Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievu militārās vienības Hitlera armijā. 2.daļa – vienoti cīņā pret boļševismu

Otrā Pasaules kara gados pret Staļina režīmu cīnījās ne vien ģenerāļa Vlasova Krievijas Atbrīvošanas armija (lasiet ŠEIT), bet arī daudz citu militāru vienību, kas bija saformētas no PSRS pilsoņiem. Sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, okupētajās teritorijās palika apmēram 70 miljoni cilvēku. Pusotrs miljons no tiem kara gados dienēja Vērmahta, palīgpolicijas un SS daļās. Pēc tam, kad Vācijas Propagandas ministrija sāka kampaņu ģenerāļa Vlasova armijas atbalstīšanai, par vlasoviešiem sāka dēvēt visus krievu vai Krievijas izcelsmes pilsoņus, kas cīnījās vācu militārajās vienībās. Lai gan šīm vienībām ar Vlasovu un viņa ROA bieži vien nebija nekāda sakara, kara beigās daudzi krievu vienību karavīri uz sava formastērpa nēsāja ROA uzšuvi.

Starp visu Otrajā Pasaules karā iesaistīto valstu pilsoņiem tieši Padomju Savienības iedzīvotāji visvairāk sadarbojās ar vāciešiem. Tomēr tikai pavisam neliela daļa to darīja, kalpojot fašisma un “Jaunās Eiropas” idejām. Pārējos cīnīties ar Staļina režīmu motivēja boļševiku represijas pašiem pret savu tautu. Gadiem ilgusī politiskā vardarbība valstī panāca to, ka ienākušos vāciešus krievu ļaudis daudzviet sagaidīja ar sālsmaizi. Arī krievu diversanti Zoju Kosmodemjansku, ko padomju propaganda centās pataisīt par lielu varoni, sagūstīja ne jau vācieši, bet paši krievi. Pirmās krievu militārās vienības veidojās stihiski, bez vāciešu līdzdalības, lai dotu pretsparu padomju diversantiem, kurus nepamatoti dēvē par partizāniem, jo tie lielākoties bija nevis vietējie, bet iesūtīti NKVD regulārā karaspēka karavīri.

PSRS tautas daudzviet vācu karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus.

Lielākā daļa krievu, kas cīnījās vācu pusē, karoja nevis pret savu valsti, bet Staļina režīmu. Karavīru vidū valdīja viedoklis: “Ne ar Hitleru, ne ar Staļinu, bet ar krievu tautu!” Viņi sevi redzēja kā “trešo spēku”, kam sadarbība ar vāciešiem ir tikai piespiedu solis, lai uzvarētu komunistu diktatūru un atjaunotu krievu nacionālo valsti. Lidija Osipova grāmatā “Kolaborantes dienasgrāmata” raksta: “Lai kādi būtu vācieši – sliktāk nebūs. [..] Visiem ir sajūta, ka beidzot pienācis tas, ko mēs tik ilgi gaidījām un par ko neuzdrīkstējāmies pat sapņot, taču dvēseles dziļumos cerējām. [..] Par to, ka uzvarēs vācieši – šaubu nav. Neesmu savas tautas un dzimtenes ienaidniece. [..] Taču jāskatās patiesībai acīs: mēs visi, visa Krievija, vēlam uzvaru ienaidniekam. Šī nolādētā vara ir nozagusi mums visu, arī patriotisma jūtas…”

Propagandas plakāti. Kreisajā pusē – padomju tautas vienotā cīņā grauj “tautu cietumu” PSRS;
labajā pusē – plakāts, kas aicina krievus nepieļaut bandītu (padomju diversantu) darbību.

Lielākā daļa krievu karavīru tomēr bija savas tēvzemes patrioti. Krievu avīzes “Za Rodinu” redaktors Anatolijs Makridi rakstīja: “Mēs, kurus šodien nicinoši dēvē par “kolaborantiem”, nekad neesam meklējuši savu labumu, bet vienmēr sprieduši tā – pēc kara mēs tiksim galā ar vācu okupāciju dažu gadu laikā, bet ar boļševismu, ja netiksim galā tagad, tad netiksim nekad!” Tā bija liela traģēdija, ka cīņā par brīvību simtiem tūkstoši padomju un PSRS okupēto valstu pilsoņi bija spiesti doties svešā uniformā, taču citas iespējas tolaik gluži vienkārši nebija, jo Rietumu sabiedrotie, lai gūtu uzvaru pār vienu diktatoru Berlīnē, bija noslēguši sātanisku savienību ar daudz lielāku bendi un tirānu Maskavā.

“Za Rodinu” (”Par Dzimteni”) – šīs kara laika krievu avīzes nosaukums liecina,
par ko tad patiesībā cīnījās krievu brīvprātīgie – par Krieviju bez Staļina un boļševikiem.

Vēsturnieki uzskaitījuši aptuveni 40 krievu politiskās, sabiedriskās un militārās organizācijas, kas Otrā Pasaules kara laikā sadarbojās vai nu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem Eiropā, vai ar Japānu Tālajos Austrumos. Starp tām ir gan politiskās partijas, gan militāras vienības, gan pat nelieli valstiski veidojumi. Iepazīsimies ar pazīstamākajām no šīm organizācijām un formējumiem.

RONA

Pazīstamākais krievu militārais formējums pēc ģenerāļa Vlasova Krievijas atbrīvošanas armijas, ir Krievijas atbrīvošanas tautas armija (RONA) jeb tā sauktā Kaminska brigāde. To neatkarīgajā krievu pašpārvaldē – Lokotas Republikā Brjanskas apgabalā – 1942.gadā saformēja Broņislavs Kaminskis. Sākumā brigādes galvenais uzdevums bija cīņa ar padomju diversantiem un Lokotas Republikas militāra apsardzība. 1943.gada pavasarī un vasarā brigāde piedalījās vācu militārajās operācijās pret Sarkano Armiju un partizānu diversantiem Krievijā un Baltkrievijā. Pēc tam, kad padomju karaspēks ieņēma Brjanskas apgabalu, divīzija atkāpās uz rietumiem kopā ar 50 000 Lokotas civiliedzīvotāju.

RONA komandieris Broņislavs Kaminskis, uniformas pleca uzšuve un karavīra gredzens.

1944.gada martā Kaminska brigādi pārdēvēja par Kaminska tautas brigādi (Volksheer-Brigade Kaminski), jūlijā par SS ieroču karaspēka triecienbrigādi “RONA” (Waffen-Sturmbrigade der SS RONA), bet 1944.gada 1.augustā par 29.SS grenadieru divīziju (29.Waffen-Grenadier-Division der SS “RONA” (russische Nr.1)). 1944.gada 3.augustā RONA vienības ieradās Varšavā, lai palīdzētu vāciešiem apspiest Varšavas sacelšanos. Pēc tam, kad augusta beigās RONA komandieris Kaminskis gāja bojā neskaidros apstākļos, divīzija tika izformēta. Vēlāk daļu RONA karavīru iekļāva Vlasova ROA sastāvā, daļa atgriezās padomju teritorijā, lai turpinātu partizānu karu ar boļševikiem, bet daļu nosūtīja uz Slovākiju, kur vēlāk pievienoja 36.SS grenadieru divīzijai “Dirlevanger”.

Kreisajā pusē – RONA karavīri; labajā pusē – SS divīzijas “RONA” uzšuve un zīmotne.
Kazaku militārie formējumi

Lielu ieguldījumu cīņai ar boļševismu Otrā Pasaules kara gados deva kazaku karaspēka daļas – kopumā 80 000 vīru. Uz kazaku vienību formēšanu vācu iestādes raudzījās labvēlīgāk nekā uz citām krievu daļām. Pirmo kazaku vienību no karagūstekņiem 1941.gada beigās saformēja bijušais Sarkanās Armijas komandieris Ivans Kononovs, kura vadītais pulks kara sākumā brīvprātīgi pārgāja vācu pusē. Kononova vienība izcēlās ar lielu kaujasspēju. 1942.gada sākumā vienība cīnījās ar padomju diversantiem Vjazmas, Polockas, Veļikije Luki un Smoļenskas apgabalos. 1942.gada augustā Kononova pakļautībā esošos sešus eskadronus apvienoja 600.Donas kazaku pulkā. 1943.gada aprīlī 600.pulku iekļāva Helmuta fon Panvica 1.kazaku divīzijā.

Ivans Kononovs un viņa kazaki.

1942.gada oktobrī vācu okupētajā Novočerkaskā notika kazaku apvienotā sapulce, kas ievēlēja Donas kazaku karaspēka štābu. Ar to sākās plaša kazaku militāro vienību formēšana Vērmahta sastāvā gan no padomju karagūstekņiem, gan kazaku emigrantiem Eiropā. Kazaku pulki un bataljoni tika formēti Krimā, Hersonā, Kirovogradā un citur. Visu šo procesu pārraudzīju bijušais cara armijas pulkvedis Sergejs Pavlovs ar cara laika Donas karaspēka atamana ģenerāļa Pjotra Krasnova svētību. Jau 1943.gada janvārī bija saformētas pirmās 30 kazaku vienības 20 000 vīru sastāvā.

Kazaku karaspēka augstākie komandieri Sergejs Pavlovs un Pjotrs Krasnovs.

1943.gada novembrī Kirovogradā tika izveidota tā sauktā Kazaku apmetne (krievu – Казачий стан; vācu – Kosakenlager) – Vērmahta kazaku militāro vienību apvienība. Atamana Pavlova rīcībā nonāca arī tūkstošiem kazaku no Dienvidkrievijas, kuri bēga no padomju karaspēka. 1944.gada 31.martā Berlīnē tika izveidota Kazaku karaspēka galvenā pārvalde (Hauptverwaltung der Kosakenheere) ģenerāļa Krasnova vadībā. Kazaku vienības cīnījās Baltkrievijā, piedalījās Varšavas sacelšanās apspiešanā 1944.gada augustā. Pēc atamana Pavlova nāves par Kazaku apmetnes komandieri iecēla ģenerāli Timofeju Domanovu. Par cīņās parādīto varonību daudzi kazaki apbalvoti ar Dzelzs krustu.

Kazaku atamans, ģenerālis Timofejs Domanovs un Kazaku nometnes cīnītāji.

1944.gada rudenī Kazaku apmetnes vienības nosūtīja uz Ziemeļitāliju cīņai ar komunistu partizāniem. Vēlāk uz Itāliju pārcēlās arī kazaku ģimenes. 1945.gada aprīlī Kazaku apmetne tika pārdēvēta par Atsevišķo kazaku korpusu un iekļauta Vlasova armijas sastāvā. Pēc vācu spēku kapitulācijas Itālijā, Kazaku apmetne pārcēlās uz Austriju, kur 1945.gada 18.maijā padevās britu karavīriem. Diemžēl Lielbritānijas valdība nolēma viņus izdot padomju pusei. Uzzinot par šo lēmumu, daudzi kazaki izdarīja pašnāvību. Citi mēģināja pretoties, bet velti. Lielākai daļai vienības komandieru piesprieda nāvi. Putina Krievijas Augstākās tiesas Kara kolēģija 1997.gadā spriedumu atstāja negrozītu.

Vērmahta rindās karojošo kazaku vienību karavīri.

1943.gada aprīlī sākās 1.kazaku kavalērijas divīzijas (1.Kosaken-Kavallerie-Division) veidošana. Donas un Ziemeļkaukāza kazaku karaspēka daļas tika sapulcētas Hersonā, papildinātas ar bēgļiem no kazaku apdzīvotajiem apgabaliem un nosūtītas uz Polijas pilsētu Mlavu, kur ieradās arī Vērmahta kazaku vienības. Visas vienības tika pārformētas Donas, Kubaņas un Terekas kazaku karaspēku pulkos. Izņēmums bija Kononova vienība, kas divīzijā tika iekļauta kā atsevišķs pulks. Par divīzijas komandieri kļuva ģenerālmajors Helmuts fon Panvics. Netālu no Mlavas saformēja arī 5.kazaku mācību-rezerves pulku pulkveža fon Boses vadībā, izveidoja apakšvirsnieku un kazaku kadetu skolas.

Donas, Terekas un Kubaņas kazaku karaspēkos izmantotās pleca uzšuves.

Kopš 1943.gada septembra divīzija karoja ar komunistu partizāniem Horvātijas un Bosnijas teritorijā, bet no 1944.gada 13.decembra līdz 1945.gada 9.februārim piedalījās smagās kaujās ar Sarkanās Armijas un dienvidslāvu partizānu daļām pie Virovitices pilsētas un Pitomačes ciema. 1945.gada 25.februārī divīziju pārdēvēja par 15.SS kazaku kavalērijas korpusu (15.SS-Kosaken-Kavallerie-Korps). 1945.gada martā korpuss piedalījās kaujās ar bulgāru vienībām. Pēc kara korpusa komandieri un daudzi virsnieki tika notiesāti uz nāvi un pakārti. Viņu reabilitācija mūsdienu Krievijā ir atteikta.

Kazaku kavalērijas korpusa komandieris Helmuts fon Panvics un viņa cīnītāji.
Krievu korpuss

Krievu korpuss, pazīstams arī kā Krievu sardzes korpuss Serbijā (Russisches Schutzkorps Serbien), tika izveidots pēc tam, kad Vācija okupēja Dienvidslāviju. Tolaik Dienvidslāvijā dzīvoja daudz krievu emigrantu. 1941.gada vasarā komunistu partizāni sāka masveidā uzbrukt krievu emigrantu ģimenēm, daudzus nogalinot. Lai aizstāvētos pret uzbrukumiem, emigrācijā dzīvojošais cara ģenerālis Mihails Skorodumovs 1941.gada 12.septembrī izdeva pavēli par Atsevišķā krievu korpusa izveidošanu. Ģenerālis centās panākt maksimālu korpusa neatkarību no vācu pavēlniecības, par ko tika uz laiku arestēts. Viņa vietā korpusa komandēšanu uzņēmās ģenerālis Boriss Šteifons.

Mihails Skorodumovs (kreisajā pusē) un Boriss Šteifons (labajā pusē).
Vidū – Krievu korpusa karavīrs – artilērists.

Krievu korpusa galvenais uzdevums bija cīņa ar komunistu partizāniem. 1944.gadā korpuss sedza vāciešu atkāpšanos no Grieķijas. Kad Sarkanā Armija iegāja Serbijā, korpuss izcīnīja smagas kaujas ar regulārajām Sarkanās Armijas daļām, tāpat rumāņu un bulgāru vienībām. Pēc Krievijas Atbrīvošanas armijas izveidošanas, Šteifona korpusu pievienots ROA un pārcēla uz Slovēniju. 1945.gada 30.aprīlī Šteifons nomira un viņa vietā stājās pulkvedis Anatolijs Rogožins, kas izveda korpusu uz Austriju, kur 12.maijā tas padevās britu karaspēkam. Atšķirībā no kazakiem, Krievu korpusa karavīri netika izdoti PSRS, jo lielākā daļa nekad nebija bijuši padomju pilsoņi.

Krievu korpusa karavīri Serbijā; labajā pusē augšā – korpusa veterānu goda zīme.
Policijas un sardzes vienības

1941.gada jūlijā ar Heinriha Himlera pavēli okupētajās PSRS teritorijās sāka veidot policijas vienības. Tika izveidota civilā un militārā policija, kas attiecīgi pakļāvās vai nu civilajai vai militārajai administrācijai. Militārā policija savukārt dalījās vairākās dažādas nozīmes apakšvienībās – vietējo iedzīvotāju kaujas vienībās (Einwohnerkampfabteilungen, ЕКА), kārtības dienestā (Ordnungsdienst, ODI), apsardzes palīgkomandās (Hilfswachemannschaften, HIWA) un tā sauktajā šucmaņu (sardzes) dienestā (Schutzmannschaft, SCHUMA). Tāpat tika izveidotas atsevišķas krievu daļas pie vācu slepenās lauka policijas (Geheim Feldpolizei, GFP). 1943.gada sākumā krievu policijas vienībās dienējošo skaits pārsniedza 70 000 cilvēku. Militārās policijas galvenais uzdevums bija cīņa ar padomju diversantiem un komunistu partizāniem, tāpat stratēģiski svarīgu objektu apsardze.

Tādas izskatījās pirmās krievu brīvprātīgo policijas vienības.

Pirmais krievu policijas bataljons tika saformēts 1941.gada 10.jūlijā Belastokā. Tas gan skaitījās “ukraiņu”, taču personālsastāvā bija galvenokārt krievu karagūstekņi. Augustā bataljons tika sadalīts 41. un 42.šucmaņu dienesta bataljonos. 1942.gada februārī Starokonstantinovas pilsētā Ukrainā izveidoja 101.šucmaņu dienesta bataljonu. Tā personālsastāvu veidoja bijušie Sarkanās Armijas karavīri, bataljonu komandēja bijušais Sarkanās Armijas majors Vjačeslavs Muravjovs. 1943.gada vasarā bataljons tika pārdislocēts uz Baltkrieviju, kur piedalījās padomju diversantu apkarošanā. 1944.gada jūnijā bataljonu pārdēvēja par 23.SD šucmaņu dienesta bataljonu (23 Schutzmannschafts-Bataillon der SD) un nosūtīja uz Franciju cīņai ar partizāniem. 1944.gada septembrī bataljonu atkal pārdēvēja – šoreiz par Muravjova brīvprātīgo bataljonu (Freiwillige-Einsatz-Bataillon “Murawjew”).

Krievu policisti un šucmaņi dienesta uzdevumus veicot.

1942.gada jūlijā Sevastopolē, Krimā, tika izveidota Krievu civilā policija Korčminova-Ņekrasova vadībā. Civilā policija formāli pakļāvās pilsētas civilajai pārvaldei, taču, kad Krimā darbu sāka vācu drošības dienests SD, no palīgpolicijas tika atdalīta izmeklēšanas daļa, ko nosauca par Krievu drošības policiju. Tā pakļāvās Krimas SD vadītājam oberšturmbanfīreram Frikam. Kopumā Krimā 1942.gadā tika izveidoti astoņi šucmaņu dienesta bataljoni. Lai gan tajos dienēja galvenokārt Krimas tatāri, tomēr bija arī daudz krievu, un par šiem bataljoniem atbildīgi bija krievu pretpadomju kustības līderi.

Krimas  šucmaņu dienesta bataljons un palīgpolicijas vienības kaujinieks (attēlā labajā pusē).

Daudzi šucmaņu dienesta bataljoni okupētajos PSRS Rietumu apgabalos formāli tika saukti par “ukraiņu” vai “baltkrievu”, tomēr to personālsastāvā bija galvenokārt krievi. Tā Rostovā pie Donas tika saformēti četri krievu šucmaņu bataljoni, bet Baltkrievijā to bija trīs, kurus vēlāk pievienoja krievu 30.SS grenadieru divīzijai, bet kara beigās – Vērmahta 600.krievu divīzijai. Bez šiem tika dibināti arī kazaku šucmaņu bataljoni, jo vācieši kazakus uzskatīja par atsevišķu etnosu. No kazakiem saformēja sešus šucmaņu dienesta un divus apsardzes bataljonus.

Policijas bataljons dodas uz pozīcijām; labajā pusē – šucmaņu dienesta cepure un rokas uzšuve.
Krievu SS vienības

1942.gada martā Belgradā, Dienvidslāvijā, sākās SS brīvprātīgo bataljona formēšana no krievu emigrantiem. To bija paredzēts izmantot desanta operācijai Novorosijskas apkaimē. Par bataljona komandieri iecēla cara armijas kapteini Mihailu Semjonovu. Tomēr plāni mainījās un bataljons palika Dienvidslāvijā, kur tika izmantots cīņai ar komunistu partizāniem. 1944.gada nogalē Slovēnijā bataljons pārtapa brīvprātīgo pulkā “Varjags”. Pulka personālsastāvu veidoja krievu emigranti un padomju karagūstekņi. Par pulka komandieris palika Semjonovs, nu jau pulkveža pakāpē. Vēlāk “Varjagu” iekļāva ģenerāļa Antona Turkula Atsevišķajā korpusā un kopā ar to – Vlasova ROA. 1945.gada pavasarī “Varjags” kopā ar Krievu korpusu un dienvidslāvu brīvprātīgajiem atkāpās uz Itāliju. Pēc kara pulka karavīrus, kas bija padomju pilsoņi, izdeva PSRS, bet krievu emigranti no šī likteņa izglābās.

Pulkvedis Mihails Semjonovs un “Sonderregiment “Warager”” (”Varjags”) veterānu goda zīme.

1942.gada pavasarī karagūstekņu nometnē Suvalkos, Polijā, tika nodibināta Krievu nacionālistu kaujas savienība. To vadīja bijušais Sarkanās Armijas 229.strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks apakšpulkvedis Vladimirs Giļs (Rodionovs). Jūnijā no organizācijas biedriem saformēja 1.SS krievu nacionālo vienību, pazīstamu arī kā “Družīna No.1″. Vienība nēsāja Čehoslovākijas armijas uniformas ar Waffen-SSatšķirības zīmēm. Uzpleči bija krievu parauga, bet virsnieku mundieru aproces rotāja melna lente ar uzrakstu “Par Krievzemi!” Sākumā pulks tika dislocēts netālu no Parčevas Polijā un izmantots cīņai ar poļu partizāniem, bet 1942.gada augustā pārvietots uz Smoļenskas apkārtni.

1.SS krievu brigādes “Družīna” virsnieku rokas uzšuve “Par Krievzemi”.

1942.gada decembrī karagūstekņu nometnē “Stalag-319″ Ļubļinā tika saformēta 2.SS krievu nacionālā vienība “Družīna No.2″, kapteiņa Blaževiča vadībā. Vienības sastāvā iekļāva arī SS Īpašo vienību no Breslavas. 1943.gada martā abas krievu “družīnas” apvienoja 1.SS krievu nacionālajā pulkā un nosūtīja uz Polockas apkārtni Baltkrievijā. Veicot papildus mobilizāciju vietējo iedzīvotāju vidū, pulks tika pārveidots par 1.SS krievu nacionālo brigādi. Virsnieku sastāvā iekļāva arī vāciešus un krievu emigrantus. Brigāde piedalījās vairākās lielās pretpartizānu operācijās Baltkrievijas teritorijā.

1.SS krievu nacionālās brigādes karavīri atpūtā meža nocietinājumos.

Brigādes tālākais liktenis ir ļoti neparasts. 1943.gada augustā lielākā daļa 1.SS krievu nacionālās brigādes personālsastāva pārgāja padomju partizānu pusē. Tie brigādes karavīri, kas pie partizāniem nepārgāja, tika nosūtīti uz dažādām Vlasova armijas ROA vienībām. 16.augustā Giļa brigādes kaujinieki uzbruka vācu garnizoniem Dokšicā un Kruļevščinā, pēc kā brigāde tika pārdēvēta par 1.Antifašistisko partizānu brigādi, bet tās komandieris Giļs saņēma Sarkanās Zvaigznes ordeni un viņam tika piešķirta Sarkanās Armijas pulkveža dienesta pakāpe. Partizānu brigāde darbojās Polockas – Lepeles rajonā Baltkrievijā, kur izcīnīja smagas kaujas ar vācu spēkiem. 1944.gada aprīlī vācu izvērstās pretpartizānu operācijas laikā Giļs tika ievainots un no gūtajiem ievainojumiem nomira.

Kreisajā pusē – SS krievu brigādes karavīri; labajā pusē – pulkvedis Vladimirs Giļs-Rodionovs.
Kas īsti viņš bija – 
padomju-vācu dubultaģents vai NKVD iesūtīts diversants?

1944.gada 18.augustā tika izveidota 30.SS grenadieru divīzija (30.Waffen-Grenadier-Division der SS (russische Nr.2)). Pēc saformēšanas divīzija tika nosūtīta uz Franciju, kur 1944.gada septembrī piedalījās kaujās ar franču partizāniem. Lai nenokļūtu aplenkumā, divīzija atkāpās līdz Reinas upes līnijai, kur saņēma pavēli noturēt tiltus pār Reinu, lai segtu vācu 19.armijas atkāpšanos. Līdz pat novembrim divīzija sekmīgi pretojās Francijas armijas uzbrukumiem. Pēc tam tilti pār Reinu tika uzspridzināti, būtiski aizkavējot franču un amerikāņu spēku ātru iebrukumu Vācijā. Pēc tam divīziju pārcēla sargāt Vācijas – Šveices robežu, bet 1945.gada 1.janvārī izformēja. Divīzijas krievu karavīri tika iekļauti ROA, bet baltkrievi apvienoti 30.SS baltkrievu grenadieru divīzijā.

30.SS krievu divīzijas grenadieris Reinas frontē 1944.gada ziemā un divīzijas simbolika.
Pēc divīzijas izformēšanas tās numurs un simbolika tika nodota baltkrievu SS divīzijai.

Vērmahta krievu daļas

Saskaroties ar padomju diversantu  uzbrukumiem savā aizmugurē, Vērmahta pavēlniecība sāka veidot īpašas sardzes vienības no vietējiem iedzīvotājiem un karagūstekņiem. Jau 1942.gada jūnijā no krievu brīvprātīgajiem tika saformētas pirmās rotas cīņai ar partizāniem. Izejot atbilstošu apmācību, tās kļuva par pilnvērtīgām kaujas vienībām, pildot visdažādākos uzdevumus – no objektu apsardzības līdz partizānu apkarošanai. Vērmahta rīcībā bija arī tā sauktās krievu jagdkomandas – nelielas ar automātiskajiem ieročiem bruņotas specvienības, kas paredzētas diversantu iznīcināšanai.

Vērmahta propagandas plakāts aicina krievu vīriešus stāties brīvprātīgo karavīru rindās.

1942.gada beigās lielākajai daļai vācu divīziju Austrumu frontē jau bija viena vai divas krievu rotas. Bez šīm vienībām vācu armijas aizmugures rajonu komandieru rīcībā bija vairāki krievu bataljoni un jagdkomandas, bet apsardzes divīziju rīcībā – krievu kavalērijas divizioni un eskadroni. Pēc vācu pavēlniecības ziņām 1943.gada vasarā bija izveidoti 78 tā sauktie Austrumu bataljoni, kā arī viens pulks un 122 atsevišķas rotas – kopumā aptuveni 80 000 karavīru.

Pirmo Vērmahta krievu vienību formēšanās Austrumu frontē.

Viena no pirmajām krievu daļām, kas tika izmantota kaujās, bija 1941.gada augustā saformētā Vērmahta 9.armijas Krievu vienība. Pēc Vācijas iebrukuma PSRS un milzīga skaita padomju karavīru saņemšanas gūstā, vāciešiem bija vajadzīgi cilvēki, kas mācētu krievu valodu. Frontes štābs izdeva pavēli dienestam Vērmahtā izmantot krievu izcelsmes Vācijas pavalstniekus. 9.armijas komandiera tulks, krievu emigrants Boriss Karcovs devās izpildīt šo pavēli. Berlīnē viņam izdevās savervēt 110 bijušos cara armijas virsniekus, kas tika nosūtītu uz Austrumu fronti un sadalīti pa dažādām 9.armijas vienībām. Krievu karavīri piedalījušies kaujās Vjazmas – Rževas – Zubcovkas rajonā un visur, kur vēlāk cīnījās vācu 9.armija. Šī vienība pastāvēja līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945.gada maijā.

Krievu vienības tulks (labajā pusē) nopratina gūstā saņemto Sarkanās Armijas virsnieku (vidū).

1941.gada jūlijā vācu pavēlniecība sankcionēja krievu mācību bataljona izveidošanu armiju grupas “Nord” sastāvā. Par bataljona veidotāju kļuva krievu emigrants, bijušais cara virsnieks Boriss Smislovskis. Sākumā bataljona personālsastāvā bija tikai emigranti, bet drīz vien to papildināja ar karavīriem no padomju karagūstekņu vidus. 1942.gada beigās Smislovskim piešķīra apakšpulkveža pakāpi un nozīmēja par Vērmahta pretizlūkošanas dienesta Abvēra slepenā “Zonderštāba R” (Īpašais štābs “Russland”) priekšnieku. Vienības uzdevums bija militārā izlūkošana un pretizlūkošana, kā arī partizānu apkarošana. Vienības nodaļas atradās Varšavā, Pleskavā, Minskā, Kijevā un Simferopolē, tās cilvēki darbojās arī Sarkanās Armijas aizmugurē. “Zonderštāba R” pakļautībā atradās 12 mācību-izlūkošanas bataljoni, kas apvienojās “Īpašajā divīzijā R”, kurā bija ap 10 000 karavīru.

“Zonderštāba R”, vēlāk divīzijas “Russland” komandieris Boriss Smislovskis-Holmstons.

1943.gada decembrī “Zonderštābs R” un Īpašā divīzija tika izformēti. 1944.gada vidū Smislovskim (Abvēra segvārds Artūrs Holmstons) tika pavēlēts apvienot pa visu fronti izkaisītos krievu mācību-izlūkošanas bataljonus un uz to bāzes saformēt 1.Krievu nacionālo divīziju “Russland”. 1945.gada 23.janvārī divīziju no Breslavas pārcēla uz Dēzdenes apkaimi, bet 12.februārī pārdēvēja par Īpašās nozīmes zaļo armiju. Divīzija “Russland” netika iekļauta Vlasova ROA sastāvā. Ar Vācijas sauszemes karaspēka virspavēlnieka 1945.gada 4.aprīļa pavēli tā tika pārdēvēta par 1.Krievu nacionālo armiju, kas ieguva Vērmahta “sabiedrotās armijas” statusu. 18.aprīlī Smislovskis deva pavēli sākt atkāpšanos uz Lihtenšteinu, kur armijas personālsastāvs tika internēts. Neraugoties uz PSRS prasību izdot “dzimtenes nodevējus”, Lihtenšteinas valdība pēc kara atļāva krievu karavīriem emigrēt uz Argentīnu.

1.Krievu nacionālās armijas “Russland” uniformas, uzpleči un dažāda parauga pleca uzšuves.

Liels skaits krievu tautības cilvēku Otrā Pasaules kara laikā atradās tā sauktajās Vērmahta brīvprātīgo izpalīgu komandās (Hilfswillige. HIWI). Šīs vienības galvenokārt formēja no karagūstekņiem. Izpalīgus izmantoja kā aizmugures, tā arī kaujas daļās dažādos palīgdarbos – kā sakarniekus, sapierus, patronu pienesējus un tamlīdzīgi. Vēlāk daudzus no tiem pārcēla uz kaujas un partizānu apkarošanas vienībām. Krievu izpalīgi atradās izkaisīti dažādās Vērmahta daļās no Norvēģijas līdz pat Ziemeļāfrikai.

Vērmahta brīvprātīgie izpalīgi no padomju pilsoņu vidus; apakšā – izpalīgu dienesta rokas apsējs.
Krievi vācu Gaisa spēkos

1943.gada rudenī pēc apakšpulkveža Holtersa iniciatīvas tika saformēta aviācijas daļa no krievu brīvprātīgajiem. Suvalkos tika atklāta specializēta nometne, kur no krievu karagūstekņu vidus atlasīja aviācijas pilotus, stūrmaņus, mehāniķus un radistus. Viņi izgāja divu mēnešu apmācību kursu, bet pēc tam saņēma dienesta pakāpi, nodeva zvērestu un tika ieskaitīti Holtersa grupas sastāvā, kas bija dislocēta Moricfeldē, Austrumprūsijā. Sākumā krieviem tika uzticēts vien lidmašīnu remonts un tehniskā apkope, bet vēlāk viņus iesaistīja arī kaujas darbībā. Grupa nodarbojās ar izlūkošanu no gaisa, tāpat izpletņlēcēju-izlūku un propagandas materiālu nogādāšanu padomju aizmugurē. Viena no krievu eskadriļām darbojās partizānu apkarošanas operācijās Baltkrievijā. Vēlāk Holstera grupas personālsastāvs tika iekļauts KONR militārās aviācijas rindās ģenerāļa Viktora Maļceva vadībā.

Krievu piloti “Luftwaffe” rindās; labajā pusē – ģenerālis Viktors Maļcevs.

Sākot ar 1944.gada martu okupētajās PSRS teritorijās vācu pretgaisa aizsardzības vajadzībām tika veidotas tā sauktās gaisa spēku izpalīgu (Luftwaffenhelfer) vienības no 15-20 gadus veciem jauniešiem. Krievu brīvprātīgo skaits tajās bija ap 1500 jauniešiem. No 1944.gada 4.decembra šos izpalīgus sāka dēvēt par “SS audzēkņiem” (SS-Zцgling). Kopumā vācu gaisa spēkos Luftwaffe kara gados dienēja nepilni 23 000 krievu brīvprātīgo un 120 000 karagūstekņu. Austrumu frontē tas bija teju galvenais spēks zenītartilērijas bateriju apkalpošanā un dažādās aviācijas palīgdaļās.

“Luftwaffe” krievu palīgvienību formas, tostarp gaisa spēku izpalīga formastērps (kreisajā malā);
labajā pusē – plakāts, kas aicina stāties “SS audzēkņu” rindās (augšā)
un krievu gaisa spēku izpalīga rokas apsējs (apakšā).

Krievu specvienības

Lai gan par specvienībām var uzskatīt arī RONA vai Smislovska “Zonderštābu R”, viena no interesantākajām šāda veida vienībām ir tā sauktā Krievu nacionālā tautas armija jeb RNNA, vācu vidē saukta par specvienību “Sirmā galva” (Sonderverband “Graukopf”) vai Krievu speciālās nozīmes bataljonu (Russische Bataillon z.b.V.). Šādas vienības izveides ideju izvirzīja Berlīnē dzīvojošais Viskrievijas fašistu partijas pārstāvis, radioinženieris Sergejs Ivanovs. Ideja rada plašu atsaucību vācu virsnieku vidū un 1942.gada martā Ivanovs tikās ar armiju grupas “Centrs” vadību, lai saņemtu atļauju sākt vienības formēšanu no krievu karagūstekņiem Borisovā, Smoļenskā, Roslavļā un Vjazmā. Vienības štābs atradās Osintorfas ciemā, 35 kilometrus no Oršas. Šeit tika izveidotas trīs mācību nometnes – “Maskava”, “Urāli” un “Kijeva”. Par RNNA vadītāju iecēla Sergeju Ivanovu (segvārds Graukopf), par viņa vietnieku Igoru Saharovu (Levinu), bet par štāba komandantu Konstantīnu Kromiadi (Saņinu). Vienība atradās vācu militārā izlūkdienesta Abvēra pakļautībā.

Kreisajā pusē – RNNA karavīri nodod zvērestu un dodas parādē;
labajā pusē – RNNA štāba priekšnieks Konstantīns Kromiadi.

RNNA personālsastāvs bija ģērbts Sarkanās Armijas formastērpos ar uzplečiem  un balti-zili-sarkanām kokardēm. Apmācības notika saskaņā ar Sarkanās Armijas reglamentu, sarunvaloda vienībās bija krievu. 1942.gada augusta vidū RNNA sastāvā bija štāba vienība, komandējošā sastāva sagatavošanas kursi, kājnieku pulks, izlūku rota, ložmetēju rota, saimniecības rota, komandanta vads, sapieru vads, automobiļu vads, sakaru vads un mācību-treniņu aviācijas vads. Vienība tika izmantota militāru objektu apsardzībai, bet galvenokārt – cīņai par padomju diversantiem. 1942.gada septembrī par RNNA komandieri kļuva pulkvedis Vladimirs Bajerskis, par propagandas nodaļas vadītāju – ģenerālis Georgijs Žiļenkovs. 1942.gada oktobrī-novembrī sākās RNNA bataljonu pārformēšana Vērmahta tā sauktajos Austrumu bataljonos, bet 1943.gada sākumā RNNA oficiāli beidza pastāvēšanu. Uz to brīdi tās sastāvā bija 4000 karavīru. Lielākā daļa no tiem tika nosūtīti uz Franciju, bet pēc Vlasova ROA nodibināšanas – ieskaitīti tās personālsastāvā.

RNNA karavīri un komandieri, labajā pusē – Igors Saharovs un Georgijs Žiļenkovs.

****

Līdz Staļina nāvei krievu vienību pastāvēšana Vērmahta, SS un policijas rindās tika rūpīgi slēpta no padomju pilsoņiem, bet par šo ziņu izpaušanu un izplatīšanu draudēja ieslodzījums soda nometnēs. Pēc Staļina nāves sāka skaļāk runāt par ģenerāli Vlasovu un viņa ROA, taču joprojām ļoti nelabprāt tika pieminētas citas vācu pusē karojošās krievu daļas. Tā tas ir vēl joprojām arī Putina Krievijā. Rūpīgi tika un tiek slēpts arī fakts, ka virzoties dziļāk PSRS teritorijā, vācieši priekšā sastapa daudzas pretpadomju partizānu vienības, ko komandēja bijušie Sarkanās Armijas virsnieki. Tās bija izveidojušās stihiski, bez jebkādas vācu līdzdalības. Šajā sakarībā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs reiz izteicās: “Vlasovs – tas nav nekas, salīdzinot ar to, kas patiešām varēja notikt…”

Kara sākumā vācu gūstā padevās neiedomājams daudzums Sarkanās Armijas karavīru, starp viņiem arī daudz augstāko virsnieku. Vēlāk liela daļa no viņiem pievienojās Vlasova armijai un citām krievu militārām vienībām, kas cīnījās kopā ar vāciešiem. Pēc kara vairums tika sodīti ar nāvi, tostarp desmitiem visaugstākā ranga ģenerāļu un armijas komandieru. Ironiski, bet nāve gaidīja arī daudzus no tiem, kas nekad netika “nodevuši dzimteni”, bet visu kara laiku nodzīvoja gūstekņu nometnēs. Par ko tad viņus? Par to, ka vispār padevās vāciešiem, ka kara sākumā nespēja pretoties vācu armijas triecienam, par paša Staļina pieļautajām militāri stratēģiskajām kļūdām. Vlasovs un simtiem citu krievu virsnieku un kareivju vismaz mēģināja. Viņi mēģināja atbrīvot savu zemi no Staļina tirānijas un atkal ievest to civilizēto tautu kopībā. Viņi ir pelnījuši, lai viņu mazdēli un mazmazdēli šodien teiktu: “Mēs jūs atceramies, mēs jūs pieminam! Slava varoņiem, kas atdeva savu dzīvību par Krievzemi!”

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

March 23, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gunta Kalmes sprediķis 2019.g.16. martā Jāņa baznīcā

Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība (1 Jņ 5, 4). Baznīca šobrīd dzīvo Jēzus Kristus ciešanu laikā, un pēc nepilna mēneša būs Klusā nedēļa ar tās noslēguma dramatiskajiem notikumiem – Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, bez kurām nav saprotama Lieldienu – Jēzus Kristus uzvaras pār nāvi svinēšanas jēga.

Lielā Piektdiena un Klusā Sestdiena ir brīdis, kad kristietība bija ārēji visbezcerīgākajā situācijā – Jēzus Kristus miris, mācekļi Viņu nodeva, aizliedza, pameta un aizbēga. Nebija neviena sabiedrotā no kā sagaidīt palīdzību. Sakāve, pilnīga katastrofa. Nomāktība, vaina, nolemtības un bezcerības apziņa valdīja Jēzus mācekļos.

Bet viņiem nebija ne jausmas, ka uzvara jau bija notikusi.

Klusajā Sestdienā Kristus neatradās kapā, bet bija nokāpis ellē, lai velniem pasludinātu savu uzvaru. Dr. Mārtiņš Luters teica: “Viņš ir nokāpis ellē un ņēmis karogu – kā varonis, kas izcīnījis uzvaru -, ar to atgrūdis vaļā vārtus un sacēlis nemieru velnu vidū, tā, ka cits izkritis pa logu, cits pa durvīm.”

Jēzus lielākā uzvara nav augšāmcelšanās, kas ir tikai uzvaras redzamais īstenojums, bet gan pirms tam Ģetzemanes dārzā sacītais: Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek! (Lk 22, 42). Tie taču ir tie paši ko vārdi, ko Kristus mums mācīja un kurus ikdienas (cerams!) sakām Mūsu Tēvslūgšanā! Ar šo Jēzus – patiess cilvēks, uzvar savu cilvēcību, nodod sevi pilnīgi Dieva ziņā, apliecina savu piederību Viņam un nostājas pilnīgi Dieva un Viņa uzvaras pusē. Tātad, katru reizi, kad lūdzam šo lūgšanu, lai atceramies, ka Tavs prāts nozīmē – Tava uzvara. Tava uzvara lai notiek! Pat, ja nezinām kad un kā tā tiks dāvāta.

Mācekļiem nebija dots ielūkoties Dieva slēptajās darbībās. Viņi redzēja tikai Jēzus nāvi, savu gļēvumu un aiz slēgtām durvīm pārdzīvoja savas sāpes, kaunu, bezcerību un bailes. Viņiem šķita, ka pats Dieva Dēls ir cietis sakāvi cīņā pret pasaules ļaunumu.

Kristīgā ticība ir reālistiska. Tā saka, ka kopš grēkākrišanas ļaunums ir cilvēku un pasaules pavadonis, jo ir dziļi ieperinājies mūsos pašos. Grēks un ļaunums, kas caur to ielaužas mūsos, aizvien sagādā daudz posta. Ja spriežam – gan jau viss kaut kā pats no sevis noregulēsies, utml. – tas nozīmē, ka dzīvojam lētticīgās ilūzijās.

Grēks aizvien cenšas mūs ievest neceļos. Ja kāds ir ļāvis sevi apsēst varaskārei, tad ļaunums, būdams agresīvs pēc dabas, izplešas tālāk. Ja to neaptur, tas var pārmesties uz citiem cilvēkiem, sociālajām grupām, pat valstīm. Tad ļaunuma apturēšanai sabiedrībai vajag mobilizēt lielus resursus, un, kā rāda pēdējā gadsimta vēsture, šai ļaunumu apspiešanas cīņā ir milzu cilvēku upuri.

Kāds visam sacītajam ir sakars ar Latviešu leģionu? Vistiešākais! Pirmkārt, leģions cīnījās pret 20. gadsimta lielļaunumu – sarkano mēri, – PSRS (abriveatūra faktiski nozīmē – Pastāvīgi Spīdzināt, Represēt, Slepkavot); otrkārt, lai pareizi izprastu leģiona nozīmi, tas jāskata Dieva vadītās latviešu tautas brīvības cīņu lielajā garīgajā kontekstā, nevis kā atsevišķs izolēts notikums.

20. gadsimtā vien esam sīvi cīnījušies par savas tautas pašnoteikšanos. Mēs iestājāmies par savas tautas tiesībām 1905. gada revolūcijā pret cara Nikolaja II režīmu, kurš savu varmācīgo raksturu iezīmēja kā ar Asiņaino svētdienu Pēterburgā, tā ar Asiņaino ceturtdienu Rīgā un ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijām Latvijā.

Mēs aizsargājām savu zemi latviešu strēlnieku cīņās 1. Pasaules karā pret vāciešiem un, izcīnījām savu jauniegūto valsti Neatkarības karā, lai beidzot paši būtu noteicēji savā zemē.

1940. gadā mēs kaunpilni zaudējām savu valsti un pieredzējām neaizmirstamās Baigā gada šausmas. 1941. gadā, sākoties Vācijas – PSRS karam, partizānu cīņās centāmies nodarīt zaudējumus bēgošajām sarkanarmijas daļām. Kad 1943. gadā tā atkal tuvojās Latvijai, nebija šaubu, ka Baigais gads atkārtosies. Tam bija jāstājas pretī, un vienīgais toreiz reālais veids bija Latviešu leģions. Tā bija latviešu tautas cīņa par savu pastāvēšanu, tā, kā tas toreiz bija iespējams. Kāda latvju politiķe reiz kādam leģionāram pārmeta līdzdaļu šajā cīņā, uz ko sirmais vīrs atbildēja: ko tad citu mums bija darīt? Noskatīties kā krievi izposta mūsu zemi un izvaro mūsu sievas un bērnus, vai? Uz to viszinīgai politiķei nebija atbildes. Kā katram cilvēkam, tā arī katrai tautai ir dabiskas tiesības uz pašaizsardzību un pienākums par to iestāties visiem iespējamiem līdzekļiem.

1943. gadā Latviešu leģionā (un pirms tam arī citās vienībās) – latvieši beidzot gāja cīnīties pret savu ienaidnieku.

Latviešu karš pret baiso ļaunuma impēriju, kas postīja mūsu zemi, nebeidzās ar vācu kapitulāciju. Pēc tās vairāk nekā 4000 leģionāru Kurzemes mežos turpināja savu karu pret sarkanajiem okupantiem. Viņi pelnīti uzreiz tapa par vienību kodoliem, labākajiem kaujiniekiem un to komandieriem.

Uzklausīsim, ko par šo latviešu tautas cīņas posmu saka dažādu nozaru pārstāvji: vēsturnieks, žurnāliste, valsts amatpersona.

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis: Galvenais un izšķirīgais nacionālo partizānu lietā ir tas, ka runa ir par pretestību augstākā mērā kriminālam okupantu režīmam, kura mērķis bija centralizēti izplānots sistemātisks un konsekvents genocīds pret latviešu nāciju. Tāpēc jebkura pretestība šiem noziedziniekiem pret cilvēcību un viņu atbalstītājiem ir cildena lieta, kas neprasa nekādus citus attaisnojumus.

Žurnāliste Elita Veidemane: Ienāca plukatu un bezgožu armija un sāka dzīvot pēc saviem — zemiskās vienkāršības — likumiem. Ja gribēja nogalināt — nogalināja. Ja gribēja izvarot — izvaroja. Ja gribēja ēst — atņēma, laupīja un paldies nepateica. Toreiz, pēc četrdesmitā gada, par padomju savienību .. neviens nerunāja, teica vienkārši — krievi ienāca. Krievi laupīja, izvaroja un galināja.

Latvijas Republikas prezidents R.Vējonis: Nacionālie partizāni ticēja brīvas un neatkarīgas Latvijas idejai. Latvijai atgūstot neatkarību, partizānu pārliecība kļuva par realitāti.

Divu gadu leģiona un 12 gadu partizānu cīņas daudz deva tautas pretestības apziņā. Lai arī čekas karaspēkam izdevās partizānus ar milzīgu pārspēku nomākt, taču visam komunistu okupācijas režīmam neizdevās iznīdēt latviešu un tautas valstsgribu. Tā iegāja tautas dvēseles zemdegās. To pārņēma inteliģence, skolu jaunatne, vēlākā nevardarbīgā reliģiskā un politiskā pretestība visdažādākajos veidos, līdz tā uzliesmoja plašā tautas apņēmībā iestāties par savu neatkarību Janvāra Barikādēs. Tā turpinās arī šodienas pilsoniskajā pretestībā visiem ārējiem un iekšējiem pretvalstiskajiem, Latvijas valstij nelojālajiem spēkiem, piektajai kolonai, uzmundrinot inertos, neuzņēmīgos un pasīvos savējos. Šodien mums jau hibrīdkara apstākļos jāturpina cīnīties par Latvijas valsti informatīvajā, kultūras un informatīvajā karā, kas vērsts pret mūsu nācijas valstsgribu un tās pretestības spējām.

Leģionāri, kuri 2. Pasaules kara laikā cīnījās frontē un kuri turpināja pēc tā savu cīņu partizānos, ap sevi pulcējot vēl citus cīnītājus, piedzīvoja daudz dramatisma, traģisma un grūtību. Ar katru gadu gan cīnītāju, gan viņu atbalstītāju un cīņas iespēju kļuva aizvien mazāk. Grūti pat iedomāties, cik bezcerīga varēja šķist situācija pēdējiem atlikušajiem partizāniem vientuļajos meža bunkuros – bez atbalstītājiem (jo tie bija nogalināti vai deportēti), tikpat kā bez pārtikas, pat bez reālām cīņas iespējām. Gadiem ejot, viņu cerības sāka izplēnēt, jo gaidītā Sabiedroto palīdzība tā arī neatnāca. Viņu cīņas turpinājās līdz pēdējam aktīvajam partizānam Latvijas mežos.

Šādos brīžos viņiem nudien varēja šķist kā Jēzus mācekļiem – sakāve, katastrofa. Kāda gan te uzvara? – jo tik ļoti cerētais 1919. gada scenārijs neatkārtojās. Toreiz neviens no cilvēkiem nevarēja redzēt lielo Dieva perspektīvu, un plānu ne tikai mums vien atdot brīvību, bet to dāvāt arī daudzām PSRS apspiestajām tautām un piedevām vēl sagraut pašu ļaunuma impēriju.

Leģionāru un partizānu asinīm nopirktie gadi izglāba mūsu tautas pretestības garu, kas citādi līdz 80-to gadu beigām būtu komunistu propagandas pārmākts un vardarbīgā režīma salauzts, sadrupis, demoralizējies vēl pirms pienāca Atmoda. Profesors Heinrihs Strods rakstīja: Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. .. neoficiālā nacionālā pagrīdes vara, .. ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti „nebrauca tur, kur šaudās.”

Ne velti ASV prezidents Bils Klintons 1994. gadā, apmeklējot Rīgu, sacīja: Visu amerikāņu vārdā es lepni ieņemu vietu šajā nepārrautajā brīvības ķēdē. Tā stiepjas atpakaļ līdz jūsu tēviem, vīriem, kuri devās mežos, lai pretotos okupantu karapūļiem.

Ja skatāmies uz šo cīņu vēl plašāk, tad redzam tādu pat partizānu karu arī Lietuvā. Pagājušā gadā 6. oktobrī Viļņā tika svinīgi pārapbedītas Lietuvas nacionālo partizānu ģenerāļa Adolfas Ramanauskas-Vanagas mirstīgās atliekas. Komunistu okupanti viņu bija arestējuši, sadistiski spīdzinājuši, nogalinājuši un slepeni aprakuši. Lietuvas Seims pieņēma rezolūciju, kura apstiprināja, ka laikā no 1954. gada 26. novembra līdz 1957. gada 29. novembrim, ģenererālis ir bijis Lietuvas vienīgās likumīgās varas augstākais pārstāvis. Viņa mirstīgās atliekas atrada un pārapbedīja ar pilnu militāru godu, kāds pēc protokola pienākas tikai valsts prezidentam. Izvadīšanā premjers Sauļus Skvernelis sacīja: “Tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts,” bet Seima spīkers Viktors Pranckietis teica: “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība.”

Kad Krievija ar tai raksturīgajiem ciniskajiem meliem un apvainojumiem izteica sašutumu par ģenerāļa svinīgo pārapbedīšanu, Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite uz to lepni atbildēja, ka Krievijas sašutums apliecina viņa lielos nopelnus.

Krievijas histēriskā reakcija uzskatāmi parāda vēl ko. Mūsu leģionāriem parasti pārmet, ka viņi ir cīnījušies vācu formās. Lietuviešu nacionālie partizāni cīnījās savos, Lietuvas armijas formas tērpos, bet Krievijas patoloģiski agresīvajā attieksmē tas neko nemaina, – tātad ne jau pret formas tērpiem ir iebildumi, bet pret visiem, kas atklāti un drosmīgi, no spēka pozīcijām, ir cīnījušies (un Ukraina joprojām cīnās!) pret ļaunuma impēriju.

Mācīsimies no brāļiem lietuviešiem, kā godināt savus karavīrus un lepoties ar tiem. Ņemsim to par paraugu īpaši tad, kad daži mūsu politiķi kārtējo reizi iesaka leģionārus godināt nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pēc iespējas tālāk, – tikai Lestenē vai dzimtas kapos (ar neizteiktu domu, ka labāk jau nemaz). Un atgādināsim valdībai tās pienākumus, ko tā pati sev norādījusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karāLatvijas valdības pienākums ir … rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tas ir valdības PIENĀKUMS, neatkarīgi no viņu individuālajiem viedokļiem, aprēķiniem vai gļēvuma pakāpes. Mūsu tautas spontānais patriotisms katru gadu martā tiek slāpēts un klusināts kā nevēlams, aizbildinoties, ka visi Latvijas karavīri tiek godināti 11.novembrī. Vai pagājušajā gadā leģionāri tika godināti? Un aizpagājušajā? Kur, kad, kuri, kā? Kura no valsts amatpersonām to veica?

19. divīzijas dziesmā ir vārdi: Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi,/ Un brīvību nesīsim tev. To brīvību, ko ieguvām Trešajā atmodā, mēs esam saņēmuši no saviem cīnītājiem, kā sacīja ASV prezidents –nepārrautajā brīvības ķēdē, jo leģionāru cīņas un viņu klātesamību mūsu tautai palīdzēja uzturēt apziņu par to, ka neesam gļēvuļi, ka esam pretojušies okupācijai un tātad mēs kā nācija esam gribējuši un gribam aizstāvēt savu valsti.

Arī 1940. gadā gan armija, gan tauta bija gatavi pretoties agresoram. Sākotnēji robežsargiem bija dota pavēle cīnīties līdz pēdējai patronai. Viņu toreiz neizšautās patronas izšāva mūsu leģionāri vēlāk – frontē. Ģenerālis Rūdofs Bangerskis par mūsu leģionāriem sacīja: Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mūsu valsts brīvība ir mūsu karavīru – leģionāru uzvara. Jo abi Latvijas okupanti, kā nacistiskais Reihs, tā komunistiskā PSRS, kā valstis ir Dieva aizslaucītas vēstures mēslainē, bet mēs esam un būsim. Mūsu valsts neatkarība ir atjaunota. Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi.

Visas ļaunuma impērijas neizbēgami sabrūk. Sabruks arī tās, kas šobrīd pasaulei draud ar kodolieročiem un pašiedomāto varenību, aiz tās tikai slēpjot savu atpalicību un to diktatoru varmācību un bailes. Jo Dieva spriedums pār ļaunumu ir jau pasludināts un īstenots.

Galīgā uzvara pār ļaunumu īstenojās jau pirms diviem tūkstošiem gadu – un pirmie par to uzzināja ne Jēzus mācekļi, bet ļaunie gari. Kā jau ļaunie, to zina arī diktatori, tāpēc jau viņi bailēs trīc un dreb par savu varu. Bet mums ir svarīgi šai Dieva uzvarai pievienoties – un mēs tai varam tapt līdzdalīgi tikai tā, kā to darīja Kristus – aktīvi un konsekventi nostājoties pret ļaunumu, aizvien cīnoties pret to.

Kad ienaidnieku pārspēks liekas neuzvarams, uzbrukumi nepārtraukti un kad šķiet, ka neko nespējam darīt un nekā sevi aizstāvēt, lai atceramies aizvien atgriezties pie sākotnējas uzvaras un to parauga, kuri to izcīnījuši. Mēs jau to darām -1991. gadā nevis dibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām jau reiz pasludināto un izcīnīto. Mēs atskatījāmies uz mūsu varoņiem un no tiem ņēmām paraugu jaunajām cīņām. Mēs tikai atgriezāmies pie reiz jau notikušās uzvaras, mēs nostājāmies taisnības uzvaras pusē.

Daugavas vanagi, PBLA, “Ģenerāļu Klubs” un fonds Namejs 2019. gadu ir pasludinājuši par Latvijas Varoņu gadu. Godināsim mūsu cīnītājus, šodien – mūsu leģionārus un ņemsim viņus par paraugu.

Savus leģionārus mēs pamatoti varam uzskatīt par paraugiem, un ne tikai militārās cīņas, bet arī ticības paraugiem, jo viņi saglabāja latviešu tautas tās patriotiskās un garīgās vērtības, kas sabiedrībā un armijā bija izkoptas pirmās neatkarīgās Latvijas republikas laikā.

Tikai viens piemērs. Latvijas Armijas leitnants Eduards Stauvers tika iesaukts leģiona 15. divīzijā. 1945. gada aprīļa beigās pēc ielu cīņām Berlīnē leitnants Stauvers pēc Latvijas Armijas tradīcijas vadīja pēdējo Vakarjundu. Kad mūsu karavīri dziedājuši Latvijas himnu un korāli Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, klātesošie spāņu brīvprātīgie virsnieki ar lielu izbrīnu un cieņu novērtēja mūsu karavīrus, kas tik smagā brīdī lūdz Dievu par savu Tēvzemi.

Mēs, latvieši, esam uzvarētāji, varoņu tauta, jo esam izcīnījuši un atguvuši savu valsti. Tad arī rīkosimies un ieturēsim tam atbilstošu lepnu un pašapzinīgu stāju. Un atcerēsimies un pildīsim arī mēs ģenerāļa R.Bangerska pēdējo pavēli: Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!

March 21, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievu militārās vienības Hitlera armijā. Ģenerālis Vlasovs un viņa ROA.

 

Krievu militārās vienības Hitlera armijā. 1.daļa – ģenerālis Vlasovs un viņa ROA

 |  Publicēts 08-05-2017    © Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Kremlis un tā līdzskrējēji nemitas apsūdzēt Latviju nacisma glorificēšanā, kā piemēru minot latviešu leģionārus un tiem veltīto piemiņas pasākumu 16.martā. Kaut labi zināms, ka latviešu zēni necīnījās par nacisma idejām, bet gan savas zemes pasargāšanu no boļševiku terora, apsūdzības nacismā un fašismā tiek atkārtotas atkal un atkal, tā naidojot un šķeļot mūsu sabiedrību. Krietni negribīgāk Kremļa propagandisti runā par daudzajām krievu militārajām vienībām, kas karoja Vērmahta, vācu policijas un SS rindās. Krievijā bijuši mēģinājumi izvērtēt šo cilvēku patieso motivāciju un vismaz daļu no tiem reabilitēt kā cīnītājus pret boļševismu, taču, kamēr šajā zemē valdīs Putina režīms, kas uzvaru pār nacismu pārvērtis reliģiskā kultā, objektīvu novērtējumu Otrajā Pasaules karā vācu pusē karojošajiem krievu karavīriem sagaidīt ir neiespējami.

Visi krievu militārie formējumi, kas cīnījās kopā ar vāciešiem, Krievijā bez atšķirības tiek dēvēti par kolaboracionistiem un dzimtenes nodevējiem. Tomēr, vai patiešām simtiem tūkstošu krievu kareivju un virsnieku, kas plecu pie pleca ar citu tautu brīvprātīgajiem cīnījās pret “sarkano mēri”, bija gļēvuļi un nodevēji, kas personīga labuma dēļ pārdeva savu tautu? Protams, ka nē! Iemesli sadarbībai ar vāciešiem bija dažādi, taču galvenie no tiem – naids pret Staļina tirāniju un masu represijas, kas smagi skāra visas PSRS tautas, tostarp krievus. Pēc kara padomju ideologi darīja visu, lai šos cilvēkus nomelnotu kā tautas nodevējus un izsvītrotu no sabiedrības apziņas. Tika un joprojām tiek melots par krievu leģionāru formastērpu valkājušo karavīru patieso skaitu, jo komunistu paradīzē, kur visi tik ļoti mīlēja Staļinu, taču nevarēja būt tik daudz režīma pretinieku.

Kolaboracionisti un dzimtenes nodevēji? Drīzāk gan drosmīgi cīnītāji pret boļševiku tirāniju!

Pazīstamākais krievu militārais formējums, kas Otrajā Pasaules karā cīnījās kopā ar vāciešiem, bija Krievijas Atbrīvošanas armija ROA (Русская Освободительная Армия, РОА) ģenerāļa Andreja Vlasova vadībā. Kas bija šie vīri un viņu virspavēlnieks? Vlasovs piedzima 1901.gada 14.septembrī Nižegorodas guberņas Sergačas apriņķa Lomakinas ciemā kā jaunākais dēls 13 bērnu ģimenē. Viņa vecāki bija trūcīgi zemnieki. Tēvs nespēja dot pienācīgu izglītību visiem bērniem, taču Andrejam līdz 1917.gada boļševiku apvērsumam bija iespēja mācīties Nižegorodas Garīgajā seminārā. 1918.gadā viņš sāka apgūt agronoma specialitāti, taču 1919.gadā tika iesaukts Sarkanajā Armijā.

Pilsoņu kara laikā Vlasovs dienēja 2.Donas divīzijā un piedalījās cīņās Dienvidkrievijā, Kaukāzā, Krimā un Austrumukrainā. No 1922.gada pārcelts štāba darbā, bijis pasniedzējs militārās skolās. 1930.gadā iestājies Vissavienības komunistiskajā (boļševiku) partijā. 1935.gadā sācis mācības Mihaila Frunzes vārdā nosauktajā Kara akadēmijā. 1937.gadā Vlasovu iecēla par 72.strēlnieku divīzijas 133.pulka komandieri, bet 1938.gadā – par divīzijas komandiera vietnieku. Šajos gados Vlasovs bijis arī Ļeņingradas un Kijevas kara apgabalu kara tribunālu loceklis.

Andrejs Vlasovs (vidū) kopā ar biedriem Mihaila Frunzes Kara akadēmijā, 1935.gads.

1938.gada rudenī Vlasovu nosūtīja uz Ķīnu par ģeneralisimusa Čana Kaiši militāro padomnieku karā ar Japānu, par ko vēlāk viņš tika apbalvots ar Ķīnas Zelta Pūķa ordeni. 1940.gada janvārī ģenerālmajoru Vlasovu iecēla par 99.strēlnieku divīzijas komandieri Kijevas kara apgabalā. Vlasova vadībā divīzija kļuva par labāko Sarkanajā Armijā, par ko ģenerālis tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1941.gada janvārī Vlasovs kļuva par Kijevas īpašā kara apgabala 4.mehanizētā korpusa komandieri un pēc Staļina ierosinājuma tika apbalvots ar Ļeņina ordeni.

Vācijai iebrūkot Padomju Savienībā, Andrejs Vlasovs jau bija pazīstams padomju ģenerālis. Viņa vadītais korpuss kara pirmajās dienās bija viena no retajām Sarkanās Armijas daļām, kas spēja nopietni pretoties uzbrūkošajai vācu armijai. Pēc Ņikitas Hruščova rekomendācijas Vlasovu iecēla par komandieri 37.armijai, kas aizstāvēja Kijevu. Pēc izmisīgām cīņām viņa armijas vienībām izdevās izlauzties uz austrumiem. Pats Vlasovs šajās cīņās tika ievainots.

Andrejs Vlasovs dažādās dienesta pakāpēs un amatos Sarkanajā Armijā,
20.gadsimta 30.gadu otrā puse – 40.gadu sākums.

1941.gada novembrī Staļins Vlasovam uzdeva organizēt 20.armiju, kam vajadzēja iekļauties Rietumu frontes sastāvā Maskavas aizstāvēšanai. 5.decembrī Vlasova vadītie spēki pie Krasnaja Poļanas ciema, tikai 32 kilometrus no Kremļa mūriem, apturēja vācu 4.tanku armijas uzbrukumu. Vēlāk Vlasova 20.armija padzina vāciešus no Volokalamskas un Solņečnogorskas. Par ieguldījumu vācu armijas sakāvē pie Maskavas Vlasovs 1942.gada 24.janvārī tika apbalvots ar otru Sarkanā Karoga ordeni un ģenerālleitnanta uzplečiem. Pēc šīm kaujām viņu līdzās Staļinam sāka dēvēt par “Maskavas glābēju”.

Ģenerālis Vlasovs Maskavas aizstāvēšanas kauju laikā 1941./1942.gada ziemā.

1942.gada 8.martā Vlasovs tika nozīmēts par Volhovas frontes komandiera vietnieku. Sarkanā Armija šeit bija nonākusi grūtā situācijā. 20.aprīlī Vlasovs sāka komandēt 2.triecienarmiju, kuras uzdevums bija pārraut Ļeņingradas blokādi. Operācija beidzās ar neveiksmi un 2.triecienarmija nonāca aplenkumā. Visu maiju un jūniju Vlasova vienības nesekmīgi centās izlauzties, taču 25.jūnijā vācieši aplenkuma loku noslēdza pilnīgi. 2.triecienarmija tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Vlasovs atteicās pamest savus atlikušos karavīrus aplenkumā un ar pēdējo lidmašīnu atgriezties padomju teritorijā.

Nākamās trīs nedēļas ģenerālis kopā ar karavīru grupu slapstījās pa mežiem, cenšoties sasniegt frontes līniju. Šajā laikā Vlasovs apsvēra arī pašnāvības iespēju gūsta vietā, tomēr nolēma, ka būtu muļķīgi nolikt galvu Staļina režīma dēļ. 1942.gada 11.jūlijā viņš un vienības pavāre Voronova pārtikas meklējumos ieklīda vecticībnieku ciemā Tuhovežā. Viņi nokļuva ciema vecākā namā, kas slepus izsauca vācu dienestā esošo krievu palīgpoliciju. Svešiniekus aizturēja un ieslēdza šķūnī. Nākamajā dienā pēc gūstekņiem ieradās vācu patruļa un, lai gan pirms tam Vlasovs bija uzdevies par bēgli skolotāju, vācieši pēc kādas fotogrāfijas padomju avīzē pazina ģenerāli.

Ģenerālis Vlasovs gūstekņu nometnē (kreisajā pusē) un nopratināšanas laikā (labajā pusē).

Atrodoties augstāko virsnieku karagūstekņu nometnē Viņņicā, Vlasovs un pulkvedis Vladimirs Bajerskis 1942.gada 3.augustā parakstīja uzsaukumu vācu varas iestādēm, kurā norādīja, ka Staļina režīma pretinieki krievu karagūstekņu vidū atrodas smaga lēmuma priekšā, ar kuru valsti turpmāk saistīt savas cerības par dzimtenes atbrīvošanu no tirānijas – ar Vāciju vai Rietumu sabiedrotajiem. Tā kā Vācija ir pieteikusi karu boļševiku režīmam, loģiskāk būtu piebiedroties vāciešiem, ja vien tie sniegtu drošas garantijas Krievijas nākotnei. Vēstulē tika piedāvāts radīt vienotu centru jaunās Krievijas armijas izveidošanai. Augustā un septembrī Vlasovs apmeklēja karagūstekņu nometnes Ļeņingradas un Pleskavas apgabalos, kā arī Baltkrievijā. Atsaucība viņa idejai visur bija liela. Septembra beigās Vlasovs devās uz Berlīni, lai personīgi tiktos ar Trešā Reiha vadītājiem.

Ģenerālis Vlasovs bieži tikās ar Trešā Reiha varasvīriem.
Augšā kreisajā pusē – tikšanās ar Himleru, labajā pusē – Vlasovs un Vīnes gauleiters
Baldurs fon Šīrahs; attēlā apakšā – krievu ģenerāļi pieņemšanā pie Jozefa Gebelsa.

1942.gada 27.decembrī klajā nāca ģenerāļu Andreja Vlasova un Vasīlija Mališkina Krievu komitejas vārdā parakstītā tā sauktā Smoļenskas deklarācija. Tajā boļševisms raksturots kā krievu tautas ienaidnieks un krievu ļaudīm piedāvāts cīnīties pret Staļina režīmu, organizējot krievu brīvprātīgo armiju “Krievijas atbrīvošanai no komunisma”. Propagandas nolūkos vācu virspavēlniecība piekrita šādas armijas izveidošanai, tomēr vēl ilgi nesteidzās veikt nekādu reālu darbu, lai tas notiktu. Tomēr 1943.gada pavasarī sākās pirmo krievu vienību formēšana no krievu karagūstekņiem un baltemigrantiem. Pati pirmā no ROA vienībām bija 1.gvardes triecienbrigāde, ko saformēja 1943.gada maijā. Interesanti, ka Vlasovs, atšķirībā no saviem padotajiem, nekad netika uzvilcis vācu formastērpu. Viņš nēsāja speciāli šūtu militāra fasona mundieri bez pazīšanās zīmēm un bikses ar ģenerāļa lampasiem. Uz viņa formas cepures bija redzamas Krievijas karoga balti-zili-sarkanās krāsas.

Attēlā kreisajā pusē – ģenerālis Vlasovs;
labajā pusē – ROA 1.gvardes triecienbrigādes parāde Pleskavā 1943.gadā.

1943.gada sākumā vācieši sāka īstenot propagandas plānu “Sudraba ausma” (Silberstreifen), kura mērķis bija parādīt Sarkanās Armijas karavīriem, ka pret boļševikiem cīnās ne vien vācieši, bet arī paši krievi, un aicināt tos pārnākt vācu pusē. 1943.gada 3.martā Vlasovs uzrakstīja atklātu vēstuli Sarkanās Armijas karavīriem “Kāpēc es nostājos uz cīņas ceļa ar boļševismu”. Ģenerāļa paraksts bija redzams arī uz daudzām aģitācijas lapiņām krievu valodā, kuras vācu lidmašīnas izkaisīja virs Sarkanās Armijas ierakumiem frontē, un kuras tika izdalītas krievu karagūstekņiem gūstekņu nometnēs. Lielas cerības vācieši lika uz ģenerāļa Vlasova personīgu dalību operācijā, taču ģenerālis tajā laikā apbraukāja krievu karagūstekņu nometnes un uzstājās ar runām par nākotnes brīvo un demokrātisko Krieviju. Vāciešiem šādas runas nepatika un ģenerālim uz laiku tika noteikts mājas arests.

Vācu propagandas lapiņas, kas aicina Sarkanās Armijas karavīrus necīnīties par Staļinu.

Par Vlasova štābu un visas Krievijas atbrīvošanas kustības centru kļuva nesen izveidotā Dābendorfas propagandistu skola netālu no Berlīnes, oficiāli saukta par Īpašas nozīmes Austrumu propagandas nodaļu (Ostpropagandaabteilung zur besonderer Verwendung) – vienīgā militārā mācību iestāde, kas sagatavoja virsniekus topošajai Krievijas Atbrīvošanas armijai. Pirmie kursanti Dābendorfā ieradās 1943.gada 23.februārī no Vulhaides karagūstekņu nometnes. Apmācību kursu tolaik vadīja Liepājas aizstāvēšanas kauju komandieris 1941.gadā, ģenerālis Ivans Blagoveščenskis, par pasniedzējiem strādāja no gūstekņu nometnēm atbrīvotie krievu virsnieki un instruktori.

Vlasovs Dābendorfas skolā, attēlā vidū – skolas krūšu nozīme.

No 1943. līdz 1945.gadam Dābendorfas skolu beidza gandrīz 5000 krievu karavīru. Pavisam notika 12 izlaidumi, pirmais no tiem jau 1943.gada 22.martā. Marta nogalē no nometnes Vustravā, kur gatavoja vadošos kadrus okupētajām austrumu teritorijām, Dābendorfā ieradās pasniedzēju grupa, ko vadīja ģenerālis Fjodors Truhins, kurš vēlāk kļuva par skolas priekšnieku. Kopumā Dābendorfā bija piecas kursantu rotas, rezerves vads, saimniecības vads, sanitārā daļa un klubs. Skolas personāls – 54 virsnieki, 11 apakšvirsnieki un 44 ierindnieki. Personāls bija tērpts Vērmahta uniformās ar krievu parauga uzplečiem, kokardi un rokas uzšuvi “РОА”.

Dābendorfas skolas priekšnieks ģenerālis Fjodors Truhins un kursanti.

Dābendorfas galvenais uzdevums bija izaudzināt no krievu karagūstekņiem nelokāmus Staļina režīma pretiniekus. Lai arī vācieši uz laiku bija kļuvuši par viņu sabiedrotajiem, jau no paša sākumā skolā pastāvēja pretrunas starp krievu kursantu nacionālajām jūtām un vācu personāla aizspriedumiem. Kursantu vidū cirkulēja uzskati un idejas, kas bija klajā pretrunā nacionālsociālisma ideoloģijai un Hitlera plāniem par Krievijas nākotni. Skolas absolventi, dodoties atpakaļ uz savām karaspēka daļām, bija kļuvuši par pārliecinātiem krievu nacionālās valsts idejas piekritējiem. Viņi palika uzticīgi ģenerālim Vlasovam un regulāri informēja ROA augstāko vadību par Austrumu frontē notiekošo.

Vlasovs un viņa karavīri mācībās un atpūtā.

Dābendorfas skolas teritorijā tika izdoti laikraksti “Заря” (”Ausma”) un “Доброволец” (”Brīvprātīgais”). Pirmais bija domāts krievu karagūstekņiem, otrais – krievu brīvprātīgajiem. Jau pirmajā “Dobrovoļec” numurā Vlasovs publicēja Smoļenskas deklarāciju 600 000 eksemplāru lielā tirāžā. Vēlāk avīzes “Zarja” tirāža nostabilizējās ap 100 – 120 tūkstošiem, bet “Dobrovoļec” ap 40 – 60 tūkstošiem eksemplāru. Labu laiku abas avīzes iznāca bez jebkādas cenzūras un tajās nemitīgi tika uzsvērts, ka krievu karavīrs nav vāciešu padotais, bet gan līdztiesīgs sabiedrotais cīņā ar boļševismu.

Vlasoviešu avīzes “Dobrovoļec” un “Zarja”.
Avīzes ievadraksts vēsta: “Glābsim mūsu Dzimteni no boļševiku patvaļas!”

1944.gada sākumā liela daļa krievu militāro vienību tika nosūtītas uz Rietumu fronti un izvietotas Atlantijas nocietinājumu līnijā no Holandes līdz Spānijai. Krievu leģionāriem tā bija vilšanās – viņi gribēja cīnīties ar boļševikiem nevis Rietumu sabiedrotajiem, kurus par ienaidniekiem neuzskatīja. Daži krievu virsnieki pat ieteica saviem karavīriem padoties gūstā vai pāriet pie partizāniem. Bija karavīri, kas tā arī izdarīja, tomēr lielākā daļa palika savās pozīcijās. “Šaubīgos” krievu virsniekus vācieši nomainīja ar savējiem, bet Vlasovu viņam it kā pakļautajām vienībām klāt nelaida. Līdz ar to krievu leģionāriem tomēr nācās cīnīties ar Rietumvalstu sabiedroto spēkiem, kad tie 1944.gada 6.jūnijā izcēlās krastā Normandijā. Šajās kaujās krievu vienības parādīja izcilas kaujasspējas.

Dažādu pakāpju Trešā Reiha medaļas Austrumu tautām par drosmi un nopelniem.
Ar šīm medaļām apbalvoja arī ģenerāļa Andreja Vlasova ROA karavīrus.

1944.gada 16.septembrī Vlasovs Berlīnē tikās ar SS reihsfīreru Heinrihu Himleru. Tikšanās laikā tika apspriests jautājums par Krievijas atbrīvošanas kustības centra izveidošanu. Himlers Vācijas valdības vārdā piekrita atzīt šādas organizācijas pilnvaras. 1944.gada 14.novembrī Prāgas pilī sanāca Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas KONR (Комитет освобождения народов России, КОНР) dibināšanas sēde, kas pieņēma tās politisko platformu, sauktu par Prāgas manifestu. Par KONR Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja ģenerāli Andreju Vlasovu, par bruņoto spēku komandieri – Fjodoru Truhinu. KONR apvienoja visus pret Staļina režīmu noskaņotos spēkus Vācijas teritorijā, tostarp emigrantu organizācijas, PSRS tautu nacionālās komitejas, Vlasova armiju un citas krievu militārās formācijas. Par komitejas mērķi tika izvirzīta “cīņa pret boļševikiem un ekspluatatoriem par jaunu brīvu Krieviju”.

Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas dibināšanas sapulce Prāgas pilī,
KONR emblēma un biedra grāmatiņa.

Prāgas manifestu rakstīja trīs bijušie padomju intelektuāļi – mikrobiologs A.Zaicevs, arhitekts N.Troickis un žurnālists N.Kovaļčuks, tā tapšanā piedalījās arī ģenerāļi Vasīlijs Mališkins, Fjodors Truhins, Dmitrijs Zakutins un Georgijs Žiļenkovs. Manifesta politiskā programma sastāvēja no 14 punktiem. Galvenie no tiem – Staļina tirānijas gāšana, kara izbeigšana un cieņpilna miera noslēgšana ar Vāciju uz noteikumiem, kas nekaitē Krievijas godam un neatkarībai, terora un vardarbības režīma iznīdēšana Krievijā, ieslodzījuma nometņu un kolhozu likvidēšana, zemes nodošana zemniekiem privātīpašumā, patiesa reliģijas, sirdsapziņas, vārda, pulcēšanās un preses brīvības nodrošināšana.

Pret Staļina režīmu vērstie propagandas plakāti krievu valodā.

Līdz 1944.gada novembrim vācu virspavēlniecība nesteidzās iesaistīt krievu militārās vienības kaujās, vairāk izmantojot tās propagandas nolūkos, policijas un apsardzes dienestā, kā arī partizānu apkarošanā. Tikai pēc KONR izveidošanas sākās nopietna Krievijas Atbrīvošanas armijas formēšana. Pirmā ROA divīzija tika saformēta 1944.gada 23.novembrī. Nedaudz vēlāk tai pievienojās citas daļas, bet 1945.gada sākumā, saskaņā ar vācu pavēli, zem ROA izkārtnes apvienoja gandrīz visas krievu vienības, kas cīnījās kopā ar vāciešiem. Padomju historiogrāfija visus šos karavīrus dēvēja vienā vārdā – vlasovieši. Tas radījis vēsturiskajā literatūrā sastopamo maldīgo skaitli, ir kā ROA rindās būtu cīnījušies 800 000 vīru. Patiesībā tikai nepilna trešā daļa no šī skaita reāli bija pakļauta Vlasovam (par pārējām krievu vienībām Hitlera armijā lasiet raksta 2.daļā).

ROA karavīra rokas uzšuve (kreisajā pusē) un ROA veterānu krusts (labajā pusē).

1945.gada 28.janvārī ROA karavīri nodeva zvērestu. Tajā teikts: “Es, kā savas Dzimtenes uzticams dēls, brīvprātīgi stājoties Krievijas tautu Bruņoto spēku cīnītāju rindās, savu tautiešu priekšā zvēru – savas tautas labklājības vārdā un ģenerāļa Vlasova virsvadībā cīnīties ar boļševismu līdz pēdējai asins lāsei. Šo cīņu izcīna visas brīvību mīlošās tautas savienībā ar Vāciju Ādolfa Hitlera vadībā. Es zvēru būt uzticīgs šai savienībai. Šī zvēresta izpildīšanai esmu gatavs atdot savu dzīvību.” Zvēresta teksts parāda, ka 1945.gada janvārī vismaz formāli ROA vairs neatradās Vērmahta pakļautībā, bet tika uzskatīta par “sabiedrotās valsts armiju”. Tāpat Vlasovam bija izdevies savai armijai izcīnīt statusu, kas noteica tās neitralitāti attiecībās ar ASV un Lielbritāniju.

Andrejs Vlasovs savu virsnieku un karavīru vidū.

Vlasova armijai brīvprātīgi pievienojās liela grupa augstākā ranga padomju virsnieku, kas bija krituši vācu gūstā. Viņu vidū bija pieci ģenerālmajori, divi brigādes komandieri, 29 pulkveži, 16 apakšpulkveži, 41 majors. Starp ROA cīnītājiem bija pat trīs Padomju Savienības varoņi. Daudz Sarkanās Armijas virsnieku ROA pievienojās pēc Prāgas manifesta publicēšanas. Līdzās padomju karagūstekņiem ROA rindās stājās arī bijušie krievu virsnieki no baltemigrantu vidus. ROA vadītāju vidū bija balto armijas ģenerāļi Angelejevs, Belogorcevs, Borodins, pulkveži Kromiadi, Saharovs un citi. Armiju atbalstīja ģenerāļi Arhangeļskis un fon Lampe, tāpat Donas un Kubaņas kazaku atamani emigrācijā. Daudz ROA izveidošanā ieguldījis Rīgā dzimušais vācbaltietis Vilfrīds Štriks-Štrikfelds.

Krievijas Atbrīvošanas armijas virsnieki un apakšvirsnieki.

Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas Bruņoto spēku sastāvā 1945.gada sākumā ietilpa Centrālā štāba virsnieku rezerve, kavalērijas eskadrons, apsardzes bataljons, sardzes rota un speciālo uzdevumu vienība, trīs kājnieku divīzijas, KONR kara aviācija, pulkveža Koidas brigāde, ģenerālleitnanta Borisa Šteifona Krievu korpuss, 15.kazaku kavalērijas korpuss, atamana Domanova Atsevišķais kazaku korpuss Itālijā, KONR Kazaku karaspēka pārvalde, ģenerālmajora Antona Turkula Atsevišķais korpuss, majora Vtorova Atsevišķā prettanku brigāde, 1.apvienotā KONR virsnieku skola, KONR Bratislavas izlūku skola, KONR Marienburgas izlūku skola un tehniskās palīgvienības.

Krievijas atbrīvošanas armijas karavīra ķivere, dienesta grāmatiņa un kokarde.

Pēc padomju vēsturnieku ziņām visās ROA vienībās kopā bija ap 120 – 130 tūkstošiem karavīru, kaut pats Vlasovs uzskatīja, ka viņa pakļautībā atrodas ap 230 – 250 tūkstošiem vīru. Tāpat Vlasova armijas rīcībā 1945.gada sākumā bija 44 kaujas lidmašīnas, 25 tanki un bruņumašīnas, vairāk nekā 570 mīnmetēju, 230 lielgabalu, 2000 ložmetēju. Pārējie karavīri bija bruņoti ar vieglajiem strēlnieku ieročiem. ROA vienības bija izkaisītas starp dažādām vācu karaspēka daļām milzu teritorijā – no Zagrebas Horvātijā un Tolmeco Itālijā līdz Bādšandavai pie Drēzdenes. Tas tika darīts ar nolūku, jo vācieši ne visai uzticējās saviem krievu “sabiedrotajiem”.

Krievijas atbrīvošanas armijas ROA karavīru formastērpi.

Ar Sarkanās Armijas daļām ROA pirmoreiz saskārās 1945.gada 8. – 9.februārī, kad pulkveža Saharova prettanku vienība piedalījās kaujā ar padomju 230.strēlnieku divīziju pie Noilevinas Oderas upes rajonā. ROA karavīru drosmi šajās cīņās augstu novērtēja vācu virspavēlniecība. Otrā saķeršanās ar padomju spēkiem notika 13.aprīlī. Tobrīd ROA 1.kājnieku divīzija bija nodota vācu 9.armijas rīcībā Berlīnes aizstāvēšanas organizēšanai. Ar ROA aviācijas atbalstu 1.kājnieku divīzija iesaistījās kaujā ar padomju 33.armijas vienībām pie Firstenbergas. Kaujas veiksme bija mainīga un divīzijas komandieris ģenerālmajors Bunjačenko 15.aprīlī pieņēma lēmumu pārtraukt bezjēdzīgos uzbrukumus un savu karavīru nāvi, izvedot vienību no kaujas lauka. Tā nebija nodevība vai gļēvulība, jo pat Vērmahta pavēlniecība bija spiesta savā ziņojumā atzīt ROA karavīru augsto kaujas garu.

Ģenerālis Sergejs Bunjačenko un ROA 1.kājnieku divīzija 1945.gada sākumā.

Pēc Oderas līnijas pamešanas Bunjačenko divīzija devās uz Čehiju, kur tobrīd atradās Vlasova štābs. Šeit divīzija ierakstīja zelta lappusi ROA vēsturē. Jau aprīļa beigās Prāgas sacelšanās vadītāji lūdza krievu leģionāru palīdzību pilsētas atbrīvošanā no vāciešiem. Lēmumu pieņemt nebija viegli, jo sacelšanās dalībnieku vidū bija ne mazums komunistu partizānu, kas darbojās Maskavas “militāro konsultantu” vadībā. Šādos apstākļos ģenerālis Vlasovs bija pret sadarbību ar čehiem, tomēr Bunjačenko un viņa divīzija nolēma sacelšanos atbalstīt. Čehu virsnieku delegācija majora Mašeka vadībā parakstīja ar Bunjačenko vienošanos par kopēju cīņu gan ar nacionālsociālistisko Vāciju, gan ar boļševismu. No ROA puses faktiski tā bija pilnīga attiecību saraušana ar vāciešiem.

ROA 1.kājnieku divīzijas cīnītāji Prāgā.

Prāgā tika izplatītas lapiņas ar vienošanās tekstu krievu un čehu valodā. ROA vienību iesaistīšanās deva nelielu cerību čehiem nosargāt savu pilsētu neizpostītu, kā arī varbūtību, ka Sarkanā Armija Prāgu nesasniegs, jo pilsētai strauji tuvojās amerikāņu karaspēks ģenerāļa Patona vadībā. ROA 1.kājnieku divīzija palīdzēja čehiem triecienā ieņemt lidlauku Ruzinā un iznīcināt vairāk nekā 40 vācu visjaunākā modeļa reaktīvās kaujas lidmašīnas. Majors Mašeks čehu tautas vārdā apsolīja “nekad neaizmirst jūsu palīdzību grūtā brīdī”. Kaujās par Prāgu no 1945.gada 5. – 8.maijam ROA karavīri palīdzēja čehu nemierniekiem atbruņot vācu spēkus, bet, kad pilsētai tomēr tuvojās Sarkanā Armija, atkāpās uz rietumiem un padevās amerikāņu un britu vienībām.

Kreisajā pusē – Prāgas iedzīvotāji pateicas ROA karavīriem par palīdzību pilsētas atbrīvošanā;
labajā pusē – piemineklis kritušajiem ROA cīnītājiem vienā no Prāgas kapsētām.

1945.gada 12.maijā tika parakstīta pavēle par Krievijas Atbrīvošanas armijas likvidēšanu. Tajā pašā dienā ģenerālis Vlasovs tika arestēts. Jāatzīmē, ka jau aprīļa beigās Spānijas diktators Franko bija piedāvājis Vlasovam politisku patvērumu un pat atsūtījis lidmašīnu, kam vajadzēja ģenerāli nogādāt drošībā. Taču Vlasovs atteicās pamest savus karavīrus. Arī 12.maijā ASV okupācijas zonas komandants Donahjū piedāvāja Vlasovu nogādāt dziļāk amerikāņu zonā. Ģenerālis atteicās arī šoreiz. Tā vietā viņš devās uz ASV 3.armijas štābu Pilzenē, lai panāktu politiska patvēruma garantijas saviem padotajiem. Atceļā padomju specvienība ģenerāli arestēja. Amerikāņu konvojs nepretojās. Pēc aresta Vlasovs tika nogādāts maršala Ivana Koņeva štābā un no turienes Maskavā.

Arī vairums Vlasova armijas karavīru tika izdoti PSRS, tāpat KONR un ROA augstākā vadība. Tikai nelielam skaitam izdevās iegūt patvērumu Rietumos. Sākumā PSRS vadība plānoja publisku Vlasova un citu ROA vadītāju tiesas procesu, taču baidījās, ka tiesas laikā apsūdzētie paudīs uzskatus, kas “objektīvi var sakrist ar padomju varu neapmierinātās iedzīvotāju daļas noskaņojumu”. Tāpēc lietu tika nolemts skatīt slēgtā sēdē. “Dzimtenes nodevēju” liktenis gan tika izlemts nevis tiesā, bet 1946.gada 23.jūlija PSKP CK Politbiroja sēdē. Vlasovs un viņa līdzgaitnieki tajā tika atzīti par vainīgiem “dzimtenes nodevībā” un ar PSRS Augstākās Tiesas Kara kolēģijas spriedumu 1.augustā pakārti. Sodīto miesas kremēja NKVD krematorijā, bet pelnus izkaisīja Donskoja klostera kapsētā Maskavā, kur atdusas tūkstošiem čekas noslepkavoto “tautas ienaidnieku” pelni.

Andreja Vlasova un ROA vadības tiesas process 1946.gada 30. – 31.jūlijā Maskavā.

Tik augsta ranga padomju komandiera pāriešana vācu pusē boļševiku varai bija ārkārtīgi nepatīkama. Tāpēc to centās noklusēt un visus vlasoviešus bez atšķirības padarīt par tautas nodevējiem. Šķita, ka jaunajā Krievijā Vlasova un viņa armijas lomu beidzot varētu novērtēt objektīvi, bez ideoloģiskā un politiskā spiediena, tāpēc 2001.gadā kustības “Par Ticību un Tēvzemi” garīgais vadītājs mūks Nikons vērsās pie Krievijas Galvenās kara prokuratūras ar prasību pārskatīt Vlasova lietu. Tomēr prokuratūra “neatrada iemeslu” Vlasova reabilitācijai. 2001.gada 1.novembrī arī Krievijas Augstākās tiesas Kara kolēģija atteicās reabilitēt Vlasovu, atceļot vien apsūdzības pantu par pretpadomju aģitāciju.

Objektīvi vēstures fakti gan liecina, ka Andrejs Vlasovs nebija nodevējs. Viss, ko viņš darīja, tika darīts tēvzemes labā, cerībā, ka boļševiku sakāve novedīs pie Krievijas kā nacionālas valsts atdzimšanas. Vācija tika uzskatīta vien par pagaidu sabiedroto cīņā ar boļševismu, un ikviens ROA cīnītājs bija gatavs jebkurā brīdī pagriezt ieroci uz pretējo pusi, ja Vācija sadomātu apdraudēt jaunās topošās Krievijas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. Ir skaidrs, ka arī lielākā daļa krievu kareivju un virsnieku Vlasova armijai pievienojās patriotisku motīvu vadīti. Iespējams, viņi nodeva boļševiku režīmu, kam bija zvērējuši uzticību, tomēr palika uzticami savai zemei un tautai, ko šis režīms nežēlīgi apspieda. Turklāt padomju vara taču pati atteicās no saviem gūstā kritušajiem karavīriem, pat negrasoties tos starptautiski aizstāvēt. Tad kāpēc lai karavīri būtu lojāli šādai varai?

Plakāts, kas skaidri parāda, par ko patiesībā cīnījās ROA.
Uzraksts uz plakāta vēsta: “Visas cerības uz tevi, ROA karavīr!”

Vācijā Vlasovs uzrakstīja Krievijas atdzimšanas programmu. Tā paredzēja sociālismu nomainīt ar demokrātisku valsts iekārtu un padarīt Krieviju par tiesisku valsti. Ģenerālis vēlējās savu valsti atkal ievest Eiropas tautu kopībā. Viņš tolaik rakstīja: “Izvēle mums ir viena – vai nu brīvu, līdztiesīgu Eiropas tautu saime, vai verdzība zem Staļina jūga!” Vācieši uz Vlasovu nepārtraukti izdarīja spiedienu, lai viņš atzītu jaunās Krievijas robežas tālu Krievzemes iekšienē, taču ģenerālis kategoriski atteicās apspriest šo jautājumu, norādot, ka to pēc kara izšķirs jaunā Krievijas valdība. Viņš arī atteicās sniegt jebkādus antisemītiskus paziņojumus, kā to no viņa gaidīja vācu iestādes.

ROA avīzes “Dobrovoļec” ievadraksts vēsta – “Eiropas liktenis ir mūsu liktenis!”.

Arī pārējie vlasovieši vienmēr bija stingri un nepiekāpīgi galvenajā jautājumā, proti, ka Krievijas teritoriālā nedalāmība un neatkarība ir principāls un neapspriežams jautājums. Vienošanās ar vāciešiem ir tikai pagaidu nepieciešamības diktēts solis. Protams, vāciešiem šāda nostāja nebija pieņemama. ROA vadītajiem nereti tika atņemtas tiesības brīvi pārvietoties, bieža parādība bija vlasoviešu virsnieku aresti. Tieši tāpēc vecā krievu emigrācija ģenerāli Vlasovu un viņa karavīrus joprojām turpina uzskatīt par simbolu pretošanās kustībai bezdievīgajam boļševiku režīmam un patiesiem cīnītājiem par vēsturiskās Krievzemes atdzimšanu.

Turpinājums sekos.

 

March 21, 2019 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Atklātībā nāk fotogrāfija par deportācijām un atklāj ģimenes stāstu

Foto avots: okupacijasmuzejs.lv

1949. gada deportāciju atceres dienā, 25. martā, Latvijas Okupācijas muzejs nodos sabiedrības apskatei unikālu, līdz šim vēl nepublicētu fotogrāfiju, kura ataino 1949. gada 25. marta deportāciju.

Fotogrāfijā redzama latviešu ģimene Ventspils dzelzceļa stacijā īsi pirms vagonu ešelonu ar 1161 cilvēkiem aizveda no Latvijas.

Uz vagonu fona redzama Kroju ģimene – vecāki Marta un Vilis, kā arī viņu meitas Valija un Maiga. Trešā meita Rasma tika ievietota citā vagonā, jo paņemta no Ventspils pilsētas.

Ceturtā meita Olga ar divgadīgo meitiņu Virgīniju bija vienīgās no ģimenes, kuras netika izsūtītas un palika Latvijā.

Kroju ģimeni deportēja uz Omskas apgabala, Šerbakuļas rajonu, Borisovskas ciemu un no izsūtījuma atbrīvoja tikai 1958. gadā.

Vecākiem Martai un Vilim bija aizliegts atgriezties Latvijā, un viņi mira Sibīrijā, meitas atgriezās Latvijā.

Ģimene fotogrāfiju meitai un māsai Olgai atsūtīja 1950. gadu sākumā. Okupācijas muzejam savukārt to aizvadītajā gadā dāvināja Virgīnija Krebs.

Viņa stāstīja, ka mamma par izsūtītajiem vecākiem un māsām runājusi nelabprāt. Tikai pieaugušā vecumā Virgīnija mazpamazām uzzinājusi, ka radinieki ir izsūtījumā un kādēļ tā ir noticis. Arī pēc tam, kad mātes māsas atgriezušās Latvijā, kontaktēšanās nebija viegla, jo atšķirtībā pavadītie gadi darījuši savu.

Deportācijas bija slepenas padomju okupācijas režīma operācijas, kuras fotografēt vai filmēt bija aizliegts,

tādēļ labi saprotams ir fakts, ka šīs fotogrāfijas autors nav zināms.

Attēls uzņemts ar PSRS platfilmas fotoaparātu “KOMSOMOLEC”.

Iepriekš zināmas trīs fotogrāfijas, kas saistītas ar 1949. gada 25. marta deportāciju, uzņemtas Stendes stacijā.

To autors ir tobrīd jaunais puisis Jānis Indriks.

Jauniegūtās fotogrāfijas simboliska publiskošana notiks pirmdien, 25. martā plkst. 15 Latvijas Okupācijas muzejā, Raiņa bulvārī 7. Pasākumā tiks demonstrēti arī dokumentāli videointerviju kadri.

LA.lv

 

March 20, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK aģentu karotēka kā vēstures avots

Krievu valodā. Ieraksts no semināra Valsts terors PSRS. Avoti un pētniecības metodes. (Государственный террор в СССР. Источники и методы изучения).
Докладчик – Сергей Жариков


Картотека агентуры КГБ как исторический источник

March 7, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

KGB un rokmūzika PSRS

 

Krievu valodā. Ieraksts no semināra Valsts terors PSRS. Avoti un pētniecības metodes. (Государственный террор в СССР. Источники и методы изучения).

March 6, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gandrīz visi atbalstīja partizānus..

 Zigmārs Turčinskis: “Rancānos “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē, gribot negribot.”
Zigmārs Turčinskis: “Rancānos “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē, gribot negribot.”

Ziemeļlatgale bija viens no tiem Latvijas reģioniem, kurā aktīvas nacionālo partizānu cīņas ilga līdz pat 50. gadu sākumam. LU Latvijas Vēstures institūta vēsturnieks ZIGMĀRS TURČINSKIS šobrīd strādā pie grāmatas, kas veltīta pretestības kustībai padomju režīmam Tilžas, Baltinavas, Rugāju, Nautrēnu un Kārsavas apvidū. Līdzīgi agrākajiem pētījumiem par Ziemeļvidzemes mežabrāļiem, arī šoreiz darbā izmantoti gan arhīvos glabātie čekas dokumenti, gan laikabiedru mutvārdu stāsti un liecības, kas veido visai precīzu notikumu ainu. “Ar to gadās interesanti. Iebrauc tādā Kalvines ciemā, kur agrāk bijušas 12 mājas, bet palikusi tikai viena, un izrādās, ka tajā dzīvo tante, kas visu pēckara laiku kā bērns piedzīvojusi un var ļoti cilvēciski izstāstīt!” teic autors. Šie pagātnes notikumi brīžiem ir ļoti skarbi un traģiski, ne vienmēr mērojami ar mūsdienu mērauklu.

Kāpēc tāda reģiona izvēle pētījumam?

Mēdz strīdēties, kurā Latvijas novadā nacionālo partizānu kustība bijusi vislielākā. Esmu mēģinājis skaitīt partizānu daudzumu uz iedzīvotāju un varu sacīt, ka vismaz starp Vidzemi un Latgali nav lielu atšķirību. Latgalei raksturīgs, ka tur partizānu organizācijas veido visādas struktūras un raksta daudz papīru – deklarācijas, pavēles. Kurzemē, kur mežos bija daudz leģionāru ar kauju pieredzi, tā nenotika. Par Ziemeļlatgali rakstu tādēļ, ka šobrīd man par to savākta informācija, no kuras izveidot loģisku stāstu. Apskatītajā reģionā nacionālo partizānu organizāciju izveidoja 1947. gadā, un tā turpināja cīņu līdz 1951. gadam. Idejiskais līderis tur ir bijušais Tilžas pagasta policijas priekšnieks, policijas kapteinis Augusts Kudreņickis, kurš izveidoja kontaktu ar trim 1946. gada februārī no Sarkanās armijas dezertējušiem puišiem. Viņi dezertēja ar visiem ieročiem no armijas daļas Cēsīs un aizgāja mežā, tieši lai uzsāktu cīņu, jo “tūlīt nāks angļi un amerikāņi”. Viņu līderis ir Antons Gabrāns, ar segvārdu “Zemitāns”. Kudreņickis 1947. gadā iepazinās ar Gabrānu, un tika izveidota grupa “Lecošā saule”, kuru 1948. gadā pārdēvēja par “Ziemeļlatgales neatkarības vienību”. Tā darbojās līdz 1951. gada rudenim, kad organizāciju sagrāva. Interesantākais, ka viņi visu laiku rakstīja atskaites un ziņojumus par savu darbību, sapulces protokolēja. Pēdējais sapulces protokols datēts ar 1951. gada 2. oktobri. Viņi tajā brīdī grupā ir tikai astoņi cilvēki.

Droši vien iepriekš grupa bija lielāka?

Jā, nāca klāt ļaudis, kas bēga no aresta. 1948. gada vasarā viņu bija trīs grupas, kādi padsmit cilvēki. 20 cilvēki vienā nacionālo partizānu vienībā jau skaitījās pārāk daudz. 1949. gads Rietumos bija Berlīnes krīze. Šķita, drīz viss mainīsies. Tas veicināja partizānu darbību. Partizānu sastāvs visu laiku mainījās – kāds krita, kāds nāca klāt. Interesanti, ka 1949. gadā viņi sev izveidoja 80 cilvēku lielu “rezervistu” grupu – tie bija nacionālo partizānu atbalstītāji, kas dzīvoja mājās, bet ar visiem ieročiem un formastērpiem un bija gatavi pievienoties, ja sāktos “lielais karš”. Viņiem bija oficiāli noformētas lapas, ka es, tāds un tāds, esmu iestājies rezervistos. Kad vienību iznīcināja, čekisti viņu bunkuros atrada visus šos dokumentus un pievienoja lietai. Kudreņicka un Gabrāna grupa Ziemeļlatgalē bija nacionālo partizānu kustības kodols, taču viņiem apkārt vēl bija vairākas skolēnu pagrīdes grupas – “Latgales vanagi” Nautrēnu vidusskolā un diezgan paliela grupa, taču bez nosaukuma Malnavas lauksaimniecības tehnikumā. Trešā bija skolēnu organizācija “Imanta” Rugāju vidusskolā. Viņi visi bija savstarpēji saistīti un darbojās kopā. Caur skolēnu grupām tika pavairotas un izplatītas dažādas lapiņas.

Kā tieši izpaudās grāmatā aplūkotās partizānu grupas darbība?

Šī grupa bija pat ļoti aktīva. Viņi nošāva Tilžas pagasta čekas priekšnieku kapteini Beloborodovu, Kārsavas partorgu un izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņi trīs gadus pēc kārtas – 1947., 1948. un 1949. gadā publiski nošāva vienu ciema padomes priekšsēdētāju.

Publiski?

Jā. Iegāja ciema padomes ēkā un nošāva. Tā aprakstīts dokumentos. 1947. gadā Kukovas ciema padomē cilvēki gaidīja, kad atbrauks, kā rakstīts, “ar Lielā Tēvijas kara ordeņiem apbalvotais komjaunietis”, padomes priekšsēdētājs Jermacāns. Atnāca arī divi jauni cilvēki “viens basām, otrs apautām kājām”. Arī apstājās priekšsēdētāju gaidīt. Kad Jermacāns atbrauca, “nezināmie” izvilka pistoles, viņu nošāva un aizgāja. Tieši tādā pašā veidā notika ar Nautrēnu pagasta Kristinku ciema padomes priekšsēdētāju komjaunieti Aleksandru Kalvānu. Un 1949. gada augustā ar Nautrēnu ciema padomes priekšsēdētāju Aleksandru Melni.

Droši vien viņiem bija tuvinieki, kuru reakciju nav grūti uzminēt.

Neviens nav priecīgs, ja nošauj viņa radinieku, jo “viņš jau neko nedarīja”. Tomēr nošaujamie bija izvēlēti mērķtiecīgi, ar saprotamu iemeslu. Piemēram, Melnis bija aktīvists jau kopš 1941. gada. Viņa biogrāfijā rakstīts – piedalījies kolhozu dibināšanā, cīņās pret padomju varas ienaidniekiem un tā tālāk. Ir protams arī diskutabli gadījumi… Rancānos nošāva tēvu un dēlu Bozovičus. Rancānu sādžā bija 56 saimniecības. Gandrīz visas atbalstīja partizānus. Liela daļa “Latgales vanagu” bija tieši rancānieši. Un tagad iedomājieties, ka viņiem visiem pa vidu dzīvo sarkanais aktīvists, kura dēls ir komjaunietis… Ar to komjaunatni arī bija tā, ka “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē gribot negribot, lai varētu pasargāt organizāciju un atbalsta bāzi. Protams, Bozoviču meitas, kas palika…

Kā šo grupu iznīcināja?

Tas jau nenotika vienā reizē. Viņus dzenāja un nīdēja ik pa brīdim. Viņi cieta diezgan smagus zaudējumus 1948. gada rudenī. Nogalināja Augustu Kudreņicki. 1949. gadā organizācija bija faktiski jāveido no jauna. 1949. gada novembrī nogalināja arī Antonu Gabrānu un 1950. gada pavasarī, partizāniem sanākot kopā, organizācija atkal jāveido no jauna. Tad izvirzās Viktors Mareckis, un viņi noturējās līdz 1951. gadam. Čeka pret viņiem lietoja visas klasiskās metodes – iesūtīja aģentus, indēja. Tas ir garš stāsts. Redziet, kad 1946. gadā Antons Gabrāns, Alberts Pudāns un Viktors Mareckis dezertēja no Cēsīm un pārnāca mājās, viņi izveidoja lielisku atbalsta bāzi trīs ciemos – Tilžas pagasta Numernē, Baltinavas pagasta Kalvinē un Silarašos. Tajos ciemos bija kādas 30 mājas, un visas viņus atbalstīja. Viņi tur dzīvoja, pat īpaši neslēpjoties. Visi zināja, ka ciema malā ir viņu bunkurs. Viņiem nevajadzēja laupīt. Vienā mājā paprasīja puskukuli maizes, otrā putraimu kuli, un pietika. Iekrišana notika idiotiska iemesla dēļ. Vienā no mājām dzīvoja saimnieks, kuru necieta sievasmāte. Šī sieviete beigās aizskrēja un “nostučījax” visu čekai, lai ieriebtu znotam. Uzreiz paņēma ciet pusciemu. Bija ap 20 arestēto. Tas notika 1948. gada aprīlī. Partizāniem gan izdevās izvairīties no vajātājiem, taču stabilā atbalsta bāze, kur tie dzīvoja divus gadus, pajuka. Jāsaka, ka 1946. gadu viņi bija pavadījusi klusi, bet 1947. gadā bija gājuši uz Tilžas pagasta Zaļmežiem aplaupīt pastu. Tur atradās arī pienotava un veikals. Viņi paņēma naudu, bet viens no vietējiem sāka žēloties, ka atnācis pēc piena naudas, vai nevarētu viņa daļu tomēr iedot. Gabrāns apprasījies, cik tad pienākas. 60 rubļu. Tos arī pret kvīti izsniedzis. Pateicīgais vīrs vēl uzaicināja partizānus pie sevis paēst. Izrādījās, ka viņš pazīst Kudreņicki un tā atbalstītājus. Tā toreiz viņus pilnīgi nejauši saveda kopā.

Un ko čekisti?

Čeka pie viņiem visu laiku sūtīja aģentus – kaujiniekus. Piemēram, kā krita Kudreņickis. Sākās ar to, ka vienu no partizānēm – Annu Voitu – kādā sadursmē sašāva kājā. Viņa un vēl divi partizāni apmetās kādās mājās, līdz ievainojums sadzīs. Pēc pārtikas brauca pie viņas radinieka, kas izrādījās čekas aģents. Viņš ievilināja abus partizānus savās mājās, čekistu slēpnī. Partizānus nošāva. Pēc tam paņēma ciet gan ievainoto sievieti, gan saimnieci, pie kuras viņa slēpās. Ievainotā neizturēja un izstāstīja, ka Kudreņickis ziemu pavada Drudžu ciemā. Čekisti aplenca māju, kur viņš slēpās, taču Kudreņickis, nošāvis divus uzbrucējus, ielēca pajūgā un izmuka. Neilgi pēc tam viņam piesūtīja aģentu ar segvārdu “Akmens”, īstajā uzvārdā Romanovskis. No Viļakas puses. Viņš Kudreņicki nošāva – čekas dokumentos nav precīzi aprakstīts, kā, – un grupa palika bez vadības. “Akmeni” pēc tam pārcēla uz Gulbeni un iesaistīja cīņā pret Smilgas nacionālo partizānu grupu. Taču Smilgas grupai viņš šķita aizdomīgs un viņu pašu nošāva. Bet Ziemeļlatgales partizānu grupas vadību pārņēma Antons Gabrāns. Uz Kudreņicki viņi bija visu laiku paļāvušies kā uz tēvu, jo viņš bija vecāks vīrs, kamēr Gabrānam bija apmēram 21 gads. Tikmēr 1949. gada aprīlī Nautrēnu vidusskolā sākās “Latgales vanagu” aresti. Pieci puiši aizbēga mežā. Līdz ar to mežā atkal bija pietiekami daudz cilvēku, jauni puikas, kas gribēja darboties. Gabrānam gribot negribot nācās tēlot nopietnu komandieri. Īstenībā viņš darbojās ļoti loģiski un mērķtiecīgi.

Līdz pienāca 1951. gads…

Partizāni Viktors Mareckis un Kazimirs Brasla bija iegājuši pie kāda atbalstītāja, kurš viņiem iedeva kaut ko, kam bija pievienotas miega zāles. Sajutuši ko nelāgu, viņi noklumburēja kilometru, pirms sabruka. Viņus atrada un paņēma ciet. Pārējie trīs grupas dalībnieki tajā laikā dzīvoja saimniecības ēkā noslēptā bunkurā Ērzeļovas sādžā pie Daugavpils dzelzceļa, pie Armašovu ģimenes. Noruna bija, ka Mareckis un Brasla atgriezīsies 15. oktobrī līdz pulksten pieciem rītā. Viņi neatgriezās. Ko vajadzēja darīt pārējiem? Protams, ātri pamest šo vietu! Bet viņi turpināja tur dzīvoties, un pulksten 12 dienā viņus aplenca. Viņi visi trīs bunkurā paši nošāvās. Tas arī čekas dokumentos rakstīts. Kurzemē bija tāda slavena partizānu dziesma “Tur mežā mazā bunkurītī…”, radusies 1945. gada rudenī vai ziemā. Tad, lūk, kad 1951. gada oktobrī iznīcināja Ziemeļlatgales vienību, viņu bunkurā starp citiem dokumentiem atrada dziesmu vārdu pierakstus. Kurzemes partizānu “Bunkurīti”! Tas nozīmē, ka šī dziesma bija aizgājusi no mutes mutē līdz otram Latvijas galam, kaut nebija ne sakaru, ne vienotas organizācijas!

Atvērtā čekas aģentu kartotēka grāmatas rakstīšanā palīdz?

Kartītes ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” tur bija vairākiem. Bet tur arī ir interesanti gadījumi. Tāds Metjolkins… Viņš 1949. gada janvārī savās mājās ievilināja un sašāva savu radinieku Biksānu un Jāzepu Rūzu. Čeka viņam atdeva partizānu ķermeņus apglabāt. Acīmredzot operatīvos nolūkos bija nolemts labāk tos nevis publiski izrādīt, bet gādāt, lai neviens notikušo nezina. Metjolkins viņus apglabāja mežā aiz mājas un visu mūžu to vietu sargāja, lai neizposta. Priecīgs par izdarīto viņš nebija. Vēl tāds pabaiss gadījums: Rugāju pusē zem trieciena nonāca Donāta Malnača grupa, Malnaču nošāva, pārējie izklīda. Divi no partizāniem – Ādolfs Kazaks un Kārlis Smoļaks – uzbrukuma laikā bija aizgājuši tikties ar Smilgas grupu uz Gulbenes mežiem. Atnāk atpakaļ, konstatē, ka grupas nav, bet atbalstītāji arestēti. Turklāt kritis bija arī Kazaka tēvs. Viņi izlēma aiz bēdām piedzerties. Aizgāja uz ciemu, paaicināja tuvākos atbalstītājus, arī vietējo kolhoza priekšsēdētāju un turpat mežmalā sāka dzert. Sadzērās diezgan pamatīgi, līdz nākamajam rītam, kad no ciema atskrēja Smoļaka vecāmāte un lamājās, ka kolhoza priekšsēdētājs mežā dzer ar partizāniem, kamēr darbā viņu visi gaida. Kad vecāmāte aizgāja prom un prom posās arī abi partizāni, viens no tiem, ar kuru viņi bija kopā dzēruši, tāds Laimonis Vītols, izrāva pistoli un abus nošāva. Izrādījās, ka viņš ir aģents – kaujinieks, iesūtīts ar uzdevumu. Iznāca, ka viņi nodzēruši bēres ne tikai saviem biedriem, bet arī paši sev…

LA.lv

March 3, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viņi cīnījas ar nāvei nolemto apziņu

Avots: https://www.facebook.com/arturs.gills/posts/2246472562070104


Labāk, lai nošauj Latvijas mežos, nekā nosūta uz Krieviju.

Screenshot_2

Šodien aprit 69 gadi kopš nacionālo partizānu grupas Indāna-Grāvelsona kaujas notikumiem. 1950 gada 25.februāra rītā Elkšņu meža masīvā, tagadējā Viesītes novadā, nacionālajiem partizāniem bija ierīkots ziemas bunkurs. Pavisam grupā atradās 12 cilvēki bruņoti un ar kauju pieredzi. Postenī regulāri tika uzstādīts postenis, lai uzbrukuma gadījumā izsludinātu trauksmi.

25 februāra rītā postenī atradās bijušais Latvijas armijas kaprālis Jānis Grāvelsons, kurš ieskrējis bunkurā paziņoja par kaujas trauksmi. Mežabrāļi nekavējoties ieņēma kaujas pozīcijas izveidotajā bunkura lokveida aplī. Pēc karaspēka trieciengrupas atsišanas seko Jāņa Indāna pavēle atstāt apmetni. Mežabrāļi gāja cits aiz cita, bet drīzumā priekšā parādījās karavīri un atklāja uguni no slēpņa. Krita partizāns J.Sātnieks, ievainoja J.Grāvelsonu, pārējie partizāni metās sāņus, cerēdami, ka izkļūs no ielenkuma. Bet drīzumā pārliecinājās, ka viņi ir ielenkti.

Mežabrāļi nonāk pie purva, viņi „uzduras” čekas karavīru slēpnim, un visi, izņemot Hildu Vietnieci, krīt ložu krustugunīs. Liktenīgi Hilda Vietniece paliek dzīva un tiek saņemta gūstā.

Kaujas rezultātā tika nogalināti 11 nacionālie partizāni, saņemta gūstā Hilda Vietniece, krita desmit čekas karaspēka kareivji, seržanti un virsnieki, ievainoti septiņi. Nacionālo partizānu grupa bija ar kaujas pieredzi, to atzīst arī čeka savos ziņojumos.

Operāciju realizēja 24.Prutskas strēlnieku Bogdana Hmeļņicka kara ordeņa vārdā nosauktais Valsts Drošības ministrijas čekas karaspēka pulks 550 cilvēku sastāvā, pulkveža Kapustina vadībā.

Čeka savos dokumentos atzīmējusi, ka lielo zaudējumu iemesls ir sīvā mežabrāļu pretošanās visā kaujas operācijas laikā ar nāvei nolemto apziņu. Savās liecībās sniegusī gūstā saņemtā partizāne apliecināja, ka pēc Jāņa Indāna pavēles grupa nolēma nepadoties un izmantot visas iespējas abām grupām kopīgi iziet no aplenkuma un uzbrūkošā karaspēka. No Indāna un Grāvelsona sarunām Hilda Vietniece atminas, ka partizāni izteikušies, ka labāk, lai nošauj Latvijas mežos, nekā nosūta uz Krieviju.

Haralds Bruņinieks (pēc vairāku avotu materiāliem un dzīvo liecinieku liecībām)

February 25, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kristīgās konfesijas stingrā VDK kontrolē

“Maisi vaļā”: Kristīgās konfesijas stingrā VDK kontrolē
Māris Zanders


Viss raksts un video: https://www.delfi.lv/news/national/politics/maisi-vala-kristigas-konfesijas-stingra-vdk-kontrole.d?id=50852965


Pērnā gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Portāls “Delfi” sadarbībā ar žurnālistu Māri Zanderu turpina interviju ciklu “Maisi vaļā” ar pētniekiem par un ap maisos atrodamo.
Par VDK interesi par reliģiskajām organizācijām, veidu, kādā tika organizēta to kontrole, intervijā stāsta VDK izpētes komisijas loceklis zvērināts advokāts Linards Muciņš.


Vispirms ieskicēsim – cik lielā mērā kristīgās konfesijas vispār bija VDK uzmanības lokā?

Es nepretendēju uz viennozīmīgu atbildi, jo te vēl daudz jāpēta. Piemēram, ir kulta kalpotāji, kuriem tā sauktajās aģenta kartītēs kā profesija ierakstīts – garīdznieks, bet bija arī baznīcas cilvēki, kuriem paralēli kulta kalpotāja darbam bija arī cits darbs, attiecīgi kā pamatprofesija parādās cita.

Tomēr es piedāvātu atsperties no tāda būtiska atskaites punkta kā tēze, ka, stingri ņemot, vienīgais legālais pretinieks “čekai” un “cekai” bija tieši baznīca. Citi pretinieki tika iznīcināti, kā saka, saknē, attiecīgi tie objektīvi nesasniedza baznīcas darbības un ietekmes līmeni.

Tāpat jāmin, ka es veicu pētījumu par šo tēmu vēl pirms “maisu atvēršanas”, un es tolaik balstījos uz Krievijā veiktiem pētījumiem. Proti, kad Krievijas Konstitucionālajā tiesā bija iesniegta prasība par Komunistiskās partijas aizliegšanu, tā laika PSRS tautas deputāts Gļebs Jakuņins, pats būdams pareizticīgo garīdznieks, izveidoja īpašu apakškomisiju, kas pētīja “čekas” attiecības ar Krievu pareizticīgo baznīcu. Cik saprotu, komisija vairāk balstījās uz Centrālkomitejas struktūrās atrastajiem “čekas” ziņojumiem par tās “varoņdarbiem” attiecībā pret baznīcu, bet tas nemaina lietas būtību.

Totalitārā valstī totalitārai kontrolei pakļauts ir viss, totalitārs ir viss. Un “čeka” un “ceka” ar to, ja tā var teikt, slimoja. Linards Muciņš

“Čekas” 5. pārvaldē, kas nodarbojās ar politisko izsekošanu, bija īpaša struktūra, kas nodarbojās tikai ar baznīcu, – 4. daļa. Latvijas “čekā” modelis bija tāds pats, vien jāpiebilst, ka ar jūdaismu saistītie jautājumi bija nodalīti, acīmredzot ar “ebreju jautājumiem” strādāja citā struktūrā. Tātad Jakuņina grupa atlasīja apjoma ziņā ievērojamu dokumentu klāstu, kas ļauj mums izdarīt plašus tālāk ejošus secinājumus. Piemēram, ka totalitārā valstī totalitārai kontrolei pakļauts ir viss, totalitārs ir viss. Un “čeka” un “ceka” ar to, ja tā var teikt, slimoja.

Respektīvi, mēs nerunājam par četrdesmitajiem–piecdesmitajiem gadiem, kad bija gadījumi, kad atsevišķi garīdznieki pret padomju iekārtu cīnījās ar ieroci rokās, piemēram, partizānu vienību sastāvā. Mēs runājam par septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Un, lai gan bruņotas pretestības elements ir zudis, tā vietā ir parādījies cits – t.s. cīņa par mieru. Un mēs redzam, ka tas dod iespēju ar VDK saistītiem cilvēkiem garīdznieka izskatā darboties starptautiski, mēs redzam, ka faktiski ikviens, kurš šajā kontekstā regulāri un patstāvīgi dodas uz ārzemēm, ir saistīts ar VDK.

Un te es gribu uzsvērt – VDK aģents ir nevis tikai informators, viņš, galvenokārt, pilda VDK uzdevumus. Jā, viņš arī informē, bet “čekas” dokumenti viņu nosaka par VDK uzdevumu izpildītāju. Piemēram, pēc “Prāgas pavasara” apspiešanas 1968. gadā pareizticīgo mācītājiem – VDK aģentiem, tiek dots uzdevums sakompromitēt kādu garīdznieku no Čehoslovākijas, kurš ir protestējis pret PSRS armijas iebrukumu Čehoslovākijā.

Dokumentos var lasīt, ka “čeka” runā par to, vai un kā izdevies “prodvinuķ” (“iebīdīt”) savu cilvēku kādās starptautiskās ar baznīcu saistītās organizācijās utt. Īsi sakot, Krievijas presē ir parādījies, ka VDK aģenti ir bijuši vairāki Krievu pareizticīgās baznīcas patriarhi, arī pašreizējais.

Cik lielā mērā šis VDK un Krievu pareizticīgās baznīcas attiecību modelis ir attiecināms uz Latviju okupācijas periodā, ņemot vērā, ka šeit bija arī citas konfesijas – luterāņi, katoļi utt.?

Labs jautājums. Krievijas modelī ir divi kontroles līmeņi. Pirmais: “draudze – garīdznieki – garīgie semināri”. Otrais: “baznīcas vadība”, jo īpaši par baznīcas ārējiem sakariem atbildīgās daļas, kuras parasti vada, ja tā var teikt, otrais cilvēks baznīcā, un mēs redzam, ka šīs daļas ir totāli VDK cauraustas. Un baznīcas ārējās aktivitātes, piemēram, visu šo “cīņu par mieru pasaulē”, “miera komitejas”, mēs pilnīgā kopijā redzam arī Latvijā.

Es teiktu tā, ka… Man bija jāuzstājas Lutera akadēmijā ar priekšlasījumu par šo tēmu vēl pirms “maisu atvēršanas”, un priekšlasījumā ietvertie secinājumi, kā saka, nobālēja pēc “maisu atvēršanas”. Labi, to, ka pareizticīgo baznīcas vadītājs Latvijā ir “maisos”, prese, tostarp Maskavā, jau bija minējusi. Savu viedokli bija paudis arī mūsu katoļu kardināls, tad parādījās arī vietējie vecticībnieki – aģenti…

Pirms “atvēršanas” bija ziņas par to, ka viens no luterāņu arhibīskapiem bijis aģents, – izrādījās, ka “maisos” ir arī citi! Varētu teikt, ka Latvijā šī kontrole bija vēl totālāka, vēl vairāk pārspīlēta.

Lai cik arī bēdīgi tas neskanētu, mani sevišķi nepārsteidza luterāņu un pat katoļu garīdzniecības pārstāvju atrašanās “maisos” (par pareizticīgajiem nerunājot…), tomēr man bija radies iespaids, ka tādas grupas kā adventisti un baptisti spēja stingrāk turēties pretī.

Varbūt tu runā par t.s. nereģistrētajiem baptistiem… Jau pieminētās Jakuņina izpētes grupas darbos var redzēt ziņojumu, ka, lūk, VDK 5. pārvaldes 4. daļas 3. nodaļas priekšnieks bijis komandējumā uz Kišiņevu, uz tolaik Moldāvijas VDK, braucis arī uz tā laika Igaunijas PSR VDK, lai dzītu pēdas nereģistrēto baptistu, “baptistu-šķeltnieku” līderim Genādijam Krjučkovam.

VDK bija svarīgi nevis vienkārši zināt, kas notiek, teiksim, Latvijas luterāņu konsistorijā, bet vadīt procesus tur. Linards Muciņš

Jāpiebilst, ka šajā gadījumā mēs redzam, ka VDK meklēja pavisam nepareizās vietās, jo Krjučkovs divdesmit gadu garumā slēpās reģistrēto baptistu sludinātāja Voldemāra Ašnevica ģimenē Ventspilī. Latvijā bija arī pirmā nelegālā baptistu tipogrāfija, Cēsu rajonā. Tā vispār ir dīvaina lieta. Krimināllieta, šķiet, ir iznīcināta, jo arhīvā tās nav, ir saglabājies tikai spriedums, krimināllietas ietvaros tiesātie joprojām nav reabilitēti…

Bet es gribētu atgriezties pie tēzes par to, ka VDK bija svarīgi nevis vienkārši zināt, kas notiek, teiksim, Latvijas luterāņu konsistorijā, bet vadīt procesus tur. Šim mācītājam mēs ļausim sludināt, šim neļausim, jo viņš “lecas”, ir trīs kandidāti uz kādas baznīcas amatpersonas vietnieka amatu, mēs rekomendējam konkrēti vienu utt.

Es tomēr gribētu dzirdēt versiju par to, kādēļ VDK un valstij kopumā baznīca bija tik būtiska. Proti, pēc t.s. ateisma kampaņas Hruščova laikā, arī citu iemeslu dēļ, baznīcas bija jau tā novājinātas, apspiestas… kāds tur vairs pretinieks?

Jautājums ir par to, pret ko cīnās – pret draudzēm vai pret ticību. Ticība ir tāda “lieta”, ko nomākt ir teju neiespējami, un mēs arī tolaik redzam šajā ziņā ļoti nelokāmus cilvēkus.

Tāds, piemēram, bija luterāņu mācītājs profesors Roberts Feldmanis, par kuru ir daudz ziņojumu datubāzē “Delta” – viņam aģenti bija “aplikti apkārt” blīvi… Un mēs varam tikai minēt, vai režīms nebija gatavs pret viņu vērsties vēl radikālāk…

Taču kontroles mērķis var būt arī jau pieminētā iespēja izmantot baznīcu starptautiskos sakaros – vienalga, vai runa būtu par Pasaules Luterāņu federāciju vai Vatikānu.

Vai pat piezemētāks piemērs… Iedomāsimies, ka atbrauc kādi ārzemnieki, kuri jāved paēdināt, un te sava loma ir kādas draudzes vadītājam, vecākajam, un skaidrs, ka “čekai” ir būtiski, ka tas ir viņu cilvēks. Ja ir tāds, kas “čeku” apmierina, tad viņu jau var virzīt tālāk, viņš, teiksim, brauc uz Dāniju un stāv ar visām sava amata zīmēm kādā PSRS sasniegumu izstādē, rādot pasaulei, ka PSRS nav nekādu problēmu ar ticības brīvību un ka visas sūdzības par ticīgo vajāšanu ir apmelojumi.

Īsāk sakot, VDK vēlme kontrolēt bija nepārprotama, cits jautājums, protams, kā paši garīdznieki mēģināja, kā saka, izlīferēt, lai saglabātu iespēju strādāt šo darbu, dot gan Dievam, gan ķeizaram… Mēs jau šodien nereti redzam juceklīgus skaidrojumus: nē, es neko nezināju, es gāju tikai uz izpildkomiteju, ā, laikam tomēr esmu kaut kādā citā telpā arī bijis, tur bija ļoti putekļains galds, laikam jau tas bija tas “čekas” konspiratīvais dzīvoklis…

Kādā PSRS VDK 5. daļas brošūrā mēs redzam tekstu, kas norāda, ka pareizticīgo semināros nepietiekamā līmenī ir nodrošināta “pretizlūkošana”, lai gan no šodienas viedokļa varētu likties: kāda pretizlūkošana garīgajā seminārā? Tur taču tanki vai raķetes nestāvēja.

Totalitārismam raksturīgā paranoja?

Nu, palasi Hannu Ārenti. Bet svarīgi ir tas, ka bija, piemēram, reālas provokācijas. Nesen pie manis atnāca kāds cilvēks, kuram čekas aģenti, it kā represētie, piedāvāja izvest “papīrus” uz ārzemēm, bet viņš, par laimi, bija sapratis, ka tā ir provokācija.

Vai gadījums, kad kāds mūsdienās par “brīvības cīnītāju” uzskatīts represētais tolaik piedāvājis braukt uz Ļeņingradas apgabalu, apgalvojot, ka zina, kur var pāriet PSRS–Somijas robežu. Provokācija. Turklāt tas ir nopietnāk, nekā var izklausīties, jo izprovocētu cilvēku notiesā, iesloga. Un ir gadījumi, kad cietumā nosit. Tā, starp citu, ir atsevišķa tēma. Kurš tad sita kamerās, teiksim, Linardu Grantiņu un citus? Kriminālnoziedznieki? Labi, bet kurš viņus organizēja? Līdz ar to, ja mēs runājam par atbildību, tad runa nav tikai par čekistiem, runa ir arī par iekšlietu sistēmas darbiniekiem.

Mani vairāk interesē ne tik daudz tas, lai nemelo par sadarbības ar VDK sākumu, bet lai nemelo par to, kurā gadā konkrētais personāžs tos VDK pinekļus nokratīja, kad vairs, simboliski izsakoties, neņēma klausuli. Linards Muciņš

Nu, tikpat labi es varu teikt, ka man savulaik viens zinātnes aprindu pārstāvis, starp citu, Augstākās padomes deputāts, stāstīja, ka viņam okupācijas laikā bijusi iespēja aizbraukt uz Austriju, bet viņš attiecīgo “papīru” nav parakstījis, un mēs labi zinām, kurš cits aizbrauca uz Austriju…

Atklāti sakot, mani vairāk interesē ne tik daudz tas, lai nemelo par sadarbības ar VDK sākumu, bet lai nemelo par to, kurā gadā konkrētais personāžs tos VDK pinekļus nokratīja, kad vairs, simboliski izsakoties, neņēma klausuli. 1987. gadā? 1988. gadā? 1990. gadā?

Starp citu, šajos ar pareizticīgo baznīcu saistītajos Krievijas pētījumos ir redzams, ka satikšanos skaits ir lielāks par fiksētās informācijas apjomu. Kaut vai tāpēc, ka ne visa informācija “čeku” interesēja. VDK aģentu vienmēr laipni uzklausīja. Un aģents arī sūdzējās par ļoti dažādām lietām: par nepatikšanām darbā, ar kaimiņiem, ar garāžu kooperatīva biedriem. Tu, tā teikt, izliec dvēseli, tu “signalizē” par dažādām nekārtībām, šādi palīdzi tās novērst. Citiem vārdiem sakot, no “čekas” fiksētās aģenta sniegtās informācijas vien nevar izsecināt, cik bieži tikšanās ir notikušas un cik ilgā periodā tās turpinājušās.

Tāpat mūs kā pētniekus interesē gadījumi, kad savervētais cilvēks varbūt centies savu situāciju izmantot kādam no šodienas viedokļa atzīstamam mērķim. Piemēram, kardināls Jānis Pujats izmantoja iespēju tikt prom no pavadošajiem “biedriem” un privāti tikties ar Vatikāna amatpersonām, lai sniegtu neoficiālu informāciju. Stāstiet arī par šādiem aspektiem, tikai nesakiet, ka savervēšana nav notikusi, ka tas viss ir pārpratums un tā tālāk.

No visa dzirdētā es saprotu, ka pētāmā vēl ir daudz.

Ir daudzas interesantas epizodes. Piemēram, vēsturnieku Kārli Kangeri Stokholmā uzmeklē aģents ar segvārdu “Viesturs”.

Nav grūti tikt skaidrībā, kuram vispār astoņdesmitajos gados bija iespēja uz Zviedriju braukt un kurš brauca. Interesantākais ir tas, ka par tikšanos ar Kangeri ziņo ne tikai “Viesturs”, bet par to ir arī divu tā saukto arhīva aģentu informācija.

Respektīvi, no vienas puses, cilvēks, virzoties tālāk karjerā, piemēram, kļūstot par rajona izpildkomitejas vadītāju, kompartijas sekretāru, no aktīvajiem aģentiem tiek izslēgts, bet tas nenozīmē, ka ar viņu nerunā, ka viņš pats vairs nav gatavs dalīties ar informāciju un tā tālāk.

Kā tajā teicienā – “bijušo čekistu nav”?

Gan jā, gan nē. Katrs gadījums ir jāpēta atsevišķi.

Retoriski jautājot: tad ko mēs šobrīd īsti zinām par VDK aģentu tēmu?

Tēlaini izsakoties, mēs tagad zinām, kas tu esi, tālāk jātiek skaidrībā ar to, ko tu darīji.

February 25, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu

Kāpēc mums pašiem ir jārunā par vēstures neērtajiem jautājumiem, kāpēc Otrais pasaules karš joprojām ir sabiedrības uzmanības centrā, un kāpēc ir svarīgi par vēsturi runāt populārzinātniski? Par šiem un citiem jautājumiem radio NABA raidījumā “Vēstures ķīlis” Kārlis Sils sarunājas ar vēsturnieku un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo viespētnieku Uldi Neiburgu, kuram nule nākusi klajā grāmata ”Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti”.


Kārlis Sils: Kāpēc izvēlējies rakstīt šādu grāmatu un kā nonāci pie idejas par to?

Uldis Neiburgs: Kā vēsturnieks pamatā nodarbojos ar Otrā pasaules kara izpēti, un šis temats mani sāka interesēt, kad iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē. Otrais pasaules karš brīnumainā veidā nav zaudējis savu aktualitāti – ne zinātnisko, ne sabiedrisko, jo ar to saistītie temati ir svarīgi, pretrunīgi un aizvien tiek pārrunāti sabiedrībā. Šī grāmata nav klasisks zinātnisks pētījums. Tāpat kā mana iepriekšējā grāmata “Dievs, Tava zeme deg!”, kas iznāca 2014. gadā.

Grāmatās iekļautie nosacītie raksti, ko saucu par stāstiem, ir balstīti akadēmiskos pētījumos

– gan paša, gan citu kolēģu – Latvijas un ārzemju vēsturnieku darbos, atmiņu liecībās, cilvēku dzīvesstāstos. Tas viss grāmatā veido vēstījumu kopumu. Kāpēc tas radās? Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir ne tikai akadēmiskā, bet arī vieglā valodā vēstīt par vēsturi, un to es šajās grāmatās esmu centies darīt.

Kāda ir tava iecere ar šiem stāstiem? Ko tu vēlies lasītājiem nodot vai par ko radīt interesi?

Jau agrāk par šiem tematiem tiku rakstījis “Mājas Viesī”, un pamatā tie rodas paši no sevis. Ja ar pētniecību nodarbojies gadiem, tad kā vēsturnieks redzi, kuri temati ir mazāk pētīti, kuri ir pretrunīgi, ar padomju vai mūsdienās ar Krievijas, propagandas auru apdvesti, šeit ir interesanti dzīves stāsti, traģiski pārdzīvojumi, dažādi notikumi. Piemēram, šajā grāmatā aprakstīta Rēzeknes bombardēšana 1944. gada Lieldienās, kaujas par Jelgavu 1944. gada jūlijā un augustā – notikumi, kas gadu desmitus pēckara okupācijas laikā ir noklusēti. Pēc neatkarības atjaunošanas kaut kādas informācijas drumslas parādījās, un man bija svarīgi to visu apkopot vienkopus.

Pats šīs grāmatas saucu par Otrā pasaules kara rokasgrāmatām, jo cilvēks tajās var atrast ļoti daudz.

Un šie vēstījumi apzināti veidoti, lai parādītu to traģiku – tur ir stāsti gan par karavīriem, gan par civiliedzīvotājiem, gan par latviešiem, gan ebrejiem, krieviem, poļiem un lietuviešiem, par notikumiem gan Rīgā, gan mazpilsētās. Raksti ir pakārtoti katram gadam laikā no 1941. līdz 1945. gadam un konkrētiem datumiem. Kas tik te nenotiek 1944. gada jūlijā – augustā, kad fronte ienāk Latvijas teritorijā! Divu mēnešu laikā risinās tik daudz notikumu, kas saistās ar vienu vai otru okupācijas varu, ar upuriem, ar militārām cīņām, ar civiliedzīvotāju pārdzīvojumiem. Kaut kas tamlīdzīgs citā laika posmā vai citos reģionos notiek daudz ilgākā laika periodā vai tādi satricinājumi vispār vēsturē nav piedzīvoti.

Vai Latvijas sabiedrībā vispār ir izpratne pa Otro pasaules karu ārpus kaut kādiem specifiskiem datumiem un notikumiem?

Ir svarīgi, lai mēs par vēsturi reflektētu ikdienā. Otrā pasaules kara tēma šobrīd gan nav tik pieprasīta kā, piemēram, nupat bija “čekas maisu” atvēršana, valsts simtgade un Neatkarības karu atcere, bet Otrā pasaules kara tematu aktuālu uztur 16. marts, 8. un 9. maijs, holokausta upuru piemiņas pasākums un atceres diena 30. novembrī un 4. jūlijā. To, ka vēsture nav tikai latvieši Padomju armijā, latvieši vācu armijā, holokausts un Herberts Cukurs, var jau redzēt arī grāmatā. Lai gan es par Cukuru rakstīju, un viņa vārds vispār publiskajā telpā noturīgumu ir saglabājis vēl līdz mūsdienām. Bija svarīgi, ka iepriekšējā grāmata, kas guva lielu atzinību un piedzīvoja trīs tirāžas, iznāca tieši 2014. gadā, jo tad vēl dzīvi bija vairāk aktīvu aculiecinieku, taču viņu paliek arvien mazāk. Par šiem notikumiem svarīgi ir runāt arī jaunās paaudzes dēļ, jo temati, kas 90. gados bija sabiedrības un mediju intereses centrā, – piemēram, Konrāda Kalēja lieta, latviešu iesaiste holokaustā, policijas bataljoni, 21. un 18. bataljona prāvas, konkurss par Konstantīna Čakstes pieminekli -, ir sveši jauniešiem.

90. gados sabiedrība pārzināja kontekstu, saprata diskusiju, problēmas, bet tagad paaudzes mainās, un jaunajai paaudzei šo zināšanu nav un viņai jāgūst tās no jauna.

Vai šī nezināšana noved pie aizmiršanas vai pie mitoloģizācijas?

Ir iespējami abi gadījumi, tāpēc ir svarīgi šie vēsturnieku pētījumi un tas, lai tie nonāktu plašākā apritē. Kolēģi teikuši, ka Latvijā 20 profesionāļi raksta 20 vai 30 citiem profesionāļiem. Piemēram, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – tie jau ir iznākuši 28 sējumos, bet daudzi ir teikuši, ka šie izdevumi vai nu nav pieejami, vai arī uzrakstīti specifiskā zinātniskā valodā un varbūt tik lielu mērķauditoriju nesasniedz. Mums, vēsturniekiem, ir svarīgi strādāt, lai zināšanas par vēsturi izplatās, lai nav šīs aizmiršanas.

Vēstures vienkāršošana jau ir neizbēgama, publika jau arī pieprasa kaut kādus vienkāršos stāstus.

Varu minēt vienu piemēru – Latvijas Televīzijā Mārtiņš Ķibilds raidījumā “Atslēgas” un Jānis Kerēvics raidījumā “Latvijas lielākie noslēpumi” stāstīja par Latvijas Centrālo padomi un Latvijas nacionālajiem pēckara partizāniem, un abi autori šos tematus pasniedza pilnīgi atšķirīgi. Tur mitoloģizācija gāja abos virzienos, tikai vienam ar plusa, otram ar mīnusa zīmi. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu profesionāli pētījumi.

Man dažkārt rodas iespaids, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši karu, to uztver kā traģēdiju un raugās uz to kā uz savu traģisko pieredzi un mazāk skatās uz kaut kādiem varoņmītiem. Vai nav tā, ka mūsu sabiedrībā – gan krievu, gan latviešu pusē – sāk veidoties divu veidu varoņmīti, kuros abos ir sava bīstamība par Otro pasaules karu, kas ļauj aizmirst problēmas?

Tā būtu tā vienkāršotā izpratne. Negribētu sabiedrību sadalīt divās daļās, jo, ja runājam par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, tad mūsdienu Latvijā redzam vienu sabiedrības daļu, kurai īstenībā nav nekādas Latvijas Otrā pasaules kara vēstures pieredzes, jo viņi Latvijā ieradušies kara beigās vai pēc kara, vai arī ir to cilvēku pēcnācēji, kuri te bija iepludināti. Ja raugāmies uz to, kas te notika tieši kara laikā, to ainu redzam daudzšķautņaināku, tajā iesaistīti daudzu tautu pārstāvji.

Ir neizbēgami, ka cilvēki grib pieķerties kaut kādiem varoņmītiem, bet uz lietām jāskatās līdzsvaroti.

Runājot par, piemēram, Herbertu Cukuru, ir jāatzīst gan viņa izcilie sasniegumi Latvijas aviācijā, gan tas, ka viņš dienēja un ieņēma augstu amatu bēdīgi slavenajā Arāja komandā. Nebūtu pareizi arī likt galvu smiltīs un kaunēties, ka mēs esam bijuši vienā vai otrā armijā. Protams, tā bija traģēdija, tā bija nelikumīga mobilizācija gan leģionā, gan Sarkanajā armijā, bet mums bija savi varoņi militārā jomā, un arī par viņiem es rakstu. Piemēram, kapteinis Miervaldis Ādamsons vai majors Ernests Laumanis, kuri varonīgi cīnījās, un tā nav viņu vaina, ka viņi karoja leģionā, nevis Latvijas armijā. Tāpat arī Ssarkanajā armijā bija karavīri, kas saņēma augstākos PSRS apbalvojumus. Protams, viņu nacionālais noskaņojums vai pārliecība bija atšķirīga, bet tā ir mūsu vēsture, mēs esam tiesīgi to zināt, par to ir jārunā un zināšanas jāizplata.

Gan nacisti, gan padomju vara centās vēlāk daudz ko uzvelt vietējām Austrumeiropas tautām. Vai Otrais pasaules karš no Krievijas puses nekļūst par rīku, lai attaisnotu kaut kādas realitātes Latvijā, kas varbūt nav vēlamas?

Kolēģi jau ir pētījuši dažādas dezinformācijas kampaņas. Domāju, ka pamatproblēma ir tā, ka Krievija cenšas novērst uzmanību no iekšpolitiskām problēmām, veidojot ārējos ienaidniekus. Pēc 50 gadus ilga okupācijas perioda mēs cenšamies objektīvi izprast mūsu sarežģīto vēsturi un saduramies ar dažādām problēmām un pretrunām, kuras nav viegli izskaidrojamas vai saprotamas gan pašiem, gan sabiedrībai Rietumos, gan Austrumos. Un Krievija, protams, to izmanto. Kopā ar Kārli Kangeru un Rudīti Vīksnu mums ir monogrāfija par Salaspils nometni, par šo tematu man ir stāsts arī jaunajā grāmatā. Tas laiks bija drausmīgs, un ir ļoti grūti uzrakstīt par Baltkrievijas bērnu ciešanām un bojāeju Salaspilī. Taču, ja mēs gribam par šo nometni rakstīt, mums ir jāraksta gan par tiem padomju pārspīlējumiem, mītiem, jāizskaidro, cik ticama ir bērnu indēšana ar arsēnu un kādi motīvi bija asins ņemšanai – tas ir mūsu darbs.

Cik liela ir Latvijas iedzīvotāju vēlme runāt par neērtiem jautājumiem, sevišķi par latviešu dalību kara noziegumos?

Esmu saskāries ar ļoti dažādām Latvijas sabiedrības grupām un tendence vienmēr ir sevī vai savā ģimenē, savu piederīgo lokā saskatīt upurus. Kolēģi to ir saukuši par cīņu par pirmo vietu uz upuru pjedestāla. Nākamā lieta ir izvairīšanās runāt par neērtiem jautājumiem, taču problēma ir tāda, ka, ja mēs paši par tiem nerunājam, tad runā citi. Katram būtu jāsāk pašam ar sevi, jānoskaidro šie jautājumi, lai cik nepatīkami tie kādam būtu, un tikai tad var pārmest citiem. Ja mēs runājam par Krieviju, tur ir problēma, ka tur absolūti gandrīz vai vispār nekas tāds nenotiek. Mums tagad arī veidojas jauni mīti. Kaut vai tā pati čekas aģentu kartotēka – tagad ir cilvēki, kas televīzijas raidījumos saka, ka viņi neko nav zinājuši un noliedz sadarbību, bet tas neizklausās pārāk ticami. Ir arī tādi, kas intervijās nāk ar atklāsmēm, saviem atklājumiem. Katrs jau cenšas savu darbību attēlot pēc iespējas labāk, jo īpaši ar tādu laika distanci.

Viena no tēmām, kas iezīmējas grāmatā, ir kara nodarītie postījumi un arī nevēlēšanās abām pusēm uzņemties atbildību pārrakstīt vēsturi, lai izvairītos izskaidrot, kāpēc šie postījumi bijuši. Cik ļoti Latviju izpostīja Otrais pasaules karš un vai mēs vispār atceramies skaidrojumu, kur pazudusi daļa Latvijas vēstures – ja aizbraucam uz Liepāju, uz Jelgavu vai Rēzekni, mēs redzam pilsētas, kuru daļas ir vispār bez vēstures.

Grāmatā skaru arī cīņu epizodes Latvijas teritorijā, piemēram, kauju par Liepāju 1941. gadā vasarā, 1944. gadā, kad Latvijā atgriezās Sarkanā armija, daļa Rīgas tika pilnībā izpostīta, karā 80% Jelgavas tika nopostīta. Padomju laikā mēs lasījām vai mums stāstīja, ka vācieši visu ir uzspridzinājuši, bet par tādu Rēzeknes bombardēšanu neviens neko nerunāja. Trimdas literatūrā mēs varam lasīt kaut ko pilnīgi pretēju, ka visur ir vainojams padomju karaspēks un varbūt kaut kādas vācu veiktās spridzināšanas nemaz nav pieminētas. Jelgavā un Vidzemes cīņu gaitā ir gadījumi, kad vietējie iedzīvotāji centās novērst kaut kādas aizdedzināšanas, kas daļēji izdevās. Kā to vērtēt? Situācijas ir dažādas.

Piemēram, cīņā par Liepāju 1941. gada jūnija beigās vietējie komjaunieši un strādnieku vienības ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas pie Liepājas tirdzniecības kanāla. Viņiem aizmugurē bija Liepājas vecpilsēta, un vācu uzbrukuma rezultātā tas viss tika iznīcināts. Protams, var spekulēt un arī paši vietējie Liepājas arhitektūras pētnieki ir teikuši – ja tāda nemākulīga pozīciju izvēle nebūtu bijusi, tad vecpilsēta būtu cietusi daudz mazāk. Jautājums ir, vai tā saucamie padomju varas aktīvisti, kuri uzskatīja, ka aizstāv savu dzimteni, savu pilsētu, to darīja adekvāti vai ne. Ja runājam par Jelgavas nopostīšanu – tur kopā ar vācu armiju cīnījās arī latviešu karavīri – 15. divīzijas apmācību brigāde, kas bija dislocēta Jelgavā. Gandrīz visa pilsēta tika iznīcināta. Kam bija vairāk tiesību vai pamata iesaistīties vienā vai otrā situācijā kara darbībā? Mēs nevaram to tagad izvērtēt. Un ir arī jāsaprot, ka

tagad jau ir viegli to pateikt, jo mēs zinām tās sekas, taču cilvēkus pieņemt vienu vai otru lēmumu motivēja tā brīža situācija, ne jau tie apsvērumi, kurus mēs šodien varētu lietot.

Visvairāk vēsturnieki pētījuši kara noziegumu tēmu. Ko tieši no šīs tēmas tu vēlējies uzsvērt, kādas pārdomas skatītājos raisīt?

Rakstu gan par holokaustu, kur iesaistījās vietējā latviešu palīgpolicija un iedzīvotāji, gan par bēdīgi slaveno Vasīlija Kononova lietu – Mazo Batu sādžas iedzīvotāju nogalināšanu, kuru vidū bija sievietes un arī viena grūtniece, gan par padomju kaujinieku vienību “Sarkanā bulta” Kurzemē, kuru veidoja arī vietēji iedzīvotāji, kuri arī veica šos noziegumus. Pirmkārt, ir jāsaprot un skaidri jānodala – viena lieta ir karavīri frontē, kas karo, un cita lieta ir tie, kuri dara pavisam ko citu, arī nogalina civilistus. Un Kononova gadījums spilgti parāda, ka neatkarīgi no tā, ka viņš bija nosacīti sabiedroto puses pārstāvis, lai gan es nodalu Rietumu sabiedrotos un Padomju Savienības sabiedrotos, tad arī šo sabiedroto noziegumi ir jāuzskata par noziegumiem pēc izdarītā rakstura būtības, nevis jāvadās pēc principa, ka uzvarētāju netiesā. Arī starptautiskā tiesu prakse to ir apstiprinājusi.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai turpināsi strādāt pie Otrā pasaules kara, un ko lasītāji var sagaidīt no tevis gan zinātnes laukā, gan ārpus tā?

Esmu uzsācis darbu pētniecības projektā – kā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais viespētnieks piedalos valsts pētījumu programmā, kas skar arī sabiedrības izturēšanos, pretestību Otrā pasaules kara laikā. Plānoju arī uzrakstīt jaunu grāmatu par kureliešiem, jo, lai gan trimdā pētījumi ir bijuši un ir publicēti atsevišķi raksti vai grāmatas, pēdējo 25 gadu laikā daudz kas ir nācis klāt – gan trimdā savāktas rakstiskas liecības, kas līdz šim pētniecībā nav izmantotas, gan arī čekas krimināllietas, gan Rubeņa fonda, kas Kurzemē aktīvi darbojas, savāktie daudzie aculiecinieku stāstījumi. Tāpēc mums ir iespēja restaurēt notikumus un parādīt arī to, ka ģenerāļa Kureļa grupas vēsture nav tikai 1944. gada 14. novembris – paša štāba apcietināšana un grupas izklīdināšana – , bet tās darbība ir bijusi izvērsta daudz plašāk – ir bijušas atbalsta militāras vienības plašākā Kurzemes teritorijā, ir leitnanta Rubeņa bataljona pretestība vāciešiem no 1944. gada 18. novembra līdz 9. decembrim pie Zlēkām un Rendas, un to arī var dokumentēt gandrīz vai pa dienām. Tur ir arī dažādas pretrunas un neskaidri jautājumi, kas ir jāskaidro. Plānots, ka pēc nepilna gada vai gada jauna grāmata par šo tēmu sasniegs lasītājus.

February 19, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: