во главе с Львом Троцким, боевой опыт которого ограничивался журналистскими репортажами из балканских горячих точек, взять верх над искушенными военными профессионалами?

Однако в итоге красные полностью взяли верх в политическом соревновании с белыми, а частично — даже и в профессиональном.

Десятки тысяч старорежимных офицеров («военспецов») принудительно, а отчасти и добровольно — в надежде на карьеру или просто желая быть на стороне народного большинства, влились в Красную армию и в массе своей служили верно, весьма ценимые ее главой Троцким. Так что «генералы» нашлись.

Но главное свое поражение белые потерпели на идейном фронте. Как и социалисты в 1917-м, они тоже не смогли противопоставить большевикам никакой позитивной программы. Старый руководящий класс опять, и в последний уже раз, расписался в своей идеологической неадекватности.

В белых видели лишь реставраторов прошлого. Отпавшие окраины и даже опорные для них казачьи области воспринимали их как борцов за прежнюю империю, а русское крестьянство — как старорежимных господ, бьющихся за права помещиков.

Это и решило судьбу Гражданской войны. Осенью 1919-го, на пике своих успехов, войска Антона Деникина занимали территорию с сорокамиллионным населением, треть коренной России. Под реальным большевистским контролем оставалось лишь немногим больше жителей. Но в Красную армию на тот момент были мобилизованы уже 2-3 млн человек, а численность белых составляла лишь 300—400 тыс. Ни профессиональное превосходство белых военачальников, ни стойкость многих, хотя и не всех, белых частей не могли компенсировать этот растущий перевес.

Бремя непредвиденности

В 1920-м советский режим почти повсеместно подавил сопротивление своих противников и под новым флагом и под другим названием восстановил Российскую империю, пусть и с крупными территориальными потерями.

Вступив в революцию как второстепенная сила, большевики на каждом историческом повороте оказывались решительнее и эффективнее очередных своих противников. Но ясного представления, как организовать мирную жизнь, в их руководящем кругу не было.

«Если оказать большевикам щедрую помощь, они, возможно, сумеют создать в России новый, цивилизованный общественный строй, с которым остальной мир сможет иметь дело. Вероятно, это будет умеренный коммунизм…» Герберт Уэллс — благожелательный, но не слишком проницательный гость, посетивший советскую державу в конце 1920-го, даже и не догадывался, насколько она близка к первому из серии кризисов, потрясавших ее в последующие годы.

Непредвиденный режим, которому игра исторических случайностей дала необъятную власть над огромным государством, должен был так или иначе приспособиться к стране. Или приспособить страну к себе.


Парадоксы революции: переворот с перепугу

Понимание, что большинство не поддерживает их утопию, толкнуло большевиков на новый раунд борьбы за власть.


© Плакат «Слава великим вождям Октября!» Художник Наум Карповский. Издательство «Искусство»

Конечным пунктом Великой российской революции (ВРР) часто, но ошибочно называют переход победившего режима к НЭПу, произошедший в начале 1920-х.

Хотя и в самом деле году к 1925-му жизнь с виду вполне наладилась.

Золотой век был недолог

Крестьяне, избавленные от продразверсток, приходили в себя после голода и войн. Верховный идеолог Бухарин так прямо им и говорил: «Обогащайтесь, накапливайте!» Заработки городских рабочих приближались к дореволюционным. Как из-под земли возник частный сектор и стал задавать тон в торговле и мелком производстве. Премьер-министр Рыков и начальник финансового ведомства Сокольников, открыв для себя азы экономики, осваивали прелести сбалансированного бюджета и твердой валюты — советский червонец даже начинал котироваться на мировых биржах.

А часть недавних белых эмигрантов, самым ярким из которых был обласканный большевиками профессор Устрялов, сформулировала целую идеологию, так называемое сменовеховство, стержнем которой стала вера, будто боевая фаза революции позади и в дальнейшем новому режиму предстоит шаг за шагом превратиться в осмотрительную, национально ориентированную власть.

Бухарин взял свой призыв обратно. Госбюджет опять свели с огромным дефицитом, затыкая дыры эмиссией. Потребительские товары один за другим исчезали из открытой торговли и превращались в объекты для спекуляций. Мимолетная твердость советской валюты ушла в прошлое и превратилась в легенду, которую в дальнейшем с гордостью пересказывали из уст в уста до последних лет cоветской власти.

До «великого перелома», произошедшего в 1929-м, оставалось еще несколько лет, но на самом деле прямая дорога к нему была проложена уже в последние месяцы 1925-го — года, который с куда большим основанием следует назвать переломным.

Чтобы понять, почему это произошло, надо вернуться в 1920-й — к финалу «военного коммунизма». Кстати, это словосочетание тогда было не очень-то в ходу. Лозунги были проще и честнее: «милитаризация труда», «милитаризация профсоюзов» и т. д. Милитаризации не стеснялись. Наоборот, считали достижением.

Рай казался близким

Промышленность к 1920-му была сплошь национализирована, частный сектор в городах запрещен, продовольствие и другие необходимые товары распределяли по карточкам и ордерам. У крестьян силой изымали продукты, которые им не удавалось спрятать.

Весной 1920-го эта стратегия была узаконена очередным партийным съездом и проводилась примерно полгода в обстановке голода и развала. Уже осенью крестьянские мятежи разгорались быстрее, чем их успевали подавлять. В начале 1921-го забастовал Петроград. Чуть позже восстал Кронштадт. Лозунги мятежников и забастовщиков в целом укладывались в эсеро-меньшевистское русло — прекратить грабить крестьян, разрешить свободно торговать, советскую систему власти сохранить, но упразднить в ней большевистскую гегемонию.

Надо сказать, что хотя на тот момент экономика страны была превращена во вполне тоталитарную, в политической жизни тоталитаризма в классических его формах еще не было. Существовали и временами открыто о себе заявляли остатки старых социалистических партий. А главное — сами большевики были разделены на несколько фракций, которые довольно свободно и даже легально соперничали друг с другом.

И вот весной 1921-го Ленин с группой сподвижников провозгласил грандиозный двойной маневр: отменил тоталитаризм в экономике и ввел его в политике.

Хорошо задуманный антракт

НЭП, по крайней мере в первые свои годы, выглядел реализацией идей умеренных социалистов: правых эсеров, социал-демократов—меньшевиков и им подобных. Но этот курс, противоречащий базовым большевистским установкам, был уже на старте объявлен временным («всерьез и надолго, но не навсегда») и проводимым лишь в качестве уступки несознательному народному большинству.

И в том же 1921-м в самой большевистской партии наложили запрет на любую фракционную деятельность, а унаследованные от прошлого социалистические партии в течение пары последующих лет были добиты и официально распущены.

Режим упреждающим порядком принял меры, чтобы не позволить себе переродиться в устряловском вкусе, и окружил себя кольцом заграждений от враждебной НЭПовской стихии. Его столкновение с этой стихией было почти предопределено.

Колхозы вместо демократии

В первые годы НЭПа оставалась все же вероятность, пусть и не очень большая, что большевики понемногу забудут о первоначальных своих намерениях и приспособятся к реалиям НЭПа, если убедятся в прочности своих политических позиций и поймут, что их власти ничто не угрожает.

Но в роковом 1925 году им окончательно открылось, что это не так. Недовольные низкой явкой на советских выборах, они ослабили вожжи и дали возможность избирателям, особенно в крестьянских районах и, конечно, только на низовых уровнях, выдвигать и выбирать тех, кого они хотели.

Результаты вогнали большевиков в шок. Они обнаружили, что, как и в 17-м году, остаются партией меньшинства. Казенные выдвиженцы сплошь и рядом проваливались. «У нас даже деревенские старухи меньшевиствовали и эсерствовали», — сокрушался партработник в кругу коллег.

Деревня одобрила НЭП, но так и не поверила большевикам. Этот парадокс объясняет, почему ВРР не закончилась НЭПом.

С этого момента игры в демократию были навсегда прекращены, а сельские авторитеты («кулаки») окончательно записаны во враги режима. Их хозяйства подлежали постепенному удушению, а средства на индустриализацию отныне искали в других источниках. К мысли о раскулачивании и о колхозах пришли не сразу, но поскольку режим не мог политически опереться на преуспевающую часть крестьянства, то других вариантов у него и не было.

Последний раунд

Повторю: большевики только в самом начале ВРР были незначительной группкой. Уже к концу 1917-го они сделались второй политической силой страны, а в крупных городах — первой. Роль городского политического гегемона они сохранили и в 1920-х, но сверх того обзавелись гигантской административно-силовой и пропагандистской машиной и избавились от всех конкурентов. Их актив верил в коммунистическую утопию, которую искренне считал исторической неизбежностью, а ее исполнение — своей миссией.

Не обладая численным превосходством над крестьянским большинством страны, режим был уже физически и идеологически сильнее его.

Ритуалы и уроки

И вот сейчас столетие революции собираются отметить ритуальным примирением потомков красных с потомками белых.

Все это настолько неестественно, что не спрашиваю даже, какое место на этом торжестве отведут потомкам других участников и жертв ВРР.

Ну, хотя бы потомкам эсеров. В этой партии в 1917-м состоял миллион человек — вчетверо больше, чем тогда же у большевиков и заметно больше, чем потом у белых. Они ли не жертвы? В 1930-е тех бывших эсеров, которые не смогли скрыть прежнюю свою партийность, ждали в лучшем случае лагеря.

Перечислять политические группы, сословия и племена, которые жестоко пострадали на разных стадиях ВРР, можно очень долго. Но все уцелевшие жертвы, в том числе и бывшие белые, спасая себя, сливались с советским пейзажем, скрывали прошлое, переписывали биографии. Все стали красными. Нынешняя Россия — не постфранкистская Испания. «Примирение» может быть организовано только как казенная инсценировка.

С этим яснее ясного. Сложнее с «уроками», которые вроде бы полагается из революции «извлечь».

Политические уроки? О них можно было бы говорить, если бы сохранилась хоть какая-то политическая преемственность между тем, что было сто лет назад, и что существует сегодня. Какая партия или движение производит себя сегодня от кадетов? От эсеров? От меньшевиков? Тот, кто знает, какими были тогдашние политические активисты, согласится, что нынешние, даже и выступающие иногда под похожими названиями, совсем другие.

Но вот пройти обратным путем и с помощью исторических аналогий предсказать политическое будущее Владимира Путина, по-моему, невозможно. Сегодняшняя власть не повторяет вчерашнюю и позавчерашнюю, при всем своем очевидном с ними сходстве.

Что остается? По-моему, стараться узнать о ВРР как можно больше и сделать выводы для себя самостоятельно.

Кто-то скажет: самое печальное в ВРР — это раз за разом побеждавший принцип «победитель получает все, а побежденный все теряет». Другой возразит: постсоветскую Россию как раз и погубило то, что в 91-м побежденным оставили слишком много, обошлись без люстраций.

Этот спор из тех, у которых не бывает конца. Но если оба лагеря в этой дискуссии познакомятся с техникой и масштабами революционных «люстраций», с семнадцатого и по тридцать какой-нибудь год, то станут куда объемнее видеть и глубже понимать саму проблему, даже если и останутся при разных мнениях.

Ну, а меня сильнее всего впечатляет религиозная вера революционеров в то, что история на их стороне. Вера, которая сначала вела их от победы к победе, а потом обманула и загнала в капкан.

ВРР, с ее великими делами и великими преступлениями, стараются сейчас превратить в балаган, завалить выдумками и пошлыми побасенками. Надеюсь, не получится.

Сергей Шелин

February 12, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: