Dombrovskis un Ronis grib aizliegt svinēt Rīgas atbrīvošanas dienu; dusmīgs arī Zurofs
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un ārlietu ministrs Aivis Ronis ir neizpratnē un satraukti par Administratīvās rajona tiesas vakar pieņemto lēmumu, ar kuru atcelts Rīgas Domes lēmums neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
Ministru prezidents un ārlietu ministrs kopīgā paziņojumā masu medijiem pauž neizpratni un satraukumu par Administratīvās rajona tiesas vakar pieņemto lēmumu, ar kuru atcelts Rīgas domes lēmums neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā. uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm būtu jādara viss, lai nepieļautu Otrā Pasaules kara upuru piemiņas zaimošanu un mūsu valsts un pilsoņu iznīcināšanas attaisnošanu.
“Nacismam nav attaisnojuma, tā noziegumi pret cilvēci ir sāpīgi vēl šodien. Hitlera un Staļina uzskatu propagandēšana ir pazemojoša mūsu tautai un valstij. Latvijas valdība respektē Satversmē garantētās cilvēktiesības un Tiesas neatkarību, taču vārda brīvība nevar attiekties uz nacisma propagandu. Provokatoriem un kolaboracionistiem vienmēr jāsaņem adekvāts sods. Esam pārliecināti, ka šādu nostāju atbalsta arī visas Latvijas politiskās partijas,” kopīgā paziņojumā norāda Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un ārlietu ministrs Aivis Ronis.
Arī Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs nosodījis Latvijas tiesas lēmumu ļaut Rīgā pieminēt nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
“Svinēt nacistu iebrukuma Rīgā gadadienu 1.jūlijā nozīmē svinēt visu nacistu upuru Latvijā masu slepkavību, galvenokārt ebreju, bet arī komunistu, čigānu un garīgi slimo,” teikts Zurofa paziņojumā.
nra.lv jau ziņoja, ka ziņoja, ka Administratīvā rajona tiesa vakar apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
1.jūlijā no plkst.19 līdz plkst.20 pieteikta gājiena rīkošana no Okupācijas muzeja pa Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim. Freimanis norādījis, ka gājiens tiek rīkots, lai pieminētu Rīgas atbrīvošanas no PSRS 69.gadadienu. Organizatori aplēsuši, ka pasākumā varētu piedalīties aptuveni 30 cilvēki.
Starp kārtības uzturētājiem pasākumā minēts arī pērkoņkrustietis Igors Šiškins, kurš bija notiesāts par tā sauktā Uzvaras pieminekļa spridzināšanu.
1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks un padzina Sarkano armiju, kas iepriekš īstenoja Latvijas okupāciju.
Ušakovs norīko pārtraukt pasākumu, ja “slavinās nacismu vai ņirgāsies par kara upuriem”
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/pabriks-nacistu-armijas-iesolosana-riga-nav-jasvin
Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC) devis rīkojumu pašvaldības policijai pārtraukt rītdienas pasākumu, ja tā laikā notiks nacisma slavināšana – “kaut vismazākās nacisma slavināšanas pazīmes, rasisma un antisemītisma propaganda vai arī ņirgāšanās par kara upuriem”.
“Vārda brīvības ir svarīga, taču tas nenozīmē, ka Rīgā mēs kādam atļausim slavināt nacismu,” uzsvēris mērs.
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece BNS norādījusi, ka nav informācija par iespējamām provokācijām un nekārtībām. Ja tādas izcelsies, likumsargi tikšot ar tām galā. Mūrniece sacīja, ka tiesas spriedumus nav pieņemts komentēt. Savas domas ministre paturēšot pie sevis.
Administratīvā rajona tiesa otrdien apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā. Tādējādi 1.jūlijā notiks gājiens no Okupācijas muzeja pa Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim. Gājienā varētu iet 30 cilvēki.
Neizpratni par tiesas lēmumu paudis premjers Valdis Dombrovskis, kurš uzsvēris, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm būtu jādara viss, lai nepieļautu Otrā pasaules kara upuru piemiņas zaimošanu, valsts un pilsoņu iznīcināšanas attaisnošanu. Arī bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks (SCP) uzskata, ka atļauja 1.jūlijā ar gājienu atzīmēt nacistu armijas nākšanu Rīgā, ir politiska kļūda. Viņš aicinājis Rīgas domi to pārsūdzēt augstākā instancē, lai radītu precedentu.
“Tas ir politiski un morāli netaisnīgs un nepareizs lēmums, kas Latvijas valstij un tās starptautiskajam prestižam maksās ļoti dārgi. 1941. gada 1.jūlijā Rīgā vienu okupāciju nomainīja otra okupācija, kurai nebija nekāda vēlme atjaunot Latvijas valstiskumu. Tieši otrādi, nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī mans vectēvs,” pauž bijušais ministrs.
Viņš norāda, ka tālākajā okupācijas periodā tika nogalināti gandrīz visi Latvijā palikušie ebreju tautības Latvijas pilsoņi. “4.jūlijā Latvija pieminēs šos upurus, Latvijā viesosies arī Izraēlas ārlietu ministrs Libermans. Ņemot vērā vēlēšanu tuvošanos, 1.jūlija pasākums ir jāuzskata par politisko provokāciju, kas aizkar ne tikai daudzu Latvijas pilsoņu cieņu un jūtas, bet ir kaitniecisks un provokatīvs attiecībā pret Latvijas nacionālajām interesēm,” uzsver A.Pabriks.
Rīgas domes izpilddirektors J.Radzevičs vērtē, ka A.Pabrika sašutums par gājienu nācis pārāk vēlu. “Reakcija ir novēlota, vajadzēja nākt klajā ar šo viedokli, kad vēl nebija tiesas sprieduma,” uzskata J.Radzevičs. Tā kā pasākums notiek jau rīt, viņš neredz nekādu “pievienoto vērtību’ pārsūdzībai. Vai mums ir vajadzīgs spriedums pēc gada, viņš atsaucas uz pērn pārsūdzēto aizliegumu 16.marta pasākumiem.
Savu sašutumu par tiesas lēmumu paudis arī Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs. “Svinēt nacistu iebrukuma Rīgā gadadienu 1.jūlijā nozīmē svinēt visu nacistu upuru Latvijā masu slepkavību, galvenokārt ebreju, bet arī komunistu, čigānu un garīgi slimo,” teikts Zurofa paziņojumā.
Iespējamas nekārtības vācu armijas piemiņas gājienā; IeM vēlas tā aizliegšanu
Tiesībsargājošo iestāžu rīcībā ir ziņas par iespējamām provokācijām ceturtdien plānotajā gājienā par godu vācu armijas ienākšanai Rīgā, tādēļ Iekšlietu ministrija uzskata, ka Rīgas domei gājienu nevajadzētu pieļaut, neraugoties uz tiesas lēmumu. Tā sacīja iekšlietu ministre Linda Mūrniece.
Pievienots gājiena organizētāja viedoklis
Mūrniece pastāstīja, ka ministrija pieprasa Rīgas domei izvērtēt tiesībsargājošo iestāžu rīcībā esošo informāciju un jaunatklātos faktus un aizliegt pasākumu.
Likumsargi saņēmuši iedzīvotāju iesniegumus par to, ka gājiena laikā iespējamas provokācijas.
“Mēs pēc būtības uzskatām, ka tas ir naidu kurinošs pasākums, un Drošības policija šo informāciju ir nodevusi Rīgas domei”.
Uzskata, ka fakti ir nopietni, lai aizliegtu gājienu
Lai arī tiesas spriedums bija labvēlīgs gājiena organizatoriem, Mūrniece uzskata, ka jaunatklātie fakti ir pietiekami nopietni un situācija tagad ir citāda. Kas ir jaunatklātie fakti un kādas provokācijas iespējamas, ministre nekomentēja.
Ja pašvaldība neaizliegs gājienu, likumsargiem ir plāns, kā nodrošināt sabiedrisko kārtību.
Tikmēr Rīgas domes (RD) priekšsēdētājs Nils Ušakovs (“Saskaņas centrs”) devis rīkojumu Rīgas pašvaldības policijai nekavējoties pārtraukt 1.jūlijā notiekošo gājienu, ja tā laikā notiks nacisma slavināšana.
Pasākums būs jāpārtrauc, ja tā laikā būs “kaut vismazākās nacisma slavināšanas pazīmes, rasisma un antisemītisma propaganda vai arī ņirgāšanās par kara upuriem”, norādīts paziņojumā presei.
“Vārda brīvība ir svarīga, taču tas nenozīmē, ka Rīgā mēs kādam atļausim slavināt nacismu. Šo pasākumu Rīgas pašvaldība bija aizliegusi jau sākotnēji un mūsu pozīcija nav mainījusies,” uzsvēris Ušakovs.
Neizpratni par tiesas lēmumu atļaut šī gājiena rīkošanu šodien kopīgā pazinojumā pauda arī premjers Valdis Dombrovskis (JL) un ārlietu ministrs Aivis Ronis.
Gājiena rīkotājs izbrīnīts par radušos ažiotāžu
Savukārt Uldis Freimanis, kurš pieteicis gājienu, atzīmējot vācu armijas ienākšanas Rīgā 69.gadadienu, ir pārsteigts par radušos ažiotāžu tā sakarā, taču nacismu slavināt negatavojas.
Freimanis sacīja, ka gājienu neatcels, neskatoties uz premjera un ārlietu ministra, kā arī tiesībsargājošo institūciju izteikumiem. Gājienā plānojuši doties Gustava Celmiņa centra jeb tā dēvēto pērkoņkrustiešu pārstāvji, kā arī vairāki nacionāli noskaņoti pensionāri.
Gājiena organizators uzsvēra, ka ar nacisma slavināšanu neviens nodarboties negatavojas. Gājiena laikā iecerēts godināt latviešus, kuri Otrā pasaules kara laikā iesaukti un cīnījušies vācu armijas rindās, kā arī nacionālos partizānus.
“Vai šie izteikumi nozīmē, ka mēs nedrīkstam godināt tos latviešus, kas bijuši iesaukti vācu armijā vai nacionālos partizānus? Kur te kāda nacisma slavināšana?” vaicāja Freimanis.
Viņš arī pastāstīja, ka gājienam sagatavotajos plakātos aicināts latviešu skolās mācīt latviešu vēsturi, pārtraukt jebkādas diskusijas par Dudajeva gatves pārdēvēšanu, kā arī pārmetumi Rīgas domes vadībai.
Portāls TVNET jau vēstīja, ka Administratīvā rajona tiesa 29.jūnijā apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks un padzina Sarkano armiju, kas iepriekš īstenoja Latvijas okupāciju.
Zatlers par gājienu ceturtdien: tā ir valsts neatkarības zaimošana
«Apollo», redakcija@apollo.lv 30. jūnijs (2010)
Plānoto akciju, kuras mērķis ir atzīmēt nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu Latvijas galvaspilsētā 1941.gada 1.jūlijā, informē Valsts prezidenta Preses dienestā.
Valsts prezidents uzskata, ka šāda provokatīva pasākuma rīkošana pie Latvijas valstiskuma simbola – Brīvības pieminekļa – ir valsts neatkarības zaimošana.
Zatlers aicina visus Latvijas iedzīvotājus būt atbildīgiem un neizmantot sarežģītās un smagās Latvijas 20.gadsimta vēstures atsevišķas epizodes politiskiem mērķiem vai Latvijas tautu šķeļošām provokācijām. Viņš norāda, ka ar cieņu ir jāizturas pret traģisko valsts un tautas vēsturi un nav pieļaujamas aktivitātes, kas sanaido Latvijas sabiedrību.
«1941.gada 1.jūlijs nav Rīgas atbrīvošanas diena. Šajā dienā netika atjaunota Latvijas neatkarība, tieši pretēji, sākās laika posms, kas atnesa lielu postu mūsu valstij un bija saistīts ar dažādu Latvijā dzīvojošo tautību cilvēku iznīcināšanu. Latvijas teritorijā tika īstenots viens no briesmīgākajiem noziegumiem pret cilvēci – holokausts –, kā rezultāta iznīcināja gandrīz visu Latvijas ebreju kopienu. Nacistu režīms izveidoja koncentrācijas nometnes un īstenoja plašas represijas pret civiliedzīvotājiem. Šajā periodā notika Latvijas valstiskuma pazemošana un tās saimnieciskā izlaupīšana,» teikts prezidenta paziņojumā.
Zurofs nosoda lēmumu atļaut pieminēt nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu Rīgā
Simona Vīzentāla centrs izplatījis paziņojumu, kurā nosodīts otrdien Administratīvajā rajona tiesā pieņemtais lēmums, ar kuru atcelts Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
Protestējot un paužot sašutumu par lēmumu atļaut pieminēt nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu Rīgā, Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs savā paziņojumā šo tiesas lēmumu nosaucis par “neizprotamu un cietsirdīgu aizvainojumu” visiem nacisma upuriem un tiem, kuri cīnījās, lai glābtu pasauli no nacistu totalitārisma.
“Ir neaptverami, ka NATO un ES dalībvalsts var atļaut notikt kam tādam. Svinot nacistu ienākšanas gadadienu Rīgā 1.jūlijā, tiek sveikta masu slepkavošana, ko Latvijā veica nacisti, galvenokārt – ebreju, bet arī komunistu, čigānu un garīgi slimo slaktēšana. Rīkojot šādu pasākumu pie Brīvības pieminekļa, tiek aizvainoti arī visi tie, kas cīnījās par demokrātisku Latviju, stingri aizstāvot savus uzskatus,” teikts Zurofa paziņojumā. “Mēs aicinām cilvēkus ar veselo saprātu nepieļaut Rīgā šādu aizvainojumu un skaidri un nepārprotami paust, ka Latvijā netiks paciesta nacisma, 20.gadsimta sērgas, glorifikācija.”
Kā ziņots, Administratīvā rajona tiesa šodien apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
Kā iepriekš informēja Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētājas palīdze Ksenija Novikova, tiesa arī nolēma piedzīt no Rīgas pašvaldības par labu pasākuma pieteicējam Freimanim viņa samaksāto valsts nodevu 20 latu apmērā. Spriedums ir izpildāms nekavējoties, bet to varēs pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senātā 30 dienu laikā no 12.jūlija, kad būs pieejams pilns sprieduma teksts.
Premjers un ĀM: likumsargi nedrīkst pieļaut II Pasaules kara upuru zaimošanu
Valdības pārstāvji uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm būtu jādara viss, lai nepieļautu II Pasaules kara upuru piemiņas zaimošanu un valsts un pilsoņu iznīcināšanas attaisnošanu.
“Nacismam nav attaisnojuma, tā noziegumi pret cilvēci ir sāpīgi vēl šodien. Hitlera un Staļina uzskatu propagandēšana ir pazemojoša mūsu tautai un valstij. Latvijas valdība respektē Satversmē garantētās cilvēktiesības un tiesas neatkarību, taču vārda brīvība nevar attiekties uz nacisma propagandu. Provokatoriem un kolaboracionistiem vienmēr jāsaņem adekvāts sods. Esam pārliecināti, ka šādu nostāju atbalsta arī visas Latvijas politiskās partijas,” kopīgā paziņojumā norāda Dombrovskis un Ronis.
Jau ziņots, ka Administratīvā rajona tiesa otrdien apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.
Simona Vīzentāla centrs jau paudis sašutumu par tiesas lēmumu. Centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs savā paziņojumā šo tiesas lēmumu nosaucis par “neizprotamu un cietsirdīgu aizvainojumu” visiem nacisma upuriem un tiem, kuri cīnījās, lai glābtu pasauli no nacistu totalitārisma.
Vēstures žurnāli turpina izdzīvošanas cīņu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=80392
Apstākļos, kad valsts finansiālo grūtību dēļ akadēmiskie vēstures žurnāli sastopas ar pastāvīgām grūtībām, Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) tomēr piešķīris zināmu summu ”Latvijas Vēstures institūta žurnālam” (LVIŽ).
Tikmēr cits akadēmiskais izdevums ”Latvijas Arhīvi” palicis bešā.
”Latvijas Avīze” jau vairākkārt rakstījusi par naudas grūtībām un iznīkšanas draudiem trim akadēmiskajiem Latvijas vēstures žurnāliem – LVIŽ, ”Latvijas Arhīvi” un ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki”. Kā liecina 11. jūnijā publicētie šā gada otrā VKKF finansiālā atbalsta konkursa rezultāti, tad no 76 849 latu lielā sadaļas ”Kultūras mantojums” budžeta 1735 latu piešķirti Latvijas Vēstures institūta (LVI) izdotajam LVIŽ. Ar šo naudu iespējams segt lielāko daļu viena žurnāla numura izdošanai nepieciešamā. Parasti gadā izdod četrus žurnāla numurus. ‘Tas ir lielākais finansējums, ko Kultūrkapitāla fonds mums piešķīris. Iepriekšējam numuram mums iedeva 1500 latu,” pavēstīja žurnāla redaktore Ineta Lipša. Nauda tikšot tērēta ar izdevuma iznākšanu saistītām tehniskām lietām. ”Rakstu autoriem mēs jau nekādus honorārus nemaksājam,” atgādināja LVIŽ redaktore. LVI vadība vairākkārt uzsvērusi, ka žurnāla izdošana institūtam ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Vasaras beigās LVIŽ gatavojas trešo reizi piedalīties konkursā uz VKKF finansējumu, lai varētu šogad nodrošināt vēl divu numuru iznākšanu. Kopumā, lai gadā izdotu četrus numurus, nepieciešami 7000 latu.
Iznākšanu turpina arī žurnāls ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki”, kas uz VKKF līdzekļiem nemaz nepretendēja, jo tiek finansēts no Latvijas Universitātes (LU) budžeta, tajā skaitā no LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūras programmas līdzekļiem, jo nodrošina jaunajiem doktorantiem publicēšanās iespējas.
Kultūrkapitāla fonds tomēr nav atradis iespēju finansiāli palīdzēt Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas, Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Arhīvistu biedrības izdotajam žurnālam ”Latvijas Arhīvi”. Arhīvistu biedrības priekšsēdētāja Ingūna Slaidiņa pavēstīja, ka nauda VKKF gan lūgta ar domu, ka tad varētu izdot tematisku ”Latvijas Arhīvu” numuru, kas būtu veltīts Saeimas vēlēšanu vēsturei. ”Bijām cerējuši, ka vismaz vienu žurnāla numuru izdosies izdot papīrā, taču tagad paliksim pie elektroniskās versijas,” atzina Slaidiņa. Tas nozīmē, ka žurnālu arī turpmāk varēs lasīt tikai internetā.
Valmieras atbrīvošana no komunistiem
http://www.valmiera24.lv/zinas/48/22980
1919.gada maijā, pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis sāka ļodzīties visās šuvēs. Ja sarkanajiem strēlniekiem ienākot Latvijā “vismaz 75 procenti tautas bija par komunistiem”, rakstīja Linards Laicens 1919.g. 8.augustā tapušajā rakstā “Kāpēc krita Padomju Latvija?”, tad maijā “varbūt nebija virs 15-20 procentu”. Padomju Latvijas sabrukuma iemesli bija iekšēji: tautai svešā un nepieņemamā komunistiskā ideoloģija, kļūdainā tautsaimnieciskā politika un nežēlīgais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. “Mūsu uzdevums”, paziņoja Stučka ceļā uz Latviju 1918.g. decembrī, “ir pēc iespējas daudz iznīcināt, ne tik daudz un vienīgi buržuāzijas šķiras varu, bet viņas personīgo sastāvu”.
Kurš bija vai nebija buržujs, kuru iznīcināt, kuram tikai atņemt mantu, to noteica Revolucionārie tribunāli. Tribunāliem nebija citu likumu, kā vienīgi tā sauktā “revolucionārā sirdsapziņa”. Diemžēl, vairumā gadījumu tribunālu locekļi bija ļauni un sadistiski slepkavas, tribunālos iekļāva arī no Padomju Krievijas ieradušos latviešu čekistus ar “jau piešautu roku” padomju varas ienaidnieku iznīdēšanā. Viena no bēdīgi slavenajām komunistu upuru slepkavošanas vietām bija Valmiera, kurā, kā apriņķa pilsētā, uz sodīšanu tika nogādāti nelaimīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes.
Komunistu tribunālu lēmumi tika publicēti padomju varas oficiālajos izdevumos. Tā, piemēram, 25.aprīlī Valmieras apriņķa strādnieku padomes Biļetens, sadaļā “Vietējā dzīve” ziņoja, ka tribunāls 16.aprīlī līdz ar profesionāliem zagļiem Kristapu Netti, Jāni Lūžu, Jēkabu Belovu un Frici Ilvesu nāves sodu nošaujot piespriedis arī Ansim Krustkalnam, kas “Tukuma pagasta pilsonis, 41.g. vecs, kā uzticīgs baronu kalps okupācijas varas laikā, kalpodams Koku muižā par pārvaldnieku, nodevis vācu varai strādniekus, draudējis izlikt no dzīvokļiem izsūtīto Padomju darbinieku ģimenes, neskatoties uz viņu grūto bezizejas stāvokli.”, un Jūlijam Vankinam, kas “Koku pagasta pilsonis -viens no krasākiem vācu okupācijas kalpiem – sarkano gvardu nodevējs un strādniecības pretinieks, uzturējis sakarus ar izbēgušiem kontrrevolucionāriem un pastāvīgi gājis pret strādniecību”.
Tribunāla sēdes notika vidēji 2-3 dienas nedēļā, piespriesto nāves sodu skaits dažāds. Šķiet, viena no briesmīgākajām Valmieras tribunāla sēdēm notika 20.martā, kad nāves sodu piesprieda 48 cilvēkiem no Burtnieku, Rencēnu, Vecates, Puikules, Mazsalacas, Limbažu, Vidrižu u. c. pagastiem. Laikam tobrīd pilsētā dislocētās strēlnieku vienības uz šāda daudzuma notiesāto nogalināšanu nebija pierunājamas, tāpēc visus aizveda uz Rīgu un 26.martā tagadējo Meža kapu teritorijā nošāva.
Jo tuvāk komunisti sajuta savas varas beigas, jo zvērīgāki palika. Pēc Valmieras atbrīvošanas šausmu ainas atklājās Mācītājmuižā (tagad Rehabilitācijas centrs “Dardedze”). 1931.gadā publicetajā Otto Vīcupa “Melnajā grāmatā” ievietotas vairākas fotogrāfijas ar Valmierā nomocītiem un sakropļotiem komunistu upuriem. Zīmīgs ir attēls, kurā nošautajam uz muguras sasietas rokas un redzamas svārku caurās piedurknes – tipiska “buržuja” pazīme.
Augusta Melnalkšņa redakcijā iznākošais pilsoniskais laikraksts “Vidzemnieks”, 12.jūnija numurā publicēja rakstu par to, kā Ozolu pagasta komunisti izrēķinājušies ar šī pagasta cilvēkiem, kas gaidīja tiesu, ieslodzīti Valmieras koncentrācijas nometnē. “Atsvabināšanas pulkiem Valmierai tuvojoties, Ozolos dzīvojošie Ed. un Teodors Brieži, Jānis Krīgers, Kampuši (Kampusi?), Drillis un citi, kopā 8, redzēdami, ka viņu upuri var no viņu rokām izsprukt, iebrukdami Valmieras mācītāja muižā, necilvēcīgā kārtā izrēķinājās ar saviem iedomātajiem pretiniekiem. Noslepkavoti: 1) Arturs Raudiņš par to, ka vācu okupācijas laikā izpildījis pagasta rakstveža pienākumus, 2) Purleimaņu majas Apsīts par to, ka, redzēdams biedriem smukas plintes uz pleciem, vaicājis, pa kuru galu tad nāk uguns ārā, 3) Vizlas mājas saimnieks Melnalksnis, ka bijis pag. vecākā palīgs, viņam dzīvam būdamam nokapāti locekļi un beigās nošķelta galvas mala, 4) rokpelnis Briedis, pats komitejas loceklis un izvēlētais par priekšsēdētāju pie tribunāla, par to, ka atteicies šo amatu pieņemt, jo pats, grēcīgs cilvēks būdams, nezinot citiem nāvi spriest; viņam pārlauzta mugura un štikiem sadurstīts, 5) zirgu pasta kalējs Ludiņš, pats sirdīgs sociālists, izteicis kādu greizu vārdu, par ko tas sakropļots līdz nepazīšanai, 6) pag. ziņnesis Bukaus par to, ka iedrošinājies dažās sapulcēs pretī runāt, 7) Paegļu mājas saimnieka dēls Mednis par to, ka esot bijis draugs kādam pret-lieliniekam. Agrāk nošauti 2 cilvēki, bez tam pēdējā laikā, kad zaldāti sākuši protestēt pret pārmērīgām nošaušanām, starp apcietinātiem sāka izplatīties “ātra epidēmija” ar nāves gala iznākumiem, caur ko arī vairāki ozolieši bij jāgulda smilšu kalniņā.
“Varoņi” aizbraukdami teikuši, ka Ozolos vēl esot 140 cilvēki (no apm. 500 cilvēkiem) jāaizraida uz viņu sauli” . Tas tikai par Ozolu upuriem. Līdzīgus stāstus varēja stāstīt par katru no Valmieras apriņķa pagastiem.
Pēc tam, kad 22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvoja Rīgu, Padomju Latvijas daļas zaudēja cīņas sparu un, baidoties nokļūt ielenkumā atkāpās visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību. Jau 26.maijā Igaunijas nacionālā armija, pulkveža J. Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei piedaloties, atbrīvoja Pleskavu, Strenčus, Salacgrīvu un Valmieru. Laikraksts “Vidzemnieks” par Valmieras atbrīvošanu rakstīja: “Tiklīdz bija saņemtas neskaidras ziņas par Rīgas krišanu, mūsu komunisti steidzās pievākt vērtīgāko, lai kurā katrā brīdī varētu pazust no Valmieras skatuves. Kamēr varas vīri apsprieda bēgšanas un atvadīšanās (apšaušanas!) plānus, viņu aģenti uz ielām un laukumiem čukstēja jaunākās ziņas par Jelgavas, Rūjenes un Maz-Salaces ieņemšanu un Rīgas un Valkas aplēģerēšanu un citām sarkanarmiešu uzvarām. Piektdiena, 23.maijs, pagāja vienā uztraukumā. Pilsētā cirkulēja dažādas baumas par vairāk desmit cietumnieku apšaušanu un priekšā stāvošiem arestiem un komunistu izrēķināšanos ar buržujiem un inteliģentiem.
Sestdienas rītā uztraukums bija rimis un visās komunistiskās iestādēs tika paustas un sludinātas sarkano uzvaras visās frontēs; tomēr, kad Valmieras nesaudzīgais “tribulis” (tribunāla priekšsēdētājs – V.G.) Ošlejs pārtrauca tribulēšanu, lai dotos uz Izpildu komiteju un tur izrēķinātos ar Valkas apr. “tribuli” Zaķi, visi baigās gaidīja notikumus.
Samērā mierīgi pagāja sestdienas pēcpusdiena un nakts uz svētdienu. Tikai svētdienas pusdienā, kad aiz pilsētas tika apšauti 8 arestētie, kad tādi netika taupīti arī II. pilsētas slimnīcā, uztraukums pieauga un katrs, kam bija dārga dzīvība, lūkoja nolīst pie malas. Caur pilsētu bez mitēšanās klīda lopu pūļi un vezumu rindas ar salaupītām mantām. Kā apsviluši skraidīja komunistisko iestāžu darbinieki un nodurtām galvām un portfeļiem padusēs laidās pār tiltu, uz kura stāvēja sagatavotas degošas vielas. Visi kustējās lielā steigā, kā likās, ka viņu vajātājs tiem jau mītu uz papēžiem. Tomēr šis stāvoklis vēl vilkās līdz pirmdienas pusdienai, lai gan partizāņi-komunisti jau vairāk reizes bija pacēlušies spārnos un atkal nolaidušies mīkstos krēslos uz ielām, kur tie, aiz namu stūriem aizslēpušies, gaidīja ienaidnieku.
Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki-izlūki.
Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Balt. Lauks. Biedrības noliktavas un magazinu un citas tirgotavas un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauks. Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par apm. 450.000 rubļiem. 7.45 min. vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc apm. 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieku, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem. Bruņotie automobīļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķi un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pils. ielām.
Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdedzās Priedīša nams pilsētā un daudzi nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem, ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas.
Visbargākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un P[?]ieļa namus.
Igauņu batareja tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju.
Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smagām artilērijām un visi panikā meklēja drošākus pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bij atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju.
No privātpersonām pilsētā kritušu nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā krituši daži, kas apšaudīšanas laikā nodarbojās ar dažādu mantu pievākšanu.
Ceturtdienā dzīve pilsētā sāka ieiet normālās sliedēs”.
Viena no igauņu karaspēka grupām, kas atbrīvoja Valmieru bija Vīlandes skolnieku rota. Brašo igauņu puišu iedvesmoti, savas zemes atbrīvotājiem, atsaucoties Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfreda Lukstiņa aicinājumam, pievienojās arī Valmieras skolnieki. Bruņojušies ar šautenēm, viņi no namu jumtiem uzturēja uguni uz komunistu pozīcijām Pārgaujā, kā arī, dažas dienas veica kārtības uzturēšanu pilsētā. Valmieras puišiem apvienojoties ar cēsniekiem, jūnijā sākumā izveidoja Cēsu pulka Skolnieku rotu, kas piedalījās gan Cēsu kaujās, gan turpmākajās Latvijas Brīvības kara cīņās.
Domāju, tagad, kad Valmieras centrs ir labiekārtots un apzaļumots, būtu laiks padomāt kā par 1919.gada komunistu upuru, tā arī Valmieras skolnieku – Skolnieku rotas cīnītāju – pieminekļa (šobrīd Paegles ielas malā pie bij. reālskolas nama novietotā akmens plāksne nav nosaucama par pieminekli, bet tikai par piemiņas zīmi, pie tam tās atrašanās vieta ir visai necila) izveidošanu un uzstādīšanu labi redzamā un piemērotā vietā. Piemineklis varētu attēlot igauņu un latviešu skolniekus, kas plecu pie pleca cīnās par savas tēvzemes brīvību.
Politiķi izvairīgi par padomju režīma noziegumu noliegšanu
Lietuvas seims nesen pieņēma grozījumus kriminālkodeksā, kas paredz: personām, kas publiski noliegs vai vārdiski atbalstīs PSRS vai nacistiskās Vācijas režīmu veiktos noziegumus pret Lietuvu un tās iedzīvotājiem, var piemērot naudas sodu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem. Latvijas politiķi par līdzīgas normas ieviešanu mūsu valstī gan izteicās visai izvairīgi.
Nesen Daugavpils ziņu portālā “Gorod.lv” kāds Ruslans Jefimovs tieši pirms 17. jūnija deportāciju 70. gadskārtas bija uzstājies ar rakstu “Deportācija kā padomju varas pārmērīga humānisma izpausme”, kurā skaidrojis savu viedokli: 1941. gada deportācija bijusi, pēc viņa domām, “pārlieku maiga un nepabeigta”. Šis piemērs gan nav vienīgais.
Vairāki vēsturnieki, tajā skaitā Heinrihs Strods, Ritvars Jansons un Juris Ciganovs, uzskata: līdzīga norma, izpētot Lietuvas pieredzi, būtu jāievieš arī Latvijā. “Esmu abām rokām par! Ko tas dotu? Ap pusmiljona Latvijas iedzīvotāju, kuri dažādā veidā cieta no totalitārā komunisma noziegumiem, ar to tiktu savā ziņā pieminēti. Otrkārt, tas neļautu, izmantojot vēsturi, par mūsu tautu ņirgāties šodien. Treškārt, tas būtu svarīgi arī starptautiskajā līmenī, skaidrojot Latvijas vēsturi,” saka H. Strods. Tam, ka jautājums par līdzīgas normas ieviešanu arī Latvijā būtu pamazām jākustina, piekrīt arī J. Ciganovs: “Virknē Eiropas valstu ir aizliegta holokausta noliegšana. Ja līdzīga norma tiktu ieviesta Latvijā, tā liegtu tik brīvi un bezatbildīgi sludināt ar vēstures interpretāciju saistītus viedokļus, kas šķeļ sabiedrību, un stiprinātu valsts prestižu. Protams, šāda norma nedrīkstētu ietekmēt diskusijas akadēmiskajās aprindās.” Ēriks Jēkabsons gan apgalvoja, ka, “ņemot vērā situācijas attīstību un loģiku, šāda norma Latvijā būtu jāievieš. Bet, ņemot vērā iekšpolitisko situāciju, tas var izrādīties arī bīstami”.
Kā Lietuvas pieredzi vērtē politiķi, kuru ziņā būtu šādu normu pieņemt? Janīna Kursīte (Pilsoniskā savienība): “Esmu par, jo tas liktu cilvēkiem atbildīgāk izturēties pret to, ko viņi dara un saka. Citādi Latvijā noteiktas personas atļaujas sabiedriskajā telpā bezatbildīgi šļakstīt netīrumus, un zem to biezās kārtas nevar uzdīgt ne sabiedriskā sapratne, ne saskaņa. Situācija ar Otrā pasaules kara vēsturi vēl ir ļoti jūtīga, tāpēc ir jābūt likumiem, kas nostiprinātu Latvijas vēstures pieminēšanu korektā veidā.”
Saeimas ZZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis bija noskaņots piesardzīgi: sak, ja tēvzemieši ar šādu likumdošanas iniciatīvu nāktu klajā, tad ZZS to atbalstītu. Paši ar šādu iniciatīvu klajā nākt nebūtu gatavi, jo “tad jau teiks, ka mēs gribam zvejot vēlētāju balsis. “Vienotība”, domājot par nākamās valdības veidošanu, to neatbalstīs, jo arvien vairāk sliecas uz “Saskaņas centra” pusi”, – tā A. Brigmanis.
Ainars Latkovskis, vēsturnieks un “Jaunā laika” deputāts, ironiski norādīja: tieši ZZS ir tie, kas, rēķinoties ar nākamās valdības veidošanu, sliecas uz “Saskaņas centra” pusi. A. Latkovskis uzskata: Lietuvas pieredzi vajadzētu izpētīt: latviski pārtulkot grozījumu tekstu, attiecīgās Lietuvas parlamenta debates, būtu vērts tikties ar lietuviešu kolēģiem un izzināt, kādi apstākļi viņus mudinājuši pieņemt šādus grozījumus.
“Vēstures interpretācija ir nacionālās drošības jautājums,” ir pārliecināta tautpartijiete Anta Rugāte. Viņa kopumā sašutusi par visatļautību, kāda valdot internetā, jo “trūkst tikumisko, morālo kritēriju”. Aplama vai nu tīši, vai aiz nezināšanas sagrozīta vēstures pasniegšana jāvērtē ļoti nopietni, jo uz tās āķa var viegli uzķerties tie, kam trūkst zināšanu, kāda bijusi patiesā vēstures gaita, domā deputāte. Par līdzīgas normas ieviešanu Latvijā viņa gan šaubās: “Jautājums, kā sabiedrība pieņemtu šādus grozījumus, vai tos respektēs un kā uz tiem reaģēs. Ja ignorēs un viss paliks pa vecam, tad tos pieņemt nav jēgas.”
Lietuvā par padomju vai nacistiskās okupācijas atzīšanu par labu un šo režīmu noziegumu noliegšanu draudēs naudassods vai cietumsods līdz diviem gadiem, vēsta portāls “Delfi.lt”. Sods tiktu piemērots tikai tādā gadījumā, ja šo noziegumu noliegšana vai mazināšana tikusi veikta īpaši draudīgā vai aizvainojošā veidā vai arī veicinājusi sabiedriskās nekārtības. Tiesa, šos Kriminālkodeksa grozījumus vēl jāapstiprina valsts prezidentam.
Sodītas var tikt vairākas iedzīvotāju grupas. Pirmkārt, tie, kas noliedz vai cenšas mazināt starptautiskajā līmenī atzīta genocīda mērogus, noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus. Otrkārt, tos, kas izsakās atzinīgi par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotajām agresijām pret Lietuvu vai attaisno to nodarītos noziegumus attiecībā pret Lietuvas iedzīvotājiem. Treškārt, tos, kas atbalsta, kā arī noliedz vai cenšas mazināt 1990. – 1991. gadā izdarītos smagos un ļoti smagos noziegumus pret Lietuvu un tās iedzīvotājiem, uzsver “Delfi.lt”. Lietuvas parlamentāriete V. Aleknaite-Abramikene, kas ir viena no likumdošanas iniciatīvas autorēm, norādījusi: “Nav loģiski, ja nedrīkst noliegt holokaustu, bet ir atļauts atbalstīt padomju režīma veiktās represijas, izsūtīšanas un slepkavības.”
“Visu Latvijai!”, atgādinot par okupāciju, rīkoja “Zābaku akciju”
Lai pieminētu 1940. gadā notikušo Latvijas okupāciju un atgādinātu par nenovērstajām okupācijas sekām, partija „Visu Latvijai!” kopā ar „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” 17. jūnijā Doma laukumā rīkoja „Okupācijas zābaku akciju”. Viens no pasākuma uzdevumiem – pieprasīt Rīgas domes atbildīgajai komitejai 17. jūnija sēdē pieņemt pozitīvu lēmumu par finansējuma piešķiršanu Okupācijas muzejam.
„Okupācijas zābaku akcijas” ietvaros Rīgā, Doma laukumā, bija izvietoti ap 100 armijas zābaku pāri, simbolizējot Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā un tās sekas mūsdienās. Toreiz agresora karaspēks armijas zābakos mīdīja mūsu zemi. Kaut arī pēc 50 gadiem atjaunojām valstisko neatkarību un okupācijas karaspēks ir prom, bet zābaki kā svešā un nebrīvā pēdu simbols vēl ir palikuši, tiem joprojām atrodas nēsātāji…
Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta komiteja 10.jūnijā lēma atlikt jautājumu par 20 000 Ls piešķiršanu Okupācijas muzejam, tā cenšoties svešo zābaku nozīmi mūsdienās piesegt ar klusēšanas plīvuru. Zīmīgi, ka atkārtotā lemšana par šo jautājumu notiks tieši 17.jūnijā. „Visu Latvijai!” akcijas viens no būtiskākajiem uzdevumiem bija pieprasīt Rīgas domes atbildīgajai komitejai 17. jūnijā pieņemt pozitīvu lēmumu par finansējuma piešķiršanu Okupācijas muzejam.
Piemin Latvijas okupācijas 70.gadskārtu
http://www.DELFI.lv, 17. jūnijs 2010
Aprit 70.gadi kopš brīža, kad 1940.gadā Latvijas Republika zaudēja valstisko neatkarību un, pārkāpjot starptautiskās tiesības, tika iekļauta PSRS sastāvā.
Latvijas okupācijas dienā piemin 1940.gada 17.jūnija notikumus, kad, balstoties uz 1939.gada 23.augustā PSRS un Vācijas noslēgto Molotova-Ribentropa paktu, Padomju Savienība sāka īstenot plānu, kura mērķis bija Latvijas neatkarības sagraušana. Protokols sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā, un Baltijas valstis nokļuva PSRS ziņā.
1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs karaspēku, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes.
1940.gada 15.jūnijā PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Uzbrukums robežsargiem Masļenkos bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.
16.jūnijā padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Ultimātā PSRS brīdināja – ja līdz plkst.23 Latvijas valdība nebūs atbildējusi, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.
Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.
Latvijā ienāca padomju karaspēks un 1940.gada 20.jūnijā Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību. Valdība pārstāvēja PSRS intereses.
Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, startēja tikai viens – Darba tautas bloka – kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti tika noraidīti. Padomju ziņu aģentūra TASS Maskavā jau 12 stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā paziņoja, ka par šo sarakstu nodotas 97,5% vēlētāju balsis.
Jaunievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.
Pieminot šos notikumus, ceturtdien visā Latvijā jāpaceļ valsts karogi sēru noformējumā.
Savukārt Rīgā pie Okupācijas muzeja iekārtota izstāde “Latvija pirms 70 gadiem”.
Melnā sotņa paceļ galvu. Sitīsim?
http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/klementine/nelietiba
Lietuva ieņem principiālu pozīciju
Vakar izskanēja ziņa par Lietuvas kriminālkodeksa papildinājumu, ko Lietuvas Okupācijas un genocīda dienā pieņēmis Lietuvas Seims. Turpmāk personas, kas Lietuvā publiski noliegs vai atbalstīs PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, tiks sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.
“Mūsu valsts pieredze pārliecinoši parādījusi, ka, neraugoties uz atšķirībām ideoloģijās, divi totalitārie režīmi – nacisms un komunisms – izdarījuši noziegumus pret cilvēcību. Tāpēc nedrīkst vienu režīmu nosodīt, bet otra noziegumus noklusēt,” uzsvēra likumdošanas iniciatīvas autore, Seima deputāte Vilija Aleknaite-Abramiķiene (avots).
Piektā kolona paceļ galvu
Iespējams, šis likumdošanas papildinājums no komunistisko revanšistu puses tiks traktēts kā vārda brīvību ierobežojošs mehānisms. Taču reāli izvērtējot situāciju, es teiktu, ka šāda aizsardzība ir elementāra nepieciešamība arī Latvijā. Masīvā kādas kaimiņvalsts propaganda, kas ielauzusies mūsu masu saziņas telpā, jau kļūst smacējoša.
Demokrātiskie principi izrādījušies ērta vide elementiem, kas ienīst Latviju. Viņuprāt, padomju varas noziegumi ir saprātīgi un attaisnojami. Viņu acīs Kononovs un tamlīdzīgi slepkavas ir atdarināšanas cienīgi varoņi. Šādas tēzes varam lasīt pat Dienas mājaslapā, nemaz nerunājot par Latvijas valstij klaji naidīgiem medijiem (piemēram, Delfi.ru).
Rīga – skaista padomju pilsēta?
Nupat šopavasar iebraucu Rīgā apciemot draudzeni. Mikroautobusā pa visu salonu mundri bļaustījās krievu radio (starp citu, tajos nekad vēl neesmu dzirdējusi latviešu radio: vai valodas likums Rīgā nedarbojas?). Cita starpā radio diktore, jauna meitene, teica – “šī diena vēsturē … 25.marts … tika izvesti tik un tik tūkstoši valsts varas ienaidnieku. Nacionālisti šo soli nepamatoti mēģinājuši dramatizēt, taču ir labi zināms, ka Sibīrijā šiem cilvēkiem slikti neklājās: ne visi atgriezās pēc reabilitācijas.”
Tajā brīdī gandrīz zaudēju samaņu. Cik ģimenes tika izpostītās, cik bērnu un sirmgalvju aizdzīti verdzībā un nāvē! Tā bija visu Latvijas ierdzīvotāju traģēdija: nezvēri izpostīja saimes, neraugoties uz tautību. Bet skuķis, kam nav ne mazākā priekšstata par to, cik vērta cilvēka dzīvība, Latvijas masu medijā PUBLISKI MELO.
Atceroties šo epizodi, es abām rokām balsošu PAR. Par šādu likumdošanas aktu Latvijas teritorijā. Lai padomju režīma noziegumus, slepkavu Kononovu un citus mēslus publiski neuzdrošinātos attaisnot un slavināt ne svešu valstu oficiālie sūtņi, ne viņu algoti čeloveki. Prasīšu to no Saeimas deputātu kandidātiem savā apgabalā!
Kopš manas apņemšanās nebija pagājis vairāk par diennakti, kad guvu nepārprotamu apstiprinājumu šāda likumdošanas akta nepieciešamībai. Daugavpils pilsētas oficiālais (!) portāls publiski sludinājis, ka izvešanas bijis “mīkstsirdīgs solis”. No šīs publikācijas noprotams, ka deportācijas bijušas lieka greznība – noprotams, ka viņaprāt Latvijas valstij lojālos pilsoņus racionālāk bijis nogalināt uz vietas.
Deportācijas – pārlieka humānisma izpausme
Tēvzemei un Brīvībai / LNNK Saeimas frakcija vērsusies Drošības policijā ar lūgumu ierosināt krimināllietu pēc Krimināllikuma panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana”, kā arī par nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu – par Daugavpils oficiālajā ziņu portālā “Gorod.lv” publicēto rakstu “Deportācijas – pārlieka Padomju varas humānisma izpausme” (pilns publikācijas teksts lasāms šeit).
“Šī raksta autors 1941.gada deportācijas atzīst par “pārāk maigām”, vienlaikus veltot nicinošus izteikumus šo notikumu pieminētājiem. Šādi izteikumi, kas apzināti publicēti dienu pēc Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, ir uzskatāmi par spļāvienu sejā visiem totalitāro režīmu upuriem. Tie tālu pārsniedz jebkādas preses brīvības robežas, aizskarot un aizvainojot nevainīgu upuru un viņu radinieku jūtas”, norāda TB/LNNK (avots).
Pienācis laiks aizstāvēt noslepkavoto piemiņu un dot pretsparu neliešiem.
Par 1940. gada 17. jūnija mācību
17.06.2010.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=80072
Diskutēt par okupācijas esamību vai neesamību ir absurdi
Masu mediji ne vienmēr sadzird akadēmisko vēsturnieku balsi. Lai labotu šo situāciju un uzrunātu žurnālistu auditoriju, vakar Okupācijas muzejā tika rīkota apaļā galda diskusija ”Latvijas okupācija. 1940. gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes”, uz kuru pulcējās, varētu teikt, Latvijas vēstures pētniecības zieds.
Pie diskusiju galda un arī zālē sēdošo vidū redzēja Latvijas Vēsturnieku komisijas locekļus, augstskolu pasniedzējus un, protams, mediju, tajā skaitā krievvalodīgo, pārstāvjus. Kā sākumā aizrādīja profesore Ilga Kreituse, diskutēt par okupācijas esamību vai neesamību šodienas Latvijā ir absurdi, jo jau 1996. gadā Saeima pieņēmusi deklarāciju par okupāciju, bet Saeimas pieņemtajiem dokumentiem ir likuma spēks. Tāpat vairākumu atbilžu okupācijas lietas jautājumā var atrast vēl 1995. gadā iznākušajā dokumentu krājumā ”Latvijas okupācija un inkorporācija 1939 – 1940”, kuru politiķi nez kādēļ vairoties ņemt rokās. Kreituses kundze aktualizēja virkni citu, ar mūsdienām saistītu jautājumu, uz kuriem atbildes gan netika sniegtas. Proti, kādai vispār jābūt valdības rīcībai krīzes situācijā, ja tiek apdraudēta valsts suverenitāte un tālākā eksistence. Debatēs vairākkārt izskanēja, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola saturs Latvijas valdībai nepalika noslēpums. Tā par dokumentu uzzināja jau pēc dažām dienām ar žurnālistu starpniecību. Par to liecinājis tā laika aģentūras LETA korespondents Vācijā Ernests Treiguts-Tāle, to zināja vēstnieks Berlīnē Edgars Krieviņš. ”Latvijas valdība saņēma pretrunīgu informāciju par paktu, bet tajā skaitā arī ļoti ticamu,” atzīmēja profesors Inesis Feldmanis. Nevarētu teikt, ka Rīga neko nedarīja – Ulmaņa valdība sāka visiem spēkiem kāpināt Vācijas ekonomisko interesi par Latviju, tā cerot izlīdzināt radušos situāciju. Bet vai ar to pietika? Traģiski, ka līdz sabiedrībai informācija par nacistiskās Vācijas un PSRS Baltijas ”darījumu” nenonāca pat ne maigākā formā. Līdz ar to sabiedrība nebija sagatavota tālākajam. ”Vai valdībai ir tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par tālāko valsts likteni, neinformējot sabiedrību? Cik dziļai jābūt sabiedrības informācijai par starptautiskajiem līgumiem?” vaicāja Kreituse.
Vēl jautājums, kāpēc Baltijas valstis pat neatkarības apdraudējuma priekšā nebija spējīgas nogludināt savstarpējās politiskās un subjektīvās pretrunas, atrast kompromisu, vienoties, lai aizkavētu Molotova–Ribentropa pakta īstenošanu. Mūsdienās vajadzētu izanalizēt, kādi faktori toreiz traucēja veidot koalīciju, lai varam pateikt, cik lielā mērā baltiešiem iespējams apvienoties, lai risinātu ne vairs okupācijas draudu, bet ekonomiskās problēmas.
Izskanēja arī atgādinājumi, ka 1939./1940. gadā Latvijas masu mediji neko nerakstīja par represijām PSRS un tēloja itin pozitīvu šīs valsts tēlu. Problēma arī tā, kā toreiz izdevās panākt, ka Augusta Kirhenšteina marionešu valdībā ienāca latviešu inteliģences pārstāvji, kas baudīja sabiedrības uzticību, turklāt viens otrs no viņiem bija pazīstams tieši pēc darba masu informācijas līdzekļos.
Diskusija ”Latvijas okupācija. 1940. gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes” tika ierakstīta video, muzeja ļaudis sola to publicēt Okupācijas muzeja interneta mājas lapā vai atsevišķā izdevumā.
Daugavpils ziņu portāls: 1941.gada deportācijas “bija pārāk maigas”
Daugavpils vietējais ziņu portāls “Gorod.lv” otrdien sadaļā “Daugavpils ziņas” publicējis sabiedriskās organizācijas “Pilsētas attīstības kustība” līdera Ruslana Jefimova rakstu, kurā viņš 1941.gada deportācijas nosauc par “pārāk maigām” un nicinoši izsakās par cilvēkiem, kuri piemin šos notikumus.
Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvis, vēsturnieks Ritvars Jansons, komentējot šo publikāciju, portālam “Delfi” pieļāva, ka Latvijā būtu ieviešama kriminālatbildība par PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumu noliegšanu vai slavināšanu.
Otrdien ziņu portālā “Gorod.lv” publicēts Jefimova raksts “Deportācija kā Padomju varas pārmērīga humānisma izpausme”. Autors tajā stāsta, ka pirmdien, braucot garām teātrim Daugavpils centrā, pamanījis “kārtējo uz padomju varu apvainojušos ļautiņu saietu”, kuri atzīmējuši “tautas ienaidnieku izsūtīšanas dienu valsts dziļumos, kas īstenota 1941. gada jūnijā”.
Jefimovs Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu nodēvējis par “komisku pretpadomju “tusiņu””, kas noticis “komsomola [komjaunatnes] aktīvistes Ritas Aļbertovnas vadībā”.
Rasta autors apgalvojuma formā stāsta, ka “priecē tikai tas, ka ar katru gadu ar pretpadomismu slimo cilvēku skaits, kuri piedalās šādās obstrukcijās, nemitīgi mazinās”.
Jefimovs aicina beidzot paskatīties uz 1941. gada notikumiem objektīvi un sniedz savu deportāciju skaidrojumu. Pēc viņa vārdiem, “1941. gada 14. jūnija deportācija netika organizēta “Latvijas tautas genocīdam”, kā mums stāsta šodien”. Autors uzskata, ka deportācija bija veids, kā Kremlim cīnīties pret baltiešu nacionālistu “piekto kolonnu”, kas bija saistīta ar nacistu specdienestiem.
Raksta noslēgumā Jefimovs secina, ka pieņemto lēmumu par deportāciju var nosaukt par cietsirdīgu, taču tā īstenošana, viņaprāt, bijusi “pārlieku maiga un nepabeigta”.
Jansons, portālam “Delfi” komentējot šo rakstu, norāda: “Bezjēdzīgi ir oponēt autoram, kas savu domu pamato ar Staļina laika citātiem. Tas ir tikpat bezjēdzīgi, kā autora pieturēšanās pie staļiniskās vēstures koncepcijas.”
Vēsturnieks norāda, ka, attīstot tālāk šādu koncepciju, tikpat labi var apgalvot, ka “lielā terora laikā -1930.gadu beigās – Krievijā mudžēt mudžēja no ārvalstu spiegiem un viņu fiziska likvidēšana bija vienīgais līdzeklis, lai glābtu padomju valsti”. Jansons uzsver, ka simti tūkstoši tā tika iznicināti, tai skaitā arī krievi.
“Autoram vajadzētu papētīt visu staļinisma mehānismu Padomju Savienībā kopumā, tad parādītos, ka deportācijas ar genocīda pazīmēm pret PSRS iekļautajām tautām tika pielietotas ne tikai Baltijā,” saka Jansons.
Komentējot raksta aurota apgalvojumu, ka deportācija 1941.gadā Latvijā bijusi pārāk maiga un par maz cilvēku izvests, vēsturnieks pieļauj, ka tas ir mēģinājums noskaidrot, kā sabiedrība reaģēs uz šādu domu. “Manuprāt, situācija Latvijā ir nobriedusi, lai, tāpat kā Lietuvā, ieviestu kriminālatbildību par PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumu noliegšanu vai slavināšanu,” uzskata Jansons.
Jefimovs ir sabiedriskās organizācijas “Pilsētas attīstības kustība” līderis. Organizācija pērn martā rīkoja akciju, kuras laikā bija plānots ar novalkātiem zābakiem apmētāt Saeimas ēkas attēlu. Vēlāk aptuveni 100 kilogrami novalkātu apavu tika nogādāti kā dāvana Latvijas parlamenta deputātiem.
“Gorod.lv” ir interneta resurss ar 41 910 cilvēku lielu auditoriju. Portāls par sevi norāda, ka 2010. gadā ieņem pirmo pozīciju Latgalē un ietilpst vadošo Latvijas krievvalodīgo ziņu portālu pieciniekā. Tas ir izveidots Daugavpils pilsētai un Latgales reģionam ar mērķi vienā vietā savākt pēc iespējas vairāk “noderīgas informācijas”.
Daugavpils interneta portālā ievietoto rakstu vērtēs Drošības policija
Ar Latvijas publiskajā telpā sen nedzirdētām atziņām izcēlies Daugavpils ziņu portāls “Gorod.lv”. Tajā ievietots raksts “Deportācija kā padomju varas pārmērīga humānisma izpausme”, kurā Ruslans Jefimovs demonstrējis savu izpratni par 1941. gada deportāciju.
Deportāciju R. Jefimovs nosaucis par pārāk maigu un nepabeigtu. Tā pirms “Lielā Tēvijas” kara bijusi nepieciešama, lai cīnītos ar pretpadomju elementiem un ar nacistu specdienestu saistīto baltiešu “piekto kolonnu”. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena Jefimovam ir komisks pretpadomju tusiņš, un viņam esot prieks, ka katru gadu ar “pretpadomismu slimo” cilvēku skaits, kas šādās “obstrukcijās” piedalās, arvien samazinās.
Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvis vēsturnieks Ritvars Jansons, komentējot šo publikāciju, portālam “Delfi” norāda: “Bezjēdzīgi ir oponēt autoram, kas savu domu pamato ar Staļina laika citātiem. Tas ir tikpat bezjēdzīgi, kā autora pieturēšanās pie staļiniskās vēstures koncepcijas.” R. Jansons pieļāva, ka Latvijā būtu ieviešama kriminālatbildība par PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumu noliegšanu vai slavināšanu. Tas, starp citu, jau noticis Lietuvā: aizvakar Lietuvas seims nobalsoja, ka kriminālkodekss papildināms ar normu, ka personas, kas publiski noliegs vai vārdiski atbalstīs PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, turpmāk var tikt sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.
Kā paskaidroja Daugavpils pilsētas domes preses sekretāre Līga Korsaka, pašvaldība šo publikāciju vērtē ļoti nosodoši – kā pilsētas tēla bojāšanu – un nav nekādā veidā saistīta nedz ar šo privāto portālu, nedz raksta autoru, kuram patīkot iesaistīties dažādās skandalozās akcijās.
Portāls “Gorod.lv” pastāv kopš 2004. gada un sauc sevi par vienu no Daugavpils un visas Latgales vadošajiem ziņu portāliem krievu valodā. Viena no šā portāla īpašniecēm, viņa arī direktore, Jeļena Kuranova aizstāv brīvu viedokļu paušanu: “Drukāt var visu, kas nav aizliegts ar likumu.” R. Jefimovs neesot portāla žurnālists. J. Kuranovas attieksme pret deportāciju – “tā bija traģēdija, kas skāra visas tautas”, taču vērtēt autora uzskatus kritiski viņa nav gatava, jo “medaļai ir divas puses”. Kad vaicāju, vai portāls būtu gatavs drukāt arī nacistu deportāciju slavinošu rakstu, direktore sākumā apmulst, bet pēc tam nepārliecinoši piebilst: “Ja būtu vēsturisku faktu un skaitļu pamatojums, tad drukātu, mēs dodam iespējas arī citiem viedokļiem izpausties.”
Izdevās sazināties arī ar pašu autoru, 33 gadus veco daugavpilieti, Latvijas pilsoni ar dziļām senču saknēm Latgalē, ar augstāko tehnisko izglītību, šobrīd bezdarbnieku, sabiedriskās organizācijas “Pilsētas attīstības kustība” līderi Ruslanu Jefimovu, kurš arī sarunā ar mani ir pārliecināts, ka deportācijas bija pamatotas, ka tādējādi tika attīrīta teritorija no cilvēkiem, kas būtu darbojušies nacistu pusē, turklāt nevainīgo bijusi maza daļa. “Un šos cilvēkus jau aizveda projām no kara, tātad uz drošāku vietu. Nemaz jau arī tik daudzi pa ceļam nenomira, un kara laikā ir stulbi gausties, ka tevi transportē lopu vagonos, nevis kupejvagonos. Es zinu deportētos, kas ļoti atzinīgi izsakās par Staļina politiku,” komentē R. Jefimovs. Kad viņam vaicāju, kādas pašam būtu sajūtas, ja tiktu izvesti viņa bērni un sieva, saņemu atbildi: “Šo ziņu uzņemtu ar cieņu. Ir tāds teiciens: nav soda bez vainas.”
“Neticu, ka raksta autors ir tik mazizglītots un nesaprot, ko raksta. Domāju, ka viņam ir dots politisks uzdevums kurināt naidu starp latviešiem un krieviem. Tam visam apakšā ir proimpēriskas idejas, lielajai Krievijai ļoti nepatīk, ka Baltija ir tikusi no tās vaļā. Te darbs būtu Latvijas drošības iestādēm,” ir pārliecināts Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais.
Kā noskaidroju, Drošības policija šo rakstu ir izlasījusi un tas tiks izvērtēts.
Депортация – как проявление излишнего гуманизма Cоветской власти
 |
Вчера, проезжая мимо театра я заметил очередной шабаш десятка обиженных на советскую власть людишек, отмечающих день высылки вглубь страны врагов народа, проведённой в июне 1941 года. |
Я считаю, что пришла пора, стряхнув с себя шелуху навязанных нам штампов и предрассудков, посмотреть на те далёкие события не предвзято. На то, насколько была необходима депортация одного процента неблагонадёжных лиц за несколько дней до начала Великой Отечественной войны.
Современные латвийские историки не задаются этим вопросом. И не случайно – ведь ответ этот вопрос очень неприятен для местных властей. Дело в том, что депортация 14 июня 1941 года организовывалась не для “геноцида латвийского народа”, как рассказывают нам сегодня. Кремль преследовал иные цели. Депортация была способом борьбы со связанной с нацистскими спецслужбами “пятой колонной” из прибалтийских националистов.
В постановлении ЦК ВКП(б) и СНК СССР необходимость депортации обосновывалась предельно ясно: “в связи с наличием в Литовской, Латвийской и Эстонской ССР значительного количества бывших членов различных контрреволюционных националистических партий, бывших полицейских, жандармов, помещиков, фабрикантов, крупных чиновников бывшего государственного аппарата Литвы, Латвии и Эстонии и других лиц, ведущих подрывную антисоветскую работу и используемых иностранными разведками в шпионских целях”.
Иными словам, как заметил посол Великобритании в СССР Криппс, “они (советское руководство) не хотели, чтобы их пограничные районы были заселены пятой колонной и людьми, подозрительными в смысле враждебности к советской власти.”
Имелись ли у Кремля основания для опасений? С высоты сегодняшнего дня мы можем ответить на этот вопрос вполне определенно. Да, такие основания имелись и были более чем серьезными. В ожидании нападения Германии на Советский Союз прибалтийские националисты устанавливали связи с германской разведкой и готовились к вооруженным выступлениям в тылу советских войск.
“Политические эмигранты, бежавшие в свое время из Прибалтики в Германию, приложили немало усилий для организации и согласования действий групп сопротивления в этих странах, – отмечает в этой связи один из американских исследователей. – И, конечно, без прямого одобрения и поддержки со стороны немцев эти силы вряд ли сумели бы даже начать подобные выступления. А немцы были заинтересованы, в том, чтобы в день их нападения на СССР восстание за линией фронта разгорелось бы как можно шире и ярче”.
О масштабности этих приготовлений можно судить по докладу, отправленному за месяц до принятия решения о депортации высшим руководством СССР, в мае 1941 года в Берлин восточно-прусским отделением “Абвера II”: “Восстания в странах Прибалтики подготовлены, и на них можно надежно положиться. Подпольное повстанческое движение в своем развитии прогрессирует настолько, что доставляет известные трудности удержать его участников от преждевременных акций. Им направлено распоряжение начать действия только тогда, когда немецкие войска, продвигаясь вперед, приблизятся к соответствующей местности с тем, чтобы русские войска не могли участников восстания обезвредить.”
Чем меньше времени оставалось до начала войны, тем активнее действовали националисты.
По соседней Эстонии прокатилась волна поджогов. 27 апреля 1941 года сгорел винокуренный завод в Кильтси. В Таллине только с 22 апреля по 5 мая было зарегистрировано 9 поджогов. 16 июня в стране было зарегистрировано 23 крупных пожара. Одновременно происходили убийства представителей Советской власти.
Вывод однозначен – июньская депортация из Прибалтики была для СССР с военной точки зрения вынужденной мерой. Если бы прибалтийские националисты не сотрудничали с германскими спецслужбами и не готовили диверсионные выступления, в депортации не было бы никакой необходимости. Именно деятельность националистов и нацистской агентуры вызвала депортацию – но именно об этом латвийские историки предпочитают умалчивать.
Да, принятое решение о депортации можно назвать жёстким. А вот его осуществление, я считаю, излишне мягким и незавершённым. Почему? Потому, что в первые же дни после нападения Германии на СССР на территории Латвии, в тылу Красной Армии начали действовать десятки групп “лесных братьев”, устанавливавших связи с немецкими войсками; потому что те, кто участвовал в геноциде против мирных жителей Белоруссии и России ежегодно 16 марта тянут свои венки к памятнику в центре Риги; потому что фашистские каратели живут на дотациях государства, а ветераны ,победившие фашизм должны прозябать в нищете, сидеть в латвийских тюрьмах и вступать в свой, уже последний неравный бой с репрессивной системой государственной машины.
Автор: Руслан Ефимов
15 июня 2010 года
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 