gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā

4. februāris, 2018

Viss raksts: http://www.la.lv/stalina-ena-nost-ar-budzu-makslu/

Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā: rokaspuiši pret budžu mākslu


Staļina laika mākslai Latvijā pētnieki līdz šim bija metuši līkumu. Iespējams, negibēja smērēt rokas ar baiso mantojumu, kad pat izcili mākslinieki kļuva par okupācijas varas pakalpiņiem. Ar mākslas vēsturnieces Ilzes Konstantes 798 lappušu izdevumu, ko laidusi klajā izdevniecība “Neputns”, baltais plankums ir aizdarīts.

“Paldies, Dievam, tas ir beidzies!” sajūtu pēc apjomīgā pētījuma pabeigšanas, kas viņai prasījis desmit gadu darba un arī savu daļu veselības, raksturo autore. Ne jau no sēdēšanas arhīvos vai pie manuskripta, bet no liecībām par sagrautajām cilvēku dzīvēm no represēto lietu materiāliem. Vai arī vēl šodien atzītu mākslinieku vēršanos pret saviem kolēģiem ar nežēlīgu kritiku un intrigām. “Viena no arhīva vēsturniecēm, redzot, kādā neģīmī esmu, teica – tik nelaidiet visu šo sevī iekšā.” Kad pirms sarunas ar “Mājas Viesi” nācies grāmatu pāršķirstīt, atkal viss tā vien sagriezies…

Uz jautājumu, ko no grāmatas var uzzināt lasītājs bez dziļākām zināšanām mākslā, Ilze Konstante atbild, ka pētījums ļauj izprast, kādos apstākļos tapa Staļina laika māksla un kā tolaik dzīvojuši mākslinieki, kas tāpat kā viņu daiļrade bijuši tik dažādi. “Mēģināju nesist tikai vienos vārtos – man ir nepatīkami, ja kādu tikai gāna,” viņa piebilst. Vēsture rāda piemērus, ka kaismīgs sociālistiskā reālisma atbalstītājs un savu amata brāļu kritizētājs var mainīties un aicināt uz godīgu darbu, bet līdzās padomju varu slavinošiem propagandas paraugiem arī tolaik radās vērtīga māksla, taču tā visbiežāk palika pašu mākslinieku darbnīcās – uz otra molberta.

Ilūzijas ātri izkūpēja

Komunistu varas dzirnas mala smagi un smalki. Sāka ar reorganizāciju un mākslas iestāžu vadošo darbinieku nomaiņu un jaunu iecelšanu – īsti Staļina garā “kadri izšķir visu”. Izmantoja gan vietējos, jau pārbaudītos resursus, kas bija pierādījuši uzticību komunisma ideāliem brīvvalsts laikā, gan tā sauktos Krievijas latviešus. Kā viņi nonāca savos amatos – katram savs stāsts, norāda autore. Vieniem tie nāca ar patiesu ticību labākai nākotnei un taisnīgākai valsts iekārtai, citiem – kā akla pakļaušanās stiprākajam un bailes par savu un ģimenes dzīvību un pat kārdinājums iegūt ievērojumu stāvokli sabiedrībā. Bija arī lētticīga sekošana saukļiem un skaistiem solījumiem līdz mežonīgai atriebības kārei pret citādi domājošiem vai sekmīgākiem kolēģiem.

Par to, kā padomju propaganda pirmajās dienās spējusi ietekmēt mākslinieku prātus, liecina nedaudzie ieraksti gleznotājas Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatā. 1940. gada jūnijā rakstītie teksti ir sajūsmas pilni par jauno, priecīgo dzīvi un Baltijas valstu “pievienošanu” PSRS. “Visu laiku es gatavojos uz PSRS, tagad tas atnāca pats. Sāksies sociālistiskais reālisms mākslā.” Pēc diviem mēnešiem jau citas noskaņas: “Daudz pārmaiņu. Sākas savstarpēja plēšanās. Cilvēki kā suņi. Viens otru grib nograuzt. (..) Bet karjeristiem šeit jau panākumi.” Beļcovas dzīvesbiedrs gleznotājs Romans Suta pat nonāca vajāto skaitā, lai gan abi bija to vidū, kas brīvvalsts laikā allaž apmeklēja Latvijas Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām sarīkojumus. Organizācija ietilpa Vissavienības biedrībā kultūras sakariem ar ārzemēm un jau 1929. gadā tika nodibināta kā palīgs boļševistiskās ideoloģijas izplatīšanai, tālredzīgi mērķējot uz Latvijas okupāciju.

7. oktobrī pēc sarkanarmiešu koncerta Beļcova prāto, kāpēc jūtas bēdīgi, dvēselē vairs neesot tās pacilātības, kad sirds vai pamirusi no prieka un lepnuma par savējiem – krieviem. “Vai patiesi tā vajag būt, ka tuvumā viss iznāk sliktāk?”

Jaunās varas tuvplāns izskatījās ne tikai slikti, tas bija draudīgs un nesaprotams. Mākslinieku savienības deklarācijā 1941. gada februārī tika svinīgi paziņots, ka Latvijas mākslinieki ies pa vienīgo iespējamo komunisma ceļu, viņu svēts pienākums sniegt vislielāko atbalstu Komunistiskajai partijai un padomju valdībai jaunas Padomju Latvijas republikas celšanai un vislabāk to var panākt, nostājoties uz sociālistiskā reālisma ceļa. Taču vienlaikus savienība solīja stingri raudzīties, lai tās biedru rindās neiekļūtu strādnieku šķiras ienaidnieki un bijušie reakcionārā režīma kalpi. “Šie pēdējie citētie vārdi, kā redzēsim tālākā vēstures ritumā, kļuva liktenīgi daudziem Latvijas māksliniekiem,” atzīst Konstante.

Gleznā pārāk daudz gaļas

Šodien lasot diskusijas par varas pieprasīto sociālistisko reālismu mākslā un mākslinieku izmisīgo vēlmi saprast, kā to “mālēt”, tās var šķist pat smieklīgas, ja vien nebūtu daļa no izpostītām dzīvēm. Ne tikai Latvijā, arī citās komunisma jauncelsmes republikās padomju laikus slavējošo mākslas darbu bija maz, formālisma un nacionālisma – tā tolaik sauca visu, kas neatbilda sociālistiskā reālisma rāmim – recidīvs joprojām nebija izravēts. 1946. gadā tika piegrieztas skrūves visā padomju kultūras politikā, sākās lielās pārkārtošanās un ideoloģisko kļūdu labošanas laiks, kas Latvijā pavēra ceļu denunciācijai un atriebībai. Formālisma aizsegā varēja uzbrukt jebkuram, pat jaunajai varai lojālais Mākslas akadēmijas rektors Oto Skulme dabūja brāzienu par 1945. gadā meistarīgi uzgleznotajiem “Kauguru nemieriem”. Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks rakstnieks Fricis Rokpelnis (dzejnieka Jāņa Rokpeļņa tēvs. – Aut.) darbu nosauca par rupju politisku kļūdu, bet aktīvais ideologs Arturs Lapiņš, kurš zināms kā operas scenogrāfs, kolēģu kritiku noveda līdz nejēdzībai. Kādā no sanāksmēm, kurās padomju laikā kolektīvi tika izvērtēti mākslas darbi, jaunais censonis paziņoja, ka Skulme nepareizi parādījis, ka latvieši uzbrūk krievu karavīriem, jo šie paši karavīri vēlāk bijuši latviešu dumpja dalībnieki. Viņa nopēlumu izpelnījās arī Rūdolfs Pinnis – gleznotājs kādā tirgus paviljonā pārāk aizrāvies ar gaļas bagātību rādīšanu, aizmirstot, ka kolektivizācijas laikā jācīnās par lopu saglabāšanu. “Privātais budzis cenšas lopus izkaut un pārdot tirgū, caur ko iespējams, ka parādītā gaļa ir tieši šī budža darbības rezultāts,” paziņojis Lapiņš.

Ne tikai ar kritiku, bet arī kolēģu pazemošanu izcēlās topošais mākslinieks, Maskavā “apkaltais” boļševiks Ojārs Ābols, vēršoties pret Konrādu Ubānu, apsmejot “mākoņstūmēju” Pēteri Kundziņu, “pagrimušo” Pinni un “nekam nederīgo” Jāni Pauļuku. Toties pēc Staļina nāves un personības kulta atmaskojošā kongresa Ābola pārliecība apmeta 180 grādu kūleni un viņš sāka aicināt uz godīgu darbu, gleznojot tā, “kā jums izskatās, ka vajag”. Konstante domā, ka pārmaiņas notikušas dzīvesbiedres Džemmas Skulmes ietekmē, kā arī iespaidu dēļ, kas radās kopīgā ceļojumā apkārt Eiropai ar kuģi “Pobeda”.

Kritika vēlamo rezultātu nedeva pietiekami ātri, tāpēc pārmetumi turpinājās. Pār Ubāna, Leo Svempa, Oļģerta Ābelītes un citu meistaru galvām tie bira arī pēc Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas 10. kongresam veltītās izstādes1949. gadā. Grūti pat saprast, vai Franciska Varslavāna teiktais šajā padomju absurda teātrī bija nopietni domāts vai ironija: “Kalniņa (gleznotājs Eduards Kalniņš un viņa glezna. – Aut.) “Pēc loma” arī ir formālisms. No kāda materiāla ir zivs? Nevar četros gados atbrīvoties no formālisma.”

Svemps, kurš nežēlastībā bija kritis ilgāku laiku, pat ķērās pie paškritikas, publiski atzīstot, ka viņš tāpat kā daudzi kolēģi vēl sēžot vecajās pozīcijās, bet kapitālistiskās pasaules lozungs “Nav svarīgi, ko gleznot, bet – kā gleznot” ir novecojis. Tāpat esot novecojuši un sevi izsmēluši Matiss un Pikaso… Nelīdzēja arī tik “drosmīgs” apgalvojums, viņš tāpat zaudēja Mākslas akadēmijas katedras vadītāja amatu. Amata brālis Uga Skulme savu “grēksūdzi” par maldu ceļiem un aicinājumu arī citiem kolēģiem sakoncentrēt radošos spēkus padomju mākslas attīstībai nopublicēja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Vēlāk savā “Atmiņu grāmatā” skaidrojis, ka rakstu licis uzrakstīt Lapiņš.

Kolektīvisms arī mākslā

It kā nepietiktu rūpju ar sociālistiskā reālisma iedzīvināšanu, kad ap 1950. gadu māksliniekiem uz kakla uzkrita divi pārsteigumi – Mākslinieku savienības Gleznotāju un Grafikas sekciju sociālistiskā sacensība un mākslinieku brigāžu darbs. Kopš kolektivizācijas sākuma Padomju Savienībā bija izplatīts pieņēmums, ka kopdarbam ir lielāks ražīgums. Tāds bija vajadzīgs arī Padomju Latvijas māksliniekiem. Džemmai Skulmei palicis atmiņā, kā viņa jauno mākslinieku brigādē kopā ar Oļģertu Ubānu un Arturu Mucenieku devusies uz Elejas kolhozu “Ausma”, lai pa visiem kopā uzgleznotu sējas plāna apspriešanu. Par pieskatītāju līdzi atbraucis Marģeris Vītoliņš, kurš “taisījis visādus jokus ar vienu jaunu agronomi”. Kolhozā sabijuši gandrīz nedēļu, gājis labi – ar iedzeršanām. Gleznojums sanācis milzīgs, autori jutušies lielīgi, taču, ieraugot konkurentu brigādes veikumu, sapratuši, ka pašu darbs ir nolakots pārāk biezā kārtā un izskatās kā raibs vakstūks (domāta vaskadrāna. – Aut.).

Ar vētrainu greizsirdības scēnu un sagrieztu gleznu beidzies Leo Kokles un Harija Veldres brigādes kopdarbs Ulbrokas pusē. Vieta atbildusi visām vajadzībām, lai radītu mākslas darbu par kolhoza tēmu – bijusi ferma un govis, slaucējas un laborantes, kas strādāja kolhozā un varēja papozēt. Taču abiem māksliniekiem iepatikusies viena un tā pati meitene. Veldrem izdevies ar viņu palikt vienatnē, Kokle to pārdzīvojis, dusmās paķēris nazi un… sagriezis abu gleznojumu. Konfliktu izskatīja Mākslinieku savienības valdes sēdē un vīriem izteica rājienu.

Lai biedrus turētu paklausībā un izrēķinātos ar citādi domājošajiem, no 1949. līdz pat 1952. gadam Mākslinieku savienība rīkoja savu biedru pārreģistrāciju. Kurš neiekļāvās sociālistiskā reālisma un ideoloģijas rāmjos, dabūja sodu, no kuriem pats bargākais bija izslēgšana no organizācijas. “Vai, cik tas bija šausmīgi!” iesaucas Konstante un paskaidro – ja mākslinieks nav savienībā, viņš nevar piedalīties izstādēs, no valsts saņemt pasūtījumus darbiem, pat nopirkt krāsas, audeklus, par lieku platību darbnīcai nemaz nerunājot, vārdu sakot, paliek bez iztikas līdzekļiem. Sociālistiskajam reālismam nepakļāvīgais Pauļuks tika izslēgts un arī ņemts atpakaļ savienībā vairākkārt. Par savu taisnību viņš cīnījās pat pie Maskavas priekšniekiem, un tie pat nostājās viņa pusē – slīpēta varas taktika.

Drosmes netrūka

Padomju okupācijas varas upuriem grāmatā veltītas divas sadaļas “Represiju pirmais vilnis: 1940 – 1941” un “Represijas pēc Otrā pasaules kara”. Par daudziem māksliniekiem autore iepriekš neko nav zinājusi – arhīvu reģistros taču nav norādīts, par kādu profesiju cilvēkiem lietās glabājas ziņas. Informāciju ieguvusi gluži kā detektīve, ejot pa pēdām, kas aizvedušas pie zinātājiem, palīdzējušas arī nejaušās tikšanās.

Tūdaļ pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā sākušies aresti un tiesāšana. Māksliniekus neapsūdzēja par pamatdarbu mākslā, viņiem tika meklēti un atrasti “nopietnāki” politiskie argumenti. No pratināšanas dokumentiem, kuru fragmenti lasāmi grāmatā, redzams, ka bija arī tādi vīri, kam pat briesmu brīdī pietika drosmes runāt atklātu valodu. “Pēc Latvijas sovjetizācijas es nepiekritu Padomju Latvijas politikai un uzskatīju, ka padomju vara grib iznīcināt latviešus kā nacionalitāti un līdz ar to Latvijas neatkarību,” saviem nopratinātājiem teica grafiķis Kārlis Krauze. Arī Mākslas akadēmijas absolvents un bijušais brīvības cīnītājs Herberts Mangolds neslēpa, ka padomju varu savā dzimtenē redzēt nevēlas. No 1940. – 1941. gada divpadsmit politiskajām prāvām, kurās notiesāja māksliniekus, viņam vienīgajam pēc soda izciešanas paveicās dzīvam atgriezties Latvijā. Uz mūžu Sibīrijā nometinātā, kādreizējā Liepājas Daiļamatniecības skolas direktora Hermaņa Aplociņa “atgriešanās” dzimtenē, pateicoties diviem uzņēmīgiem latviešiem, notika pēc daudziem gadu desmitiem, un viņa pīšļi tagad guļ mierā dzimtajā Liepājas kapsētā. Četriem politprāvu upuriem piesprieda nāvessodu, pieci nomira cietumā drīz pēc sprieduma pasludināšanas.

Represijas pret māksliniekiem

Represijās, kas atsākās pēc Otrā pasaules kara, cieta vairāk mākslinieku, nekā minēts grāmatas sadaļā, norāda autore. Trūcis pietiekami precīzu ziņu vai respektēta mākslinieku vēlēšanās klusēt, kā arī izlaists plašāks stāstījums par vairākiem bijušajiem leģionāriem un filtrācijas nometnēs nonākušajiem. Pētījums atklāj ar mākslu saistītu piecdesmit cilvēku, to vidū izcilu profesionāļu – gleznotāja Ausekļa Baušķenieka, Kurta Fridrihsona, Rūdolfa Piņņa, Georga Šenberga; grafiķa un karikatūrista Jāņa Dreslera; tēlnieka Laimoņa Blumberga; dizaingrafiķa un plakātista Gunāra Kirkes; karikatūrista Gunāra Bērziņa; zinātnieka un pedagoga Kristapa Eliasa; mākslas vēsturnieces un pedagoģes Tatjanas Kačalovas un citu – dzīvesstāstus. Līdzās arī mazāk pazīstami vārdi, kuru apraksti bieži vien beidzas ar tekstu – pēc atgriešanās no izsūtījuma mākslas dzīvē vairs neiekļāvās vai Sibīrijā sagandētās veselības dēļ pāragri aizgāja mūžībā.

Tā sagadījies, ka pēdējais represijām pakļauto sarakstā ir gleznotājs, ilustrators un karikatūrists Indriķis Zeberiņš. Mākslinieks it nemaz neslēpa savu nepatiku pret padomju varu, izsmēja to karikatūrās, aicināja draugus, kolēģus un Rozentāla mākslas skolas audzēkņus uz savu darbu neoficiālām izstādēm dzīvoklī, fotografēja ikdienas nejēdzības, piemēram, rindas pēc pārtikas. Tolaik tādas “vaļības” pievērsa Valsts drošības komitejas uzmanību, Zeberiņu apcietināja un piesprieda bargu sodu – astoņus gadus labošanas darbu nometnē. Brīvību mākslinieks atguva agrāk par noteikto termiņu un turpināja mākslas ceļu. Par spīti nedienām un arī dzīves gaišākajos brīžos viņš teicis – cik jauki dzīvot pasaulē! Ar šiem vārdiem beidzas teju 800 lappušu biezais ceļojums Staļina laika mākslas pasaulē Latvijā.

Uzziņa

Ilzes Konstantes grāmata “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940 – 1956” pieejama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Rīgas Centrālajā bibliotēkā.

Par visizdevīgāko cenu tā nopērkama izdevniecības “Neputns” galerijā Rīgā un interneta veikalā, ar uzcenojumu – citos grāmatu tirgotāju veikalos.

Ilze Konstante, mākslas vēsturniece

Strādājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci, Valsts Mākslas muzejā – par direktora vietnieci zinātniskajā darbā. 13 gadus ģenerāldirektores amatā vadījusi Latvijas Mākslas muzeju apvienību.

Piedalījusies Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja, kā arī muzeju “Arsenāls” un “Dauderi” izveidošanā.

Kopš 2000. gada pievērsusies pētniecībai un izstāžu rīkošanai. Autore monogrāfijām par mākslinieku Ādolfu Melnāru, Leo Kokli, Jāni Osi.

Kopā ar dzīvesbiedru mākslas zinātnieku Zigurdu Konstantu pierakstījusi daudzu Latvijas mākslinieku atmiņu stāstus.

 

February 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana

Dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. Kas notika padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā

Viesturs Sprūde, 2. februāris, 2018


Kaut kopš grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana 1944 – 1949″ iznākšanas pagājuši jau pāris mēneši, tās autors Vidzemes Augstskolas profesors, mākslas vēsturnieks JĀNIS KALNAČS teic, ka joprojām teju katru otro dienu viņam zvanot, rakstot vai nākot uz ielas klāt cilvēki, kas vēlas dalīties ar savu vai savu tuvinieku pieredzi par to, kas padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā notika ar pamestajiem mājokļiem un tajos palikušajām mākslas vērtībām. Nav noslēpums, ka liela daļa 1944. gada rudens bēgļu bija turīgi latviešu inteliģences pārstāvji. Padomju varas iestādes centās aprakstīt un pārņemt viņu dzīvokļos atstātās gleznas, mēbeles un citas vērtības. Kā tas izdevās, par to vēsta apgādā “Neputns” izdotais darbs. “Šī grāmata ir par to, kā tika sagrauta Latvijas sabiedrība, nevis tikai par mākslas likteņiem. Acīmredzot tā bijusi ar daudzām dzimtām un ģimenēm saistīta lieta,” norāda profesors Kalnačs, piebilstot, ka ne Lietuvā, ne Igaunijā tamlīdzīgs pētījums nav veikts.

Gleznas vai ikkatrā pilsoniskā mājvietā – šķiet, tas bija pirmskara Latvijas mājokļa iekārtojuma standarts?

J. Kalnačs: Ja arī nebija palmas vai lielā flīģeļa, tad kāds akvarelis, kāda grafika vai kaut ģimenes fotogrāfijas bija. Trīsdesmito gadu sabiedrībai kaut kas pie sienas noteikti karājās. Lielāks, mazāks, izcilāks, lētāks, bet bija. Tā ir tā laika gaume, izpratne par vērtībām un priekšstati, kā jāizskatās dzīvoklim, kam katrs atbilstoši savai rocībai sekoja.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) daļa pamatekspozīcijas nāk no tiem avotiem, kas aprakstīti jūsu grāmatā, tātad no bijušajām privātkolekcijām.

Jā, diezgan daudz. Par to lielā mērā arī stāsts, ka drusku dīvainā kārtā tagadējā LNMM priekšgājējs Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs un tā direktors Arturs Eglītis šīs vērtības saglabāja. Bet blakus tam ir liela tiesa darbu, kas pazuduši, palikuši tikai fotogrāfijās. Ļoti daudz gājis bojā nenofotografēts, neapzināts. Jau pēc grāmatas uzrakstīšanas saņēmu dažu labu “jauku” ziņu par gleznu nīcināšanu. Rīgā, Antonijas ielā, kur tie smalkie dzīvokļi, pēc kara redzēts, ka mākslas darbi dedzināti apkures katlos. 50. gados kādā frizētavā iekuram izmantoti apgleznoti kartoni. Taču pilnīgi droši, ka šur tur vēl kaut kas glabājas un varētu atrasties. Otrajā un trešajā paaudzē agrāk nenovērtētus mākslas darbus mēdz nest uz antikvariātiem, piedāvāt izsolēm vai arī tos, dziļāk nobāztus, kāds pamana.

No bērnības atceros mākslas komisijas veikalu Ļeņina, tagad Brīvības ielā. Gleznas bija sakarinātas līdz griestiem, un vienmēr pilns ļaužu.

Tad varat iedomāties, kā komisijas veikali izskatījās 40. gadu beigās. Tajos ņēma pretī visu, kas nebija vajadzīgs jaunajiem Rīgas centra dzīvokļu īpašniekiem.

Un grāmatas?

Par grāmatām ir cits stāsts. Tās no “bezsaimnieka” dzīvokļiem vāca ārā kā “ideoloģiski kaitīgas” un nogādāja Rīgas lielajās bibliotēkās, kur lielu tiesu droši vien iznīcināja. Bet tas būtu vairāk jautājums tā laika bibliotekāriem, ko viņi ar tām darīja. Kāda daļa grāmatu dzīvokļos jau palika un, protams, palika pie tiem, kas paturēja savus dzīvokļus. Vērtīgākās grāmatas krāsnīs tolaik nemaz tā nededzināja. Īpaši, ja tās bija no krītpapīra. Grāmata ir diezgan neracionāls kurināmais – jāplēš pa lapiņai. Reizēm cieņu varēja izraisīt arī iesējumi, “muguriņas”.

Vai iespējams kaut aptuveni pateikt, kāda daļa no 1944. gada rudenī Rīgas dzīvokļos palikušajiem mākslas priekšmetiem ar muzejisku vērtību saglabājās, kāda zuda?

Vienīgais taustāmais materiāls par šo ir divu Kultūras ministrijas Mākslas lietu pārvaldes pilnvaroto Staņislava Ivaņicka un Georga Matvejeva 1946. gada ziņojums. Viņi bija pārbaudījuši zināmās mākslinieku darbnīcas un kolekcionāru dzīvokļus, kuros principā vairs neatrada neko. Lielākās Rīgas kolekcijas tajā laikā jau daļēji bija izvazātas un papostītas. Jebkurā gadījumā var teikt, ka simtiem vērtīgu mākslas priekšmetu, gleznu, akvareļu, zīmējumu pazuda un gāja bojā. Par to nav šaubu. Nosaukt kādu proporciju ir ārkārtīgi grūti tā iemesla dēļ, ka pirmskara kolekcijas nebija apzinātas. Gleznas vienkārši stāvēja pie sienām. Divdesmito gadu vidū Romāns Suta “Ilustrētajā Žurnālā” divos rakstos it kā iesāka privātkolekciju aprakstus, bet… Drusku vairāk ir zināms par LU Medicīnas fakultātes dekāna, profesora Pētera Sniķera mākslas darbu kolekciju. Tā daļēji tika saglabāta, daļēji iztirgota. Jāņem vērā, ka tas, kas šķita vērtīgs uzreiz pēc kara, 40. gados, ne vienmēr ir vērtīgs šodien. Un otrādi. Kārlim Padegam pēc kara muzeju skatījumā nebija nekādas vērtības, bet šobrīd viņš ir viens no “dārgākajiem” latviešu māksliniekiem. Tie, kas 1944. gada rudenī steigā brauca prom bēgļu gaitās, kaut ko jau aizveda, taču gleznas pavisam noteikti nebija pirmais, ko ņēma līdzi. Ņēma dokumentus, vērtslietas, tajā skaitā sudrabu, ņēma pārtiku.

Grāmatā pieminat gadījumus, kad īpašnieki pirms aizbraukšanas centušies daļu vērtību paslēpt.

Droši vien kaut kas tika noslēpts un droši vien, ka pēc tam to biežāk atrada kāds cits. Te būtu jārunā ar sētniekiem, kas arī šo to pamanījās paņemt. Kāds ņēma ziņkārības pēc, kāds, lai netiktu padomju varai, kāds vienkārši tāpēc, ka varēja paņemt un “varbūt noderēs”. Laiku pa laikam jau gadās stāsti par dārzā izraktām sudrablietām vai Kuzņecova traukiem. Bet gleznas zemē neraka. Daudz biežāk dzirdēti stāsti par trimdiniekiem, kuri 70. – 80. gados atbrauca un gribēja apskatīt savas bijušās mājas; satika tajās svešus cilvēkus; gribēja dabūt atpakaļ kaut ko no personiskajām mantām, kuras nereti varēja pa durvju šķirbu ieraudzīt, bet nekādi kontakti ar jaunajiem īpašniekiem neizveidojās. Un, ja arī izveidojās, tad tās gleznas, tie zīmējumi, kas bija bijuši pie sienas, tur vairs neatradās. Ja mēbeles un trauki pēc kara derēja, tad svešām gleznām, svešām fotogrāfijām bija divi varianti – iznīcināt vai mēģināt pārdot.

Mēbeles pēc kara jauno saimnieku acīs bija viena no iekārojamākajām lietām.

Jā. Kara laikā tās neražoja. Tūlīt pēc kara arī minimāli. Jūs jau droši vien atceraties 70. – 80. gadus, kad brīvi nopirkt mēbeles arī bija tikpat kā neiespējami. Bet iebraucēju Rīgā pēc kara bija tūkstošiem. Te viņi nereti nonāca jau mēbelētos dzīvokļos. Protams, viņiem gribējās pagulēt kārtīgā gultā un pasēdēt pie kārtīga galda.

Ir arī dzirdēti stāsti par 90. gadu sākuma denacionalizāciju, kad padomju virsnieku pēcteči, no šiem mēbelētajiem dzīvokļiem aizbraucot, mēģinājuši paņemt līdzi it kā “savu” parketu…

Tā praktiskā puse ir, ka zemes, mājas un dzīvokļa īpašumtiesības pierādīt var, bet tam, kas bijis iekšā, – nav iespējams. Denacionalizācijas stāsti ir ļoti dažādi. Pierakstīti gan tie, cik zināms, nav. Taču jāatceras, ka lielos dzīvokļus pēc kara sadalīja vairākos mazākos, tie kļuva par komunālajiem. Tajos dzīvoja vairākas ģimenes, un kā jau pie kopu mantas lietas gan novazājās ātrāk, gan arī netika taupītas. Zinu, ka vienam otram izdevās dabūt atpakaļ vai atpirkt vismaz daļu mēbeļu, kas reiz atradušās pirmskara dzīvoklī. Rīgā kāds kungs man lepni rādīja atgūtās vecāku mēbeles. Man pat šķiet, ka, iemetot aci manā grāmatā, cilvēki tagad vairāk aizdomājas par tām lietām, kas piederējušas viņu vecākiem un vecvecākiem. Paši jau arī ir daudz izmetuši ārā.

Tādi darbi kā franču 19. gadsimta mākslinieka Žana Ogista Dominika Engra “Rafaēls un Fornarīna”, ko atzīmējat kā izgaisušus, nevarēja taču tikt izmesti!

Par Rīgas pilsētas mākslas muzejam piederējušā Engra likteni nav īstas skaidrības. Rīgas muzeju un arhīvu vērtības, sapakotas kastēs, 1944. gada rudenī vācieši aizveda uz Čehoslovākijai atņemto Sudetiju. Tās pavadīja šo iestāžu darbinieki. Pie tām līdz galam palika tikai Valsts vēsturiskā muzeja darbiniece Mērija Grīnberga. Pateicoties viņas varonībai un pienākuma izpratnei, šīs vērtības gandrīz bez zaudējumiem 1946. gada februārī atgriezās Rīgā. Bijušā Rīgas pilsētas mākslas muzeja kastes bija pilnas, tāpēc visticamākā versija ir, ka “Rafaēlu un Fornarīnu” izņēma ārā vēl Rīgā, saiņošanas laikā. Ticamākie iemesli – gribēja saglabāt, gribēja pārdot, negribēja atdot vāciešiem. Līdzīga Engra glezna, par gadu jaunāka, 1814. gada “Rafaēla un Fornarīnas” versija, glabājas Hārvarda universitātē ASV, taču detaļās tā ir atšķirīga no Rīgas eksemplāra. Varbūt kādreiz kaut ko uzzināsim, taču jāatceras, ka kara laikā daudz kas tika sabombardēts, sadega. Vairākus simtus Vilhelma Purvīša gleznu, sapakotus kastēs, arī aizsūtīja uz Vāciju. Tur tās pazuda, ticamāk – gāja bojā. Purvītim bija doma reiz izveidot savu muzeju, tāpēc viņš savas gleznas dzīves laikā daudz nepārdeva. Tas, kas mūsdienās palicis no Purvīša mākslas, ir ļoti maza daļa. Turklāt tas attiecas uz laiku līdz Pirmajam pasaules karam un drusku pēc tam, savukārt no pēdējiem viņa dzīves divdesmit un vairāk gadiem nav gandrīz nekā, kaut Purvītis gleznoja līdz pat 1944. gadam. 1942. gadā viņam Rīgā bija izstāde, kuras darbus safotografēja, jo bija paredzēta mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa monogrāfija par godu gleznotāja septiņdesmitajai dzimšanas dienai. Lai nodrukātu grāmatu, pietrūka dažu nedēļu. Paspēja iespiest tikai krāsainos attēlus, un to starpā ir arī nesaglabājušās gleznas. Šīs vācu laikā iespiestās reprodukcijas ar Jāņa Sudrabkalna ievadu gadu pēc kara atsevišķā mapītē izdeva jau padomju vara.

Jūs rakstāt, ka tajos dzīvokļos, kuros tika iekšā padomju virsniecība, nekādas novērtēšanas komisijas nemaz netika ielaistas.

Protams, pirmajā brīdī tie, kas jutās Rīgu iekarojuši vai “atbrīvojuši” un savu dzīvokli uzskatīja par pelnītu, nekādus vērtētājus iekšā nelaida. Bija diezgan pamatīgi kašķi starp Rīgas civilo un militāro varu. Droši vien vēlāk, kad situācija kļuva mierīgāka, kaut kas tika saskaitīts, taču daļa tā arī palika. Tāpēc jau ir tie stāsti, kā viens otrs no Rīgas sūtīja mēbeles radiniekiem uz Maskavu. Sarkanās armijas daļas, kas 1944. gada beigās patvarīgi ievācās Mežaparka savrupmājās, bieži vien tās izdemolēja vai savāca visu līdzi, kad bija telpas jāatstāj.

Kad vācāt materiālus par mākslas vērtībām atstātajās mājvietās, skatījāties pēc adresēm vai pēc personālijām?

Dažādi. Rīgā “bezsaimnieka mantu” pēc kara aprakstīja apmēram 15 tūkstošos dzīvokļu. Pamatu pamats grāmatai, bez kura tās vienkārši nebūtu, ir Rīgas pilsētas Kirova (Centra) rajona Finanšu nodaļas dokumenti, ko atradu Latvijas Valsts arhīvā. Dīvainā kārtā tie bija saglabājušies un neviens cits pirms manis tos nebija skatījis. Par citiem Rīgas rajoniem man lietas par dzīvokļos aprakstīto iedzīvi nav izdevies uziet. Pieļauju, ka to vairs nav. Bet, no otras puses, arī par Kirova rajonu ir milzīgs apjoms. Saglabājušās ap 3700 dzīvokļu lietu. Katrā no dažām līdz vairākiem desmitiem lapu. Pilnīgi skaidrs, ka visas tās sava mūža laikā neizskatīšu, jo man tas nav algots darbs. Galvenokārt ar pētniecību nodarbojos no darba brīvajā laikā. Ja kāds vēlas, viņš var šo darbu turpināt, bet manā gadījumā lielas jēgas vairs nav, jo tas, ko gribēju, bija saprast sistēmu, kā tā darbojās. Un tā ir skaidra. Ir apskatīti vairāki desmiti piemēru, košākie ielikti grāmatā. Liela daļa “bezsaimnieka mākslas darbu” nonāca toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā, taču cita lieta, ka tie, kuri veica dzīvokļu apsekošanu un aprakstīja mantu, nespēja šīs vērtības novērtēt, tāpēc daudz kas tika iznīcināts vai nodots komisijas veikalos. Mākslinieku autogrāfi uz gleznām aprakstos neparādās tikpat kā nekad. Tiem nepievērsa uzmanību. Vairāk skatījās uz rāmjiem, uz izmēriem. Visai bieži atzīmēja “nolietojuma procentus”. Es gan nesaprotu, kā gleznai tos var noteikt, bet tie ir skaidri izteikti procentos – 30%, 70%… Aprakstītājiem nebija nekādas pieredzes ar mākslas darbiem, un tas bija tas kritiskais punkts, kāpēc daudz kas aizgāja un kāpēc viens otrs apķērīgāks varēja izmantot šo komisijas nesaprašanu, lai kaut ko savāktu sev.

Ar ko izskaidrojams, ka toreiz kultūras vērtību uzskaitīšanu uzticēja finanšu, nevis kādam kultūras resoram?

Toreizējā Kultūras ministrijas priekštece Mākslas lietu pārvalde netika galā ar apjomu. Turklāt sāka vēlu. Padomju varas primārā vēlme bija atstāto mantu uzskaitīt un apzināt, lai varētu ar to tālāk rīkoties. Kultūras vērtību saglabāšana tolaik bija sekundāra. Tas noteikti nebija svarīgākais no padomju varas darbiem. Vērts atcerēties, ka brīdī, kad rīdzinieku manta tika aprakstīta, nedaudz kilometru tālāk joprojām ritēja karš.

Vai ir kāda apjausma par to, kā “bezsaimnieka mantas” uzskaite un apzināšana notika citās Latvijas pilsētās?

Daļēji tas grāmatā ir pieminēts. Skaidrs, ka tur vērtības bija stipri mazākas. To ļaužu, kas dzīvoja mazākās pilsētās, rocība bija stipri mazāka, viņu mākslas izpratne un vajadzības pēc tās atšķirīga. Kolekcijas nebija tik efektīgas. Daļa pilsētu vērtību arī gāja bojā. Liepājā kara sākumā, Rēzeknē, Jelgavā, Valmierā kara beigās. Pārņemšanas kārtība bija tieši tāda pati kā Rīgā. Neesmu pārmērīgi meklējis, taču atšķirībā no Rīgas man nav izdevies atrast atsevišķu māju vai dzīvokļu aprakstīšanas lietas. Tādām vajadzēja būt, taču neņemos spriest, vai tās ir saglabājušās. Par Valmieru varu pieminēt, ka pašā pilsētas centrā zobārstniecības kabinets bija dakterei Mildai Filonovai-Eglītei, kas bija pazīstama ar gleznotāju Jāni Tīdemani. Viņas kolekciju pieminējis rakstnieks Miervaldis Birze, kas atceras, ka dažu labu gleznu varēts apskatīt, gaidot rindā pie zobārstes. Šī kolekcija sadega kopā ar Valmieras centru 1944. gada septembrī.

Izlasot jūsu grāmatu, pārņem skumja noskaņa…

Tā arī bija domāts. Tas bēdīgums… Ir tā, kā ir, un nevajag nekādu mākslīgu optimismu. Mans pienākums un ziņkāre bija mēģināt saprast, kā tad īsti notika tas, par ko kara beigās un vēlāk tik daudz baumoja.

 

February 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Rosina jaunu likumu visu VDK dokumentu publiskošanai

 Rosina jaunu likumu visu VDK dokumentu publiskošanai


Edīte Brikmane, LV portāls  01.02.2018

Viss raksts: http://www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse?id=293040


ĪSUMĀ

  • Pašreizējais regulējums negarantē, ka VDK dokumenti tiks publiskoti, jo deleģē Ministru kabinetam tiesības pieņemt lēmumu, kādā apjomā un kārtībā tas būtu darāms.
  • Saeimas likums ieviestu skaidrību – visiem dokumentiem jābūt publicētiem līdz 31. decembrim.
  • Pašlaik ir zināms, ka VDK dokumentu izvietošanai glabātavas ēkā Skandu ielā 14 ir nepieciešami 50 tūkstoši eiro.
  • Ar mērķi novērst dažādās pretrunas Saeimas komisija, atbalstot likumprojekta virzību pirmajam lasījumam, nolēma izveidot speciālu darba grupu.


Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti pirmajam lasījumam konceptuāli atbalstīja likumprojektu, kas paredz visu bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu līdz 2018. gada 31. decembrim. Tā iesniedzēji uzsver – pašreizējais regulējums neizslēdz iespēju, ka lēmums par dokumentu publiskošanu varētu tikt kārtējo reizi atlikts. Tomēr, pēc daudzu domām, likumprojekts ir pretrunīgs un būtiski jāpilnveido.

Ko paredz likumprojekts?

Likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” ir lakonisks – pavisam četri panti, kuri paredz visu PSRS un LPSR VDK dokumentu (tajā skaitā LPSR VDK informatoru kartotēku), kuri šobrīd glabājas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA) līdz 2018. gada 1. jūnijam, kur tie būtu pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami.

Minētie dokumenti, kā arī LNA dokumentu grupas par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP)/LKP un PSRS/LPSR VDK mijiedarbību, PSKP/LKP un PSRS/LPSR VDK vietu un lomu totalitārajā sistēmā, par LPSR VDK darbiniekiem jāpublicē internetā ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim.

Dokumentus publicēšanai un zinātniskos komentārus sadarbībā ar LNA darbiniekiem turpinātu sagatavot speciālā starpdisciplinārā komisija bijušās VDK dokumentu zinātniskai izpētei, kas tika izveidota 2014. gadā.

Ko paredz šobrīd spēkā esošais likums?

Likumprojekts paredz, ka komisija arī turpmāk darbosies saskaņā ar šobrīd spēkā esošo 1994. gada likumu “Par bijušās valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk “VDK dokumentu izmantošanas likums”), kuru vismaz pagaidām nav plānots grozīt.

Likumprojekts arī negroza šobrīd spēkā esošos darba izpildes termiņus. VDK dokumentu izmantošanas likuma pārejas noteikumu 8. punkts noteic, ka VDK dokumentu zinātniskā izpēte veicama līdz 2018. gada 31. maijam.

Savukārt 9. punkts nosaka, ka pēc VDK dokumentu zinātniskās izpētes Ministru kabineta uzdevums ir līdz 2018. gada 31. oktobrim izdot Ministru kabineta noteikumus, kuros tiks noteikts, kādā apjomā un kārtībā VDK dokumenti ir publiski pieejami.

VDK dokumentu publiskošanu grib nostiprināt likumā

Viens no likumprojekta iesniedzējiem vēsturnieks, Saeimas deputāts Ritvars Jansons uzsver, ka jauns likums nepieciešams, lai veicinātu demokrātiska režīma attīstību, novēršot totalitāra režīma pastāvēšanas iespēju Latvijā. Tādēļ jānosaka, ka publiskojama ne tikai bēdīgi slavenā aģentu kartotēka, bet arī dokumenti, kas izgaismo PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas darbības metodes, ar zinātniskiem komentāriem.

Pēc vēsturnieka domām, pašreizējais regulējums negarantē, ka VDK dokumenti tiks publiskoti, jo deleģē Ministru kabinetam tiesības pieņemt lēmumu, kādā apjomā un kārtībā tas būtu darāms. Tas nozīmē, ka neskaidrība faktiski turpinātos līdz 31. oktobrim. Saeimas pieņemtam likumam ir lielāks spēks nekā Ministru kabineta noteikumiem, līdz ar to tas ieviestu skaidrību – visiem dokumentiem jābūt publicētiem līdz 31. decembrim.

“Pēc Latvijas Nacionālā arhīva speciālistu aprēķiniem, VDK dokumentu apjoma digitalizācijai laika ziņā nepieciešami 2400 cilvēku mēneši.”

Viņaprāt, likums tikai veicinātu dokumentu izpēti, kas šobrīd ir nopietni kavēta to atrašanās vietas dēļ. “VDK dokumenti nav valsts noslēpums. Valsts noslēpums ir Satversmes aizsardzības biroja ēka, kurā tie atrodas,” uzsver R. Jansons. Šādam viedoklim piekrīt arī VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis tiesnesis Juris Stukāns. “Manuprāt, to jau sen vajadzēja izdarīt. Latvijā ir izveidots Nacionālais arhīvs, kura darbību un dokumentu izsniegšanas kārtību regulē likumi. Nav nekāda pamata svešas valsts dokumentus glabāt kaut kur citur un slēpt. Latvijas pilsoņiem, kuri to vēlas, ir jābūt tiesībām ar tiem iepazīties,” uzskata J. Stukāns.

“Ir atklātības laiks, un tāpēc ir ļoti svarīgi VDK dokumentus publicēt, citādi šis stāsts turpināsies vēl ilgi. Tam ir jāpieliek punkts,” atbalstu likumprojekta tālākai virzībai pauda arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, norādot uz neizsāpētu traumu graujošo ietekmi uz sabiedrības attīstību.

Likumprojekts vēl tiks precizēts

Vienlaikus jāatzīmē, ka šāds risinājums, pēc daudzu domām, ir nepilnīgs un pretrunīgs, tāpēc vēl būtiski uzlabojams. Likumprojektu neatbalstīt un nevirzīt izskatīšanai 1. lasījumā aicināja Saeimas Juridiskā biroja pārstāve Lilita Vilsone, kas norādīja uz virkni juridisku kolīziju, kādas rastos, likumam stājoties spēkā. Viņasprāt, tādējādi tiek radīta jauna un paralēla sistēma tai, kura jau darbojas saskaņā ar VDK dokumentu izmantošanas likumu. “Katrs no likumprojekta pantiem nonāk pretrunā ar pašreizējo regulējumu, kurš paliek spēkā. Likumdevējs nedrīkst šādu situāciju pieļaut,” secina L. Vilsone.

Uz vairākām pretrunām, kurām šobrīd likumprojektā netiek piedāvāts risinājums, norādīja arī citi komisijas sēdes dalībnieki. SAB direktors Jānis Maizītis vaicāja, vai ir padomāts, kura institūcija turpmāk izsniegs izziņas par sadarbības faktu ar VDK, ko līdz šim nodrošināja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. “Ja visi dokumenti tiek nodoti arhīvam, centra rīcībā vairs nav informācijas, uz kuras pamata šādu informāciju sniegt, un šī funkcija pārietu uz Latvijas Nacionālo arhīvu,” secināja SAB direktors. LNA direktore Māra Sprūdža uzsvēra, ka arhīva darbinieki vismaz līdz Saeimas vēlēšanām nav gatavi uzņemties šo funkciju, jo dokumenti ir specifiski, turklāt arhīva speciālistiem nav bijis iespējas ar tiem iepazīties.

“Dokumentu digitalizācija varētu būt risinājums,” piekrita J. Maizītis. Taču to nevar uzspēt līdz likumprojektā plānotajam termiņam, tāpat nav skaidrības, kādas varētu būt šī procesa izmaksas. Pēc LNA speciālistu aprēķiniem, VDK dokumentu apjoma digitalizācijai laika ziņā nepieciešami 2400 cilvēku mēneši. “Dokumentu apjoms ir ļoti liels. Tās ir ne tikai ziņotāju kartītes. Tās ir krimināllietas, filtrācijas lietas utt.,” norāda M. Sprūdža.  Pašlaik ir zināms, ka VDK dokumentu izvietošanai glabātavas ēkā Skandu ielā 14 ir nepieciešami 50 tūkstoši eiro. Izmaksas veido telpu pielāgošana un speciālu iekārtu iegāde. Papildus jānodrošina apsardze, kas izmaksās 24 tūkstošus eiro katru gadu.

Tāpat, strādājot pie likumprojekta pilnveides, iesaistītajām pusēm būs jāvērtē tā atbilstība Fizisko personu datu aizsardzības normām. “VDK dokumenti satur daudz informācijas par cietušajiem – padomju okupācijas periodā represētajām personām,” norādīja Valsts datu inspekcijas direktora vietniece Lāsma Dilba.

Ar mērķi novērst konstatētās pretrunas Saeimas komisija, atbalstot likumprojekta virzību pirmajam lasījumam, nolēma izveidot speciālu darba grupu, kas apvienos deputātus, jomas ekspertus un juristus.

“Nodot pirmajam lasījumam būtiski pilnveidojamu likumprojektu nav laba prakse,” atzina Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis. “Tomēr tas šajā gadījumā ir nepieciešams”.

February 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Neiesim taču sist savam brālim sejā

 

Lidija Doroņina-Lasmane: Neiesim taču sist savam brālim sejā

LV portālam: LIDIJA DOROŅINA-LASMANE

Viss raksts:  http://www.lvportals.lv/visi/viedokli/292989-lidija-doronina-lasmane-neiesim-tacu-sist-savam-bralim-seja/


Guntars Laganovskis
31.01.2018

 Lidija Doroņina-Lasmane: “Vai māte nepiedod savam bērnam, ja tas sagrēkojies? Arī čekas ziņotāju gadījumā piemērojams šis pats princips. Es nenosodu Jāni Rokpelni, bet to lielvaru, kas viņu mocīja.”

ĪSUMĀ

  • Bija cilvēki, kurus nežēlīgi piespieda uz šādu sadarbību, piemēram, draudot izrēķināties ar ģimenes locekļiem. Viņiem nebija izejas. Cita lieta – cilvēki, kuri, būdami pie varas, apzog mūsu Latviju. Viņiem sods pienākas.
  • Cilvēku līdz galam nespēs novērtēt neviena komisija, bet tikai viņš pats. Tas ir sirdsapziņas jautājums.
  • Nevajag domāt, ka tie maisi atsegs kādus lielākus cilvēku grēkus, nekā jau ir mums zināmi. Vienam otram, kura nav tajā maisā, grēku ir vairāk nekā tam, kurš ir.
  • Nu tad atveram tos maisus un vienojamies! Neiesim taču sist savam brālim sejā, ka viņš ko izdarījis, ja paši nezinām, kurā mirklī varam izdarīt kaut ko ļaunu, turklāt to pat neapzinoties.

 


Arī nodevējs ir mans tautietis, brālis, kuram būtu jāpiedod, saka trīskārt represētā padomju režīma oponente LIDIJA DOROŅINA-LASMANE, aicinot nodot atklātībai čekas dokumentus un panākt izlīgumu, kas ļautu sabiedrībai valsts nākamajā simtgadē ieiet vienotākai un stiprākai.

Esat gan strādājusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kur glabājas Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas aģentu kartotēka, gan arī pati piedzīvojusi totalitārā režīma represijas – ieslodzījumu un izsūtījumu. Kāds ir jūsu viedoklis par tā dēvēto čekas maisu atvēršanu, par ko valdībai šogad jālemj?

Es gribēju atklātību no paša sākuma. Savu ordeni atdevu1 par to, lai sabiedrībā notiktu kāda saruna par okupācijas varu, sistēmu, kurā mums bija jādzīvo un kura mūs visus bija nospiedusi uz ceļiem.

Ir viedoklis, ka maisu atvēršana un diskusijas par totalitārisma mantojumu nokavētas.

Nekad nekas nebūs nokavēts. Arī tagad mums vajadzētu kopīgu sarunu, simpoziju par to, ko darīsim, – vai sodīsim un nīdīsim viens otru, naidosimies savā starpā, vai tomēr piedosim viens otram, dzīvosim tālāk un celsim savu valsti, jo brīvību mums atkal ir Dievs dāvinājis.

Kartotēkā ir saraksts ar cilvēkiem, kas parakstījušies dot ziņas, ko no viņiem VDK prasa, taču nav zināms, kas ir prasīts, ko un kāpēc kāds ir teicis. Aģentu darbība un motivācija nav zināma, un tiesa jau daudzus, kuru sadarbības lietas skatītas, attaisnojusi, jo aģentu ziņojumu Latvijā vairs nav. Šādām tiesvedībām nav jēgas. Tas ir morāls jautājums – cilvēkam pašam atzīt vai neatzīt, ka bijis nodevējs. Un arī, ja bijis, ko tad – mēs viņu sodīsim? Uzskatu: viņš ir mans brālis, mans tautietis, es mīlu savu zemi, savu tautu. Es viņam pa gabalu jau piedošu. Te taču bija vara, kas mūs visus nolika uz ceļiem. Arī mani. Arī manu izmeklētāju – arī viņš bija uz ceļiem nolikts. Viņš man uzdeva jautājumus, kuri viņam pašam riebās.

Vai to pašu varat teikt arī par savu nodevēju, ja tādu zināt, uz kura ziņojumu pamata jums izvirzīja apsūdzības un notiesāja?

Viņš bija mans jaunības draugs, mana brāļa draugs. Brīnišķīgs draugs. Taču pēc sarunas ar mani, kas speciāli notika pastaigā pa mežu, lai čeka to nevarētu noklausīties, tūdaļ gāja uz čeku atstāstīt. Kad to uzzināju, man bija milzīgs šoks.

Vai esat viņam piedevusi?

Esmu piedevusi, taču nepaspēju ar viņu izrunāties – viņš nomira. Man ļoti žēl, ka viņš neguva atvieglojumu ar manu piedošanu. Viņam bija kauns atzīties, kamēr bija dzīvs.

Vai saskatāt kādu attaisnojumu viņa rīcībai?

Jā, jo esmu kristiete. No šī viedokļa saskatu – arī viņu sistēma bija nospiedusi uz ceļiem. Mani nodot viņam lika čeka, nevis viņš pats to vēlējās. Es gan nezinu, kā viņš tika iespaidots, taču bija cilvēki, kurus nežēlīgi piespieda uz šādu sadarbību, piemēram, draudot izrēķināties ar ģimenes locekļiem. Viņiem nebija izejas. Cita lieta – cilvēki, kuri, būdami pie varas, apzog mūsu Latviju. Viņiem sods pienākas.

Jūsu kristīgo pieeju var saprast, taču tā dod arī pamatu reabilitēt, uzskatīt par nevainīgiem sistēmas upuriem pilnīgi visus, kuri sadarbojušies ar čeku. Vai tas ir pareizi?

Kāpēc gan ne, ja viņi nāk un atzīst savu vainu? Jānis Rokpelnis atzinās no kristieša viedokļa, kā ejot uz grēksūdzi, lai gan viņam nekādas vainas pret līdzcilvēkiem nebija, ko zinu teikt, jo sešus gadus pati strādājuTotalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Viņš neko nav nodevis. Čekisti no viņa pieprasīja izzināt, ko tauta domā, taču čeka to ļoti labi zināja arī bez Rokpeļņa. Vienkārši tā turēja šo cilvēku uz ceļiem, tāds bija viņu mērķis. Visus, kas vēl nebija izsūtīti vai aizbēguši, sistēmai vajadzēja turēt nospiestus uz ceļiem. Mēs bijām pakļāvīgi šai varai, mums no tās bija bail, un mēs darījām visu, lai izdzīvotu, jo dzīvība cilvēkam ir visdārgākā. Protams, šiem cilvēkiem tagad ir kauns atzīties sadarbībā. Taču – vai māte nepiedod savam bērnam, ja tas sagrēkojies? Arī čekas ziņotāju gadījumā piemērojams šis pats princips. Es nenosodu Jāni Rokpelni, bet to varu, kas viņu mocīja.

Vai nosodījumu nebūtu pelnījuši vismaz tie, kas strādāja, deva rīkojumus represīvajā sistēmā, arī kompartijas vadība, kura pārraudzīja čekas darbību, bet joprojām nav ne tuvu tik lielā mērā nosodīta kā vienkāršie ziņotāji?

Jā, tāda bija tā sistēma. Taču es nezinu… Cilvēku līdz galam nespēs novērtēt neviena komisija, bet tikai viņš pats. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Es šiem cilvēkiem esmu piedevusi, jo es zinu, ka cilvēks var būt reizē labs un reizē ļauns. Kā mans nodevējs.

Jūs piedodat, taču, atklājot čekas ziņotāju vārdus sabiedrībai, tajā diezin vai dominēs šāda pieeja. Iespējams, nāksies ciest arī ziņotāju pēcnācējiem – bērniem, mazbērniem…

No kā tad viņi cietīs? Vai viņiem uzbruks, nogalinās? Izvedīs uz Sibīriju? No kā mēs baidāmies? Es domāju, ka diskusija par šo tēmu drīzāk sekmēs izlīgumu sabiedrībā.

Ir arī viedoklis, ka čekas dokumentu nodošana atklātībai var nest lielākus zaudējumus nekā ieguvumus. Dokumentu izpētes komisijas vadītājs skaidrojis, ka maisos ir ziņas par vairākiem simtiem VDK savdabības personu no kultūras darbinieku, inteliģences aprindām. Ir pamats domāt, ka šo cilvēku, sabiedrībā cienītu personu, vārdu nākšana atklātībā šādā kontekstā būs morāls trieciens visai sabiedrībai, kurā uzvirmotu jaunas nesaskaņas un šķelšanās.

Nevajag domāt, ka tie maisi atsegs kādus lielākus cilvēku  grēkus, nekā jau ir mums zināmi. Vienam otram, kas nav tajā maisā, grēku ir vairāk nekā tam, kurš ir. Un arī tagad viens otru dažādā veidā nododam. Vai tad jums nav dzīvē gadījies izdarīt ko tādu, par ko tagad kauns? Mēs visi esam tikai cilvēki.

Vai čekas lietas vajadzētu cilāt tagad, īsi pirms valsts simtgades, kura jau tiek pamatīgi aptumšota, runājot par šīm negācijām?

Es domāju, ka tas drīzāk varētu mūs vienot. Izrunājot šo problēmu un piedodot, mēs kļūtu tuvāki viens otram. Mēs varbūt arī saprastu, ka nevajag skriet katrai varai sūdzēties par savu līdzcilvēku. Ja atkal nāktu kāda briesmīga vara, tas būtu noderīgi.

Ir arī viedoklis, ka čekas dokumentu cilāšana, sakustinot nodevības un upuru tēmu, kaitētu jau tā zemajai latviešu pašapziņai, uz ko bieži norāda sociālo zinātņu pārstāvji.

Problēmas atklāta izrunāšana tieši nāktu mūsu pašapziņai par labu.

Daudzi no tiem, kuri ieņēma augstus amatus padomju nomenklatūrā, ir augstos posteņos politikā un biznesā arī šodien. Ir viedoklis, ka Latviju joprojām vada komunisti. Kā jūs raugāties uz šo faktu?

Man nav tāda viedokļa, ka Latviju pārvalda komunisti.

Komunisti ir bijuši vairāki atjaunotās Latvijas prezidenti, tādi joprojām ir varas partiju vadībā. Valsts augstākās amatpersonas skatās hokeju vienā ložā ar vispārzināmiem čekistiem.

Tāda ir dzīve. Es to pieņemu tādu, kāda tā ir. Mūsu prezidents Guntis Ulmanis 25 gadus bija komunists, taču es viņu pieņēmu kā savu prezidentu, kā savas valsts varu, kādu Dievs man devis.

Jums taču nebija pieņemams, ka Triju Zvaigžņu ordeņus saņem čekas aģenti. Vai tad tas pats princips nav attiecināms uz prezidentiem komunistiem, politisko varu? 

Nē, es vēlējos, lai uzreiz būtu notikusi lustrācija. Lai nenotiktu tas, ko mēs tagad te maļam ar tiem čekas maisiem. Ja lustrācija būtu īstenota, tas nebūtu noticis. Piemēram, Ukrainā lustrācijas dēļ taču neviens nevienu nenosita. Ir jāsaprot, ka bija tāds laiks, ne mēs paši sev to režīmu izdomājām, ne mēs paši sevi okupējām. Domāju, ka ari Krievijā negribēja komunismu. Mēs, nabaga cilvēki, esam kā aitu bars. Tās varas nav atkarīgas no mums.

Taču ne vairs tagad. Kas lika ievēlēt augstos amatos bijušos komunistiskā režīma funkcionārus neatkarīgā valstī?

Jūs, šķiet, vēl bijāt bērns, kad komunisti – tie, kuriem bija pieredze valsts pārvaldē, –nometa savas partijas biedra kartes un uzreiz atkal bija varā, jo mēs, tikko iznākuši no cietuma, neko no tā visa nesapratām, bijām laimīgi, ka tikuši brīvībā.

Tagad taču varētu nebalstot par šiem cilvēkiem. Taču populārākā latviskā partija ir ZZS, kuras vadībā ir augsta ranga bijušie komunisti.        

Bet vai jums ir iespēja viņus nogāzt?

Katram ir iespēja balsot par partiju, kuras vadībā nav redzami kompartijas funkcionāri. Sevišķi tādi, kuru darbība politikā arī pēc neatkarības atjaunošanas bijusi apšaubāma.

Es arī tā cenšos darīt, taču tas neko daudz vis neiespaido. Sabiedrība kopumā ir ļoti manipulējama.

Vai tā ir parādība, kas beigsies ar paaudžu nomaiņu, vai pastāvīgs fenomens?

Es domāju, ka pastāvīgs. Taču man ir grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem.

Filozofe Maija Kūle raksta: “Latvijā trūkst ilgtspējīgu mērķu, kas nebūtu sacerēti kā ātri zūdoši valstiski traktāti, bet gan kā Latvijas tautu aizraujoši sapņi.” Vai jums, tuvojoties valsts simtgadei, ir prātā, kas varētu būt šāds sapnis?

Tāpēc jau neesmu pie varas, ka nevaru iedomāties šādu mērķi. Par tādiem būtu jādomā cilvēkiem, kuri tik ļoti raujas pie varas. Taču, kad šī vara iegūta, viņi par tādām lietām vairs nedomā. Es arī varēju būt Saeimas deputāte, taču es pēc tā netiecos, jo neesmu nedz tautsaimnieks, nedz man ir tāds liels redzējums, ko darīt, lai tauta būtu laimīga, dzīvotu labāk.

Čehijas prezidents disidents Vāclavs Havels arī nebija tautsaimnieks, bet dramaturgs.

Mums ir daudz brīnišķīgu dramaturgu. Tad lai viņi ir pie varas. Tas jau nav tik vienkārši. Es domāju, ka mūs vada kāda augstāka vara. Varam priecāties, ka esam dzīvi, ka mums atkal ir brīvība, kuru paši sev neiedevām. Es ticu tai augstākajai varai, tāpēc man ir viegli runāt par piedošanu, viegli mīlēt savu zemi – tāpēc, ka tā augstākā vara man to ir devusi. Ne es pati sev devu savu valodu, ne pati izvēlējos savu zemi, vietu, kur dzīvot.

Jums ir visai fatāls pasaules uzskats.

Es esmu kristiete.

Ar kādām izjūtām sagaidāt valsts simtgadi, ko tā jums nozīmē?

Tā man nozīmē ļoti daudz, jo es dzīvoju savā valstī. Esmu pateicīga Dievam, ka viņš ļauj man piedzīvot tās simtgadi brīvībā, apstākļos, kad varam paši lemt par sevi. Tāpēc mani izbrīna, ka strīdamies par tādu nieku kā atvērt vai neatvērt čekas maisus, kas ir tikai viens mazs vēstures gabaliņš. Varbūt kādas austākās varas nodoms ir, lai mēs pēc šiem strīdiem beidzot sajustos kā viena ģimene, viena saime. Mums vajadzētu vienoties savā starpā kā vienai latviešu tautai mīlestībā vienam pret otru, neraugoties uz to, kāds grēks katram bijis.

Bet vai spējam, varam par to vienoties?

Varam, jo Dievs mums ir devis iespēju. Nu tad atveram tos maisus un vienojamies. Neiesim taču sist savam brālim sejā, ka viņš ko izdarījis, ja paši nezinām, kurā mirklī varam izdarīt kaut ko ļaunu, turklāt to pat neapzinoties. Dievs mūs pārbauda. Un, ja mēs viens otram nepiedosim, mūsu var vairāk vispār nebūt.

Jūs uz sabiedrībā notiekošo raugāties no visaugstākajām pozīcijām…

Tā mums arī ir jāraugās, jo no tā paša augstākā līmeņa brīvību esam saņēmuši. Otrajā reizē tā mums iekrita rokās. Valsts mums ir Dieva dota, un mēs nedrīkstam viens otru nīst. Bez mīlestības dūmo krāsns, kā teicis dzejnieks. Cerēsim, ka spēsim izvirzīt sev labus mērķus nākotnei. Bez šīs cerības jau nav jēgas dzīvot.


11994. gadā Lasmani-Doroņinu apbalvoja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kuru viņa atteicās saņemt, jo kopā ar viņu to saņemšot vairāki VDK aģenti.

February 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Imanta Lešinska publikācijas apkopojusi viņa meita

Pret atmiņas zudumiem jācīnās: Meita apkopojusi dubultaģenta Imanta Lešinska publikācijas

 

Viss raksts: http://m.la.lv/pret-atminas-zudumiem-jacinas/


Foto - Karīna Miezāja


Imants Lešinskis (1931 – 1985) Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir unikāla personība – padomju elites pārstāvis, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) līdzstrādnieks, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs, visbeidzot ANO sekretariāta Ņujorkā darbinieks un tajā pašā laikā divu kungu kalps – teju divdesmit gadu garumā padomju un ASV specdienestu dubultaģents, neapšaubāmi nacionāli noskaņots, galu galā 1978. gadā kopā ar otro sievu Rasmu un meitu Ievu palicis ASV. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Imanta Lešinska loma aukstā kara procesos un Austrumu – Rietumu spiegu spēlēs joprojām nav apzināta un novērtēta. Diemžēl vismaz pārskatāmā nākotnē I. Lešinska darba specifikas dēļ skaidrības par viņa pagātni vairāk neradīsies. Pēc pārbēgšanas I. Lešinskis trimdas presē sāka publicēt nesaudzīgu, atmaskojošu rakstu sēriju par VDK un “kultkoma” darbību, nosaucot daudzus vārdus, kliedējot daudzas ilūzijas. “Tēvs pats to ēku uzbūvēja un pēc tam pats arī centās nojaukt,” tagad teic viņa meita, tulkotāja un žurnāliste IEVA LEŠINSKA. Viņas sakārtojumā un rediģējumā aizvadītā gada nogalē iznāca grāmata “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Tajā apkopotas gan tēva publikācijas, gan sarakste un vairāku dokumentu tulkojumi. Ieva Lešinska sarunā neslēpj, ka jaunībā tēva pasaulē viņai daudz kas šķitis svešs: “Viņš teica: ja tev kāds uzdod pārāk daudz jautājumu, tad zini, ka tas ir VDK aģents. Bet tas jau nebija VDK aģents, bet puisis, kuru es tajā brīdī interesēju! Taču tēvs uz to visu raudzījās tikai no sava skatpunkta.” Gadiem ritot, izpratne par tēva domām un rīcību augusi, “kaut brīžiem no tā visa sāk reibt galva”.



Ņemot vērā to, kas bija jūsu tēvs, jūsu paveikto var uzskatīt par likteņa lemtu misiju, no kuras nevar izvairīties.

I. Lešinska: Jā, man bija svarīgi, lai šī grāmata iznāktu. Lai tēvs ieņemtu pieklājīgu vietu visā Latvijas vēstures kokteilī, jo viņam tas bija svarīgi. Un man nepatīk, ka cilvēki joprojām atsaucas uz “Kalpības gadiem” tādā formā, kādā tos noplūdināja, vai, kā lai to vispār nosauc, nozaga un ielika internetā. Tā nebija grāmata, bet vēl rediģējamu rakstu sērija. Tajā bija kļūdas, ko es šajā izdevumā izlaboju. Gadu gaitā bijuši vairāki cilvēki, kas gribējuši rakstus izdot grāmatā, taču negribēju padarīt savu tēvu par viņu īpašumu. Tēvs patiešām bija visnotaļ demokrātiski noskaņots cilvēks. Galēji nacionālistiskas aprindas viņam būtu svešas. Un tad mani uzrunāja Aleksandrs Kiršteins, kurš pārstāv izdevniecību “Domas spēks”. Mūsu politiskās pārliecības gan nesakrīt, bet es nolēmu: labi, sadalīsim – tēvs lai iet pie Kiršteina, bet es pati, kad uzrakstīšu memuārus, iešu pie kāda cita.

Pārsteidzoši, ka šāda grāmata iznākusi ar tik ilgu aizķeršanos. Plašāka sabiedrība par “Kalpības gadiem” jau nemaz nebija tik labi informēta. Manuprāt, ja tos izdotu pirms kādiem 15 gadiem, mēs tagad arī uz “čekas maisiem” citādi skatītos, jo tur jau tie daļēji ir!

Taisnība ir, bet es ilgu laiku nebiju tam visam īsti gatava. Negribu to vārdu lietot, taču neviena tiešām cienījama izdevniecība nekad mūžā nav mani par “Kalpības gadu” izdošanu uzrunājusi. Tas ir ļoti svarīgi, ka tēvs pret personu vārdu nosaukšanu savos rakstos neizturējās bez-atbildīgi. Ar vārdiem viņš nemētājās. Bieži vien teikuši, ka Lešinskis jau “tur” neko “tādu” neatklāj. Jā, bet viņš pateica to, ko zināja. Liela daļa grāmatā minēto cilvēku jau miruši, bet tas, ka viņi vēlāk nebija un vēl dzīvie arī tagad nav gatavi nekādā veidā atklāt savu pagātni… Nu, es to nekad neesmu sapratusi un līdz šai dienai nesaprotu. Es zinu viņu argumentus, bet tīri cilvēciski man grūti viņus saprast. Tas ir kaut kāds kolektīvs viņu sindroms! Nesen izlasīju, ko saka dzejniece Māra Zālīte. Viņa ļoti aizstāv tādus cilvēkus kā Jānis Peters, Imants Ziedonis un viņiem līdzīgos. Ja viņus raksturošot kā “stukačus”, tad tas būšot noziedzīgi pret pašu tautu un tā tālāk. Tie taču esot gaišākie prāti, kas tik daudz darījuši tautas labā! Bet lieta tāda, ka, manuprāt, šādiem cilvēkiem vajadzētu piemist arī valstiskai domāšanai. Ja tev tiešām tāda piemīt un rūp valsts, tad ziedo to savu ego uz valsts altāra! Viņiem patiešām būtu jāsaprot, kas jādara, lai valsts kļūtu garīgi vesela! Nedomāju, ka pēc “maisu” atvēršanas sāktos milzu ažiotāža, un, ja arī sāktos, tā ātri norimtu. Man šķiet, cilvēki ir gatavi piedot. Visu taču var saprast – skaidrs, ka cilvēki toreiz domāja, ka režīms pastāvēs mūžīgi, ka tas ir kā klints un katram jāatrod veids, kā uz tās dzīvot. Bet, ja tagad to visu laiku slēpj, ja neviens “neko neatceras”… Tad tas jau ir slimīgi. Un mēs tikai varam turpināt baumot.

Mani izbrīnīja Rakstnieku savienības norobežošanās no Jāņa Rokpeļņa atzīšanās. Vai viņiem un patiesībā arī Mākslinieku savienībai, kuras pārstāvjus jūsu tēvs grāmatā piemin, tiešām nevajadzētu nākt klajā ar kādu principiālu pagātnes novērtējumu?

Es arī esmu Rakstnieku savienības biedre un esmu lasījusi daudz komentāru šajā sakarā. Nu neliekas, ka tas būtu Rakstnieku savienības uzdevums. Tā nav organizācijas lieta, jo organizācijā ir dažnedažādi biedri ar dažnedažādiem viedokļiem. Izslēgt Rokpelni? Tas ir “sviests”! Bet uzskatu, ka Rakstnieku savienība varētu vērsties “uz iekšu”, pie saviem biedriem ar aicinājumu sekot Rokpeļņa piemēram. Konkrētus biedrus pamudināt, jā, tas būtu jēdzīgi.

Tā es to arī biju domājis. Inteliģence brīžiem gaužas, ka netiek vairs uzskatīta par tautas ceļa rādītāju, bet kā uzticēties ceļa rādītājiem, kas paši nezina, kurp iet?

Inteliģences uzskatīšana par avangardu jau vispār ir tāda padomju laiku konstrukcija. Tie laiki ir pagājuši. Jā, pastāv publiskie intelektuāļi, viedokļu veidotāji. Viena lieta, kas Rakstnieku savienības iekšējā sarakstē gan ir izskanējusi: ka mēs jau esam tie, kas patiesībā visvairāk un visatklātāk par to runājuši, bet tagad sanākšot, ka esam tie lielākie kolaboracionisti, un ko tad mākslinieki, komponisti!? Bet man tiešām nav zināms, kāda ir mākslinieku un komponistu attieksme pret šīm lietām.

No otras puses, cilvēki, kas nosaukti “Kalpības gados”, bija vai vēlāk nonāca augstos amatos kompartijā un režīma struktūrās. Līdz ar to viņus no parasto ziņotāju “čekas maisiem” izņēma. Tātad viņi sabiedrībai var teikt, ko grib, jo dokumentāli pretējo pierādīt nebūs iespējams.

Nav runa par pieķeršanu pie rokas, bet par sirdsapziņu. Nesen dzirdēju par vienu gadījumu, kad cilvēks bijis gatavs atklāties, taču, pārliecinājies, ka maisos nekā nav, apklusa. Tas man tiešām ir grūti saprotams. Bet vēlos uzsvērt, ka manai paaudzei izšķirošie bija 80. gadi. Es tajā laikā te nebiju, es biju ASV, tāpēc negribu izlikties “svēta”. 70. gados, kad studēju Latvijas Valsts universitātes svešvalodniekos, man neviens neko nepiedāvāja. Bija vienreiz tāds aizplīvurots teksts: “Ziniet, biedrene Lešinska, mums ir arī tādi studenti, kas jau brauc uz Oksfordu…” Bet es biju tik nedisciplinēta studente, ka nekādi nevēlējos mainīt savu dzīvesveidu. Tēvs mani arī nekur neiesaistīja, un paldies viņam par to. Savos rakstos viņš atklāja, kā šī iesaistīšana notiek. Taču tā bija katra izvēle. Es dažam labam pazīstamam dzejniekam esmu teikusi: bet varēja taču arī nerakstīt, nepublicēties! Kā Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. Viņi taču neaizgāja bojā, toties saglabāja morālo tīrību.

Cilvēkiem gribējās karjeru…

Patiesībā jau tēvs ne tik daudz pārmeta Latvijas latviešiem. Kas viņam patiešām derdzās, bija “trimdīši”, kuri brauca uz Latviju par Kultūras sakaru komitejas naudu un uzdzēra uz “padomju Latvijas kārtējo gadskārtu”. Tie viņam riebās, tāpat kā visādi vācu kreisie. Tos viņš uzskatīja vienkārši par cilvēkiem ar sajātām smadzenēm. Kad tēvs vēl bija dzīvs, man viņa uzskatos daudz kas šķita pārspīlēts, man nepatika tonis, kādā viņš runāja. Drīz pēc mūsu pārbēgšanas uz Ameriku ar izrādēm atbrauca Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Tēvs visu laiku “ņēmās” par viņiem abiem. Es tur tiešām nesaskatīju nekādu ļaunumu. Bet viņam bija svarīgi, ka Sebrim un Radziņai par braucienu būs jāraksta atskaites VDK. Ja tie cilvēki to zināja, tad vienkārši apmierināja savas vajadzības pēc atzinības, pēc ārzemēm. Es atkal tolaik domāju: tu pats esi gadiem izbraukājies pa ārzemēm, ar kādām tiesībām tu viņus nosodi? Tagad saprotu, ka šie cilvēki taču apzinājās, kam kalpo. Sebris un Radziņa jau vairs neko nepateiks, bet ir pietiekami daudz tādu, kas vēl varētu. Viņiem vajadzētu kaut uzrakstīt ko tādu, kas izlasāms pēc viņu aiziešanas.

VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte atzīmē, ka visiem grupā uz ārzemēm aizbraukušajiem nemaz nav bijis jāziņo. Pieticis, ja katrs ceturtais to darīja…

Nu tad runāsim par to atklāti – kurš rakstīja, kurš nerakstīja! Grāmatā ir mana intervija ar dzejnieku Pēteru Zirnīti. Viņš mierīgi runāja par šīm lietām. Diemžēl arī viņa vairs nav. 1998. gada rudenī es Zirnīti intervēju nevis viņa paša sakarā, bet vācot materiālus par Jāni Peteru, ar kuru man bija jāgatavo intervija. Tas ar viņu arī bija īpašs gadījums… Ja visiem iestājas pilnīgs atmiņas zudums, tad brīžiem rodas aizdomas, ka viņi joprojām netic, ka šī valsts noturēsies, un baidās, ka dabūs maksāt par savu atklātību. Negribas tā domāt, bet tā varētu būt.

Cilvēkiem, kas, iespējams, sadarbojās ar VDK, bieži tomēr ir lieli nopelni latviešu kultūrā. Kā sabiedrībai tikt galā ar šo pretrunīgo mantojumu?

Katram ar to jātiek galā pašam. Mēs jau vēl neesam lāgā tikuši galā ar Otro pasaules karu. Vēl to mēs neesam “sagremojuši”! Un tagad vēl klāt nāk viss pēckara posms! Nav jau jārunā tikai par čeku, jārunā arī par “ceku” (kompartijas vadību. – Aut.). Jārunā par visu, kas ar mums tajā laikā noticis. Kamēr tas netiks izdarīts, to izmantos mūsu ienaidnieki, tie cilvēki, kam nav svarīga mūsu valsts pastāvēšana. Es personīgi nevaru iedomāties prātot, vai mums tādu neatkarīgu Latviju vajag vai nevajag. “Un vispār tie padomju laiki nemaz nebija tik slikti.” Tas ir kaut kāds ārprāts! Un tāpēc ir jāatgādina, kādi tad tie laiki bija.

Bet vai mums vajadzētu citādi raudzīties uz šo cilvēku gleznām, dzeju?

Tad varbūt vērts šo dzeju pārlasīt vēlreiz. Vai es Rokpelni tagad lasu citādi? Nu nelasu citādi!

Jūsu tēvam bija negatīva attieksme pret trimdinieku braukšanu ciemos uz Latvijas PSR, kā arī uz zinātnieku un kultūras ļaužu vizītēm Rietumos. Tagad gan uzskata, ka šī apmaiņa veicinājusi atmodu…

Nu nezinu, vai tā veicināja atmodu, bet cilvēkiem karmu gan saķēpāja. Tēvs jau bija par to, lai brauc uz Latviju, tikai ne par Kultūras sakaru komitejas naudu. Lai nepiedalās komitejas pasākumos! Protams, par visām šīm lietām būtu gribējies ar tēvu izrunāties, taču tajā laikā mums bija “aktuālā dzīve” un dažādi konflikti. Ne viņam, ne man tas laiks bija viegls. Tēvs par daudzām lietām vienkārši nerunāja. Viņam tiešām bija slepeno dienestu aģenta mentalitāte. Pēc pārbēgšanas viņam nevarēju piedot, ka viņš mani uzskatīja par vājāko posmu mūsu trīs cilvēku ķēdē, ka es varētu neizturēt spiedienu un doties uz PSRS vēstniecību, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Viņš mani slikti pazina. Bet spiediens par braukšanu atpakaļ bija nemitīgs! Katrā mammas vēstulē bija “tev nekas nedraud, brauc atpakaļ”. Mammu jau arī “žmiedza”, bet, protams, viņas sirds lūza, ka vienīgais bērns pazudis. Savukārt tēvs emocionālo daļu absolūti neņēma vērā. Viņš man vairākas reizes atkārtoja: “Tava māte ir latviešu nacionāliste, tavai mātei jāsaprot, ka tev te ir labāk.” Tā bija liela “putra”, taču man ne reizi nenāca prātā darīt ko tādu.

Jūsu tēvs 1956. gadā pabeidza elitāro Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, bet jau četrus gadus vēlāk bija gatavs Romā pārbēgt uz Rietumiem; izšķīrās palikt un gandrīz 20 gadus darboties kā dubultaģents. Fantastiski, kā viņš spēja neatklāts ilgus gadus uzturēt sakarus ar ASV slepenajiem dienestiem? No Rīgas!

Tur ir daudz kas ļoti mistisks. Rādās, ka šie noslēpumi nekad netiks atklāti. Fakts ir tāds, ka tēvs bija pietiekami nozīmīgs Rietumiem, lai tie viņu dažādos veidos sargātu. Nesen Minhenē runāju ar vienu slepeno dienestu vēsturnieku un pajautāju: vai mana meita, kas tagad ir pusaudze, kādreiz varētu tikt klāt visām šīm lietām? Un viņš teica: nē, tas ir aizzīmogots uz mūžiem, jo neviens slepenais dienests nevēlas, lai kas tāds nāktu atklātībā. Domājot par grāmatu, es vienam no CIP cilvēkiem, ar kuru mums agrāk bija ciešas attiecības, pirms vairākiem gadiem vēstulē jautāju, vai mēs varētu parunāt par šīm lietām. Viņš teica: tev un man 30 gadi ir ilgs laiks, taču slepenajiem dienestiem tas nav nekas. Viņš nevarēja un nevarēs par to runāt.

Varbūt Lešinskis Latvijā nebija viens?

Kaut kāda stipra aizmugure viņam bija, bet izskatās, viņš to bija izveidojis nevis šeit, bet Maskavā. Mēs nesekmīgi cenšamies noskaidrot, kurš tad bija tas cilvēks, kas viņu ieteica darbam no PSRS ANO sekretariātā Ņujorkā un pēc tam vēl “uzlika ķepu”, kad Latvijas PSR VDK kaut kas sāka šķist aizdomīgi un tā kavējās viņu izlaist. Katrā ziņā, kad pirmo reizi dzirdēju par tēva gatavošanos iziet uz pārbēgšanu, plāns bija, ka viņi abi ar otro sievu Rasmu pēc divu gadu nostrādāšanas ANO vēl atbrauks uz Latviju it kā atvaļinājumā, savāks kādas fotogrāfijas un dokumentus. Bet tad bija sazvanīšanās ar Ivaru Ķezberu Latvijā. Tēvs viņam jautāja, kāpēc mani tik ilgi nav laiduši ārā no Latvijas uz mēnesi ciemos. Es nevaru ne izstāstīt, cik reižu toreiz biju staigājusi pa visādām “komitejām”, līdz pati veicu dažas pārdrošas darbības un aizbraucu uz Maskavu noskaidrot, kāpēc mani nelaiž. Ķezbers tēvam bija pateicis: “Kad atbrauksi uz Latviju, pastāstīšu.” Tēvs to uztvēra kā signālu, ka draud kas slikts un jārīkojas. Kamēr mani sūtīja skatīties stulbas amerikāņu filmas, izrādījās, ka Rasma mājās jau kārtoja mantas…

Ja jūsu tēvs būtu uzrakstījis otro grāmatu, ko bija iecerējis, viņš kļūtu par latviešu “Viktoru Suvorovu”?

Droši vien. Drīz pēc tam, kad spērām savu soli un palikām ASV, viņš jau runāja par to grāmatu. Ar latviešu lietām viņš vispār netaisījās neko darīt. Viņš gribēja iekļauties amerikāņu apritē. Bet tad tomēr kaut kas viņu pamudināja vispirms sākt rakstīt “Kalpības gadus”. Taču tas nebija galvenais, ko viņš vēlējās darīt. Viņš Amerikā gribēja veidot akadēmiska vēsturnieka karjeru. Vēsture viņu vienmēr bija interesējusi. Kaut kādas aizķeršanās dēļ tēvs neaizstāvēja disertāciju par Pievolgas vāciešu deportācijām, taču viņš to uzrakstīja un tā ir. To grādu Kolorādo universitātē viņš principā būtu dabūjis. Viņš diezgan daudz braukāja uz Eiropu, labi zinot, ka tur var būt bīstami, bet ar to arī viss īsti nav skaidrs. Viņš it kā brauca uz vēsturnieku konferencēm, bet skaidrs, ka viņu tur sargāja. CIP visu saskaņoja ar Vācijas slepeno dienestu. Tos pavedienus varētu šķetināt vēl un vēl, taču trūkst konkrētas informācijas. Tur var tikai kaut ko tā apkārt apjaust. Skaidrs, ka viņš diezgan daudz informācijas deva angļu un zviedru slepenajiem dienestiem, tad kāpēc ne vāciešiem?

Vai jūsu rīcībā ir kādi materiāli, kas ļautu turpināt šo tematu?

Materiāla ir daudz, taču tas viss ir kaut kā “apkārt”. Var tikai mēģināt garus izsaukt (smejas). CIP pēc tēva nāves savāca daudz viņa papīru. Bija lietas, kas viņus neinteresēja, bet savāca kalendārus, piezīmju grāmatiņas, tamlīdzīgas lietas. Domāju, vai nevajadzētu tomēr reiz viņiem uzrakstīt un painteresēties, vai nevar kaut ko no tā atgūt?

 

February 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai čeka atstāja visu aģentu sarakstu?

“Jābūt stulbam, lai domātu, ka čeka atstāja visu aģentu sarakstu.” LA diskusija

LINDA KUSIŅA
-ŠULCE


Latvijas sabiedrība polarizējusies divos galēji pretējos viedokļos – vieni uzskata, ka bijušie Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti par cilvēkiem, kuri ar to sadarbojušies jeb tā saucamie “čekas maisi” jāatver, vēlams, nekavējoties. Citi – ka tie jāiznīcina, jo nav pilnīgi un tādēļ var veicināt tikai tālāku sabiedrības šķelšanos, neatklājot galīgo patiesību. “Čekas maisu” strīdi pēc neatkarības atgūšanas uzliesmojuši vairākkārt, šoreiz katalizatora lomā nonāca dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar VDK.

Par to, kāda būtu pareizākā rīcība ar čekas maisiem, vai rakstnieki, kā tas palaikam izskan sociālajos tīklos, patiešām bijuši lielākie kolaboranti, un kā vispār vērtēt kolaborācijas faktu ar varu, kura gandrīz 50 gadus kaut arī prettiesiski, tomēr bija vienīgā Latvijas iedzīvotājiem iespējamā, – uz diskusiju “Kultūrzīmju” redakcijā aicinājām Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju ARNO JUNDZI, dzejniekus KNUTU SKUJENIEKU un AIVARU EIPURU, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli MĀRTIŅU KAPRĀNU un literatūrzinātnieci, monogrāfijas “Dzelzsgriezēji” autori EVU EGLĀJU-KRISTSONI.


Vai aģentu sarakstus izmetīs internetā?

– Kāda jums šobrīd ir sajūta par notiekošo ap tā dēvētajiem “čekas maisiem”?

Knuts Skujenieks: – Man ir viens jautājums: kāds ir lustrācijas likums Latvijā? Jo Lietuvā, kā uzzināju televīzijā, ja cilvēks pieteicās attiecīgajā drošības dienestā, tad viņa vārdu nenodod atklātībai. Latvijā, šķiet, šāda likuma nemaz nav.

Mārtiņš Kaprāns: – Tas, ka likuma par lustrāciju Latvijā nav, ir mīts, kurš tiek kultivēts pēdējos padsmit gadus. Likumdošanā ir ļoti precīzi atrunāts, ko var darīt: tu vari vērsties ar iesniegumu un noskaidrot, vai par tevi vākta informācija. Tāpat tiek pārbaudīta informācija par jebkuru Saeimas, pašvaldības deputātu, par jebkuru tiesnesi.

Arno Jundze: – Tā jau nav lustrācija.

M. Kaprāns: – Politoloģiski un juridiski tā ir lustrācija. Ja salīdzina Igauniju, Latviju un Lietuvu, pie mums tā ir notikusi, kaut arī dažādās pakāpēs. Lustrācijā par atskaites punktu ņem Vāciju, kur visi slepeno dienestu dokumenti tika uzreiz nopublicēti, nekur citur Austrumeiropā tā nav bijis, mazliet līdzīgi vēl Čehijā, visur citur tā ir bijusi ierobežota.

K. Skujenieks: – Saprotams, jo vācieši dabūja Stasi* arhīvu nesadalītu.

M. Kaprāns: – Bet jāņem vērā, ka no visas bijušās Padomju Savienības tikai trīs Baltijas valstis VDK dokumentus ir padarījušas atklātus. Un Ukraina pēc Maidana. Nekur citur tas nav noticis.

A. Jundze: – Manuprāt, jābūt pilnīgi stulbam, lai domātu, ka čeka šeit atstāja to savu aģentu sarakstu, kuri darbojās 90. gadu sākumā, stučīja par tiem, kas apmeklē Vides aizsardzības klubu, par visām jaunajām partijām, provokatorus, kuri organizēja kaujinieku grupas, kurās paklusām vāca ieročus, lai tad, kad sāksies represijas, būtu ko sūtīt uz Sibīriju. Maisos ir tikai tie aģenti, kuri ir absolūti ārā no spēles un nevienam nav vajadzīgi. Tagad vairs par to nav ko sapņot – pat ja mēs maisus sadedzināsim, tie saraksti jau noteikti ir piecās vietās mākonī un septiņās – serverī, un tie vienalga vienā brīdī var parādīties. Es pat prognozēju – tā kā tuvojas vēlēšanas, Krievija vēl šī gada laikā varētu iemest kādu daļu sarakstu internetā. Protams, tā ir loterija, bet sabiedrībai uz to būtu jābūt gatavai, un ir redzams – mēs neesam gatavi, daļa trako, esmu pats uz savas ādas izbaudījis. Es kā Rakstnieku savienības vadītājs esmu saņēmis draudus, izskanējuši aicinājumi pāriet uz otru ielas pusi, mani redzot, – viss par to, ka neesmu sadedzinājis Jāni Rokpelni Rakstnieku savienības kamīnā, kura mums nemaz nav. Nezinu, ko pats Jānis par savu atzīšanos saņem. Acu priekšā redzu notikumus ap Pasternaku: “Pasternak, ti sviņja,” visus tos kliedzienus. Kamēr esmu Rakstnieku savienībā, nekas tāds nenotiks, un, ja kas tāds sāksies, es izstāšos, lai to organizāciju vada, kas grib.

A. Eipurs: – Gan jau esam pamanījuši, ka par noziegumiem parasti cieš mazie – soda par ievārījuma burciņām, nevis miljoniem. Tauta – arī sevi pie tās pieskaitu –, domāja, ka komisija trīs gadus nodarbosies tikai ar vārdiem čekas maisos. Es to salīdzinātu ar RIMI – pircējam svarīgi, kā mūs apkalpo pie kases, respektīvi, uzzināt, vai tu esi čekists vai ne, esi ziņotājs vai ne, bet veikalā jau vēl arī preces jāpieņem, plaukti jākārto, cenu zīmes jālīmē un tamlīdzīgi. Acīmredzot komisija nodarbojusies ar zinātnisku izpēti. Man personīgi saistībā ar čekas maisiem pieņemami visi veidi, izņemot atmaksu, jo atmaksas taisnīgums ir pagājis, varbūt izlīdzinošais taisnīgums vai atjaunojošais taisnīgums vēl iespējams, bet sabiedrības raustīšana aiz aukliņām uz vēlēšanām man šķiet nepieņemama. Patiesībā visiem šiem pagātnes notikumiem sekas ir daudz dziļākas nekā jautājums par to, kurš ir vai nav maisos. Arī tas, ka cilvēki nestājas partijās, uzskatot, ka tas ir ļoti slikti, un neziņo par nelikumībām, pasarg Dievs, jo tā ir stučīšana…

K. Skujenieks: – Nevajag lietot šo krievu žargona vārdu. Tieši tā, cilvēki neziņo, un tādēļ notiek ļoti daudzas nelaimes, katastrofas. Es atceros 1969. gada pavasari, kad atgriezos no lēģera, tas bija viens vājprāts, kas notika apkārt. “Tu ar to nerunā, tas ir stukačs, ar to nerunā, tas ir stukačs!” Man tad gribējās pajautāt – un tu pats? Var jau būt, ka tas, kurš teica, pats arī bija, bet es nejautāju. Nevajag visu šo čekas maisu lietu uztvert tik nopietni.

– Jūs esat vienīgais, kurš to var pateikt, jo jūs esat vienīgais starp mums, kurš no šīs iestādes reāli cietis.

K. Skujenieks: – Es pateikšu, no kā esmu cietis vairāk. Ne jau no čekas, bet no PSKP Centrālās komitejas un no Rakstnieku savienības partijas biroja – es domāju, tie bija mana aresta galvenie organizatori. Bet līdz šīm lietām mūsu izmeklēšanas komisija vēl nav pat tikusi.

M. Kaprāns: – Mēs tieši cenšamies to darīt un mēģinām to arī politiskajai elitei pateikt, ka arī likumā nav pateikts, ka mums būtu jāpēta tikai “čekas maisi” vai tā ļoti ierobežotā informācija, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Glav­ļits** ir diezgan daudz pētīts, bet Centrālkomiteja ne, kaut gan tur sadarbība bijusi daudz spēcīgāka. Jāatzīst gan, visa informācija, sarakste starp Glavļitu un VDK ir iznīcināta, to mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim.

K. Skujenieks: – Daudz kas jau nemaz netika rakstiski noformēts, Glavļits, piemēram, redaktoram visu vajadzīgo paziņoja telefoniski, tipisks bandītu piegājiens.

M. Kaprāns: – Tieši tā, un atskaitēs tikai redzami mājieni – ar redaktoru tika runāts. Kas runāts? Par ko runāts? Nezinām, bet varam nojaust no aculiecinieku stāstītā un rakstītā.

A. Jundze: – Sabiedrībā ir pierasts uztvert VDK kā galveno ļaunumu, izveidojies mīts, ka tieši zem viņiem viss bija pakārtots. Patiesībā augšā bija partija, bet VDK bija tikai viens no instrumentiem.

Eva Eglāja-Kristsone: – Runājot par dokumentiem, tas, kas ar tiem notika 90. gados, bija haotiski, bet arī ļoti gudri. Bija zvans uz Literatūras muzeju, viņiem no Komitejas kultūras sakariem (Latvijas Komiteja kultūras sakaru veicināšanai ar tautiešiem ārzemēs. – Red.) iedeva veselu arhīvu ar sarakstēm. Tas tur glabājas arī šobrīd, un to var pētīt. Bet, piemēram, sarakste, kas notika Zinātnes vai Jaunatnes sekcijā, nav saglabājusies, taču tā šodien varētu būt pat izšķirošāka un interesantāka. Tādēļ interese koncentrējusies uz to saraksti, kas mums ir. Bet arī šajā arhīvā ir milzīgi robi, un, ja mums nav atskaišu, tad aina ir tik nepilnīga, ka vārdu “stukačs”, mēs varam lietot tikai ļoti nosacīti, piesardzīgi. Varam teikt, ka bija informanti, ka izbraukt uz ārzemēm, tikties ar trimdas latviešiem nozīmēja būt informantam, bet nekādā ziņā nevar teikt, ka visi bija aģenti. Te ļoti uzmanīgi jāšķir līmeņi, kurš bija kas.

K. Skujenieks: – Aģentus jau mēs neuzzināsim.

E. Eglāja-Kristsone: – Nē, jo viņi veidoja informantu tīklu.

Čekas maisi – vēstures mācība, nevis šodiena?

– Tad kas īsti notiks ar čekas maisu saturu? To vienkārši izmetīs atklātībā?

M. Kaprāns: – Ko nozīmē “izmetīs”, tad jau var arī šodien izlikt. Termiņš ir 31. maijs.

– Bet kas tad līdz tam mainīsies?

M. Kaprāns: – Tad būs pabeigts komisijas gala ziņojums. Varam paskatīties, kā šis process notika Igaunijā, kur saraksti tika publicēti pa fragmentiem oficiālajā valdības laikrakstā, tādā kā “Latvijas Vēstnesis” pie mums, un nebija skandāla, praktiski nekādas rezonanses…

K. Skujenieks: – Pie mums tāpat vajadzētu nopublicēt “Latvijas Vēstnesī”, arī nebūtu nekādas ņemšanās. Es domāju, mums kā sabiedrībai interese par šīm lietām ir vēsturiska, tā ir vēstures mācība.

– Bet mums tā vēl saistās ar personisku pāridarījumu, dzimtas traģēdijām…

K. Skujenieks: – To jau mēs vairs nenoskaidrosim. Ja to var noskaidrot, vainīgais, dabiski, ir atbildīgs jau pēc Kriminālkodeksa pantiem.

A. Jundze: – Mans vecpaps arī bija mācītājs, bija Sibīrijā. Taču tāpēc man nav tiesību staigāt apkārt un vaimanāt, viņš uz mani būtu ļoti dusmīgs, ja es tā darītu.

K. Skujenieks: – Es tāpēc arī neeju uz represēto saietiem. Gribu dzīvot normālu dzīvi. Izsūtījums bija smaga epizode manā mūžā, bet tā bija tikai epizode, tā nenoteica visu manu dzīvi.

M. Kaprāns: – Vēl joprojām valstī, pēc Iekšlietu ministrijas datiem, reģistrēti apmēram 15 000 politiski represēto personu – vairāk nekā leģionāru un Lielā Tēvijas kara veterānu, kopā ņemtu.

A. Jundze: – Tad viņiem arī ir tiesības runāt, bet tās trīsdesmitgadīgās jaunkundzes, kuras “Facebook” vaimanā, ka viņām ir tiesības zināt… Nu, es atvainojos, ja viņas te pacienātu ar tēju un 15 stundas nelaistu uz tualeti, – viņas parakstītu jebko bez jebkādas papildu ietekmēšanas.

A. Eipurs: – Man nav personiskās pieredzes par represijām – neviens no ģimenes nav bijis izsūtīts un neviens nav bijis kompartijā, bet vēlos par šo jautājumu runāt. Tagad ne mazums literātu ir zinātņu doktori, bet padomju laikā daudzi talanti nespēja attīstīties, cilvēki nodzērās arī tāpēc, ka negribēja iet kompartijas ceļu.

M. Kaprāns: – Es piekrītu, jo mēs jau nerunājam par konkrēti jūsu vai manām tiesībām, bet zināmās abstrakcijās, par mūsu kā nācijas morālo atbildību, lai cik grūti to pacelt kolektīvā līmenī. Ir diezgan riebīgi lasīt 60. līdz 80. gadu kompartijas politbiroja sēžu protokolus, kur ciniski tiek apspriesti dažādu kultūras nozares pārstāvju nodarījumi. Un, kad zini, ka šie cilvēki vai viņu pēcteči turpina strādāt augstos amatos… Es te nerunāju par kriminālatbildību, pat ne par administratīvo, bet par morālu atbildību.

K. Skujenieks: – Bet toreiz Latvijas neatkarība nevienam pat sapņos nerādījās. Pat šī parakstīšanās par sadarbību, – es uzskatu, ka tas jebkurā gadījumā bija spiediena, iebiedēšanas rezultāts.

Rakstnieks jāvērtē pēc darbiem

– Runājot par rakstniekiem, kolaboracionismam ir vēl otra puse. Ne jau visi bija “čekas maisos”, bet sadarbība ar varu varēja būt arī daudz smalkāka spēle. Bija režīms, un, ja rakstnieks gribēja, lai viņa darbus publicētu, bija jāprot tos pareizi formulēt…

K. Skujenieks: – Tāpēc ir jāpētī ne tikai cilvēki, bet arī viņu sarakstītā produkcija.

A. Jundze: – Ir viens jautājums, ko man bieži uzdod latviešu valodas un literatūras skolotājas, un tas būs kaut kā jārisina. Iedomājieties, ir rakstnieks X, Y vai Z, nesauksim nevienu vārdā, par kuru skolotāja cītīgi 20 gadus mācījusi, ka viņš ir bijis dziedošās revolūcijas līderis, un pēkšņi atklājas, ka viņš ir “čekas maisos”. Te ir problēma – skolotāja, kura mācījusi pēc labākās sirdsapziņas, skolēni, kuri tam noticējuši. Ko lai dara skolotājs? Tāpat par dažiem rakstniekiem, par kuriem zināms, ka viņi pēc kara krituši čekas nagos, nospīdzināti, pastāstījuši visu, kas prasīts, un pēc tam beiguši dzīvi pašnāvībā. Par to mēs arī nerunājam, svinam jubilejas.

M. Kaprāns: – Ne jau tikai rakstniekiem, arī māk­sliniekiem, kuri pabija leģionāros vai darba nometnēs Vācijā un pēc tam nonāca filtrācijas nometnēs, – viņiem arī bija problēmas.

– Vai cilvēks, kurš sadarbojās ar varu, būtu jāizņem no kanoniem?

K. Skujenieks: – To nosaka rakstnieka darba vērtība. Tad jau arī Hamsuna darbi jāizņem no literatūras kanona. Man bija saruna ar Hamsuna dzimtās pilsētas galvu. Viņš teica: mums ir laukums, kurš tiks nosaukts Hamsuna vārdā, iespējams, būs arī piemineklis. Bet, kamēr vēl dzīvi tie, kuri cietuši no vāciešiem, mēs atturamies. Pilsētā ir sieviete, kuras četrus dēlus vācieši nošāva kā ķīlniekus. Tas viņai būtu aizskaroši. Bet Hamsuna kopotie raksti iznāk, tie nav aizliegti.

– Eva, cik mums vispār paliktu gaišo tēlu starp rakstniekiem, ja rūpīgi papētītu visu vācu un padomju okupāciju laikā rakstīto?

E. Eglāja-Kristsone: – Paliktu pavisam maz, pārsvarā tikai marginālie autori, kuri vispār neaizkļuva līdz jauno autoru semināriem – droši vien jau tur sāka strādāt atlases mehānisms. Tas ir galvenais, ko mums vajadzētu saprast, – šantāžas mehānismus un kārdinājumus, ar kuru palīdzību varēja piespiest sadarboties.

K. Skujenieks: – Es teiktu – tas palīdzētu saprast, kādi kārdinājumi stāv priekšā mums pašiem, iespējams, nākotnē. Mums ir pietiekami daudz piemēru no Vācijas un Francijas. Laiks ir pagājis, vilciens uz nevainojamu morālo tīrību aizgājis. Es, piemēram, ja man būtu vara, čekas maisus vispār likvidētu. Un neko mēs nezaudētu, varbūt tikai vinnētu. Vai arī otrs risinājums: nodotu tos arhīvā, lai katrs var uzzināt par sevi un par tiem, kuri nodevuši viņu vai viņa tuviniekus. Kaut vai lai var aiziet un tam cilvēkam pajautāt – kāpēc?

A. Jundze: – Mēs šobrīd vispār esam pārāk ieciklējušies uz rakstniekiem, kuri tagad ir tie sliktie un daži margināļi – tie labie. Bet, ja paskaita, piemēram, cik rakstnieku padomju laikā saņēma Staļina prēmijas? Vilis Lācis, Andrejs Upīts, Anna Brodele, vairāk arī nebija. Bet cik mūsu dižajām aktrisēm tā piešķirta, Smiļģītim, kuru arī varētu pētīt un pētīt…

K. Skujenieks: – Es arī brīnos par Radzobes izbrīnu attiecībā uz Čaku. Viņš pats taču atmiņās pieminēja, ka bijis prodotrjados***, kuri atņēma zemniekiem pēdējo graudu, un ir taču zināms, ka viņš bija kompartijā, tikai viņa lieta neatceļoja līdz Rīgai. Un arī laiks, kad Čaks atgriezās Rīgā, ir ļoti izteiksmīgs – 1922. gadā vairs nevarēja tā vienkārši šķērsot Krievijas un Latvijas robežu.

M. Kaprāns: – Ļoti uzskatāmi var salīdzināt divas atzīšanās. Viena Jānim Rokpelnim – mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa****, bet Leonam Taivānam, kurš apstiprināja savu jau 90. gados izteikto atzīšanos ar izvērstu paskaidrojumu par iemesliem, ļoti pragmatiska: tādi bija laiki, gribēju taisīt karjeru. Divi ļoti atšķirīgi skaidrojumi, un abiem Latvijas publiskajā telpā ir tiesības pastāvēt, kamēr nav pierādīts, ka viņi būtu nodarījuši kādam pāri.

E. Eglāja-Kristsone: – Tieši tā, kamēr nav uzradušies upuri.

M. Kaprāns: – Un tur arī jautājums par, piemēram, bijušajiem kolhozu vadītājiem. Jūlijs Beļavnieks pats pirms pāris gadiem izdeva grāmatu ar izteiksmīgu nosaukumu “…bet tā bija!”…

K. Skujenieks: – Kolhoza priekšsēdētājs, kuru padomju laikā aprakstīja Imants Ziedonis.

M. Kaprāns: – …tieši tā, un viņš, protams, bija komunists, bet viņš un vēl pāris citi ir tie, kuri uzbūvējuši veiksmīgus kolhozus, un cilvēki, kuri tajā vietā dzīvoja, ar viņiem vienmēr leposies. Ir jāsaprot, ka ļoti lielai daļai cilvēku ir tiesības uzskatīt, ka viņi ir – varbūt ne gluži mūsu morālās autoritātes, bet cilvēki, ar kuriem lepojamies, neraugoties uz kolaborācijas faktu.

A. Eipurs: – Personīgā situācija ir atkarīga arī no katra dzimšanas gada. Biju pārsteigts, ja kāds stājās partijā 80. gados. Apelējot pie lietuviešu piemēra? Parunājot ar lietuviešiem, dzird, ka tāpat daļa stājušies partijā un sadarbojušies savtīguma, nevis patriotisma dēļ. Krievu tur bija daudz mazāk, tas gan.

K. Skujenieks: – Kāpēc Imantam Kalniņam ar Imantu Ziedoni 70. gados vajadzēja uzrakstīt dziesmu “Ļeņinam”, kuru visi kori ķēmoja? Melodija jau efektīva, bet vārdi dziedātājiem riebās. Nebija vairs laiks, kad būtu bijis tāds spiediens.

A. Eipurs: – Zināmi akcenti, es domāju, skolu pro­grammās būtu pārliekami. Vai Broņislava Martuževa ir skolu programmās?

A. Jundze: – Knut, vai tu pats esi skolu programmā?

K. Skujenieks: – Kaut kad biju, tad atkal nebiju, tagad īsti nezinu.

A. Jundze: – Un, iespējams, nevajadzētu dzejniekus skolu programmās padarīt par pusdieviem, baltajiem tēviem un mātēm.

K. Skujenieks: – Tieši tā, jo, kad tāds pusdievs krīt no pjedestāla, visiem ir liels šoks…

* Stasi – Valsts drošības dienests, slepenpolicija Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

** Glavļits – Galvenā literatūras pārvalde, represīva PSRS okupācijas iestāde, kuras uzdevums bija politiskā cenzūra PSKP vadībā no 1940. gada līdz 1990. gada oktobrim.

*** Prodotrjads – “pārtikas vienība” – bruņotas vienības, kuras Padomju Krievijā no 1917. gada beigām līdz 1921. gadam nodarbojās ar pārtikas sagādi valsts vajadzībām, to rekvizējot zemniekiem.

**** Grēksūdze latīniski: mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina.

ATSLĒGAS VĀRDI

* Lustrācija vienīgi Vācijā tika veikta pilnā apmērā, jo padomju perioda drošības dienestu aģentu saraksti VDR tika pārņemti pilnā apjomā.

* Sadarbība ar padomju drošības dienestiem mūsdienās vērtējama no morālās atbildības viedokļa. Svarīgi izprast mehānismus, ar kādiem cilvēki tika piespiesti sadarboties.

* Morālas problēmas var radīt pazīstamu un cienītu personību vārdu atklāšana čekas maisos, un sabiedrība būtu pelnījusi uzzināt sadarbošanās iemeslus.

* Skolu programmās iekļauto literātu biogrāfijās būtu jāvērtē arī kolaborācijas fakts.

February 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Steigā virza čekas maisu atvēršanu

Steigā virza čekas maisu atvēršanu

Viss raksts: http://nra.lv/politika/235692-steiga-virza-cekas-maisu-atversanu.htm

Ekrānšāviņš no avīzes

Noraidot Saeimas Juridiskā biroja iebildumus, parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija otrdien nolēma izskatīšanai Saeimā virzīt priekšlikumu par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu nodošanu arhīvam to publiskas pieejamības nodrošināšanai.

Likumprojekts paredz, ka visi LPSR VDK dokumenti, kuri pašlaik glabājas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, līdz 2018. gada 1. jūnijam tiek nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami.

Saeimas Juridisko biroju pārstāvošā Lilita Vilsona gan norādīja, ka jau tagad ir spēkā likums, kurā atrunāts VDK dokumentu liktenis un to publicēšanas noteikumi. Turklāt jaunajā likumprojektā paredzēts, ka publiski pieejami būs pilnīgi visi VDK materiāli, bet tas varētu būt pretrunā ar valsts interesēm. Eksperte pauda neizpratni, kādēļ deputāti rada jaunu likumu, nevis groza jau esošos normatīvos aktus. Taču Nacionālo apvienību pārstāvošā Ritvara Jansona virzītais likumprojekts guva komisijas atbalstu.

GATAVI BARJERSKRĒJIENAM. Par spīti juridiskas dabas problēmām, Saeimas deputāti un iniciatīvas autors Ritvars Jansons (centrā) nolēmuši nevilcināties un VDK dokumentu pārvešanai nepieciešamo normatīvo bāzi lāpīt tās tapšanas procesā / F64
Arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzsvēra – pat ja likumprojekts Juridiskā biroja ieskatā nav perfekts, tas «tomēr ir diskusiju rāmis». Viņa ir pārliecināta, ka saistībā ar VDK dokumentiem ir jāpienāk atklātības laikam. Politiķe arī solīja, ka likumu izstrādās pietiekami ātri, lai nevajadzīgi nebremzētu pētnieku darbu un dokumentu pārvešanu.
Tiesa, līdz ar likumprojekta virzīšanu uz pirmo lasījumu komisija lēma, ka izveidos arī visas Saeimas frakcijas pārstāvošu darba grupu, kas strādās, lai juristes identificētās problēmas atrisinātu.

VDK zinātniskās izpētes komisiju sēdē pārstāvēja Juris Stukāns. Viņš uzsvēra, ka jau sen bija nepieciešams VDK dokumentus nodot valsts arhīvam un ka neesot nekāda pamata dokumentus glabāt kaut kur citur, tādējādi tos faktiski slēpjot. J. Stukāns pauda, ka komisijas darbu dokumentu nodošana arhīvam neietekmēs.

Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis gan uzsvēra, ka, domājot par dokumentu nodošanu arhīvam, ir jādomā par to, kā un cik ilgā laikā tas vispār iespējams, turklāt jāapzinās, ka tam būs nepieciešami resursi.
Saskaņā ar R. Jansona redzējumu resursu sagādāšana problēmas neradīšot. Tos varēšot smelties no valsts budžetā neparedzētiem gadījumiem atlicinātajiem līdzekļiem. Lai pārvietotu dokumentus uz Nacionālo arhīvu, nepieciešams izveidot un aprīkot glabātavas ēkā Rīgā, Skandu ielā. Šim mērķim būs nepieciešami 30 tūkstoši eiro, bet vēl 20 tūkstoši eiro būs jāatvēl speciālajām glabāšanas iekārtām kartotēkām un lietvedības lietām. Glabātavā būs jānodrošina arī papildu apsardze, jo šobrīd ēkā ir tikai tehniskā apsardze, bet netālu no arhīva ēkas uzsākti citu ēku demontāžas un celtniecības darbi un tai blakus atrodas degradēta teritorija, kurā regulāri notiek ļaunprātīgas dedzināšanas. Apsardzes nodrošināšanai būs nepieciešami vēl 24 tūkstoši eiro.

Taču tie vēl nebūs visi izdevumi. Līdz ar VDK dokumentu pārvietošanu uz arhīvu zaudētu jēgu SAB paspārnē strādājošā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra eksistence. Viens no centra uzdevumiem ir pirms katrām Saeimas vēlēšanām izsniegt izziņas par to, vai deputāta kandidāti nav sadarbojušies ar VDK. Zaudējot VDK dokumentus, centrs šādas izziņas vairs nespēs izsniegt, bet arhīva pārstāvji atsakās no jaunu pienākumu uzņemšanās. Tāpēc komisijā konceptuāli tika apspriesta doma digitalizēt VDK dokumentus, lai SAB arī turpmāk varētu izsniegt izziņas. J. Maizītis gan brīdināja, ka šāds projekts noteikti izmaksās vairāk par dažiem tūkstošiem.

January 31, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Konceptuāli atbalsta likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu

www.lvportals.lv   Avots: http://www.lvportals.lv/visi/preses-relizes?id=292974

Cilvēktiesību komisija konceptuāli atbalsta likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu un lemj veidot darba grupu

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti 30.janvārī, pirmajam lasījumam Saeimā atbalstīja likumprojektu, kas paredz bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu, un lēma veidot darba grupu likumprojekta tālākai izstrādei.

Deputāti nolēma veidot darba grupu, kura apvienos deputātus, jomas ekspertus un juristus, lai novērstu konstatētās likumu kolīzijas un precizētu likumprojekta sākotnējo redakciju. Paredzēts, ka darba grupu vadīs deputāts Ritvars Jansons.

Iesniegtā likumprojekta “Likums par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” mērķis ir nodrošināt PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu, publiskojot Latvijas Komunistiskās partijas un LPSR VDK dokumentus ar to zinātniskiem komentāriem, teikts likumprojekta anotācijā.

Likumprojekts paredz, ka visi LPSR VDK dokumenti, kuri šobrīd glabājas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, tiks nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami. Komisijas sēdē piedalījās Satversmes aizsardzības biroja, Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā arhīva, Datu valsts inspekcijas, Rīgas apgabaltiesas un Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji.

Lai likums stātos spēkā, tas vēl trīs lasījumos jāpieņem Saeimā.

January 31, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai maisus atvērt, vai sadedzināt?

Viss raksts: http://nra.lv/latvija/235318-arno-jundzes-un-andra-paula-pavula-diskusija-par-cekas-maisiem-vai-tos-atvert-vai-sadedzinat.htm

Arno Jundzes un Andra Paula-Pāvula diskusija par čekas maisiem: Vai tos atvērt, vai sadedzināt?

Elita Veidemane, 26.janvāris, 2018

PROBLĒMA – NESPĒJA DOMĀT VALSTISKI. ARNO JUNDZE: «Daudzi ironizē par teicienu «krievi nāk», bet viņi vienmēr te gribēs nākt, un problēma jau nav krievos, bet latviešos: mēs nespējam domāt valstiski, mēs nedomājam par to, kas būs rīt un kā latviešu tauta attīstīsies» / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

– Pēc dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar Valsts drošības komiteju daudzi paredzēja: nu maisam gals vaļā, nu visi nāks un atzīsies. Bet… neviens vairs nenāk. Kā tā?

Arno Jundze: – Kāpēc lai nāktu un atzītos? Paskaties, kāda bija reakcija pēc Rokpeļņa atzīšanās: dzejniekam – tāpat kā ikvienam māksliniekam ar trauslu psihes stāvokli – virsū uzgāžas nicinājuma šļura, tas ir iemesls padomāt – kāpēc gan man būtu jāatzīstas? Daudzi teica: jā, nu tik sāksies atzīšanos gūzma, bet nākamajā teikumā – nošaut to mēslu! Kurš gribēs atzīties?

Andris Pauls-Pāvuls: – Rokpelnis situāciju vēl vairāk dramatizēja. Un uz kurieni iet atzīties? Valstī nav radīta kārtība, kā cilvēks varētu lustrēties.

A. J.: – VDK izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris izteicās, ka vajag publicēt visus uzvārdus bez izpētes un skaidrojumiem. Bet to tad vajadzēja darīt jau 1991. gadā. Uz valsts svētkiem varbūt publicēt kā dāvanu? Nu, drukājiet. Nav likuma, nav nekā. Savulaik tie, kurus nosauca par ziņotājiem, iesūdzēja Latvijas valsti tiesā un vinnēja. Ja tagad publicēs maisu saturu, katram maisu «iemītniekam» būs iespēja sūdzēt komisiju tiesā, un tad mēs nevis kādu atmaskosim, bet gan maksāsim no saviem nodokļiem tiesas izdevumus un morālo kaitējumu…

A. P.P.: – Pirms pāris gadiem mēs ar Raitu Valteru nointervējām pēdējo VDK izlūkošanas daļas priekšnieku Robertu Anspaku. Intervija bija šokējoša. Pirmkārt, mēs tikāmies nevis ar nagu maucēju, bet gan ar ļoti erudītu un inteliģentu cilvēku. Intervijas sākumā viņš pateica, ka VDK vadībai jau 1982. gadā bijis skaidrs: Padomju Savienība sabruks. Jau toreiz tika meklēti risinājumi, kā mazināt šā sabrukuma graujošo ietekmi. Tapa skaidrs, ka Gorbačova perestroiku, kas sākās 1985. gadā, organizēja VDK. Un VDK izpētes komisijai šodien vajadzētu pētīt to, kā Atmodas laikā mainījās aģenta un viņa VDK virsnieka attiecības. 1993. gadā man bija iespējas pētīt čekas maisu saturu: toreiz darbojos Saeimas izmeklēšanas komisijā. Un interesanti, ka sakarīgākās un patriotiskākās runas Latvijas Tautas frontes un Nacionālās neatkarības kustības kongresos teica tieši VDK aģenti… Vēl būtu interesanti papētīt, kā radās LTV raidījums Labvakar. Divu gadu laikā no 1988. gada 31. janvāra līdz 1990. gada 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanām Latvijas informatīvā telpa tika sakārtota tā, ka māmuļas ar asarām acīs gāja un balsoja par Anatoliju Gorbunovu.

A. J.: – Informatīvā telpa tika sakārtota visā Padomju Savienībā:Labvakar līdzinājās krievu raidījumam Vzgļad, kura vadītājs Vladislavs Ļistjevs arī drosmīgi kritizēja padomju varu. Viņu nošāva 1995. gadā.

A. P.P.: – Sliktākais ir tas, ka no čekas maisiem šodien ir uztaisīts šausmīgs bubulis. Trīsdesmit gadu laikā ir uzaugusi jauna paaudze, kurai šķiet, ka viss pasaules ļaunums ir tajos čekas maisos. Bet visa brīvvalsts propaganda ir uztaisījusi komunistus par «labajiem», un viņi tagad ir pie varas, kā rezultātā mūsu Satversmi viņi pārvērta par teiku grāmatu. Šajā teiku grāmatā ir ierakstīts, ka latviešu tauta pretojās okupācijas varām un 1990. gada 4. maijā pasludināja neatkarību. Bet paņemam Godmaņa pirmās valdības telefongrāmatu, un tur ir rakstīts Latvijas Republikas Valsts drošības komiteja. VDK sāka likvidēt tikai 1991. gada augustā, likvidēšana vilkās līdz 1992. gada vidum, un līdz tam laikam Gorbunovam bija VDK apsardze.

A. J.: – Čekas maisos ir bijušie aģenti, kas jau sen nav aktīvā darbībā, viņi ir atdoti publikas apēšanai. Un tāds, visticamāk, bija plāns: mēs jums atstājam «dāvanu», saplosiet cits citu. Tie, kuri vēlēsies uzzināt, kurš tad un par ko ziņoja Atmodas laikā, droši vien neko neuzzinās.

– Runājot par informatīvo telpu… Veidojot laikrakstu Atmoda, mums bija gan čekas, gan cekas kuratori. Kompartijas centrālkomitejā bija tāds Ojārs Skudra (laikam instruktors ideoloģijas nodaļā), kurš mani un manu vietnieku Jāni Krūmiņu lamāja par buržuāziskajiem nacionālistiem, kuriem «būs jādara tā, kā partija liek», pretējā gadījumā avīzi «aizklapēs». Avīzi «neaizklapēja», bet mēs aizgājām pa citu ceļu – garām kuratoriem… Šodien Skudras kungs ir godājams profesors Latvijas Universitātē un māca studentus, kādiem jābūt žurnālistiem. Tāds, raugi, kažoka pārmetiens. Bet varbūt kažoks nemaz nav pārmests? Varbūt mugurā joprojām tas pats?

A. J.: – Padomāsim, kas notiks nākamajā dienā – pēc tam, kad maisu saturs tiks nopublicēts. Man kā cilvēkam, kas to visu vēro no malas, patiesībā ir vienalga. Taču mani uzrunā skolotāja, kas trīsdesmit gadus ir mācījusi saviem skolēniem par latviešu kultūras darbiniekiem, stāstot, ka viņi bijuši izcilības. Kas notiks ar izglītības sistēmu, ar kultūru? Nu, nevar taču izlabot un sasmelt to, kas nepareizi izdarīts 1990., 1991. un citos gados. Ko ar šo «mantojumu» iesākt? Ja maisi tiks publicēti – un tas acīmredzot tā notiks -, būs dzimtas, kuras dzīvos ar štempeli uz pieres, kas nozīmēs – viņi ir zemāka kasta, viņiem radinieks ir bijis čekas aģents. Tas, kas tagad notiek, ir latviešu sarīdīšana. Kaitina, ka paši latvieši to neredz un nesaprot. Ir dažas emocionālas dāmas, kuras padomju laikos varbūt bērnudārzā gāja, bet tagad pieprasa publicēt aģentu sarakstus… Nez, kā būtu, ja viņas tiktu uzaicinātas uz attiecīgu organizāciju, kungi pacienātu viņas ar tējiņu, pēc tam astoņas stundas nelaistu pačurāt – gan jau viņas parakstītu visu, ko liktu priekšā. Tā arī šodien nav nekāda problēma – kādu salauzt, pazemot un dabūt iekšā vajadzīgajā organizācijā.

A. P.P.: – Traģika ir tā, ka visas čekas lietas atrodas Maskavā, Latvijā ir palicis ļoti maz dokumentu. Tas, kas tika atstāts Latvijā, nebija kā provokācija, jo neviens nedomāja, ka VDK tiks ieņemta tādā veidā… Ieņemšanu noorganizēja Voldemārs Kārlis Markuss. Viņš toreiz bija deputāta Odiseja Kostandas palīgs. Markuss ieraudzīja, ka Saeimas slēgtajā sēdē no tribīnes runā VDK priekšnieks Johansons. Markusu izraidīja ārā, viņš noorganizēja LNNK aktīvistus un sāka dežurēt pie VDK ēkas, sakot, ka «ārā laižam, iekšā nelaižam». Viņš atslēdza elektrību un aizbāza skursteņus… Sākotnēji tika domāts, ka uz LPSR VDK bāzes tiks veidota LR drošības iestāde, un, lai tāda varētu funkcionēt, vajadzēja pārzināt aģentūru. Pilnīga vai nepilnīga bija šī aģentūra – nezinu, bet es atceros aptuveni 50 šņorgrāmatu – caurauklotas, apzīmogotas, neko tur nevarēja ne pielikt, ne atņemt. Ir Latvijas datorspeciālistu atjaunotā datu bāze DELTA, kurā atrodas aģentu ziņojumi. Jebkurš Latvijas pilsonis var aiziet uz SAB un pieprasīt aplūkot ziņojumus par sevi. Komunistiem, joprojām atrodoties pie varas, vajadzēja atrast kādu vainīgo, tāpēc tika veidots šis maisu bubulis. Tas auga, auga, aug un noveda mūs līdz… Rokpelnim.

A. J.: – Domāju, ka dažas skaļas pašnāvības ir saistītas ar šiem maisiem. Daudzi cilvēki pārdzīvoja savu saistīšanos ar čeku. Domāju, ka VDK izpētes komisijai vajadzēja ļaut strādāt daudz ilgāk un tad nākt klajā ar pierādījumiem – nevis ļaut publicēt visu bez komentāriem. Nu, nedrīkst rīkot raganu medības.

– Andri, tu tviterā regulāri publicē dažādus dokumentus, kas saistīti ar čeku. Kā tu tos esi ieguvis?

A. P.P.: – VDK izpētes komisijai decembra sākumā izstāstīju par 1993. gada Saeimas komisiju Roberta Milberga vadībā, par VDK pārņemšanu un augstāko amatpersonu rīcību, kad tika savākts aptuveni kubikmetrs dokumentu. Šis kubikmetrs tika nodots Valsts arhīvā (tolaik Ludzas ielā 24), un es biju pārliecināts, ka dokumenti tur atrodas joprojām. Pēc nedēļas komisija man atbildēja, ka šo dokumentu Valsts arhīvā nav… Mani pārņēma dīvaina sajūta: es biju vienīgais, kurš zināja šķūnīti, kur gulēja kopijas no visiem šiem dokumentiem. Atkal sazinājos ar VDK izpētes komisiju… Viss notika dramatiski: pie manis tika vests Neo bez mobilā telefona, lai izslēgtu jebkādu sekošanu. Tas notika pērnā gada 17. decembrī. Pie manis ieradās Neo ar diviem lieljaudas skaneriem, un 20 stundu laikā mēs šo kubikmetru digitalizējām. Tagad tas glabājas mākonī… Ja Krievija atver un publicē tos maisus, kas ir viņu arhīvā, tad tas ir efektīvākais ierocis pret tādu pūli, kādi mēs esam. Mēs neesam nācija, mēs esam pūlis, jo neesam savstarpēji neko izrunājuši.

A. J.: – Pūlis, kura uzmanību iespējams noturēt kā zīdainim – uz trim minūtēm… Labi, čekas aģentu tēma turas pasakaini ilgi – kādu mēnesi. Bet problēma ir tāda, ka latvieši nedomā par nākotni. Pat Ždanoka sludina «Revolūcija vai nāve!», «Tagad vai nekad!», bet mēs savstarpēji plēšamies par nebūtiskām detaļām. Mēs iznīcinām paši sevi ar šīm neauglīgajām diskusijām. Domāju, ka VDK izpētes komisijai vajadzētu meklēt atbildes uz jautājumu: kurš vainīgs Andra minēto dokumentu kubikmetra pazušanā?

A. P.P.: – Tie jau nav vienīgie dokumenti, kas pazuda: Saldū ar rajona izpildkomitejas rīkojumu Nr. 181 1991. gada 28. augustā tika iznīcināti 20 maisi ar Saldus rajona LKP materiāliem 367,5 kilogramu svarā. Bet no VDK izpētes komisijas es gribētu sagaidīt skaidrojumu par to, kas ir sadarbība. Rodas priekšstats, ka ziņotāji vienkārši ir lūrējuši pa logiem… Nu, tās ir muļķības. Katrs aģents veica konkrētu uzdevumu, bet neviens no viņiem neredzēja bildi kopumā. Turklāt VDK bija stingra sistēma, lai aģents nevarētu apmuļķot savu virsnieku. Otrā lieta… Nesen iznāca Ievas Lešinskas rediģētā viņas tēva dubultaģenta Imanta Lešinska grāmata. Tur melns uz balta rakstīts, ka kāda prominenta viešņa no Kanādas ieteica Valsts drošības komitejai, precīzāk, Latvijas komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, trimdas latviešus dēvēt par klaida latviešiem. 2000. gadā es, būdams students, kursadarbā pētīju, vai korekti bija notikusi Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana par Valsts prezidenti. Dažādos avotos atradu, ka vienīgā prominentā viešņa no Kanādas, kas tajos laikos ciemojās Latvijā, bija Vīķe-Freiberga. Šodien interneta avotos saistībā ar Vīķi- Freibergu var atrast viņas iecerēto nosaukumu – klaida latvieši. Šis nosaukums sašķēla latviešu trimdu, jo konservatīvākā trimdinieku daļa sevi neuzskatīja par klaidoņiem. Sakiet, vai šāds pakalpojums bija sadarbība ar VDK? Kaut kāds aģentiņš, kas konservu fabrikā klausījās, vai darba kolēģi nestāsta pretpadomju anekdotes, salīdzinājumā ar prominentās viešņas ieteikumiem Valsts drošības komitejai… Kurš sadarbojās vairāk? Ne jau šī tautasdziesmu vācēja interesēja čekistus, viņus lielākoties interesēja rūpnieciskā spiegošana, proti, viņas vīrs, kurš tajā laikā bija saistīts ar IBM.

A. J.: – Domāju, maisos sēž arī godājami akadēmiķi, kuriem toreiz tika dota iespēja stažēties ārzemēs vairākus gadus. Viņi pēc tam rakstīja ziņojumus par redzēto, uzņēma sakarus utt. Bet diez vai viņi nodarīja kādu ļaunumu padomju latviešu tautai. Gan toreiz notika rūpnieciskā spiegošana, gan tagad tā notiek visā pasaulē. Šis jautājums ir jāpēta kompleksi. Bet tagad sanāk tā: pie visa vainīgi ir komunists Rubiks, čekists Bojārs un ziņotājs Rokpelnis. Svētā trīsvienība…

A. P.P.: – Tā ir traģiska tēma, ko patlaban apspriežam. Neredzu risinājumu, kā tikt galā ar šo uzpūsto bubuli. Bet VDK strādāja tādi paši cilvēki kā visi pārējie, mēs pazinām cilvēkus, kuri saprata drēbi un saprata, kas notiks tuvākajos gados, un Roberts Anspoks intervijā teic, ka jau 1988. gada vidū pieci čekas virsnieki izstājās no kompartijas. Tolaik mēs nebijām pat Neatkarības kustību nodibinājuši, kur nu vēl Tautas fronti. Toties Sarmīte Ēlerte iestājās kompartijā 1989. gadā. Un ko mēs visi ieguvām? Privatizācijas sertifikātus un barikāžu dalībnieka nozīmītes. Un vēl par VDK izpētes komisiju. Tai labāk vajadzētu papētīt, kā varēja gadīties, ka Vaira Vīķe-Freiberga par savas kancelejas vadītāju izvēlējās Aivaru Zaķi, kurš savulaik bija VDK uzraugošais prokurors. Savukārt VDK struktūrā – tūrisma firmā Sputņik – padomju laikos darbojās Igors Pimenovs, un viņam šodien ir pielaide valsts noslēpumam. Kā tas var būt?

– Interesanti, vai bijušo VDK virsnieku prasmes tika izmantotas arī atjaunotajā Latvijas Republikā?

A. P.P.: – Jā, piemēram, Ievas Lešinskas grāmatā TSDC bijušais vadītājs Indulis Zālīte pasaka to, ka Roberts Anspaks ir pārgājis Latvijas Republikas dienestā un 1992.gadā sūtīts uz ārzemēm tikties ar CIP pārstāvjiem. Mums ar Raitu Valteru Anspaks nosauca arī CIP pārstāvja vārdu: PBLA valdes priekšsēdis Gunārs Meirovics. Anspaka uzdevums bija atrunāt Meierovicu no domas rosināt LR pilsonību dot visiem.

– Situācija ar čekas maisiem šobrīd tiešām dramatiska. Nez, vai pēc Saeimas vēlēšanām jandāliņš rimsies?

A. J.: – Ir divas iespējas: vai nu atvērt, vai nu klusēt. Gruzīni savulaik rīkojās radikāli: nosvilināja čekas arhīvu. Bet ko mums darīt? Šo jautājumu nevar atrisināt daļēji, nopublicējot, piemēram, Rakstnieku savienības vai Mākslinieku savienības biedrus – čekas aģentus. Viss, manuprāt, saistīsies vēlēšanu kopējā ķēdē. Bet paskatīsimies, kādi būs vēlēšanu rezultāti. Un paredzu, ka mums būs vēl kāda «dāvana» līdz Saeimas vēlēšanām. Es nebrīnītos, ja Maskava nopublicētu savu maisu sarakstu, sak, še jums uz simtgadi… Daudzi ironizē par teicienu «krievi nāk», bet viņi vienmēr te gribēs nākt, un problēma jau nav krievos, bet latviešos: mēs nespējam domāt valstiski, mēs nedomājam par to, kas būs rīt un kā latviešu tauta attīstīsies.

A. P.P.: – Man skaidrs, ka esošajā politiskajā izkārtojumā šos maisus vaļā nevērs. Katram, kam ir interese par to, kas par viņu ziņots, iesaku aiziet uz SAB un to noskaidrot – kamēr maisi vēl nav sadedzināti.

January 28, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

I.Knaģis: Atcerēsimies čekas ģenerāļa teikto

Publicists Ilmārs Knaģis: Atcerēsimies čekas ģenerāļa teikto

http://www.la.lv/publicists-ilmars-knagis-atceresimies-cekas-generala-teikto/?replytocom=9586990#respond

Laikam neviens čekists dzīvē neko pareizāk par savu kantori un tā pekstiņiem nav teicis kā vecais čekas ģenerālis Edmunds Johansons par čekas atstātajiem maisiem Latvijā – augšgals bijis aizzīmogots, bet apakšgals ar parastu diegu aizšūts. Vai pēc Johansona teiktā vispār ir vairs vērts par tiem maisiem runāt?

Nav jābūt īpaši gudram, lai saprastu, ka vecais čekists teikto nav domājis nopietni. Bet vai mēs zinām, kā īsti tās čekistu lietas tika fabricētas?

Katrā tautā ir arī tāda ļaužu suga, kas tam kaut uz brīdi piešķirto privilēģiju uzskata par varu. Kaut vai uz neilgu laiku. Tādu cilvēku sugu labi aprakstījis manis cienītais krievu rakstnieks Viktors Astafjevs. Bez tādām rakstura īpašībām čekā nebija ko darīt.

Man ar čekas kantori ir nācies diezgan daudz saskarties. Jāatzīst gan, ka vairāk ar tās darbības sekām un varbūtībām, kā varēja rasties arī daļa to čekas maisu satura.

Pašā atmodas sākumā man bija draugs Juris Pukše. Labs draugs. Tagad jau viņsaulē. Abi bijām izsūtīti. Es 15 gadu vecumā, Juris – 14. Es Jeņisejas lejtecē, Juris Parabeļā Obas upes baseinā. Pēc atgriešanās Latvijā 1947. gadā mani 1949. gadā izsūtīja otrreiz, bet Juri otrreiz neizsūtīja.

Kad kinorežisore Dzintra Geka sāka apsekot no Sibīrijas atgriezušos izsūtīto bērnu otrreizējo izsūtīšanu, Jurim bija “cemme”, kādēļ viņš neesot otrreiz izsūtīts? Viņš pieļāva, ka varbūt tajā jaunības dullumā, “po pjanke (dzērumā) viņš ko tādu parakstījis, ko tagad vajadzētu nožēlot? Pēc kāda laika viņš smaidīdams nolika man priekšā Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas dokumentu, paša Induļa Zālītes parakstītu, ka Juris Pukše nekādās attiecībās ar VDK nekad nav bijis.

Vēl viens piemērs. Komunistu valdīšanas laikos visa ģeoloģija bija stingrā VDK uzraudzībā. Manai sievai Lidai, rakstot atskaites u. tml., visai bieži nācās ģeoloģijas fondos ņemt dažādus materiālus. Visu zem paraksta, protams, no čekista rokām. Darbu beidzot, atkal čekistam jādod paraksts. Bet, ja darba laikā jāaiziet uz tualeti (atvainojiet!), atkal tā pati procedūra un atkal paraksts.

Kas tolaik tādus sīkumus “ņēma galvā”? Bet pašā atmodas sākumā sieva man izstāstīja par tiem fondiem un viņas daudzkārtējiem parakstiem. Es tūlīt pie tā paša I. Zālītes un nākamā dienā nolieku sievai priekšā paša Zālītes parakstītu papīru, ka nekādas attiecības ar to “trīs burtu” iestādi viņai nav bijis. Jā! Attiecības nav, bet desmitiem Lidas parakstu taču ir. Un vai kāds Jura paraksts tomēr neklejo kaut kur tajos čekas koridoros?

Bet es? Kur mans vārds? Varbūt pēc manis arī tie maisi sēro?

Kur tagad ir tas mans uzvārds ar sarkanu strīpu pasvītrots, ko es nejauši ieraudzīju čekista piezīmju grāmatiņā 1988. gadā Jura Alunāna ielā (tur, Kultūras darbinieku namā, sākumā apmetās arī Rīgas politiski represēto klubiņš Igora Noskova vadītais). Čekists bija atnācis jautāt, cik kādreizējo izsūtīto Rīgā vēl palicis. Čekas pekstiņi? Es toreiz teicu, lai paskatās sava kantora šņorgrāmatās.

Es bieži domāju, kā šis viss izskatīsies pēc gadiem piecdesmit? Par čeku tikai leģendas? Ne atmiņas vairs? Lai Dievs dod! Ne vienreiz vien es esmu teicis un arī rakstījis savās atmiņās, ka visā briesmīgajā, kas notika Latvijā 1940. un citos pirmajos krievu okupācijas gados, ne tik daudz bija ļaunuma, kā muļķība, stulbums, krievu aziātiskās izpausmes nezināšana. Bet varbūt vajadzēja stāstīt visu, ar visiem uzvārdiem, lai nākamās paaudzes neatkārtotu iepriekšējo “kļūdas”? Veltas cerības! Tās pašas “kļūdas” atkārtos.

Kāds mans labs paziņa dienām sēdēja arhīvos rakņādamies. Uzrakstīja grāmatu par viņa pagastā čekas represētajiem. Grāmata bija vajadzīga. Katrā pagastā tādai grāmatai vajadzētu būt. Bet grāmatas autors man pats stāstīja, ka pie viņa nākuši cilvēki un teikuši: “Kā tu tā par manu vectēvu?”

Neesmu manījis, ka vecā čekas ģenerāļa Johansona vārdiem būtu īpaša vērība pievērsta. Lieciet tiem maisiem mieru! Vecais ģenerālis jau visu ir skaidri pateicis – augšējais gals aizzīmogots, bet apakšējais ar parastu diegu aizšūts… Varbūt es grēkoju, bet, no malas skatoties, es jau sen esmu pārliecināts, ka tie, kas maisos “rakņājušies”, pievākuši gan savu, gan citu.

January 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: