Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ieteiks publicēt VDK kartotēku bez komentāriem

Kangeris skeptisks par Rokpeļņa atzīšanos; komisijas ziņojumā vārdu nebūs

Visu interviju var noklausīties šeit

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris. Foto: Evija Trifanova, LETA

 


Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisija līdz nākamā gada maija beigām noteikti sagatavos gala ziņojumu un ieteiks publicēt arī VDK aģentu kartotēku. Tā intervijā Latvijas Radio piektdien teica pētnieku komisijas vadītājs Kārlis Kangeris. Viņš ir skeptisks par dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanos par sadarbību ar VDK un tajā saskata drīzāk politisku motivāciju.

Intervijā radio Kangeris stāstīja, ka komisijas gala ziņojumā netiks minēti nekādi vārdi, bet VDK kartotēka tajā tiks atspoguļota, jo zinātnieki pētīja tā sauktās sadarbības lietas. “Man ir zināmi vismaz apmēram 400 aģentu vārdi. Par to mums ir spriedums,” saka Kangeris.

Jautāts par dzejnieka Rokpeļņa atzīšanos sadarbībā ar VDK, Kangeris teica, ka Rokpelnis jau agrāk tajā bija atzinies saviem partijas biedriem – 1992. gadā. “Šodien šo atzīšanos augsti nevērtētu. Jautājums ir tas, vai aiz šī te neslēpjas kaut kādi politiski motīvi, jo ir grupas, kas negrib publicēt [VDK dokumentus], jo būšot tādi gadījumi kā viņš, pašnāvnieki un tamlīdzīgi. Domāju, ka vairāk vai mazāk ar viņa piemēru grib parādīt to, lai dokumentus nepublicētu. Tā ir mana interpretācija,” teica Kangeris.

Viņš nedomā, ka Rokpeļņa paraugam sekos citi. Kangeris atgādināja, ka VDK dokumentu izpētes komisija strādā trīs gadus, bet šajā laikā zinātniekiem līdzīgus dzīvesstāstus izstāstījuši tikai kādi pieci vai septiņi cilvēki. Pērn bija arī zinātniskā konference, kurā komisija aicināja cilvēkus izstāstīt savu pieredzi ar VDK. Pieteicās trīs cilvēki un to izstāstīja. Viens no viņiem – bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. “Trīs gadu laikā tas varbūt kopā sanāk 10 cilvēki,” rezumē Kangeris.

Bailes par to, ka pēc šādas dokumentu publiskošanas sacelsies liels tracis, Kangeris noraida. Skaļākais gadījums bijis ar Čehoslovākiju, kur nopublicēti visi 75 000 darbinieku vārdi. Jā, tad bijis satraukums, bet “Latvijā ir tikai vārdi, mums nav viņu ziņojumi”, saka Kangeris. Ja kaut kas sacelsies, tad tas nebūs liels tracis.

Komisijas vadītājs arī atgādina, ka daudzi cilvēki padomju varas laikā braukāja uz Rietumiem un pēc tam rakstīja ziņojumus VDK. Viens no tādiem cilvēkiem ir akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš 90. gados šo ziņojumu dēļ atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas. Pēc Kangera domām, svarīgāk ir, vai cilvēks kādam ar šo ziņojumu rakstīšanu pēc tam ir nodarījis ļaunumu. Un to Latvijas pētniekiem nav iespējams pateikt. Tomēr Stradiņš palīdzēja padomju sistēmai saprast Rietumu zinātniskās pētniecības virzienus, norāda Kangeris. Tas pats attiecas arī uz Rokpeļņa atzīšanos, lai gan dzejnieks apgalvo, ka ļaunumu viņš nevienam nav nodarījis.

Cits jautājums, saka Kangeris, ir, vai cilvēki no šīs sadarbības bija kaut kāda labuma ieguvēji vai nebija. “Mēs esam pētījuši 50. gadu sākuma VDK dokumentus, un tur ir labi redzams, ka kultūras darbinieki sadarbojās ar VDK tieši labuma dēļ,” saka Kangeris. Viņš ir pārliecināts, ka VDK dokumentus vajadzēja publiskot jau 90. gadu sākumā, jo mums taču reiz ir jātiek galā ar pagātni.

 

December 31, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aģenta Bromberga pēdējā viltība

KGB slepenie arhīvi. Spiegu spēles Latvijā: Aģenta Bromberga pēdējā viltība

Par KGB kolosālo pretizlūkošanas un propagandas uzvaru pār CIA bija jākļūst operācijai, kurā sagrābtu ASV spiegu lidmašīnu, kas piezemējās Latvijā. Lidmašīna patiešām devās uz Latviju – 1955.gada rudenī. Taču no kaunpilnas izgāšanas amerikāņus izglāba latviešu aģents Leonīds Brombergs, kurš it kā jau strādājis KGB labā, taču viņš spējis nodot pilotiem briesmu signālu, apgalvo vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

Zigmārs Turčinskis ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks. Viņa sagatavotais materiāls piedāvāts publicēšanai ar autora nosaukumu “Padomju pretizlūkošanas dezinformācija ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes arhīvā” ar apakšvirsrakstu “Zinātnisks komentārs par lsm.lv publikāciju „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos””. LSM publicēs Turčinska kunga rakstu vairākās sērijās, tāpat kā tika publicēts oriģinālais dokumentālais “seriāls”. Teksts tiek publicēts pilnībā, ērtākai lasīšanai tas ir sadalīts sadaļās, kuru nosaukumus lielākoties radīja LSM redakcija. Saskaņā ar portālā pieņemto tekstu noformējumu daži teksta fragmenti ir izcelti, un šos fragmentus arī izvēlējās redakcijas.
Autors savā tekstā lieto abreviatūras oriģinālvalodās – KGB, CIA utt.

Iepriekš sērijā: 
Metodes, paņēmieni un personas
Latvijā: patiesie striķīšu raustītāji
«Mežabrāļi», kuru nebija
CIA aģenti PSRS dienestā

Iepriekšējās sērijās stāstīts par padomju dezinformācijas kampaņu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kā arī par PSRS MGB pretizlūkošanas operatīvajām spēlēm piecdesmitajos gados. Šīs spēles bija daļa no plašākiem pasākumiem, ko īstenoja Maskavas “centrs”, kuru rezultātā rietumvalstu specdienestiem “noplūdināja” speciāli sagatavoto dezinformāciju. Šiem mērķiem piecdesmito gadu sākumā Latvijā pat bija radīta viltus meža brāļu vienība, lai demonstrētu britu izlūkdienesta aģentiem “īstu nacionālās pretošanās kustību”. Padomju pretizlūkošanai izdevies apmuļķot gan britus, gan īstus nacionālos partizānus, kā arī galveno pretinieku – ASV CIA, kas toreiz tieši uzsāka operācijas Latvijā. CIA uzskatīja, ka tās rīcībā Latvijā ir efektīvs aģentu un informatoru tīkls. Latviešu izcelsmes amerikāņu aģentus tiešām iesūtīja aiz ”dzelzs aizkara”. Taču visas amerikāņu operācijas Latvijā patiesībā bija padomju valsts drošības dienestu operācijas – iesūtītie aģenti vai nu jau sākotnēji strādājuši PSR labā, vai arī nonākot “čekas” rokās, piekritušu dubultspēlei.1960. gada 1. maijā virs PSRS teritorijas tika notriekta ASV izlūklidmašīna U-2. Lidmašīnas atlūzas publiski izrādīja Maskavā, bet sagūstīto lidotāju Geriju Pauersu tiesāja īpašā paraugprāvā. Tas bija smags Baltā nama pazemojums un izraisīja grandiozu starptautisko skandālu – faktiski tika „norauta” Parīzē paredzētā Austrumu–Rietumu līderu tikšanās. Skandāla atskaņas bija jūtamas vēl vairākus gadus.


KGB mēģinājumu notvert ASV CIA lidmašīnu un Bromberga pēdējais drošības indikators

Taču amerikāņu spiegu lidmašīnas iegūšana nebija jauns, bet gan jau sen kārots padomju puses mērķis. Par to liecina atslepenotie CIA arhīva dokumenti, kuri beidzot ļauj izprast arī nedaudzos Latvijas arhīvos atrodamos KGB dokumentus. Šie daži dokumenti, kuri līdz tam neko neizteica, tagad iegūst jēgu un saturu, iekļaujoties notikumu kopainā. Stāstu būtībā pilnībā vizualizējamu un ticamu padara pavisam jauniegūts materiāls – foto sērija no KGB sagatavotā lidmašīnas nosēšanās skrejceļa, kur pilnā godībā gozējas visa PSRS KGB pretizlūkošanas vadība un LPSR KGB augstākā vadība, kā arī zemāka līmeņa čekas darbinieki, kuri gatavojas tēlot Brombergu un padomju preses pārstāvi.

Spiegu lidmašīnas sagūstīšanai bija jākļūst par KGB operatīvās spēles „Meteor” augstāko uzvaras punktu.

Amerikāņu sagatavošana domai, ka jāsūta PSRS teritorijā lidmašīna, sākās 1954. gada rudenī. Jāatgādina, ka 1954. gada maijā Brombergu desantēja ar uzdevumu satikties ar Edvīnu Ozoliņu (CIA aģentu CAMUSO/2), pārbaudīt viņa izveidoto aģentu tīklu un pēc trīs  četriem mēnešiem izkļūt laukā, kājām pārejot PSRS–Norvēģijas robežu Murmanskas tuvumā.

Čeka sacerēja veselu stāstu par abu aģentu ārkārtīgi grūto mēģinājumu tikt pāri robežai. Tika izmatoti jau iepriekš CIA iesmērētie meli par Bromberga traumu – savainoto ceļgalu un izmežģīto potīti, kuru viņš esot ieguvis, piezemējoties ar izpletni desantēšanas brīdī. Šie meli padomju pusei sākotnēji bija vajadzīgi, lai CIA uzdoto uzdevumu izpildi vilktu garumā un neizpildīšanu vienmēr varētu atrunāt ar traumu. Faktiski Brombergam nekādu traumu nebija. Padomju melu stāsts, kurš 1955. gada 28. jūnijā tika iesniegts CIA direktoram Alenam Dallesam, un kurš, visticamāk, attiecas uz 1954. gada oktobri, ir patiesi aizraujošs:

„Tikko kā tika sagaidīti piemēroti tumsas un apvidus apstākļi, abi aģenti veica bēgšanas mēģinājumu. Viņi bez problēmām spēja sasniegt Murmansku; tomēr tur viņi sastapās ar ļoti stingriem drošības pasākumiem, jo šo ceļu šovasar bija kompromitējusi divu igauņu aģentu notveršana. Aģenti centās iedarbināt rezerves plānu un šķērsot Tulomas upi 40 kilometrus uz dienvidiem no Murmanskas. Tomēr, naktī pārvietojoties pa akmeņaino apvidu, CAMBARO/2 atkal izmežģīja iepriekš savainoto potīti un vairs nevarēja doties tālāk. Par viņa traumas nopietnību var spriest pēc tā, ka, lai gan abi aģenti pārvarēja 40 kilometrus divās naktīs, atgriešanās prasīja septiņas dienas. Viņi spēja ar vilcienu droši atgriezties Rīgā, pārvarot 1200 jūdzes, un no mums pieprasīja tālākas instrukcijas.” (oriģināls – CIA mājaslapā)

Faktiski nekas no tā nebija noticis. Brombergs visu laiku turpināja dzīvot stingrā uzraudzībā KGB konspiratīvajā dzīvoklī Rīgas centrā. Vēlāk bijušais LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers savos stāstos varēja ļauni ņirgt:

„Norvēģijas teritorijā netālu no robežām norunātajā vietā spiegus ilgi gaidīja [ASV] izlūkdienesta pārstāvis. Un, protams, nesagaidīja.”[1]

Ar šo stāstu KGB vilināja CIA uz domu, ka vienīgais veids, kā abus aģentus dabūt laukā no PSRS, ir aviācijas palīdzība, jo Bromergs traumas dēļ neesot spējīgs veikt garākus pārgājienus. Un CIA tiešām uz to šiem meliem arī uzķērās.

„[CIA] Tika secināts, ka labākā pašlaik pieejamā metode ir viņus izvest ar lidmašīnu.” (CIA mājaslapa)

Pirmo izvešanas mēģinājumu CIA organizēja 1955. gada februārī, ar mērķi to īstenot martā, kamēr vēl ir tumšas naktis. Vēlāk bijušais LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers rakstīja:

„1955. gada februārī centrs [CIA] uzdeva Brombergam sagatavot drošu nosēšanās laukumu Aizputes, Kuldīgas vai ar tiem kaimiņos esošajos rajonos. Laukumu izraudzījās un sagatavoja čekisti. Sākās ilga sarakstīšanās ar [CIA] centru par lidmašīnas ierašanās laiku. Šī operācija no mums neatkarīgu iemeslu dēļ nenotika.”[2]

CIA tīri tehniski nepaspēja šo operāciju sagatavot:

„Operāciju sākotnēji tika paredzēts izpildīt 1955. gada martā, taču, tā kā mēs nespējām nodrošināt uzpildes tiesības Gotlandē, tā tika atcelta, līdz vairs nebija pietiekami tumšs, tāpēc vairs nebija iespējams sākt operāciju [..]” (CIA mājaslapa)

KGB kļuva nepacietīga. CIA saņēma izlūku vārdā KGB sacerēto bezmaz draudu vēstuli:

„[..] Iepriekšējā ziņā es rakstīju, ka šopavasar gaidīšu jūsu solījuma izpildi, lai gan laiks gāja uz priekšu. Rādās, ka velti būšu gaidījis. Tagad [īstais] laiks ir pagājis, un man jāpieņem, ka jūs dodat šādus solījumus, vienkārši lai nomierinātu savus aģentus. Arī jūsu otrais solījums par naudas atsūtīšanu, šķiet, ir tikai solījums [..]

Ko darīt tālāk? Par to jūs savās ziņās neko nesakāt, tikai brīdināt, lai es ciešu klusu un neveicu nekādas kompromitējošas darbības. Vai man to saprast tā, ka pašam neko nevajag darīt, tikai gaidīt jūsu instrukcijas?

Es lūdzu jums atbildēt pēc iespējas ātrāk, vai man ir iemesls cerēt, ka rudenī mēs tiksim prom no šejienes. Solījumi “darīt visu iespējamo” mani vairs neapmierina [..]” (CIA mājaslapa)

Visticamāk, dezinformācija sacerēta 1955. gada vasarā un, spriežot pēc uzbrūkošā stila, sūtītājs bija aģents “Pilot”.

CIA secināja, ka nākamais piemērotais aģentu izvešanas laiks pienāks 1955. gadā no 11. augusta līdz oktobra vidum. Tātad tumšajās, bet vēl samērā mierīgajās rudens sākuma naktīs.

Otrais CIA izlūku glābšanas mēģinājums jau bija plaša starptautiska izlūkdienestu sadarbības operācija.

27. augustā kopā ar Dānijas izlūkošanas dienestu tika iegūta atļauja izmantot Kopenhāgenas Kastrupas lidlauku kā bāzi, kā arī Ronnas lidlauku Bornholmas salā. Dāņu izlūkdienests CIA komandai iedeva dzīvokli operācijas štāba izveidošanai, kā arī piekomandēja divus izlūkošanas speciālistus un divus sakarniekus. Dāņiem vajadzēja novērst savas valsts pretgaisa aizsardzības spēku trauksmi par nemarķētas lidmašīnas lidojumiem, stāstot par kādas „magnētiskās anomālijas” parādīšanos Baltijas jūrā, kuru nepieciešams izmeklēt. Dāņu izlūkošanas dienests arī parūpējās, lai operācijas laikā Baltijas jūrā atrastos pretmīnu kuģi, kuri nepieciešamības gadījumā varētu veikt glābšanas operāciju, ja kādu no amerikāņu lidmašīnām notriektu padomju aviācija. Savukārt CIA operācijā iesaistīja transporta lidmašīnu C-54 kā sakaru lidmašīnu un mazo vienmotora lidmašīnu L-20 kā tiešo operācijas veicēju. Vēl viena L-20 lidmašīna atradās rezervē Vācijā, Visbādenes lidlaukā. (CIA mājaslapa)

Nenotikušās tikšanās komiteja

Operatīvā spēle “Meteor”. Sagatavošanās ASV spiegu lidmašīnas sagrābšanai KGB iekārtotajā lidlaukā Kurzemē. Priekšplānā ar mugurām divas neatpazītas personas. Otrajā rindā no labās: 1. PSRS KGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Pjotrs Fedotovs; 2. Edvīns Ozoliņš (aģents “Pilot”); 3. LPSR KGB 2. daļas vecākais leitnants Jānis Lukašēvičs (ar foto aparātu uz krūtīm); 4. LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers; 5. LPSR KGB 2. daļas priekšnieks majors Alberts Bundulis (ar kabatas lukturīti rokās). Foto 1955. gada 10. septembrī.

Tikpat rūpīga gatavošanās notika arī padomju pusē. Iegūtais foto materiāls liecina, ka amerikāņu lidmašīnas sagaidītāju vidū bija PSRS KGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Pjotrs Vasiļjevičs Fedotovs un PSRS KGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks pulkvedis Oļegs Mihailovičs Gribanovs, LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers. Ar Bromberga lietus mēteli mugurā lidmašīnu gatavojās sagaidīt LPSR KGB 2. daļas priekšnieka vietnieks majors Alberts Bundulis, bet uzvalkā ar fotoaparātu uz krūtīm gatavojās tēlot padomju preses pārstāvi LPSR KGB 2. daļas 6. nodaļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants Jānis Lukašēvičs. Operācijā piedalījās arī nodevējs Edvīns Ozoliņš (aģents „Pilot”).CIA izlūku glābšanas operācija notika naktī uz 1955. gada 11. septembri, kad mazā L-20 lidmašīna nakts aizsegā devās iekšā PSRS teritorijā. Pret rītu L-20 atgriezās Bornholmas salā bez abiem izlūkiem. Lūk ziņojums par tās nakts lidmašīnas pilotu darbībām:

„Misijas lidmašīna atgriezās Bornholmā 04:19 bez nolaišanās mērķa zonas apvidū. Nopratināšanā navigators un pilots liecināja, ka maršruts tika veikts, kā plānots, bet sakarā ar stipro turbulenci mērķa zonā ieradās laikā līdz 00:11. Tāpat viņi ziņoja, ka redzējuši ugunis atklātā laukā, ko viņi atpazina kā nosēšanās zonu. Gaismas nebija izvietotas noteiktajā L formā, kādēļ nebija uzskatāmas par noteikto atpazīšanas signālu [recognition signal]. Apkalpe nosprieda, ka tā nevar būt paredzētā nosēšanās zona. Meklējot paredzēto gaismas modeli, viņi virs mērķa zonas riņķoja apmēram 25 minūtes. Atstājot mērķa zonu, 01:11 lidmašīna uzsāka atgriešanos bāzē.” (CIA mājaslapā)

Operatīvā spēle “Meteor”. LPSR KGB 2. daļas priekšnieks majors Alberts Bundulis ar sagūstītā ASV CIA izlūka Leonīda Bromberga mēteli mugurā sagatavojies ASV spiegu lidmašīnas sagaidīšanai. Foto naktī no 1955. gada 10. uz 11. septembri.

Savukārt no KGB puses mēs šī notikuma aprakstu varam lasīt Lukašēviča veiktajā operatīvās spēles “Meteor” konspektā:“Lēmums aizturēt lidmašīnu.
Laukums bija atrasts (Ezere, Pampāļi) un sagatavots, lai lidmašīna pēc nosēšanās nevarētu vairs pacelties.
Lidmašīna atlidoja, aplidoja apkārt lidlaukam un aizlidoja atpakaļ.
Bija doti signāli.
CIP ziņoja ka lidotājs neredzēja signāluguņus.
Sekoja asa domu apmaiņa.”[3]

Savukārt domu apmaiņu mēs varam redzēt CIA materiālos. Jau tās pašas dienas – 11. septembra pusdienlaikā ēterā bija atskanējuši KGB sašutuma pilnie pārmetumi par lidmašīnas nenosēšanos:

„Radio ziņojums no CAMBARO/2 tika saņemts 13:00 11. septembrī ziņojot, ka viņš un viņa partneris iepriekšējā naktī no 22:00 līdz 02:00 ir bijuši nolaišanās zonā. Neviena lidmašīna nebija redzama, bet ap 00:15 bija klusi dzirdama tālu uz ziemeļiem no nolaišanās zonas. Ugunis tika iedegtas pareizi un atpazīšanās signāls tika dots, nepiesaistot nevienu lidmašīnu.” KGB sastādītā ziņojuma atstāsta beigās, kā pēdējais teikums, seko CIA analītiķu spriedums: „Šis ziņojums, tāpat kā visi iepriekšējie, satur visus nepieciešamos indikatorus, kuri uzrāda brīvību no [KGB] kontroles.” (CIA mājaslapā)

Tā kā nu CIA rīcībā bija divi pretrunīgi ziņojumi, lidotāji tika pakļauti melu detektora pārbaudei.

Iekšējais kompass nepievīla

Pēc kuras tika secināts, ka „nebija apzinātas melošanas no viņu [lidotāju] puses, beigās tika secināts, ka viņi bija godīgi pārliecināti, ka nebija navigācijas kļūdu, un abi ticēja, ka bija ieradušies paredzētajā nolaišanās zonā.”

Savukārt visa piecu lapu garā ziņojuma beigās seko apkopojums:

„Šīs lietas apstākļos nekā neparādās iespējamā RIS kontrole jebkādā viegli saprotamā veidā [..] mēs uzskatām, ka faktiski aviatori pieļāva navigācijas kļūdu.” (CIA mājaslapā)

 

CIA uzskatīja, ka viss ir kārtībā, un abu aģentu izvešanas mēģinājumi jāturpina maksimāli ātri. Nākamā misija sākās naktī uz 1955. gada 21. decembri, taču „tā tika pārtraukta. Lidmašīna atgriezās bāzē, pārvarot mazāk nekā trešdaļu ceļa.

Aģenti–aviatori paziņoja, ka apmaldījušies, tomēr viņu iztaujāšanā šī versija neapstiprinājās.

Tā turklāt lika domāt, ka viņu stāsts ir sadomāts baiļu ietekmē un demonstrē viņu nodomu atteikties no vēl viena mēģinājuma. Vēlāk šo aģentu–aviatoru dienests tika pārtraukts.” (CIA mājaslapa)

Tātad atšķirībā no CIA analītiķiem, kuri pievērsa uzmanību tikai rakstītā teksta drošības indikatoriem, kas nemainīgi liecināja par „brīvību no [KGB] kontroles”,

lidotāji bija redzējuši patieso situāciju uz zemes un manījuši ko nelabu. Faktiski viņi sāka sabotēt CIA operāciju, un par to tika izmesti no darba.

Kas bija tas, ko viņi ieraudzīja uz zemes?

 Zeme iluminatorā

Otrā pasaules kara laikā visas karojošās puses centās ienaidnieka aizmugurē iesūtīt gan izlūkus, gan diversantus, gan veidot dažādas partizānu vienības. To visu laiku pa laikam vajadzēja gan nogādāt, gan apgādāt, gan atkal izvest no ienaidnieka aizmugures. Lai zinātu, kur lidmašīnām desantēt kravu vai nolaisties, tika izstrādāta vesela signālu sistēma. Tā kā tolaik dažādi elektroniskie sakaru līdzekļi tikai attīstījās, katrai valstij bija izstrādāta vienkāršotu signālu, to skaitā ugunskuru, sistēma. Ar tiem iezīmēja desantēšanās vai nolaišanās zonas. Šiem ugunskuru signāliem vajadzēja būt ļoti precīziem, jo ienaidnieks maldināšanas nolūkos savukārt kūra līdzīgus ugunskurus citās vietās. Vienlaikus ar signālu varēja arī paziņot, vai uz zemes viss ir drošs vai tieši pretēji – draud briesmas.

Šajā gadījumā, kā noprotams no CIA ziņojuma, Brombergam vajadzēja iekurt atpazīšanas ugunis L burta formā.

Taču amerikāņu lidotāji šādas formas zīmi uz zemes neieraudzīja un nolaisties neriskēja.

Aģenta pēdējā viltība

Man gribētos izteikt hipotēzi, ka

Brombergs to izdarīja apzināti – iedeva KGB nepareizu informāciju par atpazīšanas signālu. Iespējams, ka tas bija viņa pēdējais drošības indikators, ar kuru padot ziņu savējiem, ka ir iekritis. Pēdējais indikators pēdējam brīdim.

Amerikāņu lidotāji to uztvēra pareizi. Acīmredzot viņi ne pirmo reizi saskārās ar šādām lietām. Savukārt štābos sēdošie CIA analītiķi, kā kārtīgi burta kalpi, sekoja līdzi drošības indikatoriem tikai un vienīgi uz papīra redzamajos ziņojumos. Bet iekrišanas brīdī Brombergs tos visus bija spiests izdot. Tādējādi 1955. gadā ASV un līdz ar viņiem arī Dāniju (jo CIA lidmašīna lidoja no Dānijas teritorijas) no starptautiska spiegu skandāla un pazemojuma paglāba Brombergs un divi lidotāji.

Savukārt CIA tā arī neko nesaprata. Vēl 1956. gada 30. aprīlī CIA direktors Alens Dalless saņēma kārtējo memorandu ar lūgumu atļaut vēl vienu aģentu izvešanas operāciju. Tajā atklājas pilnīgi aplama situācijas analīze:

„Aģentu ziņojumu izpēte un situācijas analīze ir novedusi mūs pie ciešas pārliecības, ka:

a. Ar vārdiem vien nepietiks, lai noturētu aģentus uz vietas un mūsu kontrolē, gaidot evakuācijas lidmašīnu rudenī.
b. Ja mūsu labie nodomi netiks pierādīti ar tūlītēju dramatisku un konkrētu rīcību, kā pārlidojumu, pirmais aģents aizies, savukārt otrais mēģinās aizbēgt paša spēkiem.
c. Pirmā aģenta aiziešana novedīs vien pie tā, ka aģentūra zaudēs kvalificēta iekšējā aģenta pakalpojumus.
d. Paredzams, ka otrais aģents nespēs izkļūt no PSRS saviem spēkiem un šāds mēģinājums beigsies ar viņa sagūstīšanu [redzams, ka šeit CIA atrodas KGB dezinformācijas varā par it kā Bromberga kājas traumu, kuras dēļ viņam esot grūti pārvietoties]
e. Šī aģenta sagūstīšana neizbēgami novedīs pie pirmā aģenta kompromitēšanas un sagūstīšanas, kā arī 12 apakšaģentu kompromitēšanas.
f. Ņemot vērā potenciālo informēto un neinformēto aģentu daudzumu, kļūst skaidrs, ka PSRS būtu lieliskā situācijā, lai noturētu masveida publisku tiesu ar atbilstošu propagandas pielietojumu.

Mēs uzskatām, ka šāda “ķeza” radītu daudz smagākas sekas nekā lidmašīnas notriekšana.” (oriģināls – CIA mājaslapā)

To, ka visa situācija liecina par daudz godkārīgāku PSRS KGB mērķi – ASV spiegu lidmašīnas ar visiem lidotājiem sagūstīšanu uz PSRS zemes – CIA tā arī neuztvēra. Tieši tāpat kā viņi nevienā mirklī neuztvēra, ka visu laiku kopš 1952. gada 20. septembra, kad uz kontaktadresi tika nosūtīta pirmā aģenta „Pilot” slepenrakstā rakstītā vēstule, viņi sarunājas ar saviem pretiniekiem: padomju pretizlūkošanas dienestu. Visa informācija, kuru viņi šajā laikā saņēma, bija tikai un vienīgi padomju pretizlūkošanas dezinformācija. Vienīgā iespēja sagūstītajam Brombergam par to paziņot savējiem radās tikai 1955. gada 11. septembrī ar pēdējo un visvienkāršāko drošības indikatoru un tobrīd arī jau novecojušo signālu – ugunskuru izvietojumu.

Savukārt KGB visnotaļ ātri saprata, ka sagūstītais Brombergs ir viņus apmuļķojis.

Lukašēviča operatīvās spēles “Meteor” konspektā rakstīts: “Analīze parādīja, ka Brombergs ir brīdinājis CIP par to, ka viņš ir zem VDK kontroles. Tika dabūtas ziņas ka viņš gatavojas bēgt. Mēģinājām visādi iespaidot. Daudz runājām. Demonstrējām, ka aizbēgt nav iespējams. Nelīdzēja.”[4]

1956. gada 18. janvārī sekoja oficiāls arests. Pirmais jautājums Brombergam bija sekojošs:

„Kā jums zināms, amerikāņu izlūkdienests 1955. gada februārī, septembrī un decembrī vēlējās veikt jūsu izvešanu no Latvijas, taču dažādu iemeslu dēļ atteicās to darīt. Kā jūs izskaidrosiet šādu amerikāņu uzvedību?”[5]

Visticamāk, izdzirdot šo jautājumu, vismaz vienā ziņā Brombergs varēja atviegloti nopūsties – savu misiju viņš bija izpildījis. Tagad bija jautājums, vai un par kādu cenu viņš var sev nopirkt dzīvību.

Brombergs nopratināšanās runāja daudz un sīki. Taču čeka tā arī nespēja tikt skaidrībā, kurā brīdī viņš saka patiesību, bet kurā atkal cenšas viņus apmuļķot. Lietas izmeklēšanas laikā, lai pārbaudītu Bromberga teikto un izpētītu visu amerikāņu aprīkojumu, tika nozīmētas septiņas zinātniski – tehniskās ekspertīzes par radioaparatūru, slepenraksta līdzekļiem, ieročiem un citām lietām. Visas viņam atņemtās lietas tika izjauktas līdz vissīkākajām detaļām, apģērbs izārdīts līdz pēdējai vīlītei, un dokumentus pārbaudīja ar visām iespējamām ķimikālijām. Līdz 1956. gada 28. jūnijam darbu vēl nebija beigušas divas ekspertīzes grupas – PSRS KGB nozīmētā ieroču ekspertīze, kura, pārbaudot kaujas patronas, atrada papildu slepenraksta līdzekli, kuru Brombergs nebija izdevis. Bormbergs tādēļ tika nopratināts vēl vairākas reizes, bet izsmeļošas atbildes tā arī nedeva. Tāpat ar izpētes rezultātiem kavējās no vietējiem zinātnieku kadriem veidotā ķīmiķu grupa, kura pārbaudīja slepenraksta līdzekļus uz Brombergam atņemtajiem dokumentiem. Vienlaikus visu izmeklēšanas laiku LPSR KGB operatīvā daļa, saskaņojot savas darbības ar PSRS KGB, turpināja operatīvos pasākumus.[6] Spēle pret CIA, kuru pilnībā pārtrauca tikai 1956. gada decembrī.

Rezultātā Brombergs sev vinnēja dzīvību. 1956. gada 11. jūlijā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls Brombergam piesprieda nāvessodu, kuru 8. augustā grozīja, piespriežot 25 gadus ieslodzījumā un 5 gadus nometinājumā.[7]Brombergs bija tik interesants un intriģējošs kadrs, ka viņa iznīcināšana netika uzskatīta par mērķtiecīgu. Galu galā KGB tā arī nebija spējusi atkost, kurā brīdī CIA vai Brombergs viņus īsti ir apmuļķojis.

Veco čekistu vidū klīda dažādas versijas, tajā skaitā par līdzi doto naudas zīmju numuru pārbaudi, par ieroču aptverēs noteiktā secībā sakārtotām patronām un to pārbaudi utt.

Savukārt atslepenotie CIA dokumenti ļauj mums redzēt, ka tas, gluži kā kārtīgā spriedzes filmā, notika pašā pēdējā brīdī, un šo brīdinājumu uztvēra nevis izlūkdienests, bet amerikāņu lidotāji.

CIA arī vēlākajos gados turpināja interesēties par savu pazudušo aģentu likteni. Tā 1974. gada 7. janvārī tika saņemta informācija no kāda 1973. gada decembrī iztaujāta Informatora (identitāte dzēsta). Spriežot pēc dokumenta satura Informators bija bijušais politiski ieslodzītais, tobrīd emigrējis uz Rietumiem. Tādēļ, visticamāk, pēc tautības ebrejs. Viņš liecināja sekojošo:

1. Laikā ko Informators pavadīja ieslodzījumā Padomju darba nometnēs, viņš iepazinās ar pulkvedi (vārds nezināms) BLOMBERGU, dzimuši 1913. gadā. Informators pirmo reizi Subjektu satika nometnē Potma 11, vēlāk kopīgi izcieta termiņu nometnē Potma 12.

2. Saskaņā ar Informatora teikto, Subjekts, kurš nomira 1970. gada jūlijā, bija latvietis, kurš strādājis amerikāņu izlūkošanā

[..]

5. Subjekts bija notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā labošanas darbu nometnē un 5 gadiem izsūtījumā. Tā kā Subjektam tobrīd bijuši 45 gadi, viņš apzinājies, ka tas faktiski nozīmē mūža ieslodzījumu.

6. Informators apgalvoja, ka viņš nav zinājis Subjekta vārdu, visi nometnē viņu vienkārši saukuši par Pulkvedi Blombergu. Informators aprakstīja Subjektu kā ļoti spēcīgu vīru, kā „Džeims Bonds”, kurš, izņemot savas sirds stāvokli, bijis izcilā fiziskā formā.

[..]

8. Informators liecināja, ka viņu kopā nometnē pavadītajā laikā KGB Subjektu divas reizes uz ilgu laiku aizveda uz Maskavu (iespējams nopratināšanai). Pēc šiem Maskavā pavadītajiem laikiem Subjekts izskatījies ļoti novārdzis. Faktiski viņš arī nomira drīz pēc otrā brauciena uz Maskavu.

9. Informators aprakstīja Subjektu kā ļoti nopietnu un ievērojamu personu, kuru nometnē visi cienīja, īpaši latviešu ieslodzītie.

Komentārs augšminētajam 

10. Pulkvedis Blombergs, visticamāk, ir identificējams kā Leonīds Brombergs (AECOMBARO/2) [..]” [8]

Šoreiz CIA iegūtās ziņas bija pilnīgi precīzas. Ir saglabājušās bijušo latviešu politiski ieslodzīto atmiņas, kurās par Brombergu tika runāts ar līdzīgu cieņas pilnu attieksmi. Leonīds Brombergs nomira Mordovijā Potma 12 nometnē 1970. gada 28. jūnijā.[9]

Savukārt par Nikolaju Balodi (AECOMUSO/3) no viņa ASV dzīvojošās māsas ienāca ziņa, ka brāli 1969. gadā Rīgā uz ielas sabrauca automašīna. Taču Lukašēviča spēles “Meteor” konspektā ir atzīmēts, ka Balodis miris 1980. gadā.[10] Visticamāk, tas liecina, ka Balodim KGB bija aizliedzis sazināties ar ASV dzīvojošo māsu, bet māsai tika piesūtīta viltus ziņa par brāļa nāvi. Kā redzams, ziņa nonāca arī līdz CIA. Nākas secināt, ka KGB atkal bija iesmērējusi CIA dezinformāciju, neļaujot ieskatīties aiz ”Dzelzs priekškara”.

Vienīgais par kuru ne CIA tolaik, ne pētniekiem šobrīd neizdevās un neizdodas iegūt nekādu ticamu informāciju, ir par galveno nodevēju uzskatāmais KGB aģents “Pilot” – Edvīns Ozoliņš (AECOMUSO/2). Arī Lukašēviča konspekti un piezīmes nedod ne mazāko pavedienu par viņa tālāko likteni.

Post-patiesība uz melu un realitātes robežas

Skatoties uz šo ASV CIA arhīvā esošo padomju pretizlūkošanas radītās dezinformācijas daudzumu, jāsecina, ka Aukstā kara laikā Rietumu valstu izlūkdienesti saskārās ar līdz tam nepieredzēti spēcīgu pretinieku.

Viņiem pretim stāvēja PSRS, kurā valdošais komunistiskais režīms nākotnes utopijas vārdā bija spējis izveidot gandrīz ideālu totalitāro sistēmu, kur valsts vara un tās drošības dienesti kontrolēja pilnīgi visu un visus.

Padomju drošības dienesti režīma aizsardzības nolūkos kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem bija izkopuši pilnīgi jaunu pasākumu – dezinformāciju. Terminu, kuru līdz tam Rietumos vispār nepazina.

Tā bija vesela dezinformācijas sistēma, kura tika veidota, attīstīta un pilnveidota 70 gadu garumā.

ASV CIA arhīvi atklāj pārsteidzošu un fantastisku šo melu tīmekli, kurš savulaik ir pārpildījis CIA dokumentus tik blīvā masā, ka izlūkdienesta analītiķi to vienkārši nespēja vairs uztvert. KGB bija izdevies nojaukt jebkādu veselajam saprātam uztveramu robežu starp meliem un realitāti. ”Dzelzs priekškars” faktiski bija necaursitams un necaurredzams. Bet tieši tas beigu galā noveda PSRS pie pašizolācijas, atpalicības un sabrukuma.

[1] Jānis Vēvers. Indīgās saknes. Čekista dokumentāls apraksts. J. Moteļa literārā apdare., Rīga, Liesma., 1970., 102.lp.

[2] Jānis Vēvers. Indīgās saknes. Čekista dokumentāls apraksts. J. Moteļa literārā apdare., Rīga, Liesma., 1970., 102.lp.

[3] TSDC arhīvs. 8.f., 1. apr., 6.l., 78.lp.

[4] TSDC arhīvs. 8.f., 1. apr., 6.l., 79.lp.

[5] LNA LVA 1986.f., 1.apr., Bromberga Leonīda Petroviča apsūdzības lieta Nr. 40596., 1.sēj., 234.lp.

[6] Turpat, 4.sēj., 158.lp.

[7] Turpat, 4.sēj., 392.lp.

[9] LNA LVA 1986.f., 1.apr., Bromberga Leonīda Petroviča apsūdzības lieta Nr. 40596., 4.sēj., 394.lp.

[1o] TSDC arhīvs. 8.f., 1. apr., 6.l., 123.lp.

December 31, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Elektroniski publicēts VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 4.sējums

Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks un LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija 2016. gada 11., 12., 13. augusta starptautiskajā zinātniskajā konferencē «LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras». Kristīnes Lindbergas foto.

Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks un LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija 2016. gada 11., 12., 13. augusta starptautiskajā zinātniskajā konferencē «LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras». Kristīnes Lindbergas foto.

Elektroniski publicēts VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 4. sējums

Doktorante Marta Starostina, Latvijas vēstures institūta viespētniece
30.12.2017

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija elektroniski ir publicējusi VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 4. sējumu «LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras» (tajā ietilpst arī ziņojumu starptautiskajā konferencē «Lielais Brālis Tevi Vēro: VDK un tās piesegstruktūras» 2016. gada 11., 12., 13. augustā otrā daļa), ko veidojis autoru kolektīvs Dr. iur. Kristīnes Jarinovskas, Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārļa Kangera zinātniskajā redakcijā. Elektroniskā publikācija ISBN 978-9934-8587-7-2.

Pēc 4. sējuma publicēšanas papīra formā, atvēršanas 2017. gada 27. decembrī Latvijas Universitātes dižmecenāta Kristapa Morberga namā Dzīves mākslas akadēmijā, Basteja bulvārī (Zigfrīda Annas Meierovica) bulvārī 12, Rīgā, nosūtīšanas bibliotēkām un valsts augstākajām amatpersonām LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, atsaucoties pieprasījumam, dara pieejamu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 4. sējumu arī elektroniskā formā *.pdf datnes veidā.

Priekšvārdā Latvijas Republikas ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens norādīja:

“Pagātne ir kā fotogrāfiju kolekcija: dažas ir pazīstamas un pastāvīgi izstādītas, citas ir jāmeklē putekļainās atvilktnēs,” savulaik sprieda Džons Klifords Mortimers.  Šādi var skatīt arī ar publisko atmiņu par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas laiku. Ir lietas, ko piemin, kas izliktas apskatei un ir publiskās diskusijas neatņemama sastāvdaļa, un ir tādas, kas noklusušas. Publiskās atmiņas kontekstā bažas raisa vēlme pakļaut aizmirstībai noteiktas vēstures lappuses. Arī neziņa par to esību. Abos gadījumos sabiedrība ir pakļauta bailēm, jo vairīšanās no faktiem un īstenības ir tas, kas mums ir jāpārvar, lai veidotos par tādu labklājības valsti, kas apzinās demokrātijas vērtību.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas rakstu 4. sējums atspoguļo otro daļu ziņojumiem un tematikai, kas bija atklāta starptautiskajā zinātniskajā konferencē ar tādu pašu nosaukumu 2016. gada augustā Rīgā. Tajā ietverti arī divi ziņojumi no LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas starptautiskās zinātniskās konferences Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija, kas notika 2015. gada decembrī Liepājā un kas aktualizēti un tematiski saistīti ar citiem 4. sējumā iekļautajiem pētījumiem. Atšķirībā no trešā sējuma šajā tematiskais fokuss ir vērsts uz VDK un tā piesegstruktūru personālu, šādā veidā uzsverot cilvēka lomu un drošības dienestu vēsturi kā personāliju vēsturi – personas atbildību kā obligātu publiskās atmiņas sastāvdaļu. PSRS okupācijā un konkrēti VDK pētniecībā indivīda lomas izzināšana ir atslēga izpratnei par to, kas atbalstījis un, iespējams, veicinājis varas sagrābšanu Baltijas valstīs, kas nostiprinājis PSRS okupācijas varu un kāpēc neatkarību izdevies atgūt konkrētajā brīdī.

Komisija savā darbā atbalsta zinātniskās darbības brīvību, un tas nozīmē viedokļu dažādību. Izdevumā ietverti pētījumi, kas, pamatojoties dokumentārās liecībās, sniedz vietām atšķirīgu faktu novērtējumu un terminoloģiju sarunā par VDK piesegstruktūru jēdzienu, kam īpaši veltīts komisijas 3. sējums. Šajā izdevumā ir dota iespēja turpināt zinātnisku diskusiju, kas sakņota argumentu cīņā, lai, iespējams, pavērtu ceļu plašākām sabiedrības debatēm. Viedokļu atšķirība ir demokrātijas pazīme, tādēļ cerēsim, ka arvien rūpīgāka un argumentos balstīta zinātniska izpēte ļaus nonākt pie skaidrākiem priekšstatiem par PSRS okupāciju, PSKP, VDK un piesegstruktūru lomu, nodrošinot okupācijas varu. Komisijas darbs ir ierobežots laikā, pakļauts likumdevēja noteiktajam termiņam. Kas citkārt prasītu gadiem ilgu pētniecību, šobrīd norit iespējami visīsākajā laikā. Jāveic iepriekš nepētītu dokumentu analīze, atklātais jāskata kontekstā ar teorijām un jau iepriekšējā pētniecība konstatēto. Saglabājot intensitāti, turpinot pētniecību arī pēc komisijai noteiktā termiņa, ievērojot iedibināto praksi, iespējams nākotnē panākt labus rezultātus PSRS okupācijas totalitārā režīma izpētē publiskās atmiņas laukam.
Krājums papildina izpratni par PSRS okupācijas sekām – ne tikai par politiskajām represijām, kā rezultātā ierobežotas pilsoniskās un politiskās tiesības, vai vides un kultūras pieminekļu postījumiem, bet arī kropļotu tiesisko apziņu, ekonomisko kultūru un publisko atmiņu.”

Konferences zinātniskajā redakcijas kolēģijā ietilpa Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris, komisijas priekšsēdētājs, pētnieks, redakcijas kolēģijas priekšsēdētājs, Dr. iur. Kristīne Jarinovska, komisijas priekšsēdētāja vietniece, vadošā viespētniece, Dr. hist. Arūns Bubnis (Arunas Bubnys), Lietuvas Republika, Dr. hist. Mēliss Maripū (Meelis Maripuu), Igaunijas Republika.

Krājuma autori ir M. iur., M. psych. Aldis Daugavvanags, Dr. iur. Kristīne Jarinovska, Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris, Dr. hist. Ineta Lipša, M. iur. Linards Muciņš, M. sc. comp. Ilmārs Poikāns, M. hist. Mārcis Raudis, M. hist. Marta Starostina, Dr. hist. Jānis Taurēns, Dr. hist. Gints Zelmenis. Recenzenti Dr. habil. med. Māris Baltiņš, Dr. sc. pol. Ivars Ījabs. Literārie redaktori ir Dr. philol. Ieva Kalniņa, M. sc., M. A. Ouens Maikls Maknamara. Foto: Kristīne Jarinovska, Kristīne Lindberga, Didzis Šēnbergs, autori. Elektronisko izdevumu sagatavoja Marta Starostina.

4. sējuma elektroniskā publikācija ISBN 978-9934-8587-7-2 *.pdf datnes veidā pieejama lejupielādei šeit.

Informāciju sagatavoja Marta Starostina, marta.starostina@lu.lv.
Plašāka informācija Kristīne Jarinovska, +37129777788, vdk@lu.lv.

December 31, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Tviterī par J.Rokpeļņa atzīšanos

Twitter pēc Jāņa Rokpeļņa atzīšanās: Visu cieņu tiem, kas atzīstas!

Twitter lietotāji pauduši atbalstu dzejniekam Jānim Rokpelnim par atzīšanos sadarbībā ar čeku 20.gadsimta 80.gados, izskanot tikai dažām kritiskām balsīm.

Dzejniece Liāna Langa raksta: “Visu cieņu @Rokpelnis! Pierādījums, ka LV jābūt organizētam lustrācijas procesam. Ceru, ka @Rokpelnis paraugam būs sekotāji. Cilvēki dzejnieku atbalsta un ir saprotoši, arguments par “raganu medībām” neiztur kritiku.”

Latvijas Radio žurnālists Edgars Raginskis: “Cienu @Rokpelnis atklātību un nojaušu,ka nasta,ko Jānis šos gadu desmitus nesa sevī, viņu ēda un smacēja nepajokam. Kā zaļš gurķis nejūtos nedz tiesīgs,nedz gribošs izteikt kādus autoritatīvus spriedumus. Būtu jauki,ka arī erzacpatrioti nekultu tukšus salmus…”

Rīgas domes deputāts, rakstnieks, publicists un vēsturnieks Māris Mičerevskis(Mahris Zmeycharauski): “Dziļi aizskustināja intervija ar @Rokpelnis. Paldies par uzdrīkstēšanos. Cerams ka iedrošinās citus. Jāni, patiesa cieņa!”

Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons: “Arī no manas puses cieņa @Rokpelnis par atzīšanos. Paldies! Manās acīs šādu cilvēku vērtība tika kāpj.”

Arī žurnāla “Domuzīme” veidotāji un teātra zinātniece Silvija Radzobe izsaka atbalstu Jānim Rokpelnim par atklātību. Twitter lietotāja ar segvārdu Aija Kaijaizsaka dzejniekam cieņu “par iznākšanu no skapja”, piebilstot, ka cer uz sekotājiem, jo “pirms valsts 100gades vajag izlustēties-izlustrēties”.

Twitter lietotājs ar segvārdu Mežmalis savukārt brīnās par tiem, kas neatzīstas: “Agri vai vēlu taču tāpat publicēs, @Rokpelnis vismaz izmantoja iespēju pastāstīt, kas un kā bija…”

Režisors Reinis Traidās oponē: “Dzejniekiem tas ir viegli. Aktīvajā politikā esošiem tas nozīmēs nulle iespējas tikt pārvēlētiem. Nebūs, tas nenotiks vēl gadus 10-15.”

Savukārt Palle tomēr apšauba dzejnieka motīvus, pievienojoties čekai: “Nevar būt, ka Rokpelnis nezina atšķirību starp VDK (čeku) un PSKP (ar CK, kā tās vadību), ir tomēr atšķirība starp stukačiem un partijas biedriem, kas sev veidoja karjeru esot ierindas biedrs.”

Twitter lietotājs ar segvārdu Chiulju Pussala ironizē: “Tagad mums ir divi aģenti – Andrejevs un Rokpelnis. un vēl divi komunisti – Rubiks un Ždanoka. Vairāk nav. Ā nē, vēl ir nenotveramais Ivars. 5 gab. – nav slikti.”

Jānis Rokpelnis piebilst: “Varbūt man bija arī zemapziņas motīvs – negribējās, ka Latvijas neatkarības 100gades vietā mēs trokšņaini un plaši atzīmējam čekas 100gadi; pirmajā gadā tās vadošajos orgānos bija ap 34,5% latviešu (jo vienīgā disciplinētā sarkanā karaspēka daļa Maskavā tolaik bija latdivīzija).”

Savukārt Twitter lietotājs ar neizlasāmu segvārdu atgādina – bijušajiem čekas aģentiem vēl ir laiks, līdzīgi Rokpelnim, atzīties pašiem: “Garāmejot: Visu cieņu Andrejevam, Rokpelnim, Lācim,- viņi ir pierādījums tam, ka nekas nav “jāorganizē”. Šodien publiskot savu sadarbības faktu var bez jebkādām tehniskām problēmām. Pēc 31/05/2018 nepieteikušos varēs uzskatīt par turpinošiem kalpot citai valstij. Tas arī viss.”


December 29, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

VDK aģentu kartotēkā ir 583 kultūras darbinieki

Viss raksts: http://nra.lv/latvija/232654-karlis-kangeris-vdk-agentu-kartoteka-ir-583-kulturas-darbinieki.htm


Bens Latkovskis

Kārlis Kangeris: VDK aģentu kartotēkā ir 583 kultūras darbinieki

Atkal aktualizējies čekas maisu atvēršanas jautājums, tāpēc uz sarunu par to, kāpēc ir tik liela pretestība šo maisu publicēšanai un no kuras puses šī pretestība nāk, aicinājām VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeri.

– Pirms vairāk nekā diviem gadiem jūs izteicāties, ka šis VDK dokumentu izpētes komisijas slēdziens būs kā dāvana Latvijas simtgadei. Tagad simtgade ir klāt…

– Tas tā īsti nebija domāts. Politiķi vienkārši ziņojuma beigu datumu nolika uz 2018. gadu, lai sanāk ar visiem svētkiem kopā.

– Sākotnējā doma bija veikt pamatīgu un visaptverošu pētījumu par VDK darbību Latvijā. Kas no tā ir sanācis?

– Esam pētījuši ļoti daudz. VDK dokumenti ir sadalīti starp Nacionālo arhīvu (NA) un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (TSDC), kas tagad atrodas Satversmes aizsardzības birojā (SAB). Mēs esam aprēķinājuši, ka vairāk nekā 99% dokumentu atrodas NA un tikai 0,2-0,3% ir SAB. Galvenokārt mēs esam strādājuši NA, pētot VDK darbību visā plašumā. Mūsu uzstādījums bija, ka šī darbība jāvērtē kopsakarībā ar komunistisko partiju, LKP CK un tamlīdzīgi. Ja tiktu pētīta tikai VDK, tad visa vaina par notikušo tiktu uzvelta VDK, lai gan LKP CK deva šai struktūrai pavēles. Tāpēc mēs šo jautājumu esam tvēruši ļoti plaši, pētot ne tikai VDK, bet arī citu institūciju un CK dokumentus. Kad skatām tiesas procesus, kuros pēc 1995. gada atsevišķas personas ir mēģinājušas apstrīdēt savu sadarbību ar VDK, tur ir daudz VDK štata darbinieku liecību, kurās tiek stāstīts, kā VDK izmantoja dažādas ministrijas, iestādes kā piesega organizācijas, iesūtot tur savus darbiniekus.

– Tātad pētījums top. Kad tas būs pieejams plašākai sabiedrībai?

– Patlaban mēs esam izdevuši trīs grāmatas, kurās apkopoti vairāk par 30 pētījumiem. Ceturtā grāmata tūlīt būs gatava. Tajā būs vairāk nekā 15 pētījumu uz 950 lappusēm. Nākamgad līdz 31. maijam, kad mums jānodod gala ziņojums, plānojam izdot vēl divas grāmatas. Materiālu ir savākts daudz. Cilvēki strādā čakli.

– Kur šīs grāmatas var izlasīt vai nopirkt?

– Ar to ir problēma. Mēs nedrīkstam šīs grāmatas tirgot. Daļu no pētījumiem mēs publicējam savā interneta mājaslapā. Tie, kas atnāk uz grāmatas atvēršanu, var dabūt kādu eksemplāru. Kas paliek pāri, to mēs aizsūtām politiķiem un citām personām, kuras uzskatām par svarīgām.

– Tas nozīmē, ka grāmatas ir ierobežotas pieejamības?

– Ierobežoti ne, jo internetā ir pieejami šie materiāli. Drukātā formā jā, jo šīs grāmatas tiek izdotas 200-250 eksemplāru lielā metienā. Ja mēs drīkstētu grāmatas izdot komerciālā kārtībā, tad būtu cita lieta, bet mēs to nedrīkstam.

– Vai šīs grāmatas tiek nosūtītas bibliotēkām, tajā skaitā lauku pagastu bibliotēkām?

– Visām bibliotēkām mēs nevaram izplatīt. Obligātais eksemplāru skaits nonāk Nacionālajā bibliotēkā un dažās citās lielākajās bibliotēkās.

– Tātad lasītājs lauku rajonā savā ciema bibliotēkā ar šīm grāmatām iepazīties nevar?

– Domāju, ka grāmatas ir pieejamas tikai lielākajās bibliotēkās. Mums nav tik daudz līdzekļu, lai pietiktu visām bibliotēkām. Ja mums ir kādas tikšanās uz vietas, tad atsevišķus sējumus uzdāvinām šai vietējai bibliotēkai.

– Pēdējā mēneša laikā aktualizējies jautājums par tā dēvētajiem čekas maisiem. Publicēt, nepublicēt? Ir Saeimas sen jau pieņemts likums, ka maisu saturs jāpublicē. Par ko tagad atkal šī jezga?

– Vai publicēs? Man tas tik skaidrs nav. Likumā teikts, ka mēs (VDK izpētes komisija) nāksim ar savu vērtējumu un ieteikumu, bet kā Ministru kabinets šo ieteikumu realizēs, tas jau ir cits jautājums.

– Tātad likumā nav teikts, ka 2018. gada 1. jūnijā maisi jāatver?

– Nav arī teikts, ka jāatver viss maisu saturs. To izlems Ministru kabinets pats. Tā es to likumu saprotu. Mūsu ieteikumos būs atvērt šos čekas maisus jeb aģentu kartotēku, par ko tagad visi tik dikti runā un uztraucas. Problēma ir tā, ka mēs pie tās kartotēkas neesam tikuši klāt.

– Mēs satikāmies pirms diviem gadiem, un jūs toreiz teicāt, ka neesat šo kartotēku pat redzējis. Vai tagad esat to redzējis?

– Nē, neesmu redzējis. Kā kartītes izskatās, zinu ļoti labi no citiem pētījumiem. Maizīša kungs (SAB direktors) saka un rāda mūsu savstarpējo saraksti, ka viņš aicinot, bet mēs nenākot skatīties. Jā, taisnība ir, ka viņš aicina, bet jāizlasa tā vēstule līdz galam, lai saprastu, kas tur ir teikts. Pirmkārt, mēs esam savas darbības laikā mēģinājuši noskaidrot, vai tie dokumenti (aģentu kartotēka) ir slepeni, kā mums sākumā apgalvoja, vai nav. Šā gada sākumā Maizīša kungs beidzot atzina, ka tie nav slepeni. Sākumā bija runa, ka varētu vienu vai divus pētniekus sūtīt uz SAB mītni skatīt šīs lietas. Tad parādījās prasība, ka mūsu pētniekiem jākļūst par SAB līdzstrādniekiem. Respektīvi, jāiesaistās kā aģentiem darbā. Tas mums absolūti nebija pieņemams. Tagad, sakarā ar dažādām diskusijām Saeimas cilvēktiesību komisijā un citur, esam nonākuši tiktāl, ka Maizītis piekrita – jūs varat nākt, bet jums jādabū pielaide valsts noslēpumam. Runa ir par to, ka tās ir NATO telpas, un, lai tiktu tajās telpās iekšā, vajadzīga slepenības pielaide. Aiz visa tā slēpjas zināms āķītis, ko viņi tagad uzsver un izmanto. Čekas kartotēkā ir ziņas par privātpersonām. Pēc datu aizsardzības likuma viņi tagad atsakās dot mums dokumentus, kur minēti civilpersonu vārdi. Mūsu nostāja bija – ja jau mums nerāda dokumentus, kuros ir minēti personu vārdi, tad mums tur būtībā nav ko darīt. Pats Maizītis ir vairākkārt uzsvēris, ka mums čekas maisus nerādīs. Arī 13. novembra vēstulē, ko viņš ar visiem pielikumiem nosūtīja Šadurska kungam, teikts, ka mums dokumentus, kas skar privātpersonas, nedos. Mēs to mašinēriju esam iedarbinājuši, un tagad 30. novembra vēstulē, ko esam saņēmuši 4. decembrī, Maizītis pirmo reizi piekrīt tam, ka mums dos visus dokumentus. Ja viņš saka visus, tad tur jābūt arī šiem čekas maisiem. Tāpēc līdz šim mēs esam strādājuši galvenokārt ar VDK dokumentiem, kas atrodas NA. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka no VDK dokumentu kopuma SAB atrodas tikai 0,2% vai 0,3%.

– Atteikums pielaist pētniekus pie aģentu kartotēkas tiek pamatots ar personu datu aizsardzības likumu. Kā jums šķiet – vai pie vainas tiešām ir kaut kādas likumu nepilnības, vai tā drīzāk ir ieganstu meklēšana, lai jums neļautu pie šiem maisiem tikt?

– Jā, šī atsaukšanās uz personu datu aizsardzību ir tikai iegansts, jo šis likums nosaka izņēmumu gadījumus, kuros šos dokumentus var dot. Šie gadījumi ir pietiekami plaši – ja to prasa valsts intereses, pētnieciskas intereses, sabiedrības intereses, tad šos dokumentus var dot. Tāpat ir 1995. gada Ministru kabineta noteikumi, kuros teikts, ka 20 gadus pēc VDK darbības izbeigšanās visi dokumenti kļūst pētniecībai un žurnālistikai pieejami. Tas nozīmē, ka no 2011. gada visiem VDK dokumentiem jābūt pieejamiem. Kad 2014. gadā mainīja likumu, tad tur ierakstīja 9. punktu, kurš paredz, ka drošības iestādes savās interesēs var pateikt nē, kas attiecas uz aģentiem un ziņotājiem. Tāpēc tagad rodas jautājums, vai aiz šī personu datu aizsardzības iegansta neslēpjas kaut kādas drošības iestāžu intereses.

– Acīmredzami ir nevēlēšanās jūs un visu sabiedrību kopumā pie šiem dokumentiem laist. Kāpēc tas notiek?

– Simtprocentīgi skaidri es nevaru pateikt, bet šajos gados, strādājot un redzot argumentāciju… esmu runājis gan ar bijušo SAB vadītāju Jāni Kažociņu, gan tagadējo – Maizīti, gan ar TSDC vadītāju Induli Zālīti, gan premjera Māra Kučinska juridisko padomdevēju, un izvirzās jautājums – ko mēs gala ieteikumā teiksim? Mēs sakām – aicināsim publicēt. Tad viņi saka: labi, ja iesakāt publicēt, tad jāpanāk, lai šī publicēšana neskar nevienu personu. Te izvirzās jautājums par 4. maija republiku. Toreiz 1990. gadā izveidoja 4. maija republiku, un toreizējais VDK priekšnieks tika pieaicināts Ministru kabineta darbā. Viņš strādāja Latvijas valdības labā, un viņš strādāja Maskavas labā. 1991. gadā šo sistēmu likvidēja. Mēs runājam par valsts pēctecību un nepārtrauktības doktrīnu, bet kā šajā konstrukcijā mēs ieliekam 4. maija republiku? Vai aģenti, kuri darbojās šajā starplaikā 1990. un 1991. gadā, kļuva par Latvijas republikas aģentiem vai nekļuva? Vēl ir cits jautājums. Kad 1991. gadā likvidēja VDK, kādi 30 štata darbinieki pārgāja strādāt Latvijas republikas dienestā. Vai viņi paņēma savus aģentus līdzi? Iespējams, ka šie aģenti ir arī vēlāk izmantoti, un saprotams, ka valstij viņi ir jāslēpj. Tas nozīmē, ka mūsu drošības dienestiem šīs datu bāzes ir jāizrevidē.

– Precizēsim. Cilvēkiem, kuri visās šajās peripetijās neiedziļinās un par čekas maisiem dzird vienīgi fona ziņās, rodas iespaids, ka nevēlēšanās šo maisu saturu publiskot ir tāpēc, ka tur iekšā ir augstas mūsu valsts tagadējās vai bijušās amatpersonas. No jūsu teksta izriet, ka galvenais iemesls ir nevis šīs augstās amatpersonas, bet gan krietni zemāka līmeņa, plašākai publikai nezināmi aģenti, kuri darbojās gan vecajā VDK, gan jaunajās Latvijas drošības struktūrās.

– Tas ir tikai viens aspekts. Ja mēs runājam par tām augstajām personām, tad jāsaprot, ka TSDC darbinieki jau visu to kartotēku savā laikā ir izanalizējuši, klasificējuši un tas viss būtībā jau ir izdarīts. Zālītes kungs savulaik izteicās, ka šajā kartotēkā ir 583 kultūras darbinieki no kopā 4300. Tas ir ļoti liels skaits. Jau agrāk diskusijās šis jautājums ir apspriests – vai tas nebūs sabiedrībai milzu šoks, ka tur atradīs prominentus vārdus. Šī problēma noteikti parādīsies un būs ļoti aktuāla.

– Skaidrs, ka prognozes ir nepateicīga lieta, bet kā jūs domājat – vai Ministru kabinets pieņems lēmumu šo kartotēku publicēt, vai arī turpināsies šo atrunu meklēšana?

– Ja Maizīša kungs uzliek veto un viņam likums to atļauj, tad nu redzēsim.

– Tātad jūs prognozējat, ka galīgais lēmums, visticamāk, būs nepublicēt?

– Nē, es nesaku neko, bet tāda varbūtība pastāv. Tur nav jābūt Kučinska kungam vainīgam, jo likums atļauj. Tāpēc mēs prasām atcelt šo likuma 9. punktu, kas ļauj drošības iestādēm iebilst.

– Šobrīd publiskajā telpā izskatās, ka galvenais šo čekas maisu publiskošanas pretinieks ir Maizīša kungs.

– Nē, nē. Esmu vairākkārt ar Maizīša kungu par šo jautājumu runājis, un viņš vienmēr uzsver – es daru to, ko likums saka. Ja mainīs likumu, es mainīšu savu nostāju. Pa šiem gadiem esmu manījis, ka spiediens nāk no dažādām pusēm. 2015. gada februārī mēs tikāmies ar Maizīša kungu, un viņš komisijā teica, ka viņu TDSC dokumenti neinteresē. Viņam kā SAB direktoram ir pavisam citi uzdevumi, un viņš ir gatavs šos dokumentus dot prom. Taču pēc tam sāka nākt dažādi iebildumi.

– No kurienes tad nāk šī vēlme nobloķēt maisu atvēršanu?

– Visi saka, ka maisi jātver, bet kad nonāk līdz tam, tad vienmēr parādās kādi šķēršļi. 2015. gada martā, aprīlī šī vēlme nāca galvenokārt no Tieslietu ministrijas. Tagad pēdējā laikā Tieslietu ministrija ir izturējusies ļoti mierīgi un neitrāli. Viņu pozīcija – nogaidīsim 31. maija ieteikumus un tad skatīsimies.

– Ir dzirdēta sazvērestības teorija, ka Maizīša kungam nākampavasar beidzas pilnvaru termiņš un visa šī čekas maisu lieta ir vērsta uz viņa tēla graušanu.

– Šo teoriju mēs esam dzirdējuši un arī komisijas sēdēs pārrunājuši – vai mūs nemēģina ieraut politikā un izmantot? Par to esam diskutējuši, bet skaidri pateikt, kā tur īsti ir, nevaram. Šī lielā ažiotāža, kas sacēlās, radās tikai tad, kad mēs prasījām Godmaņa tiesas lietu un atklājās, ka tā ir pazudusi. Mums nekāda nodoma kaut ko sacelt kājās nebija. Viss izauga no šī pieprasījuma.

– Varbūt Godmaņa lieta nav vienīgā, kura pazudusi?

– Nezinu. Līdz šim praksē nav bijis līdzīgs gadījums. Visu, ko esam meklējuši, esam atraduši.

– Kas tur īsti ir ar Godmani?

– Godmanis jau bija maisos, un 1998. gadā viņš pats pieprasīja tiesā, lai viņa lietu pārbauda. Tiesa atzina, ka Godmaņa kungs nav sadarbojies un viņa kartīti VDK darbinieks ielicis bez viņa ziņas. Tā bija tiesas versija. Mēs lietu pieprasījām, jo gribējām paskatīties tiesas materiālos, ko ir liecinājuši bijušie VDK štata darbinieki. Šajās liecībās viņi daudz ko pastāsta par VDK darba praksi.

– Cik reāla ir iespēja, ka cilvēks ir kartotēkā ielikts bez paša ziņas?

– Lai cilvēku atzītu par aģentu un viņš nonāktu aģentu kartotēkā, bija jāizpilda diezgan stingri priekšnosacījumi.

– Vervētājs nevarēja pierakstīt uzvārdus tikai tādēļ, lai pildītu aģentu plānu un saņemtu prēmiju?

– Nē. Viņš savā ziņojumā varēja visu ko sarakstīt, bet lai kādu ieliktu kartotēkā ar ierakstu aģents… vispirms jau bija kartīte ar ierakstu – kandidāts. Pēc tam vēl bija pārbaudes, un vadītājam bija tā vervēšana jāapstiprina. Tā ka tik viegli aģentu kartotēkā nonākt nevarēja.

– Čekas maisu, VDK mantojuma cilāšana un pārcilāšana ilgst jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Kādas iespējas jūs redzat šim jautājumam reizi par visām reizēm pielikt punktu?

– Mēs esam par atklātību. Sabiedrībai ir jābūt pieejamiem visiem komunistiskās sistēmas dokumentiem, ieskaitot VDK aģentu kartotēku. Šī kartotēka nav vienīgais strīdus objekts. Ir ārzemju viesu uzskaite, ko, iespējams, arī negribēs rādīt, jo tur ir personu dati. Latvijas republikas izveides laikā pārejas periods bija plūstošs. Kompartija saplūda ar Tautas fronti. Nevarēja precīzi pateikt, kādā politiskajā sistēmā dzīvojam – vēl vecajā vai jau jaunajā. Ir jau laiks to saiti ar pagātni pārcirst galīgi.

– Vai priekšlikums pārcelt aģentu kartotēku no SAB uz NA būtu risinājums?

– Jā, to mēs vienmēr esam prasījuši. Tad arī Maizītim nebūtu jālauza galva.

– Trūkst vienīgi politiskās gribas?

– To esmu vienmēr uzsvēris. Ja būtu politiskā griba, tad visu varētu atrisināt. Esam vairākkārt aicinājuši visiem sasēsties kopā un izrunāt. Šādas sēdes jau ir bijušas. Esam sēdējuši kopā ar Maizīša kungu, NA vadītāju, Tieslietu ministrijas pārstāvi un tamlīdzīgi. Esmu iesniedzis priekšlikumus, kā risināt arhīva jautājumus, un it kā nav iebildumu, bet beidzas sēde, un politiķus tas vairs neinteresē.

December 27, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne

Ivars Līdaka. Mazās piezīmes
Latvija, tauta, valsts, vēsture, patriotisms, taisnība, neatkarība


https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/25/nekrievu-genocida-raksturigakais-gadijums-agapitovas-naves-nometne-dazadu-rakstu-apkopojums/#more-2400


Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.


(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1989.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.


Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros,vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Vairāk prātā iespiedušās Baranovska pārdomas par to, ka izturīgāki Agapitovā bijuši ticīgie, domājams, palīdzējusi paļāvība un apziņa, ka NKVDešņiki tomēr nav dievam ne tuvu. Šo pēc tam esmu daudz apcerējis, un tas man ir palīdzējis kāpt uz garīgu meklējumu, vēlāk jogas takas. Atceros arī viņa pārstāstītu Igarkas folkloru, kā vairāki deportētie mēģinājuši bēgt (lai gan visapkārt pustundra, taiga) un kā tie cits citu naktīs uzmanījuši – ja iemigsi, kļūsi par pārtikas produktu palikušajiem. Stāstīja arī par līķiem Agapitovā ar nocirstiem locekļiem. Atceros, ka uz kuģīša Jermakovas braucienā kāds pārkrievojies Igarkas latvietis mani iesauca kajītē, ielēja tēju,prašņāja par Daugavpili, no kurienes esot, un neuzkrītoši mēģināja kaut ko izvilināt, droši vien savu čekas priekšnieku sūtīts. Smieklīgākais, ka Baranovskis jau iepriekš vieglu mājienu bija devis, tomēr man tas pielecis nebij. Piesardzīgs tomēr biju lai vai kā, gan Latvijā, gan īpaši ekspedīcijā. I.L.)

Patiesība par Agapitovo. Leopolds Baranovskis. Iespiests avīzē ‘Aizpolāres Komunists’ 09.08.1990

1942.gadā no 15. līdz 22.septembrim (L.Baranovskim tobrīd 16 gadi) no pasažieru tvaikoņiem ‘Ordžonikidze’, ‘Staļin’ un ‘Marija Uļjanova’ apmetnes Agapitovo krastā tika izsēdināti 483 dažādu tautību specdeportētie, kas savākti no dažādiem Krasnojarskas apgabala rajoniem, uz kuriem deportēti no viņu pastāvīgajām dzīves vietām 1941.gadā.

Viņu vidū bija 316 cilvēki no Pievolgas, 113 no Latvijas un 54 cilvēki no Ļeņingradas apgabala. Pēc nacionalitātēm: Pievolgas vācieši -316, latvieši – 96, žīdi – 12, poļi -3, krievi -2 un somi 54.

Kas toreiz bija Agapitovas apmetne? Tur bija viena istaba ar palīgtelpām. To izmantoja zvejnieki, kuri ieradās uz sezonas zveju un piederēja Plahino apmetnes kolhozam ‘8.marts’. Izsēdināšanas dienā tur beidza vasaras zveju Gavriils Prokopija dēls Vlasjevs ar sievu.

Pēc pirmās pārvietoto partijas izsēdināšanas šī ģimene savāca savas mantas un pārbrauca pār Jeņiseju uz Plahino. Krastā izmestie cilvēki tika pamesti pilnīgi un galīgi savam liktenim bez mazākām izredzēm, ka tuvākajās dienās viņu liktenis noskaidrosies.

Starp Pievolgas vāciešiem bija arī Vissavienības komunistu (boļševiku) partijas biedri. Viens no tiem – Andrejs Andrejevičs Foos uzņēmās iniciatīvu cilvēkus iekārtot.

Līdz 1943.gada vasarai šī nolemto apmetne neredzēja nevienu pārstāvi ne no Padomju varas, ne no partijas orgāniem, ne pat no speckomandantūras pārstāvjiem, kas šķita jau pavisam savādi.

Zvejnieks Vlasjevs bija atstājis vienu no airu laivām, kas tika izmantota sakaru uzturēšanai ar Plahino nometni (Ilmāra Knaģa bērnības pirmais izsūtījums), kas atradās divpadsmit kilometrus augšup pa Jeņiseju.

Trešajā dienā pēc izsēdināšanas no tvaikoņa ‘Ordžonikidze’ 1942.gada 18.septembrī sāka dalīt pa simts gramiem miltu uz katru cilvēku dienā. Tā turpinājās līdz 10.oktobrim. Jau sen katru rītu zemi klāja sarma.

Cilvēki ar maziem bērniem mitinājās tuvāk ugunskuram. Daži mēģināja uzmeistarot kaut ko līdzīgu teltij, izmantojot šim mērķim segas, lakatus, palagus.

Tad arī paklīda baumas, ka no Igarkas izgājusi barža ar produktiem un teltīm, un ka kuteris velk divus plostus (плотоматки) ar baļķiem un zāģmateriāliem zemnīcu un baraku būvēšanai.

Par īstenību baumas pārvērtās 15.oktobrī. Cilvēki ķērās pie izkraušanas augstajā krastā. Atvestās teltis tūlīt uzslēja. Katrā no tām sagāja 150 cilvēki. Vienīgais siltuma avots un virtuves pavards teltī bija pielāgota tukša muca. 23.oktobrī uzkrita pirmais sniegs. To sagaidījām jau teltīs. Uz to brīdi sākās jau pirmie zaudējumi. Necilvēcīgie dzīves apstākļi pirmkārt skāra zīdaiņus un mazākos bērnus. Smago un skumjo bojā gājušo sarakstu Agapitovā atklāja: Kem’i Jakovs, Amālija un Emīlija – no sešiem līdz trim gadiem, Erliha Ella, kura bija nodzīvojusi nepilnu gadiņu, Bārtuļi Berta, Viktors, Roberts visi līdz četriem gadiem, Štoppels Rondalts, Kellers Ivans un Emīlija līdz diviem gadiņiem, Grāvīte Olga, Kazaka Izabella, mans brālis Anatolijs – visi līdz gadiņam, un daudzi citi. Pirmajā Agapitovo mēnesī vien no bada un dzīves apstākļu dēļ gāja bojā 34 cilvēki. Kad vienā zvejnieku būdiņas galā atvēra veikalu un sāka pēc saraksta izsniegt produktus, radās cita problēma: cilvēkiem nebija naudas, par ko nopirkt pat šo trūcīgo devu.

Memoriālā plāksne mūžīgā sasaluma muzejā Igarkā

Sākās pirmie sali. Uz novembri bija jau 40 grādu sals. Lielajam vairumam ziemas apģērba nebij. Kvēlojošā muca spēja sasildīt vien pavisam tuvu laukumu. Bet barības, galvenokārt vārīta ūdens uzsildīšanas grūtības katra ģimene risināja pati, uzturot rindu pie mucas uzkarsētās vietas.

Tad cilvēki, kuri vadīja jaundibināto arteli ‘Sarkanais Oktobris’ (Красный Октябрь – varens nosaukums!), pārliecinājušies, ka līdz pavasarim teltīs spēs izdzīvot tikai daži cilvēki, ņēmās būvēt zemnīcas. Brigādēs organizētie cik necik apģērbtie un apautie cilvēki ķērās pie zemnīcu rakšanas un baļķu vilkšanas no plostiem augstajā nogāzē.

Uz 1943.gada 1.janvāri sākās zemnīcu būve. Tajās siltuma avots atkal bija dzelzs muca. Par kārtīgu mazgāšanos, veļas mazgāšanu nevarēja būt ne runa. Pirts nebija. Ūdeni nesa no Jeņiseja, un tā ļoti trūka, jo izbadējušies cilvēki ceļu līdz āliņģim un atpakaļ veica stundas laikā.

Īpaši smagi klājās tiem, kuri izbeidza cīnīties par izdzīvošanu. Viņiem iestājās apātija, vienaldzība pret apkārtējo. Šāds liktenis skāra vairākas ģimenes.

Decembra sākumā izveidoja maizes ceptuvi un sāka cept maizi. Bet tā bija vien daļa no pasākumiem, kas nepieciešami elementāru apstākļu radīšanai.

Sakari ar Plahino bija neregulāri. Bet ar Igarku tos uzturēja tikai arteļa priekšsēdētājs, un arī viņš turp izbrauca 2-3 reizes pa visu ziemu. Pa visu ziemas periodu – neviena avīze, neviena vēstule. Pilnīga izolācija. Nolemtība. Bezcerība.

Cilvēku zaudējumi kļuva par ikdienišķu lietu. Nevienu nesatrauca elementāra bēru rituāla neesamība. Jau pirms lielajiem saliem netālu no apmetnes bija izrakta liela bedre mirušo apglabāšanai. Uz 1943.gada pavasari kopējie zaudējumi Agapitovā sastādīja 182 cilvēkus. No tiem Pievolgas vācieši -110, latvieši – 48, žīdi – 1, somi – 23.

Lūk, ar tādu bēdīgu iznākumu Agapitovas specdeportētie sagaidīja 1943.gada pavasari. Dabiski, ka galvenais zaudējumu iemesls bija bads, kas bija visus novedis līdz galējam spēku izsīkumam; arī slimību pamatā bija bada sekas. Decembrī atvērtais medpunkts, kurā strādāja feldšers, praktisku palīdzību sniegt nespēja. Pavasarī dzīvi bija palikuši vienpadsmit 18-gadīgi un vecāki vīrieši. Tas vēlreiz apstiprina, ka galvenā ciešanu daļa gūlās uz sieviešu pleciem. Un tomēr, daļa sieviešu šajos vissmagākajos apstākļos spēja palikt dzīvas un saglabāt pusi bērnu.

Tagad atgriezīsimies nedaudz atpakaļ, uz to periodu, kad visi šie cilvēki, kuri pamatā bija cieši saistīti un pazina zemkopību un zemnieku darbus, sākotnēji izsūtīti uz Krasnojarskas apgabala lauku ciemiem, tika pārsūtīti uz Galējiem Ziemeļiem. Cauri spīdēja tiešs un galvenais uzdevums: iznīcināt nevēlamus un neērtus tādu tautību cilvēkus, kuras tika turētas aizdomās iespējamā nepatikā par esošo režīmu. Tāda bija staļinisma nacionālā politika: varmācība, iebaidīšana, fiziska iznīcināšana.

Zaudējumi bija lieli, un Agapitovo vien nesaskatāms graudiņš varmācības atvarā. Laimīgā kārtā mūsu (Igarkas) reģionā tādu nometinājumu nebija daudz. Zaudējumi bija Pogorelkā, Suharihā, Deņežkino (Погорелка, Сухариха, Денежкино), uz kurieni bija izsūtīti pat grieķi, kalmiki un citi.

Jā, mūsu pilsētai un rajonam kopš pirmajām dibināšanas dienām iekrita ne jau labākā daļa: izsūtīto, ekspropriēto ģimeņu no Austrumsibīrijas apgabala straume turpinājās līdz 1957.gadam.

Pa šo laiku mūsu apvidos bija vairāki desmiti tūkstošu darba deportēto un specdeportēto (труд- и спецпереселенцев), daudziem no tiem mūsu apgabali kļuva par pēdējām piestātnēm uz zemes.

Tagad, kad pagājis tik ilgs laiks, kad ir atmaskoti vainīgie, atjaunotas cietušo tiesības – vai vajag uzvandīt bijušo? Vajag, noteikti vajag, kaut vai lai neļautu tam atkārtoties nākotnē. Domāju, ka Agapitovu pārdzīvojušie, viņu bērnu un mazbērni, kuri tagad dzīvo mūsu pilsētā, mani atbalstīs.

1990. gada augustā Ilmārs Knaģis kopā ar režisoru Ilmāru Piparu un avīzes Atmoda žurnālistu Ilmāru Latkovski Agapitovas apmetnē Jeņisejas upes krastā uzcēla lielu priežu koka piemiņas krustu bojāgājušiem represiju upuriem (Laiks, Nr.29, 25.07.2009)

Leopolds Baranovskis vidū, igarkietis V.A.Pavlovs un kalmiks B.O.G.Kaminovs Šušenkā 1980.gada aprīlī.

http://gapeenko.net/will-live/5974-pravda-ob-agapitovo.html

===========

… Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu apgabali ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941.gadā, kad kopā ar 4 tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju.
Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, izglābās ap 60 cilvēku, to skaitā 6 latviešu bērni-Biruta Kazaka, Pavels Kliesbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas. …

http://sibirijasberni.lv/2010/07/

==========

Ruta Jankoviča. Dzimusi 1922.gadā Liepājā1941.gada 14.jūnijā arestējuši tēvu. Kopā ar māti Natāliju Viktorovnu Jankoviču un brāli Juriju deportēta uz Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajonu. 1942.gada jūnijā nokļuvusi specnometinājumā Dudinkas rajona ciemā Ustj-Hantaika. No viņas dienasgrāmatas:

“17.01.43. Ustj-Hantaika. Sals zem 50 grādiem. Zvirbuļi krīt lidojumā. No glāzes augšup uzsviests ūdens krīt lejā šķindot kā ledus lodītes. Bet cilvēki? Cilvēki mirst zemnīcās.

22.01.43. Jau ir tikai mīnus 25—30 grādi. Mamma no rīta līdz vakaram skrien pa zemnīcām un ceļ cilvēkus no nārām un dzen ārā, apziež slimo no cingas asiņojošās kājas. Nacionāļi (nekrievi) uz mammas lūgumu atveduši no meža tundras egļu skujas. Visi dzer rūgto uzlējumu pret cingu. Bet līķi, līķi veselām ģimenēm ik dienas. Ir atnākušas baumas, ka Agapitovas un Nikoļskas apmetnēs apmiruši visi…

27.07.43. No Igarkas (130km) ir atgriezušies trīs somi, kuri aizbēguši un četros mēnešos tur labi nopelnījuši. Bet galvenais – viņi izstāstīja baisu traģēdiju:

“Redzot Hantaikā savu bezizejas stāvokli un tuvo nāvi no bada un aukstuma, mēs novembra sākumā slepus devāmies uz Igarku, lai tur sapelnītu naudu un nopirktu apģērbu un pārtiku. Mūsu ceļš veda gar Jeņiseja labo krastu pa ledu. Agapitovas apmetnē (45km) atradām telšu pilsētiņu, kur 30-vietīgās teltīs gulēja pie kārtīm un pakaišiem piesaluši cilvēki, galvenokārt sievietes un bērni, mazāk večuki. Teltīs nav dzelzs krāsniņu, nav redzama malka un vispār ļaužu masas dzīvības pazīmes. Apstaigāt visas teltis mums bija baisi – visapkārt līķi. Un tomēr kādu “dzīvo skeletu” atradām un no tā uzzinājām, ka turp tieši pirms Jeņiseja aizsalšanas ar tvaikoni atgādāti apmēram 500 cilvēki, galvenokārt Pievolgas un Baltijas vācieši. Cilvēkiem iedotas tikai teltis – ne krāsniņu, ne skursteņu, ne cirvju un zāģu malkas gādāšanai un galvenais – bez pārtikas. Būtībā cilvēki norakstīti pavisam. Un iznākums – viņi badā nomiruši un sasaluši. Mēs gandrīz rāpus tikām līdz Igarkai un par Agapitovā redzēto ziņojām NKVD speckomandantūrai. Komandants, mūs uzklausījis, vaicāja: “Bet vai dzīvie tur vēl ir?” No sarunas sapratām, ka Agapitovas apmetnē nogādātais speckontingents ir vienkārši varas “aizmirsts” un izmests no novērošanas. Kā tur nu bijis, varas vainas dēļ bojā gājuši apmēram 500 cilvēki.”

https://www.novayagazeta.ru/articles/2011/01/19/7258-devochki-podrostki-ot-goloda-s-edali-sebe-paltsy

============

Izsūtījumu rajonos nācās dažus – tiesa, zemus amatus uzticēt specdeportētajiem, pastiprinot viņu novērošanu no Iekšlietu ministrijas (MVD), kā arī Valsts drošības ministrijas (MGB) puses. Vienā iejūgā tagad lika specdeportēto – kolhoza priekšsēdētāju – un speckomandantu, pie kura priekšsēdētājam bija tāpat kā visiem ik mēnesi jāatrādās. Izveidojās, mazākais, dīvaina situācija: lai izbrauktu, piemēram, uz attālu ezeru, priekšsēdētājam katru reizi jāiet pēc atļaujas pie komandanta.

Bet tas bija atklāts no augšām provocēts genocīds. Pārvietot aiz Polārā loka bez tēviem atstātas materiāli izputinātas ģimenes, izsēdināt mežonīgās vietās, kuras nevar saukt pat par lāču nostūriem, piespiest sievietes iet ledainā ūdenī, nolemt viņas ar bērniem badam un nāvei – vai tā nav ieprogrammēta fiziska un morāla cilvēku iznīcināšana, no kuriem pat pēdām nebija jāpaliek?!

Andrejs Bahs, kurš izsūtīts uz Jeņiseja lejteci un 1946.gadā iecelts par no specdeportētajiem piespiedu kārtā izveidota kolhoza priekšsēdētāju, ir stāstījis: “Izņirgāšanos par vāciešiem, latviešiem un citu tautību izsūtītajiem neviens netraucēja, pretēji, veicināja. Notika tā, ka atbrauc uz kolhozu vadība no rajona vai pat apgabala un liek man paša rokām cilvēkus iznīcināt. Saka: dzen tu viņus visus vētrā un salā ūdenī. Jo vairāk viņu nomirs, jo, sak, labāk. Kāds cinisms! Sēd pie mana galda, ēd tikko par kolhozniekiem pataisīto sazvejotās zivis, dzer šņabi un vēl māca. Vai nu viņiem nebija ne pieklājības ne prāta, vai viņiem atklāti bijis norādīts kā ar mūsu “kontingentu” rīkoties. Bet es taču esmu tāds pats vācietis kā viņu pārējie upuri… Nav grūti iedomāties, kādas runas viņiem bija ar drauģeļiem citos kolhozos, kur cilvēki mira kā mušas. Un gali ūdenī! Nudien, kā Bībelē teikts: “Kā nav, to nevar saskaitīt…””

Viņa (Johannesa Bartuli) ģimeni izsūtīja uz dziļu Krasnojarskas apgabala Partizanskij rajonu, bet 1972.gada septembrī kopā ar citiem spaidu upuriem pārsvieda uz Galējiem Ziemeļiem. Tagad nevienu Dzimtenes nodevībā, spiegošanā un diversijās apsūdzēt nevajadzēja – pietiekams noziegums bija pati birka “vācietis specdeportētais”, kas nozīmēja visus grēkus kopā. Šīs izsūtīto partijas liktenis bija vēl smagāks kā iepriekšējām – viņus uz Jeņiseja lejteci nogādāja tādā laikā, kad pat milzīgā apgabala dienvidu apvidos jau iestājas aukstums.

Pirmo grupu izsēdināja Igarkā, pārējos veda tālāk uz ziemeļiem. Lielāko partiju – 750 cilvēkus – bija jāizsēdina Nosovas apmetnē, 45 kilometrus no Igarkas lejāk pa upi. Bet izvērsās vētra ar lietu un sniegu, kā tas nereti mēdz būt šajos platumos rudenī. Neraugoties uz kuģa komandas neatlaidīgām pūlēm neizdevās tādos laika apstākļos pietuvoties krasta smilšainajai sērei. Nācās kuģot tālāk. 60 kilometrus tālāk, Plahino, izsēdināja vēl 150 cilvēkus.

Kur likt pārējos izsūtītos, izlēma viņus pavadošie NKVDešņiki. Lai ātrāk tiktu no tiem vaļā, viņi “kontingentu” atstāja pirmajā vietā, kur izdevās piestāt aizvēja krastā. Tāda vieta izrādījās Agapitovo, kurai bija liktenīga loma 750 cilvēku dzīvēs, kuri sastādīja pēdēju atvesto (Nosovai paredzēto) partiju.

Bez apmetnes pie upes nosaukuma Agapitovā nekā nebija, izņemot vientuļu kuģu ceļa uzrauga Boļšakova mājeli. Kails krasts bez meža apaudzis ar panīkušu krūmāju un grīsli, kas bagātīgi aizputināts ar svaigu sniegu. Sievietes ar bērniem izlika trijās milzīgās teltīs, kas bija “katram gadījumam” paņemtas līdz Igarkā. Kuģa krāmos atrada arī vairākas skārda krāsniņas. Ģimenes, kurās bija vīrieši – tajās bija 9 pieaugušie un 17 pusaudži – nogāzē kala bedres zemnīcām. Pārējie sāka no krastā izmestiem kokiem, meldriem un grīšļa veidot garas teltis uz vairākām ģimenēm. Strādāja kā skudras, ar pēdējiem spēkiem, jo zināja: bargā ziema par katru nokavēto brīdi sodīs ar nāvi.

Pirmos 2 mēnešus cilvēki kaut kā turējās, bet ar decembri sākās vispārēja slimošana: cinga, saaukstēšanās, bada distrofija. Mira viens pēc otra. To, kuri vēl spēja kustēt, darbs bija pa ragavu iebrauktu taku vilkt līķus no sava mitekļa uz “ziemas kapsētu”. Uz 1943.gada pavasari Agapitovā bija palikusi tikai trešā izsūtīto daļa.

Par agapitoviešu nelaimīgo likteni zināja visā apkārtnē, tikai palīdzēt, pat radiniekiem, nekādi nevarēja – paši šo īpaši auksto, smago 1942/43 gada ziemu izdzīvoja ar lielām grūtībām un cilvēku zaudējumiem. Un taču – vai tad tikai agapitovieši cieta un mira necilvēcīgajos apstākļos? Nāve tajos gados visa Vidusjeņiseja un Ziemeļjeņiseja krastos vāca bagātu ražu.

Plahinā tomēr bija vieglāk, stāstīja J.Bartuli. Tur bija vecs pamests tirdzniecības kantoris kažokādu pieņemšanai, pie tā liels šķūnis un divdzīvokļu māja, kurā dzīvoja vienīgais iedzīvotājs visā ciemā – vientuļais večuks Borovickis, no bijušajiem (agrāk izsūtītiem)“kulakiem”. Izvietojās ar lielām grūtībām, bet arī tā bija milzu laime: vismaz jumts virs galvas.

Tomēr, teica Johanness, prieks bija īss. Nākošajā dienā pēc ierašanās viņus izdalīja pa darbiem. Viņu nosūtīja zvejot ar 600 metrus garu vadu (lielākais tīklu veids). Katrā maiņā strādāja pa 12 cilvēkiem. Basām kājām, ūdenī līdz viduklim, pufaika uzsieta augšā, lai neizmirkst. No rīta līdz vakaram – viens un otrs ir ziemeļu polārajā izpratnē nosacīti, jo dienas jau gandrīz nebija. Bet pa Jeņiseju jau nāk vižņi, kopā sasalst ledus laukumiņi un kunkuļi. Tātad drīz upe aizsals… Bet vissliktākais tādā laikā ir vadu celt ārā no ūdens, kailām rokām to ledainā vējā salikt lielajā laivā. Ūdenī tomēr siltāk. Mainījās: kam paveicas, tas lien ūdenī. Tā līdz 4.oktobrim zvejojām ar vadu, bezmaz galu dabūjām…

“Pēc tam savāca mūs, jaunatni, 8 cilvēkus: mani, Grasmik Mariju, Giļ Jekaterinu, Kem Kostju, Heinc Rihardu, vēl bija Roza (uzvārdu neatceros) – tie bija vācieši. Latvieši: Zariņa Inta ar māti, bet trešo latvieti esmu aizmirsis. Braucām ar laivu uz Nosovu – 50 km pa Jeņiseju, pretim ledājiem. No turienes mūs 18 kilometrus veda uz Ostjackas ezeru, kur apmetusies Tokareva Gordeima brigāde. Visiem kopā mums bija jāizlaiž 300 metrus garš vads – sākumā Mazajā Morgunova ezerā, tad Tunguskas ezerā.”

http://www.sakharov-center.ru/asfcd/auth/?t=page&num=1191

============

Ilmārs Uzāns. Jelgavas Ziņotājs, Nr.163, 14.10.1989

… Igarkā vēl dzīvo viens no pēdējiem 1941.gadā izsūtītajiem latviešiem, Igarkas goda pilsonis Leopolds Baranovskis, kurš tur nokļuvis 14 gadu vecumā. Par atgriešanos dzimtenē viņš saka tā “Pie mums veidojas tiesiska valsts. Mani šurp atveda mazgadīgu un tagad, jau kā pensionāru būtu jāaizved atpakaļ, no kurienes atveda. Vai es to brīdi sagaidīšu, rādīs nākotne.”
Aiz Igarkas ar lielu interesi gaidīju, kad ieraudzīšu Jerominu, 50 kilometrus no Igarkas uz ziemeļiem. Tur mūs izsēdināja krastā 1942. gada jūnijā. Bija tikai viena zvejnieku būda, un tajā mēs apmetāmies, 30 izsūtītie. Bet tagad tikai neliels klajums. Vēl pēc 20 kilometriem bija Plahinas sādža, kur mūs nometināja vēlāk. Bija kādas 20 mājiņas un veikals, tagad saskaitīju tikai četras mājiņas un, kā stāstīja, bez iedzīvotājiem.
Plahina kādreiz bija zvejnieku kolhoza ‘8.marts’ centrs. Kolhoza priekšsēdētājs Ipolits Petrovs bija priekšgalā, lai gan viņš ne rakstīt, ne lasīt nemācēja, prata tikai parakstīt uzvārdu.
Tālāk uz ziemeļiem pēc 12 kilometriem Jeņiseja labajā krasta atradās bēdīgi slavenā Agapitova.
1942. gada oktobrī tur izsēdināja daudz Pievolgas vāciešu un arī vairākas brigādes latviešu, kaut krastā bija tikai viena mājele. Tur ierīkoja zvejnieku kolhoza kantori. Visus atvestos izvietoja teltīs, lai gan oktobrī jau sākas sniegs un sals. Тā izsūtītie ar maziem bērniem dzīvoja teltīs, kaut sals bija jau līdz -40°C. Paši sev cēla “zemļankas”, un tie bija laimīgi, kuri pirmie nokļuva ieraktajos mitekļos. Тā kā no Latvijas izsūtītajam ģimenēm visi vīrieši bija atdalīti un nosūtīti uz Vjatlagas lāģeriem, visus darbus vajadzēja veikt sievietēm un pusaudžiem.
No bada, sala, drausmīgajiem dzīves apstākļiem ļoti daudzi slimoja un mira. Bet zeme bija pilnīgi sasalusi, un vēl dzīvajiem nebija spēka mirušos aprakt, tos krāva viena vietā un tikai pavasarī apglabāja. …

===========

“Dod norakstīt, fašiste”. Svetlana Hustika

Polina un Aleksandrs Baueri jaunībā

Lielā Tēvijas kara sākumā valstī notika viena no masveidīgākajām Pievolgas vāciešu deportācijām. Apmēram 3 miljonus cilvēku izsūtīja aiz Urāliem. Tikai uz Krasnojarskas apgabalu vien bija izsūtīts 77 000 vāciešu. Aleksandram un Polinai (domājams, Paulinai) Baueriem nebija paveicies: viņi nokļuva apgabala ziemeļos, kur izdzīvot izdevās nedaudziem.

“Par speckontingentu vienkārši aizmirsa”

1941.gadā spalgā salā Taimiras pussalas Agapitovo apmetnē Krasnojarskas apgabalā izkrāva 500 deportētos vāciešus, somus un latviešus. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka visi gājuši bojā. Agapitovas apmetne atrodas Taimiras pussalas pašā dziļumā, tā ir pati pēdējā piestātne. Līdz tuvākajām apdzīvotām vietām ir ļoti tālu, palīdzību lūgt nav kam. Krasnojarskas apgabala biedrības ‘Memorial’ priekšsēdētājs Aleksejs Babičs ilgi bija pārliecināts, ka 1941.gadā Agapitovā neviens no deportētajiem dzīvs nav palicis.

– Bet reiz pie manis vērsās sieviete vārdā Polina Bauer, – stāsta Aleksejs Babijs. Viņa meklēja ziņas par savu tēvu, kurš 1941.gadā deportēts no Pievolgas kopā ar ģimeni. Pārsūtīšanas punktā Krasnojarskā viņš nav uzsēdināts uz tvaikoņa kā sieva un bērni, bet nosūtīts strādāt meža ciršanā. Polinai tajā brīdī bijuši tikai 3 gadiņi, tēvu viņa vairs nav redzējusi. Vaicāju, kurp tieši Polina ar māti nosūtīta. Viņa atbildēja: “Agapitovo”. Teicu: “Nevar būt! Tur taču neviens neizdzīvoja”.

Gandrīz neviens, no 500 cilvēkiem labi ja 70, – stāsta Polina Bauere, – un lūk, mēs ar vīru esam starp izdzīvojušajiem. Viņam tad bija 7 gadi. Tur mēs viens otru, protams, nezinājām. Satikāmies un apprecējāmies vēlāk Igarkā, kurp izveda izdzīvojušos. Tā mūs liktens iznēsāja.

Polinas Baueres stāstam bija grūti noticēt. Krasnojarskas ‘Memoriāla’ arhīvos ir latvietes Rutas Jankovičas dienasgrāmata, kura 1941.gadā kopā ar māti un brāli deportēta uz Dudinkas rajona ciemu Ustj-Hantaika (Усть-Хантайка). Lūk ko viņa ir rakstījusi savā dienasgrāmatā: “No Igarkas atgriezās trīs somi un stāstīja drausmīgu stāstu par to, ka “Jeņiseja upes labajā krastā Agapitovas apmetnē mēs ieraudzījām telšu pilsētiņu, kur gulēja pie kārtīm un pakaišiem piesaluši cilvēki, galvenokārt sievietes, bērni un mazāk veci vīrieši. Teltīs nebija ne krāsniņu, ne malkas, visapkārt līķi”.

Agapitovā nogādāto speckontingentu vara bija vienkārši “piemirsusi”

Somi stāstīja, ka viņiem tomēr ir izdevies atrast kādu “dzīvu skeletu”, no kura viņi uzzinājuši, ka uz Agapitovu tieši pirms ledus apstāšanās pa Jeņiseju ir nogādāti apmēram 500 cilvēki, galvenokārt vācieši no Pievolgas un Baltijas. Šiem cilvēkiem iedotas tikai teltis. “Mēs tikām līdz Igarkai un par redzēto paziņojām NKVD speckomandantūrā. No sarunas sapratām, ka uz Agapitovu nogādāto speckontingentu vara bija vienkārši “aizmirsusi”. Četrus mēnešus vēlāk atpakaļceļā Agapitovā nevienu dzīvu dvēseli nesatikām”, – atcerējās somi, par kuriem savā dienasgrāmatā rakstījusi Ruta Jankoviča.

Bijušie vācieši šajā telšu pilsētiņā ir brīnumainā kārtā palikuši dzīvi.

​”Līdz neko neņemiet, tas nav uz ilgu

Aleksandrs Bauers atceras, kā 1941.gadā visu viņu Pievolgas vāciešu ģimeni – 10 cilvēkus – izdzinuši no mājām, iesēdinājuši ratos un aizveduši uz staciju.

– Teica: “Neko līdz neņemiet, tur visu iedos, tas nav uz ilgu, kamēr beigsies karš”, – atceras Aleksandrs Bauers. – Mēs tā arī tukšā izgājām no mājām. Stacijā mūs iekrāva preču vilcienā, ar ko vadāti lopi. Vilciens aizgāja pa dienvidu atzaru, caur Alma-Atu uz Krasnojarsku. Kamēr braucām, iestājās aukstums, navigācija beidzās, un cilvēkus izvietoja pa ciemiem. Nākošā gada vasarā mūs savāca upes stacijā un iekrāva tvaikonī ‘Josif Staļin’.

Kā teica Aleksandrs, cilvēki nav informēti, kurp viņus ved. Bijis zināms tikai, ka tvaikonis iet uz ziemeļiem. Kuģis bijis piekrauts līdz pēdējam, 7 gadīgajam zēnam tas īpaši palicis atmiņā. Baueru ģimene gulējusi lejā pie trapa. Palaikam tvaikonis apstājies un izkrāvis cilvēkus.

Vīrieši metās rakt zemnīcas, bet zeme ir mūžīgais sasalums, lāpsta tika vien līdz pusmetram

– Apmēram pēc pusotras nedēļas, 15.septembrī pienāca mūsu kārta. Bija rāma skaidra saulaina diena. Mēs izgājām krastā un apjukām. Visapkārt ne dvēseles. Mednieku būdiņa, kurā dzīvojis zvejnieks vārdā Agapitovs, un noliktava ar zvejas rīkiem. Tāpēc apmetne tā arī nosaukta – par Agapitovo, stāsta Aleksandrs Bauers. Izkrāva vairākus simtus cilvēku, izmeta viņiem dažus maisus ar putraimiem un miltiem (5 metrus no ūdens. Šeit un tālāk A.Baurea atmiņās frāzes no ‘Новая газета’ 65-2015). Ne silta apģērba, ne citu produktu, ne trauku nebija. Nākošā dienā uzpūta ziemelis, un uzplūdos maisi samirka. (Kad ūdens atkāpās, produktus atvilka tālāk. Tie sasala un tika atcirsti gabaliem. No Plahinas atdzina vīrus, tie raka zemnīcas) Vīrieši metās rakt zemnīcas, bet zeme sasalusi, lāpsta tika tikai līdz pusmetram – to atkausēja ar ugunskuriem. Izraka apmēram 5 metrus dziļu un 100 metrus garu tranšeju. Tā bija mūsu pirmā māja. Iekšā nolika lielas mucas, un uz āru izvadīja caurules; tās kurināja. lai sasildītos. Elektrības nebija, vien skali. (Uzcēla divas barakas, baļķi bija arī trešajai, bet tā nebija vajadzīga, jo cilvēki strauji izmira. )

Vācieši Taimirā

– Ja produktus jums neatstāja, ko tad ēdāt?

Vārīja suslu no sasalušiem miltiem. Vācām saknes, ogas. Bet mirt cilvēki sāka gandrīz tūlīt – sākumā no cingas, vēlāk vienkārši no bada. No mūsu ģimenes 1945.gadā bijām palikuši tikai es un mamma. Trīs sieviņas reizē saindējās ar indīgu burkānam līdzīgu augu. Izgāja ezera krastā, izraka un saēdās, tur viņas atrada mirušas. Pārējie aizgāja pamazām, uzpūtās no bada. Atceros kā mira tēvocis. Pasauca vecomammu: “Mammu, nāciet šurp”. Viņa: “Tūlīt, dēliņ”. Piegāja, bet viņš jau nekustīgs. Un lūk, šis vārds “tūlīt” man līdz šim brīdim zvana galvā. Mamma vēlāk visu laiku teica: “Nekad nesakiet “tūlīt”. Ja sauc, ej uzreiz”. Es joprojām, kad mani kāds ģimenē sauc, pametu visu un eju. Mirušos neapraka, izvilka no zemnīcas, izraka bedri: viens līķu slānis, tad zaru kārta, tad nākušais slānis… Pēc tam nāca āmrija vai polārlapsa un izvazāja līķus pa gabaliem.

– Kā tad jums izdevās palikt dzīviem?

Bet uz pavasari parādījās svilpji. Tie ir lieliski, vieni vienīgi tauki. Tā es vismaz kaut cik baroju mammu un sevi.

Mani glāba tas, ka es iepatikos (radistam, un viņš palūdza) vietējam medniekam Agapitovam (iemācīt likt lamatas. Viņš aizbrauca uz Plahinu, sarāva zirgu astrus cilpām.). Un otrajā mūsu dzīves gadā tajās vietās viņš mani iemācīja ķert zaķus un irbes, tur to bija neskaitāmā daudzumā. (Kopš 1943.gada es kolhozam nodevu vairāk kā tūkstoš irbes, vairāk kā simts zaķus un pat trīs polārlapsas. Par to man vēlāk piešķīra nosaukumu “Aizmugures darbarūķis”. Medīju vienatnē, galvenais – nepatrāpīties āmrijai.). Bet uz pavasari parādījās svilpji. Tie ir lieliski, vieni vienīgi tauki. Tā es vismaz kaut cik baroju mammu un sevi. Pēc tam iemācījāmies vārīt egles zarus, no cingas tas tiešām glāba.

– Cik gadus Agapitovā nodzīvojāt? Kā veidojās jūsu dzīve pēc reabilitācijas?

Trešajā Agapitovas gadā mums atsūtīja skolotāju un organizēja skolu. Viņa bija jauniņa krieviete, bet mēs – vācieši, latvieši, igauņi, krieviski nesapratām neko. Sapulcēja mūs pirmo reizi, uzrakstīja uz tāfeles burtus, sāka kaut ko skaidrot. Bet mēs klusējam. Viņa noprata, ka mēs neko nesaprotam, un sāka raudāt. Mēs atbildei arī sākām brēkt. Tā nekāda stunda nesanāca. Otrā dienā viņa sāka rakstīt burtus: a, o, u – un tos izdziedāt. Mēs uzķērām. Tā viņa mūs izmācīja līdz ceturtai klasei. (Māte izdzīvoja tāpēc, ka viņu katru vasaru ņēma uz omuļa zveju Jeņiseja līcī. Sāka dot kartupeļus, tos stādījām salā: tā katru pavasari applūda, un tajā augsnē kartupeļi auga labi. Mani iejūdza ķert ūdensžurkas, tās zaga kartupeļus. Uz darbadienu es nodevu 50 astes, tad 100, 150.) Pēc tam 1948.gadā māte mani nosūtīja uz Igarku, uz internātu. Bet māte Agapitovā nodzīvoja līdz 1956.gadam (3 gadi pēc Staļina nāves – I.L.), līdz mūs reabilitēja.

Vācieši Taimirā

Igarkā aiz ēkas, kurā mācījāmies, bija komandantūra, tur mums reizi mēnesī bija jāatzīmējas. Un katru reizi mūs sagaidīja ar vārdiem: “Nu ko, fašisti atnākuši”. Audzinātāji mūs mierināja: “Pacietieties, bērni, drīz viss mainīsies”.

Bet arī pēc reabilitācijas pret mums attiecās šausmīgi. 18 gadu vecumā ierados kara komisariātā, jau biju iestājies darbā (kuģu būvētavā, kur komandēja frontinieks), mani tur cienīja. Gribēju iet dienestā, bet man saka: “Tev nav paredzēts, tu esi tautas ienaidnieks”.

Vēlāk mani uz kara komisariātu izsauca atkal un paziņoja, ka tagad vairs tautas ienaidnieks neesmu, un ir laiks atdot parādu Dzimtenei. Un mani nosūtīja dienēt uz Čukotku. Gluži kā izsmiekls: atkal uz ziemeļiem.

(Specdeportēto alas vairs nav atrodamas, tāpat kā brāļu kapi. … 1980.gadu beigās bija atbraukuši trīs latvieši, uzcēla bijušajā apdzīvotajā vietā Agapitovo krastā priežu krustu. Uz tā uzraksts ‘1942 1943 19…’. )

Spļāva katliņā

Polina Bauere par tiem traģiskajiem notikumiem zina vairāk no radinieku atmiņām, viņai izsūtījuma brīdī bija tikai 3 gadi.

Polina Bauere jaunībā

– Mēs dzīvojām Krasnoarmeiskā (Pievolgā; agrāk to sauca par Balceru, vāciski). 1941.gada vasarā mūsu ģimeni: mammu, tēti, vecomammu, vecotēvu, mani un gadu veco māsiņu – iesēdināja vilcienā un aizveda uz Sibīriju. Mamma bija grūta ar trešo bērniņu. Arī mums teica, ka aizved uz īsu laiku. Līdzi bija tikai, kas mugurā, viegls apģērbs, bija taču vasara. Atceros, ka mamma pat grīdas mājās izmazgāja un puķes apslacīja, visu atstāja spodrībā. Braucām preču vilcienā, gulējām uz grīdas, ļoti ilgi; tas palicis prātā pašai. Atceros, Alma-Atā tēvs izgāja un atnesa mums sarkanus smaržīgus ābolus. Pieturās vagonu durvis atslēdza, un mēs bērni tajās sēdējām kā zvirbulīši, kājas nokāruši.​

– Ko no dzīves Sibīrijā atceraties?

– Krasnojarskas apgabalā mūs sadalīja Haidak ciemā, izvietojot pie vietējiem – tur dzīvoja igauņi. Tēvu nosūtīja meža ciršanā. Tēvocim un vecamtēvam bija atklātā tuberkuloze, tāpēc viņus nepaņēma. Haidakā nodzīvojām visu ziemu. Viņējo valodu nezinājām, viņi mūsējo arī, izskaidrojāmies kā nu pratām. Viņi pret mums attiecās labi. Izslauc govi un kliedz man: “Tudu ruto pimo stako”. To es sapratu un drāzos, lai ielej pienu. 25.aprīlī mamma dzemdēja puisīti, ļoti lielu, 6kg, lai gan pati bija tāda maziņa.

Polinas māte pirms izsūtījuma uz Sibīriju.

Pēc tam mammu ar trim maziem bērniem pa Jeņiseju nosūtīja uz Agapitovo, kur dzīve bija pelēka, badā. Mēs bērni trīs gadus nosēdējām zemnīcā uz nārām, ne reizi neizkāpjot augšā. Sals turējās šausmīgs, bet uzģērbt nebija nekā. Zemnīcai bija vien sīks lodziņš, pa to skatījāmies debesīs. Katru dienu mamma, novājējusi pēc dzemdībām, gāja gāzt kokus, pie mums palika vecāmamma. Brālītis nomira gandrīz tūlīt, mammai nebija ar ko zīdīt. Pēc kāda laika es visa pārklājos ar furunkuliem, nebija veselas vietas, rētas ir vēl tagad. Visi bērni bijām vienās utīs, mēs pat nezinājām, ko nozīmē mazgāties.

– Kā jums ar māsu izdevās palikt dzīvām?

Divus gadus vēlāk mūs pārveda no Agapitovas uz Nosovaja – apmetni, kurā bija normālas mājas. Mēs dzīvojām pirtī. Un reizi nedēļā, kad saimniekiem vajadzēja mazgāties, gājām ārā, bet pēc tam atgriezāmies pavisam mitrā telpā. Tur mums jau bija labi, cilvēkiem bija kartupeļi. Mamma gāja un vāca mizas un tās cepa uz krāsns. Un tās bija tik gardas. Bet pēc tam mūs glāba nejaušība. Vecaistēvs bija ādas apstrādes meistars. Un trešajā gadā visu mūsu ģimeni paņēma uz Igarku – turp veda lopus uz apstrādi. Tikai pateicoties viņam mamma, māsa, vecaistēvs un es palikām dzīvi.

Vācieši Taimirā

– Kā pret jums attiecās vietējie?

– Vietējie mūs necieta un sauca par fašistiem. Vecāmamma ārā katliņā ūdenī vārīja maizes drupačas un izdalīja mums konservbundžās – trauku nebij, karsts, uzreiz nepaņemsi. Bet krievu bērneļi skraidīja riņķī un spļāva katliņā. Ko mēs varējām darīt – ārā jau neliesi, mēs to ēdām. Igarkā vēl gadu furunkulu dēļ skolā iet nevarēju, tie asiņoja, un apģērbs lipa pie ādas. Bet arī kad daudzmaz sadzija, prieka bija maz. Atceros, sēdu, bet puišelis aizmugurē visu stundu baksta un baksta man mugurā ar rakstāmspalvu, bet sūdzēties man bail. Vietējiem mēs bijām nekas. Mācījos tīri labi, un man visi kliedza: “Dod norakstīt, fašistka!” Kad kļuvu kaut cik vecāka, galvā bija viens: “Ar krievu neprecēšos nekad”. Jo daudzas no mums, pārbiedētas, precējās, lai tiktu pie krievu uzvārda. Bet man raksturs ir tāds: domāju, tāda kā esmu, apvainota un pazemota, palikšu uz visu mūžu.

– Kā iepazināties ar nākošo vīru?

– Mūsu iepazīšanās bija tīrā nejaušība. 1964.gadā tikāmies kāzās pie pazīstamiem. Tiklīdz mani ieraudzījis, viņš teica, ka būšu viņa sieva. Protams, es biju sašutusi, tomēr sākām sarunāties. Tā noskaidrojām, ka mums ir kopēja pagātne. Un tad jau viens bez otra iztikt nevarējām.

Biju dzimusi Krievijā, tā ir mana vēsturiskā dzimtene. Jā, te mēs esam “fašisti”, bet arī tur būtu bijuši sveši

– Vai bija doma atgriezties dzimtenē pēc reabilitācijas?

– Kad piedzima mūsu meitiņas, gribējām braukt mājās, pat iesniedzām dokumentus. Bet mūs nelaida: neraugoties uz reabilitāciju, atgriezties uz vēsturisko dzimteni mums bija aizliegts. Uz jebkuru citu reģionu, tikai ne mājup. Vēlāk, kad atvēra robežas, daudzi mūsējie sāka izbraukt uz Vāciju. Arī mēs par to domājām, bet es biju dzimusi Krievijā, tik daudz te pārdzīvojusi, tā ir mana vēsturiskā dzimtene. Kā, mēs te esam “fašisti”, bet arī tur būtu svešie. Tāpēc izlēmām palikt.

Aleksandrs un Polina Baueri ar meitām

– Vai saņēmāt jel kādu kompensāciju no valsts pēc reabilitācijas?

– Mans tēvocis 1970-ajos ilgi pūlējās, un viņam izsniedza 10 000 rubļus, jo māja bija piereģistrēta viņam. Viņš šo naudu sadalīja visiem tobrīd dzīviem palikušajiem. Bet tās bija tīrās kapeiciņas.

Pēc reabilitācijas Polina Emanuila meita visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi Igarkas kokapstrādes kombinātā, bet Aleksandrs Jēkaba dēls tur bija atslēdznieks, virpotājs un ceha priekšnieks, bet vēlāk – elektrostacijas direktors Igarkā. 1995.gadā viņi aizgāja pensijā un tajā pašā dienā aizlidoja no Igarkas uz Krasnojarsku pie meitām, apmetās tur pavisam. Tagad Polinai Bauerei ir 79 gadi, Aleksandram Baueram – 83 gadi. Viņi dzīvo divistabu dzīvoklī Krasnojarskā, kopj vasarnīcu – audzē tur dārzeņus. Viņiem ir divas meitas un četri mazbērni.

Aleksandrs un Polina Baueri 2017.gadā

– Visu mūžu nodzīvojāt Sibīrijā, kā domājat, esat kļuvuši te savējie?

– Nē tā arī nekļuvām. Tas nacionālais naids, kād sajutām tad, ir arī tagad. Burtiski nesen sastrīdējāmies ar vasarnīcas kaimiņieni, bet viņa man: “Nepatīk, brauciet uz Vāciju”. Te Sibīrijā man vēl ilgi sapņos rādījās mājas, kur piedzimu. Nē, atgriezties turp negribēju, bet sapņos pastāvīgi redzēju. Un 1974.gadā mēs ar vīru nolēmām aizbraukt uz manu dzimto vietu. Adresi precīzi zināju no galvas: Fabričnaja, 35. Pavaicājām garāmgājējiem, piegājām, ieraudzīju mājeli, it kā tikai vakar būtu izgājusi. Gara vasaras virtuve pagalmā, istabas vidū krāsns – to mūrējis vecaistēvs, viss tāpat palicis. Vīrs nofotografēja piemiņai uz mājas fona, un tajā pašā dienā aizbraucām. Vairāk tā man nekad sapņos nerādījās.

Māja Balceras pilsētā, no kuras deportēta Polina

Vispār, līdz šai dienai mēs te Sibīrijā esam svešie. Droši vien tas nebeigsies, kamēr visi negulsimies kapos. Varbūt mūsu bērniem būs vieglāk, viņas jau ir savus uzvārdus nomainījušas uz krievu.

https://www.sibreal.org/a/28855769.html

=========

Īsts cilvēks Ivans Davidovičs Hilgenbergs. Atskats pagātnē. Pierakstījusi Naģežda Lazareva, 10A. klases skolniece Sušenskā, 2006.g.

IV nodaļa. Agapitovo

1942.gada 17.septembrī naktī tvaikonis piestāja Agapitovo apmetnes vietā.

Tā ir Jeņiseja labajā krastā 110km uz ziemeļiem no Igarkas un 13km uz dienvidiem no Hantaikas ietekas. Tās, kur tagad uzbūvēta pasaulē ziemeļos tālākā Ustj-Hantaikas HES .

Agapitova atradās aiz 69.paralēles. Septembrī tur jau ir sals, zeme sasalusi, Jeņisejā vižņi. Naktī dedzināja ugunskurus un sildīja bērnus, bet mūsējo vidū bija galvenokārt bērni (manai māsai un pārējām sievietēm). Man tajā laikā bija 16 gadi.

Vispār vīriešu kārtas lielākais vecums bija 15-16 gadi. Pārējie bija kurš frontē, kurš lāģerī. Pēc nacionālās pazīmes tur bijām aizvesti ne tikai mēs, Pievolgas vācieši (АССРНПvāciski Autonome Sozialistische Sowjetrepublik der Wolgadeutschen), bet arī latvieši, igauņi no Baltijas, somi no Ļeņingradas apkārtnes, žīdi un citi.

Rītausmā sievietes mūs, puišus, sūtīja uz Agapitovas ciemu (bez pavadoņiem), lai atrodam priekšsēdētāju vai direktoru, vai jebkādu priekšnieku, kurš lai atrisina visu atvesto pārvešanu uz ciematu un jel kādu dzīvojamo telpu, pārtikas piešķiršanu. Kad nokļuvām pie krastā esošās zvejnieku mājeles, satikām tajā dzīvojošos zvejnieku ar sievu. Uz jautājumu: “Kur ir Agapitovas ciems?”, zvejnieks pasmējās un atbildēja: “Tepat visa Agapitova ir”. Nenoticējuši, mēs devāmies tālāk aiz mājeles pa taciņu, bet nogājuši 500 metrus pārliecinājāmies, ka nekāda ciemata te nav.

Atgriezušies, visu redzēto ziņojām sievietēm. Bet viņas mūsos pat negribēja klausīties un ciemata meklējumos devās pašas. Drīz vien redzējām viņas nākam atpakaļ ar asarām acīs. Vēl tagad atceros kā nelaimīgās sievietes sauca uz debesīm, lūdza dievu, stāvot uz ceļiem akmeņos. It kā sadzirdu viņu raudas, vaimanas, kliedzienus, lāstus. Bērni redzot tādu pieaugušo apjukumu iebrēcās vienā balsī.

Tā mēs Jeņiseja krastā pavadījām trīs diennaktis. Šajā laikā pa upi garām pagāja gan kuteri, gan tvaikoņi, bet neviens neatsaucās. Un tikai ceturtajā dienā krastā piestāja kuteris, no kura nokāpa trīs cilvēki. Divi civilapģērbā, viens militārā formā bez atšķirības zīmēm (uzpleči bija no šineļa noņemti). Kā vēlāk uzzinājām, viens bija no speckomandantūras, otrs no motoru-zvejniecības stacijas (МРС, MZS), bet trešais bija vācietis – padomju karavīrs, kurš no frontes izsūtīts tāpat kā mēs.

Atbraukušie pārstāvji pavēstīja, ka te tiks organizēts kolhozs ‘Sarkanais Oktobris’ (Красный Октябрь) un vēl piemetināja, ka “ja līdz lielajiem ziemeļu saliem neieraksimies, tad visi nosprāgsim”. Vairāk ar mums nerunāja un aizbrauca, bet bijušo pulkvedi – vācieti Andreju Andrejeviču Foosu atstāja pie mums.

Viņš mums paziņoja, ka ir iecelts par šā tā saucamā kolhoza priekšsēdētāju, un ka tiešām ir ātrāk jāierokas.

Nākošajā dienā mums atveda teltis un skārda krāsniņas. Pēc tam sākām sasildīt mazākos bērnus, bet mirušos ierušināt mūžīgajā sasalumā zem sūnām. Uzstādījām teltis; katra bija paredzēta 45-50 cilvēkiem. Nedaudz vēlāk atveda miltus un izsniedza pa 300g uz pieaugušo, pa 150g uz bērnu. Vārīt, gatavot ēdienu nebija kur. Mums nācās spaiņos vārīt ūdeni, apliet ar to savu miltu porciju un apēst.

Kad iekārtojāmies teltīs, tūdaļ sākām rakt zemnīcas, jo lupatu “mājokļi” ātri izdega no dzirkstelēm, kas lidoja no krāsniņām. Oktobra beigās, novembra sākumā iestājoties stipram salam sāka mirt arvien vairāk cilvēku, īpaši bērni. Aprakt mirušos vairs spēka nebija, un nebija taču ar ko mūžīgo sasalumu kalt, tāpēc līķus krāvām grēdās, bet pēc tam tos ar pašdarinātām it kā ragavām īpaša brigāde veda tālāk no mūsu nometnes (ap 2km nostāk) un ieraka sniegā. Mana darba dzīve tā arī sākās ar tādu līķu transportu.

Ar 1943.gada janvāri sākām pārcelties no teltīm uz zemnīcām. Komandantiem un pārdevējiem atveda koka paneļu mājiņas.

Komandantūra mūs visus pierakstīja kladē, un katru nedēļu mēs parakstījāmies, ka neesam aizbēguši. Bet kurp tad varēja bēgt? Parakstījāmies arī, ka esam brīdināti: par bēgšanu 25 gadi katorgā. Miltus mums izsniedza pēc saraksta katru dienu, mēneša pēdējās dienās mums nebija palicis nekas. Komandanti un pārdevēji skaidroja, ka milti mums ir izsniegti uz priekšu, bet žēloties nebija kam: visa vara bija tepat.

Tā “nodzīvojām” pirmo ziemu (1942-43.g.). Uz 1943.gada pavasari no tās milzīgās 1942.gada oktobrī atvestās ļaužu masas bija palikuši apmēram simts brīnumainā kārtā izdzīvojušo.

Bet Agapitova nebija vienīgais deportēto nometinājums. Igarkas rajonā (gar Jeņiseju līdz Karas jūrai) tādu lāģeru kā mūsējais bija 11. Nav grūti iedomāties, cik dvēseles tika nobendētas viena paša sirmā Jeņiseja krastos.

Bet cik ir tādu Sibīrijas upju, cik taigas lāģeru?!

1943.gada pavasarī pēc ledus iziešanas mums ar plostiem atveda apaļkokus. Tos šķirojām, bet baļķus vilkām pie sevis krastā (vispirms salikām baļķi pie baļķa tā, lai viens gals ūdenī, otrs sausumā un pa tiem ripinājām ārā no ūdens pārējos). Katrs no mums paņēmām daļu no plosta virvēm: no tām taisījām apavus. Tad mums atveda garenzāģus un skaldcirvjus (cirvju nebij), un sievietes ar puišiem šos baļķus zāģēja gareniski, ar skaldcirvjiem aptēsa un būvēja barakas. Protams, šajā būvniecībā piedalījos arī es.

1943. gada vasarā es tāpat kā daudzi citi tiku norīkots uz zveju. Mums teica, ka iekārtoties nu pietiks, ir jāgādā zivis frontei. Dabiski, sajēgas par šo zveju mums nebija nekādas. Tāpēc ilgu laiku zivis noķert nekādi nespējām, vienkārši nevarējām izpildīt frontes uzdevumu, par ko mums pat 300g miltu vairs neizdalīja. Bet cik cilvēku noslīka šīs zvejas pirmajā laikā!

1943.gada rudenī mums pieveda papildinājumu: pilnu tvaikoni ar kalmikiem no Kalmikijas APSR. Viņiem tāpat kā mums bija jāradinās dzīvot ziemeļos, bet viņi mira vairāk, un uz 1944.gada pavasari dzīvu kalmiku bija palicis pavisam maz.

Reiz mani un kādu somu sievieti, tāpat izsūtītu uz ziemeļiem, nosūtīja uz Igarku ar pēdējo kuteri, lai saņemtu un tad pa jau aizsaluša Jeņiseja ledu atdzītu 10 grūsnas teles un bulli. Bet tie bija jāsaņem padomju saimniecībā ‘Poļarnij’, kas atradās uz salas iepretim Igarkai.

Tomēr mums ierodoties vietējā sovhoza direktors paziņoja, ka motoru-zvejniecības stacija dokumentus nav nokārtojusi, naudu laikā nav samaksājusi, un tā kā nav bijis ar ko lopus barot, viņš tos nokāvis. Mēs vērsāmies pie MZS direktora, mums atbildēja, ka jautājums tiks risināts, un pagaidām mums jāpastrādā Igarkā. Bet pēc tam mums neko skaidru neteica. Sāku strādāt par jaunāko zirgkopi MZS-ā. Uz to laiku mans apģērbs bija galīgi noplīsis, bet nebija kur nopirkt, nedz arī par ko. Dzīvoju MZS kantorī, precīzāk, tur nakšņoju. Utis man bija tik daudz, ka praktiski ēda nost. Tās bija savairojušās pat siksnā, kur ir savienojums ar sprādzi. Naktī, kad sargs aizgājis, es atvēru dienu un nakti kurošās plīts durtiņas, izģērbos un pret svelmi plaucēju apģērbu – utis bira uz skārda plīts priekšā, es tās savācu un krāsnī iekšā. Gulēju uz ar audeklu apvilktiem galdiem, un arī tur parādījās šie radījumi. Kad to pamanīja kantora darbinieki, tie sacēla troksni, tomēr mani pažēloja: savāca man apģērbu, ko nu kurš varēja, un aizveda mani uz pirti vecajā Igarkā. Visas manas lietas izsutināja atutotavā (вшебойка; tajā laikā tādas bija visās pirtīs). Pēc tam jutos kā no jauna piedzimis. Uz to brīdi nebiju mazgājies vairāk kā gadu. Vienkārši nebija kur, nerunājot nemaz par visvienkāršāko medicīnisko palīdzību, kādas Agapitovā nebija vispār.

Reiz (1943.gada decembrī) mani ar zirgkopi nosūtīja ar zirgu ragavām pēc siena. Devāmies uz vietu 23km no Igarkas, bet ceļš gāja pa upītes ledu. Sals 50 grādi. No apģērba bija palikusi saplēsta pufaika, kājās ar maisa drēbi aptīti brideņi (? – бредни). Aizbraucām līdz sienam, salikām ragavās un braucām atpakaļ. Tajās dienās upē bija pacēlies liels virsledus ūdens, un mūsu ragavas iestiga. Nokāpu, gribēju parakt, lai var izbraukt, bet uzreiz iegrimu šajā “putrā” (ūdens jaukts ar sniegu) augstāk par ceļiem. Mēģinot izrāpties, tajā iegrimu ar rokām un acumirklī viss apsalu. Vecākais zirgkopis saka: “Pārcērt dzeņaukstes, atlaid zirgu, bet pats ej kājām, citādi sasalsi”. Viņš aizbrauca, atstājis mani vienu. Tad nu gāju vairāk kā divdesmit kilometrus, nejuzdams ne rokas, ne kājas, sasalstot arvien vairāk. Tomēr nepadevos, sīksti gāju uz priekšu, sēdos sniegā, cēlos, kritu, cēlos, bet gāju, tad jau lēnām līdu, ķerdamies ar rokām aiz čaganā sniega, “iekožoties tajā ar zobiem”, nezaudējot cerību izglābties. Un aizlīdu līdz apmetnei ‘Vecā Igarka’. Bet bija jau tumšs. Ieraudzījis ugunis, es vēl sīksti mēģināju kustēties uz priekšu, velkoties uz vēdera pa sniegu. Jutu, ka glābiņš jau tuvu, bet spēki mani atstāja. Un tad man par laimi pie zivju noliktavas kustējās kādi cilvēki (tie bija zivju noliktavas vadītājs ar sievu); kad viņi mani ieraudzīja, tūlīt nāca uz manu pusi; es zaudēju samaņu. Atjēdzos tikai nokļuvis siltumā un jūtot kā man pārgriež brideņus un pūlas ar sniegu atberzēt kājas, rokas un seju. Bet nekas neizdevās: gan rokas, kājas, gan seja pārvērtās par ūdens tulznām.

Nākošajā dienā mani aizveda uz Igarkas slimnīcu. Tur nogulēju 76 dienas, un 1944.gada martā mani izrakstīja. Kaut kā uz kruķiem tiku līdz MZS kantora stūrim, kur mitinājos. Pēc tam vēl ilgi dzija rētas, kamēr varēju nostāties uz kājām bez kruķiem.

Tā kā es neskaitījos pastāvīgs MZS strādnieks, tad pēc iznākšanas no slimnīcas man maizes kartiņu nedeva, un es pārtiku no virtuvju paliekām, gar kurām klenderēju. Dažreiz gadījās arī žēlsirdīgi cilvēki, kuri iedeva man kaut ko ēdamu.

Jūnijā pa Jeņiseju sāka iet pirmie kuteri, un ar tiem komandants mani izdzina uz pastāvīgo reģistrācijas vietu Agapitovo. Un tā es atgriezos šajā “ciematā”, kur no manas ģimenes, kas kādreiz sastāvēja no 8 cilvēkiem (tik mēs nokļuvām ziemeļos), mani sagaidīja tikai trīs: uz nāvi slimā māte un divi jau izvājējuši Ingas bērni, tas ir, mani māsasdēli (astoņgadīgais puisītis Vaņa un sešgadīgā meitenīte Lida). Trīs bērnus bijām apbedījuši jau 1942-43.gada ziemā; 1943.gada rudenī nomira māsa.

Mamma ilgi neizturēja. Vasaras vidū nomira arī viņa. Un es paliku pavisam viens ar diviem māsasbērniem uz rokām. Man nācās viņus atdot bērnu namā, jo nespēju viņus izglābt. Bet lieta tāda, ka nekrievu bērnus pieņēma ļoti nelabprāt. Un man nācās iet uz galēju paņēmienu: nogaidījis, līdz patvertnes zālē nebūs darbinieki, es nosēdināju bērnus uz dīvāniņa un aši aizmuku. Pēc gada es uz šo bērnu namu aizgāju ar māsasbērniem satikties, man izdevās parunāt tikai ar Vaņu, un arī tikai caur žogu. No viņa uzzināju, ka ar Lidu arī ir kārtībā, un dvēselei kļuva vieglāk. (Tālākais viņu liktenis izveidojās tīri labs).

Tajā pašā 1944.gada vasarā mani norīkoja par zvejnieku. Darbs bija grūts, īpaši ja nezini kā to dara. Bet drīz mani iekārtoja 16 cilvēku brigādē. Ķērām zivis ar 650 metrus garu vadu, ar rokām stāvot basām kājām stindzinošā ūdenī virs ceļiem, slikti apģērbti. Tā nācās strādāt līdz vēlam rudenim. 1944.gada septembrī mēs ar kādu vācieti (Martu), kuru pazinu jau no 1942.gada, sākām dzīvot kopā. Vienam šajos apstākļos izdzīvot nebija iespējams.

1944.gada ziemā mani norīkoja par mednieku. Izsniedza stiepli cilpām zvēru ķeršanai, un piecus slazdus. Tagad mana barība bija tikai noķertais. Kamēr neuzzināju medību ābeces gudrības, gandrīz nomiru badā. Glāba tas, ka biju ne viens, bet kopā ar Martu. Pusgada laikā man izdevās noķert vienu sermuli, par kuru dabūju 2,5kg miltu (tajā laikā kažokādas cenoja miltos). Un tā es ar medībām noņēmos līdz 1947.gadam, bet sieva strādāja pie zvejas; ļoti bieži mums uzgāza virsplāna frontes uzdevumus. Atceros, – teic Ivans Davidovičs, – ka pēc kara, kad izvadāja medaļas ‘Par drosmīgu darbu Lielajā tēvijas karā’ (За доблестный труд в Великой Отечественной войне), mums nekrieviem tās nedeva. Bet apbalvojumus dalīt bija grūti, jo “tīro” (krievu) starp mums bija maz, un nācās tās dot maziem bērniem un tiem, kas kara laikā nestrādāja vispār, bet, galvenais, bija krievi. Tomēr medaļas man nav galvenais.

Bijām ļoti priecīgi, kad 1945.gada beigās mums piedzima meita Elvīra. 1947.gadā piedzima dēls Roberts, 1950.gadā dēls Viktors un pēc diviem gadiem (1952.g.) meita Ērika un 1953.gadā piedzima pēdējā meita Marija. Lūk, tāda liela un laimīga ģimene, neraugoties uz visām likstām, mēs dzīvojām Agapitovā. Diemžēl Marta stipri saaukstējusies saslima un drīz nomira. Bija ļoti smagi zaudēt tuvu cilvēku.

Bet pagaidām bija 1947.gads. Mani norīkoja kolhoza saimniecības pārziņa un priekšsēdētāja vietnieka amatā, kurā nostrādāju līdz 1952.gadam. 1951.gadā pie mums no lāģeriem atveda kriminālnoziedzniekus, kuri visu mūsu apmetni turēja bailēs, tie laupīja un nepadevīgos nogalināja. Un tikai pēc vairākiem uzbrukumiem viņus savāca atpakaļ uz cietumu.

Pēc viņiem no lāģeriem uz brīvo “izsūtījumu” atveda “tautas ienaidniekus”. Atceros, pirms viņu ierašanās mūs sapulcēja pie pilsētas komitejas sekretāra. Tur KGB priekšnieks mums stāstīja, ka ved “tautas ienaidniekus”, pret viņiem jāattiecas kā pret ienaidniekiem, jāizmanto tikai palīgdarbos, nekādas priekšrocības, tie ir viltīga tauta, prot apvārdot, tāpēc jāskatās ar abām acīm.

Mēs, visi nekrievu priekšsēdētāji, kas bijām sapulcē, nesapratām: tie ir “ienaidnieki”, bet kas tad esam mēs? Mūs taču tāpat pazemoja, apvainoja, spieda kā kukaiņus, neturot ne par ko, un tagad prasa, lai mēs izturamies tāpat?! Nu nē! Negribu cilvēkiem nest nelaimi, negribu, ka viņiem jāpiedzīvo viss tas, ko esmu piedzīvojis es, jo zinu, cik tas ir smagi. Tomēr ir daži, kas smagu dzīves ceļu gājuši, tur ļaunu uz visu pasauli, uz visu cilvēci, gribot atriebties nekādi nevainīgiem cilvēkiem tāpēc, ka kāda bezjutīgu un cietsirdīgu cilvēku čupiņa likusi viņiem ciest. Es to uzskatu par muļķību. Mans visiem zināmais likums: “Nedari citam to, ko negribi, ka nodara tev”.

http://www.memorial.krsk.ru/Work/Konkurs/08/Lazareva/Lazareva.htm

December 25, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Materiāli par poļu karagūstekņu apšaušanām Katiņā

Библиотека. Исследователям Катынского дела

Катынь Март 1940 г. — сентябрь 2000 г. Расстрел. Судьбы живых. Эхо Катыни. Документы

Генеральная дирекция государственных архивов Республики Польши
Федеральная архивная служба России
Институт всеобщей истории Российской академии наук
Институт славяноведения Российской академии наук
Институт военной истории Министерства обороны Российской Федерации
Центральный архив Федеральной службы безопасности Российской Федерации

Катынь
Март 1940 г. — сентябрь 2000 г.
Расстрел. Судьбы живых. Эхо Катыни
Документы

ОГЛАВЛЕНИЕ

От составителей.

Список сокращений.

Часть I. Расстрел. Май — июнь 1940 г.

Часть II. Судьба живых. Июль 1940 — апрель 1943 г.

Часть III. Эхо Катыни. Апрель 1943 — сентябрь 2000 г.

Список работников центрального и местного аппарата НКВД и НКГБ СССР, фигурирующих в документах тома.

Фотокопии.

ПЕРЕЧЕНЬ ПУБЛИКУЕМЫХ ДОКУМЕНТОВ

1. 1940 г. марта 5, Москва. Выписка из протокола № 13 заседания Политбюро ЦК ВКП(б) о расстреле польских военнопленных (офицеров и полицейских) и арестованных, находившихся в тюрьмах западных областей УССР и БССР.

2. 1940 г. марта 7, Москва. Директива наркома внутренних дел комиссара госбезопасности I ранга Л.П. Берии наркому внутренних дел УССР комиссару госбезопасности III ранга И.А. Серову и наркому внутренних дел БССР ст. майору госбезопасности Л.Ф. Цанаве о выселении в район Казахстана членов семей польских военнопленных (офицеров и полицейских) и заключенных тюрем западных областей УССР и БССР

3. 1940 г. марта 7, Москва. Директива Л.П. Берии начальнику УПВ НКВД СССР майору П.К. Сопруненко об организации работы по составлению списков военнопленных (офицеров и полицейских) с указанием местожительства членов их семей.

4. 1940 г. марта 7, Москва. Распоряжение УПВ НКВД СССР начальникам и комиссарам Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей о составлении списков военнопленных с указанием местожительства их семей.

5. 1940 г. марта 13, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальнику Осташковского лагеря майору П.Ф. Борисовцу незамедлительно прибыть в Москву.

6. 1940 г. марта 13, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальнику Козельского лагеря капитану В.Н. Королеву и начальнику особого отделения этого лагеря мл. лейтенанту госбезопасности Г.А. Эйльману о направлении списков военнопленных, семьи которых находились на отошедшей к Германии территории, наркомам внутренних дел УССР и БССР.

7. 1940 г. марта 16, Осташков. Докладная записка начальника учетно-регистрационного отделения УПВ НКВД СССР ст. лейтенанта госбезопасности И.Б. Маклярского П.К. Сопруненко о составлении аппаратом Осташковского лагеря списков военнопленных с указанием местожительства их семей.

8. 1940 г. марта 16, Москва. Форма справки на польских военнопленных, утвержденная заместителем наркома внутренних дел СССР комиссаром госбезопасности III ранга Б.З. Кобуловым в связи с предстоявшим рассмотрением их дел «тройкой».

9. 1940 г. марта 16, Москва. Телеграмма П.К. Сопруненко И.Б. Маклярскому с предписанием немедленно закончить составление списков с членами семей польских военнопленных и возвратиться в Москву.

10. 1940 г. марта 17, Старобельск. Сведения комиссара Старобельского лагеря батальонного комиссара М.М. Киршина о количестве военнопленных в Старобельском лагере с разбивкой их по чинам.

11. 1940 г. марта 20, Москва. Директива Л. П. Берии наркому внутренних дел Казахской ССР ст. майору госбезопасности С.Н. Бурдакову о подготовке к расселению семей польских военнопленных и заключенных, депортируемых из западных областей Украины и Белоруссии в Казахстан.

12. 1940 г. марта 21, Москва. Отношение Л.П. Берии наркому путей сообщения СССР Л.М. Кагановичу о предоставлении вагонов для перевозки заключенных поляков.

13. 1940 г. марта 22, Москва. Приказ № 00350 Л.П. Берии «О разгрузке тюрем НКВД УССР и БССР».

14. 1940 г. марта 25, Москва. Изложение текста сообщения начальника отдела Главного экономического управления НКВД СССР капитана госбезопасности И.Д. Безрукова Б.З. Кобулову о состоянии дел с подготовкой к отправке польских офицеров из Старобельского лагеря.

15. 1940 г. марта 25, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальнику Старобельского лагеря капитану госбезопасности А.Г. Бережкову немедленно прекратить печатать форму справок на военнопленных в типографии. 16. 1940 г. марта 27, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальнику Ровенского лагеря о направлении военнопленных офицеров и полицейских в Козельский и Осташковский лагеря.

17. 1940 г. марта 29, Старобельск. Списки военнопленных, содержавшихся в Старобельском, Козельском и Осташковском лагерях, направленные 5-м отделом ГУГБ НКВД СССР в УПВ НКВД СССР.

18. 1940 г. марта 30, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко А.Г. Бережкову об очередности направления справок на польских военнопленных в УПВ НКВД СССР.

19. 1940 г. апреля 1, Москва. Предписание П.К Сопруненко П.Ф. Борисовцу о направлении 100 военнопленных в распоряжение начальника УНКВД по Калининской области.

20. 1940 г. апреля 2, Москва. Предписание П.К. Сопруненко В.Н. Королеву о направлении 78 военнопленных в распоряжение начальника УНКВД по Смоленской области.

21. 1940 г. апреля 2, Москва. Служебная записка П.К. Сопруненко начальнику 1-го спецотдела НКВД СССР майору госбезопасности Л.Ф. Баштакову относительно разыскиваемых германским посольством в Москвe польских военнопленных.

22. 1940 г. апреля 4, Москва. Приказание Л.П. Берии наркомам внутренних дел УССР и БССР об аресте унтер-офицеров бывшей польской армии, проводивших контрреволюционную работу.

23. 1940 г. апреля 4, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальникам Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей о направлении учетных дел на лагерную агентуру в УПВ НКВД СССР.

24. 1940 г. апреля 4, Калинин. Путевая ведомость по сопровождению 343 польских военнопленных по маршруту Осташков-Калинин.

25. 1940 г. апреля 5, Калинин. Расписка помощника начальника УНКВД по Калининской области Т.Ф. Качина о приеме 343 польских военнопленных от начальника конвоя.

26. 1940 г. апреля 5, Калинин. Донесение начальника УНКВД По Калининской области капитана госбезопасности Д.С. Токарева заместителю наркома внутренних дел комиссару госбезопасности 3-го ранга В.Н. Меркулову об исполнении первого наряда в отношении 343 военнопленных.

27. 1940 г. апреля 5, Москва. Сводка начальника главного тюремного управления НКВД СССР комиссара госбезопасности III ранга С.Р. Мильштейна «о движении тюремных вагонов на железнодорожном транспорте» за 4 апреля, направленная В.Н. Меркулову.

28. 1940 г. апреля 5, Москва. Отношение П.К. Сопруненко Л.Ф. Баштакову о направлении дел на военнопленных Козельского, Осташковского и Старобельского лагерей, фигурировавших в списке 5-го отдела ГУГБ, в 1-й спецотдел.

29. 1940 г. апреля 6, Москва. Распоряжение В.Н. Меркулова И.A. Серову воздержаться от проведения оперативных мероприятий в отношении ряда семей польских военнопленных, находившихся в Старобельском и Козельском лагерях:

30. 1940 г. апреля 7, Москва: Служебная записка зам. начальника 5-го отдела ГУГБ майора госбезопасности П.А. Судоплатова заместителю начальника 1-го спецотдела капитану госбезопасности А.Я. Герцовскому о задержании четырех польских военнопленных в Козельском лагере для проведения оперативных мероприятий.

31. 1940 г. апреля 7, Москва. Отношение П.К. Сопруненко А.Я. Герцовскому о направлении в 1-й спецотдел учетных дел на группу польских военнопленных, содержащихся в Старобельском и Осташковском лагерях.

32. 1940 г. апреля 7, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальникам Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей об оставлении в лагерях военнопленных — агентов и осведомителей.

33. 1940 г. апреля 8, Смоленск. Приказание командования 15 бригады конвойных войск командиру 136-го батальона конвойных войск майору Т.И. Межову об отконвоировании И.Ф. Краковяка из полоцкой тюрьмы в Минск.

34. 1940 г. не ранее апреля 8, Москва. Сводка УПВ НКВД СССР о количестве польских военнопленных в лагерях НКВД СССР и Наркомчермета СССР с разбивкой по чинам.

35. 1940 г. апреля 9, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальникам Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей сообщать в УПВ НКВД СССР о количестве и датах отправки военнопленных из лагерей.

36. 1940 г. апреля 10, Москва. Постановление СНК СССР по вопросу о выселении из западных областей Украины и Белоруссии лиц, указанных в постановлении СНК СССР от 2 марта 1940 г., с приложениями.

37. 1940 г. апреля 11, Козельск. Донесение В.Н. Королева П.К. Сопруненко о количестве военнопленных, отправленных из Козельского лагеря.

38. 1940 г. апреля 11, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальнику УНКВД по Сумской области капитану госбезопасности М.Ф. Вещеникину о направлении военнопленного Л. Гельбарда в Старобельский лагерь и оформлении на него учетных документов.

39. 1940 г. апреля 12, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко П.Ф. Борисовцу о необходимости проверки списков польских военнопленных, отправляемых из Осташковского лагеря.

40. 1940 г. апреля 14, Москва. Политдонесение УПВ НКВД СССР В.Н. Меркулову о настроениях польских военнопленных перед отправкой из лагерей.

41. 1940 г. апреля 14, Москва. Распоряжение зам. начальника УПВ лейтенанта госбезопасности И.И. Хохлова начальнику Запорожского лагеря лейтенанту госбезопасности Л.П. Лебедеву о выявлении среди военнопленных служащих полиции и офицеров.

42. 1940 г. апреля 14, Старобельск. Донесение начальника особого отделения Старобельского лагеря младшего лейтенанта госбезопасности М.И. Лебедева о направлении учетных дел на группу военнопленных, проходящих по агентурным делам.

43. 1940 г. апреля 15, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову об исполнении «восьмого наряда».

44. 1940 г. апреля 15, Москва. Служебная записка А.Я. Герцовского И.И. Хохлову о снятии с контроля дел на военнопленных А. Бонка, Р. Корнеля, Т. Мажеца и М. Осовского.

45. 1940 г. апреля 15, Москва. Распоряжение И.И. Хохлова А.Г. Бережкову и В.Н. Королеву о высылке с нарочным в УПВ НКВД СССР оставшихся учетных дел польских военнопленных со справками.

46. 1940 г. апреля 15, Осташков. Донесение П.Ф. Борисовца П.К. Сопруненко о военнопленном Ф. Мастоляше и его восьмилетнем сыне, помещенном в Осташковский детский дом.

47. 1940 г. апреля 15, Козельск. Донесение В.Н. Королева П.К. Сопруненко о наличии ошибок в списках на отправку польских военнопленных, полученных от УПВ.

48. 1940 г. апреля 16, Москва. Распоряжение И.И. Хохлова начальнику Криворожского лагеря М.А. Второву и руководителю бригады НКВД СССР Г.И. Антонову о направлении осадников в Осташковский лагерь.

49. 1940 г. апреля 19, Калинин. Расписка Т.Ф. Качина о приеме этапа в составе 345 польских военнопленных от ст. лейтенанта П.Ф. Дулебова.

50. 1940 г. апреля 20, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову об «исполнении 345».

51. 1940 г. апреля 22, Москва. Распоряжение И.И. Хохлова начальникам Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей об отправке польских военнопленных в Юхновский лагерь.

52. 1940 г. апреля 22, Москва. Распоряжение И.И. Хохлова начальникам лагерей о направлении в УПВ НКВД СССР учетных дел на польских военнопленных, находящихся в больницах.

53. 1940 г. апреля 22, Москва. Политдонесение УПВ НКВД СССР В.Н. Меркулову о настроениях польских военнопленных, отправляемых из Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей.

54. 1940 г. не ранее апреля 22, Калинин. Сводная путевая ведомость по сопровождению польских военнопленных по маршруту Осташков — Калинин в период с 6 по 22 апреля.

55. 1940 г. апреля 22, Калинин. Расписка Т.Ф. Качина о приеме этапа из 296 польских военнопленных от П.Ф. Дулебова.

56. 1940 г. апреля 23, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову об «исполнении 296».

57. 1940 г. апреля 24, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову об «исполнении 292».

58. 1940 г. апреля 25, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову об «исполнении 195».

59. 1940 г. апреля 25, Москва. Служебная записка А.Я. Герцовского И.И. Хохлову о снятии с контроля и направлении на рассмотрение дел польских военнопленных по прилагаемому списку.

60. 1940 г. апреля 26, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову об «исполнении 294».

61. 1940 г. апреля 26, Козельск. Донесение В.Н. Королева И.И. Хохлову об отправке в Юхновский лагерь 107 военнопленных.

62. 1940 г. апреля 26, Осташков. Политдонесение комиссара Осташковского лагеря И.А. Юрасова комиссару УПВ НКВД СССР СВ. Нехорошеву о настроениях польских военнопленных перед отправкой из лагеря.

63. 1940 г. апреля 27, Москва. Директива В.Н. Меркулова Д.С. Токареву о внесении исправлений в предписания на польских военнопленных.

64. 1940 г. апреля 27, Москва. Служебная записка А.Я. Герцовского И.И. Хохлову о задержке этапирования из лагеря военнопленных С. Свяневича и М. Ромма.

65. 1940 г. апреля 28, Москва. Отношение А.Я. Герцовского И.И. Хохлову о направлении в распоряжение НКВД СССР С.Свяневича.

66. 1940 г. позднее апреля 29, Осташков. Сводка об отправке польских военнопленных из Осташковского лагеря с 6 по 29 апреля.

67. 1940 г. апреля 30, Калинин. Донесение заместителя начальника УНКВД по Калининской области Табачникова В.Н. Меркулову об «исполнении 294».

68. 1940 г. мая 3, Москва. Справка П.К. Сопруненко о прохождении дел на польских военнопленных в аппарате НКВД СССР.

69. 1940 г. мая 3, Козельск. Донесение В.Н. Королева И.И. Хохлову о количестве польских военнопленных, отправленных из лагеря в апреле 1940 г. и оставшихся в лагере.

70. 1940 г. мая 4, Москва. Распоряжение по прямому проводу П.К. Сопруненко начальникам Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей о срочном направлении в УПВ сведений о количестве польских военнопленных в лагере.

71. 1940 г. не ранее мая 5, Москва. Сводка П.К. Сопруненко о наличии польских военнопленных в спецлагерях НКВД СССР на 5 мая.

72. 1940 г. мая 9, Москва. Распоряжение по прямому проводу П.К. Сопруненко Г.И. Антонову об этапировании 2000 польских военнопленных, находящихся на работах в Криворожском бассейне, на Строительство № 1 НКВД СССР.

73. 1940 г. мая 10, Москва. Распоряжение по прямому проводу зам. наркома внутренних дел комдива В.В. Чернышова Г.И. Антонову об этапировании 8000 военнопленных в Северный железнодорожный лагерь (СЖДЛ).

74. 1940 г. мая 10, Москва. Предписание П.К. Сопруненко А.Г. Бережкову о направлении A.M. Рунца в распоряжение УНКВД по Харьковской области.

75. 1940 г. мая 11, Осташков. Донесение П.Ф. Борисовца Д.С. Токареву об «исполнении 208».

76. 1940 г. мая 11, Калинин. Расписка Т.Ф. Качина о приеме этапа из 208 польских военнопленных от мл. лейтенанта Шавлова.

77. 1940 г. мая 11, Осташков. Акт приема в Осташковский лагерь 18 военнопленных, прибывших из Криворожского лагеря.

78. 1940 г. мая 13, Калинин. Сводная путевая ведомость по сопровождению польских военнопленных по маршруту Осташков — Калинин за период с 24 апреля по 13 мая.

79. 1940 г. мая 14, Козельск. Справка В.Н. Королева о количестве поступивших из УПВ нарядов на отправку и отправленных из лагеря польских военнопленных по спискам НКВД СССР.

80. 1940 г. мая 17, Осташков. Справка П.Ф. Борисовца об отправке в УНКВД по Калининской области польских военнопленных и количестве оставшихся в лагере с приложениями.

81. 1940 г. мая 18, Старобельск. Донесение А.Г. Бережкова П.К. Сопруненко о количестве полученных от УПВ НКВД СССР предписаний и отправленных по ним польских военнопленных с 5 апреля по 12 мая 1940 г. с приложениями.

82. 1940 г. мая 19, Козельск. «Список польских военнопленных, содержащихся в Козельском лагере».

83. 1940 г. мая 19, Москва. Служебная записка П.К. Сопруненко А.Я. Герцовскому о направлении польского военнопленного Б. Пжемшы в черниговскую тюрьму.

84. 1940 г. мая 19, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко П.Ф. Борисовцу о направлении 8 польских военнопленных из Осташковского лагеря в распоряжение УНКВД по Калининской области.

85. 1940 г. мая 20, поселок Розовка. Прошение детей военнопленных И.В. Сталину об освобождении своих отцов из Осташковского лагеря.

86. 1940 г. мая 21, Москва. Приказ № 00626 НКВД СССР «Об увеличении штата особого отделения Юхновского лагеря НКВД СССР для военнопленных».

87. 1940 г. мая 21, Смоленск. Приказ № 119/а по 136 отдельному конвойному батальону об успешном выполнении задачи по «разгрузке» Козельского лагеря.

88. 1940 г. мая 22, Калинин. Донесение Д.С. Токарева В.Н. Меркулову «об исполнении 64».

89. 1940 г. мая 23, Москва. Отношение П.К. Сопруненко начальнику Главного управления конвойных войск (ГУКВ) НКВД СССР комбригу В.М. Шарапову о снятии охраны Козельского, Осташковского и Старобельского лагерей в связи с отправкой из них всех военнопленных.

90. 1940 г. ранее 25 мая, Москва. Справка УПВ НКВД СССР о количестве польских военнопленных, отправленных из спецлагерей в распоряжение УНКВД трех областей и в Юхновский лагерь.

91. 1940 г. мая 25, Осташков. Докладная записка П.Ф. Борисовца П.К. Сопруненко о контингенте, режиме, условиях охраны польских военнопленных за весь период пребывания их в Осташковском лагере.

92. 1940 г. мая не ранее 26, Москва. Справка П.К. Сопруненко о количестве польских военнопленных, отправленных в Юхновский лагерь из трех спецлагерей с разбивкой по основаниям для их отправки.

93. 1940 г. мая 28, Имантов, Арык-Балыкского района, Акмолинской области. Прошение ученицы 3-го класса К. Микуцкой и ее брата С. Микуцкого И.В. Сталину об освобождении из плена их отца.

94. 1940 г. июня 8, Старобельск. Сведения начальника особого отделения Старобельского лагеря сержанта госбезопасности М.М. Гайдидея о количестве оставшейся входящей и исходящей корреспонденции польских военнопленных.

95. 1940 г. июня 9, Москва. Справка В.В. Чернышова о готовности лагерей к приему нового контингента.

96. 1940 г. июня 10, Москва. Политдонесение СВ. Нехорошева и H.A. Воробьева В.Н. Меркулову «о политико-моральном состоянии военнопленных Юхновского лагеря».

97. 1940 г. июня 13, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко и И.Б. Маклярского А.Г. Бережкову о проведении расследования в связи с отправкой корреспонденции польских военнопленных.

98. 1940 г. ранее 14 июня, Москва. Справка УПВ НКВД СССР о возможности дополнительного приема в лагеря военнопленных.

99. 1940 г. июня 15, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко и И.Б. Маклярского А.Г. Бережкову об уничтожении корреспонденции и фотографий, оставшихся от военнопленных.

100. 1940 г. июня 17, Корнеевка, Казахская ССР. Заявление польской гражданки И. Томяк начальнику Осташковского лагеря с просьбой указать местонахождение ее мужа — военнопленного И.И. Томяка.

101. 1940 г. июня 19, Москва. Служебная записка начальника 5-го отдела ГУГБ ст. майора госбезопасности П.М. Фитина П.К. Сопруненко об отправке интернированных легионеров бывшего чешского легиона Войска польского из Суздальского лагеря в Одессу.

102. 1940 г. июнь, Москва. Справка И.Б. Маклярского о составе военнопленных, содержавшихся в Севжелдорлаге.

103. 1940 г. июля 1, Москва. Сводка УПВ НКВД СССР о количестве польских военнопленных, содержавшихся в Грязовецком лагере на 1 июля 1940 г.

104. 1940 г. июля 6, Москва. Приказ № 00806 Л.П. Берии «О перевозке интернированных в Литве военнослужащих и полицейских бывшего польского государства в лагеря НКВД СССР для военнопленных».

105. 1940 г. июля 11, Москва. Распоряжение В.В. Чернышова начальнику Главного управления лагерей железнодорожного строительства НКВД СССР H.A. Френкелю и П.К. Сопруненко относительно содержания и использования военнопленных в СЖДЛ.

106. 1940 г. июля 22, Москва. Сводка о составе интернированных в Козельском и Юхновском лагерях с сопроводительным письмом к ней, адресованным В.В. Чернышову.

107. 1940 г. августа 7, Грязовец. Спецсообщение начальника особого отделения Грязовецкого лагеря Г.А. Эйльмана П.К. Сопруненко о массовом отказе военнопленных от приема пищи.

108. 1940 г. августа 12, Грязовец. Справка особого отделения Грязовецкого лагеря о Ю. Чапском.

109. 1940 г. августа 15, Москва. Приказ НКВД СССР № 001011 «О переводе интернированных в Латвии военнослужащих и полицейских бывшего польского государства в лагеря для военнопленных».

110. 1940 г. августа 17, Москва. Служебная записка П.К. Сопруненко заместителю наркома внутренних дел УССР ст. майору госбезопасности Н.Д. Горлинскому относительно оперативного использования корреспонденции, адресованной «убывшим» из Старобельского, Козельского и Осташковского лагерей военнопленным.

111. 1940 г. августа 21, Гоща, Ровенская область. Письмо Славы Билевич ее сыну Витольду Билевичу, ранее содержавшемуся в Козельском лагере, о депортации его жены и сына.

112. 1940 г. августа 21, Грязовец. Докладная записка Г.А. Эйльмана начальнику УНКВД по Вологодской области майору госбезопасности П.П. Кондакову о расследовании причин драки между военнопленными.

113. 1940 г. августа 21, Рига. Распоряжение врид. заместителя начальника Управления госбезопасности МВД Латвийской ССР Силиньша начальникам районных отделений УГБ о проведении перерегистрации всех интернированных военнослужащих бывшего польского государства.

114. 1940 г. августа 26, Москва. Отношение начальника Центрального справочного бюро по военнопленным при Исполкоме Союза обществ Красного Креста и Красного полумесяца СССР С.Г. Большакова П.К. Сопруненко с приложением запроса Венгерского Красного Креста о Я. Збиевском.

115. 1940 г. сентября 3, Москва. Политдонесение С.В. Нехорошева и H.A. Воробьева «о политико-моральном состоянии интернированных в Козельском и Юхновском лагерях».

116. 1940 г. сентября 4, Москва. Выписка из протокола № 103. Особого совещания при НКВД СССР об осуждении на 3 года Ф.Е. Чубока.

117. 1940 г. сентября 5, Грязовец. Спецсообщение Г.А. Эйльмана П.К. Сопруненко и П.П. Кондакову о подготовке военнопленных к голодовке в связи с запрещением переписки с родными.

118. 1940 г. сентября 6, Грязовец. Заявление генерала Е. Волковицкого в УПВ НКВД СССР с требованием разрешить переписку военнопленных со своими семьями.

119. 1940 г. сентября 9, Грязовец. Докладная записка Г.А. Эйльмана П.К. Сопруненко о результатах следствия, проведенного особым отделением Грязовецкого лагеря.

120. 1940 г. сентября 9, Грязовец. Служебная записка П.К. Сопруненко начальнику особого отдела ГУГБ НКВД СССР майору госбезопасности А.Н. Михееву об оперативном обслуживании военнопленных и интернированных.

121. 1940 г. сентября 10, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко руководству Старобельского лагеря об уничтожении учетных дел военнопленных.

122. 1940 г. сентября 26, Грязовец. Заявление Е. Волковицкого в УПВ НКВД СССР с требованием улучшить материальное содержание военнопленных.

123. 1940 г. ранее 28 сентября, Москва. Докладная записка П.К. Сопруненко В.Н. Меркулову относительно ситуации, связанной с запрещением переписки военнопленных со своими семьями.

124. 1940 г. сентября 29, Вологда. Спецсообщение П.П.Кондакова Л.П. Берии «о контрреволюционной деятельности группы польских военнопленных Грязовецкого лагеря».

125. 1940 г. октября 2, Москва. Проект докладной записки В.В. Чернышова Л.П. Берии о дальнейшем использовании военнопленных Ровенского лагеря.

126. 1940 г. октября 4, Минск. Служебная записка Л.Ф. Цанавы П.К. Сопруненко о передаче в распоряжение 3-го отдела УГБ НКВД БССР 25 интернированных, вывезенных из Латвии.

127. 1940 г. октября 15, Москва. Письмо начальника иностранного отдела ИК СОКК и КП Т.А. Синицыной П.К. Сопруненко с приложением письма президента Международного Комитета Красного Креста М. Губера об организации работы по розыску польских военнопленных.

128. 1940 г. октября 26, Москва. Приказ наркома внутренних дел СССР Л.П. Берии № 001365 «О награждении работников НКВД»

129. 1940 г. октября 26, Москва. Сообщение П.К. Сопруненко В.Н. Меркулову о самоубийстве интернированного Ю. Василевского в Козельском лагере.

130. 1940 г. ноября 2, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину относительно плана создания на территории СССР воинского соединения из польских военнопленных.

131. 1940 г. ноября 13, Москва. Распоряжение начальника 2-го отдела Главного тюремного управления НКВД СССР И.Я. Ильина начальнику тюремного управления НКВД УССР А.Ф. Филиппову о вывозе из Старобельского лагеря осужденных Особым совещанием перебежчиков.

132. 1940 г. декабря 7, Грязовец. Политдонесение начальника и замполита Грязовецкого лагеря П.К. Сопруненко о настроениях военнопленных.

133. 1940 г. декабря 7, Москва. Приказ НКВД СССР № 001522 «С объявлением положения о Львовском строительном лагере НКВД для военнопленных».

134. 1940 г. декабря 11, Москва. Справка УПВ НКВД СССР о военнопленных Р. Буховском и В. Мущинском, расстрелянных весной 1940 г.

135. 1941 г. января 10, Москва. Справка старшего инспектора учетно-регистрационного отдела УПВ НКВД СССР мл. лейтенанта госбезопасности М.Е. Гобермана о количестве умерших военнопленных в СЖДЛ.

136. 1941 г. января 24, Москва. Распоряжение П.К. Сопруненко начальнику особого отделения Козельского лагеря мл. лейтенанту госбезопасности М.М. Стариковичу в связи с направлением ему 31 учетного дела на содержащихся в Юхновском лагере военнопленных, связанных до войны с польскими спецслужбами.

137. 1941 г. январь, Москва. Предложения П.К.Сопруненко относительно трудового использования военнопленных и интернированных.

138. 1941 г. февраля 27, Москва. Служебная записка П.К. Сопруненко А.Я. Герцовскому о передаче дел пытавшихся бежать военнопленных на Особое совещание.

139. 1941 г. марта 5, Козельск. Спецсообщение М.М. Стариковича и оперуполномоченного особого отделения Козельского лагеря В.П. Тютенкова о самоубийстве интернированного Ю. Ткача.

140. 1941 г. не ранее марта 8, Москва. Справка УПВИ о политико-моральном состоянии военнопленных и интернированных за январь и февраль 1941 г.

141. 1941 г. марта 15, Москва. Справка УПВИ о количестве военнопленных, принятых и убывших из лагерей НКВД СССР с октября 1940 г. по март 1941 г.

142. 1941 г. марта 27, Москва. Докладная записка П.К. Сопруненко Л.П. Берии о рассмотрении на Особом совещании дел интернированных — бывших полицейских, жандармов, служащих других карательных органов, содержащихся в Козельском лагере.

143. 1941 г. апреля 6, село Богданки Заблудовского района Белостокской области. Заявление Брониславы Шолленберг наркому иностранных дел СССР В.М. Молотову относительно судьбы ее мужа Артура Шолленберга, ранее содержавшегося в Козельском лагере.

144. 1941 г. апреля 17, поселок Большая Буконь, Кокпектыньского района Семипалатинской области. Письмо Марии Бэм начальнику Старобельского лагеря с просьбой переслать ее записку мужу Эдварду Бэму.

145. 1941 г. апреля 22, Москва. Сопроводительное письмо П.К. Сопруненко В.Н. Меркулову о направлении ему писем Е. Волковицкого В.М. Молотову и послу Югославии в СССР с приложениями.

146. 1941 г. апреля 22, Москва. Докладная записка П.К. Сопруненко В.В. Чернышову об условиях содержания военнопленных в СЖДЛ.

147. 1941 г. апреля 24, Москва. «Инструкция НКВД СССР и НКГБ СССР о порядке ссылки в отдаленные северные районы Союза ССР членов семей лиц, находящихся на нелегальном положении и осужденных участников контрреволюционных организаций украинских, белорусских и польских националистов».

148. 1941 г. мая 6, Москва. Рапорт помощника начальника 4-го отдела УПВИ Г.Ю. Кальмановича П.К. Сопруненко о медицинском освидетельствовании интернированных в Козельском и Юхновском лагерях.

149. 1941 г. мая 10, Грязовец. Заявление военнопленного П. Стурлиса Л.П. Берии о тяжелом положении его семьи, депортированной в Казахстан.

150. 1941 г. мая 15, Москва. Приказ НКВД СССР № 00586сс «Об организации временного лагеря НКВД для военнопленных на пункте «Поной» Мурманской области».

151. 1941 г. мая 22, Москва. Справка H.A. Воробьева «О местонахождении польских военнопленных и интернированных и их трудоиспользовании».

152. 1941 г. июня 3, поселок Теткино, Путивльская область. Записка военнопленного М. Моравского «Международная обстановка и будущее Польши», направленная П.К. Сопруненко Л.П. Берии.

153. 1941 г. июня 4, Москва. Выписка из сов. секретного протокола (особой папки) Политбюро ЦК ВКП(б) № 33 относительно утверждения решения СНК СССР о создании стрелковой дивизии, укомплектованной лицами польской национальности.

154. 1941 г., 22 июня 1941 г., Москва. Докладная записка В.В. Чернышова Л.П. Берии о направлении 23 тысяч арестованных в лагеря ГУЛАГа.

155. 1941 г. июня 22, Москва. Докладная записка В.В. Чернышова и П.К. Сопруненко Л.П. Берии о наличии военнопленных и интернированных в лагерях НКВД.

156. 1941 г. июня 22, Москва. Записка по прямому проводу В.В. Чернышова наркому внутренних дел УССР В.Т. Сергиенко об эвакуации военнопленных Львовского лагеря.

157. 1941 г. июнь, Москва. «Справка о военнопленных и интернированных военнослужащих быв. польской армии».

158. 1941 г. июля 3, Москва. Сводка № 22 Управления конвойных войск об эвакуации лагерей и тюрем.

159. 1941 г. начало июля, Москва. Докладная записка В.В. Чернышова Л.П. Берии об эвакуации военнопленных и интернированных и сосредоточении их в Южском, Старобельском, Суздальском и Грязовецком лагерях.

160. 1941 г. июля 5, Трязовец. Внеочередное донесение начальника Грязовецкого лагеря ст. батальонного комиссара Н.В. Ходаса П.К. Сопруненко о прибытии и размещении интернированных из Козельского лагеря.

161. 1941 г. июля 10, Смоленск. Приказ № 162 по 252 полку конвойных войск о конвоировании заключенных по маршруту Смоленск — Катынь.

162. 1941 г. июля 11, Москва. Справка H.A. Воробьева о количестве и категориях интернированных, отправленных из Козельского и Юхновского I лагерей в лагерь «Поной».

163. 1941 г. июля 29, Москва. Заявления Е. Волковицкого И.В. Сталину и послу Великобритании в СССР с ходатайством об отправке польских военнопленных в английские владения.

164. 1941 г. июля 28, Москва. Сопроводительное письмо П.К. Сопруненко к заявлению генерала В. Пшездецкого, Направленное вместе с заявлением B.M. Меркулову.

165. 1941 г. июля 30, Лондон. Соглашение между Правительством СССР и Польским Правительством.

166. 1941 г. ранее августа 6, Старобельск. Справка и.о. начальника особого отделения Старобельского лагеря об итогах эвакуации Львовского лагеря.

167. 1941 г. августа 11, Грязовец. Внеочередное донесение Н.В. Ходаса П.K. Сопруненко об активизации деятельности Е. Волковицкого и В. Пшездецкого в Грязовецком лагере, Направленное И.А. Серову.

168. 1941 г. августа 12, Москва. Указ Президиума Верховного Совета СССР «О предоставлении амнистии польским гражданам, содержащимся в заключении на территории СССР».

169. 1941 г. августа 12, Москва. Выписка из сов. секретного протокола (особой папки) Политбюро ЦК ВКП(б) № 34, пункт 333 «о порядке освобождения и направления польских граждан, амнистируемых согласно Указа Президиума Верховного Совета СССР (Постановление СНК СССР и ЦК ВКП/б/)».

170. 1941 г. августа 30, Москва. Спецсообщение начальника оперативного отдела ГУЛАГа НКВД СССР Я.А. Иорша «О Настроениях содержащихся в лагерях НКВД бывших польских граждан в связи с Соглашением между СССР и Польским правительством». 171. 1941 г. сентября 12, Москва. Докладная записка П.К. Сопруненко В.Н.Меркулову о направлении польских военнопленных и интернированных в пункты формирования польской армии на территории СССР.

172. 1941 г. октября 1, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину и В.М. Молотову о ходе освобождения польских граждан – заключенных, ссыльных и военнопленных.

173. 1941 г. ноября 3, Москва. Постановление Государственного Комитета Обороны (ГКО) № 863сс «О польской армии на территории СССР».

174. 1941 г. ноября 30, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину об антисоветских настроениях в польской армии на территории СССР.

175. 1941 г. декабря 3, Куйбышев. Справка УПВИ о бывших польских военнопленных, содержавшихся в лагерях НКВД с 1939 по 1941 г. с приложением.

176. 1941 г. декабря 3, Москва. Запись беседы И.В. Сталина и В.М. Молотова с председателем Совета Министров Польши В. Сикорским и командующим польской армией на территории СССР генералом В. Андерсом.

177. 1941 г. декабря 25. Постановление ГКО № 1064сс «О польской армии на территории СССР».

178. 1942 г. января 2, Куйбышев. Письмо генерального секретаря Исполкома Коминтерна Г. Димитрова заместителю наркома иностранных дел СССР А.Я. Вышинскому об антисоветских настроениях в польской армии на территории СССР.

179. 1942 г. января 28, Лондон. Нота МИД Республики Польша, врученная послу СССР при польском правительстве в Лондоне А.Е. Богомолову, относительно освобождения польских граждан из советских лагерей и тюрем.

180. 1942 г. марта 14, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину о положении в польской армии на территории СССР.

181. 1942 г. апреля 4, Москва. Докладная записка Л.П. Берии ИВ. Сталину о предстоявшем выводе Армии Андерса с территории СССР

182. 1942 г. июля 24, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину о положении и настроениях в польской армии на территории СССР.

183. 1942 г. октября 14, Москва. Выписка из сов. секретного протокола (особой папки) заседаний Политбюро ЦК ВКП/б/ № 38 пункт 224 «Вопрос НКИД и НКВД» о передаче на рассмотрение военных трибуналов дел 16 арестованных сотрудников представительств и доверенных лиц польского посольства и выдворении 78 лиц этих категорий за пределы СССР.

184. 1943 г. января 15, Москва. Докладная записка Л:П. Берии И.В. Сталину о бывших польских гражданах на территории СССР и порядке выдачи им советских паспортов.

185. 1943 г. января 15, Москва. Выписка из сов. секретного протокола (особой папки) заседаний Политбюро ЦК ВКП/б/ № 39 пункт 155 «О советском гражданстве некоторых категорий быв. польских граждан».

186. 1943 г. апреля 13, 9 часов 15 минут, Берлин. Сообщение берлинского радио о массовых захоронениях польских офицеров в Катынском лесу.

187. 1943 г. апрель 16, Москва. Заявление Совинформбюро об обнаружении массовых захоронений польских офицеров в Катынском лесу, озаглавленное «Гнусное измышление немецко-фашистских палачей».

188. 1943 г. апреля 16, Лондон. Коммюнике министра обороны Республики Польша М. Кукеля в связи с германским заявлением об обнаружении массовых захоронений польских офицеров в Катыни.

189. 1943 г. апреля 19, Москва. Передовая статья в г. «Правда» «Польские сотрудники Гитлера».

190. 1943 г. апреля 21, Москва. «Личное и секретное послание премьера И.В. Сталина Президенту г. Франклину Д. Рузвельту».

191. 1943 г. апреля 24, Лондон. «Личное и секретное послание от Премьер-министра г-на Уинстона Черчилля Маршалу И.В. Сталину».

192. 1943 г. апреля 25, Москва. Нота Советского Правительства о решении прервать отношения с Польским правительством.

193. 1943 г. апреля 26, Вашингтон. Личное и секретное послание президента США Ф. Рузвельта И.В. Сталину.

194. 1943 г. апреля 27, Москва. Шифрограмма Г. Димитрова секретарю ЦК ППР П. Финдеру в связи с приостановлением дипломатических отношений СССР с польским правительством.

195. 1943 г. апреля 28, Лондон. Письмо премьер-министра Великобритании У. Черчилля министру иностранных дел Великобритании А. Идену в связи с катынской проблемой.

196. 1943 г. мая 6, Москва. Постановление ГКО о формировании на территории СССР польской стрелковой дивизии им. Т. Костюшко.

197. 1943 г. май 24, Лондон. Сообщение посла Великобритании при польском правительстве в Лондоне О. О’Малли А. Идену относительно телеграммы из Варшавы по катынскому делу с приложением ее текста.

198. 1943 г. июня 23, Спасозаводск. Список польских военнопленных, содержавшихся в лагере НКВД № 99, на которых имелся компрометирующий материал.

199. 1943 г. июнь, Варшава. Фрагмент «отчета Технической комиссии Польского Красного Креста о ходе работ в Катыни».

200. 1943 г. августа 30, Свердловск. Акт о передаче 21365 «польских дел 1940 г.» из 1-го спецотдела НКВД СССР в отдел «А» НКГБ СССР.

201. 1943 г. сентября 2, Москва. Письмо академика H.H. Бурденко В.М. Молотову относительно совпадения методов расстрела польских офицеров в Катынском лесу и советских граждан в Орле.

202. 1943 г. сентября 22, Москва. Докладная записка начальника Управления пропаганды и агитации ЦК ВКП(б) Г.Ф. Александрова секретарю ЦК ВКП(б) A.C. Щербакову о необходимости создания комиссии для расследования «немецких» злодеяний в Катынском лесу.

203. 1943 г. ноября 9, Москва. Письмо В. Василевской И.В. Сталину относительно состава Национального Комитета Свободной Польши с сопроводительным письмом Г.С. Жукова.

204. 1943 г. декабря 3, Москва. Справка «О военнопленных поляках, содержавшихся в лагерях НКВД в 1939—41 гг.», составленная начальником 2-го отдела УПВИ майором И.С. Денисовым.

205. 1944 г. января 12, Москва. «Протокол № 23 заседания Чрезвычайной Государственной Комиссии по установлению и расследованию злодеяний немецко-фашистских захватчиков и их сообщников и причиненного ими ущерба гражданам, колхозам, общественным организациям, государственным предприятиям и учреждениям СССР».

206. 1944 г. января 13, Москва. Протокол № 1 заседания Специальной комиссии под председательством H.H. Бурденко.

207. 1944 г. января 18, Смоленск. Протокол № 2 заседания Специальной комиссии под председательством H.H. Бурденко.

208. 1944 г. января 18, Смоленск. Протокол № 3 заседания Специальной комиссии под председательством H.H. Бурденко.

209. 1944 г. января 18, Москва. Письмо председателя ЧГК Н.М. Шверника H.H. Бурденко о направлении ему документа «Германская фальшивка о «катынских убийствах».

210. 1944 г. января 18, Москва. Сообщение ТАСС о расследовании злодеяний в Катыни.

211. 1944 г. января 19, Смоленск. Протокол № 4 заседания Специальной комиссии под председательством H.H. Бурденко.

212. 1944 г. января 20, Смоленск. Протокол № 5 заседания Специальной комиссии под председательством H.H. Бурденко.

213. 1944 г. января 23, Смоленск. Протокол № 6 заседания Специальной комиссии под председательством H.H. Бурденко.

214. 1944 г. января 24, Смоленск. Письмо H.H. Бурденко В.Н. Меркулову в связи с высказываниями председателя Исполкома СОКК и КП С.А. Колесникова.

215. 1944 г. января 24, Москва. Проект «Сообщения Специальной комиссии по установлению и расследованию обстоятельств расстрела немецко-фашистскими захватчиками в Катынском лесу военнопленных польских офицеров».

216. 1944 г. февраля 3, Москва. Письмо А.Н. Толстого Н.М. Швернику относительно кинохроники «Катынского дела».

217. 1944 г. февраля 16, Москва. Докладная записка Г.С. Жукова И.В. Сталину относительно арестованных в Армии Андерса польских офицеров.

218. 1944 г. мая 3, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину с приложением «Справки по учету бывших польских граждан», подписанной В.Н. Меркуловым 1 мая 1944 г.

219. 1945 г. октября 21, Москва. Докладная записка Л.П. Берии И.В. Сталину относительно участи 27 тысяч заключенных поляков.

220. 1946 г. марта 16, Москва. Инструкция Правительственной комиссии по Нюрнбергскому процессу главному обвинителю от СССР на процессе главных немецких военных преступников P.A. Руденко по «катынскому делу».

221. 1946 г. марта 18, Нюрнберг. Представление P.A. Руденко Международному военному трибуналу в связи с решением МВТ удовлетворить ходатайство защитника Г. Геринга О. Штаммера о вызове свидетелей по «катынскому делу».

222. 1946 г. марта 21, Москва. «Запись заседания Правительственной комиссии по Нюрнбергскому процессу».

223. 1946 г. мая 24, Москва. «Протокол заседания Комиссии по руководству Нюрнбергским процессом».

224. 1946 г. июня 11, Москва. «Протокол № 7 заседания Комиссии по руководству Нюрнбергским процессом».

225. 1951 г. февраля 29, Москва. Нота Посольства СССР в США Госдепартаменту США в связи с работой комиссии Конгресса США по катынскому вопросу.

226. 1952 г., декабрь, Вашингтон. Выдержки из заключения Специального комитета по проведению расследования злодеяний в Катынском лесу, учрежденного палатой представителей Конгресса США.

227. 1959 г. марта 3, Москва. Записка председателя Комитета государственной безопасности при Совете Министров СССР А.Н. Шелепина первому секретарю ЦК КПСС Н.С. Хрущеву с проектом постановления Президиума ЦК КПСС об уничтожении дел по операции, санкционированной решением Политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 г.

228. 1971 г. апреля 15. Москва. Выписка из протокола № 1 (особой папки) заседания Политбюро ЦК КПСС «О представлении МИД Англии в связи с антисоветской кампанией вокруг так называемого «Катынского дела»».

229. 1972 г. сентября 8, Москва. Выписка из протокола № 60 (особой папки) заседания Политбюро ЦК КПСС «О представлении английскому посольству в Москве в связи с антисоветской кампанией в Англии вокруг предполагаемого строительства в Лондоне «памятника жертвам Катыни».

230. 1973 г. марта 2, Москва. Выписка из протокола № 80 (особой папки) заседания Политбюро ЦК КПСС «О представлении английскому правительству в связи с антисоветской кампанией вокруг сооружения в Лондоне так называемого «памятника жертвам Катыни»».

231. 1976 г. апреля 5, Москва. Выписка из протокола № 3 (особой папки) заседания Политбюро ЦК КПСС «О мерах противодействия западной пропаганде по так называемому «Катынскому делу»».

232. 1988 г. мая 5, Москва. Выписка из протокола № 119 (особой папки) заседания Политбюро ЦК КПСС «О мерах по обустройству места захоронения польских офицеров в Катыни (Смоленская область) и расширении доступа граждан ПНР и других стран».

233. 1989 г. марта 22, Москва. Записка министра иностранных дел СССР Э.А. Шеварднадзе, зав. международным отделом ЦК КПСС В.М. Фалина и председателя КГБ СССР В.А. Крючкова в ЦК КПСС «К вопросу о Катыни».

234. 1990 г. февраля 22, Москва. Записка В.М. Фалина М.С. Горбачеву «Дополнительные сведения о трагедии в Катыни»

235. 1990 г. апреля 13, Москва. Заявление ТАСС по катынскому вопросу.

236. 1995 г. мая 22, Москва. Послание Президента Российской Федерации Б.Н. Ельцина Президенту Республики Польша Л. Валенсе в связи с 55-й годовщиной катынской трагедии.

237. 1995 г., июня 4, Катынь. Выступление председателя Комитета Катынских семей г. Щецина Е. Грунер-Жарнох на церемонии закладки краеугольного камня под строительство польского военного кладбища.

238. 2000 г. июля 28, Катынь. Выступление председателя Совета Министров Республики Польша Е. Бузека во время открытия и освещения польского военного кладбища.

239. 2000 г. июля 28, Катынь. Выступление заместителя председателя Правительства Российской Федерации В.Б. Христенко на церемонии открытия мемориального комплекса, посвященного памяти советских и польских жертв тоталитарных репрессий.

240. 2000 г. сентября 2, Варшава. Послание Президента Республики Польша А.Квасневского участникам торжественного открытия польского кладбища жертв катынского преступления в Медном.

241. 2000 г. сентября 2, Медное. Выступление министра внутренних дел Российской Федерации В.Б. Рушайло на церемонии открытия мемориального комплекса в Медном, посвященного памяти советских и польских жертв тоталитарных репрессий.

http://w.uptolike.com/widgets/v1/impression.html?4f8c7fd6a2ba9ec6aefc0e89c0093048http://w.uptolike.com/widgets/v1/zp/support.html

December 22, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

Lai mēs aiz sīkumiem nepazaudējam lielās lietas.
Viktora Avotiņa saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

22.12.2017 Viktors Avotiņš


Neatkarīgās sarunā ar teoloģijas doktoru, mācītāju, mūsu vēsturei veltītu grāmatu autoru Gunti Kalmi mēs likām uzsvaru uz vārdu «atbildība». Par sevi, par tuvākiem, par Latviju.

– Ziemassvētkos parasti daudz runā par Dieva mīlestības nākšanu pasaulē. Bet mūsu sarunā es vārdu «mīlestība» gribētu saistīt ar vārdu «atbildība».

– Mīlestība ir saistīta ar atbildību. Atbildība ir atbilde, spēja atbildēt uz Dieva parādīto mīlestību par dāvanām, ko esam saņēmuši. Atbildība ir spēja uzņemties rūpes un kaut ko par to atdot. Atbildība vienmēr ir konkrēta – mēs atbildam ar kaut ko sev nozīmīgu. Latvija ir mums, latviešiem, uzticētā Dieva dāvana. Patriotisms kā Dzimtenes mīlestība nozīmē, ka esam gatavi kaut ko tai atdot, no kaut kā tās labā atteikties, kaut ko tai veltīt. Mīlestības un atbildības saiknes augstākā forma izteikta Jēzus vārdos: «Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem» (Jāņa evaņģēlijs 15:13). Zīmīgi, ka Latvijas svētku kalendārā Neatkarības pasludināšanas un Lāčplēša diena ir līdzās. Protams, vēsturiska sagadīšanās, bet tā simboliski norāda, ka pasludināto brīvību ir jābūt gataviem arī reāli aizstāvēt. Ne velti militārvēsturnieks Dr. K. Dambītis sacīja: «Latvijas valsts izveide un tai sekojošais Latvijas atbrīvošanas karš bija loģisks noslēgums latviešu tautas pašnoteikšanās principa realizācijā.» Antuāns de SentEkziperī reiz sacīja, ka mīlestības mērs ir upuris, tas, ar ko es identificējos, kam piederu, kur esmu sevi būtiski ieguldījis. Kristīgajā ticībā augstākais mīlestības veids ir agape – nesavtīgā, pašuzupurēties spējīgā mīlestība. Tādēļ militārās cīņas par savu Dzimteni ir nācijas goda un pašcieņas aizstāvēšanas augstākā forma. Dižākais nācijas patriotisma apliecinājums ir tās militārajā ētosā, cīņas garā, kas ietver gan cīnītājus, kuri tās vēstures gaitā riskējuši ar savām dzīvībām un atdevuši tās par mūsu zemes un tautas brīvību, gan arī visus, kuri apliecinājuši tam savu gatavību, dodot karavīra zvērestu šodien.

– Bet – tuvāk ikdienai. Ja jau bērns ir mīlestības auglis, tad kāpēc viņš nereti jau no dzimšanas brīža izrādās pamests un nekopts? Tostarp – arī bez mīlestības. Vai dzīvība ir vienīgais, kas mums bērnam jādod?

– Tāpēc, ka bērna vecāki nedz savu dzīvi, ne kopdzīvi nav veidojuši pēc tām pavēlēm un kārtības, kādu Dievs ir noteicis. Bērns ir dāvana, kuru Dievs dāvā kā apsolītu un Viņa noteiktajā radības kārtībā iedibinātu svētību vīrieša un sievietes kopdzīvei. Viņš arī ir devis norādījumus, kā tiem jāveido savas attiecības, kā jārūpējas par bērnu, lai šo Dieva parādīto mīlestību varētu dot, īstenot, pildot savus vecāku pienākumus. Ja ģimenes attiecību pamatā nav attiecības ar Dievu, viss paliek atkarīgs no mainīgiem ārējiem apstākļiem – psiholoģiskajiem, materiālajiem u.c., bet par tiem precīzāk varēs izteikties šo jomu speciālisti.

– Ciktāl Baznīca var un vēlas būt klāt šajās rūpēs par mīlestības pilnīgumu?

– Dieva mīlestības pilnīgākais veids mums joprojām pieejams Kristības un Svētā Vakarēdiena sakramentos, ārēji vienkāršās svētdarbībās, kuras ir iedibinājis pats Kristus un solījis savu klātbūtni caur tām. Tā ir mums ikdienā pieejama Dieva mīlestības izpausme. Kristībā mēs topam par Dieva bērniem, un Svētais Vakarēdiens uztur mūsu ticību, sniedz grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību, par ko Kristus ir samaksājis, atdodams savu dzīvību, izpērkot mūs no grēka, ļaunuma un mūžīgās nāves varas. Baznīcas sūtība ir pārvaldīt sakramentus un sludināt Dieva Vārdu, kas nozīmē Dieva izsacīto patiesību kontekstualizēt, tas ir, darīt saprotamu, pieejamu un jēgpilnu šodien.

Tādēļ viens no Baznīcas lielajiem uzdevumiem ir – būt savas tautas sirdsapziņai, par tās pastāvēšanas mērķi izvirzot un uzturot nevis pārejošas, īslaicīgas intereses, bet mūžīgās, nepārejošās vērtības. Lai mēs kā tauta būtu arī Dieva tauta. Tas dara tautu, kā tagad saka, ilgtspējīgu. Cilvēku pirmie pamatuzdevumi, kopš viņu radīšanas, ir bijuši kopt un sargāt viņiem uzticēto zemi: Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu (1 Moz. 2, 15). Mums, latviešiem, mūsu Ēdene ir Latvija. Tāpēc tikai mēs esam Dieva, iepriekšējo, nākamo paaudžu un savas sirdsapziņas priekšā atbildīgi par Latvijas valsts likteni. Tieši tāpat kā citas nācijas ir atbildīgas par savām valstīm.

– Dzird sakām, ka esam novērsušies no Atmodas laika ideāliem, ka vairs neesam tās cienīgi, savā ziņā esam to nodevuši, pagriezuši tai muguru?

– Kristīgā mācība runā par atgriešanos, jo ne mēs paši veidojam savus garīgos, morālos u.c. orientierus. Tie mums ir Dieva doti un uzdoti. Mēs gan parasti tos cenšamies ne tikai neievērot, bet arī sabojāt, piemēram, relativizējot, aizskaidrojot prom kā novecojušus, arhaiskus, nemodernus u.tml. Mēs, grēcinieki, paši varam tikai no Dieva dotajām normām atšļukt un to arī nemitīgi darām.

Atgriešanās notiek caur grēknožēlu – vēlmi, kaut tas tā nebūtu bijis, un caur reālu labošanos, caur morālu attīrīšanos. Tas nozīmē – atteikties no tā, kas savalgo, paverdzina. Svētie Raksti vēsta: Kas zadzis, lai vairs nezog (Pāvila vēstule Efeziešiem 4, 28). Muitnieks Caķejs, sastopot Jēzu, grēknožēlā saka: ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot (Lūkas 19, 8). Ja tas ir bijis publisks, sabiedrībai postu nesošs nodarījums, tad publiska grēksūdze ir nepieciešama un te nav nekādu aizbildinājumu – tas čekas maisu un Rīdzenes sarunu jautājumā. Bet tāpat arī visos jautājumos, kas skar kompromisu ar sirdsapziņu, piemēram, sadarbība ar jebkādām latviešu tautai naidīgām varām vai partijām.

Nedomāju, ka par visu latviešu nāciju var sacīt, ka esam Atmodu nodevuši. Tad jūs man šo jautājumu neuzdotu. Vilšanās ir valdošajos, bet ne latviešu valstiskumā kā tādā. Tā ir būtiska atšķirība, kuru emocionāla sašutuma brīdī bieži nepamana, bet pretinieki prot produktīvi izmantot pret mums pašiem. Noteikti jāņem vērā, ka arī pie varas esošo vidū ir krietni, godprātīgi un patriotiski cilvēki un daudz kas labs, kas notiek, ir pateicoties viņiem.

– Neviens neizslēdz varas atbildību, bet kā ir ar mūsu – tautas – atbildību? Kaut vai par drošu tās turpinājumu?

– Vara ir tik ļoti attālinājusies no tautas, ka šis jautājums pats jau ir šā stāvokļa sindroms. Atkal kaisīt pelnus sev uz galvas un justies par kaut ko vainīgiem? Un tad uzklausīt it kā pamatotu pārmetumu – re, tauta nav izdarījusi savu mājasdarbu. Bet tauta ir iedzīta un tiek turēta pusnabadzībā, režīmā – no rokas mutē. Tas ir efektīvs veids, kā to atturēt no cīņas par savām tiesībām. Nemitīgā ekspluatatīvā nodokļu politika, cilvēku izspiešana ekonomiskajā trimdā, Satversmes ievadā minēto kristīgo vērtību un latviskajai dzīvesziņai svešu vērtību un attieksmju uzspiešana, korupcija varas augšstāvos utt. Šo sarakstu katrs pats var papildināt. Neesam izdarījuši savu mājasdarbu tad, ja neesam apzinīgi attiekušies pret saviem pilsoņu pienākumiem – neesam piedalījušies vēlēšanās vai arī esam izvēli izdarījuši, nevis vadoties no mūsu nācijas interesēm, bet no šā brīža emocijām, solījumiem, aizvainojumiem. Ja neesam izvērsuši reālu pilsonisko cīņu par savas nācijas tiesībām.

– Demokrātiju vēl neesam apguvuši, bet jau jūtamies tajā vīlušies?

– Demokrātijas kā tautas vērtību, tās interešu īstas pārstāvniecības jau vēl nemaz īsti nav bijis. Tūlīt pēc Atmodas varas krēslos Latvijā sasēdās tie paši kompartijas funkcionāri. Vai tiešām domājat, ka tie paši cilvēki tūlīt uzsāka tikpat centīgi kalpot latviešu tautai, kā bija kalpojuši okupācijas varai?

Demokrātijas sastāvdaļa ir arī tautas pilsoniskā cīņa par savām kā nācijas tiesībām. Arī citur Eiropā, «veco demokrātiju» ietvaros, tas nenotiek ne viegli, ne vienkārši. Arī tur nācijas turpina cīnīties par savām pamatvērtībām, savu identitāti un teritoriju. Piemēram, «Pegida» («Patriotiskie eiropieši pret Rietumu islamizāciju») – plaša tautas protesta kustība, par kuru mūsu plašsaziņas līdzekļi nez kāpēc raksta ļoti skopi.

– Kā mīlēt Latviju, kurā viss nav tā, kā vēlamies?

– Tāpat kā savus bērnus vai vecākus. Tas nav par mīlamo perfekciju, bet piederību. Ne velti M. Luters saka, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi esam, t.i., tādus, kuri pēc cilvēciskiem kritērijiem nebūtu tā vērts, ka viņus mīl. Dievs mūs no nemīlamiem dara par mīlamiem. Un tikai tāpēc, ka mēs esam Viņa radīti, pestīti, svētīti, vadīti, Viņam piederīgi.

– Kā jūs kopumā raksturotu to, kas ar mums notiek? Vai par mums kā tautu vēl var teikt, ka pastāvam mīlestībā un esam diezgan gādājuši par savām nākotnes izredzēm?

– Lēni un mokoši topam par nāciju. Tas prasa ilgu laiku, bet tas, protams, nav attaisnojums, tikai paskaidrojums. Sāksim kaut ar ceturto varu – kā tā veido mūsu attieksmi pret mūsu valsti? Tā vien šķiet, ka tieši un slēpti tiek iefiltrēta Krievijas attieksme, ka esam failed state – caurkritusi valsts. Neapšaubāmi, mums ir gana daudz negāciju. Bet – ar kādu attieksmi tās tiek pasniegtas, kādā noformējumā, kontekstā, fonā? Tā vien šķiet, ka lielākā daļa no satiksmes negadījumiem, sadzīves nelaimēm, noziegumiem notiek tieši pie mums. Vajadzīgais iespaids radīts – Latvija nav droša zeme. Manuprāt, pozitīvā mums ir daudz vairāk! Šī proporcija netiek vēstīta. Svarīgi, ar kādu faktisko attieksmi mēs runājam par savu valsti – vai jācīnās pret negācijām, lai mums visiem Latvijā būtu labāk, jo tā ir mūsu valsts. Vai arī – lai faktiski mudinātu no tās norobežoties. Pēdējā gadījumā mūsu hibrīdā kara pretinieki savu mērķi ir sasnieguši. V. Ļeņins tādus informatīvajā karā izmantojamus neapzinātus ietekmes aģentus sauca par «derīgiem idiotiem».

Mums bieži pietrūkst plašākas izpratnes par notiekošo. Rūpes par savu zemi nozīmē tajā ietvert ne vien tradicionālo kultūrvidi, bet jau arī informatīvo un vērtībtelpu. Pieredzam uzkrītošus centienus to rusificēt. Ieejat lielveikalā un dzirdat reklāmas krieviski, uzraksti – krieviski, pat, ja latīņu burtiem, utt. Viena no hibrīdā kara metodēm ir radīt t.s. salami efektu – nodarīt nelielus, bet metodiski mērķtiecīgus vērtību zaudējumus mērķa valstij, tādus, kur katrs atsevišķais nodarījums par sevi nav it kā tā vērts, lai celtu trauksmi, bet kopā tie rada graujošu ietekmi uz mūsu valstsnācijas identitāti un valstsgribu. De facto nupat konstatēja, ka 150 000 no Latvijā dzīvojošajiem neprot vai nepietiekami prot valsts valodu. Skaidrs, kādā informatīvajā un vērtību telpā viņi dzīvo. Par 9. maija pasākumu nerunājot. Joprojām gaidām uz apmācību skolās tikai valsts valodā. Saskatīsim arī Krievijas kultūrpolitikas patiesos mērķus. 2008. gada Krievijas Federācijas politikas pamatvirzieni starptautiskās kultūras un humanitāro jautājumu sadarbības jomā saka: starptautiskā kultūras un humanitārā sadarbība ir spējīga dot būtisku pienesumu Krievijas ārpolitikas galveno mērķu sasniegšanā. Mūsu analītiķi to novērtē: Krievijas kultūras izplatīšanas primārais mērķis ir… pārliecināt mērķa valstis darboties Krievijas interesēs. Tāpēc nebūsim lētticīgi, netīksmināsimies par krievisko kultūru, jo šobrīd tā, diemžēl izmantojot mūsu politisko naivitāti, tiek lietota slēptai Krievijas ietekmes paplašināšanai. Informatīvais karš ir iegājis memētiskā kara posmā, kad tiek lietota t.s. refleksīvā kontrole – pretiniekam piespēlē viņa pretestības spējas postošas idejas, motīvus, kurus viņš pats jau attīsta, izplata un popularizē tālāk.

Un vēl – mums nevajadzētu rīkoties kā atpalikušai provincei, kas joprojām cenšas turēties pie citur savu laiku sen pārdzīvojušā politkorektuma. Rietumos tas tiek bieži satirizēts. Piemēram, S. Džerušalmijs (Jerushalmy), R. Zbigņevs (Zbignieuw) Politkorektuma manifestā raksta: «Mēs, politkorektuma piekritēji, ticam pieaugošai iecietībai kultūru, rasu, dzimuma, ideoloģijas un alternatīvo dzīves stilu dažādības ziņā. Politkorektums ir vienīgais sociāli un morāli pieņemamais uzskats. Ikviens, kas tam nepiekrīt, ir fanātisks, aizspriedumains, seksists un/vai aprobežots.» Par politkorektuma un tam līdzi ejošo ideju destruktivitāti citas nācijas ir jau pārliecinājušās. Mēs varētu mācīties no viņu pieredzes, ne atražot viņu kļūdas.

– Kas jāmaina, kaut vai ja runājam par tādu lietu kā reāla garīga atdzimšana, sirds un prāta harmonija?

– Jāņem vērā Dievs nopietni, ne tikai svētdienās un uz Baznīcas svētkiem.

– Vai ir tā, ka pasaule pagriezusi Ziemassvētkiem muguru?

– Jā, Rietumi ir pakāpeniski zaudējuši kristīgās vērtības, saikni ar Dievu un Baznīcu kā sabiedrības pastāvēšanas pamatiem. Bet pēdējā laikā Eiropas nācijas, cīnoties par savas teritorijas un identitātes nosargāšanu, aizvien vairāk to saista ar kristīgajām vērtībām un simboliem. Tas aizvien biežāk parādās pret Eiropas islamizāciju vērstajos protestos – gan plakātu lozungos, gan simbolikā. Tie ir regulāri pasākumi, kuros piedalās nevis daži simti vai tūkstoši, bet pat desmitiem tūkstoši cilvēku. Tātad viņi kristīgās vērtības saskata kā savai identitātei būtiskas, pat ja tikai sociālā protesta aspektā. Cerams, ka Rietumu sabiedrība sāk atjēgties un saprast kristietību kā būtiski nepieciešamu savai pastāvēšanai.

– Ko uzsvērsiet, ko vēlēsiet cilvēkiem šajos Ziemassvētkos? Ko lūgsiet Dievam?

– Ziemassvētku miers nozīmē arī sakārtotību dzīves pamatlietu izpratnē. Adventa laikā jāskatās lielajās līnijās, nevis jānodarbojas ar sīkkritiku. Lai mēs aiz sīkumiem nepazaudējam lielās lietas, jo pēc dažiem gadiem, varbūt pat ātrāk, tās vairs nebūs aktuālas. Svarīgās lietas ir nozīmīgas arī mums pašiem personiski, pat, ja ne tūlīt un tagad; tās veido un uztur mūsu pamatvērtības, mūsu identitātes ilgstamību. Ziemassvētku vēsts sniedz mums skaidras prioritātes: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts (Lūkas 2, 14). Kad esam konsekventi ierādījuši Dievam faktisko (nevis iedomāto!) pirmo vietu mūsu dzīvēs, tad un tur arī iestājas miers, un tad arī labs prāts nekavējas. Ziemassvētku prieks ir Kristus piedzimšanas svinēšana. Un kā katros svētkos varam no tiem paņemt līdzi iepriecu, gandarījumu, iedvesmu, garīgu pārdzīvojumu. Kristus dzimšanas svētki ir vēl viena iespēja katram piedzīvot Jēzus tuvumu un mīlestību. Jo Viņš mūs katru mīl tā, it kā mēs katrs Viņam būtu vienīgais bērns, ko mīlēt!

Pārpublicēts no “Neatkarīgās Rītas Avīzes”

December 22, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

2.pasaules kara dalībnieka statuss – sabiedrību vienos vai šķels?

www.lvportals.lv  lvportals.lv   Viss raksts: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli?id=292307

Otrā pasaules kara dalībnieka statuss – sabiedrību vienos vai šķels?


ĪSUMĀ

  • Likumprojektā ietvertie izņēmumi parāda, ka īpašais statuss neattieksies uz visām personām, kuras ir aktīvi piedalījušās karadarbībā, tādā veidā vēl vairāk sarežģījot Otrā pasaules kara vēstures uztveri.
  • Lai gan “ar “kolaborāciju” parasti apzīmē politiski un morāli nosodāmu sadarbību ar okupantiem, pretstatot to pretestībai kā pozitīvai uzvedības stratēģijai”, šī jēdziena lietošanai būtu jābūt konsekventai – ne vien apzīmējot sadarbību ar nacistu režīmu, bet arī ar padomju okupācijas varu.
  • Vai šāda jauna statusa radīšana nedegradē citus pastāvošos statusus – piemēram, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, jo ar to tiek godinātas personas, pret kurām nacionālās pretošanās kustības dalībnieki cīnījās?


21. decembrī, Saeima trešajā lasījumā skatīs likumprojektu “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”. Tā mērķis ir veicināt izlīgumu starp Otrajā pasaules karā dažādās pusēs karojušajiem un viņu tuviniekiem, ļaut sirmā vecumā esošajiem karavīriem, kuru skaits vairs nav liels, sajust valsts morālu atzinību viņu bruņotajai cīņai pret totalitārajiem režīmiem, kā arī veicināt sabiedrībā vienotu izpratni par Otro pasaules karu un vienlīdzīgu attieksmi pret tā dalībniekiem. Vienlaikus aktuāls ir jautājums, vai šāda statusa radīšana palīdzēs šos mērķus sasniegt. Ir šaubas, vai tas, gluži otrādi, neradīs vēl vairāk strīdu par traģiskajiem vēstures notikumiem Latvijā.

Padomju un nacistiskās okupācijas rezultātā Latvijas valsts nebija spējīga nodrošināt tās pilsoņu tiesību aizsardzību, tāpēc dažādās pusēs karojušās personas ir uzskatāmas par kara noziegumu upuriem un ir pelnījušas Latvijas valsts, kā arī sabiedrības atbalstu un aizsardzību. Tomēr, ja likumdevējam būtu patiesa vēlme atbalstīt cilvēkus, kuri tika ierauti Otrajā pasaules karā, šāds atbalsts būtu sniedzams visiem iedzīvotājiem, kuri tolaik dzīvoja Latvijā, neatkarīgi no tā, vai viņi piedalījās karadarbībā ar ieročiem, vai pieredzēja kara šausmas civilpersonas statusā.

Tikmēr likumprojektā ietvertie izņēmumi parāda, ka īpašais statuss neattieksies pat uz visām personām, kuras ir aktīvi piedalījušās karadarbībā, tādā veidā vēl vairāk sarežģījot Otrā pasaules kara vēstures uztveri. Tiks izdalīta cilvēku grupa, kuri karā ir piedalījušies, bet par Otrā pasaules kara dalībniekiem Latvijā likuma izpratnē netiek atzīti (bet, iespējams, tiek – Lielā Tēvijas kara veterāni – Krievijas Federācijas likumu izpratnē).

“Vienīgie, kuriem ir nopelni Latvijas valsts labā, ir pretošanās kustības dalībnieki, kam jau ir noteikts sevišķs statuss.”

No likumprojekta ir skaidri saprotams, ka runa ir par sabiedrības attieksmi pret personām, kuras ir piedalījušās Otrajā pasaules karā vai nu nacistiskās Vācijas, vai PSRS bruņoto spēku sastāvā. Tā kā Latvijas armijas karavīriem vai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem jau ir piešķirts īpašs statuss, kas apliecina valsts un sabiedrības atzinība par viņu veikumu, likumprojekts līdz ar to attiecas uz personām, kuras, savas gribas vadītas, vai arī pretēji savai gribai ir sadarbojušās ar Latvijas okupācijas varām un pildījušas militāro dienestu okupācijas varu bruņotajos spēkos.

Neērtais vārds – kolaborācija

Klasiskā izpratnē to sauc par kolaborāciju – sadarbību ar ienaidnieku kara apstākļos pret paša valsts interesēm. Vēsturnieks un politiķis Ritvars Jansons norādījis, ka terminus “kolaborācija” un “kolaboracionisms” vēsturnieki lieto, runājot par aktīvu iesaistīšanos okupētājvaras politikas – represiju, terora – realizēšanā, bet nevajadzētu runāt par kolaborāciju plašākā izpratnē.1 Tikmēr pazīstamais Latvijas vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis ir uzsvēris, ka līdzās tādiem terminiem kā “kolaborācija” (vienkārša sadarbība ar okupantiem) vai “kolaboracionisms” (nodevīga sadarbība) varētu lietot jēdzienu “taktiskā kolaborācija”, ar to apzīmējot tādu sadarbību ar okupācijas varu, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu mērķus, kas tā vai citādi atbilda latviešu tautas interesēm2, katrā ziņā nenoraidot ideju, ka sadarbība, tostarp apstākļu spiesta, ar okupācijas varu ir dēvējama tieši šajā vārdā. Arī profesore Daina Bleiere ir uzsvērusi, ka, lai gan “ar “kolaborāciju” parasti apzīmē politiski un morāli nosodāmu sadarbību ar okupantiem, pretstatot to pretestībai kā pozitīvai uzvedības stratēģijai”, šī jēdziena lietošanai būtu jābūt konsekventai – ne vien apzīmējot sadarbību ar nacistu režīmu, bet arī ar padomju okupācijas varu.3

Likumprojekta garais ceļš

Līdzīga rakstura likumprojekti Latvijā tikuši ģenerēti vismaz kopš 2005. gada. 2012. gadā idejai bija nopietnākā virzība – trīs alternatīvi projekti, paredzot īpaša statusa noteikšanu vai nu pretpadomju, vai nu antihitleriskās frontes pusē karojošajiem karavīriem, bet par kompromisa variantu varētu nosaukt deputāta Andreja Judina izstrādāto piedāvājumu, kas paredzēja noteikt prettiesiski mobilizētas personas statusu, nošķirot personas, kas tikušas ierautas karā pret savu gribu, no personām, kas brīvprātīgi izvēlējušās sadarboties ar okupācijas varām. Diemžēl šis projekts tā arī ir iegūlis atbildīgās komisijas atvilktnēs, bet tiek virzīts projekts, kam līdzīgs (Nr. 603/Lp12) tikai pirms gada Saeimā atbalsta trūkuma dēļ ticis atsaukts.

Nekonsekvence, piešķirot statusus

Latvija Otrajā pasaules karā nepiedalījās. Latvijas pilsoņi Otrajā pasaules karā piedalījās vai nu vienas, vai otras Latvijas okupētājvaras bruņoto spēku sastāvā, vai nacionālās pretošanās kustības sastāvā, no kuras sevišķi izceļami ir tā saucamie kurelieši, kas cīnījās pret abām okupētājvarām ar mērķi atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju. Vienīgie, kuriem ir nopelni Latvijas valsts labā, ir pretošanās kustības dalībnieki, kam jau ir noteikts sevišķs statuss.

Ir trīs veidi, kā personas nonāca okupācijas varas karaspēkā. Latvijas valstiskās neatkarības likvidēšanas procesā daļa no Latvijas armijas karavīriem tika pārskaitīti Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. Šie ir tie karavīri, kas pildīja vadoņa Kārļa Ulmaņa pavēli un “palika savās vietās”, un nepretojās valsts okupācijai. Otra daļa karavīru okupācijas varu bruņoto spēku rindās nonāca brīvprātīgi, paužot aktīvu atbalstu neatkarības iznīcināšanai un okupācijas varu idejām.4 Un trešais veids, kā personas nonāca okupācijas varu bruņotajos spēkos, ir piespiedu mobilizācija – šādā ceļā kara gaitas uzsāka vairākums Latvijas pilsoņu – Otrā pasaules kara dalībnieku.

Šobrīd Latvijā pastāv vairāki īpaši statusi, kas piešķirti par personu darbību kādā noteiktā vēstures posmā un zināmā mērā – par nopelniem Latvijas labā. Var pieminēt barikāžu dalībnieka, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka vai personas, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, statusu. Ir arī atsevišķi statusi, kas nav saistīti ar nopelniem Latvijas labā, piemēram, Černobiļas katastrofas seku novēršanas dalībnieka statuss. Īpaša statusa nav nedz Afganistānas, nedz citu PSRS karu dalībniekiem – Latvijas pilsoņiem – vai personām, kam bija tiesības uz Latvijas pilsonību, atceroties, ka Latvijas Republika un tās pilsonība turpināja de jure pastāvēt arī PSRS okupācijas laikā.

Īpašā statusa piešķiršanas pretrunas

Likumprojekts neparedz kādus konkrētus materiālus labumus šī statusa ieguvējiem, tomēr iespējams, ka tas tiek virzīts, lai radītu legālu iespēju šādus labumus nodrošināt citādā kārtā. Manuprāt, nav valstiski pareizi piešķirt kādus labumus personām par to vien, ka tās ir karojušas Sarkanās armijas vai nacistiskās Vācijas bruņoto spēku rindās. Šajā kontekstā daudz saprātīgāk būtu runāt par sociālo garantiju nodrošināšanu personām, kas ir piedalījušās militārās operācijās Nacionālo bruņoto spēku rindās. Vai arī runāt par kara veterāniem kopumā – ieskaitot gan mūsdienu karstos konfliktus, gan Afganistānas karu un citus konfliktus, kuros Latvijas pilsoņi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ir piedalījušies.

Nav saprotama arī īpašas krūšu nozīmes piešķiršanas kārtības noteikšanas nepieciešamība. Līdz šim Latvijā krūšu nozīmes ir izsniegtas vai nu kā valsts apbalvojums, vai nu kā piederības zīme kādai Latvijas Republikas iestādei. Savukārt tā paša Otrā pasaules kara laikā pastāv noteikta upuru kategorija, kas bija spiesti nēsāt noteikta parauga krūšu nozīmes. Vai likumdevējam ir pārliecība, ka minētā likumprojekta subjekti būtu pateicīgi par šādas analoģijas piemērošanu?

“Uz šāda īpaša statusa radīšanu varētu palūkoties no Satversmes viedokļa – vai tas nav pretrunā valsts kontinuitātes doktrīnai?”

Uz šāda īpaša statusa radīšanu varētu palūkoties no Satversmes viedokļa – vai tas nav pretrunā ar Satversmē un citos konstitucionālos aktos nostiprināto valsts kontinuitātes doktrīnu – ja valsts sāk godināt personas par darbībām, ko tās ir veikušas, kalpojot okupācijas varām, zvērot uzticību varām, kas sagrāva Latvijas Republiku, var rasties jautājumi arī par attieksmi pret tām varām (padomju vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu), kuras ar ieročiem rokās aizstāvēja jaunā statusa ieguvēji. Tāpat atklāts paliek jautājums, vai šāda jauna statusa radīšana nedegradē citus pastāvošos statusus, piemēram, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, jo ar to tiek godinātas personas, pret kurām nacionālās pretošanās kustības dalībnieki cīnījās. Diemžēl likumprojekta virzības laikā Saeimā uz šiem jautājumiem skaidras atbildes sniegtas netika.

Turklāt Otrā pasaules kara veterānu slavināšana ir raksturīga mūsdienu Krievijas režīmam. Igaunijā, piemēram, pastāv kara veterāna statuss, tomēr tas tiek piešķirts Igaunijas armijas veterāniem, kas piedalījušies kara darbībā. Nedz sarkanarmieši, nedz leģionāri, uz kuriem likumprojekts attiecas, nav personas, kam Latvijas valstij būtu jājūtas kaut ko parādā. Eiropas Savienībā veidojas izpratne, ka gan viens, gan otrs režīms ir bijis vienlīdz ļauns pret cilvēkiem, kas nonāca starp kara dzirnakmeņiem. Uzskatu, ka ar šāda likuma pieņemšanu Latvijā tiks izdarīts liels solis atpakaļ no pilnvērtīgas sarežģītās Otrā pasaules kara vēstures izpratnes.

1 Ritvars Jansons intervijā LV portālam “Latvieši un kolaboracionisms: jautājumu vairāk nekā atbilžu”

2Feldmanis, I. Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā // Okupācija, kolaborācija, pretošanās: vēsture un vēstures izpratne. Starptautiskās konferences materiāli 2009. gada 27.–28. oktobrī Rīgā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 26. sēj.). – Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2010. ,173. lpp.

3Bleiere, D. Par kolaborāciju: definīcijas, klasifikācija, pielietojamība vācu un padomju okupācijas pētniecībā Latvijā // Latvijas Vēstures institūta žurnāls. – Nr. 2 (2014), [139.] –167. lpp.

4Protams, arī brīvprātīgo karavīru motivācija bija ļoti dažāda, daļa iesaistījās okupācijas varu militāros formējumos savas pārliecības dēļ, daļa – propagandas rezultātā, daļa – lai atriebtu otra okupācijas režīma nodarījumus. Tomēr, raugoties valstiski, ir jāakcentē, ka tā bija viņu brīva izvēle. Mobilizācijas gadījumā nepakļaušanās tiktu sodīta pēc kara laika likumiem. Tāpat jāakcentē, ka brīvprātības princips nav atkarīgs no vienību nosaukumiem, bet no veida, kā katrs individuālais karotājs nonāca karaspēkā.

December 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

LPSR IETK–VDTK–VDM–IEM–VDK darbinieku LKP CK nomenklatūras lietu rādītājs

LPSR IETK–VDTK–VDM–IEM–VDK darbinieku LKP CK nomenklatūras lietu rādītājs


Artura Žvinkļa pētījumos izveidotais LPSR valsts drošības iestāžu darbinieku Latvijas Komunistiskās partjas Centrālās komitejas nomeklatūras personu lietu kolekcijā Latvijas Valsts arhīvā rādītājs. 2016. gada pētījuma zinātniskā redaktore Dr. iur. Kristīne Jarinovska.

Afoņins Vladimirs, Iļjas d. (1926) – PSKP b. no 1951. g. V.d.d. no 1945. g.; kapteinis. PSRS MP VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas jūras baseina pārv. līnijas daļas vec. operat. pilnv. Daugavpils stacijā 1954.–1959. g.; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Rēzeknes pils. un raj. vec. operat. pilnv. 1959.–1960. g, operat. pilnv. 1960.III–1962.VI, pilnv. 1962.VI–1964.IV.[1]

Aksjonovs Aleksandrs, Mihaila d. (1916) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. VDM – IeM – VDK Latvijas jūras baseina daļas pr-ks 1952.XI–1954.VII.[2]

Allaberts Vladimirs, Aleksandra d. (1919) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1942. g.; apakšpulkvedis. Valsts drošības ministra vietn. kadru jautājumos 1952.XI–1953.V; IeM kadru daļas pr-ks 1953.X–1954.V; VDK pr-tāja vietn. kadru jautājumos 1954.V–1955.IX; VDK Baltijas dzelzceļa pārv. pr-ks 1955.IX–1956.V; VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas jūras baseina pārv. pr-ks 1956.V–1959.V.[3]

Andrejanovs Aleksejs, Semjona d. (1915) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. VDM Izmeklēš. daļas 1. nod. vec. izmeklētājs 1949.II–V, Liepājas pils. daļas izmeklēš. nod. pr-ka vietn. 1949–1950, Liepājas pils. daļas izmeklēš. nod. pr-ks 1950–1952, Liepājas apg. pārv. Izmeklēš. daļas pr-ks 1952–1953, IeM Liepājas apg. pārv. 5. daļas pr-ka p.i. 1953.III–V, IeM Kuldīgas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–VIII, Varkļānu raj. daļas pr-ks 1953.VIII–1954.IV, VDK pilnv. Varakļānu raj. 1954.IV–VII, Rēzeknes pils. 1954.VIII–1955, pilnv. vietn. Daugavpils pils. 1955–1956, pilnv. Dagdas raj. 1956.XII–1959.IV.[4]

Andrejevs Genādijs, Ilariona d. (1922) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1945. g.; majors. VDM Madonas apr. daļas operat. pilnv. un vec. operat. pilnv. 1946.X–1947.VII; VDM Madonas un Gulbenes apr. starppagastu nod. pr-ks 1947.VII–1950.I; VDM Cesvaines raj. daļas pr-ks 1950.I–1952.VIII; VDM – IeM Zilupes raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V.[5]

Antins Rihards, Ivana d. (1924) – PSDKP b. no 1950. g. V.d.d. no 1948. g.; kapteinis. VDM Limbažu apr. daļas tulks 1948.I–1949.VI; VDM Limbažu raj. daļas operat. pilnv. 1949.VI–1951.VII, vec. operat. pilnv. 1951.VII–1953.II; IeM Varakļānu raj. daļas pr-ks 1953.II–IX; Dundagas raj. daļas pr-ks 1953.IX–1954.V; VDK pilnv. Dundagas raj. 1954.V–1956.IV; VDK Madonas raj. pilnv. aparāta operat. pilnv. 1956.IV–1957.VII; MP VDK 4. daļas vec. operat. pilnv. 1957.VII–1959.XI; VDK pilnv. Jelgavas pilsētā 1959.XI–1964.IX; pārcelts VDK 2. daļas nod. pr-ka amatā.[6]

Antonovs Ivans, Pētera d. (1924) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1951. g.; vec. leitnants. Ludzas apr. IK Finanšu daļas iecirkņa nodokļu inspektors Mērdzenes pag. 1947.IV–XII; LK(b)P Mērdzenes pag. komitejas propagandists 1948.I–1949.VIII; LK(b)P CK republikāniskās partijas skolas klausītājs 1949.IX–1951.VII; VDM Jēkabpils raj. daļas operat. pilnv. 1951.VIII–1953.IV; IeM–VDK Talsu raj. daļas pilnvarotā aparāta Talsu raj. vec. operat. pilnv. 1953.IV–1954.VI; VDK pilnv. vietn. Baldones raj. 1954.VI–1955.V, Alsungas raj. 1955.V–1956.VIII, pilnv. Priekules raj. 1956.VIII–1959.XI, Krāslavas raj. 1959.XI–1960.III, vec. operat. pilnv. Daugavpils pils. un stacijas aparātā 1960.III–VIII; PSRS MP VDK skolas Nr. 302 klausītājs Maskavā 1960.VIII–1961.VII; VDK pilnv. Dobeles raj. 1961.VII–1966.IX, pārcelts darbā VDK centrālajā aparātā no 1966.IX. [7]

Arbuzovs Viktors, Grigorija d. (1916) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1945. g.; majors. IeTK Rīgas pils. 6. milicijas nod. operat. pilnv. palīgs 1940.VII–1941.VI; PSRS IeTK karagūstekņu pieņemšanas punkta Nr. 7 dežūrvirsnieks 1945.V–VI; karagūstekņu nometnes Nr. 350 vec. operat. pilnv. Rīgā un Ventspilī 1945.VI–1947.V; IeM pretizlūkošanas daļas operat. pilnv. 1947.V–1949.IV; iekšlietu ministra sekretārs 1949.IV–1950.III; IeM 1. specdaļas operat. pilnv. 1950.III–1952.VIII; IeM–VDK vec. operat. pilnv. 1952.VIII–1955.IX, VDK pilnv. Ērgļu raj. 1955.X–1957.X, 4. daļas vec. operat. pilnv. (strādājis ar sektantiem) 1957.X–1959.X, pilnv. Krustpils raj. 1959.X–1961.I.[8]

Avdjukevičs Longins, Ivana d. (1916) – PSKP b. no 1940. g., V.d.d. no 1955. g.; ģenerālmajors. Nacionalizēto uzņēmumu komisārs, LK(b)P Daugavpils apr. komit. instruktors, Daugavpils apr. rūpkombināta direktors 1940.–1941. g., partizānu vienības un brigādes komisārs 1942.–1944. g.; LK(b)P Daugavpils apr. komit. sekret. 1944.VII–1947.VIII; LK(b)P Rēzeknes apr. (no 1950. g. – raj.) komit. 1. sekretārs 1949.VIII–1951.XI; LKP CK partijas, arodbiedrību un komjaunatnes orgānu nod. vad. 1951.XI–1953.IX; PSKP CK Augstākās part. skolas klausītājs 1953.IX–1955.VIII, VDK pr-tāja vietn. operatīvajā darbā 1955.VIII –1963.I, pr-tājs 1963.I–1980.XI, pēc tam LPSR MP padomnieks.[9]

Āboliņš Ernests, Kārļa d. (1895) – PSKP b. no 1918. g. V.d.d. 1927.–1938. g., no 1941. g.; apakšpulkvedis. VDTK operat. grupas rezervē daļas pr-ka vietn. amatā 1944.I–VIII; VDTK–VDM Rīgas apr. daļas pr-ks 1944.IX–1946.IX, VDM 2. daļas 7. nod. pr-ks Rīgas pils. no 1946.IX.[10]

Badamjancs Georgijs, Artašesa d. (1910) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operatīvā sastāva sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1948.I–1950.VI. LPSR VDM 4. daļas pr-ks 1950.VI–1952.VII, 5. daļas pr-ks 1952.VII–1953.IV; IeM 4. daļas pr-ks 1953.V–VI, 4. pārv. 3. daļas pr-ks no 1953.VI.[11]

Balodis Haralds, Aleksandra d. (1925) – PSKP b. no 1951. g. V.d.d. no 1943. g.; kapteinis. LPSR VDTK operatīvās grupas operatīvā sastāva kursu kursants Pavlovoposadā, Maskavā 1943.XII–1944.VIII; VDTK–VDM Valmieras apr. daļas operat. pilnv. palīgs 1944.–1946. g., operatīvās nod. operat. pilnv. 1946.–1947. g., Mazsalacas starppagastu nod. operat. pilnv. 1947.–1949. g., Valmieras apr.–raj. 2-N nod. operat. pilnv. 1949.–1952. g., vec. operat. pilnv. 1952.III–1953.IV; IeM Rīgas apg. pārv. Rīgas raj. daļas vec. operat. pilnv. 1953.IV–V, Elejas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Elejas raj. 1954.V–1956.XII.[12]

Bešenovs Konstantīns, Ivana d. (1914) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1941. g.; majors. LPSR VDM Balvu raj. daļas pr-ks 1952.VI–1953.VI.[13]

Bidzāns Aleksandrs, Eduarda d. (1922) – PSKP b. no 1948.I, V.d.d. no 1944. g.; kapteinis. VDTK Iekšējā cietuma pr-ka dežurējošais palīgs 1944–1946; LPSR VDM operat. d. arestu grupas operat. pilnv. palīgs 1946.III–XI; VDM 2-N daļas operat. pilnv. pal. 1946–1947, 3. nod. operat. pilnv. 1947–1949, 1. nod. vec. operat. pilnv. 1949–1950, 3. nod. vec. operat. pilnv. 1950–1952, 2. nod. vec. operat. pilnv. 1952–1953.VI; LPSR IeM Ventspils raj. d. pr-ks 1953.VI–1954.V; VDK pilnv. Ventspils raj. 1954.V–X.[14]

Bogačovs Aleksejs, Vladimira d. (1920) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1945. g.; vec. leitnants. PSRS VDM starpnovadu skolas kursants Sverdlovskā 1945.XI–1947.VI; LPSR VDM Ventspils pils. daļas operat. pilnv. 1947.VII–1950.I, Dundagas raj. daļas operat. pilnv. 1950.I–III, vec. operat. pilnv. 1950.III–1952.VIII, pr-ka vietn. 1952.VIII–1954.IV; VDK pilnv. Abrenes raj. 1954.IV–1959.XI.[15]

Bogdanovs Ēvalds, Izidora d. (1931) – PSKP b. no 1956. g. V.d.d. no 1951. g.; kapteinis. PSRS VDM skolas kursants Mogiļevā 1951.VIII–1953.VII; LPSR IeM Krustpils raj. daļas operat. pilnv. 1953.VIII–1954.X, LPSR MP VDK pilnv. aparāta Gaujienas raj. vec. operat. pilnv. 1955.VI–1957.I, Smiltenes raj. vec. operat. pilnv. 1957.I–1958.II, pilnv. Rūjienas raj. 1958.II–1959.X, Madonas raj. 1959.X–1963.VII.[16]

Bokovikovs Aleksandrs, Andreja d. (1911) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1935. g.; apakšpulkvedis. Sarkanās armijas 2. strēlnieku korpusa IeTK Sevišķā daļas vec. operat. pilnv. Liepājā 1939–1940; IeTK 1. specdaļas vec. operat. pilnv. 1940.VIII–1941.III, nod. pr-ks 1941.III–VI; LPSR VDTK operat. grupas nod. pr-ks 1944.I–IX; VDTK – VDM A daļas pr-ks 1944.IX–1951.V.[17]

Borouhins Ivans, Ivana d. (1914) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDM Ogres apr. daļas pr-ka vietn. 1948.II–1950.I, Pļaviņu raj. daļas pr-ks 1950.I–1952.VIII, Dagdas raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V.[18]

Brolišs Vladislavs, Viktora d. (1910) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1940. g.; kapteinis. IeTK Rēzeknes apr. daļas operat. pilnv. 1940–1941; VDTK Daugavpils pils. daļas vec. izm. 1944.VII–IX, Jelgavas apr. daļas izm. 1944.IX–XII, vec. izm. 1944–1946, operatīvās nod. pr-ks 1946–1947, apr. daļas pr-ka vietn. 1947.III–1949.II; Jelgavas apr. daļas pr-ks 1949.II–1952.VI; VDM Liepājas apg. pārv. pr-ka vietn. 1952.VI–X; VDM – IeM Neretas raj. pr-ka vietn. 1952.X–1953.V, pr-ks 1953.V–1954.V, VDK pilnv. Neretas raj. 1954.V–1956.XII.[19]

Buligins Aleksandrs, Ivana d. (1913) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK–VDM–IeM Tukuma apr. daļas pr-ks 1944.IX–1949.I, Ludzas apr. raj. daļas pr-ks 1949.I–1953.V, pr-ka vietn. 1953.V–VIII; IeM Zilupes raj. daļas pr-ks 1953.VIII–1954.V; VDK pilnv. Zilupes raj. 1954.V–1959.XI.[20]

Bundulis Jēkabs Alberts, Jāņa d. (1909) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1940. g.; apakšpulkvedis. IeTK Ventspils apr. daļas operat. pilnv. 1940.VI–1941.IV, VDTK vec. operat. pilnv. Ventspilī 1941.IV–VI; IeTK izmeklēšanas grupas izmeklētājs evakuēto ieslodzīto lietās Kraslagā, Krasnojarskas nov. 1941.VII–1942.VIII; VDTK operat. grupas operat. pilnv. 1943.XI–1944.IX; VDTK 2. daļas vec. operat. pilnv. 1944.IX–1945.III, 2. daļas 3. nod. vec. operat. pilnv. 1945.VIII–1946.I, 2. daļas 1. nod. pr-ka vietn. 1946.I–IV; VDM Ventspils apr. daļas pr-ka vietn. 1946.IV–1949.IV. (PSRS VDM skolas kursants Harkovā 1947–1949.) VDM 2-N daļas pr-ka vietn. 1949.IV–1953.V; LPSR IeM 1. daļas pr-ks 1953.V–1954.IV; VDK 2. daļas pr-ks 1954.IV–1959.VIII.[21]

Bunga Jāzeps (Josifs), Konstantīna d. (1910) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1940. g.; apakšpulkvedis. LR politiskās polic. pārv. – LPSR IeTK izmeklētājs Rīgā 1940.VI–IX, Cēsu apr. nod. pr-ks 1940.IX–1941.II, VDTK Jelgavas apr. nod. pr-ks 1941.II–VI, VDTK–VDM 4. daļas pr-ka vietn. 1943.XI–1945.III, operatīvās daļas pr-ka vietn. 1945.III–1946.XI, 5. daļas pr-ka vietn. 1946.XI–XII, Jelgavas apr. daļas pr-ks 1947.I–1948.XII; LPSR VDM kadru daļas pr-ka vietn. 1948.XII–1952.IV, “V” daļas pr-ka vietn. 1952.IV–1953.IV; IeM 4. daļas pr-ks 1953.IV–VIII, 4. pārv. pr-ka vietn. 1953.VIII–1954.IV, kadru daļas pr-ka vietn. 1954.IV–1955.III; LPSR iekšlietu ministra vietn. kadru lietās 1955.III–1957.IV; milicijas darbā 1957.IV–1959.I; iekšlietu (no 1962.VIII – sabiedriskās kārtības sargāšanas) ministra pirmais vietn. 1959.I–1963.II.[22]

Burcevs Ivans, Dmitrija d. (1907) – PSKP b. no 1931. g. V.d.d. 1936–1939, no 1943. g.; majors. VDTK Izmeklēšanas daļas vec. izm. 1944–1945; VDTK – VDM vec. operat. pilnv. 2. d. 2. nod. 1945.III–VII, 1. nod. 1945–1946, daļas cīņai ar pretpadomju un nacionālistisko pagrīdi 2. nod. 1946–1947, 2-N daļas 3. nod. 1947–1950, 2-N daļas 3. nod. pr-ka vietn. 1950–1952.II; VDM Alūksnes raj. daļas pr-ks 1952.II–1953.VI.[23]

Burkovs Leonīds, Georgija d. (1902) – PSKP b. no 1926. g. V.d.d. no 1929. g.; majors. VDTK operatīvās grupas sastāvā Kuldīgas apr. nod. pr-ka amatā 1944.VII–1945.I; Kuldīgas apr. daļas pr-ks 1945.I–1946.I; Ilūkstes apr. nod. pr-ka vietn no 1946.I.[24]

Cecers Leonīds, Leontija d. (1911) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas kursu klausītājs 1948.I–1950.V; VDM Balvu raj. daļas pr-ks 1950.VI–1951.VII, Valkas raj. daļas pr-ks 1951.VIII–1953.VI.[25]

Čalovs Ivans, Ivana d. (1911) – PSKP b. no 1930. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operatīvā sastāva sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1948.II–1950.VI; LPSR VDM Zilupes raj. daļas pr-ks 1950.VI–1952.I, Bauskas raj. daļas pr-ks 1952.I–1953.VI.[26]

Čeckis Aleksandrs, Mihaila d. (1916) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1937–1965; pulkv. PSRS MP VDK Latvijas baseina ūdeņu daļas pr-ks 1954.VIII–1956.III, VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas baseina pārv. pr-ka vietn. 1956.III–1959.VII, VDK transporta daļas pr-ks 1959.VII–1960.III, VDK 2. daļas pr-ks 1960.III–1965.III; kapteiņa 1. palīgs uz Latvijas jūras kuģniecības kuģiem Balašovs 1965.IV–1968.IV, Adlera 1968.IV–1972.IX, Stepans Halturins 1972.IX–1976.III.[27]

Čerkass Nikolajs, Pētera d. (1924) – PSKP b. no 1950. g. V.d.d. no 1961. g.; apakšpulkvedis. Vada komandiera palīgs, staršina karaspēka daļā 3242 Talsos, Madonā 1946.XI–1951.IV; LKP Aknīstes raj. komit. arodbiedrību, partijas un komjaunatnes orgānu nod. instruktors 1951.V–1954.XI, organizatoriskās nod. vad. 1954.XI–1957.I; Krustpils raj. komit. organizatoriskās nod. vad. 1957.I–IX; PSKP CK Ļeņingradas Augstākās partijas skolas klausītājs 1957.IX–1961.VIII; LKP Krustpils raj. komit. instruktors 1961.IX–XI; VDK pilnv. aparāta Krustpils raj. operat. pilnv. 1961.XI–1962.I, Jēkabpils raj. operat. pilnv. 1962.I–1965.VI, vec. operat. pilnv. 1965.VI–1966.XII, raj. nod. pr-ks 1966.XII–1978.VIII.[28]

Dallīts Jānis Maksis, Aleksandra d. (1898) – PSKP b. no 1925. g. V.d.d. 1919.–1921. g., no 1928. g.; majors. LPSR VDTK Abrenes apr. daļas pr-ks 1941.V–VII, kadru daļas rezervē apr. daļas pr-ka amatā 1944.IX–1945.VI, Valkas apr. daļas pr-ks 1945.VI–1946.I; LPSR VDTK 2. daļas 2. nod. vec. operat. pilnv. no 1946.I.[29]

Daņilovs Jurijs, Georgija d. (1924) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1943. g.; kapteinis. LPSR VDM Limbažu apr.–raj. daļas pr-ka vietn. 1949.II–1950.III, Alojas raj. daļas pr-ks 1950.III–1951.VIII, Balvu raj. daļas pr-ks 1951.VIII–1952.VI; pārcelts darbā uz Gorkijas apg.[30]

Daukšta Mečeslavs, Antona d. (1927) – PSKP b. no 1952. g. V.d.d. no 1945. g.; majors. LPSR VDTK–VDM operat. daļas grupas 2. kategorijas izlūks 1945.XI–1946.XI, 1. kategorijas izlūks, 5. daļas vec. izlūks 1946.XI–1947.IX; PSRS VDM Ļeņingradas specskolas kvalifikācijas celšanas kursu klausītājs 1947.IX–1948.IX; LPSR VDM 5. un 7. daļas operat. pilnv. 1948.IX–1953.V, IeM Auces raj. daļas pr-ks 1953.V–XI, kadru daļas rezervē 1953.XI–1954.I, kadru daļas sevišķās inspekcijas inspektors 1954.I–IV; VDK 2. daļas vec. operat. pilnv. 1954.IV–1963.III, pilnv. Ventspils pils. un ostā vietn. 1963.III–1965.II, pilnv. (no 1967.IX daļas pr-ks Ventspils pils. un ostā) 1965.II–1973.VIII.[31]

Doncovs Boriss, Mihaila d. (1904) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1931. g.; majors. LPSR VDTK operat. grupas vec. operat. pilnv., nod. pr-ks 1944.III–IX; VDTK–VDM “V” daļas pr-ka vietn. 1944.IX–1945.VII, pr-ks 1945.VII–1950.VII.[32]

Farbtuhs Mihails, Vladimira d. (1916) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. 1940.–1946. g.; majors. LPSR IeTK–VDTK Daugavpils pils. daļas darbinieks 1940.VI–1941.VII; 201.–43. latv. strēln. divīz. IeTK Sevišķās daļas darbinieks 1941.VIII–1943.V, 1. atsevišķā latv. strēln. rezerves pulka pretizlūkoš. daļas pr-ks 1943.V–1944.VI, 308. latv. strēln. divīz. pretizlūkoš. daļas pr-ks 1944.VI–1946.VI; Liepājas zivju kombināta dir. 1946.IX–1952.II; Rīgas motorzvejas stacijas dir. 1952.II–1953.V; Latvijas galvenās zivrūpniecības pārv. pr-ka vietn. 1953.V–1954.III; Rīgas zvejas tīklu aušanas fabrikas ceha pr-ks 1954.III–1955.I; LPSR Motorzvejas staciju pārv. pr-ks 1955.I–1956.VIII; Ekspedīcijas zvejas pārv. pr-ks 1956.VIII–1959.[33]

Fedotovs Fjodors, Ivana d. (1904) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1931. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK–VDM darbinieks Ludzā, Daugavpilī 1944.VII–IX, Ludzas apr. daļas pr-ks 1944.IX–1949.I.[34]

Frolovs Fjodors, Prokofija d. (1915) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1943. g.; majors. 315. iznīcinātāju aviācijas divīzijas pretizlūkošanas pārv. Smerš operat. pilnv. 1943.X–1946.VIII, PSRS VDM 336. iznīcinātāju aviācijas divīzijas pretizlūkošanas pārv. operat. pilnv. Tukumā 1946.VIII–1947.II; VDM Ventspils apr. daļas Piltenes starppagastu operat. nod. pr-ks 1947.V–1948.VII, Ventspils pils. daļas vec. operat. pilnv. 1948.VII–1949.IV, Ventspils apr. daļas Piltenes starppagastu nod. vec. operat. pilnv. 1949.IV–1950.III; VDM Dundagas raj. vec. operat. pilnv. 1950.III–1951.X, pr-ka vietn. 1951.X–1952.VIII, pr-ks 1952.VIII–1953.V; iecelts par IeM Kandavas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V.[35]

Gailišs Leons, Aleksandra d. (1937) – PSKP b. no 1961. g. LKP Rīgas pils. Maskavas raj. komit. rūpniecības nod. instruktors 1964.IV–1967.XII; ražošanas apvienības Pirmais Maijs partijas komit. sekretārs 1967.XII–1969.XII, LKP Maskavas raj. komit. propagandas un aģitācijas nod. vad. 1969.XII–1970.X, LKP Rīgas pils. komit. organizatoriskās daļas instruktors 1970.X–1972.II, LKP CK rūpniecības un transporta nod. instruktors 1972.II–1973.VIII, nosūtīts uz divgadīgajiem PSRS MP VDK Augstākās skolas kursiem vadošā sastāva sagatavošanai 1973.VIII.[36]

Galkins Nikolajs, Trofima d. (1919) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1939. g.; pulkvedis. VDTK – VDM Valkas apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu vec. operat. pilnv., nod. pr-ks 1944.VII–1947.III, VDM Valkas apr. daļas pr-ka vietn. 1947.IV–1948.VI, Alūksnes apr. daļas pr-ka vietn. 1948.VI–X, pr-ks 1948.X–1950.VI; VDM Liepājas daļas pr-ka vietn. 1950.VI–1952.VII, VDM Daugavpils apg. pārv. 2. daļas pr-ks 1952.VII–1953.VI; IeM – VDK 2. daļas nod. pr-ks 1953.VI–1957, 1957–1961; PSRS MP VDK 102. skolas kursants Ļeņingradā 1956–1957; VDK partijas org. sekretārs 1961.VII–1963.VIII; VDK pilnvarotais Jūrmalas pils. 1963.IX–1965.III, VDK 2. daļas pr-ka vietn. 1965.III–1967.IX, 5. daļas pr-ks 1967.IX–1969.II, VDK pr-tāja vietn. 1969.II–1974.X.[37]

Gothardsons Kārlis, Jēkaba d. (1898) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1924. g.; apakšpulkvedis. IeTK – IeM Jelgavas par. daļas pr-ks 1944.VII–1950.IX, IeM arhīvu daļas pr-ks 1950.IX–1953.V; IeM Talsu raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Talsu raj. 1954.V–1956.XII, Rīgas raj. 1956.XII–1959.I.[38]

Grasmanis Laimonis, Alberta d. (1929) – PSKP b. no 1950. g. V.d.d. no 1950. g.; leitnants. PSRS VDM Mogiļevas skolas kursants 1950.X–1952.VII; VDM Liepājas apg. pārv. 2. daļas 1. nod. operat. pilnv. 1952.VII–1953.V; IeM Viļānu raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Viļānu raj. 1954.V–1955, 24.I. – miris.[39]

Graudiņš Elmārs, Rūdolfa d. (1924) – PSKP b. no 1952. g. V.d.d. no 1943. g.; kapteinis. VDTK operatīvo darbinieku kursu klausītājs 1943.XII–1944.IV, LPSR VDTK operat. grupas operat. pilnv. 1944.IV–IX, VDTK 2. daļas 9. nod. operat. pilnv. palīgs 1944.X–1945.V, 2. daļas 8. nod. operat. pilnv. 1945.V–1946.VIII, VDM 2. daļas 5. nod. operat. pilnv. 1946.VIII–XI, VDM Rīgas pils. daļas operat. pilnv. 1946.XI–1947.XII; PSRS VDM Mogiļevas skolas klausītājs 1947.XII–1949.I; VDM Rīgas pils. daļas operat. pilnv. 1949.II–1950.II, VDM 2-N daļas 6. nod. operat. pilnv. 1950.III–1952.V, 2-N daļas 1. nod. vec. operat. pilnv. 1952.V–1953.V; IeM Valmieras raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V, VDK pilnv. Valmieras raj. 1954.V–1957.IX.[40]

Grišāns Kazimirs, Antona d. (1923) – PSKP b. no 1951. g. V.d.d. 1948.–1960. g.; leitnants. LPSR VDM Ludzas apr. daļas iznīcinātāju bataljona kaujinieks 1948.VIII–1949.IV, šoferis 1949.IV–X, tulks 1949.X–1950.IV, Ilūkstes raj. daļas tulks 1950.IV–1952.VIII, VDM–IeM Jēkabpils raj. daļas tulks 1952.IX–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Auces raj. operat. pilnv. 1954.IV–1956.X, pilnv. 1956.X–1958.IV, vec. operat. pilnv. Smiltenes raj. 1958.IV–1959.XII, vec. operat. pilnv. Valkas raj. 1959.XII–1960.V; Valkas raj. kolhoza Draudzība priekšsēdētājs no 1960.V.[41]

Grundmanis Ernests, Friča d. (1908) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1941. g.; vec. leitnants. LPSR IeTK Aizputes apr. daļas operat. pilnv. 1941.II–VI; PSRS IeTK Molotova apg. pārv. izmekl. Soļikamskā 1941.VII–1942.IV, izmekl. Irkutskas apg. pārv. 1942.IV–IX; LPSR IeTK operat. grupā 1944.VIII–1945.V, Aizputes apr. daļas pr-ka vietn. 1945.V–1946.I; PSRS IeTK–IeM Augstākās virsnieku skolas kursants 1946.I–1947.VIII; LPSR IeM Cēsu apr. daļas pr-ka vietn. milicijas darbā 1947.IX–1949.I, Rīgas apr. daļas Ķemeru starppagastu nod. pr-ks 1949.II–XII, Rīgas starprajonu nod. operat. darbin. 1950.I–XI; cietuma Nr. 2 operat. pilnv. Rīgā 1951.IV–1953.V; Jaunjelgavas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Jaunjelgavas raj. 1954.V–1955.VI.[42]

Gubenko Vadims, Rodiona d. (1919) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1944. g.; apakšpulkvedis. IeM – VDK Baltijas dzelzceļa pārv. nod. pr-ka vietn. 1953.XI–1954.V; PSRS MP VDK 101. skolas klausītājs Maskavā 1954.IX–1955.VII; PSRS MP VDK padomnieku aparāta vec. operat. pilnv. Karlmarksštadtē, VDR 1955.VIII–1956.X; VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas jūras baseina pārvaldes Jelgavas stacijas līnijas daļas pr-ka vietn. 1956.X–1959.VIII; VDK pilnv. vietn. Jelgavas pils. 1959.VIII–1960.IV; VDK 2. daļas 5. nod. vec. operat. pilnv. 1960.IV–VIII; VDK pilnv. Ventspils pils. un ostā 1960.VIII–1961.XI, Krustpils raj. 1961.XI–1962.IV, Jēkabpils raj. 1962.IV–1966.XII.[43]

Guks Arkādijs, Vasilija d. (1923) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1948. g.; apakšpulkvedis. Rīgas juridiskās skolas klausītājs 1945.IX–1947.VI; Rīgas pils. Proletāriešu raj. prokuratūras tautas izmeklētājs 1947.VII–1948.II; LPSR VDM Izmeklēšanas daļas tulks 1948.III–VIII, izmeklētājs, vec. izmeklētājs 1948.VIII–1952.VII; LPSR VDM–IeM 2. daļas vec. operat. pilnv. 1952.VII–1954.IV; LPSR MP VDK 1. daļas vec. operat. pilnv. 1954.IV–1956.III; PSRS MP VDK 1. galv. pārvaldes 9. daļas operat. pilnv. 1956.III–V, vec. operat. pilnv. (komandējumā Apvienotajā Karalistē – 1956.V–1959.V) 1956.V–1959.VIII; LPSR MP VDK 1. daļas vec. operat. pilnv. 1959.VIII–1960.XII, 1. daļas 2. nod. pr-ks 1960.XII–1961.XII, 1. daļas pr-ka vietn. 1961.XII–1963.III, pr-ks 1963.III–1966.IX; komandēts PSRS MP VDK rīcībā 1966.IX.[44]

Gusevs Viktors, Andreja d. (1918) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1943. g.; majors. Galvenās pretizlūkošanas pārv. SMERŠ kursu klausītājs Sverdlovskā 1943.XII–1944.VII; 43. gv. latv. strēln. divīz SMERŠ pretizlūkoš. daļas operat. pilnv. 1944.VII–1946.VIII, 15. gaisa armijas VDM pretizlūkoš. daļas operat. pilnv. Rīgā 1946.VIII–1947.IV; LPSR VDM Tukuma apr. daļas vec. operat. pilnv. 1947.V–1949.IX, Kuldīgas apr. daļas Skrundas starppagastu operat. nod. pr-ks 1949.IX–1950.I, Skrundas raj. daļas pr-ks 1950.I–1953.V, LPSR IeM Dagdas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–1954.VIII, VDK pilnv. Dagdas raj. 1954.VIII–1956.XII.[45]

Gutenko Nikolajs, Timofeja d. (1925) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1945. g.; kapteinis. PSRS VDM Baku starpnovadu skolas kursants 1945.XI–1947.III; LPSR VDM Viļakas apr. daļas operat. pilnv. 1947.IV–XI; VDM–IeM Madonas, Gulbenes apr.–raj. daļas operat. pilnv., vec. operat. pilnv. 1947.XI–1954.IV; VDK pilnv. vietn. Limbažu raj. 1954.IV–1956.X, pilnv. Balvu raj. 1956.X–1960.V.[46]

Harlamovs Konstantīns, Andreja d. (1917) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1944. g.; vec. leitnants. LPSR VDTK–VDM Madonas apr. daļas operat. pilnv. 1945.XI–1946.III, vec. operat. pilnv. 1946.III–1947.IV, Vestienas starppagastu operat. nod. pr-ks 1947.IV–1949.VI, Madonas apr. daļas pr-ka vietn. 1949.VI–1950.I, Krustpils raj. daļas pr-ks 1950.I–VII; PSRS VDM Ļeņingradas skolas kursants 1950.VII–1951.VIII; LPSR VDM Apes raj. daļas pr-ks 1951.VIII–X, Alojas raj. daļas pr-ks 1951.X–1953.V; IeM Dobeles raj. daļas pr-ka vietn. no 1953.V.[47]

Ivančikovs Aleksandrs, Mihaila d. (1919) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1939. g.; kapteinis. PSRS IeTK–IeM 5. strēln. divīz. 205. strēln. pulka automātistu vada komandieris Madonā un Daugavpilī 1944.XII–1946.XI; LPSR IeM Daugavpils pils. daļas nod. cīņai ar bandītismu operat. pilnv. 1946.XII–1947.III; VDM Daugavpils pils. daļas Preiļu starppagastu nod. operat. pilnv. 1947.IV–1948.VII, vec. operat. pilnv. 1948.VIII–1949.VIII, pr-ks 1949.IX–XII, Preiļu raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–VIII, 1951.X–1952.XI; PSRS VDM skolas klausītājs Gorkijā 1950.IX–1951.X; LPSR VDM–IeM Maltas raj. daļas pr-ks 1952.XI–1954.V; VDK pilnv. Maltas raj. 1954.V–1955.X.[48]

Ivanovs Dmitrijs, Alekseja d. (1922) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1943. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK operat. grupas operat. pilnv. palīgs 1943.–1944. g.; VDTK Ludzas apr. daļas operat. pilnv. 1944.–1946. g.; VDM Alūksnes apr. daļas vec. operat. pilnv. 1946.–1950. g.; Varakļānu raj. daļas pr-ka vietn, 1950.–1952. g.; VDM–IeM Daugavpils apg. pārv. 2. daļas 2. nod. pr-ka vietn. 1952.–1953. g., Alojas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.–1954. g.; VDK pilnv. vietn. Alojas raj. 1954.–1955. g., Tukuma raj. 1955.–1958.IV, pilnv. Tukuma raj. 1958.IV–1964.XII, Saldus raj. (no 1967.IX – VDK Saldus raj. nod. pr-ks) 1964.XII–1968.XI.[49]

Ivanovs Leonīds, Georgija d. (1918) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1939. g.; pulkvedis. VDK sevišķās daļas pr-ks Baltijas kara apgabalā, VDK kolēģijas loceklis, 1959.VIII–1961.V.[50]

Ivansons Ivans, Jakova d. (1901) – PSKP b. no 1926. g. V.d.d. no 1928. g.; apakšpulkvedis. VDTK Talsu apr. daļas pr-ks 1945.I–VII; VDTK – VDM Rēzeknes pils. daļas pr-ks 1945.VII–1951.XI, Daugavpils pils. daļas pr-ks 1951.XI–1952.VII, Daugavpils apg. pārv. pr-ka vietn. 1952.VII–1953.V, IeM Daugavpils pils. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Daugavpils pils. un stacijā 1954.V–1959.IX.[51]

Jakovenko Andrejs, Mihaila d. (1912) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1939. g.; pulkvedis. LPSR VDM–IeM–VDK 7. daļas pr-ks 1951.IX–1953.V, 1953.IX–1966.V, pr-ka vietn. 1953.V–IX.[52]

Jakušenoks Trofims, Spiridona d. (1916) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1946. g.; majors. LPSR IeM daļas cīņai ar bandītismu izmeklēš. nod. izmeklētājs 1946.–1947. g.; VDM Izmeklēš. daļas 4. nod. izmeklētājs 1947.–1949. g.; PSRS VDM Izmeklēš. darbinieku skolas klausītājs 1949.–1951. g.; LPSR VDM Izmeklēš. daļas 7. nod. vec. izmeklētājs 1951.–1952. g., 2. nod. vec. izmeklētājs 1952.II–VIII, 3. nod. vec. izmeklētājs 1952.VIII–IX; IeM Izmeklēš. daļas 2. nod. izmeklētājs 1952.IX–1953.V.; IeM Pļaviņu raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Pļaviņu raj. 1954.V–1959.XI.[53]

Jassons [Jansons] Broņislavs, Vikentija d. (1903) – PSKP b. no 1927. g. V.d.d. no 1920. g.; apakšpulkvedis. IeTK daļas cīņai ar bandītismu 3. nod. pr-ka vietn., pr-ks 1944.VII–1947.III; VDM Izmeklēš. daļas pr-ka vietn. 1947.III–1951.XII; A daļas pr-ks 1951.XII–1953.III, IeM Rīgas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V, VDK pilnv. Rīgas raj. 1954.V–1956.XII.[54]

Jastrebovs Vasilijs, Mihaila d. (1903) – PSKP b. no 1927. g. V.d.d. no 1929. g.; pulkvedis. VDM Ventspils apr. daļas pr-ks 1946.VII–IX, Rīgas apr., no 1950.I – raj. daļas pr-ks 1946.IX–1952.VIII, VDM milicijas pārv. vīzu un ārzemnieku reģistrācijas daļas pr-ks no 1952.VIII.[55]

Jaunpetrovičs Kārlis, Ivana (Jāņa) d. (1902) – PSKP b. no 1920. g. V.d.d. 1919.–1950. g.; pulkvedis. LPSR VDTK–VDM Liepājas pils. daļas pr-ks 1944.IX–1950.VI; pensionārs Liepājā 1950.VI–1952.III; LPSR Gaļas un piena rūpniecības ministrijas kontroles inspektors 1952.III–1953.V; Vieglās un pārtikas rūpniecības ministrijas sagādes daļas pr-ks 1953.V–VI, vadošo kadru pārv. pr-ks 1953.VI–IX.[56]

Jerjomenko Nikolajs, Pāvela d. (1917) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1942. g.; apakšpulkvedis. VDTK – VDM 2. daļas vec. operat. pilnv. 1944–1949, nod. pr-ka vietn. 1949–1952, VDM Rīgas apg. pārv. 2. daļas nod. pr-ks 1952–1953, IeM 1. daļas nod. pr-ka vietn. 1953–1954, VDK 4. daļas nod. pr-ks 1954–1959, 4. daļas vec. operat. pilnv. 1959.IX–1960.III, VDK pilnv. Jūrmalas pils. 1960.III–1963.IX, VDK saimn. nod. pr-ks no 1963.IX.[57]

Jeršovs Mihails, Andreja d. (1913) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas klausītājs 1948–1950; VDM 5. daļas 3. nod. pr-ks 1950.VI–1952.X, VDM Rēzeknes pils. daļas pr-ks 1952.X–1953.V, IeM Rēzeknes pils daļas pr-ka vietn. 1953.V–XI, Rēzeknes raj. daļas pr-ks 1953.XI–1954.V; VDK pilnv. Rēzeknes raj. 1954.V–1955.V, Rēzeknes pils. 1955.V–1958.XI.[58]

Karabanovs Aleksandrs, Nikolaja d. (1925) – PSKP b. no 1949. g. V.d.d. no 1949. g.; kapteinis. PSRS MP VDK skolas kursu klausītājs 1953.IX–1954.IX; LPSR MP VDK pilnv. vietn. Ventspils pils. un ostā 1954.IX–1959.VII; VDK 2. daļas vec. operat. pilnv. 1959.VII–1962.VIII, 1963.VIII–1964.III; PSRS MP VDK kursu klausītājs Maskavā 1962.IX–1963.VII; LPSR MP VDK pilnv. Daugavpils pils. un raj. 1964.III–1965.VI.[59]

Karimovs Mahmuds, Karimova d. (1919) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1950. g.; kapteinis. PSRS VDM 102. skolas klausītājs Maskavā 1950.IV–1952.VI, VDM Abrenes raj. daļas pr-ks 1952.VII–1953.V.[60]

Karpenko Gļebs, Andreja d. (1912) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1948. g. PSRS VDM Augstākās skolas klausītājs 1948.I–1950.VI; VDM Alūksnes raj. daļas pr-ks 1950.VI–1951.X; VDM Rīgas pils. milicijas pārv. pr-ka vietn. operat. darbā no 1951.X.[61]

Kerre Elmārs, Pētera d. (1896) – PSKP b. no 1918. g. V.d.d. 1918.–1948. g.; pulkvedis. Mobilizēts Sarkanajā armijā un iekļauts VK(b)P CK un PSRS IeTK veidotā grupā nosūtīšanai darbā uz Latviju 1940.V–VI; 3. armijas kara pad. un PSRS IeTK pārstāvju sevišķu uzdevumu izpildītājs Latvijas armijas štābā, tās 3. informācijas daļas pr-ka vietn. amatā 1940.VI–IX, IeTK Sevišķās daļas pr-ks 24. latv. strēlnieku korpusa 181. strēlnieku divīzijā 1940.IX–1941.V, Baltijas Sevišķā kara apg. IeTK Sevišķās daļas nod. pr-ka vietn. 1941.V–VI; PSRS VDK kadru daļas darbin. LPSR VDTK kadru jautājumos 1943.IX–XII; LPSR VDTK operat. grupas kadru grupas pr-ka vietn. 1943.XII–1944.VII; VDTK–VDM kadru daļas pr-ka vietn. 1944.VII–1948.VI; pensionārs Rīgā 1948.VI–1951.VIII; LPSR ZA kadru daļas pr-ks ar 1951.VIII.[62]

Kirpičenko Filips, Jevlana d. (1918) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1946. g.; majors. IeM labošanas darbu kolonijas daļas kadru nod. inspektors, vec. inspektors 1947.XI–1949.III, 1. nod. operat. pilnv. 1949.III–1950.X, IeM kadru daļas vec. operat. pilnv. un pr-ka vietn. 1950.X–1953.VI, kadru daļas vec. inspekt. 1953.VI–1954.III, IeM – VDK kadru daļas 1. nod. pr-ks 1954.III–1957.XI, VDK partijas komit. sekretārs 1957.XI–1961.VII.[63]

Kirsanovs Vasilijs, Ivana d. (1914) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. LPSR IeTK–VDTK operat. pilnv. palīgs 1940.–1941. g.; izmeklētājs PSRS IeTK–VDTK Krasnojarskas nov. un Čeļabinskas apg. pārv. 1941.–1944. g.; LPSR VDTK operat. grupas izmeklēš. daļas izmeklētājs 1944.IV–IX, nod. pr-ka vietn. 1944.–1945. g., Kuldīgas apr. daļas pr-ka vietn. 1945.–1946. g.; LPSR VDM 2-N daļas 1. un 3. nod. pr-ka vietn. 1946.–1949. g., 3. nod. pr-ks 1949.IV–V; PSRS VDM Ļeņingradas skolas vadošā operat. sastāva kursu klausītājs 1949.V–1950.VII; LPSR VDM Daugavpils pils. daļas pr-ka vietn. 1950.VII–1951.XII, Madonas raj. daļas vec. operat. pilnv. 1951.XII–1953.VII, IeM Tukuma raj. daļas pr-ks 1953.VII–1954.V, LPSR MP VDK pilnv. Tukuma raj. 1954.V–1955.II.[64]

Kiršteins Jānis, Roberta d. (1927) – PSKP b. no 1948. g. V.d.d. no 1945. g.; pulkvedis. LPSR IeTK Madonas apr. daļas Meirānu pag. milicis 1944.VIII–XI; LĻKJS Madonas apr. komit. Meirānu pag. komjaunatnes organizators 1944.XI–1945.III, apr. komit. kadru instruktors 1945.III–IX; LPSR VDTK–VDM Madonas apr. daļas tulks 1945.IX–1946.I, operat. pilnv. palīgs 1946.II–VIII, operat. pilnv. 1946.IX–1947.XII, Gulbenes apr. daļas 2-N nod. operat. pilnv. 1947.XII–1948.XII, vec. operat. pilnv. 1948.XII–1950.III, Neretas raj. daļas 2-N nod. vec. operat. pilnv. 1950.III–1951.VIII, Bauskas raj. daļas vec. operat. pilnv. 1951.VIII–1952.VIII; VDM–IeM Rīgas apg. pārv. vec. operat. pilnv. 1952.VIII–X, 2. daļas 2. nod. pr-ka vietn. 1952.X–1953.V, Cēsu raj. daļas pr-ks 1953.V–IX; PSRS IeM–VDK skolas klausītājs Maskavā 1953.X–1954.VII; LPSR MP VDK 4. daļas 4. nod. pr-ks 1954.VIII–1957.VIII, 4. daļas pr-ka vietn. 1957.VIII–1959.IV; darbā ārzemēs – PSRS MP VDK pilnv. aparāta koordinācijas un sakaru uzturēšanai ar VDR Valsts drošības un Iekšlietu ministriju Berlīnē 1959.IV–1963.III; LPSR MP VDK 1. daļas pr-ka vietn. 1963.III–1965.II, 2. daļas pr-ks 1965.II–1972.II.[65]

Kivko Aleksejs, Alekseja d. (1933) – PSKP b. no 1953. g. V.d.d. no 1953. g.; kapteinis. LPSR VDM Talsu raj. daļas Iznīcinātāju bataljona vada kaujinieks 1951.X–1953.IX; PSRS IeM–VDM skolas Nr. 303 kursants Viļņā 1953.IX–1955.VII; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Limbažu raj. operat. pilnv. 1955.VIII–1961.XI, pilnv. Alūksnes raj. 1961.XI–1962.XII, pilnv. vietn. Liepājas pils. un raj. 1962.XII–1963.XI, pilnv. 1963.XI–1965.XII.[66]

Knipsts Boriss, Antona d. (1903) – PSKP b. no 1927. g. V.d.d. no 1929.–1937. g., no 1941. g.; pulkvedis. VDTK – VDM izmeklēš. daļas pr-ks 1944.VII–1948.X; VDM inspekcijas pr-ks 1948.X–1952.IX, pārcelts VDM Rīgas apg. pārv. kriminālmeklēšanas daļas pr-ka amatā.[67]

Korņejevs Aleksejs, Gerasima d. (1909) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1931. g.; pulkvedis. LPSR IeTK kriminālmeklēšanas nod. pr-ks 1940.X–XII, Jelgavas apr. milicijas nod. pr-ks, apr. daļas pr-ka vietn. 1940.XII–1941.VI; LPSR IeTK–IeM daļas cīņai ar bandītismu pr-ks 1944.VII–1946.VII; PSRS IeM Galvenās pārv. cīņai ar bandītismu 4. daļas nod. pr-ks 1946.VII–1947.III; LPSR VDM 2-N daļas pr-ka vietn. 1947.III–1948.XII, Cēsu apr.–raj. daļas pr-ks 1949.I–1952.VI, Daugavpils apg. pārv. milicijas pārv. pr-ks 1952.VI–1953.V.[68]

Korņejevs Ivans, Andreja d. (1910) – PSKP b. no 1932. g. V.d.d. no 1936. g.; apakšpulkvedis. 18. aviobrigādes IeTK Sevišķās daļas operat. pilnv. Rīgā un Liepājā. 1939.XI–1940.XI; IeTK 2. Baltijas robežsardzes kuģu vienības sevišķās daļas operat. pilnv. Liepājā un Tallinā 1940.XI–1941.IX; Baltija kara apg. pretizlūkošanas pārv „Smerš” daļas pr-ks 1945.XII–1946.IV; 119. gv. divīz. pretizlūkošanas daļas pr-ka vietn. 1946.IV–VIII. 6. gv. armijas pretizlūkoš. daļas pr-ka vietn. 1946.VIII–1947.IV; VDM 2. daļas 5. nod. vec. operat. pilnv. 1947–1949, 2. daļas 6. nod. vec. operat. pilnv. 1949–1950; VDM Alsungas raj. daļas pr-ks 1950.I–1952.VIII, Saulkrastu raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V.[69]

Koroļovs Jevgeņijs, Gavrila d. (1912) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1938. g.; apakšpulkvedis. 11. gv. armijas 18. gv. strēln. divīz. un 30. gv. mehaniz. divīz. pretizlūkoš. daļas SMERŠ pr-ka vietn. 1944.–1946. g., 4. armijas smago lielgabalu artilēr. brigādes pretizlūkoš. daļas pr-ks 1946.–1947. g.; LPSR VDM–IeM Valmieras apr. daļas pr-ka vietn., 2-N nod. pr-ks 1947.VIII–XI, Limbažu apr.–raj. daļas pr-ks 1947.XI–1953.V, pr-ka vietn. 1953.V–XI, Baldones raj. daļas pr-ks 1953.XI–1954.V; VDK pilnv. Baldones raj. 1954.V–1956.X.[70]

Koteļņikovs Ivans, Ignata d. (1906) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1928. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK–VDM–IeM Cēsu apr. daļas pr-ka vietn. 1944.VIII–1950.I, Ērgļu raj. daļas pr-ks 1950.I–XII, Preiļu raj. daļas pr-ks 1950.XII–1953.V, 1953.IX–1954.V, pr-ka vietn. 1953.V–IX; LPSR MP VDK pilnv. Preiļu raj. 1954.V–VIII.[71]

Kovaļevskis Alberts, Andreja d. (1900) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1922. g.; milicijas pulkvedis. LPSR IeTK–IeM–VDM milicijas pārv. pr-ka vietn. 1943.XII–1952.VI, Rīgas apg. pārv. milicijas pārv. pr-ks 1952.VI–1953.V; IeM milicijas pārv. pr-ka vietn. operat. darbā 1953.V–1955.IX.[72]

Kozins Viktors, Nikolaja d. (1909) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1929. g.; pulkvedis. VDTK – VDM 2. daļas pr-ks 1944.VIII–1949.VII; valsts drošības min. vietn. operatīvā darbā 1949.VII–1951.X.[73]

Kraulis [Krauklis] Julmars, Alberta d. (1927) – PSKP b. no 1952. g. V.d.d. no 1947. g.; leitnants. PSRS IeM Rīgas virsnieku skolas kursants 1947.VIII–1950.VIII; IeM Ugunsdzēsības pārv. kadru nod. inspektors 1950.VIII–1952.I, IeM kadru daļas sekretārs 1952.I–III, IeM ugunsdzēsības pārv. Rīgas pils. ugunsdzēsēju komandas vec. inspektors 1952.III–VI; IeM cietumu daļas operat. pilnv. 1952.VI–1953.V; IeM Valkas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Valkas raj. 1954.V–1956.IV, operat. darbā VDK 1. daļā no 1956.IV.[74]

Ksenofontovs Nikolajs, Ivana d. (1922) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1943. g.; apakšpulkvedis. PSRS IeTK Kuibiševas un Sverdlovskas starpnovadu skolu kursants 1943.IX–1944.XII; LPSR IeTK–IeM Cēsu apr. daļas operat. pilnv. 1944.XII–1947.III; VDM–IeM Cēsu apr. daļas vec. operat. pilnv., Raņķu starppagastu operat. nod. pr-ks 1947.III–1950.I, Gaujienas raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–1952.VIII, pr-ks 1952.VIII–1953.V, pr-ka vietn. 1953.V–VIII, Smiltenes raj. daļas pr-ks 1953.VIII–1954.V; VDK pilnv. Smiltenes raj. 1954.V–1959.VIII, Ludzas raj. 1959.VIII–1960.III, Balvu raj. 1960.III–1964.XII, Tukuma raj. (no 1967.IX Tukuma raj. nod. pr-ks) 1964.XII–1973.III.[75]

Kukuškins Vasilijs, Vasilija d. (1922) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1941. g.; vec. leitnants. PSRS IeTK starpnovadu skolas Kuibiševā, pēc tam Sverdlovskā kursants 1943.IX–1944.XII; IeTK Ludzas apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu operat. pilnv. 1944.XII–1946.IV; VDM Talsu apr. daļas operat. pilnv. [izmeklētājs] 1946.IV–19047.III, vec. operat. pilnv. 1947.III–1948.VIII, VDM Aizputes apr. daļas 2-N nod. pr-ka vietn. 1948.VIII–1950.III; VDM Ilūkstes raj. daļas pr-ka vietn. 1950.III–1952.IX, Neretas raj. daļas pr-ks 1952.IX–1953.V.[76]

Kuplais Vladimirs, Aleksandra d. (1914) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1944. g.; vec. leitnants. 2. Baltijas frontes Pretizlūkoš. pārv. „Smerš” 2. daļas tulks, operat. pilnv. 1944.VIII–1945.V, 43. gv. latv. strēln. div. 121. strēlnieku pulka operat. pilnv. 1945.V–1946.VIII; Baltijas kara apg. pretizlūkoš. pārv. operat. noskaidroš. nod. vec. izlūks 1946.VIII–1952.VI; IeM 7. daļas 2. nod. operat. pilnv. 1952.VI–1953.V, IeM Krustpils raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Krustpils raj. 1954.V–1955.X. PA-15500. f., 2. apr., 1855. l.

Laizāns Vladislavs, Ādama d. (1916) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1943.–1960. g.; apakšpulkvedis. VDTK izmeklētājs – stažieris 1943.XI–1944.VI; VDTK – VDM Rēzeknes apr. daļas vec. operat. pilnv. 1944.VII–1949.XII; VDM Maltas raj. daļas vec. operat. pilnv. 1950.I–XII, Cesvaines raj. daļas pr-ka vietn. 1950.XII–1952.VII, pr-ks 1952.VII–1954.IV; VDK pilnv. Cesvaines raj. 1954.IV–1956.XI, Talsu raj. 1956.XI–1960.V; Talsu raj. PBS rūpkombināta direktors 1960.VI–1964.IX, LPBS kadru daļas pr-ks no 1964.IX.[77]

Lapiņš Gunārs, Pētera d. (1927) – PSKP b. no 1950. g. V.d.d. no 1951. g.; leitnants. LVU Mehānikas fak. students 1946.–1949. g., Durbes nepilnās v-sk direktors 1949.–1950. g., Nīcas septiņgad. skolas direkt. 1950.–1951. g.; LPSR VDM–IeM Liepājas pils. daļas operat. nod. operat. pilnv. 1951.–1952. g., Liepājas apg. pārv. 5. daļas 2. nod. operat. pilnv., Līvānu raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Līvanu raj. 1954.V–1957.XII.[78]

Larins Vasilijs, Vasilija d. (1913) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1938. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDM Bauskas apr.–raj. daļas pr-ka vietn. 1948.XII–1952.II, Aizputes raj. daļas pr-ka vietn. 1952.II–VIII, Kandavas raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V.[79]

Larionovs Jegors, Lariona d. (1913) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1948. g.; apakšpulkvedis. PSRS VDM augstākās skolas vadošā operat. sastāva sagatavošanas kursu klausītājs 1948.I–1950.VII; VDM Krustpils raj. daļas pr-ks 1950.VII–1952.X; VDM Daugavpils apg. pārv. 2. daļas pr-ka vietn. 1952.X–1953.V; IeM Kārsavas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–VIII, pr-ks 1953.VIII–1954.V; VDK pilnv. Kārsavas raj. 1954.V–1960.III.[80]

Larjutins Mihails, Pāvela d. (1919) – PSKP b. no 1939. g., V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. VDTK – VDM Cēsu apr. daļas operat. pilnv. 1945.XII–1946.VII, vec. operat. pilnv. 1946.VII–1947.IV, pr-ka vietn. 1947.IV–1948.XII; Kuldīgas apr. daļas pr-ka vietn. 1948.XII–1949.VI, pr-ks 1949.VI–1950.XII; Ventspils pils. daļas pr-ks 1950.XII–1951.VI; PSRS VDM – IeM kadru rezervē 1951.VI–1953.X; IeM 1. daļas pr-ks 1953.X–1954.V, VDK 2. daļas pr-ks 1954.V–1957.VII.[81]

Lavrovs Ivans, Vasilija d. (1916) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1937. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDM–IeM Viļakas apr. daļas pr-ka vietn. 1947.III–1948.VI, pr-ks 1948.VI–1949.VI, Ogres apr.–raj. daļas pr-ks 1949.VI–1953.V, Bauskas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–XII, Jelgavas raj. daļas pr-ks 1953.XII–1954.V; VDK pilnv. Jelgavas raj. 1954.V–1955.V, pilnv. Krāslavas raj. 1955.V–1957.IV.[82]

Lazarčiks Vladimirs, Jefrema d. (1910) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1933. g.; apakšpulkvedis. VDM Liepājas apg. pārv. pr-ka vietn. kadru lietās 1952.X–1953.V.[83]

Liepiņš Artūrs, Ernesta d. (1925) – PSKP b. no 1951. g. V.d.d. no 1945. g.; leitnants. PSRS IeTK–IeM Rīgas skolas kursants 1945.III–1946.V; LPSR VDM Ilūkstes apr. daļas Lašu un Subates starppagastu operat. nod. operat. pilnv. 1946.V–1947.V, Ventspils apr. daļas Ugāles un Piltenes starppagastu nod. operat. pilnv. 1947.V–1950.I, Dundagas raj. daļas operat. pilnv. 1950.I–1952.VIII, vec. operat. pilnv. 1952.VIII–1953.V; IeM Dobeles raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Dobeles raj. 1954.V–1960.III.[84]

Likovs Aleksandrs, Mihaila d. (1917) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1950. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas klausītājs Maskavā 1950.IV–1952.V; LPSR VDM–IeM Daugavpils apg. pārv. 5. daļas pr-ks 1952.VI–1953.VIII; IeM Daugavpils raj. daļas pr-ks 1953.VIII–1954.V; VDK pilnv. Daugavpils raj. 1954.V–1955.IV.[85]

Luguzs Alberts, Vasilija d. (1924) – PSKP b. no 1952. g. V.d.d. 1947.–1955. g.; kapteinis. 155. nocietinājumu rajona mīnmetējnieku vada komandieris Ventspilī 1945.V–XI; Baltijas kara apg. virsnieku sastāva kursu klausītājs Rīgā 1945.XI–1946.VIII; 43. gv. latv. strēln. divīz. vada komandieris 1946.VIII–1947.III; LPSR VDM Valkas apr. daļas Iznīcinātāju batalj. vada k-ris 1947.III–X, Smiltenes starppagastu operat. nod. operat. pilnv. 1947.X–1949.V; PSRS VDM operatīvā sastāva sagatavošanas skolas klausītājs Harkovā 1949.V–1950.VII; LPSR VDM–IeM Smiltenes raj. daļas operat. pilnv. 1950.VII–1952.VIII, Ērgļu raj. daļas vec. operat. pilnv. 1952.VIII–1953.V, pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Ērgļu raj. 1954.V–1955.X; Ērgļu raj. LK(b)P X kongresa vārdā nosauktā kolhoza pr-tājs ar 1955.X.[86]

Lukaševičs Jānis, Konstantīna d. (1920) – PSKP b. no 1948. g. V.d.d. no 1942. g.; apakšpulkvedis. VDTK radiooperators 1944.III–1945.IX, B daļas vec. radiooperators 1945.IX–1946.XI, VDM 2. daļas operat. pilnv. 1946.XI–1948.I, vec. operat. pilnv. 1948.I–1949.XII, nod. pr-ka vietn. 1949.XII–1953.VI, IeM 1. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–1954.IV; VDK 2. daļas pr-ka vietn. 1954.IV–1959.VIII, 1. daļas pr-ks 1959.VIII–1963.I, VDK pr-tāja vietn. 1963.II–1964.X, 1969.II–1972.XI, VDK aktīvajā rezervē 1964.X–1969.II.[87]

Ļašonkovs Aleksandrs, Jevdokima d. (1928) – PSKP b. no 1953. g. V.d.d. no 1950. g.; kapteinis. PSRS VDM skolas kursants Ļvovā 1950.–1952. g.; LPSR VDM–IeM Ogres raj. daļas operat. pilnv. 1952.–1954. g.; VDK pilnv. aparāta Krāslavas raj. vec. operat. pilnv. 1954.–1955. g., pilnv. Jaunjelgavas raj. 1955.–1957. g., pilnv. aparātā Jēkabpils raj. vec. operat. pilnv. 1957.I–V, pilnv. Krāslavas raj. 1957.V–1959.X, pilnv. aparātā Rēzeknes pils. un stacijā vec. operat. pilnv. 1959.X–1961.XI, pilnv. Ludzas raj. 1961.XI–1964.II.[88]

Ļevkovičs Leonīds, Nikolaja d. (1912) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1948. g.; pulkvedis. PSRS VDM Augstākās skolas kursu klausītājs 1948.I–1950.VI; VDM 5. daļas pr-ks 1950.VI–1952.VI; VDM Daugavpils apg. pārv. pr-ks 1952.VI–1953.VI; IeM 4. pārv. pr-ks 1953.VI–1954.IV, VDK 5. daļas pr-ks 1954.IV–1959.VIII, VDK operatīvi-tehniskās daļas pr-ks 1959.VIII–1964.VII.[89]

Ļivšics Mihails, Benciona d. (1912) – PSKP b. no 1938. g. V.d.d. no 1932. g.; pulkvedis. Baltijas kara apgabala VDM pretizlūkoš. pārv. 1. daļas pr-ka vietn. 1946.IV–XI; LPSR VDM 4. daļas pr-ks 1946.XI–1950.VII, V daļas pr-ks 1950.VIII–1953.IV.[90]

Majorovs Semjons, Grigorija d. (1916) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1942. g.; majors. LPSR VDM Tukuma apr. daļas izmeklēt. 1946.VIII–XI, vec. izmeklēt. 1946.XI–1947.IX; PSRS VDM izmeklēšanas darbinieku skolas klausītājs Maskavā 1947.IX–1949.VI; LPSR VDM Izmeklēšanas daļas 4. nod. pr-ks 1949.VI–1951., 5. nod. pr-ks 1951.–1952. g., Saulkrastu raj. daļas pr-ka vietn. 1952.VIII–X, Talsu raj. daļas pr-ks 1952.X–1953.V.[91]

Mašonkins Iļja, Fjodora d. (1915) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1939. g.; majors. VDTK – VDM – VDK vec. operat. pilnv. 1945.I–1955, nod. pr-ka vietn. 1955–1959.IV, PSRS MP VDK skolu Nr. 303 Viļņā un Nr. 302 Mogiļevā pasniedzējs 1959.IV–1961.XI; VDK pr-tāja referentu grupā 1961.XI–1963.IX, VDK partijas komit. sekretārs 1963.IX–1965.VIII, VDK sektora vad. no 1965.VIII.[92]

Maštakovs Boriss, Ādama d. (1915) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. 15. gaisa armijas 19. aviotehniskās divīz. VDM pretizlūkoš. daļas operat. pilnv. Jelgavā 1947.I–VI; LPSR VDM Talsu apr. daļas Sabiles starppagastu operat. nod. vec. operat. pilnv. 1947.–1948. g., nod. pr-ks 1948.–1949. g., Kandavas raj. daļas pr-ks 1950.III–IX; PSRS VDM vadošā sastāva sagatavošanas skolas klausītājs Gorkijā 1950.–1951. g.; LPSR VDM–IeM Viļānu raj. daļas pr-ks 1951.XI–1953.V, pr-ks vietn. 1953.V–1954.V; VDK pilnv. vietn. Viļānu raj. 1954.V–XII, pilnv. Rūjienas raj. 1954.XII–1956.XI.[93]

Matisons Nikolajs, Aleksandra d. (1918) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1943. g.; kapteinis. LPSR VDTK operat. grupas operat. pilnv. palīgs un operat. pilnv. Pavlovoposadā, Daugavpilī, Rīgā 1943.XII–1944.X; LPSR VDTK–VDM 2. daļas 1. nod. operat. pilnv. 1944.X–1945., 2. nod. operat. pilnv. 1946. g., 2-N daļas 2. nod. vec. operat. pilnv. 1946.–1947. g., 3. nod. vec. operat. pilnv. 1947.–1950. g., 6. nod. vec. operat. pilnv. 1950.–1952.II, operat. pilnv. 1952.II–1953.VI; IeM Balvu raj. daļas pr-ks 1953.VI–1954.V; VDK pilnv. Balvu raj. 1954.V–1956.X.[94]

Migunovs Foma, Ņikifora d. (1921) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1944. g.; majors. IeM Talsu apr. daļas nod. pr-ks 1946.III–1947.III, VDM Talsu apr. daļas pr-ka vietn. 1947.III–1949.V; PSRS VDM Ļeņingradas skolas klausītājs 1949.V–1950.VII; Gulbenes raj. daļas pr-ka vietn. 1950.VII–1952.VIII, pr-ks 1952.VIII–1953.V, IeM Liepājas pils. daļas pr-ka vietn. 1953.V–VIII, Ventspils pils. daļas pr-ks 1953.VIII–1954.V, VDK pilnv. Ventspils pils. 1954.V–VIII, Ventspils raj. 1954.VIII–1955.IV, Preiļu raj. 1955.IV–1956.XI.[95]

Mironovs Dmitrijs, Vasilija d. (1914) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1937. g.; apakšpulkvedis. VDM Valmieras apr. daļas pretizlūkošanas nod. pr-ks 1947.IV–XI, 2-N nod. pr-ka vietn. 1947.XI–1948.VII, Valmieras raj. daļas pr-ka vietn. 1948.VII–1949.XII, VDM Valmieras raj. daļas pr-ks 1950.I–1953.V, IeM Valmieras raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–XI, Gulbenes raj. daļas pr-ks 1953.XI–1954.V, VDK pilnv. Gulbenes raj. 1954.V–1956.VI.[96]

Moļjanovs Mihails, Mihaila d. (1922) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. LPSR IeM Ludzas apr. daļas komendants 1948.IX–1949.VII, Ilūkstes apr.–raj. daļas operat. pilnv. kadru lietās 1949.VII–1950.VI; LPSR VDM–IeM kadru daļas operat. pilnv. 1950.VI–1951.II, Ludzas raj. daļas operat. pilnv., vec. operat. pilnv. 1951.II–1954.IX; PSRS VDM vadošā sastāva sagatavošanas skolas klausītājs Gorkijā 1954.IX–1955.VIII; LPSR MP VDK pilnv. Apes raj. 1955.VIII–1956.IV, Valkas raj. 1956.IV–1960.III, pilnv. aparāta Valmieras raj. vec. operat. pilnv. 1960.III–1961.XI, pilnv. Valkas raj. (no 1967.IX – Valkas raj. nod. pr-ks) 1961.XI–1973.IV.[97]

Morozovs Nikolajs, Mihaila d. (1920) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1940. g.; vec. leitnants. LPSR IeTK–IeM Valkas apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu operat. pilnv., vec. operat. pilnv. 1944.XII–1946.IX, Cēsu apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu pr-ka v. i. 1946.IX–1947.III; VDM Cēsu apr. daļas nod. pr-ka vietn. 1947.III–1949.II, daļas pr-ka vietn. 1949.II–XII, Gaujienas raj. daļas pr-ks 1950.I–1952.VIII; VDM 2-N daļas nod. pr-ks ar 1952.VIII.[98]

Mostovojs Aleksandrs, Ovseja d. (1906) – PSKP b. no 1927. g. V.d.d. no 1933. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK kadru rezervē daļas pr-ka vietn. amatā 1944.I–IX; VDTK–VDM 2. daļas pr-ka vietn. 1944.IX–1945.III, operat. daļas pr-ks 1945.III–1946.XI, 5. daļas pr-ks 1946.XI–1950.IV, 7. daļas pr-ks 1950.IV–1951.X, izbraucis darbā ārpus republikas 1951.XII.[99]

Muižnieks Ādolfs, Donāta d. (1909) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1940. g.; milicijas apakšpulkvedis. LPSR IeTK–VDTK pretizlūkoš, daļas operat. pilnv. palīgs 1940.XI–1941.VI; LPSR VDTK rezervē 1944.IV–IX; VDTK–VDM Ventspils apr. daļas pr-ka vietn. 1945.V–1946.I, Valkas apr. daļas pr-ka vietn. 1946.I–1948.I, pr-ks 1948.I–III, Limbažu apr.–raj. daļas 2-N nod. pr-ka vietn. 1948.III–1950.III, vec. operat. pilnv. 1950.III–1952.I; VDM Ērgļu raj. milic. nod. pr-ks 1952.I–VIII, Valmieras raj. milic. nod. pr-ks 1952.VIII–1953.VI; IeM Abrenes raj. daļas pr-ks 1953.VI–1954.IV, Apes raj. daļas pr-ks 1954.IV–1956.IV, Alūksnes raj. milicijas daļas pr-ks 1956.IV–1962.XII.[100]

Murins Solomons, Ārona d. (1909) – PSKP b. no 1933. g. V.d.d. no 1940. g.; leitnants. LPSR IeTK–VDTK Daugavpils pils. daļas nod. pr-ks 1940.VII–1941.VI; LPSR VDTK operat. grupas darbinieks 1944.II–VII; VDTK–VDM Rēzeknes apr. daļas pr-ka vietn. ar 1944.VII.[101]

Napoļskis Arkādijs, Jakova d. (1916) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1945. g.; majors. LPSR VDM–IeM–VDK 2. daļas vec. operat. pilnv. 1949.II–1953.III, nod. pr-ka vietn. 1953.III–1955.III, nod. pr-ks 1955.III–1958.XII; LPSR MP VDK pilnv. Rēzeknes pils. un stacijā 1958.XII–1962.II.[102]

Novikovs Ivans, Ivana d. (1918) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1939. g.; vec. leitnants. IeTK – IeM Daugavpils pils. daļas operat. pilnv. 1944.VII–1945.VIII, vec. operat. pilnv. 1945.VIII–1946.II, nod. cīņai ar bandītismu pr-ks 1946.II–1947.III, 1. nod. pr-ka vietn. 1947.III–1948; VDM Daugavpils pils. daļas pr-ka vietn. 1948–1950.I, VDM Smiltenes raj. daļas pr-ka p.i. 1950.I–V, Talsu raj. daļas pr-ka vietn. 1950.V–1951.VIII, Jelgavas pils. daļas pr-ka vietn. 1951.VIII–1953.I, VDM – IeM Alsungas raj. daļas pr-ks 1953.I–1954.V, VDK pilnv. Alsungas raj. 1954.V–1956.XII.[103]

Noviks Alfons, Andreja d. (1908) – PSKP b. no 1932. g. V.d.d. no 1940. g.; ģenerālmajors. LR–LPSR IeM Politiskās policijas pārv. Daugavpils raj. pr-ks 1940.VI–VIII; LPSR iekšlietu tautas komisārs 1940.VIII–1941.X; LPSR VDTK operat. grupas pr-ks 1943.XII–1944.VII; LPSR valsts drošības tautas komisārs – ministrs 1944.VII–1953.II; LKP CK biroja loc. 1940.VIII–1953; LPSR lauksaimniecības min. vietn. kadru jautājumos 1953.III–IV, 1954.I–1956.II; Lauksaimniecības un sagādes min. kadru pārv. pr-ks 1953.IV–1954.I; Lauksaimniec. min. Mežsaimniecības galv. pārv. pr-ks 1956.II–1957.VI, mežsaimniecības un mežrūpniecības min. vietn. 1957.VI–1959.VII, min. kolēģijas loc. 1957.VI–1965.I, partijas organiz. sekretārs 1960.XI–1961.VI.[104]

Ņefedovs Boriss, Pāvela d. (1916) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. VDM nod. pr-ks 1947.VII–1951.V, VDM Liepājas pils. daļas pr-ka vietn. un pr-ks p.i. 1951.V–1952.VII, VDM Liepājas apg. pārv. pr-ka vietn. 1952.VII–1953.VI, IeM Liepājas pils. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–1954.V, VDK pilnv. vietn. Liepājas pils. 1954.V–1955.I, VDK pilnv. Jelgavas pils. 1955.I–1959.IX, Daugavpils pils. 1959.IX–1964.III.[105]

Ņikaškins Viktors, Semjona d. (1918) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1937. g.; apakšpulkvedis. VDM 4. daļas 3. nod. pr-ks 1949.I–1951.XI, 1. nod. pr-ks 1951.XI–1952.VII, VDM Rīgas apg. pārv. 2. daļas pr-ka vietn. 1952.VII–1953.VI, IeM 4. pārv. 1. daļas 2. nod. pr-ks 1953.VI–1954.IV, VDK 4. daļas 2. nod. pr-ks 1954.IV–VIII, VDK pilnv. Ventspils pils. 1954.VIII–1960.VIII.[106]

Obižajevs Ivans, Emanuila d. (1902) – PSKP b. no 1938. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDM Bauskas apr. daļas 2-N nod. pr-ka vietn. 1947.VII–1950.I, Jaunjelgavas raj. daļas pr-ks 1950.I–1953.V.[107]

Orlovs Georgijs, Sergeja d. (1909) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1942. g.; pulkvedis. VDK pilnv. Ventspils pils. 1962.XII–1965.II.[108]

Pabauskis Vladimirs, Oskara d. (1918) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. 1944.–1965. g.; majors. LPSR VDM–IeM–VDK darbinieks 1946.IX–1965.X; izdienas pensionārs Rīgā 1965.X–1966.IV; tankkuģa Ogre kapteiņa pirmais palīgs 1966.IV–1968.IX.[109]

Palkins Aleksejs, Pētera d. (1915) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1937. g.; pulkvedis. LPSR MP VDK pr-tāja vietn. 1961.XI–1969.II.[110]

Pastuhovs Aleksejs, Borisa d. (1918) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1950. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas klausītājs 1950.IV–1952.VIII; VDM Saldus raj. nod. pr-ks 1952.VIII–1953.VI, IeM Saldus raj. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–1954.IV; VDK pilnv. Skrundas raj. 1954.IV–1958.IV.[111]

Paškovs Mihails, Vasilija d. (1917) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1948. g.; pulkvedis. VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas jūras baseina pārv. pr-ka vietn. 1955.VIII–1959.V, VDK transporta daļas pr-ka vietn. 1959.V–1960.III, 2. daļas nod. pr-ks 1960.III–1961.XI, VDK pilnv. Ventspils pils. un ostā 1961.XI–1962.XII.[112]

Pavlovs Aleksejs, Klimenta d. (1904) – PSKP b. no 1925. g. V.d.d. no 1927. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDM Alūksnes apr. daļas pr-ka vietn. 1947.VIII–XI, Viļānu apr. daļas pr-ks 1947.XI–1950.I, Baldones raj. daļas pr-ks 1950.I–1953.V.[113]

Pavlovskis Vladimirs, Ivana d. (1917) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1948. g.; kapteinis. Ludzas apr. fiziskās kultūras un sporta komit. pr-tājs 1941.I–II, 1944.–1945. g.; 1. atsev. latv. strēln. rezerves pulka vada k-ra vietn. 1942.VIII–1943.; Ludzas apr. izpildkomit. kultūras un izglītības iestāžu daļas vad. 1945.–1946. g.; LK(b)P CK republikāniskās partijas skolas klausītājs 1946.–1948. g; LPSR VDM 2-N daļas tulks 1948.–1949. g., operat. pilnv. 1949.–1951. g., vec. operat. pilnv. 1951.–1953. g., IeM 4. pārv. 1. daļas 1. nod. pr-ka vietn. 1953.–1954. g.; VDK 4. daļas 1. nod. pr-ka vietn. 1954.–1955. g., 3. nod. pr-ka vietn. 1955.–1957. g., pilnv. Valmieras raj. 1957.V–1959.XI.[114]

Perminovs Vikentijs, Vasilija d. (1914) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. 1939.–1960. g.; majors. PSRS VDTK Kirovas apg. pārv. Izmeklēš. daļas izmeklētājs 1940.X–1942.VI, vec. izmeklētājs 1942.VI–1944.X, izmeklēš. grupas pr-ks Vorkutlagā 1944.X–1945.II, LPSR VDTK–VDM Daugavpils pils. izmeklēš. nod. pr-ks 1945.V–1947.VIII; PSRS VDM Augstākās skolas izmeklēš. darbinieku kursu klausītājs Maskavā 1947.VIII–1948.IV; LPSR VDM Daugavpils pils. [Izmeklēš.] nod. pr-ks 1948.IV–1949.VIII; VDM Izmeklēš. daļas vec. izmeklētājs 1949.IX–1950.I; LPSR VDM–IeM–VDK nod. pr-ka vietn. 1950.I–1955, vec. operat. pilnv. 1955.–1956. g., nod. pr-ks 1956–1959.IV; LPSR MP VDK pr-tāja referents 1959.IV–1960.V; rūpnīcas VEF slepenās daļas pr-ks 1960.V–1962.V; rūpnīcas Komutators slepenās daļas pr-ks 1962.V–1964.VI; refrižeratora Sarma matrozis 1964.VI–X, kapteiņa pirmais palīgs 1964.X–1965.VI.[115]

Pesterņikovs Georgijs, Nikolaja d. (1912) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1948. g.; apakšpulkvedis. PSRS VDM Augstākās skolas klausītājs 1948.II–1950.VI; VDM Kārsavas raj. daļas pr-ks 1950.VI–1952.X, Ventspils pils. daļas pr-ks 1952.X–1953.V; IeM Rēzeknes raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–1954.IV; VDK pilnv. Ludzas raj. 1954.IV–1959.VIII.[116]

Pešehonovs Fotijs, Vasilija d. (1913) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1935. g.; apakšpulkvedis. IeTK – VDTK vec. izmekl., Izmeklēš. daļas pr-ka palīgs 1940–1941, VDTK – VDM Izmeklēš. daļas pr-ka vietn. 1944.VII–1948.X, Izmeklēš. daļas pr-ks 1948.X–1951.X, valsts drošības min. vietn. operatīvajā darbā 1951.X–1953.IV.[117]

Platais Nikolajs, Kārļa d. (1905) – PSKP b. no 1925. g. V.d.d. no 1930. g.; milicijas pulkvedis. LPSR IeTK–IeM–VDM–IeM Rīgas pils. milicijas pārv. pr-ka vietn. operatīvajos jaut. 1945.VI–1951.III, pr-ks 1951.III–1954.V.[118]

Plotko Jānis, Eduarda d. (1922) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1940. g.; kapteinis. LDJS 5. raj. otrais sekretārs Rīgā 1940.VI–VIII; PSRS IeTK–VDTK Kirova apg. pārv. Omutinskas raj. daļas operat. pilnv. palīgs 1940.IX–1941.VII; 201. latv. strēln. div. – 43. gv. latv. strēln. div. pretizlūkoš. daļas SMERŠ specvada kareivis 1941.–1943. g.; PSRS VDTK kara cenzūras kontrolieris un komendants 1943.IV–1945.VI; LPSR VDTK–VDM Daugavpils pils. daļas nod. pr-ks 1945.VI–1947.XI; PSRS VDM vadošā operat. sastāva sagatavošanas skolas klausītājs Gorkijā 1947.XI–1949.I; LPSR VDM Talsu apr. daļas pr-ka vietn. 1949.I–VI, Kandavas raj. daļas pr-ks 1950.I–VI; LPSR VDM 2. daļas nod. pr-ka vietn. 1950.VI–1952.VI; PSRS VDM rezervē Maskavā vec. operat. pilnv. amatā 1952.VI–XI; ārvalstu komandējumā 1952.XI–1954.IV; LPSR MP VDK 1. daļas nod. pr-ks, vec. operat. pilnv. 1954.IV–1956.VI; VDK pilnv. Gulbenes raj. 1956.VI–1957.V, pārcelts darbā LPSR MP VDK centrālajā aparātā no 1957.V.[119]

Poga Jānis, Pētera d. (1904) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. 1940.–1941. g., no 1947. g.; kapteinis. IeTK Ūdeņu daļas operat. pilnv. Liepājā 1940–1941.V, VDTK izmeklēš. daļas tulks 1941.V–VIII; 43. gv. latv. strēln. divīzijas artilērijas diviziona komandiera vietn. polit. darbā 1944–1946; Sagādes min. pilnv. Rīgas apr. 1946–1947; VDM izmeklēš. daļas tulks 1947.VIII–1948, 2. nod. jaunākais izmeklētājs 1948–1951, IeM izmeklēš. daļas 3. nod. izmeklētājs 1951–1953.VI; IeM Alojas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Alojas raj. 1954.V–1956.XI.[120]

Poļikarpovs Nikolajs, Ivana d. (1915) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1938. g.; pulkvedis. PSRS VDM Augstākās skolas VDM vadošā sastāva kursu klausītājs 1951.IX–1952.VII; LPSR VDM Liepājas apg. pārv. pr-ks 1952.VII–1953.VI LKP Liepājas apg. komit. biroja loc. 1952.X–1953.VI; LPSR IeM–VDK 4. specdaļas pr-ks 1953.VII–1957.VIII.[121]

Ponomarjovs Dmitrijs, Pētera d. (1904) – PSKP b. no 1931. g. V.d.d. no 1930. g.; majors. LPSR IeTK–IeM–VDM Jelgavas apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu pr-ks 1944.VII–1947.III; VDM Auces starppagastu operat. nod. pr-ks 1947.III–1948.VII, Jelgavas apr. daļas operat. nod. pr-ks 1948.VIII–1949.XII, Elejas raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–1951.III, pr-ks 1951.IV–1953.V.[122]

Produvnovs Viktors, Ivana d. (1912) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1948. g.; apakšpulkvedis. PSRS VDM Augstākās skolas klausītājs 1948.I–1950.VI; VDM Elejas raj. daļas pr-ks 1950.VI–1951.III, Saldus raj. daļas pr-ks 1951.III–1952.IX, VDM Rīgas apg. pārv. pr-ka vietn. kadru lietās 1952.IX–1953.VI; IeM 8. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–1954.IV, VDK Izmeklēš. daļas pr-ks 1954.IV–1956.VI, VDK partijas komitejas sekretārs 1956.VII–1957.XI.[123]

Pumba Boriss, Hermana d. (1921) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1948. g.; kapteinis. LPSR VDM “0” daļas operat. pilnv. 1948.VIII–1950 g.., 5. daļas operat. pilnv. 1950.–1951., 2. daļas operat. pilnv. un vec. operat. pilnv. 1951.–1953. g.; LPSR IeM 1. daļas 1. nod. vec. operat. pilnv. 1953.–1954. g.; LPSR MP VDK 2. daļas vec. operat. pilnv. 1954.–1958. g., 1959.XI–1963.I, pilnv. Skrundas raj. 1958.IV–1959.XI, Preiļu raj. (no 1967.IX – raj. nod. pr-ks) 1963.I–1972.VIII.[124]

Pumpens Pāvels, Pētera d. (1923) – PSKP b. no 1947. g. V.d.d. no 1942. g.; apakšpulkvedis. Baltijas republiku VDTK operatīvā sastāva sagatavošanas kursu kursants Pavlovoposadā 1943.XI–1944.III, LPSR VDTK operat. grupas operat. pilnv. palīgs 1944.III–VII, 1944.VII–1946. VDTK 2. daļas operat. pilnv., VDM 2. daļas 1. nod. vec. operat. pilnv. 1946–1949, 2. daļas 7. nod. pr-ka vietn. 1949.XII–1950.II, 2. nod. pr-ka vietn. 1950.II–1952.VII, 2. daļas 1. nod. pr-ks 1952.VII–1953.VI, IeM 2. daļas pr-ks 1953.VI–1954.IV; VDK 1. daļas pr-ka p.i. 1954.IV–1959.VIII.[125]

Purvins Aleksandrs, Aleksandra d. (1917) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. LPSR VDM 2. daļas tulks 1948.I–III, operat. pilnv. 1948.III–1951.VI, vec. operat. pilnv. 1951.VI–1952.IV; LPSR VDM–IeM Bauskas raj. daļas pr-ka vietn. 1952.IV–1953.VI, pr-ks 1953.VI–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Bauskas raj. 1954.V–1958.IV.[126]

Pušmucāns Pēteris, Broņislava d. (1928) – PSKP b. no 1951. g. V.d.d. no 1949. g.; apakšpulkvedis. Komsorgs Rēzeknes apr. Stirnienas pag. 1945–1947, komjaunatnes Ogres apr. komit. instruktors 1948–1949; VDM Ogres apr. – raj. daļas operat. pilnv. 1949.IX–1950.II, Ērgļu raj. daļas operat. pilnv. 1950.II–1951.XI; PSRS VDM operatīvā sastāva sagatavošanas skolas klausītājs Taškentā 1951.XI–1952.XI; VDM Ērgļu raj. daļas operat. pilnv. 1952.XI–1953.II, Limbažu raj. daļas vec. operat. pilnv. 1953.II–V, IeM Maltas raj. daļas pr-ks 1953.V–VIII; Alsungas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.VIII–1954.IV, VDK pilnv. vietn. Alsungas raj. 1954.IV–1955.VI, VDK pilnv. Jelgavas pils. aparāta vec. operat. pilnv. 1955.VI–1959.V, 1960.III–VIII, VDK pilnv. Madonas raj. aparāta vec. operat. pilnv. 1959.V–1960.II; PSRS MP VDK Augstākās skolas klausītājs 1960.VIII–1964.VII; VDK pilnv. Jelgavas pils. 1964.IX–1973.V (no 1967.IX amata nosaukums – VDK nod. pr-ks Jelgavas pils. un dzelzceļa stacijā).[127]

Ratovs Georgijs, Pētera d. (1906) – PSKP b. no 1926. g. V.d.d. no 1928. g.; pulkvedis. IeTK karaspēka izlūkoš. daļas pr-ka vietn. Rīgā 1945.XII–1946.V; VDM 2-N daļas 1. un 3. nod. pr-ks 1946.V–1948.X, VDM Liepājas daļas pr-ka vietn. 1948.X–1950.VI, VDM inspekcijas pr-ka vietn. 1950.VI–1952.X, pr-ks 1952.X–1953.IV.[128]

Reinholds Pēteris, Jāzepa d. (1910) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. LR IeM Drošības policijas departamenta Politiskās policijas pārv. – LPSR IeTK VDP izmeklētājs 1940.VI–IX; LPSR IeTK Jēkabpils apr. nod. pr-ks 1940.IX–1941.VI; piekomandēts PSRS IeTK Gorkijas apg. pārvaldei 1941.VII–IX; PSRS IeTK specskolas kursants 1941.IX–XI; 201. latv. strēlnieku divīzijas IeTK sevišķās daļas operat. pilnv. 1941.–1942. g., 1. atsevišķā latv. strēlnieku rezerves pulka pretizlūkošanas daļas SMERŠ operat. pilnv. 1942.–1944. g., 130. latv. strēlnieku korpusa 17. atsevišķā rezerves bataljona pretizlūkošanas daļas SMERŠ operat. pilnv. 1945.III–IX; LPSR VDTK–VDM Talsu apr. daļas vec. operat. pilnv. 1945.IX–1946.VI, Alūksnes apr. daļas pr-ka vietn. 1946.VI–XI, Madonas apr. daļas pr-ks 1946.–1949. g., Jēkabpils apr.–raj. daļas pr-ks 1949.–1952. g.; LPSR VDM–IeM Jelgavas pils. daļas pr-ks 1952.–1954. g.; LPSR MP VDK pilnv. Jelgavas pils. 1954.IV–1955. g.; LPSR MP VDK 2. daļas nod. pr-ks vietn. 1955  g.; LPSR MP VDK dežurants 1955.IX–1957.VIII, 2. daļas 1. nod. pr-ka vietn. 1957.VIII–1958.IV, pilnv. Bauskas raj. 1958.IV–1961.VI, 2. daļas vec. operat. pilnv. 1961.VI–XI, pilnv. Saldus raj. 1961.XI–1964.XII.[129]

Rekšņa Francis, Nikodima d. (1919) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1942. g.; kapteinis. VDTK 4. daļas izlūks 1944.I–XI, VDTK – VDM Latvijas baseina daļas izlūks 1944.XI–1945, izmeklētājs 1945–1946, vec. izmeklētājs 1946–1949, VDM – IeM Latvijas baseina apsardzības daļas izmeklēš. daļas nod. pr-ks 1949–1954, VDK Latvijas jūras baseina daļas 1. nod. pr-ka vietn. 1954–1956, VDK pilnv. Saulkrastu raj. 1956.III–XII, VDK kadru daļas nod. pr-ks 1956.XII–1958.VIII, VDK 6. specdaļas pr-ka vietn 1958.VIII–1959.VIII, VDK kadru daļas pr-ka vietn. ar 1959.VIII.[130]

Repins Aleksejs, Ivana d. (1914) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1950. g.; apakšpulkvedis. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operatīvā sastāva sagatavošanas fakultātes klausītājs 1950.IV–1952.VII; VDM Dobeles raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V, IeM Dobeles raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–XII, Kuldīgas raj. daļas pr-ks 1953.XII–1954.V, VDK pilnv. Kuldīgas raj. 1954.V–1961.X.[131]

Rēvalds Arnolds, Viļa d. (1930) – PSKP b. no 1954. g. V.d.d. no 1950. g.; vec. leitnants. PSRS VDM Mogiļevas skolas kursants 1950.X–1952.VIII; LPSR VDM Saulkrastu raj. daļas operat. pilnv. 1952.IX–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Saulkrastu raj. operat. pilnv. 1954.IV–XII, vec. operat. pilnv. 1954.XII–1956.IX, pilnv. Alojas raj. 1956.IX–1957.I, pilnv. vietn. Limbažu raj. 1957.I–X, pilnv. Ērgļu raj. no 1957.X.[132]

Rižonkovs Leonīds, Pētera d. (1916) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1937. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK–VDM Rīgas apr. daļas pr-ka vietn. 1944.–1946. g., Jelgavas apr. daļas pr-ka vietn. 1946.–1949. g., Dobeles raj. daļas pr-ks 1950.I–1952.VIII.[133]

Romanovs Leonīds, Nikolaja d. (1913) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operat. sastāva sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1948.I–1950.VI; LPSR VDM Saulkrastu raj. daļas pr-ks 1950.VI–1952.VIII; VDM milicijas pārv. pr-ka vietn. operat. darbā 1952.VIII–1953.III.[134]

Rozenšteins Aleksandrs Uno, Kārļa d. (1894) – PSKP b. 1918.–1921. g., no 1948. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. LPSR IeTK–VDTK Valmieras apr. daļas operat. pilnv. 1940.XII–1941.III, pr-ks 1941.IV–VI; PSRS IeTK Čkalovas un Sverdlovskas apr. pārv. izmeklētājs 1941.–1944. g.; LPSR VDTK–VDM Izmeklēš. daļas vec. izmeklētājs 1944.–1949. g., A daļas 1. nod. vec. operat. pilnv. 1949.V–1950.II, 4. nod. vec. operat. pilnv. 1950.II–XI, 3. nod. vec. operat. pilnv. 1950.XI–1951.I, 2. nod. pr-ka vietn. 1951.I–1952.VIII; VDM Rīgas apg. pārv. A daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V; LPSR IeM Siguldas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V, LPSR MP VDK pilnv. Siguldas raj. 1954.V–1955.II.[135]

Rozentāls Kārlis, Leopolda d. (1904) – PSKP b. no 1924. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. LPSR IeTK sekretariāta pr-ka vietn. 1940.VIII–1941.VI; IeTK operat. izmeklēš. grupas vec. operat. pilnv. Čkalovas apg. 1941.–1942. g., Krasnojarskas apg. 1942.–1943. g., 10. gv. armijas pretizlūkošanas daļas SMERŠ vec. operat. pilnv. 2. Baltijas frontē 1944.II–IX; LPSR VDTK–VDM Cēsu apr. daļas pr-ks 1944.IX–1948.IV, Bauskas apr.–raj. daļas pr-ks 1948.IV–1951.VII.[136]

Rullis Jānis, Hermaņa d. (1927) – PSKP b. no 1949. g. V.d.d. no 1946. g.; apakšpulkvedis. IeM Valmieras apr. daļas milicis 1946.IV–V, PSRS IeM Rīgas virsnieku skolas kursants 1946.VI–1948.VII; IeM Grobiņas starppagastu nodaļas pr-ks 1948.VIII–1950.I, cietuma Nr. 7 pr-ka vietn. operatīvajā darbā Liepājā 1950.I–1952.IV, cietuma Nr. 8 pr-ka vietn. operat. darbā Cēsīs 1952.IV–VII, cietuma Nr. 1 vec. operat. pilnv. Rīgā 1952.VII–1953.V; IeM Limbažu raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.IV, VDK pilnv. Limbažu raj. 1954.IV–1959.IX, VDK pilnv. Liepājas pils. un ostā 1959.IX–1963.XII, VDK 2. daļas pr-ka vietn. 1963.XII–1965.I, VDK pr-tāja vietn. 1965.I–1968.IX.[137]

Rumjancevs Pēteris, Fjodora d. (1910) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1942. g.; majors. PSRS IeTK Augstākās skolas kursants 1944.XII–1945.III; LPSR IeTK–IeM Ludzas apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu pr-ks 1945.IV–1947.III; LPSR VDM Ludzas apr. daļas pr-ka vietn., 2-N nod pr-ks 1947.III–XI, Krāslavas apr.–raj. daļas pr-ks 1947.XI–1953.V; IeM Krāslavas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–IX, Dagdas raj. daļas pr-ks 1953.IX–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Dagdas raj. 1954.V–VIII, Krāslavas raj. 1954.VIII–1955.IX, pilnv. vietn. Daugavpils pils. un stacijā no 1955.IX.[138]

Saveļjevs Mihails, Jegora d. (1922) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1943. g.; majors. LPSR VDTK operat. grupas operat. pilnv. palīgs 1943.–1944. g.; LPSR VDTK–VDM Daugavpils pils. daļas izmeklētājs 1944.–1945. g., 2. nod. operat. pilnv. 1945.–1946. g., operat. nod. vec. operat. pilnv. 1946.–1947. g., Līvānu starppagastu operat. nod. vec. operat. pilnv. 1947. g., pr-ks 1947.–1949. g., 2-N nod. pr-ka vietn. 1949.–1950. g., Krustpils raj. daļas pr-ka vietn. 1950.–1952. g., Aknīstes raj. daļas pr-ka vietn. 1952.III–VIII, Ludzas raj. daļas pr-ka vietn. 1952.VIII–1953.V; IeM Dagdas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–VIII, Gaujienas raj. daļas pr-ks 1953.VIII–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. Gaujienas raj. 1954.IV–1957.III, Līvānu raj. 1957.III–XII, pilnv. vietn. Limbažu raj. 1957.XII–1958.IX, pilnv. Ilūkstes raj. 1958.IX–1960.III, Talsu raj. (no 1967.IX Talsu raj. nod. pr-ks) 1960.III–1970.II.[139]

Seļezeņovs Nikolajs, Dmitrija d. (1911) – PSKP b. no 1932. g. V.d.d. 1935.–1937. g., no 1952. g.; pulkvedis. IeM – VDK Baltijas dzelzceļa pārv. pr-ks 1953.VI–1955.IX.[140]

Seļiverstovs Aleksandrs, Onufrija d. (1913) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operat. sastāva sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1948.II–1950.VI; LPSR VDM Talsu raj. daļas pr-ks 1950.VI–1952.IX.[141]

Sēja Vladimirs, Alfrēda d. (1923) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1958. g.; apakšpulkvedis. LK(b)P Talsu apr. komit. orgnodaļas instruktors 1946.I–XI; LK(b)P CK republikāniskās partijas skolas klausītājs 1946.XI–1948.VIII, LK(b)P Cēsu apr. komit. propagandas un aģitācijas daļas vad. 1948.VIII–1950.I, LK(b)P Cēsu raj. komit. 2. sekretārs 1950.I–1952.VIII, 1. sekret. 1952.VIII–1957.XII, VDK pr-tāja vietn. kadru lietās 1958.I–III, VDK kadru daļas pr-ka vietn. 1958.III–1959.VIII, VDK pr-tāja palīgs kadru lietās 1959.VIII–1963.II, sabiedriskās kārtības sargāšanas, no 1968.XII iekšlietu ministrs 1963.II–1972.VI.[142]

Sirovatskis Vasilijs, Ivana d. (1908) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1939. g.; pulkvedis. LPSR IeTK–VDTK Rīgas apr. daļas vec. operat. pilnv. 1940.IX–1941.V, pr-ka vietn. v. i. 1941.V–VII, daļas pr-ka amatā piekomandēts PSRS VDTK Astrahaņas apg. pārv. 1941.VII–1942.I; IeTK–VDTK Sverdlovskas apg. pārv. 1942.I–1943.XII; LPSR VDTK operat. grupas operat. daļas nod. pr-ka vietn. 1943.XII–1944.IX, 2. daļas 8. nod. pr-ka vietn. 1944.IX–1945.III, operat. daļas 1. nod. pr-ka vietn. 1945.III–VII; LPSR VDTK–VDM–IeM 2. daļas 2. nod. pr-ks, 2-N daļas pr-ka vietn. 1946.XI–1954.III; LPSR MP VDK pr-tāja inspekcijas pr-ks un operat. darba pieredzes apguves un apkopošanas grupas pr-ks 1954.IV–1959.VIII, Uzskaites un arhīvu daļas (no 1966.X – 10. daļas) pr-ks 1959.VIII–1968.X.[143]

Sivolobovs Aleksandrs, Andreja d. (1918) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1938. g.; apakšpulkvedis. LPSR IeM–MP VDK 4. specdaļas pr-ks 1953.XII–1956.II; dienesta komandējumā Ungārijā 1956.II–1958.I; PSRS MP VDK kadru pārvaldes rīcībā 1958.I–VI; LPSR MP VDK 4. specdaļas pr-ks ar 1958.VI.[144]

Skujiņš Kārlis, Rūdolfa d. (1918) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1946. g.; leitnants. LPSR VDM–IeM Cēsu apr.–raj. daļas tulks 1946.VI–1952.III, operat. pilnv. 1952.III–1953.V; Gulbenes raj. daļas pr-ks no 1953.V.[145]

Smirnovs Dmitrijs, Ivana d. (1910) – PSKP b. no 1932. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operat. sastāva sagatavošanas kursu klausītājs 1948.–1950. g.; LPSR VDM Varakļānu raj. daļas pr-ks 1950.–1953. g.; IeM Daugavpils raj. daļas pr-ka vietn. 1953.III–VI, Skrundas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.VII–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. vietn. Skrundas raj. 1954.IV–1955.V, Abrenes raj. 1955.V–IX, pilnv. Krustpils raj. 1955.X–1959.VIII.[146]

Smoļins Boriss, Aleksandra d. (1928) – PSKP b. no 1957. g. V.d.d. no 1956. g.; kapteinis. LPSR MP VDK “S” nod. vec. tehniķis 1956.X–1958.IV, inženieris 1958.IV–1959.VIII, valdības sakaru nod. inženieris 1959.VIII–1962.VII, 2. daļas 5. nod. operat. pilnv. 1962.VII–1963.VII, operatīvi-tehniskās daļas 2. nod. operat. pilnv. 1963.VII–1967.II, 2. nod. pr-ks 1967.II–1970.II, operatīvi-tehniskās daļas pr-ks no 1970.II.[147]

Sobačkins Aleksandrs, Timotija d. (1912) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1934. g.; kapteinis. VDTK nod. pr-ks Pavlovoposadā, Rīgā 1944.V–1945.VII, VDTK 2. daļas 3. nod. pr-ks 1945.VII–1946.I; VDM Kuldīgas apr. daļas pr-ks 1946.I–1949.I.[148]

Spilners Voldemārs, Mārtiņa d. (1915) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. PSRS VDTK Augstākās skolas operat. sastāva sagatavošanas kursu klausītājs 1943.–1944. g.; LPSR VDTK operat. grupas operat. pilnv. 1944.IV–IX, 4. daļas 1. nod. operat. pilnv. 1944.–1945. g., 2. daļas 3. nod. operat. pilnv. 1945.III–VII, 4. nod. vec. operat. pilnv. 1945.–1946. g.; VDM 2-N daļas 1. nod. vec. operat. pilnv. 1946.–1950. g., 1. nod. pr-ka vietn. 1950.–1952. g., 2. nod. pr-ka vietn. 1952–1953.V; IeM Kandavas raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Kandavas raj. 1954.V–1958.IX, Ogres raj. 1958.IX–1960.III, Cēsu raj. 1960.III–1965.XII.[149]

Stepanovs Ivans, Matveja d. (1921) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1940. g.; kapteinis. IeTK Latvijas dzelzceļa transporta daļas nod. izmeklētājs 1940.VIII–1941.III; VDTK Daugavpils dzelzceļa stacijas operat. nod. operat. pilnv. 1941.III–VI; 201., vēlāk 43. gv. latv. strēln. divīzijas IeTK Sevišķās daļas – pretizlūkošanas daļas SMERŠ operat. pilnv., vec. operat. pilnv. 1941.–1945. g., 130. latv. strēln. korpusa pretizlūkoš. daļas SMERŠ pr-ka palīgs 1945.I–1946.I, 308. latv. strēln. divīzijas pretizlūkoš. daļas pr-ks 1946.II–VIII; LPSR VDM Ilūkstes apr. daļas pr-ka vietn. 1946.VIII–X; Jelgavas apr. daļas pr-ks 1946.X–XII.[150]

Stepanovs Ivans, Pētera d. (1918) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1946. g.; majors. LPSR VDM 2. daļas 4. nod. operat. pilnv. palīgs 1946.–1947. g., 1. nod. operat. pilnv. palīgs 1947.–1948. g., 5. nod. operat. pilnv. 1948.–1949. g., 6. nod. operat. pilnv. 1949.–1952. g., 1. daļas 1. nod. operat. pilnv. 1952.III–IX, 2-N daļas 2. nod. operat. pilnv. 1952.IX–XI, 3. nod. vec. operat. pilnv. 1952.XI–1953.IV; LPSR IeM 1. daļas 6. nod. vec. operat. pilnv. 1953.IV–1954.IV; LPSR MP VDK 2. daļas 5. nod. vec. operat. pilnv. 1954.IV–IX, pilnv. vietn. Saulkrastu raj. 1954.IX–1955.X; pilnv. Aknīstes raj. 1955.X–1956.XII; Ilūkstes raj. 1956.XII–1957.XII.[151]

Stepanovs Viktors, Ivana d. (1925) – PSKP b. no 1948. g. V.d.d. no 1946. g.; majors. PSRS IeM Rīgas virsnieku skolas kursants 1946.VI–1947.VII; LPSR IeM Madonas apr. daļas nod. cīņai ar bandītismu operat. pilnv. 1947.–1948. g., Gulbenes apr. daļas specgrupas operat. pilnv. 1948.–1950. g.; VDM–IeM Gulbenes raj. daļas operat. pilnv. 1950.I–III, Cesvaines raj. daļas operat. pilnv., vec. operat. pilnv. 1950.–1954. g.; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Cesvaines raj. vec. operat. pilnv. 1954.–1957. g., pilnv. aparāta Gulbenes raj. operat. pilnv. 1957.II–V, pilnv. Gulbenes raj. 1957.V–1965.VI, daļas pr-ks Daugavpils pils. un dzelzceļa stacijā 1965.VI–1975.VIII.[152]

Straube-Strauss Frīdrihs, Roberta d. (1929) – PSKP b. no 1955. g. V.d.d. no 1949. g.; majors. PSRS IeM Rīgas virsnieku skolas operatīvi čekistiskās nod. kursants 1949.VIII–1952.IV; Labošanas darbu koloniju daļas Labošanas darbu kolonijas Nr. 1 vada komandiera vietn. politiskajā darbā Jelgavā 1952.V–1953.II; IeM apsardzes vada 5. nod. komandieris Rīgā 1953.II–IV, 7. daļas 2. nod. vec. izlūks 1953.IV–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Madonas raj. operat. pilnv. 1954.–1955. g., vec. operat. pilnv. 1955.–1958. g., pilnv. vietn. Tukuma raj. 1958.VI–XII, vec. operat. pilnv. 1958.XII–1959.X, pilnv. Smiltenes raj. 1959.X–XI, Valmieras raj. 1959.XI–1966.VI, daļas pr-ka vietn. Ventspils pils. un ostā 1970.IX–1972.IX.[153]

Susidko Ivans, Ignata d. (1911) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operatīvā sastāva kursu klausītājs 1948.I–1950.VI; LPSR VDM Viļānu raj. daļas pr-ks 1950.VI–1951.XI.[154]

Svarinskis Vladislavs, Fadeja d. (1918) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1940. g.; apakšpulkvedis. 183. strēln. divīzijas IeTK Sevišķās daļas operat. pilnv. palīgs 1940.X–1941.IX, 43. gv. latv. strēln. divīzijas IeTK Sevišķās daļas – pretizlūkoš. daļas SMERŠ operat. pilnv. 1942.IX–1946.IV, 130. latv. strēln. korpusa 151. artilērijas brigādes pretizlūkoš. daļas operat. pilnv. 1946.IV–VIII; LPSR VDM Rīgas pils. daļas operat. pilnv. 1946.–1947. g., Rīgas Jūrmalas grupas operat. pilnv. 1947.–1949. g., Rīgas pils. daļas 4. grupas vec. operat. pilnv. 1949.–1950. g., 5. nod. vec. operat. pilnv. 1950.–1952. g., 5. daļas 4. nod. vec. operat. pilnv. 1952.VII–VIII, 3. nod. pr-ka vietn. 1952.–1953. g., IeM Alūksnes raj. daļas pr-ks 1953.IV–X, 4. pārv. 1. daļas 1. nod. vec. operat. pilnv. 1953.X–1954.III; LPSR MP VDK 4. daļas 2. nod. vec. operat. pilnv. 1954.IV–1959.I, pilnv. Rīgas raj. 1959.I–1961.II, 2. daļas 6. nod. vec. operat. pilnv. 1961.II–XI, pilnv. Rīgas raj. (no 1967.XI – Rīgas raj. nod. pr-ks) 1961.XI–1970.XII.[155]

Šalms Jēkabs, Miķeļa d. (1897) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. LR–LPSR IeM Politiskās policijas pārv. Liepājas raj. pr-ks 1940.VI–VIII; LPSR IeTK–VDTK Aizputes apr. daļas pr-ks 1940.VIII–1941.VI; LPSR IeTK izmeklēšanas grupas izmeklētājs PSRS IeTK Čkalovas apg. pārvaldē Čkalovā un Soļiļeckā 1941.VIII–1942.II, Sverdlovskas apg. pārvaldē 1942.II–IX; PSRS IeTK Augstākās skolas vadošo operatīvo darbinieku sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1942.IX–1943.II; LPSR VDTK operat. grupā apr. pr-ka amatā 1944.III–1945.V; VDTK–VDM Aizputes apr.–raj. daļas pr-ks 1945.V–1950.XI.[156]

Ščendrigins Andrejs, Andreja d. (1911) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1948. g.; pulkvedis. PSRS VDM Augstākās skolas vadošā sastāva kursu klausītājs 1948.I–1950.VI; VDM Ventspils pils. daļas pr-ka vietn. 1950.VI–1951.XI, Abrenes raj. daļas pr-ks 1951.XI–1952.IV; VDM – IeM kadru daļas pr-ka vietn. 1952.IV–1954.VIII; VDK 7. daļas pr-ka vietn. 1954.VIII–1955.V, 6. specdaļas pr-ks 1955.VI–1959.VIII, operatīvi – tehniskās daļas pr-ka vietn. 1959.VIII–1964.VII, pr-ks 1964.VII–1970.II.[157]

Šestakovs Mihails, Jakova d. (1921) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. PSRS IeTK karaspēka 14. divīzijas 152. pulka komsorgs Rīgā 1945.–1946. g.; LPSR IeM kadru daļas operat. pilnv., vec. operat. pilnv. 1946.–1949. g., 2. nod. pr-ks 1949.VI–XII, pr-ka vietn. 1949.–1950. g.; LPSR IeM–VDM operatīvās meklēšanas daļas 2. nod. pr-ks 1950.–1951. g.; LPSR VDM Liepājas pils. daļas operatīvās meklēšanas grupas vec. operat. pilnv. 1951.–1952. g., Liepājas apg. pārvaldes 4. nod. vec. operat. pilnv. 1952.–1953. g.; LPSR IeM Liepājas pils. daļas vec. operat. pilnv. 1953.–1954. g.; LPSR MP VDK pilnv. aparāta Liepājas pils. vec. operat. pilnv. 1954.IV–1958.V, pilnv. Auces raj. 1958.V–1960.I, pilnv. aparāta Ventspils pils. un ostā vec. operat. pilnv. 1960.III–1961.XI, pilnv. Krāslavas raj. (ar 1967.IX amata nosaukums – Krāslavas raj. nod. pr-ks) 1961.XI–1971.VIII.[158]

Šilovskis Timofejs, Fjodora d. (1912) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1937. g.; majors. LPSR VDM Daugavpils pils. daļas operat. nod. pr-ks 1947.II–1948.II, Krāslavas apr. daļas pr-ka vietn. 1948.II–1950.I, Preiļu raj. daļas pr-ks 1950.I–XII, Ērgļu raj. daļas pr-ks 1950.XII–1952.I.[159]

Šmeļovs Vasilijs, Vasilija d. (1916) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1938. g.; apakšpulkvedis. PSRS MP VDK Latvijas dzelzceļa un Latvijas jūras baseina pārv. pilnv. un līnijas daļas pr-ks Daugavpils stacijā 1954.–1959. g.; LPSR MP VDK pilnv. vietn. Daugavpils pilsētā un stacijā 1959.–1960. g., pilnv. Krustpils un Jēkabpils raj. 1960.III–1962.IV.[160]

Šteinbahs Vladimirs, Pētera d. (1924) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1946. g.; majors. LPSR VDM 2. nod. 2. un 1. kategorijas izlūks 1946.–1948. g., apsardzības nod. vec. izlūks 1948.–1952. g.; Vissavienības neklātienes juridiskā institūta students 1948.–1953. g.; LPSR valsts drošības ministra sekretārs 1952.–1953. g.; LPSR IeM Jēkabpils raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Jēkabpils raj. 1954.V–1960.III.[161]

Tabors Fabiāns, Ādama d. (1929) – PSKP b. no 1953. g. V.d.d. no 1951. g.; kapteinis. LPSR VDM 2. daļas operat. pilnv. palīgs 1951.–1953. g.; LPSR IeM-VDK 2. daļas operat. pilnv. 1953.–1956. g., vec. operat. pilnv. 1956.–1959. g., 1963.–1965.XII; PSRS MP VDK Augstākās skolas pretizlūkošanas fakultātes kursants Maskavā 1959.VIII–1963. g.; LPSR MP VDK pilnv. Liepājas pils. un Liepājas raj. (ar 1967.IX – daļas pr-ks Liepājas pils. un ostā) 1965.XII–1973.X.[162]

Talalajs Ļevs, Borisa d. (1912) – PSKP b. no 1941. g. V.d.d. no 1939. g.; kapteinis. LPSR VDTK–VDM “B” daļas pr-ks 1945.XI–1946.XI, “R” daļas pr-ks 1946.XI–1948., 20.X. komandēts PSRS VDM Novosibirskas pārv. rīcībā.[163]

Tarakanovs Aleksandrs, Ivana d. (1913) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. 1937.–1960. g.; apakšpulkvedis. PSRS IeTK karaspēka 5. strēln. divīzijas 36. motorizētā strēlnieku pulka izlūkošanas nod. pr-ka vec. palīgs 1945.–1946. g., PSRS IeM Baltijas apg. iekšlietu karaspēka pārv. izlūkošanas daļas pr-ka jaunākais palīgs 1946.III–IV; LPSR IeM daļas cīņai ar bandītismu repatriantu nod. vec. operat. pilnv. 1946.–1947. g., LPSR VDM 2-N daļas 2. nod. operat. pilnv. 1947.III–VI; Jēkabpils apr. daļas vec. operat. pilnv. 1947.–1949. g.; Jaunjelgavas starppagastu operat. nod. pr-ks 1949.–1950. g.; Jaunjelgavas raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–1951.IV; Dundagas raj. daļas pr-ks 1951.IV–1952.VIII; Cēsu raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.V; LPSR IeM Cēsu raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Cēsu raj. 1954.V–1960.VIII; LKP Cēsu raj. komitejas organizatoriskās nod. vadītājs 1960.VIII–1963.I.[164]

Terehovs Pēteris, Jakova d. (1917) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1943. g.; kapteinis. LPSR VDM–IeM Cēsu apr.–raj. daļas vec. operat. pilnv. 1949.–1951. g., Jaunjelgavas raj. daļas pr-ka vietn. 1951.–1952. g., Pļaviņu raj. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.XI, pr-ka vietn. 1953.XI–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. vietn. Pļaviņu raj. 1954.IV–1955.X; pilnv. Maltas raj. 1955.X–1959.XI.[165]

Trofimovs Ivans Grigorija d. (1911) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1937. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK operatīvās grupas darbinieks apr. daļas pr-ka amatā 1944.IV–IX; Abrenes apr. daļas pr-ks 1944.X–1945.III; LPSR VDTK–VDM Aizputes apr. daļas pr-ka vietn. 1945.V–1949.I., Ilūkstes apr.–raj. daļas pr-ks 1949.I–1952.II, Rēzeknes pils. daļas pr-ks 1952.II–VII; LPSR VDM Liepājas apg. pārvaldes 2. daļas pr-ks 1952.VIII–1953.[166]

Trukšāns Josifs [Jāzeps], Aleksandra d. (1910) – PSKP b. no 1932. g. V.d.d. no 1940. g.; milicijas pulkvedis. LR IeM Politiskās policijas pārvaldes Rēzeknes raj. – LPSR IeTK Rēzeknes apr. daļas pr-ks 1940.VI–1941.V, Rīgas apr. daļas pr-ks 1941.V–VI; PSRS IeTK Augstākās skolas operatīvo darbinieku kursu klausītājs Maskavā 1942.VI–1943.III; LPSR VDTK operat. grupas sastāvā apr. pr-ka amatā Pavlovoposadā 1944.II–IX; LPSR VDTK–VDM Jelgavas apr. daļas pr-ks 1944.IX–1946.X, Rīgas apr. daļas pr-ka vietn. no 1946.X; vēlāk LPSR IeM Milicijas pārv. kriminālmeklēšanas daļas pr-ks.[167]

Tverdohļebenko Aleksejs, Mihaila d. (1905) – PSKP b. no 1925. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDTK–VDM sekretariāta pr-ks 1944.VII–1950.VI, Liepājas pils. daļas pr-ks 1950.V–1950., 20.VII.[168]

Ušinskis Georgijs, Grigorija d. (1921) – PSKP b. no 1947. g. V.d.d. no 1942. g.; majors. LPSR VDM Jēkabpils apr. daļas vec. izmeklētājs 1946.VIII–1947.XI, Alūksnes apr. daļas vec. izmeklētājs 1947.XI–1948.III, Jēkabpils apr.–raj. daļas vec. operat. pilnv. 1948.III–1949.VII, nod. pr-ka vietn. 1949.VII–1950.VII; LPSR VDM 2. daļas vec. operat. pilnv. 1950.VII–1952.XI, nod. pr-ka vietn. 1952.XI–1953.I, Liepājas apg. pārv. nod. pr-ks 1953.I–V; LPSR IeM Liepājas pils. daļas nod. pr-ka vietn. 1953.V–VI, nod. pr-ks 1953.VI–IX, Liepājas raj. daļas pr-ks 1953.IX–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Liepājas raj. 1954.V–1955.IV.[169]

Vamža Aleksandrs, Sīmaņa d. (1902) – PSKP b. no 1938. g. V.d.d. no 1940. g.; kapteinis. IeTK vec. izmeklētājs 1940.VI–1941.VI, LPSR VDTK operat. grupas vec. izmeklētājs 1943.XII–1944, Izmeklēš. daļas vec. izmeklētājs 1944–1945, Izmeklēš. daļas 1. nod. izmeklētājs 1945–1946; VDM 4. daļas 2. nod. vec. operat. pilnv. 1946–1947.XII, VDM Bauskas apr. daļas pr-ka vietn. 1948.I–1949.XII, Rīgas raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–1952.VIII, pr-ks 1952.VIII–1953.V, IeM Saulkrastu raj. daļas pr-ks 1953.V–1954.V, VDK pilnv. Saulkrastu raj. 1954.V–1956.III.[170]

Vasiļjevs Ivans Onufrija d. (1911) – PSKP b. no 1940. g. V.d.d. no 1940. g.; apakšpulkvedis. LPSR IeTK 3. specdaļas 1. nod. grupas pr-ka palīgs 1940.–1941.; LPSR IeTK izmeklēšanas grupas izmeklētājs Vjatlagā 1941.–1942., PSRS IeTK Kirovas apg. pārv. izmeklētājs 1942.II–IV, Irkutskas apg. pārv. izmeklētājs 1942.IV–X, Ļeņingradas apg. pārv. 4. daļas 4. nod. vec. operat. pilnv. 1942.X–1943.X; PSRS VDTK Augstākās skolas kursu klausītājs Maskavā 1943.X–1944.III; LPSR VDTK operat. grupas rezervē nod. pr-ka vietn. amatā 1944.III–VII; LPSR VDTK 2. daļas 2. nod. pr-ka vietn. 1944.–1945. g., 1. nod. pr-ks 1945.–1946. g.; LPSR VDM 2. daļas pr-ka vietn. 1946.–1952. g.; Rīgas apg. pārv. 2. daļas pr-ks 1952.–1953. g., 2-N daļas pr-ks 1953.II–VI, LPSR IeM 4. pārv. 1. daļas pr-ks 1953.VI–1954.IV; LPSR MP VDK 4. daļas pr-ka vietn. 1954.IV–1957.VII, 4. daļas pr-ks 1957.VII–1959.VIII.[171]

Vasins Konstantīns, Filipa d. (1912) – PSKP b. no 1937. g. V.d.d. no 1944. g.; kapteinis. PSRS VDM skolas kursants Novosibirskā 1947.XII–1949.II; VDM Liepājas daļas Aizvīķu starppagastu nod. vec. operat. pilnv. 1949.III–1950.I, VDM Priekules raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–1952.II, pr-ks 1952.II–1953.V, IeM Priekules raj. daļas pr-ka vietn. 1953.V–IX, pr-ks 1953.IX–1954.V, VDK pilnv. Priekules raj. 1954.V–1956.VI.[172]

Vavilovs Ivans, Filipa d. (1904) – PSKP b. no 1932. g. V.d.d. no 1937. g.; apakšpulkvedis. VDTK V daļas pr-ks 1944.IX–1945.III, VDTK – VDM partijas komit. sekretārs 1945.III–1950.II.[173]

Važnajs Andrejs Pētera d. (1927) – PSKP b. no 1952. g. V.d.d. no 1946. g.; kapteinis. LPSR VDM “V” daļas Rēzeknes punkta 2. kategorijas kontrolieris 1946.VI–1948.V, Rēzeknes apr. daļas operat. pilnv. 1948.V–1950.I, Dagdas raj. daļas operat. pilnv. 1950.I–1951.VIII; LPSR VDM 2. daļas 4. un 7. nod. operat. pilnv. 1951.VIII–1952.IV, 1. daļas operat. pilnv. 1952.IV–1953.V; LPSR IeM Krāslavas raj. daļas pr-ks 1953.V–X; PSRS IeM–VDK vadošā sastāva sagatavošanas skolas klausītājs 1953.X–1954.X; LPSR MP VDK 1. daļas 2. nod. vec. operat. pilnv. 1954.X–1955., 4. daļas 5. nod. vec. operat. pilnv. 1955.–1959.V, pilnv. Dagdas raj. 1959.V–1960.III.[174]

Vederņikovs Arkādijs Vasilija d. (1917) – PSKP b. no 1942. g. V.d.d. no 1945. g.; kapteinis. PSRS Aizsardzības tautas komisariāta Pretizlūkošanas galvenās pārv. Taškentas skolas klausītājs 1945.–1947. g.; LPSR VDM Viļakas apr. daļas Liepnas starppagastu operat. nod. operat. pilnv. un vec. operat. pilnv. 1947.IX–1949.VII, pr-ks 1949.VII–1950; Kārsavas raj. daļas pr-ka vietn. 1950.I–1951.V, Aknīstes raj. daļas pr-ks 1951.V–1953.V.[175]

Veļičko Jānis Ignāta d. (1920) – PSKP b. no 1948. g. V.d.d. no 1940. g.; kapteinis. LPSR IeTK Liepājas pils. daļas operat. pilnv. palīgs 1940.IX–1941.VI; 201.–43. gv. latv. strēlnieku divīzijas IeTK Sevišķās daļas sevišķā vada ierindnieks 1941.VIII–1943.IV; PSRS VDTK kara cenzūras nod. 2. kategorijas kontrolieris Ziemeļrietumu un 2. Baltijas frontē 1943.IV–1944.VII, Viņņicas apg. pārv. kara cenzūras nod. operat. pilnv. palīgs 1944.VII–1945.IX; LPSR VDTK–VDM Daugavpils pils. daļas operat. pilnv. 1945.X–1946.XII, LPSR VDM “V” daļas, 5. daļas 4. un 5. nod. vec. operat. pilnv. 1946.XII–1950.VIII; PSRS VDM Harkovas skolas klausītājs 1950.VIII–1951.VIII; LPSR VDM–IeM 2. daļas 3. nod. vec. operat. pilnv. 1951.IX–1954.IV; LPSR MP VDK 4. daļas 6. nod. pr-ka vietn. 1954.IV–1955.II, pilnv. Siguldas raj. 1955.II–1960.III.[176]

Veļikanovs Nikolajs, Sergeja d. (1905) – PSKP b. no 1929. g. V.d.d. no 1928. g.; pulkvedis. VDK pr-tāja vietn. operatīvajā darbā 1954.XI–1958.I.[177]

Verbovskis Viktors Pētera d. (1912) – PSKP b. no 1938. g. V.d.d. no 1938. g.; majors. LPSR IeTK–VDTK 1. specdaļas vec. operat. pilnv., nod. pr-ks 1940.VII–1941.VI, LPSR IeTK izmeklēšanas grupas nod. pr-ks PSRS IeTK Novosibirskas apg. pārvaldē 1941.IX–1942.VII; PSRS IeTK Augstākās skolas kursants 1942.VII–XI; LPSR VDTK operat. grupas “A” daļas pr-ka vietn. 1943.XI–1944.VII; LPSR VDTK–VDM “A” daļas pr-ka vietn. no 1944.VII.[178]

Veselovs Aleksandrs Nikolaja d. (1922) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1944. g.; apakšpulkvedis. PSRS VDTK Augstākās skolas kursants Maskavā 1944.XI–1945.XII; LPSR VDTK–VDM Valkas apr. daļas operat. pilnv. 1945.XII–1946.V; LPSR VDM 2. daļas operat. pilnv. 1946.V–1948.V, 5. daļas vec. operat. pilnv. 1948.V–1951.X, nod. pr-ks 1951.X–1953.VI, LPSR IeM 4. daļas nod. pr-ks 1953.VI–1954.IV; LPSR MP VDK 4. daļas nod. pr-ks 1954.IV–1960.III, 2. daļas nod. pr-ks 1960.III–XII, 7. daļas pr-ka vietn. 1960.XII–1966.V, 7. daļas pr-ks 1966.V–1973.VIII.[179]

Vēvers Jānis Jāņa d. (1899) – PSKP b. no 1919. g. V.d.d. no 1922. g.; ģenerālmajors. PSRS IeTK Ceļu transporta daļas pr-ka vietn. Latvijas dzelzceļā 1940.XI–1941.III; LPSR VDTK Izmeklēšanas daļas pr-ks 1941.III–VI, Izmeklēšanas grupas pr-ks Vjatlagā 1941.VII–1942.II; PSRS IeTK–VDTK 4. pārvaldes vec. operat. pilnv. un nod. pr-ka vietn. (atbildīgs par darbu nacistiskās Vācijas okupētajā LPSR teritorijā) 1942.II–1944.I; LPSR VDTK operat. grupas pr-ka vietn. 1944.I–VII; LPSR valsts drošības tautas komisāra vietn. kadru lietās 1944.VII–XI, operatīvajā darbā (no 1946.III – ministra vietn.) 1944.XI–1952.VI; LPSR VDM Rīgas apg. pārvaldes pr-ks 1952.VI–1953.IV; LPSR iekšlietu ministra vietn. 1953.IV–1954.IV; LPSR MP VDK pr-tājs 1954.IV–1963.II; LPSR MP biroja loceklis 1962.V–1963.II.[180]

Vidriks Aleksandrs, Augusta d. (1921) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1950. g.; majors. 43. gv. latv. strēlnieku divīzijas 121. strēln. pulka vada k-ris 1943.VII–1944.XI; LPSR kara komisariāta 2. daļas pr-ka pal. 1944.XI–1945.XI; Rīgas pils. Proletāriešu raj. IK dzīvokļu daļas pr-ks 1945.XI–1946.IV; LPSR ZA ārstniecības un sadzīves apstākļu daļas pr-ks 1946.V–1947.VI; Mežsaimniecības min. kancelejas pr-ks 1947.VI–1948.VIII, LK(b)P CK republikāniskās partijas skolas klausītājs 1948.IX–1950.VIII; VDM 2. daļas 1. nod. operat. pilnv. 1950.IX–1952.VII, 2. nod. operat. pilnv. 1952.VII–XI, vec. operat. pilnv. 1952.XI–1953.V; IeM Liepājas pils. daļas pr-ks 1953.V–1954.V; VDK pilnv. Liepājas pils. 1954.V–1959.X.[181]

Vītols Kārlis, Pētera d. (1924) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. 1948.–1962. g.; kapteinis. Kinoteātra Splendid Palace direkt. vietn. 1945–1946, kinoteātra Gaisma direkt. 1946–1947; LPSR Kinematogrāfijas min. kadru daļas pr-ks 1947–1948; VDM 5. daļas 5. nod. operat. pilnv. 1948–1949, 6. nod. operat. pilnv. 1949–1950, vec. operat. pilnv. 1950–1952, 5. daļas 4. nod. pr-ka vietn. 1952.VIII–XI; PSRS VDM 201. skolas kursants 1952–1953, IeM 4. daļas 6. nod. pr-ka p.i. 1953.V–VI, 4. pārv. 2. daļas 3. nod. pr-ks 1953–1954, VDK 4. daļas 6. nod. pr-ks 1954–1956, Izmeklēš. daļas pr-ks 1956.VIII–1962.VIII; LPSR prokurora vietn. 1962.VIII–XII, prokurors 1962.XII–1965.III.[182]

Vlasovs Aleksandrs Vladimira d. (1907) – PSKP b. no 1931. g. V.d.d. no 1937. g.; kapteinis. PSRS VDTK Augstākās skolas operatīvo darbinieku sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1943.IX–1944.III; LPSR VDTK operatīvās grupas vec. operat. pilnv. 1944.III–IX; LPSR VDTK–VDM Madonas apr. daļas vec. operat. pilnv. 1944.IX–1947.IV, Lubānas starppagastu operat. nod. pr-ks 1947.IV–1950.III, Ērgļu raj. daļas pr-ka vietn. 1950.III–1952.I, pr-ks 1952.I–1953.V.[183]

Voļnovs Andrejs Vasilija d. (1918) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1948. g.; majors. PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operat. sastāva sagatavošanas kursu klausītājs Maskavā 1948.II–1950.VI; LPSR VDM Rūjienas raj. daļas pr-ks 1950.VI–1952.VI, Daugavpils apg. pārvaldes pr-ka vietn. kadru lietās 1952.VII–1953.III, kadru daļas pr-ks 1953.III–VI; LPSR IeM Daugavpils pils. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–1954.IV; LPSR VDK pilnv. vietn. Tukuma raj. 1954.V–1955.II, pilnv. 1955.II–1958.IV.[184]

Zarubins Mihails, Semjona d. (1902) – PSKP b. no 1931. g. V.d.d. no 1921. g.; pulkvedis. IeTK Rīgas ostas nod. un Ūdeņu daļas nod. pr-ks 1940.IX–1941.III, LPSR VDTK izlūkoš. daļas pr-ka vietn. 1941.III–VII; LPSR VDTK 4. daļas pr-ks 1944.I–IX; VDTK – VDM Rīgas baseina ūdeņu daļas pr-ks 1944.IX–1947.XI, Latvijas jūras baseina apsardzības daļas pr-ks 1947.XI–1952.XI.[185]

Ziediņš Ernests Jāņa d. (1919) – PSKP b. no 1945. g. V.d.d. no 1946. g.; kapteinis. Valmieras drāmas teātra direktors 1945.I–1946.I; LPSR VDM Valmieras apr. daļas tulks 1946.IV–IX, operat. pilnv. 1946.IX–XI, vec. operat. pilnv. 1946.XI–1948., 2-N nod. pr-ka vietn. 1948.–1950. g.; PSRS VDM vadošā operatīvā sastāva sagatavošanas skolas kursants 1949.–1950. g.; Valmieras raj. daļas pr-ka vietn. 1950.III–XII, Cēsu raj. daļas pr-ka vietn. 1950.XII–1953.III; LPSR IeM Ogres raj. daļas pr-ks 1953.III–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Ogres raj. 1954.V–1958.IX.[186]

Ziediņš Mintauts, Jāņa d. (1911) – PSKP b. no 1948. g. V.d.d. no 1945. g.; apakšpulkvedis. VDM Izmeklēš. daļas tulks 1945–1946, Izmeklēš. daļas 2. un 4. nod. izmeklētājs 1946–1947, 4. nod. vec. izmeklēt. 1947–1950, 3. nod. pr-ka vietn. 1950–1951, 6. nod. pr-ks 1951–1952, 2. daļas 5. nod. pr-ks 1952–1953; IeM 5. daļas pr-ks 1953.VI–1954.V; VDK pr-tāja vietn. 1954.V–1959.VII, 2. daļas pr-ks 1959.VIII–1960.III.[187]

Zoļins Ignatijs Jermolaja d. (1908) – PSKP b. no 1939. g. V.d.d. no 1939. g.; apakšpulkvedis. LPSR VDM Gulbenres apr.–raj. daļas pr-ka vietn. 1949.I–1950.VI, pr-ks 1950.VI–1952.VII.[188]

Zujāns Ivans Donāta d. (1910) – PSKP b. no 1944. g. V.d.d. no 1940. g.; majors. LPSR IeTK Daugavpils pils. daļas 2. nod. operat. pilnv. 1940.VIII–1941.V; LPSR VDTK Daugavpils pils. daļas slepenās politiskās nodaļas operat. pilnv. 1941.V–VI; PSRS IeTK operatīvi čekistisko kursu klausītājs Kuibiševā 1942.II–III; PSRS IeTK Augstākās skolas kursu klausītājs Maskavā 1942.IV–1943.II; PSRS VDTK 4. pārv. operat. pilnv. rezervē 1943.V–1944.II; LPSR VDTK operat. grupā apr. daļas pr-ka amatā 1944.III–VIII, Abrenes apr. daļas pr-ks 1944.VIII–IX; LPSR VDTK 2. daļas 3. nod. pr-ks 1944.IX–1945.VII; LPSR VDTK–VDM 2. daļas pr-ka vietn. 1945.VII–1946.XI, 2-N daļas pr-ks 1946.XI–1950.IV, 2. daļas pr-ks 1950.IV–1953.V; iekšlietu, no 1962.IX sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrs 1953.V–1963.II.[189]

Živilovs Aleksejs Aleksandra d. (1912) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. no 1942. g.; kapteinis. LPSR VDTK–VDM Daugavpils pilsētas daļas operat. pilnv. 1944.–1947., Talsu apr. daļas Valdemārpils starppagastu operat. nod. vec. operat. pilnv. 1947.III–XII, Upesgrīvas starppagastu operat. nod. pr-ks 1947.XII–1950.I, Priekules raj. daļas pr-ks 1950.I–1952.II.[190]

Žoltišovs Pēteris Stepana d. (1916) – PSKP b. no 1943. g. V.d.d. 1941.–1955. g.; majors. PSRS VDTK starpnovadu skolas kursants Novosibirskā 1944.V–VII; LPSR VDTK–VDM Rēzeknes apr.–raj. daļas vec. izmeklētājs 1944.VII–1946.X, operatīvās, vēlāk izmeklēšanas nod. pr-ks 1946.X–1951.IV, Valmieras raj. daļas izmeklēšanas nod. pr-ks 1951.IV–1952.VIII, Liepājas pils. daļas vec. izmeklētājs, pēc tam Liepājas apg. pārvaldes izmeklēšanas daļas pr-ka vietn. 1952.VIII–1953.VI; LPSR IeM Aknīstes raj. daļas pr-ka vietn. 1953.VI–XI, pr-ks 1953.XI–1954.V; LPSR MP VDK pilnv. Aknīstes raj. 1954.V–1955.IX; Aknīstes MTS kompartijas pirmorganizācijas sekretārs 1955.IX–1956.II; LKP Ilūkstes raj. komitejas sekretārs Aknīstes MTS zonā 1956.II–1957.VIII.[191]

Žukovs Aleksejs Sergeja d. (1923) – PSKP b. no 1946. g. V.d.d. no 1945. g.; kapteinis. PSRS VDTK–VDM skolas klausītājs Taškentā 1945.XI–1947.II; LPSR VDM Aizputes apr.–raj. daļas pilnv. un vec. operat. pilnv. 1947.II–1950.III, Bauskas raj. daļas vec. operat. pilnv. 1950.III–1951.XII; VDM–IeM Rūjienas raj. daļas pr-ka vietn. 1951.XII–1952.VIII, pr-ks 1952.VIII–1953.VI, pr-ka vietn. 1953.VI–IX, Neretas raj. daļas pr-ka vietn. 1953.IX–1954.IV; LPSR MP VDK pilnv. vietn. Neretas raj. 1954.IV–1955.I, pilnv. Viļānu raj. 1955.I–1960.III.[192]


[1] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7187. l.

[2] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 110. l.

[3] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 155. l.

[4] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 217. l.

[5] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 203. l.

[6] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7165. l.

[7] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8070. l.

[8] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 30. l.

[9] LVA, PA-101. f., 46. apr., 1. l.

[10] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2. l., 145.–156. lp.

[11] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 409. l.

[12] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 452. l.

[13] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 748. l.

[14] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 750. l.

[15] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 86. l.

[16] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7256. l.

[17] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 877. l.

[18] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 935. l.

[19] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1019. l.

[20] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 105. l.

[21] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 107. l.

[22] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7289. l.

[23] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1131. l.

[24] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1118. l.

[25] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6290. l.

[26] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6350. l.

[27] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9581. l.

[28] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9791. l.

[29] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2097. l.

[30] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2116. l.

[31] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9156. l.

[32] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2284. l.

[33] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7987. l., 11. apr., 3. l., 98.–99. lp.; 3. apr., 56. l., 112. lp.

[34] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5995. l.

[35] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6130. l.

[36] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9126. l.

[37] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9644. l.

[38] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1843. l.

[39] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1867. l.

[40] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1877. l.

[41] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7413. l.

[42] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2001. l.

[43] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8135. l.

[44] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8137. l.

[45] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2057. l.

[46] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 179. l.

[47] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6162. l.

[48] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 643. l.

[49] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8543. l.

[50] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 612. l.

[51] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 641. l.

[52] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8427. l.

[53] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7036. l.

[54] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7099. l.

[55] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7100. l.

[56] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7113. l.

[57] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7473. l.

[58] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 2487. l.

[59] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7557. l.

[60] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 950. l.

[61] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 987. l.

[62] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7580. l.

[63] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1141. l.

[64] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1144. l.

[65] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9233. l.

[66] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8200. l.

[67] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1253. l.

[68] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1441. l.

[69] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1442. l.

[70] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1455. l.

[71] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1510. l.

[72] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1266. l.

[73] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1290. l.

[74] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1600. l.

[75] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9264. l.

[76] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1817. l.

[77] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7680. l.

[78] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2000. l.

[79] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2012. l.

[80] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2014. l.

[81] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2021. l.

[82] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8228. l.

[83] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1942. l.

[84] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2254. l.

[85] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2429. l.

[86] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2384. l.

[87] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9305. l.

[88] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7723. l.

[89] LVA, PA-15500. f., 2. apr. 7693. l.

[90] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2227. l.

[91] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2483. l.

[92] LVA, PA-15500. f., 2. apr. 7743. l.

[93] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2697. l.

[94] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2666. l.

[95] LVA, PA-15500. f., 2. apr. 2816. l.

[96] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2861. l.

[97] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9340. l.

[98] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2965. l.

[99] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 2984. l.

[100] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3000. l.

[101] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3025. l.

[102] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3069. l.

[103] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3226. l.

[104] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7786. l.

[105] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7784. l.

[106] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3169. l.

[107] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3263. l.

[108] LVA, PA-15500. f., 2. apr. 7803. l.

[109] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8670. l.

[110] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8672. l.

[111] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3574. l.

[112] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3601. l.

[113] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3469. l.

[114] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3487. l.

[115] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7820. l.

[116] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3648. l.

[117] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3744. l.

[118] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3785. l.

[119] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3816. l.

[120] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3836. l.

[121] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3888. l.

[122] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 3934. l.

[123] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4043. l.

[124] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9418. l.

[125] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4100. l.

[126] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4121. l.

[127] LVA, PA-15500. f., 2. apr. 9425. l.

[128] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4249. l.

[129] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7866. l.

[130] LVA, PA-15500. f., 2. apr. 4302. l.

[131] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4316. l.

[132] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4265. l.

[133] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4616. l.

[134] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4454. l.

[135] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4420. l.

[136] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4414. l.

[137] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8341. l.

[138] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4562. l.

[139] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8706. l.

[140] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4849. l.

[141] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4857. l.

[142] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9476. l.

[143] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7957. l.

[144] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8352. l.

[145] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5063. l.

[146] LVA, PA–15500. f., 2. apr., 5133. l.

[147] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9502. l.

[148] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5176. l.

[149] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8369. l.

[150] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5362. l.

[151] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5363. l.

[152] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9516. l.

[153] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8375. l.; LVA, PA-131. f., 40. apr., 5. l.; 42. apr., 5. l.

[154] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5519. l.

[155] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8710. l.

[156] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6503. l.

[157] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8420. l.

[158] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8777. l.

[159] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6609. l.

[160] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6673. l.

[161] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 6726. l.

[162] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9531. l.

[163] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5555. l.

[164] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5567. l.

[165] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5632. l.

[166] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5784. l.

[167] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5795. l.

[168] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5596. l.

[169] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 5953. l.

[170] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1229. l.

[171] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7312. l.

[172] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1293. l.

[173] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1184. l.

[174] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 113. l.

[175] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1323. l.

[176] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 126. l.

[177] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1346. l.

[178] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1357. l.

[179] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 9108. l.

[180] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8108. l.

[181] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1396. l.

[182] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7339. l.

[183] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1514. l.

[184] LVA, PA-15500. f., 1. apr., 1554. l.

[185] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 372. l.

[186] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 473. l.

[187] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 472. l.

[188] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 523. l.

[189] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 7515. l.

[190] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 226. l.

[191] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 216. l.

[192] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 248. l.

December 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: