gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Svētceļojumā uz Sibīriju

Ilmārs Knaģis, Latvijas Avīzei

Šovasar kinorežisores un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājas Dzintras Gekas vadībā pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe, Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni, filmēšanas grupa, mācītājs Guntis Kalme un komponists Pēteris Vasks devās uz Sibīriju. Šā ceļojuma mērķis bija uzstādīt piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Ceļotāji veica 2500 km pa Sibīriju ar automašīnām un 1300 km ar kuģi pa Jeņiseju. Un bezgalīgus attālumus atmiņās. Es, šo rindu autors Ilmārs Knaģis, no izsūtījuma Tālajos Ziemeļos dzimtenē atgriezos 1954. gadā.

Laila Anna Kaca

Tas bija visspilgtākais ceļojums manā dzīvē. Šķita, ka mēs katrs maināmies kā cilvēks un citādi attiecamies viens pret otru. Tas bija labākais veids, kā līdzsvarot šo emocionāli grūto braucienu.

Latvieši nekad nevarēs pārrakstīt vēsturi, lai lielā krievu tauta saprastu. Sāpe par to mums paliek, bet svarīgāk ir jautāt, ko ar šo sāpi iesākt!? Ko darīt tieši man un katram, kuram tas rūp? Kā pieminēt visus, kas aizgājuši? Vai ar pieminēšanu tādā izpildījumā kā līdz šim pietiek?

Astrīda Ruško

Šovasar Arhangeļskas rajonā Baškortostānas Republikā pirmo reizi notika Krievijā dzīvojošo latviešu sadziedāšanās svētki. Pārsteidza, ka pirms vairāk nekā simt gadiem Latviju pametušie latviešu pēcteči turpina svinēt Līgo vakaru, runāt latviešu valodā, lai gan nekad nav bijuši Latvijā.

Prieks par lietuviešiem, kuri katru gadu brauc uz piemiņas dienām Krievijā un godina savus nomocītos tautiešus. Apbrīnojami, ka viņi ir sākuši pārvest uz Lietuvu savu tuvinieku mirstīgās atliekas.

Kopš biju izsūtījumā Krievijā, ir pagājis laiks. Bet tāpat kā toreiz nav ceļu, nav sakaru un cilvēkiem lielās Jeņisejas krastos ir tikpat noslēgta un vienkārša dzīve.

Atrodoties Sibīrijā, nespēju pārstāt brīnīties, kā mūsu mammas varēja izdzīvot. Cilvēki bija pamesti, izmocīti, likteņa varā atstāti pacietīgi gaidām savu nāvi.

Liveta Sprūde

Neizsakāmi emocionāls bija aizlūgums pie Nadeždas Āriņas mātes kapa Igarkā, kad katram no brauciena dalībniekiem bija sāpju kamols kaklā un asaras acīs. Mācītājs Guntis Kalme teica: “Toreiz Nadeždas mammu apraka, tagad mēs viņu apglabājam.” Tās uztvērām kā simboliskas bēres visām mātēm un vecmammām, visiem tuviniekiem, kuri bija jāgulda nesvētītā zemē. Vai kurus sniegā, salā un mūžīgajā sasalumā pat aprakt nevarēja cilvēka cieņai pienācīgi. Arī manu vecmāmiņu.

Gunārs Toms

Vēl līdz šai dienai neesmu atguvis dvēseles mieru pēc Sibīrijā redzētā un pārdzīvotā, gan tiekoties ar likteņbiedru Kārli Namnieku, gan veicot 120 kilometrus garo svētceļojumu no manas māmiņas Alvīnes Tomas apcietināšanas vietas Lielās Ketas sādžai līdz Jeņisejskas “varenās” čekas ēku pratināšanas telpai, nošaušanas pagrabam, cietuma kapsētai. Nespēju aizmirst vēl joprojām eksistējošā, ar dzeloņdrāšu žogu apvītā nāves cietuma apskati un visbeidzot – piemiņas plāksnes novietošanu muzejā.

Vija Ķerpe

Nespēju izdzēst no atmiņas pamesto kokzāģētavu Igarkā. Drāšu žogs ap to, pamestie dēļu krāvumi un Igarkas drūmais iespaids. Vēl aizvien redzamie sargtorņi, no kuriem uzraudzīja mūsu radiniekus, lai necilvēcīgos apstākļos viņiem liktu strādāt ar vislielāko atdevi. Uzreiz spilgtāk varu iztēloties, kā mana mamma strādā ar apledojušiem baļķiem. Bet tagad šie cilvēki ir miruši, šīs vietas ir pamestas, un viss joprojām paliek tāds pats kā pirms piecdesmit un vairāk gadiem – celts uz nepamatoti represēto kauliem.

Andrejs Muzikants

Dziļu ieskatu un paliekošu iespaidu deva pašu Sibīrijas bērnu stāsti – tajos ir skaidri redzama cilvēka gara uzvara pār ļaunumu.

Meklējām arī mūsu tautiešus. Izsūtīto bērni un mazbērni jau pārgājuši vietējā sabiedrībā. Vecā paaudze joprojām mēģina turēties. Tomēr ir latviskas saliņas. Maskavā, Latvijas vēstniecībā, mums stāstīja par gaidāmajiem latviešu dziesmu svētkiem Baškīrijā.

Jāņu dienā mūs lieliski uzņēma sādžā, kur vēl dzīvo Abrenes un Alūksnes apkārtnes ieceļotāju pēcteči. Kad kāpām autobusā, braši latgaliski skanēja vietējo sievu kvartets: “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt…”

Utopiskā doma

Ja neskaita 1941. un 1949. gada ceļojumus konvoja pavadībā un vēlākos tūrisma pārgājienus pa Krieviju, vēl sešas reizes man ir nācies šķērsot Krievijas robežu, lai apsekotu vietas, kur liktenis bija lēmis tūkstošiem latviešu palikt uz mūžu. Liktenis? Visvieglāk ir vainot likteni… Kādreiz, ceļojot pa Sibīriju, spriedām – pensijā būs daudz laika, tad gan apmeklēsim visas latviešu izsūtījumu un apcietinājumu vietas. Viens no galvenajiem maršrutiem būtu Jeņisejas upes baseins. Krasnojarskā nofraktētu laivas un, peldot uz ziemeļiem, apsekotu vietas, kur tika izsēdināti latvieši. Tur mēs iekārtotu piemiņas zīmes. Šāds pasākums aizņemtu vairākas vasaras. Vietā, līdz kurai nokļūtu vienā vasarā, atstātu laivas, un nākamajā pavasarī turpinātu ceļojumu līdz pat Ledus okeānam. Spriedām, ka vajadzētu ceļot lielās grupās kopā ar mācītāju, iesaistot arī politiķus. Arī ārzemju politiķus, lai viņi redzētu un saprastu, kur viņu tēvu politika kādreiz noveda mūs un mūsu tēvus.

Nu tad – šovasar!

Braucot uz Maskavu, Krustpils stacijā mūsu ekspedīcijas dalībniekus sagaidīja manas dzimtās pilsētas Jēkabpils iedzīvotāji – jaunsargi ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un politiski represēto pulciņš. Dažas, bet ļoti emocionālas minūtes.

Maskavā mūs laipni uzņēma Latvijas vēstniecības darbinieki, baznīciņā mācītājs Guntis Kalme noturēja aizlūgumu par ceļojuma veiksmi. Kad “Aeroflote” mūs nogādāja Krasnojarskā, ar busiņiem pa Jeņisejas kreiso krastu devāmies 350 km ziemeļu virzienā uz Jeņisejskas pilsētu. Iegriezāmies Galaņino sādžā. Tur 1941. gadā Jeņisejas krastā no baržām tika izsēdināta liela grupa latviešu. Arī mūsu ekspedīcijas dalībnieks Gunārs Toms un viņa vienaudzis Kārlis Namnieks, kuru apciemojām sādžā Boļšaja Keķ. Pa ceļam mūsu mācītājs iesvētīja Gunāra Kļaviņa pagājušajā gadā mirušās sievas kapavietu. Pirms trim gadiem mēs apciemojām Kļaviņu pāri, bet šoreiz viņu mājas durvis bija aiznaglotas. Gunāra sieva – kapos, bet pats – veco ļaužu pansionātā. Svešā zemē, viens svešas tautas vidū!

Represiju vēsturē Jeņisejska ir iezīmīga kā nometināšanas vieta gan caru, gan padomju laikos. Jeņisejskas cietums esot bijis galvenā augstākā soda mēra izpildīšanas vieta plašā apkaimē. Tur 1941. gada  decembrī nošāva mūsu ekspedīcijas dalībnieka Gunāra Toma māti. Jeņisejskā vēlējāmies uzstādīt pirmo piemiņas plāksni, veltītu izsūtījumā bojāgājušajām mātēm. Mūs laipni uzņēma pilsētas muzejā. Represiju tēma pašreiz Krievijā nav populāra. Tomēr mūs aizveda pat uz kādreizējo, tagad pussabrukušo čekas ēku, kuras pagrabos izpildīti nāvessodi. Ko Gunārs juta vietā, kur varbūt tika nošauta arī viņa māte? Ko jutu es, brienot pa Vjatlaga purviem un lipīgo glūdu – mana tēva pēdējo atdusas vietu?

Naktī ar pasažieru kuģi “Mihails Ļermontovs” turpinājām ceļu uz ziemeļiem – Igarku.

Jeņiseja

Jeņiseja – daudzu tautu likteņupe, arī latviešu, bet galvenokārt pašu krievu. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Padomju Savienībā veica piespiedu kolektivizāciju, zemniekus masveidā deportēja uz mazapdzīvotām Krievijas impērijas nomalēm, galvenokārt – Tālajiem Ziemeļiem. Cilvēkus izsēdināja neapdzīvotās vietās lielo Sibīrijas upju, arī Jeņisejas un tās pieteku krastos. Deportācijas pieņēmās spēkā 30. gadu beigās, bet it īpaši, sākoties Otrajam pasaules karam. Intensīvi “tīrīja” brālīgo republiku iedzīvotājus un represēja minoritātes pašā Krievijā. Katru nekrievu uzskatīja par ienaidnieku. “Tautas ienaidniekus” transportēja uz ziemeļiem arī visus pēckara gadus. Viena no galvenajām nometināšanas vietām bija Igarkas pilsēta un tās apkārtne. Uz Igarku veda arī mūsu ceļš šogad – pilsētas 80. jubilejas gadā.

Igarka

Igarkā bija Ziemeļu industrializācijas sākotne. Šeit 1929. gadā neapdzīvotā, akmeņainā krastā izsēdināja pirmos celtnieku tūkstošus – “kulaku” ģimenes no Sibīrijas vidienes. Jau rudenī pirmā rūpnīca sāka ražot zāģmateriālus. Uz Igarku pludināja baļķus no Jeņisejas augšteces un pietekām – Angaras, Podkamennajas Tunguskas… Uz Igarku turpināja peldēt arī baržu karavānas ar “baltajiem vergiem”, lai aizstātu tos, kuri jau bija atraduši pēdējo atdusas vietu mūžīgajā sasalumā. Puspilsēta ir uzcelta uz apbedījumiem. Krievu zemniekus aizstāja izsūtītie Krimas tatāri, čečeni, inguši, grieķi no Ziemeļkaukāza, vācieši no Pievolgas un Ļeņingradas, besarābi (moldāvi), kalmiki, tadžiki, somi un karēļi. Un latvieši. Pēc kara šo tautību “asorti” vēl papildināja ukraiņi un baltkrievi no kādreizējās Polijas teritorijas, vlasovieši, banderovieši. Un atkal latvieši – leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki un Latvijas armijas virsnieki un instruktori pēc sodu izciešanas lēģeros. 1948. gadā uz Igarku atveda 5560 lietuviešus, 1949. gadā – vairākus simtus tā sauktos “otrreizējos” – dzīvi palikušos 1937./1938. gada Lielā terora upurus – krievus, bet galvenokārt ebrejus un arī bariņu latviešu jauniešu. Starp tiem biju arī es.

1949. gadā kokrūpniecība Igarkā palika otrajā plānā. Galveno vietu ieņēma “Ziemeļu pārvalde”, būve nr. 503 (tautā saukta par piecsimti jautro).

Par šo dzelzceļu (Lielo Transpolāro maģistrāli) vēl aizvien sabiedrībai zināms ļoti maz. Bija iecerēts, ka sliežu ceļam jādublē Lielais Ziemeļu jūras ceļš, kas tajos laikos vēl bija nedrošs un darbojās neregulāri. Par šā plāna grandiozumu var pārliecināties, ielūkojoties kartē. Bet par tā idiotismu var spriest tie, kuriem nācies iepazīties ar šīm vietām un to laiku tehniku. Ar šīs maģistrāles būvi saistīti daudzu latviešu likteņi, un ne viena vien latvieša kauli guļ šā purvos nogrimušā dzelzceļa uzbērumā. “Mirušais ceļš” – ar tādu nosaukumu pamestā Lielā Transpolārā dzelzceļa maģistrāle ir iegājusi Krievijas dzelzceļu vēsturē.

1951. gadā Ziemeļu pārvalde no Igarkas pārcēlās 65 km uz dienvidiem, kur kreisajā Jeņisejas krastā tieši Polārajā lokā tika uzcelta jauna pilsēta – Jermakova. 1953. gada martā nomira Staļins, un viņa lolojums, viņa gulbja dziesma – dzelzceļa būve – tika iekonservēta (kas Padomju Savienībā nozīmēja – pamesta). 1988. gadā mūsu ceļojums pa Mirušo ceļu un Mirušo pilsētu Jermakovu atgādināja fantastu Strugacku stalkeru klejošanu pa citplanētiešu atstāto noslēpumaino zonu.

Šķiet, neviena deportētā tauta netika tā izmētāta Sibīrijas plašumos kā latvieši. Latviešu kauliņi guļ Jeņisejas, tās pieteku un ezeru krastos no Krasnojarskas līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Un reti kuram kapam ir krusts. Kādi krusti toreiz! Labi, ja mūžīgajā sasalumā mirušo izdevās iekalt pāris pēdu dziļumā. Un cik noslīka ezeros un pazuda bez vēsts tundrā! Godinot visus šajā reģionā bojā gājušos, mēs atvedām uz Igarku piemiņas plāksni. Tās atklāšanas un iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Igarkas muzeja un citi kultūras un izglītības darbinieki. Tālajā, puspamestajā ziemeļu pilsētā skanēja “Dievs, svētī Latviju!”.

Krasnojarska – Suhanoja

“Aeroflote” mūs vizināja atpakaļ uz dienvidiem – uz Krasnojarsku. Lidojām gar Jeņisejas labo krastu, no augšas ir labi redzams toreiz uzceltais Lielās Transpolārās maģistrāles posms no Igarkas līdz Jermakovai. Nu dzelzceļa trase ir nogrimusi atkusušajā mūžīgajā sasalumā. Mirušais ceļš, mirusī pilsēta Jermakova. Leģenda. Bet vēl daudziem, arī man – dzīves īstenība.

No Krasnojarskas lidostas ar busiņu taisnā ceļā devāmies 350 km austrumu virzienā uz Kansku – vecu Sibīrijas tirgoņu pilsētu, ar kuru saistās simtiem izsūtīto latviešu, arī manas atmiņas. No Kanskas ceļojām uz Abanu un Dolgij Most, kur arī savulaik cietuši daudzi latvieši. Abanas muzejā mūs uzņēma viemīlīgi. Piemiņas plāksni pagaidām novietojām telpā ar komunistisko atribūtiku – karogiem, plakātiem, fotogrāfijām un Ļeņina krūšutēlu. Sākumā tas šokēja. Bet, šķiet, pareizi vien būs – neprātīgo ideju autors un to upuri turpat līdzās. Dažus simtus kilometru uz ziemeļrietumiem no Kanskas arī bija daudzas latviešu izsūtījuma vietas. Tasejeva, kur dažus gadus atrados arī es, Dzeržinska, kur bērnību pavadīja mūsu ceļabiedrs Jānis Lauva. Imbežas sādžā mūs jau gaidīja veci paziņas – Sibīrijā palikušie 1941. gadā izsūtītie latvieši. Bija Jāņu diena ar priecīgu sagaidīšanu un pavadīšanu.

Un tad apmeklējām Suhanojas sādžu, kur puse iedzīvotāju bijuši latvieši, un arī visi krievi runājuši latviski. Aizkustinoši bija dzirdēt astoņdesmitgadīgās sieviņas runājam skaidrā latviešu valodā ar nelielu Tālavas, Alūksnes pieskaņu. Viņu senči Sibīrijā ieceļojuši 19. gadsimtā. Pirms dažiem gadiem šeit atvērta baznīciņa, kurā dievkalpojumu šoreiz noturēja mūsu mācītājs Guntis Kalme kopā ar vietējo mācītāju. Mūs pavadīja ar līgo dziesmām un asarām.

Un tad bija atvadu vakars kalnos, slaveno Krasnojarskas Stabu rajonā, kur latviešu meitenes, izsūtīto jaunākā paaudze, uzcēlušas vasarnīcas.

Mēs atgriezāmies Rīgā ar izpildīta pienākuma apziņu. Pienākuma pret tiem, kuri krita par upuri svešām varām un svešām idejām. Vienkārši tādēļ, ka tā vēsturiski bija sanācis. Vainīgo nav.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/celojums/?doc=67611

November 20, 2009 Posted by | deportācijas, Filmas, gulags, piemiņa, piemiņas vietas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

Čehijā, atzīmējot komunistiskā režīma sabrukumu, aicina neaizmirst pagātni

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=67560

Aicinājumi 1989. – 1991. gada revolucionāro notikumu Centrālajā un Austrumeiropā dalībniekiem stāstīt par vēsturiskajām norisēm nākamajām paaudzēm un neaizmirst komunistisko režīmu noziegumus pavadīja otrdien Prāgā Čehijas parlamenta augšpalātas – Senāta – rīkoto postkomunistisko Eiropas valstu parlamentu priekšsēdētāju konferenci, kurā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Jāturpina skaidrot vēsturi

Parlamentu vadītāji bija ieradušies Prāgā par godu 20. gadadienai kopš 1989. gada novembra ”samta revolūcijas”, kad studentu nemieri un nevardarbīgas masu akcijas Prāgas ielās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma Čehoslovākijā.

”Mums, baltiešiem, bija svarīgi, lai neatkārtotos 1968. gada augusta notikumi (kad demokratizācijas mēģinājumus Čehoslovākijā vardarbīgi apspieda PSRS un citi Austrumeiropas komunistiskie režīmi), jo tas bija stimuls arī Baltijas tautām,” savā uzrunā aizrādīja Gundars Daudze. Tāpat kā kolēģi no Igaunijas un Lietuvas parlamentiem – Ene Ergma un Aļģis Kašeta, arī Daudze uzsvēra nepieciešamību postkomunistiskajām valstīm turpināt skaidrot savu vēsturi Eiropā un līdzdarboties tāda ES instrumenta veidošanā, kas nosodītu ne tikai nacisma, bet arī komunisma noziegumus.

Pagodināt pasākumu greznajā Čehijas Senāta mītnē Valdšteina pilī bija aicināti arī vairāki prominenti “samta revolūcijas” vadītāji, arī Vāclavs Havels. Izrādījās, ka noskaņas, ar kādām čehi atzīmē savas antikomunistiskās revolūcijas 20. gadskārtu, daudzējādā ziņā atgādina arī tās izjūtas, kas sastopamas Latvijā, atmodu atceroties. Vispirms tās ir skumjas par zaudēto tautas solidaritāti, kura, pēc 1989. gada studentu kustības organizatora Šimona Paneka vārdiem, Čehijā ”spēja pastāvēt vien dažus mēnešus”, tāpat vilšanās politiķos, neveiksmes pilsoniskās sabiedrības veidošanā, ekonomiskā krīze (Čehijā tā tomēr ne tuvu nav tik asa kā Latvijā) un skaidra mērķa trūkums sabiedrībā patlaban.

Mudina neslīgt pašapmierinātībā

Bijušie ”samta revolūcijas” vadītāji, uzstājoties konferencē, viens pēc otra uzsvēra, ka ”cilvēki aizmirst pagātni”, dzīvi komunistiskā totalitārisma apstākļos un tas var būt arī bīstami. ”Vecāki saviem bērniem neko nestāsta par mūsu vēsturi. Varbūt vajag vēl vienu paaudzi, lai kas mainītos. Atcerieties, ka brīvība ir trausla un netiek dota par velti,” konstatēja Čehijas Senāta loceklis, aktīvs 1989. gada notikumu dalībnieks Aleksandrs Vondra. Arī Čehijas Senāta priekšsēdētājs Pršemisls Slobodka uzsvēra: ”Mūsdienu vēsturnieki atzīst komunisma noziegumus, taču mums vēl būtu jāpēta komunisma daba, kādā veidā tas spēja valdīt pār cilvēkiem, kad cilvēki bija gatavi nepretoties, lai tikai nodrošinātu savu bērnu dzīvi un tiesības dažas dienas pavadīt PSRS kūrortos.”

Aplausus izpelnījās bijušais čehu trimdas aktīvists, nesenais ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs, kurš brīdināja no čehu un citu austrumeiropiešu ļaušanās ”ārējiem vilinājumiem”. ”Mums jādomā ne tikai par to, ko esam 20 gados paveikuši, bet arī par kļūdām, ko esam pieļāvuši. Citādi, ja šis ir tikai pasākums, lai mēs paši sev paglaudītu galvu un paslavētu, kādi bijām varoņi, tad tam nav jēgas,” norādīja Švarcenbergs.

Pasākuma noslēgumā tika pieņemta deklarācija, kurā konferences dalībnieki apelē pie “tām Eiropas valstīm, kuras nav piedzīvojušas totalitāro režīmu pēc Otrā pasaules kara, viņu pašu interesēs saprast mūsu valstu ārkārtīgo jūtīgumu”, aicinot pretoties “jaunām populisma un demagoģijas formām, kuras var negatīvi ietekmēt demokrātisko procesu jebkurā Eiropas valstī”. Minēta arī nepieciešamība konsekventi nosodīt komunisma noziegumus, tāpat kā tas noticis ar nacisma noziegumiem.

November 19, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sākusies ziedojumu vākšana Ulmaņa piemiņas zīmei Turkmenistānā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=67534

Valsts svētku priekšvakarā Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds sāka ziedojumu kampaņu. Tās mērķis – 2010. gada 4. septembrī uzstādīt Turkmenistānas pilsētā Turkmenbaši (bijušajā Krasnovodskā) piemiņas zīmi Ministru prezidentam Kālim Ulmanim.

Jau pērnruden, Turkmenistānas apmeklējuma laikā, Valsts prezidents Valdis Zatlers, tiekoties ar Turkmenistānas prezidentu Gurbanguldi Berdimuhamedovu, runāja par iespēju uzstādīt piemiņas zīmi bijušajā Krasnovodskas, tagad Turkmenbaši pilsētā. Tieši šeit, Kaspijas jūras ostas pilsētas cietumā 1942. gadā, visticamākais, pārtrūka ievērojamā Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa dzīves ceļš. Šo Latvijas puses vēlmi atbalstīja arī Turkmenbaši pašvaldība. (Savulaik pilsētā pie kādreizējās cietuma slimnīcas esot atradusies piemiņas plāksne Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim, taču ēka nojaukta un plāksne pazudusi.)

Izveidot piemiņas zīmi Kārlim Ulmanim rosinājis Valsts prezidents V. Zatlers. Šo ierosinājumu atbalstīja Rīgas Latviešu biedrība, kā arī Zaļo un zemnieku savienība. Savu artavu K. Ulmaņa piemiņas zīmei jau ziedojis V. Zatlers un ASV dzīvojošais K. Ulmaņa krustdēls Dainis Rudzītis. Taču ziedot aicināts ikviens, gan zvanot pa speciāli izveidoto tālruni, gan pārskaitot naudu īpašā ziedojumu kontā.

Piemiņas zīmes pamatā būs ievērojamā latviešu tēlnieka Kārļa Zāles veidotais Kārļa Ulmaņa krūšutēls. Viņš to darinājis pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Taču pieminekli veidos tēlniece Arta Dumpe. Kā, sākot ziedojumu akciju, uzsvēra Valsts prezidents, gan pieminekļa idejas, gan tēlnieka izvēlē pamatā ņemtas latviskās vērtības un pamatīgums – K. Zāle savulaik izveidoja Brīvības pieminekli un Brāļu kapus Rīgā, bet A. Dumpe ir autore brāļu kapu memoriālam Lestenē un Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim Jelgavā. Piemiņas zīmes uzstādīšana Ulmanim Turkmenistānā, prezidentaprāt, būs mūsu pašapziņas apliecinājums un cieņas izrādīšana ievērojamajam Latvijas valstsvīram Ulmanim. Pašlaik tēlniece, piemērojoties laika garam, ir izveidojusi divus pieminekļa variantus, taču vēlāk apspriešanai tikšot nodoti četri. Janvārī tautai būšot iespējams nobalsot par piemērotāko piemiņas zīmi. Taču tas, kā izskatīsies K. Zāles iecerētā Ulmaņa tēla galīgais variants, gan būšot zināms tikai pēc tam, kad tēlniece un arhitekts Laimonis Šmits apmeklēs Turkmenbaši pilsētu. Tur tad arī ar vietējo pašvaldību būs jāvienojas, tieši kurā vietā piemineklis atradīsies. Esot skaidrs, ka tā nebūs Krasnovodskas vecā kapsēta, kur vairākus gadus pēc kārtas uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika meklēti K. Ulmaņa pīšļi. Jau pērn Turkmenbaši pilsētas vadītāji V. Zatleram sacīja, ka piemiņas zīmei vispiemērotākā vieta varētu būt kādā no pilsētas skvēriem. Savukārt pilsētas kapos, kur nesekmīgi tika meklētas K. Ulmaņa mirstīgās atliekas, palicis Joahima Zīgerista uzstādītais ozolkoka krusts. Pērn, godinot gan K. Ulmaņa, gan citu staļiniskā režīma svešumā bojāgājušo upuru piemiņu, V. Zatlers šo piemiņas zīmi neapmeklēja, bet nolaida vainagu Kaspijas jūrā.

November 19, 2009 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Publicē kara gūstekņu datu bāzi

www.DELFI.lv

Otrajā pasaules karā bojāgājušo Padomju Savienības un Vācijas pilsoņu tuvinieki varēs uzzināt par viņu likteni, izmantojot datu bāzi, kas atvērta internetā, vēsta “Deutsche Welle”.

 

Vācijas federālās zemes Saksijas Zinātnes ministrija norāda, ka mājas lapās www.dokst.de (vācu valodā) un www.dokst.ru (krievu valodā) pieejami aptuveni 700 000 ierakstu ar padomju kara gūstekņu datiem, vairākums no kuriem gājuši bojā Vācijā.

Cita publicētā kartotēka ietver aptuveni 10 000 vāciešu datus, kurus notiesāja padomju kara tribunāli kara laikā un pēc tā.

Vairākums no šiem cilvēkiem ir reabilitēti, taču 85% gadījumu viņu tuvinieki par to nezina.

Katrā datu bāzes ierakstā ietverts vārds, dzimšanas un nāves vieta un datums. Nosūtot pieprasījumu, iespējams iegūt arī papildu informāciju.

Drēzdenes “Saksijas memoriālu” dokumentācijas centrs pie šī projekta strādājis kopš 2000. gada.

Regulāri atjaunojamā un pašlaik plašākā šāda veida kara gūstekņu datu bāze izveidota ar Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas valdību atbalstu.

November 17, 2009 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Veido jaunu propagandas filmu par Latviju

Nākamā gada pavasarī Krievijā uz ekrāniem nonāks kārtējā propagandas filma par to, cik labi bija dzīvot Padomju Savienībā. Filma stāstīs par to, ka Krieviju nepatiesi apmelo Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijā. Filmas nosaukums būs “Baltijas Gambīts“, svētdien vēsta raidījums “Nekā personīga”.

Filmas veidotāji no Maskavas kinostudijas “Master Film” Latvijā ieradās trešdien. Latvijā viņi iekļuvuši kā ceļotāji, izmantojot tūristu vīzas. Patieso brauciena mērķi – filmas veidošanu par Latviju viņi slēpuši.

Filmēšanas grupa vairāku cilvēku sastāvā iemūžināja 11.novembra svētku parādi pie Brīvības pieminekļa, svecīšu vakaru pie Rīgas pils un tikās ar kādu Latvijas medija vadītāju.

Raidījuma veidotājiem izdevies sastapt filmas veidotājus, kuri šonedēļ uz dažām dienām bija ieradušies Rīgā. Lai nepievērstu lieku uzmanību, viņi uzdevušies par tūristiem. “Nekā personīga” filmas veidotājus sastapa arī Okupācijas muzejā. Filmas režisore Jekatirina Toldunova un operators Valērijs Rjabins uzdevās par tūristiem, kurus dziļi interesē Latvijas vēsture, bet neesot izslēgts, ka nākamgad tāda tomēr tapšot.

Producentu kompānijas “Master Film” mājas lapā internetā atrodamā dokumentālās filmas “Baltijas Gambīts” pieteikumā minēts, ka kinolente tikšot pabeigta jau pēc četriem mēnešiem. Tās galvenā doma ir pierādīt, ka Latvijas un Baltijas okupācija nav notikusi, bet Krievija ir miermīlīgs un draudzīgs kaimiņš.

Kā atgādina raidījums, manipulatīvas filmas par Latviju Krievijā tapušas teju vai regulāri. 25.martā, kad Latvijā pieminēja uz Sibīriju izvestos, Krievijas televīzijas demonstrēja radošās apvienības Trešā Roma filmu “Baltija, kādas ,,okupācijas,, vēsture”. Arī tajā stāstīts, cik laba Latvijā bija dzīve Padomju Savienības sastāvā. Filmas veidotāji Rīgā bija intervējuši komponistu Raimondu Paulu, hokejistu Helmutu Balderi, ekonomisti Raitu Karnīti un daudzus citus. Nepatīkams bija filmas varoņu pārsteigums, ka viņu stāstīto filmas veidotāji izmantoja, lai slavinātu padomju laikus.

Filmas “Baltija, kādas ‘okupācijas’ vēsture” tapšanā aktīvi piedalījās arī apvienība PCTVL un Latvijas Antifašistu komiteja. Rīgā dažas nedēļas pirms Eiroparlamenta vēlēšanām filmas pirmizrādi sevis popularizēšanai izmantoja PCTVL līdere Tatjana Ždanoka. Filmas režisors Boriss Čertkovs gan uz savas filmas pirmizrādi Latvijā netika, jo viņam bija aizliegts iebraukt mūsu valstī. Filmas veidotāji neslēpa, ka tās tapšanā ļoti esot palīdzējusi Krievijas Ārlietu ministrija.

http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievijas-filmesanas-grupa-veido-jaunu-propagandas-filmu-par-latviju.d?id=28059577

November 15, 2009 Posted by | Filmas | | Leave a comment

Uz neatgriešanos

Egīls Zirnis, Diena.lv

http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/uz-neatgriesanos

Pirms 70 gadiem pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām ostu virzienā brauca mantām piekrauti rati — Ribentropa—Molotova pakta rezultātā beidzās vairāk nekā 700 gadu ilgusī vācbaltiešu vēsture Latvijā.

Rūpju un bēdu pilni jau ir schie laiki, sevischķi, kur esam wiens no otra tik tālu schķirti, man jau ar būtu wieglaki schos grūtos laikus pārdsiwot ja būtu Jūsu tuwumā un waretu ar Jums dalities, bet kas to lai sin, kad waresim atkal redseties… — šīm latvietes, vācbaltieša Ludviga Rozenbauma sievas Marijas Rozenbaumas no Pozenes dzimtenē palikušajiem radiem sūtītajā vēstulē izteiktajām cerībām nebija lemts piepildīties.

1939.gada rudenī Marija kopā ar vīru un dēlu Reinholdu aizbrauca uz Vāciju, pareizāk sakot, uz Vācijas iekaroto Polijas daļu. Latviju viņa vairs neieraudzīja, sarakste ar Rozenbaumiem pārtrūka, kad fronte tuvojās Polijai. Pēc nesekmīgiem meklējumiem radi palikuši pie pieņēmuma, ka abi vecie Rozenbaumi kara beigās droši vien gājuši bojā aviouzlidojumā. Viņi bija vieni no tiem apmēram 60 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, Latvijas senākās minoritātes — vācbaltiešu —, kuri 1939.gada rudenī gandrīz visi faktiski pāris mēnešu laikā, no oktobra vidus līdz decembra vidum, uz neatgriešanos aizbrauca no zemes, kurā bija dzīvojuši un valdījuši 700 gadu un kuru viņu senči bija nosargājuši no Krievijas spiediena, bet tās pamatiedzīvotājus, gribēdami to vai negribēdami, pasargājuši no asimilācijas un apgādājuši ar Rietumu kultūru, rakstību un Bībeles tulkojumu. Vācbaltiešu likteni, tāpat kā latviešu likteni, izšķīra Ribentropa—Molotova pakts, taču Latvijas autoritārā vadība, izvēlējusies nevis tautas informēšanas un brīdināšanas, bet mierināšanas politiku, arī vācbaltiešu aizbraukšanu valsts kontrolētajā presē pasniedza nevis kā gaidāmās drāmas priekšvēstnesi, bet kā vēsturisku uzvaru: “Lai viņi brauc! Bet — uz neatgriešanos!” Vieta tukša nepalika.

Zaudētais intelekts

Neieguva neko — vaicāts, ko Latvija ieguva un ko zaudēja, vācbaltiešiem aizbraucot, vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis to vērtē kā ļoti lielu zaudējumu un kā sāpīgāko uzsver intelektuālā potenciāla zudumu. Vācbaltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. “No nacionālām pozīcijām raugoties, Latvijas sabiedrība kļuva viendabīgāka, bet tikai uz neilgu laika posmu, jo vācbaltiešu vietu aizpildīja citi,” saka vēsturnieks. Jebkurai valstij ir labāk, ja tajā dzīvo vairākas minoritātes, nevis ļoti daudz vienas minoritātes iedzīvotāju. Vācbaltiešu aizbraukšana aizsāka negatīvo līniju Latvijas vēsturē — sekoja 1941.gada deportācijas, holokausts, 1949.gada izsūtīšana. Tās Latvijas intelektuālo potenciālu novājināja līdz minimumam. Turklāt piepildījās tas, ko bija rakstījis Vācijas sūtnis Latvijā līdz 1938.gada beigām Eberhards Šats: latvieši gribot labāk dzīvot nevis zem vāciešiem, bet zem krieviem, jo par tiem viņi jūtoties pārāki.

Līdz izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939.gada oktobrī rakstīja žurnāls Atpūta, 62 118 vāciešu, no tiem 3518 bija valstsvācieši — Vācijas pilsoņi. Latvijā vācbaltieši bija trešā lielākā minoritāte pēc krieviem un ebrejiem. Izceļošanu noteica 30.oktobrī ar Vāciju noslēgtais līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju, kuru savukārt bija radījis viens no 28.septembrī Maskavā noslēgtās PSRS un Vācijas vienošanās slepenajiem protokoliem un tai sekojušais Hitlera 6.oktobra aicinājums vāciešiem atgriezties reihā. 14.oktobrī no Rīgas atgāja pirmais kuģis ar izceļotājiem, un līdz 15.decembrim tā faktiski bija pabeigta. 1939.gada decembrī notika pēdējā galvenās vācbaltu organizācijas Vācu tautas apvienība Latvijā valdes sēde, un 13.decembrī iznāca Latvijas vāciešu avīzes Rigasche Rundschau pēdējais numurs ar virsrakstu “Vāciešu — Latvijas pavalstnieku vairs nav”.

Pirmajā vilnī neizbrauca 10 tūkstoši vācbaltiešu. Tie aizceļoja pēc Latvijas okupācijas — no 1941.gada 5.janvāra līdz 25.martam.

Brēmenes kuģos

Ulmaņa valdības kontrolētā prese vācbaltiešu izbraukšanu apsveica, tās kopējais tonis bija vācbaltiešiem nepārprotami nelabvēlīgs, pat naidīgs. Kā izņēmumu Inesis Feldmanis min Jāņa Lapiņa rakstu mēnešraksta latviskās dzīves veidošanai Sējējs 1939.gada decembra numurā, kurā autors aizbraukšanu novērtējis objektīvāk. “Divpadsmitā gadu simtenī ar Brēmenes kuģiem un karaspēku atbrauca vāci, lai kolonizētu mūsu zemi,” rakstīja Lapiņš. “Viņi kopā ar latviešiem atspieda krievus nost tur, kur tie bija ievainojuši mūsu valstu neatkarību, un septiņi simti piecdesmit gados vāci iemantoja neapšaubāmas pilsoņu tiesības. Šā gada novembrī ar tās pašas Brēmenes kuģiem, uz kuriem bija arī virsū Brēmenes vārds, no mūsu zemes aizbrauca vācu minoritate uz Poliju, lai kolonizētu poļu koridoru un Poznaņu (Pozeni)… Vācu repatriacija nāca mūsu minoritatei un arī Latvijas valstij kā pilnīgi negaidīts pārsteigums.” Tālāk Lapiņš apraksta ainas pēc izceļošanas līgumu noslēgšanas: “Jau oktobrī, bet it sevišķi novembrī pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām sāka braukāt milzīgi mēbeļu rati. Tie bija salasīti vai visās Vācijas ostu pilsētās, un viņi veda uz muitas noliktavām baltvācu mēbeles, lai viņas aizvestu pa jūru uz Stetīnu vai Gdiņu (Gotenhavenu). Pēc tam sākās vācu pilsoņu atraisīšana no Latvijas pavalstniecības: ik dienas vairāki tūkstoši atteicās no tās. Un nepārredzamas kuģu rindas vācu iedzīvotājus aizveda atpakaļ uz Vāciju un Poliju.”

Aprakstījis vācu dziļās saknes Latvijā (nami, fabrikas (Šmita cementa fabrika, Slokas celulozes, Jesena porcelāna fabrika u.c.), veikali, lauku īpašumi, vācu grāmatveži ļoti daudzos Latvijas uzņēmumos, advokāti, ārsti, Plātes un Hekera drukātavas, kas iespiedušas arī latviešu grāmatas), Lapiņš min, ka atšķirībā no Somijas zviedriem vācbaltieši pēdējā laikā bija zaudējuši instinktus par Latviju stāvēt un krist. Vācu jaunatne raudzījusies pāri Latvijas robežām, izceļojusi uz Vāciju, kur jutusies kā savās mājās, un gara acīm redzējusi Lielvāciju, kas ir sakāvusi Angliju un Franciju un valda pār daudzām kolonijām, bet vācbaltieši kā Vācijas aģenti varēs saimnieciski darboties Krievijā — šim nolūkam vācbaltu skolās mācīta krievu valoda.

Lūkojās uz Krieviju

Lapiņš rakstā piemin arī 1939.gada rudenī cēlušās baumas, ka Latvijā nāks iekšā krievi, sarkanie sagrābs varu un vāciešus izkaus. Tās esot kliedējušas Ulmaņa un PSRS ārlietu ministra Molotova runas. Ekonomiski Lapiņš vāciešu repatriāciju salīdzina ar lielu krīzi: “Vienā pašā Rīgā paliek brīvi 8000 dzīvokļu, un līdz ar to krīt dzīvokļu cenas… Pārdaugavā veselas ielas paliek tukšas, jo tur dzīvoja vācu tautības iedzīvotāji… Bet mums par šiem tukšajiem namiem būs Vācijai jāmaksā milzīga kontribūcija. No šiem maksājumiem mēs netiksim vaļā tikai nākošajās paaudzēs.” Lapiņš arī atzīmē, ka 15 procenti izceļotāju ir latvieši.

Kāpēc Ulmanis veicināja vācbaltiešu izbraukšanu? Inesim Feldmanim gribas piekrist pagaidām nepierādītam viedoklim: saprazdams, ka Latvijai tuvojas grūti laiki, Ulmanis gribēja uz vācbaltiešu rēķina kāpināt latviešu nacionālismu. Tāpēc šis notikums tika pasniegts kā “700 gadu apspiedēju” aizbraukšana. Feldmanis stāsta: politpārvaldes priekšnieks bija izdevis priekšrakstu visu septiņu politpārvaldes nodaļu vadītājiem — ja kāds vācbaltietis negrib braukt prom, politpārvaldes ierēdnim jāierodas pie viņa un jānoskaidro, kāpēc viņš to negrib darīt, un jāpaskaidro, ka pēc 1939.gada 15.decembra, kā to paredzēja Latvijas un Vācijas līgums, vācietības Latvijā vairs nebūs un tai nebūs tiesību ne uz savu presi, ne izglītību.

Tomēr gandrīz desmittūkstoš vāciešu Latvijā palika arī pēc 15.decembra, kad izceļošanai oficiāli bija jānoslēdzas. Iemesli, kurus minēja Latvijā palikt gribētāji, bija interesanti, ieskaitot vācu valodas nezināšanu, nevēlēšanos braukt uz karojošu valsti, atstāt senču kapus, zaudēt īpašumu… “Tas liecināja, ka vācbaltiešu vecākā paaudze ir saaugusi ar Latviju,” saka Feldmanis. Turpretim jaunie vācbaltieši atradās lielā nacionālsociālisma iespaidā. Kad Feldmanis 1989.gadā Rietumvācijā pirmoreiz tikās ar dzīvi palikušajiem vācbaltiešiem, viņi apgalvojuši, ka 1939.gadā deviņi no desmit vācbaltiešiem, kam nebija vairāk kā 30 gadu, ir vēlējušies izbraukt, savu nākotni saredzēdami tikai Vācijā. Taču 1939.gada rudenī vācbaltieši atvadoties uz kuģiem dziedāja Dievs, svētī Latviju!.

Brombergas sindroms

Vācbaltiešu izceļošana bija Polijas kampaņas laikā un improvizācijas rezultātā radusies Vācijas tautiešu politikas maiņa, jo līdz tam Vācija centās nostiprināt “vācu elementa” pozīcijas Eiropas valstīs, bet pēc kampaņas sāka Heim ins Reich Politik (atpakaļ reihā).

Latvija daudz improvizēt nevarēja. Kad pēc Ribentropa—Molotova pakta noslēgšanas kļuva skaidrs, ka valsts neatkarība ir apdraudēta, Latvijas vadītāji, domājot par turpmāko ārpolitikas stratēģiju, izraudzījās divas līnijas. Viena līnija labi parādās Latvijas Ārlietu ministrijas dokumentos, stāsta I.Feldmanis: 1939.gada septembrī Latvijas ārpolitikas veidotāji domāja, ka pēc pakta vienīgais glābiņš varētu būt kaut kādā veidā joprojām kāpināt Vācijas interesi par Latviju, lai Vācija mēģinātu darboties pretī paktā ietvertajām norunām. Viens no šādiem iecerētajiem soļiem bija Vācijas intereses kāpināšana par vācbaltiešiem, ņemot vērā, ka Vācijai atbilstoši tās tautiešu politikai 30.gadu beigās būtu ļoti grūti atstāt vāciešus Padomju Savienības varā — vācbaltiešiem šī vara varēja nozīmēt ne tikai īpašumu, bet arī dzīvības zaudēšanu.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka vācbaltieši uz iespējamo PSRS rīcību pret viņiem raudzījās, 1919.gada Stučkas valdības laikā piedzīvoto represiju iebiedēti. Kad 1939.gada 17.septembrī PSRS iebruka Polijā, vācbaltieši baidījās, ka sekos padomju iebrukums arī Baltijā. Viņi pat lūdza Vācijas valdību sūtīt viņiem kuģus un ieročus un gribēja Āgenskalna rajonā veidot nometni, kurā varētu aizsargāties, ja pēc padomju iebrukuma Latvijā pie varas nāktu kreisie, kas atkal vērstos pret vācbaltiešiem, stāsta I.Feldmanis. Līdz pat 26.septembrim situācija bija tik juceklīga, ka bija pat dota pavēle vācu kuģiem doties uz Rīgu, lai vācbaltiešus evakuētu. Taču 28.septembrī Ribentrops atkal viesojās Maskavā un šo jautājumu nokārtoja. Tad Vācijas politikas akcenti mainījās, vācbaltiešu glābšanas vietā par svarīgāko kļuva Posteinsatz — ieguldījums Vācijas iekaroto Polijas apgabalu apgūšanā; daļu Polijas teritorijas, galvenokārt Vartas novadu, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā, tā gribēja iekļaut reiha sastāvā. Vācbaltiešu lielākā daļa tika nometināta tur.

Vācijai bija nācis klāt vēl kāds bīstams precedents, atgādina I.Feldmanis: kad sākās Vācijas uzbrukums Polijai, 1939.gada 3.septembrī Bidgoščā (vāciskais nosaukums — Bromberga) notika diezgan liels vietējo vāciešu slaktiņš. Bojā gāja ap pieciem tūkstošiem vāciešu — Polijas pilsoņu. Pēc Brombergas asiņainās svētdienas vācieši sāka runāt par Brombergas sindromu un, lai kaut kas līdzīgs nenotiktu citās valstīs, izšķīrās par vāciešu saukšanu mājās uz reihu.

Šī izšķiršanās līguma veidā tika noformēta Vācijas ārlietu ministra otrajā vizītē Maskavā 1939.gada 28.septembrī, noslēdzot līgumu par robežām un draudzību. Latviju par to informēja pēc astoņām dienām. 6.oktobrī reihstāgā ar runu uzstājās Hitlers. Latvijas Ārlietu ministrijas vadība uzreiz nesaprata, ka viņa aicinājums attiecināms arī uz vācbaltiešiem, bet jau nākamajā dienā Vācijas sūtnis Latvijā Ulrihs fon Koce ieradās pie ārlietu ministra Vilhelma Muntera un teica, ka izceļošanai ir pakļauti arī vācbaltieši. Munters jautāja, kāpēc Vācija grib izvest no Latvijas tautas daļu, kas te dzīvojusi gadsimtiem ilgi. Vācijas sūtnis zīmīgi atbildēja: “Lai nenotiek tādas lietas kā Brombergā…” — stāsta I.Feldmanis.

Nesamaksātais parāds

Aizbraukšanu no Butterland uz Vaterland daudzi izceļotāji vēlāk nožēloja. Vācijas propaganda gan publicēja aizbraucēju vēstules, kurās tika stāstīts, cik labi viņi Vācijā jūtas. Vācija solīja katram izceļotājam atkarotajā Polijas teritorijā radīt tādus pašus apstākļus, kādi viņam bijuši Latvijā. Kā izriet no vācbaltiešu publikācijām, īpašumu ziņā viņi uz Polijas un tās pilsoņu rēķina dabūja pat vairāk īpašumu, nekā viņiem bija Latvijā, bet tas netika kārtots ar civilizētā pasaulē pieņemtām metodēm.

Latvija par vācbaltiešu atstāto īpašumu maksāja nevis katram indivīdam, bet Vācijas valstij. Tā bija vēl viena Latvijas izvēlētā ārpolitiskās stratēģijas līnija, kuras mērķis bija panākt, lai Vācija atteiktos Baltijas valstis atdot PSRS, — ļoti liela ārējā parāda uzņemšanās pret Vācijas valsti par vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Tam vajadzēja kompensēt vācbaltiešu faktora neesamību un saglabāt Vācijas interesi par Latviju. Ar Vāciju 1939.gada rudenī noslēgtie ekonomiskie līgumi tai bija ļoti izdevīgi, ap 70 procentiem Latvijas eksporta tika novirzīts uz Vāciju. Tas mazliet mainīja Vācijas vienaldzīgo attieksmi pret Baltijas valstu neatkarību. I.Feldmanis stāsta: vēl 1939.gada septembrī, kā ziņoja toreizējais Latvijas sūtnis Vācijā, vācu saimnieciskajās aprindās runāts, ka krievi vēl nav īsti pieprasījuši Baltijas valstis, bet, ja pieprasītu, tās būtu jāatdod, jo trīs vilcieni benzīna, ko Vācija saņem no Krievijas, atsver vienu Baltijas valsti. Pakāpeniski vācu attieksme tomēr mainījās, kara un Lielbritānijas īstenotās blokādes dēļ Baltijas valstu nozīme Vācijas saimniecībā pieauga, un vācu politiķi sāka domāt, ka Krievija gan varētu Baltijā dominēt politiskā un stratēģiskā ziņā, bet šo valstu neatkarība būtu jāsaglabā. Tāpēc 1940.gada jūnija notikumi Vācijai bija nepatīkams pārsteigums.

November 15, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Krievijas ĀM: Latvija Kononova lietā cenšas visu apgriezt kājām gaisā

Šādi Krievijas ĀM pārstāvis komentēja Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa šonedēļ pausto viedokli saistībā ar Krievijas aktivitātēm attiecībā uz Kononova lietu.

Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) trešdien pauda viedokli, ka Latvija, apsūdzot Krieviju mēģinājumos ietekmēt Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT) sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietā, cenšas visu apgriezt kājām gaisā.

“Ir acĪmredzami Latvijas varas iestāžu centieni visu apgriezt kājām gaisā un piesegt savu rīcību ar vispārējiem apvainojumiem otrai pusei,” teikts Krievijas ĀM preses sekretāra Andreja Ņesterenko komentārā, kas publicēts Krievijas ĀM interneta mājas lapā.

“Latvijas varas iestāžu nepamatotos mēģinājumus apvainot Krievijas Federāciju spiediena izdarīšanā uz neatkarīgu starptautiskās tiesas institūciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) personā var nosaukt par īpaši nepievilcīgiem kontekstā ar to, ka Latvijas puse par katru cenšas panākt, lai ECT Lielā palāta pārskata ECT lēmumu saistībā ar veterāna antifašista Kononova sūdzību pret Latviju,” uzsver Ņesterenko.

Riekstiņš norādīja, ka pēdējā laika dažāda līmeņa Krievijas amatpersonu aktivitātes saistībā ar sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietu uzskatāmas par mēģinājumu ietekmēt spriedumu un ir nepieņemamas.

“Latvijas puse vienmēr gan šajā, gan citās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietās ir ievērojusi vispārpieņemto tiesas neatkarības principu, nekādā veidā neiejaucoties tiesas procesā. Savukārt Krievijas Federācijas amatpersonu aktivitātes, īpaši pēdējā laikā, nevaram interpretēt citādi kā spiedienu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu sprieduma sagatavošanas procesā,” aģentūrai BNS pirmdien uzsvēra Māris Riekstiņš.

“Krievijas Federācijas pārstāvji citiem nepamatoti pārmet vēstures politizāciju, taču līdz ar savām aktivitātēm rīkojas tieši pretēji,” atzina Latvijas ārlietu ministrs.

Jau ziņots, ka, uzstājoties Eiropas Krievu forumā pirmdien Briselē, Krievijas ārlietu viceministrs Grigorijs Karasins aicināja ECT nepieļaut netaisnīgu attieksmi sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietā.

“Daudzas starptautiskas antifašistiskās un ebreju organizācijas, Otrā pasaules kara veterānu apvienības un pretošanās kustības jau ir vērsušās pie ECT priekšsēdētāja ar aicinājumu nepieļaut tiesas netaisnību pret sirmo veterānu [Kononovu],” pavēstīja Karasins.

Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujama vēstures, jo īpaši pirmskara perioda un līdz ar to arī 1944.gadā Mazo Batu sādžā notikušās traģēdijas, pārrakstīšana.

“Esmu pilnīgi pārliecināts: mēģinājumi padarīt PSRS par šā kara attīstības vaininieku vai līdzdalībnieku ir ņirgāšanās par veselo saprātu un ciniska faktu falsifikācija. Bet no cilvēciskā viedokļa tā ir to 27 miljonu padomju pilsoņu nozākāšana, kuri atdevuši savu dzīvību cīņā pret fašismu,” sacīja Karasins.

“Vēstures politizācija noved tikai pie turpmākas mūsu kopējā kontinenta sašķelšanās. Pagātni nedrīkst aizmirst. Taču pagātnes mācībai ir jāļauj celt kopīgu nākotni, nevis kavēt to,” klāstīja Krievijas diplomāts.

Jau vēstīts, ka ECT pērnā gada jūnijā apmierināja 1923.gadā dzimušā Vasilija Kononova prasību pret Latviju par nelikumīga sprieduma paziņošanu 2000.gadā un noteica viņam izmaksāt 30 tūkstošu eiro (21 tūkstoša latu) kompensāciju.

Rudenī Latvijas valdība nolēma ECT spriedumu pārsūdzēt, un maijā Strasbūrā ECT Lielā palāta sāka apelācijas izskatīšanu. Lielās palātas spriedums tiks paziņots līdz šā gada beigām, un tas būs nepārsūdzams.

Kononovs sūdzību pret Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā ECT iesniedza 2004.gadā. Viņam Latvijā bijušas sešas tiesas, ieskaitot Augstākās tiesas Senātā, kas 2004.gada septembrī atstāja nemainītu spriedumu, ar kuru Kononovam piespriests gadu un astoņus mēnešus ilgs cietumsods.

Savā prasībā Kononovs apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem.

Viņš apstrīd Krimināllikuma piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, kā arī to, ka Latvijas tiesa atzina viņu par okupācijas spēku pārstāvi, lai gan Latvija tajā laikā jau esot atradusies PSRS sastāvā.

Lieta ir saistīta ar tiesas prāvu pret Kononovu saistībā ar kara noziegumiem, kas pastrādāti 1944.gadā, kad Latvija formāli atradās Padomju Savienības sastāvā, bet to bija okupējusi Vācija.

Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras un tiesu materiāliem Kononovs vadīja grupu, kas 1944.gada 27.maijā veica uzbrukumu Mazo Batu sādžai Ludzas rajonā, kura laikā gāja bojā astoņi cilvēki – pieci vīrieši un trīs sievietes, bet viens cilvēks tika smagi ievainots.

BNS

November 12, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, Vēsture | Leave a comment

Ko BBC stāsta par latviešu nacionālismu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=67187

Neveiksmīgs mēģinājums astoņās minūtēs izstāstīt pēdējo 70 gadu Latvijas vēsturi.

Pirmdien no rīta britu radio BBC stāstīja par Latviju. Latvijā nesen viesojies žurnālists Alans Litls, kurš britu klausītājiem vēlējās viest skaidrību, kas ir latviešu nacionālisms, latviešu leģions un partija “TB”/LNNK, saistību ar kuru nesen britu leiboristu partija pārmeta konservatīvajai partijai.

A. Litls man godprātīgi atzina, ka “vidējais” brits par latviešu leģionu nezina neko, bet viņš pats gan neesot “kā no koka nokritis”, jo savulaik strādājis Maskavā, citur Austrumeiropā. Arī pēdējās dienās Latvijā viņš par leģionāriem daudz ko uzzinājis. A. Litls pie Brīvības pieminekļa intervēja Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāju Edgaru Skreiju, leģionāru Visvaldi Brinkmani, Jāni Ati Krūmiņu no Latvijas “Daugavas vanagiem”. Jautājumi bija korekti – galvenokārt par leģiona izveidi, latviešu puišu motivāciju karot tā sastāvā un sirmo leģionāru šo dienu izjūtām. Tiesa, nekas no tā, ko teica E. Skreija un J. A. Krūmiņš, sižetā neiekļuva… Arī braukt uz Lestenes Brāļu kapiem A. Litls nevēlējās – ar leģionāriem viņš gribēja runāt pie Brīvības pieminekļa.

Astoņu minūšu garo radiosižetu A. Litls sāk no Rumbulas: “Ja jūs nosauksiet šos divus vārdus – “Rumbulas mežs” –, gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs jums pateiks to nozīmi, tās ir vienas no tumšākajām lappusēm Latvijas vēsturē, jo 1941. gada novembrī un decembrī 25 000 ebreju, lielākoties sievietes un bērni, tika pārvesti no geto Rīgā, nošauti un aprakti masu kapos.”

Korespondents Rumbulā ir kopā ar Iļju Ļenski – ebreja mazdēlu, kura vectēvs izglābis vairākus ebrejus no sarkanās armijas rokām un kurš stāsta, ka ebrejus uz Rumbulu konvojējuši nacisti, bet cilvēkus šāvuši Latvijas policijas pārstāvji.

A. Litls stāsta, ka gandrīz visi 80 000 Latvijas ebreju tika nogalināti, daļu nošāva vācieši, daļu – latvieši. Tikai aptuveni 1000 ebreju Latvijā tajā laikā izdzīvoja. A. Litls jautā: kāpēc valsts, kuras vēsturē ir šādi asins traipi, katru gadu martā dara kaut ko tādu –16. martā Latvijas leģionāru kolonnas maršē pa Rīgas ielām? Šie latviešu leģionāri ilgu laiku bija Hitlera SS armijas sastāvdaļa. Starp tiem arī Visvaldis Brinkmanis: “Tas bija 1943. gadā, kad krievu armija tuvojās mūsu valsts robežām. Mūsu uzdevums bija nepieļaut viņu ienākšanu Latvijā. Mums nebija citas izvēles.”

“TB”/LNNK līderis Roberts Zīle: “Nav nekādu vēsturisko pierādījumu, ka leģionāri būtu SS sastāvdaļa. Tā bija neatkarīga no SS, un to legāli atzina tādas demokrātiskas valdības kā ASV un Lielbritānija.” Arī A. Litls saka, ka R. Zīlem ir taisnība. Reportieris piebilst, ka padomju okupācija tiek izmantota, lai mīkstinātu nacistiskā režīma nodarījumus – tas ir tas, ko Latvija nes sev līdzi Eiropā.

Uz A. Litla jautājumu: “Vai jūs uzskatāt, ka krieviem ir jāpamet Latvija?” V. Brinkmanis atbild: “Tiem, kas valstī ieradās kopā ar okupācijas spēkiem… Kāpēc mēs viņiem nevarētu teikt: “Brauciet mājās?””

A. Litls aicina uzmanīgi ieklausīties šajos vārdos, jo tie esot kā aicinājums uz masu deportāciju – Latvijā ir vairāk nekā miljons krievu tautības iedzīvotāju, kas ir 40% no visiem iedzīvotājiem.

Man gan liekas, ka sasaistīt sirma leģionāra emocionālu izteikumu ar bažām, ka Latvijā varētu nopietni domāt par krievu masu deportāciju, ir nenopietni un no žurnālista puses – neprofesionāli.

Parlamenta deputāts Miroslavs Mitrofanovs: “Mani viņi nosauca par okupantu, kuram ir jābrauc mājās.(..) 90. gadu sākumā no latviešu labējām partijām mēs saņēmām ļoti skaidru ziņu, ka mums ir jāzina “sava vieta” un ka mēs esam vainīgi par padomju armijas nodarījumiem.”

Parlamenta labējās partijas “Jaunais laiks” pārstāvim Ainaram Latkovskim reportieris jautā, ko viņš domā par “TB”/LNNK šodien. “Tas ir joks. Nacionālisms ir joks vairākumam no latviešiem.” Te atkal varētu pateikt, ka man, piemēram, kā pastulbs joks liekas pats deputāts A. Latkovskis, kas Saeimā izceļas ar vulgāru un nepiedienīgu uzvedību, piemēram, pagājušās nedēļas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē, kurā runāja par bīstamu kravu transportēšanu, A. Latkovskis smīkņāja un irgājās, lasot anekdotes kādā žurnālā, bet pēc tam demonstratīvi žāvājās…

A. Litls: “90. gados Latvija piedzīvoja nacionālismu, kas apdraudēja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tā bija krīzes situācija. Un Latvija, lai tiktu Eiropas Savienībā, izvēlējās dot pieeju pilsonībai visiem, arī krieviem, tāpēc arī izņēma 16. martu no svinamo dienu saraksta. (..) Ironiski, ka “TB”/LNNK ir partija, kurai ir izdevies izvairīties no savu biedru atbildības par pagātnes nodarījumiem. Vēl vairāk – tā spēlēja ļoti nozīmīgu lomu Latvijas vēsturē, kad valsts no pagātnes – padomju režīma – tika ievesta nākotnē Eiropas Savienībā.”

Kopumā ņemot, sižets bija diezgan neveiksmīgs mēģinājums astoņās minūtēs izstāstīt pēdējo 70 gadu Latvijas nacionālisma vēsturi, un drūmi, ja šis stāsts sākas ar Rumbulas mežu… Britu laikraksts “Daily Telegraph” jau kritizējis BBC sižetu par Latviju, nodēvējot to par apmelojumu turpinājumu.


BBC sižets 0737 atrodams šajā lapā:

 

http://news.bbc.co.uk/today/hi/today/newsid_8349000/8349786.stm

November 12, 2009 Posted by | Okupācijas sekas | | 1 Comment

Vai pārdēvēsim Džohara Dudajeva gatvi???

No 10.11.2009. ir sākta parakstu vākšanas kampaņa par nosaukuma saglabāšanu Džohara Dudajeva gatvei. Parakstīties var Rīgas domes 509.telpā. Akcija turpināsies līdz 30.11.2009.


Dāvis Stalts, Rīgas domes deputāts

Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods, kas postīdams, viņu šausta, uz pekli lai rauj to jods…
/R.Blaumanis/

Tieši šie Blaumaņa vārdi ir attiecināmi gan uz mūsu tautu, gan tālo čečenu tautu. Tā vienmēr bijusi tāla un mums diezgan sveša, taču ir lietas, kas liek un ļauj mums sajust patieso savstarpējo tuvumu. Gan čečeni, gan mēs – Baltijas mazās tautas vienmēr esam cīnījušies par savu vietu zem Saules, savu pašnoteikšanos. Jāsaka, ka Latvijai un latviešiem ir salīdzinoši palaimējies, jo mēs neatrodamies Krievijas iekšienē, bet gan uz tās robežām ar Eiropu. Čečenijai ir nesalīdzināmi grūtāk, jo tā atrodas tālu no civilizētās Rietumu pasaules, un brīvajām arābu zemēm, kas tai varētu palīdzēt un stingri nostāties čečenu pusē tautas neatkarības centienos.

Džohars Dudajevs, fakti un patiesība.

Džohars Dudajevs (čečenu: Дуди Муса кант Джохар 1944. gada 15. februāris — 1996. gada 21. aprīlis) čečenu sabiedrisks un politisks darbinieks. Deviņdesmito gadu sākumā vadīja čečenu bruņoto kustību, kas cīnījās par neatkarīgas valsts izveidi, pirmais čečenu republikas Ičkērija prezidents. Pagātnē Sarkanās armijas ģenerālmajors. Vienīgais čečens, kurš ieguvis ģenerāļa pakāpi Sarkanajā armijā.

• 1987. līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā (Tartu), kur komandēja stratēģisko bumbvedēju divīziju. Reizē izpildīja pilsētas komandanta pienākumus.;
• 1990.gadā atteicies ieņemt Igaunijas TV un parlamenta ēku, kā arī atteicies pacelt bumbvedējus virs Tallinas, nostājoties pret Padomju virspavēlniecību;
• 1991. gadā no dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs pieņēma uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi. 9. jūnijā viņu ievēlēja par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Līdz ar to sākās jaunu varas orgānu veidošanās paralēli jau pastāvošajiem Čečenijas-Ingušijas APSR varas orgāniem;
• 1991.gada 27. oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu. Viņa pirmais dekrēts pasludināja čečenu Ičkērijas republikas neatkarību no Krievijas, tomēr šo rīcību neatzina ne Krievija, ne arī kāda cita pasaules valsts. 7. novembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi šai rīcībai Dudajevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli. Jeļcina lēmumu par ārkārtas stāvokli tomēr neapstiprināja Krievijas Augstākā padome, jo tajā vairākums pret Jeļcinu bija opozicionāriem. Šī rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem.
• 1996. gada 21. aprīlī Krievijas specdienesti fiksēja Dudajeva atrašanās vietu pēc viņa satelīttelefona signāla. Viņš atradās kādā ciematā netālu no Groznijas. Gaisā tika pacelti iznīcinātāji, kas līdz noteiktām koordinātām nogādāja raķetes, kuras tiešā trāpījumā iznīcināja Dudajeva mītni un viņu pašu.

Pirms vairākiem Rīgas domes sasaukumiem, 1996.gadā, bijusī Kosmonautikas iela (padomju mantojums) pēc toreizējā TB/LNNK biedra E.Cilinska ierosinājuma tika pārsaukta Čečenijas brīvības cīnītāja un pirmā valsts prezidenta Džohara Dudajeva vārdā, ar to akcentējot Latvijas atbalstu Čečenijas neatkarības tiecieniem un tām vērtībām, kuras šajā mazajā valstī centās ieviest lielais Baltijas draugs un vienīgais čečenu ģenerālis Dudajevs. Arī Saeimā tika izteikts atbalsts Čečenu tautai un tās tiecieniem pēc neatkarības, izveidojot Parlamentāro Čečenijas atbalsta grupu. Latvija nav vienīgā, kas vienmēr godinājusi šo varoni. Igaunijā Dudajevam veltīta piemiņas un pateicības plāksne pie mājas, kur viņš kādreiz dzīvojis, viņa vārdā nosaukta viesnīcas istaba, kas kādreiz bijusi viņa darba kabinets, Lietuvā Dudajeva vārdā nosaukts parks un notiek ikgadējas Čečenijas neatkarības atbalstam un piemiņai veltītas konferences, kurās piedalās Dudajeva atraitne Alla.

Še jāpiemin mums vissvarīgākais fakts, ka Dudajevs bija viens no pirmajiem Padomju ģenerāļiem, kas atklāti pauda savas simpātijas Baltijas valstu neatkarības tiecieniem un pateicoties viņam, Igaunija, barikāžu laikā, nepiedzīvoja asinsizliešanu, kāda bija Viļņā un Rīgā. Dudajeva vārds tiek godāts arī Bosnijā-Hercegovinā, Polijā, Turcijā un Ukrainā. Visa Pasaule ar šausmām noskatījās kā Lielais Lācis – Krievija apēd mazo Čečenijas valsti un kā tās brīvības cīnītāji nepagurstot cīnījās. Tieši Dudajeva iedvesmoti tie uzvarēja pirmajā Čečenijas karā. Diemžēl šobrīd Pasaule piever acis uz šiem notikumiem, un Latvijai nelojāli iekšējie un ārējie spēki mēģina panākt Dudajeva vārda dzēšanu no ļaužu atmiņas, taču tas nenotiks, jo Latvija ir latviešu kultūras un domu telpa, kurā primāras tiesības ir tieši latviešiem kā pamattautai un citām še dzīvojošām nācijām tās jārespektē. Neskaitāmie mēģinājumi mainīt šo ielas nosaukumu, tāpat kā atļaut vēlēt nepilsoņiem un pieņemt krievu valodu kā oficiālo valodu līdz šim izrādījušies velti un tikuši uzskatīti kā radikālu – promaskavisku spēku veicināti pasākumi Krievijas kontroles atgūšanai pār Latviju. Nekad neviena partija vai koalīcija Latvijā nav izstrādājusi plānu, kā rīkoties gadījumā, ja šie spēki nāktu pie varas Rīgā vai valstī. Tagad mēs redzam, ka Saskaņas centrs pozicionējas kā partija, kura vērsta uz sabiedrības saliedēšanu, nevis šķelšanu, vismaz vārdos. Arī Ušakova izteicieni līdz šim to apliecina, taču darbi…. Vai tiešām mēs turpināsim šķelt mūsu sabiedrību līdz līmenim, kad saliedēt to kļūs absolūti neiespējami? Kad beidzot mēs visi nostāsimies Latvijas pusē un sāksim bāzēties uz vienu vienotu ideoloģiju, kuras pamatā būtu Latvijas vēsture un kultūra, nevis kādas citas valsts vēstures izpratne un intereses?

Arī mēs – Baltijas valstis, sadevāmies rokās un izcīnījām neatkarību, kas mums tika laupīta gadu desmitiem ilgi, tāpēc ļoti labi saprotam citu mazu tautu un valstu tiecienus pēc brīvestības. Esam izjutuši PSRS politiku un nevēlamies to izjust nekad vairs, tāpēc sirds sažņaudzas skatoties, kā šī pati Komunistiski teroristiskā politika nu jau no “demokrātiskās” Krievijas puses tiek īstenota Čečenijā, kurā tiek slepkavoti simtiem tūkstošu čečenu vīriešu, sieviešu un bērnu tikai tāpēc, lai īstenotu savas imperiālistiskās tieksmes. Vienīgais, ko mēs pašreiz varam darīt, ir pieminēt čečenu tautas varoņus godam, noliekt galvas viņu priekšā par pārdrošo un nebeidzamo cīņu pret vērienīgu un naidīgu pārspēku savas valsts brīvības dēļ un atgādināt Pasaulei, ka vēsture ir jāvērtē objektīvi un Starptautiskā sabiedrība nav tiesīga novērst uzmanību ne no vienas vietas Pasaulē, kur tiek īstenots genocīds.

Aicinu Latvijas un Rīgas krievu – pilsoņu sabiedrību, izprast mūsu valsts attieksmi un, ja reiz Jūs še dzīvojat, tad pieņemat Latvijas intereses arī kā savas, jo šī ir tagad arī Jūsu valsts, ne kāda cita, un mums kopā jāveido tās nākotne un ideoloģija. Cienīsim viens otru un Latvijas pamatvērtības.

November 11, 2009 Posted by | Okupācijas sekas, PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Mūris un neizrunātā pagātne

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=27964147

Mārtiņš Kaprāns, LU komunikācijas zinātnes doktorants

Šogad pasaulē tiek pieminēta Berlīnes mūra krišanas 20. gadskārta. Šķiet, tā ir komunisma kapitulācijas starptautiski atpazīstamākā ikona, lai gan tobrīd lielas pārmaiņas notika arī citviet Austrumeiropā. Par godu mūra krišanai ļaudis rīko dažāda mēroga konferences un diskusijas, vietējie un pasaules mediji aktīvi salīdzina, kā 20 gados ir mainījušās postkomunistiskās sabiedrības; iznāk grāmatas, tiek veidotas izstādes un dziedātas zīmīgas dziesmas – vienvārdsakot nesenā pagātne izrādās kā nu var šodienas apstākļos. Un tas ir labs fons, uz kura ne tikai izgaismojas konkrētais simboliskais notikums, bet arī kopīgās prakses, kā komunisma laika pieredze ir centusies iekārtoties šodienas publiskajā atmiņā.

// <![CDATA[

Galvenā loma, it īpaši Baltijas valstīs ir bijusi pieminēšanai. Mēs pieminām cilvēkus, kas gāja bojā padomju deportācijās, kurus nomocīja čekas pagrabos, kuriem liedza karjeras attīstība utt. Šajās sāpīgajās atmiņās dominē upura un/vai varoņa identitāte, kas, attiecīgi kairināta, izpaužas ne tikai samiernieciskumā, bet arī – vēl aizvien kūsājošā naidā un atriebības kārē. Latvijā, protams, to papildus saasina etniskais konteksts. Pieminēšana lielā daļā mūsu sabiedrības līdz ar to ir svarīgs kods, kuru neievērojot cilvēks, mazākais, tiek uzskatīts par nekompetentu, lai apspriestu padomju režīmu.

Sākot jau ar perestroiku, bet jo īpaši kopš 90.gadiem līdzās nepārprotamam nosodījumam komunisma pieredze Austrumeiropā ir ieguvusi ironiskus vaibstus, kas ieraugāmi dažnedažādu tematisko “sociālisma parku”, performanču, krogu, T-kreklu u. tml. veidolā. Cilvēki maksā naudu, lai varētu pasmieties par neseno pagātni, padomiskā gaisotnē iedzerot vodkas glāzi vai uzsitot knipi pa apsūbējušā Ļeņina degunu. Turklāt patērētājiem, kam šī pieredze ir absolūti sveša, komunisma simbolikas izmantošana kļūst par izteikti kičīgu nodarbi. Rezultātā totalitārās pagātnes kā plaša patēriņa preces iepakošana ir apvērsusi pieminēšanu. Tas gan nenozīmē, ka režīma upuri un varoņi pēkšņi ir pazuduši no publiskās atmiņas, taču pagātnes interpretācijas lauks neapšaubāmi ir paplašinājies.

Līdzās (paš)ironijai atsevišķu cilvēku grupās ir arī pamanāms nostalģisks atskats uz neseno pagātni. Tiesa, nostaļģija ir pārāk sarežģīts koncepts, lai to vienādi varētu piemērot visās postkomunisma sabiedrībās. Respektīvi, nostaļģija sevī glabā daudzveidīgus motīvus. Piemēram, viena nostaļģija pēc komunistiskās pagātnes ir Krievijā, bet cita Austrumeiropā. Jāteic, ka saskaņā ar dažādos gados veiktajām aptaujām Baltijas valstu sabiedrībā tikai saujiņa cilvēku (ne vairāk par 10%) mēdz ilgoties pēc vecajiem labajiem laikiem; varētu pat apgalvot, ka šīs sabiedrības ir izteikti antinostaļģiskas, ko pirmām kārtām veicina nacionālās atmiņas politikas veidotāji – vēsturnieki, skolotāji, masu mediji, politiskās partijas u. c., kas padomju laiku ir reducējuši līdz pieminēšanai. Taču šāda strikta politika ir piespiedusi izslēgt no publiskās komunikācijas lauka cilvēku adaptācijas pieredzi.

Latvijas un, spriežot pēc dažādu sabiedrības pētnieku ziņojumiem, arī citu Baltijas valstu publiskajā atmiņā viskuslāk ir parādījusies centieni reflektēt cilvēku pielāgošanos padomju režīmam un spēju attīstīties kā personībām. Un šeit nav runa tikai par tālaika inteliģenci, bet arī par citām sabiedrības grupām. Faktiski “vienkāršajam cilvēkam” šodien joprojām nav pat pieejams pieklājīgs vārdu krājums vai, ja vēlaties, diskurss, kādā ar pašcieņu komunicēt, teiksim, savu padomju laika pozitīvo pieredzi, un jebkurš mēģinājums to izveidot viņu stigmatizē un padara par koloborantu vai konformistu.

Ko es ar to visu vēlos teikt? Es, protams, Latvijas kontekstā neaicinu pārrakstīt vēstures mācību grāmatas vai fundamentāli izmainīt skatupunktu attiecībā uz padomju laiku. Jo jebkurš revizionisms sevī ietver draudus pārāk zemu novērtēt totalitārisma negantumu. Tomēr, manuprāt, pašlaik, kad ir pagājuši turpat vai 20 gadi kopš PSRS sabrukuma un kad Latvijas vēsturi apgūst tie, kuru atmiņās vairs nav saglabājusies nepastarpināta padomju pieredze, tieši pašlaik ir atbilstošs brīdis, lai runātu par pagātnes iztēles materiāla paplašināšanu un plurālistiskāku komunistiskās pagātnes izpratni. Prakse rāda – ja mēs paši padomju adaptācijas pieredzi savā sabiedrībā neizrunājam, tad to dara citi, piemēram, filmas “Baltija – kādas okupācijas stāsts” veidotāji. Rezultātā šī pagātnes epizode kļūst par ārējam spēkam pateicīgu politiskās manipulācijas resursu un turpina mūs vajāt arī 20 gadus pēc mūra krišanas.

November 11, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: