gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Polijā pieņem likumu par komunismu slavinošo pieminekļu nojaukšanu

Polijā pieņem likumu par komunismu slavinošo pieminekļu nojaukšanu


Polijas parlamenta apakšpalāta Seims ceturtdien atbalstīja grozījumus pērn pieņemtajā likumā, kas aizliedz komunisma vai citas totalitāras iekārtas propagandu ēku un objektu nosaukumos, vēsta interneta vietne Onet.pl, norādot, ka dokuments paredz nojaukt komunismu slavējošus pieminekļus, tostarp Sarkanās armijas memoriālus.

Grozījumus atbalstīja 408 deputāti, septiņi balsoja “pret”, bet 15 atturējās.

Pērnā gada aprīlī pieņemtais likums par komunisma propagandas aizliegumu neregulēja jautājumus par komunistiskā režīma laika pieminekļiem.Seima pieņemtajos grozījumos skaidrots, ka ar šādiem pieminekļiem un citiem līdzīgiem objektiem “nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu”.

Grozījumi gan neattiecas uz pieminekļiem, kas atrodas kapos vai citās apbedīšanas vietās, objektiem, kas nav izstādīti vispārējai apskatei, vai kas tiek demonstrēti zinātniskos nolūkos, mākslas radīšanai, kā arī pieminekļi, kas iekļauti arhitektūras pieminekļu reģistrā.

Visus memoriālus, kas neietilpst minētajās kategorijās, paredzēts demontēt 12 mēnešu laikā pēc grozījumu stāšanās spēkā.

Ekspertu aplēses liecina, ka Polijā atrodas vismaz 469 šādi objekti. 250 no tiem ir veltīti Sarkanajai armijai.

Likumprojekta pavadvēstulē norādīts, ka, “saglabājot nosaukumus iestādēm un pieminekļiem, kas godina notikumus un cilvēkus, kuriem bijusi noziedzīga ietekme uz Polijas vēsturi, tiek dota iespēja totalitārisma aizstāvjiem virzīt savus uzskatus, kam ir negatīva ietekme uz sabiedrību”.

Komunistiskā režīma laika pieminekļu nojaukšanu pērn rosināja Polijas Nacionālās piemiņas institūts (IPN). IPN direktors Lukašs Kaminskis toreiz norādīja, ka šādi pieminekļi simbolizē “komunistiskās sistēmas kundzību Polijā”. Tolaik Polijas mediji vēstīja par vairāk nekā 500 pieminekļiem, kas sabiedriskās vietās ierīkoti “pateicībā PSRS”. Tika ziņots, ka vairumā gadījumu pieminekļi uzstādīti Sarkanās armijas pārstāvjiem un nevis pašiem poļiem. Tika rosināts pēc demontāžas pieminekļus novietot muzejā.

June 26, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

17. jūnijā Baltijas ielās iebrauca sarkanie tanki

Juris Ciganovs, 17. jūnijs, 2017  Lasīt visu rakstu: http://www.la.lv/3000-tanku-pret-baltijas-valstim/

“Mierīgā” okupācija: 17. jūnijā Baltijas ielās iebrauca sarkanie tanki

Foto no Kara muzeja krājuma
Foto no Kara muzeja krājumaFoto no Kara muzeja krājuma
Padomju armijas tanki Daugavmalā 1940. gada 17. jūnijā.

Plānojot iebrukumu Baltijas valstīs, Maskavā ņēma vērā, ka militārā sadarbība starp Baltijas valstu armijām reāli nepastāv.

Latvijā 17. jūnijs – brīdis, kad 1940. gadā sarkanarmijas tanki parādījās mūsu valsts pilsētu ielās, – ir viena no kalendāra “sarežģītajām” dienām. Lai kā to arī sauktu un attaisnotu mūsu austrumu kaimiņvalstī un atsevišķi pašmāju darboņi, ir jārunā tieši par padomju puses gatavotu un 1940. gada vasarā īstenotu militāru Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekarošanas operāciju.

Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā mūsdienās pārsvarā aplūko tikai kā politisko notikumu virkni, vien nedaudziem pētniekiem apskatot arī notikumu militāro pusi.

Gan 1939. gada rudens, gan 1940. gada jūnija notikumus Padomju Savienības politiskā un militārā vadībā bija plānojusi arī kā bruņota spēka akcijas un sarkanās armijas bruņotu invāziju gadījumā, ja “mierīgas” Baltijas valstu okupācijas plāni neīstenosies, kā tas bija noticis Somijā. To, ka PSRS gatavojās militāram iebrukumam Baltijas valstīs, grāmatā “Staļina garām palaistā iespēja” savulaik uzsvēra arī Krievijas vēsturnieks M. Meltjuhovs.

Tiesa, savos pēdējos darbos viņš uzskatus ir mainījis… Gatavošanos sarkanās armijas iebrukumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā min vēl vairāki Krievijas pētnieki, kuru publikācijas skar sarkanās armijas kara apgabalu un kaujas vienību struktūras, skaitliskā sastāva un kaujas nodrošinājuma pētīšanu.

“Baltijas protektorāts”

Pēc 1939. gada 23. augusta Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un vēlāk parakstītās papildvienošanās noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā.

Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just drīz pēc līguma parakstīšanas. Jau septembrī PSRS sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju.

Sarunas beidzās ar padomju bāzu un karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti Latvijai un Lietuvai. Rezultātā 1939. gada rudenī trijās Baltijas valstīs izvietoja padomju bāzes, kurās sarkanās armijas kopējais kontingents 1940. gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabalu un mīnmetēju, 526 lidmašīnas (šajā skaitā neietilpst padomju Baltijas kara flotes militārpersonas Igaunijā un Latvijā). Izvietotā sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju kopskaitam, bet tehnikas ziņā bija pārāks.

Padomju bāzes Igaunijā izvietojās pārsvarā salās, Latvijā – Liepājā un Ventspilī un to apkārtnē, Lietuvā – gar Lietuvas–Vācijas jauno robežlīniju. Vēl pirms tam padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu plānot militārā spēka akcijas pret katru no valstīm – gadījumā, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Padomju kaujas grupējumi un kaujas operāciju plāni 1939. gada rudenī tika veidoti pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atkarībā no tā, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā brīdī veda sarunas par bāzu izvietošanu.

No 1939. gada 28. septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm bija koncentrēti šādi sarkanās armijas spēki: 437 230 vīru, 3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 21 919 automašīnas un 2601 lidmašīna. Jāpiemin, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija kopējo aizsardzības plānu pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.

Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem. Atlika gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana.

Trīs armiju iebrukums

Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.

1940. gada 3. jūnijā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kuru uzticēja PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Aleksan­dram Loktionovam. Tajā pašā dienā izdeva PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941. gada 1. janvārim “sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju” un rezerves virsnieku atvaļināšanas atlikšanu “līdz īpašam rīkojumam”.

1940. gada 4. jūnijā Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācības. Vienlaikus padomju garnizonos Baltijas valstīs izsludināja pilnīgu kaujas gatavību. 8. jūnijā Loktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.

Jāatzīmē, ka līdzīgi kā pusgadu agrāk, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir pašās Baltijas valstīs izvietotais kontingents, otrkārt – Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt – Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītajai 8. armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju. Gadījumā, ja Igaunijas armijai palīgā nāktu Latvijas armija, padomju 8. armijai bija jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu izvērsa padomju 3. un 11. armijas.

Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. 8. armija, kā jau minēts, uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas virzienā uz Alūksni un Valku ar šādu uzdevumu – virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3. armijai būtu uzdevums, iz­ejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11. armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana.

Vēlākā sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas–Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.

Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militāra spēka lietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja sadarbība.

Pārņemt, bloķēt

Vienlaikus ar sarkanās armijas daļu ienākšanu Latvijas teritorijā 17. jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.

Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija: ap 435 000 vīru, 8000 lielgabalu, vairāk nekā 3000 tanku, ap 2600 kaujas lidaparātu. Kā Baltkrievijas īpašā kara apgabala Kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: “Armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.” Laikabiedru atmiņas vēsta, ka pie Latvijas–Lietuvas robežas latviešu virsnieku uzrunātais padomju tanka komandieris teicis, ka viņš pilda kaujas pavēli.

Padomju puse neizslēdza, ka nāksies īstenot pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc attiecīgo kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai. Saskaņā ar 1940. gada 8. jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatam un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Vienlaikus līdz 16. jūnijam bija jāsagatavo sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās.

Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām. Tajā pašā laikā Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes
60 000 – 70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940. gada 12. jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde. Tajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas Jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā un Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus; pārtraukt jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm; bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņingradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.

Bija plānots, ka iespējamā kaujas operācijā piedalīsies 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas Jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.

Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas. 14. jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17. jūnijā Latvijas, dienu vēlāk – Igaunijas robežu. Papildu jau izvietotajam sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas nodrošināja triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

June 17, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

14.06.2017.

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda.

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var, protams, teikt, ka “Helsinkus 86” nodibināja agrāk, ka Krišjāņa Barona dzimšanas 150. jubilejas svinēšana 1985. gadā jau bija ar atmodas vēsmām gaisā. Taču tieši 14. jūnijā priekš trīsdesmit gadiem notika pirmie publiskie pretpadomju “kalendāra nemieri”.

Varētu ironiski brīnīties, nez kāpēc nemana plašu atmodas sākuma svinēšanu, kādu tāds notikums būtu pelnījis. Labi, ko izlikties ar “nez kāpēc”, skaidrs, ka šī ir neērta gadadiena, jo atmodu nesāka vis pašpasludinātie latviešu padomju inteliģences gaišie spēki, bet vienkārši latviešu tautas varoņi — Eva Biteniece, Rolands Silaraups un citi.

Tāpēc paldies tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas gadadienu piemin, un visu cieņu Kaŗa mūzejam, kas šodien, 14. jūnijā 16.00 atklāj bezmaksas izstādi “Uzdrošināšanās” par cilvēkiem, kuŗi pirmie pēdējos komūnistiskā režīma gados uzdrošinājās mest izaicinājumu padomju okupācijas režīmam un sākt nevardarbīgu cīņu pret to.

June 14, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atgādinājums par kādu 1940. gada jūnija padomju dokumentu

Viesturs Sprūde: Atgādinājums par kādu 1940. gada jūnija padomju dokumentu

Katru gadu, tuvojoties 17. jūnijam, ko 1940. gada vasaras notikumu dēļ piemin kā Latvijas okupācijas dienu, krievvalodīgajos medijos parādās raksti, kuros tiek apšaubīta, noliegta Latvijas padomju okupācija un padomiskā garā spriedelēts par “darbaļaužu revolūciju”, kas gāzusi “izkurtējušo Ulmaņa režīmu” vai “brīvprātīgu pievienošanos”. Tiek izgudrotas dažādas konstrukcijas, piesaukti visdažādākie iemesli, lai tikai attaisnotu faktu, ka sarkanā armija toreiz militārā operācijā iznīcināja trīs neatkarīgas valstis – Latviju, Lietuva, Igauniju. Jā, tieši militārā operācijā, kaut padomju stila vēstures piekritēji un lielkrievu šovinisti gatavi skriet ar pieri sienā, atkārtojot, ka toreiz neviens neesot šāvis, viss ritējis mierīgi, un kas tad tā vispār par okupāciju, ja neviens nešauj.

Tomēr, kā mēdz teikt, vārdus no dziesmas neizrausi, tāpat kā no vēstures nevar izraut PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko un sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Šapošņikova 1940. gada 9. jūnija pavēli PSRS Baltijas jūras kara flotes komandierim viceadmirālim Tribucam. Minētā pavēle mūsdienās nav nekāds noslēpums. Tā ir pieejama internetā un iekļauta vairākos dokumentu krājumos.

Par šo dokumentu mums atgādina arī “Latvijas Avīzes” lasītājs Vecumnieka kungs. Ir pamats domāt, ka Krievijas arhīvu slepenajos plauktos slēpjas vēl citi tamlīdzīgi rīkojumi, taču, lai saprastu, kas 1940. jūnijā notika, pietiek arī ar šo gana daiļrunīgo. Tātad komisārs Timošenko un maršals Šapošņikovs pavēl Sarkankarogotajai Baltijas flotei ar 1940. gada 12. jūniju būt gatavai KAUJAS uzdevumu izpildei. Šie uzdevumi ir: “Pēc Ļeņingradas kara apgabala karaspēka komandiera rīkojuma, sagrābt Igaunijas un Latvijas kara flotu kuģus, kas atrodas bāzēs un reisos, sagrābt Lietuvas kara floti (Palangā); sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot jūras sakarus starp šīm valstīm; sagatavot un organizēt desantu izsēšanos Paldiskos un Tallinā, pēc Ļeņingradas kara apgabala karaspēka komandiera rīkojuma, sagrābt Tallinas ostu un krasta baterijas Nargenas un Vulfa salā un būt gataviem sagrābt Surupas baterijas no sauszemes; slēgt Rīgas jūras līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu jūras līcī un Baltijas jūrā, lai nepieļautu šo valstu valdību evakuāciju un karaspēka un īpašumu izvešanu; organizēt pastāvīgu un drošu sardžu dienestu Somu jūras līcī no Somijas puses un Baltijas jūrā no Zviedrijas un no dienvidiem; ciešā sadarbībā ar sauszemes karaspēku līdzdarboties Ļeņingradas kara apgabala karaspēka uzbrukumam Vezenbergai (Rakverei); ar iznīcinātājaviācijas darbību palīdzību nepieļaut Igaunijas un Latvijas aviācijas pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju”. Pavēles noslēgumā norādīts, ka precīzu kaujas darbību sākumu dos Ļeņingradas kara apgabala karaspēka komandieris.

“Sagrābt”, “nepieļaut”, “pārraut” – ļoti miermīlīga retorika, vai ne? Žēl, ka vēsturnieku rīcībā vēl nav citu dokumentu, kas raksturotu padomju sauszemes karaspēka darbības. Tomēr zināms, ka iebrucēji rēķinājās ar baltiešu pretošanos un bija pat veikti priekšdarbi gūstekņu nometņu ierīkošanai. Tādas parasti nerīko, ja kādu pošas miermīlīgi atbrīvot.

June 13, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Filmas “Mēs atgriezāmies” pirmizrāde

Filmas “Mēs atgriezāmies” pirmizrāde

Bez pagātnes nav nākotnes.

14. jūnijā plkst. 14:00 Okupācijas muzejā (Raiņa bulvāris 7) tiks demonstrēta režisores Ingas Nesteres dokumentālā filma “Mēs atgriezāmies”.

IEEJA UZ FILMAS SEANSU IR BEZ MAKSAS


1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta naktīs Latvijā liktenis ievilka smagas rētas tūkstošiem cilvēku sirdī un dzīvē. Šajās divās naktīs daudzu māju durvis tika atvērtas ar čekistu zābaku spērieniem, un toreiz vēl mazus bērnus, kopā ar mātēm, tēviem, brāļiem, māsām un vecvecākiem, sasēdināja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju. Šo bērnu vidū bija arī četras meitenes – kurzemniece Gaida Kalniņa, latgaliete Beāta Ločmele, zemgaliete Brigita Kaukule un vidzemniece Nita Matvejeva. Viņas visas nonāca Sibīrijā, taču skarbajos apstākļos izdzīvoja un atgriezās, lai vēstītu par komunistisko genocīdu nākamajām paaudzēm.

Dokumentālā filma ir stāsts par katru no viņām un viņu ceļu uz Sibīriju un atgriešanos Latvijā. Tas ir stāsts par četru dzimtu mājām, kas tika zaudētas un atgūtas. Tas ir arī stāsts par to, kā varētu būt bijis kā uzplauktu un attīstītos šīs saimniecības un ģimenes, ja rupja sveša vara neiejauktos, visu izpostot. “Mēs atgriezāmies” vēsta par lielu mīlestību pret savu dzimto vietu, Latviju, un ģimeni, par spēju mīlēt un, par spīti visam, dzīvot tālāk ar gaišu skatu nākotnē.

Ieskats filmā “Mēs atgriezāmies”

June 12, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā

Latviešu debija pirms 80 gadiem, ko vērts neaizmirst

Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā

Ilgvars Misāns 7.jūnijs 2017

Viss raksts un komentāri:  https://www.irlv.lv/2017/6/7/latviesu-debija-pirms-80-gadiem-ko-verts-neaizmirst


Apaļas gadskārtas mudina no mūsdienu viedokļa paraudzīties uz agrāk plašu rezonansi izraisījušiem, bet laika gaitā no sabiedrības atmiņas pagaisušiem pagātnes notikumiem. 1937.gada augustā Rīgā sarīkotā Pirmā Baltijas jūras reģiona vēsturnieku konference bija ne tikai dalībnieku skaita ziņā lielākais reģiona vēsturei veltītais zinātniskais forums, bet arī Latvijas vēstures institūta debija liela mēroga starptautiska pasākuma organizētāja lomā.

Augusts Tentelis uzrunā konferences atklāšanā 1937.gada 16.augustā teica: “Concilium historicorum, qui labores nostros viderent atque aestimarent, in urbe Riga convocare”. Tulkojumā no latīņu valodas: ”Sasaukt Rīgas pilsētā vēsturnieku sanāksmi, kam jāparāda un jādod novērtēt mūsu darbs.”
No 326 konferences dalībniekiem, un skaita ziņā tā ir pielīdzināma kongresam, 141 ieradās no ārzemēm – Zviedrijas, Polijas, Igaunijas, Vācijas, Dānijas, Lietuvas, Norvēģijas, Somijas, Francijas, Itālijas un Ungārijas. Konferencē nepiedalījās Baltijas jūras reģiona lielvalsts Krievija jeb Padomju Savienība, turpretī interesi par to izrādīja Francijas, Itālijas un Ungārijas pārstāvji, kaut gan šīs valstis no Baltijas jūras šķir simtiem kilometru.
Ideja par lielas starptautiskas konferences rīkošanu Rīgā radās drīz pēc Latvijas vēstures institūta dibināšanas 1936.gada janvārī. Tā paša gada maijā institūta vicedirektors, LU profesors Francis Balodis apmeklēja Stokholmu un iepazīstināja vietējās universitātes rektoru Svenu Tunbergu ar plānoto iniciatīvu, gūstot zviedru kolēģa atzinību un atbalstu. Institūta 1936.gada 5.septembra sēdē tika pieņemts oficiāls lēmums konferenci kopā ar Latvijas Universitāti rīkot 1937.gada augustā. Tika izveidota organizācijas komiteja ar Augustu Tenteli priekšsēdētāja un Franci Balodi ģenerālsekretāra amatā.
Tā bija akadēmiska, taču režīmam ļoti tuvu stāvoša un politiski angažēta institūcija, kas bija tieši pakļauta Izglītības ministrijai, turklāt institūta direktors Tentelis vienlaikus bija arī izglītības ministrs. Institūtu dibinot, režīms tiecās politiski ietekmēt vēstures zinātni kā latviešu tautas vienotību un nacionālo identitāti stiprinošu resursu. Saskaņā ar valsts politiskās vadības priekšstatiem vēstures procesa traktējuma centrā bija jāatrodas latviešu tautai.
Likumā par Latvijas vēstures institūtu bija teikts, ka tā “uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”. Šis konceptuālais uzstādījums nebija domāts tikai iekšējai lietošanai. Organizējot 1937.gada konferenci, Latvijā valdošā autoritārā režīma un tai tuvu stāvošās vēsturnieku elites nolūks bija izmantot šo notikumu ne tikai zinātniskiem, bet arī vēstures politizācijas un politiskas propagandas mērķiem.
Iepazīstinot starptautisko sabiedrību ar latviešu pagātnes skatījumu, rīkotāji vēlējās demonstrēt jaunās nacionālās vēstures zinātnes sasniegumus.
Tāpēc latviešu referenti nepievērsās visu Baltijas jūras reģionu aptverošai problemātikai, bet saskaņā ar režīma nostādnēm uzstājās ar tēmām par latviešu tautas un lokālo vēsturi.
Konferences atklāšanas plenārsēde notika 16.augustā nesen uzceltajā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tenteļa uzrunai latīņu valodā sekoja Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ievadruna. Ar politisku degsmi viņš atbalstīja nacionālās vēstures izpēti, norādot uz tautu kā vēstures veidotāju svarīgo nozīmi. Tieši skatījumam uz pagātni no tautas viedokļa, viņaprāt, būtu jākļūst par konceptuālo pamatu turpmākajiem pētījumiem, jo “ar tautas jēdziena palīdzību var gan izskaidrot katru parādību, kas līdz šim visos savos pamatos nebija izskaidrota”. Konstatējis, “ka vēl par daudz reti atsevišķas tautas izpratušas savu vēsturu kā tautas vēsturi”, Valsts prezidents prognozēja, “ka mācībai par tautām kā par vēstures pamatfaktoriem ir lemts ilgāks mūžs nekā vienai otrai, lai arī cik asprātīgai un pievilcīgai hipotēzei”. Pēc Ulmaņa domām, šādos pētījumos iegūti zinātniski rezultāti varētu iezīmēt “vadošas līnijas tagadnes un nākotnes izprašanai”.
Konferences darbs, ieskaitot divas ekskursiju dienas uz Raunu, Valmieru, Cēsīm un Siguldu, kā arī uz Talsiem, Kandavu un Jelgavu, turpinājās līdz 20.augustam plenārsēdēs un sekciju sēdēs, kur izskatīja aizvēsturi, vēstures, kultūras vēstures un kara vēstures tēmas. Bija padomāts par plašu kultūras programmu. Par godu konferencei Mākslas muzeja telpās notika izstāde “Senā Rīga”, ko atklāja Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš. Valsts Prezidenta pilī konferences dalībnieki apskatīja Pieminekļu valdes sarīkoto izstādi ar pēdējos gados Daugmales un Talsu pilskalnā atrastajām senlietām. Universitātē izlika vēsturisko dokumentu un ģeogrāfisko karšu ekspozīcijas. Operā konferences dalībnieki noskatījās baleta izrādi, lugas “Pūt, vējiņi” izrādi – Nacionālajā teātrī. Pieņemšanu konferences delegātiem sarīkoja ārlietu ministrs Vilhelms Munters, uz atvadu pēcpusdienas tēju ielūdza Valsts prezidents un konferences patrons Kārlis Ulmanis.
Vācu un franču valodā kopumā tika nolasīti 56 referāti, tai skaitā desmit latviešu vēsturnieku ziņojumi. Jau pēc gada iznāca nepilnas 600 lappuses biezs referātu manuskriptu krājums, kas pilnvērtīgi dokumentē konferences zinātniskos rezultātus. Tiesa, daļa referentu savus tekstus neiesniedza, taču krājumā tika iekļautas arī dažas publikācijas, kuru autori nebija referentu skaitā.
Referātu par plašām, visu Baltijas jūras reģionu aptverošām un politiski neitrālām vēstures tēmām nebija daudz. Par tādiem uzskatāmi tirdzniecības vēstures problemātikai veltītie ziņojumi. Uzlecošā somu vēstures zvaigzne Gunnars Mikvics analizēja tirdzniecības sakarus vēlīnajā Hanzas periodā, dānis Aksels Kristiansens vērtēja Zunda muitas reģistru kā avotu Baltijas jūras tirdzniecības izpētei.
Daudzos referātos slēptāk vai atklātāk bija jūtams politiskais konteksts un laikmeta elpa.
Ne tikai rīkotāji, bet arī citu valstu pārstāvji izmantoja konferences tribīni, lai uzturētu spēkā pretenzijas uz tā vai cita Baltijas jūras reģiona vēstures jautājuma traktējumu no savu nacionālo interešu viedokļa, tai skaitā saistot to ar politiskajām aktualitātēm. Paust šādu pozīciju savus vēsturniekus jau vairākus mēnešus pirms konferences sākuma 1937.gada maijā mudināja vācu prese – ”Danziger Vorposten” un ”Hildesheimer Beobachter”. Laikraksti sūkstījās, ka konferences organizācijas komitejā galvenokārt ir Baltijas un Skandināvijas valstu, kā arī Polijas pārstāvji, un pieprasīja, lai vācu vēsturnieki Rīgā parāda Vācu reiha plaukstošo spēku. Viņi tad arī centās, tā laika apskatnieka Jirgena fon Hēna vārdiem runājot, “parādīt pareizā gaismā vācu kolonizatora nozīmīgumu Baltijas jūras reģionā”. Vācu vēsturnieku referātos, kas bija veltīti galvenokārt viduslaiku tēmām, tika izmantoti ne tikai akadēmiski argumenti, bet ieskanējās arī tā laika propagandas retorika.
Mierīgākos toņos ieturēti bija zviedru zinātnieku ziņojumi. Arī viņu uzmanības lokā bija viduslaiku vēsture, bet visvairāk 17.gadsimts, kad Zviedrija izcēlās kā Baltijas jūras reģiona lielvara. Tika runāts gan par Gotlandes un Rīgas stāvokli Zviedrijas karaļvalstī, gan par Zviedrijas aizjūras provincēm Igauniju un Vidzemi, kam “zviedru laiki” esot bijuši sociālā taisnīguma un humānisma laikmets.
Aktuālā ģeopolitiskā situācija ietekmēja vairāku poļu vēsturnieku iztirzāto tēmu saturu. Lielākā daļa viņu referātu bija veltīti Baltijas jūras reģiona dienvidu piekrastes zemēm un to nozīmei Polijas politikā, īpaši izceļot šo teritoriju vēsturisko saistību ar Poliju.
Saprotamu iemeslu dēļ poļu pētnieki īpašu vērību veltīja tolaik no Polijas atšķeltajai Dancigai jeb Gdaņskai. Vienlaikus jāuzteic vairākos referātos atainotā padziļinātā Dancigas un Rīgas sakaru izpēte un inovatīvais abu nozīmīgo Baltijas jūras ostas pilsētu salīdzinājums. Nedz viena, nedz otra no šīm pētniecības līnijām nav guvušas pienācīgu turpinājumu līdz pat mūsu dienām.
Lietuvieši, līdzīgi latviešiem, lielākoties piedāvāja šauri lokālu tematiku. To pašu var teikt par igauņiem, gan ar vienu izņēmumu – programmatisko Tartu universitātes profesora un prorektora Hansa Krūsa referātu. Tā kā viņa pirms 80 gadiem paustās domas var būt noderīgas arī mūsdienās, ir vērts to iztirzāt mazliet detalizētāk.
Krūsa referāta saturs bija daudz plašāks par virsraksta tēmu “Cīņa par Baltijas jūru kā vēstures pētniecības uzdevums”.
Tā galvenā vērtība bija vairāki priekšlikumi par Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes institucionālo organizāciju un koordināciju, lai panāktu tās sistemātiskumu nākotnē. Par ideālo kopīgās pētniecības mērķi, pēc Krūsa domām, bija jākļūst monumentālai visaptverošai Baltijas jūras reģiona vēsturei, lielam eposam, “kas būtu piemineklis ne tikai uzvarētājiem, bet arī uzvarētajiem, ne tikai lielajiem, bet arī mazajiem”. Lai sasniegtu rezultātu, nepieciešams, pirmkārt, pārdomāt, kā vislabāk sadalīt darbu pie atsevišķiem tematiem un laika periodiem Baltijas jūras reģiona vēsturnieku starpā, turklāt iesaistot ne tikai zinātniekus no valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru – Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju Lietuvu, Latviju, Igauniju, Krieviju un Somiju, bet arī pārstāvjus no agrākajām jūras lielvarām Holandes un Anglijas, kā arī no Francijas, kam bija cieši vēsturiski sakari ar Zviedriju, Dāniju un Krieviju.
Otrkārt, Krūss ierosināja nodibināt attiecīga profila starptautisku institūtu, kas būtu kopīgi jāfinansē visām Baltijas jūras reģiona valstīm. Institūtam jāaptver visi Baltijas jūras reģiona vēstures aspekti – gan politiskā, gan saimnieciskā, gan kultūras joma. Pētījumu rezultātu regulārai publicēšanai nepieciešams nodibināt jaunu zinātnisku izdevumu, jo esošā zinātniskā periodika, piemēram, poļu ”Baltic Countries” vai vācu ”Jomsburg”, pēc Krūsa domām, bija neobjektīva un pārāk ideoloģiski orientēta uz attiecīgo zemju interesēm. Par institūta uzdevumiem jākļūst arī bibliogrāfijas sagatavošanai un regulārai jauniznākušās literatūras recenzēšanai. Visbeidzot, centralizētajam institūtam būtu jāorganizē starptautiskas Baltijas jūras reģiona vēstures konferences.
Nav zināms, kādu atsaucību Krūsa priekšlikums izraisīja klausītāju vidū un vai rosināja tūlītēju domu apmaiņu.
Nedz vēlāk publicētajā referātu krājumā, nedz man zināmajos ziņojumos par konferences norisi sīkākas informācijas par to nav. Toties dažādu valstu apskatnieki neskopojās ar vērtējumiem par konferences politiskajiem un propagandas aspektiem.
Raksturīgs ir Zviedrijas delegācijas locekļa Karla Fridriha Palmstiernas teiktais laikrakstā ”Svenska Dagbladet”: ”Šī mēneša lielākais notikums ir pirmā Baltijas vēsturnieku konference, par kuru gādāja Latvijas vēstures institūts. Varu reiz par visām reizēm teikt – ja kāda valsts grib noorganizēt kultūras propagandu, tad tas jādara taisni tā, ka to darīja Latvija, un ne citādi…” Līdzīgus ieskatus laikrakstā ”Lietuvos Aidas” pauda Ignass Jonins no Lietuvas: “Latvieši, organizēdami Baltijas valstu vēsturnieku kongresu, vēlējušies ne tikai apmainīties ar zinātniskiem pētījumu rezultātiem, iztirzājot Baltijas valstu vēstures jautājumus, bet arī iepazīstināt ar neatkarīgās Latvijas sasniegumiem kultūras laukā. Šo mērķi kongress arī pilnīgi sasniedza.”
Haralds Jorgensens Kopenhāgenas ”Historisk Tidsskrift” kritizēja vācu referentu pūliņus ar vēsturiskiem argumentiem pamatot vācu kultūras misiju Baltijas jūras reģionā. Savukārt vācbaltiešu vēsturnieks Jirgens fon Hēns Rīgā iznākošajā izdevumā ”Baltische Monatshefte” rakstīja – lai gan, ņemot vērā norises vietu, konferences priekšplānā saprotamā kārtā bija izvirzītas vēsturiskās norises Latvijas un Igaunijas teritorijā, acīmredzama bija arī ap Baltijas jūru dzīvojošo tautu pagātnes kopība. Tā viņa ieskatā ietekmē arī mūsdienas, tai skaitā aktuālo politiku.
Tika nolemts, ka nākamajam Baltijas jūras reģiona vēsturnieku kongresam jānotiek 1941.gadā Zviedrijā. Otrais pasaules karš un Eiropas sadalīšana divos ideoloģiski naidīgos blokos pārvilka šiem plāniem svītru, un arī uz nākotni orientētie Hansa Krūsa priekšlikumi Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes koordinācijā tā arī palika uz papīra. Laikam jau tie apsteidza savu laiku – pagājušā gadsimta 30.gados lielākā daļa vēsturnieku orientējās uz savu valstu vēstures izpēti to nacionālajos ietvaros.
Vēsturnieki nebija vēl raduši uzdot pagātnei kompleksus jautājumus un nodarboties ar plašām telpiskām struktūrām. Par labu nenāca arī ideoloģizācijas ēna – lielākajā daļā valstu vēstures zinātne bija pārāk pietuvināta politikai, un pēc pētījumiem par Baltijas jūras reģiona vēsturi no neitrālām pozīcijām, kas primāri balstītos uz zinātniskiem kritērijiem, pieprasījuma nebija.
Pēc 80 gadiem nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai šāds pieprasījums vēl arvien eksistē mūsdienās.
Vai Hansa Krūsa organizatoriskās idejas viņa piedāvātajā vai kādā citā formā ir aktuālas? Ja tām būtu atbalsts, kādam būtu jābūt optimālajam ietvaram, lai saskaņotu dažādas vēstures izpētes iniciatīvas, kas jau pastāv zemēs ap Baltijas jūru? Pirmais koordinētas starptautiskas pētniecības sekmīgas attīstības priekšnoteikums ir patiesa vēsturnieku interese un vēlme paraudzīties uz Baltijas jūras reģionu kā uz kompleksu vēsturisku telpu, paceļoties pāri valstu politiskajām robežām.
Tikpat svarīgs ir finansiālais aspekts. Runa nav par laikā ierobežotu, piemēram, Eiropas Savienības finansētu projektu, bet par pastāvīgām pētnieku darba vietām. Tie, kam ir pieredze konkursos par finanšu līdzekļu piesaisti, zina, cik grūti panākt atbalstu ilglaicīgu starptautisku pasākumu finansēšanai no nacionālo valstu budžetiem. Jo īpaši, ja tie nav, kā tas bija 1937.gadā, primāri saistīti ar politiskiem, bet ir orientēti tikai un vienīgi uz zinātniskiem mērķiem.

Ilgvars Misāns ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

June 8, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ceru, kamēr elpoju

Uldis Neiburgs. Mājas Viesis, 6. jūnijs, 2017

Viss raksts: http://www.la.lv/ceru-kamer-elpojulatviesu-diplomats-ludvigs-seja-1885-1962-padomju-un-nacistu-cietumos-un-soda-nometnes/

Ceru, kamēr elpoju. Latviešu diplomāts padomju un nacistu cietumos un soda nometnēs


Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks.

“Dzimtajā zemē atgriezies, es pazīstu vairs tikai sevi,” tā savās atmiņās, pārfrāzējot norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas “Brands” galvenā varoņa vārdus, savu ierašanos padomju okupētajā Latvijā 1958. gada 9. jūlijā attēlojis bijušais Latvijas ārlietu ministrs (no 1924. gada janvāra līdz decembrim), sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV (līdz 1927. gada aprīlim), ģenerālkonsuls (vēlāk – pagaidu pilnvarotais lietvedis) Lielbritānijā (no 1927. līdz 1933. gadam) un sūtnis un pilnvarotais ministrs Lietuvā (1923, 1934 – 1940) Ludvigs Sēja.

Apgādā “Lauku Avīze” sagatavots unikāls izdevums, kurā pirmoreiz būs publicēta Ludviga Sējas pašrocīgi rakstīta dienasgrāmata par dzīvi vācu okupētajā Latvijā no 1941. gada 4. jūlija līdz 1944. gada 26. aprīlim un jau vēlāk sarakstītie memuāri par atrašanos nacistu un komunistu cietumos, soda nometnēs Latvijā, Polijā un Krievijā un nometinājumā Komi APSR līdz pat 1958. gada vasarai, kad L. Sējam radās iespēja pakāpeniski atgriezties uz pastāvīgu dzīvi savā dzimtenē.

Ludviga Sējas krimināllieta vēl joprojām glabājas bijušās PSRS Valsts drošības komitejas arhīvā (pašreizējā – Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālajā arhīvā) Maskavā, bet viņa dienasgrāmata un atmiņas mūsdienās ir pieejamas ASV Hūvera institūta arhīvā Stenfordā, Kalifornijā. 2. jūnijā sagaidot L. Sējas 132. dzimšanas dienu, šajā “Mājas Viesa” numurā ir publicēti izvilkumi no L. Sējas atmiņām par dzīves apstākļiem ieslodzījumā Štuthofas koncentrācijas nometnē nacistu okupētajā Polijā un Lefortovas cietumā Padomju Savienībā, kā arī unikālas fotogrāfijas no L. Sējas privātā arhīva, ko vairāku gadu desmitu garumā ir saglabājuši viņa tuvinieki – Kalniņu dzimta. Tā ir viena no vērtīgākajām vēstures liecībām, kas nesen nonākusi Latvijas Okupācijas muzeja rīcībā.

Ludviga Sējas mūžs un pārdzīvojumi nacistu un padomju ieslodzījumā un piespiedu atšķirtība no ģimenes ir spilgta liecība Latvijas valsts un tautas traģiskajam liktenim divu noziedzīgu totalitāru režīmu – staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas okupācijas varu pakļautībā un apliecinājums viņa nelokāmajai uzticībai brīvai un demokrātiskai Latvijas Republikai.
Divu okupāciju upuris

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada jūnijā PSRS vardarbīgi pārtrauca arī Latvijas sūtniecības Lietuvā (Kauņā) darbību, un L. Sēja 23. augustā atgriezās Latvijā, bet oktobrī Augusta Kirhenšteina marionešu valdība viņu oficiāli atbrīvoja no ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra pienākumiem. L. Sējam nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas sākotnējās profesijas – viņš strādāja par franču valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē. Jau nacistu okupācijas apstākļos L. Sēja kļuva par 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā izveidotās Latvijas Centrālās padomes (LCP) ģenerālsekretāru, un viņa paraksts ar 50. kārtas numuru ir atrodams arī zem pēc LCP iniciatīvas 1944. gada 17. martā tapušā 188 Latvijas sabiedriski politisko darbinieku memoranda par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Diemžēl vācu drošības iestādēm pakāpeniski kļuva zināma LCP nelegālā darbība. Kā liecina mūsdienās apzinātie vēstures dokumenti, laika posmā no 1944. gada janvāra līdz aprīlim tieši Rīgā norisinājās vismaz trīs slepenas sanāksmes ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustību pārstāvju piedalīšanos. To aktīvs dalībnieks līdzās LCP priekšsēdim Konstantīnam Čakstem un viņa vietniekam Bruno Kalniņam bija tieši L. Sēja. Nacisti viņu apcietināja 1944. gada 25. maijā un sākotnēji ieslodzīja SD galvenajā mītnē Reimersa ielā un Rīgas Centrālcietumā. 1. septembrī L. Sēju pārveda uz Salaspils nometni, bet jau 10. septembrī 304 ieslodzīto kolonnā ar kājām aizdzina uz Rīgas ostu, lai ar tvaikoni “Celebes” aizvestu uz Dancigu, no kurienes pārvietoja uz koncentrācijas nometni Štuthofā. Saskaņā ar aculiecinieku stāstīto, šo pārbraucienu L. Sējam nācās pārvarēt smagi slimam, tāpēc, noguldīts uz lāviņas un apsegts ar biezu segu, viņš guļot vaidējis un miegā kaut ko nesakarīgi runājis. Ar ieslodzītā numuru 86186 L. Sējas vārds 1944. gada 14. septembrī ir reģistrēts arī Štuthofas koncentrācijas nometnes dokumentos. Te L. Sēja, B. Kalniņš un K. Čakste kā “goda ieslodzītie” (Ehrenhäftlinge) dzīvoja 11. blokā vienā barakā kopā ar lietuviešu inteliģences pārstāvjiem. Štuthofā L. Sēja uzturējās līdz 1945. gada 25. janvārim, bet pēc tās evakuācijas tā paša gada martā nonāca brīvībā, kas gan viņam bija lemta ne pārāk ilgu laiku.

Padomju cietumos

Atrodoties Polijā, L. Sējam izdevās uzzināt, ka viņa sieva Herta laimīgā kārtā ir pārcietusi Drēzdenes bombardēšanu (jau vēlāk viņa izceļoja pie meitas Mirdzas uz Kaliforniju ASV, bet viņu dēli Juris un Andris Sējas pēc kara nonāca Austrālijā). Polijā L. Sēja stājās kontaktos ar vairākiem diplomātiem, to skaitā – amerikāņu vēstnieku Varšavā Arturu Blisu Leinu, kurš 1936. – 1937. gadā bija ASV sūtnis Latvijā, un tagad mēģināja L. Sējam palīdzēt nokļūt Rietumeiropā. Latvijas konsuls Šveicē Jānis Kļaviņš-Elanskis jau bija izgatavojis L. Sējas ārzemju pasi, tomēr atrašanās sarkanās armijas okupētajā teritorijā izrādījās nepārvarams šķērslis, lai vēl kādreiz satiktos ar savu ģimeni. Pēc kaimiņu denunciācijas L. Sēju apcietināja padomju pretizlūkošanas dienesta “SMERŠ” darbinieki. Viņu apsūdzēja par to, ka pēc atbrīvošanas no nacistu ieslodzījuma viņš nav vēlējies atgriezties Latvijā, bet uzņēmis sakarus ar kapitālistisko valstu pārstāvjiem. 1946. gada jūlijā L. Sēju nosūtīja uz PSRS un ieslodzīja Lubjankas cietumā Maskavā. L. Sējas medicīniskajā izziņā 16. jūlijā bija konstatēts miokardīts, vēdera bruka, un tas, ka viņš derīgs tikai vieglam fiziskam darbam. Pēc trim mēnešiem L. Sēju pārveda uz Lefortovas cietumu, kas izcēlās ar īpaši bargu un cilvēku fiziski un garīgi nogurdinošu režīmu. Apsūdzībā L. Sējam nepamatoti inkriminēja dzimtenes nodevību, kalpošanu vāciešiem un spiegošanu pret Padomju Savienību ārzemju izlūkdienestu uzdevumā. Svarīgi uzsvērt, ka sākotnējais soda mērs – 25 gadi ieslodzījumā – L. Sējam tika samazināts uz ievērojami mazāku termiņu – pieciem gadiem, tomēr ņemot vērā viņa pretnacistisko darbību. Vārgās veselības dēļ 1954. gadā L. Sēju atbrīvoja, bet dzimtenē viņam ļāva atgriezties tikai 20. gadsimta 50. gadu beigās. Mūža nogalē viņš strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju un mira 1962. gada 15. februārī Rīgā. L. Sēja ir apglabāts I Meža kapos netālu no Baltajiem krustiem – piemiņas vietas komunistiskā režīma upuriem.


Fragmenti no Ludviga Sējas atmiņām
“Vispārējie apstākļi nometnē bija šausmīgi. Vispirms jau bads un droša fiziska panīkšana, ja kāds nesaņēma palīdzību no brīvās pasaules. Tad mežonīgais režīms un absolūts beztiesības stāvoklis. Katrs vācietis varēja kuru katru ieslodzīto dauzīt pēc patikas, un nebija kam sūdzēties. Arī oficiāli nometnes priekšniecība nereti piesprieda miesas sodu par kaut kādiem pārkāpumiem. [..] Mirstība barakās bija liela. No rītiem pa nakti nomirušos salasīja un aizveda uz krematoriju. Bet 1944. gada decembra otrā pusē un nākamā gada janvārī šausmīgos apmēros izplatījās izsitumu tīfs. Ar utīm cīnīties bija ļoti grūti, pat mūsu privileģētajā sekcijā tās sāka parādīties. Visutainākā bija sieviešu nometne, un tur tad arī ar tīfu slimoja milzums cilvēku. Vienā barakā nesa tādas slimnieces, kuru stāvoklis bija bez cerības, un tur viņas nobeidzās bez kopšanas un ārstēšanas, kā apsētas ar utīm. [..] Sākās briesmīga mirstība. Dažu dienu mirušo skaits sasniedza 500! Un krematorijā varēja sadedzināt diennaktī tikai 240 līķus! Pārējie palika neaprakti un pie krematorijas kaudzē samesti. Kaudze auga ar katru dienu, un līķu skaits sasniedza pusotru tūkstoti. Tas bija tiešām atbaidošs, elles cienīgs skats. Līķi bija kaili, sasaluši, jo lielākā mirstība notika 1945. gada janvārī, un mēreni sala. Bet kuru katru dienu varēja uznākt atkusnis un bija kaut kas jādara, lai stāvokli glābtu. Tad nometnes priekšniecība ierīkoja improvizētu krematoriju kādu 300 metru attālumā no nometnes, taisni pretim stūrim, kur atradās mūsu baraka. Šī krematorija pastāvēja no kādu metru dziļas, metrus 30 – 40 garas un apmēram 3 metrus platas bedres, kuru piekrāva ar malku, aplejot to ar kādu degošu šķidrumu; pāri šai bedrei uzlika vecu dzelzceļa relsu gabalus, uz tiem līķus, un krematorija bija gatava. Pašiem nometniekiem vajadzēja vilkt ar līķiem piekrautus lielus ratus. To visu mēs skaidri redzējām no savas barakas. No improvizētās krematorijas puses sāka nākt šausmīga gruzdošas miesas smaka; drīz sāka krist balti pelni, jo vējš nāca no tās puses. Naktī šis lielais ugunskurs izskatījās sevišķi drausmīgs. Viņa gaismā varēja saskatīt ar dažus metrus garām kārtīm apbruņojušos kurinātājus, kuri visu laiku pūlējās aktivizēt uguni. Šī krematorija darbojās kādas 3 diennaktis, tad uz dažām dienām nodzisa. Bet līķi atkal sakrājās, atkal īstajā krematorijā nevarēja visus sadedzināt un atkal kūra sārtu meža malā. [..]

23. janvāra vakarā, kad viss bija gatavs aizbraukšanai, es vēl diezgan vēlu izgāju pastaigāties nometnes ielās. Barakā bija nemierīgi, vēl daudzi kravāja un šķiroja mantas, nāca apmeklētāji. Laukā turpretim bija jauki, jo pievakarē bija nokritis sniegs, kurš apklāja visu zemes un ēku neglītumu ar tīru, baltu segu. Sals nebija stiprs, tikai 5 – 6°. Pie debesīm mirdzēja daudzas spožas zvaigznes, aiz kādas ēkas slēpās mēness. Man prātā vijās šai atbaidošajā vietā pavadīto mēnešu atmiņas, un nu priekšā stāvēja jauni notikumi, kuri neizbēgami varēja būt labākā gadījumā smagi pārdzīvojumi, bet ļaunākā – fiziska bojāeja. Kaut ko labu cerēt nebija ne mazākā pamata. Bet vakars bija tik jauks, zvaigznes tik spožas, ka mans prāts pamazām nomierinājās, atmiņā uzpeldēja pievilcīgas pagātnes gleznas, es sāku staigāt kā sapnī. [..] Cik daudzus jaukus vakarus es tā biju staigājis, bet visbiežāk nevis viens, bet draugu, ģimenes locekļu, savu bērnu sabiedrībā. Man prātā nāca brīnišķīgi vasaras vakari, kad staigāju par smaržīgu, puķēm bagātu pļavu ar līgavu, savu vēlāko sievu, un viņa pēc smaržas uzminēja, kur tuvumā auga nakts vijolītes un mani sūtīja tās meklēt rasainajā zālē. Man nāsīs iesitās reibinoša smarža, mutē ieplūda salds, bet svaigs šķidrums, es apstājos un atmodos no šī sapņa… Dievs! Vai tiešām iespējami tādi gaiša prieka un tumša posta bezdibeņi vienā īsā dzīvē! Kur nu bija toreiz jaunā un laimīgā meitene? Viena svešā malā, no tuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem atrauta, padota visām kara briesmām, jau sirmojošiem, toreiz spoži melniem matiem, tagad izraudātām gaiši zilajām acīm! Mani pārņēma karsts, straujš izmisums, dvēselē uzliesmoja skaļš protests, bet tam nedrīkstēja padoties. Priekšā stāvēja varbūt vēl lielākas grūtības, briesmas un cīņas nekā aiz muguras.”
Ludvigs Sēja par ieslodzījumu Štuthofas koncentrācijas nometnē 1944. gada decembrī –1945. gada janvārī.

“Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks. Ēdināšana bija vēl trūcīgāka nekā Lubjankā, turklāt ēdiens bija slikti pagatavots. [..] Es biju pratināts kā reti kāds, īsti nezinu, cik reizes; ne mazāk par 80, varbūt 100 reizes, bieži 5 – 6 stundas ilgi; gandrīz vienmēr naktī. Pie manis roku bija izmēģinājuši daudzi čekisti – padomju juristi. Gluži bez sekām to neviens cilvēks nevarēja izturēt, es biju ārkārtīgi nogurdināts, zināmā mērā notrulināts, man tiešām bija nepieciešama atpūta. Bet par to nevarēja pat domāt, man bija jābūt gatavam uz jauniem pārdzīvojumiem, jaunām, droši vien, ilgstošām ciešanām. Bet pagāja viena nedēļa, pagāja otra, un nekas nenotika man par lielu izbrīnu. Pienāca skumji Ziemassvētki, skumjākie, kādus es esmu savā jau garajā mūžā piedzīvojis priekš vai pēc 1946. gada. Es Ziemassvētkus vēl tagad smagi pārdzīvoju, pat visas dienas pirms un pēc svētkiem: tad man kā sapnis par labākiem, laimīgākiem laikiem, ar pašu bērnību sākot, uzpeld apziņā tik daudzas, gaišas atmiņas, kuru kontrasts ar skumjo tagadni ir nepanesams, iznīcinošs. Bet ziemas svētki vienā no riebīgākajiem cietumiem pasaulē… Es jutu nāvi sirdī… O Death in life, the days that are no more. Es zināju arī bez mazākajām šaubām, ka tālā svešumā manu vientulību un postu smagi pārdzīvoja tie, kurus es visvairāk mīlēju, ka arī viņiem bija saindēts katrs svētlaimīgā laika brīdis, lai cik gaiši kaut kur spīdētu greznas eglītes sveces. [..] Bet es negribēju atstāt vienus tos, ko es mīlēju, I would not leave my love alone! Dvēseles dziļumos es spēcīgi ticēju, ka kādreiz būs vēl arī citādi Ziemassvētki. Vistumšākajos brīžos šī ticība mani nav atstājuse.

28. decembrī mani beidzot atkal izsauca; tomēr mani vairs neveda uz izmeklēšanas daļu, bet pa kāpnēm lejā un pa garu koridoru uz kādu svešu kabinetu. Tur kāds jauns kapteinis man nolasīja tā sauktās “sevišķās apspriedes” (osoboje soveščaņije) lēmumu manā lietā. Tātad mani netiesāja tribunāls! Par to es arī nebiju pārsteigts: viss materiāls pret mani bija pārāk šķidrs priekš kuras katras tiesas –… izņemot varbūt tiesas karikatūru. Saskaņā ar šīs “apspriedes” lēmumu man bija piespriesti 5 gadi nometnē. Faktiski tas bija administratīvā kārtā uzlikts sods, jo nevar taču uzskatīt par tiesu kaut kādu “apspriedi”, kura mani pat neredzēja, kuru es neredzēju, kuras priekšā man nebija dota iespēja aizstāvēties. Tā laika apstākļos 5 gadi bija mazākais sods politiskā lietā, norma bija 10 gadi. Daži apstākļi tātad bija ņemti vērā, visdrīzāk mocības, kādas es jau biju izcietis pie vāciešiem; katru reizi, kad maniem pratinātājiem nācās klausīties par vāciešu izturēšanos pret mani, viņi jutās manāmi neērti, kļuva rāmāki, mēģināja pārcelt sarunu uz citu lietu. Viņi izrādīja lielu ziņkārību par daudziem manas dzīves sīkumiem, bet par periodu vācu gūstā, t. i., cietumā un nometnēs neko negribēja zināt. [..] Es nu varēju atskatīties atpakaļ uz prāvu cietumu un nometņu skaitu. Savas neviesmīlīgās durvis man bija atvēruši cietumi Rīgā, Lauenburgā, Neištetinā, Legņicā (2 reizes), Lubjankā, Lefortovā; no nometnēm: Salaspilī, Štuthofā, Navicā, Hammeršteinā, Volovā. Un gals manai vazāšanai no cietuma uz nometni, no nometnes atkal uz cietumu, no viena cietuma uz otru vēl nebija ne mazākā mērā paredzams, man priekšā stāvēja vēl 5 gadi nometnēs, varbūt arī cietumos. Vai es varēju cerēt, ka izturēšu tik ilgas un dažādas mocības? Par to man bija iemesls šaubīties. Mani vairāk stiprināja cerība uz neparedzamiem notikumiem, uz iespējamām pārmaiņām, kuru raksturu es nevarēju pat apmēram noteikt. Spero, dum spiro – es ceru, kamēr vēl elpoju.”

June 7, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kurlmēmo nošaušana 1937.gadā

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Расстрел глухонемых, год 1937

 


В августе 1937 года драмкружок Ленинградского общества глухонемых готовил к 20-летию Октябрьской революции спектакль по пьесе Островского «Как закалялась сталь». Во время генеральной репетиции в зал неожиданно вошли двое в штатском.

– Кто у вас тут Тагер-Карьелли? – сурово поинтересовались вошедшие. Кто-то указал пальцем на режиссера.

– Пройдем! – коротко приказали ему неизвестные, как оказалось потом, сотрудники НКВД. А затем стали делать обыск в театре и попросили показать рабочий кабинет Тагера.

– Почему у вас тут шпаги развешаны?

Арестованных инвалидов доставляли в Большой дом, как тогда называли знаменитое здание на Литейном. «Кто твои друзья?»

– через сурдопереводчика спрашивали жертву следователи и, узнав новую фамилию, ночью забирали названного человека, приписывая ему 58-ю статью. Заставляли подписывать протоколы, в которых было написано то, что те не говорили, обещая за это освободить из-под стражи.

– Мы ставили «Отелло», «Ромео и Джульетту». Рапиры не боевые, а спортивные, – объяснили артисты.

– Понятно, оружие храните! – обрадовались находке чекисты.

Вскоре арестовали всех участников спектакля и увезли в Большой дом. Так, по воспоминаниям Давида Гинзбургского, в Ленинграде начали раскручивать так называемое «дело террористической группы глухонемых». Всего по нему было арестовано 55 человек.

Их обвинили в создании фашистско-террористической организации, будто бы связанной с германским консульством в городе. Они якобы готовили террористические акты против руководителей партии и правительства СССР, которые планировали совершить на Красной площади в Москве и на площади у Смольного, а также распространяли в Ленинграде контрреволюционную литературу.

В 30-х годах в Советском Союзе насчитывалось около 30 тысяч глухонемых. По крайней мере, столько было членов созданного для их объединения общества. В Ленинграде глухонемых было 6 тысяч человек. Среди инвалидов велась работа по ликвидации неграмотности, приобщению к спорту и культуре.

Работали свои клуб и мастерские. Выпускался стихотворный сборник под названием «На баррикадах тишины», брошюра «Берегите слух». Глухонемые ходили по городу с большими кружками, на которых было написано «Берегите слух», и собирали деньги, передавая любопытным брошюры.

Дети делали для этого цветочки из тонкой проволоки и цветной бумаги. Кто в кружку клал деньги, тому на пуговицу наматывали цветочек. Деньги шли на организацию Научно-практического института по болезням уха, горла, носа. В конце 30-х годов глухонемые собирали средства на строительство самолетов и танков «Воговец» (от названия общества – Всероссийское общество глухонемых – ВОГ).

Повод для раскрутки фантастического дела, НКВД Ленинградской области нашло быстро: члены общества, по их версии, занимаются спекуляцией кустарных художественных открыток на вокзалах и в пригородных поездах.

Дело попало сначала в руки начальника отдела борьбы с хищением социалистической собственности и спекуляцией (ОБХСС) Управления милиции Краузе. Но тот быстро смекнул, что из простой «спекуляции» можно раздуть большое политическое групповое дело и отличиться у начальства.

Особенно когда после обысков у одного из задержанных был обнаружен старый браунинг с патронами, а на квартире у некоего Стадникова нашли немецкие открытки с изображением Гитлера. Открытки – всего несколько штук – попали к Стадникову от политэмигранта из Германии, немецкого коммуниста Альберта Блюма, жившего с ним в одном доме.

Сами они были стандартными вложениями в коробки немецких сигарет, которые курил Блюм. Кстати, попади такие «улики» в руки следствия двумя годами позднее, когда был подписан пакт Молотова – Риббентропа и гитлеровцы на время стали «друзьями» СССР, глухонемые отделались бы, наверное, легким испугом, но шел 37-й год, и разнарядки по массовым арестам и расстрелам врагов народа надо было срочно выполнять.

А потому глухонемого Блюма, который тихо работал мастером в швейной мастерской, а в СССР приехал, чтобы «помочь советским товарищам строить социализм», объявили резидентом гестапо. Всех, кого он знал, загребли как членов якобы созданной им «террористической организации».

Среди них были уже упомянутый скульптор и член Ленгорсовета Тотьяминов, один из лучших в мире художников-ихтиологов В. Редьзко, учительница вечерней школы глухонемых М. Минцлова, фототехник Академии художеств Н. Брянцев и другие. Были также арестованы рабочие – передовики производства, спортсмены – победители проходившей в Москве Спартакиады Всероссийского общества глухонемых.

Тех, кто упорствовал, избивали, подвергали жестоким пыткам. Следователи торопились, спешили скорее закончить дело. Бедные сурдопереводчицы, которые обслуживали допросы и работали по 8–10 часов в день без перерыва на обед, не могли выдержать издевательств над несчастными инвалидами, которые совершались в их присутствии, и плакали.

Тогда и им начинали угрожать. Обещали, что если не будут сотрудничать, они сами окажутся в подвалах Большого дома.
В результате решением особой тройки УНКВД от 10 декабря 1937 года 34 человека из числа глухонемых были приговорены к расстрелу, а 19 человек отправили в лагеря. Самому младшему из расстрелянных было всего 22 года, а самому старшему – 64.

Но уже в 1939 году, когда Ежова сменил Берия, тех особистов, которые сфабриковали дело глухонемых, самих арестовали. А тех из несчастных, кого не успели расстрелять, в 1940 году освободили из лагерей.

Всего были арестованы 54 человека. Среди них Николай Леонтьевич Дейбнер, организовавший в 1903 г. Петербургский союз глухонемых и долгое время бывший его первым председателем; депутат Ленгорсовета Эрик Михайлович Тотьмянин, который якобы с 1934 г. являлся членом террористической организации; Владимир Владимирович Редзько — один из лучших художников-ихтиологов; Мария Сергеевна Минцлова — учительница вечерней школы глухонемых; Михаил Семёнович Тагер-Карьелли — режиссёр-постановщик, организовавший в 1920 г.

Петроградский театр глухонемых «Пантомима»; Израиль Моисеевич Ниссенбаум — профессиональный фотограф. Были арестованы высококвалифицированные рабочие, передовики производства заводов и фабрик города, фотографы и художники, члены драмколлектива ДПГ, спортсмены — участники проходившей в Москве в августе 1932 г. 1-ой Спартакиады Всероссийского общества глухонемых, на которой ленинградцы заняли первое место и получили приз. Это были люди в расцвете сил, честные труженики, прекрасные семьянины.

В следственную бригаду вошли Пасынков, Немцов, Лебедев, Шпор, Морозов. В качестве переводчиков привлекли Перлову, Симонову и Иду Игнатенко (ей было 18 лет).

В период с августа по декабрь 1937 года было арестовано 54 глухих человека.

Особо жестоким пыткам были подвергнуты 35 человек и Особой тройкой УНКВДЛ 19 декабря 1937 года приговорены по статье 58-8-11 УК РСФСР к высшей мере наказания.

Суровый приговор объяснялся особым отношением чекистов к инвалидам. Их, как жертв следственных пыток, предпочли расстрелять. Остальные были приговорены к заключению в исправительно-трудовый лагерь сроком на 10 лет. Одни были в Мордовии на строительстве железной дороги, другие в Караганде.

В Левашовской пустоши, где погребали расстрелянных, есть памятные доски, установленные родными Стадникова и Золотницкого. В журнале «ВЕС» №9-09г. дочь Золотницкого Татьяна рассказала об отце. Когда его расстреляли ей было три месяца.

Сосланные на 10 лет, глухие были освобождены, о себе рассказывали неохотно. Самуил Абрамзон подтвердил, что все 18 человек, с которыми он был вместе, подписали протоколы под принуждением.

Георгий Гвоздев заявил, что протокол был записан не с его слов, он никаких показаний не давал. Его ударили в затылок рукояткой револьвера, после этого он подписал протокол, не читая. Ростиславу Зубковскому было 16 лет, он приехал из Харбина с родителями.

Те, кто были расстреляны, реабилитированы в 1955 г

June 4, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

NKVD slepkavas. Izraksts no kāda protokola

NKVD slepkavas. Izraksts no kāda protokola

Kā šāva poļu virsniekus

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

УБИЙЦЫ ИЗ НКВД: ВЫПИСКА ИЗ ОДНОГО ПРОТОКОЛА


Примерно в мае 1940 года во внутреннюю тюрьму НКВД начали прибывать большие группы польских военнослужащих. Как правило это были офицеры польской армии и жандармы. Как нам тогда объяснили, эти поляки попали в плен Красной Армии при освобождении в 1939 году западных областей Украины и Белоруссии.

«- Там выгружали и складывали их или просто скидывали, или штабелями?

— Ну, у нас не так как у немцев, повели в Бабий Яр да постановили их всех с детьми и постреляли, это у нас положено, как говорится, по уставу… Какой он не был ответственный, а получал свое наказание. А положат как положено. Как опускают, скажем, гроб в яму.

— Но ведь их без гробов?

— Без гробов.»

ВЫПИСКА

из протокола допроса Сыромятникова М.В.

(Свидетельские показания даны им 20 июня 1990 года полковнику юстиции Ершику В.Я.)

С 1939 по 1941 год Сыромятников М.В. занимал должность старшего по корпусу внутренней тюрьмы управления НКВД по Харьковской области.

“…Я вспоминаю, что когда я доставлял арестованных в подвал, мне пришлось видеть, что в комнату куда заводили арестованных, заходил комендант Зеленый, у которого в руках находился револьвер. Из этой же комнаты мы через некоторое время убирали трупы. Я сейчас не могу вспомнить когда именно происходили расстрелы и захоронения на еврейском кладбище. Однако они происходили не каждый день, а очевидно по мере накопления подследственных, приговоренных к высшей мере наказания. Захоронения на еврейском кладбище происходили примерно до середины марта 1938 года.

Затем было организовано новое место захоронения, которое располагалось в Лесопарке, по Белгородскому шоссе в сторону гор. Белгорода в лесу, примерно в 1,5 километра от поселка Пятихатки, примерно в 200 метрах справа от дороги. Из сотрудников УНКВД которые были непосредственно причастными к массовым расстрелам я вспоминал Кашина Василия, Руденко, Руся, других данных их не помню. Вспоминаю, что примерно в 1939 году они еще были осуждены за нарушение социалистической законности. Я их неоднократно видел в подвале, знаю что конкретно делали, какие действия совершили, мне об этом неизвестно.

В рассказанных акциях я участвовал не часто, а периодически по указанию коменданта Зеленого.

Как я уже показал, захоронения на еврейском кладбище прекратились примерно в середине 1938 года. С этого времени захоронения происходили в указанном мною месте в Лесопарке по Белгородскому шоссе. Мне, примерно два раза ночью пришлось вывозить туда трупы расстрелянных советских граждан. Однако более подробно об этом показать в настоящее время не могу, так как за давностью времени уже не помню.

Примерно в мае 1940 года во внутреннюю тюрьму НКВД начали прибывать большие группы польских военнослужащих. Как правило это были офицеры польской армии и жандармы. Как нам тогда объяснили, эти поляки попали в плен Красной Армии при освобождении в 1939 году западных областей Украины и Белоруссии.

Откуда они прибывали в Харьков, мне об этом не известно. В Харьков их доставляли по железной дороге в специальных вагонах. С УНКВД выезжали машины, на которых поляков доставляли в здание УНКВД. Я в то время был старшем по корпусу внутренней тюрьмы и мне пришлось принимать поляков и водворять их в камеры. Как правило в тюрьме они находились недолгое время: день-два, а иногда и несколько часов, после чего их отправляли в подвал НКВД и расстреливали.

Расстреливали их по приговорам или указам судебным решениям, мне об этом не известно. Мне приходилось несколько раз сопровождать их в подвал и я видел, что в подвальные помещения их заводили группами. В подвале находился прокурор, кто именно я уже не помню и комендант Куприй, других данных о нем также не помню, <в то время он был комендантом УНКВД>, и несколько человек из комендатуры. Кто именно расстреливал поляков, мне об этом не известно.

После расстрелов трупы поляков грузились в грузовой автомобиль и отправлялись в лесопарк, в указанное мною место захоронений. Расстрелы поляков производились по мере их поступления в УНКВД. Сколько их было доставлено в УНКВД по Харьковской области я не знаю, и примерно сказать не могу, так как я заболел и попал в госпиталь, где находился 2 месяца на момент моего заболевания поляки в УНКВД еще поступали. Несколько раз мне приходилось грузить трупы поляков и отвозить на место их захоронения. Как я уже показал, место захоронения находилось примерно в 200 метрах от Белгородского шоссе. Его территория была обнесена забором и охранялась.

Дальше начинался яр. Трупы поляков складывали в большие ямы, которых было две или три. Трупы посыпали порошком белого цвета. Для чего был нужен этот белый порошок, я не зною, в то время среди нас ходили разные разговоры, якобы этот порошок способствовал разложению трупов. Надо сказать что все действия по расстрелу поляков и их захоронению контролировались представителями НКВД из Москвы. После расстрелы поляков в этом месте производились и захоронения расстрелянных советских граждан, которые были приговорены к высшей мере наказания. Однако каких-либо конкретных сведений, я об этом не знаю.

Мне известно, что после освобождения города Харькова, на этом месте захоронились приговоренные к расстрелу изменники Родины, каратели, полицейские и другие преступники, однако более детально об этом я показать не могу у так как я не был свидетелем этих акций. После окончания войны стало известно, что на указанном месте захоронения в Лесопарке немцы хоронили своих тифозных больных, однако я об этом помню из рассказов других сотрудников. В послевоенное время это место захоронений было закрыто и мне более о нем ничего не известно.

Я хочу добавить свои показания тем, что ни я, ни другие сотрудники комендатуры не знали кто и за что был арестован и содержался в тюрьме НКВД, нам говорили, что арестованные являются врагами нашего общества, нашего народа. В настоящее время я узнал из средств массовой информации, что в феврале имели место необусловленные репрессии, и хочу, чтобы мои показания помогли восстановить справедливость и увековечить места захоронения жертв репрессий…«

ВЫПИСКА ИЗ ПРОТОКОЛА

дополнительного опроса свидетеля

6 марта 1992 года

гор. Чугуев

Харьковской области

Ст. военный прокурор начальник отдела управления надзора Главной военной прокуратуры полковник юстиции Третецкий, с соблюдением требований ст. ст. 85, 167 и 170 УПК Украины дополнительно допросил свидетеля Сыромятникова Митрофана Васильевича с применением видеозаписывающей аппаратуры. <остальные анкетные данные на Сыромятникова М.В. в деле имеются>

в соответствии с ч. 4 ст. 167 УПК Украины Сыромятникову М.В. разъяснены обязанности свидетеля, предусмотренные ст. 70 УПК Украины, и он предупрежден об ответственности по ст. 179 УК Украины за отказ или уклонение от дачи показаний и по ст. 178 УК Украины за дачу заведомо ложных показаний. Одновременно ему разъяснено, что в ходе допроса будут применена видеосъемка.

В соответствии с действующим уголовно-процессуальным законодательством Украины специалисту Маринченко А. И. разъяснены его права и обязанности.

Допрос Сыромятникова М.В. начат в 11 часов 15 минут.

На вопрос прокурора подтверждает ли свидетель Сыромятников М.В. данные им ранее показания, в том числе и 30 июля 1991 года, последний заявил, что подтверждает все свои показания, данные им ранее и при необходимости может их дополнить.

Допрос Сыромятникова М.В. производился прямо на квартире его.

Вопрос: Вам предъявляется приказ Народного комиссара внутренних дел СССР от 26 октября 1940 г. о награждении работников НКВД за успешное выполнение специальных заданий <в том числе центрального аппарата НКВД СССР, УНКВД Калининской, Смоленской и Харьковской областей> и перечисляются все фамилии, указанные в этом приказе, кого Вы можете назвать? Вот например ст. л-т госбезопасности Куприй?

Сыромятников М.В. Куприй — это комендант. После Зеленого прислали Куприя. Был он комендантом при Управлении в Харькове. Это он выполнял все работы, которые назвали «указания» начальника Управления Сафонова. Он тогда был.

Вопрос : на прошлом опросе 30 июля 1991 г. Вы показывали, что Куприй занимался расстрелом польских военнопленных. Это тот ли Т.Ф.?

Сыромятников М.В. Правильно, это он. Во время войны его судили и еще двоих, забыл кого. Послали их в штрафной батальон. Но они дались. А потом, когда он приехал, война, кажется, закончилась послали в Полтаву на жиркомбинат работать директором. И он мне говорил, поедем со мной, я ответил, что я работаю и меня никто не схватит. Он сказал, что постарается, чтоб отпустили, но я не захотел.

Вопрос : Уточните, когда поляков привезли?

Сыромятников М.В. Да в начале 1940 г. весной. Привезли их из Ворошиловградской области, там лагерь есть. Привезли их в Харьков. Я не знаю сколько их было. Это мне Смыкалов рассказал, что он ездил за ними. Их привезли в комендатур, во внутреннюю тюрьму Управления. Сколько их привезли? Машин 2-3. На ул. Чернышевского, здесь же Совнаркомовская, а с другой стороны Дзержинская, вокруг всего Управления были улицы. Я же был старшина по званию. В должности я тогда был прикреплен к комендатуре. Я был старшим по корпусу.

Вопрос : Вы сами не расстреливали польских офицеров ?

Сыромятников М.В. Это же было поручено коменданту Куприю и с ним был надзиратель Голицын, он работал при Куприе.

Вопрос : Какое участие он принимал в этом, вывозил или чем занимался?

Сыромятников М.В. Он там занимался не знаю. Он был в той группе, которая поляков привозила и расстреливала. Он их в порядок приводил, привозил туда. До прокурора и Куприя приводили Девятилов, понятно. Голицын, его шофер, он привозил только. Он же возил на грузовой машине.

Вопрос : Следующий Шопка. Он какое участие принимал?

Сыромятников М.В. Не знаю. Он в милиции кажется был. Я Вам откровенно скажу, что 800 рублей я никогда не получал. Я получал, в управление вызывали, ну как вроде «оперативные» назывались деньги. Это всегда к праздникам, по 100 рублей давали, я расписывался. А чтоб 800 рублей, то боже збав.

Вопрос: А почему в этом приказе значитесь как поощрённый в сумме 800 рублей?

Сыромятников М.В. Ну значит пускай Куприй отвечает, он деньги получал, в карман забрал, а нас всех поставил туда под ведомость.

Вопрос: А вот эти Голицын, Девятилов, Мельник и другие, — они Вам говорили о том, что получали ли они деньги?

Сыромятников М.В. Не говорили. И не скажут. Потому что это такое дело, может он им приказал, чтобы никому не говорили, что получают, может так. Может они даже не получали.

Вопрос: А вот за то, что отвозили, привозили поляков, копали ямы, когда готовили место для поляков в лесопарке, Вас поощрили?

Сыромятников М.В. Кто поощрял? Их везли туда, где погранучилище. Дальше. В лесопарковую зону, потом ее загородили. Копали. Объясняли, что значит это курсанты учатся как оборону делать, какие окопы копать. Мы копали, копали. Нам даже жрать не давали. Вам, говорили, привезет Капглапов. Он был кладовщиком у Куприй. В его распоряжении были продукты а он их прикарманил. Нас кормить — то не кормили, а копать заставляли, давай, давай.

Вопрос: А яма-то глубокая была?

Сыромятников М.В. Ну как обычно окопы делали противотанковые.

Вопрос: Но Вы вот говорили, что яма одна такая была большая, что туда машина заезжала?

Сыромятников М.В. Машина заезжала. Это такая яма, что танк туда становится.

Вопрос: Сколько, примерно, в машину грузили трупов?

Сыромятников М.В. Сколько положено — двадцать пять, Накрывали их тем, что у них было. Покидали да пошел.

Вопрос: Там выгружали и складывали их или просто скидывали, или штабелями?

Сыромятников М.В. Ну, что знаете. У нас не так как у немцев, повели в Бабий Яр да постановили их всех с детьми и постреляли это у нас положено, как говорится, по уставу. Решение такое. Какой он не был ответственный, а получал свое наказание. А положат как положено. Как опускают, скажем, гроб в яму.

Вопрос: Но ведь их без гробов?

Сыромятников М.В. Без гробов. Ну их же все равно не будут же.

Вопрос: Сколько Вы там дней работали, напомните пожалуйста?

Сыромятников М.В. 6 дней по-моему был, а затем заболел. Шесть поездок сделали. Машине по одной было, а потом по две. Это мне говорили.

Вопрос: А вот внутреннюю тюрьму, где Куприй расстреливал, куда их носили?

Сыромятников М.В. Я уже показывал. Ясно рассказано. Той комнаты уже нет, первый этаж Куприй взорвал, когда немцы уже на Холодной Горе были…«

С.Заворотнов «Харьковская Катынь»

Источник: allin777.livejournal.com 

May 24, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Top unikāla filma par latviešu leģionāriem

Top unikāla filma par latviešu leģionāriem; lūdz palīdzēt


Igauņu izcelsmes holandiešu režisore Helga Merits, kas ieradusies Rīgā, lai prezentētu savu filmu 1943.gada klase -“pieminiet mūs, kad mūsu vairs nebūs”, vāc materiālus arī filmas veidošanai par latviešu leģionāriem.

Jaunās filmas pamatā būs stāsts par trim latviešu jauniešiem, kas 1945.gada janvārī, glābjoties no iesaistīšanās karadarbībā, noslēpās vietējās iedzīvotājas mājā Nīderlandē. Vācu armija viņus noķēra un notiesāja uz nāvi. Tomēr cietumu, kurā viņi gaidīja sprieduma izpildi, bombardēšanā sagrāva un notiesātajiem izdevās bēgt. Nīderlandē ir atrasta viena no šo jauniešu – Jāņa Dāvida – dienasgrāmata.

Jānis Dāvids ir dzimis 1910.gadā Rīgā. 1944.gada vasarā viņu ieskaitīja Vācijas armijas gaisa izpalīgu vienībā. Šo vienību ar kuģi no Rīgas ostas izveda 1944.gada 24.augustā. Uz kuģa bija ap 200 J.Dāvida vienības biedru un arī kara bēgļi. Viņus veda uz Gotenhafenu un tad tālāk uz Oldenburgu. Holandē 25 latvieši tika nometināti netālu no ciematiem Lichtenvoorde, Zieuwent, Varsseveld un De Heurne – Holandes un Vācijas robežas tuvumā. 1945.gada sagaidīšanas brīdī Jānis ar abiem līdzbiedriem vēl bija savā vienībā, bet 1945. gada janvāra pirmajās dienās viņi to pameta. J.Dāvida dienasgrāmatas apraksts beidzas, kad sākas slēpšanās.

Zināms, ka J.Dāvids vēlāk nonāca atpakaļ Rīgā, bet kas notika ar pārējiem diviem kareivjiem? Tolaik vienību atstāja arī Eduards Nikolajs Porga (dzimis 1921.gada 23.martā), kas pirms kara strādāja par grāmatvedi, kā arī Alfrēds Vilis Kalniņš (dzimis 1910.gada 8.maijā), kas pirms kara Rīgā bija atslēdznieks.

Citu vīrus no J.Dāvida gaisa izpalīgu vienības sauca Gridukovs, Alberts Cīrulis, G. Brūs, Kārlis Oitolius, Alberts Gulbis, Tērauds, Egle un Lizdens.

Režisore cer, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kas varētu sniegt kādas papildus ziņas par šiem cilvēkiem.

May 23, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: