Austrumprūsijas asiņainā ziema
Otrais pasaules karš iegājis vēsturē kā militārs konflikts, kura gaitā neviena no karojošajām pusēm – ne nacistiskā Vācija un tās sabiedrotās, ne arī tā dēvētā antihitleriskā koalīcija (ASV, Lielbritānija un PSRS) – necentās ievērot starptautiski fiksētās kara laika paražas un normas. Taču ilgu laiku pēc tā dažādu valstu vēsturnieki, vadoties pēc principa “uzvarētājus netiesā”, lielākoties rakstīja tikai par nacistu noziegumiem, aizmirstot, ka arī uzvarētājlielvalstis, it īpaši Padomju Savienība, nevarēja lepoties ar bruņnieciskumu un saudzību pret civiliedzīvotājiem.
Pēdējos gados situācija ir būtiski mainījusies, un tagad ļoti daudzu vēsturnieku uzmanības centrā ir tieši prātam neaptveramie sarkanās armijas noziegumi kara beigu fāzē Vācijas teritorijā. Jaunākajā vēstures literatūrā šajā sakarā ieviests pat termins “vācu holokausts”, bet Austrumprūsijas asiņainā ziema tiek uzskatīta par vienu no visbriesmīgākajām un šaušalīgākajām Otrā pasaules kara epizodēm.
Austrumprūsija bija pirmā Vācijas zeme, kurā padomju karaspēka daļas iebruka jau 1944. gada oktobrī, bet karadarbība vācu teritorijā plašā frontē iesākās 1945. gada janvārī. Izcilais vācu militārvēsturnieks Joahims Hofmans darbā “Staļina iznīcības karš” raksta, ka padomju iebrukumu Austrumvācijas zemēs, vienalga, vai tā būtu Austrumprūsija, Rietumprūsija un Danciga, Pomerānija, Brandenburga vai Silēzija, pavadīja jaunākajā pasaules vēsturē nepiedzīvota vardarbība.
Lūk, viņa minētie raksturīgākie sarkanarmiešu noziegumi: karagūstekņu un jebkura dzimuma un vecuma civiliedzīvotāju masveida nogalināšana, sieviešu, arī bērnu un sirmgalvju masveida izvarošana (bieži ar atbaidošām blakus izdarībām gandrīz līdz pat nāvei), apzināta māju, ciemu, pat veselu pilsētas kvartālu nodedzināšana, sistemātiska aplaupīšana, marodierisms, privātā un sabiedriskā īpašuma iznīcināšana un, beidzot, vīriešu, sieviešu un jauniešu masveida deportācijas uz Padomju Savienību vergu darbos, parasti izšķirot ģimenes.
Balstoties uz neapstrīdētiem avotu materiāliem, visi šie noziegumi tagad ir plaši dokumentēti un atspoguļoti Vācijā izdotajā oficiālajā Otrā pasaules kara vēsturē. Vasarā dienas gaismu ieraudzīja izdevuma “Vācu reihs un Otrais pasaules karš” noslēdzošais, desmitais sējums divās grāmatās, kuras veltītas tieši Vācijas sakāvei un padomju karaspēka darbībai vācu teritorijā. Beidzot ir pabeigts darbs, ko uzsāka pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem.
Ideoloģiskā gatavošanās varmācībai
Labi zināms ir fakts, ka līdz ar Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai 1941. gada jūnijā Otrā pasaules kara attīstībā iezīmējās jauna fāze. Tas ieguva izteiktu “pasaules uzskatu kara” dimensiju, jo nacisti sāka īstenot rasistiski un politiski motivētu iznīcības karu pret ebrejiem un boļševismu. Ne tik zināma ir cita patiesība – arī padomju diktators Josifs Staļins 1941. gada 6. novembrī pasludināja un konsekventi īstenoja iznīcības karu pret vāciešiem. Viņš izteicās: “Nu ko, ja vācieši grib iznīcības karu, viņi to saņems.”
Padomju militārā propaganda bija vērsta, lai iepotētu neiecietību pret ienaidnieku un iedvestu karavīriem cīņas sparu, uzkurinot un atraisot viszemiskākos instinktus. Ar īpašu degsmi šajā jomā izcēlās rakstnieks un publicists Iļja Ērenburgs, kura prātam neaptverama naida pilnie raksti ar aicinājumiem nogalināt ikvienu vācieti pārplūdināja sarkanās armijas avīzi “Krasnaja zvezda” (“Sarkanā zvaigne”). Šos rakstus, kuru skaits stipri pārsniedza tūkstoti, parasti pārpublicēja daudzas citas militārās avīzes, un tie bieži vien bija pirmie, kurus lasīja ierakumos sēdošie un pēc atriebības tvīkstošie padomju karavīri.
Lai gūtu priekšstatu par šo rakstu saturu un tajos pausto cilvēku nīšanas filozofiju, pietiek iepazīties ar bēdīgi slaveno un bieži citēto uzsaukumu “Nogalini”, ko publicēja 1942. gada 25. oktobrī. Ērenburgs rakstīja: “Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds “vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds “vācietis” liek strādāt šautenes aptverei. (..) Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti tikai tevis nogalinātos vāciešus.”
Pēdējos gados iznākušajos Rietumu vēsturnieku darbos par padomju karaspēka iebrukumu Austrumvācijā Ērenburga kā publicista darbība vienmēr analizēta un vērtēta izteikti negatīvā nozīmē. Arī pieminētā izdevuma “Vācu reihs un Otrais pasaules karš” desmitajā sējumā ietverta sadaļa “Militārās preses loma: Iļjas Ērenburga precedents”. Galvenie secinājumi gan liecina, ka sadaļas autors Manfreds Ceidlers joprojām nav pārvarējis daudziem vācu militārvēsturniekiem raksturīgo vainas apziņas sindromu. Tāpēc izteiktie vērtējumi ir tādi samocīti, piesardzīgi, bet visumā tomēr viennozīmīgi. Varam izlasīt atzinumu, ka Ērenburga rakstu ietekmē padomju karavīri varēja gūstekņus nošaut, bet varēja to arī nedarīt, varēja sievietes izvarot, bet tas nebija obligāti. Viss it kā bijis atkarīgs no intelekta pakāpes, no rakstos pausto ideju un aicinājumu izpratnes. Taču katrā ziņā Ērenburgs esot pārkāpis rasisma slieksni.
Vairākos citos vācu vēsturnieku darbos nostāja ir daudz striktāka. Joahims Hofmans Ērenburgu salīdzina ar nacistu gauleiteru Jūliusu Štreiheru, kuram par antisemītisma sludināšanu un aicinājumiem iznīcināt ebrejus Nirnbergas tribunāls 1946. gada oktobrī piesprieda nāves sodu. Viņš norāda – ja Štreihers bija galvenais kūdītājs pret ebrejiem, tad būtu ne vien taisnīgi, bet pat nepieciešami Ērenburgu nosaukt par galveno kūdītāju pret vāciešiem.
Viss sākās Nemmersdorfā
Viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kur 1944. gada 21. oktobrī iebruka padomju karaspēks, bija Nemmersdorfas (tagad – Majakovskas) ciems Austrumprūsijas dienvidaustrumos. Pēc divām dienām vāciešiem izdevās šo ciemu atkarot. Atklājās neiedomājami šaušalīga aina, kas atgādināja drūmos viduslaikus. Visas ciemā palikušās meitenes (8 – 12 gadu vecas) un sievietes (arī kāda 84 gadus veca kundze) bija izvarotas, spīdzinātas un barbariski nogalinātas. Sarkanarmieši (25. tanku brigādes 2. bataljons) bija darbojušies un rīkojušies kā nezin no kurienes uzradušies necilvēki vai arī no ķēdes norāvušies asinssuņi.
Neviens no padomju kara noziegumiem nav tik labi dokumentēts kā šis. Aculiecinieku ziņojumi runā tik skaidru valodu, ka tos apšaubīt ir visai grūti. Varam izlasīt prātam neaptveramas lietas. Runa ir par kailām sievietēm, kuras sistas krustā pie šķūņu durvīm, gan bērniem ar sadragātiem galvaskausiem, gan arī sirmgalvi, kurai nošķelta puse galvas.
Nemmersdorfa kļuva par Padomju Savienības brutālās atriebības politikas simbolu, kuru tā īstenoja, okupējot Austrumvāciju. Zvērības bija tik briesmīgas, ka to priekšā nobālēja pat mongoļu ordu izdarības 12. un 13. gadsimtā. Padomju diktators Josifs Staļins sekmīgi konkurēja ar Čingizhanu un Batiju. Katrā ziņā vairāki amerikāņu militārie vadītāji un politiķi (piemēram, pazīstamais diplomāts Džordžs Kenans) savās atmiņās padomju karaspēka rīcību pret vācu civiliedzīvotājiem salīdzina tieši ar aziātisko ordu darbību. Tikpat tiešs ir britu karaspēka komandieris feldmaršals Bernards Montgomerijs. Viņa memuāros varam lasīt, ka “krievi tik tiešām bija necivilizēti aziāti”, kuru “rīcība izsauca mūsos riebumu”.
Nemmersdorfas asinspirts ievadīja vāciešu vēsturē jaunu posmu. Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gēbelss nosūtīja uz ciemu kinooperatorus, lai tie nofilmētu pastrādātās zvērības. Šaušalīgos kinohronikas kadrus ar sešdesmit divām izvarotām un noslepkavotām ciema sievietēm un meitenēm noskatījās daudzi Vācijas iedzīvotāji, kuros radās paniskas bailes no krieviem. Sākās spontāna un stihiska bēgļu kustība.
Divu mēnešu laikā gandrīz 8,5 miljoni vāciešu valsts austrumu novados aizbēga no mājām. Tā bija lielākā paniskā migrācija pasaules vēsturē.
Nekādas žēlastības un pretimnākšanas
Padomju karavīru rīcība uzbrukuma laikā bija tik barbariska, ka to nav pat vērts mēģināt izskaidrot. Tūkstošiem vācu bēgļu gāja bojā – tika noslīcināti, nošauti vai gluži vienkārši sašķaidīti zem padomju tanku kāpurķēdēm. Daudzo aculiecinieku ziņojumi vienkārši stindzina asinis. “Tēvs nošauj mani!” lūdzas kāda neglābjami sakropļota vācu meitene pēc krievu tanku ietriekšanās bēgļu pajūgu kolonnā Osterodes rajonā (Austrumprūsija) 1945. gada 19. janvārī. Viņai piebalso tikpat smagi cietušais brālis: “Jā, tēvs, es arī nevaru ilgāk gaidīt.” Tēvs, raudot: “Pagaidiet vēl mazliet, bērni.”
Jau padomju iekarotajās vācu teritorijās izplatīta parādība bija civiliedzīvotāju, it īpaši labāk situēto, vienkārša noslepkavošana. Sarkanarmieši parasti nogalināja arī vīriešus, kuri mēģināja aizstāvēt savas sievas un meitas. Nošāva nacistu partijas biedrus, vietējo zemnieku vadītājus. Bieži vien par upuriem kļuva policijā dienējošie, visi, kas nēsāja uniformas – vienalga, vai viņi bija dzelzceļnieki, pasta darbinieki, ugunsdzēsēji vai mežsargi.
Arī laupīšanas mērogi bija grūti aptverami. Laupīja visu iespējamo, bet, ko nevarēja nolaupīt, to iznīcināja. Vācu vēsturnieks Hubertuss Knabe darbā “Atbrīvošanas diena?” norāda: “Apbruņoti sarkanarmieši nodriskātās un netīrās formās lauzās iekšā mājās un dzīvokļos, lai bailēs sastingušajiem vāciešiem atņemtu pulksteņus, laulības gredzenus un citas vērtslietas.”
Neiedomājami smagi cieta Vācijas austrumu novadu sievietes, kuras padomju karavīri pakļāva briesmīgai varmācībai un sadistiskai pazemošanai. Visu vecumu meitenes un sievietes visbiežāk piemeklēja grupveida izvarošana. Atļaušos tikai vienu piemēru! Kādā ziņojumā uz Maskavu bija norādīts – daudzi vācieši apgalvo, ka “sarkanarmieši izvarojuši visas sievietes, kas palikušas Autrumprūsijā”, un pieminēts fakts, ka vācietes, kas atradās Špaleitenā, mēģinājušas izdarīt pašnāvību. Padomju izmeklētāji nopratināja dzīvas palikušās. Lūk, ko pastāstīja viena no viņām – Emma Korna: “3. februārī pilsētā ienāca sarkanās armijas frontes vienības. Sarkanarmieši nokāpa pagrabā, kur mēs slēpāmies, pavērsa ieročus pret mani un divām pārējām sievietēm un pavēlēja mums iet ārā, pagalmā. Pagalmā mani izvaroja divpadsmit zaldāti pēc kārtas. Citi zaldāti to pašu darīja ar abām manām kaimiņienēm.”
Upuru skaits
Grūti ir tieši pateikt, cik vācu civiliedzīvotāju aizgāja bojā Austrumvācijā padomju iebrukuma un orģiju rezultātā. Par to vēsturnieku rīcībā nav precīzu datu. Padomju avotos nogalināto vāciešu skaits fiksēts reti. Vācu iestādes daudzās vietās vairs nefunkcionēja. Taču aculiecinieku ziņojumi neatstāj vietu šaubām, ka padomju īstenotie kara noziegumi bija masveidīgi.
Vēstures literatūrā varam sastapt ziņas, ka kopumā Austrumvācijā bojā aizgāja aptuveni 2,5 miljoni civiliedzīvotāju (bēgļi, izdzītie un deportētie). Taču nereti izskan arī apgalvojumi, ka upuru skaits bija daudz lielāks.
Par kādu naudu tiek izgaismots Uzvaras piemineklis?
TVNET lasītāja vēstule
Pirmdien, 19. janvārī, vakarā braucot ar tramvaju, jau esot 13. janvāra ielā, ievēroju kādu slaidu, izgaismotu torni Pārdaugavā. Labu laiku gudroju, kas tas varētu būt? Sākumā domāju, ka tas ir Torņakalna baznīcas tornis, bet – nē! Torņakalna baznīca ir tuvāk pie dzelzceļa un tornis, skatoties no 13. janvāra ielas, nav tik augsts. Nē, tas nav Torņakalna baznīcas tornis, kas tik majestātiski slejas Rīgas naksnīgajās debesīs. Kaut kas svešs, bet kas tas ir? Tad man nāca apgaismība. Tas taču ir Uzvaras piemineklis!
Un tiešām, piebraucot tuvāk, skatam pavērās netipisks skats, pielāgojot visiem zināmu dzejoli: “Pašā Rīgas vidū piemineklis stalts… ” Visus šos gadus tas tur stāvēja neizgaismots. Tagad, krīzes laikā pēc grautiņiem Vecrīgā pēkšņi Uzvaras piemineklis izgaismots visā greznībā. Vai ir izcīnīta kāda mums nezināma uzvara? Vai kādam krīze ir piepildījusi visas kabatas? Kas tas ir un uz cik ilgu laiku? Ne TV, ne radio, ne internets neko par šo notikumu neziņo.
Kad izgaismoja TV torni, bija diezgan liela kņada. Tas bija notikums, bet Uzvaras pieminekļa, svešas valsts atribūta izgaismošana netiek pieminēta nekādā aspektā. Cienījamie tautieši, varbūt jums ir kāda informācija par to, kam par godu, no kura laika, uz cik ilgu laiku, cik tas maksā, kas, ar kādu mērķi izgaismo Uzvaras pieminekli Pārdaugavā? Vai zvaigznes arī izgaismos?
Par pieminekļiem Rīgā
… Visnopietnākās bažas un pārdomas tomēr izraisa lēmums atjaunot sākotnējo uzrakstu krievu impērijas lielākajam simbolam Latvijā – komunistu Uzvaras piemineklim Rīgā. Jau nosaukums pats par sevi ir Latvijai apvainojošs. Tāds tas varētu būt Krievijā, mums tas ir Otrās okupācijas piemineklis. Baigā gada atkārtošanās piemineklis. Piemineklis zemnieku slepkavošanai apvidos, kur turējās nacionālie partizāni, 25. marta deportācijām, sveštautiešu ieplūdināšanai, Latvijas ekonomiskai noplicināšanai. Lietuvā komunistiskie simboli ir aizliegti, igauņi izvāca krievu zaldāta pieminekli no Tallinas centra, bet mēs celsim pieminekļus un simbolus valstij, kas slepkavojusi mūsu tautas brāļus kopš 16. gadsimta.
Arī Uzvaras pieminekļa gadījumā argumentu greizā loģika ir ievērības cienīga: pieminekļiem esot jābūt tādiem, kādi tie būvēti …lai arī kā mums tas nepatiktu, tas tomēr esot sava laikmeta objektīvas patiesības atspoguļojums. Vai tad Ļeņina pieminekli arī atjaunos? Tā celšana jau arī bija kādreiz “laikmeta objektīva patiesība” un to varētu atjaunot “tādu, kāds tas būvēts”. Padomes locekles Helmī Stalte un Maija Stefane gan iebilda pret lēmumu, visu cieņu viņām, bet padomes vairākums to atbalstīja. Šai padomei tātad ir vienalga, ko jūt represētie un visi tie latvieši, kam kāds ģimenes loceklis noslepkavots, deportēts vai aizdzīts svešumā.
Gribas jautāt: Quo vadis, Rīgas dome?
„Durvis uz mājām” fragmentu lasījumi
Liepājas muzeja informācija
20. janvārī plkst.18.00 Liepājas muzeja nodaļā „Liepāja okupāciju režīmos” notiks 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas pasākums – Gunta Kalmes grāmatas „Durvis uz mājām” fragmentu lasījumi.
G. Kalmes grāmatas fragmentu lasījumus varēsim klausīties paša autora un Nacionālā teātra aktiera Jāņa Reiņa izpildījumā. J. Reinis ir filmas “Rīgas sargi” galvenā varoņa lomas izpildītājs.
G. Kalmes grāmata ir gara apdvests darbs, emocionāla mācību grāmata Latvijas 20.gs. vēsturē. Grāmata lieti noderēs ikvienam Latvijas vēstures interesentam, jo īpaši tiem jauniešiem un pieaugušajiem, kuri, par spīti dažām šodienas reālijām, grib mīlēt Latvijas zemi un Latvijas valsti. G. Kalme šajā grāmatā atklāj sevi kā pārliecināts Latvijas valsts patriots un labs šīs valsts curriculum vitae zinātājs, kā Latvijas pilsoņu mācītājs šodien un rīt.
Autors dziļi ielūkojies latviešu tautas garā un ir uzrakstījis dvēseli saviļņojošas rindas. Tā ir mācītāja un vienlaikus vēsturnieka saruna ar savu tautu. Pasakumu kuplinās vīru koris „Dziedonis” un aktieris Jānis Dreiblats.
Observators. Par brīvdomātāju vajāšanu un specdienestiem
„Visa valsts nosegta ar ziņu pienesēju tīklu. Tie sastopami katrā rūpnīcas cehā, katrā studentu grupā un fakultātē. Pat katrā pašdarbības kolektīvā un korī. Slepenie drošības komitejas palīgi redz un dzird visu.” Tāda ir padomju gadu Latvijas dzīves realitāte, kuru savā jaunākajā grāmatā „Observators” skaudri atklāj Andris Grūtups.
Grāmata stāsta par mākslinieka un brīvdomātāja Jurģa Skulmes lietu un viņa tiesāšanu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tas ir stāsts par cilvēku un varu. Varas acīs indivīdam nav nekādas nozīmes. A. Grūtupa grāmatā redzam, kā no padomju gadiem par hrestomātisku kļuvušais teiciens „būtu tik cilvēks, lietu atradīsim” īstenojas praksē. Lasīt tālāk…
Grāmatas “Observators” fragments
Barikāžu lodes skartais
Atmiņas par barikāžu nedēļām šajā janvārī jau nāk no 18 gadu attāluma. Ir izaugusi jauna paaudze, kas par šo laiku uzzina, lasot vēstures mācību grāmatas, iztaujājot vecākus vai apmeklējot Vecrīgā barikāžu muzeju, kura direktors ir RENĀRS ZAĻAIS. Bijušais Bauskas milicis, kuru 1991. gada 20. janvārī smagi ievainoja OMON kaujinieku lode. Atceroties šos notikumus, viņam acīs sariešas asaras.
– Tajā naktī es biju jau atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos.
Ar Renāru Zaļo tiekos janvāra sākumā viņa darba kabinetā muzejā, kad priekšā kārtējie barikāžu atceres pasākumi. Pirmā ziņa, ko Renārs grib vēstīt, ir par savu kolēģi aktīvu Latvijas Tautas frontes dalībnieku, atvaļināto majoru Robertu Milleru, kurš šogad 2. janvārī aizgāja mūžībā.
– Roberts bija kļuvis par barikāžu laika “dzīvo leģendu” un ieviesis vairākas tradīcijas. 17 gadus viņš cītīgi organizēja barikāžu atceres pasākumus Zaķusalā. Viņš aizgāja strauji, nepaspēja uzrakstīt uz papīra visus organizatoriskos un tehniskos apsvērumus, un tagad mums muzejā pašiem ar visu jātiek galā. Vēlos izteikt līdzjūtību visiem Roberta piederīgajiem.
Jautāju Renāram, par kādu Latviju viņš toreiz sapņoja, cīnoties uz barikādēm.
– Toreiz domājām tikai par to, lai Latvija kļūtu neatkarīga. Par tālāko daudz nesapņojām, pārāk svarīgs bija tas brīdis.
Vārds pa vārdam, un Renārs sāk stāstīt par sevi, lai gan jūtams, ka labprātāk viņš stāstītu par citiem.
Atbalstīšu, cik vien spēšu
Mana dzīve ir interesanta. Es piedzimu Dobelē, bet, kad tētis aizbrauca studēt žurnālistiku uz Ļeņingradu, arī mēs ar mammu un brāli pārcēlāmies dzīvot uz turieni. Tad visi kopā atgriezāmies Latvijā un dzīvojām Madonā. Tur sāku iet 1. klasē, bet pēc pusgada pārcēlāmies uz Valku. Valkā pasaulē nāca māsa Ilva. Mamma bija laba šuvēja, Valkā viņa strādāja par sadzīves pakalpojumu kombināta vadītāju.
Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas studēju jurisprudenci Omskas milicijas skolā, tad strādāju Latvijas Iekšlietu ministrijā. Atmodas laika sākumā aizgāju strādāt uz Bausku. Biju iecirkņa inspektors, vēlāk milicijas iecirkņa priekšnieks un vienlaikus jurists kolhozā “Uzvara”.
Kad aizgāju uz vietējās Tautas frontes nodaļas sanāksmi un mani aicināja iestāties TF, teicu, ka atbalstīšu, cik vien varēšu, bet par biedru nedrīkstu kļūt, jo esmu milicis. Tolaik attieksme pret miliciju bija slēpti nicinoša. Tāpēc uz TF manifestāciju krastmalā devos privātās drēbēs. Kad pa radio 13. janvārī dzirdēju aicinājumu nākt uz barikādēm, vispirms devos uz Iekšlietu ministriju ar domu, ka arī tur būs rosība un visi gatavosies barikādēm, bet ministrijas logi bija tumši. Aizgāju līdz toreizējai Ministru padomei, tur tauta jau pulcējās. Izstaigāju Doma laukumu, daži jau bija sākuši bruģi lauzt. Aizbraucu uz darbu Bauskā, un arī tur no pagasta sūtīja tehniku un organizēja ļaudis uz barikādēm.
16. janvārī Bauskas milicijā izsludināja trauksmes stāvokli un sapulcināja visus darbiniekus. Mūs aicināja doties uz Rīgu apsargāt valstij svarīgus objektus. Arī es pieteicos. Ar katru notika individuālas pārrunas, izskaidroja, ka pasākums var būt bīstams. Tovakar pieteicās daudzi, bet otrajā dienā uz autobusu ieradās tikai puse. Otra puse pa nakti bija pārdomājuši vai sievas viņus bija atrunājušas.
Ministrijas logi tumši
Uz galvaspilsētu bija atbraukuši milicijas darbinieki no malu malām. Aizkustinošs bija brīdis, kad mainījās tautas attieksme pret miličiem, jo arī mēs taču bijām daļa no tautas. Līdz tam Rīgā bija pierasts miličus uzrunāt tikai krieviski un izturēties distancēti. Kad izgājām Doma laukumā – apbruņoti miliči bruņu vestēs, kas runāja latviski un bija gatavi cīnīties par savu Latviju, – mūs visur aicināja pie ugunskuriem un cienāja ar tēju kā savējos.
Bauskas miličiem uzticēja apsargāt Iekšlietu ministriju, un mūsu maiņai dežūra iekrita tieši liktenīgajā dienā – 20. janvārī. Par šo datumu es vienmēr izvairos stāstīt, jo tas joprojām man ir pārāk smagi. Tajā naktī jau biju atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos. Mēs visi astoņi (Jasēvičs, Simanavičus, Kociņš, Markuns, Kļaviņš, Traumanis, Bergs un es), kas tolaik bijām vienā maiņā, tikām cauri ar ievainojumiem, bet uzbrukuma mirklī šķita, ka viss ir cauri. Pa caurlaižu biroja logu redzēju, ka mums uzbrūk liels OMON kaujinieku pārspēks, bet es zināju, ka rokas nepacelšu un ar labu nepadošos. Kad mums beidzās patronas, devos ārā, un tad mani ievainoja – lode vēderā. Pirmajā mirklī to pat nejutu, sāpes sākās pēc tam. Lodes spindza man gar ausīm, no trokšņa un nervu saspīlējuma biju apdullis. Skrēju un gandrīz uzskrēju virsū omoniešiem, tad aši nokāpu pagrabtelpās un tur zaudēju samaņu. Kādu laiku skaitījos pazudis bez vēsts. Kad atjēdzos, OMON kaujinieki jau bija prom.
Tovakar pa radio daudzreiz pieminēja ma-nu vārdu, un gadījās, ka kļūdas dēļ mani nosauca pie bojā gājušajiem. Latvijā visi klausījās radio, arī mana meita dzirdēja šo ziņu… Tikai mājās tā pa īstam sajutu ievainojumu vēderā un
devos pie ķirurga. Nā-
kamais lielais pārdzīvojums bija, uzzinot par bojā gājušajiem Bastejkalnā. Pirmā doma – ja nu manis raidītā lode bija kādu nogalinājusi? Atviegloti uzelpoju, kad šaubas neapstiprinājās.
Līdz tam OMON visur bija gājuši kā uzvarētāji, bet 20. janvārī mēs viņus pamatīgi atvēsinājām. Vienu kaujinieku mēs, iespējams, nogalinājām. Ievainojām vairākus. Redzēju, kā omonieti iemeta bobikā, bet kājas viņam palika ārā kūļājamies. Vēlāk ziņoja, ka viņš pats esot nošāvies. Vispār ļoti daudz kas nav vēl līdz galam izpētīts un noskaidrots.
No miliča par kultūras darbinieku
1991. gada 25. janvārī Universitātes Lielajā aulā tauta atvadījās no barikādēs kritušajiem – Andra Slapiņa, Sergeja Konoņenko un Edija Riekstiņa. Mēs, pieci no astoņiem maiņas miličiem, kuri nebijām slimnīcā, devāmies uz bērēm. Man ļoti sāpēja ievainojums, tāpēc kolēģi izveidoja tādu kā aizsargjoslu ap mani, lai neviens burzmā nejauši nepieskartos brūcei. Dzīvoju kā autopilotā, īsti pilvērtīgs bērinieks tobrīd gan nebiju. Vēlāk aizgāju darbā uz robežsargu brigādes štābu Rīgā, Viļānu ielā, kas bija Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
20. janvāris mums astoņiem bija kļuvis par visiem kopīgu otro dzimšanas dienu, kuru kopš 1991. gada sagaidām kopā. Kad pāris gadus pēc barikādēm likās, ka valstī šie notikumi sāk piemirsties, radās ideja izveidot barikāžu dalībnieku atbalsta fondu. Meklējām iespējas finansiāli atbalstīt bojā gājušo piederīgos, un laika gaitā tas mums izdevās. Saeimā tika pieņemts likums par pabalstiem barikādēs bojā gājušo bērniem. Izcīnījām Latvijas pilsonību Konoņenko un Gomanoviča ģimenes locekļiem, jo viņu tēvi, vīri bija atdevuši dzīvību par Latviju, paši nebūdami latvieši.
Barikādes ir brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanas simbols. Tā iedzīvināšanai 1996. gadā tika nodibināta “1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme”. Ar Latvijas Republikas Saeimas 1999. gadā pieņemto likumu šī zīme no sabiedriskās organizācijas apbalvojuma pārtapa par valsts apbalvojumu. Šī piemiņas zīme ir vienīgais mūsu valsts apbalvojums, kurš radīts atjaunotajā Latvijā. Sākumā Rīgā, Krāmu ielā 3, izveidojām barikāžu piemiņas centru, bet manā 46. dzimšanas dienā, 2001. gada 24. maijā, tas pārtapa par muzeju.
Kādu laiku strādāju bez atalgojuma, alga krietni vēlāk sekoja darbiem. Kad sāku strādāt muzejā, Kultūras akadēmijā ieguvu maģistra grādu mākslā un beidzu muzeoloģijas kursu, lai labāk iepazītu muzeja darbu. Kultūras akadēmijā biju visvecākais students un vienīgais bijušais milicis.
2007. gadā muzeja jaunā ekspozīcija ieguva Kultūras ministrijas gada balvu kā labākā ekspozīcija. Visvairāk, protams, muzeju apmeklē skolēni katru gadu janvārī. Esam izveidojuši ekspozīciju arī vecā, dzeltenā ikarusā, kādi tolaik braukāja pa Rīgas ielām. Varam doties pie interesentiem uz ikvienu Latvijas malu, ja vien mūsu braucienam atrodas sponsors.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/liktena.paversieni/?doc=45208
Sarkanā bandīta Kononova līdzgaitnieka viedoklis
Raksta ar komentāriem lasāms šeit:
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=22912670
Aizmirstie amerikāņi gulagā
Nesen atslepenotie dokumenti ASV un Krievijas arhīvos liecina, ka padomijas darba nometnēs bijuši ieslodzīti arī simtiem ārzemnieku, tajā skaitā amerikāņu, par kuriem ASV valdība nav interesējusies, uzskatot viņus par “komunistu atbalstītājiem, kas paši izvēlējušies saistīt savu likteni ar padomju sistēmu”. Par šo kaunpilno ASV vēstures lappusi stāsta nesen iznākusī grāmata “Pamestie: amerikāņu traģēdija Staļina Krievijā”.
Vajāšanas mānija un izrādīšanās tieksme bija raksturīgas padomju sistēmas iezīmes, kas nav svešas arī Putina Krievijai. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā, kad pasaulē plosījās ekonomiskā krīze, Padomju Savienība par katru cenu vēlējās pierādīt savu pārākumu pār depresijas pārņemto Ameriku, uzaicinot simtiem amerikāņu strādnieku sākt jaunu dzīvi “darbaļaužu paradīzē”. Cik amerikāņu ļāvās staļinisko sirēnu vilinājumam un devās uz Krieviju, nav precīzi zināms, jo gandrīz visi gāja bojā gulaga nometnēs un tika apbedīti masu kapos.
Tūlīt pēc ierašanās padomijas ideologi viņus slavēja kā “gaidītus bēgļus no kapitālisma šausmām”, bet saimnieciskie darbinieki neoficiāli atzina, ka daudzi no amerikāņu imigrantiem ir prasmīgi speciālisti. Taču jau kopš 1935. gada iebraucēji no ASV tika pasludināti par “tautas ienaidniekiem, imperiālisma aģentiem un spiegiem”. Tikai nedaudzi, piemēram, afroamerikāņu izcelsmes dziedātājs Pols Robsons, tika paciesti kā ieguvums propagandas karā. Pārējie nonāca darba nometnēs, kur vergu darbs, bads, sals un spīdzināšana noveda viņus kapā līdz ar miljoniem citu Staļina režīma upuru.
Gulaga nometņu briesmām vajadzētu būt tikpat labi zināmām kā nacistu koncentrācijas nometņu šausmām, taču tā nav, atzīst Rietumu vēsturnieki. Liela daļa Rietumu politiķu likās neredzam Staļina režīma brutalitāti, it īpaši pēc padomijas iesaistīšanās karā antihitleriskajā koalīcijā.
Ārzemju vēsturnieki, analizējot grieķu izcelsmes britu žurnālista Tima Kouliada grāmatu “Pamestie: amerikāņu traģēdija Staļina Krievijā”, uzsver, ka tās īpašā vērtība ir amerikāņu politiķu un ierēdņu ārkārtīgi kūtrās uzvedības atainojums, uzzinot par savu tautiešu likteni padomijā. Jau pirms aresta vairākums amerikāņu imigrantu faktiski bija cietumnieki, jo varas iestādes bija atņēmušas viņiem ASV pases.
ASV diplomāti, vienīgie cilvēki, kas varētu palīdzēt, neuzskatīja, ka viņiem tas būtu jādara. Pēc diplomātu domām, visi amerikāņu ieceļotāji Krievijā simpatizēja komunistiem un bija saistījuši savu likteni ar padomisko sistēmu. Daļa imigrantu bija tādi, taču ne visi. Tomēr ASV diplomāti nepalīdzēja saviem izmisušajiem tautiešiem atgūt padomju ierēdņu atņemtās pases, pieprasot maksāt par jaunu pasi dolāros un izliekoties nezinām, ka par ārzemju valūtas turēšanu padomijā draud kriminālsods. Amerikāņiem atņemtās pases bija ieguvums čekai, kas tās izsniedza saviem aģentiem.
Autoru visvairāk pārsteidzis, ka no ASV puses nav atskanējis pat visvājākais protests. Amerikas vēstnieku miljonāru Džozefu Deivisu viņš raksturo kā “laisku, pļāpīgu un Staļinu mīlošu mākslas kolekcionāru”. Kad kāds no viņa padotajiem bija nedroši ieminējies par kādu pazudušu amerikāni, vēstnieks steidzīgi atvainojās krieviem. Pat tad, kad tika arestēti Krievijā dzīvojošie un ASV vēstniecībā strādājošie amerikāņi, netika izteikts protests. Pieredzējušais ASV diplomāts Džordžs Kenans izprata notiekošo un uzrakstīja daiļrunīgu dienesta ziņojumu, taču nesekoja nekāda rīcība ne no vēstniecības, ne ASV Valsts departamenta puses.
Kritizējot diplomātus, grāmatas autors uzsver, ka Maskavā strādājošie ārzemju žurnālisti nebija labāki, izvairoties no Staļina režīma kritizēšanas, jo tas varēja draudēt ar akreditācijas atņemšanu un izraidīšanu. Daudzi žurnālisti nodevās uzdzīvei Metropoles viesnīcā, kuru pārraudzīja čeka. Padomju propagandas valgos bija nokļuvuši arī tādi pazīstami rakstnieki kā Džordžs Bernards Šovs un Romēns Rolāns. Ietekmīgā ASV laikraksta “The New York Times” Maskavas korespondents Volters Djuranti čekas uzsauktā konjaka skurbumā apdziedāja “sociālisma celtniecības jaukumus” padomijā.
Otrā pasaules kara sākums varēja kļūt par iespēju pieprasīt atskaiti Staļina režīmam. Sabiedroto spiediens panāca daļas arestēto poļu virsnieku, kas nebija nošauti Katiņā, un viņu ģimenes locekļu atgriešanos no Sibīrijas. Taču neviens nelikās zinis par gulagā ieslodzītajiem amerikāņiem, tajā skaitā ASV prezidents Franklins Rūzvelts un viņa padomnieki, kuri uzskatīja par labāku netraucēt “tēvoci Džo” ar šādiem niekiem. ASV viceprezidents Henrijs Voless pat esot apmeklējis kādu gulaga nometni Magadanā, nepamanot neko nelāgu.
Par vispretīgāko un tumšāko šo drūmo notikumu lappusi autors atzīst izturēšanos pret citu amerikāņu bēgļu vilni: amerikāņu kara gūstekņiem Vācijā, kuriem “palaimējās” tikt padomju karaspēka atbrīvotiem, pēc tam nokļūstot gulagā. No padomju nometnēm izkļuvušie amerikāņi un Rietumos nonākušie padomju disidenti ziņoja, ka nometnēs joprojām smok ASV pilsoņi, taču KGB arhīvi netika atklāti. Otrā pasaules kara gūstekņiem pievienojās amerikāņi, kurus saņēma gūstā Korejas kara laikā. Pat ASV Sarkanā Krusta organizācija atteicās izskatīt lūgumu iejaukties, paziņojot, ka amerikāņi, kas “izvietoti” gulaga nometnēs, kļūšot par “traucējumu, ja ne apgrūtinājumu”.
Amerikā no gulaga nometnēm atgriezās tikai saujiņa izdzīvojušo, kuri pastāstīja par notikušo neticīgajai sabiedrībai. Kouliadis ASV arhīvos ir atradis skandalozus faktus par gulagā pamestajiem ASV pilsoņiem.
Taču Rietumu vēsturnieki šaubās, vai jebkad tiks atklāti čekas arhīvi par gulagā ieslodzītajiem ārzemniekiem. Krievijas vadoņa Vladimira Putina, bijušā čekista un “orgānu” priekšnieka, politika ir vērsta uz Staļina režīma noziegumu noklusēšanu, cerot, ka līdz ar noziegumu izdarītāju un viņu upuru nāvi šie notikumi aizies aizmirstībā.
Staļiniskās Krievijas šausmas joprojām liekas neizprotamas daudziem amerikāņiem, tajā skaitā pat tiem, kas profesionāli pētījuši padomijas vēsturi, atzīst Hārvarda universitātes vēstures profesors Ričards Paipss, kurš uzskata, ka šī grāmata atvērs viņiem acis.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/?doc=44605
Vēsturniekus grib pielīdzināt teroristiem
Krievijas Valsts dome pavasarī pošas skatīt likumprojektu, kas pasludinās, ka Krievijai ”tuvējās pierobežas” valstīs dzīvojošie ”neonacisti” un ”vēsturnieki revizionisti” pielīdzināmi teroristiem, kuru ierašanās Krievijā nav pieļaujama.
Darba grupa likumprojekta ar provizorisku nosaukumu ”Par Krievijas Federācijas pasākumiem pretdarbībai mēģinājumiem reabilitēt nacismu, nacistiskos noziedzniekus un viņu atbalstītājus jaunajās neatkarīgajās valstīs – bijušajās PSRS republikās” sagatavošanai Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejā izveidota pagājušā gada beigās. ”Noziedznieku heroizācija valsts līmenī, nacistiskās ideoloģijas pacelšana līdz valsts politikas rangam, kā tas notiek Ukrainā un Baltijas valstīs, izraisa niknus sabiedrības protestus,” likumprojekta nepieciešamību aģentūrai ”RIA Novosti” pamatoja viens no darba grupas līderiem, NVS valstu institūta direktors Konstantins Zatuļins. Pēc viņa sacītā, dokumentam pienāktos kļūt par tiesisku pamatu, kas ”apturēs mēģinājumus apšaubīt padomju tautas uzvaru pār hitlerisko Vāciju un pārskatīt Otrā pasaules kara rezultātus”.
Darba grupā ietilpst Valsts domes deputāts un kazaku kustības aktīvists Viktors Vodolackis, Kremlim tuvais politologs Modests Koļerovs (pagājušā gada martā viesojās Rīgā), atvaļinātais ģenerālmajors, Nacionālās un starptautiskās drošības fonda prezidents Leonids Šeršņevs, kā arī vēl citi ”eksperti un juristi”, tostarp no Latvijas izraidītais krievu skolu aizstāvības ”štāba” aktīvists Aleksandrs Kazakovs. Kā pēdējais izteicies Latvijas krievvalodīgajā presē, neesot izslēgts, ka darba grupā iekļaušot arī kādu no Latvijas ”tiesību aizstāvības un antifašistisko organizāciju” pārstāvjiem. Jāatgādina, ka Latvijā dzimušo Krievijas pilsoni Kazakovu no Latvijas patrieca 2004. gada septembrī, jo drošības policija atzina viņu par personu, kas apdraud Latvijas drošību. Šobrīd ”štābists” mājo Maskavā un tur nodibinājis un vada institūciju ar grotesku nosaukumu: ”P. Stolipina vārdā nosauktais liberāli konservatīvās politikas centrs ”Dižā Krievija””. Nesen Kazakovs izdevis arī brošūru ”Kadri nākotnei. Jaunatnes organizācijas kā partijas ”Vienotā Krievija” kadru rezerve”.
Presē Kazakovs klāstījis, ka nacisti esot sākuši aktivizēties ne tikai bijušās PSRS vietā tapušajās valstīs, bet arī Austrumeiropā un pat Rietumeiropā, tāpēc jādara viss, lai pret ”neonacistu organizācijām, bijušos nacistiskās Vācijas karavīrus un virsniekus apvienojošām veterānu organizācijām”, kā arī tām organizācijām un personām, kas iepriekšminētās morāli un materiāli atbalsta, vērstos ar ”konkrētiem pasākumiem”. Proti, vispirms jau aizliedzot attiecīgām personām iebraukt Krievijā, kur tās tikšot pasludinātas ārpus likuma. Attiecīgo organizāciju un indivīdu saraksti, kā var noprast, jau tiek gatavoti. Arī ārvalstu uzņēmējiem, par kuriem attiecīgie orgāni noskaidrošot, ka tie saistīti ”ar neonacistiem, nacistiem un pseidovēsturniekiem”, darbība Krievijā tikšot liegta. Represijas tāpat vērsīsies pret Krievijas uzņēmumiem, kas mēģinās sadarboties ar nežēlastībā kritušajām firmām. Konstantins Zatuļins izteicies, ka esot nepieciešams īpašs sabiedrisks valstisks orgāns, tāds kā ”pastāvīgi funkcionējošs tribunāls”, kurš tad izlemtu, vai attiecīgo struktūru un personību rīcība jāizskata šā likuma ietvaros.
”Pseidovēsturnieku” kārtā Kazakovs un viņa domubiedri ieskaitījuši visus latviešu vēsturniekus, kam biežāk vai retāk izdodas pastrādāt Krievijas arhīvos. Raugi, viņi tur ”izmanto mūsu labsirdību un atvērtību”, lai ”izrautu” atsevišķu dokumentu fragmentus, kurus pēc tam lieto, lai ”ņirgātos par cīnītājiem pret fašismu, saucot tos par kaujiniekiem, okupantiem un neliešiem”. ”Daži vēsturnieki gājuši vēl tālāk – viņi Krievijas centrālajos arhīvos vāc materiālus, lai nodotu tos īpašajai komisijai ”padomju okupācijas nodarīto zaudējumu” uzskaitei!” sašutis saka Kazakovs. Šī pati komisija pēc tam gatavojoties uzrādīt rēķinu Krievijai! Tas esot absurds, kam laiks darīt galu! Lai ”ņirgāšanos” izbeigtu, attiecīgajiem vēsturniekiem, pēc gatavotā likumprojekta, vajadzētu aizliegt iebraukt Krievijā un, protams, strādāt arī tās arhīvos.
Tiek apgalvots, ka likumprojekta pieņemšana varētu notikt vēl Valsts domes pavasara sesijas laikā martā vai aprīlī. Internetā pārskatot paskopās Krievijas plašsaziņu līdzekļu ziņas par gatavoto likumprojektu, paliek iespaids, ka tas tomēr nav Maskavas prioritāšu skaitā un Kazakovs paspilgtinājis detaļas, lai izdabātu maizestēviem un savai auditorijai Latvijā. Vismaz patlaban Krievijā tā nav aktualitāte, taču nav arī šaubu, ka pasākuma ideoloģiskie iecerētāji sarosīsies, tuvojoties ”leģionāru sanākšanai” Latvijā, tas ir, 16. martam.
Viedokļi
Aivars Stranga, LU vēstures profesors: “Politiski tas būtu odiozs, skandalozs lēmums, tiesa, atbilstošs Krievijas arvien spēcīgākajai evolūcijai uz ksenofobisku un autokrātisku valsti. Apkarot brīvu domu un akadēmiskas diskusijas ar likumiem, kuri tās pielīdzina terorismam, tas būs kaut kas nedzirdēts pasaules mērogā un vēl vairāk izolēs oficiālos Krievijas vēsturniekus no brīvās pasaules brīvām akadēmiskām diskusijām. Man grūti iedomāties, ko var darīt ar ”vēsturniekiem teroristiem”. Cerams, ne taču uzreiz iznīcināt. Taču Krievijas arhīvi kļūs vēl nepieejamāki kā līdz šim. Bet īstu starptautisku atzinību taču bauda tikai tie Krievijas vēsturnieki, piemēram, Natālija Ļebedeva vai Mihails Meltuhovs, kuri paši ir”revizionisti” vārda vislabākajā nozīmē.”
Ritvars Jansons, vēsturnieks: “Ja tādas normas pieņems attieksmē uz Baltijas vēsturniekiem, tad skaidrs, ka ar Krieviju nav iespējama nekāda zinātniska sadarbība humanitārajās zinātnēs. Ja vienas valsts vēsturnieki darbojas brīvi, bet otra valsts tiem liedz to darīt un savukārt cenzē savus zinātniekus, tad tā ir totāla kontrole – viena no totalitāra režīma pazīmēm.”
Latvijas Ārlietu ministrijas viedoklis:
“Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejā piesauktā nelielās interesentu grupas iniciētā likumprojekta mērķis ir neizprotams. Jebkurā valstī tāda likuma pieņemšana, kurš balstīts uz izskanējušām vadlīnijām un apsvērumiem, būtu pretrunā ar vārda brīvību un viedokļu plurālismu, kas ir svarīgi demokrātiskas valsts pastāvēšanas principi. Krievija ir Eiropas Padomes un EDSO dalībvalsts, un tā ir apņēmusies ievērot attiecīgās saistības.
Ņemot vērā starptautiski atzītās valstu un indivīdu tiesības un brīvības, tiek veidotas arī Latvijas un Krievijas attiecības, kurās pēdējo gadu laikā vērojama pozitīva virzība. Tajā skaitā pagājušā gada pavasarī notika abu valstu vēsturnieku tikšanās ar mērķi vienoties par kopējiem turpmākās sadarbības virzieniem. Ja šāds likumprojekts tiks pieņemts un tas attieksies uz Latvijas iedzīvotājiem, tas nonāks pretrunā ar vairākām svarīgām Latvijas un Krievijas turpmākās sadarbības iestrādēm.”
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=44521
Izsūtījuma vieta – Krasnojarska. Dokumentus meklējot
Krasnojarskas novads ir viens no tiem Sibīrijas nostūriem, kurp staļinisko represiju laikā nonāca vairāki tūkstoši latviešu. Nesen, meklējot viņu pēdas, turienes arhīvus apmeklēja Latvijas Valsts arhīva (LVA) pārstāvis Ritvars Jansons. Braucienā neiztikts arī bez sarežģījumiem ar vietējo imigrācijas dienestu.
Saskaņā ar LVA izveidoto datu bāzi 1941. gada represiju vilnī no Latvijas Krasnojarskas novadā tikuši nometināti 8347 latvieši. 1949. gadā Krasnojarskas novadā nometināja 24 latviešus. ”Mūsu arhīvā ir Krasnojarskā nometināto cilvēku lietas, jo mums paveicās, ka 1962. gadā Krasnojarskas novada iekšlietu daļa šos dokumentus atdeva Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai. 90. gados tie nonāca pie mums. Turpat nonāca arī 1951. gadā no Pleskavas apgabala izsūtītie bijušie Latvijas pilsoņi. Par viņiem informācijas mums gan ir ļoti maz. Mēs pat nezinām visu uzvārdus,” stāsta Ritvars Jansons.
Darbs Krasnojarskas arhīvu aģentūras arhīvā faktiski ir turpinājums latviešu arhīvistu pagājušā gada braucieniem uz Omskas un Tomskas dokumentu krātuvēm. Nodoms ir apkopot visos šajos trijos apmeklējumos iegūtos materiālus un kaut kad nākotnē izdot dokumentu krājumu par latviešiem nometinājumā Sibīrijā. Meklējot ziņas par izsūtīto gaitām, Jansons Krasnojarskas novada izpildkomitejas un kompartijas komitejas dokumentus cilājis trīs nedēļas. Bijusi paredzēta arī ceturtā, taču tad iejaucies Krievijas imigrācijas dienests, kas, izmantojot apstākli, ka specifisku apstākļu dēļ pilnībā nav bijuši nokārtoti visi nepieciešamie uzturēšanās dokumenti, gandrīz izraidījis vēsturnieku no valsts. Incidenta dēļ nav izdevies arī uzreiz atvest Krasnojarskā iegūtās dokumentu kopijas, taču ir cerības, ka tuvākajā laikā Latviju tās tomēr sasniegs pa pastu. ”Krasnojarskas arhīvs to apsolīja. Bet jautājums, cik iedos. Jo to man uzreiz teica, ka dokumenti, kas skar personas datus (bet Krievijā šo jēdzienu interpretē ļoti plaši), netiks doti. Taču tur tāpat būs pietiekami daudz statistikas un fona informācijas par nometinātajiem. Interesantākie, manuprāt, bija tieši Krasnojarskas novada partijas komitejas papīri, jo tur vairāk parādās sarakste par 1941. gadā nometināto izmitināšanu, darba apstākļiem, izglītību,” stāsta arhīvists.
– Ko jaunu latviešu gaitu Sibīrijā apzināšanai nesis jūsu brauciens?
Ritvars Jansons: – Krasnojarskas Pedagoģiskajā universitātē ir tāda vēstures zinātņu kandidāte, docente Jeļena Zberovska. Viņa aizstāvējusi disertāciju ne tieši par latviešiem, bet nometinātajiem Krasnojarskā kopumā. Pat viņa atzina, ka informācija par izsūtītajiem joprojām ir ļoti izkaisīta un fragmentāra. Ar specnometinātajiem nodarbojās gan Iekšlietu ministrija, kas pārraudzīja nometinājuma vietas, gan izpildkomiteja, kurā kara laikā un tūlīt pēc tam bija īpaša daļa, kas atbildēja par specnometināto izmitināšanu, tāpat kompartijas komiteja un vēl vietējās izpildkomitejas. 1941. gadā visi nometināšanas un apgādes mehānismi izstrādāti it kā bija, taču vietējā rajonu vara daudzos gadījumos izsūtītajiem domāto vienkārši izšķērdēja. Līdz ar to cilvēkus bieži vien izmitināja vienkārši kailā vietā, upes malā, lai tie dzīvo, kā prot. Īpaši tas attiecās uz zvejnieku saimniecībām jeb arteļiem. Tajos dzīve bija visgrūtākā. Taču tas, ko saku, neattiecās tikai uz latviešiem. Tas attiecās uz visu nometināto kontingentu.
Man savdabīgs šķita stāsts par krievu zemniekiem, kurus no citiem PSRS rajoniem pārvietoja uz Krasnojarskas novadu 1940./1941. gadā. Viņus pārcēla no Krievijas it kā ”neauglīgo zemju” rajoniem uz auglīgajām Krasnojarskas zemēm. Šie zemnieki it nemaz nebija politiski nosodīti, bet vienalga tika dēvēti par ”pereseļenciem” (pārvietotajiem), tāpat kā piespiedu nometinājumā nonākušie. Vietējo attieksme, karam sākoties, pret viņiem bija kā pret ienaidniekiem. Politiskais fons toreiz bija tāds: te jau nonāk tikai politiski izsūtītie. Dokumentos raksta, ka pat šo zemnieku bērnus skolās piekauj. Nav brīnums, ka 1941. gada jūlijā tur nonākušie latvieši tika uzņemti ļoti nedraudzīgi. Tas nebija tā kā 1949. gadā, kad situācija gan uzņemšanas, gan iekārtošanas ziņā bija labāka. Arī vietējie nu zināja, ar ko tiem darīšana.
– Dzirdēts, ka tie 1941. gadā izsūtītie, kam izdevies izdzīvot sākotnēji necilvēcīgajos apstākļos, pēckara gadu dzīvi jau uzskatījuši par ”normālāku”.
– Grūtības bija tāpat, kaut arī ne tādas kā kara apstākļos. Krasnojarskas arhīvā lasīju 1952. gadā Ņižņijingušas rajonā kompartijas institūciju veikto nometināto dzīves apstākļu pārbaudes ziņojumu. Tur teikts, ka cilvēki ir iekārtoti darbā, izpilda to labi, taču pat vēl tad veikalos bijusi nopērkama tikai maize, pusgadu tur nebija redzēta sāls, nebija ziemā nepieciešamo velteņu. Slikti apgādāja ar pārtiku gan ķīmiskajos uzņēmumos, gan mežsaimniecības arteļos strādājošos. Konstatēja nepietiekamu apgādi ar saimniecības precēm. Apgādes jautājumus cilāja rajona partijas komitejā, taču situācija nemainījās. Tieši ķīmiskās rūpniecības, mežsaimniecības un zvejniecības arteļi bija tie, kuros strādāja daudz latviešu. 1952. gadā Ņižņijingušas rajonā, kur veica pārbaudi, dzīvoja 101 latvietis, no kuriem 10 bija bērni.
Tā pati pārbaude konstatēja, ka lielas problēmas rada medicīniskie jautājumi. Ņižņijingušas rajonā nebija ķirurga. Slimniekus sūtīja uz Kansku, taču, lai tur tiktu, vajadzēja novada, tas ir, Krasnojarskas, komandanta atļauju. Sarakste ritēja ilgi un vairākos gadījumos pie ārsta jau vairs nebija ko vest – cilvēks pa to laiku nomira.
Daudz kas bija atkarīgs no vietējās saimniecības vadītāja – algu izmaksa, attieksme pret strādniekiem. Kādā Ņižņijingušas mežsaimniecībā nometinātie bija 70% no strādnieku skaita, taču arteļa vadītājs uz sapulcēm nometinātos apzināti nesauca, aizbildinoties, ka tie vienmēr tikai izvirzot jautājumus par aizkavētām algām un protestējot, kad, pat zinot par neizmaksātajām algām, viņus joprojām spiež strādāt, draudot ar sodiem.
– Konkrētus izsūtīto dzīves piemērus lasītājiem droši vien varēsim pastāstīt, kad būsiet saņēmis Krasnojarskas dokumentu kopijas. Taču kādi ir galvenie secinājumi?
– Secinājums ir tāds, ka izturēšanās pret nometinātajiem, no Latvijas izsūtītajiem, neatbilda pat padomju likumdošanai. Viņi tur nesaņēma nevienu no PSRS konstitūcijā garantētajām tiesībām – ne mitekli, ne izglītību, bieži pat ne darbu. Tajā pašā 1952. gadā pēc dokumentiem redzams, ka Ņižņijingušas rajonā tikai daži no specnometināto bērniem skolās bija sekmīgi. Kāpēc? Krievu valodas dēļ! Mācības notika krievu valodā, kuru tie nepārzināja. 50. gadu vidū situācija jau bija pavisam cita. Krievu valodu apguvušie izsūtīto bērni un vietējie tad jau ir vienādā statusā. Pārskatot Krasnojarskas arhīva izglītības nozares dokumentus, redzams, ka 50. gados latvieši dodas mācīties uz tehnikumiem un studēt pedagoģiskajā institūtā. Objektīvi jāatzīst – Latvijā tādu izglītības iespēju viņiem kā izsūtīto bērniem tobrīd nebūtu. Neviens viņiem neļautu gatavoties pedagoga darbam vai studēt humanitārās nozares. To savās atmiņās stāstījuši daudzi izsūtītie.
Krievu vēsturniece Zberovska norāda, ka vecāko izsūtīto paaudzi padomju režīms bija ”norakstījis”. Viņiem nekādu sociālo palīdzību nesniedza un arī pāraudzināt nemēģināja, taču uz jaunāko bērniem lika cerības, tādēļ arī neliedza izglītošanās iespējas.
– Pieminējāt, ka Krasnojarskā jums gadījās konflikts ar Krievijas imigrācijas dienestu.
– Jā, būtībā es pārkāpu Krievijas likumdošanu, jo braucu strādāt arhīvā ar tūrista vīzu. Parasti tā dara vairākums latviešu vēsturnieku, taču vēlos brīdināt, ka atbildīgie Krievijas dienesti šo lietu uzmana, tādēļ labāk iegādāties vīzu, kas ļauj ”zinātniski tehniskos sakarus”. Vienīgi tad jābūt pretējās puses ielūgumam, bet paši krievu arhīvisti un vēsturnieki uz ko tādu nemaz nevēlas ”parakstīties”, jo, pirmkārt, tā ir liela birokrātija, otrkārt, viņiem būtu jāatbild par latviešu kolēģa uzturēšanos un rīcību. Jebkura Krievijas zinātniskā iestāde vai arhīvs izturas ļoti negribīgi pret tādu uzaicinājumu došanu. Mana agrākā pieredze rāda, ka viņi, ņemot tās visas klapatas vērā, pat atsakās iet oficiālo ceļu. Protams, Krasnojarskas arhīvs pirms brauciena bija akceptējis manu ierašanos un darbošanos. Situācija patiesībā bija diezgan pretrunīga.
Pieci imigrācijas dienesta vīri man, vienam vēsturniekam, veltīja veselu dienu, bet tajā pašā laikā dienests nez kādēļ nepievērš nekādu uzmanību tiem cilvēku tūkstošiem, kas Krievijā nelegāli strādā tirgos un būvēs. Jā, mani tiesāja un es par vīzu režīma pārkāpšanu samaksāju soda naudu, kas līdzinājās Ls 40. Sākumā tika lemts pat par izraidīšanu, taču tiesnesis pieņēma lēmumu par maigāku sodu. Varbūt tādēļ, ka par lietu izrādīja interesi Latvijas vēstniecība Maskavā. Ja mani izraidītu, es Krievijā nedrīkstētu iebraukt piecus gadus. Man bija paredzēts vēl apmeklēt arhīvu Ačinskā, taču pēc tiesas tas vairs nebija iespējams. Tā atlikušo nedēļu es Krasnojarskā pavadīju kā īsts tūrists. Esmu pārliecināts, ka otrreiz vēsturnieku no Latvijas, kam tikai tūrisma vīza, Krasnojarskas arhīvisti vairs pie sevis nelaidīs. Domāju, tas attiecas arī uz Maskavas arhīviem, lai arī tur arhīvi pilni ārzemnieku un neviens uz tevi kā marsieti neraugās.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=44572
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 